Baltais Ilknis

I NODAĻA UGUNS RADĪTĀJI

Vilcēns uzskrēja viņiem virsū pilnīgi negaidīti. Paša vainas pēc. Viņš bija aizmirsis piesardzību. Izlīdis no alas, viņš tecēja lejup pie upītes padzerties. Varbūt arī tāpēc viņš neko nevēroja, ka bija galīgi samiegojies. (Augu nakti viņš bija pavadījis uz medību takas un nu­pat tikai pamodies.) Bez tam viņa bezrūpību var izskaid­rot ar to, ka ceļu uz atvaru viņš lieliski pazina. Cik reižu jau pa to bija staigāts, un nekad uz tā nekas nebija ga­dījies.

Pagājis gar nokaltušo priedi, vilcēns šķērsoja klaju- miņu un tālāk rikšoja starp kokiem. Un tad viņš pēkšņi vienlaikus gan ieraudzīja, gan saoda. Viņa priekšā tupus sēdēja pieci dzīvi radījumi, kuriem līdzīgus viņš vēl ne­kad nebija sastapis. Vilcēns pirmoreiz ieraudzīja cilvē­kus. Taču, ieraudzījuši vilcēnu, šie pieci cilvēki nelēca kājās, tie arī neatņirdza zobus un nerūca. Viņi pat ne­pakustējās, bet palika sēžam — klusi un biedinoši.

Arī vilcēns stāvēja nekustīgi. Ikviens dabas dotais instinkts viņam liktu drāzties projām, cik ātri vien var, taču pēkšņi viņā pirmo reizi pamodās kāds cits — pilnīgi pretējs instinkts. Vilcēnu pārņēma liela bijība. Pārvarīga paša vājuma un niecības apziņa viņu nomāca tā, ka viņš nespēja pakustēties. Viņš juta, ka te ir valdonība un vara, kas sniedzas tālu pāri viņa saprašanai.

Vilcēns nekad nebija redzējis cilvēku, taču instinktīvi apjauta, kas ir cilvēks. Kaut kādā neskaidrā veidā viņš atskārta, ka cilvēks ir dzīva būtne, kas iekarojis sev pirmo vietu visu Pirmatnējo Ziemeļu dzīvo radību vidū. Tagad vilcēns raudzījās cilvēkā. Ne tikai pats savām acīm vien, līdz ar viņu raudzījās visu viņa senču acis — acis, kas nakts tumsā gailējušas aplī ap neskaitāmiem ziemeļu ap­metņu ugunskuriem, kas drošā atstatumā no pašiem bie­zokņu dziļumiem slepus lūrējušas uz dīvaino divkājaino radījumu — visas dzīvās radības kungu un pavēlnieku. Vilcēnu turēja gūstā senču mantojums, gadsimtiem ilgos

cīniņos dzimušas bailes un bijība, paaudžu paaudzēs krātā pieredze. Visa šī mantoto instinktu gūzma pilnīgi pakļāva jauno vilku, kas īstenībā bija vēl tikai vilcēns. Bijis viņš pieaudzis, viņš vienkārši būtu aizmucis. Būdams tikai vilcēns, viņš, baiļu paralizēts, pieplaka pie zemes, gandrīz jau gatavs izrādīt padevību, kādu viņa cilts bija izrādījusi kopš tā brīža, kad pirmais vilks atnāca pasil­dīties pie cilvēka kurtā ugunskura.

Viens no indiāņiem piecēlās, pienāca vilcēnam klāt un apstājās tam blakus. Vilcēns vēl ciešāk pieguma pie ze­mes — tas taču bija nezināmais, pēdīgi miesā un asinīs iedzīvināts nezināmais, kas tagad noliecās pār viņu un pastiepa roku, lai sagrābtu viņu savā varā. Spalva vilcē­nam neviļus sabozās un lūpas atņirdzās, atklādamas ma­zos ilkņus. Roka, kas jau liktenīgi slīga pār viņu, palika nenolaista, un cilvēks smiedamies ierunājās:

— Wabam wabisca ip pit tah! («Paskat, kas par baltiem ilkņiem!»)

Pārējie indiāņi skaļi iesmējās un skubināja, lai grābjot vilcēnu aiz skausta. Rokai slīgstot arvien zemāk un tu­vāk, vilcēnā sāka plosīties vesels instinktu cīniņš. Viņu reizē pārmāca divējas spēcīgas dziņas — pakļauties un cīnīties. Gala rezultātā viņa rīcība bija kompromiss. Viņš darīja abus. Viņš padevīgi gaidīja, kamēr roka gandrīz pieskārās viņam. Tad viņš cīnījās, aši pazibinādams zobus un iecirzdams tos cilvēka rokā. Nākamajā mirklī viņš da­būja tādu zvēlienu pa vaigu, ka nogāzās uz sāniem. Kāre cīnīties acumirklī izgaisa. Pārsvaru ņēma kucēna bērniš- ķīgums un padevības instinkts. Viņš atsēdās un sāka smilkstēt. Taču cilvēks ar sakosto roku bija dusmīgs. Vil­cēns saņēma vēl vienu pļauku pa otru vaigu. Pēc tam viņš atkal uzslējās sēdus un smilkstēdams vaimanāja, cik skaļi vien jaudāja.

Četri indiāņi smējās vēl skaļāk, līdz pēdīgi sāka smie­ties arī sakostais. Visi apstāja vilcēnu un smējās par viņu, bet tas kaukdams izraudāja savas šausmas un sā­pes. Pēkšņi viņš pats caur saviem smilkstiem kaut ko sa­klausīja. Arī indiāņi ko sadzirda. Taču vilcēns skaidri zināja, kas tas ir, un, izgrūdis vēl pēdējo garo kaucienu, kurā jau vairāk skanēja triumfs nekā bēdas, viņš pārstāja brēkāt un gaidīja parādāmies māti — savu nikno, neuz­varamo māti, kura jaudāja cīnīties ar katru, pārspēt ik­vienu un nebaidījās ne no kā. Vilcene rūca jau skrējienā.

Viņa bija sadzirdusi sava vilcēna baiļu brēcienus un stei­dzās to glābt.

Ar lēcienu viņa iedrāzās indiāņu vidū, un saniknotās, par savu bērnu noraizējušās vilkumātes āriene bija diez­gan biedīga. Taču vilcēnu sajūsmināja glābējas mātes niknais paskats. Viņš īsi, laimīgi ieķiukstēj^s un drāzās mātei pretī, bet svešie radījumi — cilvēki steigšus pakā­pās pāris soļu atpakaļ. Vilcene izslējusies stāvēja starp vilcēnu un cilvēkiem, raudzīdamās tiem pretī ar saboztu spalvu, un dziļi krūtīs tai guldza dobjš rēciens. Viss purns aiz niknuma bija saraukts vienās grumbās, degunvirsa bija sakrokojusies līdz pat acīm — tik aizrautīgi neganti viņa rēca.

Tad pēkšņi viens no cilvēkiem izsaucās:

— Kiče!

Tas bija pārsteigumā sauciens. Vilcēns juta, ka viņa māte, šo balsi izdzirdusi, it kā atslābst.

— Kiče! — cilvēks uzsauca vēlreiz, šoreiz jau skarbi un pavēloši.

Un tad vilcēns ieraudzīja savu māti — vilcēni, kura ne no kā nebaidījās, — pieplokam tā, ka vēders skāra zemi; viņa glaimīgi smilkstēja, būkāja asti un centās izrādīt miermīlību. Vilcēns nekā nesaprata. Viņu sagrāba šaus­mas. Un atkal viņu pārmāca bijība cilvēka priekšā. In­stinkts bija virzījis pareizi. Nu arī māte to apliecināja. Arī viņa pakļāvās šim radījumam — cilvēkam.

Cilvēks, kurš bija runājis, pienāca tai klāt. Viņš uzlika roku tai uz galvas, bet vilcene tikai ciešāk piegula pie zemes. Viņa nekampa šajā rokā, pat nedraudēja kampt. Sanāca apkārt arī pārējie, glaudīja viņu, plaukšķināja pa muguru, bet vilcene nemaz negrasījās pretoties. Cilvēki bija ļoti satraukti, un no viņu mutēm plūda daudz da­žādu skaņu. Vilcēns apjauta, ka šīs skaņas nekādas bries­mas nenozīmē, un, pieplacis blakus mātei, visiem spēkiem centās būt padevīgs, kaut gan spalva tam reizi pa reizei sabožas.

— Kas tur ko brīnīties, — viens no indiāņiem teica. — Viņas tēvs taču ir vilks. Tiesa gan, māte viņai bija kuce; bet vai mans brālis riesta laikā neturēja to trīs naktis piesietu mežā? Tālab Kičes tēvs ir vilks.

— Nu jau gads pagājis, Pelēko Bebri, kopš viņa aiz­bēga, — otrs indiānis ierunājās.

— Kas tur ko brīnīties. Laša Mēle, — Pelēkais Bebrs

atbildēja. — Toreiz bija bada laiks, kad trūka gaļas, ko dot suņiem.

— Viņa ir dzīvojusi pie vilkiem, — trešais indiānis teica.

— Tā izskatās gan, Trīs Ērgļi, — Pelēkais Bebrs at- bildeja2 uzliedams roku vilcēnam uz muguras, — te jau ir pierādījums.

_ Vilcēns mazliet ierūcās, sajuzdams pieskārienu, un roka tūdaļ atvēzējās, lai krautu viņam pa ausi. Vilcēna lūpas tūd aļ aizsedza ilkņus, un viņš padevīgi saguma, kamēr roka no jauna viņu aizskāra, pakasīja aiz auss un pabu- žināja muguru.

— Te ir pierādījums, — Pelēkais Bebrs turpināja. — Skaidrs, ka viņa māte ir Kiče. Bet tēvs viņam ir bijis vilks. Tā ka viņā ir mazliet no suņa, bet krietni daudz no vilka. Viņam ir balti ilkņi, un Baltais Ilknis būs viņa vārds. Es esmu runājis. Viņš ir mans suns. Jo vai tad Kiče nebija mana brāļa suns? Un vai mans brālis nav miris?

Vilcēns, kas nu bija ieguvis pats savu vārdu šajā pa­saulē, gulēja pie zemes un vēroja. Labu laiku šīs būtnes — cilvēki laida no mutes dīvainās skaņas. Tad Pelēkais Bebrs izņēma dunci no maksts, kas saitē karājās viņam ap kaklu, ielīda krūmos un nogrieza nūju. Baltais Ilknis viņu novēroja. Katrā nūjas galā indiānis iegrieza ierobu, bet ap ierobiem aptina jēlādas siksnas. Vienu siksnu viņš apsēja Kičei ap kaklu. Tad viņš aizveda to pie nelielas priedītes un otru siksnu stingri apsēja ap koku.

Baltais Ilknis sekoja mātei un nogulās tai blakus. Laša Mēle pastiepa roku un apvēla viņu uz muguras. Kiče ba­žīgi noskatījās. Baltais Ilknis atkal juta briestam bailes. Gluži apspiest rūcienu viņam neizdevās, taču kampienam viņš pat nepagrasījās. Rokas izplatu saliektie pirksti mīlīgi bužināja viņam vēderu un valstīja vilcēnu no sāna uz sānu. Guļot uz muguras ar gaisā paslietām kājām, vilcēns jutās gan smieklīgs, gan lempīgs. Bez tam šī poza darīja viņu tik nejēdzīgi bezpalīdzīgu, ka visa Baltā Ilkņa bū­tība pretojās šādam pazemojumam. Viņš taču nespēja itin nekā iesākt, lai aizstāvētos. Ja šis cilvēks gribēs viņam ko nodarīt, Baltais Ilknis no tā paglābties nespēs. Vai tad iespējams palēkties sānis, ja visas četras kājas kuļājas gaisā? Tomēr padevība ņēma virsroku pār bailēm, un vil­cēns tikai klusiņām ņurdēja. Šo ņurdienu apspiest viņš nejaudāja, bet cilvēks ari to neņēma ļaunā, jo pa galvu vairs nesita. Bez tam vēl — un tas bija visdīvainākais — Baltais Ilknis sāka just neizprotamu patiku, kad cilvēka roka_glaudīdama slīdēja uz priekšu un atpakaļ. Apvelts uz sāniem, viņš pat pārstāja ņurdēt; pirksti sāka rubināt un kasīt vilcēnam aiz ausīm, un patīkamā sajūta auga augumā, un, kad cilvēks, vēl pēdējo reizi pabužinājis un paņurcījis vilcēnu, piecēlās un atgāja sānis, visas bailes Baltajam Ilknim bija izgaisušas. Viņam bija lemts vēl daudzreiz bailēs drebēt cilvēka priekšā, taču šinīs mir­kļos viņš bija iemantojis draudzīga biedriskuma jūtas pret cilvēku.

Pēc laiciņa Baltais Ilknis saklausīja tuvojamies nepa­rastus trokšņus. Vilcēns bija apķērīgs un tūdaļ saprata, ka šīs skaņas var nākt tikai no cilvēka. Vēl daži mirkļi, un uz takas parādījās visi pārējie indiāņu cilts locekļi, iz- stiepušies garā pārgājiena virknē. Tur bija vēl citi vīrieši, kā arī daudz sieviešu un bērnu, kopā kādi četrdesmit cil­vēki, visi smagi apkrāvušies ar apmetnes piederumiem un iedzīves priekšmetiem. Bez tam līdzi nāca vesels bars suņu, kas arī bija apkrauti dažādām nastām, vienīgi pus- auga kucēni skraidīja brīvā. Suņi uz muguras nesa mai­sus, kas bija cieši piesieti to ķermenim ar caurņemtām siksnām, un šāda nasta svēra savas divdesmit trīsdesmit mārciņas.

Baltais Ilknis vēl nekad nebija redzējis suņus, taču, tos ieraudzījis, tūdaļ juta, ka tie viņa sugai kaut kādā veidā radniecīgi, tikai ir mazliet citādi. Taču suņi, pamanījuši vilcēnu un viņa māti, neredzēja lielas atšķirības starp jaunpienācējiem un vilkiem. Sākās kautiņš. Baltais Ilknis sabozies rūca un koda purnos suņu gūzmai, kas, rīkles atplētuši, gāzās viņiem virsū; suņi nogāza vilcēnu gar zemi un bradāja tam pa virsu; juzdams asus zobus ur­bjamies savā ķermenī, vilcēns koda uzbrucējiem kājās un no apakšas plosīja to vēderus. Sacēlās varena jezga. Bal­tais Ilknis dzirdēja, kā rēc Kiče, kas visiem spēkiem lau­zās viņu aizstāvēt; viņš saklausīja arī cilvēku kliedzienus, rungu blīkšķus, kad tās dancoja pa suņu mugurām, un sadauzīto dzīvnieku sāpju kaucienus.

Tikai dažas sekundes bija aizritējušas, kad vilcēns atkal bija uz kājām. Nu viņš redzēja, ka cilvēki ar rungām un akmeņiem trenca projām suņus, lai pasargātu viņu no dī­vaino zvēru niknajiem zobiem, — šie zvēri it kā būtu no

viņa sugas un kaut kādā ziņā tomēr atkal nebija no viņa sugas. Un, kaut gan viņa smadzenes nemaz nespēja skaidri izsecināt tik abstraktu jēdzienu kā taisnīgums, vil­cēns pats pēc savas sajēgas kaut kā tomēr apjauta, ka cilvēki ir taisnīgi, viņš saprata, ka tie ir būtnes, kas iz­dod likumus un arī piemēro tos dzīvē. Viņš ievēroja un apjauta arī paņēmienus, ar kādiem cilvēki liek pakļauties saviem likumiem. Pavisam citādi nekā dzīvnieki, ar kā­diem vilcēnam kādreiz bija gadījies sastapties, šie te ne kož, ne skrāpē. Ar savu vareno dzīvo spēku viņi piespiež darboties nedzīvus priekšmetus. Un nedzīvie priekšmeti tiem klausa. Rungas un akmeņi, ko sviež šie dīvainie ra­dījumi, lido pa gaisu kā dzīvi un sāpīgi dauza suņus.

