3.

«Ņevas prospekta» un «Ļiteinija prospekta» stūrī Volgins lidaparātu apstādināja. Pa kreisi nebija re­dzams nekas, izņemot apstādījumus, pa labi tālumā vīdēja tilta arka. Volgins nolēma lidot taisni uz priekšu, lai nokļūtu Ņevas krastmalā pie Pils lau­kuma.

Pēc mirkļa mašīna atkal apstājās.

Fontanka bija mainījusi savu izskatu. Tā bija kļu­vusi šaurāka, un tās akmenī kaltās krastmalas vietā stiepās slīpas nogāzes no mirdzoša, tumšzaļa mate­riāla, kas mazliet atgādināja marmoru. Tāpat kā ķei­zarienes Elizabetes laikā, abos upes krastos auga skuju un lapu koku mežs.

Bet Aņičkova tilts bija saglabājies. Volginam likās, ka tā platums nav tāds kā agrāk un tilta margām ir citāds raksts. Klota veidotās zirgu statujas atradās savās vietās.

Volgins skatījās uz tām kā uz zudušiem un atkal atgūtiem draugiem. Mežonīgie zirgi bija izslējušies pakaļkājās, un tos apvaldīja spēcīga vīra roka. Vējā plīvoja sajukušās krēpes. Bet lejā pa kristāldzidra­jiem upes ūdeņiem, kuriem mākslīgā gultne piešķīra zaļganu nokrāsu, slīdēja vieglas laiviņas. Šī zaļojošo koku ieskautā aina, kam pāri sniedzās skaidrais de­bess jums, bija ļoti skaista.

«Patiešām, tā ir daudz labāk,» Volgins domāja. «Bet kā viņi pamanījušies pasargāt skulptūras no laika zoba iedarbības?»

Cilvēki, raudzīdamies Volginā, apstājās uz tilta. Pamazām izveidojās pūlis. Viņš to neredzēja.

Aņičkova pils bija nozudusi. Vecajā vietā vientuļi snauda Rosi darinātais čuguna žogs ar dienvidu un ziemeļu paviljonu katrā galā. Aiz tā vajadzēja pavēr­ties Aleksandra teātra ansambļa panorāmai. Pat no augšas Volgins saskatīja tā raksturīgos apveidus un šauro Rosi ieliņu.

Atomlidmašīna devās tālāk.

Cilvēki, kas pastaigājās Oktobra parkā, droši vien brīnījās par to, ka Volgins absolūti nepievērš viņiem uzmanību, neatbild uz sveicieniem pat ne ar rokas

mājienu. Vai gan viņi varēja saprast Volgina izturē­šanās cēloņus?

Mērija pateica to Vladilenam. Tas par atbildi klu­sēdams paraustīja plecus.

Paklausīdama Volgina gribai, atomlidmašīna ap­meta loku ap Aleksandra teātri, šķērsoja Rosi ielas dzeltenās, citu citai līdzīgās mājas un atkal apstā­jās — tieši pie Lomonosova pieminekļa.

Laukums bija tāds pats kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tilts pār Fontanku bija cits un pretējā krastā neredzēja nevienu māju.

Pēc tam viņi atgriezās uz «Ņevas prospektu».

Volgins pats brīnījās, cik viegli un ātri viņš pie­rada pie jaunās Ļeņingradas. It kā tāda šī pilsēta būtu bijusi arvien. Viņam jau vairs nelikās savāds un nepierasts zaļais fons, uz kura tik krasi izcēlās pazīs­tamās ēkas. Uz šī fona tās izskatījās ļoti skaistas.

Lūk, arī Kazaņas katedrāle, tāpat kā agrāk tas ir reliģijas vēstures muzejs. Un tāpat Voroņihina kolo­nādes galos stāv Orlovska skulptūras. Un pat Tomona strūklaka, kas uzcelta kristiānisma ēras 1808. gadā, darbojas tāpat kā senāk.

Aizmirsis visu, Volgins tīksminājās par ainavu, kas bija pazīstama kopš bērnības. Atomlidmašīna nekus­tīgi karājās gaisā vienu metru virs zemes.

Ievērojuši, ar kādu uzmanību Volgins aplūko mu­zeja ēku, alejā esošie cilvēki sāka virzīties uz otru pusi, lai viņu netraucētu. Starp ķiršsarkano atom- lidmašīnu un katedrāli izveidojās tukša telpa. Citas mašīnas apstājās vai nu augstāk par Volgina mašīnu, vai arī tai aizmugurē. Atkal, tāpat kā uz Aņičkova tilta, sapulcējās simtiem cilvēku.

'Un tad beidzot Volgins ievēroja pulcēšanos.

— Vai ta notiek vienmēr, — viņš jautāja, — vai tas ir manis dēļ?

— Domāju, ka tevis dēļ, — Vladilens piesardzīgi atbildēja, sen būdams par to pārliecināts.

— Protams, tevis dēļ, — Mērija teica. — Visi zina, ka tu esi šeit.

Volgins pagriezās.

Simtiem acu raudzījās viņā, simtiem smaidu sveica viņu. Bija skaidrs, ka visi šie cilvēki jūt patiesas sim­pātijas un priecājas, viņu redzot.

