Trīs musketieri. 1 daļa

XXVI ARAMISA DISERTĀCIJA

D'Artanjans nebija ieminējies Portosam ne par viņa ievaino­jumu, ne par prokurora sievu. Kaut gan mūsu bearnietis bija ga­dos jauns, tomēr viņam jau piemita dziļš saprāts. Tāpēc viņš bija izlicies, ka notic visam, ko stāstīja lielīgais musketieris, jo bija pārliecināts, ka neviena draudzība neizturētu noslēpuma atklā­šanu, it īpaši ja tā aizskartu drauga pašlepnumu. Turklāt d'Ar­tanjans saprata, ka cilvēkam vienmēr ir zināms morāls pārākums pār tiem, kuru dzīve viņam ir zināma. Gudrodams turpmāko in­trigu plānus, d'Artanjans bija nolēmis izmantot savus trīs drau­gus, lai gūtu panākumus, un tāpēc viņam bija īsti pa prātam jau tagad sākt vākt savās rokās neredzamus pavedienus, ar kuru pa­līdzību cerēja vadīt savus draugus.

Ceļā d'Artanjanu māca dziļas skumjas: viņš domāja par jauno un daiļo Bonasjē kundzi, kas bija solījusies viņu apbalvot par padevību. Steigsimies gan piebilst, ka jauneklis skuma ne tik daudz aiz nožēlas par zudušo laimes mirkli, cik aiz bažām, ka nabaga sievieti varētu piemeklēt liela nelaime. Viņš nešaubījās, ka Bonasjē kundze kļuvusi kardināla atriebības upuris, un kat­ram zināms, ka viņa eminences atriebība ir briesmīga. D'Artanjans nesaprata, kādā veidā bija atradis žēlastību šā ministra acīs; droši vien gvardistu kapteinis de Kavuā kungs būtu viņam to atklājis, ja atrastu mājās.

Nekad laiks neaizrit tik ātri un ceļš neliekas tik īss kā tad, kad cilvēku pilnīgi pārņēmusi kāda doma. Esība kļūst līdzīga snaudam, un šī doma ir kā sapnis. Tā ietekmē laiks zaudē mēru, telpa — attālumu. Cilvēks dodas projām no kādas vietas un nonāk citā — tas ir viss. No veiktā ceļa gabala atmiņā paliek tikai ne­skaidra migla, kurā vīd izplūduši koku, kalnu un līdzenumu tēli. Šādas halucinācijas varā d'Artanjans, ļaudams zirgam iet, kā tam pašam tīk, nojāja sešas vai astoņas ljē, kas atdala Santijī no Krevkeras, un, sasniedzis šo ciemu, neatcerējās nekā no ceļā re­dzētā.

Tikai Krevkerā viņš atģidās, papurināja galvu, iztālēm ierau­dzīja krodziņu, kur bija atstājis Aramisu, un, piecirtis piešus, rik­šiem piejāja pie krodziņa durvīm.

Šoreiz viņu saņēma nevis krodzinieks, bet krodziniece. D'Ar­tanjans prata novērtēt cilvēkus pēc sejām; uzmetis skatienu kroga saimnieces tuklajam, apmierinātajam vaigam, viņš saprata, ka ar šo sievieti nav vajadzīgs izlikties, no tik mīlīga radījuma nav ko bīties.

— Labā saimniec, vai varat man pateikt, kur tagad atrodas viens no maniem draugiem, ko pirms dienām divpadsmit mums nācās šeit atstāt? — d'Artanjans jautāja.

— Skaists jauneklis, gadus divdesmit trīs vai divdesmit četrus vecs, kluss, laipns un stalts?

— Jā, un bez tam vēl ievainots plecā.

— Zinu, zinu.

— Pareizi?

— Jā, kungs, viņš vēl joprojām ir šeit.

— Lieliski, saimniecīt! — iesaucās d'Artanjans, nolēkdams zemē un pasviezdams zirga pavadu Planšē. — Jūs man atdodat dzīvību! Kur ir mans dārgais Aramiss, lai ātrāk varu viņu ap­skaut?

— Atvainojiet, kungs, bet es šaubos, vai viņš pašreiz varēs jūs pieņemt.

— Kā tā? Vai pie viņa ir kāda sieviete?

— Kungs Jēzus! Ko jūs runājat! Nabaga jauneklis! Nē, kungs, sieviete nav pie viņa.

— Bet kas tad?

— Mondidjē kirē un Amjēnas jezuītu klostera priors.

— Augstais Dievs! — d'Artanjans iesaucās. — Vai ar nabaga jaunekli ir tik ļauni?

— Nē, kungs, tieši otrādi. Pēc slimošanas pār viņu izplūda Dieva žēlastība, un viņš nolēma kļūt par garīdznieku.

— Pareizi, — d'Artanjans sacīja. — Biju piemirsis, ka viņš tikai pagaidām ir musketieris.

— Un jūs, kungs, tomēr vēlētos viņu satikt?

— Vairāk nekā jebkad.

— Tad, kungs, ejiet tikai augšā, pagalmā pa labi, trešais stāvs, numurs pieci.

