Trīs musketieri. 1 daļa

XVII laulātie draugi Bonasjē

Kardināls jau otru reizi sarunā ar karali bija ieminējies par briljanta karuļiem. Šāda neatlaidība pārsteidza Ludviķi XIII, un viņš nodomāja, ka aiz šī ieteikuma ir kāds noslēpums.

Karalis jau vairākkārt bija juties pazemots, ka Rišeljē, kam bija lieliska policija, — kaut arī tā vēl nebija sasniegusi mūsdienu policijas pilnību, — zināja par Ludviķa XIII mājas dzīvi vairāk nekā viņš pats. Tāpēc karalis cerēja sarunā ar Austrijas Annu izvilināt, kas aiz šī atkārtotā aizrādījuma slēpjas, un tad atgriez­ties pie kardināla ar tam zināmo vai nezināmo izdibināto noslē­pumu. Kā vienā, tā otrā gadījumā karaļa cieņai kardināla acīs vajadzēja ievērojami celties.

Sai nolūkā viņš aizgāja pie karalienes un kā aizvien sarunu uzsāka ar draudiem pret viņas apkārtnē esošajiem cilvēkiem. Aus­trijas Anna nodūra galvu un, nekā neatbildēdama, ļāva izplūst draudu straumei, cerēdama, ka galu galā tā apsīks. Bet ne to bija gribējis panākt Ludviķis XIII. Karalis gribēja uzkurināt vārdu maiņu, kurā vajadzēja izšķilties kādam atklājumam, jo viņš bija pārliecināts, ka Rišeljē perina kādu slepenu nodomu un gatavo viņam nepatīkamu pārsteigumu, kādus kardināls sevišķi labi prata sagādāt. Ar neatlaidīgām apsūdzībām karalis sasniedza mērķi.

— Jūsu augstība! — iesaucās Austrijas Anna, ko aplinku uz­brukumi bija izveduši no pacietības. — Kāpēc jūs man nepasakāt visu, kas jums ir uz sirds? Kādu pārkāpumu esmu nodarījusi? Ko esmu nogrēkojusies? Tas taču nevar būt, ka jūsu augstība sacē­lusi šo traci vēstules dēļ, kuru uzrakstīju savam brālim.

Tiešais jautājums savukārt apmulsināja karali, un viņš uzreiz neattapās, ko atbildēt. Apsvēris viņš nolēma, ka nu būs īstā reize izteikt norādījumu, kam vajadzēja tikt izsacītam dienu pirms svi­nībām.

— Kundze, tuvākajās dienās rātsnamā būs balle, — viņš val­donīgi ierunājās. — Uzskatu, ka jums, lai pagodinātu mūsu kriet­nos pilsētas vecākos, jāierodas šajā ballē parādes tērpā un no­teikti ar briljanta karuļiem, kurus jums dāvināju uz dzimšanas dienu. Tā ir mana atbilde.

Sī atbilde bija briesmīga. Austrijas Anna nodomāja, ka Lud­viķis XIII zina visu un kardināls viņu pierunājis šīs septiņas as­toņas dienas izturēties noslēpumaini. Starp citu, noslēpumainība bija karalim raksturīga. Viņa kļuva bāla kā audekls, atbalstījās pret mazu galdiņu ar savu daiļo roku, kas pašreiz izskatījās kā no vaska veidota, un, ar izbiedētām acīm skatīdamās uz karali, neatbildēja ne vārda.

— Jūs mani saprotat, kundze? — jautāja karalis, priecāda­mies par viņas apjukumu, kaut arī neizprata tā cēloni. — Jūs saprotat?

— Jā, jūsu majestāte, es saprotu, — karaliene nočukstēja.

— Jūs ieradīsieties ballē?

— Jā.

— Izgreznojusies ar karuļiem?

— Jā.

Karaliene kļuva vēl bālāka. Karalis to pamanīja un tīksminā­jās par viņas satraukumu ar to salto nežēlību, kas bija viena no viņa rakstura sliktajām pusēm.

— Tātad esam norunājuši, — karalis sacīja, — un tas ir viss, kas man bija jums sakāms.

— Kurā dienā balle būs? — Austrijas Anna iejautājās.

