Trīs musketieri. 1 daļa

XXVIII atgrieŠanĀs

Atosa briesmīgais stāstījums bija satriecis d'Artanjanu, taču viņam vēl daudz kas palika neskaidrs; turklāt šo pusatzīšanos bija izteicis pilnīgi piedzēries cilvēks klausītājam, kas arī bija pa pusei piedzēries. Un tomēr, atmozdamies nākošajā rītā, d'Artan­jans, kaut arī viņam galva bija smaga pēc izdzertajām divām trim pudelēm burgundieša, atcerējās tik skaidri katru Atosa vārdu, it kā tie būtu iespiedušies smadzenēs. Šaubas tikai iededzināja d'Artanjanā vēlēšanos gūt skaidrību, un viņš devās pie drauga, cieši apņēmies turpināt vakardienas sarunu. Bet Atoss jau bija pilnīgi atguvis līdzsvaru, proti, viņš atkal bija visnoslēgtākais un visnoslēpumainākais cilvēks pasaulē.

Starp citu, musketieris, spiezdams draugam roku, it kā uzmi­nējis viņa domas, pats ierunājās:

— Mīļais d'Artanjan, vakar gan es biju laikam stipri piedzē­ries. To es manīju šorīt, juzdams, ka mēle man tikko kustas un pulss ir vēl stipri paātrināts. Varu saderēt, ka esmu jums sastās­tījis dažādus briesmu stāstus.

To sacīdams, viņš tik cieši paskatījās uz d'Artanjanu, ka tas gluži apmulsa.

— Nemaz arī ne, — d'Artanjans atteica, — cik varu atcerē­ties, jūs nekā ārkārtīga nestāstījāt.

— Patiešām? Jūs mani pārsteidzat! Man likās, ka izstāstīju kādu visai bēdīgu notikumu.

Un viņš atkal palūkojās uz jadnekli, it kā gribēdams ieska­tīties viņam pašos sirds dziļumos./

— Goda vārds! Laikam esmu bijis vēl vairāk piedzēries nekā jūs, — d'Artanjans sacīja, — jo neatceros it nekā.

Atosu šie vārdi neapmierināja, un viņš turpināja:

— Droši vien jūs, mīļais draugs, būsiet ievērojis, ka ikvienam ir īpatnējs skurbuma veids: dažs kļūst skumjš, cits jautrs. Es, kad iedzeru, kļūstu skumjš, un skurbumā es allaž stāstu par bai­giem notikumiem, kurus mana vientiesīgā aukle bērnībā iekalusi man smadzenēs. Tas ir mans trūkums, es atzīstos, liels trūkums, bet citādi es esmu varens dzērājs.

Atoss visu to pateica tik nemāksloti, ka d'Artanjana pārliecība sašķobījās.

— Jā, pareizi, — teica jauneklis, cenzdamies satvert aizslī­došo patiesību, — tagad kā pa sapņiem atceros, ka mēs runājām par pakārtiem.

— Redziet nu, — Atoss, nobālēdams un tomēr pūlēdamies pa­smaidīt, sacīja, — es par to biju pārliecināts, jo pakārtie ir murgs, kas mani pastāvīgi vajā.

— Jā, jā, nu atceros skaidri, — d'Artanjans turpināja, — jūs stāstījāt… pagaidiet… jūs stāstījāt par kādu sievieti.

— Skaidrs, — Atoss teica, kļūdams nāvīgi bāls, — tas ir mans iemīļotais stāstījums par gaišmataino sievieti, un, kad es to stāstu, tad tas nozīmē, ka esmu piedzēries līdz nāvei.

— Jā, par gaišmatainu, staltu, daiļu sievieti ar zilām acīm.

— Viņa tikusi pakārta.

— Un to izdarījis viņas vīrs, kāds jūsu paziņa, ievērojams augstmanis, — d'Artanjans turpināja, nenolaizdams acis no Atosa.

— Nu jūs redzat, kā var sakompromitēt kādu cilvēku, kad vairs neapzinies, ko runā, — Atoss sacīja, plecus paraustīdams un it kā pats sevi nožēlodams. — D'Artanjan, es noteikti vairs nepiedzeršos, tas ir pārāk slikts ieradums.

D'Artanjans klusēja.

Tad Atoss pēkšņi ierunājās par ko citu:

— Pateicos jums par zirgu, ko man atvedāt.

— Vai viņš atbilst jūsu gaumei? — d'Artanjans jautāja.

— Jā, bet tas nav izturīgs zirgs.

— Jūs maldāties. Nojāju ar viņu desmit ljē nepilnās pusotrās stundās, un viņš izskatījās tā, it kā būtu apjājis tikai apkārt Sen-Silpica laukumam.