D'Artanjans steigšus devās norādītajā virzienā un atrada ārē­jās kāpnes, kādas sastopamas vēl šobrīd senatnīgās mājvietās. Taču pie nākošā abata nebija tik viegli piekļūt: ieeja Aramisa is­tabā tika apsargāta ne mazāk stingri kā Armīdas dārzi. Bazēns stāvēja koridorā sardzē un aizsprostoja d'Artanjanam ceļu jo bez- bailīgāk tāpēc, ka pēc daudziem pārbaudījumu gadiem beidzot re­dzēja tuvojamies ilgi tīkoto mērķi.

Patiešām, nabaga Bazēns aizvien bija ilgojies kalpot baznīc­kungam un nepacietīgi gaidījis to mirkli, kad Aramiss beidzot nometīs no sevis musketiera apmetni un ietērpsies sutanā. Vienīgi ik dienu atkārtotais Aramisa solījums, ka šis mirklis neesot tālu_, bija atturējis Bazēnu atteikties no kalpošanas musketierim, jo šajā kalpībā — kā Bazēns dažkārt izteicās — viņš pazudināšot savu dvēseli.

Pašreiz Bazēns jutās svētlaimīgs. Domājams, ka šoreiz viņa kungs neatkāpsies no sava solījuma. Fizisku un dvēseles sāpju apvienojums bija radījis sencerēto ietekmi; Aramiss, ciezdams mie­sīgi un garīgi, beidzot bija pievērsis savas acis un domas reliģi­jai; divkārtējo nelaimi — iemīļotās pēkšņo pazušanu un ievaino­jumu plecā — viņš bija uzskatījis par augstākās varas brīdinā­jumu.

Tagad kļūst saprotams, ka Bazēnam pašreizējā noskaņojumā nekas nevarēja būt nepatīkamāks par d'Artanjana ierašanos, kurš viņa kungu varēja atkal ievilkt pasaulīgo interešu virpulī, jo tās Aramisu jau tik ilgi bija saistījušas. Tāpēc Bazēns cieši noņēmās drošsirdīgi aizsargāt durvis. Pateikt, ka Aramisa nav mājās, viņš nevarēja, jo viesnīcniece jau bija atklājusi patiesību, tāpēc nabaga sulainis mēģināja pierādīt atnācējam, ka būtu ārkārtīgi nepieklā­jīgi traucēt Aramisa kungu dievbijīgas apspriedes laikā, kura sā­kusies jau no rīta un beigšoties tikai vakarā.

Bet d'Artanjans nepievērsa ne mazāko uzmanību Bazēna daiļ­runībai un, nevēlēdamies sākt ķildu ar sava drauga sulaini, vien­kārši ar vienu roku atbīdīja viņu pie malas un ar otru pagrieza durvju rokturi, uz kurām bija uzrakstīts Nr. 5.

Durvis atvērās, un d'Artanjans iegāja istabā.

Aramiss, ģērbies platā, melnā uzsvārcī, ar apaļu, plakanu gal­vassegu uz pakauša, kura stipri vien bija līdzīga garīdznieka ce­purītei, sēdēja pie garena galda, kas bija piekrauts ar papīra ruļ­ļiem un milzīgiem foliantiem. Viņam pa labi sēdēja jezuītu klos­tera priors, pa kreisi Mondidjē kirē. Logu aizkari bija pa pusei nolaisti, tā ka telpā valdīja noslēpumains mijkrēslis, kas ir kā radīts svētlaimīgiem sapņojumiem. Visi pasaulīgie priekšmeti, kas varētu durties acīs, ieejot jaunekļa istabā, it īpaši, ja šis jaunek­lis ir musketieris, bija pazuduši kā uz burvja mājienu; Bazēns droši vien aiz bailēm, ka šie priekšmeti varētu uzvedināt viņa kungu uz šīspasaules domām, bija nogādājis pie malas zobenu, pistoles, ar spalvām rotāto platmali, daždažādos izšuvumus un mežģīnes.

To vietā d'Artanjans ieraudzīja patumšā istabas kaktā pie sie­nas uz naglas karājamies ko līdzīgu pātagai, ar kādu mēdz izdzīt miesīgās iegribas.

Izdzirdējis veramies durvis, Aramiss pacēla galvu un pazina savu draugu. Bet d'Artanjanam par lielu pārsteigumu viņa iera­šanās neatstāja nekādu sevišķu iespaidu uz musketieri, kura gars šķita atraisījies no šīspasaules.

— Labdien, mīļais d'Artanjan, — Aramiss sveicināja. — Prie­cājos jūs atkal redzēt.

— Es arī tāpat, — d'Artanjans teica, — tikai neesmu pilnīgi pārliecināts, ka manā priekšā ir Aramiss.

— Viņš pats, mīļais draugs, viņš pats. Bet kas jūsos modi­nāja šīs šaubas? …

— Es izbijos, ka varbūt esmu pārskatījies ar durvīm un iegā­jis kāda garīdznieka istabā, bet pēc tam, ieraudzījis jūs šo kungu sabiedrībā, atkal kritu maldos, jo nodomāju, ka varbūt jūs esat smagi saslimis.

Abi melnie vīri, nopratuši d'Artanjana nodomu, draudīgi pa­skatījās uz viņu, bet jaunais gaskonis par to nemaz neuztraucās.

— Dārgais Aramis, varbūt es jūs traucēju, — d'Artanjans tur­pināja, — jo, spriežot pēc tā, ko es te redzu, jūs laikam sūdzat grēkus šiem kungiem.

Aramiss mazliet pietvīka.