Volgins pacēla virs galvas sakrustotas rokas — tas bija sens viņa laika sasveicināšanās paņēmiens.

Pūlis atbildēja tāpat. Cauri mašīnas stiklam varēja dzirdēt balsu čalu.

— Varbūt tu pateiksi viņiem dažus vārdus? — Vladilens ierosināja.

— Negribētos, — Volgins atbildēja. — Es nekad neesmu pratis runāt, un, jāatzīstas, man tas nepatīk.

— Vai lidosim tālāk? — Mērija jautāja.

Viņa nekādi neizrādīja savu attieksmi pret Volgina atteikumu, uzņemdama to tāpat kā Vladilens, tāpat kā viņi visi vienmēr uzņēma ikvienu Volgina lē­mumu, — bez jebkādas nepatikas vai kritikas.

Viņi atradās gaisā jau vairākas stundas. Volgins redzēja, ka Mērija ir piekususi. Viņam gribējās vēl ilgi, ilgi lidot šeit, kur kādreiz atradusies dzimtā pil­sēta, bet vajadzēja padomāt arī par atpūtu.

Ļeņingradā nedzīvoja neviens no tiem, kurus Vol­gins pazina vai par kuriem bija dzirdējis. Viņš zināja, ka būtu gaidīts viesis visur, ka ikkatrā māja viņu uzņems kā savējo, bet viņam negribējās nevienu traucēt. Volginam pašreiz bija nepieciešams palikt

uz brīdi vienatnē, pat bez saviem tagadējiem pava­doņiem, kurus viņš mīlēja.

«Kur gan mēs varētu apmesties?» viņš nodomāja. «Vai šeit ir kaut kas līdzīgs viesnīcām?»

Atomlidmašīna ātri pārlidoja pāri atlikušajai ale­jas daļai. Volgins ar nolūku nepievērsa uzmanību Pils laukumam, jo zināja, ka šeit atkal neizbēgami aizkavēsies ilgāku laiku. Viņš pagrieza mašīnu tieši uz Dekabristu laukuma pusi.

Volgins tā ari nepajautāja, vai Vara jātnieks tur stāv tāpat kā agrāk, viņš bija par to pilnīgi pārlie­cināts un gribēja pabeigt šīsdienas apskati tieši tur.

Viņa priekšā pavērās Ņeva. Plašais ūdens klajš, kas viņam arvien bija licies neaptverams, viņējā krasta Universitātes — «Divpadsmit kolēģiju» smel­dzīgi pazīstamās ēkas, Meņšikova nams, rostrālās ko­lonas un Strelkas granītā kaltā krastmala, kas nolai­deni piekļāvās Ņevai, bija tādas pašas kā agrāk. Trūka Jūras kara muzeja ēkas.

Arī šeit, šajā krastā, viss bija pa vecam. Tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem, augšup slējās Vēstures arhīvs, aiz zaļojošajiem kokiem, kas šķita tādi paši kā agrāk, debesis aizsedza grandiozais Monferāna dari­nājums. Volgins neredzēja, vai aiz tā vēl arvien ir piemineklis Nikolajam Pirmajam. Laukumu noslēdza Admiralitātes sienas.

Atomlidmašīna nolaidās zemē.

Volgins izkāpa ārā un apstājās brīnišķīgā piemi­nekļa priekšā, kas šeit stāvēja jau divdesmit vienu gadsimtu; tas bija Ļeņingradas simbols, un visos lai­kos to bija pazinusi visa pasaule.

Pūlis apstāja Volginu, bet viņš nevienu nemanīja.

Šajā gadalaikā cilvēki parasti nenēsāja cepures.

Bet, ja tās būtu, cilvēki būtu atseguši galvas. Vol­gina sejas izteiksme lika apklust sarunām. Visi, kas bija klāt, tūlīt nojauta, ka šim brīdim, kad Komunisma ēras pirmā gadsimta cilvēks sastopas ar gandrīz vai sava laika mākslas darbiem, piemīt īpaša, viņiem nezināma jēga.

Pār Volgina vaigiem ritēja asaras. Viņš tās nema­nīja un nenoslaucīja.

Šai mirklī viņš skaudri izjuta savu drausmīgo vien­tulību starp cilvēkiem. Visā pasaulē nebija neviena, ar kuru viņš varētu dalīties savās domās, savās atmiņās.

Nē, šie cilvēki viņu nesapratīs! Nevarēs saprast!

Volgins aizgriezās un kā akls devās uz mašīnu, tieši virsū kādai cilvēku grupai, kas steigšus pašķīra viņam ceļu.

Viņš apsēdās nevis savā vietā, bet aizmugurē, ar to rādīdams, ka negrib vairs vadīt mašīnu un ļauj, lai Mērija un Vladilens rīkojas pēc sava prāta.

Atomlidmašīna strauji pacēlās un nozuda pūļa ska­tieniem.

Pavecāks vīrietis, kas bija stāvējis tuvu Volginam un paguvis cieši ieskatīties tā sejā, domīgi noteica:

— Nelaimīgs cilvēks! Es arvien esmu uzskatījis, ka Lūcija eksperiments ir cietsirdīgs un nevajadzīgs.

