Baltais Ilknis

I NODAĻA SAVAS CILTS IENAIDNIEKS

Ja arī Baltā Ilkņa dabā būtu slēpusies kaut vissīkākā iespēja kādreiz brālīgi sadraudzēties ar paša cilts pār­stāvjiem, tad šāda iespēja tika neglābjami iznicināta, kad viņu padarīja par nartu pajūga vadoni. Jo no šā brīža suņi viņu ienīda — ienīda par īpašo gaļas devu, ko vi­ņam izsniedza Mitsahs; ienīda par visām īstenībā izrā­dītajām un tikai iedomātajām priekšrocībām, kādas viņš baudīja; ienīda par to, ka viņš allaž bēg no tiem pajūga priekšgalā, līdz trakumam kaitinādams pārējos suņus ar kuplās astes vēcināšanu un ņirbošajām pakaļkājām, kas nemitīgi attālinājās un nebija notveramas.

Un Baltais Ilknis savukārt ienīda tos tikpat neganti. Vadoņa amats viņam nekādā ziņā nešķita pagodinājums. Ar mokām viņš pārvarēja sevi, samierinādamies ar faktu, ka spiests skriet rejošo suņu priekšgalā, spiests bēgt no tiem, kur viņš taču trīs gadus katru suni bija kulstījis un turējis bijībā. Taču pārvarēt to vajadzēja, citādi drau­dēja bojā eja, bet viņā mītošais dzīvības spars nepavisam neliecās iet bojā. Tajā mirklī, kad Mitsahs izkliedza pa­vēli doties ceļā, viss suņu aizjūgs ar dedzīgiem un nik­niem rējieniem gāzās tvarstīt Balto Ilkni.

Aizstāvēties viņš nevarēja. Ja viņš pavērstos tiem pretī, Mitsaha dzeldīgā pātagas siksna cirstu viņam pa purnu. Viņam atlika vienīgi skriet projām. Viņš taču nevarēja tikai ar asti un pakaļkājām turēties pretī kaucošajai suņu ordai. Ar šādiem ieročiem neko nebija iespējams iesākt pret tik daudziem asinskāriem ilkņiem. Tālab, ik ar lē­cienu spiests pārvarēt savu raksturu un pazemot lep­numu, Baltais Ilknis drāzās tikai uz priekšu — un tā viņam vajadzēja lēkšot visu augu dienu.

Nav iespējams tik varmācīgi nodarīt pāri savam rak­sturam, lai tas neatriebtos pats sev. Tas ir tāpat kā ar matu, kam taču dabas vēlēts augt uz āru no ķermeņa, — ja to pretdabiski pārliec un liek tam augot spiesties at­pakaļ miesā, rodas nedzīstoša, strutojoša brūce, kas

sagādā neciešamas sāpes. Tā bija arī ar Balto Ilkni. Ik­viens dzinulis viņu urdīt urdīja klupt virsū suņu baram, kas auroja tepat pie papēžiem, bet dieva griba to aiz­liedza; bez tam šo gribu vēl apstiprināja pātaga ar trīs­desmit pēdu garu siksnu no kārībās zarnām. Tā nu Bal­tais Ilknis cieta klusēdams, viņa sirdi grauza skaudrā netaisnība, un viņš briedināja sevī tādu naidu un nik­numu, uz kādu vien spējīgs viņa negantais un nelokāmais raksturs.

Ja vien kādu radību iespējams apzīmēt par paša cilts ienaidnieku, tad Baltais Ilknis bija šāds radījums. Viņš žēlastības negaidīja un arī nevienu nežēloja. Viņa miesu allaž klāja suņu bara plēstās skrambas un brūces, un viņš savukārt allaž apgādāja visus suņus ar tādām pa­šām savu zobu atstātām piemiņas zīmēm. Kad ceļotāji ierīko apmetni un suņus izjūdz, pajūgu vadoņi parasti cenšas luncināties dievu tuvumā, lai tie viņus pasargātu, taču Baltais Ilknis, gluži otrādi, nicīgi vairījās no šādas aizstāvības. Viņš drosmīgi klaiņoja pa apmetni, naktī atriebdamies par visu dienā izciesto. Tai laikā, kad viņš vel nebija iecelts par pajūga vadoni, suņi bija iemācīju­šies manīties nost 110 Baltā Ilkņa ceļa. Tomēr tagad viss izvērtās citādi. Augu dienu Balto Ilkni vajādami, suņi bija iekaisuši, to smadzenēs pusneapzināti bija iespiedu­sies aina, kā Baltais Ilknis no tiem bēg, visu dienu iz­baudījuši šo pārākuma sajūtu, tie nespēja pārslēgties un piespiest sevi griezt viņam ceļu. Tiklīdz Baltais Ilknis ieradās suņu pulkā, tūdaļ izcēlās kautiņš. Baltā Ilkņa ceļu visgarām iezīmēja rūcieni, ķīviņi un smilksti. Pat gaiss, ko viņš ieelpoja, bija piesātināts ar niknumu un naidu, un tas, protams, tikai briedināja vēl stiprāku naidu 1111 niknumu viņā pašā.

Kad Mitsahs izkliedza pavēli pajūgam apstāties, Baltais Ilknis paklausīja. Pirmajā laikā pajūga suņiem tas sa­gādāja lielas nepatikšanas. Visi kā viens tie metās virsū ienīstajam vadonim, tikai nu apstākļi bija mainījušies. Aizmugurē stāvēja Mitsahs, kura rokā svilpdama švīk­stēja garā pātaga. Tā suņi pēdīgi mācījās saprast — ja pajūgs tiek apturēts pēc pavēles, Baltais Ilknis jāliek mierā. Taču, ja Baltais Ilknis apstājās pats — bez pa­vēles, tiem bija atļauts klupt viņam virsū un saplosīt viņu, ja vien tie spēj. Dažas reizes izmēģinājies, Baltais Ilknis nekad vairs neapstājās bez pavēles. Viņš visu

iegaumēja ļoti ātri. Citādi nemaz nebija iespējams — vi­ņam vajadzēja visu iemācīties ātri, lai spētu izdzīvot ar tik ārkārtīgi grūtiem noteikumiem, kādus viņam izvirzīja dzīve.

Taču neaiztikt Balto Ilkni apmetnē — to nu suņi ne­kādi nespēja iemācīties. Katru dienu ar niknām rejām pajūgā vajājot Balto Ilkni, tie pilnīgi aizmirsa iepriekšē­jās nakts mācību un katru nakti bija spiesti apgūt šo mā­cību no jauna, lai tūdaļ atkal aizmirstu. Bez tam suņu naidā pret Balto Ilkni slēpās arī dziļāka jēga. Tie izjuta kādu sugu atšķirību starp viņu un sevi — un ar šo iemeslu vien pietika, lai suņi neieredzētu Balto Ilkni. Tā­pat kā Baltais Ilknis, arī viņi bija tikai piejaucēti vilki. Tomēr viņi bija piejaucēti jau kopš daudzām paaudzēm. Mežonīgās Pirmatnības spēki viņos bija jau gandrīz iz­dzisuši, viņiem Pirmatnība nozīmēja vairs tikai kaut ko nezināmu, šausminošu, kas mūžam draud un mūžam ga­tavs uzbrukt. Bet Baltajā Ilknī vēl spēcīgi jautās Mežo­nīgā Pirmatnība — gan izskatā, gan darbos, gan dziņās. Viņš pats bija šās Pirmatnības simbols, tās personificē­jums, tā ka suņi, ņirgdami zobus pret Balto Ilkni, aiz­stāvējās pret iznīcības spēkiem, kas uzglūn no meža bie­zokņu ēnainajām dzīlēm un naksnīgās tumsas aiz uguns­kuru gaismas loka.

Tomēr vienu gudrību suņi bija iegaumējuši — turēties barā. Baltais Ilknis bija pārāk briesmīgs ienaidnieks, ja ar to sastapās vienatnē. Suņi stājās pretī Baltajam Ilknim tikai visā barā, citādi viņš pa vienu nakti būtu tos ap­lasījis citu pēc cita. Ja suņi turējās kopā, Baltajam ilknim nekad nebija izdevies kādu nogalināt. Viņš gan varēja notriekt kādu suni no kājām, bet pārējo bars uz­klupa viņam ātrāk, pirms vēl viņš paguva nāvīgi iecirst zobus pretinieka rīklē. Tiklīdz manīja sākamies ķīviņu, visi aizjūga suņi bija kopā un stājās Baltajam Ilknim pretī. Ja arī suņi ņerījās savā starpā, visas iekšējās ne­saskaņas mirklī bija aizmirstas, tiklīdz sākās kautiņš ar Balto Ilkni.

Taču, no otras puses, lai kā suņi pūlējās, Balto Ilkni nogalināt tie nespēja. Viņš bija pārāk izveicīgs, pārāk liels un pārāk gudrs. Viņš izvairījās no nostūriem, kur viņu varētu iesprostot, un arvien pamanījās izšmukt, ja pārējie suņi grasījās viņu ielenkt ciešā lokā. Un nogāzt

Balto Ilkni no kājām — šādu paņēmienu neprata ne­viens suns. Viņa kājas turējās atspērušās pret zemi tik­pat cieši, cik cieši viņš turējās pie dzīvības. Starp citu, nebeidzamajā karastāvoklī ar suņu baru palikt uz kājām un palikt dzīvam ir līdzvērtīgi jēdzieni, un neviens to nezināja labāk par Balto Ilkni.

Tā Baltais Ilknis bija kļuvis par savas cilts ienaid­nieku, jo viņa cilts bija piejaucēti vilki, kas izlutuši cil­vēka rokas kurto ugunskuru siltumā un kļuvuši vāji cil­vēka spēka aizsargājošajā pajumtē. Baltais Ilknis bija negants un nepielūdzams. Tādu dzīve viņu bija izveido­jusi. Viņš pasludināja asinsatriebi pret visu suņu cilti. Un tik nežēlīgi viņš iedzīvināja šo asinsatriebi, ka pat Pelēkais Bebrs, pats īstenībā būdams nežēlīgs mežonis, varēja tikai apbrīnot Baltā Ilkņa nežēlību. Pelēkais Bebrs zvērējās, ka neesot vēl bijis pasaulē šitāda nezvēra; un svešo apmetņu indiāņi zvērējās tāpat, pieminēdami Baltā Ilkņa upurus savos suņu baros.

Kad Baltajam Ilknim bija nepilni pieci gadi, Pelēkais Bebrs atkal paņēma viņu līdzi garā ceļojumā, un indiāņi vel ilgi atcerējās, kādu postu Baltais Ilknis bija pastrā­dājis suņu baru vidū daudzajās apmetnēs ceļā gar Ma­kenzi upi, pāri Klinšu kalniem un lejup gar Dzeloņcūkas upi līdz Jukonai. Viņš veldzēja savu atriebības kāri pret visu cilti. Svešie suņi neko ļaunu nenojauta. Tie nebija sagatavojušies uz viņa straujajiem, negaidītajiem uzbru­kumiem bez kāda brīdinājuma. Tiem jausmas nebija, kas viņš tāds ir, — zibenīgs slepkava. Tie sabozās pret viņu un izaicinādami padižojās uz stīvām kājām, kamēr Baltais Ilknis netērēja laiku sīkumainām gatavošanās ceremonijām, — strauji kā vaļā atlaista tērauda atspere viņš klupa sunim pie rīkles un izdzēsa tā dzīvību, nedo­dams tam laiku ne atjēgties no pārsteiguma, ne aptvert, kas īsti notiek.

Baltais Ilknis kļuva lietpratīgs cīnītājs. Viņš cīnījās aprēķinādams. Viņš nekad nešķiedās ar spēkiem, neielai­dās ilgstošos kautiņos. Viņš klupa virsū pārāk strauji un, ja netrāpīja uzreiz, tikpat strauji lēca atpakaļ, tā ka cīniņš nepaspēja ievilkties. Vilkiem piemītošā nepatika pret tuv- cīņām viņā izpaudās sevišķi spēcīgi. Viņš nespēja ciest ilgāku saskari ar otra ķermeni. Šādā saskarsmē jautās briesmas. Tā iesvēla viņu trakumā. Viņam vajadzēja at­rasties pa gabaliņu, brīvībā, stāvēt uz paša kājām, nepie-

skaroties nevienam dzīvam radījumam. Tādā veidā Pir­matnība vēl turēja viņu ciešā gūstā, tāda bija tās iz­pausme viņā. Šo sajūtu bija vēl pastiprinājusi vientuj- niecīgā dzīve, jo kopš bērnības Baltais Ilknis bija dzīvojis kā izraidītais. Satiksmē ar citiem slēpās briesmas. Tās bija lamatas — mūžīgās lamatas; bailes no lamatām bija dziļi iezīdušās Baltā Ilkņa būtībā, ievijušās katrā dzīvī­bas šķiedriņā.

Šādos apstākļos svešajiem suņiem, kam Baltais Ilknis uzbruka, nebija ne mazāko izredžu turēties pretī. No to ilkņiem viņš izlocījās. Viņš vai nu nobeidza tos, vai at­lēca atpakaļ, abos gadījumos palikdams sveikā. Dabā ne­kas nav bez izņēmuma — tādi gadījās arī Baltajam Il­knim. Dažreiz notika, ka viņā ieķērās reizē vairāki suņi un paguva viņu sakost, pirms viņš aizspruka, un bija arī reizes, kad viens pats suns viņu dziļi savainoja. Bet tie bija atsevišķi gadījumi. Visumā viņš bija izvērties par tik veiksmīgu cīnītāju, ka allaž neskarts aizgāja savu ceļu.

Otra priekšrocība viņam bija tā, ka viņš spēja precīzi aptvert laiku un atstatumu. Protams, to viņš ncaplēsa ap­zinīgi. Šādos gadījumos viņš neko neapsvēra. Viss no­tika automātiski. Viņa acis saskatīja precīzi un nervu šķiedras precīzi nodeva skatīto impulsu smadzenēm. Šie jutekļi viņam bija saskaņoti labāk nekā caurmēra suņiem. Tie sadarbojās elastīgāk, un kontakts bija ciešāks. Viņa nervu, smadzeņu un muskuļu koordinācija bija daudz, pat daudzkārt labāka. Tiklīdz acis ziņoja smadzenēm par redzēto kustību, smadzenes bez īpašām pūlēm tūdaļ zi­nāja, cik lielu telpas platību aptvers šī kustība un cik ilgs laiks vajadzīgs tās izpildei. Tālab viņš spēja izvairīties no otra suņa lēciena vai zobu cirtiena, tai pašā momentā līdz sekundes daļiņai apsverot piemēroto brīdi, kad uz­brukt pašam. Viņa nervi un smadzenes kopā veidoja vis­pilnīgāko mehānismu. Taču nekāda atzinība viņam par to nepienācās. Daba pret viņu bijusi dāsnāka nekā pret caurmēra dzīvniekiem, tas arī viss.

Bija vasara, kad Baltais Ilknis nonāca Jukonas fortā. Lielo ūdensšķirtni starp Makenzi un Jukonu Pelēkais Bebrs bija šķērsojis ziemas beigās, un pavasari viņš pār­laida, medīdams starp Klinšu kalnu rietumu atzarēm. Pēc tam kad Dzeloņcūku upē ledus uzlūza, viņš sameistaroja laivu un īrās lejup pa straumi līdz tai vietai, kur tā pie

paša Polārā loka savienojas ar Jukonu. Te atradās vecs Hudzona līča sabiedrības forts, te bija daudz indiāņu, daudz pārtikas un valdīja nepieredzēts satraukums. Bija tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada[2] vasara, un tūkstošiem zelta meklētāju devās augšup pa Jukonu uz Dausonu un Klondaiku. Cilvēki atradās vēl simtiem jūdžu 110 mērķa, tomēr dažs labs bija ceļā jau vairāk nekā gadu, un vismazāko attālumu nobraukušie bija veikuši līdz še­jienei pieci tūkstoši jūdžu, bet viens otrs ieradies pat no pasaules otras malas.

Te tad nu Pelēkais Bebrs apmetās. Viņa ausis bija sa­snieguši čuksti par zelta drudzi, un viņš bija atvedis vai­rākus saiņus kažokādu, kā arī nastu labi pašūtu dūraiņu un mokasīnu. Viņš nebūtu vis laidies tik garā ce|ā, ja necerējis bagātīgi iepelnīties. Taču cerētais bija tīrais nieks pret to, ko viņš šeit varēja iegūt. Vispārdrošākie sapņi nebija sniegušies pāri simt procentiem peļņas, bet viņš te varēja dabūt pat tūkstoti. Kā jau īsts indiānis, viņš norīkojas uz pamatīgu un gausu tirgošanos, kaut ari paietu visa vasara un vēl daļa ziemas, kamēr izpārdos preci.

Jukonas fortā Baltais Ilknis pirmo reizi redzēja baltos cilvēkus. Salīdzinājumā ar jau pazīstamajiem indiāņiem tie viņam šķita citas sugas būtnes, visaugstākā dievu pa­šķira. Tie viņam iedvesa bijību kā visaugstākās varas ne­sēji, un dievu varenība taču balstās uz varu. Baltais Ilknis to neizsecināja, ne arī prāta apsvērumi viņu no­veda pie pārliecības, ka baltie dievi ir varenāki. Viņš to tikai izjuta, neko vairāk, tomēr tādēļ jau šī pārliecība nebija mazāk ietekmīga. Tāpat kā kucēna dienās cilvēku roku darināto vigvamu draudīgie veidoli iedvesa viņam pārliecību par cilvēka varenību, tā tagad viņu ietekmēja 110 masīviem baļķiem celtās ēkas un forts. Te slēpās vara. Sie baltie dievi bija stipri. Viņu spējas bija daudz vare­nākas nekā līdz šim pazītajiem dieviem, kuru vidū vis­spēcīgākais bija Pelēkais Bebrs. Tomēr pat Pelēkais Bebrs šķita sīks dieviņš starp šiem baltādainajiem dieviem.

Protams, to visu Baltais Ilknis tikai juta. Viņš neko neaptvēra apzinīgi. Taču dzīvnieki savā rīcībā vairāk va­dās no šādām izjūtām nekā no prāta apsvērumiem; un

visa Baltā Ilkņa izturēšanās tagad balstījās uz apjautu, ka baltie cilvēki ir visaugstākie dievi. Vispirmām kartam viņš pret tiem izturējās ar lielām aizdomām. Kas zina, kādas nepazīstamas briesmas slēpjas šo dievu darbos, kādas jaunas, līdz šim nepazītas ciešanas tie var nodarīt? Baltais Ilknis tos ziņkārīgi novēroja, taču bažīgi centās palikt to nepamanīts. Pāris pirmajās stundās viņš ap­mierinājās, lodādams apkārt un no droša atstatuma no­skatīdamies tajos. Redzēdams, ka suņiem, kas uzturas balto dievu tuvumā, nekas ļauns nenotiek, arī viņš sāka nākt tuvāk.

