Jaunais Noass

1. NODALA, kurā es cīkstos ar Nīlas varanu

Iekams doties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā, pirmām kārtām jānoskaidro, kādus savvaļas dzīvniekus zoodārzi vēlas iegūt; pēc tam šo dzīvnieku apdzīvotajā teritorijā jāizraugās apgabali, kuros mitinās ne tikai nolūkotie dzīvnieki, bet arī citi reti sastopami radījumi. Zoologiem un biologiem parasti ne­pietiek laika vai arī naudas, lai apceļotu šos attālos nostūrus un izpētītu turienes dzīvnieku un augu pasauli. Tādēļ dzīvnieki jānoķer un jāpiegādā pētniekiem, lai šo darbu varētu veikt zoodārzu ierastajos apstākļos. Prāvākie un parastākie dzīvnieki no visas pasaules sastopami gandrīz visos lielākajos zoodārzos, un par tiem ir daudz zināms. Tāpēc es vēlējos savākt tieši ma­zākos un retāk sastopamos radījumus, par kuriem zināms ļoti nedaudz. Par tiem es grasos stāstīt.

Dažādā ziņā tieši valstī sastopamie mazie dzīvnieki reizēm ietekmē cilvēku vairāk nekā lielie. Tepat Anglijā, piemēram, brūnā žurka ik gadus sagādā vairāk posta nekā jebkurš no lie­lākajiem zvēriem. Tālab es savās dzīvnieku vākšanas ekspedī­cijās koncentrēju uzmanību uz mazākajām dzīvības formām.

Savai pirmajai ekspedīcijai izvēlējos Kamerūnu [1] , jo tā ir neliels, gandrīz aizmirsts Āfrikas nostūris, kas zināmā mērā saglabājies tāds, kāds bijis pirms baltā cilvēka ierašanās. Turienes gigantis­kajos lietus mežos dzīvnieki mīt tāpat, kā to darījuši tūkstošiem gadu.

Ir ļoti svarīgi pētīt un iepazīt šos savvaļas radījumus, pirms tie nonākuši civilizācijas iespaidā, jo pārmaiņas spēj ietekmēt savvaļas dzīvniekus tieši tāpat kā cilvēkus. Mežu izciršanas, pil­sētu celšanas, upju aizdambēšanas un ceļu ierīkošanas bēdīgās sekas ir iejaukšanās dzīvnieku dzīvesveidā, un tiem ir vai nu jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, vai jāizmirst.

Mans nodoms bija uzzināt pēc iespējas vairāk par lielo mežu iemītniekiem un pārvest mājās tik apjomīgu un daudz­veidīgu mazās faunas (afrikāņi tos savā angļu dialektā dēvē par "mazajiem zvēriem") kolekciju, cik vien iespējams.

Kad pirmo reizi ierados Kamerūnā, mani vairāk par visu pārsteidza izcili leknais, koši krāsainais pamežs un milzīgi augstie koki. Lapas bija itin visos iedomājamos zaļā un sarkanā toņos - no pudeļu zaļa līdz blāvi nefrītzaļam, no rožaina līdz tumši sarkanam. Koki slējās kā torņi divsimt vai trīssimt pēdu augstumā, to stumbri bija gandrīz tik resni kā rūpnīcu dū­meņi, masīvie zari bija nolīkuši zem lapu, ziedu un ložņaugu vijumu svara.

Es ierados mazā Viktorijas ostā, un tur man nācās pavadīt apmēram nedēļu, gatavojoties ceļojumam iekšzemē. Pirms īstā kolekcionēšana varēja sākties, nācās paveikt milzumdaudz da­žādu darbu. Vajadzēja nolīgt afrikāņus par pavāriem un kalpo­tājiem, iepirkt visdažādākās lietas un padarīt daudz ko citu.

Tāpat arī vajadzēja saņemt atļaujas manis nolūkoto dzīvnieku medīšanai un ķeršanai, jo visa dzīvā radība Kamerūnā ir stingri aizsargāta, un bez valdības atļaujas nevienu dzīvnieku vai putnu nedrīkst ne gūstīt, ne nogalināt. Kad beidzot viss bija pa­darīts, kravas mašīna nolīgta, pārtika un ekipējums tajā ie­krauts, es devos ceļā. Tolaik Kamerūnā bija tikai viens ceļš, kas veda zemes iekšienē, un pa to galu galā varēja nonākt līdz Mamfes ciematam Krosas upes krastā, apmēram trīssimt jūdžu no piekrastes. Šo ciematu es biju izvēlējies par savu bāzes no­metni.

Kamerūnā zeme ir sarkana, gluži kā Devonā, tāpēc ceļš, kas līkumoja starp pakalniem, bija košā ķieģeļu krāsā, no abām pusēm to ieskāva milzīgi augsti koki. Braukdams es vēroju kokos mielojamies koši mirdzošus putnu barus - sīciņi, vizu­ļojoši nektārputniņi sūca no ziediem nektāru, lieli turaki kā milzu žagatas ņēmās ap savvaļas vīģēm; reizēm kravas mašīnas gaita izbiedēja baru degunradžputnu, kuri tad laidās pāri ceļam, skaļi švīkstinādami spārnus un drūmi taurēdami.

Zemajā pamežā gar ceļa malām skraidelēja milzīgi daudz agāmu. Šie rāpuļi bija gandrīz tikpat koši kā putni, jo tēviņiem ir spilgti oranža galva un ziliem, sudrabainiem, sarkaniem un melniem plankumiem klāts ķermenis; savukārt mātītes ir rožainas ar izteikti ābolzaļiem plankumiem. Šīm ķirzakām ir dīvains paradums enerģiski māt ar galvu, un izskatās ļoti sa­vādi, kad tās šaudās apkārt, cita citu vajādamas, un tad pēkšņi apstājas, lai pamātu ar košo galvu. Gandrīz tikpat daudz kā ķirzaku bija arī pundura zivjudzenīšu - sīciņu, par zvirbuli mazāku putniņu ar koši zilu muguru, oranžu krūtežu un koraļļ- sārtu knābi un kājām. Atšķirībā no Anglijas zivjudzenīšiem šie mazie putniņi pārtiek no siseņiem, sienāžiem un citiem ku­kaiņiem. Viņi dučiem tupēja uz telegrāfa stieplēm vai kritušu koku stumbriem un cerīgi blenza lejup uz zāli un krūmiem. Laiku pa laikam kāds no viņiem šāvās kā akmens no savas laktas un tad atkal pacēlās spārnos, stingri satvēris knābī sien­āzi, gandrīz tikpat lielu kā pats.

Trīs dienas pēc piekrastes atstāšanas es sasniedzu Mamfi. Šo ciematu biju izvēlējies par bāzes nometni vairāku iemeslu dēļ. Vācot savvaļas dzīvniekus, vieta bāzes nometnei jāizraugās ļoti rūpīgi - tai jābūt gana viegli sasniedzamā attālumā no jebkāda veikala, lai varētu pietiekamā daudzumā iegādāties konservus, naglas, tīklus un citas svarīgas lietas; tāpat arī nometnei jāatro­das visai tuvu ceļam, lai kravas mašīnas varētu piebraukt pēc iespējas tuvāk, kad pienāks laiks doties mājup.

Otrām kārtām jāpārliecinās, ka nometne atrodas labā vāk­šanas apgabalā - vietā, kuras apkaimē nav pārāk daudz fermu un cilvēku, kas varētu būt aizbaidījuši lielāko daļu savvaļas dzīvnieku.

Mamfe šajā ziņā bija teicama izvēle, tāpēc apmēram jūdzi no ciemata tika attīrīta vieta un uzslieta milzīga telts, ko biju atvedis. Nākamos sešvis mēnešus tai vajadzēs kalpot par mā­jokli man un maniem dzīvniekiem.

Pirms ķerties pie dzīvnieku vākšanas, man vajadzēja pārlie­cināties, ka bāzes nometnē darbi rit bez aizķeršanās. Vajadzēja sameistarot būrus, ierīkot aplokus un dīķus, kā arī uzbūvēt ar palmu lapām apjumtas būdas darbā nolīgtajiem afrikāņiem. Vajadzēja nodrošināt pietiekamus pārtikas un ūdens krāju­mus, jo tad, kad būs noķerti divi vai trīs simti dzīvnieku un putnu, tie katru dienu apēdīs un izdzers ievērojami daudz. Vēl viens svarīgs uzdevums bija aprunāties ar iespējami daudziem vietējiem virsaišiem, parādīt viņiem manis iekāroto dzīvnieku fotogrāfijas un zīmējumus un nosacīt, cik par katru dzīvnieku esmu gatavs maksāt. Atgriezušies savos ciematos, viņi to pa­stāstīja pārējiem, un galu galā man palīgos nāca vai visi ciemat- nieki no jūdzēm tālas apkaimes.

Kad nu viss bija sagatavots un milzum liela būru kaudze gai­dīja savus iemītniekus, es varēju sākt meklēt tos dīvainos dzīv­niekus, kuru dēļ biju tik tālu atceļojis.

Dzīvnieku gūstīšanas noteikumi nudien vēl nav uzrakstīti. Viss atkarīgs no vides, kādā ķērāji darbojas, un no dzīvnie­kiem, kādus plānots noķert. Kamerūnā es izmantoju vairākus paņēmienus, un viena no vissekmīgākajām metodēm bija ar vietējo mednieku suņu palīdzību. Šiem suņiem ap kaklu bija siksnas ar maziem koka zvārgulīšiem, tā ka to radītā klaboņa palīdzēja izsekot suņu atrašanās vietai, kamēr tie biezajos krū­mos dzinās pakaļ medījumam.

Vienas no aizraujošākajām šāda veida medībām notika ap­mēram divdesmit piecas jūdzes attālajā N'da Ali kalnā. Vietējie mednieki man bija stāstījuši, ka šā kalna augstākajās nogāzēs atrodams dzīvnieks, kuru es īpaši tīkoju iemantot, - melnkājai- nais mangusts, ļoti liels savas dzimtas radījums ar krēmkrāsas kažoku un šokolādes brūnām ķepām. Es zināju, ka Anglijā nekad nav bijis apskatāms dzīvs šīs sugas eksemplārs, tāpēc biju cieši apņēmies mēģināt, ja vien iespējams, kādu noķert.