— Jūs, mani traucēt? Dārgais draugs, zvēru jums, ka ne! Un tam par pierādījumu atļaujiet man izteikt prieku, ka redzu jūs sveiku un veselu.

«Beidzot attapās gan!» d'Artanjans nodomāja. «Tad jau vēl nav tik ļauni.»

— Sis kungs, kas ir mans draugs, nesen izglābās no lielām briesmām, — Aramiss medainā balsī paskaidroja abiem garīdz­niekiem, norādīdams uz d'Artanjanu.

— Slavējiet to Kungu, — abi, reizē palocīdamies, sacīja.

— Cienījamie tēvi, to es nekavējoties darīju, — atbildēja d'Ar­tanjans, savukārt palocīdamies.

— Dārgais d'Artanjan, jūs ierodaties īstajā laikā, — Aramiss teica. — Piedalīdamies mūsu diskusijā, jūs mums palīdzēsiet ar savām atziņām. Amjēnas klostera priors, Mondidjē kirē kungs un es, mēs iztirzājam dažus teoloģijas jautājumus, kas mūs saista jau sen. Man būs liels prieks dzirdēt jūsu domas.

— Karavīra domas nav sevišķi svarīgas, — atbildēja d'Ar­tanjans, sākdams uztraukties par šādu sarunas virzienu, — un, ticiet man, jūs pilnīgi varat paļauties uz šo kungu zināšanām.

Abi melnie vīri atkal paklanījās.

— Gluži otrādi, — Aramiss pretojās, — jūsu domas mums būs vērtīgas. Paklausieties, par ko mēs strīdamies: priora kungs uz­skata, ka manai disertācijai jābūt dogmatiskai un didaktiskai.

— Jūsu disertācijai! Jūs gatavojat disertāciju?

— Protams, — jezuīts atbildēja, — pirms ordinācijas jāiztur pārbaudījums, kurā disertācija nepieciešama.

— Ordinācija! — iesaucās d'Artanjans, kas nebija varējis ticēt tam, ko bija stāstījusi papriekš krodziniece un pēc tam Bazēns. — Ordinācija!

Gluži apstulbis aiz izbrīna, d'Artanjans pārlaida skatienu pār viņa priekšā sēdošajiem trim cilvēkiem.

— Tātad, — ierunājās Aramiss, atlaizdamies atzveltnes krēslā tik iznesīgi, it kā atrastos rīta pieņemšanā kādas daiļas dāmas guļamistabā, un ar labpatiku aplūkodams savu balto, maigo, sie­višķīgo roku, ko turēja izslietu gaisā, lai no tās atplūstu asinis,

— tātad, kā jūs, d'Artanjan, dzirdējāt, priora kungs gribētu, lai rakstu dogmatisku disertāciju, turpretī man pašam gribētos rak­stīt spekulatīvu. Priora kungs tādēļ piedāvāja man tematu, kuru vēl neviens nav izstrādājis un kurā, es atzīstu, ir bagātīga viela plašiem iztirzājumiem: «Utraque manus iri becedicendo clericis inferioribus necessaria est.»

D'Artanjana erudīciju mēs jau pazīstam; šo citātu viņš noklau­sījās ar tikpat vienaldzīgu sejas izteiksmi, kā bija klausījies, kad de Trevila kungs, domādams, ka jaunais gaskonis gredzenu sa­ņēmis no Bekingema, bija izteicis citātu par dāvanām.

— Tas nozīmē: «Zemākajiem garīdzniekiem, dodot svētību, va­jadzīgas abas rokas,» — Aramiss turpināja, gribēdams atviegli­nāt d'Artanjana uzdevumu.

— Apbrīnojams temats! — jezuīts iesaucās.

— Apbrīnojams un dogmatisks! — apstiprināja ari kirē, kas latīniski prata apmēram tikpat daudz, cik d'Artanjans, un vērīgi sekoja katram jezuīta vārdam, lai pagūtu mīt viņa pēdās un kā atbalss atkārtot viņa izteicienus.

D'Artanjanu neaizrāva abu melno vīru sajūsma.

— Jā, apbrīnojams! Prorsus admirabile![7] — aramiss turpi­nāja. — Bet tas prasa dziļas baznīcas tēvu un svēto rakstu stu­dijas. Visā pazemībā esmu jau atzinies augsti mācītajiem garīdz­niekiem, ka aiz naktsdežūrām sardzē un karaļa dienesta nereti esmu studijas atstājis novārtā. Tāpēc man būtu ērtāk, facilius natatis[8], apstrādāt tematu pēc manas izvēles, kura attieksme pret šiem ļoti nopietnajiem teoloģijas jautājumiem būtu tāda, kāda ir morāles attieksme pret metafiziku un filozofiju.

D'Artanjans šausmīgi garlaikojās, kirē tāpat.

— Kāds ievads! — jezuīts iesaucās.

— Exordium[9], — atkārtoja kirē, lai būtu ko sacīt.

— Ģuemadmodum inter coelorum immensitatem.[10]

Aramiss pameta acis uz d'Artanjanu un ieraudzīja, ka draugs

žāvādamies tikko neizmežģīja žokļus.

— Mans tēvs, runāsim franciski, — Aramiss teica jezuītam,

— tad d'Artanjana kungs gūs vairāk no mūsu pārrunas.

