Baltais Ilknis

I NODAĻA ILKNIS PRET ILKNI

Vilcene bija pirmā saklausījusi cilvēku balsis un pajūga suņu ķiukstēšanu; un vilcene arī pirmā aizlēkšoja no cilvēka, kas bija iesprostots savā dziestošajā liesmu aplī. Bars vēl negribēja atlaisties no sadzītā un ielenktā me­dījuma, zvēri, dažus mirkļus vilcinājās, cenzdamies no­skaidrot svešās skaņas, bet tad arī viņi aizlēkšoja pa sliedi, ko bija ieminusi vilcene.

Bara priekšgalā skrēja liels, pelēks vilks — viens no tā vadoņiem. Viņš arī novirzīja visu baru pa vilcenes pē­dām. Viņš brīdinoši uzņerkstēja jaunākajiem bara locek­ļiem vai pat iekampa tiem ar zobiem, ja tie pārgalvīgi lū­koja paskriet viņam garām. Un viņš arī bija tas, kas pasteidzināja soli, ieraudzījis vilcēni nu jau lēnām rikšo­jam pār sniega klajotni.

Vilcene sāka tecēt viņam līdzās, it kā tā būtu viņai paredzētā vieta, un nu rikšoja kopā ar baru. Uz vilcēni viņš nerūca, ne arī rādīja zobus, ja tai šad tad gadījas aizlēkšot priekšā. Gluži otrādi, viņš šķita ļoti labvēlīgi no­skaņots — pat labvēlīgāk, nekā vilcenei tas bija pa pra- tam, jo vadonis arvien tiecās turēties tai cieši līdzās, bet, ja viņš pievirzījās pārāk tuvu, vilcene savukārt rūca un atņirdza zobus. Gadījās, ka viņa pat neatteicās sāpīgi iekampt tam plecā. Arī šādās reizēs viņš neizrādīja dus­mas. Viņš tikai pašāvās sānis un dažas reizes lempīgi pa­lēcās uz priekšu, uzvezdamies gluži kā kautrīgs lauku puisis.

Vadonim šīs bija vienīgās raizes viņa vadonības pos­tenī, bet vilcenei bija pavisam citas nepatikšanas. Pie otriem sāniem viņai skrēja vecs, novājējis vilks, kura no­sirmojusī āda rādīja daudzos cīniņos iegūtas rētas un skrambas. Tas arvien turējās viņai labajā pusē. Nelaime tā, ka vecajam vilkam bija tikai viena acs — kreisā. Arī šis pielūdzējs neatlaidīgi centās spiesties vilcenei klātāk, allaž pagriezdamies tā, ka rētainais purns atdūrās te pret vilcenes sānu, te plecu vai kaklu. Gluži tāpat kā uzmā­cīgo vadoni kreisajā pusē, arī sirmā vilka tuvināšanās mēģinājumus viņa atvairīja ar zobiem, bet, ja abi pava­doņi bāzās virsū vienlaikus, vilcenei klājās grūti — ar ašiem žokļu cirtieniem uz vienu un otru pusi vajadzēja atgainīt abus pielūdzējus reizē, tai pašā laikā neatpaliekot no bara un vērojot ceļu priekšā un sev zem kājām. Šādos brīžos abi neatlaidīgie mīlētāji, zobus atņirguši, viņai pār muguru draudīgi ņurdēja viens uz otru. Tie labprāt būtu izkāvušies, bet patlaban arī viņu iekāre un greizsirdība bija spiestas atkāpties spēcīgāku izjūtu priekšā, jo visu baru nežēlīgi mocīja bads.

Pēc katra noraidījuma, kad vecais vilks atrāvās sānis no sava ilgu objekta asajiem zobiem, viņš ar plecu uzgrū­dās jaunam trīsgadniekam, kas skrēja viņa aklajā — la­bējā pusē. Jaunais vilks bija sasniedzis spēku pilnbriedu, un, tā kā bara vilki visi bija vārgi un izkāmējuši, viņa spars un mundrums jo īpaši dūrās acīs. Tomēr viņš ar­vien skrēja tā, ka galva neizvirzījās tālāk par vecā vien- ača plecu. Tiklīdz viņš uzdrošinājās izskriet pilnīgi līdzās vecajam vilkam (tas gan notika reti), rēciens un kam­piens viņu tūdaļ aiztrieca atpakaļ, pleca līmenī. Tomēr dažreiz viņš izgudrēm palēnināja gaitu, no aizmugures lūkodams iespraukties starp veco vadoni un vilcēni, šāds manevrs arvien atdūrās pret divkāršu, pat trīskāršu pre­testību. Tiklīdz vilcene nepatikā ierēcās, vecais vadonis klupa trīsgadniekam virsū. Reizēm vilcene tam piepalī­dzēja. Un reizēm arī jaunais vadonis no kreisās puses savukārt metās talkā.

Šādos brīžos, kad jaunajam vilkam pretī vērās trejas negantas, zobainas rīkles, viņš tūdaļ apstājās, aptupās un, stīvi izstiepis priekškājas, krēpes sabozis, draudīgi rēca. šāda saķeršanās skrejošā bara priekšgalā arvien iz­raisīja sajukumu arī pakaļējās rindās. Tūlīt aiz jaunā vilka skrejošie uzgrūdās tam virsū un izteica savu neap­mierinātību, kozdami tam pakaļkājās un sānos. Tā viņš pats gādāja sev nepatikšanas, jo bads allaž velk līdzi niknu omu. Taču ar jaunības neaprobežoto pašpaļāvību viņš nerimās ik pēc brītiņa atkārtot savu manevru, kaut gan nekad neguva neko citu kā vien sakāvi.

Ja vien būtu gadījies kāds medījums, mīlestība un cī­niņi tūdaļ izvērstos pilnā sparā un bars būtu izklīdis. Taču visi vilki bija izmisīgi nožēlojamā stāvoklī. Tie bija

izkritušies aiz ilgstošas badošanās. Bars virzījās uz priekšu lēnāk nekā parasti. Pakaļgalā klibodami vilkās visvārgākie — paši jaunākie un paši vecākie. Priekšgalā skrēja spēcīgākie. Taču visi vairāk līdzinājās skeletiem nekā kārtīgiem vilkiem. Tomēr, par spīti visam, — ja neskaita tos, kas kliboja, — dzīvnieku kustībās nemanīja ne piepūli, ne gurdumu. To stiegrainie muskuļi šķita ne­izsīkstošas enerģijas avots. Katrs muskulis savilkās kā tērauda atspere, tūdaļ sekoja otra tēraudatsperīga kustība, tad nākamā un atkal nākamā — un tā bez gala.

Daudz jūdžu vilki todien noskrēja. Tie skrēja arī augu nakti. Sākās nākamā diena, bet vilki vēl arvien skrēja. Tie virzījās pār salā sastingušu, nedzīvu zemi. Nekur nesakustējās itin nekas dzīvs. Vienīgi vilki nemitīgā kus­tībā traucās cauri šim nebeidzamajam nekustīgumam. Vie­nīgi viņi bija dzīvi un meklēja citus dzīvos, lai tos aprītu un varētu turpināt dzīvot.

Vilki pārskrēja pār dažu labu zemu kalnāju grēdu un šķērsoja daudzas nelielas upītes kādā zemienes novadā, līdz pēdīgi viņu meklējumi tika atalgoti. Viņi uzdūrās aļņiem. Pirmo viņi sastapa lielu aļņu tēviņu. Te bija gaļa un dzīvība, un šo medījumu nesargāja nekādi neizpro­tami ugunskuri, ne arī lidojošas liesmu šautras. Šķeltie nagi un žuburotās ragu lāpstas vilkiem bija labi pazīsta­mas, un viņi palaida vējā visu savu ierasto pacietību un piesardzību. Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Lielo aļņu tē­viņu apstāja no visām pusēm. Ar izveicīgiem milzīgo nagu spērieniem alnis šķērda vilkiem vēderus un skaldīja gal­vaskausus. Ar lielo ragu triecieniem viņš tos šķaidīja un lauza tiem kaulus. Cīņas karstumā viņš vēlās vilkiem virsū, ar savu smago ķermeni iespiezdams tos sniegā. Taču aļņa liktenis jau bija izšķirts, un pēdīgi viņš nogā­zās gar zemi, kad vilcene mežonīgi plosīja viņam rīkli, bet citu vilku zobi urbās viņa ķermenī visās malu malās; tie sāka viņu rīt vēl dzīvu, pirms pēdējās cīņas konvulsi­jas bija norimušas un pēdējā pretestība izsīkusi.

Barības nu bija bagātīgi. Aļņu tēviņš svēra pāri par astoņsimt mārciņām — iznāca pilnīgas divdesmit mārci­ņas gaļas katram no vairāk nekā četrdesmit bara vilkiem. Taču vilki, kas apbrīnojami ilgi spēj badoties, arī ēst jaudā apbrīnojami daudz, un drīz vien tikai daži izkaisīti kauli bija atlikuši no krāšņā dzīvnieka, kādu bars bija sastapis pirms nedaudzām stundām.

Nu vilki ilgi atpūtās un daudz gulēja. Tā kā vēderi bija pilni, starp jaunajiem tēviņiem sākās nesaticība un ķīviņi; tie turpinājās vairākas dienas, kamēr bars vēl tu­rējās kopā. Bads bija beidzies. Vilki bija nokļuvuši no­vadā, kas mudžēja no medījuma, un, kaut gan medībās tie vēl devās barā, nu tie bija daudz piesardzīgāki un no mazajiem aļņu bariņiem, kas gadījās ceļā, atšķīra vai nu grūsnējas govis, vai vecus, nevarīgus tēviņus.

Tad nu šeit, šinī pārpilnības zemē, pienāca diena, kad vilku bars sašķēlās divās grupās, kas katra aizgāja savā virzienā. Vilcene, jaunākais vadonis tai kreisajā un ve­cais vienacis labajā pusē aizveda savu baru lejup līdz Makenzi upei un, šķērsojuši to, nokļuva ezeru novadā aus­trumos. Ar katru dienu arī šī bara daļa ruka mazāka un mazāka. Ik pa divi, vilks un vilcene, dzīvnieki pameta baru. Reizumis kādu vientuļu vilku tēviņu no bara padzina sāncenšu asie zobi. Pēdīgi bija palikuši tikai četri: vil­cene, jaunais vadonis, vienacis un godkārīgais trīsgadnieks.

Vilcenes raksturs nu bija izvērties pagalam necie­šams. Visus trīs pielūdzējus greznoja viņas zobu atstātās skrambas. Taču tie viņai nekad nemēģināja atmaksat ar to pašu, nekad neaizstāvējās pret viņas uzklupieniem. Tē­viņi tikai pagrieza pretī plecu, lai niknākie kodieni ķertu to, un, astes luncinādami, sīkiem solīšiem staigāja ap vilcēni, cenzdamies remdināt viņas dusmu lēkmes. Pret vilcēni tie gan bija pats maigums, toties cits pret citu — pats niknums. Trīsgadīgais jau gāja pāri visām robežām savā nekaunībā. Viņš uzbruka vecajam vienacim no aklās puses un saplosīja tam ausi skrandu skrandās. Kaut gan sirmais zvērs redzēja tikai uz vienu pusi, pret sāncenša jaunību un spēku viņš lika lietā ilgus gadus krāto pie­redzi un gudrību. Zaudētā acs un rētainais purns lieci­nāja, kāda bijusi šī pieredze. Viņš bija veiksmīgi izcīnījis pārāk daudz kauju, lai kaut jel mirkli vēl šaubītos, kas tagad darāms.

Cīņa sākās godīgi, taču godīgi tā nebeidzās. Grūti pa­teikt, kāds būtu iznākums, ja vecajam palīgā nenācis tre­šais, un abi kopā, vecais vadonis un jaunais vadonis, viņi uzklupa pārdrošniekam trīsgadim, nolēmuši atsvabināties no tā. No abām pusēm viņu apdraudēja bijušo biedru ne­žēlīgie ilkņi. Aizmirstas bija dienas, kad visi kopā medī­juši, alnis, ko tie bija pieveikuši, bads, ko pārcietuši. Tas

viss bija aizgajis pagajība. Tagadne — ta bija mīlestība, vēl bargāka un nežēlīgāka par badu.

Pa to laiku vilcene, visas šīs jezgas cēlonis, apmieri­nāta tupēja sniegā un vēroja notiekošo. Viņa bija pat sajūsmināta. Šī nu bija viņas lielā diena — un tādas ne­gadās bieži —, kad krēpes božas, ilknis triecas pret ilkni vai cērt un plosa dzīvu miesu, — un tas viss tikai viņas dēļ.

Bet trīsgadnieks, kuram šis bija pirmais mēģinājums mīlestības kaujā, te arī zaudēja savu dzīvību. Katrā pusē viņa ķermenim stāvēja abi sāncenši. Tie skatījās uz vil­cēni, kas smaidīdama sēdēja sniegā. Taču vecākais vado­nis bija gudrs, ļoti gudrs un pieredzējis kā mīlestībā, tā kaujā. Jaunākais vadonis pagrieza galvu, lai nolaizītu brūci plecā. Kakla izliekums pavērsās pret sāncensi. Ar savu vienīgo aci vecais vilks pamanīja šo izdevību. Pie- placis viņš šāvās uz priekšu un cieši sacirta ilkņus. Garš un dziļš plēsiens. Zobi sasniedza lielo kakla vēnu un pār­rāva to. Tad viņš atlaida žokļus un atlēca nost.

Jaunais vadonis šaušalīgi iekaucās, bet kaucienu pār­trauca aizsmacis klepus. Asinīm plūstot, nemitīgi kāsē­dams, jau cīņu zaudējis, viņš metās virsū un cīnījās, kamēr, dzīvībai izdziestot, kājas sāka grīļoties, gaisma acu priekšā migloties, lēcieni kļuva arvien īsāki un kodieni vārgāki.