Ludviķis XIII instinktīvi juta, ka nevajag atbildēt uz šo jau­tājumu, jo karaliene to bija izteikusi mirējas balsī.

— Visai drīz, kundze, — viņš atbildēja. — Es tikai skaidri neatceros datumu, apvaicāšos kardinālam.

— Tātad kardināls jums ieteica rīkot šos svētkus? — karaliene iesaucās.

— Jā, kundze, — karalis izbrīnījies atbildēja. — Bet ko no­zīmē šis jautājums?

— Un viņš jums ieteica man atgādināt, lai ierodos ballē ar šiem karuļiem?

— Tas ir, kundze …

— Viņš, jūsu majestāte, tas bija viņš!

— Vai nav vienalga, vai viņš vai es? Vai tad šis atgādinā­jums ir kas ļauns?

— Nē, majestāte.

— Tātad jūs ieradīsieties?

— Jā, majestāte.

— Labi, — karalis aiziedams sacīja. — Ceru, ka izpildīsiet savu solījumu.

Karaliene taisīja reveransu, ne tik daudz aiz etiķetes, cik tā­pēc, ka viņa saļima ceļgalos.

Karalis aizgāja ļoti apmierināts.

— Esmu pazudusi, — karaliene murmināja, — pazudusi, jo kardināls zina visu un kūda karali, kas vēl nekā nezina, bet drīz dabūs zināt visu. Esmu pazudusi! Ak Dievs, mans Dievs! Ak Dievs!

Ceļos nometusies uz spilvena, ar drebošajām rokām saņēmusi galvu, viņa lūdza Dievu.

Viņas stāvoklis tiešām bija briesmīgs. Bekingems bija at­griezies Londonā, de Sevreza kundze bija Tūrā. Karaliene tika uzraudzīta stingrāk nekā jebkad, viņa manīja, ka viena no galma dāmām viņu nodod, bet skaidri nezināja — kura. De Ports neva­rēja atstāt Luvru. Viņai nebija neviena, kam varētu uzticēties.

Juzdamās dziļi nelaimīga un pilnīgi vientuļa savā nelaimē, karaliene sāka šņukstēt.

— Vai es nevarētu kaut kā palīdzēt jūsu augstībai? — pēkšņi atskanēja maiga, līdzjūtīga balss.

Karaliene strauji pagriezās, jo balss noskaņa nevarēja maldi­nāt: tā spēja runāt tikai draudzene.

Un tiešām: pie vienām no karalienes istabas durvīm stāvēja Bonasjē kundze. Viņa bija kārtojusi karalienes kleitas un veļu nelielā blakus istabā un nepaguva iziet, kad ienāca karalis. Tā viņa visu bija dzirdējusi.

Karaliene spalgi iekliedzās, redzēdama, ka tikusi pārsteigta, jo savā dziļajā apmulsumā uzreiz nepazina jauno sievieti, ko de Ports bija ieteicis.

— O, nebaidieties, kundze, — sacīja jaunā sieviete, sažņaug­dama rokas un pati sākdama raudāt, redzot karalienes izmisumu.

— Esmu ar sirdi un dvēseli padevīga jūsu majestātei, un, lai gan stāvu tālu no jums un esmu zemas kārtas cilvēks, tomēr domāju, ka esmu atradusi ceļu, kā izpestīt jūsu majestāti no grūtībām.

— Jūs? Ak debesis! Jūs! — karaliene iesaucās. — Bet paska­tieties man sejā. Man visapkārt ir nodevēji. Vai drīkstu jums uz­ticēties?

— Ak kundze! — iesaucās jaunā sieviete, nomezdamās ceļos.

— Zvēru pie savas dvēseles glābiņa, ka esmu ar mieru mirt par jūsu majestāti!

Šis kliedziens bija izrāvies no sirds dziļumiem un par tā pa­tiesīgumu nevarēja šaubīties.

— Jā, — daiļā Bonasjē kundze turpināja, — šeit tiešām ir nodevēji. Bet zvēru jums pie svētās jaunavas, ka jūsu majestātei nav padevīgākas kalpones par mani. Karuļus, ko tagad karalis prasa, jūs atdevāt Bekingemas hercogam, vai ne? šie karuļi atradās mazajā rožkoka šķirstiņā, ko viņš turēja padusē? Vai tā ir? Vai arī es maldos?