— Kāpēc nelaimīgs? — kāds iebilda. — Viņš atkal dzīvo.

— Jā, protams. Bet es personīgi negribētu būt viņa vietā.

Atomlidmašīna lidoja ātri. Aizritēja dažas minūtes, un zem viņiem atkal parādījās jaunā Ļeņingrada.

— Kur tu gribētu apmesties? — Mērija jautāja.

— Viesnīca, — Volgins atbildēja vecaja krievu valodā.

Mērija un Vladilens izbrīnījušies saskatījās. Pēc vārdu līdzības viņi saprata, ko Volgins teica, bet šai atbildei viņu izpratnē nebija jēgas.

Viņi vairs neko nevaicāja, bet sāka savā starpā sarunāties par citiem jautājumiem, ļaudami Dmitri- jam atģisties. Pēc minūtēm trim Mērija atkārtoja jautājumu.

— Vienalga, — Volgins atbildēja. — Tur, kur apmetīsieties jūs. Tikai… labāk, lai nebūtu cilvēku.

— Vai tu esi noguris? — Mērija laipni vaicāja.

Volgins nopūtās.

— Jā, esmu noguris. Esmu ļoti noguris. Nē, es neesmu izsalcis, — viņš piebilda, paredzēdams Mēri­jas nākamo jautājumu. — Starp citu, jūs varat mani paēdināt, ja gribat. Man .. . vienalga.

Mērija un Vladilens otrreiz saskatījās. «Kas ar viņu noticis?» Mērijas skatiens vaicāja. «Nezinu, bet skaidrs, ka viņš nav tāds kā arvien,» tāpat klusēdams, Vladilens viņai atbildēja.

Volgins saprata Mērijas un Vladilena mēmo sa­runu.

«Ja šeit kopā ar mani būtu Jo, Lūcijs vai Muncijs, tie mani saprastu,» viņš nodomāja. «Bet šie abi… viņi pārāk jauni.»

Viņš pašlaik jutās kā nevarīgs vecis. It kā visi šie tūkstoš deviņsimt gadi kopš viņa pirmās nāves būtu uzgūluši plecos kā smaga nasta.

Mērija atkal ar kādu runāja pa kabatas teleofu.

— Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais nams Vol­gina ielā ir brīvs, — viņa sacīja.

— Kā tu teici? — Volgins iejautājās. — Volgina iela? Kas bija mans uzvārda brālis?

•— Kāpēc uzvārda brālis? — Mērija pasmaidīja. — Tas esi tu pats. Visu Padomju Savienības Varoņu vārdos nosauktas ielas tajās pilsētās, kur viņi dzi­muši. Ir iela …

— Ielas, — Vladilens pārtrauca, saprazdams, ko Mērija gribēja pateikt, — kas nosauktas tava laika zinātnieku, rakstnieku, mākslinieku vārdos.

•— Mēs neaizmirstam cilvēkus, ja viņi to pelnī­juši, — Mērija piebilda, lai izlabotu savu kļūdu.

Taču Volgins labi saprata, ko meitene gribēja teikt. Šeit, Ļeņingradā, bija ne tikai Volgina, bet arī Vol- ginas iela. Arī Irina taču bija Padomju Savienības Varonis. Arī viņa bija dzimusi Ļeņina pilsētā — Ļe­ņingradā.

Viņš skumji un mulsi pasmaidīja:

— Tātad Volgins apmetīsies Volgina ielā. Intere­santi. Bet te ir vēl viena dīvaina sagadīšanās. Mājas numurs ir tieši tāds pats kā mans dzimšanas gads.

— Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais, — Mērija teica.

Viņa to zināja arī agrāk. Bet, kad Volgins, kas vienkārši un dabiski sēdēja viņas priekšā, ģērbies modernā uzvalkā tāds parasts, tāds pats kā visi citi, to pateica, viņa nodrebēja. 1914!

Nevis Jaunās, bet kristiānisma ēras gads!

Tajā gadā dzimis šis cilvēks, ko viņa vienkārši sauca vārdā … sauca par brāli!

Asinis sakāpa Mērijai sejā, un, milzīga satraukuma pārņemta, viņa novērsās.

— Tas tev droši vien būs jo patīkamak, — Vladi­lens teica.

— Jā, protams, patīkama sagadīšanās, — Volgins mazliet ironiski atbildēja.

Protams, tā nebija nedz sagadīšanās, nedz nejau­šība. Pilsētā zināja, ka agri vai vēlu Volgins ieradī­sies. Iespējams, ka šī māja jau sen bija brīva vai arī to atbrīvoja tikai tagad, kad Volgins patiešām atli­doja.

Šādu sagadīšanos nemēdz būt.

Bet šiem cilvēkiem bija taisnība. Viņam bija patī­kama to izsmalcinātā uzmanība. Tomēr vēl patī­kamāk būtu bijis apmesties citā ielā, kas nosaukta Irinas vārdā.

«To viņi nevarēja zināt,» Volgins nodomāja.

— Tu tagad negribi tikties ar cilvēkiem? — Mērija ievaicājās. v

— Ja var, atliksim uz rītdienu.

— Protams, var.