Mēs devāmies ceļā ļoti agri no rīta - es pats, četri mednieki un pieci diezgan noplukuši suņi. Viens no šādu medību trūku­miem ir tāds, ka suņiem nevar ieskaidrot, tieši kādu dzīvnieku mednieki vēlas sagūstīt, tāpēc tie seko jebkurām mežā saoža­mām pēdām. Rezultātā iespējams iziet mangustu medībās, bet galu galā noķert kaut ko pilnīgi citu. Tieši tā arī notika.

Mēs bijām soļojuši cauri mežam apmēram pusstundu, kad suņi uzoda pēdas un, aizrautīgi vaukšķēdami, metās pa tām, zvārgulīšu klakstēšanai atbalsojoties starp kokiem. Mēs dedzīgi traucāmies suņiem pakaļ un pusstundu sekojām viņu attālu saceltajam troksnim - skrējām, cik ātri spēdami, un ar katru bridi arvien vairāk pagurām. Pēkšņi mednieks bara priekšgalā apstājās un pacēla roku. Elsodami apstājāmies un sasprindzi­nājām dzirdi, pūlēdamies saklausīt zvārgulīšu skaņas, taču mežā valdīja klusums.

Izvērsāmies lokā un gājām starp kokiem dažādos virzienos, cenzdamies saprast, uz kuru pusi suņi aiznesušies. Visbeidzot viens no medniekiem spalgi iekliedzās, un mēs visi steidzāmies pie viņa; tālumā bija dzirdama tekoša ūdens šalkoņa. Kamēr skrējām, mednieks elsodams paskaidroja, ka ūdens troksnis no­slāpē zvārgulīšu skaņas, ja suņi sekojuši medījumam līdz upei. Tapa skaidrs, kā mums gadījies pazaudēt suņu bara pēdas.

Sasnieguši upi, bridām pa straumi uz augšu un beidzot nonācām līdz vietai, kur ūdens šalkdams un putodams gāzās lejup mazā, apmēram divdesmit pēdu augstā ūdenskritumā. Tā pamatni ieskāva prāvu laukakmeņu krāvums, viscaur apau­dzis ar sūnu un sīkiem augiem, un starp lielajiem akmeņiem mēs ieraudzījām suņu muguras; suņu spalgā vaukšķēšana pār­spēja ūdens rēkoņu. Starp akmeņiem mēs pirmo reizi ieraudzī­jām medījumu: milzīgu Nīlas varanu - apmēram sešas pēdas lielu ķirzaku ar garu, pātagai līdzīgu asti un pamatīgiem, līkiem nagiem. Tā bija atmuguriski ielīdusi akmeņu spraugā un atvai­rīja suņu baru, vicinādama lielo asti un platu muti šņākdama, ja suņi uzdrošinājās pieiet pārāk tuvu.

Mēs jau grasījāmies atsaukt suņus, kad viens no viņiem - dumjāks par citiem - metās uz priekšu un no visa spēka ieķērās ķirzakai kaklā. Varans savukārt sagrāba mutē suņa ausi, uzmeta kūkumu, saslēja virs suņa muguras lielo pakaļkāju un ar asajiem nagiem uzšķērda ādu. Suns sāpēs iekaucās, palaida ķir­zakas kaklu vaļā un atkāpās, varans tobrīd noplīkšķināja asti, un suns kūleņiem aizripoja starp akmeņiem. Mēs steigšus at­saucām pārējos suņus un piesējām tos netālu pie koka; pēc tam vajadzēja izdomāt labāko paņēmienu, kā sagūstīt ķirzaku, kura kā milzīgs, aizvēsturisks briesmonis šņākdama gulēja starp ak­meņiem.

>

Mēs mēģinājām uzmest radījumam tīklu, taču tā krokas visu laiku ķērās aiz akmeņu asajām šķautnēm, tāpēc šo paņē­mienu galu galā nācās atmest. Vienīgais veids, kādu es varēju izdomāt, bija uzrāpties klintī virs ķirzakas un, kamēr kāds no­vērš tās uzmanību, uzmest rāpulim kaklā cilpu. Paskaidroju medniekiem savu plānu un trausos augšā pa slidenajiem akme­ņiem, līdz izdevās notupties apmēram sešas pēdas virs vietas, kur gulēja varans. Garas virves galā izveidoju slīdošu cilpu un noliecies uzmanīgi laidu to lejā tuvāk rāpulim. Izskatījās, ka ķirzakai virve nesaistās ar cilvēku virs viņas, tāpēc man bija pavisam viegli pārmest cilpu pāri galvai, līdz tā bija ķirzakai ap kaklu. Tad es cilpu cieši savilku.

Savā aizrautībā diemžēl biju aizmirsis piesiet virvi pie kaut kā stingra, turklāt - vēl trakāk - biju uztupies uz virves gala. Tiklīdz varans juta cilpu savelkamies ap kaklu, tas šāvās prom kā raķete; virve nostiepās, mani ceļgali atrāvās no pamata, uz kura biju tupējis, un es sāku slīdēt pāri klints malai. Virsma bija gluda un ūdenskrituma šļakatu samērcēta - es nespēju nekur pieķerties, tāpēc pārslīdēju pāri malai un novēlos lejā ieplakā. Atceros, krizdams es cerēju: varans tiktāl pārbīsies par manu pēkšņo parādīšanos no debesīm, ka nemetīsies kaujā. Man nebija ne mazākās vēlēšanās nonākt pārāk tuvu sava me­dījuma lieliski apbruņotajām kājām. Par laimi, tieši tā arī nenotika. Varans tik ļoti pārbijās, ka metās prom starp akme­ņiem pa upes krastu, vilkdams virvi sev līdzi. Tomēr tālu ķirzaka netika, jo, tiklīdz ķirzaka iznira no akmeņu aizsega, afrikāņi

o.CjUiaas pilsētas bibliotēka

uzmeta viņai tiklu, un pēc dažām sekundēm medījums jau lo­cījās un šņāca tīkla krokās. Visbeidzot mēs viņu izpiņķējām no tīkla, piesējām pie gara mieta, un es aizsūtīju vienu no mednie­kiem ar varanu uz mājām.

Par milzu rāpuļa sagūstīšanu biju ārkārtīgi priecīgs, tomēr tas nebija gluži tas medījums, kura dēļ tikām devušies kalnos, tāpēc turpinājām soļot cauri mežam.

Drīz vien suņi saoda svaigas pēdas. Šoreiz pakaļdzīšanās bija daudz ilgāka un arī daudz interesantāka. Sākumā medījums bēga lejup pa kalnu, un mums nācās izmisīgi skriet tam pakaļ, klūpot un lēkājot pāri akmeņiem, kas nudien bija diezgan bīs­tami, jo paslīdēšana varēja nozīmēt lauztu kāju vai kaut ko vēl ļaunāku. Pēc tam medījums apsviedās un metās kalnā augšā, tā ka mēs bijām spiesti sekot, kaut sirds dauzījās kā negudra un sviedri plūda aumaļām.

Šīs medības turpinājās trīs ceturtdaļstundas, līdz beidzot, sekodami zvārgulīšu skaņām, nonācām līdzenā meža klajumā, kur ieraudzījām suņus sapulcējušos ap liela, nogāzta koka tukšā stumbra galu. Pie dobā stumbra atveres tupēja liels, balts dzīv­nieks ar īpatnēju lāča fizionomiju un mazām austiņām. Viņš ar milzīgu nicinājumu blenza uz suņiem, kuri vaukšķēja un rūca. Ievēroju, ka vienam no suņiem ir sakosts purns, un sapratu, kāpēc tie turas no dīvainā zvēra pa gabalu. Kad melnkājainais mangusts mūs ieraudzīja, tas pagriezās un iespruka tukšajā stumbrā.

Atsaucām suņus un aizvilkām stumbra galam priekšā tīklu, tad pārliecinājāmies, ka koka otrā galā nav izejas cauruma. Tāda tur nebija, tāpēc vairs nebija šaubu, ka mangustam no stumbra ir tikai viena izeja, un tai priekšā aizvilkts tīkls. Nu tikai vajadzēja dzīvnieciņu dabūt ārā. Par laimi, stumbrs bija pama­tīgi satrunējis un mīksts, tāpēc mums izdevās otrajā galā ar nažiem izcirst atveri. Izcirstajā robā mēs sakūrām mazu ugun­tiņu un, kad tā bija labi iedegusies, salikām liesmās zaļas lapas, tā ka pa tukšo stumbru aizplūda biezi, kodīgi dūmi. Kādu bridi dzirdējām mangustu pikti klepojam, tomēr beidzot dūmi kļuva viņam neizturami - dzīvnieks izšāvās no slēptuves un ie­skrēja tīklā, kur ņēmās valstīties, kampt ar zobiem un ņurdēt. Ar pamatīgām grūtībām, kad gandrīz visi jau bijām sakosti, mums laimējās izdabūt mangustu no tīkla un iepurināt izturīgā somā. Pēc tam mēs triumfējoši nesām medījumu uz nometni.

Pirmās divas vai trīs dienas mangusts uzvedās ļoti mežonīgi un metās būra režģos ik reizi, kad es gāju garām. Tomēr pēc kāda laika viņš kļuva pavisam rāms un pēc divām vai trim ne­dēļām pat ēda man no rokas un ļāva sev pakasīt aiz ausim.

Kamerūnas kalnos biezie meži atkāpjas un to vietā parādās paugurainas pļavas; šajā vidē es mēdzu izmantot citas dzīvnieku gūstīšanas metodes, no kurām labākā bija to iedzīšana tīklos.

