Baltais Ilknis

I NODAĻA TĀLAIS CEĻŠ

Tas bija jūtams gaisā. Baltais Ilknis nojauta nelaimes tuvošanos, kaut arī tam vēl nebija nekāda redzama pie­rādījuma. Kaut kādā neizprotamā veidā viņam likās, ka gaidāmas pārmaiņas. Viņš nezināja, kā un kāpēc, bet neskaidro nojausmu viņā modināja paši dievi. Ne gribot, ne domājot viņi ar izturēšanos nodeva savus nolūkus un ļāva tos noģist vilkam sunim, kas gulēja kā piekalts uz lievenīša un, kaut arī ne reizes neiegāja būdā, tomēr zi­nāja, kas norisinās dievu prātā.

— Paklausieties tikai! — vienu vakaru maltītes laikā iesaucās suņu dzinējs.

Vīdons Skots ieklausījās. Cauri durvīm skanēja klusi, iztrūcināti smilksti, kas drīzāk līdzinājās tikko sadzirda­miem šņukstiem. Tad Baltais Ilknis pamatīgi apostīja durvju apakšu, pārliecinādamies, ka viņa dievs vēl ir turpat iekšā un nav aizbēdzis tik noslēpumainā un neiz­protamā kārtā kā iepriekšējā reizē.

— Man liekas, tas vilks noprot, kas jums padomā, — suņu dzinējs sacīja.

Vīdona Skota skatienā pavīdēja gandrīz vai lūgums, bet vārdi centās apliecināt pavisam ko citu.

— Kāda velna pēc man Kalifornijā tāds vilks? — viņš jautāja.

— To pašu jau es arī saku, — Mets atbildēja. — Kāda velna pēc jums Kalifornijā vilks?

Atbilde Vīdonu Skotu neapmierināja. Likās, ka saru­nas biedrs viņu nosoda.

— Balto cilvēku suņi nedrīkstētu viņam ne acīs rādī­ties, — Skots turpināja, — viņš tos visus apkostu. Ja es neizputētu, maksādams zaudējuma atlīdzību, policija man viņu atņemtu un nogalinātu.

— Es zinu, ka viņš ir īsts slepkavnieks, — piebilda suņu dzinējs.

Vīdons Skots uzmeta tam aizdomīgu skatienu.

— Nē, tas nav iespējams, — Skots enerģiski noteica.

— Tas tiešām nav iespējams, — Mets piebalsoja, — jums jau tad vajadzētu nolīgt īpašu cilvēku, kas viņu uzmana.

Skota aizdomas izgaisa, viņš priecīgi pamāja. Kad vīri apklusa, caur durvīm atkal ielauzās kluss, šņukstam līdzīgs smilkstiens, kam sekoja ilga ošņāšana.

— Nav ko noliegt, viņš jums trakoti pieķēries, — Mets ieteicās.

Skots paskatījās uz viņu spējā dusmu uzplūdā.

— Lai tevi nelabais! Es pats zinu, ko daru un kā ir labāk!

— Es jau neko nesaku, tikai …

— Kas — tikai? — Skots viņu asi pārtrauca.

— Tikai … — suņu dzinējs klusi iesāka, bet tad no­lēma runāt skaidru valodu un neslēpt arī savas dus­mas. — Ko jūs tik traki skaišaties? Ja paskatās, kā jūs izturaties, varētu drīzāk nodomāt, ka jūs nemaz tik labi nezināt, ko darāt.

Vīdons Skots brītiņu klusībā cīnījās pats ar sevi, tad krietni lēnigāk ierunājās:

— Tev taisnība, Met. Es pats nezinu, ko gribu, tā jau ir visa nelaime.

Paklau, bet būtu taču tīrais neprāts ņemt suni līdzi,— viņš pēc brītiņa piebilda.

— Piekrītu, — Mets atbildēja, bet arī šoreiz viņa vardi darba devējam nebija īsti pa prātam. — Taču, ka, visu velnu vārdā, viņš zina, ka jūs brauksiet prom, tas man neparko nelien galvā, — suņu dzinējs nevainīgā balsī turpināja.

— Es arī to nespēju saprast, Met, — Skots atbildēja, skumji nogrozīdams galvu.

Tad pienāca diena, kad Baltais Ilknis pa atvērtajām durvīm ieraudzīja būdā uz grīdas liktenīgo čemodānu un redzēja, kā mīļotais saimnieks krauj tajā mantas. Saim­nieks un Mets visu laiku staigāja iekšā un ārā, un ne­ierasts satraukums bija pilnīgi izpostījis būdas kādreizējo mieru. Čemodāns bija neapšaubāms pierādījums. Baltais Ilknis to jau bija nojautis priekšlaikus. Taču nu viņš visu skaidri redzēja un saprata. Viņa dievs atkal gatavojās bēgšanai. Un, ja jau neņēma viņu līdzi pirmo reizi, tad droši vien arī šoreiz būs jāpaliek tepat.

Tonakt Baltais Ilknis laida vaļā garo vilka kaucienu. Tāpat kā toreiz bērnībā, kad, atgriezies no skrējiena pa Ziemeļu mežiem, ieraudzīja, ka ciemats nozudis no zemes virsas un Pelēkā Bebra vigvama vietā palikusi tikai at­kritumu kaudze, viņš arī tagad izslēja purnu pret salta­jām zvaigznēm un izraudāja tām savas žēlabas.

Abi vīri būdā bija tikko nolikušies gulēt.

— Skaidrs, ka nu viņš atkal nepieskai sies barībai, — savā nārā gulēdams, ierunājās Mets.

Vīdons Skots kaut ko nopurpināja un ievīstījās segās.

— Ja atminos, kā viņš izturējās toreiz, kad jūs aiz­braucāt, tad nebūs brīnums, ja šoreiz izlaidīs garu.

Gulētājs uz otras nāras vēl enerģiskāk sačubināja segas.

— Stāvi jel klusu! — Skots turnsā uzsauca. — Ko čink­sti vienā gabalā kā bābietis!

— Jums taisnība, — suņu dzinējs noteica, un Skots palika neizpratnē, vai tikai Mets viņu nevelk uz zoba.

Nākamajā dienā Baltā Ilkņa bailes un satraukums vēl pieauga. Tikko saimnieks izkustējās no būdas, suns vi­ņam mina vai uz papēžiem un kā pieaudzis gulēja uz lievenīša, kad saimnieks uzturējās iekšā. Pa atvērtajām durvīm Baltais Ilknis redzēja uz grīdas sakrautās man­tas. Čemodānam bija piebiedrojušās divas lielas brezenta ceļa somas un lāde. Mets saritināja saimnieka segas un zvērādu apģērbu un sabāza visu maisā. To redzēdams, Baltais Ilknis sāka smilkstēt.

Pēc tam ieradās divi indiāņi. Baltais Ilknis vērīgi no­skatījās, kā tie uzceļ plecos mantas un dodas lejup pa uzkalni, -sekodami Metam, kas nesa čemodānu un maisu. Taču Baltais Ilknis negāja viņiem līdzi. Saimnieks vēl bija būdā. Pēc brītiņa Mets atgriezās. Saimnieks iznāca uz sliekšņa un iesauca Balto Ilkni būdā.

— Nu, tu nabaga velns, — viņš maigi ierunājās, pa­kasīdams Baltajam Ilknim aiz auss un papliķēdams pa muguru. — Es tagad došos garajā ceļā, vecīt, kur tu ne­vari nākt man līdzi. Nu, norēcies, vecais, norēcies labi dūšīgi pēdējo reizi — uz atvadām!

Bet Baltais Ilknis negribēja rēkt. Ilgi un jautājoši pa­lūkojies saimniekam acīs un cieši pieglaudies pie kājām, viņš pēdīgi paslēpa purnu tam padusē.

— Kuģis! — iesaucās Mets. No Jukonas atskanēja upes tvaikoņa aizsmakušais svilpiens. — Pasteidzieties! Un ne­aizmirstiet aizcirst priekšdurvis! Es iziešu pa pakaļējām. Ejam!

Abas durvis aizkrita vienlaicīgi, un Vīdons Skots pa­gaidīja, līdz Mets apies būdai apkārt. No būdas skanēja klusi smilksti un šņuksti. Tad varēja dzirdēt, kā Baltais Ilknis, gaisu dziļi nāsīs vilkdams, ošņā.

— Rūpējies par viņu labi, Met, — Skots sacīja, kad viņi sāka iet lejup pa nokalni. — Atraksti un pastāsti, kā viņam klājas!

— Katrā ziņā, — Mets atteica. — Bet paklausieties, kas darās būdā!

Abi viri apstājās. Baltais Ilknis gaudoja, kā mēdza gaudot suņi pie miruša saimnieka. Viņš kauca skaļi, gari stieptām, sirdi plosošām gaudām, kas pamazām iztrīsuļoja klusas žēlabās un tad atkal cēlās lielajam sāpju kau­cienam.

«Aurora» bija pirmais tā pavasara tvaikonis, kas pa­meta Klondaiku, tādēļ uz klāja čumēja un mudžēja pasa­žieri — dēkaiņi, kam bija uzsmaidījusi laime, un zelta drudža izputinātie, kas visi tikpat neprātīgi alka tikt no šejienes projām, cik traki bija vēlējušies šeit nokļūt. Skots, uz klāja stāvēdams, pie trapa spieda roku Metam, kurš patlaban grasījās kāpt nost no kuģa. Taču Meta plauk- sla atslāba Skota rokā, jo viņa skatiens bija uztvēris kaut ko Skotam aiz muguras un palika tur kā pienaglots. Skots pagriezās atpakaļ. Dažus soļus no viņiem sēdēja Baltais Ilknis un ilgu pilnām acīm raudzījās uz saimnieku.

Suņu dzinējs pusbalsī trekni nolamājās. Skots aiz brī­numiem nespēja izteikt ne vārda.

— Vai jūs priekšdurvis pamatīgi aizcirtāt? — Mets jautāja.

Skots pamāja un noprasīja savukāt:

— Varbūt tu aizmirsi noslēgt otras?

— Neaizmiršu vis, — sirdīgi atcirta Mets.

Baltais Ilknis pieglaimīgi atglauda ausis, tomēr palika sēžam, nemēģinādams tuvoties.

— Nu man viņu vajadzēs vest līdzi krastā.

Mets paspēra pāris soļu uz Baltā Ilkņa pusi, bet tas izvairījās. Dzinējs sāka suni trenkāt, bet tas veikli ieslī­dēja vīru bariņā un izlocījās tiem starp kājām. Pieplak- dams, izgrozīdamies, ikreiz pasizdamies sānis, viņš ne­parko nedevās gūstītājam rokā.

Taču, tiklīdz ierunājās mīļotais saimnieks, Baltais Ilknis tūliņ paklausīgi pieskrēja tam klāt.

— Visus šos mēnešus esmu viņu barojis, bet nu viņš

nelaižas man pat tuvumā, — sūrojās suņu dzinējs. — Jūs tak neesat sniedzis viņam ne kumosa kopš tām pirmajām pazīšanās dienām. Kā viņš, sasodīts, saprot, ka saim­nieks esat jūs?

Skots, kas glaudīja Balto Ilkni, piepeši pieliecās tuvāk sunim un norādīja uz svaigām griezuma brūcēm purnā un pāršķelto pieri.

Arī Mets noliecās un pārlaida plaukstu Baltajam Ilknim pār vēderu.

— Mēs, muļķi, aizmirsām logu. Viss vēders sagraizīts. Skaidrs, ka viņš iztriecies pa logu ar visām rūtīm!

Vīdons Skots neklausījās Meta vārdos. Viņš aši kaut ko apsvēra. «Aurora» nosvilpās pēdējo reizi. Cilvēki stei­dzās pa trapu uz krastu. Mets noraisīja savu kaklautu un apmeta to Baltajam Ilknim ap kaklu. Skots satvēra suņu dzinēja roku.

— Dzīvo sveiks, Met, vecais puika! Par vilku tev ne­vajadzēs man rakstīt. Redzi, es .. .