— Tad man sāk mesties viņa žēl.

— Kāpēc žēl?

— Viņš man vairs nepieder.

— Kā tā?

— Pavisam vienkārši: šorīt atmodos pulksten sešos, jūs gulē­jāt kā nosists, un es nezināju, ko darīt. Nebiju vēl īsti attapies no vakardienas sviķošanas. Nokāpu lejā, iegāju lielajā istabā un ieraudzīju vienu no mūsu angļiem; tas runājās ar zirgu tirgotāju par zirga pirkšanu, jo viņa paša kumeļš vakar bija nosprādzis. Piegāju tuvāk un izdzirdu, ka anglis piedāvāja tirgonim simt pistoles par tumši rūsganu zirgu. «Vai zināt, kungs,» es viņam sacīju, «man arī ir pārdodams zirgs.»

«Un pat ļoti skaists,» viņš atteica, «vakar redzēju, ka jūsu drauga sulainis veda to aiz pavadas.»

«Vai domājat, ka zirgs ir vērts simt pistoles?»

«Jā. Vai gribat viņu man pārdot par šo cenu?»

«Nē, bet esmu ar mieru spēlēt uz viņu.»

«Jūs gribat spēlēt uz viņu?»

«Jā.»

«Un ko?»

«Uz kauliņiem.»

Sacīts — darīts, un es zirgu paspēlēju. Toties seglu segu pēc tam atvinnēju.

D'Artanjanam savilkās diezgan skāba seja.

— Jums tas nepatīk? — Atoss jautāja.

— Atzīstos, ka ne visai, — d'Artanjans piekrita. — Sim zir­gam kaujas dienā vajadzēja kalpot mums par pazīšanās zīmi. Tas bija dāvināts par piemiņu. Atos, jūs neesat rīkojies pareizi.

— Bet, mīļais draugs, iedomājieties sevi manā vietā, — mus­ketieris teica. — Es šausmīgi garlaikojos, turklāt, goda vārds, es necienu angļu zirgus. Ja svarīgi ir tikai, lai kāds mūs pazītu, tad pietiks ar segliem, tie uzreiz duras acīs. Kas attiecas uz zirgu, tad mēs atradīsim ieganstu, lai attaisnotu viņa pazušanu. Velns lai parauj! Zirgs taču ir mirstīgs. Pieņemsim, ka manējais nobei­dzās no ienāšiem vai kraupja.

D'Artanjans joprojām palika īgns.

— Man ļoti žēl, — Atoss turpināja, — ka jūs acīm redzami esat ļoti augstu vērtējis šos zirgus, jo es savu stāstījumu vēl neesmu beidzis.

— Ko tad jūs vēl esat izdarījis?

— Kad biju pazaudējis savu zirgu ar deviņi pret desmit — iedomājieties, kāds metiens! — man iešāvās prātā spēlēt uz jū­sējo.

— Jā, bet es ceru, ka jūs savu nodomu neizpildījāt?

— Tieši otrādi, izpildīju to tai pašā mirklī.

— Kāds trakums! Un tālāk? — d'Artanjans nemierīgi iesaucās.

— Spēlēju un zaudēju.

— Manu zirgu?

— Jūsu zirgu. Ar septiņiem pret astoņiem, pietrūka viena pun­kta … Jūs taču pazīstat parunu.

— Atos, nudien, jūs neesat pie pilna prāta.

— Mans dārgais, to jums vajadzēja sacīt vakar, kad stāstīju šausmu stāstus, nevis šorīt. Pazaudēju arī jūsu zirgu kopā ar segliem un visiem iedomājamiem piederumiem.

— Tas ir šausmīgi!

— Pagaidiet, jūs vēl nezināt visu. Es būtu lielisks spēlētājs, ja neaizrautos, bet es aizraujos tāpat kā ar dzeršanu. Un tā es aizrāvos spēlē …

— Uz ko tad jūs vēl varējāt spēlēt? Vairāk taču nekā nebija.

— Jūs maldāties, mans draugs. Bija vēl briljanta gredzens, kas dzirkstī jums uz pirksta un ko es vakar ievēroju.

— Šo briljantu! — iesaucās d'Artanjans, steigšus aptaustī­dams gredzenu.

— Tā kā esmu lietpratējs, jo man pašam savā laikā ir bijuši briljanti, tad jūsējo es novērtēju uz tūkstoš pistolēm.

— Ceru, ka jūs ne ar vārdu neieminējāties par manu bril­jantu? — aiz bailēm pusdzīvs d'Artanjans nopietni jautāja.

