Vēlmju akmens

divdesmit pirmā nodaļa

Nedēļas beigās Džemma juta, ka pamazām kļūst par tādu sievieti, kādas agrāk pati nicinājusi. Gadu gaitā viņai bija nā­cies mierīgi noskatīties, kā labas draudzenes no "es" pār­vēršas par "mēs". Lai cik bieži tas arī būtu atgadījies, Džem­ma vienmēr par to brīnījās. Jo īpaši par to, cik ātri tas notika. Viņa un draudzenes gāja uz tikšanos ar puišiem, bet pēc tam apsprieda, cik labi vai slikti viss bijis.

Un allaž atgadījās tā, ka viena draudzene sāka teikt "mēs". Iesākumā tas bija gluži nevainīgi. Džemma varēja pa­vaicāt, vai draudzene būtu ar mieru sestdienā kaut kur ko­pā aiziet. Un draudzene sacīja: "Jāpaskatās, kas mums šajā nedēļas nogalē ieplānots."

Pirmajā reizē, kad tas notika, Džemma to pat nepamanī­ja un nebija gatava tam, ka "mēs" jau pavisam drīz paplaši­nājās ar "mūsu". Piemēram, "mūsu kopīgās nodarbības", "mūsu grāmatas" un beidzot jau "mūsu laiks".

Iekams Džemma bija attapusies, ka vispār ir sācies kaut kas tāds, viņas draudzene pazuda, un viņas sāka tikties pavisam reti. Vairs nebija nekādas runas par to, ka viņas ir vienkārši meitenes. Draudzene bija pārtapusi par "mēs", un tas nozī­mēja, ka viņai līdzi nāca arī vīrietis, kurš šajā sabiedrībā vis­biežāk garlaikojās un karsti vēlējās atrasties kaut kur citur.

Kad draudzene parādījās ar saderināšanās gredzenu pirk­stā, Džemma naivi sacīja: Apsoli, ka mēs vienmēr palik­sim draudzenes! Kad jau trešā draudzene nozibināja bril­janta gredzenu, Džemmai gribējās teikt: Uzsitīsim tam ar āmuru, pārbaudīsim, vai tas ir īsts!

Tagad viņa beidzot saprata. Pēdējā nedēļā viņi ar Kolinu bija kopā pavadījuši katru iespējamo minūti.

Dienā, kad tika atvestas mēbeles, viņi abi uzmanīja to iz­vietošanu. Bija jautri strīdēties, vai zilais paklājs jāliek viņu guļamistabā vai arī viesistabā. Kolins teica, ka naktsgaldiņš viņu kopīgās gultas viņa pusē esot par mazu. Viņi to samai­nīja ar kādu citu, kurš bija paredzēts viesu guļamistabai.

Vienam no krāvējiem bija grūti pacelt ādas krēslu, kas bija nopirkts Kolinam. Tad Džemma skaļi nopūtās un sacīja: Žēl gan, ka te nav Lenija un Perija. Viņi palīdzētu to ienest.

Kolins paspraucās viņai garām, paņēma Džemmu aiz vidukļa, iznesa ārā, iesēdināja krēslā un abus kopā iestiepa mājā.

Krāvējs lielām acīm paraudzījās uz Džemmu un sacīja Ko­linam: Redzu, kas tev šonakt draud.

Un, protams, viņam bija taisnība.

Tajā vakarā viņi beidzot atkorķēja Tesas sūtīto šampanieti. Abi iedzēra par mūsu māju un mūsu mēbelēm.

Nākamajā rītā Kolins bija aizvedis Džemmu atpakaļ uz viesu namiņu. Viņš apturēja auto un brīdi nekustīgi turpi­nāja sēdēt pie stūres. Tev šī vieta ļoti patīk, vai ne?

-Tu runā par tavu vecāku savrupnamu vai viesu namiņu?

- Gan par vienu, gan otru. Par abiem, viņš atbildēja.