— Ko? — iesaucās suņu dzinējs. — Jūs taču negribē­siet teikt? …

— Tieši to gribēšu teikt. Ņem savu kaklautu! Es rak­stīšu tev par viņu.

Ticis līdz trapa vidum, Mets apstājās.

— Viņš neizcietīs klimatu! — Mets atgriezies sauca. — Vasarā jums viņu vajadzēs cirpt!

Trapu uzvilka, un «Aurora» sāka slīdēt prom no krasta. Vīdons Skots pamāja pēdējās atvadas. Tad viņš pagrie­žas un noliecās pie Baltā Ilkņa, kas stāvēja viņam cieši blakus.

— Nu, norēcies tagad, sasodīts, norēcies! — viņš mu­dināja, glāstīdams sunim galvu un berzēdams atglaustās ausis.

II NODAĻA DIENVIDOS

No tvaikoņa Baltais Ilknis nokāpa Sanfrancisko. Viņš bija satriekts. Viņa būtnes pamatos, dziļāk par saprātu un apziņu, sakņojās atskārta, kas varenības jēdzienu vien­mēr saistīja ar dieviem. Un nekad baltie cilvēki viņam nebija šķituši tik visvareni dievi kā pašreiz, kad viņš rikšoja pa Sanfrancisko slidenajām ietvēm. Līdz šim pa­zīto baļķu bfidu vietā viņš ieraudzīja milzīgi augstas ēkas. Ielas bija pilnas nebeidzamu briesmu — ar vezum­nieku ratiem, karietēm, automobiļiem; lieli zirgi vilka smagi piekrautus vezumus; tam visam pa vidu traucās drausmīgi tramvaji, kas ar dārdoņu un skaļo zvanīšanu lika atcerēties ziemeļu mežos redzēto lūšu ļauno rēkoņu.

Tas viss liecināja par varu. Visā, aiz visa bija jūtams cilvēks, kas te valdīja un vadīja, kā bija pieradis kopš neminami seniem laikiem valdīt pār visu. Tas bija neap­tverami, satriecoši. Baltais Ilknis jutās pagalam apstul­bots. Viņu sagrāba bailes. Tāpat kā bērnībā, kad viņš iz­juta savu nevarību un niecību, pirmoreiz no meža bie­zokņiem nokļuvis Pelēkā Bebra ciematā, arī tagad viņu, pieaugušu, lepnu suni spēku briedumā, pārņēma tā pati nevarības un niecības sajūta. Kas te bija dievu! No drūz­mas viņam saņirba raibs gar acīm. Ielu dārdoņa plēsa ausis vai pušu. Nemitīgā, trauksmainā kustība viņu ga­līgi apmulsināja. Stiprāk nekā jebkad viņš izjuta atkarību no mīļotā saimnieka, kuram sekoja uz pēdām, neizlaiz- dams lo no acīm, lai notiktu kas notikdams.

Taru pilsēta padrāzās Baltajam Ilknim garām kā murgs, kā nelāgs, drausmīgs, nereāls sapnis, kas viņu vel ilgi mocīja un biedēja pat miegā. Saimnieks viņu novietoja bagāžas vagonā, piesēja ķēdē kaktā starp če­modāniem un kaudzē sakrautām lādēm. Tur rīkojās kāds drukns, muskuļains dievs, trokšņaini bīdīdams un pār­kraudams kastes, vilkdams citas pa durvīm iekšā, krau­dams kaudzē, citas stumdams ārā, kur tās sagaidīja un uztvēra citi dievi.

Un šeit, daudzo mantu elles jūklī, saimnieks pameta Balto Ilkni vienu. Vismaz sākumā viņš nodomāja, ka ir galīgi pamests, līdz saoda, ka turpat blakus atrodas saim­nieka ceļa soma, un sāka to sargāt.

— Nāciet vien pats šurp! — vagona dievs īgni uzsauca pēc stundas, kad Vīdons Skots parādījās durvīs. — Tas suns man neļauj jūsu mantām ne pirkstu pielikt.

Baltais Ilknis izlēca no vagona. Tavu brīnumu! Pilsē­tas murgs bija izgaisis. Iekāpjot vagons viņam bija šķitis kā istaba mājā, kurai visapkārt plešas pilsēta. Pa to laiku pilsēta bija pazudusi. Ausīs vairs negranda tās dārdoņa. Visapkārt pletās jautra, saules pielijuši, rāma ainava. Taču viņam neatlika laika brīnīties par šo pārvērtību.

Viņš to pieņēma tāpat kā visas dievu neizprotamās izda­rības ik uz soļa. Tādi nu viņi reiz bija.

Atbraucējus sagaidīja pajūgs. Saimniekam tuvojās vī­rietis un sieviete. Sieviete izstiepa rokas un apķērās saim­niekam ap kaklu … tātad ienaidnieks! Nākamajā mirklī Vīdons Skots atrāvās no apkampiena un satvēra Balto Ilkni, kas bija pārvērties par rēcošu, trakojošu briesmoni.

— Viss kārtībā, māt, — Skots sacīja, turēdams Balto Ilkni un cenzdamies to nomierināt. — Suns domāja, ka tu gribi man darīt pāri, bet to neviens nedrīkst. Viss kār­tībā. Viss kārtībā. Gan viņš drīz vien apradīs.

— Bet līdz tam laikam drīkstēšu apmīļot savu dēlu tikai tad, kad viņa suņa nebūs klāt, — smiedamās atteica māte, vēl gluži bāla aiz pārciestā izbīļa.

Viņa paraudzījās uz Balto Ilkni, kas, spalvu sacēlis un joprojām ņurdēdams, nenolaida no viņas saniknotās acis.

— Viņam jāpierod, un viņš pieradīs, to jūs drīz vien redzēsiet, — apgalvoja Skots.

Brītiņu viņš klusi mierināja Balto Ilkni, bet tad stingrā balsī pavēlēja:

— Gulsties, ser! Guli!

To saimnieks bija Baltajam Ilknim iemācījis, un viņš paklausīja, kaut gan apgūlās, negribīgi vilcinādamies.

— Nāc nu, māt!

Skots apskāva māti, tomēr paturēdams acīs Balto Ilkni.

— Guli! — viņš brīdināja. — Guli!

Baltais Ilknis klusēdams boza spalvu, tā kā grasījās celties, bet tūliņ atslīga atpakaļ un noskatījās, kā naidīgā izdarība tika atkārtota. Nekas ļauns tomēr nenotika, arī svešais dievs, kas apskāva saimnieku, nenodarīja tam ne­kādu pārestību. Tad ceļa somas tika ieceltas ratos, un pēc tam tajos iekāpa arī mīļotais saimnieks — un Baltais Ilknis sāka cītīgi skriet pajūgam nopakaļ, reizēm panāk­dams rikšojošos zirgus un brīdinādams tos, ka pratīs gan uzmanīt, lai viņa dievam, kuru šie tik strauji rauj pa ceļu uz priekšu, ne matiņš nenokristu.

Pēc minūtēm piecpadsmit pajūgs iebrauca pa mūra vār­tiem un sāka ripot pa aleju, virs kuras augstā lokā slējās valriekstu koku lapotne. Ceļam gar abām pusēm pletās zālājs, kura plašumā šur tur bija iekutnpuši lieli, drukni ozoli. Pretstatā jaunajai, apcirptajai zālei saules izdedzi­nātie lauki vizēja zeltainā brūnumā, bet tālāk pacēlās kalnu nogāzes ar ganībām. Zaļajā maurā no neliela, viegli nolaidena pakalna lejup raudzījās māja ar daudziem lo­giem un garu verandu.

Baltajam Ilknim neradās iespēja to visu pamatīgi ap­lūkot. Tikko pajūgs ieripoja alejā, negantās dusmās, zvē­rojošām acīm un atžņiebtiem zobiem viņam virsū drāzās aitu suns. Tas ieskrēja starp viņu un saimnieku. Baltais Ilknis pat neieņurdējās, lai brīdinātu pretinieku, bet, spalvu sacēlis, klusēdams metās nāvējošā uzbrukumā. Taču lēciens aprāvās pusceļā. Viņš sastinga, priekškājas atdūrās zemē kā ieaugušas, un viņš bezmaz atkrita sēdus, tik dedzīgi viņš centās novērst sadursmi ar suni, kuram vēl nupat grasījās uzbrukt. Tā bija kuce, kuru dabas likums aizsargāja no šādiem uzbrukumiem. Mesties virsū kucei Baltajam Ilknim būtu nozīmējis rīkoties pret iedzimto instinktu.

Ar aitu suni turpretī bija pavisam citādi. Kucei šāds neuzbrukšanas instinkts nepiemita. No otras puses, viņa bija aitu suns ar ļoti spēcīgām iedzimtām bailēm no meža zvēriem, īpaši no vilkiem. Baltais Ilknis viņai bija vilks, dzimis laupītājs, kas bija uzbrucis aitu ganāmpulkiem jau tad, kad viņas tāltālie senči sāka tos apsargāt. Tiklīdz Baltais Ilknis aprāvās lēcienā un novērsās, lai izvairītos no saskarsmes, kuce metās viņam virsū. Sajutis tās zo­bus savā plecā, viņš neviļus ieņurdējās, bet ir nemēģināja kost pretī. Stīvām kājām viņš bikli kāpās atpakaļ, lūko­dams apmest uzbrucējai līkumu. Viņš izpūlējās gan šā, gan tā, grozījās un līkumoja, taču nekur netika. Kuce visu laiku aizšķērsoja ceļu.

— Kollij, šurp! — uzsauca svešais vīrs, kas sēdēja ratos.

Vīdons Skots iesmējās.

— Nekas, tēt. Tā ir laba mācība. Baltajam Ilknim te būs daudz kas jāiegaumē, jo labāk, ja viņš to sāks tūliņ. Gan jau pieradīs.

Pajūgs brauca tālāk, un Kollija visu laiku pinās Bal­tajam Ilknim pa priekšu. Nogriezies no ceļa un apskrie- dams likumu pa zālāju, viņš centās aizskriet kucei priekšā; bet tā ar mazāku likumu pasteidzās pretī un sagaidīja viņu ar baltiem, atžņiebtiem zobiem. Baltais Ilknis traucās pāri ceļam un mēģināja otrā pusē pa zālāju tikt pie mērķa, bet arī tur viņa jau gadījās priekšā.

Kati veda saimnieku projām. Baltais Ilknis redzēja tos nozūdam starp kokiem. Stāvoklis kļuva izmisīgs. Viņš vēlreiz lūkoja apmest loku. Kollija ātri sekoja viņam pa pēdām. Tad viņš negaidot pagriezās tai taisni pretī. Tas bija vecs pārbaudīts cīņas paņēmiens. Ar savu plecu viņš spēcīgi piegrūda kucei pie kamieša. Trieciens kuci nogāza zemē. Viņa ne tikai pakrita, bet ar ātrā skrējiena inerci vairākas reizes apvēlās ripā; cenzdamās noturēties, viņa atspērās ar kājām ceļa grantī un aiz ievainota lepnuma un zaudētās pašcieņas skaļi iekaucās.

Baltais Ilknis lieki nevilcinājās. Ceļš bija atbrīvots, un vairāk viņam nekā nevajadzēja. Kollija kaukdama un rie­dama sāka drāzties viņam pakaļ. Viņš joņoja taisni uz priekšu, bet, ja nu reiz bija runa par īstu skriešanu, tad Baltais Ilknis dažu labu varēja pamācīt, kā tas darāms. Kuce joņoja aizgūtnēm, histēriski, katrā lēcienā piepūlē­dama visus muskuļus, likdama lietā pēdējos spēkus; bet Baltais Ilknis bez grūtībām slīdēja arvien tālāk, viņš skrēja viegli, klusu, aizplīvoja pa zālāju kā rēgs.