Savukārt baltie cilvēki tūdaļ ieinteresējās par Balto Ilkni. Tie drīz vien ievēroja viņa līdzību ar vilku un rā­dīja viņu cits citam. Sī rādīšana ar pirkstiem ļoti saner­vozēja Balto Ilkni, un, kad baltie cilvēki mēģināja tuvo­ties, viņš atņirdza zobus un pabēga sānis. Nevienam pa­šam neizdevās pieskarties Baltajam Ilknim, un labi vien bija, ka neizdevās.

Baltais Ilknis drīz ievēroja, ka no baltajiem dieviem tikai nedaudzi — kādi desmit vai divpadsmit — dzīvo uz vietas. Katru otro vai trešo dienu pie krasta piestāja tvai­konis (vēl viens ietekmīgs varenības pierādījums) un uz­kavējās te kādas stundas. Baltie cilvēki kāpa ārā no šiem tvaikoņiem un atkal kāpa iekšā, un brauca tālāk. Balto cilvēku bija neizsakāmi daudz. Jau pirmajās pāris dienās Baltais Ilknis saskatījās tik daudz šo cilvēku, cik indiāņu viņš nebija redzējis pa visu savu mūžu; un turpmākajās dienās arvien jauni ieradās no upes lejgala, pakavējās kadu brītiņu un atkal aizbrauca pa upi augšup, pazuz- dami no redzes loka.

Ja arī baltie dievi bija visvareni, tad viņu suņi gan nekur nederēja. To Baltais Ilknis atklāja visai drīz, sa- stapdamies ar tiem, kas nonāca krastā līdzi saviem saim­niekiem. Šie suņi bija daždažāda izskata un lieluma. Da­žam kājas bija īsas — pārāk īsas, citam atkal garas — pārāk garas. Bieza spalvu kažoka vietā tos sedza īsa vilniņa, un dažam pat ne lāga vilniņas nebija. Un ne­viens pats nemācēja cīnīties.

Tā kā Baltais Ilknis bija visas suņu cilts ienaidnieks, viņš uzskatīja par savu pienākumu cīnīties ar šiem jaun­atnācējiem. Dažas reizes izkāvies, Baltais Ilknis ieman­toja pret tiem dziļu nicināšanu. Tie visi bija bezpalīdzīgi mīkstčauļi, tie gan sacēla dižu troksni, taču kluburēja neveikli un cīnoties pajāvās tikai uz spēku, kamēr viņš izmantoja izveicību un viltību. Svešie suņi riedami gāzās viņam virsū. Viņš aizlēca sānis. Tie tā ari neaptvēra, kur viņš palicis, bet viņš tajā mirklī triecās pretinieka plecā, nogāza to no kājām un ar parasto paņēmienu grāba aiz rīkles.

Bieži šis grābiens bija nāvējošs, un tad sakostais suns palika vārtāmies zemē, kur viņam tūdaļ uzklupa vesels bars indiāņu suņu, kas jau to vien gaidīja, un saplosīja viņu gabalos. Baltais Ilknis bija gudrs. Viņš jau sen bija aptvēris, ka dievi neganti pārskaišas, ja kāds nobeidz viņu suņus. Baltie cilvēki šai ziņā nebija izņēmums. Tā­lab viņš aprobežojās ar to, ka notrieca kādu no viņu su­ņiem un dziji pārplēsa tam rīkli, pēc tam pats aizlavīda- mies projām un ļaudams baram pabeigt viņa iesākto ne­žēlīgo izrēķināšanos. Baltie cilvēki drāzās suņu baram virsū un izgāza savu niknumu pār tiem, bet Baltais Ilknis tika cauri sveikā. Viņš mēdza palikt stāvam turpat netālu un noskatīties, kā viņa ciltsbrāļus apstrādā ar akmeņiem, rungām, cirvjiem un visādiem rīkiem, kas gadās pa tvē­rienam. Baltais Ilknis bija ļoti gudrs.

Citlsbrāļi no savas puses šo to iemācījās, un līdz ar viņiem jaunas gudrības apguva arī Baltais Ilknis. Suņi ievēroja, ka pie šādām izpriecām var tikt vienīgi tais brī­žos, kad tvaikonis nupat kā pietauvots krastā. Tiklīdz divi trīs svešie suņi bija saplosīti un nokosti, baltie cilvēki steigšus sadzina savus suņus atpakaļ uz klāja un sāka negantu izrēķināšanos ar uzbrucējiem. Kāds baltais, paša acīm ieraudzījis, ka viņa seteru sarausta gabalgabalos, izrāva revolveri un sešas reizes ātri izšāva, un seši no bara palika guļam beigti vai nāvīgi ievainoti — atkal viena varenības izpausme, kas dziļi iespiedās Baltā Ilkņa apziņā.

Baltais Ilknis ar sajūsmu izbaudīja šos notikumus. Viņš necieta savu sugu un bija pietiekami slīpēts, lai pats tiktu cauri ar veselu ādu. Sākumā čīkstini ar balto cilvēku su­ņiem viņam bija tikai izklaidēšanās. Pēc kāda laiciņa tā kļuva par viņa galveno nodarbošanos. Viņam jau tik un tā nebija ko darīt. Pelēkais Bebrs bija aizņemts ar tir­gošanos un iedzīvošanos bagātībā. Tālab Baltais Ilknis slamstījās gar piestātni kopā ar indiāņu suņu varzu, kas bija galīgi paklīdeni, un gaidīja piebraucam tvaikoņus. Kad tvaikonis piestājās krastā, sākās izprieca. Jau pēc dažām minūtēm, tiklīdz baltie cilvēki bija atģidušies no pārsteiguma, suņu varza izšķīda uz visām pusēm. Izprieca bija galā, un varēja gaidīt nākamā tvaikoņa ierašanos.

Tomēr nekādā ziņā nevar apgalvot, ka Baltais Ilknis būtu šīs suņu bandas loceklis. Viņš nemaisījās tiem pa vidu, turējās savrup, palikdams neatkarīgs, un suņi no viņa pat baidījās. Tiesa gan, viņš darbojās kopīgi ar tiem. Viņš uzsāka čīkstinu ar svešo suni, bet visa varza nogai­dīja. Tiklīdz svešais suns bija pievārēts, banda metās tam virsū un piebeidza to. Bet Baltais Ilknis tūdaļ laidās la­pās, ļaudams, lai suņu varza saņem sodu no saniknota­jiem dieviem.

Šāda čīkstina uzsākšanai nekādu pūļu nevajadzēja. Kad svešie suņi bija noskrējuši krastā, viņam pietika vienīgi parādīties — vairāk nekas nebija jādara. Tiklīdz svešie viņu pamanīja, tie metās viņam virsū. Viņš tiem bija Me­žonīgā Pirmatnība — tas nezināmais, briesmīgais, allaž draudīgais, kas pirmatnējā pasaulē pa tumsu klaiņoja ap ugunskuriem, kamēr suņi glābdamies spiedās tuvāk ugunij un to instinkti pamazām pārveidojās — tie mācījās bai­dīties no Pirmatnības, no kuras paši cēlušies, bet kuru tie bija pametuši un nodevuši. Paaudzi pēc paaudzes laika tecējumā šīs bailes no Pirmatnības pamazām tika iegravē­tas viņu raksturā. Gadsimtiem ilgi Pirmatnība nozīmēja šausmas un iznīcību. Un visu šo laiku suņiem bija saim­nieku piešķirta pilnīga brīvestība nonāvēt visu, kam sa­skare ar Pirmatnību. Tā viņi ne tikvien aizsargājās paši, bet arī aizstāvēja dievus, kuru sabiedrībā mitinājās.

Un, kaut gan šie suņi bija tikko ieradušies no maigās dienvidu pasaules, nupat noskrējuši pa trapu un pirmo­reiz spēruši kāju uz Jukonas krasta, tiem pietika ieraudzīt Balto Ilkni, lai izjustu nepārvaramu tieksmi brukt virsū un nonāvēt viņu. Lai arī daudzi bija dzimuši un auguši pilsētā, tiem tik un tā piemita instinktīvas bailes no Pir­matnības. Ne jau ar savām acīm vien tie skatīja vilkam līdzīgo zvēru, kas gaišā dienas laikā nostājās to priekšā. Viņi to skatīja ar savu senču acīm, ar iedzimtu atceri pa­zina, ka Baltais Ilknis ir vilks, un viņu atmiņās atplaik- snījās sensenais cilšu ienaids.

Tas viss sagādāja Baltajam Ilknim aizraujošu labpa­tiku. Ja jau viņa izskats vien dzen svešos suņus klupt viņam virsū, jo labāk viņam un jo ļaunāk tiem. Tie viņu uzskatīja par likumīgu medījumu, un viņam savukārt likumīgs laupījums šķita šie svešie.

Ne velti dienasgaismu Baltā Ilkņa acis pirmoreiz bija skatījušas vientuļā midzenī, un veltīgas nebija viņa pir­mās cīņas ar rubeni, zebieksti un lūsēni. Un ne jau velti viņa kucēna dienas ar savām vajāšanām bija sagandējis Liplips ar kucēnu baru. Tas viss būtu varējis notikt ci­tādi, un tad arī Baltais Ilknis būtu izvērties citāds. Ja pasaulē nebūtu bijis Liplipa, viņš savu bērnību būtu pār­laidis kopu gaitās ar pārējiem kucēniem, pats izaudzis vairāk sunim līdzīgs un ieredzētu arī citus suņus. Ja Pe­lēkais Bebrs būtu vairāk nosvēries uz laipnību un mīles­tību, viņš būtu spējis pamodināt Baltā Ilkņa rakstura dzīlēs slēptās maigās jūtas un ļāvis tām iznirt virspusē. Taču ta tas nebija noticis. Baltā Ilkņa raksturs tika for­mēts un veidots tā, ka viņš kļuva tāds, kāds bija, — drūms vienpatis, nīgrs un mežonīgs, visas savas cilts ienaidnieks.

II NODAĻA ārprātīgais dievs

Jukonas fortā pastāvīgi dzīvoja tikai neliels skaits balto. Šie cilvēki visi jau sen mitinājās ziemeļu novados. Tie sevi dēvēja par veterāniem jeb «ieraugu» un paši ļoti lepojās ar šo klasificējumu. Pret citiem — nesen šeit iebraukušiem cilvēkiem tie izturējās ar nicinājumu. Visi, kas kāpa krastā no tvaikoņiem, bija jaunienācēji. Tos mēdza saukāt par chechaquos, un tiem šis apzīmējums ļoti nepatika. Tie maizes cepšanai mēdza lietot cepamo pulveri. Šī tad bija tā aizvainojošā atšķirība starp tiem un veterāniem, kuri, protams, maizi raudzēja ar saskā­bušu mīklu, jo cepamā pulvera jau viņiem nebija.

Taču ne jau tas svarīgi. Fakts ir tas, ka cilvēki, kas dzīvoja fortā, nicināja jaunienācējus un ar prieku noska­tījās, ja tiem gadījās nepatikšanas. It īpaši viņus sajūs­mināja juceklis, kādu Baltais Ilknis ar savu paklīdeņu varzu sacēla jaunienācēju suņu vidū. Tiklīdz pienāca tvai­konis, forta iemītnieki alvien mēdza steigties uz krast­malu, lai noskatītos interesanto izrādi. Viņi to gaidīja ar tādu pašu nepacietību kā indiāņu suņi, bez tam cil-

vēki tūdaļ bija pratuši novērtēt, cik viltīgu lomu šai me­žonīgajā spēlē uzņēmies Baltais Ilknis.

Pārējo vīru vidū viens jo īpaši bija aizrāvies ar šo iz­priecu. Viņš skrēja skriešiem, tiklīdz padzirda tvaikoņa svilpi, un, kad pēdējais cīniņš bija galā un Baltais Ilknis līdz ar baru jau savmalu kurš, fortā viņš atgriezās gau­siem soļiem, ar nožēlā apmākušos seju. Dažu labu reizi, kad izlutis Dienvidzemes suns nogāzās un, suņu ilkņu plosīts, iekaucās nāves agonijā, šis vīrs nespēja noval­dīties un, sajūsmā iespiegdamies, palēcās gaisā. Bet Balto Ilkni viņš allaž vēroja ar alkatīgu un kāru aci.

Pārējie forta iemītnieki šo vīru dēvēja par «Skaisto». Viņa īsto vārdu neviens tā arī nezināja, bet novadā viņu pazina ar iesauku «Skaistais Smits». īstenībā viņš bija viss kas cits, tikai ne skaists. No šīs antitēzes tad arī bija atvasināta iesauka. Viņš bija neiedomājami neglīts. Daba ar viņu bija apgājusies skopi. Pašā sākumā jāpa­saka, ka viņš bija sīka auguma un uz kārnā ķermeņa bija uztupināta nenormāli kalsnēja galva, bet galvvirsus no- šļaupts par smaili. Bērnībā, kamēr viņš vēl nebija ieman­tojis iesauku Skaistais, biedri viņu dēvēja par Naglasgalvu.

Pakausis tieši no galvvirsus slīpi pārgāja kaklā, bet priekšpusē slīpums nobeidzās ar zemu, platumā izstieptu pieri. Sākot ar šo vietu, Daba, itin kā nožēlodama savu sīkstulību, bija ķepinājusi viņa vaibstus ar izšķērdīgu roku. Acis viņam bija izvalbītas, bet to atstarpē varētu ievietoties vēl divas acis. Salīdzinājumā ar pārējo augumu seja bija milzonīga. Lai kā nekā aizpildītu šo tukšo vietu, Daba bija piešķīrusi viņam varenu, izbīdītu žokli. Plats un smags, uz priekšu nokāries, tas šķita balstāmies tieši uz krūtīm. Varbūt tā likās arī tālab, ka tievais kakliņš bija pārāk vārgs, lai pienācīgi noturētu tik smagu nastu.

Sis žoklis radīja priekšstatu par nežēlīgu gribasspēku. Kaut kā tomēr pietrūka, lai tam noticētu. Varbūt vainīga bija tieši šī pārmērība. Varbūt žoklis bija pārāk masīvs. Sā vai tā — priekšstats bija maldinošs. Tuvu un tālu ikvienam bija zināms, ka Skaistais Smits ir puņķains ņau- dulis un mazdūšīgs gļēvulis. Lai papildinātu šo attēlo­jumu, vēl jāpiebilst, ka zobi tam bija gari un dzelteni, bet abi acuzobi, prāvāki par pārējiem, kā ilkņi rēgojās aiz plānajām lūpām. Likās, ka blāvi duļķainajām acīm Dabai pietrūcis pigmenta un tā būtu samīcījusi kopā

atlikumus no visām krāsu tūbiņām. Tas pats jāsaka ari par matiem un bārdu — reti, nevienāda garuma, duļķaini dzelteni un netīri iedzelteni sari spurojās uz galvas un kumšķiem spraucās ārā no sejas visnegaidītākajās vietās, sliedamies atsevišķos puduros kā vēja izplūkāts salmu kūlis.

Vārdu sakot, Skaistais Smits bija īsts nejaucēns, taču vainot par to viņu nevarēja. Pats viņš tur nekā nevarēja līdzēt, reiz tāds bija nācis pasaulē. Skaistais Smits gatavoja ēdienu forta iemītniekiem, mazgāja traukus un darīja visus smagos un netīros darbus. Nevar teikt, ka pārējie viņu nicinātu. Drīzāk tie izturējās pret viņu augst­sirdīgi iecietīgi — kā jau pret radījumu, kam Daba no­darījusi pāri. Bez tam tie mazliet baidījās no viņa. No Skaistā Smita gļēvulīgās ļaunprātības varēja sagaidīt arī šāvienu mugurā vai indi kafijā. Bet ar ēdiena gatavo­šanu kādam taču vajadzēja noņemties, un Skaistais Smits, lai kādi bija viņa trūkumi, ēst gatavot prata lieliski.

Tāds bija cilvēks, kas alkatīgi vēroja Balto Ilkni, sa­jūsmināts par tā mežonīgo izveicību un kārodams iegūt to savā īpašumā. Vispirms viņš raudzīja Baltajam Ilknim pielabināties. Baltais Ilknis no sākuma nelikās par viņu ne zinis. Vēlāk, kad pielabināšanās mēģinājumi kļuva uz­bāzīgāki, Baltais Ilknis sabozies atņirdzās un laidās la­pās. Viņam šis cilvēks nepatika. Viņam uzmācās nelāgas nojautas. Baltais Ilknis sajuta šā cilvēka ļaunumu. Viņš baidījās no pastieptās rokas un glaimīgi lišķīgās labi­nāšanās. Viņš neieredzēja Skaisto Smitu.

Vienkāršie radījumi jēdzienus «labs» un «Jauns» uztver ļoti vienkārši. Labs ir viss, kas sagādā jaukas izjūtas, dod prieku un pasargā no sāpēm. Tāpēc labais ir palī­ka ms. Ļauns ir viss, kas rada neertibas, biede un nodara sāpes, tālab ļaunais ir nevēlams. Baltais Ilknis Skaistajā Smitā ģida kaut ko ļaunu. No šā cilvēka kroplīgā ķer­meņa un samežģotā prāta kaut kādā nemināmā veidā izplūda neveselīgi fluīdi — gluži kā no malārijas purviem tvanaina dūmaka. Ne jau apsvērumi, ne arī pieci prāti — nē, pavisam citi, senseni, nenosakāmi jutekļi Baltajam Ilknim vēstija, ka šis cilvēks ir ļaunuma pilns, ka no tā var gaidīt tikai vissliktāko, tālab viņš ir nelabs un ienīs­tams.

Baltais Ilknis patlaban uzturējās Pelēkā Bebra ap­metnē, kad Skaistais Smits pirmo reizi tajā ieradās. Jau

no tālienes saklausījis viņa soļu tikko uztveramo dunu, vēl pat neredzējis viņu, Baltais Ilknis zināja, kas nāk, un saslēja spalvu. Viņš bija omulīgi gulējis un atpūties, bet tūdaļ pietrūkās, un, tiklīdz Smits pienāca tuvāk, Bal­tais Ilknis gluži kā īsts vilks aizlavījās apmetnes malā. Viņš redzēja, ka atnācējs un Pelēkais Bebrs sarunājas, kaut arī nezināja, par ko. Reiz šis cilvēks norādīja uz viņu, un Baltais Ilknis ierūkdamies pakāpās atpakaļ, it kā roka būtu viņam iesitusi, nevis pacilājusies piecdesmit pēdu attālumā. Atnācējs par to pasmējās, un Baltais Ilknis tūdaļ aizmuka mežā, viegli slīdēdams pa zemi un piesardzīgi pavērsis galvu atpakaļ.