— Ak Dievs! Ak Dievs! — murmināja karaliene, un zobi viņai klabēja aiz šausmām.

— Šos karuļus tagad vajag dabūt atpakaļ, — Bonasjē kundze turpināja.

— Jā, bez šaubām, ka vajag! — karaliene atbildēja. — Bet kā lai to izdara?

— Vajag kādu aizsūtīt pie hercoga.

— Bet ko? … Kam es varu uzticēties?

— Paļaujieties uz mani, kundze. Pagodiniet mani ar savu uz­ticību, un es atradīšu vēstnesi!

— Bet tad vajadzēs rakstīt!

— Jā. Tas ir nepieciešami. Pāris vārdus ar jūsu majestātes roku un jūsu personīgo zīmogu.

— Bet šie pāris vārdi var nest man tiesas spriedumu, laulības šķiršanu, trimdu!

— Jā, ja tie nonāktu neliešu rokās! Bet es galvoju, ka tie tiks nodoti tam, kam tie domāti.

— Ak Dievs! Tad man jānodod mana dzīvība, mans gods un labā slava jūsu rokās!

— Jā, majestāt, tas jums jādara, un es to visu izglābšu!

— Bet kā? Vismaz pasakiet man to!

— Mans vīrs pirms divām trim dienām ir atbrīvots. Neesmu vēl paguvusi ar viņu satikties. Viņš ir vienkāršs un godīgs cil­vēks, kas nevienu ne mīl, ne ienīst. Viņš darīs to, ko es gribēšu. Kad es viņam likšu, viņš dosies ceļā, nezinādams, ko ved, un no­dos jūsu majestātes vēstuli, arī nezinādams, ka tā ir no jūsu majestātes, jūsu norādītajā vietā.

Karaliene sajūsmā strauji satvēra jaunās sievietes rokas un paskatījās viņā tā, it kā gribētu izlasīt, kas slēpjas viņas sirds dziļumos. Redzēdama Bonasjē kundzes skaistajās acīs tikai sir­snību, karaliene maigi noskūpstīja jauno sievieti.

— Dari tā! — Austrijas Anna iesaucās. — Un tu izglābsi manu dzīvību, tu izglābsi manu godu!

— Nepārspīlējiet pakalpojumu, ko man būs laime jums sniegt. Man nekas nav jāglābj, jo jūsu majestāte ir tikai nodevīgu intrigu upuris.

— Tas ir tiesa, mans bērns, — karaliene sacīja, — tev tais­nība.

— Kundze, dodiet man vēstuli, jo laiks nestāv uz vietas.

Karaliene piesteidzās pie maza galdiņa, uz kura atradās tinte,

papīrs un spalvas. Uzrakstījusi pāris rindiņas, viņa uzspieda vēs­tulei savu zīmogu un pasniedza Bonasjē kundzei.

— Bet mēs esam piemirsušas vienu svarīgu lietu, — karaliene teica.

— Kādu?

— Naudu.

Bonasjē kundze pietvīka.

— Jā, tas tiesa, — viņa piekrita, — un man jāatzīstas jūsu majestātei, ka mans vīrs …

— Tavam vīram naudas nav? Tā tu gribēji sacīt?

— Nē, nauda viņam ir, bet viņš ir ļoti skops, un tas ir viņa galvenais trūkums. Tomēr neraizējieties, majestāte, gan jau mēs atradīsim iespēju …

— Man arī nav naudas, — karaliene sacīja. (Tos, kas būs la­sījuši de Motvila kundzes memuārus, šī atbilde nepārsteigs.) — Bet pagaidi!

Austrijas Anna pieskrēja pie savas rotaslietu lādītes.

— Ņem šo gredzenu, — viņa teica. — Stāsta, ka tas esot ļoti dārgs. Man šo gredzenu dāvināja mans brālis Spānijas karalis, tā ka tas pieder man un es ar to varu rīkoties pēc savas patikas. Ņem šo gredzenu, pārvērt to naudā, un lai tavs vīrs dodas ceļā.

— Stundas laikā jūsu vēlēšanās būs izpildīta.