Bet vilcene visu laiku sēdēja un smaidīja. Šī kauja viņa viesa kādu neskaidru laimes sajūtu, jo tāda nu reiz ir mīlestība_ Pirmatnībā, tāda ir dabiskās pasaules dzi­mumu traģēdija — traģēdija tikai tiem, kuri iet bojā. Tiem, kas paliek dzīvi, tā ir nevis traģēdija, bet ilgu un alku piepildījums.

Kad jaunākais vadonis gulēja sniegā un vairs nekustē­jās, Vienacis staltā gaitā tuvojās vilcenei. Tomēr visā viņa uzvedībā uzvarētāja lepnums jaucās ar piesardzību. Sirds vientiesībā viņš gaidīja noraidījumu un bija tikpat vientiesīgi pārsteigts, ka vilcenes zobi nikni neņirdzās pretī. Pirmo reizi vilcene to sagaidīja laipni. Viņa saostī­jās ar to un pēc tam pat atļāvās palēkāties un padrais­koties, rotaļādamās gluži kā kucēns. Un Vienacis, aizmir­sis savu sirmo vecumu un cienījamo pieredzi, darīja gluži tāpat — delverējās kā kucēns un uzvedās pat vēl muļķī­gāk nekā tas.

Aizmirsti bija uzvarētie sāncenši un ar asinīm sniegā ierakstītais mīlestības stāsts. Viss aizmirsts — un tikai vienreiz, kad vecais Vienacis uz mirklīti apstājās aplaizīt repējošās brūces, viņa lūpas pa pusei paņirdzās rēcienam un spalva uz skausta un pleciem neviļus saslējās, ķerme­nis izliecās lēcienam, ķepas saspringti atspērās sniega ga­rozā, meklējot stingrāku balstu. Bet jau nākamajā mirklī viss atkal bija aizmirsts — un viņš lēkšiem sekoja vil­cenei, kas, valšķīgi vilinādama, bēguļoja pa mežu.

Pēc tam viņi rikšoja sānu pie sāna kā labi draugi, kas nu pilnīgi sapratušies. Dienas pagāja cita pēc citas, un viņi turējās kopā, kopīgi dzina pēdas, kopīgi pieveica me­dījumu un kopīgi to notiesāja. Pēc kāda laika vilcēni pār­ņēma nemiers. Viņa šķita kaut ko meklējam un nevarēja to uziet. Viņu ļoti interesēja dobumi zem izgāzušos koku saknēm, un viņa ilgu laiku varēja ošņāties ap lielākām pieputinātām klinšu plaisām vai piekrastes krauju alām. Veco Vienaci tās nepavisam neinteresēja, bet viņš labsir­dīgi sekoja vilcenei tās meklējumos, un, ja kādā vietā tās pētījumi ievilkās ilgāk nekā parasti, viņš likās guļus, lai nogaidītu, kamēr vilcene būs atkal gatava doties tālāk.

Viņi nepalika vienā vietā, bet klaiņoja pa visu novadu, līdz nonāca pie Makenzi upes, gar kuras krastu tad lē­nām virzījās uz priekšu, bieži vien attālinādamies no tās, lai gar sīkajām pietekām sekotu medījumam, taču arvien atkal atgriezās. Reizēm tie nejauši sastapa citus vilkus, parasti pa pāriem; taču ne viena, ne otra puse neizrādīja sevišķu draudzīgumu, interesi vai prieku par tikšanos, ne arī vēlēšanos no jauna apvienoties barā. Vairākkārt tiem gadījās sadurties ar vientuļiem vilkiem. Tie arvien bija tēviņi un allaž dedzīgi kāroja pievienoties Vienacim un viņa draudzenei. Vienacis sparīgi protestēja un, kad vilcene nostājās tam līdzās plecu pie pleca, saboza spalvu, un atņirdza zobus, sabiedrības kārotājs vientuļnieks at­kāpās, iemiedza asti un turpināja savu vienatnīgo ceļu.

Kādā mēnesnīcas naktī, skriedams cauri rāmam mežam, Vienacis pēkšņi apstājās. Viņa purns pasitās augšup, aste stīvi izstiepās un nāsis cilājās, ošņājot gaisu. Vienu ķepu viņš pēc suņu paražas turēja paceltu. Ar neapmierinātu izskatu viņš turpināja ostīt gaisu, cenzdamies izprast, kādu vēsti tas viņam nes. Viņa draudzenei pietika reizi pavirši ievilkt nāsīs gaisu, lai viņas ziņkāre būtu apmie­rināta un viņa mierīgi rikšotu tālāk. Vienacis gan sekoja,

taču arvien vēl šaubījās un nespēja atturēties, reizi pa reizei neapstājies, lai rūpīgi papētītu brīdinošo smaržu.

Vilcene piesardzīgi izspraucās liela, koku apjozta kla­juma malā. Kādu brīdi viņa tur stāvēja viena pati. Tad tai pievienojās arī Vienacis, līzdams rāpus, katru jutekli saasinājis, katru spalviņu aizdomās sabozis. Nu viņi abi stāvēja blakām, vēroja, klausījās un oda.

Līdz viņu ausīm atplūda suņu ķīviņu un kautiņu smilk­sti, vīriešu izsaucieni ar dobju rīkles pieskaņu, klaigājošu sieviešu spalgās balsis un reiz pat spiedzīgs, raudulīgs bērna brēciens. Redzēt neko daudz nevarēja — tikai ādas telšu lielos kūkumus, ugunskuru liesmas, ko reizēm aiz­sedza garāmslīdoši ķermeņi, un rāmajā gaisā stīdzošas dūmu strūklas. Taču viņu nāsis uztvēra miljoniem smaržu, kādas raksturīgas indiāņu apmetnei, tās pauda veselu stāstu, no kura Vienacis nekā nesaprata, bet kurš vilcenei bija pazīstams līdz pēdējam sīkumam.

Viņa bija dīvaini satraukta un nevarēja vien beigt ostīt ik brīdi pieaugošā labpatikā. Taču vecais Vienacis bija nemierpilns. Viņš atklāti izrādīja savas bažas un neatlai­dīgi centās iet projām. Vilcene pagriezās un mierinādama piedūra purnu viņa kaklam, tad no jauna pievērsās ap­metnei. Viņas acu izteiksme atkal pauda skumjas, bet šoreiz tās nebija bada skumjas. Viņu bija pārņēmušas dedzīgas alkas, kas vilināja doties pie ugunskuriem, pie­dalīties suņu ķīviņos, ložņāt starp cilvēkiem, vairoties no to neveiklajām kājām.

Vienacis tai līdzās nepacietīgi sakustējās, šoreiz viņa nemiers pārņēma arī vilcēni — un tā atcerējās, ka nepie­ciešams sameklēt kaut ko, ko līdz šim nebija atradusi. Vilcene pagriezās un ierikšoja atpakaļ mežā, Vienacim pār lielu atvieglojumu; tas lēkšoja dažus soļus viņai pa priekšu, līdz abi bija drošā patvērumā starp kokiem.

Mēness gaismā slīdēdami bez trokšņa, gluži kā ēnas, viņi uzdūrās iemītai stidziņai. Abi tūdaļ piegrūda purnus pie pēdām sniegā. Pēdu nospiedumi bija pavisam svaigi. Vienacis piesardzīgi skrēja pa priekšu, vilcene sekoja tam uz papēžiem. Viņu ķepu platās pēdas, plaši izplestas, gula sniegā mīksti kā samts. Vienača skatiens uztvēra uz baltā fona neskaidri kustamies kaut ko baltu. Slīdošā gaita, jau tā strauja, bija nieks salīdzinājumā ar tempu, kādu viņš tagad uzņēma. Priekšā blāvi vīdēja baltais, lēkājošais plankums, ko viņš bija pamanījis.

Vilki skrēja pa šauru gatvi, ko abās pusēs nožogoja jaunu eglīšu audze. Pa koku starpu varēja redzēt_gatvi izbeidzamies mēness apmirdzētā, līdzenā klajumiņa. Ve­cais Vienacis strauji tuvojās baltajai, lidojošajai ēnai. Ik ar lēcienu tā nāca tuvāk un tuvāk. Nu jau viņš bija tai klāt. Vēl viens lēciens, un viņa zobi iegremdēsies tajā. Taču šis lēciens tā arī izpalika. Baltā ēna — kā izrādījās, sniegkurpju trusītis — stāvus uzšāvās augstu gaisā, un tur nu tas lidinājās lēkādams un raustīdamies, itin kā dejotu virs viņa galvas fantastisku deju, ne reizi neskarot zemi.

Vienacis pēkšņā izbīlī iesprauslojās un palēcās atpakaļ, tad sarāvies pieguma sniegā, draudīgi rēkdams pret šo nesaprotamo, biedējošo būtni. Taču vilcene aukstasinīgi pagāja viņam garām. Brīdi tā tēmēdama gatavojās un tad lēca pēc dejojošā trusīša. Viņa arī uzšāvās augstu, taču ne tik augstu kā medījums, un viņas žokļi ar me­tālisku klikšķi aizcirtās tukšā vietā. Viņa lēca vēl un vēlreiz.

Viņas draugs lēnām bija atguvies un, pieslējies kājās, vēroja vilcenes rīcību. Viņš pat sāka izrādīt neapmieri­nātību ar tās atkārtotajām neveiksmēm un pats savukārt izdarīja varenu lēcienu. Viņa zobi cieši sakampa trusīti, un, krizdams atpakaļ, viņš to norāva sev līdzi. Taču tai pašā mirklī viņam blakus kaut kas aizdomīgi nokrakšķēja un sakustējās, un vecais vilks ar vienīgo aci satrūcies ieraudzīja jaunu eglīti draudīgi nosveramies tieši pār viņa galvu it kā sitienam. Žokļi atlaidās no laupījuma, un vilks atlēca atpakaļ, lai izvairītos no šīm svešādajām briesmām, lūpas atņirdzās, atsegdamas ilkņus, no rīkles lauzās rēciens, katra spalviņa bija saslējusies niknumā un bailēs. Acumirklī jaunā eglīte atkal atslējās stāvus visā staltumā, bet trusītis, uzrauts augšup, no jauna uz­saka savu gaisa deju.

Vilcene noskaitās. Pārmācīdama viņa ielaida ilkņus drauga plecā, bet tas, pārbijies un nesapratnē par šo ne­gaidīto uzbrukumu, aiz dusmām un izbīļa kampa pretī un ieskrambāja vilcenes purnu. Vilcenei šāda pretestība pār­mācībai bija tikpat negaidīta, un viņa, neganti sanikno­jusies, rēkdama klupa tam virsū. Vilks tūdaļ atģida savu kļūdu un lūkoja draudzeni samierināt, taču tā turpināja viņu sodīt, kozdama, kur vien tika klāt, līdz Vienacis at­meta visus mēģinājumus pielabināties un tikai griezās riņķī, novērsis galvu sānis un vilcenes zobu kampieniem bīdīdams priekšā plecu.

Trusītis pa to laiku dejoja gaisā virs viņiem. Pēdīgi vilcene aptupās sniegā, un vecais Vienacis, šoreiz vairāk baidīdamies no savas draudzenes nekā no noslēpumainās eglītes, atkal lēca pēc trusīša. Krizdams atpakaļ ar tru­sīti zobos, viņš nenolaida aci no eglītes. Tāpat kā pirmīt, tā viņam līdzi nosvērās gandrīz pie zemes. Viņš, spalvu sabozis, savilkās čokurā, gaidīdams neizbēgamo sitienu, taču trusīti joprojām stingri turēja zobos. Tomēr trieciens nenāca. Eglīte kā nolīkusi, tā arī palika zvārojamies pār viņu. Kad vilks sakustējās, šūpojās arī eglīte, un viņš tai uzrūca caur sakostiem zobiem; kad viņš stāvēja mierīgi, arī eglīte palika mierā, un Vienacis nolēma, ka visdro­šākais ir nekustēties. Taču truša siltās asinis tik garšīgi plūda viņam mutē.

Vilcene atbrīvoja draugu no nesapratnes. Viņa izņēma trusi Vienacim no mutes un, eglītei augšā draudīgi šūpo­joties un zvārojoties, mierīgi nograuza trusītim galvu. Eglīte tūdaļ uzšāvās stāvus un nu vairs viņus nemaz ne­traucēja, palikdama staltā vertikālā stāvoklī, kādā daba tai nolikusi augt. Tad vilcene un Vienacis sadalīja un no- tiesaja medījumu, ko noslēpumainā eglīte tiem bija no­ķērusi.

Mežā bija arī vēl citas stigas un gatves, kur gaisā ka­rājās trusīši, un vilku pāris pārlūkoja tās visas; vilcene rādīja ceļu, vecais Vienacis sekoja un vēroja, mācīdamies paņēmienus, kā izlaupīt cilpu lamatas, — šīs zināšanas viņam nākamībā labi noderēja.

II NODAĻA MIDZENIS

Divas dienas vilcene un Vienacis kavējās indiāņu ap­metnes apkaimē. Vienacis bija noraizējies un bažīgs, taču viņa draudzeni apmetne nezin kāpēc stipri pievilka, un tai negribējās doties projām. Te kādu rītu gaisu satrici­nāja tiešā tuvumā izšauts šāviens — un lode ietriecās koka stumbrā dažas collas no Vienača galvas, un tad vilki vairs nekavējās, bet metās projām garos, vingros lēcie­nos, kas strauji palielināja jūdžu skaitu starp viņiem un bīstamo vietu.