Atomlidmašīna nolaidās dārzā kādas nelielas vien­stāva mājas aizmugurē. Volgins paguva ievērot, ka uz ielas pulcējās daudz cilvēku. Viņu bija iznākuši sa­gaidīt.

Volginu sāka mocīt kaut kas līdzīgs sirdsapziņas pārmetumiem. Viņu gaida! Viņu grib redzēt! Vai bija labi pievilt šo cilvēku gaidas?

Bet viņš tiešām nebija spējīgs tagad tikties ar cil­vēkiem, runāt ar tiem.

— Izej pie viņiem, — Volgins palūdza Vladilenu, — un paskaidro.

— Esi linerīgs, viņi visu sapratīs.

Pēc tā, cik droši Vladilens vadīja mašīnu tieši uz šo māju, Volgins galīgi pārliecinājās, ka viņam bija taisnība. Māja sen gaidīja Volginu, bija sen pare­dzēta viņam, nevis gadījuma pēc bija brīva. Un Vla­dilens labi zināja, kur atrodas vajadzīgā māja.

«Ja tā būtu bijusi Irinas iela …» Volgins vēlreiz nodomāja, izkāpdams no mašīnas.

Eka izskatījās ļoti savdabīga — nebija redzams neviens logs. Milzīgo verandu, tāpat kā Muncija mājā, apvija meža vīnogulāju vītnes. Jumts bija plakans.

— Vai mājā ir mākslīgais apgaismojums? — Vol­gins jautāja.

— Nē, kāpēc gan? — Mērija izbrīnījusies atbil­dēja. — Parastais.

— Stikla jumts? — Volgins mēģināja noģist.

— Nē. Jumts arī parastais. Tā ir visvienkāršākā, parastākā māja, tāda, kādu ir simtiem un tūkstošiem.

Volgins apklusa. Jauns noslēpums! Bet pēc pusmi­nūtes tas noskaidrosies, nebija vērts iztaujāt.

Māja bija lielāka par Muncija māju — droši vien šeit bija desmit vai divpadsmit istabu.

Pirmajā — plašajā viesistabā, kuras durvis veda uz verandu, viņus sagaidīja jauns cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Tā seja Volginam likās pazīstama. Ieskatījies viņš pazina, ka tas ir Sergejs, viens no Jo un Lūcija palīgiem, kuru bieži bija redzējis apaļajā paviljonā Kipras salā.

Istaba bija saules gaismas pielieta, tā brīvi plūda pa caurspīdīgajiem griestiem un ārējo sienu.

Bet Volgins taču tikko redzēja šo pašu sienu no dārza, un tā nebija caurspīdīga . ..

Viņam gribējās iziet verandā un vēlreiz paskatī­ties no ārpuses, taču viņš atturējās. Skaidrs, ka Mē­rija runājusi taisnību, un jumts, kas izskatījās tāds pats caurspīdīgs kā siena, nebija no stikla. Māja bija celta no materiāla, kas laida cauri ārējo gaismu, bet aizturēja iekšējo.

«Ārkārtīgi gaišs,» Volgins nodomāja.

Skaļi viņš neko neteica. Volgins jau bija labi ap­guvis manieri pret neparastām parādībām izturēties ārēji vienaldzīgi, it kā nesaskatītu tur nekā mīklaina; viņš pievērsās Sergejam:

— Sveicināti! Priecājos jūs redzēt.

— Bet es vēl vairāk, — Sergejs atbildēja, ar abām rokām spiezdams Volgina pastiepto roku. — Man uzdots jūs sagaidīt un izrādīt māju.

— Vai tad jūs dzīvojat Ļeņingradā? — Volgins šķelmīgi vaicāja.

Jaunais cilvēks apmulsa.

— Es dzīvoju Maskavā, — viņš atbildēja. — Taču tas ir tik tuvu. Mēs domājām, ka jums būs patīkamāk sastapt pazīstamu cilvēku.

— Jums taisnība, — Volgins nopietni atteica.

— Es jums visu parādīšu un atstāšu vienu.

— Pasēdiet kopā ar mums.

Volgins nevarēja citādi sacīt. Viņā stingri mājoja agrākie priekšstati par pieklājību.

Bet Volginam par lielu atvieglojumu Sergejs at­teicās, sacīdams, ka labprāt atnākšot rīt.

— Jums labi jāatpūšas, — viņš piebilda. — Ir bijis pārāk daudz jaunu iespaidu.

— Jā, jums taisnība, — Volgins nopūzdamies pie­vienojās.

Viņš alka pilnīgas vientulības. Beidzot būt vienam pašam, tikt skaidrībā par visu redzēto …

Volgina nepacietība bija tik izteikta, ka Mērija tūlīt ierosināja aplūkot māju vēlāk, bet tagad at­pūsties.

— Šo istabu mēs esam paredzējuši jums, — Ser­gejs teica, apstādamies pie kādām durvīm mājas krei­sajā spārnā. — Bet ja jums nepatiks …

— Esmu pārliecināts, ka patiks, — Volgins atbil­dēja. — Pateicos jums.

Viņš pagriezās uz durvju pusi. Tās atvērās, kā arvien, it kā pašas no sevis, un Volgins iegāja. Dur­vis aiz viņa aizvērās.

Viņš dzirdēja attālināmies soļus. Beidzot viņš bija viens!

