Trīs musketieri. 1 daļa

XXVII Atosa SIEVA

— Tagad tikai jādabū vēl zināt, kā klājas Atosam, — d'Ar­tanjans sacīja spriganajam Aramisam, kad bija tam izstāstījis, kas noticis galvaspilsētā kopš viņu aizceļošanas; lieliskās pusdie­nas bija likušas aizmirst vienam savu disertāciju, otram nogu­rumu.

— Vai domājat, ka viņam gadījies kas ļauns? — Aramiss jau­tāja. — Atoss taču ir tik nosvērts, drošsirdīgs, un viņš ļoti veikli rīkojas ar zobenu.

— Jā, bez šaubām. Es vairāk par jebkuru katru atzīstu Atosa drosmi un izmaņu, bet man šķiet, ka ir labāk zobenu krustot ar šķēpu nekā ar rungu. Baidos, vai Atosu nebūs piekāvuši kroga kalpi, kas sit stipri un kaujas ilgi. Atzīšos, ka tieši tādēļ es gri­bētu doties tālāk, cik vien drīz iespējams.

— Centīšos jūs pavadīt, — Aramiss teica, — kaut gan nemaz vēl nejūtos spējīgs noturēties zirgam mugurā. Vakar mēģināju šaustīties ar pātagu, ko redzat tur pie sienas, taču sāpes neļāva man turpināt šo dievbijīgo vingrinājumu.

— Mīļais draugs, nekad nav pieredzēts, ka šāviena brūci kāds būtu izdziedinājis ar pletnes šaustu brūci, bet jūs bijāt slims, un slimība vājina saprātu, tāpēc es jūs atvainoju.

— Kad jūs dosieties ceļā?

— Rīt, gaismai austot. Centieties šonakt labi atpūsties, un rīt­dien, ja varēsiet, tad jāsim kopā.

— Tātad līdz rītam, — Aramiss sacīja, — jo, kaut arī jūs esat kā no dzelzs, atpūta jums tomēr nepieciešama.

Kad d'Artanjans nākošajā dienā iegāja Aramisa istabā, mus­ketieris stāvēja pie loga.

— Ko jūs tur skatāties? — d'Artanjans jautāja.

— Apbrīnoju trīs lieliskos zirgus, kurus staļļa puiši vadā aiz pavadas. Nudien, jāt ar šādiem zirgiem būtu īsti karalisks prieks.

— Dārgais Aramis, jūs baudīsiet šo prieku, jo viens no šiem zirgiem pieder jums.

— Nevar būt! Kurš tad?

— Tas, kuru no visiem trim jūs izvēlēsieties. Es esmu ar mieru ņemt kuru katru.

— Un bagātīgais apseglojums arī pieder man?

— Bez šaubām.

— D'Artanjan, jūs mani izsmejat.

—- Kopš jūs runājat franciski, es vairs nesmejos.

— Zeltītās pistoļu makstis, samta apsegs, ar sudrabu apkaltie segli — vai tas viss ir mans?

— Jūsu, tāpat kā tas zirgs, kas tur pašreiz mīņājas, ir manē­jais, un tas, kurš rikšo, — Atosa.

— Piķis un zēvele! Tie taču ir pasakaini lopiņi.

— Jūtos glaimots, ka tie jums patīk.

— Vai karalis jums tos dāvināja?

— Protams, ne jau nu kardināls. Vispār, neraizējieties par to, no kurienes tie nākuši, bet atcerieties, ka viens no tiem ir jūsu īpašums.

— Es ņemšu to, kuru tura sarkanmatainais kalps.

— Lieliski!

— Zvēru pie visiem svētajiem! — Aramiss iesaucās. — Man aiz prieka pāriet visas sāpes. Ar tādu zirgu es jātu, pat ja man būtu iešautas trīsdesmit lodes. Goda vārds, nu paskatieties, cik krāšņi kāpšļi! Ei, Bazēn, nāciet šurp! Kustieties ātrāk!

Bazēns parādījās uz sliekšņa drūms un sapīcis.

— Nospodriniet manu zobenu, sakārtojiet platmali, izsukājiet apmetni un pielādējiet pistoles! — Aramiss sacīja.

— Pēdējais rīkojums ir lieks, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — jo seglu makstīs ir pielādētas pistoles.

Bazēns nopūtās.

— Apmierinieties, Bazēn, — d'Artanjans teica, — debesu val­stību var iemantot visu kārtu cilvēki.

— Mans kungs jau bija tik labs teologs! — Bazēns sērīgi sūk­stījās. — Viņš būtu varējis kļūt par bīskapu, varbūt pat par kar­dinālu.

— Paklausies, mīļais Bazēn, un apdomā pats: kālab man kļūt par garīdznieku? Ar to es neizvairītos no karošanas. Gan tu re­dzēsi, ka mūsu kardināls dosies jau nākošajā karagājienā ar bruņu cepuri galvā un pīķi rokā. Un ko tu teiksi par Nogarē de Va-

Ieta kungu? Viņš ari ir kardināls, bet paprasi viņa sulainim, cik reižu tas ir pārsējis savam kungam ievainojumus?

— Ak vai! — Bazēns nopūzdamies atteica. — Es jau zinu, kungs, ka mūsu dienās pasaulē viss ir apgriezies otrādi.

Sarunādamies abi jaunekļi un nelaimīgais sulainis bija nokā­puši lejā.

— Bazēn, paturi man kāpsli, — Aramiss sacīja.

Seglos Aramiss uzlēca kā parasti iznesīgi un viegli, taču jau pēc pāris līkumiem, ko apmeta tīrasiņu rikšotājs, jātnieku sagrāba neciešamas sāpes, viņš nobālēja un sagrīļojās. Jau paredzēdams šādu varbūtību, d'Artanjans bija vērīgi sekojis draugam un uz­reiz piesteidzās viņam palīgā, atbalstīja viņu un aizveda atpakaļ uz istabu.

— Lai paliek, mīļais Aramis! Jums sevi vēl jāsaudzē, — viņš sacīja. — Došos viens pats meklēt Atosu.

— Jūs esat nesalaužams, — Aramiss teica d'Artanjanam.

— Nē, man vienkārši laimējas, un tas ir viss. Bet kā jūs dzī­vosiet, kamēr atgriezīšos? Nespriedelēsiet vairs par pirkstiem un svētībām?

Aramiss pasmaidīja.