- Man ļoti patīk viesu namiņa bibliotēka. Tā ir skaistākā vieta, kur jebkad esmu strādājusi.

Viņš vairs neteica ne vārda, tikai pavadīja Džemmu mā­jā, uz atvadām noskūpstīja un tad devās uz darbu.

Džemma dienu pavadīja, lasot vecos Freizeru dokumen­tus un pierakstot būtiskāko. Pamazām sāka veidoties deta­lizētāks stāsts par pirmo Freizeru, kurš ieradās Amerikā. Džemma bija ieintriģēta, un viņai likās ārkārtīgi interesanti uzzināt, kā gan šis vīrietis panācis to, lai viņā iemīlētos grā­fa meita. "Varbūt tas Šeimuss bija ļoti pievilcīgs," viņa sprie­da. "Nē, viņš taču bija Freizers. Tātad sievieti, visdrīzāk, sa­valdzināja viņa spēks."

Izklaidei Džemma izdomāja stāstu par milzīgu kaisli, par jaunu grāfieni, kas iesprostota zem dzeltenas karietes. Un tad garām iet vīrietis, kam piemīt neticams spēks. Viņš paceļ ka­rieti un dāmu atbrīvo. Protams, ka viņa iemīlas glābējā.

Tas nav zinātniski, viņa skaļi paziņoja. Un nepavi­sam jau neatbilst disertācijas materiālam.

Ap četriem Džemma pieķēra sevi lūkojamies pulkstenī un domājam, cikos gan ieradīsies Kolins.

Piecos viņš atsūtīja Džemmai īsziņu. "Elija man iedeva kaut ko vakariņu pagatavošanai. Vai varēsi ierasties? Un kā būtu ar pidžamu ballīti?"

Džemma ielika somā tīras drēbes, otrā ielika savu dato­ru un piezīmes. Piecpadsmit minūtes pēc ziņas saņemšanas viņa jau bija Kolina mājā. Viņu abu mājā.

Viņi mīlējās tik kaislīgi, it kā mēnešiem ilgi nebūtu tiku­šies, izmisīgi un steidzīgi. Džemma nekad agrāk nebūtu do­mājusi, ka vispār iespējams kaut kas tāds.

Abi kopā viņi nomazgājās dušā un tad kopīgi skatījās, ko Kolins atvedis no pārtikas veikala. Viņiem izdevās pa abiem pagatavot īstu maltīti. Tiesa, jau gatavojot puse ēdiena tika notiesāta. Beidzot viņi apsēdās pie viņu galda viņu viesista­bā un paraudzījās ārā uz savu dārzu.

Kad viņi beidza ēst Reičelas gatavotā pīrāga atlikumu, Kolins paraudzījās pāri galdam un teica: Vai esi kādreiz jutusi, ka atrodies tieši tur, kur tev jābūt, un dari tieši to, kas tev jādara?

- Jā, Džemma atbildēja, un viņas sirds iepukstējās straujāk. Likās, nav jāpaskaidro, ka te un tagad ir tā vieta un laiks, par ko viņa varētu tā sacīt.

Pēc vakariņām viņi runājās. Joprojām viņi viens par otru zināja tikai šo un to. Daudz ko viņi nevienam citam nekad nebija stāstījuši.

Kolins atklāja, ka par pilntiesīgu šerifu kļuvis pavisam ne­sen. Vispirms bija nepieciešamas īpašas vēlēšanas, un viņš nebija vēlējies tās piedzīvot. Doma par to, ka visā pilsētā nāksies izlīmēt plakātus ar aicinājumu ievēlēt mani par šeri­fu, bija kas tāds, ko nespēju pieņemt, viņš atzinās.

- Un kas tad vadīja tavu kampaņu?

Kādu mirkli Kolins raudzījās savā alus glāzē. Mana māte nolīga sievieti no… Viņš kā atgaiņādamies pavicināja roku.

- No Ņujorkas?

- Protams.