Tālu viņi neaizgāja — pāris dienu skrējienu. Vilcenei vajadzība atrast to, ko viņa meklēja, nu bija kļuvusi pa­visam neatliekama. Viņa bija tapusi ļoti smagnēja un vi­ņas skrējiens gauss. Reiz, dzldama trusīti, ko citā reizē būtu noķērusi itin viegli, viņa pārtrauca vajāšanu un no­likās atpūsties. Vienacis pienāca tai klāt, bet, kad viņš mīlīgi piebāza purnu tai pie kakla, vilcene kampa pretī tik straujā niknumā, ka viņš apvēlās augšpēdus un izska­tījās ļoti smieklīgs savās pūlēs izvairīties no draudzenes zobiem. Vilcene tagad mēdza aizsvilties dusmās tik ātri kā nekad agrāk, toties Vienacis bija kļuvis tik pacietīgs un gādīgs kā vēl nekad.

Pēdīgi vilcene atrada meklēto. Atrada sīkas upītes gultnē dažas jūdzes no ietekas; vasarā šī upīte ieplūda Makenzi, bet šobrīd bija aizsalusi un sasalusi līdz pat klinšainajam dibenam — cieta, balta ledus stiga no izte­kas līdz ietekai. Gurdeni rikšodama nopakaļ draugam, kas bija aizsteidzies tālu priekšā, vilcene nonāca pie augstas, mālainas pārkaru kraujas. Viņa nogriezās sānis un pie- rikšoja tai klāt. Pavasara brāzmainie pali un kūstošā sniega ūdeņi bija izskalojuši piekrastes pakāji un kādā vieLā izveidojuši šauru plaisu ar nelielu alu galā.

Vilcene apstājās pie ieejas alā un rūpīgi apskatīja visu kraujas sienu. Tad viņa paskrējās uz vienu un otru pusi pa kraujas pamatni līdz tai vietai, kur tā stāvi pacēlās no lēzenās nogāzes. Atgriezusies pie alas, viņa ielīda pa šauro ieeju. Pēdas trīs vajadzēja rāpties uz vēdera, tad alas sienas paplašinājās uz sāniem un augšu, izveidoda­mas nelielu, apaļu dobumu pēdas sešas diametrā. Griesti gandrīz skāra viņas galvu. Ala bija sausa un omulīga. Vilcene to cītīgi izpētīja visos sīkumos, kamēr Vienacis, kas bija atgriezies atpakaļ, stāvēja pie ieejas un pacietīgi viņu novēroja. Galvu noliekusi, purnu piedūrusi pie zemes kādā punktā gandrīz pie savām cieši sakļautajām kājām, vilcene vairākkārt apgriezās ap šo punktu un tad ar gurdu nopūtu, gandrīz tādu kā ņurdienu, saritinājās, savilka kā­jas un nogulās, galvu pievērsusi izejai. Vienacis, ausis ziņkārē saslējis, uzsmaidīja viņai, un vilcene redzēja pret ārpuses gaismas plankumu labsirdīgi vēcināmies viņa astes gala pušķīti. Pati viņa pieglauda smailās ausis at­pakaļ, atpleta muti un miermīlīgi izkāra mēli, tā izrādī­dama, ka viņai te ir labi un viņa ir apmierināta.

Vienacim gribējās ēst. Kaut gan viņš nogulās alas ieejā un aizmiga, tomēr miegs bija saraustīts. Viņš bieži pamodās un, ausis smailēdams, ieklausījās ārpuses gai­šajā pasaulē, kur aprīļa saule žilbinoši apmirdzēja sniegu. Snaudienā viņa dzirdi šad un tad zagšus skāra kaut kur dziļi slēptu urdziņu apslāpētais burzguļojums, tad viņš pacēla galvu un vērīgi klausījās. Saule bija atgriezusies, un nu vilku aicināja visa mostošās Ziemeļzemes pasaule. Dzīvība rosījās. Gaisā jautās pavasaris — nojausma par to, ka zem sniega mostas jauna dzīvība, ka kokos kāpj sula, ka pumpuri lauž pušu sala važas.

Vienacis meta biklus skatienus uz savu draudzeni, bet tā neizrādīja ne mazāko vēlēšanos celties augšā. Viņš pa­lūkojās uz āru, un kāds pusducis sniedžu pārlidinājās laukumam, ko viņš spēja pārskatīt. Vilks jau grasījās cel­ties, bet tad, vēlreiz paskatījies atpakaļ uz savu drau­dzeni, atkal ierīkojās ērtāk un laidās miegā. Smalka, grie­zīga, neatlaidīga sīkšana iezagās viņa ausīs. Pāris reižu viņš miegaini nobraucīja purnu ar ķepu. Tad pamodās pilnīgi. Tieši ap viņa degungalu džinkstēdams laidelējās vientuļš moskīts. Pilnīgi pieaudzis moskīts, viens no tiem, kas visu ziemu stingumā nogulējuši kādā sausa baļķa šķirba un ko saule nu atkausējusi. Vilks vairs nespēja ilgāk pretoties apkārtējās pasaules aicinājumam. Bez tam viņš bija izsalcis.

Vienacis aizlīda pie draudzenes un mēģināja piedabūt viņu celties augšā. Taču tā tikai uzrūca viņam, un tā viņš viens pats iznāca spožās saules mirdzumā; izrādījās, ka sniega sērsna kļuvusi irdena un soļot pa to ir grūti. Viņš aizgāja augšup pa sasalušā strauta gultni, kur koku ap­ēnotais sniegs vēl bija ciets un kraukstošs. Noklaiņojis stundas astoņas, viņš jau tumsā pārradās atpakaļ, vēl vairāk izbadojies nekā aiziedams. Viņš gan bija redzējis medījumu, bet nebija spējis to noķert. Kūstošā sniega garoza lūza zem kājām, un viņš pastāvīgi bruka tai cauri, bet sniegkurpju trusīši aizlēkāja pa virspusi tikpat viegli­ņām kā allaž.

Pie alas ieejas Vienacis pēkšņi apstājās — kaut kas likās aizdomīgi. No iekšienes skanēja vārgas, dīvainas skaņas. Šīs skaņas nevarēja būt viņa draudzenes balss, tomēr tās bija sensenis pazīstamas. Viņš piesardzīgi līda dziļāk, bet vilcene viņu sagaidīja ar brīdinošu rūcienu. Tas viņu nemaz nepārsteidza, tomēr viņš paklausīgi palika guļam pa gabaliņu; viņu ļoti interesēja tās citas skaņas — vāji, apslāpēti pīkstieni un čamsti.

Draudzene nepārprotami raidīja viņu projām, un Vien­acis saritinājies aizmiga alas ieejā. Rītam uzaustot, kad midzeni piepildīja neskaidra gaisma, Vienacis vēlreiz gri­bēja izdibināt tik pazīstamo skaņu cēloni. Nu viņa drau­dzenes brīdinājuma rūcienā bija uzradusies jauna nianse. Tā bija greizsirdības pieskaņa, un vilks centīgi turējās pienācīgā attālumā. Tomēr viņš paguva saskatīt, ka starp vilcenes kājām visgarām viņas augumam patvērušies pieci dīvaini, mazi, dzīvi kunkulīši, ļoti vāri, ļoti nevarīgi, kas pīkst sīkās balstiņās un nemaz never acis vaļā uz gais­mas pusi. Vilks bija izbrīnījies. Ne jau pirmo reizi viņa garajā un veiksmēm bagātajā mūžā gadījās šāds noti­kums. Tāds bija gadījies daudz reižu, taču katru reizi tas vilkam arvien no jauna bija pārsteigums.

Draudzene viņā raudzījās bažīgi. Ik brīdi tā klusu ieņurdējās, un, ja tai šķita, ka viņš pievirzījies par tuvu, ņurdiens tās rīklē pieauga niknā rūcienā. Viņas atmiņā neglabājās nekādas pašas pieredzētas nelaimes, bet instinkts, mantots no visu vilkumāšu pieredzes, viņu ne­skaidri brīdināja, ka ir vilkutēvi, kas aprij savus tikko piedzimušos, bezpalīdzīgos pēcnācējus. Sis instinkts vil- cenē izpaudās spēcīgā baiļu izjūtā, un tālab viņa neļāva Vienacim tuvāk apraudzīt vilcēnus, kam viņš bija tēvs. * Taču šinī gadījumā briesmas nedraudēja. Veco Vienaci savukārt skubināja cits spēcīgs instinkts, kopš sirmas senatnes pārmantots no visiem vilkutēviem. Viņš negud- roja, kāpēc, viņš pat neprātoja par to. Tas vienkārši val­dīja viņā, ikkatrā viņa būtības šķiedriņā, un tālab, pats par sevi saprotams, viņš tam bez ierunas paklausīja, uz­griezdams muguru savai jaundzimušo pēcnācēju audzei un rikšiem dodamies ārā uz medību takas.

Jūdzes piecas sešas no midzeņa strautu veidoja divas satekas, kas taisnā leņķī stiepās augšup kalnos. Meklē­dams medījumu, Vienacis iegriezās pa kreiso sateku, kur uzdūrās svaigām pēdām. Paostījis vilks atklāja, ka tās nu­pat kā iemītas, un žigli pieplaka, paraudzīdamies vir­zienā, kurp tās aizveda. Tad viņš nesteidzīgi pagriezās un aizgāja pa labējo sateku. Iespiedumi bija daudz prāvāki nekā viņa paša ķepām, tāpēc vilks zināja, ka, sekojot šā­dām pēdām, nekāds medījums nav gaidāms.

Kādu pusjūdzi augšup pa labējo sateku Vienača modrās ausis uztvēra zobu kņadzoņu. Izlaipojis caur brik­šņiem, viņš ieraudzīja dzeloņcūku, kas, pakaļkājās pie­slējusies pie koka, gar mizu asināja zobus. Vienacis tuvo­jās piesardzīgi, tomēr neko lielu necerēja. Viņš šo sugu pazina, kaut gan agrāk nekad nebija sastapis to tik tālu ziemeļos, un visā garajā mūžā viņam vēl ne reizi nebija laimējies nogaršot dzeloņcūku. Tomēr vilks jau sen bija iegaumējis, ka pastāv kas tāds, ko sauc par Gadījumu vai par Izdevību, tāpēc gāja vien tuvāk. Nekad nevar zināt, kas notiks, jo ar dzīviem radījumiem arvien atga­dās kaut kas pavisam negaidīts.

Dzeloņcūka saritinājās kamolā, izsliedama uz visām pusēm garas, asas adatas, kas nepieļāva nekādu uzbru­kumu. Reiz jaunībā Vienacis bija pārāk tuvu apostījis šādu šķietami nedzīvu adatu kamolu, bet dabūjis pēkšņu sitienu ar asti pa degunu. Kad viņš aizskrēja, viena adata palika iedūrusies purnā, un tur tā turējās nedēļām ilgi, svilinādama kā uguns, līdz pēdīgi izkustējās un izkrita. Tāpēc vilks, savilcies lēcienam, nolikās ērtā pozā vairāk nekā pēdas atstatumā, lai viņu nespētu sasniegt astes vē­ziens. Tā viņš palika gaidot, gulēdams pavisam rāmi. Ko tur var zināt! Kaut kas taču var atgadīties. Varbūt dze­loņcūka atritinās. Tad var rasties izdevība ar izmanīgu ķepas rāvienu pārplēst maigo, neaizsargāto vēderu.

Tomēr pēc kādas pusstundas viņš piecēlās, nikni uzrēca nekustīgajam kamolam un rikšoja tālāk. Savā mūžā viņš bija jau daudzreiz velti izgaidījies, ka dzeloņcūka atritinā­sies, un negribēja vairs zaudēt laiku. Vilks gāja tālāk pa labējo sateku. Diena sliecās uz vakaru, bet medības ne­gribēja sekmēties.

Vienacī bija pamodies spēcīgs tēva instinkts. Medījumu katrā ziņā vajadzēja atrast. Pievakarē viņš nejauši uz­dūrās baltajam rubenim. Iznākdams no biezokņa, viņš sa­stapās aci pret aci ar šo neattapīgo putnu. Tas tupēja uz krituša stumbra nepilnu pēdu no vilka deguna. Abi reizē ieraudzīja viens otru. Putns vēl grasījās celties spārnos, kad vilks jau trieca ar ķetnu, nogāzdams to zemē, tad uz­lēca tam virsū un satvēra zobos, kad tas, pērdamies pa sniegu, mēģināja pacelties gaisā. Kad vilka zobi iegrima maigajā miesā un nokraukstēja trauslie kauliņi, viņš, pro­tams, sāka medījumu ēst. Taču tūdaļ atģidās un, pagrie­zies atceļā, devās uz midzeni, nesdams rubeni mutē.

Kādu jūdzi augšpus sateces, pēc vilku paražas skriedams tikpat kā uz samta ķepām, slīdēdams kā ēna un uzma­nīgi izpētīdams katru jaunu takas pagriezienu, Vienacis uzdūrās uz tām pašām lielo ķepu pēdām, ko bija redzējis agri no rīta, tikai šīs bija iemītas vēlāk. Tā kā pēdas veda viņam pa ceļam, viņš tām sekoja, gatavs sastapties ar pēdu īpašnieku jebkurā strauta izliekumā.

Pabāzis galvu ap klints stūri, kur sākās neparasti garš upītes likums, viņš ar ašu skatienu pamanīja kaut ko, kas lika viņam žigli pieplakt pie zemes. Te nu bija pēdu iemi­nējs — liela lūsene. Viņa tupēja tāpat, kā vilks pirmīt bija tupējis, un viņas priekšā gulēja cieši saritinājies adatu kamols. Ja vilks līdz šim bija slīdējis kā ēna, tad tagad viņš kļuva šādas ēnas gars — un tā viņš klusi klusītēm aizlavījās ar loku, līdz nonāca klusējošam, ne­kustīgajam pārim vēja pusē.