— Es dzejošu, — viņš atbildēja.

— Jā, tikpat smaržīgas vārsmas kā de Sevreza kundzes ista­benes vēstulīte. Māciet arī Bazēnam dzejošanas mākslu, tas viņam sniegs mierinājumu. Neaizmirstiet katru dienu mazliet izjāt, lai jūs atkal pierastu pie segliem.

— Par to neraizējieties, — Aramiss sacīja. — Kad atgriezīsie- ties, es varēšu jums sekot.

Abi atvadījās, un d'Artanjans, uzticējis savu draugu Bazēna un viesnīcnieces gādībai, pēc desmit minūtēm rikšoja jau Amjē- nas virzienā.

Kādā stāvoklī viņš atradīs Atosu un vai vispār atradīs?

D'Artanjans bija atstājis draugu kritiskā situācijā, nebija iz­slēgts, ka viņš gājis bojā. Pie šīs domas jaunā gaskoņa vaigs apmācās; viņš vairākkārt smagi nopūtās un klusībā nozvērējās atriebt Atosu.

No visiem d'Artanjana draugiem Atoss bija gados vecākais, un tāpēc varētu likties, ka viņu gaume un tieksmes bija atšķirīgas. Tomēr d'Artanjanam viņš noteikti bija tuvāks par pārējiem. Atosa cildenais, izsmalcinātais izskats, gara diženuma uzliesmojumi, kas reizēm izkliedēja mijkrēsli, kādā viņš labprātīgi ieslēdzās, nemai­nīgi izlīdzinātā oma, aiz kuras viņa sabiedrība allaž bija ļoti pa­tīkama, viņa dzēlīgā jautrība, viņa drosme, ko varētu nosaukt par aklu, ja tā nebūtu neparastas aukstasinības rezultāts, — visas šīs īpašības bija modinājušas d'Artanjanā vairāk nekā cieņu, vairāk nekā draudzību: tās bija sajūsminājušas jauno gaskoni.

Patiešām, kad Atoss bija labā noskaņojumā, viņš droši varēja stāties līdzās pat tik iznesīgam un dižciltīgam galminiekam kā de Trevila kungam. Atoss bija vidēja auguma, bet viņa stāvs tik vijīgs un labi veidots, ka ne reizi vien, spēkodamies ar Portosu, viņš uzveica šo milzi, kura fiziskais spēks musketieru vidū bija izvērties par parunu. Seja ar vērīgajām acīm, taisno degunu, aso Bruta zodu pauda valdonīgumu un reizē lēnību; rokas, kurām viņš nepievērsa ne mazāko uzmanību, dzina izmisumā Aramisu, kas savējās cītīgi kopa ar mandeļu ziepēm un smaržīgu eļļu; viņa balss bija skaļa un tai pašā laikā melodiska. Taču visvai­rāk Atosā pārsteidza tas, ka viņš, aizvien cenzdamies palikt ne­ievērots malā, ārkārtīgi labi pazina pasauli un visspožāko aprindu paradumus, un katrā viņa rīcībā, pat visniecīgākajā, neviļus iz­paudās ļoti laba audzināšana.

Ja runa bija par kādu mielastu, tad Atoss to prata izkārtot labāk par jebkuru augstāko aprindu cilvēku, ierādīdams katram viesim pienācīgo vietu saskaņā ar stāvokli, kādu viņam bija sa­gādājuši senči vai viņš pats. Ja runa bija par heraldiku, Atoss pazina visas karaļvalsts dižciltīgās ģimenes, viņu ģenealoģiju, radniecības saites, ģerboņus un šo ģerboņu izcelšanos. Galma ce­remoniālā neviens sīkums viņam nebija svešs; viņš zināja, kādas ir zemes lielīpašnieku tiesības, līdz pamatiem pārzināja medības ar suņiem un medības ar vanagiem un kādreiz, sarunādamies par šo lielo mākslu, bija pārsteidzis pat pašu karali Ludviķi XIII, kas skaitījās tanī īsts meistars.

I<ā visi tālaika augstmaņi Atoss bija lielisks jātnieks un pau­kotājs. Vēl vairāk, viņa izglītība bija tik vispusīga pat sholastis- kās zinātnēs, ko tanīs laikos muižnieki mācījās reti, ka viņš rei­zēm pavīpsnāja par latīņu valodas druskām, kuras reizēm pa­dižodamies mēdza pabārstīt Aramiss un kuras Portoss izlikās saprotam. Divas trīs reizes pat, kad Aramisam gadījās kāda gra­matiska kļūda, Atoss, draugiem sagādādams lielu pārsteigumu, pārlaboja darbības vārdu vajadzīgajā laikā un lietvārdu locījumā. Un, beidzot, viņš bija nevainojami godīgs, un tas bija tai gadu simtenī, kad karavīri tik viegli tika galā ar savu ticību un sirds­apziņu, mīlētāji ar mūsdienas valdošo smalkjūtību un nabagi ar septīto bausli. Atoss bija ļoti neparasts cilvēks.

Tomēr varēja vērot, ka šis lieliskais raksturs, skaistais radī­jums, izsmalcinātais gars pamazām ieslīga ikdienas pelēcībā, tā­pat kā sirmgalvji nemanot kļūst fiziski un morāli bērnišķīgi. Sa­vās smagajās stundās — un tādas gadījās bieži — viss gaišais, kas mita Atosā, apdzisa, viņa spožās īpatnības it kā iegrima dziļā tumsā.

Tad pusdievs izgaisa un tikko palika cilvēks. Galvu nokāris, ar mokām izrunādams pa atsevišķam vārdam, Atoss stundām ar izdzisušām acīm vērās pudelē vai glāzē, vai arī sulainī Grimo, kas bija pieradis paklausīt katram sava kunga mājienam un izla­sīja viņa trulajā skatienā ikvienu vismazāko vēlēšanos, ko ne­kavējoties izpildīja. Ja četri draugi sapulcējās vienā no tādiem brīžiem, tad Atosa daļa kopīgajā sarunā bija divi trīs vārdi, ku­rus viņš izteica negribīgi, ar lielu piepūli. Toties dzert Atoss dzēra viens pats par četriem, bet tas uz viņu neatstāja nekāda sevišķa iespaida, varbūt tikai uzacis saraucās vēl vairāk, viņš kļuva vēl drūmāks.