— Jā, — d'Artanjans piekrita, — esmu ceļā noguris, un šie latīņu vārdi man aizslīd garām.

— Esmu ar mieru, — mazliet apjucis, atbildēja jezuīts, toties kirē jutās ļoti apmierināts un pievērsa d'Artanjanam atzinības pilnu skatienu. — Tad nu palūkosimies, ko mums sniegtu šī tek­sta iztirzājums … Mozus, Dieva kalps … viņš ir tikai kalps, ne­aizmirstiet to! Mozus svētījis ar abām rokām. Viņš licis atbalstīt savas rokas, kad ebreji sakāvuši savus ienaidniekus, tātad viņš svētījis ar abām rokām. Turklāt evaņģēlijā rakstīts: «Imponite ma­nus», nevis «manum» — «uzlieciet rokas», nevis «roku».

— Uzlieciet rokas, — kirē atkārtoja, izdarīdams attiecīgo kus­tību.

— Turpretī svētajam Peterim, — jezuīts turpināja, — kura pēcteči ir pāvesti, bija teikts: «Porrige digitos» — «izstiepiet pirkstus». Vai tagad saprotat?

— Protams, — atbildēja Aramiss, kam saruna sagādāja prieku, — bet tas viss ir ļoti sarežģīti.

— Pirkstus! — jezuīts atkārtoja. — Svētais Pēteris ir svētījis ar pirkstiem. Tātad arī pāvests svētī ar pirkstiem. Un ar cik pirk­stiem viņš svētī? Ar trim: Dieva tā Tēva, Dieva tā Dēla un Svētā Gara vārdā.

Visi pārmeta krustu, un d'Artanjans nodomāja, ka arī viņam jāseko pārējo piemēram.

— Pāvests ir svētā Pētera pēctecis un pārstāv svētās trīsvie­nības varu; pārējie, baznīcas hierarhijas ordinēs inferiores[11], svētī svēto ercenģeļu un eņģeļu vārdā. Viszemākie baznīcas kalpi, kā diakoni un sakristiāņi, svētī ar svētāmo otu, kas atveido bezga­līgi daudzus svētījošus pirkstus. Tāds ir šis temats vienkāršotā veidā. Argumentum omni denudatum ornamento.[12] es no tā iz­veidotu, — jezuīts turpināja, — divus šādus sējumus.

Sajūsmā aizrāvies, viņš uzsita ar roku pa svētā Jāņa Zelta- mutes foliantu, zem kura smaguma galds bija gandrīz vai ielie­cies.

D'Artanjans sarāvās.

— Protams, — Aramiss piekrita, — es pilnīgi atzīstu, ka šāda disertācija būtu ļoti vērtīga, bet tai pašā laikā apzinos, ka tā sniedzas pāri maniem spēkiem. Esmu izvēlējies citu tekstu. Sa­kiet, mīļais d'Artanjan, — vai tas atbilst arī jūsu gaumei? «Non inutile est desiderium in oblatione» jeb arī: «Mazliet nožēlas pie­klājas tam, kas nes upuri Dievam».

— Stāt! — jezuīts iebrēcās. — Šis teksts ir tikpat kā ķecerība. Gandrīz tādu pašu atzinumu izsaka ķeceris Jansenijs grāmatā «Augustīns», kuru agri vai vēlu bendes roka uzmetīs uz sārta. Esiet uzmanīgs, mans jaunais draugs, jums piemīt tieksme uz viltus mācībām. Jūs pazudināsiet sevi!

— Jūs pazudināsiet sevi, — abats atkārtoja, bēdīgi pakratī­dams galvu.

— Jūs pieskaraties izdaudzinātajam jautājumam par gribas brīvību, kas ir bīstama klints. Jūs tuvojaties pelagiešu un pus- pelagiešu ķecerībai.

— Bet, svētais tēv.-.. — centās iebilst Aramiss, gluži apjucis no pierādījumu krusas, kas bira pār viņa galvu.

— Kā jūs pierādīsiet, — jezuīts turpināja, nelaizdams Ara­misu pie vārda, — ka cilvēkam vajag nožēlot pasauli, kad viņš upurējas Dievam? Paklausieties šo dilemmu: Dievs ir Dievs, bet pasaule ir velns. Nožēlot pasauli nozīmē nožēlot velnu. Tas ir mans slēdziens.

— Un arī manējais, — kirē sacīja.

— Bet apžēlojieties! … — Aramiss atkal ieteicās.

— Desideras diabolum[13], nelaimīgais! — jezuīts iesaucās.

— Viņš nožēlo velnu! O, mans jaunais draugs, nenožēlojiet velnu, sirsnīgi lūdzu jūs, — kirē, dziļi nopūzdamies, sacīja.

D'Artanjans jutās kā apstulbis, viņam šķita, ka viņš nonācis trakomājā un drīz vien kļūs tikpat traks kā tie, ar kuriem sēž pie viena galda. Taču viņš bija spiests klusēt, jo nesaprata ne vārda no tā, ko viņi runāja.

— Uzklausiet jel mani, — Aramiss teica godbijīgi, tomēr jau mazliet nepacietīgi, — es nesaku, ka nožēloju. Nē, es nekad neiz­runāšu šādus vārdus, jo tie neatbilst īstenai ticībai…

Jezuīts pacēla rokas pret debesīm, un kirē taisīja viņam pakaļ.