— Gluži pretēji, dārgais draugs. Jūs saprotat, ka šis briljants bija mūsu pēdējā cerība, ar to es varēju atvinnēt mūsu zirgus un zirgu piederumus, vēl vairāk, es varēju laimēt ceļa naudu.

— Atos, jūs mani biedējat! — d'Artanjans iesaucās.

— Un tā es ierunājos manam partnerim par jūsu briljantu, ari viņš to bija ievērojis. Pie joda, mans dārgais, jūs valkājat uz pirksta debesu zvaigzni un gribat, lai neviens to nepamana! Tas taču ir neiespējami!

— Beidziet, mans dārgais, beidziet! — d'Artanjans mudināja. — Goda vārds, ar savu aukstasinību jūs mani iedzīsiet kapā!

— Un tā mēs sadalījām briljantu desmit likmēs, pa simt pisto­lēm katru.

— Vai jūs jokojat un gribat mani pārbaudīt? — jautāja d'Ar­tanjans, ko dusmas jau sāka raustīt aiz matiem.

— Sasodīts, es nejokoju! Gribētu redzēt, ko jūs būtu darījis manā vietā! Divas nedēļas nebiju redzējis cilvēcisku seju, pudeļu sabiedrībā sāku jau pārvērsties par lopu.

— Tas vēl jums nedod iemeslu spēlēt uz manu briljantu! — d'Artanjans atbildēja, nervozi sažņaugdams roku.

— Uzklausiet beigas! Desmit likmes pa simt pistolēm katra, desmit metienos bez revanša. Trīspadsmit metienos pazaudēju visu, trīspadsmit metienos. Skaitlis trīspadsmit man vienmēr bijis liktenīgs, tieši trīspadsmitajā jūlijā …

— Velns un elle! — iesaucās d'Artanjans, pieceldamies no galda. Šīsdienas stāstījums lika viņam aizmirst vakar dzirdēto.

— Pacietību! — Atoss mierināja. — Man bija kāds plāns. An­glis ir liels īpatnis. Redzēju no rīta, ka viņš sarunājās ar Grimo, un pēc tam Grimo man pastāstīja, ka anglis aicinājis viņu pie sevis dienestā. Un tāpēc es spēlēju uz Grimo, uz kluso Grimo, ko sadalīju desmit likmēs.

— Tas tik ir numurs! — iesaucās d'Artanjans, gribot negri­bot sākdams skaļi smieties.

— Uz Grimo, vai saprotat? Un, pateicoties desmit likmēs sa­dalītajam Grimo, kas viss nav vērts vienu dukatonu, es atvin­nēju briljantu. Sakiet vēl, ka neatlaidība nav tikums.

— Goda vārds, tas ir pārāk jocīgi! — d'Artanjans apmierināts iesaucās un smējās locīdamies.

— Juzdams, ka laime pārnākusi manā pusē, es tūlīt atkal sāku spēlēt uz briljantu.

— Velna milti! — d'Artanjans noburkšķēja, un seja viņam atkal apmācās.

— Atvinnēju jūsu zirga lietas, pēc tam jūsu zirgu, pēc tam manas zirga lietas, pēc tam manu zirgu, pēc tam atkal paspēlēju, īsi sakot, es atvinnēju jūsu un mana zirga seglus un pārsegus. Tāds ir pašreizējais stāvoklis. Tas bija lielisks gājiens, un pie tā es paliku.

D'Artanjans uzelpoja, it kā milzīgs smagums būtu viņam no­vēlies no krūtīm.

— Tas nozīmē, ka briljants paliek man? — viņš bikli iejau­tājās.

— Pilnīgi neskarts, mīļais draugs, un piedevām vēl mūsu Bu- cefalu segli.

— Ko mēs darīsim ar segliem bez zirgiem?

— Man ir viena ideja.

— Atos, jūs mani baidāt.

— Paklausieties, d'Artanjan! Jūs ilgi neesat spēlējis, vai ne?

— Un arī nevēlos spēlēt.

— Nesakiet vis. Kā jau teicu, jūs ilgi neesat spēlējis, un tāpēc jums tagad veiktos.

— Pieņemsim! Un tālāk?

— Tālāk? Anglis ar savu biedru vēl ir šeit. Es ievēroju, ka viņam ļoti žēl, ka nedabūja seglus. Un jūs, kā redzu, ļoti nožē­lojat savu zirgu. Jūsu vietā es spēlētu, likdams seglus pret zirgu.

— Vieniem segliem viņš negribēs likt pretī zirgu.

— Tad lieciet abus, pie joda! Neesmu tik liels egoists kā jūs.