D'Artanjanam, kura zinātkāro garu mēs labi pazīstam, līdz šim nebija izdevies, lai arī kā viņš to vēlējās, apmierināt savu ziņkāri par drauga dziļās apātijas cēloņiem. Atoss nekad nesa­ņēma vēstules, nekad nedarīja nekā tāda, ko visi viņa draugi ne­zinātu.

Nevarēja teikt, ka Atosu darītu skumju vīns, jo, tieši pretēji, viņš dzēra, lai nomāktu skumjas, taču šīs zāles, kā jau teicām, darīja viņu vēl drūmāku. Arī spēle nebija viņa drūmā garastā­vokļa cēlonis, jo, pretēji Portosam, kas katru veiksmi vai neveik­smi pie zaļā galda pavadīja ar gavilēm vai lāstiem, Atoss laimē­dams palika tikpat vienaldzīgs cik paspēlēdams. Kādu vakaru, sē­dēdams musketieru pulciņā, viņš bija laimējis tūkstoš pistoles, tad paspēlēja tās līdz ar savu zeltā šūdināto svinību zobensaiti un pēc tam atvinnējis visu un vēl simt luidoru, bet viņa skaistās, melnās uzacis ne reizi nebija saraukušās, rokas nebija zaudēju­šas perlamutra nokrāsu, un saruna, kas tovakar risinājās patī­kami, ne mirkli nebija zaudējusi rāmo plūdumu.

Ar atmosfēras ietekmi, kāda izpaužas pie mūsu kaimiņiem an­gļiem, arī nevarēja izskaidrot satumsumu Atosa sejā, jo viņa skumjas kļuva vēl smeldzīgākas tieši skaistākajā gadalaikā; jū­nijs un jūlijs Atosam bija vissmagākie mēneši.

Pašreiz viņam nebija nekādu bēdu un, kad tika runāts par nākotni, viņš vienaldzīgi paraustīja plecus; tātad viņa skumju cēlonis, kā d'Artanjans bija izlobījis no neskaidrām baumām, slē­pās pagātnē.

Noslēpumainība, kas ietina Atosu, darīja šo cilvēku vēl valdzi- nošāku, un pat vīna skurbumā ne viņa mute, ne acis nekā neiz­pauda, lai arī cik veikli kāds centās viņu iztincināt.

— Un tagad nabaga Atoss varbūt ir beigts, — d'Artanjans iz­teica balsī savas pārdomas, — miris manas vainas dēļ, jo es viņu ievilku šajā dēkā; viņš nezināja tās cēloni, nezinās iznākumu un necerēja gūt no tās kādu labumu.

— Kungs, neaizmirstiet arī to, — Planšē piebilda, — ka droši vien viņš izglāba mums dzīvību. Atcerieties, kā viņš uzsauca: «Jāj prom, d'Artanjan! Esmu iekritis lamatās!» Un cik briesmīgi viņš šķindināja zobenu, kad bija izšāvis abas pistoles! It kā tur cīnītos divdesmit vīru vai, pareizak sakot, divdesmit satracinatu velnu!

Šie vārdi uzkurināja d'Artanjana skubu, un viņš trieca vēl ātrāk savu zirgu, kas jau tāpat jātnieku nesa aujiem.

Ap vienpadsmitiem no rīta ceļinieki ieraudzīja tālē Amjēnu; pusdivpadsmitos viņi sasniedza nolādētās mājvietas durvis.

D'Artanjans bija daudzkārt pārdomājis, kā pienācīgi atriebties nodevīgajam mājvietas saimniekam, un jau iepriekš izbaudījis at­riebības prieku. Tagad, cepuri uzvilcis uz acīm, kreiso roku uzli­cis uz zobena roktura, labajā vicinādams jājampātagu, viņš iegāja mājvietas krogā.

— Vai jūs mani pazīstat? — viņš noprasīja krodziniekam, kas klanīdamies nāca viņu saņemt.

— Man nav bijis tas gods, jūsu gaišība, — atbildēja krodzi­nieks, ko d'Artanjana lepnā stāja bija pilnīgi apžilbinājusi.

— Ak tā! Jūs mani nepazīstat?

— Nē, jūsu gaišība.

— Labi, ar pāris vārdiem atgādināšu jums par sevi. Ko jūs esat izdarījis ar muižnieku, ko pirms pāris nedēļām uzdrošinā­jāties apvainot viltotas naudas izplatīšanā?

Krodzinieks nobāla, jo d'Artanjans ieņēma ļoti draudīgu pozu, un Planšē visā pilnībā atdarināja savu kungu.

— Jūsu gaišība, nerunājiet par to! — krodzinieks raudulīgi atbildēja. — Dievs žēlīgais, cik dārgi esmu samaksājis par savu kļūdu. Ak, es nelaimīgais!

— Es jums prasu, kas noticis ar šo muižnieku!

— Jūsu gaišība, esiet žēlīgs un uzklausiet mani. Dieva dēļ, jel atsēdieties!

Aiz dusmām un bažām nespēdams parunāt, d'Artanjans atsē­dās, bargs kā tiesnesis. Planšē lepni nostājās viņam aiz mu­guras.

— Tas viss, jūsu gaišība, notika tā, — krodzinieks drebēdams sāka stāstīt. — Tagad es jūs pazīstu. Jūs aizjājāt, kad man sā­kās nelaimīgā ķilda ar muižnieku, par kuru jūs runājat.

— Jā, tas esmu es. Nu jūs redzat, ka nevarat cerēt uz žēlas­tību, ja neteiksiet man visu patiesību.

— Esiet žēlīgs un uzklausiet mani, es nekā neslēpšu.

— Es klausos.

— Man no augstākās valdīšanas paziņoja, ka manā mājvietā apmetīšoties kāds slavens naudas pakaļtaisītājs ar vairākiem līdz­zinātājiem, visi būšot ģērbušies gvardistu vai musketieru unifor­mās. Jūsu zirgi, jūsu sulaiņi, jūsu gaišību izskats — viss man bija norādīts.

— Tālāk, tālāk, — mudināja d'Artanjans, kas drīz vien bija atskārtis sīkā apraksta avotu.

— Man atsūtīja palīgā sešus vīrus, un saskaņā ar pavēli es rīkojos tā, kā uzskatīju par vajadzīgu, lai aizturētu iedomātos naudas viltotājus.