Vienacis nogulās sniegā, nolika rubeni sev līdzās un, lūrēdams caur zemzarainas egles skujām, vēroja dzīves spēli, kas norisinājās viņa priekšā, — gaidošo lūsi un gaidošo dzeloņcūku, kas abi alka dzīvot; un tāda nu reiz ir dzīves dīvainība — viens varēja palikt dzīvs, otru ap- ēzdams, bet otrs varēja palikt dzīvs, ja netika apēsts. Un vecais Vienacis, vilks, kas gulēja slēptuvē, arī piedalījās šai spēlē, nogaidīdams, vai Gadījuma untumi viņam ne­palīdzēs uz medību takas, — tā savukārt viņš varēja pa: likt dzīvs.

Pagāja pusstunda, stunda, bet nekas nemainījās. Tik­pat labi adatainā bumba varēja būt arī akmens — ne ma­zākās kustības; lūsis šķita sastindzis marmorā; bet vecais Vienacis izskatījās tikpat kā miris. Taču visos trijos dzīv­niekos līdz sāpēm pulsēja alkas dzīvot, un tieši šobrīd, kad visi šķita pārakmeņojušies, tie dzīvoja intensīvāk nekā jebkad.

Vienacis vieglītēm sakustējās un vēl kārīgāk sāka lūrēt caur zariem. Tur kaut kas norisinājās. Dzeloņcūka pēdīgi bija nolēmusi, ka viņas ienaidnieks aizgājis. Lēnītiņām, piesardzīgi tā sāka ritināt vaļā savas nesatricināmās bru­ņas. Viņu nesatrauca ne mazākās aizdomas vai priekšno- jausma. Gausi jo gausi spurainais kamols iztaisnojās un izstiepās. Vienacis vērodams juta mutē pēkšņu valgumu — tur neviļus krājās siekalas, jo vilku uzbudināja dzīvais medījums, kas plātījās priekšā — tikpat kā mielastam sa­gatavots.

Dzeloņcūka vēl nebija pilnīgi atritinājusies, kad tā pamanīja ienaidnieku. Šajā acumirklī lūsis cirta ar ķetnu. Sitiens bija ašs kā zibens uzliesmojums. Ķepa ar cietiem, līkiem plēsoņas nagiem pašāvās zem dzeloņcūkas mīkstā vēdera un ar strauju plēsienu tūdaļ atrāvās. Ja dzeloņcūka būtu jau atritinājusies galīgi vai arī nebūtu pamanījusi ienaidnieku sekundes daļu pirms cirtiena, ķepa būtu pali­kusi neskarta; taču tagad zvērs sāniski trieca ar asti, sadurdams ķepā daudzas asas adatas, pirms tā paspēja atrauties.

Viss notika vienā mirklī — cirtiens, astes trieciens, dzeloņcūkas agonijas kvieciens, lielā kaķa sāpju un pār­steiguma brēciens. Vienacis satraukumā pa pusei paslē- jās — ausis sasmailētas, stīvi, izstieptā aste viegli trīcēja. Lūsis izrādīja savu neganto raksturu visā pilnībā. Viņš mežonīgā niknumā lēca uz dzīvnieku, kas viņam bija no­darījis sāpes. Taču dzeloņcūka kviekdama un rukšķēdama visiem spēkiem pūlējās savilkties aizsargājošā kamolā, kaut gan vēders tai bija saplosīts, un vēlreiz nožvīkstināja asti, un atkal lielais kaķis iebrēcās sāpēs un pārsteigumā. Tad tas sprauslodams sāka rāpties atpakaļ, un tā deguns bija piedurstīts ar adatām gluži kā milzīgs adatspilvens. Lūsene skrāpēja degunu ar ķepām, mēģinādama izraut dzeldīgās smailes, grūda purnu sniegā, bružāja pret ko­kiem un zariem un visu laiku lēkāja apkārt — uz priekšu, uz sāniem, augšup un lejup, pilnīgi traka aiz sāpēm un izbīļa.

Nepārtraukti sprauslodama, lūsene drudžainiem rāvie­niem strauji kulstīja strupo astīti. Tad viņa pārstāja ārdī­ties un labu brīdi palika pavisam rāma. Vienacis vēroja. Bet pat viņš gribot negribot satrūkās un neviļus saboza spalvu visgarām mugurai, kad lūsene pēkšņi, bez kādām brīdinošām pazīmēm, uzlēca stāvus gaisā, gari vilkti un šaušalīgi iegaudodamās. Pēc tam viņa lēkšiem aizdrāzās augšup pa taku, pie katra lēciena neganti iekaukdamās.

Tikai tad, kad lūsenes vaimanas, pamazām noklusda­mas, bija izdzisušas tālumā, Vienacis iznāca no slēptuves. Viņš soļoja tik uzmanīgi, it kā viss sniegs būtu stāvgrū­dām piebakstīts ar dzeloņcūkas adatām, kas katru brīdi var sadurties viņa ķepu mīkstajos spilventiņos. Viņam parādoties, dzeloņcūka sāka mežonīgi kviekt un kņadzi- nāt garos zobus. Tai bija izdevies atkal kaut kā savil­kties, bet tas vairs nebija agrākais stingrais kamols — dzīvnieka muskuļi bija pārāk saplosīti. Dzeloņcūka bija gandrīz pārplēsta uz pusēm, un asinis tai plūda strau­mēm.

Vienacis iekampa vairākus kumosus asinīm piesūcinātā sniega, izsūkāja, izgaršoja un norija to. šī uzkoda tikai sakāpināja viņa izsalkumu, taču viņš jau ilgi dzīvoja pa­saulē un piesardzību neaizmirsa. Viņš nogaidīja. Vienacis nogulās sniegā un nogaidīja, kamēr dzeloņcūka grieza zobus, izgrūzdama rēcienus, kunkstus un ik pa brīdim īsus, spalgus kviecienus. Pēc neilga laiciņa Vienacis pa­manīja, ka adatas nolaižas un viss dzīvnieka ķermenis raustās drebuļos. Drebuļi piepeši izbeidzās. Garie zobi pēdējo reizi izaicinoši noklakstēja. Tad visas adatas ļen­gani nokārās, ķermenis atslāba un vairs nekustējās.

Ar nervozu, nedrošu ķepu Vienacis izstiepa dzeloņcūku visā garumā un apvēla uz muguras. Nekas nenotika. Tā patiešām bija beigta. Kādu brīdi dzīvnieku rūpīgi apska­tījis, vilks ar piesardzīgu tvērienu saņēma dzeloņcūku zo­bos un pusnešus, pusvilkšus stiepa to pa upīti lejup, galvu pagriezis sānis, lai pats neuzkāptu uz durstīgā ķermeņa. Kaut ko atminējies, viņš nosvieda savu nastu un aizskrēja atpakaļ, kur bija pametis rubeni. Vienacis ne mirkli ne­vilcinājās. Viņš skaidri zināja, kas darāms, un to arī iz­darīja — rubenis turpat uz vietas tika apēsts. Tad viņš atgriezās pie savas nastas un atkal pacēla to zobos.

Kad Vienacis ievilka alā savu šāsdienas medību trofeju, vilcene to aplūkoja, tad pievērsa viņam purnu un vieglī­tēm nolaizīja drauga kaklu. Bet jau nākamajā mirklī viņa ar brīdinošu ņurdienu raidīja to projām no vilcēniem; rūciens gan nebija tik bargs kā citkārt un vairāk izklausī­jās pēc atvainošanās nekā pēc draudiem. Instinktīvās bai­les no savu pēcnācēju tēva sāka izzust. Vienacis taču izturējās tā, kā vilkutēvam pieklājas, nemaz negrasīdamies aprīt mazās dzīvībiņas, ko viņa bija laidusi pasaulē.

III NODAĻA PELĒKAIS VILCĒNS

Viņš atšķīrās no saviem brāļiem un māsām. Pārējo vil­cēnu spalvā jau zalgoja no mātes-vilcenes mantotā viegli rūsganā nokrāsa, tikai viņš vienīgais šinī ziņā atgādināja tēvu. Visā metienā viņš bija vienīgais pelēkais vilcēns.

Viņš bija atsities vilkos — patiesību sakot, viņš bija mats matā atsities vecajā Vienacī, tikai ar vienu vienīgu star­pību: viņam bija divas acis, bet tēvam — viena.

Kaut gan pelēkā vilcēna acis bija atvērušās pavisam ne­sen, viņš jau redzēja ļoti skaidri. Kamēr acis vēl bija cieti, viņš bija jutis, garšojis, ostījis. Abus brāļus un abas māsas viņš pazina lieliski. Kaut gan vēl vārgi un neveikli, viņš bija jau sācis plosīties un pat kauties ar tiem, un, kad viņš īsti iedegās cīniņā, mazajā rīklītē sāka vibrēt dīvainas čerkstošas skaņas (rūkšanas priekšteces). Un jau ilgi pirms acu atvēršanās viņš pēc taustes, garšas un smaržas bija iemācījies pazīt māti — visa siltuma, maiguma un šķidrās barības avotu. Viņai bija mīksta, glāstaina mēle, kas tik mierinoši slīdēja pār mazo, maigo ķerinenīti, vedinādama to ierušināties tuvāk pie mātes un laisties snaudā.

Lielāko daļu no sava mūža pirmā mēneša vilcēns bija pavadījis miegā, bet nu jau viņš spēja saredzēt pietie­kami skaidri, mēdza palikt nomodā ilgākus laika sprīžus un sāka iepazīties ar apkārtējo pasauli. Viņa pasaule bija krēslaina, bet viņš to neapzinājās, jo citas pasaules ne­pazina. Tā grima pustumsā, taču vilcēna acīm vēl nebija vajadzējis pielāgoties citādai gaismai. Viņa pasaule bija ļoti maza. Tās robežas bija midzeņa sienas, bet, tā kā vi­ņam nebija ne jausmas par plašo pasauli ārpusē, dzīve šajā šaurībā viņu nemaz nenomāca.

Vilcēns jau drīz bija atklājis, ka viena siena viņa pa­saulē atšķiras no pārējām. Tā bija alas ieeja un gaismas devēja. Ka šī siena ir citāda, to viņš atskārta jau sen pirms tam, kad pašam radās kādas domas vai apzinīgas vēlēšanās. Tā neatvairāmi pievilka pelēko vilcēnu jau to­laik, kad acis viņam vēl bija cieti un nespēja to saskatīt. Gaisma, kas plūda no šīs sienas, strāvoja uz slēgtajiem plakstiņiem, bet acīs un redzes nervos no tās iepulsēja tādas kā sīkas dzirkstītes, tik silti krāsainas un neparasti patīkamas. Dzīvība, kas valdīja viņa ķermenī, katrā viņa ķermeņa šķiedriņā, dzīvība, kas bija visa šā ķermeņa bū­tība, neatkarīgi no viņa paša apziņas traucās pie gais­mas un vedināja ķermeni tai pretī — gluži tāpat kā stādu sarežģītais ķīmiskais sastāvs liek tiem arvien vērsties pret sauli.

Jau no paša sākuma, pirms vēl vilcēnam bija sākusies apziņas ausma, viņš bija centies ķepuroties uz to pusi, kur alas ieeja. Brāļi un māsas šai ziņā no viņa neatpa­lika. Šajā periodā neviens no vilcēniem pat nelūkoja rāp­ties uz dibensienas tumšajiem nostūriem. Gaisma viņus pievilka, it kā viņi būtu augi; dzīvības ķīmiskajam pro­cesam, kas viņus veidojis, bija nepieciešama gaisma — visa esošā būtība; un mazie vilcēnu ķermeniši akli un ne­apzinīgi tiecās pie gaismas, tāpat kā vīnogulāju stīgas. Vēlāk, kad katrā_ vilcēnā sāka attīstīties individualitāte, kad viņos pamodās apzinīgas tieksmes un vēlēšanās, gais­mas vilinājums vēl pastiprinājās. Vilcēni nemitīgi rāpās un kumurojās tai pretī, un mātei arvien vajadzēja dzīt viņus atpakaļ.

šādā veidā pelēkais vilcēns uzzināja, ka mātei ir arī citādas īpašības, ne tikai mīkstā, glāstošā mēle. Neatlai­dīgajos rāpojumos pretī gaismai viņš atklāja, ka mātei ir purns, kas ar sparīgu grūdienu atstumj viņu atpakaļ, un vēlāk iepazina arī ķepu, kas varēja nogāzt viņu gar zemi vai ar ātrām, labi aprēķinātām kustībām atripināt iepriek­šējā vietā. Tā viņš uzzināja, kas ir sāpe,s, bet drīz vien iemanījās arī vairīties no tām, vispirms vienkārši nepa­kļaujot sevi šādam riskam, bet pēc tam, ja reiz bija ris­kējis, iemācījās arī bēgt un vairīties no soda. Tās jau bija apzinīgas darbības, ko veidojuši pirmie vispārinājumi par pasauli. Līdz tam viņš no sāpēm bija vairījies gluži neapzināti, tāpat kā neapzināti rāpās pretī gaismai. Pēc tam jau viņš no sāpēm vairījās, apzinādamies, kas ir sāpes.

Viņš bija ļoti negants vilcēns. Neganti bija arī brāļi un māsas. Ko citu varēja sagaidīt! Viņš taču bija no plē­soņu dzimtas. Viņa suga bija mednieki un gaļēdāji. Viņa tēvs un māte pārtika vienīgi no gaļas. Piens, ko viņš sūca dzīves rītausmā, bija pārstrādāts no gaļas, un tagad, mē- >nesi vecs, kad acis tikai kādu nedēļu bija vaļā, viņš sāka pats ēst gaļu — gaļu, ko vilcene daļēji bija sagremojusi un atvēmusi saviem pieciem strauji augošajiem vilcēniem, kuru prasības viņas pupi vairs pilnīgi nespēja apmierināt.