Apskrējis apkārt mājas stūrim, viņš pie parādes dur­vīm panāca pajūgu. Tas bija apstājies, un saimnieks pat­laban kāpa ārā. Sajā mirklī, vēl joprojām joņojot pilnā ātrumā, Baltais Ilknis pēkšņi sajuta, ka viņam uzbrūk no sāniem. Viņam virsū drāzās skotu kurts. Baltais Ilknis gribēja uzbrukumu atsist. Taču viņš skrēja pārāk ātri un svešais suns atradās pārāk tuvu. Tas ietriecās viņam sā­nos. No negaidītā belziena Baltais Ilknis nogāzās zemē un apmeta kūleni. Kad viņš pielēca kājās, viņam bija baismīgs izskats: ausis cieši pieglauztas galvai, lūpas raustījās, deguns saraukts, un atņirgtie zobi klaudzēdami sacirtās turpat pie svešā suņa mīkstā kakla.

Saimnieks skrēja šurp, bet atradās vēl pārāk tālu: kur­tam dzīvību izglāba Kollija. Iekams Baltais Ilknis pa­guva otrreiz lēkt izšķirošajā triecienā, pareizāk sakot, kad viņš jau grasījās lēkt, pieskrēja Kollija. Viņa bija gan­drīz bez elpas, nemaz jau nerunājot par pazemojumu, ka tika bez ceremonijām notriekta ceļa putekļos, tādēļ tagad piedrāzās kā viesuļvētra — kvēlodama aizvainotā paš­cieņā, pamatotā niknumā un instinktīvā naidā pret šo laupītāju no Ziemeļu mežiem. Taisnā leņķī viņa deva Bal­tajam Ilknim belzienu pašā lēciena brīdī, un viņš vēlreiz nogāzās un apmeta kūleni.

Nākamajā mirklī piesteidzās saimnieks, pieturēja ar vienu roku Balto Ilkni, kamēr viņa tēvs pasauca pie sevis abus pārējos suņus.

— Ir nu gan sirsnīga sagaidīšana vilkam vientuļnie­kam no Arktikas, — sacīja saimnieks, gaidīdams, līdz Baltais Ilknis, juzdams viņa glāstošo roku, pamazām no­mierinās. — Cik zināms, viņš visā mūžā tikai vienu vie­nīgu reizi notriekts no kājām, bet šeit izvārtīts pa zemi divreiz pusminūtes laikā.

Pajūgs aizbrauca, un no mājas iznāca vēl vairāki sveši dievi. Daži palika bijīgi stāvam pa gabaliņu, bet divi, proti, sievietes, atkārtoja naidīgo izdarību, apķeroties saimniekam ap kaklu. Taču Baltais Ilknis jau sāka pie šādas rīcības pierast. Likās, nekas ļauns no tā nenotika, turklāt arī dievu runā nekas nešķita draudīgs. Šie dievi gribēja tuvoties ari Baltajam Ilknim, bet viņš tos laikus ar ņurdienu brīdināja, un to pašu darīja saimnieks, kaut ko paskaidrodams. Šādos brīžos Baltais Ilknis cieši pie­glaudās saimniekam pie kājām — un tas viņu nomieri­nāja, noglāstot savam sunim galvu.

Paklausīdams komandai «Dik, vietā!», kurts bija uzkāpis pa kāpnēm un nogūlies uz verandas, vēl joprojām ņurdē­dams un drūmi noraudzīdainies svešajā atnācējā. Koliiju bija pievākuši kāda no svešajām dievēm un, apskāvusi abām rokam tās kaklu, čubināja un glaudīja kuci; Kollija tomēr bija pārāk pārsteigta un sašutusi, nemierīgi smilk- stēdama, viņa sūdzējās par to, ka dievi atļauj šim vil­kam te uzturēties^ dziļi pārliecināta, ka tā ir liela kļūda.

Visi dievi kāpa augšā uz verandu. Baltais Ilknis cieši sekoja savam saimniekam pa pēdām. Diks, uz verandas gulēdams, nikni ierūcās, un Baltais Ilknis, augšup kāp­dams, sacēla spalvu un atrūca pretī.

— Ievediet Koli iju iekšā un ļaujiet tiem abiem izkau­ties, — ierosināja Skota tēvs, — pēc tam viņi kļūs labi draugi.

— Tādā gadījumā Baltajam Ilknim, lai pierādītu savu draudzību, vajadzēs kļūt par galveno sērotāju bērēs, — smiedamies atteica saimnieks.

Skots, vecākais, neticīgi paraudzījās vispirms uz Balto Ilkni, tad uz Diku un pēdīgi uz savu dēlu.

— Vai tu domā, ka? …

Vīdons palocīja galvu.

— Tieši to es domāju. Minūtes, vēlākais, divu minūšu laikā tavs Diks būs pagalam.

Viņš pagriezās pret Balto Ilkni.

— Nāc šurp, vilks! Iekšā būs jāiet tev.

Baltais Ilknis stīviem soļiem uzkāpa līdz augšai un pārgāja pāri verandai, asti atšāvis un Diku no acīm ne- izlaizdams, lai novērstu iespējamu uzbrukumu no sāniem un nodrošinātos pret nezināmām briesmām, kas viņam varētu uzklupt no mājas iekšienes. Taču no turienes, šķiet, nekas briesmīgs nedraudēja un, kad, iekšā iegājis, viņš vērīgi palūkojās visapkārt, kur šausmonis būtu varējis noslēpties, arī nekā aizdomīga nemanīja. Tad, apmierināti nosēkdamies, viņš apgūlās saimniekam pie kājām, vērīgi sekodams visam, kas apkārt notiek, ik mirkli būdams ga­tavs traukties kājās un cīnīties par savu dzīvību ar vi­siem briesmekļiem, kas viņam droši vien uzglūnēs šajā slazdā.

III NODAĻA DIEVU VALSTĪBA

Baltais Ilknis jau pēc dabas prata piemēroties, turklāt viņš bija daudz ceļojis un iemācījies, cik nepieciešami ir pieskaņoties jaunajai videi. Seit Sjeravistā, kā sauca ties­neša Skota muižu, Baltais Ilknis drīz vien sāka justies kā mājās. Ar suņiem turpmāk vairs nekādi ķīviņi neiz­nāca. Tie, šķiet, labāk saprata Dienvidzemes dievu ierašas nekā viņš, un to acīs Baltais Ilknis bija reabilitēts, kad iegāja mājā kopā ar dieviem. Šie suņi vēl nekad nebija sastapušies ar vilku, bet, ja jau dievi neiebilda pret tā klātbūtni, tad dievu suņiem neatlika nekas cits kā šim likumam pakļauties.

Dikam sākumā bija jāpārdzīvo daži neveikli brīži at­tieksmē pret Balto Ilkni, bet pēc tam viņš samierinājās un sāka uzskatīt atnācēju par mājas piederumu. Ja viss būtu risinājies pēc Dika prāta, abi suņi būtu kļuvuši labi draugi; bet Baltais Ilknis draudzību nevēlējās. Viņš no citiem suņiem prasīja tikai vienu: lai viņu liek mierā. Visu mūžu viņš bija turējies nomaļu no saviem ciltsbrā­ļiem un arī tagad ilgojās palikt vienatnē. Dika uzmācība viņu apgrūtināja, un viņš ņurdēdams to atvairīja. Jau Ziemeļos viņš bija izpratis, ka nedrīkst aiztikt saimnieka suņus, un šo mācību turēja prātā arī tagad. Bet viņš pa­stāvēja, lai ievēro arī viņa prasību dzīvot atšķirtībā, un tik pilnīgi ignorēja Diku, ka lādzīgais kurts beidzot atteicās no tuvošanās mēģinājumiem un vairs neinteresē­jās par viņu vairāk kā par slitas stabu staļļa priekšā.

Ar Kolliju bija citādi. Viņa gan piecieta Balto Ilkni, jo tāda bija dievu pavēle, taču miera tam nedeva. Viņas at­miņa glabāja nojausmu par neskaitāmiem noziegumiem, ko viņš un viņa ciltsbrāļi savā laikā izdarījuši pret viņas senčiem. Uzbrukumus aitu ganāmpulkiem nebija iespē­jams aizmirst ne vienā dienā, ne vienā paaudzē. Tas viss viņu sauktin sauca atriebt. Viņa nedrīkstēja vērsties pret dieviem, kas vilku uzņēma savā mājā, toties neviens viņai neliedza dažādā veidā tam sagandēt dzīvi, kad vien radās iespēja. Viņu starpā pastāvēja paaudžu paaudzēm sens naids, un viņa bija nolēmusi vilkam to pastāvīgi no jauna atgadinat.

Kollija izmantoja sava dzimuma priekšrocības, lai vi­sādi vajātu un spīdzinātu Balto Ilkni. Viņa instinkts aiz­liedza darīt Koliijai pāri, taču tās uzmācība savukārt neļāva kuci ignorēt. Kad tā metās viņam virsū, viņš pa­grieza asajiem zobiem pretī biezā kažoka sargāto kamiesi un aizsoļoja stīvi un cienīgi. Kad viņa uzmācās pārāk neatlaidīgi, Baltais Ilknis bija spiests griezties kā vilciņš, visu laiku, galvu sargājot, ar plecu pret uzbrucēju, pa­cietīgu, garlaikotu izteiksmi acīs. Lāgiem gan ašs kodiens pakaļkājā pasteidzināja viņa atkāpšanos, kurā vairs ne­bija nekada~cienīguma. Un tomēr viņš prata saglabāt paš­cieņu, kas šķita gandrīz svinīga. Kad vien bija iespē­jams, viņš ignorēja Kollijas klātbūtni un vispār centās griezt tai ceļu. Izdzirdis kuci tuvojamies, viņš piecēlās un devās projām.

Baltajam Ilknim vēl daudz ko vajadzēja mācīties. Sa­līdzinājumā ar sarežģītajiem apstākļiem Sjeravistā dzīve Ziemeļos bija ritējusi neiedomājami vienkārši. Vispirms viņam vajadzēja iepazīt saimnieka ģimeni. Tam viņš zi­nāmā mērā bija sagatavojies. Tāpat kā Pelēkajam Bebram piederēja Mitsahs un Klukuča, kas dalījās ar viņu ēdienā un ugunskura siltumā un gulēja zem viņa segām, tā ta­gad Sjeravistā visi mājas iedzīvotāji piederēja mīļotajam saimniekam.

Taču atšķirība bija liela, patiesībā pastāvēja daudzas atšķirības. Sjeravistas saimniecība bija nesalīdzināmi pla­šāka par Pelēkā Bebra vigvamu. Te iznāca saskaršanās ar dažādiem cilvēkiem. Te bija tiesnesis Skots un viņa sieva. Bija saimnieka abas māsas Beta un Mērija. Bija

viņa sieva Alise un bērni — Vīdons un Moda, četrus un sešus gadus veci knīpas. Neviens neprata Baltajam Ilknim pastāstīt par šiem cilvēkiem, viņš nekā nezināja par viņu radniecību un nekad nespēs to saprast. Taču ļoti drīz viņš apjēdza, ka tie visi pieder saimniekam. Katrā iespējamā brīdī vērodams cilvēku rīcību, valodu un balss intonāci­jas, viņš pamazām atskārta, cik tuvs katrs no šiem cilvē­kiem ir saimniekam un cik lielu saimnieka labvēlību bauda. To izpētījis, Baltais Ilknis attiecīgi pret katru iz­turējās. Kas saimniekam šķita vērtīgs, to par vērtīgu sāka uzskatīt arī Baltais Ilknis; kas saimniekam dārgs un sau­dzējams, to kā dārgumu sargāt un glabāt ir suņa pienā­kums.

Tas vispirmām kārtām attiecās uz abiem bērniem. Bal­tais Ilknis visu mūžu bija pret bērniem jutis nepatiku. Viņš necieta bērnu rokas un bijās no tām. Dzīvojot indi­āņu ciematos, viņš atliku likām dabūja iepazīt to nesau- dzību un nežēlību. Kad Vīdons un Moda pirmo reizi vi­ņam tuvojās, viņš brīdinot ieņurdējās un uzlūkoja mazos niknām acīm. Saimnieka belziens un asais uzsauciens lika Baltajam Ilknim samierināties ar bērnu glāstiem, kaut gan viņš nepārstāja ņurdēt, kamēr mazās rokas viņu bu- žināja, un ņurdoņa nepauda ne mazāko maigumu. Vēlāk viņš ievēroja, ka puišelim un meitenei saimnieka acīs ir milzu vērtība. Pēc tam vairs nevajadzēja ne belziena, ne asa vārda, kad mazajiem iegribējās suni paglaudīt.