Pelēkais Bebrs atsacījās suni pārdot. Tirgodamies šis esot iedzīvojies bagātībā, un šim nekā nevajagot. Bez tam Baltais Ilknis esot vērtīgs dzīvnieks, visspēcīgākais nartu vilcējs, kāds vien šim jel kad piederējis, un vislabākais pajūga vadonis. Un turklāt šitāda suņa vairs otra neesot ne gar Makenzi, ne Jukonu. Tas tik protot cīnīties! Citus suņus viņš nomiedzot tikpat viegli kā cilvēks odus. (Skaistā Smita acis iegailējās, viņam šos vārdus dzirdot, un mēle kārīgi aplaizīja plānās lūpas.) Nē, Baltais Ilknis neesot pārdodams ne par kādu maksu.

Taču Skaistais Smits pazina indiāņu paradumus. Viņš pasāka bieži apciemot Pelēkā Bebra apmetni, arvien zem svārkiem slēpdams pa melnai pudelei. Viena no viskija varenākajām īpašībām ir radīt slāpes. Tādas piemetās arī Pelēkajam Bebram. Viņa drudžaini izsaususī mute un iz- svilinātais vēders brēktin brēca pēc dedzinošās dziras, bet neierastā kairekļa satricinātās smadzenes nevairījās nekādu līdzekļu, lai tikai to iegūtu. Par kažokādām, dū- raiņiem un mokasīniem ietirgotā nauda sāka strauji kust. Jo ātrāk tā kusa un jo īsāks raucās Pelēkā Bebra nau­das maisiņš, jo nesavaldīgāks kļuva viņa prāts.

Pēdīgi viss bija cauri — gan nauda, gan mantība, gan arī pats. Viņam vairs nepalika nekas cits kā vien slā­pes — nemitīgi pieaugošas slāpes; tās pieņēmās spēkā ar katru elpas vilcienu, ko viņš ievilka, skaidrā būdams. Tad, lūk, Skaistais Smits atkal atsāka sarunu par Baltā Ilkņa pārdošanu, šoreiz maksu piedāvādams pudelēs, ne­vis dolāros, un nu Pelēkā Bebra ausis labprāt viņu uz­klausīja.

— Nu tad noķeriet to suni, un lieta darīta, — bija viņa pēdējie vārdi.

Pudeles tika nodotas tagadējam īpašniekam, bet pēc divām dienām Skaistais Smits teica Pelēkajam Bebram:

— Nu tad noķer to suni!

Tovakar Baltais Ilknis iezagās apmetnē un ar apmie­rinātu nopūtu nolikās atpūsties. Bīstamā baltā dieva ap­metnē nebija. Jau vairākas dienas tas arvien neatlaidīgāk centās dabūt rokā Balto Ilkni, un šai laikā suns bija spiests turēties tālāk no apmetnes. Viņš nezināja, kāds ļaunums īsti varētu draudēt no šīm neatlaidīgi uzmācīga­jām rokām. Viņš zināja tikai vienu: kaut kas ļauns no tām draud, un tad jau labāk turēties tik tālu, lai tās viņu nevarētu sasniegt.

Tikko Baltais Ilknis bija atgulies, Pelēkais Bebrs grī­ļodamies piesteberēja tam klāt un aplika ap kaklu siksnu. Viņš pat noslīga sēdus līdzās Baltajam Ilknim, turēdams siksnas galu rokā. Otrā rokā viņš turēja pudeli, ko ik pa brīdim apgāztu pacēla virs galvas, un tad atskanēja klunkšķēšana.

Tā pagāja stunda, un tad zeme ievibrējās zem kādiem soļiem, vēstīdama par nācēju, kas vēl nebija parādījies. Baltais Ilknis saklausīja to pirmais un, jau pazinis nā­cēju, sabozās, kamēr Pelēkais Bebrs tikai truli klanīja galvu. Baltais Ilknis palūkoja vieglītēm izvilkt siksnas galu 110 saimnieka rokas, taču atšļukušie pirksti tūdaļ cieši sakļāvās, un Pelēkais Bebrs pamodās.

Skaistais Smits ieklumzāja apmetnē un apstājās pie Baltā Ilkņa. Tas klusiņām uzrūca draudīgajai būtnei, skadrām acīm vērodams tās roku kustības. Viena roka pastiepās un sāka slīgt lejup Baltajam Ilknim virs gal­vas. Klusais rūciens vērtās spriegāks un skarbāks. Roka turpināja lēnām slīdēt uz leju, un Baltais Ilknis saguma, nīgri vērodams tas tuvošanos, bet rūcieni skanēja arvien ašāk, līdz suns vai aizrijās rūkdams. Pēkšņi viņš kampa pēc rokas, pasizdams galvu augšup gluži kā čūska. Roka tūdaļ atravas, un zobi ar skarbu klikšķi sacirtās tukšā. Skaistais Smits pārbijās un noskaitās. Pelēkais Bebrs iebelza Baltajam Ilknim pa galvu, tas kļuva padevīgs un paklausīgi pieplaka pie zemes.

Baltais Ilknis ar aizdomu pilnu skatienu vēroja katru pakustēšanos. Viņš redzēja Skaisto Smitu aizejam un at­kal atgriežamies ar resnu rungu rokā. Tad Pelēkais Bebrs nodeva viņam siksnas galu. Skaistais Smits apgriezās, lai ietu projām. Siksna cieši savilkās, jo Baltais Ilknis

augšā necēlās. Pelēkais Bebrs iegāza tam pa vienu vaigu un otru vaigu, likdams celties un iet. Baltais Ilknis pa­klausīja, bet tūdaļ arī metās virsū svešiniekam, kas tiecās aizvilkt viņu projām. Tomēr Skaistais Smits sānis nerā- vās. Viņš jau šo lēcienu bija gaidījis. Aši pasizdams rungu pretī, viņš notrieca Balto Ilkni pie zemes pašā lē­cienā. Pelēkais Bebrs pasmējās un atzinīgi klanīja galvu. Skaistais Smits atkal savilka siksnu, un Baltais Ilknis pusdulls un klibodams uztrausās kājās.

Otrreiz viņš vairs nelēca. Ar vienu rungas belzienu pie­tika, lai Baltais Ilknis saprastu, ka baltais dievs prot rungu lietot, un viņš bija pārāk gudrs, lai cīnītos pret neizbēgamo. Tāpēc viņš, asti iemiedzis, drūmi tecēja Skaistajam Smitam pa pēdām, taču nemitējās klusītēm pie sevis rūkt. Tomēr Skaistais Smits viņu uzmanīgi no­vēroja un rungu visu laiku turēja gatavu belzienam.

Fortā nonācis, Skaistais Smits suni rūpīgi piesēja un pats aizgāja gulēt. Baltais Ilknis kādu stundu nogaidīja. Tad viņš iecirta zobus siksnā un pēc sekundēm_ desmit bija brīvs. Viņa zobi strādāja aši. Nav ko tērēt laiku graužot. Siksna bija slīpi pārcirsta tikpat līdzeni kā ar nazi. Baltais Ilknis palūkojās atpakaļ uz fortu, vēlreiz sabozās un norūcās. Tad viņš apgriezās un aizrikšoja uz Pelēkā Bebra apmetni. Viņš nevēlējās pakļauties šim sve­šajam un negantajam dievam. Viņš pats bija nodevis sevi Pelēkā Bebra rokās, un Pelēkajam Bebram viņš arī pieder.

Bet tad atkārtojās tieši tas pats, kas iepriekšējo reizi,— tikai ar nelielu atšķirību. Pelēkais Bebrs atkal piesēja Balto Ilkni pie siksnas un no rīta nodeva viņu Skaista­jam Smitam. Te nu nāca atšķirība. Skaistais Smits viņu piekāva. Stingri piesiets, Baltais Ilknis varēja tikai dus­mās plosīties, bet sods viņam bija jāizcieš. Viņu apstrā­dāja gan ar rungu, gan ar pātagu, un tik negantu kū­lienu viņš vēl savu mūžu nebija izbaudījis. Pat tas va­renais pēriens, kādu Baltais Ilknis savā bērnībā bija sa­ņēmis no Pelēkā Bebra, šķita maiga paijāšana salīdzi­nājumā ar šo.

Skaistais Smits strādāja ar sajūsmu. Viņš taisni līk­smoja. Ļaunā priekā viņš tīksminājās par savu upuri un nespodri gailošām acīm vicināja te rungu, te pātagu, klausīdamies, kā Baltais Ilknis kauc aiz sāpēm vai rūc bezpalīdzīgā niknumā. Skaistais Smits bija tik nežēlīgs, cik nežēlīgi mēdz būt vienīgi gļēvuļi. Ja cilvēki viņu sita un lamāja, viņš verdziski zemojās un gauduligi lūdzās, bet savu atriebību izgāza pār vājākiem radījumiem. Viss dzīvais kāro pēc varas, un Skaistais Smits nebija izņē­mums. Nespēdams varenību izrādīt sev līdzīgo vidū, viņš izmantoja sīkākus radījumus, lai remdētu savu enerģi­jas pārpilnību. Skaistais Smits pats sevi radījis nebija, un viņu te nav par ko vainot. Pasaulē viņš bija nācis ar tizlu ķermeni un dzīvnieka saprašanu. Tāds viņš bija piedzimis, un pasaule viņu bija mīcījusi ne ar laipnu roku.

Baltais Ilknis zināja, par ko tiek sists. Kad Pelēkais Bebrs apsēja viņam siksnu ap kaklu un nodeva tās galu Skaistā Sinita rokā, Baltais Ilknis labi saprata, ka viņa dievs vēlas, lai viņš iet līdzi Skaistajam Smitam. Un, kad Skaistais Smits viņu atstāja lortā piesietu, viņš zināja, ka ^kaistais Smits vēlas, lai viņš paliek tur, kur piesiets. Tādējādi viņš bija izrādījis nepaklausību abiem diviem tin tagad saņēma pelnīto sodu. Viņš bija savā laikā re- dzējis, ka suņus nodod citam saimniekam, un redzējis ari, ka aizbēgušos sit tikpat nežēlīgi kā viņu tagad. Baltais Ilknis bija gudrs, taču viņa dabā slēpās īpašības, stiprā­kas par gudrību. Viena no tām bija uzticība. Viņš nemī­lēja Pelēko Bebru, taču pat tagad, zinādams tā nodomus un pazīdams tā niknumu, palika tam uzticīgs. Viņš citādi nevarēja. Uzticība bija daļa no viņa būtības. Uzticība ir izteikta vilku īpašība, tā atšķir šo ģinti no visām citām dzīvnieku sugām, — šī īpašība ir tā, kas devusi iespēju vilkam un mežonīgajam sunim pamest brīvos mežus un kļūt par biedriem cilvēkam.

Piekauto Balto Ilkni vilkšus aizvilka atpakaļ uz fortu. Šoreiz Skaistais Smits viņu piesēja ar nūju. Tomēr atteik­ties no dieva nav viegli, un arī Baltais Ilknis to nespēja. Pelēkais Bebrs bija viņa dievs, un pat pret dieva gribu Baltais Ilknis turējās pie tā. Pelēkais Bebrs bija viņu nodevis un atmetis, bet tas neko nenozīmēja. Baltais Ilknis bija sevi atdevis Pelēkajam Bebram ar miesu un dvēseli. Viņš bija sevi tam piešķīris galīgi un pilnīgi, un šādas saites nav tik viegli saraujamas.

Tālab naktī, kad cilvēki fortā bija iemiguši, Baltais Ilknis ielaida zobus nūjā, ar kuras palīdzību bija piesiets. Koks bija sauss un ciets, nūja piestiprināta tik tuvu pie kakla, ka viņa zobi to tikko jaudāja aizķert. Baltais

Ilknis sasprindzināja visus muskuļus un gandrīz vai skaustu izmežģīja, kamēr izdevās dabūt nūju starp zo­biem, bet ari tikai dabūt starp zobiem, vairāk nekā; un vēl ilgas stundas pagāja, kamēr Baltais Ilknis ar milzīgu pacietību grauza koku, līdz pēdīgi dabūja to pušu. Ne­vienam pat prātā nevarēja ienākt, ka suns kaut ko tādu var izdarīt. Tāds gadījums vēl nebija pieredzēts. Tomēr Baltais Ilknis to paveica, agrā rīta stundā viņš aizrikšoja no forta, un pie kaklam apsietās siksnas šūpojās pār­grauztās nūjas gals.

Viņš bija gudrs. Taču, bijis tikai gudrs vien, nekad viņš nebūtu gājis atpakaļ pie Pelēkā Bebra, kas jau div­reiz viņu bija nodevis. Bet Baltais Ilknis bija arī uzti­cīgs, un viņš aizgāja atpakaļ, lai tiktu nodots trešo reizi. Baltais Ilknis vēlreiz ļāva Pelēkajam Bebram apsiet sev siksnu ap kaklu, un vēlreiz ieradās Skaistais Smits suni pieprasīt. Šoreiz viņu piedauzīja vēl daudz nežēlīgāk nekā iepriekšējo reizi. Pelēkais Bebrs flegmātiski noskatījās, kā baltais cilvēks rīkojas ar pātagu. Viņš pat negrasījās aizstāvēt. Šis taču vairs nebija viņa suns. Kad sišana beidzās, Baltais Ilknis bija tikko dzīvs. Maigais Dienvid- zemes suns no tāda kūliena būtu izlaidis garu, bet ne jau Baltais Ilknis. Viņa izbaudītā dzīves skola bija vēl bar­gāka un pats viņš veidots no izturīgākas vielas. Dzīvības spēka viņā bija pārpārēm. Dzīvība neapvaldāmi strāvoja viņā. Tomēr vārgs viņš tagad bija gan. No sākuma viņš pat nespēja pavilkties uz priekšu, un Skaistais Smits da­būja kādu pusstundu pagaidīt. Bet tad Baltais Ilknis pusakls grīļodamies vilkās Skaistajam Smitam pakaļ uz fortu.

šoreiz viņu piesēja ar ķēdi, pret kuru zobi bija bez­spēcīgi, un suns veltīgi pūlējās ar rāvieniem izkustināt baļķī iedzīto cemmi. Pēc dažām dienām Pelēkais Bebrs, kuram vairs nebija ko dzert un arī naudas ne graša, de­vās augšup pa Dzeloņcūku upi, uzsākdams garo ceļu uz Makenzi. Baltais Ilknis palika pie Jukonas — viņš tagad piederēja cilvēkam, kas bija pa pusei ārprātīgs un pilnīgs zvērs. Bet ko gan suns jēdz no ārprāta? Baltajam Ilknim Skaistais Smits bija pilntiesīgs dievs, kaut arī šausmīgs. Tas bija ārprātīgs dievs, taču Baltais Ilknis neko nezi­nāja par ārprātu; viņš zināja tikai to, ka jāpakļaujas jaunā saimnieka gribai, jāizpilda katra tā vēlēšanās un iegriba.

III NODAĻA IENAIDA VALSTĪBA

Nonācis ārprātīgā dieva rokās, Baltais Ilknis izvērtās par īstu sātanu. Viņu turēja pieķēdētu aizžogā aiz forta, un te Skaistais Smits viņu ķircināja, kaitavāja un spī­dzināja ar zemiski viltīgiem paņēmieniem, līdz suns vai jēgu zaudēja aiz dusmām. Cilvēks drīz vien bija ievēro­jis, cik jūtīgs ir Baltais Ilknis pret smiekliem, un tagad nu apsāka diendienā smieties par viņu, iepriekš suni pa­matīgi izmocījis ar citām nekrietnībām. Dievs smējās pilnā rīklē, skaļi un nicīgi, pie tam izaicinoši rādīdams uz Balto Ilkni ar pirkstu. Tādos brīžos Baltā Ilkņa prāts ap­tumšojās un savā niknumā viņš bija pat vēl ārprātīgāks par Skaisto Smitu.

Līdz šim Baltais Ilknis bija tikai savas cilts ienaid­nieks, tiesa gan — nežēlīgs ienaidnieks. Tagad viņš sāka ienīst itin visu, kas pasaulē, un nīda nežēlīgāk par ne­žēlīgu. Nemitīgās mocības noveda viņu līdz aklam nai­dam, kurā prāts vairs nepiedalījās. Viņš nīda ķēdi, ar ko bija piesiets, nīda cilvēkus, kas blenza viņā pa aizžoga redeļu spraugām, nīda tiem līdzi atskrējušos suņus, kas ļaunprātīgi rūca uz viņu. Baltais Ilknis nīda pat'aizžoga kārtis, kas viņu iesprostoja. Un vispirmām un vispēdējāin kārtām un vairāk par visu pārējo viņš nīda Skaisto Smitu.

Skaistajam Smitam bija savi nolūki, šādi izrīkojoties ar Balto Ilkni. Kādu dienu ap aizžogu salasījās vairāki vīrieši. Skaistais Smits ar rungu rokā ienāca aizžogā un atraisīja ķēdi no Baltā Ilkņa kakla. Tikko saimnieks bija ārā, Baltais Ilknis sāka ārdīties un plosīdamies joņoja pa krātiņu, cenzdamies piekļūt cilvēkiem, kas stāvēja ārpusē. Savā niknumā Baltais Ilknis bija šausmīgs un krāšņs. Piecas pēdas garumā, divarpus plecu augstumā — viņš bija daudz lielāks par jebkuru parasto vilku. Suņa smagnējās proporcijas viņš bija mantojis no mātes, un viņa svars pārsniedza deviņdesmit mārciņas — ne kri­patiņas tauku, ne šķiedriņas lieka mīkstuma. Vieni vienīgi muskuļi, kauli un cīpslas — cīnītāja ķermenis vislielis­kākajā kondīcijā.