Un viņi abi smējās par visu šo stāstu.

Ap desmitiem abi jau bija gultā, bet nākamajā rītā pus­septiņos sporta zālē. Šoreiz bez viņiem tur cita neviena ne­bija. Maiks un Sāra aizbrauca uz Fortloderdeilu. Ljūks bija atsūtījis īsziņu, ka abi ar Džosiju nav visu nakti ne acu aiz­vēruši bērnu dēļ. Neviens cits ari neparādījās. Pēc treniņa Kolins aizbultēja durvis, un viņi mīlējās uz kopā sabīdītiem svarcelšanas trenažieriem, bet pēc tam kopīgi nomazgājās dušā.

Pēc kopā pavadītas nedēļas viņiem jau izveidojās zināma kārtība, kad dienā abi bija šķirti, jo darīja katrs savu cienī­jamo darbu. Vakarā Kolins varēja Džemmai ar īsziņu aizsū­tīt vienu vienīgu vārdu: "Mājas." Tad viņa no viesu namiņa devās uz viņu mājām.

Mierīgo dzīvi iztraucēja otra laupīšana, kas ļoti līdzinā­jās iepriekšējai. Atkal ielaušanās notikusi dienā, kad īpašnie­ki bija mājās. Šajā reizē bija atvērts neliels sienā iebūvēts seifs un nolaupīta antīka piespraude.

Tajā vakarā Džemma ieraudzīja citādu Kolinu, nekā bija pieradusi redzēt līdz šim. Viņš kļuva pavisam kluss un sē­dēja, pieri saraucis grumbās. Džemma zināja, ka jāpanāk, lai viņš izrunā to, kas uz sirds.

Tas nebija viegli. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinā­jumiem iesaistīt Kolinu sarunā viņa sacīja: Laikam jau tu esi no tiem puišiem, kuri jālūdzas.

Viņš tikko manāmi pasmaidīja, piecēlās un gāja ārā pie sa­vas automašīnas. Viņš atgriezās, nesdams biezu fotogrāfiju kaudzīti, ko Roja bija uzņēmusi abās nozieguma vietās.

- Abas reizes, Kolins sacīja, laupītājs iegājis mājā pa parādes durvīm, neviena nemanīts. Arī kaimiņi neko nav re­dzējuši. Un abas reizes tika nozagta lieta, kas noglabāta it kā slepenā vietā.

Džemma apskatīja fotogrāfijas. Ap abām mājām auga ko­ki, un tas laupītājam padarīja vieglāku iekļūšanu iekšā. Bet pārējais? Kā viņš atrada slēptuvi gultas stabā? Kurš zināja, kā atvērt seifu?

Kolins izklāja visus dokumentus uz kafijas galdiņa, kuru veikalā bija izvēlējusies Džemma. Viņa apsēdās uz spilvena zemē pie galdiņa, bet Kolins izvēlējās dīvānu. Abi kopā viņi stundām ilgi lasīja notikumu izklāstus un pētīja fotogrāfijas.

Izlasījusi, ka mazajā seifā glabājušies arī divdesmit pieci tūkstoši dolāru, dokumenti un nozagtā piespraude, Džemma bija pārsteigta. Bet naudu zaglis nepaņēma? viņa vaicāja.

- Nebija pat tai pieskāries. No dokumentu kaudzes apakšas Kolins izvilka kādu papīru. Apdrošinātāji bija no­fotografējuši piespraudi, kura tagad ir nozagta.

Tā bija liela un ļoti neglīta piespraude, izrotāta ar sīkiem granātiem un akvamarīniem, kas izskatījās dūmakaini un ne­tīri.

- Nedomāju, ka viņi iegūs daudz naudas, ja mēģinās to pārdot, Džemma sacīja. Tā pavisam noteikti nav smal­ka. Ja nu vienīgi kādreiz piederējusi kādai slavenībai.