— Jau atkal! — iesaucās d'Artanjans, kam no vārda «naudas viltotājs» svila ausis.

— Piedodiet, jūsu gaišība, ka stāstu jums to visu, bet tieši tas ir mans attaisnojums. Varas vīri mani iebiedēja, un jūs taču zināt, ka krodziniekam vajag padoties valdīšanai.

— Es jums prasu vēlreiz: kur palicis tas muižnieks? Kas ar viņu noticis? Vai viņš miris? Vai dzīvs?

— Pacietību, jūsu gaišība, tūlīt jums pateikšu. Kā tas sākās, jūs jau zināt… un jūsu pēkšņā aizjāšana it kā apstiprināja aiz­domas, — krodzinieks viltīgi piebilda, un d'Artanjans to pama­nīja. — Šis muižnieks, jūsu draugs, aizstāvējās neganti. Viņa sulainis nelaimīgā kārtā bija saķildojies ar atsūtītajiem vīriem, kuri, pārģērbušies par staļļa puišiem …

— Nelieti! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs visi esat bijuši uz vienu roku, un es nudien nezinu, kāpēc nenogalinu jūs!

— Ai nē, jūsu gaišība, mēs nebijām uz vienu roku, un tūlīt jūs pats to redzēsiet. Jūsu drauga kungs — piedodiet, ka nesaucu viņu vārdā, bet diemžēl nezinu viņa godājamo vārdu, — tātad jūsu drauga kungs, ar diviem pistoles šāvieniem noguldījis divus vīrus, atkāpās, aizstāvēdamies ar zobenu, ar ko sakropļoja vēl vienu no maniem ļaudīm, un mani ar plakanisku zobena sitienu apdullināja.

— Vai tu reiz beigsi, gatavais bende! — d'Artanjans uzklie­dza. — Kur ir Atoss? Kas ar viņu noticis?

— Atkāpdamies — kā jau teicu jūsu gaišībai — viņš nonāca līdz pagraba durvīm un, tā kā tās bija vaļā, viņš izņēma atslēgu un ieslēdzās pagrabā. Visi bija pārliecināti, ka no turienes viņš nevar izmukt, tāpēc neviens necentās viņu aizkavēt.

— Skaidrs, nebija vajadzīgs vinu nogalināt, bet tikai ieslo­dzīt.

— Taisnais Dievs! Ieslodzīt viņu? Zvēru jums, ka viņš pats sevi ieslodzīja. Pirms tam viņš bija dūšīgi pastrādājis: viens vīrs bija uz vietas beigts, divi smagi ievainoti. Kā mirušo, tā ievai­notos viņu biedri aiznesa, un neesmu par viņiem vairs nekā dzir­dējis. Nācis pie samaņas, devos pie gubernatora kunga, izstās­tīju viņam visu notikušo un jautāju, ko man darīt ar gūstekni. Bet gubernatora kungs izskatījās kā no mākoņiem nokritis; viņš teica, ka nesaprotot, ko es gribot sacīt; pavēles, kuras es esot sa­ņēmis, viņš neesot devis, un, ja es sev par nelaimi uzdrošināšo­ties kādam ieminēties, ka viņam esot kāds sakars ar šo nejēdzīgo lietu, viņš likšot mani pakārt. Kā nopratu, jūsu gaišība, tad es biju kļūdījies un aizturējis ne to, ko vajadzēja, un īstais bija izglābies.

— Bet Atoss? — iesaucās d'Artanjans, kura sašutums auga augumā, dzirdot, cik vienaldzīgi izturējies gubernators pret šo lietu. — Kas noticis ar Atosu?

— Tā kā es steidzīgi dzīros izlabot gūsteknim nodarīto pāres­tību, — krodzinieks teica, — devos uz pagrabu, lai viņu atbrī­votu. Ak vai, kungs, tas vairs nebija cilvēks, tas bija īsts sātans. Kad pateicu, ka viņš ir brīvs, viņš atcirta, ka tās esot lamatas un vispirms viņš gribot izsacīt savus noteikumus. Skaidri sapraz­dams, kādā stāvoklī esmu sevi nostādījis, paceldams roku pret viņa majestātes musketieri, es pazemīgi atbildēju, ka esmu gatavs pieņemt viņa noteikumus.

«Vispirms,» viņš sacīja, «es prasu, lai man atdod manu su­laini, turklāt pilnīgi apbruņotu.»

Mēs steigšus izpildījām viņa pavēli, jo, paši sapratīsiet, kungs, ka mēs bijām ar mieru darīt visu, ko jūsu draugs vēlētos. Grimo kungs (viņš pateica savu vārdu, kaut arī nemaz nav no runīga­jiem), tātad Grimo kungs, būdams smagi ievainots, tika nonests pagrabā. Līdzko jūsu draugs saņēma savu sulaini, viņš tūlīt atkal aizbarikādēja durvis un pavēlēja mums palikt tur, kur esam.

— Bet sakiet taču beidzot, kur ir Atoss?

— Pagrabā, jūsu gaišība.

— Ko, nelieti, tu viņu līdz šim laikam turi pagrabā?

— Augstais Dievs! Nē, mans kungs. Mēs lai viņu turētu pa­grabā! Ja jūs tikai zinātu, ko viņš tur dara! Cienījamais kungs, ja jūs varētu viņu no turienes izvilināt, es jums būtu pateicīgs visu mūžu, es jūs pielūgtu kā savu aizgādni.

— Tātad viņš tur ir? Es viņu tur atradīšu?

— Bez šaubām, cienījamais kungs. Viņš ir iecirties un neparko nenāk ārā. Katru dienu mēs pa pagraba lodziņu pasniedzam vi­ņam uz dakšām uzdurtu maizi un, kad viņš pieprasa, tad arī gaļu. Diemžēl ne maizi un ne gaļu viņš patērē visvairāk. Reiz es ar diviem saviem puišiem mēģināju nokāpt pagrabā, bet viņš kļuva nikns kā velns. Dzirdēju, ka viņš pielādēja pistoles, bet viņa kalps musketi. Kad mēs viņiem jautājām, ko viņi nodomājuši darīt, jūsu draugs atbildēja, ka viņam un viņa kalpam esot četr­desmit šāviņu un viņi drīzāk izšaušot tos līdz pēdējam, nekā ļaušot kādam no mums spert kāju pagrabā. Tad, godāts kungs, devos pie gubernatora sūdzēties, bet viņš man atbildēja, ka es saņemot to, ko esot pelnījis, un tagad es būšot pārmācīts par to, ka uzdrošinājos apvainot godājamus augstmaņus, kas apmetušies manā mājvietā.