— Vai jūs tā darītu? — d'Artanjans šaubījās, bet Atosa pa­ļāvība jauno gaskoni neviļus ietekmēja.

— Goda vārds, uz līdzenas vietas.

— Bet, redzat, tā kā zirgi ir zaudēti, tad man būtu ļoti svarīgi paturēt vismaz seglus.

— Tad spēlējiet uz savu briljantu.

— Nu nē, to es nedarīšu nekad, it nekad!

— Velns lai parauj! — Atoss turpināja. — Varētu vēl jums ieteikt spēlēt uz Planšē, bet, tā kā tas reiz jau ir darīts, tad an­glis varbūt negribēs.

— Mīļais Atos, es labāk neriskēšu ne ar ko, — d'Artanjans sacīja.

— 2ēl, — salti atteica Atoss. — Anglis ir kā piebāzts ar pisto­lēm. Kungs un Dievs! Nu pamēģiniet vienu metienu, vienu vie­nīgu metienu.

— Un ja es zaudēšu?

— Jūs laimēsiet.

— Bet ja es zaudēšu?

— Tad atdosiet viņam zirgu lietas.

— Lai notiek: vienu metienu! — d'Artanjans sacīja.

Atoss devās meklēt angli un atrada viņu stallī, kur viņš alka­tīgi aplūkoja abu draugu zirgu lietas. Izdevība bija laba. Atoss izteica savus noteikumus: divi segli un pārsegi pret vienu zirgu vai simt pistolēm — pēc izvēles. Anglis ātri aprēķināja: abi zirgu segli kopā maksāja savas trīssimt pistoles. Viņš bija ar mieru.

D'Artanjans drebēdams meta kauliņus un uzmeta trīs punktus. Viņš tik ļoti nobālēja, ka Atoss izbijās un tikai noteica:

— Draugs, tas ir bēdīgs metiens. Jums, kungs, būs zirgi ar visiem segliem.

Uzvaras priekā anglis pat nepūlējās kauliņus samaisīt; viņš uzmeta tos uz galda un pat nepaskatījās, cik uzmetis, jo bija droši pārliecināts, ka būs laimējis. Lai slēptu savu sapīkumu, d'Artan­jans bija novērsies.

— Skat, skat, — Atoss kā vienmēr mierīgi sacīja. — Nepa­rasts metiens. Tādu esmu redzējis tikai četras reizes mūžā: divi punkti!

Anglis paskatījās un sastinga aiz pārsteiguma, d'Artanjans paskatījās un sastinga aiz prieka.

— Jā, tikai četras reizes, — Atoss turpināja. — Vienu reizi pie de Krekī kunga, otrreiz pie manis uz laukiem, manā pilī… kad man vēl bija pils; trešo reizi pie de Trevila kunga, kad viņš mūs visus pārsteidza; beidzot, ceturto reizi krogā, kur es pats to uzmetu un zaudēju simt luidoru un vakariņas.

— Vai jūs, d'Artanjana kungs, ņemsiet savu zirgu atpakaļ? — anglis jautāja.

— Protams, — d'Artanjans atbildēja.

— Un revanšu man nedosiet?

— Kā atceraties, mēs norunājām spēlēt bez revanša.

— Tas tiesa, cienījamais kungs. Zirgs tiks atdots jūsu sulai­nim.

— Vienu mirklīti, — iejaucās Atoss. — Ja atļaujat, kungs, es vēlētos mazliet aprunāties ar savu draugu.

— Lūdzu.

Atoss aizveda d'Artanjanu sānis.

— Nu, kārdinātāj, — d'Artanjans sacīja, — ko tu vēl gribi? Tu gribi, lai es spēlēju, vai ne?

— Nē, es gribu, lai jūs pārdomājat.

— Par ko?

— Vai ņemsiet atpakaļ zirgu?

— Bez šaubām.

— Jūs rīkotos nepareizi, es ņemtu simt pistoles. Jūs taču zi­nāt, ka likāt pret zirgu vai simt pistolēm pēc jūsu izvēles.

— Jā.

— Es ņemtu simt pistoles.

— Bet es ņemšu zirgu.

— Un darīsiet nepareizi, es atkārtoju. Ko mēs abi darīsim ar vienu zirgu? Es taču nevaru sēsties zirgā jums aiz muguras, mēs tad izskatītos kā divi Aimona dēli, kas pazaudējuši savus brāļus. Jūs taču negribēsiet mani pazemot, rikšodams man blakus uz lepnā kara zirga. Es, ne mirkli nevilcinoties, paņemtu simt pisto­les, jo mums vajadzīga nauda, lai atgrieztos Parīzē.