Šajās zālainajās teritorijās es ņēmos tvarstīt milzu dunošās vāveres - tās ir lielākās Kamerūnā sastopamās vāveres, apmē­ram divreiz lielākas par parastajām pelēkajām Anglijas vāverēm. Tās atrodamas arī ielejās, taču tur vāveres vada savas dienas vis­augstāko koku galotnēs, ēd augļus un riekstus un ļoti reti nokāpj lejā. Tādējādi tās noķert ir gandrīz neiespējami. Toties zālienēs vāveres dzīvo mazās mežu sloksnītēs gar strautu un agri no rītiem vai vēlu vakaros nokāpj no kokiem, lai izlavītos pļavās meklēt ēdamo. Mednieki teicās zinām meža apvidu, kur mītot papilnam šo vāveru, un es nolēmu, ka jāmēģina pamedīt agrā rītā, kad tās iznāks zālienē ieturēties.

Devāmies ceļā apmēram vienos naktī un ieradāmies medību vietā neilgi pirms gaismas svīduma. Izvēlējušies mežmalā piemērotu zāles klajumu, mēs puslokā izstiepām tīklus, nomas­kējuši tos ar zāli un zariem. To nācās darīt, kamēr vēl tumšs, turklāt vajadzēja izturēties ļoti klusi, lai vāverēm nerastos aizdomas. Kad tīkli bija sagatavoti, paslēpāmies lielos krūmos pašā mežmalā un tur, rasā izmirkuši, gaidījām ataustam dienu. Kalnos klimats ir daudz aukstāks nekā ielejās, tā ka ap saullēktu bijām galīgi pārsaluši un zobi mums no aukstuma klabēja.

Kad apkārt mums lielos, baltos vālos sāka vīties rīta migla, beidzot sadzirdējām skaļu, niknu čakstināšanu, kas atbalsojās apkārtējos kokos; mednieki čukstus paskaidroja, - tas nozīmē­jot, ka vāveres grasoties kāpt lejā brokastīs. Glūnēdams cauri krūma lapām uz to pļavas pusi, kur zālē bija nomaskēti mūsu tīkli, es drīz vien ieraudzīju augšup lejup šaudāmies dīvainu priekšmetu. Tas izskatījās gluži kā garens, melnbalts balons, un es neparko nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Pievērsu mednieku uzmanību dīvainajam priekšmetam, un viņi pa­skaidroja, ka tur augšup lejup šaudoties vāveres aste, bet pats dzīvnieks garajā zālē neesot saredzams. Pavisam drīz vien­tuļajam "balonam" piebiedrojās vēl citi, un, miglai paceļoties, mēs ieraudzījām arī pašas vāveres piesardzīgi lēkājam no viena zāles pudura uz citu, palaikam attupjoties uz savām garajām, melnbalti svītrotajām astēm.

Kad vāveres, pēc mūsu domām, bija gana attālinājušās no kokiem, mēs piecēlāmies no savām neērtajām pozām un iz­klaidus sastājāmies vienā līnijā. Tad es devu signālu, un mēs lē­nām iznācām zālienē. Mūsu parādīšanos sveica skaļš izbiedētas čakstināšanas koris, ko mums aiz muguras radīja kokos palikušās vāveres. Tās vāveres, kas bija izgājušas medībās, attu- pās un ar aizdomām mūs uzlūkoja. Mūsu nodoms bija doties uz priekšu, virzot vāveres arvien tālāk no kokiem un tuvāk tīk­liem, līdz tās būs nonākušas tīklu ielokā, un tad pēkšņi mesties klāt un likt vāverēm panikā ieskriet tīklos, vēl pirms tās attapu- šās. Gluži tā vis nenotika.

Viena no vāverēm, kas bija viltīgāka par citām, pēkšņi ap­jauta, ka mēs viņu virzām prom no augsto koku patvēruma, tāpēc, izvairījusies no mednieku vada, metās pa kreisi un lēk­šoja atpakaļ uz mežu. Pārējās vāveres tupēja un skatījās, acīm­redzami nevarēdamas izšķirties, vai vajadzētu sekot bēgles pie­mēram. Viņas vēl nebija īsti nonākušas tīklu ielokā, tomēr es nospriedu - ja nesāksim uzbrukumu tagad, visas vāveres metī­sies sānis un līdzīgi pirmajai no mums aizbēgs. Tāpēc mēs visi traucāmies uz priekšu, kliedzām, aurojām un vicinājām rokas, cenzdamies izskatīties pēc iespējas bīstamāki. Vāveres uzmeta mums skatienu, pagriezās un metās bēgt.

Viena metās pa labi, otra pa kreisi, un abas izbēga, bet pā­rējās trīs ieskrēja tieši tīklos un jau pēc pāris sekundēm bezpa­līdzīgi cīnījās, sapinušās cilpās. Gūstekņu izpiņķerēšana no tīkliem bija ārkārtīgi grūts uzdevums, jo tās dusmās skaļi, šņā­coši ņurdēja un ar saviem oranžajiem zobiem mežonīgi koda mums rokās. Vāveres bija ļoti glīti dzīvnieki - ar rūsas krāsas mugurām, citrondzelteniem vēderiem un milzīgām, apmēram astoņpadsmit collas garām, melnbaltiem lokiem rotātām astēm. Tagad, kad mežā palikušās vāveres jau zināja, ka cenša­mies tās sagūstīt, medības turpināt vairs nebija nozīmes, tāpēc nācās samierināties ar trim jau noķertajām.

Mēs nesām biezos audekla maisos ievietotās vāveres atpakaļ uz nometni, iemitinājām jaukā, plašā būrī, kas bija bagātīgi piepildīts ar augļiem un dārzeņiem, un atstājām nomierinā­ties. Kad vāveres bija rūpīgi izpētījušas būri, tās notiesāja visu barību, ko biju sagādājis, saritinājās un aizmiga.

Ļoti agri nākamajā rītā es atklāju, kāpēc šīm vāverēm dots viņu vārds. Rītausmā mani pamodināja ļoti dīvainas skaņas, kas plūda no būra; izrāpies no gultas, es ieraudzīju vāveres tupam pie būra režģa un nododamies savai neparastajai dziesmai. Tā sākās ar vieglu dūkšanu, kādu var dzirdēt no telegrāfa stabiem, kad vējā vibrē vadi. Tad dunoņa kļuva skaļāka un metāliskāka, līdz beidzot izklausījās gluži kā milzīga gonga skaņa, kas pama­zām noklust. Šo neparasto priekšnesumu vāveres izpildīja katru rītu, gaismai austot, tāpēc visu pirmo nedēļu, iekams biju pie dunēšanas pieradis, es vienmēr šajā nepiemērotajā stundā uztrūkos un sāku domāt, ka milzu dunošo vāveru sagūstīšana patiesībā bijis visai apšaubāms prieks.

2. NODALA, kurā man iznāk darīšana ar krokodilu mazuļiem, otastes dzeloncūkām un dažādām čūskām

Kad ikdienas medībās biju pamanījies savākt labi daudz dzīvnieku, pamazām sapratu, ka pašam atliek aizvien mazāk un mazāk laika iet uz mežu, jo sagūstītie radījumi prasa ne mazums rūpju. Rezultātā atlika tikai viens - iet medībās naktī. Laikam gan tas bija visaizraujošākais pētniecības paņēmiens.

Apgādājušies ar spēcīgiem kabatas lukturīšiem un parasto kolekcionāra ekipējumu - somām, kastēm, pudelēm un tīk­liem -, mēs ar medniekiem devāmies ceļā drīz pēc tumsas iestāšanās un klusi soļojām starp milzīgajiem kokiem, apgais­modami zarotni sev virs galvas. Ja tur atradās kāds dzīvnieks, varēja redzēt tā acis lukturīša gaismā starp lapām zvīļojam kā dīvainus dārgakmeņus.

Tas bija patiesi lielisks medīšanas paņēmiens: šādā veidā izdevās sastapt daudzus radījumus, kas dienas laikā nebūtu re­dzami, jo visi nakts dzīvnieki saules apspīdētās stundas pavada, guļot savās alās, un baroties vai medīt iznāk tikai pēc tumsas iestāšanās. Kad izdevies ieraudzīt dzīvniekus koku galotnēs vai uz zemes, nākamais uzdevums ir mēģināt tos sagūstīt, un pa­rasti šis darbs nepavisam nav viegls.

Lai cik dīvaini tas ari izklausītos, no visiem radījumiem gan­drīz visvieglāk šādā veidā bija noķert krokodilu mazuļus. Sie rā­puļi dzīvo šaurās, seklās upītēs, kas krustu šķērsu tek cauri me­žam; naktis tie izrāpjas mazajās smilšu sērēs un guļ cerēdami, ka pienāks padzerties kāds mazs dzīvnieciņš, ko tie varētu noķert.

Mēs mēdzām brist lejup pa upes straumi, reizēm pat līdz vi­duklim ūdeni, un spldināt kabatas lukturīšus sev priekšā. Pēkšņi mana lukturīša gaismā iemirdzējās tādas kā divas kvēlojoši sarkanas ogles; neļaudams gaismas staram novirzīties no mērķa, uzmanīgi bridu tuvāk un drīz vien ieraudzīju smiltīs guļam krokodilēnu, kas, galvu pacēlis, aizdomīgi blenza uz mani. Virzīju gaismas staru viņam tieši acīs, lai rāpulis apžilbtu un nesaredzētu mani aiz gaismas avota. Kad biju pienācis pie­tiekami tuvu, noliecos un ar nūjas žākli piespiedu dzīvnieka kaklu pie zemes.

Lielākā daļa šo radījumu bija astoņpadsmit collas vai divas pēdas [2] gari, tomēr reizēm atradu arī lielākus - kādas četras pēdas vai vēl garākus eksemplārus. Kad biju krokodilēnu pie­spiedis pie zemes, tas pamatīgi cīnījās: svaidīja asti, cenzda­mies tikt atpakaļ ūdenī, un dobji rēca, tā vairāk atgādinādams lauvu nekā krokodilu.

Ņemot krokodilu rokās, man nācās paturēt acīs ne tikai tā galvu, bet arī asti, jo lielāka dzīvnieka astes vēziens bija tik spē­cīgs, ka varētu pavisam viegli salauzt man roku. Krokodili mēdza izmantot vēl kādu taktiku - tie gulēja pavisam rāmi un ļāva, lai tos satveru aiz skausta, un tikai tad negaidīti sāka mežonīgi izlocīties un nikni pērt ar asti, turklāt kustības bija tik pēkšņas, ka mans tvēriens atslāba un krokodili ieplunkšķēja atpakaļ ūdenī. Tāpēc mēs pieņēmām nerakstītu likumu: nekad nepacelt krokodilu, ja grābiens aiz skausta un astes nav dzel­žaini stingrs.