— Bet atzīstiet vismaz, ka neklājas upurēt tam kungam to, kas pašam ir galīgi apriebies. D'Artanjan, vai man taisnība?

— Sasodīts, domāju gan, ka jā! — uzrunātais atsaucās.

Kirē un jezuīts šausmās salēcās uz saviem sēdekļiem.

— Mans izejas punkts ir siloģisms: pasaulē netrūkst jaukumu, es pametu pasauli, tātad nesu upuri; un svētajos rakstos ir teikts: «Nesiet upurus tam kungam.»

— Tas ir tiesa, — pretinieki piekrita.

— Un tad vēl, — Aramiss turpināja, iekniebdams sev auss ļipiņā, lai tā kļūtu sārta, gluži tāpat kā viņš reizēm papurināja gaisā rokas, lai tās kļūtu baltas, — esmu par to sacerējis rondo, ko pagājušajā gadā parādīju Vuatira kungam, un šis izcilais cil­vēks izteica man daudz atzinīgu vārdu.

— Rondo! — jezuīts nicinoši novilka.

— Rondo! — kirē automātiski atkārtoja.

— Nolasiet, nolasiet mums to! — iesaucās d'Artanjans, — tas mūs mazliet izklaidēs.

— Nē, jo tas ir reliģioza rakstura, — Aramiss atbildēja,—tā ir teoloģija vārsmās.

— Velns lai parauj! — d'Artanjans noņurdēja.

— Tas skan šādi, — Aramiss sacīja pieticīgi, tomēr viņa sejā mazliet atspoguļojās liekulība.

Ko raudat jūs par seno dienu rotu, Ko cerat sagaidīt no ļaunās pasaules? Jums bēdu krustu nepienāktos nest, Ja katru asaru tik Dievam dotu.

Ko raudat jūs?…

D'Artanjans un kirē šķita sajūsmināti. Bet jezuīts neatkāpās 110 savām domām:

— Neievazājiet teoloģiskā stilā pasaulīgu gaumi. Ko par to saka svētais Augustīns? Severus sit clericorum sermo[14]

— Jā, klerikālai gaumei jābūt! — kirē sacīja.

— Jūsu disertācija varbūt patiks dāmām,.— jezuīts steidzās pārtraukt savu amata brāli, redzēdams, ka tas aizmaldījies no pareizā ceļa, — un tas ir viss. Tā gūs tādus pašus panākumus kā maģistra Patrī aizstāvēšanas runa.

— Lai Dievs dod! — Aramiss ielīksmots iesaucās.

— Redziet nu, — jezuīts teica, — pasaule jūsos vēl runā skaļā balsī, altissima voce [15] . jūs sekojat pasaulei, mans jaunais draugs, un es baidos, vai Dieva žēlastība iedarbosies uz jums.

— Svētais tēv, nomierinieties! Es atbildu par sevi.

— Pasaulīga pašapmierinātība!

— Mans tēvs, es sevi pazīstu, un mans lēmums ir neatsau­cams.

— Tātad jūs stūrgalvīgi paliekat pie šīs disertācijas?

— Es jūtu aicinājumu izstrādāt tieši šo tematu un nevienu citu, tāpēc darbu turpināšu un ceru, ka rītdien jūs būsiet apmie­rināts ar labojumiem, kurus izdarīšu pēc jūsu norādījumiem.

— Strādājiet lēnām, — kirē teica, — mēs atstājam jūs lieliskā garastāvoklī.

— Jā, — jezuīts piekrita, — lauks ir apsēts, un mums nav ko bažīties, ka daļa sēklas būtu kritusi uz klints, cita izbirusi pa ceļu un pārējo apēdīs debesu putni, aves coeli comederunt illam.

— Kaut tu aizrītos ar savu latīņu mēli! — d'Artanjans nopur­pināja, juzdams, ka ir galā ar saviem spēkiem.

— Ardievu, mans dēls, — kirē sacīja, — rīt atkal tiksimies.

— Rīt tiksimies, jaunais karstgalvi, — jezuīts sacīja. — Jūs varat izvērsties par vienu no baznīcas spīdekļiem. Lai debesis stāv nomodā, ka šis spīdeklis nekļūst par iznīcinošu liesmu!

D'Artanjans, aiz nepacietības jau veselu stundu grauzis nagus, tagad sāka grauzt pirkstus.

Abi melnie vīri piecēlās, atsveicinājās no Aramisa un d'Artan­jana un devās uz durvīm. Bazēns, kas visu laiku bija stāvējis un ar dievbijīgām gavilēm sirdī noklausījies mācīto vīru strīdu, pa­kalpīgi metās viņiem klāt, paņēma kirē lūgšanu grāmatu, jezuīta Bībeli un cienīgi soļoja viņiem pa priekšu, lai atbrīvotu ceļu.

Aramiss novadīja viņus lejā pa kāpnēm un tūlīt steidzās atpa­kaļ pie d'Artanjana, kas vēl bija gluži kā apmāts.

Palikuši vieni, abi draugi sākumā jutās neērti un klusēja. To­mēr vienam no viņiem vajadzēja uzsākt sarunu, un, tā kā d'Artan­jans šķita cieši noņēmies atstāt šo godu savam draugam, tad Aramiss sacīja:

— Kā redzat, esmu atgriezies pie savas senlolotās ieceres.