— Un tā, kopš tā laika? … — d'Artanjans iesāka, bet nespēja savaldīt smieklus, redzot mājvietas saimnieka sērīgo seju.

— Kopš tā laika, godājamais kungs, — saimnieks turpināja,

— mums klājas gaužām bēdīgi, jo jums jāzina, ka visi mūsu pār­tikas krājumi atrodas pagrabā. Vīns pudelēs un vīns mucās, alus, eļļa un garšvielas, speķis un desas, viss ir pagrabā, un, tā kā mēs nedrīkstam tur ieiet, tad esam spiesti atteikt ēdienu un dzē­rienu ceļiniekiem, kuri pie mums apmetas, un mājvieta katru dienu cieš zaudējumus. Ja jūsu draugs vēl vienu nedēju uzkavēsies pa­grabā, tad mēs būsim izputināti.

— Tā tev, blēdi, vajadzēja. Vai tad no mūsu sejām nevarēja redzēt, ka mēs esam godavīri, nevis kaut kādi naudas viltotāji?

— Jā, kungs, jums taisnība, — krodzinieks piekrita. — Bet klausieties, viņš atkal sāk trakot.

— Droši vien viņu kāds būs traucējis, — d'Artanjans teica.

— Mums viņu jātraucē! — krodzinieks iesaucās. — Pie mums nupat ieradušies divi angļu augstmaņi.

— Un tad?

— Un tad! Angļi, ka jus, kungs, zināt, ciena labu vīnu. Arī šie pieprasīja vislabāko. Mana sieva droši vien būs lūgusi Atosa kungam, lai viņš atļauj ieiet pagrabā pēc vīna, ko pasniegt šiem ceļiniekiem; un viņš kā parasti būs atteicis. Augstais Dievs! Atkal sākas jandāliņš!

D'Artanjans tiešām dzirdēja, ka no pagraba puses atskan mil­zīgs troksnis. D'Artanjans piecēlās, krodzinieks, rokas lauzīdams, gāja pa priekšu, un viņi devās uz notikuma vietu; Planšē, turē­dams musketi šaušanas gatavībā, sekoja savam kungam.

Abi angļi bija nikni: pēc garā ceļa viņi mira aiz izsalkuma un slāpēm.

— Tā taču ir varmācība! — viņi izsaucās skaidrā franču va­lodā, tikai ar nelielu svešzemniecisku akcentu. — Šis trakulis neļauj labajiem ļaudīm rīkoties ar viņu vīnu. Mēs ielauzīsim dur­vis, un, ja viņš pārāk plosīsies, tad mēs viņu vienkārši nogali­nāsim!

— Rāmāk, mani kungi! — d'Artanjans brīdināja, izvilkdams pistoles. — Piedodiet, bet te jūs nevienu nenogalināsiet.

— Nekas, nekas, — aiz durvīm atskanēja Atosa mierīgā balss,

— ļaujiet, lai šie lielības gaiļi ienāk, un tad redzēsim.

Lai gan likās, ka abi angļu augstmaņi nemaz nav nekādi zaķ- pastalas, viņi tomēr vilcinādamies saskatījās, it kā pagrabā mā­jotu kāds izbadējies cilvēkēdājs, teiksmains spēkavīrs, kura alā neviens nevar iekļūt, nesaņemot sodu.

Mirkli visi klusēja, bet galu galā angļiem bija kauns atkāp­ties, un ķildīgākais no abiem, nokāpis piecus sešus kāpienus, kas veda uz pagrabu, spēra ar kāju pa durvīm, tā ka sienas nodre­bēja.

— Planšē, — d'Artanjans ierunājās, uzvilkdams pistolēm gai­ļus, — es cīnīšos ar to, kas ir augšā, tev jātiek galā ar to, kurš nokāpis lejā. Kungi, jūs vēlaties cīnīties! Lieliski, tad cīnīsimies!

— Mans Dievs! — no pagraba atskanēja Atosa dobjā balss,

— Man šķiet, ka dzirdu d'Artanjana balsi.

— Pareizi, — d'Artanjans skaļi atsaucās, — tas esmu es, mans draugs.

— Jauki! — Atoss sacīja. — Tad sadosim pa ādu šiem iebru­cējiem.

Angļi ķērās pie zobena, bet viņi atradās starp divām ugunīm. Atkal viņi mirkli vilcinājās, bet tad tāpat kā pirmo reizi uzvarēja viņu pašlepnums — pagraba durvis nokrakšķēja no otra kājas spēriena.

— Paej pie malas, d'Artanjan, paej nost! — uzsauca Atoss.

— Es šaušu.

— Kungi, apsveriet mazliet, — teica d'Artanjans, kas nekad nezaudēja spriešanas spējas. — Pacietību, Atos! Kungi, jūs uz­sākat bīstamu dēku, jūs tiksiet sašauti lupatu lupatās. Mans su­lainis un es pamielosim jūs ar trim šāvieniem, tikpat daudz jūs saņemsiet no pagraba. Un tad mums vēl ir zobeni, ar kuriem mans draugs un es, ticiet man, protam rīkoties. Ļaujiet man visu nokārtot, un es dodu goda vārdu, ka pēc brītiņa jums tiks pa­sniegts vīns.

— Ja tikai kas būs palicis pāri, — Atosa zobgalīgā balss no­rūca.

Krodzinieks juta, ka viņam plūst auksti sviedri pār muguru.

— Kā? Ja kas būs palicis pāri! — viņš nomurmināja.

— Pie joda, gan jau kaut kas būs, — d'Artanjans atteica.

— Neuztraucieties, pa diviem viņi nebūs izdzēruši visu pagrabu. Kungi, bāziet zobenus atpakaļ makstīs.

— Labi, bet tad jūs bāziet atpakaļ pistoles.

— Labprāt.

D'Artanjans deva priekšzīmi. Pēc tam, pievērsies savam su­lainim, pamāja, lai arī tas nolaiž musketei gaili.

Nomierinājušies angļi arī iebāza zobenus makstīs. D'Artanjans izstāstīja viņiem, kā Atoss ieslodzīts. Būdami īsti muižnieki, viņi atzina, ka pie visa vainīgs krodzinieks.

