Baltais Ilknis

I NODAĻA PA MEDĪJUMA PĒDĀM

Drūms tumšu egļu mežs no abām pusēm cieši iekļāva aizsalušās upes stigu. Vējš nesen bija notraucis balto sarmas tērpu no kokiem, un dziestošajā dienas gaismā tie stāvēja melni un draudīgi, paliekušies cits pret citu. Pār zemi valdīja bezgalīgs klusums. Pati zeme visapkārt bija viens vienīgs tukšums, nedzīva, bez kustības, tik vientuļa un tik auksta, ka tās būtībā pat vairs nejautās skumjas. Tajā viedās tāda kā smaida nojausma, taču šis smaids bija briesmīgāks par skumjām — tas bija smaids bez prieka, sfinksas smaids, stindzinošs kā sals un nežēlīgs savā nemaldīgumā. Pati valdonīgā, visam pāri stāvošā mūžmūžīgā gudrība smaidīja par dzīves nīcīgumu un visa dzīvā veltīgajiem pūliņiem. Tā bija Pirmatnība, mežonīgā Ziemeļzemes Pirmatnība ar ledū sastingušu sirdi.

Un tomēr te bija dzīvība — par spīti visam, šajā no­vadā kustējās dzīvas būtnes. Pa aizsalušās upes stigu smagi brida vilkiem līdzīgu suņu vērdze. Dzīvnieku iz- pūrušos kažokus klāja sarma. Tikko no mutes izplūdusī elpa tūdaļ sasala gaisā, un izveidojušies garaiņu mutu- līši nogula pār suņu augumiem sala kristāliņu veidā. Suņi bija iesprādzēti ādas aizjūgos, un ādas siksnas tos sais­tīja ar nartām, kas vilkās aizmugurē. Nartām slieču ne­bija. No biezas bērza tāss darinātas, tās gulās sniegā ar visu apakšpusi. Nartu priekšgals bija uzritināts augšup, lai labāk šķeltu un spiestu lejup irdenā sniega vālu, kas slējās tām pretī kā paisuma vilnis. Cieši piesaitēta, uz nartām gulēja gara, šaura kaste. Kamanās bija salikts vēl arī šis tas cits — segas, cirvis, kafijkanna un cepamā panna, taču galvenā krava, kas aizņēma gandrīz visu pla­tību, bija šī garā, šaurā kaste.

Suņiem pa priekšu, smagi cilādams kājas, brida vīrs platās sniegkurpēs. Aizmugurē brida otrs cilvēks. Nartās, kastē, gulēja trešais, kura pūliņi jau bija beigušies, — cilvēks, kuru Pirmatnība bija pārspējusi un pieveikusi un kurš vairs nekad nespēs ne kustēties, ne cīnīties.

Mežonīgā Pirmatnība necieš nekādu kustību. Dzīvība to aizvaino, jo dzīvība nozīmē kustību, un Pirmatnība arvien cenšas iznīcināt visu kustīgo. Tā sasaldē ūdeni, lai tas netrauktos uz jūru; tā izsūc kokiem sulu, lai tie sasalst līdz pašai serdei; bet visnežēlīgāk un negantāk Pirmat­nība žņaudz un dragā pakļāvīgo cilvēku, jo cilvēks ir visrosmīgākais radījums no visa dzīvā un nemitīgi dum­pojas pret neapšaubāmo spriedumu, ka ikvienai kustībai galu galā jāpārvēršas nekustīgumā.

Taču pajūga priekšgalā un aizmugurē neiebiedēti un nelokāmi brida abi cilvēki, kas vēl nebija miruši. Viņu augumi bija ievīstīti kažokos un mīksti izmiecētu zvērādu apģērbos. Vaigus un lūpas klāja tik biezs pašu sasalušās elpas veidotais sarmas slānis, ka vaibstus nebija iespē­jams izšķirt. Tālab viņi līdzinājās spokainas maskarādes dalībniekiem — nezin kādas astrālas pasaules bērinie­kiem kāda rēga apbedīšanas ceremonijā. Taču zem šīs čaulas bija dzīvi cilvēki, kas uzdrīkstējušies ielauzties šajā pamestības, ļauno ņirgu un klusuma novadā, kusli dros­minieki, kas uzsākuši pārdrošu varoņdarbu, stādamies « pretī šīs svešās pasaules visvarenībai, — pasaules, kas viņiem tāla un ir tik nedzīva kā bezdibenīgais izpla­tījums.

Ceļinieki soļoja nesarunādamies, taupīdami elpu, lai vairāk spēka paliktu ķermenim. Klusums no visām pu­sēm gulās pār viņiem, spiezdams ar gandrīz vai sama­nāmu svaru. Tas nomāca viņu prātus gluži tāpat, kā dziļ­ūdens atmosfēru spiediens noslogo nirēja ķermeni. Tas spieda viņus pie zemes ar visu bezgalīga tukšuma un sa­vas nepiekāpīgās likumības smagumu. Tas ieurbās viņu apziņas visdziļākajos nostūros, tikpat kā sulu no citrona izspiežot no turienes jebkuru melīgu aizrautību un jūs- mību līdz ar uzpūsto pašiedomību, kāda piemīt cilvēku dvēselēm, līdz viņi saskatīja, cik īstenībā ir aprobežoti un sīki — puteklīši, niecīgas radībiņas, kas bez liekas gudro­šanas un lielas saprašanas kustas pa vidu aklo elementu un vareno dabasspēku patvaļīgajām rotaļām.

Pagāja stunda, tad vēl viena stunda. īsās, apmākušās dienas palsā gaisma jau sāka dziesnēt, kad klusajā gaisā no tālienes ieskanējās tikko saklausāms kauciens. Skaņas strauji lidoja uz augšējiem toņiem, līdz sasniedza visaug­stāko noti, kur brīdi pakavējās, spriegi vibrēdamas, un tad palēnām noklusa. Tā varētu gausties kāda pazudināta dvēsele, ja vien vaimanās neizskanētu arī sērīgs nik­nums un badains alksmīgums. Priekšā ejošais pagrieza galvu atpakaļ, līdz viņa acis sastapās ar aizmugurē soļo­jošā cilvēka skatienu. Tad pāri šaurajai, garenajai kastei abi pamāja viens otram ar galvu.

No jauna atskanēja kauciens, ieurbdamies klusumā kā adatas smaile. Nu abi vīri varēja noteikt skaņas virzienu. Tā nāca no aizmugures — kaut kur no sniegainā pla­šuma, kam viņi tikko bija nākuši pāri. Padzirdās trešais kauciens, atbilde pirmajiem, — arī no aizmugures, bet vairāk pa kreisi nekā otrais.

— Tie dzen pēdas mums, Bili, — ieteicās priekšējais. Balss viņam bija nedabiski aizsmakusi — un runāšana

nepārprotami paveicās tikai ar grūtībām.

— Medījums ir reti sastopams, — biedrs atbildēja.

— Jau dienām ilgi neesmu manījis pat ne truša pēdas. Pēc tam viņi vairs nerunāja neko, kaut gan modri

ieklausījās kaucienos, kas aizmugurē ieskanējās arvien no jauna.

Tumsai uznākot, viņi iegrieza suņus egļu biežņā upes krastā un iekārtoja apmetni. Šķirsts, ko novietoja blakus ugunskuram, noderēja par sēdekli un par galdu. Vilku suņi, saspiedušies bariņā otrpus ugunskura, ņurdēdami ņerījās savā starpā, taču nemaz negrasījās izklīst un pa­zust tumsā.

— Man domāt, Henrij, suņi palikuši varen tuvu pie apmetnes, — Bills ieminējās.

Henrijs, kas tupēja pie uguns, ar ledus gabaliņu nostā­dinādams kafiju kannā, pamāja ar galvu. Viņš tā arī ne­bilda ne vārda, iekams nebija apsēdies uz šķirsta un ķē­ries pie ēšanas.

— Šie zina gan, kur šiem sāni drošībā, — viņš teica.

— Šiem labāk gribas ēst pašiem, nevis tikt apēstiem. Tie suņa lopi ir gaužām gudri.

Bills nogrozīja galvu.

— Nu, diezin vai.

Biedrs ziņkārīgi paraudzījās viņā.

— Pirmo reizi dzirdu tevi sakām, ka suņi neesot gudri.

— Henrij, — otrais ieteicās, gausi gremodams pupas,

— vai tu gadījumā nepamanīji, kā suņi ālējās, kad es tos baroju?

— Jā, viņi plosījās gan vairāk nekā parasti, — Henrijs piekrita. ,

— Cik suņu mums ir, Henrij?

— Seši.

— Nu jā, Henrij… — Bills mirkli apklusa, lai viņa vārdi liktos nozīmīgāki. — Kā jau teicu, Henrij, mums ir seši suņi. Es izņēmu no maisa sešas zivis. Katram sunim es devu pa zivij, bet, Henrij, vienas zivs man pietrūka.

— Tu būsi pārskaitījies.

— Mums ir seši suņi, — otrais nesatraucami atkārtoja.

— Es izņēmu sešas zivis. Vienausis palika bez zivs. Bija otrreiz jāiet pie maisa un jāņem šim vēl viena zivs.

— Suņu mums ir tikai seši, — Henrijs sacīja.

— Henrij, — Bills atsāka, — es jau nesaku, ka tie visi bija suņi, bet pa zivij dabūja septiņi.