— Jā, Dieva žēlastība ir iedarbojusies uz jums, kā tas melnā tērptais kungs nupat teica.

— Manī jau sen brieda nodoms atteikties no pasaules, un jūs, mans draugs, esat šad un tad dzirdējis, ka runāju par to, vai ne?

— Protams, bet atzīstos, es domāju, ka jūs jokojat.

— Par tādām lietām! O, d'Artanjan!

— Sasodīts, arī par nāvi mēs jokojam.

— Un rīkojamies nepareizi, d'Artanjan, jo nāve ir vārti, kas ved uz pazušanu vai glābiņu.

— Piekrītu, bet, lūdzu, Aramis, izbeigsim šīs teoloģiskās sa­runas. Domāju, ka jums šai dienai pietiks. Kas attiecas uz mani, tad atzīšos, ka esmu gandrīz pilnīgi aizmirsis to pašu mazumiņu no latīņu valodas, ko nekad neesmu īsti pratis. Kopš pulksten desmitiem no rīta neesmu nekā ēdis un jūtos izsalcis kā vilks.

— Mīļais draugs, tūlīt ēdīsim pusdienas. Tikai neaizmirstiet, ka šodien ir piektdiena un es ne tikai neēdu gaļu, bet pat nedrīk­stu uz to skatīties. Ja vēlaties apmierināties ar manām pusdie­nām, tās sastāv no vārītiem tetragoniem un augļiem.

— Ko jūs saucat par tetragoniem? — d'Artanjans bažīgi jau­tāja.

— Spinātus, — Aramiss atbildēja, — bet jums es likšu pievie­not arī olas, kaut gan tas ir smags noteikumu pārkāpums, jo olas ir tikpat kā gaļa — no tām rodas cāļi.

— Maltīte nebūs nekāda lepnā, bet, lai paliktu kopā ar jums, es samierināšos.

— Pateicos par uzupurēšanos, — Aramiss teica, — taču, ja arī šī maltīte nenāks par labu jūsu miesai, tad dvēselei gan, to jūs varat man ticēt.

— Tātad jūs, Aramis, esat noteikti nolēmis iestāties garīdz­nieku kārtā? Ko teiks jūsu draugi, ko teiks de Trevila kungs? Brīdinu jūs, ka viņi jūs uzskatīs par dezertieri.

— Es neiestāšos garīdznieku kārtā, bet atgriezīšos tanī. Pa­saulīgas dzīves dēļ es pametu baznīcu. Jūs taču zināt, ka muske­tieru mundieri es uzvilku mugurā nelabprāt.

— Es no tā nekā nezinu.

— Vai jūs nezināt, kā es izstājos no semināra?

— Nē.

— Tad klausieties, kā tas notika. Arī svētos rakstos ir sacīts: «Izsūdziet viens otram savus grēkus.» Un es jums, d'Artanjan, izsūdzēšu savējos.

— Un es jau iepriekš jums tos piedodu. Redziet, cik man laba sirds.

— Mans draugs, ar svētām lietām nejokojiet.

— Labi, runājiet, es klausos.

— Iestājoties seminārā, man bija deviņi gadi. Kad tuvojos divdesmit gadiem, man drīz vajadzēja kļūt par abatu, un viss būtu galā. Bet vienu vakaru, kad es kā parasti atrados kādā mājā, ko apmeklēju ar lielu prieku, — biju jauns un, ko tur var darīt, man piemita vājības, — kāds virsnieks, kas allaž bija greizsirdīgi vērojis, kā es lasu mājasmātei svēto dzīves aprakstus, pēkšņi ienāca bez pieteikšanas istabā. Tieši tovakar biju pārtulkojis epi­zodi no Judītes dzīves un lasīju daiļajai dāmai savas vārsmas, par kurām viņa mani ļoti uzslavēja un, noliekusi galvu uz mana pleca, vēlreiz tās pārlasīja kopā ar mani. Atzīstos, ka mūsu poza bija diezgan nepiespiesta, un virsnieku tā aizkaitināja. Viņš nekā neteica, bet, kad gāju projām, viņš iznāca man pakaļ.

«Abata kungs,» mani panācis, viņš sacīja, «vai jums patīk, ka jūs sit ar spieķi?»

«Nevaru jums to pateikt,» es atbildēju, «jo neviens nekad nav uzdrošinājies to darīt.»

«Uzklausiet mani, abata kungs: ja jūs vēlreiz ieradīsieties tanī mājā, kur jūs šovakar satiku, tad es to uzdrošināšos.»

Laikam gan es izbijos, kļuvu ļoti bāls un jutu, ka man kājas ļodzījās. Meklēju atbildi, bet nespēju atrast un klusēju.

Virsnieks gaidīja atbildi un, redzēdams, ka es klusēju, iesmē­jās, pagrieza muguru un iegāja atpakaļ mājā. Es atgriezos semi­nārā.

Es esmu īsts muižnieks, un asinis man ir karstas, kā jūs, mī­ļais d'Artanjan, būsiet jau novērojis. Apvainojums bija briesmīgs, un, kaut arī neviens par to nezināja, tomēr es jutu, ka tas nežēlīgi kremt manu sirdi. Paziņoju svētajiem tēviem, saviem audzinātā­jiem, ka nejūtos pietiekami sagatavots iesvētīšanai amatā, un uz manu lūgumu ceremoniju atlika uz vienu gadu.

