Trīs musketieri. 1 daļa

XIX karagājiena plāns

D'Artanjans taisnā ceļā devās pie de Trevila kunga. Jauneklis bija apsvēris, ka jau pēc dažām minūtēm kardināls visu dabūs zināt no sasodītā svešinieka, kurš acīm redzami bija viņa emi­nences spiegs, tāpēc nedrīkstēja zaudēt ne minūti.

D'Artanjanam sirds aiz prieka vai gavilēja. Viņam bija pavē­rusies iespēja iegūt slavu un reizē arī naudu, turklāt jau tagad šī izdevība viņu bija tuvinājusi sievietei, ko viņš pielūdza. Lik­tenis vienā paņēmienā sniedza viņam vairāk, nekā viņš jebkad bija uzdrošinājies cerēt.

De Trevila kungs atradās salonā parastajā dižciltīgu draugu lokā. D'Artanjans, ko visi kalpotāji pazina, iegāja kabinetā un lūdza paziņot mājastēvam, ka vēloties ar viņu runāt kādā ļoti svarīgā jautājumā.

Neaizritēja ne piecas minūtes, kad ienāca de Trevila kungs. No jaunekļa priekā starojošās sejas godājamais kapteinis uzreiz saprata, ka tiešām atgadījies kas jauns.

Visu ceļu, šurp nākdams, d'Artanjans bija prātojis: vai uzti­cēt de Trevila kungam noslēpumu, vai arī tikai izlūgties rīcības brīvību kādā slepenā lietā? Bet de Trevila kungs vienmēr bija izturējies pret viņu tik cildeni, tik padevīgi kalpoja karalim un karalienei un tik dziļi ienīda kardinālu, ka jauneklis nolēma iz­stāstīt kapteinim visu.

— Jaunais draugs, jūs esot vēlējies ar mani runāt? — de Tre­vila kungs sacīja.

— Jā, kapteiņa kungs, — d'Artanjans atbildēja, — un es ceru, ka jūs man piedosiet par traucējumu, kad dabūsiet zināt, cik svarīgs uzdevums atvedis mani pie jums.

— Runājiet, es klausos.

— No šī uzdevuma veikšanas atkarīgs, — d'Artanjans runāja aizvien klusāk, — karalienes gods un varbūt pat dzīvība.

— Ko jūs sakāt? — ieteicās de Trevila kungs, bažīgi paska­tīdamies apkārt, vai viņi tiešām ir vieni, un tad atkal pievērsdams jautājošu skatienu d'Artanjanam.

— Gluži nejauši esmu atklājis kādu noslēpumu …

— Ko jūs, jaunais cilvēk, glabāsiet, pat ja tas maksātu jums dzīvību.

— Bet jums man tas jāuztic, kapteiņa kungs, jo jūs vienīgais varat man palīdzēt veikt uzdevumu, ko esmu saņēmis no viņas majestātes.

— Vai šis noslēpums attiecas uz jums?

— Nē, mans kungs, tas ir karalienes noslēpums.

— Vai viņas majestāte atļāva jums to man uzticēt?

— Nē, tieši pretēji: man cieši piekodināts to neizpaust.

— Kādēļ tad jūs gribat to man atklāt?

— Tādēļ, ka bez jūsu palīdzības es nekā nevarēšu izdarīt un baidos, ka jūs noraidīsiet manu lūgumu, ja nezināsiet, kādā no­lūkā to izsacīšu.

— Jaunekli, neizpaudiet jums uzticēto noslēpumu un sakiet, ko jūs vēlaties.

— Es vēlos, lai jūs man izgādātu no dez Esāra kunga divas nedēļas atvaļinājuma.

— Kad?

— Sakot ar šo nakti.

— Vai jūs aizbrauksiet no Parīzes?

— Došos veikt man uzticēto uzdevumu.

— Vai varat man pateikt, uz kurieni?

— Uz Londonu.

— Vai kāds ir ieinteresēts, lai jūs nesasniegtu mērķi?

— Man šķiet, kardināls atdotu visu pasaulē, lai mani aizka­vētu.

— Vai dosieties ceļā viens?

— Jā, viens.

— Tadā gadījuma jūs netiksiet tālāk par Bondī, tik tiešam kā mani sauc Trevilu.

— Kā tā?