Vilcēna saprašanā šī vara šķita kas neparasts, tā bija neaptverama, pārdabiska, tā bija dievišķīga vara. Baltais Ilknis, pats par sevi saprotams, nekā nezināja par die­viem, labākajā gadījumā viņš spēja atjēgt tikai to, ka ir parādības, kas sniedzas pāri saprašanai; taču vilcēna apbrīna un bijība cilvēku priekšā pilnīgi atgādināja ap­brīnu un bijību, kādu izjustu cilvēks, redzēdams dievišķīgu būtni no kalnu galotnēm ar abām rokām sviežot zibeņus un pērkonus pār izbrīnā sastingušo zemi.

Nu bija aizdzīts arī pats pēdējais suns. Kņada norima. Baltais Ilknis laizīja brūces un sevī apcerēja pārdzīvoto: savu pirmo sastapšanos ar baru un iepazīšanos ar šada bara nežēlību. Vilcēnam ne prātā nebija nācis, ka no viņa paša sugas vēl eksistē kāds bez Vienača, mātes un viņa. Vilcēnam bija licies, ka viņi veido kādu atsevišķu šķiru, un nu pēkšņi izrādās, ka ir milzum daudz radījumu, kas arī, šķiet, pieder pie viņa sugas. Pie tam zemapziņā gruzda aizvainojums par to, ka šie viņa sugas biedri, tikko ierau­dzījuši, tūdaļ klupa viņam virsū un gribēja viņu saplosīt līdz nāvei. Tieši tāpat aizvainojums šķita arī tas, ka viņa māte ir piesieta pie nūjas, kaut arī to darījuši šie pārva- rīgie cilvēki. Tas kaut kādā veidā saistījās ar slazdiem un nebrīvi. Taču arī par slazdiem un verdzību vilcēns ne­zināja itin nekā. Viņa senču mantojums bija brīva vaļa klaiņot — gan skraidīt, gan gulēt pēc paša patikas, bet te pēkšņi šī patvaļa tika ierobežota. Viņa māte varēja kustēties tikai tik tālu, cik to atļāva nūja, un šī pati nūja arī viņam neļāva kustēties nekur tālāk, jo vilcēns vēl bija tai vecumā, kad nepieciešams atrasties pie mātes sāniem.

Tas viņam nepavisam nepatika. Un, kad cilvēki cēlās kājās un devās tālāk savā pārgājienā, tas viņam art ne­patika, jo kāds neliels cilvēciņš paņēma nūju aiz otra gala un veda Kiči kā gūstekni sev līdzi, bet Baltais Ilknis tecēja Kičei pakaļ, galīgi samulsis un raižpilns par šo jauno dēku, kurā viņš nu piedalās.

Indiāņi devās lejup pa strauta ieleju un aizgāja daudz tālāk par apkaimi, ko Baltais Ilknis bija izklaiņojis savos vistālākajos ceļojumos, līdz viņi sasniedza ielejas galu, kur strauts ieplūda Makenzi. Te krastā, kur jau stāvēja uz kārtīm augstu gaisā uzslietas pirogas un stādaigi zivju žāvēšanai, viņi ierīkoja apmetni, bet Baltais Ilknis visu novēroja ar brīnumu pilnām acīm. Cilvēku visvarenība pieauga ik ar brīdi. Vilcēns jau zināja, ka viņi prot val­dīt pār aszobainajiem suņiem. Tas liecināja par viņu va­reno spēku. Taču vilcēna acīs vēl dižāka vara bija cilvēku prasmei valdīt pār nedzīvām lietām, viņu spējai piešķirt kustīgumu nekustīgiem priekšmetiem, viņu mākai pārvei­dot pat pasaules izskatu.

Sī māka visvairāk pārsteidza Balto Ilkni. Viņa acis ievēroja, ka gaisā saslienas kāršu karkasi, taču tas vēl nebūtu nekas sevišķs, jo tos jau veidoja tās pašas būtnes, kas rungas un akmeņus spēja aizmest tālu jo tālu. Bet, kad ar buraudeklu un ādām pārsegtie kāršu karkasi iz­vērtās par vigvamiem, Baltais Ilknis aiz izbrīna sastinga. Visvairāk viņu biedēja telšu milzīgie apmēri. Visās malās visapkārt vilcēnam augtin izauga vigvami, gluži kā mil­zīgas, strauji augošas dzīvas^būtnes. Nu jau vigvami aiz­ņēma visu platību, ko spēja pārskatīt vilcēna acis. Viņš baidījās no tiem. Tie draudīgi slējās augstu viņam pār galvu, vējam uzpūšot, buraudekls lieliem vēzieniem šū­pojās, un vilcēns bailēs pieplaka pie zemes, nenolaizdams vērīgas acis no šiem briesmoņiem, lai ik brīdi varētu sprukt projām, ja tie grasītos gāzties viņam virsū.

Taču bailes no vigvamiem drīz vien pārgāja: Vilcēns redzēja sievietes un bērnus staigājam tajos iekšā un ara, un nekas ļauns viņiem nenotika, viņš redzēja arī, ka suņi ne reizi vien cenšas iespraukties teltīs, tikai tos arvien aizdzen nikni brēcieni un lidojoši akmeņi. Pēc neilga lai­ciņa Baltais Ilknis jau attālinājās no mātes un bikli līda uz tuvākās telts sienu. Viņu urdīja augsmes radītā zināt­kāre — nepieciešama dziņa mācīties, pārdzīvot visu un darīt visu, no kā var smelties pieredzi. Pēdējās collas līdz

vigvama sienai vilcēns norāpoja ārkārtīgi gausi un piesardzīgi. Šāsdienas notikumi jau bija pierādījuši, ka nezināmais var parādīties visbrīnumainākajā un neiedo­mājamākā veidā. Pēdīgi viņa deguns atdūrās pret bur- audeklu. Vilcēns nogaidīja. Nekas nenotika. Tad viņš apostīja dīvaino darinājumu, kas viss bija piesūcies ar cil­vēka smaržu. Viņš satvēra audekla stūri zobos un viegli paraustīja. Nekas nenotika, kaut gan tuvākais telts stūris iedrebējās. Vilcēns papurināja stiprāk. Audekls sašūpojās spēcīgāk. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Viņš raustīja vig­vama stūri arvien stiprāk un biežāk, līdz visa telts sāka gāzelēties. Tad iekšpusē nikni iebrēcās kāda skvo — un vilcēns kūleņu kūleņiem aizdrāzās pie Kičes. Taču pēc tam viņš vairs nebaidījās no augstajiem, biedīgajiem vigva­miem.

Necik ijgi, un Baltais Ilknis jau atkal aizklumburoja no matēs. Tās nūja bija piesieta pie zemē iedzīta mieta, un māte viņam sekot nevarēja. Pusauga kucēns, mazliet lie­lāks un vecāks par Balto Ilkni, varen dižīgā un kareivīgā paskatā lēnām soļoja uz viņa pusi. Kucēna vārds — kā Baltais Ilknis vēlāk dzirdēja viņu saucam — bija Liplips. Sis bija jau pieredzējis cīkstonis kucēnu kautiņos un tika uzskatīts par lielu huligānu.

Liplips bija no Baltā Ilkņa paša sugas, pie tam vēl tikai kucēns, tātad bīstams nelikās, tālab Baltais Ilknis gatavojās to sagaidīt draudzīgi. Taču, kad pienācējs sāka soļ^t ar stīvām kājām un atņirdza zobus, arī Baltais Ilknis saspringa un atņirdzās. Viņi 'puslokā piesardzīgi soļoja viens ap otru un sabozušies rūca. Tā tas ilga vai­rākas minūtes, un Baltajam Ilknim šī jaunā rotaļa sāka iepatikties. Piepeši Liplips neiedomājami strauji palēcās pretī, aši iekoda un atkal atlēca atpakaļ. Kodiens ķēra tieši plecā, ko kādreiz bija saplosījusi lūsene un kas vēl arvien sāpēja kaut kur dziļumā pie paša kaula. Aiz pār­steiguma un sāpēm Baltais Ilknis izgrūda kaucienu, bet tūdaļ arī straujās dusmās metās Liplipam virsū un koda, ko jaudāja.

Taču Liplips visu savu mūžu bija dzīvojis apmetnē un izkarojies daudzos kucēnu ķīviņos. Trīs četras reizes un vēl vairāk viņa sīkie, asie zobiņi iecirtās jaunpienacēja kažokā, līdz pēdīgi Baltais Ilknis, kaunīgi smilkstēdams, muka meklēt glābiņu pie mātes. Tas bija pirmais no dau­dzajiem cīniņiem, kas Baltajam Ilknim bija izcīnāmi ar Liplipu. Jo viņi jau kopš pirmās tikšanās bija pretinieki, dzimuši ienaidnieki, un pati daba viņus dzina uz nemitī­gam sadursmēm.

Kiče ar mīkstu mēli mierinoši nolaizīja Balto Ilkni un meģinaja to pārliecināt, lai paliek pie viņas. Taču kucēna zinātkāre bija neiegrožojama, un jau pēc maza brītiņa tas devas jaunos meklējumos. Viņš uzdūrās cilvēkam, vārdā Pelekais Bebrs, kas, zemē tupēdams, nolicis sev priekšā žagarus un_ sausas sūnas, kaut ko darīja ar tām. Baltais Ilknis pienāca tuvāk un skatījās. Pelēkā Bebra mute kaut ko teica, Baltajarn Ilknim tas neizklausījās naidīgi, un viņš piegaja vel klātāk.

Sievietes un bērni nesa Pelēkajam Bebram arvien jau­nus žagarus un zarus. Te nepārprotami vajadzēja kaut kam notikt. Baltais Ilknis, nespēdams valdīt ziņkāri, pie­nāca tik cieši klāt, ka piespiedās pie Pelēkā Bebra ceļ­gala, pavisam aizmirsis, ka šis taču ir briesmīgais radī­jums — cilvēks. Piepeši viņš pamanīja pa zariņu un sūnu starpu zem Pelēkā Bebra rokām paceļamies ko dīvainu — tādu kā miglu. Tad starp zariem parādījās kaut kas dzīvs, tas locījās un šaudījās un bija tādā krāsā kā saule pie debesīm. Par uguni Baltajam Ilknim nebija nekādas no­jausmas. Tā viņu pievilka tāpat, kā gaisma alas ieejā bija vilinājusi mazo vilcēnu viņa mūža pirmajās dienās. Viņš palīda vēl dažus soļus tuvāk ugunij. Pelēkais Bebrs viņam virs galvas noķiķinājās, bet vilcēns juta, ka šī skaņa nav naidīga. Tad viņa degungals skāra uguni un reizē uz priekšu pašāvās arī mazā mēlīte.

Mirkli vilcēns palika kā paralizēts. Nezināmais, kas uzglūnēja no sūnu un zaru mudžekļa, bija ar neredzamiem nagiem iecirtis viņam pa degunu. Izplūzdams visžēlabainākajos šausmu smilkstos, Baltais Ilknis trausās atpakaļ. To padzirdusi, Kiče savas nūjas galā rēkdama lēkāja un ārdījās, jo nespēja nākt dēlam palīgā. Taču Pelēkais Bebrs skaļi smējās, sizdams sev pa gurniem; viņš pastās­tīja šo notikumu visiem pārējiem apmetnē, līdz visi sāka smieties pilnā rīklē. Bet Baltais Ilknis tupēja un smilk­stēja, un vaimanāja, nabaga pamests un nelaimīgs ku- cēniņš šo nesaprotamo būtņu — cilvēku vidū.

Tik dzeldīgas sāpes viņš vēl ne reizi nebija izjutis. Tas mazais, dzīvais saules krāsas radījums, kas izaudzis zem Pelēkā Bebra rokām, bija apsvilinājis viņam degungalu un mēli. Baltais Ilknis nemitējās kaukt un gausties, un katru jaunu gaudojienu apsveica cilvēku skaļie smiekli. Viņš raudzīja apremdināt sūrstošo degunu, nolaizot to ar mēli, bet arī mēle bija apsvilusi, un, abām apdegušajām vietām saskaroties, sāpes kļuva vēl dzeldīgākas, tā ka viņam atlika tikai bezcerīgi un bezpalīdzīgi smilkstēt un žēloties.

Un tad viņu pārņēma kauns. Viņš saprata, kas ir smiekli un ko tie nozīmē. Cilvēkam nav lemts izdibināt, kā gan daži dzīvnieki var zināt smieklu jēgu un saprast, ka tos apsmej; bet tā nu tas ir, un tādā pašā veidā to zināja arī Baltais Ilknis. Tālab viņš nokaunējās, ka cilvēki par viņu smejas. Viņš apgriezās un aizmuka, ne jau no uguns sagādātajām dzeldīgajām sāpēm, bet no smiekliem, kas griezās vēl daudz dziļāk un dzeldināja viņu pašā sirdī. Viņš aizmuka pie Kičes, kas raustījās nūjas galā gluži kā trakumsērgas pārņemta, pie Kičes — vienīgās būtnes, kas par viņu nesmējās.

Noslīga mijkrēslis, iestājās nakts, un Baltais Ilknis gulēja pie mātes sāniem. Degungals un mēle vēl arvien sāpēja, taču viņu mocīja vēl lielākas bēdas. Viņš ilgojās pēc mājām. Vilcēns juta sevī tādu kā tukšumu, alkas pēc klusuma un miera, kāds valdīja pie strauta un klinšu pārkares alā. Dzīve bija kļuvusi pārāk drūzmaina. Te bija tik daudz cilvēku — vīri, sievietes, bērni, kas visi klai­gāja, un tas viņu kaitināja. Un tad vēl te bija suņi, kas nemitīgi ņerījās un ķīvējās, allaž saceldami kņadu un ju­cekli. Vilcēns savā mūžā bija pazinis tikai rāmuma pilnu vientulību, un tā nu bija beigusies. Te pat gaiss pulsēt pulsēja aiz rosīguma. Tas dūca un sanēja bez rimas. Trok­snis nemitīgi mainījās — te tas kļuva skaļāks, te klusāks, te smalkāks, te dobjāks, tas kairināja jutekļus, vilcēns kļuva nervozs un nemierīgs, bažīdamies, ka ik brīdi kaut kas var atgadīties.

Viņš vēroja, kā cilvēki nāk un iet, un rosās pa apmetni. Kā cilvēki raugās uz dieviem, ko tie paši sev radījuši, gandrīz vai tāpat arī Baltais Ilknis raudzījās uz cilvē­kiem savā priekšā. Tie viņam šķita augstākas būtnes, vārdu sakot, dievi. Viņa neskaidrajā uztverē tie bija tādi paši brīnumdari, kādi cilvēku izpratnē ir dievi. Cilvēki ir visvareni, tiem piemīt dažādas neizprotamas un netica­mas spējas, tie.ir valdnieki pār visu dzīvo un nedzīvo,

tiem paklausa viss kustīgais, un tie prot piešķirt kustību nekustīgajam, no nedzīvas sūnas un zariem tie spēj iz­audzēt dzīvas būtnes — būtnes, kas ir saules krāsā un neganti kož. Viņi ir uguns radītāji! Tātad viņi ir dievi!

II NODAĻA NEBRĪVE

Dienas Baltajam Ilknim bija pārblīvētas ar jaunu pie­redzi. Kamēr Kiče vēl bija piesieta pie nūjas, viņš skrai­dīja pa visu apmetni pētīdams, izzinādams un mācīda­mies. Viņš drīz vien iepazina daudzus cilvēku paradumus, tomēr šī tuvā iepazīšanās neizraisīja viņā necieņu. Jo vairāk viņš par tiem uzzināja, jo varenāki tie viņam šķita, jo vairāk tie lika lietā savas noslēpumainās spējas, jo di­ženāks viņa acīs iezīmējās to dievišķīgums.

Cilvēku bieži vien ir piemeklējušas bēdas, jo nācies pieredzēt, ka viņa dievus gāž no troņa un viņa altārus sa­grauj; taču nekad šādas bēdas nav piemeklējušas vilku un pirmatnējo suni, kas atnācis pie cilvēka, lai gulētu pie viņa kājām. Cilvēka dievi ir neredzami un izdomāti, tie ir kā gaistoši sapņojumu miglāji, kam trūkst jebkāda pa­matojuma tiešamībā, tie ir nenoturīgi veidoli, kuros ietve- ras viss labais un varenais, pēc kā cilvēks alkaini tiecas, tie ir netverami paša es mēģinājumi ielauzties garu val­stībā, toties vilks un pirmatnējais suns, kas ieradās pie ugunskura, atrada tur savus dievus ar miesu un asinīm, stingri sataustāmus, tādus, kas aizpilda vietu telpā un pakļaujas laika tecējumam, jo mērķu sasniegšanai un sa­vas eksistences attaisnošanai tiem arī nepieciešams laiks. Ticība tādiem dieviem rodas pati no sevis, un nekādi prāta pierādījumi nevar novest līdz neticībai tiem. No tāda dieva tu vaļā netiksi. Tur tas stāv — izslējies uz savām divām kājām, ar rungu rokā, bezgala spēcīgs, negants un bargs, bet arī mīlīgs un maigs; dievišķīgums, noslē­pumainība, varenība — viss ietērpts miesā, no kuras plūst asinis, ja to saplosa, un kuru var ēst gluži kā katru citu galu.