— Tu redzi adresi, — karaliene piebilda, runādama tik klusu, ka tikko varēja dzirdēt, ko viņa saka. — Milordam Bekingemas hercogam Londonā.

— Vēstule tiks nodota viņam personīgi.

— Augstsirdīgais bērns! — iesaucās Austrijas Anna.

Bonasjē kundze noskūpstīja karalienei roku, aizbāza vēstuli aiz

ņiebura un aizsteidzās viegla kā putns.

Pēc desmit minūtēm viņa bija mājās. Kā jau viņa bija teikusi karalienei, savu vīru pēc atbrīvošanas viņa nebija satikusi. Bo­nasjē kundze nezināja, kā viņas vīrs bija pārvērties attiecībā pret kardinālu. Šo pārvērtību bija veicinājuši divi trīs grāfa de Roš- fora apmeklējumi, kurš bija kļuvis par Bonasjē kunga labāko draugu. Grāfs bez sevišķām pūlēm bija iestāstījis kādreizējam sīkpreču tirgotājam, ka viņa sieva nolaupīta ne aiz kādām grē­cīgām jūtām, bet tikai aiz politiskas piesardzības.

Vīru Bonasjē kundze atrada mājās vienu: nabaga cilvēks ar lielām pūlēm kārtoja dzīvokli, kurā viņš bija atradis gandrīz vi­sas mēbeles salauztas, atvilktnes iztukšotas, jo taisnīgā tiesa nav viena no tām trim lietām, par kurām ķēniņš Zālamans teicis, ka tās neatstājot pēdas. Bonasjē kalpone bija aizmukusi, līdzko mā­jastēvs tika arestēts. Nelaimīgā meiča bija tā pārbijusies, ka neapstādamās kājām aizgāja no Parīzes līdz savai dzimtenei Burgundijai.

Tikko pārnācis mājās, godājamais sīkpreču tirgotājs bija pa­ziņojis sievai par laimīgo atgriešanos, un sieva bija atbildējusi ar apsveikumu un solījumu, ka pirmajā brīdī, kad izdošoties at­rauties no saviem pienākumiem, viņa steigšoties apmeklēt vīru.

šo pirmo brīvo brīdi iznāca gaidīt piecas dienas, kas citos ap­stākļos Bonasjē kungam būtu šķitis ilgi. Taču satikšanās ar kar­dinālu un Rošfora apmeklējumi viņam sagādāja bagātīgu vielu pārdomām, un, kā zināms, ne ar ko laiks neaizrit tik ātri kā ar pārdomām.

Turklāt Bonasjē kunga pārdomas bija pavisam rožainas. Roš- fors sauca viņu par savu draugu, par dārgo Bonasjē un nebeidza kladzināt, ka eminence kardināls esot ļoti labās domās par viņu. Sīkpreču tirgotājam likās, ka viņam pavēries ceļš uz godu un mantu.

Arī Bonasjē kundze bija pārdomājusi, taču viņas pārdomās godkārei nebija vietas. Gluži neviļus viņas domas pastāvīgi at­griezās pie skaistā jaunekļa, kas bija tik drošsirdīgs un šķita ļoti iemīlējies. Astoņpadsmit gadus veca apprecējusies ar Bonasjē kungu, pastāvīgi dzīvojusi sava vīra draugu vidū, kuri nespēja modināt nekādas jūtas jaunajā sievietē, kam dvēsele bija daudz cildenāka nekā citiem viņas vides cilvēkiem, Bonasjē kundze bija palikusi nejūtīga pret lētajiem kārdinājumiem. Bet muižnieka titu­lam, it īpaši tanī laikā, bija liela ietekme uz parastajiem pilsētas iedzīvotājiem, un d'Artanjans bija muižnieks. Turklāt viņš val­kāja gvardistu uniformu, kurai pēc musketieru uniformas bija vislielākā piekrišana dāmu vidū. Atkārtosim, ka viņš bija skaists, jauns un uzņēmīgs. Par mīlestību viņš runāja kā cilvēks, kas mīl un alkst pretmīlestības. Tas viss bija vairāk nekā pietiekami, lai sagrozītu galviņu divdesmit trīs gadus vecai sievietei, un Bo- nasjē kundze pašreiz bija sasniegusi šo laimīgo mūža laika posmu.