Aizžoga durvis atkal atvērās. Baltais Ilknis apstājās. Notika kaut kas neparasts. Viņš nogaidīja. Durvis pa­vērās plašāk. Tad krātiņā iegrūda milzīgu suni un durvis

aiz tā atkal aizcirta. Tādu suni Baltais Ilknis vēl savu mūžu nebija redzējis (tas bija angļu dogs), taču iebru­cēja lielums un niknais paskats viņu nemaz nebiedeja. Te nu reiz bija kaut kas cits, nevis dzelzs vai koks, un te varēs izgāzt savu niknumu. Viņš lēca, zibenīgi iecirta zobus un pārplēsa dogam kaklu. Dogs papurināja galvu, aizsmacis ierēcās un gāzās virsū Baltajam Ilknim. Taču Baltais Ilknis bija šeit, tur un visur kur, allaž izvairīgs, allaž izaicinošs un allaž no jauna pielēca, iecirta ilkņus un atkal aizlēca — laikus un drošībā.

Cilvēki ārpusē klaigāja un sita plaukstas, bet Skaistais Smits, starodams sajūsmā, kārīgām acīm nevarēja vien noskatīties, kā Baltais Ilknis plēš un kož. Jau no pašat sākuma bija redzams, ka dogam nav nekādu cerību. Viņš bija pārāk smagnējs un gauss. Pēdīgi Skaistais Smits iekrāva Baltajam Ilknim ar rungu pa muguru, un dogu tā īpašnieks izvilka laukā. Tad sekoja norēķināšanās par derībām, un Skaistā Smita saujā nošķindēja nauda.

Turpmāk jau Baltais Ilknis alkaini vēroja, ja cilvēki sāka pulcēties ap aizžogu. Tas nozīmēja, ka būs cīņa, un tā patlaban bija vienīgā iespēja, kā iztrakot verdošo dzī­vības spēku. Spīdzinātais, nemitīgi uz naidu kūdītais dzīv­nieks tika turēts kā cietumnieks, tā ka šo naidu nekādi nebija iespējams gandarīt citādi kā vien brīžos, kad saim­nieks atzina par vēlamu laist viņam pretī citu suni. Skaistais Smits prata lieliski aprēķināt Baltā Ilkņa spē­kus, jo tas nekļūdīgi arvien palika uzvarētājs. Kādu dienu pie viņa ielaida veselus trīs suņus citu pēc cita. Citu dienu pa aizžoga pavērtajām durvīm iegrūda pieaugušu vilku, tikko kā noķertu pirmatnējos mežos. Un vēl citu dienu viņam virsū laida divus suņus reizē. Tas nu bija visnegantākais cīniņš, un, kad galu galā Baltais Ilknis tos abus bija pieveicis, arī pats viņš gulēja tikko pus­dzīvs.

Rudenī, kad jau sāka sijāties pirmais sniegs un pa upi sāka peldēt ledus biežņa, Skaistais Smits iegādājās biļe­tes sev un Baltajam Ilknim braucienam ar tvaikoni pa Jukonu līdz Dausonai. Baltais Ilknis jau bija izslavēts visā novadā. Tuvu un tālu viņu pazina ar iesauku «Cīk­stonis Vilks», un būri, kurā viņš uz klāja bija iesprostots, augu dienu aplenca ziņkārīgu cilvēku pūlis. Viņš plosījās un rūca uz tiem vai arī gulēja rāms un pētīja cilvēkus ar auksta naida pilniem skatieniem. Kā lai tos neienīst?

Šādu jautājumu viņš sev nekad neuzdeva. Viņš pazina vienīgi naidu un atdevās tam ar visu būtību. Dzīve vi­ņam bija kļuvusi īsta elle. Viņš nebija radīts ieslodzīju­mam, kādā tiek turēti cilvēku rokās nonākuši meža zvēri, bet tieši tā ar viņu te apgājās. Cilvēki blenza Baltajā Ilkni pa stieņu spraugām, bikstīja viņu ar nūjām, lai viņš rūktu, un smējās par viņu.

Šie cilvēki tad nu bija viņa vide, kas padarīja viņu vēl daudz nežēlīgāku, nekā bija lēmusi Daba. Pie tam Daba viņam bija piešķīrusi lokanu raksturu. Kur daudzi citi dzīvnieki sen jau būtu nobeigušies vai garīgi sabru­kuši, viņš piemērojās un turpināja dzīvot, nezaudēdams gara možumu. Iespējams, ka Skaistā Smita — viņa nik­nākā ienaidnieka un mocītāja spēkos tiešām bija salauzt Baltā Ilkņa garu, tomēr pagaidām vēl nekas neliecināja, ka Smitam tas būtu sekmējies.

Ja Skaistais Smits bija velns, tad Baltais Ilknis bija otrs velns, un šie divi velni nemitīgi trakoja viens pret otru. Agrākajās dienās Baltais Ilknis bija piesavinājies gudrību pieplakt un pakļauties cilvēkam, kam rokās runga, bet nu ši gudrība bija izgaisusi. Vajadzēja tikai viņam pamanīt Skaisto Smitu, lai sāktu trakot nevaldāmā nik­numā. Ja viņi saķērās tuvcīņā un Baltais Ilknis bija no­triekts zemē ar rungu, viņš cēlās augšā rēkdams un ņur­dēdams un rādīja ilkņus. Pašu pēdējo rūcienu no viņa nebija iespējams sagaidīt. Lai cik neganti sadauzīts, tik un tā viņš vēlreiz ierūcās, un, kad Skaistais Smits at­meta ar roku un gāja projām, aiz muguras tam skanēja izaicinoša rūkšana un Baltais Ilknis, niknumu izgāzdams, kaukdams lēca krātiņa stieņos.

Kad tvaikonis piestāja Dausonā, Balto Ilkni izveda krastā. Taču nu viņam visu laiku bija jādzīvo publikas priekšā — krātiņā, ziņkārīgo cilvēku ielenkumā. Viņu iz­stādīja kā eksponātu «Cīkstonis Vilks», un cilvēki mak­sāja piecdesmit centu tīrā zeltā, lai tikai paskatītos uz viņu. Miera viņam nebija ne brīdi. Ja viņš nolikās gulēt, viņu tūdaļ uzbikstīja ar asu urķi — lai taču publika par savu naudu dabū ko redzēt. Lai ekspozīciju padarītu inte­resantāku, Balto Ilkni visu laiku tracināja. Bet ļaunākais no visa bija atmosfēra, kādā jādzīvo. Ar viņu apgājās kā ar visbīstamāko meža zvēru, un krātiņa restes viņam to nemitīgi atgādināja. Katrs cilvēku teiktais vārds, katra piesardzīgā kustība lika Baltajam Ilknim saprast, cik viņš bīstams mežonis. Tā arvien no jauna tika uzkurināts Baltā Ilkņa faktiskais mežonīgums. Citādi nemaz neva­rēja būt — iznākums bija tāds, ka Baltā Ilkņa niknums, nepārtraukti urdīts, auga augumā. Tā izpaudās viņa rak­stura lokanuma jauna īpašība — viņa gatavība ļauties pārveidoties apkārtējās vides ietekmē.

Balto Ilkni turēja ne tikai izstādīšanai vien, viņš bija arī profesionāls cīkstonis. Pēc nenoteiktiem starplaikiem, kad bija izdevies noorganizēt jaunu cīniņu, viņu izlaida no krātiņa un aizveda mežā kādu jūdzi aiz pilsētas. Pa­rasti tas tika darīts pa nakti, lai izvairītos no Ziemeļrie­tumu teritorijas jātnieku policijas iejaukšanās. Pēc dažu stundu gaidīšanas, kad rīts jau bija uzausis, ieradās arī publika un suns, ar ko viņam jācīnās. Tādā kārtā Baltais Ilknis dabūja pievārēt dažād-g lielumu un pasugu suņus. Novads bija mežonīgs, arī cilvēki tur dzīvoja mežonīgi, un cīņas parasti notika uz dzīvību un nāvi.

Kopš vien Baltais Ilknis piedalījās šādos cīniņos, bija pats par sevi saprotams, ka galu dabūja pārējie suņi. Viņš sakāvi nepazina. Viņam lieliski noderēja agrīnais treniņš, ko bija ieguvis cīkstiņos ar Liplipu un visu pus- auga sunēnu baru. Bez tam vēl lieti derēja viņa stūrgal­vīgā turēšanās kājās. Neviens suns nespēja viņu izsist no līdzsvara. Vilku pasugas suņiem tas ir parasts pa­ņēmiens — gāzties virsū vai nu taisni, vai ar pagriezienu, triekties plecā un tā mēģināt nogāzt otru zemē. Makenzi suņi, eskimosu laikas un Labradoras suņi, jaukteņi un Aļaskas braucamie suņi — visi tika izmēģinājušies ar viņu šo paņēmienu, bet visi cieta neveiksmi. Ne reizi vēl nebija dzirdēts, ka Balto Ilkni kāds būtu notriecis no kā­jām. Vīri stāstīja to cits citam un katru cīniņa reizi vē­roja, vai nu tas reiz nenotiks, taču Baltais Ilknis arvien pievīla viņu cerības.

Bez tam Baltā Ilkņa kustības bija ašas kā zibens. Šis straujums viņam piešķīra milzīgu pārsvaru pār citiem suņiem. Lai cik pieredzējuši cīnītāji, tie nespēja turēties pretī sunim ar tik zibenīgi ašām kustībām. Un galu galā nedrīkst piemirst Baltā Ilkņa paņēmienu — uzbrukt ne­gaidīti un bez kavēšanās. Parastie suņi bija raduši iz­pildīt sagatavošanās rituālu — tie rūca, bozās un ņur­dēja, bet parastais suns arī tika nogāzts no kājām un piebeigts, pirms vēl bija uzsācis cīņu vai atguvies no pār­steiguma. Tas notika tik regulāri, ka sacīkšu organizētāji pieņēma noteikumu — turēt Balto Ilkni ciet, kamēr otrais suns ticis galā ar ievada ceremoniju un ir sagatavojies cīņai, tam pat ļāva uzbrukt pirmajam.

Taču Baltā Ilkņa vislielākā priekšrocība bija viņa pie­redze. Viņš par cīniņiem zināja daudz vairāk nekā jeb­kurš no suņiem, kuri stājās viņam pretī. Viņš bija izcī­nījis daudz vairāk cīniņu, apguvis vairāk metožu, kā atvairīt dažādus uzbrukuma paņēmienus, un pats viņš šādu paņēmienu prata visvairāk, bet Baltā Ilkņa īpašo cīņas metodi diezin vai bija maz iespējams vēl pilnveidot.

Laikam aizritot, Baltajam Ilknim iznāca cīnīties arvien retāk un retāk. Vīri atteicās slēgt derības, ja Baltais Ilknis cīnījās ar līdzīgu pretinieku, un Skaistais Smits bija spiests laist viņam pretī vilkus. Indiāņi tos ķēra la­matas tieši šim nolūkam, un cīniņš starp Balto Ilkni un vilku arvien pulcināja kuplu skatītāju pūli. Reiz bija sagūstījuši lielu lūšu mātīti, un šoreiz gan Baltais Ilknis dabūja cīnīties par savu dzīvību. Lūsene bija tikpat strauja kustības un tikpat neganti mežonīga kā Baltais Ilknis, bet suns cīnījās tikai ar zobiem, kamēr lūsene tikpat veiksmīgi izmantoja arī asnagotās ķetnas.

Taču pēc lusenes pieveikšanas cīniņi izbeidzās galīgi. Baltajam Ilknim vairs nebija ar ko cīnīties — pareizāk sakot, nebija neviena zvēra, ar ko vērts cīkstēties. Tā Baltais Ilknis palika tikai izstādes eksponāts līdz pat pavasarim, kad novadā ieceļoja kāds Tims Kīnens, pēc profesijas kāršu spēlmanis. Viņam līdzi ieradās pirmais buldogs, kurš spēris kāju Klondaikā. Bija nenovēršami, ka šim sunim un Baltajam Ilknim jāstājas vienam pret otru, un kādu nedēļu zināmās aprindās pilsētiņā nebija vairs citu valodu kā vien par gaidāmo kārdinošo cīņu.

IV NODAĻA NĀVĪGAIS GRĀBIENS

Skaistais Smits norāva ķēdi Baltajam Ilknim no kakla un pakāpās atpakaļ.

Baltais Ilknis tūdaļ vis nemetās uzbrukumā. Viņš ne­kustīgi stāvēja, ausis saslējis, saspringti un ziņkāri vē­rodams svešādo radījumu, kas stājās viņam pretī. Tādu suni viņš vēl nebija redzējis. Tims Kīnens mudināja bul-

dogu uz priekšu, nomurdēdams: «Grāb ciet!» Svešais suns, strups, drukns un lempīgs, gāzelēdamies pagājās līdz ringa vidum. Tur viņš apstājās un, acis blisinādams, vērās Baltajā Ilknī.

No pūļa atskanēja saucieni:

— Lec virsū, Čerokij!

— Sadod viņam, Cerokij!

— Kod nost!

Taču Cerokijs, liekas, nemaz nekāroja cīnīties. Viņš pagrieza galvu un palūrēja uz klaigājošajiem cilvēkiem, labsirdīgi pavicinādams savu astes strupiķīti. Viņš nebija nobijies, tikai laisks. Bez tam viņš nebija pārliecināts, ka viņam būtu jācīnās ar suni, ko redzēja savā priekša. Ar tādas sugas suņiem viņš nebija radis cīkstēties, tāpēc gaidīja, lai atved īsto suni.

Tims Kīnens pagāja tuvāk un noliecās pār Čerokiju, ar abām rokām aptvēra tā plecus no sāniem un, bružādams to pret spalvu, ar vieglām kustībām it kā bīdīja uz priekšu Tā bija tāda kā uzmudināšana. Suni šīs kustības acīm redzami uzbudināja, jo Cerokijs sāka rūkt — pavisam klusiņām un dobji, kaut kur dziļi no krūtīm. Suņa rū­cieni ritmiski pieskaņojās cilvēka roku kustībām. Rūciens pieauga, kad roka suni bīdīja, atslāba, līdzko tā atlai­dās, un atkal pacēlās līdz ar rokas pieskārienu. Kustības akcentēja ritmu, jo ik glāsts beidzās ar vieglu grūdienu un ik rūciens atsākās ar rāvienu.

Šī aina satrauca arī Balto Ilkni. Spalva uz skausta un pleciem tam sabozās. Tims Kīnens vēl pēdējo reizi pabīdīja suni un tad atkāpās. Kad virzītājs stimuls bija izbeidzies, Cerokijs devās uz priekšu pats pēc savas ini­ciatīvas, žigli tecēdams uz izliektajām kājelēm. Tad Bal­tais Ilknis šāvās uz priekšu. Apkārt uzšalca apbrīna sau­cieni. Attālumu līdz pretiniekam Baltais Ilknis noskrēja drīzāk kaķa, nevis suņa gaitā, un ar kaķīgu žiglumu viņš iecirta ilkņus un atlēca nost.

Buldogam no aizauss tecēja asinis, jo resnais kakls bija ieplēsts. Viņš tomēr par to nelikās zinis, pat neieņur- dējās, tikai pagriezās un soļoja Baltajam Ilknim pakaļ. Abu cīkstoņu pretstats — viena straujums un otra fleg- matisms — satrauca dēkaiņu pūļa prātus, cilvēki sāka slēgt derības un paaugstināt likmes. Vēlreiz un vēl Bal­tais Ilknis pielēca klāt, iecirta zobus un atlēca nost ne­skarts, bet dīvainais pretinieks tikai sekoja viņam pa pēdām, ne pārāk steigdamies, ne arī sevišķi gausi, bet ne­atlaidīgi un mērķtiecīgi, gluži kā pienākumu pildīdams. Viņa metodē bija jūtams kāds zināms nolūks — likās, ka viņam darāms kaut kas neatliekams un nekas nespēj viņu novirzīt no šī mērķa.

Visa svešā suņa izturēšanās, katra viņa kustiba šķita kalpojam šim vienam nolūkam. Tas mulsināja Balto Ilkni. Tādu suni viņš vēl nebija saticis. Spalvu, kas pasargātu ādu, tam nebija. Āda bija mīksta un asiņoja viegli. Baltā Ilkņa zobi neiesprūda biezā spalvu mudžeklī, kā tas bieži gadījās ar viņa pasugas suņiem. Katrā kodienā zobi viegli iegrima mīkstā miesā, bet svešais suns, šķiet, pat nespēja aizstāvēties. Bez tam Balto Ilkni mulsināja apstāklis, ka svešais ne reizi neiekaucās, pie kā Baltais Ilknis bija pieradis cīniņos ar citiem suņiem. Sis suns tikai ieņur­dējās vai ierūcās, bet citādi pacieta kodienus klusēdams. Un vajaja viņš Balto Ilkni neapgurdams.

Cerokija kustības nebija gausas. Viņš spēja pagriezties un apcirsties strauji diezgan, taču Baltā Ilkņa nekad vairs nebija tai vietā. Par to savukārt bija apjucis Ce­rokijs. Līdz šim viņš vēl nebija cīnījies ar suni, kuram nevar tikt klat. Viņa līdzšinējos cīkstiņos abi pretinieki bija tiekušies pēc tuvcīņas. Bet te bija suns, kas turējās pa gabalu, palēkdamies un paskriedamies gan še, gan tur, un atradās visur kur. Tikko paguvis ielaist zobus viņa miesā, šis suns vis neieķērās pamatīgi, bet tūdaļ at­laida zobus un atkal metās prom.

Baltais Ilknis nekādi nevarēja tikt klāt pretinieka rīk­lei no mīkstās apakšpuses. Buldogs bija pārāk zems, un viņa masīvie žokļi bija varens aizsargs. Baltais Ilknis lēca uz priekšu un atpakaļ, būdams pilnīgi neskarts, ka­mēr Cerokija brūču skaits vairojās. Galva un kakls tam bija pārplēsti un saplosīti no abām pusēm. Asinis plūda bagātīgi, tomēr apmulsināts tas nelikās nemaz. Viņš cī­tīgi turpināja sekošanu un tikai vienreiz kā nesapratnē apstājās, paskatījās uz vērojošiem cilvēkiem un pavēcināja astes strupiķīti par zīmi, ka ir gatavs cīņu turpināt.

Sajā mirklī Baltais Ilknis atkal pielēca un atlēca, it kā garām skriedams, noplēsa pavisam saplosītās auss skrandas. Mazliet tā kā noskaities, Cerokijs atkal atsāka sekošanu, skriedams pa iekšpusi lokam, ko nemitīgi meta Baltais Ilknis, un cenzdamies tikt tam pie rīkles, lai pie­ķertos nāvīgā grābienā. Buldogs tvēra un notvēra garām par mata tiesu, un apkārtstāvošie sajūsmā ierēcās, kad Baltais Ilknis pēkšņi apcirtās un, glābdamies no bries­mām aizjoņoja pretējā virzienā.