Uzmeklēju labāko paukošanas meistaru Parīzē, sarunāju katru dienu vienu stundu mācīties pie viņa cīnīties ar zobenu un veselu gadu katru dienu mācījos. Kad apritēja tieši gads kopš tās dienas, kad biju saņēmis smago apvainojumu, es pakāru uz naglas savu sutanu, apģērbos kā īsts kavalieris un devos uz balli pie kādas pazīstamas dāmas, kur vajadzēja ierasties arī manam ap­vainotājam. Tas bija Fran-Buržuā ielā, netālu no Forša cietuma.

Patiešām, virsnieks tur bija. Piegāju pie viņa, kad viņš, maigi skatīdamies acīs kādai dāmai, dziedāja mīlas dziesmu; es pār­traucu viņu otrā panta vidū.

«Kungs,» es uzrunāju virsnieku, «vai jums vēl joprojām ne­patiks, ka es atgriezīšos kādā jums zināmā dzīvoklī Paijena ielā? Vai jūs vēl aizvien domājat mani pamielot ar spieķi, ja iedomāšos jums nepaklausīt?»

Virsnieks pārsteigts paskatījās uz mani un tad jautāja:

«Ko jūs vēlaties? Es jūs nepazīstu.»

«Esmu jaunais abats,» es atbildēju, «kas lasa svēto dzīves aprakstus un atdzejo «Judīti».»

«Ahā, atceros,» virsnieks pavīpsnādams atteica. «Bet ko jūs no manis vēlaties?»

«Es vēlos, lai jūs veltītu nedaudz laika kopīgai pastaigai ar mani.»

«Rīt no rīta, ja vēlaties, turklāt ar lielāko prieku.»

«Ne rīt no rīta, bet, lūdzu, tūlīt pat.»

«Ja jūs noteikti prasāt…»

«Jā, es prasu.»

«Tad iesim. Cienījamās kundzes,» virsnieks turpināja, pievērs­damies dāmām, «neļaujaties traucēties. Tikai nogalināšu šo kungu un tūlīt pat atgriezīšos nodziedāt pēdējo pantu.»

Mēs aizgājām.

Aizvedu viņu uz Paijena ielu, tai pašā vietā, kur tieši pirms gada, tai pašā stundā viņš bija izteicis man laipnības, par kurām jums stāstīju. Bija pasakaini skaista mēnesnīca. Mēs atvāzām zo­benus, un pie pirmā izklupiena es viņu uz vietas nodūru.

— Velns lai parauj! — d'Artanjans izmeta.

— Tā kā dāmas nesagaidīja savu dziedātāju, — Aramiss tur­pināja, — un viņš tika atrasts Paijena ielā, nogalināts ar zobena dūrienu, visi saprata, ka tas bijis mans darbs, un izcēlās liels tracis. Biju spiests uz kādu laiku atteikties no sutanas. Atoss, ar ko tanī laikā iepazinos, un Portoss, kas man bija ierādījis dažus īpašus paukošanas paņēmienus, pierunāja mani, lai lūdzu uzņemt mani musketieros. Karalis bija ļoti cienījis manu tēvu, kas krita pie Arasas aplenkšanas, un tāpēc es tiku uzņemts musketieros. Jūs sapratīsiet, ka šodien ir pienācis mirklis, lai es atgrieztos baznīcas klēpī.

— Kāpēc šodien, nevis vakar vai rīt? Kas tad jums pašreiz noticis, ka esat nācis uz tik ļaunām domām?

— Šis ievainojums, dārgais d'Artanjan, man bija zīme no de­besim.

— Ievainojums plecā? Ha-ha! Tas jau ir tikpat kā sadzijis, un esmu pārliecināts, ka ne šī rēta jums pašreiz sagādā sāpes.

— Kura tad? — Aramiss pietvīkdams jautāja.

— Tā, kas jums asiņo sirdī, Aramis, un kuru jums uzplēsusi sieviete.

Aramisam acis neviļus iemirdzējās.

— Blēņas! — viņš iesaucās, slēpdams satraukumu aiz lieku­ļotas vienaldzības maskas. — Par tādiem niekiem nerunājiet! Es lai domātu par tādiem sīkumiem! Mīlestības sāpes? Vanitas vani- tatum![16] jums šķiet, ka esmu zaudējis prātu? Kādēļ gan? Kādas grizetes, kādas istabenes dēļ, ar kuru lakstojos, kad biju garni­zonā … Pē!

— Piedodiet, dārgais Aramis, es domāju ka jūs skatījāties augstāk.

— Augstāk? Kas tad es esmu, lai varētu būt augstprātīgs? Nabaga musketieris, nožēlojams un neievērojams, kas ienīst at­karību un pasaulīgajā dzīvē jūtas kā no laivas izmests.

— Aramis, Aramis! — d'Artanjans iesaucās, neuzticīgi uzlūko- dams savu draugu.

— Pīslis esmu un atgriežos pīšļos. Dzīve ir pilna pazemojumu un sāpju, — Aramiss sadrūmis turpināja, — un pavedieni, kas to saista ar laimi, cilvēka rokās pārtrūkst cits pēc cita, it īpaši zelta pavediens. O, dārgais d'Artanjan, — un Aramisa balsī ieskanējās sarūgtinājums, — klausiet mani, slēpiet savas brūces, kad būsiet tās saņēmis. Klusēšana ir nelaimīgo pēdējais prieks. Nevienam neatklājiet savas skumjas, jo ziņkārīgie dzer mūsu asaras, tāpat kā mušas izsūc ievainota brieža asinis.