Tomēr Baltais Ilknis nekad neizrādīja sevišķu sirsnību. Saimnieka bērniem viņš pakļāvās ar neslēptu, bet godīgu nepatiku un pacieta to pieskaršanos, kā būtu pacietis sā­pīgu operāciju. Kad vairs nemaz nevarēja izturēt, viņš piecēlās un noteiktā gaitā aizgāja savu ceļu. Taču pēc zināma laika bērni viņam pat iepatikās. To viņš, protams, neizrādīja un pats nekad tiem netuvojās. Tomēr necen­tās pazust tiem no acīm, bet gaidīja tos pienākam klāt. Un vēl pēc laiciņa tika redzēts, kā suņa acis priecīgi iemirdzējās, kad mazie tuvojās, un, tiem aizejot citās ro­taļās, viņš ar nožēlu noraudzījās bērniem nopakaļ.

Pie visa bija jāpierod, un tas prasīja laiku. Nākamais pēc bērniem Baltā Ilkņa uztverē bija tiesnesis Skots. Šā­dai uztverei, jādomā, bija divēji iemesli. Pirmkārt, likās, tiesnesis bija vērtīgs saimnieka īpašums, otrkārt, viņš sunim neuzmācās. Baltajam Ilknim labprāt patika gulēt tiesnesim pie kājām, kad tas, verandā sēdēdams, lasīja avīzi, šad tad pagodinot suni ar skatienu vai kādu vārdu, neuzmācīgi ļaujot noprast, ka pamanījis tā klātbūtni. Taču tas notika vienīgi tad, kad saimnieka nebija tu­vumā. Tiklīdz parādījās saimnieks, Baltais Ilknis vairs neredzēja neviena cita.

Visiem ģimenes locekļiem Baltais Ilknis ļāva sevi glau­dīt un mīlināt; taču neviens nespēja līdzināties saimnie­kam. Pat maigākais pieskāriens neizraisīja viņa mīlīgo ņurdieriu, un, lai kā viņi nopūlējās, suns nebija piedabū­jams pieglausties kādam citam. So padevības, pakļāvības un absolūtās uzticības izpausmi viņš glabāja vienīgi saim­niekam. īstenībā viņš Skota ģimenes locekļus skatīja un vērtēja tikai kā mīļotā saimnieka īpašumu.

Drīz vien Baltais Ilknis iemācījās atšķirt ģimenes lo­cekļus no mājas kalpotājiem. Tie no viņa baidījās, un viņš tikai ar pūlēm noturējās, nebrucis tiem virsū. No tā viņu atturēja atskārta, ka arī šie cilvēki pieder saimniekam. Starp Balto Ilkni un viņiem valdīja neitralitāte, nekas vairāk. Viņi vārīja saimniekam ēst, mazgāja traukus un darīja citus darbus, gluži kā Klondaikā bija darījis Mets. īsi sakot, viņi bija saimniecības sastāvdaļa.

Vēl vairāk Baltajam Ilknim vajadzēja mācīties un iegau­mē! ārpus pašas mājas. Saimnieka valstība bija liela un plaša, tomēr tai bija arī robežas.

Gar Sjeravistas laukiem veda lielceļš. Aiz tā sākās visu dievu kopīgā valstība — ceļi un ielas. Aiz žogiem pletās citu dievu īpašumi. Neskaitāmi likumi valdīja pār visām lietām un noteica, kā Baltajam Ilknim jāizturas; taču viņš nesaprata dievu valodu — un viņam atlika mā­cīties vienīgi no paša pieredzes. Viņš rīkojās sakarā ar savu instinktu, kamēr nesaskārās ar kādu no cilvēku liku­miem. Pāris reižu ar to sadūries, viņš likumu iegaumēja un turpmāk to paklausīgi izpildīja.

Tomēr visspēcīgāk viņu ietekmēja saimnieka roka un balss noskaņa. Baltais Ilknis tik stipri mīlēja saimnieku, ka viena pati dunka sāpēja daudz skaudrāk nekā visi si­tieni, ko viņš jel kad bija saņēmis no Pelēkā Bebra un Skaistā Smita. Tie bija ievainojuši tikai miesu; gars, lepni un dumpīgi sacēlies, joprojām kvēloja niknumā. Saim­nieka dunka bija pārāk viegla, lai nodarītu miesai sāpes. Taču tā ievainoja dziļāk un smeldzīgāk. Tā pauda saim­nieka nosodījumu, un tas skāra Baltā Ilkņa sirdi.

Jāpiezīmē, ka dunkas viņš nesaņēma bieži. Saimnieks audzināja Balto Ilkni ar balsi. No tās suns saprata, vai rīkojas pareizi vai ne. Tā noteica viņa uzvedību, tā va­dīja viņa rīcību. Tā bija kompass, kas viņam rādīja ceļu un mācīja izprast jaunās zemes un dzīves likumus.

Ziemeļos vienīgais mājdzīvnieks bija suns. Visi pārējie radījumi dzīvoja savvaļā un, ja vien nebija pārāk spē­cīgi, bija ikviena suņa likumīgs medījums. Visu mūžu Baltais Ilknis bija dzīvos radījumus medījis iztikai. Vi­ņam pat prātā neienāca, ka Dienvidos ir citādi. Taču, dzīvojot Santa Klāras ielejā, viņš to drīz vien uzzināja. Kādu rītu, aizklīdis aiz mājas stūra, viņš sastapa no putnu kūts izbēgušu vistu. Baltajam Ilknim, protams, tū­liņ iegribējās to notiesāt. Pāris lēcienu, tad pazibēja balti zobi, atskanēja pārbīļa brēciens — un dēkainei pienāca gals. Vistiņa bija labi barota, trekna un mīksta; purnu aplaizīdams, Baltais Ilknis nosprieda, ka tāds medījums nav peļams.

Vēlāk tajā pašā dienā viņam pie staļļa atkal ceļā pa­gadījās klejojoša vista. Viens no zirgu puišiem steidzās to glābt. Nezinādams nekā par Baltā Ilkņa raksturu, viņš paķēra par pārmācības ieroci šmaugu pātagu. Sajutis pirmo pātagas cirtienu, suns pameta vistu un gāzās virsū cilvēkam. Balto Ilkni būtu savaldījusi nūja, tikai ne pā­taga. Otrais cirtiens viņu sasniedza lēcienā, un viņš to saņēma klusēdams, pat nesaraudartiies sāpēs; kad suns klupa zirgu puisim pie rīkles, tas, iekliegdamies «Vai die­viņ!», atstrepuļoja atpakaļ. Puisis nometa pātagu un ar rokām sargāja kaklu. Rezultātā delms tika pāršķelts līdz kaulam.

Nabaga cilvēks bija drausmīgi pārbijies. Viņu tik daudz nesamulsināja Baltā Ilkņa negantais niknums kā baismā klusēšana. Sargādams ar sakosto roku kaklu un seju, viņš mēģināja tikt līdz šķūnim. Ļauni puisim būtu klājies, ja pēkšņi nebūtu parādījusies Kollija. Tāpat kā viņa jau reiz bija izglābusi dzīvību Dikam, viņa tagad izglāba zirgu puisi. Niknumā zvērodama, viņa brāzās virsū Bal­tajam Ilknim. Viņai tātad bijusi taisnība. Viņa bijusi gud­rāka par lētticīgajiem dieviem. Visas viņas aizdomas biju­šas pamatotas. Sensenais laupītājs atkal uzņēmis vecos niķus.

Zirgu puisis iebēga stallī, bet Baltais Ilknis centās at­vairīt Kollijas negantos zobus vai arī grieza tiem pretī kamiesi, pats virpuļodams kā vilciņš. Taču Kollija šoreiz neapmierinājās un nemeta pēc brīža mieru kā citām rei­zēm. Tieši otrādi, viņas uzbudinājums un niknums ar katru mirkli pieauga, līdz pēdīgi Baltais Ilknis aizmirsa lepnumu un meklēja glābiņu, aizbēgot uz tīrumiem.

— Viņš iemācīsies likt vistas mierā, — saimnieks sa­cīja, — bet es nevaru viņam to iemācīt, ja neesmu no­tvēris tieši pie nedarba.

Divas dienas vēlāk nedarbs tika izdarīts, turklāt daudz plašākā apjomā, nekā saimnieks bija paredzējis. Baltais Ilknis pamatīgi izpētīja vistu kūti un vistu parašas. Vēlu vakarā, kad tās jau bija satupušas laktā, viņš uzrāpās uz nesen sakrautu baļķu grēdas. No turienes viņš nokļuva uz vistu kūts jumta, atrada lūku un pa to nolēca zemē. Mirkli vēlāk viņš jau atradās kūtī — un slaktiņš sākās.

No rīta, kad saimnieks iznāca verandā, viņa skatiens atdūrās pret piecdesmit baltām leghornietem, ko staļļa puisis bija noguldījis glītā rindā. Saimnieks klusi iesvil­pās — sākumā aiz pārsteiguma, bet beigās jau aiz ap­brīnas. Viņa skatiens sastapās arī ar Balta Ilkņa acīm, kurās viņš neredzēja ne mazākā kauna vai apjukuma pa­zīmju. Suns izturējās lepni, it kā būtu izdarījis uzteicamu darbu, par ko gaidāms atalgojums. Viņš neapzinājās grēka. Domājot par nepatīkamo pienākumu, saimnieks cieši saknieba lūpas. Tad skarbi uzrunāja bez vainas vai­nīgo, un viņa balsī grandīja dieva dusmība. Runādams viņš bakstīja Baltā Ilkņa purnu pret nogalinātajām vis­tām un pamatīgi tam iebelza.

Baltais Ilknis nekad vairs nemēģināja ielauzties vistu kūtī. Likums to aizliedza, un viņš bija likumu izpratis. Pēc tam saimnieks viņu aizveda pie vistām. Ieraugot vis­apkārt lidināmies dzīvo barību turpat degungalā, Balta­jam Ilknim, dabiski, radās vēlēšanās lēcienā sagrābt kādu vistu. Viņš jau grasījās lēkt, kad saimnieka balss viņu apturēja. Viņi palika kūtī veselu pusstundu. Dabiskā tiek­sme vairākkārt ņēma virsroku, bet ikreiz, tikko Baltais Ilknis gribēja tai paklausīt, saimnieka balss viņu laikus apstādināja. Tā viņš iegaumēja likumu un, pirms viņi bija izgājuši no vistu valstības, iemācījās nelikties gar šiem putniem ne zinis.

— Vistu kodēji nav izmācāmi, — skumji galvu grozī­dams, pie brokastīm sacīja tiesnesis Skots, kad dēls vi­ņam pastāstīja, kā apmācījis Balto Ilkni. — Ja suns tādā niķi ieņemies un dabūjis nobaudīt asinis… — Viņš vēl­reiz skumīgi nogrozīja galvu.

Taču Vīdons Skots nebija ar tēvu vienis prātis.

— Zini, ko es izdarīšu, — viņš beidzot ieteicās, — ieslēgšu Balto Ilkni vistu kūtī uz visu pēcpusdienu.

— Padomā jel par vistām, — iebilda tiesnesis.

— Vēl vairāk, — dēls turpināja, — par katru nogali­nātu vistu es tev samaksāšu zelta dolāru sāpju naudas.

— Bet tēvam arī vajadzētu uzlikt kādu sodu, _ iemi­nējas Beta.

Māsa viņai piebalsoja, un vjsi pārējie ģimenes locekļi, kas sēdēja pie galda, ierosinājumu atbalstīja. Tiesnesis Skots piekrizdams pamāja.