— Atos, man ļoti gribas paturēt zirgu.

— Nav vērts, mans draugs. Zirgs var izmežģīt kāju, viņš var klupt un apdauzīt ceļgalus, viņš var reizi paēst no redelēm, no kurām ēdis ienāšains lopiņš, un jūsu zirgs ir beigts, vai, pareizāk sakot, simt pistoles jums beigtas. Tālāk, saimniekam zirgs jābaro, turpretī simt pistoles baro savu saimnieku.

— Bet kā mēs atgriezīsimies mājās?

— Ar mūsu sulaiņu zirgiem. Pie joda, tik un tā katrs uzreiz redzēs no mūsu izskata, ka neesam šādi tādi!

— Lieliski mēs izskatīsimies uz šiem kleperiem blakus Ara­misam un Portosam, kas dižosies ar saviem rikšotājiem!

— Aramiss un Portoss! — Atoss iesaucās, pilnā kaklā iesmie­damies.

— Kas ir? — jautāja d'Artanjans, nesaprazdams drauga jaut­rības cēloni.

— Nekas, nekas, turpināsim, — Atoss izvairīgi atbildēja.

— Tātad jūs domājat? …

— Ka vajag ņemt simt pistoles. Ar tām mēs, d'Artanjan, dzī­vosim, cepuri kuldami, līdz mēneša beigām. Mēs visi esam nogu­ruši, mums derēs mazliet atpūsties.

— Atpūsties! Nē, Atos, tikko būšu atpakaļ Parīzē, es nekavē­joties sākšu meklēt nelaimīgo sievieti.

— Vai jūs domājat, ka zirgs šais meklējumos jums būs de­rīgāks nekā simt spoži luidori? Ņemiet simt pistoles, mans draugs, ņemiet tās.

D'Artanjanam bija vajadzīgs tikai iemesls, lai padotos. Tikko minētais viņam šķita lielisks. Turklāt viņš baidījās, vēl ilgāk pre­tojoties, Atosa acīs kļūt par egoistu, tāpēc piekāpās un izvēlējās simt pistoles, kuras anglis uz vietas izmaksāja.

Tagad viņi domāja tikai par došanos mājup. Miera noslēgšana ar saimnieku viņiem maksāja Atosa veco zirgu un vēl sešas pisto­les. D'Artanjans un Atoss uzkāpa mugurā Planšē un Grimo zir­giem, bet kalpi devās ceļā kājām, seglus nesdami uz galvas.

Lai arī cik slikti bija abu draugu rumaki, tomēr viņi aizstei­dzās priekšā saviem sulaiņiem un drīz vien sasniedza Krevkēru. Jau iztālēm viņi ieraudzīja Aramisu, kas, atspiedies uz palodzes, sērīgi kā pasakā mana māsa Anna raudzījās uz putekļu māko­ņiem aizsegto apvārsni.

— Hei! Hē! Aramis! Pie joda, ko jūs tur kūkojat? — abi draugi viņam uzsauca.

— Ā, jūs, d'Artanjan un Atos, — jauneklis atsaucās. — Es pārdomāju, cik ātri paiet pasaules godība, un mans angļu zirgs, kas strauji attālinājās un nupat izgaisa putekļu mākonī, man lieku reizi atgādināja, cik iznīcīgs ir viss šajā pasaulē. Pat visa mūsu dzīve izpaužama trīs vārdos: erat, est, fuit[17].

— Ko tas būtībā nozīmē? — jautāja d'Artanjans, kas sāka nojaust patiesību.

— Tas nozīmē, ka esmu piemuļķots: sešdesmit luidoru par zirgu, kas, spriežot pēc viņa gaitas, var norikšot piecas ljē stundā.

D'Artanjans un Atoss sāka skaļi smieties.

— Mīļais d'Artanjan, lūdzu nedusmojieties uz mani, — Ara­miss sacīja, — bet cilvēks trūkumā neievēro likumus. Un es pats esmu sodīts visbargāk, jo negodīgais zirgu tirgonis man no­krāpis vismaz piecdesmit luidoru. Bet jūs gan esat taupīgi saim­nieki! Paši jājat uz sulaiņu zirgiem un savus lepnos rikšotājus lie­kat vest aiz pavadas, lēnītēm, bez steigas.

Tai pašā mirklī furgons, ko jau labu brīdi varēja redzēt tu­vojamies pa Amjēnas ceļu, piestāja pie kroga, un no furgona iz­kūņojās Grimo un Planšē ar segliem uz galvas. Furgons tukšā brauca uz Parīzi, un abi sulaiņi bija vienojušies ar ormani, ka vedummaksas vietā viņi tam visu ceļu dzesēs slāpes.