Henrijs pārstāja gremot, pameta acis pāri ugunskuram un pārskaitīja suņus.

— Tagad tur ir tikai seši, — viņš teica.

— Es redzēju, kā tas viens aizdieba pa sniegu, — Bills aukstasinīgi paskaidroja. — Es redzēju septiņus.

Biedrs viņā līdzjūtīgi noskatījās un tad noteica:

— Būšu bezgala laimīgs, kad šis ceļojums reiz būs galā.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Bills noprasīja.

— Gribu teikt, ka mūsu vedamā krava iedarbojas tev uz nerviem un tu jau sāc skatīt spokus.

— Man ar tas ienāca prātā, — Bills nopietni atbildēja.

— Un tāpēc, redzēdams šo aizlobjam, es tūdaļ papētīju sniegu un ieraudzīju šā pēdas. Tad es pārskaitīju suņus, un to vēl arvien bija visi seši. Pēdas vēl ir turpat sniegā. Vai gribi paskatīties? Es tev tās parādīšu.

Henrijs neatbildēja, bet košļāja klusēdams, kamēr mal­tīte bija galā, un viņš to noslēdza ar pēdējo kafijas krū­zīti. Ar rokas virspusi noslaucījis muti, viņš sacīja:

— Tātad tu domā, ka tas ir bijis …

Viņu pārtrauca garš gaudu kauciens, sērīgs un mežo­nīgs,'kas atskanēja kaut kur no tumsas. Viņš apklusa un ieklausījās tajā, tad nobeidza teikumu, ar roku pamādams skaņas virzienā: — … viens no tiem tur?

Bills pameta ar galvu.

— Lai velns mani parauj, bet tas man šķiet visticamāk.

Tu jau pats redzēji, kā suņi ārdījās.

Kauciens sekoja kaucienam, tiem pretī skanēja atbildes gaudojieni, un klusums izvērtās par īstu elli. Gaudas plūda no visām malām, un suņi aiz bailēm, pūlītī saspie­dušies, līda tik tuvu pie ugunskura, ka vilna karstumā sāka čokuroties. Bills piesvieda vēl kurināmo un tad aiz­kūpināja pīpi.

— Tā vien šķiet, ka tu esi galīgi nogājis no grauda,— Henrijs ieteicās.

— Henrij … — Bills kādu brīdi pārdomādams pakšķi- nāja pīpi un tad turpināja: — Henrij, man domāt, ka šitais te, velns viņu rāvis, ir daudz laimīgāks, nekā mēs abi jel kādreiz būsim.

Trešo personu, par kuru tika runāts, viņš norādīja, no­liekdams īkšķi pret šķirstu, uz kura abi sēdēja.

— Kad mēs abi, Henrij, reiz būsim nomiruši, tad labi vēl, ja virs mūsu līķiem sametīs tik daudz akmeņu, ka suņi netiek klāt.

— Bet mums jau ar nav ne lielu radu, ne naudas, nekā no tā visa, kas bija šim, — Henrijs aizrādīja. — Šitik ilgu bēru braucienu mums nemaz nav ko kārot.

— Es no savas puses, Henrij, nekādi nespēju saprast, kālab gan tādam puisim kā šis te, kurš savā zemē bijis lords vai kaut kas tamlīdzīgs un kuram nekad nav nācies turēt raizi ne par ēdienu, ne par siltām segām, — kālab viņam vajadzēja dauzīties apkārt pa visādiem dieva pa­mestiem zemes stūriem.

— Ja palicis mājās, viņš laimīgi būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam, — Henrijs pievienojās viņa domām.

Bills jau pavēra muti, lai atbildētu, taču pārdomāja. Viņš tikai norādīja uz tumsas valni, kas blīvējās tiem virsū no visām pusēm. Necaurredzamajā melnumā nebija samanāmas nekādas aprises, taču varēja saskatīt acu pāri, kas gailēja kā dzīvas oglītes. Henrijs ar galvas mā­jienu norādīja vēl otru un trešo acu pāri. Visu apmetni bija ieslēdzis kvēlošu acu loks. šad tad kāds acu pāris sakustējās vai nozuda, lai pēc brītiņa parādītos atkal.

Suņi ik mirkli kļuva tramīgāki, līdz pēdīgi pēkšņā izbīlī visi barā atdrāzās šaipus ugunskura un pieplakuši mīņā­jās cilvēkiem starp kājām. Šajā ņudzeklī kādu suni no­trieca gar zemi pie pašas uguns, suns aiz bailēm un sā­pēm iekaucās, un gaisu pildīja gruzduma dvaka no apsvi­lušā kažoka. No šīs jezgas acu pāri apkārtējā lokā uz

brīdi sāka nemierīgi mētāties šurp un turp, pat mazliet atvirzījās nost, bet, tiklīdz suņi palika rāmi, loks atkal saslēdzās.

— Sasodīta ķibele, Henrij, ka mums trūkst patronu.

Bills bija izkūpinājis pīpi un nu palīdzēja biedram no

kažokādām un segām saklāt guļvietu uz egļu zariem, ko jau pirms vakariņām bija salicis sniegā. Henrijs kaut ko noņurdēja un sāka saitēt vaļā mokasīnus.

— Kā tu teici, cik patronu tev ir atlicis? — viņš no­prasīja.

— Trīs, — Bills atbildēja. — Kaut jel bijis trīs simti! Tad es tiem nolādētajiem sadotu sutu!

Viņš nikni pakratīja dūri pret gailošajām acīm un rū­pīgi nostatīja mokasīnus pret uguni.

— Un kaut jel tā sprēgoņa pielaistos! — viņš turpināja. — Nu jau otro nedēļu pieturas piecdesmit grādu zem nul­les.[1] Ek, Henrij, kaut jel es nekad nebūtu uzsācis šo ceļo­jumu! Man tas nepagalam neiet pie dūšas. Visu laiku tāda nelādzīga jušana. Un, ja nu reiz esmu sācis izteikt vēlē­šanās, — ak, kaut jel šis brauciens jau būtu galā un pa­beigts un mēs abi patlaban sēdētu Makgarija fortā pie pavarda un spēlētu kribidžu, — rau, tā man kārotos.

Henrijs noņurdējās un ierušinājās guļvietā. Viņš jau laidās snaudā, kad biedra balss viņu atkal iztraucēja.

— Paklau, Henrij, tas svešais, kas bija ielīdis un da­būja zivi, — kāpēc suņi neklupa šim virsū? Re, tas man dara raizes.

— Tu vispār sāc par daudz raizēties, Bili, — skanēja miegaina atbilde. — Agrāk tu tāds nebiji. Bet tagad turi muti un guli nost, gan jau rītā atkal būsi uz pekām. Tev vienkārši vēders sabojājies, tāpēc tevi māc raizes.

Abi vīri, miegā smagi dvašodami, sānu pie sana gulēja zem vienām segām. Ugunskurs lēnām izdega, un kvēlošo acu loks ap nometni savilkās arvien ciešāk. Suņi bailīgi spaidījās bariņā, reizi pa reizi draudīgi ieņerkstēdamies, ja kāds acu pāris pievirzījās pavisam tuvu. Vienubrīd suņu jezga kļuva tik skaļa, ka Bills pamodās. Viņš uzma­nīgi izrausās no segām, lai netraucētu biedra miegu, un piesvieda ugunij zarus. Kad liesmas spoži uzlāktīja, acu loks atvirzījās tālāk. Bills nejauši pameta skatienu uz čupā

salīdušajiem suņiem. Viņš izberzēja acis un paskatījās vērīgāk. Tad viņš atkal palīda zem segām.

— Henrij, — viņš teica. — Ak kungs, Henrij…

Henrijs mozdamies pusmiegā nokunkstējās un tad no­prasīja:

— Kast' nu atkal lēcies?

— Nekas sevišķs, — Bills atbildēja. — Tikai tur atkal ir septiņi suņi. Es nupat saskaitīju.

Henrijs uz šo ziņu atsaucās ar murdienu, kas pārgāja krācienā, un atkal ieslīga miegā.

No rīta Henrijs pamodās pirmais un izbikstīja biedru no guļvietas. Līdz ausmai vēl bija stundas trīs, taču pulk­stenis rādīja seši, un Henrijs tāpat tumsā stājās pie bro- kasta gatavošanas, kamēr Bills saritināja segas un sakār­toja nartas tā, ka atlika vairs tikai sasiet vezumu.

— Paklau, Henrij, — viņš pēkšņi ievaicājās, — kā tu teici, cik mums ir suņu?

— Seši.

— Nav tiesa, — Bills triumfāli paziņoja.

— Vai tad atkal septiņi? — Henrijs apvaicājās.

— Nē, pieci. Viens ir prom.

— Velns un ellei — Henrijs nikni iebrēcās un, pametis ēdiena gatavošanu, aizskrēja izskaitīt suņus. — Taisnība gan, Bili, — viņš atzina. — Fetijs ir prom.

— Aizšmaucis kā ieeļļots zibens. To mēs vairs nere-

dzesim.

— Pagalam ir, — Henrijs piekrita. — Tie viņu būs dzīvu aprijuši. Varu saderēt, ka viņš vēl nokaucās, pa šo rīklēm lejup šļūkdams, lai velns viņus visus būtu parāvisl

— Viņš jau allažiņ bija stulbs suns, — Bills noteica.