Tieši tā bija arī Baltajam Ilknim. Cilvēki viņam šķita neapšaubāmi un visvareni dievi. Tāpat kā viņa māte Kiče tiem pakļāvās, tikko bija izdzirdusi tos saucam viņu vārdā, tā pakļāvās arī Baltais Ilknis. Visās lietās viņš

deva tiem priekšroku — tā bija viņu neapšaubāma tiesība. Kad tie gāja, viņš grieza tiem ceju. Kad tie sauca, viņš ieradās. Kad tie rājās, viņš pazemīgi pieplaka. Kad tie raidīja viņu projām, viņš steigšus aizskrēja. Jo aiz kat­ras viņu vēlēšanās atradās vara, kas spieda izpildīt šo vēlēšanos, — vara, kas lika just sāpes, vara, kas izpau-' das rungas zvēlienos un dūres belzienos, akmeņu sviedie­nos un svilinošos pātagas cirtienos.

Baltais Ilknis piederēja cilvēkiem, tāpat kā tiem piedereja visi suņi. Viņam bija jārīkojas tā, kā tie pavēlēja. Viss viņa ķermenis bija to īpašums, tie drīkstēja viņu dauzīt, mīdīt kājām, spīdzināt. Šo mācību viņš bija spiests iegaumēt visai drīz. Grūta gan bija šī mācība, jo pret to saslējās viss spēks un valdonīgums viņa paša rak­sturā. Tomēr, kaut arī mācīšanās bija ļoti netīkama, šis dzīves veids, pašam to neapzinoties, viņam iepatikās. Tas nozīmēja nodot savu likteni cita rokās, atkratīties no at­bildības par savu eksistenci. Tā jau pati bija kompensā­cija par visu, jo allaž ir vieglāk balstīties pret citu nekā stāvēt vienam.

Ne jau vienā dienā tas notika, ka Baltais Ilknis ar miesu un dvēseli nodeva sevi cilvēku rokās. Senču man­tojumu un atmiņas par Pirmatnību nebija iespējams pār­varēt vienā mirklī. Bija dienas, kad vilcēns aizlavījās līdz mežmalai un stāvēja tur, ieklausīdamies balsīs, kas viņu aicināja projām tālu tālumā. Taču arvien viņš atkal at­griezās nemierpilns un satraukts, lai klusos, skumīgos smilkstos izraudātos pie Kičes sāniem un alkaini laizītu viņas purnu, it kā ko jautādams.

Baltais Ilknis strauji iegaumēja dzīves noteikumus ap­metnē. Viņš iepazina veco suņu netaisnīgumu un alka­tību reizēs, kad ēšanai tika pasviesta gaja vai zivis. Viņš dabūja zināt, ka vīrieši mēdz būt taisnīgāki, bērni nežēlī­gāki un sievietes laipnākas — no tām visbiežāk varēja sagaidīt pametam gaļas kumosu vai kaulu. Un pēc divām trim sāpīgām avantūrām ar pusauga kucēnu mātēm viņš paturēja prātā, ka visgudrākais ir neielaisties ar šādām mātēm, turēties no tām tik tālu, cik vien iespējams, un laisties lapās, tiklīdz tās tuvojas.

Taču viņa dzīves posts bija Liplips. Būdams lielāks, vecāks un stiprāks, Liplips bija izraudzījis Balto Ilkni par īpašu vajāšanas objektu. Baltais Ilknis no cīņas ne­vairījās, tomēr arvien cieta sakāvi. Ienaidnieks bija pārāk

liels. Liplips viņam kļuva par īstu lietuvēnu. Tiklīdz viņš pagājās tālāk nost no mātes, tūdaļ parādījās šis huligāns, neatlaidīgi mina viņam uz papēžiem un vajādams acīgi gaidīja izdevīgu brīdi, kad neviena cilvēka nebūs tuvuma, lai tad lēktu Baltajam Ilknim virsū un spiestu viņu cīnī­ties. Liplips ikreiz uzvarēja, un tas viņu milzonīgi ielīk­smoja. Šie cīniņi kļuva par viņa dzīves galveno izpriecu, tāpat kā tie bija Baltā Ilkņa galvenā mocība.

Taču šie cīniņi neiebiedēja Balto Ilkni. Kaut gan viņš allaž palika zaudētājos un pēc tam ilgi mocījās ar ievai­nojumiem, tomēr garā turējās možs. Taču šie kautiņi viņu ļauni ietekmēja citā ziņā. Baltais Ilknis kļuva ļauns un īgns. Viņa raksturs, nikns jau kopš dzimšanas, no nemitī­gajām vajāšanām izvērtās vēl mežonīgāks. Labsirdīgā, rotaļīgā kucēna iedaba maz varēja izpausties. Baltais Ilknis nekad nerotaļājās un nekūleņoja kopā ar citiem apmetnes kucēniem. Liplips to nebūtu pieļāvis. Tiklīdz Baltais Ilknis parādījās kucēnu tuvumā, Liplips jau diž­manīgi un ķildīgi raidīja to projām vai arī uzsāka cīņu, līdz bija to padzinis.

Tādā veidā Baltajam Ilknim tika daudz kas laupīts no kucēna bērnības priekiem, un visa viņa uzvedība vairak atbilda vecākam sunim. Tā kā viņa enerģija nevarēja iz­lādēties rotaļās, viņš bija spiests iedziļināties pats sevi un sāka vairāk attīstīties garīgi. Viņš kļuva viltīgs; vi­ņam netrūka brīva laika, ko ziedot dažadu blēdību sagud- rošanai. Kad visiem apmetnes suņiem izsniedza barību, viņš savu daļu gaļas vai zivs parasti nejaudāja izcīnīt un tālab izvērtās par manīgu zagli. Viņš bija spiests pats gādāt sev ēdamo, un to viņš veica lieliski, kaut gan tālab kļuva par īstu sodību indiāņu sievām. Viņš iemanījās lo­dāt pa apmetni kā čūska, viltīgi piesargāties, arvien viņš zināja, kur kas notiek, redzēja visu un dzirdēja visu, un tad attiecīgi rīkojās, veiksmīgi izvēlēdamies ceļus un līdzekļus, lai izvairītos no nepielūdzamā vajātāja.

Jau pašās šo vajāšanu sākuma dienās Baltais Ilknis nostrādāja savu pirmo tiešām lielo blēdību, tā pirmoreiz nobaudīdams atriebes saldumu. Tāpat kā savā laikā Kiče, dzīvodama kopā ar vilkiem, no cilvēku apmetnēm izvili­nāja suņus vilkiem saplosīšanai, tā arī Baltais Ilknis, iz­mantodams gandrīz vai līdzīgu paņēmienu, ievilināja Lip- lipu Kičes atriebīgajos zobos. Atkāpdamies no Liplipa uz­brukuma, Baltais Ilknis notēloja bēgšanu, kuras ceļš veda līču loču pa apmetnes vigvamu spraugām. Viņš bija labs skrējējs, žiglāks nekā citi viņa vecuma kucēni un ātrāks arī par Liplipu. Tomēr šinī trenkāšanas reizē viņš nemaz neskrēja pilnā sparā. Viņš tikai turējās pienācīgā atsta­tumā — vienu lēcienu priekšā vajātājam.

Liplips, pakaļdzīšanās iekvēlināts un visu laiku juz­dams upuri sev tik tuvu, galīgi aizmirsa piesardzību un nevēroja ceļu, kur skrien. Kad viņš atģidās, kur atrodas, bija jau par vēlu. Pilnā jaudā drāzdamies ap kāda vig­vama stūri, viņš ar visu sparu uzdrāzās tieši virsū Kičei, kas tur gulēja savas nūjas galā. Liplips aiz pārsteiguma iekaucās, un tad jau Kičes žokļi sacirtās, sodīdami ne­gantnieku. Viņa gan bija piesieta, taču Liplips tik viegli vis nevarēja no viņas aizsprukt. Nogāzusi kucēnu no kā­jām, lai tas neaizmūk, Kiče bez žēlastības laida darbā ilkņus.

Kad Liplipam pēdīgi izdevās aizvelties tik tālu, kur tā viņu nevarēja aizsniegt, kucēns piesvempās kājās galīgi izpūris un saplūkāts, ar savainotu miesu un dvēseli. Spalva visgarām augumam slējās kušķu kušķos, tik gauži lo bija sapluinījuši Kičes zobi. Liplips palika stāvam tur­pat, kur bija uzslējies kājās, un, muti pavēris, ļāva vaļu garam, izmisīgam kucēna kaucienam. Bet pat to viņam neļāva pabeigt. Kauciena vidū Baltais Ilknis piedrāzās klāt un iecirta zobus Liplipa pakaļkājā. Liplipam vairs nemaz negribējās cīnīties, un viņš apkaunots aizbēga, bet līdzšinējais upuris joza tam pakaļ uz pēdām un kodīja to visu ceļu līdz pat tā vigvamam. Te kucēnam palīgā pie­steidzās sievas, un tikai tad ar veselu akmeņu krusu iz­devās aizdzīt Balto Ilkni, kas bija pārvērties par trako­jošu dēmonu.

Pienāca diena, kad Pelēkais Bebrs atraisīja Ki.či no saites, nolēmis, ka nu jau tā vairs projām nebēgs. Bal­tais Ilknis bija sajūsmā par mātes brīvību. Viņš priecīgs tecēja tai līdzi, kad tā apstaigāja apmetni, un, kamēr viņš neatkāpās no mātes sāniem, Liplips turējās bijīgā atstatumā. Baltais Ilknis pat atļāvās sabozt skaustu pret viņu un pastaigāt stīvkājīgi, tomēr Liplips nelikās izaici­nājumu redzam. Viņš nebija nekāds muļķis un, lai cik ļoti kāroja atriebties naidniekam, varēja pagaidīt, kamēr nogrābs Balto Ilkni vienatnē.

Mazliet vēlāk tai pašā dienā Kiče ar Balto Ilkni iznāca mežmalā netālu 110 apmetnes. Vilcēns soli pa solītim bija

atvedis māti šurp un, kad tā apstājās, centās iekārdināt to doties tālāk. Viņu aicināja strauts, midzenis un klusie meži, un viņš vēlējās, lai māte nāk līdzi. Baltais Ilknis paskrējās pāris soļu, tad palika stāvam un atskatījās. Kiče stāvēja nekustēdamās. Viņš lūdzoši iesmilkstējās un sāka rotaļīgi skraidīt šurp un turp pa krūmiem. Atskrējis atpakaļ pie mātes, viņš nolaizīja tai vaigu un atkal rāvās uz mežu. Tomēr Kiče vēl arvien nekustējās no vietas. Viņš apstājās un uzlūkoja māti, un visa viņa āriene pauda dedzīgas alkas un vēlēšanos, taču pamazām šī izteiksme atslāba, jo Kiče pagrieza galvu un paskatījās atpakaļ uz apmetni.

Vilcēnu kaut kas neatlaidīgi aicināja doties projām, brīvā vaļā. Viņa māte arī saklausīja šo aicinājumu. Bet viņa dzirdēja vēl citu — skaļāku saucienu, tā sauca ugunskurs un cilvēks; tas bija sauciens, uz kuru atsauk­ties no visiem dzīvniekiem spēj vienīgi vilks un savvaļas suns, jo viņi ir brāļi.

Kiče apgriezās un gausi aizslāja atpakaļ uz apmetni. Nūja bija turējusi valgos viņas ķermeni, bet viņas garu vēl ciešākā tvērienā turēja pati apmetne. Arī būdami ārpus redzes loka, dievi kādā pārdabiskā veidā izrādīja savu varu un neļāva viņai aiziet. Baltais Ilknis apsēdās bērza paēnā un sāka klusu smilkstēt. Spēcīgi smaržoja priedes, un gaisā strāvoja maigs meža aromāts, atgādinādams vi­ņam seno dzīvi brīvībā pirms gūstniecības dienām. Taču viņš vēl arvien bija nepieaudzis kucēns, un mātes sau­ciens viņu ietekmēja spēcīgāk nekā cilvēka un pat Pir­matnības sauciens. Ikvienu sava neilgā mūža stundu viņš ir bijis atkarīgs tikai no mātes. Neatkarības laikposmam vēl bija jānāk. Tālab arī viņš piecēlās un nelaimīgs so­ļoja atpakaļ uz apmetni, laiku pa laikam atsēzdamies, lai nosmilkstētos un paklausītos aicinājumā, kas vēl arvien šalkoja meža dzīlēs.

Pirmatnības apstākļos mātes dzīve kopā ar bērniem ir ļoti īsa; taču cilvēka virskundzībā tā reizēm ir vēl īsāka. Tā notika arī ar Balto Ilkni. Pelēkais Bebrs bija parādā Trim Ērgļiem. Trīs Ērgļi gribēja doties braucienā augšup pa Makenzi līdz Lielajam Vergezeram. Parāda samaksai aizgāja sarkanas drēbes gabals, lāčāda, divdesmit patro­nas u n Kiče. Baltais Ilknis ieraudzīja, ka viņa mati ieved Trīs Ērgļu laivā, un gribēja tai sekot. Taču Trīs Ērgļu zvēliens viņu atmuguriski atsvieda atpakaļ krastā. Laiva

tika atstumta no malas. Baltais Ilknis ielēca ūdenī un peldēja tai pakaļ, nelikdamies ne dzirdam Pelēkā Bebra saucienus atgriezties. Baltais Ilknis neklausīja pat cilvē­kam — savam dievam, tik lielas bija viņa šausmas, ka jāšķiras no mātes.

Taču dievi ir raduši, ka viņus paklausa, un Pelēkais Bebrs pārskaities ielēca pirogā, lai dzītos Baltajam Ilknim pakaļ. Panācis Balto Ilkni, viņš pastiepās un, sagrābis kucēnu aiz skausta, izcēla to no ūdens. Tūdaļ viņš vēl nenosvieda to laivas dibenā. Turēdams kucēnu paceltu vienā rokā, ar otru roku viņš sadeva tam pamatīgu kū­lienu. Tas tik bija kūliens! Roka viņam bija smaga. Katrs sitiens tika nomērīts trāpīgi, un sitienu bija daudz.

Sitieni birtin bira te no vienas, te no otras puses, tā ka Baltais Ilknis gaisā šūpojās šurp un turp gluži kā sabojājies pulksteņa pendelis. Viņa apziņā cita citu no­mainīja visdažādākās izjūtas. Vispirms viņš bija pār­steigts. Tad uz mirkli pāršalca izbīlis, un kucēns dažas reizes atbalsoja katru sitienu ar iekaukšanos. Tomēr drīz vien izbīlim sekoja dusmas. Sāka izpausties viņa brīvību mīlošais raksturs, viņš rādīja zobus un bez bailēm rēca niknajam dievam tieši sejā. Tomēr dievs par to apskaitās vēl vairāk. Sitieni kļuva straujāki, smagāki un tika tēmēti vēl sāpīgāk.

Pelēkais Bebrs sita un sita. Baltais Ilknis rūca un rūca. Taču bezgalīgi tas nevarēja turpināties. Vienam vai otram vajadzēja padoties — un šis viens bija Baltais Ilknis. Atkal viņu sagrāba bailes. Pirmo reizi viņš tika dauzīts mērķtiecīgi. Gadījuma rakstura sitieni ar koku vai ak­meni, kādus viņš pazina līdz šim, salīdzinājumā ar paš­reizējo šķita tīrie glāsti. Baltais Ilknis uzdeva cīņu un sāka gaudīgi kaukt. Kādu laiciņu ikviens sitiens izdauzīja no viņa kaucienu, taču, bailēm izvēršoties šausmās, kau­cieni saplūda vienvienigā nepārtrauktā gaudoņā, kas ritmā vairs nemaz nesaskanēja ar kūlienu.