Taču no visa metiena pelēkais vilcēns bija pats negan­tākais. Viņa aizsmakušais rūciens bija skaļāks nekā vi­siem pārējiem. Viņa sīkie dusmu uzliesmojumi bija mežo­nīgāki nekā citiem vilcēniem. Viņš pirmais iemanījās pa­ņēmienu, kā ar veiklu ķepas sitienu apvelt augšpēdus kādu brāli vai māsu. Un viņš arī pirmais sagrāba otru vilcēnu aiz auss, vilkdams un raustīdams uz visām pusēm, pie tam rūkdams caur cieši sakostiem zobiem. Un, protams, tas bija viņš, kas sagādāja vislielākās raizes mātei, kura centās atgainīt savus pēcnācējus no alas ieejas.

Gaisma ik ar dienu vairāk un vairāk pievilka pelēko vilcēnu. Viņš nemitīgi arvien no jauna devās jardu gara­jos ceļojumos uz alas izeju un tikpat nemitīgi tika atdzīts atpakaļ. Taču viņš nezināja, ka tā ir izeja. Viņš vispār neko nezināja par izejām un ieejām, pa kurām var nokļūt no vienas vietas otrā. Viņš nevienu citu vietu nepazina un pat nenojauta, ka ir kāda iespēja tādā nokļūt. Viņam alas ieeja šķita siena — gaismas siena. Kas ārpasaules iemīt­niekiem ir saule, tas viņam bija šī siena — saule viņa pasaulē. Tā viņu pievilka, kā sveces liesma pievelk odu. Viņš nepārtraukti centās to sasniegt. Strauji briestošā dzīvība allaž urdīja viņu tiekties pie gaismas sienas. Dzī­vība, kas viņā mita, apjauta tur ceļu uz ārpusi — ceļu, kuru viņam lemts staigāt. Tomēr pats viņš no visa tā ne­apjēdza itin nekp. Viņam vispār nebija jausmas par tādas ārpasaules pastavēšanu.

Gaismas sienai bija kāda dīvaina īpašība. Viņa tēvs (viņš jau pazina tēvu kā būtni, kas arī dzīvo pasaulē, ir līdzīgs mātei, guļ arvien gaismas tuvumā un nes gaļu) — viņa tēvs prata ieiet tieši tālajā, baltajā sienā un tur pa­zust. Pelēkais vilcēns to nespēja aptvert. Tā kā māte nekad neļāva tuvoties gaismas sienai, viņš bija apstai­gājis visas pārējās sienas, kur maigais degungaliņš arvien atdūrās pret kaut ko cietu. Tas darīja sāpes. Vairākkārt izmēģinājies, viņš lika šīs sienas mierā. Bez kādas domā­šanas vilcēns pieņēma, ka pazust sienā spēj vienīgi tēvs, tāpat kā pienu un pussagremoto gaļu spēj dot tikai māte.

īstenībā pelēkais vilcēns arī nebija spējīgs domāt — vismaz domāt tādā veidā, kā to dara cilvēki. Viņa sma­dzenes darbojās neskaidri. Taču viņa secinājumi bija tik­pat skaidri un noteikti kā cilvēkam. Visu, kas ap viņu, vilcēns pieņēma bez kādas taujāšanas, kāpēc ta un no kurienes tas. Patiesību sakot, tā bija vienkārša klasificē­šana. Viņš nekad negudroja, kāpēc kaut kas notiek. Viņam pietika ar zināšanu, kā tas notiek. Tālab, vairākkārt ap­dauzījis degunu pret kādu no dibensienām, vilcēns vien­kārši konstatēja faktu, ka viņš sienās pazust nespēj. Tā­pat viņš pieņēma zināšanai faktu, ka tēvs spēj pazust sienās. Taču viņš nejuta nekādu vēlēšanos izdibināt iemeslu, kāpēc šāda starpība starp viņu un tēvu. Loģikai un fizikai viņa smadzeņu darbībā nebija vietas.

Tāpat kā visi Pirmatnējo Ziemeļu iemītnieki, arī pelē­kais vilcēns jau agri dabūja izjust badu. Pienāca laiks, kad ne tikai izbeidzās gaļas piegādājumi, bet arī piens no inātes vairs nebija izsūcams. Sākumā vilcēni smilkstēja un ņerkstēja, taču lielākoties gulēja miegā. Drīz vien vilcēnus pārņēma bada stingums. Vilcēni vairs nekūleņoja un ne­plosījās, neviens vairs neaizsvilās sīkās dusmiņās un ne­mēģināja rūkt, dēkainie ceļojumi uz tālo, balto sienu bija beigušies. Vilcēni gulēja, bet dzīvība viņos vārgi līpinājās un dzisa.

Vienacis bija izmisumā. Medījumu meklēdams, viņš skraidīja pa malu malām un reti kad pārgulēja midzenī, kur tagad bija tik skumīgi un drūmi. Pat vilcene pameta savu bērnu bariņu un devās ārā medībās. Pirmajās die­nas pēc vilcēnu piedzimšanas Vienacis vairākkārt bija de­vies atpakaļ līdz pat indiāņu apmetnei un izlaupījis trušu cilpas, taču, līdzko sniegs nokusa un upes atbrīvojās no ledus, indiāņi bija pārcēluši savu apmetni citur, un šī medījuma krātuve nu viņam bija slēgta.

Kad pelēkajā vilcēnā atkal atgriezās dzīvība un no jauna modās interese par tālo, balto sienu, viņš atklāja, ka viņa pasaules iedzīvotāju skaits sarucis. Pie viņa bija palikusi tikai viena māsiņa. Pārējie bija pazuduši. Jau krietni saspēcinājies, vilcēns tomēr bija spiests rotaļāties viens pats, jo māsiņa vairs apkārt nestaigāja un pat ne­cēla galvu uz augšu. Vilcēna augumiņš kļuva arvien apa­ļāks, jo nu viņš ēda pietiekami daudz gaļas, taču māsiņai šī barība nāca par vēlu. Viņa gulēja nepārtraukti — sīks, ar ādu apvilkts skeletiņš, kurā dzīvības liesmiņa gailēja arvien vārgāk un vārgāk, līdz pēdīgi izdzisa pavisam.

Tad pienāca laiks, kad pelēkais vilcēns vairs neredzēja savu tēvu ne parādāmies no sienas, ne pazūdam tajā, ne arī guļam alas ieejā. Tas notika, beidzoties otrajam — mazāk bargajam bada posmam. Vilcene gan zināja, kāpēc Vienacis vairs neatgriežas, bet viņai jau nebija iespējas pastāstīt pelēkajam vilcēnam, ko redzējusi. Pati izgājusi medībās, dodamās augšup gar strauta kreiso sateku, pie kura mitinājās lūsene, viņa bija uzgājusi dienu vecu Vien- ača pēdu sliedi un tai sekojusi. Un tur, kur šīs pēdas iz­beidzās, viņa atrada Vienaci — pareizāk sakot, to, kas

no viņa atlicis. Neskaitāmas zīmes liecināja par cīniņu, kas šeit noticis, un bija redzams, kur lūsene pec gūtās uzvaras aizgājusi uz savu midzeni. Pirms došanas talak vilcene bija uzmeklējusi šo midzeni, taču pazīmes lieci­nāja, ka lūsene ir iekšā, tālab vilcene tur ieiet neuzdroši­nājās.

Pēc tam vilcene savās medību gaitās izvairījās no krei­sās satekas. Viņa zināja, ka midzenī ir mazi lūsēni, un pazina lūša niknumu, asinskāri un mežonību kautiņos. Ir jau patīkami pusduča vilku bariņā uztriekt kokā spraus­lājošu, sabozušos lūsi, bet ir pavisam kas cits, ja vilkam vienam pašam jāstājas pretī lūsim — it īpaši vēl lūsenei, kam midzenī izsalkušu lūsēnu pulciņš.

Taču Pirmatnējie Ziemeļi ir Pirmatnējie Ziemeļi, un māte paliek māte, vienmēr spējīga uz visu, vai tas būtu Pirmatnējos Ziemeļos vai kur citur; un reiz pienāks arī bridis, kad vilcene sava pelēkā vilcēna labad uzņemsies gājienu uz kreiso sateku, uz midzeni klintis, pretī lūsenes negantajam niknumam.

IV NODAĻA SIENA UZ PASAULI

Tajā laikā, kad māte sāka pamest alu, dodamās medī­bās, vilcēns bija jau pamatīgi iegaumējis likumu, kas aizliedza tuvoties ieejai. Ne vien mātes purns un ķepa ne­skaitāmas reizes bija viņam šo likumu spēcīgi iepauksnī- juši galvā, bet vilcēnā sāka attīstīties arī baiļu instinkts. Visā savā īsajā, alā pavadītajā mūžiņā vilcēns nebija sa­stapis neko, no kā vajadzētu baidīties. Taču baiļu izjūta viņā bija modusies. Tā bija nokļuvusi līdz viņam no kāda tāltāla senča caur tūkstoš tūkstošiem paaudžu. Tiešā ceļā viņš to bija mantojis no Vienača un vilcenes, taču savu­kārt līdz viņiem tā bija nonākusi caur visām iepriekš dzīvojušo vilku paaudzēm. Bailes! — tas ir Pirmatnības novēlējums, un neviena dzīvā radība nespēj izvairīties no tā vai samainīt to pret lēcu virumu.

Tātad pelēkais vilcēns pazina bailes, kaut arī nesa­prata, kas tas ir. Viņš, jādomā, pieņēma, ka tas ir viens no dzīves diktētajiem ierobežojumiem. Ar šādu ierobežo­jumu pastāvēšanu viņš jau bija iepazinies. Viņš zināja, kas ir bads; nespēdams apmierināt izsalkumu, viņš bija spiests izbaudīt šo ierobežojumu. Alas sienu cietais atsi­tiens, mātes purna skarbais grūdiens,, viņas ķepas spa­rīgais belziens, vairākos bada periodos pārciestais izsal­kums — šie pārdzīvojumi bija izstrādājuši viņā atskārsmi, ka pasaulē ne viss ir atļauts, ka dzīvē ir arī ierobežojumi un aizliegumi. Sie ierobežojumi un aizliegumi ir likumi. Pakļauties tiem nozīmē izvairīties no sāpēm un dzīvot patīkami.

Pelēkais vilcēns neprātoja par šo jautājumu tā kā cil­vēki. Viņš tikai klasificēja parādības tādās, kas sagādā sāpes, un tādās, kas sāpes nesagādā. Un, veicis šādu nošķirošanu, vilcēns centās izvairīties no parādībām, kas sagādā sāpes, no visa, kas aizliegts ar noteikumiem un ierobežojumiem, atļaujoties tikai to, kas dzīvi dara pa­tīkamu un ērtu.

Tālab arī, pakļaudamies likumam, ko noteikusi māte, un pakļaudamies likumam, ko iedvesa jaunā, neizprotamā sajūta — bailes, viņš turējās tālāk no alas izejas. Tā vi­ņam bija un palika balta siena, kas dod gaismu. Kamēr māte bija projām, viņš lielākoties gulēja, bet nomoda starpbrīžos izturējās pavisam klusu, apspiezdams smilk­stošās raudas, kas pulsēja kaklā un lauzās uz āru.

Reiz, gulēdams nomodā, viņš pie baltās sienas sadzirda neparastas skaņas. Viņš jau nevarēja zināt, ka ārpusē stāv tinis, pats trīsēdams bailēs par savu pārdrošību, un, piesardzīgi ošņādams, cenšas izdibināt, kas alā uzturas. Vilcēns zināja tikai to, ka ošņāšana ir svešāda, kaut kas vēl viņa klasifikācijā neiekļauts, tālab nepazīstams un briesmīgs — jo nepazīstamais ir viens no galvenajiem elementiem, kas sastāda bailes.

Spalva sabozās uz pelēkā vilcēna muguras, taču viņš bozās pavisam klusiņām. Kā viņš varēja zināt, ka pret to, kas ārpusē ošņājas, vajag bozties? Nekādu iepriekšēju zināšanu par to viņam nebija, taču tā bija baiļu ārējā izpausme — baiļu, kas viņā mita, bet kam visā viņa mūžā līdz šim nebija nekāda pamatojuma. Bet bailes pavada vēl kāds instinkts — noslēpšanās instinkts. Vilcēns bija šausmīgi pārbijies, taču gulēja bez kustības, bez skaņas, sastindzis, pārakmeņojies — pēc ārējā paskata gluži kā beigts. Māte, pārradusies mājās, saoda tiņa pēdas, norē- cās, tad, iedrāzusies alā, laizīja un murdzīja vilcēnu neparastā sirsnības uzplūdā. Un vilcēns atskārta, ka nez kādā veidā paglābies no lielām sāpēm.

Taču vilcēnā darbojās arī citi spēki, no kuriem lielā­kais bija augsme. Instinkts un likums prasīja paklausību, bet augsme prasīja nepakļāvību. Māte un bailes pavēlēja turēties tālāk no baltās sienas. Augsme ir dzīvība, un dzī­vība arvien tiecas pie gaismas. Nebija iespējams aizdam- bēt vilcēnā kūsājošo dzīvības paisumu — tas bangoja augstāk ik ar aprīto gaļas kumosu, ik ar jaunu elpas vil­cienu. Pēdīgi kādu dienu dzīvības brāzmojums pārspēja bailes un paklausību — un vilcēns izplatu neveikli aiz­šļūca uz izejas pusi.