— Jums uzsutīs slepkavu.

— Tad es miršu, veikdams pienākumu.

— Bet jūsu uzdevums paliks neveikts.

— Tas tiesa, — d'Artanjans piekrita.

— Ticiet man, — Trevils turpināja, — šāda veida pasākumos jadodas četriem, lai galā nokjūtu viens.

— Jums taisnība, kapteiņa sungs, — d'Artanjans sacīja. — Bet jūs pazīstat Atosu, Portosu un Aramisu, jūs zināt, ka viņi neat­teiksies man palīdzēt.

— Arī ja neatklāsiet viņiem noslēpumu, ko es negribēju uz­zināt?

— Mēs reizi par visām reizēm esam zvērējuši akli uzticēties cits citam un visos pārbaudījumos sniegt palīdzību. Turklāt jūs varat pateikt viņiem, ka pilnīgi uzticaties man, tad ari viņi pa­ļausies uz mani.

— Varu katram no viņiem piešķirt divas nedējas atvaļinājuma: Atosam, kura ievainojums vēl joprojām nav sadzijis, lai viņš va­rētu aizbraukt uz Foržu dziedniecības avotiem, bet Portosam un Aramisam, lai tie pavadītu savu draugu, ko nevar pamest vienu tik smagā stāvoklī. Atvaļinājuma zīme būs pierādījums, ka es viņiem atļauju aizceļot.

— Pateicos, kapteiņa kungs, jūs esat neizmērojami laipns.

— Tūlīt pat steidzieties pie viņiem, lai jau šonakt varētu do­ties ceļā. Jā, papriekš uzrakstiet lūgumu dez Esāra kungam. Iespējams, ka jums jau kāds spiegs ir uz pēdām un jūsu apmek­lējums, par kuru šādā gadījumā kardinālam tiks ziņots, tādā veidā būs attaisnots.

D'Artanjans uzrakstīja pieprasīto lūgumu, un de Trevila kungs, saņēmis to no viņa rokām, apsolīja, ka pirms pulksten diviem no rīta atvaļinājuma zīmes visiem četriem ceļotājiem tikšot pienestas mājās.

— Esiet tik laipns un manējo aizsūtiet uz Atosa dzīvokli, — d'Artanjans lūdza. — Baidos, ka, atgriežoties savās mājās, man var iznākt kāda nepatīkama satikšanās.

— Par to neraizējieties. Ardievu un laimīgu ceļu! Pagaidiet! — de Trevila kungs atsauca atpakaļ aizejošo d'Artanjanu.

Jauneklis atgriezās.

— Vai jums nauda ir?

D'Artanjans pašķindināja kabatā naudas maišeli.

— Pietiekoši? — de Trevila kungs jautāja.

— Trīssimt pistoles.

— Lieliski, ar to var aizbraukt līdz pasaules galam!

D'Artanjans atvadīdamies palocījās, un de Trevila kungs snie­dza viņam roku. Jaunais gaskonis godbijīgā pateicībā paspieda šo roku. Kopš ierašanās Parīzē viņš varēja tikai teikt un slavēt šo lielisko cilvēku, kas aizvien bija cildens, godīgs un augstsir­dīgs.

Vispirms d'Artanjans sameklēja Aramisu; pie šī drauga viņš nebija iegriezies kopš tā nozīmīgā vakara, kad bija sekojis Bo­nasjē kundzei. Vēl vairāk: pēdējā laikā viņš pat reti satikās ar jauno musketieri un ik reizi, kad redzēja Aramisu, bija saskatījis tā sejā dziļas skumjas.

Arī šovakar Aramiss bija vēl nomodā, drūms un sapņains. D'Artanjans mēģināja iztincināt, kāpēc draugs iegrimis tik dziļā melanholijā. Aramiss izvairīgi aizbildinājās, ka viņam vajagot uz nākošo nedēļu uzrakstīt latīņu valodā komentārus svētā Augus­tīna rakstu astoņpadsmitajai nodaļai un tas viņam sagādājot raizes.

Abi draugi bija kādu brīdi sarunājušies, kad ieradās de Tre­vila kunga kalpotājs un pasniedza Aramisam aizzīmogotu vēstuli.

— Kas tur ir? — Aramiss jautāja.