Pēdīgi Pelēkais Bebrs pārstāja sist. Baltais Ilknis ļen­gani karājās paceltajā rokā un vaimanāja. Pavēlnieks šķita ar to apmierināts un nevērīgi nosvieda kucēnu piro- gas dibenā. Pa to laiku laiva bija aiznesta pa straumi, lejup. Pelēkais Bebrs pacēla irkli. Baltais Ilknis gulēja viņam ceļā. Viņš to nikni un nicīgi paspēra ar kāju. Tajā brīdī Baltajā Ilknī atkal uzliesmoja brīvības mīlestība — un viņš iecirta zobus mokasīna purnā.

Nupat pārciestais kūliens bija nieks, ja salīdzina ar kāvienu, kādu Baltais Ilknis dabūja tagad. Pelēkais Bebrs bija pārskaities līdz nejēdzībai, un gluži tāpat Baltais Ilknis bija pārbijies. Nu tika laista darbā ne vien roka, bet arī cietais koka irklis, un, kad kucēns pēdīgi gulēja nosviests laivas dibenā, viss viņa mazais ķermenītis bija vienās brūcēs un skrambās. Pelēkais Bebrs viņam iespēra vēlreiz — šoreiz tīšām. Baltais Ilknis vairs neatkārtoja uzklupienu kājai. Viņš bija apguvis vēl vienu nebrīves mācību. Nekad un nekādā gadījumā viņš .nedrīkst kost dievam, kas ir viņa kungs un pavēlnieks; kunga un pavēl­nieka ķermenis ir svēts, to nedrīkst apgānīt viņam līdzīgu radījumu zobi. Tas acīm redzami ir visšausmīgākais no­ziegums — tāds nodarījums, kam nevar būt ne piedoša­nas, ne apžēlošanas.

Kad piroga piestāja krastā, Baltais Ilknis tikai smilk­stēja un palika nekustīgi guļam, gaidīdams, kāda būs Pelēkā Bebra vēlēšanās. Pelēkais Bebrs vēlējās, lai viņš ietu krastā, jo uz krastu viņš tika aizsviests tik sparīgi, ka smagi nokrita uz sāna un visas brūces no jauna spalgi iesāpējās. Viņš pietrausās uz drebošajām kājām un tā ari smilkstot palika stāvam. Liplips, kas no krasta visu no­tikumu bija noskatījies, nu metās viņam virsū, nogāza gar zemi un dziļi ielaida zobus sānā. Baltais Ilknis bija pārāk nomocīts un aizstāvēties nejaudāja, tā ka grūti vi­ņam būtu klājies, ja Pelēkais Bebrs nebūtu tik sparīgi spēris ar kāju, ka Liplips uzlidoja gaisā, lai triektos pret zemi vairāk nekā desmit pēdu attālumā. Tā cilvēks izrā­dīja savu taisnīgumu; un pat savā nožēlojamā stāvoklī Baltais Ilknis juta priecīgas pateicības trīsas pāršalcam augumu. Cieši turēdamies Pelēkajam Bebram uz pēdām, viņš paklausīgi kliboja cauri visai apmetnei līdz pat vig­vamam. Tā Baltais Ilknis mācījās saprast, ka tiesības so­dīt dievi_ patur vienīgi sev un neļauj tās izmantot par sevi zemākiem radījumiem.

Tonakt, kad visapkārt iestājās klusums, Baltais Ilknis atcerējās māti un sāka gauži skumt pēc viņas. Viņa skum­jas izpaudās pārāk skaļi, tās pamodināja Pelēko Bebru, kurš sadeva viņam sutu. Kopš tās reizes Baltais Ilknis sēroja vienīgi klusītiņām, ja apkārt bija dievi. Tikai rei­zēm, aizklīdis mežmalā un būdams vienatnē, viņš ļāva vaļu savām ciešanām, izraudādams tās skaļos smilkstos un gaudās.

Šaja laikposma viņš būtu varējis pakļauties atmiņām par migu un strautu un aizskriet atpakaļ Pirmatnības mežos. Taču viņu atturēja atmiņas par māti. Tāpat kā cilvēki, dodamies medībās, aiziet un atkal atgriežas, tā arī māte kādu dienu varēja atkal atgriezties apmetnē. Tālab Baltais Ilknis palika nebrīvē un gaidīja māti.

Tac :u nebrīvē nebija tikai nelaimes vien. Bija arī daudz kas interesants, arvien atgadījās kaut kas jauns. Gala nebija brīnumiem, kādus paveica dievi, un Baltais Ilknis allaž svila ziņkārē visu apskatīt. Bez tam viņš arī iemā­cījās, kā vajag izturēties pret Pelēko Bebru, tas no viņa gaidīja paklausību, nelokāmu un nesatricināmu paklau­sību; par atlīdzību viņš tika cauri bez kāviena un viņa dzīve bija diezgan ciešama.

Jā, Pelēkais Bebrs pats reizēm pasvieda viņam gaba­liņu gaļas un aiztrenca pārējos suņus, kas grasījās to aprit. Šāds gaļas gabaliņš bija vesels dārgums. Nezin kāpēc Baltajam Ilknim likās, ka tas ir vērtīgāks par veselu duci gaļas kumosu, ko pasviedusi kāda skvo. Pelēkais Bebrs viņu nekad nepaglaudīja un nepamīlināja. Varbūt saimnieka smagās rokas svars, varbūt viņa taisnīgums, varbūt vienīgi varenība — un varbūt visi šie faktori kopā ietekmēja Balto Ilkni, tomēr starp suni un tā nīgro pa­vēlnieku sāka veidoties tādas kā savstarpējas simpātijas.

Pamazām vien kādi slepeni spēki nemanāmi sasaistīja Balto Ilkni, tiem palīdzēja nūjas, akmeņu un pļauku ietek­mīgā vara, un tā nebrīves važas ap suni saslēdzas. Viņa sugas pārstāvjiem piemīt rakstura īpašības, kas laiku sākotnē bija ļāvušas tiem nākt pie cilvēku ugunskuriem, un šīs īpašības spēj arvien pilnveidoties. Šīs īpašības tad arī sāka attīstīties Baltajā Ilknī, un dzīve_ apmetnē, lai cik dažkārt sūra un ciešanu pilna, nemānāmi un netve­rami ik ar brīdi kļuva tam mīļāka. Baltais Ilknis pats to nemaz neapzinājās. Viņš apzinājās vienīgi to, ka skumst par Kičes zaudējumu, cer uz Jās atgriešanos un alksmīgi ilgojas pēc kādreizējās brīvās savvaļas dzīves.

III NODAĻA ATSTUMTAIS

Liplips tik ļoti gandēja dzīvi Baltajam Ilknim, ka viņš izvērtās daudz ļaunāks un negantāks, nekā tas viņam no dabas pienācās. Mežonīgums iederējās viņa raksturā, taču

šādi attīstītais mežonīgums pārsniedza visas robežas. Viņa ļaunums jau kļuva slavens pat cilvēku vidū. Kur tikai no­metnē sacēlās kāda jezga vai brēka, suņu ķīviņi vai ņerī- šanās, vai arī kāda skvo sāka klaigāt par nozagtu gaļas gabalu, varēja būt drošs, ka šais notikumos iejaukts Bal­tais Ilknis — vai nu tieši, vai vismaz kā cēlonis. Nevie­nam neienāca prātā painteresēties, kāpēc viņš tāds iz­vērties. Cilvēki redzēja tikai gala iznākumu, un šis iznā­kums bija gaužām nelāgs. Baltais Ilknis bija slepens ložņa, zaglis, ķīviņu izraisītājs un blēdīgs kūdītājs; pār­kaitinātās skvo kliedza tam taisni acīs, ka viņš ir vilks un nelietīgs radījums un reiz ņems nelabu galu, bet viņš tikai acīgi vēroja tās, gatavs ik brīdi cirsties sānis no kada aši sviesta metamā.

Apmetnes iemītnieku vidū Baltais Ilknis jutās kā iz­stumtais. Jaunie suņi visi sekoja Liplipa vadonībai. Starp tiem un Balto Ilkni bija kāda atšķirība. Varbūt tie nojauta viņā mūžameža zvēru un instinktīvi juta pret viņu to pašu naidu, kādu mājas suņi jūt pret vilkiem. Lai būtu kā būdams, bet suņi pievienojās Liplipam un vajāja Balto Ilkni. Un, reiz pieteikuši viņam karu, tie allaž atrada ieganstu šo karu turpināt. Visi kā viens tie reizi pa reizei dabūja matīt Baltā Ilkņa zobus, un viņam par godu jā­saka, ka viņš mēdza dot pretī vairāk nekā saņēma pats. Daudzus no tiem viņš divcīņā būtu varējis piemiegt kā nieku, taču divcīņai viņam nekad nedeva iespēju. Tikko šāds cīniņš sākās, tas tūdaļ bija signāls visiem apmetnes jaunajiem suņiem skriet turp un klupt Baltajam Ilknim virsū.

Sī kopīgā vajāšana viņam iemācīja divas svarīgas gud­rības: kā masu cīniņā vislabāk aizstāvēties vienam pret visiem un, ja gadījās saķerties ar vienu pašu suni, kā visīsākā laikā sagādāt tam visvairāk ievainojumu. Viņš lieliski apguva paņēmienu, kā noturēties uz kājām naidīga uzbrucēju bara vidū, jo tas nozīmēja palikt dzīvam. Viņš iemanījās turēties kājās kā kaķis. Pat pieauguši suņi ar savu smago augumu triecieniem varēja gan viņu pagrūst atpakaļ vai sāniski, un tad viņš arī padevās atpakaļ vai sānis, vai nu palēkdamies gaisā, vai šļūkdams pa zemi, bet kājas viņam allaž palika apakšā un ķepas stingri at­spērās pret māti zemi.

Suņu kautiņos ir pieņemts pirms īstā cīniņa izpildīt tādu kā sagatavošanās rituālu — suņi rūkdami un bozdamies

ar stīvām kājām lepni soļo viens ap otru. Taču Baltais Ilknis iepratās neizpildīt šo ievaddaļu. Katra novilci­nāšana nozīmēja, ka tūdaļ viņam gāzīsies virsū viss jauno suņu pulks. Viņam savu darāmo vajadzēja padarīt aši un tad taisīties, ka tiek projām. Tālab viņš iemanījās nekādā veidā nebrīdināt pretinieku par saviem nodomiem. Viņš tikai metās virsū un tūdaļ koda un plēsa, nedodams ienaidniekam iespēju sagatavoties cīņai. Tāpat viņš arī iemācījās aši un smagi savainot pretinieku. Arī pārstei­guma momentu viņš prata pienācīgi novērtēt. Ja suns pārsteigts negaidot, ja tā plecs ir pārkosts vai auss saplo- sita driskās, pirms vēl tas atģidies, kas īsti notiek, — tāds suns jau ir pa pusei pievārēts.

Bez tam negaidot pārsteigtu suni ir daudz vieglāk no­gāzt gar zemi, un gāšanās brīdī šāds suns katrā ziņā uz mirkli atsegs vārīgo pakakli — viegli ievainojamu vietu, kura var pārkost pašu dzīvības artēriju. Baltais Ilknis labi zināja, kur ir šī vieta. So zināšanu viņš bija saņē­mis tieša ceļā no paaudžu paaudzēm medījušo vilku pie­redzes. Tātad Baltā Ilkņa metode, ja viņš uzbruka pir­mais, bija šāda: pirmkārt, censties sastapt jaunu suni vienatnē, otrkārt, negaidīti gāzties tam virsū un notriekt no kājām, un, treškārt, — dziļi iecirst zobus vārīgajā rīkles punktā kakla apakšpusē.

Baltais Ilknis vēl nebija pilnīgi pieaudzis, tālab žokļi tam nebija ne tik lieli, ne tik spēcīgi, lai šie klupieni pie rīkles būtu nāvīgi. Taču dažs labs suņu jaunulis stai­gāja pa apmetni ar saplosītu pakakli, kas skaidri lieci­nāja par Baltā Ilkņa nolūkiem. Un kādu dienu mežmalā, notvēris kādu no saviem ienaidniekiem vienatnē, viņš savukārt nogāza to gar zemi, atkal un atkal iecirzdams tam zobus rīklē, līdz dabūja pārkost lielo vēnu un izte­cināja tā dzīvību. Tovakar apmetnē bija liels tracis. Baltā Ilkņa nodarījumu bija redzējuši, par to uzzmāja arī no­kostā suņa īpašnieks, sievas pārcilāja atmiņā visus gaļas zagšanas atgadījumus, un Pelēko Bebri bērtin apbēra ar niknām lamām. Taču viņš apņēmīgi turēja ciet ieeju teltī, kurā bija noslēpis vaininieku, un atteicās izdot to saviem ciltsbrāļiem, kuri brēktin brēca pēc atriebības.

Balto Ilkni nu ienīda kā cilvēki, tā suņi. Šai savas at­tīstības posmā viņš nepazina mirkļa, kad varētu justies drošībā. Pret viņu vērsās katra suņa zobs, cēlās katra cilvēka roka. Paša suga to saņēma ar rēcieniem, bet viņa

dievi — ar lāstiem un akmeņiem. Viņš dzīvoja vienā sa­traukumā. Visu laiku viņš bija kā savilkta stīga, gatavs uzbrukt un sagatavojies atsist uzbrukumu, ar vienu aci nepārtraukti vēroja, vai nelido kāds negaidīts metamais, un arvien bija noskaņots rīkoties strauji, bet aukstasi­nīgi — lēkt uz priekšu un strauji cirst zobus vai arī lēkt sānis un draudīgi rūkt.

Ja runā par rūkšanu, tad Baltais Ilknis rūca šausmīgāk par visiem citiem apmetnes suņiem, vienalga, vecs vai jauns. Rūciena jēga ir vai nu brīdināt, vai iebiedēt, un jāprot izšķirties, kad un kā kuro reizi rūkt. Baltais Ilknis zināja, kā jārūc un kad jārūc. Savā rēcienā viņš izpauda visu ļaunumu, negantumu, lai pretinieks justu šausmas. Deguns nemitīgi raustījās, spalva bozās vāliem vien, mēle kā sarkana čūska te pašāvās, te ierāvās, ausis piemiegtas, acis zvērīgi zalgo, lūpas atņirgtas, no atsegtajiem ilkņiem laso slienas — gandrīz vai katrs uzbrucējs bija spiests uz mirkli apstāties šāda pretinieka priekšā. Un šī acu­mirklīgā apstāšanās deva Baltajam Ilknim ārkārtīgi ne­pieciešamo brīdi apsvēršanai, ko darīt tālāk. Taču bieži šāda apstāšanās ieilga — un uzbrucējs pēdīgi atteicās no cīņas. Bet pieaugušo suņu priekšā Baltais Ilknis ar savu rēcienu guva iespēju uz godpilnu atkāpšanos.

Pusauga suņi bija izstūmuši Balto Ilkni no sava bara. Taču par šo vajāšanu tie paši dabūja samaksāt, jo Baltais Ilknis bija nežēlīgs, izveicīgs un stiprs. Viņam nebija ļauts skraidīt kopā ar baru, bet nu apstākļi iegrozījās ta, ka arī neviens bara loceklis ne soli nedrīkstēja atiet no pārējiem. Baltais Ilknis to nepieļāva. Pazīdami viņa tak­tiku — uzglūnēt no krūmiem vai slēpties takas malā —, jaunie suņi baidījās skraidīt vienatnē. Ja neskaita Lip- lipu, pārējiem vajadzēja turēties pulkā, lai spētu stāties pretī briesmīgajam ienaidniekam, ko paši bija sev radī­juši. Ja kucēns viens pats aizklīda upmalā, tad pagalam viņš bija vai vismaz sacēla kājās visu apmetni ar spal­giem sāpju un šausmu brēcieniem, mukdams atpakaļ no slēpnī uzglūnējušā vilcēna.