Istaba bija liela, iekārtota ar parasto komfortu. Griesti nebija caurspīdīgi, bet cauri sienai, kas atra­dās dārza pusē, plūda blāvi saules stari, kurus klie­dēja koku zari.

Volgina skatiens apstājās pie pretējās sienas.

Viscaur nodrebēdams, viņš piesteidzās tuvāk, neti­cēdams pats savām acīm.

Spēcīga saviļņojuma pēkšņi pārņemts, pārsteigts un neizpratnes pilns, viņš stāvēja un raudzījās tajā, ko nekad nebija cerējis ieraudzīt.

Uzgleznots ar eļļas krāsām, pie sienas karājās Iras portrets!

Volgins labi zināja, ka tāda portreta agrāk nebija. Irinai nepatika pat fotografēties, un viņa nekad ne­bija pozējusi māksliniekam.

No kurienes šis portrets radies, kas to uzgleznojis un kad?

Ritēja dienas. Volgins arvien atlika un atlika aiz­braukšanu no Ļeņingradas. Viņš nekādi nevarēja saņemties un šķirties no vietas, kur kādreiz bija atradusies viņa dzimtā pilsēta, no Oktobra parka. Kopā ar Vladilenu vai Mēriju, bet visbiežāk viens pats viņš katru rītu sēdās mašīnā un devās uz Ņevas krastiem. Atstājis mašīnu kaut kur netālu no Vara jātnieka, no kurienes viņš arvien sāka savus klaiņo- jumus un kur atgriezās vakarā, lai lidotu mājup, viņš klīda pa pazīstamajām vietām, meklēdams pagātnes pēdas.

Tā viņš uzgāja vietu, kur kādreiz atradās māja, kurā viņš bija piedzimis un uzaudzis. Un viņam šķita, ka viens no tur augošajiem milzīgajiem kokiem bija tas pats, kas agrāk auga pagalmā. Vietu, kur pirms apprecēšanās bija dzīvojusi Ira, viņš atrada bieziem brikšņiem aizaugušu.

Vladilens sadabūja Volginam parka plānu, bet ari bez tā viņš viegli orientējās aleju labirintos, kas atgā­dināja agrākās ielas, pa kurām tik bieži bija staigājis savas pirmās dzīves laikā.

Gandrīz katrā alejā Volgins sastapa kaut ko labi pazīstamu. Vēsturiski nozīmīgu arhitektūras piemi­nekļu Ļeņingradā arvien bijis ļoti daudz, un visus tos rūpīgi saglabāja.

Dažreiz Volgins devās ilgstošos braucienos pa Ņevu un tās daudzajām attekām. Atomlidmašīna slīdēja pa ūdeni ātri un klusi. Tikai viļņu šļaksti un garās putu grīstes, kas vijās uz abām pusēm no smailā priekš­gala, atgādināja, ka lidaparāts pārvērties par laivu.

Kaut kā pavisam nemanot, Volgins bija pilnīgi ap­guvis vadīšanas māku. Viņam vairs nevajadzēja domāt., kā pagriezt atomlidmašīnu vajadzīgajā vir­zienā, tas notika automātiski. Jutīgā mašīna, paklau­sīdama sava pasažiera mazākajai vēlmei, nolaidās zemē vai ūdenī, mainīja ātrumu un virzienu, it kā cilvēka gribai šeit nebūtu nekādas nozīmes, bet mašīna izvēlētos ceļu pati.

Lidot vai arī braukt ar atomlidmašīnu pa ūdeni bija bauda. It kā pēkšņi būtu izauguši spārni vai cil­vēks pārvērties par zivi. Mašīna varēja pārvietoties arī zem ūdens: tās hermētiski noslēgtā fizelāža nelaida cauri mitrumu.

Visas šīs dienas pieturējās brīnišķīgs laiks, debesis bija skaidras. Volgins zināja, ka tas notiek pretēji sarakstam, speciāli par godu viņam. Kalendārs netika ievērots — droši vien pirmo reizi pēc daudziem gadiem.

Oktobra parks arvien bija ļaužu pilns. Volginu tūlīt pamanīja, bet vairs nekad ap viņu nesapulcējās pūlis, kā pirmajā dienā, kad viņš iebrauca Ļeņin­gradā. Volgins nezināja, vai par to bija kāds parū­pējies, vai arī tas notika tāpēc, ka Jaunās ēras cilvē­kiem piemita liela smalkjūtība, kas tos bija atstājusi tikai vienu vienīgu reizi.

Volgins redzēja, ka cilvēki raugās uz viņu ar ziņ­kārību, bet ne uzbāzīgi. Daudzi smaidīja vai sveici­nāja ar draudzīgu rokas mājienu.

Šī uzmanība bija patīkama.

Dažreiz Volgins vaicāja, kā aizkļūt līdz tai vai citai vietai. Viņam atbildēja laipni un vienkārši, ne ar ko neizrādot, ka vaicātājs nav parasts cilvēks.

Volgins redzēja, ka cilvēki labprāt būtu ar viņu parunājušies, bet neviens neizrādīja ne mazāko sliek- smi sākt sarunu. Iniciatīvu gaidīja no Volgina.