— Bet pats stulbākais suns tak nemēdz būt tik stulbs, lai pats līstu nāvei zobos. — Henrijs aplūkoja atlikušos pajūga vilcējus ar vērtējošu skatienu, aši apsvērdams katra suņa rakstura īpašības. — Varu saderēt, ka neviens no pārējiem tādus jokus netaisīs.

— Tos ne ar rungu neaizdzīsi no ugunskura, — Bills bija vienis prātis. — Man jau allažiņ likās, ka Fetijam visi nav mājās.

Tāda bija bēru runa sunim, kas dabūjis galu uz Ziemeļ­zemes takas, — un šī runa nemaz nebija skopāka par ci­tām, kas veltītas citiem bojā gājušiem suņiem vai pat dažam labam cilvēkam.

II NODAĻA VILCENE

Ieturējuši brokastu un piesējuši pie nartām savu nie­cīgo ceļa mantību, abi vīri uzgrieza muguru piemīlīgajam ugunskuram un iegāja tumsā. Tūdaļ atkal sāka skanēt mežonīgi sērie kaucieni — cauri tumsai un aukstumam tie sasaucās un atsaucās cits citam. Sarunas pārtrūka. Dienas gaisma uzausa pulksten deviņos. Pusdienlaikā de­besis dienvidu pamalē ieblāzmojās silti rožainas, iezīmējot robežu, kur zemeslodes izliekums bija novilcis barjeru starp pusdienlaika sauli un ziemeļu novadiem. Taču rožai­nais tvīkums drīz vien izbālēja. Palika vienīgi pelēcīga dienas gaisma, kas noturējās līdz pulksten trim, tad iz­dzisa arī tā, un pār vientulīgo, kluso zemi noslīga ark­tiskas nakts melnā katafalka sega.

Tumsai uznākot, kaucieni gan no labās, gan kreisās puses, gan aizmugurē atkal ieskanējās tuvāk — tik tuvu, ka ne vienreiz vien vilcējsuņi pēkšņās izbailēs sāka mežo­nīgi lēkāt un raustīties.

Pēc viena šāda panikas radīta jucekļa, kad abi vīri at­kal bija iedabūjuši suņus streņģēs, Bills teica:

— Kaut jel viņi būtu uzdūrušies kādam citam medīju­mam un atstājušies no mumsl

— Viņi šausmīgi krīt uz nerviem, — Henrijs no visas sirds piekrita.

Vairāk viņi neko nerunāja, līdz kamēr tika ierīkota ap­metne.

Henrijs patlaban noliecies meta ledus gabaliņus burbu­ļojošā pupu grāpītī, kad viņu iztraucēja sitiena blākšķis, Billa iebļāviens un spalgs, sirdīgs sāpju rēciens suņu barā. Atsliedamies stāvus, viņš vēl paguva pamanīt, ka pār sniega klaju aizšaujas neskaidra ēna un pazūd tumsa. Tad viņš ieraudzīja Billu stāvam starp suņiem pa pusei uzvarētāja, pa pusei zaudētāja pozā; vienā rokā tas turēja resnu vēzdu, bet otrā — aiz astes sažņaugtu saulē žavēta laša pusi.

— Pusi laša tomēr pakampa, — Bilļs_ paziņoja, — to­ties ar rungu es viņam iegāzu pamatīgi. Dzirdēji, kā kvieca?

— Kāds ta šis izskatījās? —- Henrijs apvaicājās.

— Nepaguvu saskatīt. Četras kājas, rīkle, kažoks — pēc paskata suns kas suns.

— Jādomā, kāds piejaucēts vilks.

— Lai kas viņš būtu, velns saspēris, bet piejaucēts katrā ziņā — nāk šurp taisni barojamā laikā un kampj pēc zivs.

Tovakar, kad viri pēc vakariņām sēdēja uz garenās kastes, sūkdami pīpes, mirgojošo acu loks saslēdzās vēl ciešāk.

— Kaut jel izcēluši aļņu baru vai kādu citu medījumu, tad viņi aizskrietu tam pakaļ un liktu mūs mierā, — Bills noteica.

Henrijs noņurdēja kaut ko ne visai laipnā tonī, un tad abi minūtes piecpadsmit sēdēja klusēdami, Henrijs raudzījās ugunī, bet Bills blenza acu lokā, kas mirguļoja tepat aiz ugunskura gaismas apļa.

— Kaut jel mēs patlaban iebrauktu Makgarija fortā, — viņš atkal atsāka.

— Izbeidz ķērkt savus «kaut jel»! — Henrijs sirdīgi uzbrēca. — Tev vēders samaitājies, tāpēc tu te ņaudi. Ieņem karoti sodas, tad tev noskaidrosies dūša un tu kļūsi jēdzīgāks ceļa biedrs.

Rītā Henriju pamodināja visnekrietnākie lamu vārdi, kas dedzīgi plūda pār Billa lūpām. Henrijs paslējās uz elkoņa un ieraudzīja, ka biedrs stāv suņu vidū līdzās no jauna sabikstītajam ugunskuram un, seju niknumā sa­viebis, neganti kulsta dūres pa gaisu.

— Ēi! — Henrijs uzsauca. — Kast' nu atkal?

— Frogs ir proml — skanēja atbilde.

— Nē taču.

— Kad es tev saku — jā!

Henrijs pielēca no guļvietas un metās pie suņiem. Viņš tos rūpīgi pārskaitīja un tad pievienojās ceļa biedram, nolādēdams visas mežonīgo ziemeļu varas, kas laupījušas tiem vēl vienu suni.

— Frogs bija stiprākais suns visā pajūgā, — Bills no­beidza savu vārdu birumu.

— Un stulbs tak viņš arī nebija, — Henrijs piemeti­nāja.

Tada bija otrā bēru runa divu dienu laikā.

Brokastis viņi paēda, drūmi klusēdami, un nartās tika iejūgti četri atlikušie suņi. Diena pagāja tieši tāpat kā visas iepriekšējās. Cilvēki, ne vārda nerunādami, smagi

so]oja caur sala stindzināto pasauli. Klusumu traucēja vienīgi vajātāju kaucieni, jo vilki neatlaidīgi sekoja vi­ņiem, neparādīdamies skatienam. Pēcpusdienā, kad iestā­jās nakts tumsa, kaucieni bija dzirdami arvien tuvāk, jo pēdu dzinēji, kā jau vilkiem parasts, pievirzījās ciešāk klāt; suņi satraucās, trūkājās un, panisku baiļu lēkmēs mētādamies, mudžināja iejūgu, vēl vairāk kaitinādami jau tā nomāktos cilvēkus.

— Tā, stulbeņi, nu jūs nekur nespruksiet, — Bills tova­kar apmierināts noteica, atsliedamies pēc paveiktā darba.

Henrijs pameta vakariņu gatavošanu un pienāca pa­skatīties. Ceļa biedrs bija suņus ne tikai piesējis, bet pat izdarījis to pēc indiāņu paņēmiena — ar nūjām. Katram sunim ap kaklu bija apmesta siksnas cilpa, pie kuras pie­stiprināta pēdas četras piecas gara, resna nūja tik tuvu kaklam, ka suns ar zobiem siksnu nejaudāja aizķert. Nū­jas otrais gals ar ādas siksnu bija cieši piesiets pie zemē iedzīta mieta. Suns nespēja pārgrauzt siksnu sev pie kakla. Nūja savukārt neļāva tam aizsniegt siksnu pie mietiņa.

Henrijs atzinīgi palocīja galvu.

— Tikai ar tādu paņēmienu varēs noturēt Vienausi, — viņš noteica. — Tas tev pārgrauzīs katru siksnu — gludi kā ar nazi un gandrīz tikpat ātri. Nu tie rītā visi būs tepat sveiki un veseli.

— Tā kā likts, — Bills apgalvoja. — Ja kaut viena suņa trūks, es rīt kafiju nedzeršu.

— Tie tur jo labi noģied, ka mums nav ar ko viņus noblietēt, — Henrijs piezīmēja, rīkodamies uz guļu, un norādīja uz zalgojošu loku, kas viņus ieslēdza. — Ja mēs varētu iebliezt barā pāris šāviņu, šiem uzreiz rastos bi­jība. Viņi tak ik nakti nāk tuvāk un tuvāk. Novērs acis no uguns un ieskaties labi cieši — re, turi Vai tu saredzi to vienu?

Kādu laiciņu abi vīrieši izklaidējās, vērodami, kā ne­skaidrās aprises kustas pie pašas ugunskura gaismas ro­bežas. Ciešāk un ilgāk ieskatoties vietā, kur tumsā gailēja kāds acu pāris, pamazām varēja izšķirt dzīvnieka siluetu. Viņi pat varēja saskatīt, kā šie silueti pārvietojas.

Kāda skaņa suņu barā piesaistīja abu vīru uzmanību. Vienausis, izgrūzdams īsus, dedzīgus smilkstus, visā nūjas garumā rāvās pretī tumsai un reizi pa reizei uzklupa sa­vai nūjai, trakā niknumā šķaidīdams to ar zobiem.

— Paskat, Bili, kas tur! — Henrijs čukstēja.

Pa ugunskura gaismas loku ar zaglīgām kustībām, vir­zīdamies sāniski, slīdēja kāds sunim līdzīgs dzīvnieks. Tā kustībās varēja jaust gan biklumu, gan nekaunību, tas piesardzīgi vēroja cilvēkus, taču galvenokārt visu uzma­nību veltīja suņiem. Vienausis stiepās pienācējam pretī, cik vien atjāva nūjas garums, un aizrautīgi smilkstēja.