— Ko tas nozīmē? — ieraudzījis viņus, Aramiss jautāja. — Ti­kai segli?

— Vai tagad saprotat? — Atoss atvaicāja.

— Mīļie draugi, jūs esat rīkojušies taisni tāpat kā es. Arī es nezin kāpēc paturēju seglus. Ei, Bazēn! Atnesiet manus jaunos seglus un nolieciet blakus šo kungu segliem.

— Un ko jūs izdarījāt ar saviem mācītājiem? — d'Artanjans jautāja.

— Nākošajā dienā uzaicināju viņus uz pusdienām, — Aramiss sacīja. — Starp citu, šeit ir lielisks vīns, un es viņus smalki pie­dzirdīju; tad kirē man aizliedza šķirties no karavīra mundiera un jezuīts lūdza, lai palīdzot viņam iekļūt musketieros.

— Tikai bez disertācijas! — d'Artanjans sauca. — Bez diser­tācijas! Es prasu atteikties no disertācijas!

— Kopš tā brīža mana dzīve rit jauki, — Aramiss turpināja stāstīt. — Esmu sācis sacerēt poēmu ar vienzilbīgām rindām. Tas ir diezgan grūti, bet katras lietas vērtību nosaka grūtības, kādas sagādā šīs lietas radīšana. Tā ir mīlestības poēma, nola­sīšu jums pirmo dziedājumu, kam ir četrsimt rindu, un tā lasījums ilgst vienu minūti.

— Vai zināt, mīļais Aramis, — pārtrauca d'Artanjans, kas dzeju necieta gandrīz tāpat kā latīņu valodu, — pievienojiet grū­tību vērtībai jūsu dzejas īsuma vērtību, un tad jūs varēsiet būt pārliecināts, ka jūsu poēmai ir divējāda vērtība.

— No manas poēmas, kā jūs paši varēsiet pārliecināties, — Aramiss turpināja, — dveš cildenas kaislības. Draugi, mēs at­griežamies Parīzē? Bravo! Esmu gatavs! Priecājos, ka mēs atkal redzēsimies ar krietno Portosu. Ticiet vai neticiet, es esmu noilgojies pēc šī vientiesīgā milža! Viņš jau nu gan nebūs pārdevis savu zirgu, kaut arī viņam būtu piedāvāta vesela karaļvalsts. Varu iedomāties, cik lepni viņš sēdēs jaunajos seglos staltā rik­šotāja mugurā. Viņš izskatīsies kā lielmoguls.

Draugi stundu pakavējās Krevkērā, lai atpūtinātu zirgus. Ara­miss nomaksāja rēķinu, ievietoja Bazēnu furgonā pie viņa bied­riem, un tad visi devās ceļā pie Portosa.

Portoss jau bija uz kājām un vairs ne tik bāls kā d'Artanjana pirmā apmeklējuma laikā. Musketieris sēdēja pie pusdienu galda, kas bija klāts četrām personām, kaut gan viņš bija viens pats. Pusdienās bija pasniegti smalki sagatavoti gaļas ēdieni, izmeklēti vīni un lieliski augļi.

— Nudien, kungi, jūs ierodaties īstajā laikā, — viņš piecelda­mies sacīja, — pašreiz grasījos ieturēt pusdienas, un jūs paēdīsiet kopā ar mani.

— Oho! — d'Artanjans novilka. — Diezin, vai šīs pudeles būs nozvejojis Musketons ar laso? Redzu arī speķotu teļa gaļu un vērša filē …

— Es stiprinos, — Portoss teica, — jā, es stiprinos. Nekas tik ļoti nenovājina cilvēku kā tāds sasodīts izmežģījums. Vai jums, Atos, kādreiz ir gadījies izmežģīt kāju?

— Nekad. Bet atceros, ka sadursmē Ferū ielā mani ievainoja ar zobenu, un tad pēc divām vai divarpus nedēļām es jutos tieši tāpat kā patlaban jūs.

— Mīļais Portos, šķiet, šīs pusdienas nav domātas jums vie­nam? — iejautājās Aramiss.

— Nē, — Portoss atbildēja. — Gaidīju dažus apkaimes muiž­niekus, bet tie man paziņoja, ka nevarēšot ierasties. Jūs ieņemsiet viņu vietas, un no šīs maiņas es nekā nezaudēšu. Musketon, at­nes sēdekļus un vēlreiz tikpat daudz pudeļu vīna!

— Vai jūs zināt, ko mēs te pašreiz ēdam? — pēc minūtēm desmit Atoss jautāja.