Laiks gāja. Baltais Ilknis lēkāja un skraidīja izvai­rīdamies un apcirzdamies, ik ar lēcienu iecirzdams jaunu brūci. Bet buldogs drūmi, noteikti un neatlaidīgi virzījās tam pakaļ. Agrāk vai vēlāk viņš panāks savu — tiks pie grābiena, kas tad ļaus viņam uzvarēt cīniņā. Bet līdz tam viņš mierīgi pacieta kodienus, ar kuriem pretinieks viņu bagātīgi apveltīja. No strupajām austiņām bija at­likuši tikai skrandu pušķīši, kakls un kumbrs sakosts vai divdesmit vietās, pat lūpas bija pārplēstas un asiņoja — to visu bija paveikuši pretinieka zibenīgie zobu cirtieni, ko buldogs nespēja ne paredzēt, ne atvairīt.

Reizi pēc reizes Baltais Ilknis izmēģinājās nogāzt Cero- kiju no kājām, taču viņu augumu starpība bija pārāk liela. Cerokijs bija smagnēji plecīgs un atradās pārāk tuvu pie zemes. Baltā Ilkņa biežie triecieni nedeva pa­nākumus. Vienu reizi, aši lecot un apcērtoties, viņam ga­dījās laba izdevība. Cerokijs nepaspēja tik veikli ap­griezties, un Baltais Ilknis ieraudzīja viņu galvu novēr­sušu. Buldoga plecs bija atsegts. Baltais Ilknis gāzās tam virsū ar visu svaru, taču viņa paša plecs atradās augstu virs buldoga muguras, un sparīgā lēciena inerce pārsvieda viņu pāri pretinieka ķermenim. Pirmo reizi visā Baltā Ilkņa cīņu vēsturē cilvēki redzēja viņa kājas atrau­tas no zemes. Suņa ķermenis gandrīz pārmeta kūleni, un viņš būtu nokritis uz muguras, ja gaisā nebūtu paguvis pagriezties gluži kā kaķis kritienā, visiem spēkiem pūlē­damies dabūt kājas pie zemes. Tā nu Baltais Ilknis smagi nogāzās uz sāniem. Nākamajā mirklī viņš gan jau bija kājās, bet tai brīdī arī Cerokija žokļi sažmiedza viņa rīkli.

Tvēriens nebija īsti izdevies — sagrābts bija par zemu, pārāk tuvu pie krūtīm, taču Cerokijs, reiz iekodies, turē­jās cieši. Pielēcis kājās, Baltais Ilknis kā neprātīgs sāka lēkāt apkārt, cenzdamies nokratīt buldoga ķermeni. Viņš kļuva vai traks aiz šausmām, juzdams pie rīkles karā­jamies nenopurināmo smagumu. Tas kavēja kustības, iero­bežoja brīvību. Tas atgādināja lamatas, un visi viņa instinkti sadumpojās pret to. Viņš spirinājās kā ārprā­tīgs. Kādus mirkļus viņš visā nopietnībā^ bija zaudējis prātu. Dzīvības instinkts viņu pilnīgi sagrāba savā varā. Alkas dzīvot vēlās viņam pāri kā bangas. Viņš juta vairs vienu vienīgu tieksmi — uzturēt dzīvu savu ķermeni. Vi­sas prāta spējas bija viņu pametušas. Šķita, ka sma­dzeņu viņam nemaz vairs nav. Prāta darbību pilnīgi bija atstūmusi miesas aklā kāre eksistēt un kustēties, par katru cenu kustēties, neatslābstoši kustēties, jo kustība taču ir dzīvības izpausme.

Baltais Ilknis joņoja riņķī un apkārt, viņš griezās un cirtās uz visām pusēm, lūkodams nokratīt piecdesmit mār­ciņas smago svaru, kas karājās pie rīkles. Buldogs ne­darīja neko citu, tikai turēja zobus cieši samiegtus. Retumis viņam izdevās atsperties ar kājām pret zemi, un tādos brīžos viņš tikai raudzīja piespiest galvu tuvāk Baltā Ilkņa ķermenim. Jau nākamā mirklī buldoga kājas atkal tika atrautas no zemes — un Baltais Ilknis viņu vilka un rāva virpu|u virpuļiem savā neprātīgajā riņķo­jumā. Cerokija rīcība bija gluži instinktīva. Viņš apzinā­jās, ka dara vienīgi pareizo, kas darāms, — turas cieši, kur iekodies, un no šīs sajūtas viņu reizumis pāršalca svētlaimīgas gandarījuma trīsas. Šādos brīžos Cerokijs pat aizmiedza acis un mierīgi ļāva, lai Baltais Ilknis vazā viņa ķermeni šurp un turp, nelikdamies zinis par sāpīga­jiem belzieniem, ko saņēma. Viss cits bija nesvarīgs. Gal­venais bija grābiens, un viņš turēja cieti, ko nogrābis.

Baltais Ilknis aprimās tikai tad, kad bija galīgi pār­mocījies. Pretiniekam viņš nekā nespēja padarīt un bija galīgā nesapratnē. Nekad vēl visos viņa cīniņos nekas tāds nebija gadījies. Suņi, ar kuriem viņš cīnījās, šāda veida čīkstinu nepazina. Ar tiem bija vienkārši — lēkt, kost un atlēkt, lēkt, kost un atlēkt. Baltais Ilknis bija sasvēries uz sāniem gandrīz guļus un smagi elsoja, cīnī­damies pēc elpas. Cerokijs, grābienu neatlaizdams, spiedās tam virsū, cenzdamies Balto Ilkni nogāzt galīgi uz sā­niem. Baltais Ilknis turējās pretī un juta, ka buldoga žokļi pamazām virzās uz augšu, viegli atslābinādami tvē­rienu un no jauna piesūkdamies un saspiezdamies. Pēc katra atlaidiena žokļi sažņaudzās tuvāk viņa rīklei. Bul­doga metode bija skaidra: turi ciet, ko esi nogrābis, un, ja ir izdevība, centies grābt tālāk. Izdevība radās, kad Baltais Ilknis palika stāvam nekustīgi. Tiklīdz Baltais Ilknis sāka svaidīties, Cerokijs tikai turējās cieši un vai­rāk neko.

Cerokija izspīlētais kumbrs bija vienīgā ķermeņa daļa, ko Baltā Ilkņa zobi spēja sasniegt. Viņš. iekampās tajā labi tuvu kakla sākumam, bet buldoga cīņas metode ar piesūkšanos viņam bija sveša, un arī viņa žokļi nebija tai piemēroti. Viņš kādu brīdi rīstīdamies plēsa un koda. Bet tad viņu pārtrauca izmaiņa abu cīkstoņu pozīcijās. Buldogam bija izdevies apvelt Balto Ilkni uz muguras, un tagad Cerokijs, vēl arvien iekodies tam rīklē, bija uz­vēlies Baltajam Ilknim virsū. Gluži kā kaķis Baltais Ilknis salieca krustus uz augšu un, atspēris pakaļkājas no apakšas pret Cerokija maigo pavēderi, sāka to skrāpēt ar gariem, dziļiem rāvieniem. Cerokija vēders būtu uz­šķērsts, ja vien viņš aši nepagriezies, pārtverdams sāniski arī sagrābto rīkli, un nepavērsis ķermeni šķērsām pret Balto Ilkni.

No buldoga tvēriena atkratīties nebija nekādas iespējas. Tas bija nepielūdzami nežēlīgs kā pats Liktenis. Lēnām Cerokijs virzīja žokļus augšup gar jūga vēnu. No drošas nāves Balto Ilkni pasargāja vienīgi vaļīgā pakakles āda ar kuplo kažoku. Cerokijs bija iegrābis mutē lielu kroku vaļīgās ādas, un tās biezā vilna gandrīz nelaida cauri zobus. Bet, tiklīdz radās izdevīgs brīdis, buldogs kodienu pēc kodiena ievilka mutē arvien lielāku ādas kroku ar vilnu, un rezultātā viņš sāka pamazām smacēt Balto Ilkni nost. Ik ar jaunu buldoga pārtvērienu Baltā Ilkņa dvašas vilcieni kļuva īsāki un īsāki, bet elpot kļuva grūtāk un grūtāk.

Tā vien likās, ka cīniņš nupat ir galā. Derībnieki, kas bija likuši uz Cerokiju, gavilēdami līksmoja un piedāvāja trakas likmes. Tie, kas bija derējuši par Balto Ilkni, kļuva arvien drūmāki un jau atteicās likt desmit pret vienu un divdesmit pret vienu, kaut gan atradās kāds pārdroš­nieks, kas pieņēma derības piecdesmit pret vienu. Tas bija Skaistais Smits. Viņš iespēra soli ringā un ar pirk­stu norādīja uz Balto Ilkni. Tad viņš sāka smieties — ņirdzīgi un nicīgi. Sis paņēmiens deva cerētos rezultātus. Baltais Ilknis kļuva vai traks aiz dusmām. Sasprindzi­nādams visas spēka atliekas, viņš uztrausās kājās. Kad viņš grīļodamies streipuļoja apkārt pa ringu, vilkdams sev līdzi piecdesmit mārciņu smago ienaidnieku, viņa šausmas vērtās panikā. Atkal dzīvības instinkts ņēma pārsvaru un prāts atkāpās miesas dzīvotalku priekšā. Jo­ņodams apkārt riņķī un atkal atpakaļ, klupdams, kriz­dams, atkal pieceldamies, brīžam pat sasliedamies pakaļ­kājās un paceldams pretinieku stāvu gaisā, — tā Baltais

Ilknis cīnījās, velti pūlēdamies nokratīt no sevis nāvi, kas viņu turēja ciešā grābienā.

Pēdīgi viņš nokrita, galīgi pārmocījies, un apvēlās augš­pēdus, bet buldogs centīgi pārvirzīja tvērienu, ieķerdamies vēl ciešāk, ievilkdams mutē arvien vairāk spalvu un ādas kroku un žņaugdams Balto Ilkni arvien nežēlīgāk. Vis­apkārt skanēja sajūsmas saucieni par godu uzvarētajam un ļaudis klaigāja: «Cerokij! Cerokij!» Cerokijs uz to at­bildēja, dūšīgi sakustinādams strupo astīti. Taču godinā­juma saucieni nespēja viņu traucēt. Asti un masīvos žok­ļus nesaistīja nekādas ciešākas saites. Aste varēja žvikstināties, taču žokļi neatlaida briesmīgo grābienu ap Baltā Ilkņa rīkli.

Šajā brīdī izrādi iztraucēja kāds starpgadījums. Pa- dzirdās zvārgulīšu šķinda. Atskanēja suņu dzinēja mudi­nošie saucieni. Visi, izņemot vienīgi Skaisto Smitu, bažīgi atskatījās, jo stipri baidījās no policijas. Bet viņi ierau­dzīja, ka pa taku no augšgala, nevis no lejas brauc divi vīri suņu pajūgā. Tie droši vien atgriezās pa strauta gultni no iegulu izlūkošanas. Pamanījuši ļaužu pūli, viņi apturēja suņus, izkāpa un pievienojās pārējiem, lai paska­tītos, par ko te tāds satraukums. Suņu dzinējam bija Osi­ņas, kamēr otrajam — staltākajam un jaunākajam gludi skūtās sejas āda rožaini tvīka no brauciena pa auksto gaisu.

Baltais Ilknis īstenībā jau bija beidzis cīnīties. Brīdi pa brīdim viņš vēl pretodamies drudžaini noķepurojās, bet jau bez kādas noteiktas jēgas. Viņš tikko spēja ievilkt dvašu, un tās pašas kļuva arvien mazāk un mazāk, jo nežēlīgais grābiens žņaudza arvien ciešāk. Kaut arī bie­zais kažoks lieliski aizsargāja, viņa rīkles lielā vēna jau sen būtu pārkosta, ja vien buldoga pirmais grābiens ne­būtu ķēris par zemu — gandrīz uz krūtīm. Cerokijam pagāja ilgs laiks, kamēr viņš pārvirzīja kampienu aug­stāk, un līdz ar to viņa žokļus pieblīvēja spalvu un ādas kumšķis.

Pa to laiku Skaistā Smita zemiskie nezvēra instinkti bija ieplūduši smadzenēs un galīgi izspieduši pat to drus­ciņu veselā saprāta, kāda viņam, iespējams, bija. Ierau­dzījis, ka Baltā Ilkņa acis jau kļūst stiklainas, viņš sa­prata, ka cīņa neapšaubāmi zaudēta. Tad Skaistais Smits spruka ārdīties. Viņš pielēca klāt Baltajam Ilknim un sāka to neganti spārdīt. Pūlī atskanēja svilpieni un daži iebilduma saucieni, bet tas arī bija viss. Kamēr Skaistais Smits turpināja spārdīt Balto Ilkni, pūlī pēkšņi sākās kāda kustiba. Staltais jaunpienācējs ar spēku lauza sev ceļu, bez kādām ceremonijām un pieklājības formulām ar pleciem izgrūstīdams vīrus pa labi un pa kreisi. Kad viņš pēdīgi bija ielauzies ringā, Skaistais Smits patlaban ga­tavojās kārtējam spērienam. Viņš stāvēja uz vienas kājas, otru kāju pacēlis, un viņa pozīcija bija ļoti nestabila. Taja brīdī jaunpienācēja dūre deva viņam pamatīgu trie­cienu tieši sejā. Skaistā Smita balstītāja kāja zaudēja pa­matni, viņa ķermenis it kā -pacēlās gaisā, un tad viņš atmuguriski nogāzās sniegā. Jaunpienācējs pavērsās pret pūli.

— Ak jūs, gļēvuļi! — viņš izsaucās. — Gatavie ne­zvēri!

Viņš pats bija vai traks aiz dusmām — aiz veselīgām dusmām. Tēraudpelēkās acis vizmoja kā metāls, un to skatieni zibēt zibēja pār apkārtējiem. Skaistais Smits uz- trausās kājās un, mazdūšīgi šņaukādamies, līda viņam klāt. Taču jaunpienācējs to pārprata. Viņš jau nezināja, cik zemisks gļēvulis ir Smits, un nodomāja, ka tas nāk kauties. Tālab, izsauciens: «Ak tu, nezvērs!» — viņš vēl­reiz iegāza Skaistajam Smitam pa seju, no jauna notriek­dams to gar zemi. Skaistais Smits nosprieda, ka kupena viņam šobrīd visdrošākā vieta, un palika guļam, kur no­kritis, nemaz nemēģinādams slieties augšā.

— Nāc šurp, Met, ivn palīdzi man, — jaunpienācējs pasauca suņu dzinēju, kas arī bija ienācis ringā.

Abi vīrieši noliecās pār suņiem. Mets satvēra Balto Hkni, gatavs vilkt to projām, tiklīdz Cerokija žokļi būs paplesti. Jaunākais vīrietis mēģināja pavērt buldoga žok­ļus, saņēmis tos abās rokās un raudams uz abām pusēm. Tomēr šis pasākums bija veltīgs. Visiem spēkiem rau­dams, stiepdams un stīvēdams, viņš ar katru elpas vil­cienu izgrūda vārdu «Nezvēri!».

Pūlis nemierīgi sakustējās, un daži jau sāka protestēt par spēles izjaukšanu, taču tūdaļ apklusa, tiklīdz jaun­pienācējs uz mirkli pacēla galvu un uzmeta tiem ska­tienu.

— Nolādētie nezvēri! — viņš vēlreiz izgrūda un atkal pievērsās savam darbam.

— Nav nekādas jēgas, mister Skot, šitā jūs tos vaļā nedabūsiet! — Mets pēdīgi ieteicās.

Abi vīri pārtrauca pūliņus un brīdi vēroja cieši sako­dušos suņus.

— Asinis neko vis netek, — Mets konstatēja. — Pie rīkles ticis vēl nav.

— Bet kuru katru brīdi var tikt, — Skots atbildēja. — Paskat — vai redzi? Viņš pārkodās gabaliņu augstāk.

Jaunais vīrietis ar katru brīdi uztraucās vairāk, un viņa apbrīna par Balto Ilkni pieauga. Viņš sāka neganti dau­zīt Cerokijam pa galvu. Tas tomēr žokļus vaļā nelaida, tikai pakustināja astes strupuli par zīmi, ka saprot si­tienu nozīmi, tomēr apzinās, ka rīkojas pareizi un ka viņa pienākums ir vaļā nelaisties.

— Vai kāds no jums nevar palīdzēt? — Skots izmisis uzsauca apkārtstāvošajiem.

Tomēr palīdzību neviens nepiedāvāja. Gluži otrādi: vīri sāka viņu izsmiedami pamudināt un deva dažādus indīgi ironiskus padomus.

— Vajadzētu kāda laužņa, — Mets ierosināja.

Skots pasniedzās līdz makstij sev pie sana, izvilka re­volveri un lūkoja iebāzt tā stobru starp buldoga žokļiem. Viņš spieda un grūda, līdz bija skaidri dzirdams, kā tē­rauds šņirkst gar sakostajiem zobiem. Abi vīri bija no­metušies ceļos un nolikuši pār suņiem. Tims Kīnens ne­vērīgi iesoļoja ringā. Viņš apstājās līdzās Skotam un pie­bikstīja tam pie pleca, draudīgi noteikdams:

— Neizlauziet viņam zobus, svešinieki

— Tad es aplauzīšu viņam sprandu, — Skots atcirta, nepārtraukdams virzīt revolvera stobru kā sviru starp zobiem.

— Es jums teicu, neizlauziet viņam zobus, — kāršu spēlmanis atkārtoja vēl draudīgāk.

Tomēr, ja viņš cerēja svešinieku iebiedēt, tad tas ne­izdevās. Skots ne mirkli nepārtrauca savu darbu, tikai vēsi paraudzījās viņā un noprasīja:

— Vai jūsu suns?

Kāršu spēlmanis piekrizdams noņurdēja.

— Tad nāciet un atlauziet tam zobus!

— Njā, svešiniek, — tas, vārdus stiepdams, kaitinoši novilka. — Varu jums pateikt, ka šito metodi es pats vēl neesmu izgudrojis. Nezinu, kā tos dabūt vaļā.

— Tad ejiet nost no kājām, — skanēja atbilde, — un netraucējiet! Esmu aizņemts.