Taču Baltā Ilkņa atriebīgie uzbrukumi nemitējas arī tad, kad jaunie suņi bija pilnīgi atskārtuši, ka tiem jā­turas kopā. Viņš uzklupa tiem, sastapis tos vienatnē, un tie uzbruka viņam, kad bija apvienojušies barā. Tikko pamanījuši Balto Ilkni, tie tūdaļ metās viņam pakaļ, taču Baltā Ilkņa žiglums parasti paglāba viņu. Bet vai tam sunim, kurš šādās vajašanās izvirzījās citiem priekšā! Baltais Ilknis bija iemanījies strauji apcirsties pret seko­tāju, kas atradās bara priekšgalā, un pamatīgi saplucināt to, pirms pārējie paguva piesteigties. Tas gadījās visai bieži, jo medību kaismē iedegušies suņi mēdza aizmirsties, bet Baltais Ilknis neaizmirsās nekad. Joņodams viņš meta slepus skatienus atpakaļ, ik mirkli būdams gatavs zibe­nīgi apcirsties un uzklupt pārgalvim, kas bija pasteidzies citiem garam.

Jauniem suņiem nepieciešams spēlēties, un situācijā, kāda bija izveidojusies, suņi pārvērta šo kara atdarinā­jumu par aizraujošu rotaļu. Tā nu Baltā Ilkņa trenkāšana kļuva par sunēnu bara galveno laika kavēkli — tiesa gan reižu reizēm šī rotaļa beidzās ar nāvi, un bīstama tā bija allaž. Savukārt Baltais Ilknis, paļaudamies uz ātra­jām kājām, bezbailīgi klaiņoja, kur tik patika. Tajā laik­posmā, kad Baltais Ilknis veltīgi gaidīja atgriežamies māti, viņš dažu labu reizi izvazāja visu baru mežonīgā medību skrejā pa apkārtējiem mežiem. Taču sunēni viņu arvien pazaudēja no acīm. Trokšņainais, rejošais suņu bars allaž ziņoja Baltajam Ilknim par savu klātieni, be pats viņš skrēja vientulīgi un klusiņām, kā uz samta pēdām, tikai slīdoša ēna starp kokiem — kā savā laikā bija skrējuši viņa tēvs un māte. Bez tam ar pirmatnējo mežu biežņām viņu saistīja daudz ciešākas saites nekā sunēnus, viņš tās pazina labāk un zināja daudzus to no­slēpumus. Iemīļots Baltā Ilkņa paradums bija noslēpt pēdas tekošā ūdenī un tad mierīgi atlaisties tuvējā bie­zoknī, kamēr suņu bars riedams ārdījās turpat vien apkārt.

Balto Ilkni neieredzēja neviens — ne paša suga, ne cilvēki, viņš bija padzītais, mūžam trenkātais un pats nepārtrauktā karā ar visiem, tālab viņš attīstījās strauji, bet vienpusīgi. Sādā augsnē nespēja uzplaukt maigums un glaudīgums. Viņam pat nojausmas nebija, ka kaut kas tāds eksistē pasaulē. Klausi stiprākajam un apspied vājāko — šādu pamatlikumu viņš bija cieši iegaumējis. Pelēkais Bebrs bija dievs, pie tam stiprs. Tālab Baltais Ilknis viņu klausīja. Taču suņi, kas jaunāki vai mazāki par viņu, bija vāji, un tālab tos vajadzēja iznīcināt. Viņa attīstība notika vienīgi spēka virzienā. Tā kā ik brīdi viņu apdraudēja uzbrukumi un pat nāves briesmas, viņā pār­mērīgi attīstījās tās spējas, kas kalpo glābiņam un aiz­stāvībai. Visas viņa kustības kļuva žiglākas nekā pārē-

jiem suņiem, kājas ašākas, pats viņš spēcīgāks, varmā­cīgāks, lunkanāks, kalsnāks — muskuļi un cīpslas kā no dzelzs —, izturīgāks, nežēlīgāks, negantāks un gudrāks. Tādamviņam ari vajadzēja kļūt, citādi viņš nebūtu spējis. pastavet un izdzīvot naidīgajā vidē, kas viņu apņēma.

IV NODAĻA PA DIEVU PĒDĀM

Rudens pusē, kad dienas raucās īsākas un gaisā sāka sprikstēt sala dzēlieni, Baltajam Ilknim radās lielā iz­devība kļūt brīvam. Ciematā jau vairākas dienas valdīja liela jezga. Vasaras nometni ārdīja nost, un cilts ar visu mantību gatavojās ceļot uz rudens medību novadiem. Baltais Ilknis visus notikumus vēroja ar modru aci, un, kad vigvami tika saritināti un laivas pie krasta piekrautas ar mantām, viņš saprata, kas notiek. Cita pēc citas lai­vas saka braukt projām, un dažas jau bija izzudušas upes lejtecē.

Baltais Ilknis izlēma palikt tepat. Nogaidījis izdevīgu brīdi, viņš no apmetnes aizlavījās mežā. Pēdas viņš no­slēpa krāčainā strautā, gar kura krastiem jau sāka vei­doties ledus. Tad viņš ielīda visdziļākajā biezoknī un palika nogaidīt. Laiks gāja, Baltais Ilknis gan snauda, gan pamodās. Viņu uztraucēja Pelēka Bebra balss, kas saukāja viņa vārdu. Bija dzirdamas arī citas balsis. Bal­tais Ilknis saklausīja Pelēkā Bebra skvo saucienus un arī Pelēkā Bebra dēla — mazā Mitsaha balsi.

Baltais Ilknis drebēja bailēs, tomēr izturēja, kaut gan juta dziņu līst laukā no slēptuves. Pēc laiciņa balsis no­klusa, un brīdi vēlāk Baltais Ilknis izlīda klajumā — prie­cīgs par sava pasākuma izdošanos. Satumsa, un kādu laiciņu Baltais Ilknis draiskojās starp kokiem, līksmi iz­baudīdams brīvību. Tad pavisam negaidot Baltais Ilknis atskārta, ka ir vientuļš. Viņš apsēdās pārdomās, ieklau­sīdamies meža klusumā, kas nu viņu sāka biedēt. Nekādas kustības, neviena troksnīša — tas šķita baigi. Viņš juta uzglūnam briesmas — neredzamas un neapjaušamas. Viņš aizdomīgi vēroja koku masīvos stāvus ar tumšajām ēnām, kurās varēja slēpties bezgala daudz visādu briesmu.

Pie tam bija auksti. Nekur nevienas siltas vigvama

sienas, pie kuras omulīgi saritināties. Sāka salt kājas, un Baltais Ilknis pārmaiņus turēja paceltu te vienu, te otru priekšķepu. Viņš apvija tās ar kuplo asti un tai pašā mirklī skatīja it kā redzējumu. Tur nebija nekā sevišķa. Viņa acu priekšā atainojās atmiņu tēli. Viņš atkal redzēja apmetni, vigvamus, spožos ugunskurus. Viņš dzirdēja sie­viešu spalgās balsis, vīriešu basīgos izsaucienus un suņu rūcienus. Viņam gribējās ēst, un viņš atcerējās kādreiz pasviestos gaļas un zivs gabalus. Te gaļas nebija, nekā ēdama, visapkārt tikai draudīgs klusums.

Gūstniecība bija viņu izlutinājusi. Atkarība bija pada­rījusi viņu nemākulīgu. Viņš vairs neprata rūpēties pats par sevi. Melna nakts rēgojās visapkārt. Viņa jutekļi, pieraduši pie apmetnes dūkoņas un čalas, gatavi nemitīgi tvert skaņas un ainas, nu bija pamesti bezdarbībā. Te ne­bija nekā, ko darīt, nekā, ko redzēt vai dzirdēt. Viņš vi­siem spēkiem pūlējās uztvert kaut ko, kas pārtrauktu klu­sumu un nekustīgumu. Aiz bezdarbības jutekļi bija kā apdullināti, un Balto Ilkni māca nezināmu šausmu jausma.

Baltais Ilknis pēkšņi sarāvās izbailēs. Kaut kas milzīgs un bezveidīgs nogāzās viņa acu priekšā. Tā bija koka ēna, ko meta mēness, no kura vaiga mākoņi bija aizklī­duši. Atģidies viņš klusu iesmilkstējās, bet tad apspieda smilkstu, baidīdamies pievilināt glūnošās briesmas.

Kāds koks, nakts salā savilkdamies, skaļi nokrakšķēja tieši Baltajam Ilknim virs galvas. Viņš bailēs iekaucās. Paniska izbīļa sagrābts, viņš kā neprātīgs drāzās uz cie­mata pusi. Visu citu pārmāca viena vienīga vēlēšanās — būt pie cilvēkiem, būt viņu aizsardzībā. Viņa nāsis vēl juta apmetnes dūmu smaržu. Viņa ausīs skaļi atbalsojās apmetnes skaņas un klaigas. Baltais Ilknis izskrēja no meža un nokļuva mēness apmirdzētā klajotnē, kur nebija ne ēnu, ne tumsas. Taču ciematu viņa acis tur nesaska­tīja. To viņš bija aizmirsis. Ciemats taču bija pārcēlies citur.

Baltā Ilkņa mežonīgais bēdziens pēkšņi aprāvās. Nebija taču kur bēgt. Vientuļš un pamests viņš klīda pa atstāto! apmetni, apostīdams atkritumu kaudzes un dievu izmētā­tās skrandas un grabažas. Viņš justos laimīgs, ja ap viņu grabēdami birtu akmeņi, ko sviedusi nikna skvo, laimīgs, ja pār viņu sodīdama nolaistos Pelēkā Bebra smagā roka,

un sajūsmā viņš apsveiktu Liplipu līdz ar visu rēcošo, mazdūšīgo sunēnu baru.

Baltais Ilknis nonāca tur, kur bija stāvējis Pelēkā Bebra vigvams, un apsēdās bijušās telts vietas viducī. Viņš pa­cēla purnu pret mēnesi. Rīklē viņam raustījās dīvainas spazmas, mute pavērās, un sirdi plosošā, gārdzošā kau­cienā viņš sāka apraudāt savu vientulību un bailes, savas sēras par Kiči, visas pagājušās bēdas un nelaimes, kā arī nojausmas par ciešanām un briesmām, kas vēl gaidāmas. Tas bija gari stieptais, sērīgais vilka gaudojiens no pilnas krūts — pirmais vilka kauciens Baltā Ilkņa mūžā.

Rītausma gan izklīdināja bailes, toties vientulība vēr­tas vēl dziļāka. Kailā apkaime, kas nesen vēl mudžēt mu­džēja no cilvēkiem, īsti lika izjust vientulību. Baltais Ilknis vairs ilgi negudroja. Viņš iedrāzās mežā un aiz­lēkšoja gar upes krastu lejup pa straumi. Viņš skrēja augu dienu. Viņš neatpūtās ne reizi. Šķita, ka Baltais Ilknis ir radīts nepārtrauktai skriešanai. Dzelžaini sīk­stais^ ķermenis nepazina noguruma. Un, pat ja nogurums uzmācās, no senčiem mantota izturība dzina paklausīgo ķermeni tālāk.

Kur upes straume triecās pret stāviem klinšu krastiem, viņš apgāja šķērsli pa aizmuguri, rāpdamies pa kalniem. Upītes un strautus, kas ieplūda Makenzi straumē, viņš pārbrida vai pārpeldēja. Bieži vien Baltais Ilknis tecēja pa malasledu, kas jau sāka veidoties, šad tad gadījās arī ielūzt tajā, un tad viņš, cīnīdamies par savu dzīvību, ķe­purojās ledainajos virpuļos. Un visu laiku viņš meklēja dievu taku, kur tie būtu pametuši upi, lai dotos zemes vidienē.

Baltais Ilknis bija daudz apķērīgāks par lielu tiesu savu ciltsbrāļu, taču tik plašs viņa gara apvārsnis nebija, lai aptvertu arī Makenzi otru krastu. Ja nu dievu taka būtu vedusi malā otrā krastā? Tāda doma viņam pat prātā neienāca. Daudz vēlāk, kad viņš jau bija krietni vecāks un gudrāks, kad bija daudz ceļojis un labi pazina takas un upes, — varbūt tad viņš spētu apjēgt un izsecināt šādu iespēju. Taču šīs gara spējas bija vēl tālā nākotnē. Patlaban viņš skrēja uz labu laimi un viņa aprēķinos ietilpa tikai viens Makenzi krasts — tas, kur viņš atradās.

Baltais Ilknis skrēja augu nakti, tumsā uzdrāzdamies dažādiem traucēkļiem un šķēršļiem, kas viņu gan aizka­vēja, bet nespēja aizturēt. Nākamās dienas pusdienlaikā,

kad viņš jau nepārtraukti bija joņojis trīsdesmit stundu, miesas dzelžainums sāka pamazām izsīkt. Vienīgi gara izturība vēl dzina viņu uz priekšu. Ēdis viņš nebija jau četrdesmit stundu, un bads darīja vārgu. Arī biežā mēr- cēšanās ledainā ūdenī nebija palikusi bez sekām. Baltā Ilkņa skaistais kažoks bija salēkšķējis. Ķepu platās pē­das bija savainotas un asiņoja. Viņš bija sācis klibot un kliboja ik ar stundu stiprāk. Piedevām citām nelaimēm gaišā debess apmācās — un sāka snigt slapjš, kūstošs, lipīgs, ķēpīgs sniegs, kas slīdēja zem kājām, aizplīvuroja visu apkārtni un mānīgi noklāja zemes virspuses nelīdze­numus, tā ka skriet bija vēl grūtāk un sāpīgāk.

Pelēkais Bebrs tovakar bija nolēmis apmesties Makenz.) viņā krastā, jo medību novadi atradās tajā pusē. Bet šajā krastā īsi pirms tumsas iestāšanās kāds alnis iznāca pa­dzerties, un to pamanīja Klukuča, Pelēkā Bebra skvo. Ja alnis nebūtu nācis padzerties, ja Mitsahs sniega dēļ ne­būtu nostūrējis sānis, ja Klukuča nebūtu pamanījusi alni un ja Pelēkais Bebrs ar trāpīgu šāvienu nebūtu to notrie­cis, nākamībā viss būtu noticis citādi. Pelēkais Bebrs ne­bulu apmeties uz nakti Makenzi šajā krastā, un Baltais Ilknis būtu pagājis garam un aizgājis tālāk, kur tad vai nu aizietu boja, vai atrastu ceļu pie saviem pirmatnības brāļiem, lai kļūtu par vienu no tiem — par vilku līdz pat savam mūža galam.

Bija uznākusi nakts. Sniegs sniga vēl blīvāk, un Bal­tais Ilknis, klusiņām smilkstēdams, klibodams steberēja uz priekšu, līdz uzdūrās svaigām pēdām sniegā. Tās bija tik svaigas, ka viņš tās pazina acumirklī. Uztraukumā iekaucies, viņš nogriezās no krasta un sekoja pēdām starp kokiem. Līdz Baltā Ilkņa ausīm atplūda apmetnes trokšņi. Viņš ieraudzīja ugunskura liesmas, Klukuču, kas gata­voja ēdienu, un Pelēko Bebru, kas tupēja, sūkādams jēla taukuma šķēli. Apmetnē bija svaiga gaļa!

Baltais Ilknis sagaidīja kūlienu. To iedomādamies, viņš saguma un mazlietiņ sabozās, bet tad atkal devās uz priekšu. Viņš baidījās no sitieniem, kas viņu neapšau­bāmi gaidīja, viņš neieredzēja tos. Bet viņš arī zināja, ka pēc tam viņam tiks piešķirts ugunskura mīlīgais sil­tums, dievu apgādība, suņu sabiedrība — tiesa gan, nai­dīga sabiedrība, tomēr sabiedrība, un tā pilnīgi atbilda viņa mežonīgajām tieksmēm.

Pieplacis Baltais Ilknis luncinādamies ielīda uguns-

kura gaismas lokā. Pelēkais Bebrs viņu ieraudzīja un pārstāja gremot taukuma gabalu. Baltais Ilknis rāpoja /ēnām, asti būkādams, vēderu gar zemi vilkdams — vi­sādi izrādīdams savu pazemību un padevību. Viņš līda tieši pie Pelēkā Bebra, kaut gan katra ceļa colla kļuva ar­vien gausāka un šķita sāpīgāka. Pēdīgi viņš gulēja pie sava pavēlnieka kājām, kopš šī brīža brīvprātīgi ar miesu un dvēseli nododams sevi tā pilnīgā patvaļā. Pats pēc savas vēlēšanās viņš bija atnācis apmetnē, lai sēdētu pie cilvēka ugunskura un paklausītu cilvēka likumiem. Bal­tais Ilknis trīcēja, gaidīdams sodību, kāda nu bruks pār viņu. Virs viņa galvas sakustējās cilvēka roka. Neizbē­gamā sitiena gaidās Baltais Ilknis sarāvās čokurā. Si­tiens nenāca. Viņš zagšus pašķielēja uz augšu. Pelēkais Bebrs plēsa uz pusēm savu taukuma šķēlil Pelēkais Bebrs piedāvāja viņam gabalu taukuma! Ļoti piesardzīgi un pat tā kā aizdomīgi Baltais Ilknis vispirms paostīja taukumu un tikai tad ņēmās to ēst. Pelēkais Bebrs pavēlēja atnest viņam gaļu un pats gaiņāja nost citus suņus, kamēr Bal­tais Ilknis ēda. Pēc tam Baltais Ilknis pateicības pilns un apmierināts nogulās pie Pelēkā Bebra kājām, vērda­mies ugunī, kas viņu sildīja, blisinādamies, snauduļodams, juzdamies drošībā, jo bija pārliecināts, ka rīt viņš vairs vientuļš neklejos pa drūmiem meža biezokņiem, bet dzī­vos cilvēku apmetnē pie saviem dieviem, kuru rokās bija pats sevi novēlējis un no kuriem tagad bija pilnīgi at­karīgs.