— Labi. — Vīdons Skots mirkli padomāja. — Ja Bal­tais Ilknis zināmā laika sprīdī nebūs aizticis nevienu vistu, tev par katrām desmit minūtēm, ko viņš pavadīs vistu kūtī, vajadzēs svarīgā un svinīgā balsī, kādā tu parasti pasludini spriedumu, viņam pateikt: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»

No dažādiem slēpņiem ģimenes locekļi vēroja, kas no­tiks. Taču viņi piedzīvoja vilšanos. Kad saimnieks bija Balto Ilkni ieslēdzis kūtī un pats aizgājis, suns nolikās zemē un aizmiga. Tikai vienu pašu reizi viņš piecēlās un aizgāja pie ūdens siles padzerties. Gar vistām viņš neli­kās ne zinis. Viņam tās vienkārši neeksistēja. Pulksten četros viņš ieskrējies uzlēca uz kūts griestiem un, otrā pusē nolēcis no jumta zemē, rāmiem rikšiem devās uz māju. Viņš bija likumu iemācījies. Verandā tienesis Skots visas sajūsminātās ģimenes klātbūtnē, Baltajam Ilknim acīs skatīdamies, sešpadsmit reižu lēnām un svinīgi pa­ziņoja: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»

Taču likumu bija tik daudz, ka Baltais Ilknis bieži ap­juka un izpelnījās nežēlastību. Viņam vajadzēja paturēt prātā, ka nedrīkst aiztikt arī citiem dieviem piederošas vistas. Bez tam vēl bija kaķi, truši un tītari, tos visus vajadzēja likt mierā. Pēc pirmās iepazīšanās ar likumu Baltajam Ilknim radās iespaids, ka nedrīkst aiztikt ne­vienu dzīvu būtni. Ganībās aiz mājas paipala varēja ne­traucēta pacelties spārnos viņam pašā degungalā. Sa­sprindzis, drebēdams medību alkās, viņš apvaldīja savu instinktu un neizkustējās ne no vietas. Viņš pakļāvās dievu gribai.

Bet tad kādu dienu turpat ganībās aiz mājas viņš redzēja, kā Diks, iztramdījis zaķi, sāk dzīties tam pakaļ. Saimnieks mierīgi noskatījās un neiejaucās. Vēl vairāk, viņš pat paskubināja Balto Ilkni piedalīties medībās. No tās reizes Baltais Ilknis saprata, ka uz zaķiem aizliegums neattiecas. Beigu beigās viņš izprātoja likumu pilnīgi. Nedrīkst celt naidu ar mājdzīvniekiem. Nav nepieciešams ar tiem draudzēties, tomēr vismaz neitralitāte jāievēro. Toties citi dzīvnieki — vāveres, paipalas, zaķi — piederēja Pirmatnībai un nekad nebija pakļāvušies cilvēkiem. Tie bija katra suņa likumīgs laupījums. Dievi aizsargāja vie­nīgi pieradinātās būtnes un neļāva tām citai citu iznīci­nāt. Dievi bija noteicēji pār savu padoto dzīvību un nāvi un šo savu varu greizsirdīgi sargāja.

Santa Klāras ielejā dzīve salīdzinājumā ar vienkāršo dzīvi Ziemeļos bija gaužam sarežģīta. Galvenais, ko pra­sīja civilizācija, bija apvaldība un noturība — tā lielā sevis savaldīšana, kas šķita liega kā zirnekļa tīmeklis un tomēr bija cieta kā tērauds. Dzīvei te bija tūkstoš seju, un Baltajam Ilknim vajadzēja tās visas iepazīt — piemē­ram, kad viņš skrēja pakaļ saimnieka ratiem ceļā uz San- hosē pilsētu vai gaidīja uz ielas, kad pajūgs bija apstā­jies. Dzīve plūda viņam garām — dziļa, plaša un daudz­veidīga, nemitīgi ielauzdamās viņa apziņā, prasīdama no viņa acumirklīgu pieskaņošanos un reakciju un gan­drīz vienmēr likdama viņam apspiest savus dabiskos impulsus.

Pilsētā bija skārņi, kur gaļa karājās viegli sasniedzamā vietā. Bet gaļu nedrīkstēja aiztikt. Mājās, kur saimnieks gāja ciemos, bija kaķi, bet tos vajadzēja likt mierā. Un visur bija suņi, kas ņirdza viņam pretī zobus, bet šiem suņiem nedrīkstēja klupt kažokā. Pa ļaužu pilnajām ietvēm gāja neskaitāmi cilvēki, kuru uzmanību piesaistīja Baltais Ilknis. Tie apstājās, blenza uz viņu, piesauca vēl klāt citus, sāka viņu pētīt, uzrunāt un — visļaunākais — pat glaudīt. Bet viņam vajadzēja paciest svešo roku bīs­tamo pieskaršanos. Viņš iemācījās paciesties. Vēl vairāk, viņš pat pārvarēja savu neveiklību un biklumu. Visai augstprātīgi viņš pieņēma neskaitāmo svešo dievu uzma­nības izrādīšanu. To labvēlību viņš uzņēma ar labvēlīgu pašapziņu. No otras puses, viņam piemita kaut kas tāds, kas nepieļāva sevišķi familiāru izturēšanos. Svešie no­glaudīja viņam galvu un gāja tālāk, paši varen noprie­cādamies par savu drosmi.

Taču ne vienmēr Baltajam Ilknim laimējās tikt cauri tik viegli. Kad viņš rikšoja ratiem nopakaļ pa Sanhosē priekšpilsētas ielām, tur parasti gadījās daži puikas, kas viņam svieda ar akmeņiem. Bet viņš zināja, ka nedrīkst mesties tiem pakaļ un ieklupt stilbos. Šajos gadījumos viņam ar varu vajadzēja apspiest pašaizsardzības instinktu — un viņš to apspieda, jo pamazām kļuva par pieradinātu, civilizētu suni.

Tomēr patikt Baltajam Ilknim šī kārtība nepatika. Vi­ņam, zināms, nebija izprotama taisnīguma un godīgas' spēles abstraktā jēga. Taču zināmā mērā katrai dzīvai būtnei piemīt taisnīguma un godīguma izjūta, un viņam šķita netaisnīgi, ka nedrīkst aizstāvēties pret akmeņu sviedējiem. Viņš bija aizmirsis, ka starp viņu un dieviem noslēgtajā līgumā paredzēts — dieviem jārūpējas par viņu un viņš jāaizstāv. Bet kādu dienu saimnieks ar pā­tagu rokā izlēca no ratiem un nosukāja akmeņu sviedējus. Pēc tam akmeņi uz Balto Ilkni vairs nelidoja, viņš to saprata un jutas gandarīts.

Drīz viņam gadījās piedzīvot ko līdzīgu. Ceļā uz pil­sētu ap krogu lielceļu krustos slaistījās trīs suņi, kas ik­reiz sāka viņu vajāt, kad viņš skrēja garām. Zinādams, kā beidzas Baltā Ilkņa sadursmes ar suņiem, saimnieks nepagurdams bija kalis viņam galvā likumu, ka nedrīkst kauties. Labi iegaumējis šo likumu, Baltais Ilknis, skrie­dams garām krogam, ikreiz piedzīvoja ļoti nepatīkamus brīžus. Pēc pirmā uzbrukšanas mēģinājuma viņš ar niknu ņurdienu visus trīs suņus aizdzina pieklājīgā attālumā, bet tie vēl ilgi skrēja pakaļ ņerkstēdami, vaukšķēdami, viņu apvainodami. Tā turpinājās krietni ilgu laiku. Kroga apmeklētāji pat skubināja savus suņus uzbrukt Baltajam Ilknim. Kādu dienu viņi sāka tos atklāti pucināt. Saim­nieks apturēja zirgus.

— Ņem ciet! — viņš uzsauca Baltajam Ilknim.

Baltais Ilknis to nespēja aptvert. Viņš uzlūkoja pār­mijus gan saimnieku, gan suņus. Tad viņa skatiens, sa­traukti jautājot, atgriezās pie saimnieka.

Ņem ciet, vecīt! Sadod viņiem!

Baltais Ilknis vairs nekavējās. Pagriezies viņš klusē­dams gāzās virsū ienaidniekiem. Viņam pretī metas visi trīs vienprātīgi. Atskanēja rejas, ņurdieni, zobu klakstoņa, suņi savēlās vienā kamolā. Lielceļa putekļi savērpās mā­konī un aizsedza kaujas lauku. Taču pēc pāris minūtēm

divi suņi uz ceļa raustījās agonijā, bet trešais deva kā­jām ziņu. Tas pārlēca pār grāvi, izspraucās cauri žogam un aizjoņoja pa lauku. Baltais Ilknis tam sekoja vilka ātrumā, neizlaizdams ne skaņu, un, lauka vidū suni pa­nācis, to nokoda.

Šī trīskāršā slepkavība izbeidza visas viņa nepatikša­nas ar suņiem. Valodas izklīda pa visu ieleju, un cilvēki turpmāk parūpējās, lai viņu suņi nekaitina Cīkstoni Vilku.

IV NODAĻA DABAS BALSS

Mēneši ritēja cits aiz cita. Dienvidos pārtikas bija pār­pārēm, bet darba nekāda, un Baltais Ilknis dzīvoja lab­klājībā, pārticībā un laimē. Viņš bija nokļuvis Dienvidos ne ģeogrāfiskā nozīmē vien, visa viņa dzīve bija iegrie­zusies Dienvidos. Cilvēku laipnība viņu glāstīja ar sau­les staru maigumu, un viņš atplauka kā labā zemē iedēs­tīta puķe.

Un tomēr viņš ar kaut ko atšķīrās no citiem suņiem. Likumus viņš pārzināja labāk nekā tie, kas citādu dzīvi nebija redzējuši, un viņš šos likumus centās ievērot un pildīt labāk; un tomēr viņā bija patvēries zināms mežo- nīgums, it kā Pirmatnība viņu vēl turētu savā varā un viņā slēptais vilks tikai uz laiku būtu iemidzis.

Nekad viņš nebrāļojās ar citiem suņiem. Savējo vidū viņš bija vientulis un gribēja palikt vientuļš arī turpmāk. Kopš agras bērnības, ciezdams pārestības no Liplipa un visas kucēnu varzas, tāpat arī vēlāk suņu cīņu periodā, dzīvojot pie Skaistā Smita, viņš bija sācis neieredzēt su­ņus. Viņa dzīve bija izgājusi no normālās gultnes, un, attālinādamies no ciltsbrāļiem, viņš bija pieķēries cilvē­kiem.

Turklāt Dienvidos suņi pret viņu izturējās ar aizdo­mām. Viņš tajos modināja instinktīvas bailes no Pirmat­nības, un tie viņu allaž sagaidīja ar ņurdoņu, riešanu un kareivīgu naidu. Viņš savukārt drīz atskārta, ka cīņā ar šiem suņiem nemaz nav nepieciešams kost. Vajadzēja tikai atžņiebt zobus un saraukt purnu, un gandrīz vien­mēr rējīgie uzbrucēji atkāpās.

Taču Baltā Ilkņa dzīvē bija viena smaga sodība — Kollija: Tā viņam nenovēlēja neviena mierīga brīža. Viņa nepakļāvās likumiem, kā to darīja viņš. Lai saimnieks nopūlējās kā nopūlēdamies, viņam neizdevās piespiest Kol- liju sadraudzēties ar Balto Ilkni. Pastāvīgi tam ausīs skanēja kuces niknā, satrauktā ņurdoņa. Viņa neparko ne­spēja piedot Baltajam Ilknim vistu slaktiņu un domāja, ka nekas labs šim vilkam padomā nevar būt. Viņa to tiesāja par neizdarītiem nedarbiem un attiecīgi arī rīkojās. Viņa sagandēja Baltajam Ilknim dzīvi, sekodama kā po­licists uz katra soļa, ko viņš spēra staļļa tuvumā vai ārpus mājas, un vajadzēja tikai viņam ziņkārīgi pamest acis uz balodi vai cāli, lai Kollija sāktu neganti un nikni riet. Viņa iemīļotais paņēmiens, kā apklusināt kuci, bija apgulties, nolikt galvu uz priekšķepām un izlikties aizmi­gušam. Tas Koli iju ikreiz apmulsināja un nomierināja.