— Tagad, kungi, ejiet savās istabās, — d'Artanjans sacīja,

— un es galvoju, ka pēc desmit minūtēm jums tiks pasniegts viss, ko būsiet vēlējušies.

Angļi palocījās un aizgāja.

— Mīļais Atos, tagad esmu viens, — d'Artanjans teica, — lū­dzu, atveriet durvis.

— Tūlīt, — Atoss atsaucās.

Varēja dzirdēt, ka krita žagaru saišķi, vēlās baļķi: tie bija Atosa vaļņi un bastioni, kurus aplenktais tagad pats izpostīja.

Pēc mirkļa durvis pavērās, un spraugā parādījās Atosa bālā seja; viņš pārlaida ātru, pētījošu skatienu pār apkārtni.

D'Artanjans metās draugam ap kaklu un sirsnīgi apskāva viņu. Tikai, kad jaunais gaskonis gribēja izvest Atosu no mitrā mitekļa, viņš pamanīja, ka musketieris grīļojas.

— Vai esat ievainots? — d'Artanjans jautāja.

— Es? Ne kripatiņas! Esmu tikai nāvīgi piedzēries, tas ir viss, un vēl neviens cilvēks nav tik cītīgi pūlējies, lai to panāktu. Nu­dien, saimniek, es viens pats būšu izdzēris ne mazāk par simt piecdesmit pudelēm.

— Dievs lai ir žēlīgs! — krodzinieks iesaucās. — Ja kalps iz­dzēris pusi no tā, ko viņa kungs, tad es esmu izputināts.

— Grimo kalpo kārtīgā mājā, viņš nekad neatļautos dzert to pašu šķirni, ko es. Viņš dzēra tikai no mucas. Pag, man šķiet, ka viņš piemirsis aizbāzt tapu. Vai dzirdat? Tek.

D'Artanjans skaļi iesmējās, un saimniekam no šiem smiekliem salto tirpu vietā pārskrēja drudžains karstums pa kauliem.

Sai mirklī aiz sava kunga muguras parādījās Grimo ar mus- keti pār plecu; galva viņam trīsēja kā apskurbušajiem satīriem Rubensa gleznās. Viņš no galvas līdz kājām bija nolaistīts ar kādu taukainu šķidrumu, un krodzinieks redzēja, ka šis šķidrums ir viņa labākā olīveļļa.

Procesija izgāja cauri lielajai istabai un apmetās labākajā mājvietas numurā, ko d'Artanjans ieņēma patvaļīgi.

Pa to laiku krodzinieks ar sievu, paķēruši lampas, metās lejā pagrabā, kur viņiem tik ilgi bija liegts ieiet; te viņus sagaidīja šaušalīgs skats.

Aiz nocietinājumiem, kurus Atoss bija izveidojis pēc visiem stratēģiskās mākslas likumiem no žagaru saišķiem, dēļiem un tukšām mucām un kuros iziedams bija izlauzis spraugu, varēja redzēt šur tur eļļas un vīna peļķēs peldam apēsto šķiņķu kaulus, bet viss kreisais kakts bija piegāzts ar sasistām vīna pudelēm; no mucas, kurai krāns bija palicis neaizgriezts, tecēja pēdējie su­las pilieni. Izsakoties ar kāda senatnes dzejnieka vārdiem, te val­dīja posts un nāve, gluži kā kaujas laukā.

No piecdesmit desām, kas bija pakārtas pie griestu sijām, at­likušas vairs tikko desmit.

Pagraba velvēs skaļi atbalsojās krodzinieka un viņa sievas vaimanas, tā ka pat d'Artanjanam kļuva viņu žēl. Atoss pat ne­pagrieza galvu.

Taču žēlabām sekoja niknums. Izmisumā kā prātu zaudējis, krodzinieks pakampa cepamo iesmu un iedrāzās istabā, kur bija apmetušies abi draugi.

— Vīnu! — Atoss, ieraudzījis krodzinieku, sacīja.

— Vīnu! — krodzinieks pārsteigts iebrēcās. — Vīnu! Bet jūs taču man esat nodzēruši jau vairāk nekā par simt pistolēm! Es esmu izputināts,, pazudināts, beigts!

— Hē, mūsu slāpes vēl nav remdinātas, — Atoss atteica.

— Ja jūs būtu tikai dzēruši, tad vēl nekas, bet jūs esat sasi­tuši visas pudeles

— Jūs pats mani uzgrūdāt tām virsū. Tā ir jūsu vaina.

— Visa mana eļļa pagalam!

— Eļļa lieliski dziedina ievainojumus, un nabaga Grimo va­jadzēja sadziedēt no jums dabūtās brūces.

— Visas manas desas apgrauztas!

— Jūsu pagrabā ir milzums žurku.

— Jūs man par to visu samaksāsiet, — krodzinieks ārprātī­gās dusmās kliedza.

— Trīskārtējais nelieti! — Atoss sacīja, mēģinādams piecel­ties, bet atkrita atpakaļ krēslā: viņa spēki bija galā. D'Artanjans nāca viņam talkā un pacēla jājampātagu.

Krodzinieks soli atkāpās un sāka raudāt.

— Tā jūs iemācīsieties apieties laipnāk ar viesiem, — d'Artan­jans teica, — kurus Dievs jums sūta.

— Dievs! Sakiet labāk velns!

— Mīļais draugs, ja jūs mums te vēl džinkstēsiet ausīs, tad mēs visi četri ieslēgsimies jūsu pagrabā un pārbaudīsim, vai postījumi patiešām ir tik lieli, kā jūs sakāt.

— Piekrītu, kungi, es piekrītu, — krodzinieks nobijās. — At­zīstu, ka esmu bijis vainīgs, bet katru vainu var piedot. Jūs esat lieli kungi, es — nabaga krodzinieks, jūs par mani apžēlosieties.

— A, ja tu tā runā, — Atoss sacīja, — tad mana sirds kļūst mīksta kā vasks un asaras plūdīs man pa acīm tāpat kā vīns no tavām mucām. Mēs nemaz neesam tik nikni kā izskatāmies. Nāc šurp, aprunāsimies.

Krodzinieks piesardzīgi pienāca tuvāk.

— Nāc, es tev saku, un nebīsties, — Atoss turpināja. — Tai mirklī, kad gribēju tev maksāt rēķinu, biju uzlicis savu maku uz tava galda.