Vienas no visgrūtākajām un sāpīgākajām nakts medībām es pieredzēju, kad biju apmeties mazā ciematā, ko sauca Ešoli.

Bijām bez panākumiem medījuši gandrīz visu nakti, kad viens no medniekiem ierosināja doties uz kādu viņam zināmu vietu, kur atrodoties klints ar daudzām alām. Domājām, ka tur mums izdosies atrast medījumu.

Devāmies ceļā un drīz vien nonācām pie platas upes, kurai vajadzēja tikt pāri. Līdz viduklim bridām pa auksto ūdeni; kad bijām nonākuši straumes vidū, mednieks man aiz muguras pa- spīdināja kabatas lukturīti, un mēs ieraudzījām visapkārt šurpu turpu peldam dučiem ūdensčūsku, kas, izslējušas galvas virs ūdens kā periskopus, vēroja mūs ar spožajām acīm. Šīs čūskas nav indīgas, tomēr, ja saniknojas, var iekost. Taču afrikāņi ir pārliecināti, ka indīga ir ikviena čūska, tāpēc izturas pret tām ārkārtīgi piesardzīgi. Ieraudzījis sevi stāvam upes vidū, šķiet, visas Kamerūnas ūdensčūsku populācijas ciešā ielenkumā, med­nieks pārbīlī skaļi iebļāvās un metās uz krastu. Skriet pa ūdeni, kas sniedzas cilvēkam līdz viduklim, nav īpaši viegls uzdevums; straumē vīrs zaudēja līdzsvaru un ar plunkšķi iegāzās ūdenī, izkaisīdams visu medību ekipējumu, ko bija nesis uz galvas. Ūdensčūskas, šīs pēkšņās rosības izbiedētas, visas reizē ienira.

Kad mednieks klepodams un elsodams izlīda no ūdens, pā­rējie prasīja, kas noticis, un vainīgais paskaidroja, ka upe esot pilna ar čūskām; pārējie mednieki arī ieslēdza savus gaismekļus un izgaismoja ūdens virsmu, taču neviena čūska nebija redzama. Pēc zināmas pastrīdēšanās man izdevās viņus pierunāt stāvēt upes vidū mierīgi; mēs izslēdzām lukturīšus un klusumā nogai­dījām apmēram pusstundu. Kad pēc tam vēlreiz ieslēdzām gaismu, ūdensčūskas atkal bija parādījušās un sudrabainas lo­cījās mums visapkārt. Ar tauriņu ķeramo tīklu garā kātā mums izdevās noķert četras vai piecas čūskas un, kaut arī tās locījās un vairījās, iemest kolekcionāra somās. Tad mēs turpinājām ceļu.

Beidzot nonācām pie klints, un izrādījās, ka to patiesi izrai­binājušas visdažādāko formu un izmēru alas, kuru ieejas gan­drīz pilnīgi paslēpa milzīgi akmensbluķu krāvumi un zems krūmājs. Katrs izvēlējāmies savu klints daļu un ķērāmies pie tās izpētīšanas.

Spraukdamies starp akmeņiem un cerīgi spīdinādams luktu­rīti, es ieraudzīju īpatnējas formas radījumu izlecam no krū­miem, pārskrienam pāri laukumam un ienirstam vienā no mazajām alām klints sienā. Steidzos turp un, notupies pie alas mutes, iespīdināju ejā lukturīša gaismu, taču nekas nebija re­dzams. Alas mute bija tik plata kā durvis, toties tikai kādas divas pēdas augsta, tāpēc man, lai tiktu iekšā un sekotu alā no­zudušajam dzīvniekam, vajadzēja nogulties uz vēdera un lēnām līst uz priekšu, turot kabatas lukturīti mutē. Tas bija neie­domājami neērti, jo zeme alā izrādījās nosēta ar dažādas formas asšķautņainiem akmeņiem, tāpēc virzīšanās uz priekšu bija lēna un sāpīga.

Atklājās, ka ejas galā atrodas maza, apaļa istabiņa, un no tās cita eja stiepjas vēl dziļāk klintī. Līzdams uz priekšu pa šo tālāko eju, es paspīdināju gaismu un ieraudzīju, ka arī tā beidzas ar istabiņu, tikai daudz mazāku par pirmo. Spīdinādams gaismu, saklausīju stampāšanos, kam sekoja sausa graboņa, līdzīga gra-

bula troksnim. Pirms vēl paguvu ieraudzīt skaņas avotu, norī­bēja vēl viena graboņas kārta, kaut kas izšāvās no alas tum­sības, izsita kabatas lukturīti man no mutes un sadūra rokas locītavā, kā likās, piecdesmit adatu. Es atradu gaismekli un steigšus atkāpos aplūkot roku - locītava bija saskrāpēta un sa­durstīta, it kā es to būtu iegrūdis kazeņu krūmā.

No jauna ielīdis tunelī, pagaismoju ar lukturīti un gaismas staru kūlī ieraudzīju radījumu, kas bija man uzbrucis. Tā bija pieaugusi otastes dzeloņcūka. Šiem dīvainā izskata radīju­miem ar garām, asām adatām klātajā pakaļgalā ir kaila aste, kuru rotā kviešu vārpai līdzīgs dzelkšņu pušķis. Purinot šo otiņu astes galā, dzeloņcūkas rada savādo graboņu, kuru tikko biju dzirdējis.

Dzeloņcūka bija pagriezusies pret mani ar muguru un sa- slējusi adatas gaisā, pāri plecam tā glūnēja uz mani niknām, izvalbītām acīm un brīdinoši stampājās ar pakaļkājām. No­spriedu, ka vienīgā dzeloņcūkas ķermeņa daļa, ko es varēju satvert bez riska gūt ievainojumus, ir viņas aste. Tāpēc aptinu roku ar biezu audekla maisu un sagrābu dzeloņcūkas asti tūlīt aiz dzelkšņu pušķa. Dzeloņcūka žigli metās atpakaļ, saspiežot manu roku pret akmeņiem, un viņas dzeloņi izdūrās caur audeklu viegli kā nazis cauri sviestam. Es tomēr nelaidos vaļā un centos pievilkt radījumu tuvāk, lai iegrūstu to citā maisā, ko turēju otrā rokā. Biju tik cieši iespīlēts šaurajā ejā, ka ne­spēju veiksmīgi rīkoties ar maisu dzeloņcūkai virs galvas, tur­klāt katra šā dzīvnieka kustība šķita sadzenam manī aizvien jaunas adatas. Visbeidzot dzeloņcūka atmuguriski ietriecās man krūtīs, un, tā kā man mugurā bija tikai plāns krekls, saudzīgi izsakoties, tas bija ļoti sāpīgi.

Nolēmu, ka labāk būtu mēģināt izvilkt dzeloņcūku no alas un tikai tad atjaunot centienus iedabūt to maisā, tāpēc sagrābu asti ciešāk rokā un lēni, uzmanīgi sāku atmuguriski līst ārā, vilkdams

negribīgo medījumu sev līdzi. Šķita, ka pagāja ilgas stundas, pirms beidzot izniru brīvībā; izskatījās, ka nu viss cīņas spars dzeloņcūku pametis, jo tā pavisam ļengani karājās man rokā. Pasaucu mednie­kus palīgā, un pa visiem mums izdevās iedabūt medījumu maisā. Biju saskrāpēts no galvas līdz kājām un nodomāju, ka dzeloņcūka prasījusi ļoti dārgu cenu par savu brīvību.

Protams, bija arī daudzas citas metodes, ko izmantojām medī­bās. Piemēram, mēs daudzās vietās mežā izlikām slazdus, taču to vajadzēja darīt ļoti uzmanīgi, jo lielākā daļa meža iemītnieku apdzīvo tikai paši savu teritoriju un reti uzdrošinās iziet ārpus tās. Viņi pārvietojas pa noteiktām takām gan uz zemes, gan koku galotnēs, tātad slazdam vajadzēja būt novietotam precīzi dzīv­nieka ceļā, citādi pilnīgi iespējams, ka viņš tam pat netuvosies. Cilvēki lielākoties domā, ka dzīvnieki mežos visu laiku klejo pa milzu teritoriju, bet tā tas nav. Ikviens izvēlas sev dzīves vidi, kas vislabāk nodrošina viņa vajadzības, un pie tās arī turas, reizēm gan šī teritorija ir apjomīga, tomēr pārsvarā apbrīnojami maza; daudzos gadījumos dzīvnieks mitinās tādā zemes pleķītī, kas ir tikai nedaudz lielāks par prāvu zoodārza krātiņu. Ja dzīvnieks ierobežotā teritorijā atrod pietiekamu pārtikas un ūdens dau­dzumu, kā ari drošu vietu pārgulēšanai, viņš nemaz nemēģina no tās aizklīst.

Daudzi cilvēki uzskata, ka savvaļas dzīvnieku gūstīšana ir ļoti bīstama nodarbošanās, bet došanās mežā nakts laikā, vienīgi lai noķertu kādu radījumu, jau robežojas ar vājprātu. Īstenībā meža biezoknī nav nekā bīstama, turklāt naktī nav vairāk briesmu kā dienā. Mednieks saprot, ka savvaļas dzīvnieki to vien vēlas, kā ātrāk pazust, tiklīdz izdzirduši viņa tuvošanos. Zvēri uzbrūk vienīgi tad, ja cilvēks viņus izaicinājis vai nobiedējis, turklāt par to dzīvniekus nepavisam nevar vainot. Mežā atklājas, ka itin visi tā iemītnieki (arī čūskas) uzvedas ļoti labi un tikai vēlas, lai viņus liek mierā. Ja tos neaizskar, visticamāk, ka dzīvnieki ne- grasīsies pamest savas gaitas, lai uzbruktu.