—■ Protams! — d'Artanjans atbildēja. — Es ēdu speķotu teļa gaļu ar artišokiem un smadzenēm.

— Un es jēra filē, — sacīja Portoss.

— Es vistas cepeti, — Aramiss teica.

— Kungi, jūs dziļi maldāties, — Atoss nopietni paskaidroja, — jūs visi ēdat zirgu.

— Nevar būt! — d'Artanjans iesaucās.

— Zirgu! — Aramiss atkārtoja, nepatikā saviebdamies.

Vienīgi Portoss neatbildēja nekā.

— Jā, zirgu. Vai nav tiesa, Portos, ka mēs ēdam zirgu? Var­būt pat ar visu apseglojumu!

— Nē, kungi, apseglojumu es paturēju, — Portoss sacīja.

— Goda vārds, mēs visi esam vienādi, — teica Aramiss, — it kā mēs būtu norunājuši savā starpā.

— Ko man bija darīt? — Portoss sacīja. — Šis zirgs mulsi­nāja manus viesus, negribēju viņus pazemot!

— Un jūsu hercogiene vēl joprojām uzturas peldvietā, vai ne? — d'Artanjans jautāja.

— Vēl joprojām, — Portoss atbildēja. — Un provinces guber­natoram — tas ir viens no muižniekiem, kurus šodien gaidīju pus­dienās — tik Joti iepatikās mans zirgs, ka es to viņam atdevu.

— Atdevāt! — iesaucās d'Artanjans.

— Ak mans Dievs! Jā, atdevu, tas ir īstais vārds, — Portoss teica, — jo zirgs bija vērts vismaz simt piecdesmit luidoru, bet tas sīkstulis negribēja maksāt man vairāk par astoņdesmit.

— Bez segliem? — Aramiss jautāja.

— Jā, bez segliem.

— Ievērojiet, kungi, — Atoss sacīja, — ka Portoss darījumu noslēdzis visizdevīgāk no mums visiem.

Tad atskanēja vesela smieklu vētra, kas nabaga Portosu pa­galam apmulsināja, bet, kad viņam paskaidroja jautrības iemeslu, arī viņš tai pievienojās, turklāt kā parasti skaļāk par visiem.

— Tādā veidā mums visiem makā ir nauda? — d'Artanjans jautāja.

— Tikai ne man, — Atoss atteica. — Man tik ļoti iegaršojās Aramisa spāniešu vīns, ka liku sešdesmit pudeles iekraut furgonā pie sulaiņiem.

— Iedomājieties, ka es atdevu savu naudu līdz pēdējam sū Mondidjē baznīcai un Amjēnas jezuītiem, — Aramiss sacīja. — Man vajadzēja nokārtot vairākas saistības, kuras biju uzņē­mies, un es pasūtīju meses, kuras tiks noturētas par mani un arī par jums, kungi, un esmu pārliecināts, ka tās mums visiem nāks tikai par labu.

— Un mans izmežģījums? Vai domājat, ka tas man nekā ne­maksāja? — Portoss jautāja. — Nemaz neskaitot Musketona ievai­nojumu, kura dēļ man vajadzēja aicināt ārstu divas reizes dienā, turklāt viņš par vizītēm noprasīja man divkāršu maksu, aizbil­dinādamies ar to, ka nejēga Musketons bija saņēmis lodi tādā vietā, ko parasti rāda vienīgi aptiekāram. Tāpēc es puisim liku nopietni pie sirds, lai turpmāk viņš izvairās no tādiem ievaino­jumiem.

— Tur nav ko sacīt, — Atoss, sasmaidīdamies ar d'Artanjanu un Aramisu, teica, — redzu, ka jūs pret nabaga puisi esat iztu­rējies augstsirdīgi, kā labam kungam pieklājas.

— īsi un skaidri, — Portoss turpināja, — kad samaksāšu iz­devumus, man atliks tikai trīsdesmit ekiji.

— Man ir kādas desmit pistoles, — paziņoja Aramiss.

— Tad jau mēs šajā godājamā sabiedrībā esam īsti Krēzi, — Atoss sacīja. — Cik jums, d'Artanjan, vēl atlicis no jūsu simt pistolēm?

— No manām simt pistolēm? Pirmkārt, piecdesmit no tām es atdevu jums.

— Vai patiesi?

— Pie joda, jā!

— Pareizi, atceros!

— Tālāk, sešas pistoles samaksāju krodziniekam.

— Sasodītais krodzinieks! Kāpēc jūs iedevāt viņam sešas pistoles?

— Jūs pats teicāt, lai es viņam iedodot.