— Atvaļinājuma zīme, kuru jūs, kungs, lūdzāt, — atbildēja sulainis.

— Es neesmu lūdzis piešķirt man atvaļinājumu, — Aramiss sacīja.

— Nerunājiet un ņemiet, — teica d'Artanjans. — Un te jums, draugs, puspistoles par pūlēm. Pasakiet de Trevila kungam, ka Aramisa kungs sirsnīgi pateicās. Varat iet.

Sulainis palocījās līdz zemei un aizgāja.

— Ko tas nozīmē? — Aramiss jautāja.

— Paņemiet, kas jums vajadzīgs divu nedēļu ilgam ceļoju­mam, un nāciet man līdzi.

— Bet es pašreiz nevaru aizbraukt no Parīzes nezinādams… Aramiss aprāvās.

— Kas noticis ar viņu, vai ne? — d'Artanjans turpināja.

— Ar ko?

— Ar to sievieti, kas šeit bija. Viņai bija izšūts mutautiņš.

— Kas jums teica, ka šeit bijusi kāda sieviete? — kļuvis bāls kā nāve, jautāja Aramiss.

— Es viņu redzēju.

— Vai jūs zināt, kas1 viņa ir?

— Vismaz iedomājos.

— Paklausieties, — Aramiss teica, — reiz jūs zināt tik daudz ko, varbūt tad jūs zināt arī, kas noticis* ar šo sievieti?

— Domāju, ka viņa atgriezusies Tūrā.

— Tūrā? Jā, tas var būt. Jūs viņu pazīstat. Bet kādēļ viņa atgriezās Tūrā, man nekā nesacījusi?

— Viņa baidījās, ka netiek arestēta.

— Kāpēc viņa man neraksta?

— Tāpēc, ka baidās jūs kompromitēt.

— D'Artanjan, jūs atdodat man dzīvību! — Aramiss iesaucās. — Es domāju, ka tieku nicināts un pievilts. Biju tik laimīgs, kad atkal tikos ar viņu! Nevarēju ticēt, ka viņa riskēja ar savu brī­vību manis dēļ, bet kādēļ īsti viņa bija atgriezusies Parīzē?

— Aiz tā paša iemesla, kādēļ mēs šodien dosimies uz Angliju.

— Un tas būtu? — Aramiss jautāja.

— Draugs, kādreiz jūs to dabūsiet zināt, bet pašreiz es iztu­rēšos tikpat noslēpumaini kā jūs attiecībā uz «doktora brāļa­meitu».

Aramiss pasmaidīja, atcerēdamies pasaciņu, ko kādā vakarā bija stāstījis saviem draugiem.

— Ja jau viņa aizbraukusi no Parīzes un jūs par to esat pār­liecināts, d'Artanjan, tad mani te nekas neattur, un esmu gatavs jums sekot. Jūs teicāt, ka mēs dosimies …

— Vispirms pie Atosa, un, ja gribat nākt līdzi, tad aicinu jūs pat pasteigties, jo esam zaudējuši jau daudz laika. Starp citu, brīdiniet arī Bazēnu?

— Bazēns mūs pavadīs? — Aramiss jautāja.

— Varbūt. Vismaz pašreiz būs labi, ja viņš atnāks mums līdzi pie Atosa.

Aramiss pasauca Bazēnu un lika tam ierasties pie Atosa.

— Nu tad iesim, — viņš teica, paņemdams mēteli, zobenu un trīs pistoles; velti viņš pavēra trīs četras atvilktnes, meklēdams kādu nejauši ieklīdušu pistoli. Pārliecinājies, ka meklējumiem nav panākumu, viņš devās pakaļ d'Artanjanam, nodomādams, kā tas var būt, ka jaunais gvardists zina tikpat labi kā viņš pats, kas bijusi jaunā sieviete, kura izmantojusi viņa viesmīlību, un turklāt zina labāk par viņu, kas ar šo sievieti noticis.

Sasniedzis durvju slieksni, Aramiss uzlika roku d'Artanjanam uz pleca un, cieši paskatīdamies uz viņu, jautāja:

— Vai jūs nevienam neesat stāstījis par šo sievieti?

— It nevienam pašam.

— Pat ne Atosam un Portosam?

— Neesmu viņiem bildis ne vārdiņa.

— Tad ir labi.