Tādējādi savvaļas dzīvnieku vākšana nav tik bīstama, kā cilvēki iedomājas. Parasti tā ir vienīgi tik bīstama, cik cilvēka muļķība to tādu padara: citiem vārdiem sakot, uzņemoties ne­apdomīgu risku, jārēķinās ar nepatīkamām sekām. Reizēm, protams, darba karstumā iznāk riskēt, to nemaz nepatverot, un tikai vēlāk pašam atklājas, cik muļķīga bijusi šī rīcība.

Savas otrās Rietumāfrikas ekspedīcijas laikā es uz kuģa ie­pazinos ar kādu jaunu cilvēku, kurš grasījās sākt darbu banānu plantācijā. Viņš man atzinās, ka vienīgais, no kā viņš patiesi baidoties, esot čūskas. Es savukārt pastāstīju, ka čūskas parasti karsti vēlas nozust cilvēkam no ceļa, turklāt nemaz nav tik bieži sastopamas, un ka viņš diez vai īpaši daudzas redzēs. Šī informācija jaunekli manāmi uzmundrināja, un viņš apsolīja mēģināt sadabūt man dažus eksemplārus, kamēr es uzturē­šoties valstī. Es viņam pateicos un tad šo notikumu aizmirsu.

Kad biju savācis pilnu kolekciju dzīvnieku, aizvedu to uz piekrasti, lai iekrautu kuģī. Naktī, pirms grasījos doties ceļā, savā automobilī piebrauca mans jaunais draugs un lielā sajūsmā pavēstīja, ka sagādājis man solītos eksemplārus. Viņš teica, ka esot atradis savā banānu plantācijā bedri, kas pilna ar čūskām, un tās visas esot manas - ja vien es pats aizbraukšot un dabūšot rāpuļus rokā!

Netērēdams laiku iztaujāšanai, kas tā ir par bedri, es piekritu, un mēs kopā braucām uz plantāciju. Ieradies drauga bungalo, atklāju, ka viņš ielūdzis vēl vairākus cilvēkus noskatīties čūsku medībās. Kamēr malkojām dzērienu, ievēroju, ka draugs kaut ko meklē; uz manu apvaicāšanos viņš paskaidroja, ka būšot vajadzīga virve. Jautāju, kādam nolūkam tā vajadzīga, un viņš at­bildēja, ka ar virvi mani nolaidīšot bedres dibenā. Šī informācija pirmo reizi modināja mani interesi par bedres izmēriem, jo biju to iztēlojies kādas trīsdesmit kvadrātpēdas lielu un trīs pēdas dziļu.

Sev par izbailēm, es konstatēju, ka bedre īstenībā ir liels kaps - apmēram divpadsmit pēdu gara, trīs pēdas plata un desmit pēdu dziļa. Mans draugs bija izgudrojis, ka vienīgais paņēmiens, kā man tikt lejā, ir nolaisties iesietam virves galā kā pantomīmas laumiņai! Es strauji skaidroju, ka čūsku ķeršanai šādā bedrē man būs vajadzīgs kabatas lukturītis, taču man tā nebija līdzi. Nevienam no pārējiem arī nebija lukturīša, tomēr mans draugs atrada problēmas risinājumu.

Viņš piesēja garas virves galā petrolejas lampu un paskaid­roja, ka nolaidīšot to bedrē kopā ar mani. Man nebija, ko ie­bilst, jo, kā mans draugs pilnīgi pareizi norādīja, lampa deva daudz vairāk gaismas nekā jebkurš kabatas lukturītis. Cauri mēnessgaismas pielietajai plantācijai soļojām uz bedri, un, atceros, es tobrīd savā nodabā apsvēru iespēju, ka čūskas galu galā varētu izrādīties nekaitīgas. Taču, sasniedzis bedres malu un nolaidis lejā lampu, ieraudzīju, ka bedre ir pilna ar jaunām Gabūnas odzēm - gandrīz vai visindīgākajām Rietumāfrikas čūskām - un ka tās visas izskatās ļoti saniknotas par traucē­jumu, jo bija sacēlušas savas lāpstveidīgās galvas un šņāca.

Tā kā netiku paredzējis čūsku sagūstīšanas nolūkos laisties iekšā bedrē, nepavisam nebiju pareizi ģērbies. Plāna auduma bikses un tenisa kurpju pāris nav nekāds aizsargs pret Gabūnas odzes collu garajiem indes zobiem. Paskaidroju situāciju drau­gam, un viņš ļoti laipni aizdeva man savas bikses un kurpes, kas bija biezas un stingras. Un, tā kā citus aizbildinājumus vairs ne­spēju izdomāt, viņš apsēja virvi man ap vidukli un sāka laist lejā.

Ļoti drīz atklāju, ka virve ap manu vidukli apsieta slīdošā mezglā, tāpēc jo zemāk laidos, jo ciešāk virve sažņaudzās, tā ka es tikko jaudāju paelpot.

Tieši pirms nolaišanās bedres dibenā uzsaucu draugiem, lai tie uz bridi aptur manu lidojumu: es vēlējos nopētīt vietu, kur nāksies nostāties, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav nevienas čūs­kas. Čūskas nemanīja, tāpēc uzsaucu, lai turpina; tajā mirkli vienlaikus notika divi negadījumi.

Pirmkārt, sajūsmā par medībām neviens nebija iedomājies uzpumpēt lampā petroleju, tāpēc gaisma nodzisa; otrkārt, no- muka viena no kurpēm, kuru biju aizņēmies no drauga un kura izrādījās man par lielu. Un tā nu es stāvēju desmit pēdas dziļas bedres dibenā bez gaismas un bez vienas kurpes, un mani bija ielenkušas septiņas vai astoņas nāvējoši indīgas, ārkārtīgi sakaitinātas Gabūnas odzes. Nekad mūžā nebiju juties tik ļoti pārbijies. Man nācās tumsā stāvēt, neuzdrošinoties pakustē­ties, un gaidīt, kamēr draugi uzvelk lampu augšā, uzpumpē, no jauna iededzina un tad atkal nolaiž bedrē. Tikai tad es varēju ieraudzīt savu kurpi un to atgūt.

Ar abām kurpēm kājās un pietiekami daudz gaismas vis­apkārt es jutos daudz drosmīgāks un ķēros pie čūsku medī­bām. Tas tiešām bija diezgan vienkārši. Man rokā bija nūja ar žākli galā; es tuvojos katram rāpulim, ar žākli piespiedu to pie zemes, tad sagrābu aiz kakla un iemetu somā. Man vienīgi va­jadzēja uzmanīties, lai kāda čūska neaizllstu aiz muguras, ka­mēr esmu aizņemts ar citu, jo tad es varētu tai uzmīt virsū. Tomēr nekādi incidenti negadījās, un pēc pusstundas es biju noķēris astoņus Gabūnas odžu mazuļus.

Nodomāju, ka ar to pilnīgi pietiek, tāpēc draugs izvilka mani no bedres. Pēc tās nakts es secināju, ka dzīvnieku vākšana pa­tiesi ir tieši tik bīstama, cik vācēja muļķība to tādu padara, - ne vairāk un ne mazāk.

3. NODALA, kurā vadību pārņem Pufs un Blova

Kad bāzes nometnes iekārtošana bija pabeigta, tā izskatījās kā uz mežu atbraucis cirks, un līdzība cirkam vēl vairāk pie­auga, kad teritoriju sāka piepildīt noķertie dzīvnieki. Gar lielās telts vienu sienu stiepās būru rinda, kuros es turēju vismazā­kos dzīvniekus - dažādus radījumus, sākot no pelēm un beidzot ar mangustiem.

Pirmais būris šajā rindā piederēja diviem Rietumāfrikas up- jucūkas mazuļiem, kurus biju nosaucis par Pufu un Blovu, un tie bija burvīgākie mazuļi, kādus vien var iedomāties. Pieaugusi Rietumāfrikas upjucūka ir gandrīz vai pati košākā un skaistākā no cūkām. Tās kažoks ir koši oranžsarkans, pāri mugurai un sprandam stiepjas spoži baltas krēpes, un garo, smailo ausu galos šūpojas baltu saru pušķīši. Toties Pufs un Blova, kā jau visi savvaļas sivēni, bija svītraini - ķermeņi bija šokolādes brūni un tiem pāri no deguna līdz astei stiepās gaišas, pureņu dzelte­nas joslas. Tādējādi abi cūcēni, rikšodami pa savu aploku, iz­skatījās pēc mazām, resnām lapsenēm.

Pufs nometnē ieradās pirmais. Viņš diezgan skumīgs tupēja klūdziņu grozā, kas balansēja uz vietējā mednieka galvas, kad tas kādu rītu atnesa sivēnu uz nometni. Mazulis bija noķerts mežā, un es drīz atklāju viņa sērīgā izskata iemeslu - sivēns divas dienas nebija neko ēdis, un kaut kas tāds liktu pat vispaš­apzinīgākajai cūkai nokārt šņukuru. Mednieks, kas mazuli bija sagūstījis, mēģinājis to barot ar banāniem, taču Pufs bija par mazu šādai barībai. Viņš vēlējās pienu, turklāt labi daudz. Tā­pēc, tikko biju medniekam samaksājis, piepildīju pilnu lielu pudeli ar saldu pienu, paņēmu Pufu uz ceļiem un mēģināju pabarot. Sivēns bija apmēram pekiniešu suņa lielumā ar ļoti maziem nadziņiem un, kā es drīz dabūju pārliecināties, arī ar pāri mazu, asu ilknīšu.

Protams, mazulis nekad mūžā nebija redzējis barojamo pu­delīti, tāpēc sākumā izturējās pret to ar vislielākajām aizdo­mām. Kad es viņu uzcēlu sev uz ceļiem un mēģināju iespiest mutē gumijas pupiņu, sivēns nosprieda, ka tas ir kāds īpašs, manis izgudrots spīdzināšanas paņēmiens. Viņš spiedza un kvieca, spārdījās ar mazajiem, asajiem nadziņiem un mēģināja man iecirst ar ilknīšiem. Pēc apmēram piecu minūšu ilgas cīk­stēšanās gan Pufs, gan es izskatījāmies kā izpeldējušies pienā, taču lejup pa sivēna rīkli nebija notecējis ne piliens.