Ja neņēma vērā nepatikšanas, ko sagādāja Kollija, Baltā Ilkņa dienas ritēja labi un tīkami. Viņš bija iemā­cījies savaldīties un ievērot likumus. Ar laiku viņš kļuva nosvērts, rāms un filozofiski iecietīgs. Nebija vairs jā­dzīvo naidīgā vidē. Briesmas, sāpes un nāves draudi vairs neuzglūnēja no visām pusēm. Ar laiku izzuda arī pastā­vīgā šausmu un nelaimes nojausma. Dzīve bija kļuvusi tīkama un viegla. Tā plūda pa līdzenu gultni, to vairs neaptumšoja ne bailes, ne ienaids.

Pats to neapzinoties, Baltais Ilknis izjuta sniega trū­kumu. Ja viņš būtu pratis secīgi domāt, viņš droši vien būtu nospriedis: «Cik neparasti gara vasara,» — taču ta­gad viņš tikai neskaidri zemapziņā ilgojās pēc sniega. Tikpat neskaidri viņā modās neapjaustas ilgas pēc Zie­meļiem, īpaši vasarā, kad viņu mocīja saules svelme. Tas izpaudās vienīgi nemierā, kuram viņš pats nezināja cē­loņa.

Baltais Ilknis nekad nebija sevišķi ekspresīvs. Savu pie- ķērību viņš neprata izrādīt citādi, kā pieglaužot galvu un maigi ieņurdoties. Taču šeit viņš atklāja vēl trešo iespēju. Dievu smiekli Baltajam Ilknim vienmēr bija šķituši aiz­domīgi. Smiekli viņu satracināja, saniknoja līdz neprā­tam. Bet uz mīļoto saimnieku viņš nespēja dusmoties. Un, kad šis dievs reiz sāka, uz viņu skatīdamies, labsirdīgi, jokojot smieties, suns galīgi apjuka. Viņš juta mostamies senās, dzēlīgās dusmas, bet tās atdūrās pret mīlestību. Dusmoties viņš nespēja, taču kaut kas bija jādara. Vis­pirms viņš centās saglabāt cienīgu izskatu, bet saimnieks

sāka smieties skaļāk. Baltais Ilknis kļuva vēl svinīgāks, bet saimnieks smējās locīdamies. Beigu beigās saimnieka smiekli piespieda suni atteikties no majestātiskā cienī­guma. Žokļi neviļus papletās, lūpas savilkās uz augšu, acīs iemirdzējās izteiksme, kas pauda gan mīlestību, gan jautrību. Baltais Ilknis bija iemācījies smieties.

Viņš iemācījās arī kara spēles ar saimnieku, kurš viņu nogāza zemē, valstīja, dunkāja un izmēģināja pie viņa dažādus cīņas paņēmienus. Baltais Ilknis savukārt izlikās skaišarnies, sacēla spalvu, draudīgi ņurdēja un klakšķi­nāja zobus tik nikni, ka likās — žēlastības nebūs. Bet viņš nekad neaizmirsās. Zobi allaž sacirtās neiekoduši. Tad pašā kaujas karstumā, kad dunkas, grūdieni, zobu sacir­šanās un ņurdoņa jaucās juku jukām, viņi negaidot pār­trauca cīniņu, nostājās pa gabaliņu viens no otra un cieši paskatījās viens otram acīs. Un tikpat pēkšņi, kā saule atmirdz pār sabangotu jūru, abi sāka smieties. Viss bei­dzās ar to, ka saimnieks apskāva Balto Ilkni, bet tas sāka dūdot savu mīlas dziesmu.

Taču neviens cits kara spēlēs ar Balto Ilkni neielaidās. Viņš to nepieļāva. Ja kāds iedomājās mēģināt, suns pa­lika stāvam cienīgā poza, un brīdinājuma ņurdiens un saceltā spalva nepavisam nepauda vēlēšanos paplosīties. Tas, ka viņš šādu brivestību atļāva saimniekam, nebūt nenozīmēja, ka viņš ir parasts suns, kas savu mīlestību dāļā pa labi un pa kreisi un ir ar mieru uzjautrināt katru, kas gribēs ar viņu pameņģēties. Viņš mīlēja tikai vienu vienīgu cilvēku un ij nedomāja sadrumstaloties pats vai ļaut sadrumstalot savu mīlestību.

Saimnieks bieži mēdza izjāt, un pavadīt viņu izjādēs bija viens no Baltā Ilkņa galvenajiem pienākumiem. Zie­meļos viņš savu uzticību cilvēkiem pierādīja, ļaudams, lai viņu jūdz priekšā nartām; bet Dienvidos ar nartām ne­viens nebrauca un nekrāva arī suņiem nastas uz muguras. Tādēļ viņš te savu pieķeršanos izrādīja citādi — skrēja blakus saimnieka zirgam. Balto Ilkni nespēja nogurdināt pat visgarākā izjāde. Viņš skrēja kā īsts vilks — vien­mērīgi, bez piepūles, nejuzdams noguruma, un pat pēc piecdesmit jūdzēm bez grūtībām noskrēja zirgu.

Tieši sakarā ar izjādēm Baltajam Ilknim izdevās iemā­cīties vēl vienu veidu, kā izpaust savas jūtas, bet zīmīgi, ka viņš to izmantoja tikai divreiz mūžā. Pirmo reizi tas notika, kad saimnieks centās iemācīt savam temperamen-

līgajam tlrasiņu jājamzirgam turēties tā, lai jātnieks va­rētu atvērt un aizvērt vārtus, neizkāpjot no segliem. Ne­skaitāmas reizes viņš piejāja zirgu pie vārtiem un mēģi­nāja tos aizvērt, bet zirgs ikreiz satrūkās, kāpās atpakaļ vai sitās sānis. Ar katru mirkli tas kļuva nervozāks. Kad zirgs saslējās pakaļkājās, saimnieks iecirta tam piešus sānos un piespieda zirgu nolaist priekškājas zemē, bet tad rumaks sāka niķoties un spert ar pakaļkājām. Baltais Ilknis pieaugošā izbīlī vēroja šīs trakulības, līdz beidzot nenocietās un sāka aizsmakušā balsī draudīgi riet.

Lai kā viņš, saimnieka mudināts un skubināts, vēlāk centās ierieties, viņam tas izdevās vēl tikai vienu vienīgu reizi, un arī tad paša saimnieka nebija klāt. Tas norisinā­jās šādos apstākļos: saimnieks auļos jāja pāri ganībām, zirgam pie pašām kājām izlēca zaķis, zirgs satrūkās, me­tās sānis, klupa, saimnieks izlidoja no segliem un ar sa­lauztu kāju palika guļam zemē. Baltais Ilknis trakā nik­numā jau grasījās lēkt vainīgajam zirgam pie rīkles, bet saimnieka balss viņu apturēja.

— Mājās! Ej uz mājām! — saimnieks, pārliecinājies, kas ar viņu atgadījies, pavēlēja.

Baltajam Ilknim ļoti negribējās pamest saimnieku. Skots būtu uzrakstījis zīmīti, taču velti izmeklējās pa ka­batām papīru un zīmuli. Viņš vēlreiz pavēlēja Baltajam Ilknim doties uz mājām.

Suns jautājoši viņu uzlūkoja, jau grasījās iet projām, bet tad, klusi smilkstēdams, atgriezās. Saimnieks maiga, taču nopietnā balsī turpināja viņu pierunāt, un suns klau­sījās saslietām ausīm, sāpīgā saspringumā._

— Viss kārtībā, vecīt, skrien vien uz majam, — saim­nieks sacīja. — Ej uz mājām un pastāsti viņiem, kas ar mani noticis! Ej uz mājām, vilciņ! Uz mājām, aši!

Baltais Ilknis zināja, ko nozīmē «uz mājām», un, kaut arī nesaprata pārējos vārdus, atjēdza, ka saimnieks vēlas, lai viņš dodas mājup, un ka viņam jāpaklausa. Pagrie­zies viņš knaši aizrikšoja. Tomēr vēlreiz apstājas un svār­stīdamies palūkojās pār plecu atpakaļ.

— Uz mājām! — noskanēja asa pavēle, un šoreiz viņš tai pakļāvās bez ierunām.

Ģimene, pēc karstās dienas baudīdama pievakares at- vilgumu, bija apmetusies uz verandas. Baltais Ilknis at­skrēja noputējis, nokārsis un elsdams.

— Vīdons pārjājis, — ierunājās Vīdona māte.

Bērni, priecīgi iesaukdamies, apsveica Balto ilkni un skrēja tam pretī. Suns izvairījās no mazajiem, bet tie viņu iedzina kaktā starp šūpuļkrēslu un verandas margām. Viņš ierūkdamies centās izkļūt brīvībā. Bērnu māte bažīgi paraudzījās uz kaktu.

— Jāatzīstas, es tomēr uztraucos, kad bērni ņemas ap šo suni, — viņa sacīja. — Bīstos, ka vienā jaukā dienā tas viņiem var uzklupt.

Nikni ņurdēdams, Baltais Ilknis izlauzās no kakta, lē­cienā nogrūžot zēnu un meitenīti zemē. Māte piesauca bērnus pie sevis un, tos mierinādama, mācīja, lai nekai­tinot Balto Ilkni.

— Vilks paliek vilks, — piebilda tiesnesis Skots, — uz­ticēties tam nevar.

— Bet viņš nemaz nav tīrs vilks, — Beta centās aiz­stāvēt brāli, kura paša nebija klāt.

— To tu spried tikai pēc Vīdona apgalvojuma, — ties­nesis palika pie sava. — Viņš iedomājies, ka Baltajam Ilknim ir piejaukts nedaudz suņa asiņu. Uzprasi vien, un viņš pats tev pateiks, ka skaidri par to nekā nezina. Pēc izskata …

Viņš nepaguva pabeigt teikumu. Baltais Ilknis, neganti rūkdams, nostājās tieši viņam priekšā.

— Ej prom! Vietā! — tiesnesis Skots pavēlēja.

Baltais Ilknis pieskrēja pie saimnieka sievas. Viņa

spalgi iekliedzās, kad suns sagrāba zobos viņas kleitas stērbeli un parāva to tik stipri, ka plānais audums stirk- šķēdams saplīsa. Visi ieinteresēti pievērās sunim. Tas vairs nerūca, bet, galvu izslējis, skatījās uz viņiem. Kakls Baltajam Ilknim krampjaini raustījās, taču viņš nespēja izdabūt ne skaņas, kaut sasprindzināja visu ķermeni, pū­lēdamies atbrīvoties no tā neizprotamā, kas lauzās uz āru.

— Cerēsim, ka viņš nav kļuvis traks, — ierunājās Vī­dona māte. — Es jau vairākkārt esmu brīdinājusi Vīdonu, ka bīstos, vai ziemeļos dzimis dzīvnieks spēs izturēt mūsu klimatu.

— Man liekas, viņš grib kaut ko sacīt, — ieminējās Beta.

Šaja mirklī Baltais Ilknis ieguva valodu, kas izlauzās varenās, skaļās rejās.

— Vīdonam noticis kas ļauns! — dziļā pārliecībā iesau­cās saimnieka sieva.

Visi pietraucās kājās, un Baltais Ilknis tūliņ metās pa verandas kāpnēm lejup, ik pa mirklim palūkodamies at­pakaļ, vai viņam seko. Otro un pēdējo reizi mūžā viņš bija rējis un panācis, ka viņu saprot.

Pēc šā notikuma viņš iemantoja Sjeravistas iemītnieku sirsnību, un pat zirgu puisis, kuram viņš bija sakodis roku, atzina, ka Baltais Ilknis ir gudrs suns, kaut gan vilks. Tikai tiesnesis Skots neatkāpās no savām domām un, visiem par lielu nepatikšanu, ņēmās pierādīt savu teo­riju, balstīdamies uz aprakstiem enciklopēdijā un dažādās dabas zinātņu grāmatās.