— Jā, kungs.

— Makā bija sešdesmit pistoles. Kur ir maks?

— Nodots tiesas kancelejā, jūsu gaišība, jo man tika teikts, ka tā esot viltota nauda.

— Labi, tad pieprasi atpakaļ maku un paturi sev šīs sešdes­mit pistoles.

— Bet jūsu gaišībai taču būs zināms, ka tiesas vīri neatdod, ko reiz dabūjuši savās rokās. Ja nauda būtu viltota, tad vēl va­rētu cerēt to atgūt, bet diemžēl tā bija īsta naudiņa.

— Ar tiesu tiec pats galā kā proti, uz mani tas neattiecas, turklāt man vairs nav neviena sū pie dvēseles.

— Paklau, kur ir Atosa zirgs? — d'Artanjans iejaucas saruna.

— Stallī.

— Cik viņš butu vērts?

— Augstākais piecdesmit pistoles.

— Zirgs ir vērts savas astoņdesmit pistoles. Paturi viņu, un mēs būsim norēķinājušies.

— Kā? Tu pārdod manu zirgu? — Atoss brīnījās. — Tu pār­dod manu Bažazē? Un uz kā es jāšu karā? Uz Grimo kamiešiem, vai?

— Atvedu tev citu zirgu, — d'Artanjans paskaidroja.

— Citu?

— Un lielisku! — krodzinieks iesaucas.

— Labi, ja otrs ir skaistāks un jaunāks, tad vari paturēt manu veco, un atnes mums vīnu!

— Kādu? — apvaicājās krodzinieks, kas nu bija pavisam no­mierinājies.

— To, kas ir pagraba dibenā, pie latām. Tur vēl palika divdes­mit piecas pudeles, pārējās saplīsa, kad es kritu. Uznes mums sešas.

— Tas tik ir velna pulveris, — krodzinieks paklusām nomur­mināja. — Nudien, ja viņš te paliktu kaut vai pāris nedēļu un samaksātu par visu, ko nodzertu, es atkal tiktu uz zaļa zara.

— Un neaizmirsti uznest četras tādas pašas pudeles abiem angļu kungiem, — d'Artanjans aizrādīja.

— Kamēr gaidīsim vīnu, — Atoss sacīja, — izstāsti man, d'Ar­tanjan, kas noticis ar pārējiem.

D'Artanjans izstāstīja viņam, kā bija atradis Portosu guļam gultā ar izmežģītu ceļgalu un Aramisu sēžam pie galda ar diviem teologiem. Kad jaunais gaskonis beidza stāstījumu, ienāca kro­dzinieks, nesdams pieprasītās pudeles un šķiņķi, kas par laimi bija palicis ārpus pagraba.

— Jauki, — ieteicās Atoss, pieliedams glāzi sev un d'Artan­janam, — tas nu būtu par Portosu un Aramisu. Bet kas jums, mans draugs, pašam ir noticis? Man rādās, ka jūs esat tāds sa- drūmis.

— Diemžēl, jā, — d'Artanjans atbildēja. — Es esmu visne­laimīgākais no mums visiem.

— D'Artanjan! Tu un nelaimīgs! — Atoss iesaucās. — Kas tevi darījis nelaimīgu? Izstāsti!

— Vēlāk, — d'Artanjans atrunājās.

— Vēlāk? Kāpēc vēlāk? Tu domā, draugs, ka esmu piedzēries? Liec to aiz auss: man nekad tik skaidri nedarbojas domas kā tad, kad esmu piesūcies vīna. Tāpēc runā, es uzmanīgi klausīšos.

D'Artanjans izstāstīja notikumu ar Bonasjē kundzi.

Klausīdamies Atoss nepamirkšķināja ne aci. Kad draugs bija beidzis, viņš iesaucās:

— Blēņas, tas viss ir blēņas!

Atoss aizvien tā mēdza sacīt.

— Jūs, mīļais Atoss, visu saucat par blēņām, — d'Artanjans teica. — Jums viegli tā runāt, jo jūs nekad neesat mīlējis.

Atosa izdzisušais skatiens pēkšņi iedegās, bet tas bija mirkļa uzliesmojums, tūlīt pat viņa acis atkal kļuva nedzīvas un stingas.

— Jums taisnība, — viņš mierīgi sacīja, — es nekad neesmu mīlējis.

— Jums sirds ir kā akmens, — d'Artanjans teica, — un tāpēc jūs nespējat saprast mūs, kuriem ir jūtīga sirds.

— Jūtīga sirds — saplosīta sirds.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — d'Artanjans jautāja.

— Gribu sacīt, ka mīlestība ir loterija, kurā tas, kas laimē, gūst nāvi. Ticiet man, dārgais d'Artanjan, jums ir veicies, ka zaudējāt. Un varu dot jums tikai vienu padomu: zaudējiet arvien.

— Man likās, ka viņa mani ļoti mīl!

— Jums tikai likās.

— Nē, viņa mani mīlēja.

— Bērns! Nav tāda vīrieša, kas nebūtu ticējis tāpat kā jūs, ka viņa iemīļotā mīl viņu, un nav neviena, kuru iemīļotā nebūtu pievīlusi.

— Izņemot jūs, Atos, jo jums nekad nav bijis iemīļotās.

— Jums taisnība, — Atoss pēc īsa mirkļa atbildēja, — man nekad nav bijis iemīļotās. Iedzersim!

— Jūs esat filozofs, — d'Artanjans sacīja, — tad pamāciet mani, sniedziet man atbalstu, es meklēju padomu un mierinājumu.

— Mierinājumu? Kādu mierinājumu?

— Manā nelaimē.

— Jūsu nelaime ir smieklīga, — Atoss, plecus paraustīdams, teica. — Es gribētu zināt, ko jūs sacītu, ja izstāstītu jums kādas mīlestības stāstu.

— Ko esat pārdzīvojis jūs?

— Vai arī kāds no maniem draugiem … vai nav vienalga?

— Stāstiet, Atos, stāstiet.

— Labāk iedzersim.

— Iedzersim, un tad stāstiet.

— Patiešām, — piekrita Atoss, iztukšodams un atkal pielie­dams glāzi, — to var lieliski savienot.

— Es klausos, — d'Artanjans sacīja.