Es pielēju vēl vienu pudeli un vēlreiz iespiedu spiedzošo sivēnu starp ceļiem, ar vienu roku atplētu tā muti un ar otru ņēmos šļākt tajā pienu. Mazulis bija tik ļoti aizņemts ar palīgā saukšanu, ka piens ik reizi, tikko iešļācies tam mutē, ar nāka­mo kviecienu atkal izsprauslājās laukā. Beidzot man palaimē­jās, un pāris pilienu notecēja sivēnam vēderā; pēc tam es pagaidīju, līdz Pufs aptver norītā šķidruma garšu, un pavisam drīz tas arī notika - viņš pārtrauca vaimanāt un pretoties, to­ties ņēmās šmakstināt lūpām un urkšķēt. Iepilināju mazulim mutē vēl mazliet piena, viņš to kāri iesūca un drīz vien bija pie­zīdies pudelei tik cieši, it kā nemūžam negrasītos beigt, un vēders tam brieda lielāks un lielāks. Visbeidzot, kad no pudeles bija izsūkts pēdējais piena piliens, Pufs gari, apmierināti no­pūtās un man klēpī cieši aizmiga, krākdams kā vesels bišu strops.

Kopš tā laika ar viņu vairs nebija nekādu grūtību; pēc pāris dienām sivēns bija aizmirsis bailes no cilvēka un, sajūsmā spieg­dams un urkšķēdams, rikšoja pie būra režģiem, kad vien redzēja mani nākam, tad apvēlās uz muguras, lai es viņam pakasītu vē­deriņu. Kad barošanas laikā Pufs redzēja tuvojamies pudelīti, viņš izbāza šņukuru cauri režģiem un sajūsmā griezīgi spiedza, tā ka varētu iedomāties - šī ir pirmā īstā maltīte viņa mūžā.

Kad Pufs bija nodzīvojis pie manis apmēram divas nedēļas, uz skatuves parādījās Blova. Arī viņu bija mežā noķēris vietē­jais mednieks, un viņai pret sagūstīšanu bija visstingrākie iebil­dumi. Ilgi pirms tam, kad Blova un mednieks kļuva redzami, es varēju saklausīt skaļos protesta kviecienus, kurus cūcenīte nepārtrauca ne uz mirkli, līdz biju viņu nopircis un ielicis būrī līdzās Pufa mājvietai. Negribēju abus uzreiz iemitināt kopā, jo Blova bija mazliet lielāka nekā Pufs, un es baidījos, ka tā varētu mazāko savainot.

Tikko Pufs ieraudzīja sev līdzīgu cūku turpat kaimiņos, viņš traucās pie režģiem, kas atdalīja abus būrus, sajūsmā urkšķē­dams un spiegdams, bet Blova, Pufu ieraudzījusi, mitējās kviekt un piegāja pie režģiem aplūkot sugasbrāli tuvāk. Viņi tik ļoti priecājās viens otru redzēt, it kā būtu brālis un māsa. Abi cauri režģiem berzēja šņukurus un izskatījās tik draudzīgi, ka nolēmu viņus tūlīt pat ievietot vienā mājoklī. Šāda rīcība izrādījās pa­reiza, jo sivēni metās viens otram klāt un aizrautīgi saostījās; Pufs skaļi ierukšķējās un ar šņukuru iedunkāja Blovai ribās, arī

Blova ierukšķējās un laidās mukt pa būri. Ar to arī jautrība varēja sākties - Pufs vajāja Blovu visapkārt būrim, abi skrējienā meta līkumus un rāvās sāņus, izvairījās un mainīja virzienu, ka­mēr galīgi nokusa un aizmiga savā sauso banānkoka lapu migā, krākdami tik spēcīgi, ka viss būris drebēja.

Blova drīz iemācījās sūkt pienu no pudelītes tāpat kā Pufs, taču viņa bija dažas nedēļas vecāka, tāpēc cūcenītes diētā ietilpa arī mazliet cietas barības. Tādējādi katru dienu, kad abi rukši bija iztukšojuši pudelītes, es būri ieliku lēzenu šķīvi ar svaigiem augļiem un dārzeņiem, un Blova pavadīja visu rīta cēlienu, ie­gremdējusi ēdienā šņukuru, sapņaini šļakstinādama un ošņā­dama, kā jau cūkai pieklājas.

Pufam tas nepavisam nepatika. Viņš vēl bija pārāk mazs, lai ēstu cietu barību, tomēr nesaprata, kāpēc Blovai būtu jādara kaut kas tāds, kas viņam liegts. Pufs juta, ka viņam iet secen kaut kas interesants, tāpēc stāvēja un dusmīgi vēroja, kā Blova ēd, un sapīcis rukšķēja.

Reizēm viņš mēģināja novērst Blovas uzmanību no šīs no­darbes un grūstīja viņu ar galvu; tādos brīžos Blova pamodās no sapņojuma banānu biezeņa vidū un, neganti kviekdama, ņēmās nikni trenkāt draugu apkārt pa būri. Jo ilgāku laiku Blova pavadīja pie barības šķīvja, jo nomāktāks Pufs izskatījās.

Kādu dienu viņam laikam bija ienākusi prātā doma, ka varētu iegūt papildu maltīti, vienkārši pasūkājot Blovas asti. Jādomā, ka draudzenes aste sivēnam izskatījās gluži kā ikdie­nas maltītes pudeles pupiņš; lai nu kā, viņš jutās pārliecināts - ja sūks pietiekami ilgi, no astes izdosies izdabūt vēl mazliet gardā piena.

Tā nu Blova stāvēja, pie sevis rukšķēdama, iegremdējusi šņu­kuru mīkstajos augļos, bet Pufs turpat aiz muguras svinīgi sūkāja draudzenes asti. Kamēr Pufs tikai sūca, Blovai iebildumu nebija, tomēr reizēm sivēns noskaitās par to, ka piens neparā­dās, tāpēc sāka nepacietīgi raustīt asti un kost ar mazajiem, asajiem zobeļiem. Tādos brīžos Blova apsviedās un iedzina Pufu stūri, spēcīgi badīdama viņam ribās, un tad, nikni kaut ko urkšķinādama, atgriezās pie sava gardā ēdiena trauka.

Galu galā es biju spiests abus izšķirt un salaist kopā tikai reizi dienā rotaļu laikā, jo Pufs bija sūkājis Blovas asti tik ener­ģiski, ka tā kļuvusi gluži kaila. Tāpēc abiem kādu laiku nācās padzīvot kaimiņos, kamēr Blovas astei uzauga jauna spalva un Pufs iemācījās ēst cietu barību.

Kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ Blova bija daudz nervo­zāka nekā Pufs; tiklīdz Pufs to atklāja, viņš ņēmās no visas sirds uzjautrināties, draudzeni baidīdams. Viņš mēdza paslēpties aiz žoga un, kad Blova gāja garām, lēkt viņai virsū, vai arī nogūlās un izlikās aizmidzis, un, tiklīdz draudzene gāja garām, skaļi urkšķēdams, lēca kājās, un dzinās viņai pakaļ. Kādu dienu Pufs Blovu tik ļoti nobiedēja, ka tā ievēlās ēdienā un iznira no bļo­das, viscaur aplipuši ar banānu un mango gabaliņiem.

Pufs ieviesa īpašu triku, kuram ar lielu labpatiku nodevās katru rītu pēc tam, kad būris bija iztīrīts. Vienā būra stūrī es atstāju abu guļvietai kaudzi sausu, trauslu banānkoka lapu; tikko biju to izdarījis, Pufs metās pie kaudzes, pilnīgi ierakās lapās un pacietīgi gaidīja - reizēm pat veselu pusstundu -, kamēr Blova gāja viņu meklēt. Tad negantnieks ar skaļu kvie­cienu izlēca no lapu kaudzes un dzinās viņai pakaļ. Reizēm viņš šo triku vienā rītā izspēlēja trīs reizes, taču nabaga Blova no kļūdām nekad nemācījās. Tiklīdz Pufs kā svītraina raķete bija izšāvies no slēptuves, cūcenīte apsviedās un bēga, ko kājas nes, - acīmredzami pārliecināta, ka viņai uzbrūk leopards vai kaut kas tikpat bīstams.

Tā kā abi sivēni lielāko dienas daļu pavadīja, trenkādami viens otru, muļķodamies vai draiskodamies, viņi, gluži dabiski, ļoti nogura, un vakarā tiem tik vien pietika spēka, kā paēst vakariņas.

Patiesību sakot, reizēm viņi pat aizmiga, kamēr vēl sūca pienu no pudelītes, un man nācās viņus modināt, lai pabeigtu maltīti. Pēc tam abi ruksēni, miegaini urkšķēdami, ierakās dziļi savā banānkoka lapu migā un nogulēja tur visu nakti bla­kus, korī krākdami.

Kad abi sivēni samiegojušies likās uz auss, viņu tuvākie kaimiņi, tieši otrādi, sāka mosties un izrādīt interesi par dzīvi. Tie bija galago - bušbēbiji, sīciņi dzīvnieciņi tikko dzimuša ka­ķēna lielumā, kas gluži vai atgādināja pūces un vāveres krusto­jumu, un nedaudz arī pērtiķa izskatu. Tiem bija biezs, mīksts, pelēks kažoks un garas, izspūrušas astes. Plaukstas un pēdas kā pērtiķiem, milzīgās, zeltainās acis - kā pūcei.

Visu dienu galago saritinājušies gulēja savā guļamtelpā, bet, saulei rietot un tuvojoties vakaram, pamodās un lūkojās ārā pa guļamistabas durvīm, žāvādamies un blisinādami lielās, iz­brīna pilnās acis. Viņi ļoti lēni iznāca būrī, joprojām žāvāda­mies un staipīdamies, pēc tam visi trīs sasēdās lokā un ņēmās mazgāties un sukāties.