Pavisam citādi nekā pārējās sienas, ar kurām vilcēns bija iepazinies, šī siena šķita atkāpjamies, kad viņš tai tuvojās. Vārīgo deguntiņu viņš kā taustīdams bija pa­stiepis uz priekšu, taču tas nekur nealdūrās pret cietu virsmu. Siena šķita tikpat viegli pašķirama un nejūtama kā gaisma. Tā kā vilcēna acīm šī vieta arvien bija liku­sies siena ar noteiktu apveidu un tātad arī sastāvu, tad tagad viņš iegāja šai šķietamajā sienā un ienira vielā, no kā tā sastāvēja.

Tas bija apstulbinoši. Viņš taču spraucās cauri kaut kam cietam. Un gaisma arī ik mirkli kļuva spožāka. Bai­les urdīja viņu doties atpakaļ, taču augsme skubināja uz priekšu. Piepeši viņš atradās ārpusē pie ieejas alā. Siena, kurā viņš visu laiku domājās atrodamies, tikpat piepeši bija aizvirzījusies kaut kur priekšā neizmērojamās tālēs. Gaisma bija neciešami spilgta. Tā viņu žilbināja. Bez tam viņam reiba galva no negaidītā un satriecošā pla­šuma visapkārt. Pamazām vilcēna acis pierada pie spožās gaismas, tās sāka pielāgoties attālu priekšmetu skatīšanai. Pirmīt viņš priekšā aizlēkušo sienu vispār bija pazaudējis no redzes loka. Nu viņš to atkal ieraudzīja, taču tā bija atkāpusies ārkārtīgi tālu. Bez tam tā izskatījās pavisam citada. Siena bija ļoti daudzveidīga un raiba, to veidoja koki gar upītes krastiem, kalnu grēdas, kas slējās virs kokiem, un debesis, kas-pacēlās pāri kalniem.

Vilcēnu pārņēma izbailes. Visvairāk gan no šausmīgā nezināmā. Viņš pieplaka uz piekrastes kores alas priekšā un raudzījās pasaulē. Viņš bija ārkārtīgi nobijies. Viss šis svešais bija nepazīstams, tālab šķita naidīgs. Tāpēc ik spalva uz vilcēna muguras bija saslējusies un lūpas atvilkušās, mēģinot izdvest negantu un biedējošu rūcienu.

Līdz nāvei pārbijies, kusls vilcēns raidīja draudīgu iz­aicinājumu visai plašajai pasaulei.

Nekas nenotika. Vilcēns tikai skatījās un skatījās, savā ziņkārē aizmirsdams, ka jārūc. Viņš pat aizmirsa bai­dīties. Šobrīd bailes bija pārspējusi augsme, kas pieņē­musi ziņkārības veidu. Vilcēns jau sāka atšķirt tuvākos priekšmetus — neaizsegtu upes strēmeli, kas vizuļoja saulē, nokaltušu priedi, kas auga nogāzes piekājē, un pašu nogāzi, kas slīpi slējās augšup viņam pretī un izbeidzās divas pēdas zem kraujas kores, uz kuras viņš tupēja.

Pelēkais vilcēns visas sava mūža dienas bija pavadījis uz līdzenas grīdas. Viņš nekad nebija kritis un apdauzī­jies. Viņš pat nezināja, kas ir kritiens. Tālab viņš droši spēra soli tukšā gaisā. Pakaļkājas vēl palika uz kores alas priekšā, bet pats viņš jau uz galvas gāzās lejup. Zeme iebelza pa degunu tik sāpīgi, ka vilcēns iekaucās. Tad viņš ripu ripām sāka velties lejup pa nogāzi. Viņš bija līdz nāvei pārbijies. Pēdīgi nezināmais bija viņu sa­tvēris. Tas turēja viņu ciet mežonīgā grābienā un grasījās nodarīt viņam kaut ko šausmīgu. Bailes nu bija pārspē­jušas augsmes rosmi, un viņš smilkstēja kā daždien pār­biedēts kucēns.

Nezināmais draudēja ar kādām vēl šausmīgākām cieša­nām — mazais vilcēns pat neatskārta, kas tas varētu būt, un smilkstēja un kauca bez mitas. Šis te nu bija pa­visam citādi nekā toreiz, kad nezināmais tikai glūnēja no malas un kad aiz bailēm vajadzēja gulēt kā sasalušam. Nu nezināmais bija viņu pilnīgi paņēmis savā varā. Klu­sēšana tik un tā neko nelīdzētu. Bez tam — vilcēnu plo­sīja ne jau vairs bailes, bet paniskas šausmas.

Taču nogāze pamazām kļuva lēzenāka, un tās pakāje bija apaugusi ar zāli. Te vilcēns ripoja arvien lēnāk. Pē­dīgi apstājies pavisam, viņš vēl pēdējo reizi izgrūda iz­baiļu kaucienu un tad ilgu, žēlabainu smilkstu. Pēc tam, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, it kā viņš savā mūžā jau tūkstošiem reižu būtu sakopis tualeti, vilcēns sāka steigšus laizīt kažociņu, tīrīdams nost pielipušās sa­kaltušā māla drupatas.

Tad viņš atkal atsēdās un paskatījās visapkārt, kā va­rētu skatīties pirmais cilvēks, kas no Zemes nokļuvis uz Marsa. Vilcēns bija izlauzies cauri sienai uz pasauli, ne­zināmais bija viņu palaidis vaļā, un te viņš sēdēja sveiks un vesels. Taču pirmais cilvēks uz Marsa nebūtu tur redzējis tik daudz sveša un nepazīstama kā vilcēns šeit. Bez kādām iepriekšējām zināšanām, bez kāda brīdinā­juma, ka vispār kaut kas tāds eksistē, vilcēns bija no­kļuvis pilnīgi jaunā pasaulē, kas nu jāizpētī.

Tikko šausmīgais nezināmais bija atlaidis vilcēnu, tas tūdaļ aizmirsa, ka nezināmais ir šausmīgs. Viņš izjuta tikai ziņkāri par visu, kas ap viņu. Viņš aplūkoja zāli, uz kuras tupēja, dzērveņu cerus sev līdzās un nokaltušās priedes sauso stumbru, kas slējās koku apņemta klajuiniņa malā. Vāvere, skriedama ap stumbru, iedrāzās vilcēnam gandrīz krūtīs un pārbiedēja viņu. Viņš pieplaka un ierū­cās. Taču vāvere bija pārbijusies vēl trakāk. Tā uzskrēja kokā un, apmetusies drošā vietā, nikni spurkšķināja lejup.

Tas palīdzēja vilcēnam sadūšoties, un, kaut gan dzenis, ko viņš sastapa nākamo, lika mazulim nodrebēt, viņš to­mēr pašpaļāvīgi turpināja ceļu. Viņa pašpaļāvība bija tik liela, ka viņš rotaļīgi pastiepa ķetnu pretī putnam, kas nekaunīgi bija pielēkājis klāt. Par atbildi sekoja sāpīgs knābiens pa pašu degungalu, tā ka vilcēns atkal savilkās čokurā un iesmilkstējās. Šī skaņa satrūcināja pat nekau­nīgo putnu, un tas, glābiņu meklēdams, uzspurdza gaisā.

Taču vilcēns mācījās. Viņa miglainā saprāta iedīgļi jau neapzinīgi bija šo to sākuši klasificēt. Ir dzīvi priekšmeti un nedzīvi priekšmeti. Jāuzmanās ir no dzīvajiem priekš­metiem. Nedzīvie priekšmeti arvien paliek, kur bijuši, bet dzīvie kustas apkārt, un nekad nevar zināt, ko tie uzsāks. No tiem var sagaidīt pašu negaidītāko, un uz to viņam jābūt gatavam.

Vilcēns klumburoja ļoti neveikli. Viņš pastāvīgi pret visu ko atdūrās. Zariņš, kas šķita esam nezin cik tālu, jau nākamajā mirklī sita viņam pa degunu vai skrāpēja sānus. Pamats zem kājām bija nelīdzens. Reizēm viņš cēla kāju par augstu un tad klupdams apdauzīja degunu. Citreiz solis bija nomērīts par zemu, un tad viņš apdau­zīja ķepu. Tad vēl šie oļi un akmeņi, kas slīdēja un gro­zījās, kad tiem uzkāpa virsū; no tiem viņš uzzināja, ka arī nedzīvi priekšmeti nepaliek arvien līdzsvara stāvoklī, kā tas bija viņa alā; bez tam sīkie nedzīvie priekšmeti ir daudz mānīgāki par lielajiem — tie katru brīdi spēj no­krist vai sašķobīties. Ikviena neveiksme viņam kaut ko iemācīja. Jo ilgāk viņš soļoja, jo labāk veicās soļošana. Vilcēns iemanījās pielāgoties. Viņš iemācījās aplēst paša muskuļu kustības, apsvērt savu fizisko iespēju robežas,

nomērīt attalumu kā starp dažādiem priekšmetiem, tā ari starp šiem priekšmetiem un sevi pašu.

Vi ņam bija iesaceja veiksme. Dzimis par mednieku (kaut gan pats to nezināja), viņš nejauši uzkūlās medīju­mam tieši pie savas alas durvīm — savā pirmajā sirojumā pa pasauli. Tikai aiz paša neveiklības viņš nevijus atklāja viltīgi noslēptu baltā rubeņa ligzdu. Viņš vienkārši ievē­lās taja. Vilcēns bija nolēmis noiet pa nogāzušās priedes stumbru. Satrunējusī miza atlupa zem viņa kājām, un, iz­misīgi kaukdams, vilcēns noslīdēja no apaļīgā stumbra, izgāzās cauri sīku krūmeļu lapotnei un zariem un pašā krūmu biežņā atsitās pret zemi septiņu rubeņa cālēnu pul­ciņa.

Tie sāka čiepstēt, un vispirms viņš no tiem izbijās. Taču, ievērojis, cik tie maziņi, vilcēns sadūšojās. Cālēni kustējās. Viņš uzlika vienam ķepu virsū, un putnēns sāka drudžainai raustīties. Vilcēnam šī spēlīte iepatikās. Viņš apostīja cālēnu. Viņš paņēma to mutē. Tas spārdīdamies kutināja viņam mēli. Tai pašā mirklī vilcēns atģida, ka ir izsalcis. Žokļi saspiedās ciešāk. Nokriukšķēja sīki kau­liņi, un vilcēnam mutē ieplūda siltas asinis. Tās garšoja ļo(i patīkami. Si taču bija gaļa, tāda pati, kādu viņam mēdza dot māte, tikai šī bija dzīva, kustējās starp zo­biem un tāpēc bija vēl labāka. Viņš apēda rubenēnu. Nu vilcēns nerima ātrāk, kamēr nebija notiesājis visu perē­jumu. Tad viņš aplaizīja lūpas tieši tāpat, kā to darīja māte, un sāka rāpties ārā no krūma.

Viņam pretī drāzās spārnots spalvu viesulis. Nikno spārnu brāzmainie sitieni apdullināja vilcēnu tā, ka viņš vairs nekā nespēja apjēgt un saskatīt. Iespiedis galvu starp ķepām, viņš kauca un vaimanāja. Sitieni bira arvien sparīgāk. Rubeņmāte trakoja niknumā. Tad arī vilcēns sadusmojās. Viņš paslējās un rūkdams sāka ar ķepām sist pretī. Iecirtis sīkos zobiņus putna spārnā, viņš to ener­ģiski raustīja un purināja. Rubeņmāte turējās pretī, ar brīvo spārnu bērdama pār viņu sitienu krusu. Tas bija vilcēna pirmais cīniņš. Viņš bija sajūsmā. Nezināmo viņš bija galīgi aizmirsis. Ne no kā viņš vairs nebaidījās. Viņš taču cīnās, viņš plosa kaut ko dzīvu, un šis dzīvais sit pretī. Bez tam šis dzīvais ir medījums — gaļa. Vilcēnā bija modusies kāre nogalināt. Tikko viņš bija iznīcinājis sīkas dzīvībiņas. Tagad viņš iznīcinās šo lielo dzīvo. Vilcēns bija pārāk aizrāvies un pārāk laimīgs, lai apjaustu, ka ir laimīgs. Viņš trīcēja satraukumā — tādu satraukumu viņš vēl nepazina un tik lielu pārdzīvojumu arī nebija izbaudījis.

Viņš stingri turēja ciet rubeņa spārnu un ņurdēja caur cieši sakostiem zobiem. Rubenis viņu galu galā izvilka ārā no krūma. Kad tas apgriezās un gribēja viņu vilkt atkal krūma patvērumā, vilcēns atrāva putnu atpakaļ klajākā vietā. Rubenis nemitīgi ķērca un dauzīja ar spārnu, bet spalvas lidoja apkārt gluži kā sniegputenis. Vilcēns tvīktin tvīka dedzīgā trauksmē. Cīnītāju cilts asi­nis bija pamodušās un virmoja viņam pa visām dzīslām. Šī te bija īstā dzīve, kaut gan viņš to neapzinājās. Viņš izpildīja savu sūtību pasaulē; viņš darīja to, kālab bija radīts, — nogalināja medījumu un cīnījās par iespēju to nogalināt. Viņš attaisnoja savu eksistenci, izpildīdams augstāko dzīves uzdevumu; jo dzīves kalngali ir sasniegti tad, kad dzīvais liek lietā visus spēkus, lai veiktu to, kam viņš ir radīts.