V NODAĻA NOLĪGUMS

Kad decembris nāca pusē, Pelēkais Bebrs devās ceļo­jumā augšup pa Makenzi. Mitsahs un Klukuča_ brauca tam līdzi. Vienas nartas vadīja viņš pats, un tās vilka šim nolūkam iemainīti vai aizlienēti suņi. Otras — mazā­kās nartas vadīja Mitsahs, un tajās bija iejūgts pusauga kucēnu aizjūgs. Viss šis pajūgs gan vairāk atgādināja rotaļlietu, taču Mitsahs bija sajūsmā, juzdams, ka sāk veikt pasaulē vīra darbus. Pie tam viņš arī mācījās vadīt suņus un apieties ar tiem, bet jaunie sunēni šādi tika radināti pie iejūga. Un noderīgas bija arī šīs nartas, jo

uz tām bija uzkrauta mantība un pārtika divsimt mārciņu svarā.

Baltais Ilknis bija jau redzējis apmetnes suņus strā­dājam aizjūgā, tā ka neko vis nepretojās, kad viņam pa­šam pirmoreiz uzlika iejūgu. Ap kaklu aplika ar sūnām polstētas sakas, divas lences tās saistīja ar galveno sik­snu, kas bija apsprādzēta ap krūtīm un šķērsām pār mu­guru. Pie šīs siksnas bija piestiprināta garā virve, ar ko suns vilka nartas.

Aizjūgā bija septiņi pusauga kucēni. Pārējie, agrāk dzimušie, jau bija sasnieguši deviņu un desmit mēnešu vecumu, vienīgi Baltajam Ilknim bija astoņi mēneši. Katru suni piejūdza pie nartām ar atsevišķu virvi. Tās bija katra savā garumā, un šī starpība bija tieši suņa ķermeņa garums. Katra virve bija izvērta caur gredzenu nartu priekšgalā. Nartām pašām slieču nebija, tās sastā­vēja no vienmuku bērza tāss ar uzrauktu priekšgalu, lai neartos zem sniega. Šāda konstrukcija darīja nartas vieg­las, un kravas svars sadalījās pa vislielāko sniegam pie­gulošo virsmu, jo sniegs bija smalks kā pūderis un ļoti mīksts. Pēc tā paša principa — lai kopsvaru sadalītu cik iespējams plašāk — arī suņu aizjūga virves bija izvēr­stas vēdekļa veidā, tā ka neviens suns nemina otra pēdās.

šim vēdekļveida jūgšanas paņēmienam ir vēl viena priekšrocība. Dažādā garuma virves neļauj suņiem no sāna uzklupt tiem, kas skrien pa priekšu. Lai suns varētu kādam citam uzbrukt, viņam vajadzētu apgriezties pret to, kas skrien pie īsākās virves. Tādā gadījumā viņš ar savu uzbrukuma objektu atrastos aci pret aci, bez tam viņu tūdaļ ķertu dzinēja pātaga. Bet šāda formējuma vis­lielākā priekšrocība ir tā, ka suns, kas cenšas uzklupt sev priekšā skrejošajam, spiests stingrāk vilkt nartas, un, jo ātrāk šļūc nartas, jo ātrāk var skriet prom suns, ku­ram uzbrūk. Tālab suns no aizmugures nekad nespēj uz­sākt kautiņu ar priekšējo. Jo ašāk viņš skrien, jo ašāk skrien arī vajātais, un līdz ar to ašāk skrien viss aiz­jūgs. Rezultātā — nartas traucas ātrāk, un tā ar savu blēdīgo nekaunību cilvēks nostiprina kundzību pār dzīv­niekiem.

Mitsahs ļoti atgādināja savu tēvu un bija ieguvis arī krietni daudz viņa pieredzes krātās gudrības. Jau agrāk zēns bija ievērojis, kā Liplips vajā Balto Ilkni, bet to­laik Liplips piederēja citam saimniekam, un Mitsahs ne-

uzdrīkstējās neko vairāk kā reizi pa reizei iesviest ku­cēnam ar akmeni. Taču tagad Liplips bija viņa suns, un savu atriebību pār to viņš izgāza tādā veidā, ka iejūdza Liplipu pie visgarākās virves. Tas gan padarīja Liplipu par pajūga vadoni un izskatījās pēc pagodinājuma, taču īstenībā viņš ar to visu godību zaudēja, jo nu viņš vairs nebija bara dievinātais vadonis, bet gluži otrādi — viss bars viņu nīda un vajāja.

Tā kā Liplips skrēja visgarākās virves galā, suņiem arvien palika iespaids, ka viņš no tiem mūk. Viņi redzēja vienīgi Liplipa kuplo asti un ņirbošās pakaļkājas — un šāds skats jau ne tuvu neiedvesa tādas bailes kā viņa saboztās krēpes un spīdīgie ilkņi. Tā nu reiz suņu prāts ir iekārtots — redzēdami Liplipu skrienam projām, viņi alka traukties tam pakaļ, un viņiem šķita, ka Liplips no viņiem beg.

Tai brīdī, kad nartas sakustējās, viss aizjūgs metās vajāt bēgošo Liplipu, un šī vajāšana ilga augu dienu. No sākuma viņš vēl raudzīja vērsties pret saviem trenkā- tājiem, nikni cenzdamies pasargāt savu cieņu, bet tādās reizēs Mitsahs skaudri cirta viņam pa purnu ar trīsdes­mit pēdu garo jēlmītas briežādas pātagu, tā ka Liplips bija spiests piežmiegt asti un skriet tālāk. Liplips būtu varējis stāties pretī visam suņu baram, bet pātagai preti stāties nejaudāja, un tā viņam cits neatlika kā pierau- dzīt, lai garā virve būtu stingri nostiepta un biedru zobi nevarētu piekļūt pie viņa sāniem.

Taču indiāņu prāta dzīlēs mīt vēl lielākas viltības. Lai vadonis tiktu'vajāts allaž un nemitīgi, Mitsahs viņu luti­nāja vairāk nekā citus suņus. Šīs laipnības_ pārējos su­ņos iesvēla greizsirdību un naidu. Citu klātbūtne Mitsahs mēdza dot Liplipam gaļu — īpaši tikai viņam vien. Citus suņus tas padarīja vai trakus. Ārdīdamies tie joņoja ap­kārt tieši tādā atstatumā, kur vairs nesniedza patagas siksna, kamēr Liplips mielojās ar gaļu un Mitsahs viņu aizstāvēja. Ja arī nebija gaļas, ko dot, Mitsahs mēdza padzīt suņu baru tālāk un izlikties, ka baro Liplipu ar gaļu.

Baltais Ilknis priecīgu pratu ķērās pie darba. Viņš bija jau ceļojis daudz lielāku gabalu nekā citi suņi — toreiz, kad kāroja nodoties dievu pakļautībā, un bija daudz pa­matīgāk apguvis gudrību, cik veltīgi ir pretoties dievu gribai. Piedevām vēl pārciestās vajāšanas darīja bara nozīmi viņa acis mazāku nekā cilvēku nozīmi. Viņš ne­juta nepieciešamību pēc sev līdzīgo sabiedrības. Kiči viņš bija tikpat kā aizmirsis, tā ka vienīgā jūtu izpausme, kas viņam atlika, bija izrādīt pakļautību dieviem, ko pats bija sev izraudzījies par pavēlniekiem. Tālab viņš strādāja cītigi, iemācījās būt disciplinēts un bija paklausīgs. Viņš pūlējās uzcītīgi un labprātīgi. Tādas mēdz būt rakstura iezīmes vilkam un mežonīgajam sunim, kad tie kļuvuši par mājas dzīvniekiem, un šīs īpašības Baltajam Ilknim piemita pilnā mērā.

Sabiedriskās attiecības starp Balto Ilkni un pārējiem suņiem bija vienīgi kareivīgas un naidīgas. Viņš nekad nebija mācījies ar citiem rotaļāties. Viņš prata tikai cīnī­ties un to tad arī darīja, simtkārtīgi atlīdzinādams tiem par skrambām un pušumiem, ko bija iemantojis tajās die­nas, kad Liplips vadīja suņu baru. Taču Liplips vairs ne­bija vadonis — izņemot tās reizes, kad viņš garās virves galā bēga no saviem pajūga biedriem un nartas gāzelē­damās šļūca tiem pakaļ. Apmetnē Liplips allaž turējās Metsaha, Pelēkā Bebra vai Klukučas tuvumā. Viņš ne­drīkstēja ne soli atkāpties no dieviem, jo nu visu suņu ilkņi vērsās pret viņu un viņš līdz mielēm dabūja iz­baudīt vajāšanu rūgtumu, kādu bija savā laikā sagādājis Baltajam Ilknim.

Kad Liplips bija gāzts no troņa, Baltais Ilknis būtu varējis kļūt par bara vadoni. Taču viņš bija pārāk nīgrs un vienpatnīgs. Viņš tikai reižu reizēm paplucināja savus pajūga biedrus, bet citādi nelikās par tiem ne zinis. Tie grieza Baltajam Ilknim ceļu, kad viņš tuvojās, un pat vispārdrošākais neuzdrīkstējās kampt pēc Baltā Ilkņa gaļas gabala. Gluži otrādi — paši tie aši aprija savu porciju, baidīdamies, ka Baltais Ilknis tiem to neatņem. Baltais Ilknis labi zināja likumu: apspiest vājāko un kļausit stiprākajam. Savu gaļas devu viņš noēda, cik ātri vien jaudāja. Un vai tad tam sunim, kas ar savējo vēl nebija ticis galā! Rēciens, ilkņu ņirdziens, un šis suns varēja izraudāt savu apvainojumu bezjūtīgajām zvaigznēm, kamēr Baltais Ilknis viņa vietā beidza notiesāt viņa porciju.

Tomēr ik pa laiciņam kāds no jaunajiem suņiem uzdro­šinājās sacelties, bet tūdaļ arī tika pamatīgi nosloksnēts. Tā Baltais Ilknis trenējās. Viņš greizsirdīgi sargāja izo­lāciju, ko pats sev bija sagādājis suņu barā, un bieži

cīnījās, to aizstāvēdams. Taču ilgi šāds cīniņš nevilkās. Baltais Ilknis bija pārāk straujš, lai pārējie tam spētu ko padarīt. Vēl neatģiduši, kas īsti notiek, tie bija jau sa­kosti un asiņoja — sakauti pirms cīniņa sākuma.

Tikpat stingru disciplīnu, kādu dievi uzturēja pajūga, Baltais Ilknis bija ieviesis ari starp saviem biedriem. Ne­kad viņš tiem nepieļāva ne mazāko vaļību. Viņš spieda nemitīgi turēt viņu cieņā un godā. Savā starpā tie varēja darīties, kā gribēja. Balto Ilkni tas neinteresēja. Viņu interesēja tikai viens: lai tie liek viņu mierā, lai griež viņam ceļu, ja viņš iedomājies to vidū pastaigāties, un lai ik bridi atzīst viņa virskundzību. Ja tikai sunēns uzdro­šinājās kaut mazlietiņ paieties viņam pretī stīvkājīgi iz­aicinoši, pacelt lūpu vai sasliet kaut spalviņu, viņš jau klupa tam virsū bez mazākās žēlastības, ātri vien iedzī­dams tam galvā saprašanu, cik aplama šāda izturēšanās.

Baltais Ilknis bija negants tirāns. Viņa kundzība bija nelokāma kā tērauds. Vājos viņš apspieda bez kādas žē­lošanas. Ne jau velti viņam bija nācies nežēlīgi cīnīties par eksistenci kucēna dienās, kad divatā ar māti bez kā­das palīdzības viņi izcīnīja uzvaru Pirmatnējo Ziemeļu skaudrajos pārbaudījumos un palika dzīvi. Un ne jau velti viņš bija iemācījies staigāt klusītēm, ja garām iet kāds spēcīgāks. Viņš apspieda vājo, taču respektēja stipro. Un šā garā ceļojuma laikā kopā ar Pelēko Bebru viņš tik tiešām staigāja klusītēm pa pieaugušo suņu pūli svešo cilvēku apmetnēs, kādās tiem gadījās iegriezties.

Mēneši gāja. Pelēkā Bebra ceļojums vēl arvien nebija galā. Baltā Ilkņa spēki bija krietni attīstījušies, garas stundas soļojot pa taku un cītīgi velkot nartas, un likās, arī garīgā attīstība ir pilnveidojusies. Nu viņš jau caur­caurēm bija iepazinis apkārtējo pasauli. Viņa skats uz dzīvi bija drūms un bez ilūzijām. Pasaule, kādu viņš to redzēja, bija nežēlīga un neganta, tā bija pasaule bez siltuma, pasaule, kurā neeksistēja ne glāsti, ne maigums, ne tuvības jaukums.

Pret Pelēko Bebru viņš nekādu maigumu neizjūta. Tiesa, Pelēkais Bebrs bija dievs, taču ļoti mežonīgs dievs. Baltais Ilknis labprāt atzina viņa virskundzību, bet šī virskundzība balstījās uz garīgo pārākumu un nežēlīgu spēku. Baltā Ilkņa būtībā pulsēja kāda stīdziņa, kas vērta šo kundzību kārojamu, citādi jau viņš nebūtu nācis at­pakaļ no Pirmatnības, lai izrādītu savu padevību. Viņa būtībā bija dzīles, kurās vēl neviens nebija iespiedies. Laipns vārds, glāstošs rokas pieskāriens — un Pelēkais Bebrs būtu varējis atslēgt šīs dzīles, taču Pelēkais Bebrs nekad neglāstīja un neteica laipnus vārdus. Tas nebija viņa dabā. Viņa priekšrocība bija nežēlība, un nežēlīgi viņš arī valdīja, taisnību nodibinādams ar rungu, pārkā­pumu sodīdams ar sāpīgu belzienu un žēlastību parādī­dams nevis ar laipnību, bet vienkārši ar to, ka nesita.

Tālab Baltais Ilknis pat nenojauda, kādas svētlaimīgas izjūtas var sagādāt cilvēka rokas. Starp citu, viņš ne­cieta cilvēku rokas. Tās viņam allaž šķita aizdomīgas. Tiesa gan, dažreiz tās deva gaļu, taču biežāk nodarīja sāpes. No cilvēku rokām labāk turēties pa gabalu. Tās svieda akmeņus, vicināja nūjas, rungas un pātagas, tās izdalīja pļaukas un belzienus, un, ja arī tās pieskārās viņam, tad tikai tāpēc, lai kniebtu, plēstu un raustītu spalvu šķipsnas. Svešos ciematos viņš bija dabūjis iepa­zīties ar bērnu rokām un uzzinājis, ka arī tās spēj ne­ganti mocīt. Reiz viņam kāds streipuligs mazulis gandrīz izdūra aci. Pēc šās pieredzes viņš sāka izturēties aizdo­mīgi pret visiem bērniem. Viņš vienkārši necieta tos. Kad tie tuvojās viņam, pastiepuši savas nelaimi vēstošās ro- ķeles, Baltais Ilknis piecēlās un aizgāja.

Kādā ciematā pie Lielā Vergezera Baltais Ilknis sa­cēlās pret cilvēku roku nodarītajām pārestībām, bet pēc tam viņam vajadzēja pārveidot likumu, ko bija iemācījies no Pelēkā Bebra, proti, ka nepiedodams noziegums ir sa­kost kādu no dieviem.