Bet viņš pats nekādi nevarēja sevi piespiest sākt runāt ar viņiem par kādiem blakus jautājumiem. Vol­ginam arvien bija bailes nokļūt smieklīgā stāvoklī, izrādīties par neizglītotu mežoni.

Un cilvēki, šķita, to labi saprata.

Katru dienu viņš nolēma, ka šodien obligāti ar kādu iepazīsies, bet katru reizi atgriezās mājās, šo lēmumu neizpildījis.

Pat ar Mēriju un Vladilenu viņš nerunāja par visu. Viņš atklāja sirdi tikai retajās sarunās ar Lūciju pa teleofu. No sava tēva Volgins nekautrējās un spēja ar to sarunāties brīvi.

Apkārtējie pamanīja, ka Volgina raksturs sāk bojāties. Arvien jaušamākas kļuva ilgas pēc pagāt­nes. Dmitrijs pats to redzēja.

Arvien biežāk viņu kaitināja mājas komforts. Daž­reiz mokoši gribējās ar savu roku pagriezt mazgāja­mās ierīces krānu, pašam atvērt durvis. Viņš palūdza Vladilenu izsaukt mehāniķi, lai tas guļamistabā iz­slēgtu automātu. Tas tūlīt tika izpildīts, un Volgins ar labpatiku uzkopa istabu un saklāja gultu.

Volginam nebūtu bijis nekas pretī aizvākt no mājas visus automātus, bet viņš atturējās, negribēdams sa­gādāt neērtības Mērijai un Vladilenam.

Bet viņi abi garlaikojās šai piespiedu bezdarbībā. Uzturēšanās Ļeņingradā kļuva arvien mokošāka. Mērija un Vladilens ar nepacietību gaidīja, kad Dmitrijs beidzot nolems turpināt ceļojumu.

Viņi redzēja, ka Volgins ar katru dienu kļūst ar­vien drūmāks un nervozāks, un satraukti ziņoja par to Lūcijam.

Taču pat Lūcijs neuzskatīja, ka viņam būtu tiesī­bas Iejaukties Volgina personiskajā dzīvē.

Tā aizritēja divas nedēļas.

Sergejs vēl arvien nebija aizlidojis uz mājām. Vol- gins domāja, ka Sergejs vēlas uzturēties viņa tuvumā, bet īstenībā bija citādi. Sergejs, izpildīdams Lūcija lūgumu, sekoja Volgina veselībai un regulāri infor­mēja par to kā Lūciju, tā arī Jo.

Arēji Volgins bija pilnīgi vesels. Valkādams anti- gravitācijas jostu, viņš nejuta nekādu nogurumu. Nostaigājis dienā vairākus desmitus kilometru, viņš atgriezās mājā spirgts un mundrs. Pavirši skatoties, viss likās labākajā kārtībā.

Bet Sergejs nebija vienkāršs mediķis. Viņš bija viens no labākajiem izcilā ārsta Jo skolniekiem. Un viņš redzēja, ka Volgina veselīgums ir tikai šķietams, ka aiz tā slēpjas progresējoša slimība.

Trīsdesmit devītā gadsimta medicīna vispirms gal­veno uzmanību veltīja cilvēka dvēseles stāvoklim. Mazākais nervu sistēmas darbības traucējums tika uzskatīts par pazīmi, kas prasa ārsta iejaukšanos. Bet Volginam šādas pazīmes parādījās arvien biežāk.

— Viņam jāaizbrauc no šejienes un pēc iespējas ātrāk, — jaunais zinātnieks kategoriski pieprasīja kārtējā sarunā ar Lūciju. — Tikai jūs varat viņu ietekmēt.

— Labi, mēģināšu aprunāties, — Lūcijs atbildēja, — bet jūs nelieciet manīt, ka esat kaut ko nelāgu nojautis. Lai Dmitrijs uzskata sevi par veselu.

— Fiziski viņš ir vesels, — Sergejs nopūtās. —Vi­ņam kaitīga tieši Ļeņingrada un tikai Ļeņingrada. Līdzko viņš to atstās, viss ieies normālās sliedēs.

Lūcijs pievienojās šīm domām. Arī Jo atbalstīja sava skolnieka uzskatus. Vienis prātis ar viņiem bija Vladilens un Mērija.

Un visi četri kļūdījās.

Volgina nervozitātes un drūmā garastāvokļa cēlo­nis nebija Ļeņingrada. Jaunajai un svešajai pilsētai viņš nepievērsa lielu uzmanību, bet Oktobra parks viņam patika. Tur visas ievērojamākās vietas bija saglabājušās neskartas, un viņš parkā labprāt pava­dīja laiku.

Pati par sevi vieta, kur atradās vecā Ļeņingrada, kaut arī tā izraisīja domas par pagātni, nevarēja būt cēlonis arvien pieaugošajai grūtsirdībai.

Cēlonis bija Iras portrets, kas karājās viņa istabā.

Šai ziņā bija pieļauta milzīga kļūda. Takta izjūta Lūciju šoreiz pievīla. Portretu bija licis gleznot Lūcijs pēc bistes, kas atradās sešdesmit ceturtajā laborato­rijā. Viņš bija gribējis sagādāt savam dēlam prieku, bet nebija iedomājies, ka tuva cilvēka portrets iz­cels un saasinās Volgina vientulību jaunajā pasaulē.