— Ak vai! — d'Artanjans smagi nopūtās. — Tas, ko jūs sa­kāt, ar mani jau ir noticis.

— Kā tā?

— Jā. Sieviete, ko es mīlēju, ko pielūdzu, man ar varu nolau­pīta. Nezinu, kur viņa atrodas, uz kurieni ir aizvesta. Varbūt viņa ir sagūstīta, varbūt jau mirusi.

— Bet jums vismaz ir tas apmierinājums, ka viņa pati nav jūs pametusi. Ja nesaņemat ziņas no viņas, tad tāpēc, ka viņai aizliegts jums rakstīt, turpretī…

— Turpretī? …

— Nekas, — Aramiss attrauca, — nekas.

— Tātad jūs uz visiem laikiem atsakāties no pasaules? Vai esat to nolēmis pilnīgi un galīgi?

— Uz visiem laikiem. Šodien jus vēl esat mans draugs, rīt jus man būsiet vairs tikai ēna, jūs vispār man vairs neeksistēsiet. Sī pasaule ir tikai kaps un nekas vairāk.

— Pie joda! Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti bēdīgi.

— Nekā nevar darīt! Tāds ir mans aicinājums, tas mani pa­cilā.

D'Artanjans pasmaidīja, bet nekā neatbildēja. Aramiss turpi­nāja:

— Un tomēr, kamēr es vēl turos pie šīs pasaules, es labprat aprunātos ar jums par mūsu draugiem.

— Es labprāt aprunātos par jums pašu, — d'Artanjans sa­cīja, — bet redzu, ka jūs jau esat no visa atraisījies: mīlestību jūs nicināt, draugi jums ir vairs tikai ēnas un pasaule — kaps.

— Gan jau jūs pats par to pārliecināsieties, — Aramiss no­pūzdamies teica.

— Tad nerunāsim vairs par to un sadedzināsim vēstuli, kas, bez šaubām, nes tikai ziņu par jūsu grizetes vai istabenes jaunu neuzticību.

— Kādu vēstuli? — Aramiss strauji iejautājās.

— Vēstuli, kas jūsu prombūtnes laikā pienākusi un kuru man uzticēja jums nodot.

— No kā ir šī vēstule?

— Nezinu. Varbūt no kādas raudulīgas kalpones, no izmisu­šas grizetes, varbūt no de Sevreza kundzes istabenes, kurai būs vajadzējis kopā ar kundzi atgriezties Tūrā un kura, gribēdama padižoties, būs paņēmusi sasmaržotu papīru un aizzīmogojusi savu vēstuli ar hercogienes zīmogu.

— Ko jūs runājat?

— Te nu bija! Laikam būšu to pazaudējis, — jauneklis viltīgi sacīja, izlikdamies, ka meklē vēstuli. — Laime vēl, ka pasaule ir kaps, cilvēki, tātad arī sievietes — ēnas un mīlestība ir jūtas, par kurām jūs sakāt «pē!».

— D'Artanjan, d'Artanjan, tu dzen mani nāvē! — Aramiss iesaucās.

— Beidzot, te tā ir! — d'Artanjans sacīja.

Un viņš izvilka no kabatas vēstuli.

Aramiss palēkdamies pakampa vēstuli, izlasīja vai, pareizāk sakot, aprija to ar acīm; seja viņam staroja.

— Laikam šai istabenei ir labs stils, — vēstnesis nevērīgi noteica.

— Paldies, d'Artanjan! — Aramiss neprātīgā priekā iesaucās. — Viņai vajadzējis nekavējoties atgriezties Tūrā. Viņa nav kļu­vusi man neuzticīga, viņa mani vēl aizvien mīl. Nāc, mans draugs, ļauj, lai es tevi noskūpstu! Aiz laimes es zaudēju prātu!

Un abi draugi sāka diet ap godājamo Jāni Zeltamuti, braši mīdīdami ar kājām no galda noripojušās disertācijas lapas.

Šai mirklī ienāca Bazēns, nesdams spinātus un olu sacepumu.

— Bēdz, nelaimīgais! — Aramiss uzsauca, sviezdams viņam sejā savu apaļo cepurīti. — Ej, no kurienes esi nācis, aizvāc pre­tīgās saknes un nožēlojamo omleti! Pasūti speķotu zaķi, treknu tītaru, jēra cisku ar ķiplokiem un četras pudeles veca burgundieša.

Skatīdamies uz savu saimnieku un nespēdams izprast pēkšņo pārvērtību, Bazēns melanholiski ļāva olu sacepumam ieslīdēt spi­nātos un spinātiem noplūst uz grīdas.

— Tagad nu ir pienācis īstais mirklis upurēt savu dzīvi ķē­niņu ķēniņam, — d'Artanjans teica, — ja vēlaties viņam sagādāt patikšanu. «Non inutile desiderium in oblatione.»

— Pie joda ar visiem latīņu penteriem! Mīļais d'Artanjan, dzer­sim, iedzersim krietni, dzersim daudz, un izstāstiet man, kas no­tiek pasaulē.