- Nē, tā nav slavenības dārglieta. Un tika novērtēta tikai par diviem tūkstošiem diviem simtiem dolāru.

- Tas taču ir neloģiski, Džemma secināja. Kālab lai kāds riskētu nokļūt cietumā par piespraudes zādzību, ja šo lietiņu varēs pārdot par daudzkārt mazāku summu, nekā at­radās seifā skaidrā naudā?

- Ja tev ienāk prātā atbilde, pasaki, Kolins teica, tad pie­cēlās un nožāvājās. Nezinu, kā tu, bet es esmu pārguris.

Smaidīdama Džemma devās Kolinam līdzi, un viņi mīlē­jās. Pēc tam Kolins aizmiga, bet Džemma, ziņkārības mocī­ta, atgriezās dzīvojamā istabā. Viņa atkal sāka pētīt nozie­guma vietu fotogrāfijas.

Viņa atkārtoti pārlasīja jautājumus, kurus Kolins bija uz­devis upuriem, un vēlreiz iedziļinājās arī viņu atbildēs. Iz­skatījās, ka abas šīs ģimenes nekādi nav saistītas. Viņi cits citu nepazina. Nekad nebija piedalījušies kopīgos pasākumos.

Kādas papīra lapas otrā pusē Kolins bija uzrakstījis:

Abām ģimenēm ir desmit gadu vecas meitas. Skola? Baz­nīca? Klubi? Konkurējošas grupas skolā? Vai meitenes noza­gušas, lai mestu izaicinājumu?

Džemma aizgāja pēc savas somiņas un paņēma nelielu lupu, ko glabāja ar rāvējslēdzēju aizdarītā nodalījumā. Viņa sāka pētīt fotogrāfijas, kuras Roja bija uzņēmusi meiteņu ista­bās. Trijos naktī viņa pamanīja vienādos vītolu zaru pušķī­šus un abās fotogrāfijās apvilka tiem apli. Pušķīši bija apsie­ti ar sārtu lenti.

Impulss lika pamodināt Kolinu un parādīt savu atradu­mu, tomēr Džemma iedomājās, ka viņš droši vien arī pats šos pušķīšus ir pamanījis. Viņa ieritinājās gultā Kolinam bla­kus, ar muguru atspiedās pret viņa lielo muguru un uzreiz aizmiga.

Džemmu pamodināja kaut kas līdzīgs vērša māvienam. Pirms viņa bija paguvusi atvērt acis, Kolins izrāva viņu no gultas. Viņš pacēla Džemmu aiz pleciem un cieši noskūpstīja uz lūpām.

- To nepamanīju ne es, ne arī Roja, Kolins sacīja, sāk­dams ģērbties. Džemma, tu esi lieliska! Brīnišķīga! Man jādodas uz biroju, un es gribēšu parunāt ar tām meitenēm, kamēr viņas vēl nav devušās uz skolu. Ja šos pušķus ir at­stājis zaglis, man būs jāizskata citu lietu materiāli. Varbūt atradīšu sakritības. Maikam ir paziņas pie federāļiem, Frenkam tāpat. Varbūt varēšu ieskatīties arī lietās, kuras glabā­jas pie viņiem.

Džemma bija ļoti iepriecināta, ka spējusi Kolinam sagā­dāt tik laimīgus brīžus.

Kad Kolins bija pilnībā apģērbies, viņš atkal noskūpstīja Džemmu. Nezinu, cik ilgu laiku tas prasīs. Ja man vaja­dzēs doties kaut kur, lai šo to noskaidrotu… Viņš parau­dzījās uz Džemmu, it kā vaicādams, vai viņai nebūs iebil­dumu.

- Brauc! Dari savu darbu! Es sameklēšu kādu, kurš parā­dīs man tās vecās karietes.

- Paprasi manam tēvam. Viņam nekad nebūs par daudz klausītāju, kad runa ir par šīm karietēm.

Kolins noskūpstīja Džemu vēlreiz un aizbrauca.