— Jums taisnība, es esmu pārāk labsirdīgs. īsi sakot: kāds ir atlikums?

— Divdesmit piecas pistoles, — d'Artanjans atbildēja.

— Un man, — teica Atoss, izvilkdams no kabatas sīknaudu, — man …

— Jums nav nekā.

— Patiesi, vai arī tik maz, ka to nav vērts pievienot kopīgajai summai.

— Tagad saskaitīsim, cik mums ir par visiem kopā. Jums, Portos?

— Trīsdesmit ekiji.

— Aramis?

— Desmit pistoles.

— Un jums, d'Artanjan?

— Divdesmit piecas.

— Cik tas ir kopā? — Atoss noprasīja.

— Četrsimt septiņdesmit pieci livri! — atbildēja d'Artanjans, kas rēķināja kā pats Arhimeds.

— Kad sasniegsim Parīzi, mums būs atlikuši vēl savi četri simti, — Portoss sacīja, — un vēl apseglojums.

— Bet kā būs ar eskadrona zirgiem? — iejautājās Aramiss.

— Mūsu sulaiņu četrus zirgus pārvērtīsim par diviem kungu zirgiem un tad izlozēsim tos. Četrsimt livru būs puszirgs vienam no tiem, kas būs palikuši bez zirga; izkratīsim visu, kas mums būs atlicis kabatās, iedosim to d'Artanjanam, jo viņam ir laimīga roka, un viņš pirmajā krog^ā izmēģinās laimi spēlē.

— Tagad ēdīsim, — Portoss mudināja, — citādi viss atdzisīs.

Nomierinājušies par savu nākotni, četri draugi parādīja pienā­cīgu godu maltītei, kuras atliekas atdeva Musketona, Bazēna, Planšē un Grimo kungiem.

Parīzē d'Artanjanu gaidīja vēstule no de Trevila kunga, kurā tas darīja zināmu, ka uz jaunā gaskoņa lūgumu karalim labpati­cies atjaut viņam iestāties musketieru rindās.

Tas bija viss, ko d'Artanjans bija ilgojies sasniegt, protams, atskaitot vēlēšanos atrast Bonasjē kundzi, tāpēc viņš, Joti ielīk­smots, tūdaj pat steidzās pie saviem biedriem, kurus bija pametis pirms pusstundas un nu atrada diezgan noskumušus un noraizē­jušos. Viņi bija sapulcējušies pie Atosa, lai apspriestos, un tas aizvien norādīja, ka stāvoklis visai nopietns.

De Trevila kungs nupat bija viņiem paziņojis, ka sakarā ar karaļa stingro nodomu pirmajā maijā sākt karagājienu viņiem ne­kavējoties jāiegādājoties vajadzīgais ekipējums.

Četri filozofi pavisam apjukuši skatījās cits uz citu: attiecībā uz disciplīnu de Trevila kungs nekad nejokoja.

— Kā jūs domājat, cik var maksāt šis ekipējums? — d'Artan­jans jautāja.

— O, stāvoklis ir grūts, — Aramiss atteica, — mēs nupat ar īsti spartisku sīkstumu aprēķinājām izdevumus, un iznāca, ka uz katru vajadzīgi vismaz tūkstoš pieci simti livru.

— Četrreiz tūkstoš pieci simti ir seši tūkstoši livru, — Atoss turpināja.

— Man šķiet, ka pietiktu ar tūkstoš livriem uz katru, — sa­cīja d'Artanjans, — kaut gan es nerēķinu kā spartietis, bet drīzāk kā advokāts …

Vārds «advokāts» it kā atmodināja Portosu.

— Pagaidiet, man iešāvās prātā kāda doma! — viņš teica.

— Arī tas jau ir kaut kas, — Atoss vēsi sacīja. — Man nav ne ēnas no kādas domas. Par d'Artanjanu man jāteic, ka viņš aiz laimes par uzņemšanu musketieros zaudējis prātu: tūkstoš livru! Kungi, ticiet man, ka man vienam vajadzīgi divi tūkstoši.

— Četrreiz divi ir astoņi, — Aramiss aprēķināja. — Tātad mums ekipējuma iegādei vajadzīgi astoņi tūkstoši livru. Segli mums jau gan ir.

— Un vēl, — ieteicās Atoss, nogaidīdams, kamēr d'Artanjans, kas devās pateikties de Trevila kungam, būs aizvēris durvis, — un vēl šis skaistais briljants, kas staro mūsu draugam uz pirksta. Velns lai parauj! D'Artanjans ir pārāk labs biedrs, lai atstātu savus draugus grūtībās, kad viņš nēsā uz zeltneša tādu dār­gumu.