Laulātie draugi nebija redzējušies vairāk nekā nedēļu, un pa so laiku abi bija pārdzīvojuši smagus notikumus, tāpēc satieko- lies katrs bija aizņemts ar savām raizēm. Bonasjē kungs tomēr izpauda patiesu prieku un atplestām rokām nāca pretī sievai.

Bonasjē kundze sniedza viņam pieri skūpstam.

— Aprunāsimies mazliet, — viņa sacīja.

— Par ko tad? — Bonasjē pārsteigts iejautājās.

— Man jums jāpastāsta kas ļoti svarīgs.

— Jā, arī man jānoskaidro daži ļoti nopietni jautājumi. Lū­dzu, pastāstiet man, kādēļ jūs tikāt nolaupīta.

— Pašreiz nav vērts par to runāt, — Bonasjē kundze sacīja.

— Par ko tad? Par manu apcietināšanu?

— Par to es dabūju zināt tai pašā dienā. Bet, tā kā man bija skaidrs, ka jūs neesat izdarījis nekādu noziegumu, neesat iejaukts nevienā intrigā un ka jūs nezināt nekā tāda, kas varētu kompro­mitēt jūs vai kādu citu, tad es par to sevišķi neuztraucos.

— Jums, kundze, viegli runāt! — atcirta Bonasjē, kas jutās aizvainots, ka sieva izrāda par viņu tik maz intereses. — Vai jūs zināt, ka es veselu dienu un nakti biju ieslodzīts Bastīlijas cie­tumā?

— Viena diena un nakts aizrit ātri. Nerunāsim par jūsu ap­cietināšanu. Labāk atgriezīsimies pie tā, kādēļ esmu šurp atnā­kusi.

— Kā tā! Kādēļ esat atnākusi? Vai tad ne tādēļ, lai redzētos ar vīru, ko neesat satikusi vairāk nekā nedēļu? — sīkpreču tirgo­tājs jutās aizskarts.

— Protams, vispirms tādēļ. Bet ir vēl kāda lieta.

— Runājiet!

— Ārkārtīgi svarīga lieta, no kuras varbūt atkarīga visa mūsu

nākotne.

— Bonasjē kundze, mūsu stāvoklis ļoti mainījies, kopš mēs pēdējo reizi redzējāmies, un es nebūšu pārsteigts, ja pēc dažiem mēnešiem mūs daudzi apskaudīs.

— Jā, sevišķi, ja jūs cieši sekosiet maniem norādījumiem.

— Es?

— Ja, jūs. Ir jāveic labs, svēts darbs, un reize ar to varēs nopelnīt daudz naudas.

Bonasjē kundze zināja, ka nauda ir viņas vīra vājā puse. Bet cilvēks, kaut arī tas būtu sīkpreču tirgotājs, desmit minūtes pa­runājies ar kardinālu Rišeljē, vairs nepaliek tas pats cilvēks.

— Nopelnīt daudz naudas! — lūpas izstiepdams, novilka Bo­nasjē kungs.

— Jā, daudz.

— Cik tad tas apmēram būtu?

— Varbūt tūkstoš pistoles.

— Tad jau jūs prasīsiet no manis ko ļoti nopietnu.

— Jā.

— Kas man būs jādara?

— Jums tūdaļ jādodas ceļā. Jūs saņemsiet no manis vēstuli, kas jums jāglaba kā acuraugs un jānodod tieši tai personai, ku­rai tā adresēta.

— Uz kurieni man jābrauc?

— Uz Londonu.

— Man uz Londonu! Nē, jūs jokojat! Man Londonā nav nekas darāms.

— Bet kādiem citiem ir vajadzīgs, lai jūs turp aizbrauktu.

— Kas tie par citiem? Lieciet vērā, ka turpmāk es vairs nekā nedarīšu bez apdoma, un es gribu zināt ne tikai, ar ko es riskēju, bet arī, kā labā riskēju.

— Jūs sūta kāda ievērojama persona, un jūs sagaidīs ievēro­jama persona. Atlīdzība pārsniegs jūsu vēlēšanos — tas ir viss, ko varu jums apsolīt.