Pēc visu suņu paražas it visos ciematos Baltais Ilknis arī šajā ciematā devās izlūkot, vai nevar nokampt ko ēdamu. Kāds zēns ar cirvi skaldīja sasalušu aļņa gaļu, tā ka drumslas vien šķīda uz visām pusēm sniegā. Baltais Ilknis, kas, uzkodas meklēdams, lavījās garām, apstājās un saka šīs drumslas uzlasīt. Viņš pamanīja, ka zēns no­met cirvi un paķer resnu bozi. Baltais Ilknis vēl pēdējā brīdī paguva aizlēkt drošībā, citādi viņu būtu ķēris nā- vigs trieciens. Zēns sāka viņu trenkāt, bet viņš, būdams ciematā svešinieks, iešmuka spraugā starp diviem vigva­miem, kur ceļu aizsprostoja augsts zemes uzbērums.

Baltajam Ilknim nebija kur sprukt. Vienīgo izeju — starp abiem vigvamiem — sargāja zēns. Turēdams bozi paceltu sitienam, viņš nāca dziļāk, tieši virsū iesprosto­tajam gūsteknim. Baltais Ilknis pārskaitās. Viņš apcirtās

pret zēnu, saslēja spalvu un rūca, būdams aizvainots sa­vās taisnīguma jūtās. Viņš zināja mangošanas likumu. Visādi atkritumi, tādi kā šīs sasalušās gaļas drumslas, pieder sunim, kas tās atrod. Viņš nav darījis neko nepa­reizu, nav pārkāpis likumu, bet te, lūk, šis zēns grasās viņu iekaustīt. Baltais Ilknis pats lāgā neapģida, kas no­tiek. Viņš to darīja dusmu uzplūdā. Un izdarīja tik aši, ka arī zēns nepaguva atģisties. Zēns atskārta vienīgi to, ka nez kādā neizprotamā veidā ir nogāzts sniegā un roku, kas tur bozi, dziļi pāršķēluši Baltā Ilkņa zobi.

Taču Baltais Ilknis apzinājās, ka ir pārkāpis dievu likumu. Viņš bija iecirtis zobus kāda dieva svētajā miesā un nu nevarēja gaidīt neko citu kā vien visšausmīgāko sodu. Viņš aizbēga pie Pelēkā Bebra un slēpdamies pie- plaka aiz tā kājām, kad ieradās sakostais zēns ar visu ģimeni, prasīdami atriebību. Taču tie atkal aizgāja, nekā nepanākuši. Pelēkais Bebrs aizstāvēja Balto Ilkni. Tāpat arī Metsahs un Klukuča. Klausīdamies šajā vārdu karā un vērodams niknos žestus, Baltais Ilknis saprata, ka viņa rīcība tiek attaisnota. Tā nu viņš secināja, ka dievi ir dažādi. Ir viņa dievi, un ir sveši dievi, un starp tiem ir kāda atšķirība. Vienalga, taisnīgi vai netaisnīgi, bet viņam viss jāpieņem tikai no paša dievu rokām. Taču viņš nav spiests paciest netaisnību no svešiem dieviem. Tādos gadījumos viņš drīkst atmaksāt, laižot darbā pat zobus. Arī tāds ir dievu likums.

Pirms vēl diena bija beigusies, Baltais Ilknis dabūja iepazīt šo likumu tuvāk. Viens pats mežā lasīdams kuri­nāmo, Mitsahs sastapās ar sakosto zēnu. Tam līdzi bija citi puikas. Notika karsta vārdu maiņa. Tad visi zēni uzbruka Mitsaham. Grūti viņam klājās. Pār Mitsahu bir- tin bira sitieni no visām pusēm. Sākumā Baltais Ilknis tikai noskatījās. Tā bija dievu pašu darīšana un uz viņu neattiecās. Tad viņš iedomājās, ka sists taču tiek Mitsahs, viens no viņa paša dieviem. Ne jau prāta apsvērumi dzina Balto Ilkni rīkoties tā, kā viņš rīkojās. Trakā dusmu uz­plūdā viņš ielēca kaušļu bara vidū. Pēc piecām minūtēm visu apkaimi pildīja bēgoši puikas, un aiz daža laba sniegā palika nopilējušas asins lāses, liecinādamas, ka Baltais Ilknis nav ļāvis zobiem slinkot. Kad Mitsahs ap­metnē pastāstīja šo notikumu, Pelēkais Bebrs pavēlēja Baltajam Ilknim dot gaļu. Viņš lika dot daudz gaļas, un pēc tam Baltais Ilknis pārēdies un miegains zvilnēja

pie ugunskura, apzinādies, ka jaunapgūtais likums ir pa­reizs.

Tiešā sakarā ar šo pašu pieredzi Baltais Ilknis dabūja iemācīties ari likumu par īpašumu un likumu par pienā­kumu aizstāvēt šo īpašumu. No sava dieva ķermeņa aiz­stāvēšanas līdz sava dieva mantības aizstāvēšanai bija tikai viens solis, un šo soli viņš spēra. Kas pieder viņa dievam, tas ir jāaizsargā pret visu pasauli — un, to darot, drīkst pat sakost svešus dievus. Tomēr šāda rīcība, kaut ari būtībā likuma svētīta, arvien saistīta ar bries­mām. Dievi ir visvareni, un suns nevar tiem līdzināties, taču Baltais Ilknis iemācījās kareivīgi un bezbailīgi stā­ties tiem pretī. Pienākums pacēlās augstāk par bailēm, un tie dievi, kam kārojās zagt, drīz iegaumēja, ka Pe­lēkā Bebra mantību aiztikt nedrīkst.

Sajā sakarībā Baltais Ilknis aši atskārta, ka dievs, kas zog, parasti ir ļoti gļēvs dievs un gatavs laist ļekas vaļa, tikko padzird brīdinājumu. Bez tam Baltais Ilknis ievē­roja, ka pēc viņa brīdinājuma ļoti drīz palīgā piesteidzas Pelēkais Bebrs. Tā viņš saprata, ka zagli aizdzen nevis bailes 110 viņa, bet bailes no Pelēkā Bebra. Baltais Ilknis nebrīdināja ar rējieniem. Viņš nekad nerēja. Viņa me­tode bija gāzties tieši virsū uzbrucējam un, ja iespējams, iecirst zobus. Tā kā Baltais Ilknis bija drūms un vienpat- nigs un neielaidās nekādās darīšanās ar citiem suņiem, viņš bija ļoti piemērots sava pavēlnieka mantas sargā­šanai, un Pelēkais Bebrs viņu vēl īpaši pamudināja un dresēja. Taču viens iznākums šai jaunajai spējai bija tas, ka Baltais Ilknis izvērtās vēl nežēlīgāks, vēl nepakļāvī­gāks un vēl vienpatnīgāks.

Mēneši gāja cits pēc cita, saistīdami cilvēku un suni arvien ciešākām un ciešākām nolīguma saitēm. Tas bija sensenais nolīgums, ko ar cilvēku bija slēdzis pirmais vilks, ieradies no Pirmatnības dzīlēm. Un tāpat, kā bija darījuši visi prasmīgie vilki un meža suņi, arī Baltais Ilknis izstrādāja šim līgumam noteikumus savā labā. No­teikumi bija vienkārši. Viņš atdeva savu brīvību, lai iegūtu sev dievu no miesas un asinīm. Pārtika un ugunskurs, aizstāvība un sabiedrība — tie bija daži no labumiem, kādus viņam sniedza dievs. Par atlīdzību viņš sargāja dieva mantu, aizstāvēja tā ķermeni, strādāja tā labā un klausīja tam.

Ja tev ir savs dievs, tad tam arī jākalpo. Baltais Ilknis

kalpoja aiz pienākuma apziņas, bijības, bet ne aiz mīles­tības. Viņš nepazina mīlestību. Viņam mīlestībā nebija nekādas pieredzes. Kiče bija tikai tāla atmiņa. Starp citu, nododams sevi cilvēka rokās, viņš bija atteicies ne tikai no Pirmatnības un savas cilts; nolīguma noteikumi pra­sīja: ja viņš vēl kādreiz sastaptu Kiči, viņš nedrīkst pa­mest savu dievu un doties tai līdzi. Viņa pakļaušanās cil­vēkam savā ziņā šķita likums, kas noteica, ka cilvēks stāv augstāk par mīlestību uz brīvību, uz savu cilti, uz savu bērnu.

VI NODAĻA BADS

Pavasaris togad bija tikpat kā klāt, kad Pelēkais Bebrs pabeidza savu ilgo ceļojumu. Bija aprīlis, un Baltais Ilknis nu jau bija gadu vecs, kad viņš ievilka nartas pa­zīstamajā ciematā un Mitsahs viņu atbrīvoja no iejūga. Kaut gan vēl ne tuvu pieaudzis, Baltais Ilknis tūlīt pēc Liplipa bija lielākais viengadenis visā ciematā. Augumu un spēku viņš bija mantojis no vecākiem — no tēva vilka un no Kičes — un garumā jau sasniedza pieauguša suņa izmērus. Taču pilnīgi nobriedis viņš vēl nebija. Ķermenis bija slaids un lokans, un spēks slēpās vairāk izveicībā nekā muskuļu masā. Kažoks bija īstā vilka pelēkumā, un pēc ārējā izskata Baltais Ilknis bija vilks kas vilks. No Kičes mantotā ceturtdaļa suņa asiņu fiziskajā uzbūvē ne­kādi nebija manāma, kaut gan stipri ietekmēja viņa ga­rīgo struktūru.

Baltais Ilknis klaiņoja pa apmetni, ar rāmu pašapmie­rinātību atsaukdams atmiņā dažādos dievus, ko bija pa­zinis pirms garā ceļojuma. Tad vēl te bija suņi, pusauga kucēni kā viņš pats un pieauguši suņi, kas nu vairs vi­ņam neizskatījās tik lieli un bīstami kā atmiņu ainās. Viņš no tiem vairs tik ļoti nebaidījās kā agrāk un dižo­damies staigāja to vidū diezgan vaļīgā bezrūpībā; tā viņam bija jauna un patīkama sajūta.

Te bija Besīks, vecs, nosirmojis suns, kuram agrākajās dienās pietika atsegt ilkņus, lai Baltais Ilknis, čokurā sa­rāvies, laistos lapās. Savā laikā Baltais Ilknis no tā bija mācījies izjust savu niecīgumu, bet tagad viņš varēja

mācīties, cik ļoti pats ir pārvērties un attīstījies. Besīks bija novecojis un kļuvis vārgāks, Baltais Ilknis bija jauns un kļuvis stiprāks.

Cik ļoti pārmainījušās attiecības starp viņu un pārējo suņu pasauli, Baltais Ilknis uzzināja visai drīz, kad cil­vēki cirta un dalīja tikko nomedītu alni. Viņš bija sev nogrābis aļņa nagu līdz ar gabalu stilba kaula, pie kura pat vēl karājās gaļas strēmeles. Pagājies nostāk no pārējo suņu neizbēgamajiem ķīviņiem — īstenībā noslēpies to skatieniem aiz koku skupsnas —, Baltais Ilknis ķērās pie sava guvuma, kad viņam uzklupa Besīks. Pats vēl ne- apģidis, ko īsti dara, Baltais Ilknis divreiz iekoda uzbru­cējam un paguva atlēkt sānis. Besīks bija pārsteigts par šo pārdrošību un straujo uzbrukumu. Tas stāvēja, stulbi noraudzīdamies Baltajā Ilknī, un starp abiem gulēja jē­lais, sārtais stilba kauls.

Besīks bija vecs un jau sācis atskārst, ka suņi, ko viņš radis iekaustīt, nu pieņēmušies spēkā. Rūgta bija šī pie­redze, bet viņš bija spiests norīt šo kumosu, ņemot talkā visu gudrību, lai nepaliktu kaunā. Senajās dienās viņš taisnīgās dusmās būtu klupis Baltajam Ilknim virsū. Taču tagad zūdošie spēki neatļāva šādu gājienu. Nikni sabozies, viņš drūmi lūrēja pāri stilba kaulam uz Balto Ilkni. Bet Baltais Ilknis, vēl arvien daļēji saglabājis seno bijību, pamazām sarāvās sīkāks, sakumpa un domās jau apsvēra, kā izdevīgāk atkāpties kaut cik ar godu.

Un te nu Besīks pieļāva kļūdu. Būtu viņš palicis stā­vam, paturēdams drūmo, bargo izskatu, viss būtu kār­tībā. Baltais Ilknis, jau gatavs padoties, butu atkapies un atstājis kaulu viņam. Taču Besīks nenogaidīja. Viņš nolēma, ka ir jau uzvarējis, un piegāja kaulam klāt. Kad viņš nolieca galvu, lai to bezrūpīgi apostītu, Baltais Ilknis vieglītēm sabozās. Pat tad vēl Besīkatn nebūtu bijis par vēlu glābt situāciju. Ja viņš būtu palicis pie kaula stā­vam ar paceltu galvu un nīgru skatienu, Baltais Ilknis galu galā būtu aizlavījies projām. Taču svaigās gaļas smarža bija pārāk kārdinoša, un Besīku urdīja kāre kaut mazliet pagaršot.

To nu Baltais Ilknis nespēja izturēt. Mēneši, kuros viņš bija valdījis pār pajūga biedriem, vēl turējās svaigā at­miņā, viņš nespēja savaldīties un dīki noskatīties, kā otrs aprij viņam piederošo gaļu. Pēc savas paražas viņš cirta zobus bez kāda brīdinājuma. Ar pirmo rāvienu Besīka labā auss bija skrandās. Vecais suns sastinga aiz pārsteiguma. Bet tikpat pēkšņi notika vēl kas cits — daudz bēdīgāks. Viņu nogāza no kājām. Rīkle viņam bija pušu. Kamēr Besīks pūlējās piecelties, jaunais suns div­reiz bija ielaidis zobus viņam plecā. Šis ašums Besīku apstulbināja. Viņš neveiksmīgi mēģināja uzbrukt Balta­jam Ilknim, bet zobi tikai nikni noklakstēja tukšā gaisā. Nākamajā mirklī deguns viņam bija pārplēsts un viņš pastreipitļoja atpakaļ, projām no gaļas.

Tagad situācija bija apsviedusies otrādi. Pie stilba kaula sabozies un draudīgs stāvēja Baltais Ilknis, kamēr Besīks stāvēja gabaliņu tālāk un gatavojās atkāpties. Viņš neuzdrošinājās riskēt, ielaizdamies cīņā ar šo jauno zibeņzelli, un atkal, vēl dziļāk sarūgtināts, manīja, ka tuvojas vecums. Viņa mēģinājums saglabāt cienīgu iz­skatu bija tiešām varonīgs. Mierīgi pagriezis muguru jau­najam sunim un stilba kaulam, it kā tie abi būtu niecī­bas, kas nav viņa uzmanības vērts, Besīks dižīgi aizslāja projām. Un viņš neapstājās aplaizīt asiņojošās brūces, kamēr nebija pilnīgi izzudis no Baltā Ilkņa redzes loka.

Šis atgadījums piešķīra Baltajam Ilknim lielāku ticību saviem spēkiem un jo dižu lepnumu. Nu viņš vairs pie­augušo suņu vidū nestaigāja tik klusītēm un neizturējās tik piekāpīgi. Viņš gan nenogriezās no savas takas, lai tīšām meklētu sadursmes. Ne uz to pusi. Bet, ja tie ga­dījās ceļā, viņš prasīja cienību pret sevi. Viņš pastāvēja uz savām tiesībām iet savu taku netraucēti un negriezt ceļu nevienam sunim. Ar šo viņa vēlēšanos vajadzēja rē­ķināties. Viņš vairs nebija izstumjams un ignorējams, kāds ir visu kucēnu liktenis un kā tas joprojām bija ar sunē- niem — Baltā Ilkņa bijušiem pajūga biedriem. Tie grieza visiem ceļu, pagājās sānis no pieaugušo suņu takas un ļāva pat sev atņemt gaļu. Bet Baltais Ilknis, nesabied­riskais, vientulīgais, drūmais, kurš nemēdza raudzīties ne pa labi, ne pa kreisi, ar draudīgi noraidošu izskatu, atsve­šināts un attālinājies no visiem, apmulsušo vecāko suņu vidū tika uzskatīts par līdzvērtīgu. Tie aši vien bija at- skārtuši, ka Baltais Ilknis jāliek mierā, tie neizturējās pret viņu naidīgi, ne arī centās nodibināt draudzību. Ja tie lika viņu mierā, viņš lika tos mierā — šādas attiecības arī tiem jau pēc nedaudziem starpgadījumiem šķita visvēlamākās.