Atoss gremdējās domās, un, jo tālāk viņš aizslīdēja atmi­ņās, jo bālāks kļuva viņa vaigs. Viņš jau bija sasniedzis to rei­buma pakāpi, kad parasti dzērāji nokrīt zem galda un krāc. Bet viņš sapņoja nomoda. Sajā skurbuma somnambulismā bija kaut kas biedējošs.

— Vai jūs noteikti gribat, lai stāstu? — viņš jautāja.

— Ļoti lūdzu jūs, — d'Artanjans atbildēja.

— Tad lai notiek, kā jūs vēlaties. Kāds mans draugs — mans draugs, saprotiet! — nevis es, — Atoss, drūmi pavīpsnādams, pats pārtrauca savu stāstījumu, — kāds grāfs no manas dzimtās pu­ses, no Berijas provinces, dižciltīgs kā Dandolo vai Monmoransī, divdesmit piecu gadu vecumā iemīlējās sešpadsmitgadīgā meitenē, kas bija skaista kā dieviete. Viņas gadiem raksturīgajai naivitā- tei cauri vīdēja vērsmains gars, ne sievietes, bet dzejnieka gars; viņa ne tikai patika, viņa reibināja. Šī meitene dzīvoja nelielā miestā kopā ar savu brāli, kas bija kirē. Abi viņi bija ienācēji tai apvidū, un neviens nezināja, no kurienes ieradušies, bet, tā kā meitene bija ļoti daiļa un viņas brālis ļoti dievbijīgs, tad nevie­nam nenāca ne prātā viņus iztaujāt. Klīda valodas, ka viņi cēlu­šies no labas ģimenes. Mans draugs, kam tai apvidū piederēja lēņu muižas, viegli būtu varējis meiteni savaldzināt vai paņemt ar varu, jo viņš tur bija kungs un pavēlnieks, un kas gan būtu aizstāvējis divus svešus ienācējus? Diemžēl viņš bija godīgs cil­vēks un apprecēja daiļavu. Muļķis, nejēga, nelga!

— Kāpēc tad tā? Viņš taču meiteni mīlēja? — d'Artanjans jautāja.

— Pagaidiet, gan redzēsiet, — Atoss atbildēja. — Viņš aiz­veda jauno sievu uz savu pili un padarīja par pirmo dāmu visā provincē. Nevar noliegt, ka viņa lieliski prata noturēties šajā stāvoklī.

— Un tālāk? — d'Artanjans jautāja.

— Tālāk? Kādu dienu viņa kopā ar vīru izjāja medībās, — Atoss turpināja klusi, bet ļoti ātri, — viņa nokrita no zirga un zaudēja samaņu. Grāfs steidzās viņai palīgā, un, tā kā apģērbs jaunajai sievietei apgrūtināja elpošanu, viņš ar dunci pārgrieza ņieburu un neviļus atsedza plecu. Vai zināt, d'Artanjan, kas viņai bija uz pleca? — Atoss, iesmiedamies pilnā kaklā, jautāja.

— Kā lai es to zinu? — d'Artanjans atvaicāja.

— Lilijas zieds, — atbildēja Atoss. — Viņai bija iededzināta kauna zīme.

Atoss vienā paņēmienā iztukšoja glāzi, ko bija turējis rokā.

— Kādas šausmas! — d'Artanjans iesaucās. — Vai tas var būt?

— Tā ir patiesība. Mīļais draugs, izrādījās, ka eņģelis ir sā­tans. Jaunā meiča bija zagle.

— Ko grāfs darīja?

— Grāfs bija pilntiesīgs valdnieks savās muižās, viņam bija brīv spriest tiesu un taisnību; galīgi saplēsis grāfienes apģērbu, viņš tai sasēja rokas aiz muguras un pie pirmā koka pakāra vilt­nieci.

— Dievs žēlīgais! Atos, tā taču ir slepkavība! — d'Artanjans

iesaucās.

— Jā, slepkavība, nekas vairāk, — Atoss, bāls kā nāve, at­bildēja. — Bet, kā rādās, man nav vairs vīna.

Paķēris pēdējo pudeli, viņš pielika pie lūpām tās kaklu un izdzēra pudeli neatraudamies, it kā tā būtu parasta glāze.

Tad viņš nolaida galvu uz rokām. D'Artanjanu bija pārņēmušas šausmas.

— Tas mani izdziedināja no skaistām, dzejiskām, mīlā kais­tošām sievietēm, — Atoss sacīja izsliedamies; acīm redzami viņš nedomāja nobeigt grāfa mīlestības stāstu. — Vēlu ari jums to pašu! Iedzersim!

— Un tā viņa nomira? — d'Artanjans nomurmināja.

— Pie joda! — norūca Atoss. — Dodiet savu glāzi. Šķiņķi šurp, tu dīkdieni! — viņš uzsauca. — Mēs vairs nevaram dzert!

— Un viņas brālis? — d'Artanjans bikli turpināja.

— Viņas brālis? — Atoss atkārtoja.

— Jā, garīdznieks?

— Ak tas! Aizsūtīju viņam pakaļ, lai arī viņu pakārtu, bet viņš bija aizsteidzies man priekšā un jau iepriekšējā dienā pazu­dis no savas draudzes.

— Vai jūs vismaz dabūjāt zināt, kas šis nelietis bijis?

— Bez šaubām, daiļavas pirmais mīļākais un līdzzinātājs, godavīrs, kas tēlojis kirē varbūt tikai tādēļ, lai izprecinātu savu mīļāko un nodrošinātu viņas likteni. Ceru, ka viņš tika saraustīts gabalos.

— Ak Dievs, ak Dievs! — iesaucās d'Artanjans, ko briesmīgais notikums bija pavisam satriecis.

— Ēdiet šķiņķi, d'Artanjan, — Atoss mudināja, nogriezdams šķēli, ko uzlika jauneklim uz šķīvja, — tas ir ļoti garšīgs. Gata­vais posts, ka man nebija četri tādi kā šis pagrabā! Es būtu iz­dzēris piecdesmit pudeles vairāk.

D'Artanjans vairs nespēja turpināt šo sarunu, viņam šķita, ka viņš zaudēs prātu. Viņš ļāva galvai noslīdēt uz rokām un izlikās, ka iemieg.

Jaunie ļaudis tagad vairs neprot dzert, — Atoss noteica, līdz­jūtīgi skatīdamies uz viņu, — un šis vēl ir viens no labāka­jiem! …