— Atkal intrigas! Pastāvīgi intrigas! Pateicos! Tagad es uz to vairs neielaidīšos, jo kardināla kungs man daudz ko izskaid­roja.

— Kardināls! — iesaucas Bonasjē kundze. — Jus esat saticies ar kardinālu?

— Viņš uzaicināja mani ierasties, — sīkpreču tirgotājs lepni paskaidroja.

— Un jūs bijāt tik neapdomīgs, ka aizgājāt pie viņa?

— Jāatzīstas, ka man nebija izvēles iet vai neiet, jo mani aiz­veda divi sargi. Patiesības labā jāsaka arī, ka, iekams iepazinos ar viņa eminenci, es būtu bijis ļoti priecīgs, ja varētu izvairīties no šī apmeklējuma.

— Viņš apgājās ar jums rupji? Viņš jums draudēja?

— Viņš man sniedza roku un sauca mani par savu draugu. Vai dzirdat, kundze? Par savu draugu! Es esmu lielā kardināla draugs!

— Lielā kardināla!

— Varbūt jūs gribat apstrīdēt viņam šo godu?

— Nekā negribu apstrīdēt, bet tikai saku jums, ka ministra labvēlība ir nepastāvīga un tikai muļķis var uz to paļauties. Ir vara, kas stāv augstāk par viņu, vara, kura nebalstās uz kāda cilvēka iegribas vai kāda notikuma iznākumu, un vajag kalpot šādai varai.

— Man ļoti žēl, kundze, bet es atzīstu tikai šī lielā cilvēka varu, kuram man ir tas gods kalpot.

— Vai jūs kalpojat kardinālam?

— Jā, kundze, un kā viņa kalpotājs ne nepieļaušu, ka jūs pie­dalāties sazvērestībās pret valsts drošību un kalpojat šai sievie­tei. Viņa nav francūziete, viņas krūtīs pukst spānietes sirds. Tā ir laime, ka par mums stāv nomodā lielais kardināls, viņa ska­tiens iespiežas cilvēka pašos sirds dzijumos.

Bonasjē vārdu pa vārdam atkārtoja no Rošfora dzirdētu frāzi. Nabaga sieviete, kas bija paļāvusies uz vīra palīdzību un šajās cerībās galvojusi par viņu karalienei, notrīsēja, iedomādamās briesmas, kurās tikko nebija iekļuvusi, un apzinādamās savu ne­varību. Bet, pazīdama vīra vājo raksturu un it īpaši viņa mant­kārību, Bonasjē kundze vēl cerēja panākt, ka viņš veic tās no­domu.

— Ak tā! Jūs esat kardinālists! — viņa iesaucās. — Jūs kal­pojat tiem, kuri izturas varmācīgi pret jūsu sievu un apvaino jūsu karalieni!

— Atsevišķa cilvēka intereses nav nekas, salīdzinot ar visu interesēm. Es stāvu par tiem, kas glābj valsti, — Bonasjē uzpūtīgi paskaidroja.

Arī šo no grāfa Rošfora dzirdēto teikumu viņš bija paturējis prātā un nu atradis izdevību paspīdēt ar to.

— Vai jūs maz zināt, kas ir valsts, par kuru jūs runājat? — plecus paraustīdama, sacīja Bonasjē kundze. — Labāk palieciet vienkāršs pilsētas iedzīvotājs un pievērsieties tiem, kas jums vai­rāk maksā.

— Ehē! — novilka Bonasjē, ar plaukstu paplikšķinādams pa blīvi piebāztu ādas maišcli, kurā iešķindējās sudrabs. — Cienī­jamā pareģone, ko jūs teiksiet uz šito?

— No kā jūs dabūjāt šo naudu?

— Vai nevarat iedomāties?

— No kardināla?

— No viņa un no mana drauga grāfa de Rošfora.

— No grāfa de Rošfora! Bet viņš taču ir tas, kas mani nolau­pīja!

— Tas ir iespējams.

— Jūs pieņemat naudu no šā cilvēka?

— Vai jūs pati man neteicāt, ka tikāt nolaupīta aiz tīri poli­tiskiem iemesliem?