Tims Kīnens palika turpat stāvot, taču Skots par viņa

klātbūtni vairs nelikās ne zinis. Viņam bija izdevies vienā malā iedabūt stobru starp suņa zobiem, un tagad viņš lūkoja izbāzt to cauri, lai dabūtu ārā otrā malā. Kad tas pēdīgi bija paveikts, viņš saudzīgi, ik pa mazam gaba­liņam lauza vaļā žokļus, kamēr Mets arī ik pa mazam gabaliņam vilka no tiem ārā Baltā Ilkņa sažņaudzītā kakla ādas krokas.

— Stāviet klāt, ka varat saturēt savu suni, — Skots valdonīgi pavēlēja Cerokija īpašniekam.

Kāršu spēlmanis paklausīgi pieliecās un cieši satvēra Cerokiju rokās.

— Nul — Skots brīdināja, pēdējo reizi piespiezdams lauzni.

Suņus atrāva vienu no otra, pie kam buldogs dedzīgi pretojās.

— Vediet viņu projām, — Skots nokomandēja, un Tims Kīnens ievilka Cerokiju atpakaļ pūlī.

Baltais Ilknis vairākkārt sakustējās, pūlēdamies pie­celties, taču tas neizdevās. Reiz viņš gan tika uz kājām, tomēr stilbi saļodzījās, nespēdami viņu balstīt, un suns lēnām sašļuka, noslīgdams atkal sniegā. Acis tam bija pievērtas un to virspuse stiklaina. No pavērtajiem žok­ļiem izkārusies mēle ļengani viļājās gar zemi. Pēc iz­skata spriežot, suns tiešām bija jau nožņaugts. Mets viņu rūpīgi apskatīja.

— Tikpat kā beigts, — viņš noteica, — tomēr vēl elpo.

Skaistais Smits arī bija uzcēlies un pienāca klāt pa­skatīties uz Balto Ilkni.

— Met, cik maksā labs nartu suns? — Skots vaicāja.

Suņu dzinējs, vēl arvien tupēdams uz ceļiem, noliecies

pār Balto Ilkni, brīdi apsvēra.

— Trīssimt dolāru, — viņš atbildēja.

— Un cik var dot par šitādu, kas jau tikpat kā saze­lēts? — Skots jautāja, pabikstīdams Balto Ilkni ar kāju.

— Pusi, — skanēja suņu dzinēja spriedums.

Skots pievērsās Skaistajam Smitam.

— Vai dzirdējāt, mister nezvēr? Es pērku jūsu suni un dodu jums par viņu simt piecdesmit dolāru.

Viņš atvēra portmoneju un noskaitīja naudas zīmes.

Skaistais Smits salika rokas uz muguras, atteikdamies pieskarties pasniegtajai naudai.

— Es nepārdodu, — viņš teica.

— Pārdodat gan, — Skots apgalvoja. — Jo es pērku. Te ir jūsu nauda. Suns ir mans.

Skaistais Smits, vēl arvien turēdams rokas aiz mugu­ras, pakāpās atpakaļ.

Skots pielēca tam klāt un atvēzēja dūri sitienam. Skais­tais Smits sarāvās, gaidīdams belzienu.

— Man ir tiesības, — viņš činkstēja.

— Jūs esat zaudējis savas tiesības būt šā suņa īpaš­nieks, — Skots atcirta. — Vai ņemsiet naudu? Jeb vai man vēlreiz vajadzēs jums kraut?

— Labi, labi, — Skaistais Smits attrauca steidzīgi un nobijies. — Tomēr naudu es ņemu pret savu gribu, — viņš piebilda. — Sitais suns ir īsta zelta bedre. Es ne­gribu tikt aplaupīts. Cilvēkam tak ir savas tiesības.

— Pilnīgi pareizi, — Skots atbildēja, ielikdams naudu viņam rokā. — Cilvēkam ir savas tiesības. Bet jūs neesat cilvēks. Jūs esat nezvērs.

— Pagaidiet tikai, kad es tikšu atpakaļ Dausonā, — Skaistais Smits piedraudēja. — Es jums uzlaidīšu likumu kakla.

— Ja jūs vēl vārstīsiet muti, kad būsiet Dausonā, es jūs likšu izdzīt no pilsētas. Sapratāt?

Skaistais Smits atbildēja ar ņurdienu.

— Vai sapratāt? — Skots nikni un skaļi uzbrēca.

— Jā, — Skaistais Smits nomurdēja, bailīgi atrauda­mies.

— Kas — jā?

— Sapratu, ser, — Skaistais Smits norūca.

— Piesargieties! Sitais kož! — kāds no pūļa izsaucās, un nošalca skaļu smieklu brāzma.

Skots pievērsa viņam muguru un atgriezās palīdzēt suņu dzinējam, kas darbojās ar Balto Ilkni.

Daži vīri jau bija aizgājuši, citi stāvēja pūlīšos, noska­tījās un tērzēja. Tims Kīnens pievienojās vienai šādai grupiņai.

— Kas tas ir par putnu? — viņš vaicāja.

— Vīdons Skots, — kāds atbildēja.

— Un kas, velnos, ir šis Vīdons Skots? — kāršu spēl­manis noprasīja.

— Nu, viens no tiem gudriniekiem, zeltraktuvju eksper­tiem. Pie priekšniecības pašu cilvēks. Ja gribi iekulties nepatikšanās, tad stūrē taisni uz viņu, to es tev varu teikt. Ar valdīšanas vīriem viņš ir uz tu. Un raktuvju komisārs ir viņam tuvs draugs.

— Es jau domāju, ka viņam jābūt svarīgai personai,— kāršu spēlmanis noteica. — Tāpēc jau ar labāk neiepiņ- ķejos ar viņu.

V NODAĻA NESAVALDĀMAIS

— Nav nekādu cerību, — Vīdons Skots atzina.

Sēdēdams uz būdas lieveņa pakāpiena, viņš noraudzī­jās suņu dzinējā, kas atbildēja, tikpat bezcerīgi paraus­tīdams plecus.

Tad viņi abi noraudzījās Baltajā Ilknī, kas, izstiepis ķēdi visā garumā, sabozies, rūcošs un mežonigs centās tikt klāt nartu suņiem. Tos Mets bija apmācījis ar visā­diem paņēmieniem — gan ar vārdiem, gan ar rungu, līdz iedzinis tiem galvā gudrību, ka Balto Ilkni aiztikt ne­drīkst; arī tagad tie gulēja pa gabaliņu, šķietami aizmir­suši viņa klātbūtni.

— Tas ir vilks, un tādus nevar piejaucēt, — Vīdons Skots ieminējās.

— Nezin vis, — Mets iebilda. — Cik redzams, šis tas viņam ir no suņa. Bet vienu lietu gan es zinu skaidri, un pie tās es palieku, plīst vai lūst.

Suņu dzinējs apklusa un zīmīgi pameta ar galvu uz Aļņādas kalna pusi.

— Nu neesi taču tāds sīkstulis un saki, ko zini, — Skots asi uzsauca, krietnu brīdi nogaidījies. — Sauj va|ā! Kas tad ir?

Suņu dzinējs ar īkšķi pār plecu norādīja uz Balto Ilkni.

— Viena alga, vilks vai suns, bet piejaucēts viņš ir bijis.

— Nevar būt!

— Kad es jums saku, un apmācīts iejūga. Paskatieties tuvāk! Vai redzat noberzumu uz krūtīm?

— Tev taisnība, Met. Viņš ir bijis nartu suns, pirms Skaistais Smits viņu dabūja savos nagos.

— Un nav nekāda iemesla, kāpēc lai viņš atkal ne­kļūtu par nartu suni.

— Kā tu to domā? — Skots dedzīgi ievaicājās. Taču tad viņa cerības atkal saplaka un, galvu purinādams, viņš piebilda: — Nu jau divas nedēļas viņš ir pie mums, tomēr šobrīd ir vēl negantāks nekā agrāk.

— Dodiet viņam izdevību sevi parādīt, — Mets ieteica. — Palaidiet viņu uz brītiņu vaļā.

Skots viņā neticīgi paraudzījās.

— Jā gan! — Mets turpināja. — Es zinu, jūs jau tikāt mēģinājis, bet toreiz jūs nepaņēmāt rungu.

— Nu tad pamēģini tu!

Suņu dzinējs apgādājās ar rungu un aizgāja pie pieķē­dētā dzīvnieka. Baltais Ilknis vēroja rungu tieši tāpat, kā krātiņā ieslodzīts lauva vēro dresētāja pātagu.

— Viņš nenolaiž acu no rungas, — Mets teica. — Tā ir laba zīme. Viņš nav muļķis. Neaiztiks mani tik ilgi, kamēr man rokā būs runga. Nav jau traks.

Kad cilvēka roka tuvojās viņa kaklam, Baltais Ilknis sabozās un rūkdams parāpās tālāk. Tomēr, vērodams tu­vojošos roku, viņš tai pašā laikā neizlaida no acīm rungu cilvēka otrajā rokā, jo tā draudīgi vicinājās gaisā. Mets atsprādzēja ķēdi no kaklinieka un atkāpās.

Baltais Ilknis nespēja ticēt, ka ir brīvs. Daudz mē­nešu bija pagājis kopš tā brīža, kad viņš nonāca Skaistā Smita īpašuma, un visu šo laiku viņš nepazina ne mirklīti brīvības, izņemot tos brīžus, kad viņu atsvabināja cīni­ņam ar citiem suņiem. Tūdaļ pēc cīņas viņu atkal ieslo­dzīja.

Baltais Ilknis nezināja, ko iesākt. Varbūt dievi atkal sagudrojuši kādu jaunu velnišķību pret viņu? Viņš gāja lēnām un piesardzīgi, katru brīdi gaidīdams, ka nupat kāds uzklups. Viņš nesaprata, ko tagad darīt, viss bija tik neparasti. Viņš nolēma drošības dēļ aizvākties tālāk no abiem dieviem, kas viņu novēroja, un piesardzīgi devās uz būdas stūri. Nekas nenotika. Viņš bija galīgi apjucis un griezās atkal atpakaļ, apstājās pēdas desmit atstatu un vērīgi noraudzījās abos cilvēkos.

— Vai viņš neaizbēgs? — Baltā Ilkņa jaunais īpaš­nieks ieminējās.

Mets paraustīja plecus.

— Jāriskē. Lai uzzinātu, ir jāuzzina.

— Ak tu, nabaga velns, — Skots līdzjūtīgi nomurmi­nāja. — Nekā vairāk viņam nevajag kā tikai mazlietiņ laipnības no cilvēka puses, — viņš piebilda, apgriezās un iegāja būdā.

Arā iznācis, viņš turēja rokā gabalu gajas, ko pasvieda Baltajam Ilknim. Suns atlēca nost un no tālienes aizdo­mīgi nopētīja gaļu.

— Major, kur nu! — Mets brīdinoši izsaucās, tomēr par vēlu.

Majors jau bija pieskrējis pie gaļas. Tai brīdī, kad viņš to sakampa zobos, Baltais Ilknis lēca uz viņu. Ma­jors apvēlās, Mets traucās turp, taču Baltais Ilknis bija veicīgāks. Majors gan uztrausās kājās, tomēr asinis šļā- cās no rīkles, un sniegā pletās sarkana palts.

— Slikti gan, bet pats viņš vainīgs, — Skots steigšus sacīja.

Taču Mets jau bija pacēlis kāju, lai spertu Baltajam Ilknim. Lēciens, zobu zibsnis, skaļš kliedziens. Baltais Ilknis, neganti rēkdams, atsprāga vairākus jardus atpa­kaļ, kamēr Mets pieliecās un aplūkoja savu stilbu.

_— Pamatīgi iekampis, — viņš atzina, norādīdams uz pārplēsto bikšu staru un kājautu, kur pletās sarkans plan­kums.

— Es jau teicu, Met, ka nav nekādu cerību, — Skots nošļucis piebilda. — Es jau izdomājos šā un tā, līdz pat domāt par to vairs negribas. Bet nu reiz ir tik tālu. Cits nekas neatliek.

Runādams viņš ar negribīgām kustībām izvilka revol­veri un, atmetis vaļā magazīnu, pārbaudīja tās saturu.

— Paklausieties, mister Skot, — Mets iebilda. — Tas suns ir visas elles cauri gājis. Nevar tak gaidīt, lai viņš būtu iznācis ārā kā balts un mirdzošs eņģelītis. Dodiet viņam laiku!

— Paskaties uz Majoru, — Skots pārtrauca.

Suņu dzinējs aplūkoja sakosto suni. Tas bija pakritis sniegā asins loka vidū un acīm redzami izlaida garu.

— Pats vainīgs. Jūs tā teicāt, mister Skot. Viņš gri­bēja pakampt Baltā Ilkņa gaļu, un pagalam viņš ir. To jau varēja paredzēt. Es ne sprāgušu kaķi nedotu par suni, kas neaizstāv savu gaļas gabalu.

— Tomēr paskatieties pats uz sevi, Met! Ar suņiem jau viss ir pareizi, bet kaut kur taču robeža jānovelk.

— Pats esmu vainīgs, — Mets stūrgalvīgi turējās pretī. — Kālab es grasījos spert? Jūs pats teicāt, ka viņš da­rījis pareizi. Tad jau man nebija tiesību viņam spert.

— Viņu nošaut būtu tīrā žēlsirdība, — Skots pastā­vēja pie sava. — Viņš taču ir nepiejaucējams.

— Nu paklausieties, mister Skot, dodiet tam nabaga velnam izdevību pacensties! Viņam tak nav bijis nekādas iespējas. Viņš tikko kā izlīdis no elles, un šī ir pirmā reize, kad viņš palaists brīvē. Dodiet viņam laiku sevi paradīt, un, ja viņš arī tad vēl nelabosies, es pats viņu nomiegšu. Lūgtum!

— Dievs liecinieks, man nudien negribētos viņu no­šaut, ne arī likt kādam citam to darīt, — Skots atbildēja, nobāzdams revolveri makstī. — Ļausim, lai paskraida brī­vībā, un paskatīsimies, ko var panākt ar laipnību. Tūlīt izmēģināsim.

Viņš pagājās tuvāk Baltajam Ilknim, sākdams runāt maigi un miermīlīgi.

— Labāk gan turiet rungu pie rokas, — Mets brīdināja.

Skots papurināja galvu un atkal atsāka mēģinājumu

iemantot Baltā Ilkņa uzticēšanos.

Baltais Ilknis bija aizdomu pilns. Kaut kas jau nu no­teikti draud. Viņš taču nogalināja šā dieva suni, sakoda to otro dievu, — ko gan citu var gaidīt, ja ne briesmīgu sodu? Tomēr Baltais Ilknis palika nelokāms. Viņš saslēja spalvu un parādīja zobus, acis inodri vēroja, ķermenis bija sasprindzis un gatavs uz visu ko. Dievam rungas nebija, tālab viņš pielaida to pavisam tuvu. Dieva roka pastiepās un sāka tuvoties viņa galvai. Baltais Ilknis sa­rāvās un sasprindzis pieplaka zem lejup slīgstošās rokas. Te noteikti draud briesmas, nodevīga rīcība vai kas tam­līdzīgs. Viņš jau nu pazīst dievu rokas, tās cenšas uz­kundzēties, tās prot viltīgi nodarīt sāpes. Bez tam Baitais Ilknis jau izsenis necieta, ka viņam pieskaras. Viņš ierū­cās vēl draudīgāk, pieplaka vēl zemāk, taču roka vēl ar­vien slīdēja lejup. Viņam negribējās kost šai rokā, un viņš pacieta draudīgās briesmas, līdz neremdināmo dzī­ves alku istinkts pēdīgi guva virsroku.

Vīdons Skots bija iedomājies, ka spēs pietiekami ātri atrauties no jebkura kampiena vai plēsiena. Taču Baltā Ilkņa neticamo veiklību viņam vēl tikai vajadzēja iepa­zīt — tas cirta tikpat nekļūdīgi un aši kā saritinājusies čūska.

Skots aiz pārsteiguma iekliedzās, ar otru roku saķēra sakosto delnu un cieši to saspieda. Mets izgrūda rupju lāstu un ar lēcienu atradās viņam blakus. Baltais Ilknis picplacis virzījās atpakaļ sabozies, atņirdzies, acīm ļauni un draudīgi zalgojot. Nu jau droši sagaidāms tik bries­mīgs kūliens, kādu viņš pat no Skaistā Smita nav pie­redzējis.

— Stāt! Ko tu dari! — Skots pēkšņi izsaucās.

Mets bija iedrāzies būdā un nu atgriezās ar šauteni redzējis.

— Neko, — Mets gausi atbildēja, tēlodams nevērīgu mieru. — Gribu tikai izpildīt savu solījumu. Nu mans pienākums ir viņu nomiegt, kā jau es pirmīt teicu.

— Tu to nedarīsi!

— Darīšu! Skatieties!

Kā Mets bija aizlūdzis par Balto Ilkni, kad pats bija sakosts, tā tagad savukārt lūdzās Vīdons Skots.

— Tu pats teici, ka viņam jādod izdevība. Un tad dari to. Mēs taču tikko kā sākam mēģināt un nedrīkstam beigt, vēl lāgā neiesākuši. Šoreiz es pats biju vainīgs. Un… nu paskaties uz viņu!

Baltais Ilknis stāvēja kādas desmit pēdas atstatu pie būdas stūra un rūca tik neganti, ka vai asinis stinga dzīs­lās, pie tam rūca nevis uz Skotu, bet uz suņu dzinēju.

— Ko? Velns lai mani parauj pa mazajām durtiņām! — Tāds bija suņu dzinēja izbrīna sauciens.

— Nu paskaties, cik viņš saprātīgs, — Skots steigšus turpināja. — Viņš taču saprot šaujamo ieroču nozīmi tik­pat labi kā tu. Saprašana viņam ir, mums tikai jādod iz­devība šo saprašanu likt lietā. Liec nost šauteni!

— Labs ir, lai notiek, — Mets piekāpās un atslēja šau­teni pie malkas grēdas.

— Nē, lai nu viens paskatās! — viņš jau nākamajā mirklī izsaucās.

Baltais Ilknis bija nomierinājies un vairs nerūca.

— To ir vērts pārbaudīt. Pavērojiet!

Mets pastiepās pēc šautenes, un Baltais Ilknis tūdaļ ierūcās. Tiklīdz viņš paspēra soli projām no ieroča, Baltā Ilkņa lūpas nolaidās un aizsedza ilkņus.