— Tas aptaurētais Vienausis tak nemaz nebaidās, — Bills klusu ieminējās.

— Tā ir vilcene, — Henrijs atčukstēja. — Nu ir skaidrs, kas noticis ar Fetiju un Frogu. Viņa kalpo baram par pievilinātāju. Viņa izmāna suni ārpusē, un tad viss bars metas tam virsū un rij nost.

Ugunskurā kaut kas nobrīkšķēja. Kāds apdegulis, ska}i sprēgādams, atvēlās sānis. Troksni padzirdis, svešais zvērs ar lēcienu pazuda tumsā.

— Henrij, man kaut kas nāk prātā, — Bills paziņoja.

— Kas tev nāk prātā?

— Man nāk prātā, ka šitā būs tā pati, ko es pamieloju ar rungu.

— Par to pat šaubu nav, — Henrijs atteica.

— Un vēl man gribas piebilst, — Bills turpināja, — ka •v} šitāda meža zvēra pazīšanās ar apmetnes ugunskuru ir v. aizdomīga un nedabiska.

^ — Sī te zina daudz vairāk, nekā jāzina kārtīgam vil­kam, kas sevi cienī, — Henrijs piekrita. — Vilks, kas prot ierasties pie suņiem barošanas laikā, ir daudz ko pie­redzējis.

— Vecajam Vilenam reiz bija suns, kas aizskrēja līdzi vilkiem, — Bills balsī prātoja. — Lai nu kurš, bet es to zinu labi. Es tak to nošāvu vilku bara vidū a]ņu ganībās pie Mazās Nūjas pārejas. Bet vecais Vilens raudāja kā mazs bērns. Teica, neesot savu sunīti redzējis trīs gadus. Visu laiku šis klaiņojis kopā ar vilkiem.

— Man domāt, Bili, tu esi trāpījis īstajā punktā. Sitā vilcene ir suns, tā ir daudzreiz ēdusi zivis no cilvēka rokas.

— Ja vien man radīsies izdevība, šitā vilcene, kas īste­nībā ir suns, būs vairs tikai maitas gabals, — Bills pa­ziņoja. — Mēs vairs nevaram atļauties zaudēt nevienu suni.

Bet tev atlikušas tikai trīs patronas, — Henrijs aiz­rādīja.

— Es nogaidīšu, kamēr Šāviens būs pavisam drošs, — skanēja atbilde.

No rīta Henrijs uzpūta pusdzisušo ugunskuru un paga­tavoja brokastis sava ceļa biedra krācienu pavadījuma.

— Tu tik saldi gulēji, — Henrijs teica, modinādams Billu uz brokastīm, — ka es nevarēju saņemties tevi traucēt.

Bills samiegojies sāka ēst. Pamanījis, ka viņa krūzīte tukša, viņš sniedzās pēc kalijkannas. Taču tā atradās bla­kus Henrijam un nebija aizsniedzama.

— Paklau, Henrij, — Bills laipni izteica pārmetumu, — vai tu neesi ko aizmirsis?

Henrijs ārkārtīgi vērīgi palūkojās visapkārt un tad pa­purināja galvu. Bills pacilāja tukšo krūzīti.

— Kafiju tu nedabūsi, — Henrijs paziņoja.

— Vai tad visa jau cauri? — Bills izbijies noprasīja.

— Nu nē.

— Vai tu domā, ka tā kaitēs manai māgai?

— Nu nē.

Billa sejā iesitās karsts dusmu sārtums.

— Nu tad es varen nepacietīgi gribētu dzirdēt, lai tu rnan šito būšanu izskaidro, — viņš teica.

— Spenkers ir prom, — Henrijs atbildēja.

Bez steigas, kā jau cilvēks, kas savu nelaimi uzņem padevīgi, Bills pagrieza galvu un, tāpat sēdēdams, pār­skaitīja suņus.

— Kā tas varēja notikt? — viņš apātiski apvaicājās.

Henrijs paraustīja plecus.

— Nezinu. Ja nu varbūt Vienausis pārgrauzis viņa sik­snu. Pats viņš to izdarīt nevarēja, tas ir skaidrs.

— Nolādētais lops! — Bills runāja lēnām un savaldīgi, nekādi neizrādīdams trako niknumu, kas viņā virda. — Tā kā pats sev siksnu pārgrauzt nevar, šis ņem un pārgrauž siksnu Spenkeram.

— Lai nu kā, Spenkeram dzīves ciešanas tagad ir bei­gušās; jādomā, nu jau viņš ir sagremots un lēkā pa ap­kaimi divdesmit dažādu vilku vēderos, — tāda bija Hen­rija bēru runa trešajam zaudētajam sunim. — Iedzer nu kafiju, Bili!

Taču Bills papurināja galvu.

— Iedzer vien, — Henrijs vedinaja, paceldams kannu.

Bills pabīdīja savu krūzīti sānis.

— Lai lāsts pār manu galvu, ja es to darītu! Reiz esmu

teicis, ka nedzeršu kafiju, ja vēl kaut viens suns pazudīs, nu, tad arī nedzeršu.

— Trakoti laba kafija, — Henrijs viņu kārdināja.

Taču Bills palika nepielūdzams, ēda savas brokastis

sausas un ik kumosu noskaloja, nomurdēdams lāstu Vien- ausim par viņa pastrādāto nelietību.

— Šovakar es tos piesiešu tā, ka tie cits citu nevar aizsniegt, — Bills noteica, kad viņi devās ce|ā.

Viņi bija nobraukuši kādus simt jardus, kad Henrijs, soļodams priekšgalā, noliecās un pacēla priekšmetu, kam bija tizgrūdusies viņa sniegkurpe. Bija tumšs, saskatīt viņš nekā nevarēja, taču pazina to pēc taustes. Viņš pa­svieda atradumu atpakaļ; atsities pret nartām, tas pārslī­dēja tām pāri un nokrita uz Billa sniegkurpes.

— Varbūt tev uz priekšdienām vēl noderēs, — Henrijs sacīja.

Bills tikai novaidējās vien. Tas bija viss, kas atlicis no Spenkera, — nūja, ar kuru viņš bija ticis piesiets.

— Viņi to aprijuši pa tīro, — Bills konstatēja. — Nūja tik gluda kā stabule. Nograuzuši pat ādas siksnas no abiem galiem. Velnišķīgi izbadējušies, Henrij, un, kas zina, pirms mūsu ceļojums būs galā, viņi ķersies arī pie mums.

Henrijs nicīgi nosmējās.

— Vilki gan mani nav tvarstījuši, taču esmu piedzīvojis šo to vēl ļaunāku un tomēr ticis sveikā cauri. Lai tiktu galā ar tavu padevīgo kalpu, Bili, mans dēls, nu, tur ne­pietiek ar saujiņu uzbāzīgu vilku.

—_ Nezin vis, nezin vis, — Bills ļaunu vēstoši nomur­mināja.

— Nu, kad iebrauksim Makgarija fortā, tad tu zināsi.

— Diez kādas lielās ticības man vis nav, — Bills pa­lika pie sava.

— Tev ar veselību nav lāgā, tā visa nelaime, — Henrijs pamācoši noteica. — Tev vajag hinīna, vairāk nekā, un, tiklīdz mēs iebrauksim Makgarija fortā, es tev iebarošu zirga devu.

Bills norūcās, likdams saprast, ka nepiekrīt šādai dia­gnozei, un iegrima klusēšanā. Diena bija tāda pati kā visas iepriekšējās. Gaisma uzausa pulksten deviņos. Ap divpadsmitiem dienvidu apvārsni silti apmirdzēja nere­dzamā saule; tad sākās pēcpusdienas aukstais mijkrēslis, lai pēc trim stundām ieslīgtu tumšā naktī.

Tūlīt pēc tam, kad saule bija veltīgi izpūlējusies pa­rādīties pie apvāršņa, Bills izvilka šauteni, kas bija aiz­bāzta aiz nartu sasienamām siksnām, un teica:

— Turies vien taisni uz priekšu, Henrij, es gribu iet un paskatīties, ko varēšu ieraudzīt.

— Labāk jau nu paliec pie nartām, — biedrs protes­tēja. — Tev atlikušas tikai trīs patronas, un vēl nemaz nav zināms, kas viss var gadīties.

— Kurš tad nu ķērc? — Bills uzvarētāja tonī apvai­cājās.

Henrijs neko neatbildēja un gausi brida uz priekšu viens pats, kaut gan bieži pameta pa bažīgam skatienam atpakaļ uz pelēcīgo, vientuļo klajotni, kurā bija izzudis viņa biedrs. Pēc kādas stundas Bills viņu panāca, jo so­ļoja taisni, kamēr nartas bija spiestas līkumot.

— Vilki ir izklīduši uz visām pusēm pa plašu ap­kaimi, — viņš teica. — Viņi turas pie mums un reizē okšķerē arī pēc kāda medījuma. Redzi nu, viņi ir droši, ka mūs pievāks, tikai zina, ka mazlietiņ jāpagaida. Pa tām starpām viņi cenšas nepalaist garām neko ēdamu, kas gadās pa ķērienam.

— Tu gribi teikt — viņiem liekas, ka viņi mūs pie­vāks, — Henrijs zīmīgi aizrādīja.

Tomēr Bills to neņēma vērā.