Pēc kāda laiciņa rubeņmāte pārstāja cīnīties. Vilcēns vēl arvien cieši turēja to aiz spārniem, abi gulēja zemē un skatījās viens otrā. Viņš mēģināja rūkt vēl draudīgāk un negantāk. Tad rubenis ieknāba viņam degunā, kas jau tā bija cietis iepriekšējās dēkās. Viņš iesmilkstējās, tomēr vaļā nelaidās. Rubenis knāba atkal un atkal. Smilksti jau izvērtās vaimanās. Viņš mēģināja atvilkties no rubeņa tālāk, nemaz neatskārzdams, ka, turot putnu aiz spārna, viņš velk to sev līdzi. Nu jau knābieni birtin bira pa vil­cēna apdauzīto deguntiņu. Cīņas kaisme vilcēnā pamazām noplaka; palaidis laupījumu vaļā, viņš pagrieza tam asti un kaunpilnā veidā atkāpās, pa galvu pa kaklu aizkūle- ņodams par klajumiņu.

Klajumiņa otrā pusē viņš nolikās atpūsties krūmu pa­ēnā, mēli izkāris, krūtīm smagi cilājoties, bet vēl arvien sāpošais deguntiņš nejāva pārtraukt smilkstošās vaima­nas. Pēkšņi vilcēnu pārņēma nojausma, ka tuvojas kādas briesmas. Nezināmais ar visām savām šausmām atkal brāzās viņam pāri, un vilcēns instinktīvi ielīda krūmos paslēpties. Viņam vēl lienot, viņu apvēdija gaisa strāva, un liels, spārnots ķermenis draudīgā klusumā noslīdēja garām. Vanags, šaudamies lejup no debesu zilgmes. tik tikko nenoķēra viņu.

Kamēr vilcēns gulēja krūmos, atgūdamies no izbīļa un bailīgi lūrēdams ārā, rubeņmāte klajumiņa otrā malā

izpludurēja no savas izpostītās ligzdas. Bēdās par zaudē­jumu viņa neveltīja uzmanību spārnotajai debesu bultai. Taču vilcēns redzēja, un tas viņam noderēja par brīdinā­jumu un mācību — viņš noskatījās, kā vanags strauji noplanē lejup, kā viņa ķermenis aizslīd virs pašas zemes, kā nagi iecērtas rubeņa ķermenī, kā rubenis nāves bailēs ieķērcās un kā vanags aši uzšaujas augšup zilgmē, aiznesdams rubeni sev līdzi.

Pagāja ilgs laiks, iekāms vilcēns uzdrīkstējās atstāt savu slēpni. Viņš bija daudz ko iemācījies. Dzīvi priekšmeti ir medījums. Tie noder ēšanai. Bet dzīvi priekšmeti, ja tie ir lieli, var nodarīt sāpes. Tā ka prātīgāk ir ēst mazus dzīvos priekšmetus — tādus kā rubeņa cālēni — un likt mierā lielus dzīvos priekšmetus — tādus kā rubeņmāte. Taču savā ziņā vilcēns izjuta vieglu godkāres tvīksmi un slepenu vēlēšanos vēlreiz izcīnīt kauju ar šo rubeņināti — tikai vanags bija to aiznesis. Varbūt kaut kur ir vēl citas rubeņmātes. Jāiet un jāpaskatās.

Pa krasta terasēm vilcēns nokāpa pie paša strauta. Ūdeni viņš vēl nekad nebija redzējis. Tas izskatījās ļoti piemērots staigāšanai. Nekādu grumbuļu virspusē. Vilcēns drosmīgi spēra kāju uz priekšu — un, bailēs brēkdams, nogāja dibenā, no jauna iekrizdams nezināmā apkampie­nos. Ūdens bija auksts, un, strauji elsodams, vilcēns aiz­rijās. Plaušās ieplūda nevis gaiss, kas aizvien bija pava­dījis vilcēna elpošanu, bet gan ūdens. Vilcēns smaka nost, un šī sajūta līdzinājās nāves šausmām. Tā viņam arī nozīmēja nāvi. Vilcēnam nebija apzinīgas apjautas, kas ir nāve, bet, tāpat kā ikviens Pirmatnības dzīvnieks, viņš to instinktīvi nojauta. Nāve ir vislielākās sāpes, ko vien var nodarīt. Tā ir pati nezināmā būtība, visu nezināmā šausmu sakopojums, vislielākā un neaptveramākā kata­strofa, kāda ar viņu var notikt, par ko viņš nezina itin nekā, bet no kā bailēs gaida itin visu.

Vilcēns iznira virs ūdens, un svaigais gaiss alpām ieplūda atvērtajā rīklē. Otrreiz viņš vairs nenogrima. It kā jau sen būtu paradis tā rīkoties, vilcēns kūla ūdeni ar visām ķetnām un sāka peldēt. Tuvākais krasts atradās tikai kādu jardu no viņa, bet iznirstot vilcēns bija pie­vērsis tam muguru, viņa acis vispirms ieraudzīja pretējo krastu, un uz to viņš arī tūdaļ sāka peldēt. Strauts bija neliels, bet atvarā tas bija iepleties savu divdesmit pēdu platumā.

Upītes vidū vilcēnu sagrāba straume un sāka nest uz leju. Viņu ierāva tieši nelielajā krācītē atvara otrā malā. Te vairs nebija iespējams peldēt. Mierīgais ūdens pēkšņi bija kļuvis negants. Reizēm vilcēns bija zem ūdens, reizēm virspusē. Visu laiku ūdens viņu sparīgi valstīja, reizēm apvēla apkārt, reizēm grieza riņķī un tad atkal trieca pret klinti. Pie katras klints, pret ko atsitās, vilcēns iekaucās. Viss viņa ceļojums bija kaucienu sērija, un pēc tiem būtu varēts saskaitīt, cik klintīm vilcēns uzdrāzās virsū.

Aiz krāces bija otrs atvars, te vilcēnu satvēra virpulis, maigi aiznesa uz sēkli un tikpat maigi noguldīja uz krast­malas oļiem. Vilcēns drudžainā steigā izrāpās no ūdens un tūdaļ apgulās. Nu viņš par pasauli bija vēl ko iemā­cījies. Ūdens nav dzīvs. Tomēr tas kustas. Bez tam tas gan izskatās ciets kā zeme, bet īstenībā nepavisam nav ciets. Vilcēna secinājums bija tāds, ka priekšmeti ne vien­mēr ir tādi, kādi tie izskatās. Bailes no nezināmā vilcē­nam bija iedzimtas, bet tagad tās vēl nostiprināja paša pieredze. Turpmāk viņš, pats par sevi saprotams, visas parādības uztvers ar lielu neuzticību. Pirms uzticēsies kā­dai parādībai, viņš vispirms pamatīgi izpētīs, kāda tā ir.

Todien vilcēnam bija lemts vēl kaut ko piedzīvot. Viņš bija atcerējies, ka pasaulē taču ir vēl arī tāda būtne kā māte. Un tad viņu pārņēma sajūta, ka nekas cits visā pasaulē viņam nav vajadzīgs, tikai māte. Pēc visām pār­dzīvotajām dēkām bija noguris ne tikai viņa ķermenis, bet arī bērnišķīgās smadzenes. Pa visām nodzīvotā mūža dienām kopā tās nebija darbojušās tik spriegi kā šajā vienā dienā. Bez tam vilcēnam nāca miegs. Tālab viņš devās meklēt alu un māti, juzdamies bezgala vientuļš un pamests.

Spraukdamies cauri bieziem krūmiem, vilcēns sadzirda griezīgu, sirdīgu brēcienu. Acu priekšā pazibēja kaut kas dzeltens. Viņš ieraudzīja zebieksti steigšus aizjoņojam no viņa. Tas bija mazs dzīvnieciņš, un vilcēns nemaz nebai­dījās. Tad tieši sev priekšā pie pašām kājām viņš pama­nīja ārkārtīgi sīku dzīvnieciņu, tikai dažas collas garu,— mazu zebiekstēnu, kas, tāpat kā viņš, bija devies meklēt piedzīvojumus uz savu roku. Tas mēģināja aizmukt no vilcēna. Vilcēns ar ķepu apsvieda to uz muguras. Mazulis dīvaini, spalgi iepīkstējās. Nākamajā mirklī viņa acu priekšā no jauna pazibēja dzeltenais radījums. Viņš atkal izdzirda griezīgo brēcienu, tai pašā mirklī sajuta smagu triecienu no sāniem pret skaustu un juta zebiekstu mātes asos zobus iecērtamies miesā.

Kamēr vilcēns kauca, smilkstēja un rāpās atpakaļ, viņš redzēja zebiekstu māti pielecam pie sava mazuļa un tad kopā ar to pazūdam tuvējā biezoknī. Zebiekstes zobu ko­diens skaudri sāpēja, taču vēl vairāk sāpēja viņa sirds, un vilcēns atsēdās, lai, žēlīgi smilkstot, izvaimanātos. Ši zebiekstene taču bija tik maza, bet tik mežonīga! Vēl vi­ņam vajadzēja mācīties, ka salīdzinājumā ar savu lielumu un svaru zebiekste ir vismežonīgākais, atriebīgākais un šausmīgākais plēsoņa Pirmatnējos Ziemeļos. Daļu šo zi- našanu viņam bija lemts apgūt jo drīz.

Vēl vilcēns nebija beidzis smilkstēt, kad zebiekstene jau bija atpakaļ. Viņa vairs nemetās virsū strauji, jo nu jau viņas mazulis bija drošībā. Viņa tuvojās piesardzīgi, tā ka vilcēnam bija dota pilnīga iespēja aplūkot viņas tievo čūskveida ķermeni un izslieto galvu ar neganti nikno izteiksmi — arī tā atgādināja čūsku. Zebiekstes griezīgais, draudīgais brēciens lika vilcēna spalvai saboz­ties pār visu muguru, un viņš tai brīdinoši uzrūca. Taču tā nāca tuvāk un tuvāk. Sekoja lēciens, tik straujš, ka vilcēna neiemanījusies acs to pat nepamanīja, tikai tie­vais, dzeltenais ķermenis uz mirkli izzuda no viņa redzes loka. Nākamajā mirklī zebiekste jau karājās viņam pie rīkles, urbdama zobus vilcēna spalvā un miesā.

Papriekšu vilcēns rūca un mēģināja cīnīties, tomēr viņš vēl bija tik maziņš, un šī bija viņam pirmā diena lielajā pasaulē, tā ka rūciens drīz vien pārgāja smilkstoņā, bet cīniņš — mēģinājumā aizbēgt. Zebiekste savu grābienu neatslābināja. Viņa karājās vilcēnam pie kakla, cenzda­mās iespiest zobus arvien dziļāk, līdz lielajai kakla vēnai, kur burbuļo dzīvības asinis. Zebiekste ir asiņu dzērēja un allaž cenšas dzert asinis no paša dzīvības avota — rīkles.

Tā arī pelēkais vilcēns būtu dabūjis galu un stāstu par viņu nevarētu uzrakstīt, ja caur krūmiem lieliem lēcieniem nepieskrējusi vilcene. Zebiekste atlaidās no vilcēna un zibenīgā ātrumā metās vilcenei pie rīkles, taču netrāpīja īsto vietu un ieķērās pazodē. Vilcene pasita galvu uz augšu un leju, it kā pātagu vicinādama, nopurināja pie­ķērušos zebieksti un uzsvieda to augstu gaisā. Turpat gaisā vilcene sacirta žokļus ap tievo, dzelteno ķermeni, un zebiekstei pienāca gals starp dragājošiem zobiem.

Vilcēns vēlreiz izbaudīja mātes pāri plūstošo maigumu. Vilcenes prieks par atrasto bērnu šķita vēl lielāks neka viņa prieks par to, ka ir atrasts. Viņa maigi bikstīja vil­cēnu ar purnu un aplaizīja zebiekstes zobu atstātas brū­ces. Tad māte ar vilcēnu par abiem apēda_ asiņu_ dzērēju, bet pēc tam devās atpakaļ uz alu un likās gulēt.

V NODAĻA LAUPĪJUMA LIKUMS

Vilcēns strauji attīstījās. Divas dienas viņš atpūtās un tad atkal devās ceļojumā projām no alas. Sinī reizē viņš atrada mazo zcbiekstēnu, kura māti bija palīdzējis ap­ēst, un parūpējās par to, lai mazulis aizietu to pašu ceļu. Taču šinī pārgājienā viņš nenomaldījās. Kad sāka just nogurumu, vilcēns atrada ceju atpakaļ uz alu un izgulē­jās. Pēc tam viņš gāja ārā katru dienu un apguva arvien plašāku apgabalu.

Vilcēns iemācījās precīzāk novērtēt savu spēku un savu vājumu, zināja, kad var būt drosmīgs, bet kad jābūt pie­sardzīgam. Drīz vien viņš atskārta, ka ir lietderīgi arvien būt piesardzīgam, izņemot tos retos gadījumus, kad pār­liecība par paša spēkiem ir tik droša, ka var atļauties nežēlību un cietsirdību, cik nu tas viņa sīkajos spēkos.

Ja gadījās uzdurties balto rubeņu bariņam, mazais vil­cēns arvien bija īsts dēmons vilka kažokā. Ne reizi viņš nepalaida garām, ar niknu rūkšanu neatbildējis vāveres spurkšķināšanai — tās pašas vāveres, ko pirmoreiz bija saticis pie nokaltušās priedes. Jau ieraudzījis vien pazīs­tamo putnu, viņš gandrīz vienmēr aizsvilās visnegantāka­jās dusmās, jo nevarēja aizmirst knābienu degunā, ar kādu viņu bija apveltījis pirmais sastaptais šīs sugas pārstāvis.