Nomierinājies par šo jautājumu, Aramiss devās līdzi d'Artan­janam. Drīz vien viņi sasniedza Atosa dzīvokli.

Kad viņi tur iegāja, Atoss turēja vienā rokā atvaļinājuma zīmi, otrā de Trevila kunga vēstuli.

— Vai jūs varat man izskaidrot, ko nozīmē šis atvaļinājums un šī vēstule, ko nupat saņēmu? — Atoss izbrīnā jautāja.

«Mans mīļais Atos, tā kā tas nepieciešams jūsu veselības labā, lad es piekritu, ka jūs pāris nedēļas atpūšaties. Dodieties uz Foržu dziedniecības avotiem vai uz citu peldvietu, kas jums būtu pie­mērota. Vēlu drīzu izveseļošanos.

Jūsu Trevils.»

— Atvaļinājuma zīme un vēstule nozīmē to, ka jums, Atos, vajag man sekot.

— Uz Foržu dziedniecības avotiem?

— Turp vai citur.

— Karaļa uzdevumā?

— Karaļa vai karalienes. Vai tad mēs neesam viņu majestāšu kalpi?

Šai mirklī ienāca Portoss.

— Sasodīts! — viņš iesaucās. — Kopš kura laika musketieriem piešķir atvaļinājumu, kad viņi to nemaz neprasa?

— Kopš viņiem ir draugi, kas to pieprasa viņu vietā, — at­teica d'Artanjans.

— Ahā, — novilka Portoss, — te, kā redzams, kaut kas no­tiek?

— Ja, mes dodamies ceļa, — Aramiss paskaidroja.

— Uz kurieni? — Portoss jautāja.

— Nudien, skaidri es nezinu, — Atoss atbildēja. — Pavaicā d'Artanjanam.

— Uz Londonu, mani kungi, — d'Artanjans sacīja.

— Uz Londonu? — Portoss iesaucās. — Un ko mēs darīsim Londonā?

— To, mani kungi, es nedrīkstu izpaust. Jums būs man jāuz­ticas.

— Bet, lai dotos uz Londonu, ir vajadzīga nauda, — Portoss iebilda, — un man tās nav.

— Man arī ne, — Aramiss teica.

— Man arī ne, — sacīja Atoss.

— Toties man ir, — teica d'Artanjans, izvilkdams no kabatas savu bagātību. — Šajā maišelī ir trīssimt pistoles. Paņemsim katrs septiņdesmit piecas, ar to pietiks ceļam līdz Londonai un atpa­kaļ. Un nomierinieties, mēs visi netiksim līdz Londonai.

— Kāpēc tad tā?

— Tāpēc ka, domājams, daži no mums paliks ceļā.

— Vai tad mēs dosimies karagājienā?

— Turklāt ļoti bīstamā, brīdinu jūs.

— Pie joda! — iesaucās Portoss. — Bet, ja mēs dodamies briesmās un pat varam tikt nogalināti, tad es vismaz gribētu zi­nāt, kālab?

— Vai tev no tā tiks labāk? — Atoss sacīja.

— Jāatzīstas, es arī piekrītu Portosam, — teica Aramiss.

— Vai karalis paradis dot jums norēķinus? Nē. Viņš jums vienkārši pasaka: Gaskoņā vai Flandrijā kaujas, ejiet ari jūs cī­nīties, un jūs aizejat. Jūs pat neuztraucaties par to.

— D'Artanjanam taisnība, — sacīja Atoss. — Te mums ir trīs atvaļinājuma zīmes no de Trevila kunga un trīssimt pistoles nezin no kā. Iesim mirt tur, kur mūs sūta. Vai dzīvība ir tā vērts, lai tik daudz jautātu? D'Artanjan, es iešu tev līdzi.

— Es arī, — Portoss teica.

— Un es arī, — sacīja Aramiss. — Es gluži labprāt atstāšu Parīzi. Man vajag izklaidēties.

— Par izklaidēšanos neraizējieties, kungi! Tās jums netrūks,— d'Artanjans teica.

— Un kad tad mēs dosimies ceļā? — Atoss jautāja.

— Tūlīt pat, — atbildēja d'Artanjans. — Nedrīkstam zaudēt ne minūti.