Mets paņēma šauteni un lēnām cēla pie pleca. Līdz ar viņa sakustēšanos sāka rūkt arī Baltais Ilknis, jo tuvāk šautene nāca pie pleca, jo skaļāk suns rūca. Bet acumirkli pirms tam, kad stobrs būtu vērsies tieši pret viņu, Baltais Ilknis sāniski aizlēca aiz būdas stūra. Mets tā arī pa­lika, skatoties gar stobriem uz tukšo vietu sniegā, kur nupat bija atradies Baltais Ilknis.

Suņu dzinējs svinīgi nolaida šauteni, tad pagriezās un paskatījās uz saimnieku.

— Esmu ar jums vienis prātis, mister Skot. Tas suns ir pārāk prātīgs, lai viņu šautu nost.

VI NODAĻA mīļotais saimnieks

Vērodams, kā Vīdons Skots viņam tuvojas, Baltais Ilknis sabozās un ierūcās par zīmi, ka sodīšanai nepa­kļausies. Divdesmit četras stundas bija pagājušas, kopš viņš sakoda roku, kas nu pārsaitēta karājās cilvēkam kaklā, lai asinis atplūst no tās. Pagātnē Baltais Ilknis bija pieredzējis arī novilcinātus sodus un turēja aizdomas, ka nu viņam atkal tāds paredzams. Kā gan citādi? Viņa pārkāpums taču ir īsta svētuma apgānīšana — viņš ir ielaidis ilkņus dieva svētajā miesā, pie tam vēl visaug­stākā — baltā dieva miesā. Pēc visiem dabas likumiem un dievu izdotajiem noteikumiem viņu sagaida kaut kas šausmīgs.

Dievs apsēdās dažu pēdu atstatumā. Te Baltais Ilknis nekā bīstama vēl nesaskatīja. Kad dievi soda, viņi mēdz stāvēt kājās. Pie kam šim dievam nav ne rungas, nē pā­tagas, ne arī šaujamā. Un galu galā — viņš pats taču ir brīvē. Viņu nesaista ne ķēde, ne nūja. Viņš var aiz­laisties drošībā, tiklīdz dievs celsies kājās. Bet pa tam viņš vēl pagaidīs un paskatīsies.

Dievs sēdēja pavisam mierīgi, nekustēdamies, un Baitā Ilkņa rūciens pamazām pārgāja ņurdienā, kas arī no­plaka rīklē un izbeidzās. Tad dievs ierunājās — un pir­mās viņa balss skaņas lika saslieties spalvai uz Baltā Ilkņa skausta, ņurdiens atkal lauzās no rīkles. Taču dievs nekādas naidīgas kustības neizdarīja, tikai mierīgi runāja. Kādu brīdi Baltais Ilknis ņurdēja unisonā ar dieva ru­nāšanu, tā bija ritmiska saskaņa starp suņa ņurdienu un cilvēka balsi. Tomēr dievs runāja nemitīgi. Viņš runāja ar Balto Ilkni tā, kā neviens vēl nebija runājis. Viņš runāja maigi un mierinoši, ar laipnību, kas nezin kādā veidā kaut ko aizkustināja Baltā Ilkņa būtībā. Par spīti pats sev un instinkta brīdinājumiem, Baltais Ilknis sāka just uzticību pret dievu. Viņā radās tāda kā drošības sajuta, kas gan bija pretruna ar visu, ko viņš līdz šim pie­redzējis no cilvēkiem.

Pēc ilgāka laika dievs piecēlās un iegāja būdā. Kad viņš atkal nāca ārā, Baltais Ilknis viņu bažīgi nopētīja. Neredzēja ne pātagas, ne rungas, ne arī kāda cita ieroča. Ievainotā roka arī neko neslēpa aiz muguras. Viņš ap­sēdās, tāpat kā iepriekš, tai pašā vietā, dažu pēdu atsta­tumā. Dievs pastiepa rokā nelielu gabaliņu gaļas. Baltais Ilknis sasmailēja ausis un aizdomīgi nopētīja to, cenzda­mies reizē skatīties kā uz gaļu, tā arī uz dievu pašu, tra­mīgi gaidīdams kādu nodevīgu rīcību, ar saspringtu ķer­meni gatavs ik brīdi lēkt sānis, tiklīdz manīs ko nai­dīgu.

Taču sods vēl arvien nenāca. Dievs tikai turēja netālu no viņa purna gaļas gabalu. Un ar gaļu, šķiet, viss būtu kārtībā. Tomēr Baltais Ilknis bija aizdompilns, un, kaut arī gaļu viņam piedāvāja ar īsām, aicinošām rokas kus­tībām, viņš vilcinājās to aiztikt. Dievi taču ir tik vis­gudri, un nav nemaz zināms, kāda smalki izdomāta no­devība slēpjas aiz šī šķietami nevainīgā gaļas gabaliņa. Baltā Ilkņa iepriekšējā pieredze, īpaši, ja bija darīšana ar skvo, liecināja, ka gaļa un sods bieži var būt ļoti cieši saistīti.

Pēdīgi dievs nometa gaļu sniegā pie Baltā Ilkņa kā­jām. Viņš piesardzīgi apostīja, taču neuzlūkoja to. Ostī­dams viņš acis turēja paceltas uz dievu. Nekas nenotika. Baltais Ilknis paņēma gaļu mutē un norija. Vēl arvien nekas nenotika. Dievs pat piedāvāja viņam otru gaļas ga­baliņu. Atkal viņš atteicās ņemt to no rokas un atkal dievs to viņam pasvieda. Tā tas atkārtojās vairākas rei­zes. Bet tad kādu reizi dievs vairs negribēja gaļu pa­sviest. Viņš turēja gaļu rokā un neatlaidīgi piedāvaja to Baltajam Ilknim.

Bet gaļa bija laba, un Baltais Ilknis bija izsalcis. So­līti pa solītim Baltais Ilknis bezgala piesardzīgi tuvojas pastieptajai rokai. Pēdīgi pienāca brīdis, kad viņš sadū­šojās un paņēma gaļu no rokas. Acis viņš ne mirkli ne­nolaida no dieva, galvu tālu pastiepis, ausis atglaudis, spalva uz skausta tam, pašam negribot, bozās un viļņojās, un kluss ņurdiens visu laiku gurguļoja rīklē — brīdinā­jums, ka viņš ar sevi jokot neļaus. Baltais Ilknis apēda gaļu, un nekas nenotika. Gabaliņu pēc gabaliņa viņš tā

noēda visu pasniegto gaļu, un visu laiku nekas nenotika. Soda kā nebija, tā nebija.

Baltais Ilknis aplaizījās un nogaidīja. Dievs ierunājās. Balss viņam skanēja laipni — kaut ko tādu Baltais Ilknis nemaz nepazina. Un pamazām sunī brieda jūtas, kadas viņš arī līdz šim nebija pazinis, it kā kāda vaja­dzība būtu apmierināta, it kā kāds tukšums viņa būtībā butu aizpildīts. Bet tad atkal instinkts sāka viņu urdīt un pieredze brīdināt. Dievi arvien ir viltīgi, un viņiem ir neaptverams daudzums iespēju piepildīt savus nodomus.

Aha, to jau viņš bija domājis! Tur jau tā pacēlās — dieva roka, kas prot viltīgi nodarīt sāpes, pastiepās pret viņu un pamazām slīga virs viņa galvas. Taču dievs tur­pināja runāt. Balss bija maiga un glāstoša. Par spīti draudīgajai rokai, balss iedvesa uzticību. Un, par spīti mierinošajai balsij, roka iedvesa bažas. Balto Ilkni plo­sīja pretējas izjūtas, dažādi impulsi. Piespiešanās saval­dīties prasīja viņam tik šausmīgas pūles, ka likās —- suns tūlīt satrūks gabalos, cenzdamies saturēt kopā pret­runīgos spēkus, kas viņā cīnījās par virskundzību.

Viņš izšķīrās par kompromisu. Viņš rūca, bozās un piemiedza ausis. Taču viņš nekampa un nelēca projām. Roka slīga lejup tuvāk un tuvāk. Tā jau pieskārās sa­slietās spalvas galiņiem. Baltais Ilknis sarāvās. Roka noslīga zemāk un piespiedās ciešāk. Saraudamies un trī­sēdams viņš tomēr jaudāja savaldīties. Tā bija mocība — paciest šo roku, kas viņam pieskārās, aizvainodama visus instinktus. Vienā dienā jau nav iespējams aizmirst visu ļauno, ko viņam nodarījušas cilvēku rokas. Taču tāda bija dieva griba, un viņš centās tai pakļauties.

Roka pacēlās un atkal nolaidās, maigi, slīdīgi glāstī­dama. Tā tas turpinājās labu brīdi, tomēr ikreiz, kad roka pacēlās, saslējās arī spalva zem tās. Un ikreiz, kad roka nolaidās, suņa ausis piemiedzās un rīklē ieguldzās dobjš ņurdiens. Tā viņš lika saprast, ka ir gatavs atdarīt_ par katru pārestību, ja tāda sekotu. Kas zina, kad atklāsies dieva slepenās domas! Ikkatru brīdi šī maigā, uzticību iedvesošā balss var ieķērkties dusmu kliedzienā, šī mīlīgā, glāstošā roka var sakļauties viltīgā tvērienā, kas stingri turēs viņu ciet un bargi sodīs.

Tomēr dievs runāja mīlīgi, bet roka cēlās un slīga glāstā, nenodarīdama nekā ļauna. Balto Ilkni pārņēma divējādas izjūtas. Instinktam tas bija netīkami. Tas viņu turēja valgos, bija naidīgs viņa gribai, apspieda viņa personisko brīvību. No otras puses — gluži fiziski tas bija |oti patīkami. Glāstošās kustības lēnām un piesar­dzīgi pārvērtās par vieglu rubināšanu aiz ausīm, un fiziskā labsajūta vēl pavairojās. Tomēr Baltais Ilknis vēl arvien baidījās, turējās piesardzīgi, gaidīdams kādu ne­zināmu ļaunumu, pārmaiņus te ciezdams nepatiku, te iz­baudīdams labsajūtu — atšķirībā no tā, kuras izjūtas kuru brīdi ņēma virsroku.

— Nudie, lai velns mani parauj pa mazajām durti­ņām!

To teica Mets, ar uzlocītām piedurknēm iznācis no bū­das, nesdams rokās bļodu ar netīru traukūdeni, un palika stāvam tai brīdī, kad gatavojās to izliet, jo bija ierau­dzījis, ka Vīdons Skots glauda Balto Ilkni.

Mirkli, kad balss iztraucēja klusumu, Baltais Ilknis at­lēca atpakaļ un neganti uzrūca Metam.

Mets uzrunāja saimnieku ar sērīgu pārmetumu:

— Neņemiet ļaunā, ja saku, ko domāju, mister Skot, bet atļaušos pateikt, ka jūsos sēž septiņpadsmit muļķi, katrs savādāks, un visi tomēr vienādi.

Vīdons Skots pasmaidīja, it kā viņam tas būtu labāk zināms, piecēlās un atkal piegāja pie Baltā Ilkņa. Brīdi mierinoši runājis ar to, viņš drīz vien lēnām pastiepa roku, uzlika to Baltajam Ilknim uz galvas un atsāka pār­traukto glaudīšanu. Baltais Ilknis to pacieta, taču visu laiku aizdomīgi vēroja — ne jau cilvēku, kas viņu glau­dīja, bet to, kurš stāvēja durvīs.

— Jūs gan esat prīmā raktuvju eksperts, tip-top, kas ir, tas ir, — suņu dzinējs pravietiski sacīja, — bet zēna gados jūs esat rīkojies aplam, ka neaizbēgāt no mājas un neiestājāties cirkā.

Viņa balsi izdzirdis, Baltais Ilknis ierūcās, tomēr šoreiz projām nelēca un palika pie rokas, kas slaidiem, mierī­giem vēzieniem glaudīja viņa galvu un skaustu.

Tas bija sākums Baltā Ilkņa iepriekšējās dzīves un ienaida valstības galam. Viņam atausa jauna un nesalī­dzināmi jaukāka dzīve. Lai to panāktu, Vīdonam Skotam vajadzēja daudz pārdomāt un būt bezgala pacietīgam. Bet no Baltā Ilkņa tā prasīja ne mazāk kā revolūciju. Viņam vajadzēja ignorēt instinktu un prāta mudinājumus un brī­dinājumus, atmest iepriekšējo pieredzi, atzīt, ka visa dzīve ir bijusi aplama.

Dzīvē, kādu līdz šim pazina Baltais Ilknis, nebija vie­tas daudz kam tādam, ko viņš darīja tagad, vēl vairāk — visi tās strāvojumi virzījās šķērsām pret tiem, kuru plūs- maiviņš tagad bija paļāvies. Vārdu sakot, ja apsver visu kopa, tagad iegūtā orientācija bija nesalīdzināmi plašāka par to, kādu viņš bija ieguvis tolaik, kad labprātīgi iz- naca no meža biezokņiem un atzina Pelēko Bebru par savu saimnieku. Tolaik viņš bija vēl tīrais kucēns, pavi­sam zaļš, jēlviela, lai vides veidojošais pirksts varētu sākt savu darbu. Tagad bija pavisam citādi. Vides vei­dojošais pirksts savu darbu jau bija veicis — pat pārāk labi. Tas viņu bija izveidojis un norūdījis par nežēlīgo un nepielūdzamo Cīkstoni Vilku, ko neviens nemīl un kurš nevienu nemīl. Lai panāktu tagadējo pārmaiņu, va­jadzēja pārveidot visu viņa būtību, bet jaunībai piemītošā rakstura lokanība jau bija izzudusi, šķiedras iesīkstējušas un mezglainas, rakstura velki un audi jau savijušies par nesaraujamu audumu, raupju un izturīgu, garīgā seja nocietinājusies kā tērauds, visi instinkti un pieņēmumi izkristalizējušies par negrozāmiem likumiem, aizliegu­miem, netīksmes un vēlmes nostabilizējušās.

Ari šinī jaunajā orientācijā vides veidojošais pirksts viņu spaidīja un mīcīja, atmiekšķēdams jau sacietējušo un pārveidodams to skaistākā formā. Istenibā Vīdons Skots l)ija šis pirksts. Viņš bija iedziļinājies Baltā Ilkņa dabā līdz pat tās saknēm, ar laipniem skārieniem ieplūdinā- dams jaunu dzīvotspēju dzietos, kas bija tur vārguļojuši un gandrīz jau iznīkuši. Viens no šiem dzietiem bija mī­lestība. Tā stājās patikas vietā, kura līdz šim bija Baltā Ilkņa viscēlākā izjūta un sagādāja viņam labsajūtu sa­tiksmē ar dieviem.

Taču mīlestība neatnāca vienā dienā. Tā iesākās ar pa­tiku un tālāk attīstījās tikai pamazām. Baltais Ilknis ne­aizbēga, kaut gan viņam atļāva palikt brīvē, jo šis jau­nais dievs viņam patika. Seit noteikti bija labāk nekā dzīvot Skaistā Smita krātiņā, un savs dievs viņam tik un ta bija vajadzīgs. Piederet kadam cilvēkam — ta bija viņa dabas nepieciešamība. Atkarības zīmogs par piede­rību cilvēkam viņam tika uzspiests jau tajā senajā dienā, kad viņš uzgrieza muguru Pirmatnībai un pierāpoja pie Pelēkā Bebra kājām, lai saņemtu neizbēgamo pērienu. Šis zīmogs atkārtoti un neizdzēšami tika uzspiests vēlreiz tajā dienā, kad viņš otrreiz atgriezās no mežu dzīlēm, pēc tam kad ilgais bads bija beidzies un Pelēkā Bebra apmetnē atkal bija zivis.

Un tā nu tālab, ka Baltajam Ilknim bija nepieciešams savs dievs un Vīdonu Skotu viņš vēlējās labāk nekā Skaisto Smitu, Baltais Ilknis palika. Apliecinādams savu vasaļa paklausību, viņš uzņēmās jau agrāk veikto pienā­kumu — sargāt saimnieka īpašumu. Kamēr nartu suņi gulēja, viņš klaiņoja ap būdu, un pirmais viesis, kas iera­dās vakara stundā, dabūja atkauties no Baltā Ilkņa ar rungu, līdz Vīdons Skots iznāca viņu paglābt. Taču drīz vien Baltais Ilknis iemācījās atšķirt zagļus no godīgiem cilvēkiem, novērtēdams vienīgi to gaitu un izturēšanos. Viņš neaiztika cilvēku, kas nāca sparīgiem soļiem un taisnā ceļā devās uz būdas durvīm, kaut gan modri pa­turēja to acīs, līdz būdas durvis bija atvērušās un viņš saņēmis saimnieka sankciju laist viesi iekšā. Bet, ja cil­vēks nāca klusiem soļiem, pa aplinku ceļiem, piesardzīgi apkārt lūrēdams, meklēdams kaut ko apslēptu, — šāds cilvēks no Baltā Ilkņa saņēma taisnu tiesu bez kādām atlaidēm un dabūja bez kādas cieņas sprukt projām, kur acis rāda.

Vīdons Skots bija uzņēmies pienākumu atjaunot Baltā Ilkņa reputāciju — vai, pareizāk sakot, izpirkt pārestības, ko cilvēki nodarījuši Baltajam Ilknim. Tas bija principa un sirdsapziņas jautājums. Vīdons Skots juta, ka ļaun­darības pret Balto Ilkni ir parāds, ko ietaisījuši cilvēki un kas viņam jāatlīdzina. Tālab viņš nogriezās pats no sava ceļa, lai parādītu īpašu laipnību Cīkstonim Vilkam. Viņš uzlika sev par pienākumu katru dienu glaudīt un apmīļot Balto Ilkni, un to viņš darīja ilgi.

No sākuma Baltais Ilknis bija aizdomīgs un naidīgs, bet pamazām viņam šie glāsti iepatikās. Taču no viena sava paraduma viņš tā arī netika vaļā — no ņurdēšanas. Kopš tā mirkļa, kad glaudīšana iesākās, līdz pat tās no­beigumam Baltais Ilknis nemitīgi ņurdēja. Tomēr šai ņur­dēšanai bija pavisam jauna pieskaņa. Svešinieks šo pie­skaņu nesaklausītu, un šādam svešiniekam Baltā Ilkņa ņurdieni šķita viņa pirmatnējā mežonīguma izpausme, tā uzbudināja nervus un stindzināja asinis. Bet Baltā Ilkņa rīkle bija kļuvusi raupja no negantajiem ilgu gadu rēcie­niem — kopš pirmā dusmu ņerkstiena bērnības midzenī, un Baltais Ilknis nespēja darīt piemīlīgas tās skaņas, ar kurām viņa rīkle tagad kāroja izpaust maigumu. Tomēr Vīdona Skota auss un sirds bija pietiekami vērīgas, lai saklausītu šo jauno pieskaņu, kas slēpās agrākajā mežo­nīgajā rūkšanā, — pieskaņu, kas atgādināja apmierinātu dūdošanu un ko tikai viņš spēja sadzirdēt.