Bet bija arī brīži, kad pat nekaunīgais putns viņu ne­uztrauca, — tas notika tādās reizēs, kad pats jutās ap­draudēts, jo apkārt ložņāja cits plēsoņa. Nekad viņš ne­aizmirsa vanagu, un tā pāri slīdošā ēna ikreiz lika viņam sagumušam iešmaukt vistuvākajā biezoknī. Viņš vairs ne­gāja, izplatu šļūkdams, jo bija jau piesavinājies mātes slīdošo, zaglīgo gaitu, kas šķietami neprasīja nekādas pie­pūles, bet bija tik aša, ka acs nespēja tai izsekot.

Kas attiecas uz medījumu, tad laime bija viņam uz­smaidījusi tikai pašā sākumā. Septiņi rubeņa cālēni un zebiekstes mazulis bija viss viņa kopējais guvums. Dienām paejot, kare nogalināt vilcēnā pieņēmās arvien stiprāka, un viņš loloja kārīgus sapņus par vāveri, kas mēdza tik pļāpīgi čakstināt un ikreiz paziņoja visiem meža zvēriem, ka paradījies vilcēns. Bet, tāpat kā putni lido pa gaisu, tā vāveres prata kāpt kokos, un vilcēnam atlika tikai mē­ģināt nepamanītam pielavīties, kad vāvere atradās uz zemes.

Vilcēnā bija izaudzis dziļš respekts pret māti. Viņa arvien prata iegūt medījumu un nekad neaizmirsa atnest vilcēnam tā daļu. Bez tam māte ne no kā nebaidījās. To jau viņš nespēja aptvert, ka šī bezbailība dibinās uz pie­redzi un zināšanām. Viņam likās, ka bezbailība ir vienīgi spēka izpausme. Māte viņam reprezentēja spēku; kļūdams vecāks, viņš šo spēku izjuta sāpīgākos ķetnas belzienos, bet pārmācošā pabikstišana ar purnu bija izvērtusies par cirtienu ar ilkni. Arī par to viņš māti respektēja. Viņa prasīja no vilcēna pilnīgu paklausību, un, jo vecāks kļuva vilcēns, jo skarbāks vērtās mātes raksturs.

Atkal uznāca bads, un vilcēns nu ar skaidru_ apziņu apjēdza, ko īsti nozīmē izsalkums. Vilcene noskrējās gluži plāna, meklēdama medījumu. Viņa vairs tikai reti kad pārgulēja alā, lielāko tiesu laika pavadīdama uz medību takas, pie tam veltīgi. Sis bada posms nebija ilgs, toties bargs. Mātes pupos vilcēns vairs neatrada ne lāses piena, bet pats nejaudāja nekur sadzīt ne kumosu gaļas.

Iepriekš viņš bija nodevies medībām rotaļādamies, tikai izbaudīdams medīšanas prieku; tagad viņš devās medī­bās visdrūmākajā nopietnībā, taču neatrada nekā. Tomēr arī neveiksmes medībās daudz ko deva vilcēna attīstībai. Viņš tagad daudz rūpīgāk bija izpētījis vāveres paražas un centās izmanigāk tai pielavīties, lai pārsteigtu to ne­gaidīti. Viņš vēroja lauka peļu dzīves veidu un mēģināja tās izkašņāt no migām, un daudz ko jaunu viņš iemācījās par dzeņu un citu putnu paradumiem. Pienāca arī diena, kad vanaga ēna vairs vilcēnu pieplakušu neiedzina krū­mos. Viņš bija izaudzis spēcīgāks, kļuvis gudrāks un vai­rāk pašpārliecināts. Bez tam viņa stāvoklis nebija ap­skaužams. Tālab viņš tīšuprāt apsēdās atklātā vietā un izaicinoši gaidīja vanagu nolaižamies lejup no debesīm. Jo viņš apzinājās, ka augstu pār galvu zilgmē lidinās medījums — gaļa, pēc kuras kāro viņa izbadējušais vē­ders. Taču vanags nevēlējās lidot lejup un ielaisties cī­niņā, tā ka vilcēns atkal paslēpās biezoknī un smilkstē­dams izraudāja savu vilšanos un bada ciešanas.

Bads izbeidzās. Vilcene atnesa mājās medījumu. Tas bija dīvains medījums, pavisam citāds nekā tie, ko viņa bija nesusi agrāk. Tas bija lūsēns, jau krietni paaudzies, tāpat kā vilcēns, taču ne gluži tik liels. Un tas viss bija atnests vilcēnam vienam pašam. Māte jau izsalkumu bija apremdinājusi kur citur; vilcēns nezināja, ka šis te ir tikai atlikums no visa lūsēnu metiena, ko bija apēdusi matē. Viņš arī nezināja, cik izmisīgi pārdroša ir šī vilce­nes rīcība. Viņš zināja tikai to, ka šis kaķēns samtainā kažoka ir gaļa, viņš ēda un ik ar kumosu kļuva laimī­ga ks.

Pilns vēders vedina uz bezdarbību, un vilcēns ala saldi aizmiga, piespiedies pie mātes sāna. Viņš pamodās no vilcenes rūciena. Nekad viņš vēl nebija dzirdējis māti rūcam tik šaušalīgi. Iespējams, ka tas tiešām bija pats negantākais rūciens visā vilcenes mūžā. Tam arī bija savs iemesls, un vilcene to zināja pārāk labi. Nevar izpostīt lūsenes midzeni un palikt nesodīts. Pilnā pēcpusdienas saules spožumā vilcēns ieraudzīja lūšumāti pieplakušu alas ieejā. No šā skata viņam spalva saslējās pār visu muguru. Viņa priekšā bija bailes — nevajadzēja nekādu instinktu, lai to saprastu. Ja ar skatu vien vēl nepietiktu, tad visskaidrāko valodu runāja iebrucējas sirdīgais kau­ciens, kas sākās ar rūcienu un strauji uzšāvās augstos toņos, nobeigdamies ar aizsmakušu ņaudienu.

Vilcēns juta sevī uzbangojam dzīvības dziņu; viņš pie­lēca kājās un, sirdīgi rūkdams, drosmīgi nostājās mātei līdzās. Taču vilcene viņu gaužām apkaunojoši atgrūda at­pakaļ, sev aiz muguras. Ieeja bija pārāk zema, lai lūsene varētu ielēkt ar lēcienu, bet, kad tā līšus metās alā, vil­cene drāzās pretī un nospieda to pie zemes. Vilcēns no cīniņa maz ko saskatīja. Bija tikai dzirdami neganti rē­cieni, sprauslojoši šņācieni un ņaudoši spiedzieni. Abi zvēri kūleņoja pa alu, lūsene plēsa un skrāpēja ar na­giem, laizdama darbā arī zobus, kamēr vilcene izmantoja vienīgi zobus.

Reiz vilcēns palēcās uz priekšu un iecirta zobus lūse­nes pakaļkājā. Viņš palika tur pieķēries un mežonīgi ņur­dēja. Pats to neapzinādamies, viņš ar sava ķermeņa svaru kavēja kājas kustības, līdz ar to aiztaupīdams vilcenei dažu labu brūci. Cīniņa juceklī viņš pak|uva zem abu zvēru ķermeņiem, tā ka zobi atspruka vaļā. Nākamajā mirklī abas mātes pašķīrās, bet, pirms tās atkal drāzās viena otrai virsū, lūsene pašāva uz priekšu milzīgo priekš- ķepu, pārplēsdama vilcēnam plecu līdz kaulam, un sāniski atsvieda to pret sienu, kur tas sāpīgi apdauzījās. Tad ko­pējai kņadai pievienojās arī vilcēna spalgie sāpju un baiļu kaucieni. Taču cīņa vilkās tik ilgi, ka vilcēns paspēja iz­raudāties un par jaunu sadūšoties; cīniņa nobeigumā viņš atkal karājās, ieķēries lūsenes pakaļķetnā, un mežonīgi rūca caur zobiem.

Lūsene bija beigta. Taču arī vilcene bija ļoti vārga un savainota. Vispirms viņa apmīļoja vilcēnu un aplaizīja tā ievainoto plecu, taču asiņu zaudējums laupīja viņai spēkus, un visu dienu un nākamo nakti vilcene nekustē­damās, tik tikko elpu vilkdama, nogulēja līdzās savai pie­veiktajai pretiniecei. Veselu nedēļu vilcene neatstāja alu, tikai nokāpa padzerties, kustēdamās gausi un ar sāpēm. Kad lūsene pēdīgi bija apēsta, arī vilcenes brūces bija ap- dzijušas tiktāl, ka viņa atkal varēja uzsākt medību gaitas.

Vilcēna plecs pēc briesmīgā plēsiena bija stīvs un sā­pīgs, un vel labu laiku viņš gāja klibodams. Taču pa­saule nu šķila pagalam pārvērtusies. Viņš staigāja pa to daudz pašapzinīgāk, ar lepnuma sajūtu, kādu nebija pa­zinis dienās pirms cīniņa ar lūsēni. Nu viņš dzīvi bija ieraudzījis no nežēlīgās puses; viņš bija cīnījies, bija cir­tis zobus pretinieka miesā un pēc cīņas palicis dzīvs. Talab viņš nu izturējās daudz pārdrošāk, pat mazliet ne­kaunīgi, un tā viņa uzvedībā bija giuži jauna iezīme. No sīkākiem zvēriņiem viņš vairs nebaidījās nemaz; viņa biklums bija gandrīz izgaisis, kaut gan nezināmais, ne­tverams un allaž draudu pilns nekad nerima mulsināt viņu ar savām noslēpumainajām šausmām.

Vilcēns sāka piebiedroties mātei uz medību takas, daudz­kārt noskatījās, kā nogalina medījumu, arī pats no savas puses piedalīdamies šinī pasākumā. Un viņa prātā ne­skaidri saka formulēties medījuma likums. Ir divas šķiras dzīvo radību — viņa paša šķira un vēl otra. Pie paša šķiras pieder māte un viņš. Otrā šķira aptver visu dzīvo radību, kas vien kustas. Taču otrā šķira savukārt iedalās vairākās daļās. Viena daļa ir tā, ko viņa šķira medī un ēd. Šajā daļā ietilpst tie, kas citus nenogalina, un sīkie no tiem, kuri nogalina. Otrajā daļā ir tie, kas mēdz me­dīt un ēst viņa šķiru, vai ari viņa šķira tos nogalina un apēd. No šīs klasifikācijas tad arī izkristalizējās likums. Dzīves mērķis ir medījums. Pati dzīves būtība ir medī­jums. Dzīvais pārtiek no citām dzīvībām. Pasaulē ir ēdāji un ēdamie. Tātad likums ir šāds: ĒST VAI TIKT AP­ĒSTAM. Skaidros terminos formulēt viņš šo likumu ne­prata un ari neprātoja par tā morālo jēgu. Viņš pat ne­domāja par šādu likumu; neko nedomādams, viņš vien­kārši dzīvoja pēc šā likuma.

Vilcēns redzēja šā likuma iedarbību visapkārt un visās vietās. Viņš bija apēdis rubeņa cālēnus. Vanags apēda rubeņmāti. Vanags gandrīz vai būtu apēdis arī viņu pašu. Vēlāk, pieaudzis spēcīgāks, viņš pats labprāt būtu apēdis vanagu. Viņš apēda lūsēnu. Lūšumāte būtu apēdusi viņu, ja vien pati netikusi nogalināta un apēsta. Un tā tas turpinājās. Pēc šā likuma dzīvo visas dzīvās būtnes ap viņu, un pats viņš arī ir būtiska daļa no šā likuma. Viņš ir no tiem, kas nogalina. Viņa vienīgā pārtika ir gaļa — dzīvs medījums, kas aši aizmūk no viņa vai uzlido gaisā, vai uzrāpjas kokā, vai paslēpjas zemē, vai arī stājas pretī un cīnās ar viņu, vai arī reizēm, kad apstākļi pavēršas citādi, pats dzenas viņam pakaļ.

Ja vilcēns būtu pratis domāt kā cilvēks, viņš būtu īsumā izsecinājis, ka dzīve ir dziņa pieēsties, bet pasaule — vieta, kur cīnās neskaitāms daudzums to, kas grib pie­ēsties, dzīdami pēdas citiem un tTenkāti paši, medīdami un paši medīti, ēzdami un kļūdami apēsti, — bezjēdzīgs sajukums, nekārtīga varmācība, rijīguma un slepkavību haoss, bet pār visu valda gadījums — nežēlīgs, neplānots, bezgalīgs gadījums.

Taču vilcēns neprata domāt kā cilvēks. Viņš uz parā­dībām neraudzījās plašā aspektā. Viņš spēja saskatīt tikai vienu mērķi, aptvert reizē tikai vienu domu vai vēlēša­nos. Līdzās medījuma likumam pasta vēja vēl miljoniem citu — sīkāku likumu, kas visi viņam bija jāiemācās, lai tiem pakļautos. Pasaule bija pārpilna ar pārsteigumiem. Dzīvības spars, kas viņā kūsaja, paša muskuļu lunka- nuras — viss vilcēnu darīja bezgala laimīgu. Dzīdams medījumu, viņš viss trīsēja aiz sajūsmas. Niknums un cīniņš — tas bija baudījums. Pat nezināmā noslēpumai­nās šausmas palīdzēja viņam dzīvot.

Bez tam vēl dzīvē bija daudz kā cita patīkama un iepriecinoša. Pilns vēders un laiska snauduļošana saul­gozī — tā bija pilnīga atmaksa par pūlēm un grūtībām, kamēr pūliņi un grūtības jau paši par sevi sagādāja prieku. Tā bija dzīves izpausme, un dzīve arvien dod laimi, ja tā spēj pilnam izpausties. Tālab vilcēnam nebija nekādu iebildumu pret naidīgo apkārtni. Viņš bija vis­spraigākās dzīvības pārpilns, ļoti laimīgs un ļoti lepns pats uz sevi.