— Hei! Grimo, Planšē, Musketon, Bazēn! — četri jaunekļi uz­sauca saviem sulaiņiem. — Ieziediet mūsu stulmu zābakus un atvediet zirgus.

Tanīs laikos musketieri turēja galvenajā mītnē gluži kā ka­zarmā savu un sava sulaiņa zirgu.

Planšē, Grimo, Musketons un Bazēns aizjoza pa kaklu pa galvu.

— Tagad vienosimies par karagājiena plānu, — Portoss sa­cīja. — Uz kurieni mēs dosimies vispirms?

— Uz Kalē, — atbildēja d'Artanjans. — Tas ir īsākais ceļš uz Londonu.

— Tādā gadījumā manas domas būtu šādas, — Portoss sacīja.

— Runā!

— Četri vīri, kas ceļotu kopā, varētu modināt aizdomas. Lai d'Artanjans dod mums katram norādījumus. Es izjāšu pirmais uz Buloņu, lai izlūkotu ceļu; pēc divām stundām izjās Atoss caur Amjēnu; Aramiss mums sekos caur Nuajonu. D'Artanjans varēs jāt, pa kuru ceļu vēlēsies, tikai ģērbies Planšē drānās, bet Planšē sekos mums kā d'Artanjans, ģērbies gvardistu uniformā.

— Kungi, — ierunājās Atoss, — es uzskatu, ka šādā pasā­kumā sulaiņus nevajag ņemt līdzi. Muižnieks var kādreiz aiz pār­steidzības izpaust noslēpumu, bet sulainis to gandrīz vienmēr pārdos.

— Portosa plāns man liekas nepieņemams, — d'Artanjans teica. — Vispirms, es pats nezinu, kādus norādījumus varētu jums dot. Es vedu vēstuli, un tas ir viss. Man nav un es arī nevaru dabūt trīs norakstus no šīs vēstules, jo tā ir aizzīmogota. Tādēļ, pēc manām domām, mums jādodas ceļā visiem kopā. Vēstule at­rodas, lūk, šajā kabatā. — Un viņš parādīja, kurā kabatā ielicis vēstuli. — Ja es tikšu nogalināts, viens no jums paņems vēstuli, un jūs turpināsiet ceļu. Ja tiks nogalināts nākošais, vēstuli pa­ņems trešais un tā tālāk. Kaut vai viens nonāk līdz galam, ar to pietiek.

— Bravo, d'Artanjan! — iesaucās Atoss. — Esmu gluži tavās domās. Tikai mums jābūt konsekventiem. Es dodos uz peldvietu, un jūs mani pavadāt. Bet Foržu ūdeņu vietā es izvēlos jūras pel­des, jo varu rīkoties brīvi. Ja mūs aizturēs, es uzrādīšu de Tre­vila kunga vēstuli un jūs uzrādīsiet savas atvaļinājuma zīmes. Ja mums uzbruks, mēs aizstāvēsimies. Ja mūs tiesās, mēs neparko neatkāpsimies no apgalvojuma, ka gribējām vienu otru reizi pa- mērcēties jūrā. Ar četriem atsevišķiem cilvēkiem viegli tikt galā, turpretī četri kopā jau ir maza kaujas nodaļa. Mūsu četrus su­laiņus ari apbruņosim ar pistolēm un musketēm. Ja mums pretī izsūtīs armiju, mēs cīnīsimies, un tas, kas paliks dzīvs, kā d'Ar­tanjans teica, aiznesīs vēstuli.

— Labi teikts, — Aramiss sacīja. — Atos, tu nerunā bieži, bet, kad tu runā, tad ne sliktāk par 2anu Zeltamuti. Es pievie­nojos Atosa plānam. Un tu, Portos?

— Es arī, ja tas ir pa prātam d'Artanjanam, — Portoss at­bildēja. — D'Artanjans, kam vēstule uzticēta, protams, ir pasā­kuma vadītājs. Lai viņš izlemj, un mēs paklausīsim.

— Lai notiek! — d'Artanjans sacīja. — Es izlemju, ka mēs pieņemam Atosa plānu un dosimies ceļā pēc pusstundas.

— Pieņemts! — Trīs musketieri reizē iesaucās.

Katrs izstiepa roku un paņēma no maišeļa septiņdesmit piecas pistoles un steidzās saposties ceļam, lai varētu izjāt norunātajā stundā.