Dienām ejot, patikas pāreja mīlestībā notika arvien straujāk. Baltais Ilknis arī pats to pamanīja, kaut gan apzinīgi nespēja aptvert, kas ir mīlestība. Viņš to izjuta kā tukšumu savā būtībā, alkainu, sāpīgu, ilgu pilnu tuk­šumu, kas brēca pēc piepildījuma. Mīlestība bija nemiers un ciešanas, kam atvieglojumu sniedza vienīgi jaunā dieva klātienes apziņa. Šādos brīžos tad mīlestība šķita līk­smība, mežonīgi jūsmīga apmierinātība. Bet, tiklīdz dieva nebija tuvumā, ciešanas un nemiers atjaunojās, viņa bū­tībā atkal pavērās tukšums, nomākdams viņu, un iekšā bez mitas grauza kāds salkums.

v Baltajā Ilknī notika pašatklāsmes process. Par spīti brieduma gadiem un viņu formējušās veidnes raupjajam stingumam, Baltā Ilkņa raksturs kļuva plašāks. Viņā dīga svešādas izjūtas un neparasti dzinuļi. Citāds kļuva arī agrakais uzvedības kodekss. Pagātnē viņam patika ērtības un iespēja izvairīties no sāpēm, nepatika just neērtības 1111 sāpes, un attiecīgi viņš tad arī rīkojās. Tagad bija citādi, l a kā viņa bija modušās jaunas izjūtas, viņš bieži vien labprāt izvēlējās neērtības un sāpes, ja tas bija va­jadzīgs viņa dieva labā. Tā, piemēram, agrās rīta stun­dās viņš vairs neklimta apkārt, barību meklēdams, ne arī gulēja omulīgā nostūrī, bet stundām tupēja pie būdas tukšā lieveņa, gaidīdams parādāmies sava dieva seju. Vakaros, kad dievs pārnāca mājās, Baltais Ilknis pameta iesildīto guļvietu, ko bija izracis sniegā, lai tikai saņemtu draudzīgu knipi un laipnu apsveikumu. Gaļa — jā, pat no gaļas viņš bija spējīgs atteikties, lai tikai dabūtu iz­just saimnieka glāstu vai drīkstētu viņu pavadīt lejup uz pilsētiņu.

Patiku bija aizstājusi mīlestība. Sis svērteklis bija spē­jis iespiesties tādās viņa būtības dzīlēs, kuras patika nekad nebija varējusi sasniegt. Un no šīm dzīlēm iznira jaunā sajūta — mīlestība. To, ko cilvēks sniedza viņam, viņš atmaksāja bagātīgi. Mīlestība arī bija dievs, silts un starojošs dievs, kura spožumā Baltā Ilkņa daba uz­plauka, kā uzplaukst puķe saulstaros.

Taču Baltais Ilknis savas jūtas neizrādīja. Viņš bija jau pa rak pieaudzis, pārāk stingri veidots un vairs ne­prata sevi izpaust jaunos veidos. Viņš bija pārāk paš­apzinīgs, pārāk cieši iestidzis savā vienpatnībā. Pārāk ilgi viņš bija dzīvojis atturīgi, vientuļi un noslēgti. Savā mūžā viņš ne reizi nebija ierējies un arī tagad nespēja iemācīties apsveikt sava dieva parādīšanos ar priecīgu rējienu. Viņš nekad nemaisījās dievam pa kājām, nekad neizpauda savu mīlestību ar pārmērībām vai draiskulī­bām. Nekad viņš neskrēja savam dievam pretī. Viņš gai­dīja pa gabalu, taču arvien gaidīja, arvien bija tuvumā. Viņa mīlestība bija dievināšana, mēma, skaņās neiz­pausta, klusa apbrīnošana. Tikai acu neatlaidīgi ciešais skatiens izteica viņa mīlestību, tikai skatiena nemitīgā se­košana visām dieva kustībām. Un reizēm, brīžos, kad dievs viņu uzlūkoja vai uzrunāja, viņā uzradās nedrošs biklums, kura cēlonis bija cīniņš starp mīlestības cenša­nos izpausties un viņa fizisko neiespēju to izpaust.

Baltajam Ilknim daudzējādos veidos bija jāmācās pie­lāgoties jaunajam dzīves veidam. Pats par sevi viņam bija saprotams, ka saimnieka suņus aiztikt nedrīkst. Taču valdonīgais raksturs pieteica savas tiesības, un tālab viņš vispirms iedzina suņos atziņu, ka viņš ir pārākais un uzskatāms par vadoni. Kad tas bija paveikts, tad raižu ar pārējiem suņiem bija maz. Tie grieza viņam ceļu, kur vien viņš nāca, gāja vai staigāja, un, tiklīdz viņš lika saprast savu vēlēšanos, tie paklausīja.

Tādā pašā veidā viņš iemācījās arī paciest Metu — kā sava saimnieka īpašumu. Saimnieks pats viņu tagad baroja reti; to darīja Mets, tas bija viņa pienākums, taču Baltais Ilknis izšķīra, ka ēd saimnieka barību un ka īste­nībā viņu baro saimnieks, tikai ar cita rokām. Mets mē­ģināja viņu iejūgt nartās, lai viņš vilktu kopā ar citiem suņiem. Taču Metam tas neizdevās. Vienīgi tad, kad Vī­dons Skots pats aplika Baltajam Ilknim aizjūgu un pa­braucās ar viņu, Baltais Ilknis saprata, ka jāstrādā. Viņš uztvēra to kā sava saimnieka gribu, ka Mets ar viņu brauc un liek viņam strādāt, gluži tāpat kā Mets liek strādāt citiem saimnieka suņiem.

Klondaikas nartas atšķiras no Makenzi tobaganiem — tām ir slieces. Citāds ir arī suņu jūgšanas paņēmiens. Pajūgs netiek izkārtots vēdekļa veidā. Suņi skrien vienā virknē cits aiz cita, piejūgti katrs ar divām streņģēm. Un šeit, Klondaikā, pajūga vadonis tiešām ir vadonis, gudrakais un arī stiprākais suns tiek izraudzīts par va­doni, bet viss suņu aizjūgs tam klausa un no tā baidās. Baltais Ilknis drīz atskārta šā amata nepieciešamību. Un Mets pēc daudziem pārpratumiem un_ nepatikšanām bija spiests atzīt, ka Baltais Ilknis ar mazāku amatu nesamie­rināsies. Viņš vienkārši izraudzījās šo amatu sev, un, kad eksperiments bija izmēģināts, Mets pilnā balsī atbalstīja šo izvēli. Tomēr, kaut gan pa dienu nostrādājies nartās. Baltais Uknis_ nepameta arī saimnieka īpašuma sargā­šanu naktī. Tā viņš pildīja pienākumu dienu un nakti — arvien modrs un uzticams, visvērtīgākais no visiem VI- dona Skota suņiem.

— Atļaujiet izteikties, kas man uz sirds, — Mets kādu dienu sacīja. — Es gribētu apliecināt, ka jūs, jā nudien, bijāt gudrs vīrs, par tādu cenu iegūdams šito suni. Jūs tak vienkārši apšmaucāt Skaisto Smitu un piedevām vēl ar savu dūri izpušķojāt šim ģīmi.

Dusmu atblāzma vēlreiz noplaiksnīja Vīdona Skota acīs, un viņš nikni nomurmināja:

— Nezvērs tāds!

Vēlā pavasarī Baltajam Ilknim uzbruka lielas bēdas. Bez kāda brīdinājuma mīļotais saimnieks pazuda. Tas ir — brīdinājums jau bija, taču Baltais Ilknis, šādās lie­tās nepieredzējis, nesaprata, ko nozīmē čemodāna kravā­šana. Tikai vēlāk viņš atcerējās, ka pirms saimnieka pa­zušanas bija notikusi kravāšanās, bet tobrīd viņš vēl neko nenojauta. Tovakar viņš gaidīja saimnieku atgriežamies. Ap pusnakti aukstais vējš iedzina viņu patvērumā būdas aizmugurē. Tur viņš pusmiegā snauduļoja, modri ausīda- mies, vai nesadzirdēs pazīstamo soļu tuvošanos. Bet ap diviem no rīta bažas viņu atkal izdzina uz aukstā priekš- durvju lieveņa, kur viņš saritinājās un palika gaidīt.

Taču saimnieks nepārnāca. No rīta durvis atvērās — un iznāca Mets. Baltais Ilknis viņā noraudzījās skumīgi. Nebija tādas kopīgas valodas, kurā Baltajam Ilknim būtu varēts pastāstīt to, ko viņš kāroja uzzināt. Dienas nāca un gāja, bet saimnieks nenāca. Baltais Ilknis, savu mūžu nepazinis slimības, saslima. Viņš bija ļoti vārgs, tik vārgs, ka Mets pēdīgi bija spiests ienest viņu būdā. Tā­pēc, rakstīdams saimniekam vēstuli, Mets postskriptumu veltīja Baltajam Ilknim.

Vīdons Skots, Sērklsitijā lasīdams šo vēstuli, uzdūrās šādām rindām:

«Tas nolāpītais vilks nestrādā. Neēd ar. Galīgi savār­dzis. Citi suņi viņu kausta. Grib zināt, kas ar Jums no­ticis, bet es nemāku pateikt. Ka tik vēl nenomirst.»

Bija tieši tā, kā Mets rakstīja. Baltais Ilknis neko vairs neēda, bija galīgi nošļucis un ļāva katram pajūga sunim sevi kaustīt. Būdā viņš gulēja uz grīdas pie pa­varda, nelikdamies zinis ne par ēdienu, ne par Metu, ne par ko citu visā pasaulē. Mets varēja runāt mīlīgi, va­rēja lamāties, tas bija vienalga. Baltais Ilknis tikai pa­vērsa pret viņu trulas acis un tad atkal ierastajā pozā noguldīja galvu uz priekšķepām.

Un tad kādu vakaru, kad Mets savā nodabā lasīja grā­matu, lūpas kustinādams un vārdus murminādams, viņu iztraucēja kluss Baltā Ilkņa smilksts. Suns bija pietrū­cies kājās, saslējis ausis pret durvīm un vērīgi klausījās. Pēc brītiņa arī Mets sadzirda soļus. Durvis atvērās, un ienāca Vīdons Skots. Abi vīri sarokojās. Tad Skots ap­skatījās pa istabu.

— Kur tad vilks? — viņš vaicāja.

Tad viņi to ieraudzīja stāvam turpat, kur bija gulējis,— pie pavarda. Viņš nebija drāzies klāt, kā to mēdz darīt citi suņi. Viņš stāvēja, skatījās un gaidīja.

— Svētais bimbam! — Mets iesaucās. — Paskat tik, viņš bukā asti!

Vīdons Skots panācās līdz pusistabai pretī Baltajam Ilknim un pasauca viņu. Baltais Ilknis tūdaļ pienāca pie saimnieka, ne jau ar lielu lēcienu, bet žigli gan. Viņš bija samulsis aiz bikluma, bet, kamēr viņš tuvojās, acis pie­ņēma dīvainu izteiksmi. Kaut kas — kāda netverama jūtu pārpilnība tajās atmirdzēja un atkal izdzisa.

— Tā gan viņš manī ne reizes nav paskatījies, kamēr jūs bijāt prom, — Mets komentēja.

Vīdons Skots neklausījās. Viņš bija notupies uz gridas seju pret seju ar Balto Ilkni un sāka to glaudīt — ru­bināja aiz ausīm, ar slaidiem, glāstīgiem vēzieniem glau­dīja kaklu un kumbru, ar maigiem pirkstgaliem pabun- gāja pa muguru. Un Baltais Ilknis par atbildi sāka ņurdēt, bet dūdojošā pieskaņa viņa ņurdienā bija saklau­sāma tik skaidri kā vēl nekad.

Tomēr tas vēl nebija viss. Aiz līksmes pārpilnības viņa lielā mīlestība, kas nemitīgi tiecās kaut kā izpausties, atrada jaunu paņēmienu, kā sevi parādīt. Viņš pēkšņi pastiepa galvu uz priekšu un iebāza to saimniekam

padusē. Un te, drošā patvērumā, paslēpis visu galvu tā, ka tikai ausis palika redzamas, viņš pārstāja ņurdēt, tikai nemitīgi badīja ar galvu saimnieku, spiezdamies vinatn klāt.

Abi vīri saskatījās. Skota acis zvījoja.

— Velns lai mani parauj! — Mets sacīja, balsij bijīgi aizraujoties.

Brīdi vēlāk, mazliet atguvies, viņš piebilda:

— Es tak vienmēr esmu teicis, ka tas vilks ir suns. Nu paskat tikai!

Līdz ar mīļotā saimnieka atgriešanos Baltais Ilknis strauji saka atkopties. Divas naktis un vienu dienu viņš vēl pavadīja budā. Tad viņš devās ekspedīcijā uz āru. Nartu suņi bija aizmirsuši viņa kādreizējos panākumus. Tie atcerējās tikai pēdējo laiku, kad Baltais Ilknis bija vārgs un slims. Ieraudzījuši viņu iznākam no būdas, tie metās viņam virsu.

— Tā jums vajag, razbainieki! — Mets sajūsmā mur­mināja, stāvēdams durvīs un noskatīdamies. — Parādi tiem velnu, vilks! Parādi tiem velnu — ar visiem ra­giem!

Baltajam Ilknim nekāda uzmundrinājuma nevajadzēja. Pietika jau ar mīļotā saimnieka atgriešanos. Dzīvība at­kal strāvoja viņa dzīslās krāšņa un nevaldāma. Viņš cīnī­jās tīrā prieka pēc, šādā veidā atrazdams izpausmi dau­dzām izjūtām, ko citādi nekā nespēja izteikt. Iznākums varēja būt tikai viens. Viss suņu iejūgs cieta kaunpilnu sakāvi un izklīda kur kurais. Tikai pēc tumsas iestašanas suņi cits pakaļ citam slapstīdamies pārradās mājās, ar lēnprātību un pazemību apliecinādami savu pilnīgo pa­kļaušanos Baltajam Ilknim.

Iemācījies glaudīties, Baltais Ilknis tagad šo paņēmienu atkārtoja bieži. Tas bija epilogs. Bez tā viņš no saim­nieka aiziet nespēja. Galvu Baltais Ilknis arvien bija sargājis sevišķi piesardzīgi, viņš necieta, ka tai pieska­ras. Tā bija Mežonīgā Pirmatnība, kas vēl slēpās viņa,— bailes no sāpēm un lamatām bija cēlonis paniskajai ne­tīksmei saskarties ar citiem. Instinkts noteica, ka galvai arvien jābūt brīvai. Tagad, šādi glaudīdamies ar mīļoto saimnieku, viņš apzinīgi nodeva sevi tā varā, labprātīgi ieņemdams pozu, kas viņu darīja neglābjami bezpalīdzīgu. Tā bija vispilnīgākās uzticības izpausme, absolūta paš-

atdeve, it kā viņš gribētu teikt: «Es sevi ielieku tavās rokās. Dari ar mani, ko gribi.»

Kādu vakaru necik ilgi pēc atgriešanās Skots ar Metu pirms gulētiešanas apsēdās uzspēlēt partiju kribidža.

— Piecpadsmit un divi, piecpadsmit un četri, un vēl viens pārītis — tas ir seši, — Mets atzīmēja punktus, kad ārpusē atskanēja cilvēka kliedziens un suņa rēciens. Celdamies augšā, abi saskatījās. — Vilks kādu piežmie- dzis, — Mets sacīja.

Negants izbīļa un šausmu brēciens viņus pasteidzināja.

— Parādi gaismu! — Skots uzsauca, izskriedams pa durvīm.

Mets viņam sekoja ar lampu rokā, un tās gaismā viņi ieraudzīja kādu cilvēku uz muguras guļam sniegā. Rokas viņš bija krustām saņēmis pār seju un kaklu. Tā viņš raudzīja aizsargāties no Baltā Ilkņa zobiem. Un tas bija vairāk nekā nepieciešams. Baltais Ilknis trakoja, izgud- rēin klupdams virsū visvieglāk ievainojamai vietai. No pleca līdz delnas locītavai svārku, zilā flaneļa krekla un apakškrekla piedurknes bija saplēstas skrandās, bet delmi šausmīgi saplosīti, tā ka asinis plūda straumēm.

Visu to abi vīri saskatīja pirmajā mirklī. Nākamajā mirklī Vīdons Skots bija saķēris Balto Ilkni aiz kakla siksnas un atvilcis nost. Baltais Ilknis plosījās un rēca, tomēr kost n'egrasījās, un saimnieka skarbais uzsauciens viņu strauji nomierināja.

Mets palīdzēja svešajam pieslieties kājās. Piecēlies tas nolaida sakrustotās rokas, un atklājās Skaistā Smita zvē­rīgā seja. Suņu dzinējs tūdaļ atlaida viņu vaļā, gluži ka cilvēks, kas neviļus pacēlis gruzdošu ogli. Skaistais Smits blisināja acis lampas gaismā un skatījās apkārt. Viņa skatiens skāra Balto Ilkni — un sejā parādījās šausmas.

Tai brīdī Mets pamanīja sniegā guļam divus priekš­metus. Viņš pielieca lampu tiem tuvāk un ar kājas kus­tību norādīja saimniekam uz tiem — tā bija tērauda suņu ķēde un resna boze.

Vīdons Skots paskatījās un pamāja ar galvu. Neviens vārds netika izrunāts. Suņu dzinējs uzlika roku Skaista­jam Smitam uz pleca un pagrieza viņu ar seju atpakaļ. Neviens vārds arī nebija jāsaka. Skaistais Smits metās projām.

Bet mīļotais saimnieks pa to laiku glaudīja Balto Ilkni, runādams ar viņu:

— Gribēja tevi nozagt, ko? Bet tu nebiji ar mieru. Nu labi, labi, viņš pamatīgi piekrāpās, vai ne?

— Nudien jādomā, ka viņā sēž septiņpadsmit velni, — suņu dzinējs nomurmināja.

Baltais Ilknis, vēl arvien satraukts un sabozies, neva­rēja vien beigt rūkt, taču spalva pamazām pieglaudās, un rīklē, gan vēl neskaidri, kā no lielas tāles, maigi iegul- dzās dūdojošā pieskaņa.