Tas bija ļoti ilgs un komplicēts process. Galago sāka sukā­šanu no paša astes galiņa un lēnām virzījās uz priekšu, kamēr ikviena spalviņa kažokā bija saposta un nogludināta ar gara­jiem, kaulainajiem pirkstiem; tad, zeltainās acis pašapzinīgi mirkšķinādami, bušbēbiji uzsāka vakara darbu. Tas nozīmēja vingrošanu. Attupušies uz pakaļkājām, viņi stiepās augšup, cik vien tālu iespējams, tad pēkšņi palēcās gaisā un apsviedās pre­tējā virzienā. Pēc šīs iesildīšanās mazie dzīvnieciņi sāka lēkāt pa zariem būrī un beidza vakara rosmi ar dzīšanos cits citam pakaļ un raustīšanu aiz astes, līdz juta, ka parādījusies apetīte. Tad viņi norāpās lejā, sasēdās pie būra durvīm, cerīgi vērda­mies ārā, un gaidīja parādāmies mani ar barības trauku.

Bušbēbiju galvenais ēdiens bija sīki sakapāti augļi un šķīvis saldināta piena. Desertam atnesu lielu kārbu ar galago visiecie­nītāko gardumu - sienāžiem. Mazie radījumi saspiegdamies apsēdās pie durvīm un, garajiem pirkstiem satraukumā trīsot, vēroja, kā es iegrābju sauju spārdīgu sienāžu. Būra durvju atvēršanai, kukaiņu iemešanai būri un durvju aizciršanai bija jānotiek pāris sekunžu laikā. Būrī acumirklī sacēlās jampa­dracis: sienāži lēkāja uz visām pusēm, un galago, acīm uztrau­kumā gandrīz spiežoties ārā no dobumiem, metās tos vajāt, mežonīgi šaudījās pa būri, grāba gardumus un bāza mutē. Tik­līdz mute bija pilna, viņi vēl iespējami vairāk sagrāba saujās, tad attupās un buldurēdami un ņurdēdami ņēmās tiesāt medī­jumu tik ātri, cik vien varēja.

Visu ēšanas laiku galago lielās acis vēroja, kur paliek sienāži, un uzraudzīja, lai būra biedri nepaķertu vairāk, nekā tiem go­dīgi pienākas. Tiklīdz pēdējais sulīgais kumoss bija norīts, buš­bēbiji atkal metās mežonīgā skrējienā pakaļ atlikušajiem ku­kaiņiem. īsā laikā būrī vairs nebija palicis neviena sienāža, tikai uz grīdas mētājās pa kājai vai spārnam. Tomēr galago par to nekad nejutās īsti pārliecināti, tāpēc vēl veselu stundu aizrau­tīgi pārmeklēja ikvienu būra kaktiņu un šķirbiņu, vai kāds garduminš nav aizķēries.

Vakaros, kad saule rietēja, es iztīrīju galago būri un netīro zāli nomainīju pret prāvu sauju svaigu lapu. Galago patika uz būra grīdas izklātā biezā lapu kārta, jo viņi mēdza spēlēties ar stiebriem un ilgi meklēja kukaiņus, ko cerēja atrast paslēpušos starp lapām.

Kādu vakaru es, kā parasti, ieliku būrī zāli, un gluži nejauši tajā bija pagadījies garš stiebrs ar zeltainu, kliņģerītei līdzīgu ziedu galā. Brītiņu vēlāk es gāju garām bušbēbiju būrim un pār­steigts ieraudzīju, ka viens no būra iemītniekiem, cieši satvēris puķi rokā, lēnām kož nost ziedlapiņas un tās ēd. Plušķaino zieda viducīti viņš aizmeta; otrs bušbēbijs to tūlīt pacēla un sāka spēlē­ties. Vispirms viņš to pasvieda gaisā, tad noķēra un būra stūri "nogalināja", gluži kā būtu darījis ar sienāzi. Viņš rīkojās tik ti­cami, ka trešais biedrs to acīmredzot noturēja par īstu sienāzi, tāpēc metās pārliecināties. Pirmais galago metās bēgt ar puķes viducīti mutē, abi pārējie dzinās pakaļ, kamēr visi trīs cīkstēda- mies kamolā novēlās uz grīdas. Ap to laiku, kad cīniņš beidzās, zieda viducītis bija sapluinīts sīkās druskās un izkaisīts pa visu būri. Izskatījās, ka galago ļoti patīk spēlēties ar ziediņu, tāpēc turpmāk es katru nakti ieliku būrī divas vai trīs kliņģerītes; viņi apēda ziedlapiņas un ar pārpalikumu spēlēja "sunīšus".

Kaut gan es katru vakaru vēroju galago rotaļājamies būrī un apbrīnoju viņu veiklību un graciozās kustības, pirmo reizi viņu īsto ātrumu es aptvēru tikai tonakt, kad viens no gūstekņiem izbēga.

Galago bija nokopuši brokastis, un es vilku ārā no būra tuk­šos traukus, kad viens no sīkajiem radījumiem pēkšņi metās uz durvīm, uzskrēja augšup pa manu roku un no mana pleca uz­lēca uz būra jumta. Centos sagrābt viņa astes galu, taču galago aizlēca prom kā gumijas bumba un notupās pašā būru krā­vuma virsotnē, mani vērodams. Es lēni un uzmanīgi pagājos uz priekšu un aši ķēru ciet, taču bušbēbijs palēcās gaisā jau ilgi pirms mana roka bija nonākusi viņa tuvumā. Viņš pārlidoja vismaz astoņas pēdas platai spraugai un viegli kā pūka nosēdās uz viena no balstiem telts vidū, kur turējās stingri kā pielīmēts. Metos bēglim pakaļ; tas ļāva man pienākt pavisam tuvu, tad bez mazākā brīdinājuma atlaidās no balsta, atspērās uz mana pleca un vienā mirklī jau bija uz cita būra. Džinos bušbēbijam pakaļ kādu pusstundu, un, jo vairāk es iekarsu un noskaitos, jo vairāk negantnieks likās uzjautrināmies.

Kad beidzot noķēru bēgli, tas notika tīri nejauši. No vecu kastu kaudzes viņš uzlēca uz moskītu tikla, kas bija nostiepts pār manu gultu, acīmredzot domādams, ka tikla virsma ir stingra. Protams, no bušbēbija svara tīkls ielika, un nākamajā mirklī mazais radījums bija iepinies krokās. Pirms viņš paguva izķepuroties, man izdevās pieskriet un viņu sagrābt. Pēc šā pie­dzīvojuma es vienmēr ļoti uzmanījos, atvērdams galago būra durvis.

4. NODALA, kurā mani sakož Bandīti

Tiks piedots ikvienam, kurš, iedams garām būrim, kas atradās līdzās bušbēbiju mītnei, un dzirdēdams no tā plūstam baismās skaņas, nāktu pie atziņas, ka tur ieslodzīti pāris tīģeru vai vismaz tīģeriem līdzīgu negantu un trokšņainu radījumu. No būra dzī­lēm gandrīz nepārtraukti skanēja rūkšana, spiegšana, ķērkšana un ņurdoņa vienlaikus ar dobju šņākuļošanu. Visu šo kņadu radīja trīs mazi dzīvnieciņi, kurus es biju nokristījis par Bandī­tiem, augumā mazliet sīkāki par vidēja izmēra jūrascūciņu. Īste­nībā tie bija kuzimanzi - mangustiem līdzīgu dzīvnieku mazuļi, kuri, neņemot vērā viņu niecīgo augumu, sagādāja vairāk grū­tību nekā visi citi dzīvnieki kopā.

Kad kuzimanzi ieradās nometnē, viņiem tikko bija atvērušās acis un katrs dzīvnieciņš bija apmēram sīkas žurkas lielumā. Viņiem bija spilgti rudi kažoki, kuru spalva kušķiem smaili slējās gaisā, un gari, rožaini deguni, elastīgi kā kaučuks, kas ziņkārīgi šaudījās uz visām pusēm.

Sākumā man vajadzēja barot mazuļus ar pienu, un. tas ne­pavisam nebija viegls uzdevums, jo kuzimanzi izdzēra vairāk piena nekā jebkuri citi dzīvnieku mazuļi, ko biju redzējis; visu procesu vēl grūtāku padarīja fakts, ka kuzimanzi bija pārlieku sīki, lai spētu zīst no pudelītes, ko parasti lietoju mazuļu barošanai. Man nācās uztīt kociņa galā vates pikucīti, iemērkt pienā un ļaut mazajiem pienu izsūkt.

Šis paņēmiens sākumā noderēja pavisam labi, jo mazuļiem vēl nebija zobu, taču, tiklīdz zobi bija izšķīlušies, sākās grūtī­bas. Kuzimanzi bija tik alkatīgi ēdāji, ka iekodās vates kumšķī ar buldoga cienīgu tvērienu un nelaidās vaļā, tā ka es nevarēju vati no jauna iemērkt pienā. Daudzreiz gadījās, ka viņi iekodās pārāk spēcīgi, vate nomuka no kociņa, un mazuļi centās to no­rīt. Vienīgais paņēmiens, kā viņus izglābt no nosmakšanas, bija iebāzt pirkstu rīklē un notvert vati, pirms tā norīta. Pirksts rīklē kuzimanziem nepatika - no tā viņiem vienmēr uznāca vēmiens, un izvēmušies mazuļi, protams, atkal bija izsalkuši, tā ka visu izrādi nācās sākt no gala.

Tiklīdz mazie, asie zobiņi bija izauguši, mani kuzimanzi sāka justies varen drosmīgi un pārgalvīgi un tā vien manījās bāzt sa­vus garos degunus citu darīšanās. Sākumā es viņus turēju grozā līdzās savai gultai, lai naktīs vieglāk varētu pabarot. Groza vāks nepiegulēja īpaši stingri, tāpēc Bandīti allažiņ izrāpās ārā un rikšoja apkārt pa nometni inspekcijas gaitās. Mani tas uztrauca, jo mums piederēja daudz bīstamu zvēru, un šķita, ka Bandīti vispār nepazīst baiļu - tie ar vienlīdz lielu paļāvību bāza degu­nus gan pērtiķu būri, gan čūsku kastē. Mazuļi vadīja savu dzīvi nemitīgos ēdiena meklējumos un nogaršoja itin visu, kas gadījās ceļā, jo cerēja, ka tas var izrādīties garšīgs.