— Es dažus redzēju. Pamatīgi izkāmējuši. Man domāt, tie jau nedēļām nav dabūjuši uz zoba neko citu kā vien Fetiju, Frogu un Spenkeru, bet viņu ir tik daudz, ka tur katram maz kas tika. Viņi ir šausmīgi kārni. Ribas — kā veļas beržamais dēlis, bet vēders pielipis pie mugurkaula. Tici man, viņi jau tuvu neprātam. Drīz vien tiem uznāks trakums, un tad tik turi acis vaļā.

Dažas minūtes vēlāk Henrijs, kurš tagad soļoja nartām nopakaļ, klusi, brīdinoši iesvilpās. Bills pagriezās, paska­tījās, tad mierīgi apturēja suņus. Aizmugurē no takas līkuma, pa kuru viņi nupat bija izbraukuši, skaidri sare­dzams izrikšoja pinkains, slapstīgs radījums. Turēdams purnu pie takas, tas rikšoja īpatnējā, slīdošā, vieglā gaitā. Kad viņi apstājās, apstājās arī dzīvnieks, strauji pacēla galvu un vērīgi viņus aplūkoja; nāsis tam nemitīgi raus­tījās, it kā tvertu viņu smaržas un censtos tās izpētīt.

— Tā pati vilcene, — Bills čukstēja.

Suņi bija saguluši sniegā, viņš pagāja tiem garām un apstājās pie nartām blakus biedram. Kopīgi abi vēroja

neparasto dzīvnieku, kas dienām ilgi bija viņus vajājis un iznīcinājis pusi suņu aizjūga.

Pamatīgi nopētījis cilvēkus, dzīvnieks pagāja dažus so­lus uz priekšu. Tā tas atkārtojās vairākas reizes, līdz vil­cene atradās vairs tikai nepilnu simt jardu atstatumā. Galvu paslējusi, tā pēdīgi palika stāvam līdzās egļu pu­durim, skatījās un ošņāja, cenzdamās izdibināt vērojošos cilvēkus. Tās skatienā viedās ilgu pilnas skumjas, kā tas mēdz būt suņiem, bet šīm skumjām trūka suņa padevības. Tās bija skumjas, ko radījis bads, — negantas kā vilka ilkņi un tikpat nežēlīgas kā sals.

Zvērs bija daudz prāvāks, nekā vilki mēdz būt, pat no­vājējušā ķermeņa aprises liecināja, ka dzīvnieks pieder pie lielakajiem savā sugā.

— Plecu augstums gandrīz divarpus pēdu, — Henrijs aplēsa. — Un varu derēt, ka garumā daudz netrūkst no piecām pēdām.

— Dīvaina krāsa priekš vilka, — Bills kritiski norā­dīja. — Nav man vēl gadījies redzēt rūsganu vilku. Ši- tais jau manām acīm izskatās gandrīz vai kanēļa krāsā.

Protams, dzīvnieks nebija kanēļa krāsā. Viņa spalva bija visīstākais vilka kažoks. Pamatkrāsa bija pelēka, taču atsita tikko manāmu rūsganumu — mānīgu rūsganumu, kas parādījās un atkal izzuda, gluži kā nebijis: spalva bija pelēka, galīgi pelēka, bet ik pa brīdim tajā atvizmoja un nolāsmoja tik tikko jaušami iesārtas atēnas — ne tās varēja īsti uztvert, ne arī noteikt to nokrāsu.

— Jā, nudien izskatās kā liels pajūga suns, — Bills ieminējās. — Nemaz nebrīnītos, ja ieraudzītu to luncinām asti.

— EĪ tu, laika! — viņš uzsauca. — Nāc šurp, kā tevi tur sauc!

— Bet nebīstas no tevis itin nemaz! — Henrijs iesmējās.

Bills draudīgi pavēcinaja roku pret suni un skaļi ieklie­dzās, taču dzīvnieks pat nesatrūkās. Vienīga izmaiņa, ko varēja ievērot, bija aušīgāka piesardzība. Zvērs vel arvien novēroja viņus ar bada nežēlīgo skumju izteiksmi acīs. Viņi taču bija medījums, un zvērs bija izsalcis; ja vien uzdrīkstētos, tas labprāt nāktu un viņus apēstu.

— Paklausies, Henrij, — Bills ierunājas, neviļus pie­klusinādams balsi līdz čukstam, jo pats vel nebija skaid­rībā ar savām domām. — Mums atlikušas trīs patronas.

Taču šitais šāviens nu ir drošs kā bankā. Netrāpīt nav iespējams. Trīs mūsu suņi ir pagalam, un šitā būšana būtu jāizbeidz. Ko tu saki?

Henrijs piekrizdams pamāja ar galvu. Bills piesardzī­gām kustībām izvilka aiz nartu siksnām aizbāzto šauteni. Viņš cēla to pie pleca, bet tā arī nepacēla. Jo tai pašā mirklī vilcene sāniski aizlēca no takas un pazuda egļu pudurī.

Abi vīri saskatījās. Henrijs gari un saprotoši nosvilpās.

— To gan man vajadzēja paredzēt, — Bills balsī pats uz sevi pukojās, bāzdams šauteni atpakaļ vietā. — Pro­tama lieta, tāds vilks, kas māk ierasties pie suņiem baro­šanas laikā, zinās arī visu ko par šaujamrīkiem. Es tev saku, Henrij, šitais lops ir vainīgs visās mūsu neveiksmēs. Nebijis šīs vilcenes, mums ari šodien būtu seši suņi, nevis trīs. Un es tev saku, Henrij, es viņu dabūšu rokāl Viņa ir pārāk slīpēta, atklātā laukā tu viņu nenošausi. Bet es ierī­košu slēpni. Es viņu izsekošu biezoknī, tas ir tikpat droši, kā mans vārds ir Bills.

— Tikai neaizklīsti pārāk tālu, — biedrs brīdināja.

— Ja reiz viss tas bars klups tev virsū, tad trīs patronas tev nebūs vairāk vērts kā trīs bļāvieni ellē. Zvēri ir ne­ganti izbadojušies, Bili, ja viņi gāzīsies tev virsū, tad pagalam tu būsi.

Tovakar viņi apmetni ierīkoja agri. Trīs suņi nejaudāja vilkt nartas ne tik ātri, ne tik ilgas stundas, kā to darīja seši, un bija skaidri redzams, ka tie ir pārmocījušies. Arī cilvēki agri aizgāja gulēt, kad Bills iepriekš suņus bija piesejis tā, lai tie nevarētu sasniegt un pārgrauzt cits cita siksnas.

Taču vilki kļuva arvien pārdrošāki un ne reizi vien iz­traucēja cilvēkus no miega. Vilki pienāca tik tuvu, ka suņi aiz šausmām sāka trakot, tāpēc ik pa laiciņam va­jadzēja no jauna uzkurt uguni, lai nekaunīgos marodierus noturētu drošākā atstatumā.

— Esmu dzirdējis jūrniekus stāstām, kā haizivis seko­jot kuģiem, — Bills piezīmēja, rāpdamies atpakaļ segās, kad atkal reiz bija izlīdis piemest zarus ugunskuram.

— Nu, vilki ir sauszemes haizivis. Viņi savu amatu prot labāk nekā mēs abi, un ne jau pastaigas pēc viņi skrien mums pa pēdām. Viņi mūs pievāks. Viņi ir droši, Henrij, ka reiz pievāks mūs.

— Viņi jau tevi pa pusei ir pievākuši, ja tu tik daudz

par to runā, — Henrijs nikni atcirta. — Ja cilvēks baidas iekrist grāvī, tad var uzskatīt, ka viņš jau ir iekritis. Bet tu jau līdz pusei esi vilkiem rīklē, ja spriež pēc ta, kā tu uzvedies.

— Viņi ir pievākuši labākus vīrus nekā tu un es, — Bills atteica.

— Ak, nu beidz reiz ķērkti Vairs nav jaudas tevī klau­sīties.

Henrijs nikni pagriezās uz pretējiem sāniem, taču jutās pārsteigts, ka Bills neizgāž līdzīgu niknuma brāzmu. Tas nemaz neizskatījās pēc Billa, ko skarbi vārdi viegli aiz­kaitināja. Pirms aizmigšanas Henrijs vēl krietnu brīdi prātoja par to, un, kad plakstiņi jau lipa ciet un snauda viņu pārņēma, prātā vēl palika pēdējā doma: «Billam, bez šaubām, sāk šķobīties nervi. Rītā vajadzēs viņu uzmun­drināt.»

III NODAĻA BADA DZIESMA

Diena sākās labvēlīgi. Pa nakti nebija pazudis neviens suns, un viņi gandrīz vai jautrā prātā izgāja uz takas, dodamies iekšā klusumā, tumsā un salā. Bills šķita aiz­mirsis vakarnakts pareģojumus un pat atļāvās izmest as­prātīgu piezīmi, kad suņi ap pusdienlaiku kādā takas iz- lokā apgāza nartas.

Juceklis jau nu bija pamatīgs. Nartas gulēja uz mutes, pie tam iespriedušās starp koka stumbru un lielu klints- bluķi, un suņus vajadzēja izjūgt, lai atmežģītu samudži­nāto iejūgu. Abi vīrieši bija noliekušies pār nartām, cenz­damies tās pacelt, kad Henrijs pamanīja Vienausi lavāmies sānis.