Diena ritēja aiz dienas, dāsni lejot nebeidzamu saules mirdzumu pār Santa Klāras ieleju. Bet, kad tās sāka rauties īsākas un tuvojās Baltā Ilkņa otrā ziema Dien­vidos, viņš atklāja kaut ko jaunu un pavisam dīvainu. Kollijas zobi bija zaudējuši asumu. Kodieni kļuva rota­ļīgi un tik viegli, ka nemaz vairs nesagādāja sāpes. Viņš aizmirsa, ka kuce visu laiku bojājusi viņam omu, un, kad tā reiz sāka lēkāt viņam apkārt, arī viņš savā svinīgajā manierē mēģināja izturēties tikpat rotaļīgi, kas iznāca gaužam smieklīgi un neveikli.

Kādu dienu Kollija aizvilināja viņu skrējienā pāri pļa­vām un tālāk mežā. Tas notika pēcpusdienā, kad saim­nieks gatavojās doties izjādē, un Baltais Ilknis to zināja. Apseglotais zirgs jau gaidīja pie namdurvīm. Baltais Ilknis vilcinājās. Bet viņā pamodās kaut kas spēcīgāks par visiem likumiem, ko bija iemācījies, spēcīgāks par ierašām, ko bija piesavinājies, spēcīgāks par mīlestību uz saimnieku, spēcīgāks pat par dzīvotgribu; un, kad šajā svārstīšanās mirklī Kollija viņam viegli iekoda un aizjo­ņoja, viņš pagriezās un aizskrēja tai pakaļ. Saimnieks todien izjādē devās bez pavadoņa; bet pa mežu plecu pie pleca skrēja Baltais Ilknis un Kollija, gluži tāpat kā pirms gadiem viņa māte Kiče bija skrējusi ar veco Vien- aci pa klusējošo Ziemeļu meža biezokni.

V NODAĻA SNAUDOSAIS VILKS

Tieši ap šo laiku visas avīzes plaši un gari rakstīja par kāda ieslodzītā pārdrošo izbēgšanu no Sankventinas cietuma. Izbēgušais bija bīstams noziedznieks. Cilvēks,

kas sakropļots, jau piedzimstot. It kā aiz pārpratuma pie­dzimušais nebija iemantojis nekā laba no tā, ko viņam sniedza sabiedrības palīdzīgās rokas. Sabiedrības rokas ir nežēlīgas, un šis cilvēks kļuva par pamācošu piemēru tam, ko tās spēj izdarīt. Viņš bija kļuvis par zvēru — par zvēru cilvēka izskatā, turklāt par tik bīstamu zvēru, ka viņu varēja nosaukt vienīgi par plēsoņu.

Sankventinas cietumā viņu uzskatīja par nelabojamu. Viņa stūrgalvību nespēja salauzt nekādi sodi. Viņš bija ar mieru aiziet bojā, neprāta niknumā cīnīdamies līdz pē­dējam elpas vilcienam, bet nespēja dzīvot uzvarēts. Jo mežonīgāk viņš cīnījās, jo cietsirdīgāk sabiedrība ar viņu apgājās, bet cietsirdības vienīgais panākums bija tāds, ka viņš kļuva vēl negantāks. Spaidu krekls, badināšana un dauzīšana nebija pareizie cīņā pret Džimu Holu lieto­jamie paņēmieni; bet citādu apiešanos viņš nekad nebija pieredzējis. Tā ar viņu apgājās jau toreiz, kad viņš vēl bija mazs puišelis Sanfrancisko graustu rajonā — mīksts māls sabiedrības rokās, no kura varēja izveidot, ko vien vēlējās.

Kad Dzims Mols trešo reizi izcieta sodu cietumā, tur gadījās cietumsargs, kas bija gandrīz tāds pats zvērs kā viņš. Sargs izturējās pret cietumnieku nekrietni, apmeloja viņu uzraugam, nolaupīja viņam pat pēdīgās — nožēlo­jamās tiesības un vajāja viņu kā mācēdams. Sargs at­šķīrās no Džima Mola vienīgi ar to, ka staigāja, apbru­ņojies ar atslēgu saišķi un revolveri. Džimam Holam bija tikai kailas rokas un zobi. Tomēr kādu dienu viņš klupa sargam pie rīkles un iekodās tajā kā džungļu zvērs.

Pēc šā gadījuma Džimu Holu ievietoja nelabojamo ka­merā. Tur viņš nodzīvoja trīs gadus. Visa kamera bija caurcaurēm no dzelzs — grīda, sienas, griesti. Ne reizes viņš nedabūja redzēt ne debesis, ne sauli. Dienu tur val­dīja mijkrēslis, naktī — melns klusums. Viņš bija dzīvs aprakts dzelzs kapā. Viņš neredzēja cilvēku sejas, nedzir­dēja cilvēku balsis. Kad viņam iestūma barību, viņš rēca kā meža zvērs. Viņš nīda visu. Dienām un naktīm viņš gaudoja niknumā. Tad nedēļām un mēnešiem neizlaida ne skaņas, pats sagrauzdams savu dvēseli baismajā, melnajā klusumā. Un tomēr viņš bija cilvēks, un viņa prātā pe­rinājās trakākās šausmas, kādas jel kad rādījušās satra­cinātu smadzeņu murgos.

Un tad kādu nakti viņš izbēga. Uzraugs apgalvoja, ka tas neesot iespējams, taču kamera bija tukša, bet uz sliek­šņa gulēja noslepkavotā cietumsarga līķis. Divi citi no­slepkavoti cietumsargi norādīja viņa tālāko ceju pa cie­tumu līdz pat ārējam mūrim, un visus viņš bija nogali­nājis ar kailām rokām, lai izvairītos no trokšņa.

Nu viņš bija apbruņots ar nomaitāto cietumsargu iero­čiem — dzīvs arsenāls, kas, kalnos slapstīdamies, bēga, sabiedrības likumīgās varas vajāts. Par viņa galvu bija izsludināts daudz zelta. Mantkārīgie fermeri, ar bisēm apbruņojušies, dzina viņam pēdas. Ar viņa asinīm dažs labs varētu izpirkt ķīlu zīmi vai nosūtīt dēlu uz koledžu. Pilsoņu pienākuma mudināti, daudzi ņēma rokā šauteni un devās vajāt bēgli. Vesels suņu bars sekoja pa viņa asiņainajām pēdām. Arī likuma asinssuņi, sabiedrības algotņi, neatstājās no viņa iemītās takas ne dienu, ne nakti, izmantodami cīņai telefonu, telegrāfu un speciāl- vilcienus.

Reizēm viņi to bezmaz notvēra, un viri varonīgi stājās tam pretī vai metās bēgt, kur pagadījās, par lielu sa­jūsmu visai zemei, visiem, kas šīs ziņas lasīja avīzē, pie. brokastu galda sēžot. Pēc šādām sadursmēm kritušos un ievainotos nogādāja atpakaļ pilsētā, bet viņu vietā cil­vēka medībās stājās citi tīkotāji.

Un tad Džims ITols pazuda. Asinssuņi velti ošņāja iz­gaisušās pēdas. Apbruņoti vīri apturēja nevainīgus ferme­rus un pieprasīja, lai tie pierāda savu personību; asins- naudas kārotāji desmitiem reižu teicās atraduši kalnos Dzima Mola līķi.

Sjeravistā avīžu ziņojumus lasīja drīzāk ar satraukumu nekā ar ziņkāri. Sievietes bija pārbijušās. Tiesnesis Skots viņas mierināja un zoboja, taču bez īsta pamata, jo īsi pirms viņa aiziešanas pensijā Džims Hols bija stāvējis apsūdzēto solā un no viņa mutes saņēmis spriedumu. Tur­pat tiesas zālē visu cilvēku priekšā Džims Hols zvērēja, ka pienākšot diena, kad viņš atriebšoties tiesnesim, kas viņu notiesājis.

Tā bija vienīgā reize, kad Džims Hols patiesi nebija vainīgs. Viņš nebija izdarījis noziegumu, par kuru tika notiesāts. Tas bija gadījums, ko policijas un zagļu žar­gonā dēvē par «tīšu ietupināšanu». Džims Hols tika «ietupināts» par noziegumu, ko nebija pastrādājis. Ņemot vērā, ka apsūdzētais jau pirms tam bija divreiz tiesāts,

tiesnesis Skots piesprieda viņam piecdesmit gadus cietum­soda.

Tiesnesis Skots daudz ko nezināja, viņš nezināja arī to, ka neviļus kjuvis par līdzdalībnieku policijas mahinā­cijā, ka liecības safabricētas un sagrozītas, ka Džims Hols nav vainīgs noziegumā, kurā tika apsūdzēts. Džims Hols savukārt nezināja, ka tiesnesis Skots nav pareizi informēts. Džims Hols domāja, ka tiesnesim viss zināms un tas ir uz vienu roku ar policiju, piejaudams tik brē­cošu netaisnību. Tādēļ tai brīdī, kad tiesnesis Skots no­tiesāja apsūdzēto uz piecdesmit gadiem dzīvei, kas ne ar ko neatšķīrās no nāves, Džims ITols, kaisli ienīzdams sa­biedrību, kura vienmēr bija ar viņu apgājusies tik ļauni, pietraucās kājās un plosījās, līdz pusducis naidnieku zila­jos formas tērpos viņu savaldīja. Tiesnesi Skotu viņš uz­skatīja par pamatakmeni netaisnības cietoksnī un tāpēc tieši pār tiesnesi Skotu ļāva izvirst sava naida lavīnai, un piedraudēja atriebību nākotnē. Tad Džims Hols pazuda dzīvē, kas līdzinājās kapam … un izbēga.

Baltais Ilknis par to visu nezināja nenieka. Bet viņam ar saimnieka sievu Alisi bija kopīgs noslēpums. Ik vakaru, kad Sjeravistā visi bija devušies pie miera, viņa piecēlās un ielaida Balto Ilkni lielajā priekšnamā pārgulēt. Tā kā Baltais Ilknis nebija istabas suns, viņam nebija atļauts gulēt saimnieka mājā; tādēļ saimnieka sieva katru rītu pašā agrumā nokāpa lejā un izlaida viņu ārā, pirms citi ģimenes locekļi modās.

Vienā šādā naktī, kad visa māja gulēja ciešā miegā, Baltais Ilknis pamodās, bet palika klusu guļam. Tāpat klusēdams, viņš paostīja gaisu un saprata, ka mājā ienā­cis svešs dievs. Viņa ausis uztvēra svešā dieva kustības. Baltais Ilknis nesāka nikni riet. Tas nebija viņa dabā. Svešais dievs kustējās ļoti klusi, bet Baltais Ilknis kustē­jās vēl klusāk, jo viņam mugurā nebija drānas, kas ber­žas gar ķermeni. Viņš klusēdams sekoja svešajam. Meža dzīvē viņš bija sekojis ļoti tramīgam medījumam un zi­nāja, cik lielu priekšrocību dod iespēja pārsteigt upuri negaidot.

Lielo kāpņu galā svešais dievs apstājās un klausījās, Baltais Ilknis sastinga, vēroja un nekustīgi gaidīja. Pa kāpnēm ceļš veda pie mīļotā saimnieka un mīļotā saim­nieka dārgumiem. Baltais Ilknis saslēja spalvu, bet gai-

dīja. Svešais dievs uzlika kāju uz pakāpiena. Tad sāka kāpt augšup.

Šajā mirklī Baltais Ilknis metās uzbrukumā. Viņš ne­brīdināja, nepieteica savu tuvošanos ar ņurdienu. Ķer­menis uzlidoja gaisā kā raķete un lēcienā uzkrita sveša­jam dievam uz muguras. Ar priekšķepām Baltais Ilknis ieķērās svešiniekam plecos un tai pašā brīdī ietrieca ilkņus tam skaustā. Tā ieķēries viņš palika tik ilgi, kamēr ar savu svaru norāva svešo dievu atmuguriski pa kāpnēm lejā. Abi kopā viņi nogāzās uz grīdas. Baltais Ilknis veikli palēca sānis un, tiklīdz svešais lūkoja celties, no jauna uzklupa tam ar zobiem.

Sjeravistas iedzīvotāji uztrūkās no miega. Lejā bija tāds troksnis, it kā tur plēstos desmit velnu. Atskanēja revolvera šāvieni. Šausmās un sāpēs brēca cilvēks. Ņurdēja un rēca suns, tad brīkšķēja lūstošas mēbeles un šķindēja plīstošs stikls.