Neviens nezināja, cik satriecošu iespaidu uz Vol­ginu atstāja negaidītā dāvana, cik smagi un grūti viņam bija redzēt portretu katru dienu.

Ik vakarus Volgins ilgi lūkojās mīļajos vaibstos.

Tā bija Ira un tajā pašā laikā ne gluži viņa, un atšķirība, ko Volgins viegli saskatīja, nospieda vēl vairāk nekā pats portrets. Ja Ira būtu bijusi «kā dzīva», viņam būtu vieglāk.

Tagad viņš katru dienu pilnīgi nogrima atmiņās par pagātni un arvien vairāk atsvešinājās no tagad­nes.

Ja Lūcijs to zinātu, viņš censtos jebkādā veidā por­tretu aizvākt no Volgina istabas, izlabot pieļauto kļūdu. Bet bija jau par vēlu, Volgins neparko nebūtu ar mieru šķirties no portreta. Viņš bija pieradis pie tā, kas sagādāja ir sāpes, ir prieku.

Volgins nolēma sameklēt mākslinieku, kas glez­nojis portretu, palūgt izmainīt atsevišķas detaļas un sejas izteiksmi, kas nepavisam neatbilda Irinas rak­sturam. Viņa nekad nebija tāda — «zināšanās» noslē­gusies, stingra zinātnes priesteriene, kādu to uz audekla bija attēlojis mākslinieks.

Sevišķi nepatīkama Volginam bija viena detaļa. Uz Iras pelēkā tērpa mirdzēja Varoņa Zelta Zvaig­zne.

«Vai tiešām viņi nevarēja uzzināt par Iras dzīvi sīkāk?» Volgins nepatikā domāja. «Viņa taču nekad netika nēsājusi zvaigzni. Viņu apbalvoja pēc nāves!»

Zvaigzne uz Irinas krūtīm, gluži tāda pati, kādu arvien nēsāja pats Volgins, izcēla starpību starp viņiem. Ira nomira, gāja bojā, nezinādama, ka apbal­vota ar augstāko balvu, bet viņš dzīvo, un visa pa­saule godina viņu kā agrāko laiku varoni.

Ira mirusi, bet viņš dzīvo!

Pamazām šī doma Volginam kļuva nepanesama.

Ar savu rīcību, uz ko bija pamudinājušas vislabā­kās jūtas, Lūcijs bija panācis to, no kā gan viņš, gan Jo baidījās visvairāk, — viņš bija pamodinājis Vol- ginā gandrīz apdzisušās atmiņas par pagātni.

Bet Lūcijs to pat neapjauta.

Kādreiz, kad Volgins nogarlaikojies izsauca viņu pie teleofa, Lūcijs it kā starp citu apvaicājās, vai viņš domā kādreiz turpināt ceļojumu. Jautājums bija izteikts jokojošā tonī, un Volgins nemanīja tajā neko neparastu.

— Jā, — viņš atbildēja, — tuvākajās dienās do­

māju izlidot uz Maskavu. Bet man grūti šķirties no Ļeņingradas.

— Vai tevi tur moka smagi pārdzīvojumi?

— Nē, ne smagāki, kā tie būs jebkurā citā vietā. Man bija labi Muncija mājā, — Volginam izlauzās.

— Tur es dažreiz biju pat laimīgs.

Lūcijs vērīgi palūkojās dēlā:

— Vai tu gribi teikt, ka jūties nelaimīgs?

— Nē, bet ļoti vientuļš. Man trūkst biedra, pava­doņa, kas mani labi saprastu. Tāda, kas varētu sa­prast un dalīties manos pārdzīvojumos. Mērija un Vladilens ir brīnišķīgi cilvēki, es viņus ļoti mīlu, bet… viņi ne vienmēr spēj mani saprast. Viņi taču ir tik daudz jaunāki par mani. Visi mani mīl, — Vol­gins skumji turpināja, — visi rūpējas par mani, visi ir pret mani uzmanīgi. Bet, kad visapkārt draugi, — īsta drauga nav. Tu zini, — viņš smaidot piemetināja,

— dažreiz satrauc ārkārtīgā uzmanība, kas man tiek izrādīta.

— Vai tu ievēro režīmu, ko es parakstīju? — Lū­cijs piepeši iejautājās. — Vai apstarojies?

— Vai tu baidies, ka man nervi nav kārtībā? Iespējams, ka tā tas ir. Jā, es daru visu. Ļoti precīzi. Vladilens var to apliecināt.

Pēdējos vārdus Volgins izteica mehāniski. Viņš zi­nāja, ka Lūcijam ne prātā nenāca šaubīties par viņa vārdiem.

— Ieteicu tev braukt prom no Ļeņingradas, — Lūcijs sacīja. — Pašam nemanot, tavu garastāvokli ietekmē dzimtās vietas.

— Nedomāju vis, — Volgins atbildēja. — Bet es braukšu ļoti drīz.

Nākamajā rītā viņš Mērijai un Vladilenam teica, ka laiks doties tālāk.

Jaunie cilvēki nopriecājās.*

— Kad tad mēs lidosim? — Mērija jautāja.