— Šurp! Ēi, Vienausi! — viņš uzkliedza, pieslējies stā­vus un pavērsies sunim pakaļ.

Taču Vienausis metās skriešus pa sniegu_, vilkdams sev pakaļ iejūga streņģes. Un tur tālāk sniegā uz takas, pa kuru tie tikko bija braukuši, viņu gaidīja vilcene. Nonā­cis tās tuvumā, Vienausis pēkšņi kļuva piesardzīgs. Viņš palēnināja gaitu līdz sīkam, uzmanīgam solītim, līdz pēdīgi apstājās pavisam. Viņš raudzījās vilcenē gan uzmanīgi un neticīgi, tomēr alksmīgi. Viņa šķita tam

uzsmaidām, atņirgusi zobus drīzāk mīlīgi nekā draudīgi, kā rotaļādamās panācās pāris soļu pretī un apstājās. J Vienausis, vēl arvien piesardzīgs un uzmanīgs, virzījās tuvāk, aste un ausis tam bija saslietas, galva gaisā.

Viņš raudzīja ar vilcēni saošņāties, bet tā blēdīgā rota- ļībā kāpās atpakaļ. Cik viņš lūkoja tuvoties, tik vilcene atvirzījās tālāk. Soli pa solītim viņa vilināja to nostāk no drošā patvēruma cilvēku tuvumā. Vienu reizi, it kā kāds brīdinājuma vilnis būtu iešalcis suņa prātā, viņš pa­grieza galvu un paskatījās atpakaļ uz apgāztajām nar­tām, uz pārējiem pajūga suņiem un abiem cilvēkiem, kas aicināja viņu atpakaļ.

Tomēr, lai arī kāda doma bija sākusi rosīties viņa galvā, to aizgainīja vilcene, kas, pienākusi klāt, uz mir­klīti piedūra savu degunu viņējam un, kad Vienausis no jauna sāka viņu lenkt, turpināja viltīgi vairīgo atkāp­šanos.

Pa to laiku Bills bija atcerējies šauteni. Taču tā bija iespīlēta zem apgāztajām nartām, un, kad pēdīgi viņš ar Henrija palīdzību bija vezumu pacēlis, Vienausis ar vil­cēni jau atradās pārāk tuvu kopā un atstatums bija pārāk liels, lai riskētu šaut.

Par vēlu Vienausis atskārta savu kļūdu. Abi vīrieši, vēl nesaskatīdami tam iemesla, redzēja suni apcērtamies, lai joņotu atpakaļ pie viņiem. Tikai pēc tam viņi ieraudzīja, ka, nogriežot sunim atkāpšanos, taisnā leņķī pretī tā ce­ļam sniega klajumā izdrāžas kāds ducis kārnu, pelēku vilku. Tai pašā mirklī arī vilcenes rotaļīgā vilināšana iz­beidzās. Ierēkdamās viņa metās Vienausim virsū. Suns ar pleca kustību pasvieda vilcēni nost, tad, redzēdams, ka taisnais ceļš nogriezts, mainīja virzienu, cerēdams sasniegt nartas ar līkumu. No meža ik brīdi bira ārā arvien jauni un jauni vilki un pievienojās vajātājiem. Vilcene turējās lēciena attālumā aiz Vicnauša un neatpalika ne par soli.

— Kur tu iesi? — Henrijs pēkšņi noprasīja, uzlikdams roku biedram uz pleca.

Bills nokratīja viņa roku.

— Es to nevaru izturēt, — viņš teica. — Ja vien spēšu ko darīt, tiem vairs nedabūt nevienu pašu no musu su­ņiem.

Ar šauteni rokā viņš iespraucas krumaja, kas stiepās gar takas malu. Viņa nolūks bija skaidri uzminams. Pie­ņemdams nartas par centru lokam, kādu meta Vienausis,

Bills bija nolēmis šķērsot ša apļa līniju vietā, līdz kurai vajātāji vēl nebija nonākuši. Ar ieroci rokā — pie tam gaišā dienas laikā — viņam varēja arī laimēties aizbiedēt vilkus un izglābt suni.

— Pielūko, Bili! — Henrijs nosauca pakaļ. — Esi uzma­nīgs! Neriskē!

Henrijs apsēdās uz nartām un sāka vērot. Cits nekas viņam neatlika. Bills jau bija izzudis skatienam; tikai šad tad varēja pamanīt Vienausi, kas parādījās un pazuda starp krūmiem un izkaisītajiem egļu puduriem. Henrijs sprieda, ka tam nav nekādu cerību izglābties. Suns labi saprata stāvokļa bīstamību, taču viņš skrēja pa loka ārējo malu, kamēr vilku bars joņoja pa iekšējo — mazāko apli. Velti cerēt, ka Vienausis varētu tiktāl aizsteigties priekšā vajātājiem, lai spētu šķērsot viņu skrienamo apli un sa­sniegt nartas.

Abas trases strauji tuvojās vienam kopīgam punktam. Henrijs zināja: kaut kur tur sniegājā, vietā, ko viņa ska­tieniem slēpj koki un krūmu biežņas, sastapsies vilku bars, Vienausis un Bills. Tas notika pārāk drīz, daudz ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Viņš izdzirda šāvienu, tad vēl divus šāvienus aši vienu pēc otra un zināja, ka nu Bil- lam munīcija ir cauri. Tad viņš sadzirda skaļu kņadu — rēcienus un rējienus. Viņš atšķīra Vienauša griezīgos sāpju un šausmu kaucienus, saklausīja gaudas, kas lieci­nāja, ka kāds vilks ir ievainots. Un tas bija viss. Rēcieni izbeidzās. Rējieni apklusa. Pār vientulīgo zemi atkal no­laidās klusums.

Viņš vēl ilgi sēdēja uz nartām. Nebija nekādas vaja­dzības iet un skatīties, kas noticis. Viņš to zināja tik labi, it kā tas būtu norisinājies viņa acu priekšā. Reiz viņš pietrūkās kājās un steigšus izrāva cirvi, kas bija aizbāzts aiz siksnām. Bet pēc brītiņa jau atkal apsēdās un iegrima drūmās domās, kamēr abi atlikušie suņi drebē­dami spiedās viņam pie kājām.

Pēdīgi Henrijs ar gurdenām kustībām piecēlās, it kā viss elastīgums būtu izzudis no viņa ķermeņa, un sāka jūgt suņus pie nartām. Arī sev viņš pārmeta pār plecu virvi — cilvēka iejūgu — un vilka līdz ar suņiem. Tālu viņš neaizgāja. Tiklīdz sāka jausties krēslas tuvums, viņš steidza ierīkot apmetni, pie tam apgādādams krietnu krā­jumu zaru kurināšanai. Pabarojis suņus, viņš sagatavoja vakariņas un paēda pats, tad pie ugunskura sakārtoja guļ­vietu.

Taču viņam nebija lemts mierīgi taja atdusēties. Vel acis nebija aizvērušās, kad vilki jau sanāca tik tuvu, ka viņš vairs nejutās droši. Nu jau nevajadzēja nekādas iztēles spējas, lai tos saskatītu. Tie bija viņam visapkārt, šaurajā gaismas lokā ap ugunskuru, tā ka viņš tos skaidri saredzēja uguns atblāzmā, — tie gulēja garšļaukus, tu­pēja, lodāja uz vēdera vai gausi slāja šurp un_ turp. Tie pat atļāvās gulēt. Šur tur Henrijs redzēja kādu vilku, gluži kā suni saritinājušos sniegā un nododamies saldai snaudai, kas viņam pašam bija liegta.

Henrijs uzturēja uguni spožās liesmās, jo apzinājās, ka tā ir vienīgais šķērslis starp viņa miesu un vilku ba- dainajiem ilkņiem. Abi suņi stāvēja viņam cieši blakus katrs savā pusē un, aizsardzību meklēdami, spiedās pie kājām; tie kauca un smilkstēja, reizēm izmisīgi ierēkda­mies, ja kāds vilks pielīda mazliet tuvāk nekā parasti. Tajos mirkļos, kad suņi ierēcās, viss vilku loks satraucās, vilki salēca kājās un neatlaidīgi tiecās uz priekšu — un ap Henriju trakoja vesels rēcienu un alkatainu rējienu koris. Pēc tam vilki lokā atkal sagula un šur tur kāds pat steidza atgūt pārtraukto noinidzi.

Taču visam lokam bija nemitīga tendence spiesties vi­ņam arvien tuvāk. Gabaliņu pa gabaliņam, pa collai katru reizi, te viens vilks paspraucās uz priekšu, te otrs vilks palīda tuvāk, aplis savilkās arvien ciešāk, līdz zvēri jau atradās gandrīz lēciena attālumā. Tad Henrijs mēdza ķert degošas pagales no ugunskura un sviest tās vilku lokā. Vilki ikreiz steigšus parāvās atpakaļ, pavadīdami savu pārvietošanos ar nikniem rējieniem un baiļu rēcieniem, ja labi tēmēta pagale bija ķērusi un apsvilinājusi kādu pār­drošāku zvēru.

No rīta cilvēks bija pārguris un izmocījies, acis tam bija izpletušās aiz miega bada. Tumsā viņš izvārīja sev brokastis, un ap pulksten deviņiem, kad, gaismai uzaustot, vilku bars attālinājās, viņš ķērās pie darba, ko bija izplā­nojis garajās nakts stundās. Sacirtis jaunas eglītes, viņš tās krusteniski piesēja augstu pie augošu koku stumbriem, tā izveidodams katafalka pamatni. Izmantodams nartu pārsienamo siksnu par ceļamo trosi, viņš ar suņu palī­dzību uzvilka šķirstu uz šī katafalka.