— Jā, bet ar to mani gribēja piespiest nodot manu pavēlnieci, ar spīdzināšanu izraut no manis atzīšanos, kas varētu kompromi­tēt manas visaugstākās pavēlnieces godu un varbūt pat apdrau­dētu viņas dzīvību.

— Kundze, jūsu visaugstākā pavēlniece ir nodevīga spāniete, un kardināls dara labi ko darīdams, — Bonasjē atcirta.

— Es zināju, ka jūs esat gļēvs, skops un dumjš, bet, ka jūs esat arī nekrietns, to es nezināju, — jaunā sieviete sacīja.

— Cienītā, — ieteicās Bonasjē, kas nekad nebija redzējis savu sievu tik dusmīgu un nobijās no ģimenes skandāla, — cienītā, ko jūs runājat?

— Es saku, jūs esat nelietis! — turpināja Bonasjē kundze, redzēdama, ka atkal gūst zināmu ietekmi uz vīru. — Jūs sākat nodarboties ar politiku, jūs! Turklāt jūs esat kļuvis par kardināla piekritēju! Jūs ar miesu un dvēseli pārdodaties pašam velnam, par naudu pārdodaties!

— Ne velnam, bet kardinālam.

— Tas ir viens un tas pats! — jaunā sieviete iesaucās. — Kas saka «Rišeljē», saka «sātans».

— Kļūsiet, kundze, jel kļūsiet! Kāds var jūs izdzirdēt!

— Jā, jums taisnība, un man būtu kauns par jūsu gļēvulību.

— Ko tad jūs no manis prasāt?

— Es jums jau teicu: lai jūs nekavējoties dodaties ceļā un pēc labākās sirdsapziņas izpildāt uzdevumu, ar kuru es jūs pago­dinu. Tad esmu ar mieru jums visu piedot un aizmirst, vēl vai­rāk, — un jaunā sieviete sniedza viņam roku, — dāvāšu jums kā agrāk savu draudzību.

Bonasjē bija gļēvs un skops, bet savu sievu viņš mīlēja: viņš jutās saviļņots. Turklāt piecdesmit gadus vecs vīrs nespēj ilgi dusmot uz sievu, kurai tikai divdesmit trīs gadi. Bonasjē kundze redzēja, ka viņš sāk svārstīties.

— Par ko jūs izšķirsieties?

— Bet, dārgā draudzene, apdomājiet, ko jūs no manis prasāt. Londona ir tālu, ļoti tālu no Parīzes, un uzdevuma veikšana var­būt saistīta ar briesmām.

— Vai nav vienalga, ja jūs no tām izvairīsieties?

— Nē, Bonasjē kundze, — sīkpreču tirgotājs sacīja, — nē, es noteikti atsakos! Intrigas mani biedē. Es esmu redzējis Bastīliju. Brrr! Bastīlija ir baiga. Kad par to iedomājos vien, man uzreiz uzmetas zosāda. Man piedraudēja ar spīdzināšanu. Vai jūs zināt, kas ir spīdzināšana? Koka ķīļus dzen starp kāju pirkstiem, līdz kamēr kauli pārlūst! Nē, es noteikti nebraukšu. Kāpēc tad, pie joda, jūs nevarat braukt pati? Jo patiesi, man sāk likties, ka esmu maldījies par jums: šķiet, ka jūs esat vīrietis, turklāt viens no pārgalvīgākajiem!

— Un jūs — jūs esat sieviete, nožēlojama, stulba un aprobe­žota sieviete. Es redzu, jums ir bail! Labi, ja jūs šo pašu mirkli nedosieties ceļā, tad es uz karalienes rīkojumu likšu jūs apcieti­nāt, likšu jūs iemest tai pašā Bastīlijā, no kuras jūs tik ļoti bai­dāties.

Bonasjē iegrima dziļās pārdomās. Viņš pamatīgi apsvēra, kas ir bīstamāks: karalienes vai kardināla dusmas. Protams, kardi­nāla dusmas ir daudz bīstamākas.

— Lieciet mani arestēt karalienes vārdā, — Bonasjē sacīja,

— un es atsaukšos uz viņa eminenci.

Bonasjē kundze šausmās atskārta, ka aizgājusi par tālu. Brīdi viņa ieskatījās vīra stulbajā sejā, kurā atspoguļojās sabijušās muļķa nesatricināmā apņēmība.