Taču gandrīz tikpat pēkšņi, kā sācies, troksnis apklusa. Cīņa nebija turpinājusies ilgāk par trim minūtēm. Pārbie­dētie mājinieki drūzmējās kāpņu augšgalā. No lejas it kā no melna bezdibeņa augšup cēlās tāda kā guldzēšana, kā gaisa burbuļošana zem ūdens. Reizēm guldzoņa pārgāja šņākoņā, gandrīz kā sēcošos svilpienos. Arī tā drīz kļuva klusāka un izbeidzās pavisam. Pēdīgi tumsā bija sadzir­damas tikai smagas elsas, it kā tur kāds ar mokām cīnītos pēc gaisa.

Vīdons Skots piespieda pogu, kāpnes un lejas priekš­nams pielija ar spožu gaismu. Tad_ viņš kopā ar tiesnesi Skotu, revolverus rokā turēdami, kāpa lejup. Taču piesar­dzība bija lieka. Baltais Ilknis savu darbu bija paveicis godam. Apgāztu un salauztu mēbeļu jūklī uz sāniem, seju ar roku aizsedzis, gulēja vīrietis. Vīdons Skots noliecās, atvilka roku nost un pagrieza gulētāja seju uz augšu. Pārkostā rīkle skaidri rādīja, kada nave svešais miris.

— Džims Hols, — sacīja tiesnesis Skots, un tēvs ar dēlu zīmīgi saskatījās.

Tad viņi pievērsās Baltajam Ilknim. Arī tas gulēja uz sāniem. Acis viņam bija ciet, bet plaksti mazliet pavērās, kad suns ar grūtībām gribēja paskatīties uz cilvēkiem, kas noliecās pār viņu. Arī aste mazliet pakulstījās, kad viņš veltīgi pūlējās to paluncināt. Vīdons Skots suni no­glāstīja, un tas klusi ieņurdējās, apliecinādams, ka saim­nieku pazinis. Taču ņurdiens bija pagalam vārgs un tūliņ izdzisa. Plaksti aizkrita ciet, viss ķermenis kļuva šļau­gans un it kā saplaka.

— Cauri ir ar tevi, nabaga vecīt, — saimnieks nomur­mināja.

— Nu, to mēs vēl redzēsim! — iesaucās tiesnesis Skots, steigdamies pie tālruņa.

— Godīgi sakot, iespēja ir viens pret tūkstoti, — pazi­ņoja ķirurgs, kad pusotras stundas bija nonēmies ap Balto Ilkni.

Pa logiem spiedās iekšā rītausma un nomāca elektrības gaismu. Visi pieaugušie ģimenes locekļi sastāja apkārt ārstam, lai dzirdētu viņa spriedumu.

— Viena pakaļkāja lauzta, — ārsts turpināja, — lauz­tas arī trīs ribas, vismaz viena no tām iedūrusies plaušās. Suns zaudējis gandrīz visas asinis. Liekas, ir arī iekšēji ievainojumi. Šķiet, viņš sabradāts ar kājām. Kur tad vēl trīs lodes, kas viņam izskrējušas cauri! Viens pret tūkstoti ir pārāk optimistiski. Tur nav pat cerību par vienu pret desmit tūkstošiem.

— Jāizmanto pat visniecīgākā iespēja, kas varētu viņam līdzēt, — iesaucās tiesnesis Skots. — Vienalga, ko'tas maksā. Jāizdara rentgena uzņēmums un viss pārējais. Vidon, telegrafē tūliņ uz Sanfrancisko dakterim Nikolsam! Ta nav neuzticēšanas jums, dakter, lūdzu, saprotiet! Jā­izmanto visas iespējas.

Ārsts iecietīgi pasmaidīja.

— Es saprotu, zināms. Suns ir pelnījis, lai viņa labā darītu visu. Jums viņš būs jākopj kā cilvēks, kā slims bērns. Un neaizmirstiet, ko jums sacīju par temperatūru! Pulksten desmitos pienākšu vēlreiz.

Baltais Ilknis tika rūpīgi kopts. Meitenes sašutumā no­raidīja tiesneša Skota piedāvājumu ataicināt profesionālu slimnieku kopēju; viņas pašas uzņēmās šo pienākumu. Un Baltais Ilknis izcīnīja ārsta vienīgo pret desmit tūk­stošiem doto iespēju.

Ārstam nevarēja kļūdīšanos ņemt ļaunā. Visu mūžu viņš bija ārstējis un operējis civilizācijas izlutinātus cil­vēkus, kas dzīvoja drošā patvērā un bija cēlušies no dau­dzās paaudzēs izlutušiem senčiem. Salīdzinājumā ar Balto Ilkni tie bija trausli un nevarīgi un nespēja turēties pie dzīves ar zobiem un nagiem. Baltais Ilknis bija dzimis un uzaudzis Pirmatnībā, kur vārgie lēti aiziet bojā, kur nevienu nelutina drošs patvērums. Ne viņa tēvs, ne māte,

ne arī senākās senču paaudzes nebija pazinušas vārguma. Dzelzs organisms un Pirmatnības neizmērojamais dzīvī­bas spēks bija Baltā Ilkņa mantotā tiesa, un ik cīpsliņa viņā, katra šķiedriņa, miesa un gars turējās pie dzīvības ar sīkstumu, kas piemīt visām būtnēm.

Piekalts pie vietas, nespēdams daudzajos pārsējos un ģipsī pat pakustēties, Baltais Ilknis vārga daudzas nedē­ļas. Garas stundas viņš nogulēja miegā un daudz sap­ņoja; nebeidzamā virknē viņam rādījās ainas no dzīves Ziemeļos. Visi pagātnes rēgi mācās virsū un neatstājās. Vēlreiz viņš pārdzīvoja bērnību midzenī ar Kiči, drebē­dams aizrāpās līdz Pelēkā Bebra kājām, cenzdamies pie­rādīt savu padevību, joņoja, ko kājas nes, bēgdams no Liplipa un visas ņerkstošās kucēnu varzas.

Viņš atkal skrēja pa mūžīgo klusumu pakaļ medījumam garajos bada mēnešos; atkal no jauna bija vedējsifns, dzirdēja aiz muguras Mitsaha un Pelēkā Bebra pātagu švīkstoņu un saucienus «Rā! Rā!», kad kamanu taka kļuva šaura un suņu pajūgs sakļāvās kā vēdeklis. Vēlreiz viņš pārdzīvoja pie Skaistā Smita pavadīto laiku un izcīnīja visas suņu kaujas. Šādos brīžos viņš miegā ņurdēja un smilkstēja — un cilvēki, viņu uzlūkodami, sacīja, ka vi­ņam droši vien rādoties ļauni sapņi.

Taču viens murgs viņu mocīja vairāk par visiem — dārdošais, zvanošais tramvajs, kas viņam šķita līdzīgs milzīgam, rēcošam lūsim. Viņam likās, ka ir paslēpies krūmos un uzglūn vāverei, gaidīdams, kad tā uzdrošinā­sies izskriet no koku aizsega. Bet tajā mirklī, kad viņš lēca, lai vāveri notvertu, tā pārvērtās par tramvaju, pre­tīgu un drausmīgu, kas, milzīgs kā kalns, gāzās viņam virsū, kauca, zvanīja un spļāva dzīvu uguni acīs. Tāpat notika, ja viņš sapnī vilināja no debesīm lejā vanagu. Tas krita no zilgmes viņam virsū kā akmens un tūliņ kļuva par neizbēgamo tramvaju. Citreiz viņš atkal šķita nokļuvis Skaistā Smita suņu aplokā. Ārpusē sāka pulcē­ties vīrieši, un viņš saprata, ka drīz gaidāma cīņa. Viņš skatījās uz durvīm, pa kurām teju, teju jānāk pretinie­kam. Durvis atvērās, un iekšā iedrāzās baismīgais tram­vajs. Tas atkārtojās tūkstošiem lāgu, un ikreiz viņš no jauna pārdzīvoja baismas.

Tad pienāca diena, kad Baltajam Ilknim noņēma pēdējo apsēju un pēdējo ieģipsējumu. Tā bija liela diena. Sapul­cējās visas Sjeravistas saime. Saimnieks bužināja viņam

ausis, un viņš mīlīgi ņurdēja. Saimnieka sieva viņu no­sauca par «Brīnišķīgo Vilku», ko visi uzņēma ar sajūsmu, un sievietes to vien skandināja — Brīnišķīgais Vilks.

Viņš lūkoja piecelties kājās, bet pēc dažiem mēģinā­jumiem bezspēcīgi atslīga atpakaļ. No ilgās gulēšanas muskuļi bija zaudējuši atsperību un palikuši bez spēka. Viņš mazliet apkaunējās sava nespēka dēļ, it kā juzda­mies vainīgs, ka nespēj kalpot dieviem, kā pienākas. Tādēļ viņš varonīgi atkal centās tikt augšā un beidzot nostājās uz visām četrām, gan grīļodamies un šūpodamies kā niedre.

— Brīnišķīgais Vilks! — korī sauca sievietes.

Tiesnesis Skots uzmeta tām triumfējošu skatienu.

— No jūsu mutes skan patiesība, — viņš sacīja. — Es to jau sen tiku teicis. Neviens parasts suns nebūtu varējis izdarīt to, ko izdarīja viņš. Viņš ir vilks.

— Brīnišķīgs vilks, — piebalsoja tiesneša sieva.

— Jā, brīnišķīgs vilks, — tiesnesis piekrita, — un no šā brīža es viņu nekad citādi nesaukšu.

— Viņam no jauna būs jāmācās staigāt, — sacīja ķi­rurgs, — un vislabāk būs, ja viņš sāks tūliņ. Tas nebūs par ļaunu. Izvediet viņu ārā!

Un Baltais Ilknis izgāja ārā kā karalis, kuru garā svītā pavadīja visi Sjeravistas iedzīvotāji. Viņš bija vēl gau­žām vārgs un, sasniedzis zālāju, nolikās brītiņu atpūsties.

Tad gājiens turpinājās, un pamazām Baltā Ilkņa mus­kuļos atgriezās spēks un asinis dzīslās sāka ritēt strau­jāk. Tā viņi sasniedza staļļus, un tur durvju priekšā gu­lēja Kollija, bet ap viņu saulē rotaļājās seši apaļi ku- cēntiņi.

Baltais Ilknis izbrīnījies uz tiem paskatījās.

Kollija draudīgi ieņurdējās, un viņš bijīgi atkāpās. Saimnieks ar kurpes purngalu palīdzēja vienam kucēnam piekumurot tuvāk klāt Baltajam Ilknim. Tas aizdomīgi sacēla spalvu, bet saimnieks mierināja, ka viss esot labi. Viena no sievietēm cieši apskāva Kolliju, kas greizsirdīgi vēroja notiekošo, ņurdēdama — neesot vis te nekā laba.

Kucēns pierāpoja pie Baltā Ilkņa. Tas saslēja ausis un ziņkārīgi paraudzījās uz sīkaliņu. Tad abi purni satikās — un Baltais Ilknis juta kucēna silto, mazo mēlīti pieskārā­mies pie vaiga. Pats nesaprazdams, kādēļ, arī viņš izstiepa mēli un nolaizīja kucēnam purniņu.

Dievi šo notikumu apsveica ar gavilēm un plaukšķināja rokas. Baltais Ilknis pārsteigumā tos izbrīnījies uz­lūkoja. Tad viņu atkal pārmāca nespēks, viņš apgūlās un izslietām ausīm un piešķiebtu galvu vēroja kucēnu. Kollijai par lielu nepatiku, arī pārējie kucēni pierāpoja klāt; viņš cienīgi pieļāva, ka tie rāpaļā un kumuro pār viņu. Sākumā dievu plaukšķināšana viņu mulsināja un lika atkal izjust seno neveiklumu un apjukumu. Bet, ku­cēnu draiskulībām turpinoties, tas pārgāja, un Baltais Ilknis pievērtām acīm palika guļam saulītē, līdz pamazām iesnaudās.