— Viņi pievāca Billu, varbūt viņi pievāks arī mani, bet jūs, jauno cilvēk, viņi nedabūs nekad, — viņš uzrunāja mirušo tā egļu galotņu kapenē.

Tad Henrijs devās ceļā, un nartas, kļuvušas vieglas, svaidījās pa taku, kamēr suņi labprāt traucās uz priekšu, zinādami, tāpat kā cilvēks, ka drošībā būs tikai tad, kad sasniegs Makgarija fortu. Vilki tagad sekoja viņiem gluži atklāti, mierīga riksī tecēdami nopakaļus vai virzīdamies gar abam malām; sarkanās mēles karājās, un pie katra elpas vilciena iekritušajos_ sānos izspīlējās ribas. Vilki bija ārkārtīgi izkāmējuši — pār skeletiem pārstiepti ādas maisi ar muskuļu virvēm pa virsu —, tik vāji, ka Henrijs klu­sībā brīnījās, kā gan viņi vēl vispār turas uz kājām un nenogažas sniega.

Viņš neuzdrošinājās ceļot līdz pašai tumsai. Pusdien­laikā saule ne tikai silti iesārtināja dienvidu pamali, bet pat pabāza bāli zeltainu augšējo maliņu pāri apvāršņa līnijai. Henrijs to uzskatīja par labu zīmi. Dienas stiepjas garumā. Saule atgriežas. Taču, tikko tās priecējošā spozme bija izzudusi, viņš tūdaļ sāka ierīkot apmetni. Vēl bija atlikušas dažas stundas pelēcīgas dienas gaismas un blāva mijkrēšļa, un viņš tās izmantoja, sacirzdams milzī­gus blāķus kurināmā.

Līdz ar nakti ieradās šausmas. Badainie vilki bija kļu­vuši vēl pārdrošāki, un bez tam Henriju māca neizgulē­tais miegs. Pret savu gribu viņš tomēr snauduļoja, tupē­dams pie ugunskura, ietinies segās un cirvi iespiedis starp ceļiem, kamēr abi suņi katrs no savas puses cieši glaudās viņam klāt. Reiz, uztrūcies no snaudas, viņš sev priekša, pēdu desmit attālu, ieraudzīja lielu, pelēku vilku — tas bija viens no lielākajiem barā. Tai brīdī, kad Henrijs pa­cēla acis, zvērs tīšuprāt izstaipījās, gluži kā laiskojošs suns, visā rīklē nožāvājās viņam tieši sejā un noraudzī­jās viņā ar īpašnieka skatienu — kā uz kārotu maltīti, ko drīz varēs notiesāt.

Sī pārliecība bija jaušama visā barā. Henrijs varēja saskaitīt kādus divdesmit vilkus, kas badainām acīm blenza viņā vai mierīgi atdusējās sniegā. Tie viņam at­gādināja bērnus, kas sapulcējušies pie klāta galda un tikai gaida atvēli ķerties pie mielasta. Un viņš bija tas cie­nasts, ar ko tiem mieloties. Viņš tikai prātoja, kā gan maltīte sāksies un kad tas notiks.

Kraudams zarus ugunskurā, viņš ievēroja, ka pret savu ķermeni izturas ar cieņu., kādu nebija izjutis nekad agrāk.

Viņš novēroja, kā kustas muskuļi, un ieinteresēts pētīja pirkstu sarežģīto mehānismu. Ugunskura gaismā viņš at­kal un atkal lēnam salieca un atlieca pirkstus gan pa vie­nam, gan visus reizē, te plati izpleta tos, te izdarīja ašus tvērienus. Viņš aplūkoja nagu veidojumu, aptaustīja pirk­stu galus, pabakstīdams tos gan stiprāk, gan vieglāk, lai izbaudītu nervu sistēmas darbību. Tā viņu sajūsmināja, un viņš pēkšņi iemīlēja pats savu smalki veidoto ķermeni, kas darbojās tik skaisti, saskaņoti un nekļūdīgi. Tad Hen­rijs pameta^ izbaiļu pilnu skatienu uz vilku apli, kas no­gaidot blīvejas viņam apkārt, un pēkšņi kā sitiens viņu ķēra apziņa, ka šis brīnumainais ķermenis, šī dzīvā miesa nav nekas vairāk kā gaļa, plēsīgu zvēru medījums, ko viņi badainiem ilkņiem saraustīs gabalos un saplosīs pa šķiedriņai, lai remdinātu izsalkumu, tāpat kā viņš ne reizi vien bija remdinājis izsalkumu ar alni un trusi. '

Henrijs uztrūkās no murgainā snaudiena un ieraudzīja sev priekšā ieruzgo vilcēni. Tā sēdēja sniega pēdas pie­cas sešas atstatu un skumīgi noraudzījās viņā. Pie kā­jām viņam iesmilkstēdamies rēca abi suņi, taču vilcene par tiem nelikās ne zinis. Tā skatījās vienīgi cilvēkā, un kādu brīdi viņš atbildēja šim skatienam. Vilcenes uzve­dībā nebija nekā draudīga. Zvērs tikai raudzījās lielās skumjās, bet cilvēks saprata, ka tās ir liela bada skum­jas. Viņš taču ir barība, un, skatīdamās viņā, vilcene jau izbaudīja ēšanas prieku. Mute tai pavērās, siekalas sāka pilēt sniegā, un patīkamā priekšsajūtā vilcene aplaizījās.

Baiļu lēkme sapurināja Henriju. Viņš steigšus sniedzās pēc degošas pagales, ar ko sviest zvēram. Bet pastieptās rokas pirksti vēl nebija satvēruši metamo, kad vilcene jau bija atlēkusi drošā atstatumā, acīm redzot, pieradusi, ka tai pastāvīgi ar kaut ko sviež. Atlēkdama vilcene ierē­cās un atņirdza baltos ilkņus līdz pat smaganām; no skumjām tās skatienā vairs nebija ne vēsts — to vietā lāktīja tik ļauna asinskāre, ka cilvēks nodrebēja. Henrijs paraudzījās uz roku, kas turēja deguli, un ievēroja savus pirkstus — cik izmanīgi tie aptvēruši zaru, pielāgodamies katram mizas grubulim, gan pacēlušies, gan nolaidušies, apņemot nelīdzeno virsmu, bet mazais pirkstiņš, kas at­radās pārāk tuvu gruzduma kvēlei, automātiski bija palie­cies sānis un, vairīdamies no svelmes, atradis balstu vē­sākā vietā; tai pašā mirklī Henrija acu priekšā atainojās vīzija, kā šos jutīgos, izveicīgos pirkstus grauž un plosa

vilcenes baltie zobi. Nekad vēl viņš nebija tā mīlējis savu ķermeni kā patlaban, kad šis viņa valdījums tika apdrau­dēts.

Augu nakti Henrijs ar degošām pagalēm atkāvās pret izsalkušo vilku baru. Reizēm viņš neviļus aizsnaudās, un tad viņu uzmodināja suņu smilksti un kaucieni. Pienāca rīts, bet pirmo reizi dienas gaisma neizklīdināja vilkus. Cilvēks veltīgi izgaidījās, ka tie ies projām. Tie palika sapulcējušies aplī ap cilvēku un viņa ugunskuru, savā īpašnieku apziņā izturēdamies tik nekaunīgi, ka rīta gais­mas pamodinātā drosme viņam atkal sašķobījās.

Henrijs tomēr izmisīgi pamēģināja doties ceļā. Taču, tiklīdz viņš atstāja ugunskura patvērumu, pārdrošākais vilks lēca uz viņu, tomēr neaizsniedza. Henrijs paglābās, palēkdamies atpakaļ, un vilka žokļi noklakstēja dažas col­las no viņa gurna. Visi pārējie vilki bija kājās, barā spiez­damies viņam apkārt, un tikai pa labi un pa kreisi mē­tātu deguļu birums aiztrenca tos pienācīgā atstatumā.

Pat dienas laikā Henrijs vairs neuzdrošinājās pamest ugunskuru, lai sacirstu jaunu kurināmo. Pēdas divdesmit nostāk slējās milzīga nokaltusi egle. Pusi dienas viņš pa­vadīja, pakāpeniski pārceldams ugunskuru līdz šai eglei, ik mirkli turēdams gatavībā kādu pusduci degošu zaru saišķu, ar ko mest ienaidniekiem. Pēdīgi nokļuvis pie egles, viņš vērīgi aplūkoja apkārtējos brikšņus, lai gāztu koku tādā virzienā, kur tas krizdams salauztu visvairāk zaru.

Nakts bija iepriekšējās atkārtojums, tikai ar to star­pību, ka miegs nu jau bija kļuvis nepārvarams. Pat suņu rēcieni viņu vairs neuztrauca. Turklāt tie tagad rēca nepār­traukti, un viņa apdullinātās, bezmiega notrulinātās sma­dzenes vairs neizšķīra balsu skaļumu un intonāciju. Viņš uztrūkās no miega ar pēkšņu rāvienu. Vilcene stāvēja pavisam klāt. Pilnīgi neapzinīgi viņš, pirkstus_ neatlaidis, iegrūda degošu zaru tieši vilcenes atvērtajā, rēcošajā rīklē. Aiz sāpēm iekaukdamies, zvērs atsprāga atpakaļ, bet Henrijs, ar gandarījumu ieelpodams gruzdošas spalvas un miesas smaku, vēroja, kā vilcene pēdas divdesmit at­tālu purina galvu un nikni ņurd.