— Labi, lai paliek tā, — viņa teica. — Varbūt jums galu galā ir taisnība. Vīrietis politikā vienmēr ir tālredzīgāks nekā sieviete un sevišķi jūs, Bonasjē kungs, tāpēc ka jūs esat sarunājies ar pašu kardinālu. Un tomēr man ir sāpīgi, — viņa piebilda, — ka mans laulātais draugs, cilvēks, uz kura jūtām es, šķiet, varēju paļauties, izturas pret mani tik nelaipni un nevēlas izpildīt manu iegribu.

— Tāpēc ka jūsu iegribas var aizvest pārāk tālu, — Bonasjē pašapzinīgi sacīja, — un tas mani biedē.

— Tad es atteikšos no savas iedomas, — jaunā sieviete no­pūzdamās teica. — Lai paliek, un nerunāsim vairs par to.

— Ja jūs man vismaz pasacītu, kas man Londonā būtu bijis jādara, — Bonasjē atsāka, atcerēdamies, gan mazliet pavēlu, ka Rošfors bija viņam piekodinājis censties izdibināt sievas noslē­pumus.

— Kam jums tas jāzina? — jaunā sieviete, instinktīvi juz­dama neuzticību, izvairīgi sacīja. — Runa bija par kādu sīkumu, sievietes nereti pēc tādiem tīko. Būtu bijis jāizdara kāds iepir­kums, uz kuru daudz varētu nopelnīt.

Taču, jo vairāk jaunā sieviete centās izklaidēt vīra aizdomas, jo stingrāk Bonasjē kungā nostiprinājās pārliecība, ka noslēpums, ko viņa atsakās tam uzticēt, ir svarīgs. Tāpēc viņš nolēma uz kar­stām pēdām aizsteigties pie grāfa de Rošfora un pastāstīt tam, ka viņas majestāte karaliene meklē vēstnesi, ko sūtīt uz Londonu.

— Atvainojiet, dārgā, bet man jūs jāatstāj, — Bonasjē teica.

— Nezinādams, ka jūs ieradīsieties, biju norunājis satikties ar vienu draugu. Es drīz atgriezīšos, un, ja jūs brītiņu uzgaidītu mani, es aprunātos ar savu draugu un, tā kā metas jau pavēls, pavadītu jūs atpakaļ uz Luvru.

— Pateicos, mans kungs, — Bonasjē kundze atbildēja. — Jūs neesat pietiekoši drošsirdīgs, lai varētu mani aizstāvēt, tāpēc aiz­iešu uz Luvru viena pati.

— Kā jums tīk, mana dārgā, — atteica kādreizējais sīkpreču tirgotājs. — Vai drīz jūs atkal redzēšu?

— Bez šaubām. Ceru, ka nākošajā nedēļā būšu brīvāka. Tad atnākšu sakārtot mūsu lietas, tās laikam ir mazliet izsvaidītas.

— Labi, es jūs gaidīšu. Vai neesat uz mani dusmīga?

— Es? It nemaz.

— Tad uz drīzu redzēšanos?

— Uz redzēšanos.

Bonasjē noskūpstīja sievai roku un aizsteidzās.

— Nejēga! — Bonasjē kundze sašutusi ierunājās, kad vīrs bija aizvēris ārdurvis un viņa palika viena. — Tas tikai vēl trūka, nu viņš izvērties par kardināla piekritēju! Un es par viņu gal­voju karalienei, es apsolīju savai nelaimīgajai pavēlniecei… Ak Dievs, ak Dievs! Nu viņa arī mani uzskatīs par vienu no zemiska­jiem radījumiem, kuri ložņā pa pili un nolikti viņas tuvumā, lai viņu izspiegotu! Bonasjē kungs! Es nekad neesmu jūs sevišķi mī­lējusi, bet tagad es jūs ienīstu! Goda vārds, jūs man par to sa­maksāsiet!

Tikko viņa bija izteikusi šos vārdus, pie griestiem kāds pie­klauvēja. Viņa pacēla galvu.

— Dārgā Bonasjē kundze, — caur griestiem atskanēja balss, — atveriet mazās durtiņas uz kāpņu telpu, es tūlīt noiešu pie jums.