Vasaras vidū Baltais Ilknis ieguva vēl vienu pieredzi. Savā klusajā gaitā lēnītēm rikšodams izpētīt jauno vig-

vamu, kas bija uzsliets ciemata malā pa to laiku, kamēr viņš līdz ar medniekiem atradās ajņu medībās, viņš uz­skrēja virsū Kičei. Baltais Ilknis apstājās un skatījās uz viņu. Viņš to atcerējās ļoti vāji, tomēr atcerējās, taču par Kiči pat to nevarēja teikt. Tā, lūpas atņirgusi, draudīgi uzrēca Baltajam Ilknim, un viņš tūdaļ atcerējās visu. Viņu pāršalca atmiņas par aizmirsto bērnību, par visu, kas saistījās ar tik pazīstamo Kičes rēcienu. Kamēr viņš vēl nebija iepazinis dievus, Kiče viņam bija visuma centrs. To laiku pazīstamā jaukā jutoņa atkal brāzmoja pār viņu. Viņš priecīgs joņoja Kičei klāt, bet tā viņu sagaidīja ar ilkņu kampienu, kas pārplēsa vaigu līdz kaulam. Baltais Ilknis nekā nesaprata. Viņš apjucis un nelaimīgs at­kāpās.

Tomēr tā nebija Kičes vaina. Vilkumāte nav radīta tā, lai atcerētos savus iepriekšējā gada vai vēl vecākos vilcē­nus. Tālab viņa neatcerējās arī Balto Ilkni. Tas viņai bija svešs dzīvnieks, pie tam vēl iebrucējs, un pašreizējais ku­cēnu metiens deva tai pilnas tiesības aizstāvēties pret uz­brukumu.

Viens no kucēniem ai/.ķepurojās līdz Baltajam Ilknim. Viņi bija pusbrāļi, bet, protams, to nezināja. Baltais Ilknis ziņkārīgi apošņāja kucēnu, un Kiče par to atkal gāzās viņam virsū, saplosīdama purnu otrreiz. Viņš at­kāpās vēl tālāk atpakaļ. Visas senās atmiņas un apjau­tas atkal izdzisa un izplēnēja pelēcībā, no kuras tās bija iznirušas. Viņš noskatījās, kā Kiče laiza kucēnu, ik brīdi pārtraukdama šo nodarbību, lai uzrūktu viņam. Nu tai viņa dzīvē vairs nebija nekādas vērtības. Viņš jau sen bija iemācījies iztikt bez tās. Mātes kādreizējā nozīmība bija aizmirsta. Viņa tagadējā dzīvē tai vairs nebija vie­tas — tāpat kā viņam vairs nebija vietas Kičes dzīvē.

Viņš vēl arvien stāvēja apstulbis, nekā nesaprazdams, atmiņas aizmirsis, brīnīdamies, ko gan tas viss īsti no­zīmē, kad Kiče viņam uzklupa trešo reizi, nolēmusi šoreiz galīgi aizdzīt_ viņu no šejienes. Un Baltais Ilknis ļāva sevi aizdzīt. Sī te bija viņa cilts mātīte, un viņa ciltī ir likums, ka tēviņi nedrīkst pretoties mātītēm. Viņš neko nezināja par šo likumu, jo viņa prāts tādu nebija izseci­nājis, ne arī pieredze izveidojusi. Viņš tikai izjuta slepenu dziņu, tādu kā instinktu pavēli — to pašu instinktu, kas spieda viņu naktī gaudot pret mēnesi un zvaigznēm, kas iedvesa bailes no nāves un nezināmā.

Mēneši aizritēja. Baltais Ilknis kļuva vēl spēcīgāks, smagāks, masīvāks, bet viņa raksturs attīstījās tā, kā to noteica iedzimtība un vide. Iedzimtība bija dzīvīgs ma­teriāls, to varēja veidot kā mālu. Tajā ietvērās neskaitā­mas iespējas, tā ļāvās iekļauties visdažādākajās formās. Vide veidoja šo mālu, piešķirot tam īpašu formu. Ja Bal­tais Ilknis nekad nebūtu nonācis pie cilvēka ugunskuriem, Pirmatnība būtu viņu izveidojusi par īstu vilku. Taču dievi piešķīra viņam citādu vidi, un viņš izveidojās par suni — gan ar daudzām vilka īpašībām, tomēr viņš bija suns, nevis vilks.

Tā nu saskaņā ar dabas doto mālu un apstākļu dari­nāto veidni viņa raksturs attīstījās noteiktā virzienā. Tur nekā nevarēja līdzēt. Viņš kļuva arvien drūmāks, arvien nesabiedriskāks, arvien vienpatnīgāks, arvien negantāks; suņi arvien ciešāk dabūja iegaumēt gudrību, ka ar Balto Ilkni labāk satikt miera ceļā nekā karot, bet Pelēkais Bebrs ik ar dienu nevarēja vien beigt viņu slavēt.

Baltajam Ilknim, kas šķita pats spēka un stipruma iemiesojums visās savās īpašībās, tomēr piemita kada ne­pārvarama vājība. Viņš nevarēja paciest, ja par viņu smejas. Cilvēku smieklus viņš neieredzēja ne acu galā. Viņš nelikās ne zinis, ja tie smējās paši savā starpa, — lai'smejas, cik tīk un par ko grib, tikai ne par viņu. Tik­līdz smiekli vērsās pret Balto Ilkni, viņu sagraba šaus­mīgu dusmu lēkme un viņš aizmuka. Cienīgo, nosvērto, nopietno suni smiekli satracināja pat līdz smieklīgumam. Viņš tā uztraucās un sanervozējās, ka vēl stundām ilgi uzvedās kā īsts dēmons. Un vai tam sunim, kas tādos brīžos nejauši gadījās viņam ceļā! Baltais Ilknis pārāk labi zināja likumu un neizgāza savu nigrumu pret Pe­lēko Bebru: aiz Pelēkā Bebra taču slēpās runga un saim­nieka dievišķā galva. Bet aiz suņiem neslēpās itin ne­kas — tur bija tikai klaja vieta, un šajā klajotnē tie tad ari spruka bēgt, tiklīdz parādījās smieklu satracinātais Baltais Ilknis.

Baltā Ilkņa mūža trešajā gadā Makenzi upes indiāņiem uzbruka liels bads. Vasarā nebija nekādu zivju. Ziemā kārībās neatnāca pa parastajām takām. Aļņi gadījās ļoti reti, trusīši bija gandrīz izzuduši, un plēsīgie dzīvnieki, kas pārtiek no medībām, gāja bojā. Tā kā tiem pietrūka parastās gaļas pārpilnības, tie, novārguši aiz izsalkuma, klupa cits citam pie rīkles un aprija savus ciltsbrāļus.

Izturēja tikai visstiprākie. Arī Baltā Ilkņa dievi pārtika no medībām. Vecie un vārgie dievi nomira aiz bada. Cie­matā skanēja vaimanas; sievietes un bērni neēda nekā, lai pat tā mazā drusciņa pārtikas, kas būtu viņu daļa, nokļūtu vīru vēderos, jo novājējušie mednieki ar iekritu­šām acīm nemitīgi klaiņoja pa mežu, veltīgi meklēdami medījumu.

Dievi bija nonākuši tik izmisīgā stāvoklī, ka apēda savu mokasīnu un dūraiņu mīksti miecēto ādu, bet suņi sa­grauza aizjūga siksnas sev uz muguras un pat pātagu auklas. Suņi ēda arī cits citu, un pat dievi sāka ēst su­ņus. Vārgākos un mazvērtīgākos suņus apēda pirmos. Vēl dzīvie suņi noskatījās un visu saprata. Nedaudzi visdros­mīgākie un gudrākie suņi pameta dievu ugunskurus, jo dievi nu bija kļuvuši par slakteriem, un aizbēga mežos, kur tie galu galā nomira badā vai arī nokļuva vilku zobos.

Sajā nelaimes laikposmā arī Baltais Ilknis slepšus aiz­bēga mežos. Viņš dzīvei mežā bija vairāk piemērots neka pārējie suņi, jo viņu vadīja vilcēna laikos iegūtais tre­niņš. īpaši veikli viņš iemanījās pielavoties tvarstīt sīkos dzīvnieciņus. Viņš stundām gulēja slēpnī, vērodams katru piesardzīgās vāveres kustību, gaidīdams ar tikpat mil­zīgu pacietību, cik milzīgs bija viņa izsalkums, līdz vā­vere uzdrošināsies spert kāju uz zemes. Pat tad vēl Bal­tais Ilknis nepārsteidzās. Viņš nogaidīja, kamēr bija pilnīgi pārliecināts, ka ķepas sitiens trāpīs, pirms vāvere spēs paglābties kokā. Tad — un ne acumirkli agrāk — viņš kā zibens izšāvās no slēptuves, neticami strauja, pelēka bulta, kas nekļūdīgi trāpa mērķi — bēgošo vāveri, kura nejaudā bēgt pietiekami ātri.

Kaut gan vāveru ķeršana viņam allaž sekmējās, bija kāds kavēklis, kas neļāva viņam izdzīvot un nobaroties, pārtiekot no vāverēm. Vāveru nebija pietiekami daudz. Tālab Baltais Ilknis bija spiests meklēt vēl sīkākus dzīv­nieciņus. Reizēm bada graizes kļuva tik skaudras, ka viņš pazemojās pat līdz meža pelēm, izkašņājot tās no pazemes midzeņiem. Viņš arī nenobijās uzsākt cīniņu ar zebieksti — tikpat izbadējušos kā pats un simtkārt mežo­nīgāku.

Visļaunākajos badošanās brīžos Baltais Ilknis mēdza aizzagties atpakaļ pie dievu ugunskuriem. Taču pie uguns tuvumā viņš negāja. Piesardzīgi slapstīdamies, viņš glūnēja no meža un izlaupīja lamatu cilpas, ja tajās retumis bija sapinies kāds medījums. Viņš izvilka trusīti pat no Pelēkā Bebra lamatām, kamēr pats Pelēkais Bebrs strei­puļodams steberēja pa mežu, bieži atsēzdamies atpūsties, jo kājas ļodzījās un trūka elpas.

Kādu dienu Baltais Ilknis sadūrās ar jaunu vilku, kārnu un cīpslainu, kas aiz bada tikko turējās kājās. Ja pats nebūtu tik izbadojies, Baltais Ilknis, iespējams, būtu aiz­gājis tam līdzi un varbūt atradis uzņemšanu vilku barā, savu mežonīgo brāļu vidū. Taču pašreizējos apstākļos Baltajam Ilknim neatlika nekas cits kā panākt jauno vilku, notriekt to, nogalināt un apēst.

Laime šķita Baltajam Ilknim labvēlīga. Ikreiz, kad bada žņaugi savilkās visciešāk, viņš tomēr uzgāja kaut ko no­medījamu. Savukārt brīžos, kad Baltais Ilknis grīļojās aiz vārguma, viņam laimējās tādējādi, ka neuzdūrās ne­viens no lielākajiem plēsoņām. Tā kādu reizi, kad Baltais Ilknis bija saspēcinājies, divas dienas mielodamies ar pa­šam uzklupušu lūsi, viņam pilnā sparā uzdrāzās virsū iz­salkušu vilku bars. Tā bija ilga un nežēlīga vajāšana, taču viņš bija labāk paēdis nekā tie un pēdīgi izmuka. Pie tam ne tikai izmuka — apmetis plašu loku un at­griezies atpakaļ uz iepriekšējās takas, viņš pievāca tur kādu galīgi novārgušu vajātāju.

Pēc tam viņš pameta šo apkaimi un aizstaigāja līdz ielejai, kurā bija dzimis. Tur, vecajā migā, viņš uzdūrās Kičei. Atkārtodama savu iepriekšējo paņēmienu, arī viņa bija aizbēgusi no dievu neviesmīlīgajiem ugunskuriem un devusies uz agrāko patvēruma vietu, lai laistu pasaulē mazuļus. Kad uzradās Baltais Ilknis, no šī metiena pie dzīvības bija palicis tikai viens pats, un arī šis viens ne­bija ilgais dzīvotājs. Šāda bada laikā jaunām dzīvībiņām ir maz izredžu.

Kičes apsveicinājums savam pieaugušajam dēlam bija tālu no sirsnības. Taču Baltais Ilknis par to nebēdāja. Viņš savu māti . bija pāraudzis. Tālab viņš filozofiskā mierā piegrieza tai asti un rikšoja gar strautu augšup. Pie satekām viņam gadījās nogriezties pa kreisi, un tur viņš uzgāja lūšu midzeni — tās pašas lūsenes, ar kuru, palīdzēdams mātei, senos laikos bija cīnījies. Pamestajā midzenī viņš iekārtojās un kādu dienu atpūtās.

Vasaras sākumā, bada perioda pēdējās dienās, Baltais Ilknis sastapa Liplipu, kas arī bija aizskrējis mežos, kur līdz šim kaut kā izvilcis savu nožēlojamo eksistenci. Bal­tais Ilknis viņam uzdūrās pavisam nejauši. No pretējiem virzieniem rikšodami gar kādas augstas klintsradzes pa­kāji, apgājuši šķautnes izvirzījumu, tie abi pēkšņi atra­dās aci pret aci. Uz mirkli abi satrūkušies apstājās un aizdomu pilni vērās viens otrā.

Baltais Ilknis bija lieliskā stāvoklī. Medībās viņam bija veicies, un nu jau kādu nedēļu viņš bija ēdis pilnu vēderu. No pēdējā medījuma viņš bija pat pārēdies. Taču, tiklīdz viņš ieraudzīja Liplipu, spalva visgarām mugurai sabozās līdz pēdējai iespējai. Sī bošanās bija gluži ne­apzinīga — tas bija fizisks impulss, kas agrākajos laikos arvien bija pavadījis garīgo impulsu, kādu izraisīja Lip- lipa "kauslība un vajāšanas. Tāpat kā agrāk viņš bija sabozies un rūcis, tiklīdz pamanīja Liplipu, ta ari tagad viņš automātiski sabozās un ierūcās. Taču laiku viņš ne­tērēja. Darījums tika nokārtots pamatīgi un bez vilcinā­šanās. Liplips mēģināja kāpties atpakaļ, bet Baltā Ilkņa plecs smagi triecās pret viņa plecu. Liplips nogāzās un tika apvelts uz muguras. Baltā Ilkņa zobi ieurbās cīp- st linaja rīklē. Kamēr Liplips raustījās agonijā, Baltais Ilknis, nenolaizdams acu no ienaidnieka, stīvām kājām dižīgi soļoja tam apkārt. Pēc tam viņš no jauna pavērsās iepriekšējā virzienā un aizrikšoja gar klintsradzes pakāji.

Necik ilgi pēc šī atgadījuma Baltais Ilknis kādu dienu iznāca meža malā, kur šaura klajotnes strēmele slīga lejup uz Makenzi. Viņš šo vietu nesen bija apstaigajis, un tad tā bija tukša, bet tagad taja atradās indiāņu ap­metne. Vēl arvien palikdams koku slēpnī, viņš rūpīgi iz­pētīja stāvokli. Ainas, skaņas un smaržas viņam šķita pazīstamas. Tas bija viņa agrākais ciemats, tikai jauna vietā. Taču ainas, skaņas un smaržas stipri atšķīras no tām, kādas viņš bija uztvēris pēdējo reizi, aizbēgdams no apmetnes. Nedzirdēja ne vaimanu, ne raudu. Viņa ausis apsveica apmierinātības trokšņi, un, padzirdis kā­das sievietes dusmīgo balsi, viņš saprata, ka šādas dus­mas rodas tikai tad, ja vēders ir pilns. Bez tam gaisā vēsmoja zivju dvaka. Apmetnē bija barība. Bads bija galā. Viņš drosmīgi iznāca no meža un ierikšoja apmetnē, dodamies tieši uz Pelēkā Bebra vi'gvamu. Pelēkā Bebra tur nebija, taču Klukuča viņu apsveica ar līksmiem sau­cieniem, pasniegdama veselu,' tikko izvilktu zivi, un Bal­tais Ilknis apgulās nogaidīt Pelēkā Bebra pārnākšanu.