Šoreiz, pirms laidās miegā, viņš piesēja aizdedzinātu priedes zaru sev pie labās rokas. Tikko acis bija aizvē­rušās, liesma jau apsvilināja ādu un pamodināja viņu. So paņēmienu viņš izmantoja vairākas stundas. Šādi

pamodināts, viņš ikreiz aizgainīja vilkus ar degošu zaru krusu, piesvieda ugunij kurināmo un piesēja jaunu prie­des zaru sev pie rokas. Viss veicās labi līdz tam brīdim, kad reiz priedes zars bija piesiets pārāk vajīgi. Tiklīdz viņš aizdarīja acis, zars atraisījās un nokrita.

Henrijs sapņoja. Viņam šķita, ka atrodas Makgarija forta. Tur ir silti un omulīgi un viņš ar faktorijas vadī- laju spele kribidžu. Bez tam viņam sapnī likās, ka vilki apsēduši faktoriju. Tie gaudo pie pašiem vārtiem, un brī­žam viņš ar vadītāju pārtrauc partiju, lai paklausītos un pasmietos par vilku veltajām pūlēm tikt iekšā. Un tad — tik dīvains sapnis — atskan brīkšķis. Durvis atsprāgst vaļa. Viņš redz vilkus bariem gāžamies iekšā faktorijas lielaja koptelpā. Tie lec tieši virsū viņam un vadītājam. Pec tam kad durvis atsprāgušas, zvēru gaudas kļūst šau­šalīgi ska|as. Šīs gaudas nedod viņam mieru. Sapnis iz­vērtas par kaut ko citu — Henrijs nespēja apjēgt, par ko īsti, bet visam cauri viņu vajāja nemitīgās gaudas.

Tad viņš pamodās un atskārta, ka gaudas ir īstenība. Visapkārt rēca un rēja. Vilki brāzās viņam virsū. Tie bija visur — ap viņu un virs viņa. Kāda zvēra zobi jau bija sagrābuši augšdelmu. Instinktīvi, neko nedomādams, Henrijs lēca tieši ugunī un jau lēcienā juta asu zobu cir­tienu pāršķejam kājas lielu. Tad sākās uguns kauja. Biezie dūraiņi kādu laiciņu pasargāja rokas, un viņš riekšavām šķieda pa gaisu sarkankvēlās ogles uz visām pusēm, tā ka apmetnes ugunskurs izskatījās pēc īsta vulkāna.

Taču ilgi tā turpināties nevarēja. Seju jau klāja apde­guma tulznas, uzacis un skropstas bija pilnīgi nosvilušas, un kājas vairs nejaudāja ciest karstumu. Turēdams katra rokā pa liesmojošam zaram, viņš izlēca no ugunskura. Vilki bija aizgainīti patālāk. Visās malās, kur bija nobi­rušas kvēlošās ogles, čūkstēja sniegs, un ik brīdi kads vilks mukdams mežonīgi palēcās, ar rēcienu un smilkstu ziņodams, ka uzkāpis uz šādas gailošas ogles.

Aizsviedis abus degošos zarus uz tuvākajiem ienaid­niekiem, cilvēks nometa sniegā kūpošos dūraiņus un mī­ņājās pa kupenu, lai atvēsinātu kājas. Abu suņu vairs nebija, un Henrijs labi zināja, ka tie tikuši celti galdā kārtējai maltītei tajā ieilgušajā mielastā, kurš pirms vai­rākām dienām sākās ar Fetiju un kura pēdēja maltīte nā­kamajās dienās, jādomā, būs viņš pats.

— Mani jūs vēl neesat dabūjuši! — Henrijs iebrēcas,

neganti vicinādams dūri pret izsalkušajiem plēsoņām, bet viņa balss skaņa tikai satracināja visu vilku apli, visap­kārt ieskanējās'rēcieni, un vilcene slīdošā gaitā pa sniegu pielavījās viņam pavisam klāt, vērodama viņu ar bada skumjām acīs.

Henrijs ķērās pie darba, jo viņam bija iešāvusies prātā jauna ideja. Viņš sakūra ugunskurus visapkārt plašā lokā. Pats viņš apsēdās apļa iekšpusē, pasviedis sev apakšā gu­ļamvietas piederumus, lai pasargātos no kūstošā sniega. Tiklīdz cilvēks bija nozudis aiz liesmu aizsega, viss bars ziņkārīgi pienāca pie pašiem ugunskuriem paraudzīties, kur tad viņš palicis. Līdz šim tiem bija trūcis iespējas tuvāk iepazīties ar uguni, bet tagad tie satupās ap to cieša loka, gluži kā suņi blisinādami acis, žāvādamies un staipīdami kārnos ķermeņus neierastajā siltumā. Tad vil­cene apsēdās, pacēla purnu pret zvaigznēm un sāka gau­dot. Cits pēc cita vilki tai pievienojās, līdz viss bars tu­pēja, purnus pret debesīm paslējuši, un gaudodami vilka savu bada dziesmu.

Uzausa rīts, pēc tam iestājās diena. Ugunskuri bija no- plakuši. Kurināmā vairs nebija, vajadzēja gādāt jaunu. Cilvēks mēģināja iziet ārpus sava liesmu aploka, taču vilki tūdaļ gūzmā gāzās viņam pretī. No degošo zaru svie­dieniem tie gan palēcās sānis, bet atpakaļ vairs nelēca. Veltīgi Henrijs pūlējās padzīt zvērus tālāk. Kad viņš pē­dīgi padevās un streipuļodams atgriezās apļa iekšpusē, kāds vilks lēca viņam pakaļ, taču neveiksmīgi, un no­krita ar visām četrām ķepām tieši oglēs. Zvērs šausmās iekaucās, reizē dusmās ierēkdamies, un trausās atpakaļ, lai atdzesinātu ķepas sniegā.

Cilvēks sakucis čurnēja uz savām segām. Sagumušais ķermenis, gurdi noslīgušie pleci un uz ceļiem noguldīta galva — viss liecināja, ka viņš cīņu uzdevis. Sad tad viņš pacēla galvu, lai paskatītos, kā izdziest uguns. Liesmu un sarkano ogļu aplis bija sadalījies atsevišķās strēmelēs, kuru starpā rēgojās tukši laukumi. Šie atvērumi pletās platumā, ugunskuru strēmeles raucās mazākas.

— Nu jūs varat nākt un mani pievākt, kad vien tīk, — viņš nomurmināja. — Man vienalga, es gulēšu.

Reiz pamodies, Henrijs ieraudzīja apļa spraugā tieši sev pretī vilcēni, kas viņu cieši vēroja.

Pēc brītiņa viņš atkal pavēra acis — pašam gan šķita, ka pagājušas jau ilgas stundas. Bija notikusi kāda

dīvaina pārmaiņa — tik neizprotama pārmaiņa, ka viņš aiz izbrīna pamodās pilnīgi. Kaut kas bija noticis. No sā­kuma viņš neapjēdza, kas īsti. Tad viņš saprata. Vilki bija projām. Palicis tikai nobradāts sniegs, kas rādīja, cik tuvu tie viņam pienākuši. Miegs atkal vāliem vēlās virsū un no jauna pievārēja viņu, galva jau slīga uz ce­ļiem, bet tad viņš pēkšņi saslējās.

Bija dzirdami cilvēku saucieni, nartu čirkstoņa, iejūga siksnu čīkstēšana un vilcējsuņu nepacietīgie smilksti. Čet- rējas nartas, uzbraukušas no upes gultnes, tuvojās ap­metnei starp kokiem. Pusducis vīru sastājās ap cilvēku, kas čurnēja dziestošās uguns aplī. Tie viņu purināja un dunkāja, cenzdamies dabūt pie atmaņas. Henrijs blenza cilvēkos kā piedzēries un murmulēja stieptā, miegainā valodā:

— Rudā vilcene … Nāca pie suņiem barošanas laikā … Papriekš ēda suņu barību … Tad viņa apēda suņus … Un pēc tam viņa apēda Billu …

— Kur ir lords Alfrēds? — kāds no vīriem iebļāva Henrijam ausī, bez žēlastības sapurinādams viņu.

Henrijs lēnām pakratīja galvu.

— Nē, viņu tā neapēda … Viņš ir uzvilkts koka ga­lotnē iepriekšējā apmetnē.

— Miris? — vīrietis izsaucās.

— Pie tam vēl guldīts zārkā, — Henrijs atbildēja. Viņš īgni izrāva plecu no taujātāja tvēriena. — Paklau, liec mani mierā … Esmu bezjēdzīgi pārmocījies… Ar labu nakti visapkārt…

Acu plaksti viņam notrīsēja un aizkrita. Zods noslīga uz krūtīm. Tikko pārējie bija viņu ērtāk atguldījuši uz segām, aukstajā gaisā izskanēja skaļi krācieni.

Bet bija dzirdama arī vēl cita skaņa. Tālu tālumā tik tikko saklausāma skanēja vilku bara bada dziesma — tie dzina pēdas kādam citam medījumam, jo cilvēku pievākt tiem nebija laimējies.