— Rīt, — Volgins pēkšņi izlēma. — Šodien es pē­dējo reiz aizlidošu uz parku. Un tad uz Maskavu! Nebaidieties, es vairs nekur neuzkavēšos tik ilgi.

— Mēs nesteidzamies, — Vladilens teica. — Uzka­vējies, kur gribi un cik ilgi gribi.

Nejaušā sarunā Volgins kādreiz pateica Mērijai, ka zvaigzne pie Irinas krūtīm viņu kaitina, un paskaid­roja — kāpēc. Nākamajā rītā portretā zvaigznes vairs nebija. Tā bija aizgleznota un tik meistariski, ka no tās nevarēja manīt ne mazāko pēdu.

— Kas to izdarījis? — Volgins jautāja.

— Es, — Mērija atbildēja. — Kas ir, vai tik slikti?

— Gluži otrādi, ļoti labi. Tātad tu esi māksliniece?

— Itin nemaz. Es mācījos zīmēšanu tāpat kā visi, bet man nav talanta.

Bez šaubām, viņa runāja patiesību. Taču darbs bija veikts ļoti meistarīgi. Tērpa krokas šķita gluži ne­skartas. Bija jūtams, ka te darbojusies talantīga mākslinieka roka.

Mērijas atbilde uzvedināja Volginu uz pārdomām.

Viņa runāja atklāti, par to nebija nekādu šaubu. No tagadējo cilvēku viedokļa viņai patiešām nebija mākslinieces talanta. Reiz Volgins palūdza Vladile­nam izpildīt solījumu un kaut ko nodziedāt. Jaunais astronoms tūlīt bija ar mieru un divatā ar Mēriju nodziedāja ainu no kādas vecas operas (tā bija uzrak­stīta tūkstoš gadu pēc Volgina nāves). Vladilena spē­cīgā un skaistā balss nepārsteidza Volginu — viņš jau iepriekš zināja, ka dzirdēs vienu no labākajiem gadsimta dziedātājiem, bet Mērija … Viņa dziedāja tā, ka varētu būt primadonna ikvienā divdesmitā gadsimta operteātri.

Taču Mērija uzskatīja, ka viņai nav un nekad nav bijušas vokālas dotības.

Tātad tā zīmēt un dziedāt varēja visi.

Tas cilvēkam bija kļuvis par normu.

Volgins atcerējās seno ēģiptiešu zīmējumus, tie atgādināja bērnu darbus. Taču tos nebija zīmējuši bērni, bet gan senās Ēģiptes mākslinieki, īpaši apdā­vināti cilvēki. Tas, ko otrajā un trešajā gadu tūkstotī pirms kristiānisma ēras sauca par talantu, divdesmi­tajā gadsimtā bija norma. Tā iznāca arī tagad.

Jēdziena «talants» izpratne bija mainījusies. Cil­vēka spējas pilnveidojās kopā ar tā vispārējo attīs­tību. Tādas balss kā Vladilenam vispār agrāk ne­varēja būt, bet Mērija visiem šķita visparastākā sieviete, kas «prot dziedāt», un vairāk nekas.

Volgins atcerējās bērnu grāmatu par tehniku, kuru viņš tā arī nespēja apgūt. Šī bija tāda paša veida parādība. Volginam nesaprotamā grāmata tagadē­jiem bērniem, bez šaubām, bija viegli lasāma, pre­tējā gadījumā tā nebūtu viņiem rakstīta.

«Vai es spēšu viņus panākt?» Volgins satraukti domāja. «Ja nu manā priekšā ir nevis tilts, bet nepār­varams bezdibenis?»

Tās dienas vakarā Volgins no Oktobra parka tā ir neatgriezās mājās. Visu nakti viņš klaiņoja pa ale­jām, mēness gaismā apjūsmodams pazīstamākās ēkas.

Uztrauktā Mērija uzņēma ar viņu sakarus pa te­leofu, bet, uzzinājusi aizkavēšanās iemeslu, kā arvien neiebilda ne vārda.

Jau uz rīta pusi Volginam iegribējās pēdējo reizi

pavizināties pa Ņevu. Aizbraucis pa upes straumi augšup līdz Smoļnija ēkai, viņš pagrieza mašīnu atpakaļ un devās uz Somu jūras līča pusi.

«Jāapskata Kronštate,» viņš nolēma, «es taču vēl neesmu redzējis, kas ar to noticis.»

Ar šo salu Volginam saistījās atmiņas par Lielā Tēvijas kara pirmajiem mēnešiem. Tur viņš bija sācis karadienestu, tur beidzis snaiperu skolu, no turienes devies uz fronti.

Atomlidmašīna viegli un ātri slīdēja uz priekšu. Līdz Kronštatei bija ko braukt minūtes piecpadsmit. Volgins ierīkojās ērtāk mīkstajā sēdeklī.

Ūdens vienmuļie šļaksti sāka viņu ieaijāt, un, ne­gulētās nakts nogurdināts, Volgins nemanot aizsnau­dās.

Viņš atvēra acis, kad bija jau diena. Visapkārt ne­kas neliecināja, ka tuvumā varētu būt sauszeme.

Volgins atradās atklātā jūrā.

Загрузка...