Kādudien, kārtējo reizi nepamanīti izmukuši no groza, ku­zimanzi klaiņoja gar garā rindā saliktajiem pērtiķu būriem un meklēja kaut ko uzkožamu. Tolaik man piederēja pērtiķiene, kas ļoti lepojās ar savu izcili garo, zīdaino asti. Viņa mēdza to katru dienu stundām ilgi kopt, lai spalva būtu mirdzoša un bez viena traipiņa. Gadījās, ka brīdī, kad uz skatuves parādījās Ban­dīti, pērtiķiene sēdēja uz būra grīdas un sauļojās; skaistā aste bija izkārusies ārpusē.

Viens no Bandītiem ieraudzīja garo, zīdaino asti guļam zemē; tā kā acīmredzot tā nevienam nepiederēja un izskatījās ēdama, viņš metās atradumam virsū un iecirta tajā zobus. Pārējie divi, to redzēdami, nekavējoties brālim piebiedrojās un arī grāba ciet. Pērtiķiene briesmīgi pārbijās un, skaļi brēkdama, uzskrēja līdz būra griestiem, taču Bandītus tādā veidā nokratīt neizdevās - viņi turējās stingri kā skrūvspīles, un, jo augstāk pērtiķiene rāpās, jo augstāk astē ieķērušies kuzimanzi pacēlās gaisā, tā ka tobrīd, kad es iejaucos, viņi jau karājās apmēram pēdu no zemes, lēnām griezās riņķī un ņurdēja caur zobiem, joprojām stingri iekodušies pērtiķienes astē. Pagāja vairākas minūtes, kamēr man izdevās piedabūt mazuļus atlaisties, un tas arī notika vienīgi tad, kad iepūtu viņiem purniņos cigaretes dūmus, tā ka tie sāka klepot.

Drīz pēc tam Bandīti to pašu nostrādāja ar mani. Katru rītu, kad biju viņus pabarojis, es mazuļiem ļāvu paklaiņāt pa savu gultu, kamēr man tika atnesta tēja. Viņi vienmēr ļoti rūpīgi iz­pētīja gultu, ņurdēdami un spiegdami cits uz citu, rikšoja šurpu turpu un bāza degunu ikvienā segas vai palaga krokā, lai pārlie­cinātos, ka tur nav paslēpts kas ēdams.

Tajā rītā es pusaizmidzis gulēju gultā, bet Bandīti kārpījās pa gultu un nodevās alpīnisma trikiem uz segas. Pēkšņi es pēdā sajutu asas sāpes. Uzšāvos sēdus un ieraudzīju, ka viens no Bandītiem okšķerēdams bija atklājis manu kājas īkšķi un nolē­mis, ka tā ir kāda īpaša delikatese, kuru esmu tur noslēpis viņa priekam. Savā parastajā rijībā viņš bija pacenties sakampt mutē tik daudz mana īkšķa, cik iespējams, un, līksmi ņurdēdams, ņēmās to nadzīgi košļāt; es noliecos, sagrābu uzbrucēju aiz astes un atrāvu nost. Bandīts palaida guvumu vaļā vairāk nekā negri­bīgi -, taisnību sakot, viņš bija ārkārtīgi sašutis, ka esmu pār­traucis šo, viņaprāt, lielisko maltīti.

Drīz vien Bandīti izauga tik lieli, ka tos vairs nevarēja turēt grozā, tāpēc man nācās viņus pārvietot uz būri. Patiesību sa­kot, īstais pārvietošanas iemesls bija tāds, ka viņi bija izgrau­zuši lielus caurumus ikvienā pītā izstrādājumā un vairs nebija iespējams atrast nevienu grozu, kurā Bandītus turēt. Pa to laiku kuzimanzi bija iemācījušies ēst no trauka un mielojās ar pienā iejauktām jēlām olām un sīki sakapātu gaļu. Uzbūvēju viņiem ļoti jauku būri, un viņi ar to bija pilnīgi mierā. Būra vienā galā atradās guļamistaba, bet pārējā platība tika izman­tota ēšanai un rotaļām. Katrā būra galā bija pa durvīm, - vienas veda uz guļamtelpu, otras - uz rotaļu istabu. Biju cerējis, ka līdz ar iemitināšanu jaunajā mājā Bandīti man vairs grūtības nesa­gādās, taču rūgti maldījos. Tagad problēma bija viņus pabarot.

Bandītu būris atradās visdažādāko dzīvnieku mājokļu krā­vuma pašā galā, labi augstu no zemes. Ieraudzījuši mani tuvoja­mies ar ēdiena trauku rokās, visi trīs sāka spiegt, cik spēka, un drūzmējās pie durvīm, bāzdami garos, rožainos degunus cauri režģiem. Doma par maltīti viņus tik ļoti sajūsmināja un katrs bija tik cieši apņēmies pirmais tikt pie ēdiena, ka, tiklīdz biju atvēris durtiņas, Bandīti spiegdami un ķērkdami metās virsū, iz­sita man barības šķīvi no rokas un ar troksni nolidoja zemē. Ļāvu tam notikt divas reizes, jo domāju, ka pēc diviem sāpīgiem kritieniem kuzimanzi iemācīsies nemesties laukā, tiklīdz durvis atvērušās, taču velti. Viņi šāvās laukā kā raķetes, šķīvis aizlidoja pa gaisu, un Bandīti, ņurdēdami un mežonīgi kozdami, novēlās zemē.

Man nācās viņus uzlasīt, ielikt atpakaļ būrī un iet sagatavot jaunu ēdiena šķīvi. Kad Bandīti bija tik ļoti satraukušies, ka ari pacelt viņus vajadzēja ļoti uzmanīgi, jo tādos brīžos tie koda un kampa itin visu, kas gadījās pa tvērienam.

Beidzot Bandītu velšanās ārā no būra katru ēdienreizi mani tik ļoti nogurdināja, ka es izstrādāju viltīgu plānu.

Es, kā parasti, piegāju pie būra ar ēdiena šķīvi rokā, kuzi­manzi savukārt sadrūzmējās pie būra durtiņām un gaidīja iz­devību šauties ārā. Tad kāds, kuru biju iepriekš sarunājis, otrā būra galā pagrabinājās gar guļamistabas durtiņām. Šo graboņu sadzirdējuši, Bandīti nodomāja, ka ēdamais nolikts tur, tāpēc, ņurdēdami un spiegdami, metās prom un nozuda guļamtelpā. Kamēr negantnieki atradās drošā attālumā, man vajadzēja at­vērt durvis; atklājuši, ka piemuļķoti, Bandīti no jauna šāvās ārā no guļamistabas. Ja tādā bridi es vēl nebiju izvilcis roku no būra, kuzimanzi iekrampējās manos pirkstos un turējās, cik spēka.

Šie mazie dzīvnieciņi laikam gan sagādājuši vairāk rūpju, kodienu un skrāpējumu nekā jebkurš cits radījums manā ko­lekcijā. Taču es tik un tā nespēju viņus nemīlēt. Es zināju, ka viņi kož nevis tāpēc, ka būtu pēc dabas ļauni, bet gan tāpēc, ka pārliecīgā satraukumā notur mani par barības kumosu. Rei­zēm es uz viņiem neganti noskaitos un domāju, cik jauki būs kuzimanzus nodot zoodārzam, lai tad viņi kož un rada pro­blēmas kādam citam. Bet, kad pienāca laiks Bandītus atdot zoo­dārzam, kurā tiem vajadzēja dzīvot, man patiesi bija žēl no viņiem atvadīties.

Aizgāju pēdējo reizi paskatīties uz viņiem zoodārza lielajā būrī; mani kuzimanzi rikšoja pa zāģu skaidām, raustīdami savus smieklīgos degunus, un izskatījās tik mīļi un nevainīgi, ka es nodomāju - varbūt esmu bijis par viņiem nepamatoti ļau­nās domās. Doma par šķiršanos no Bandītiem mani stipri sa- skumdināja. Pasaucu viņus pie režģiem, lai atvadītos, un visi trīs izskatījās tik klusi un rātni, ka iebāzu cauri režģiem pirkstu, lai pēdējo reizi pakasītu viņiem pakaušus. Man gan vajadzēja šos radījumus pazīt labāk. No maziem, nevainīgiem kustonīšiem viņi vienā mirklī pārvērtās par tik labi zināmajiem vecajiem, spiedzošajiem Bandītiem, un visi barā iecirtās man pirkstā, pirms paguvu to izraut drošībā.

Kad beidzot atbrīvojos no kampiena, gāju prom no būra, slaucīdams asinis mutautiņā un domādams, ka patiesībā esmu ļoti apmierināts, ja turpmāk par šiem radījumiem rūpēsies kāds cits.

5. NODALA, kurā man darīšana ar lielu daudzumu pērtiķu

Nometnē mēdza ierasties daudz cilvēku - gan eiropiešu, gan afrikāņu -, lai aplūkotu, kādus dīvainus dzīvniekus esmu savā­cis. Visdažādāko dzīvnieku birumā, protams, bija arī pērtiķi - mums piederēja apmēram piecdesmit dažādu sugu pārstāvju. Lai cik milzīga bija telts, dzīvot tajā kopā ar šiem enerģiskajiem dzīvniekiem bija gaužām nogurdinoši, jo piecdesmit pērtiķu, ja labi sasparojas, spēj radīt pamatīgu jampadraci.

No visiem pērtiķiem, kādi bija mūsu kolekcijā, es vislabāk atceros trīs. Tie bija ūsainais genons Fūtls, sarkangalvas mangabijs Vīks un - pēdējais, bet ne mazāk nozīmīgais šimpanze Čalmondelijs.

Kad Fūtls ieradās nometnē, viņš bija vismazākais pērtiķltis, kādu jebkad biju redzējis; tas būtu varējis ērti iekārtoties tējas tasē, ja neņem vērā garo asti, un arī tad vēl vieta paliktu pāri. Viņa kažoks bija īpatnējā zaļā nokrāsā ar ļoti glītu, baltu krū­težu; galva, kā jau lielākajai daļai pērtiķu mazuļu, attiecībā pret pārējo ķermeni izskatījās pārāk liela un bija tādā pašā zaļganā krāsā, izņemot vaigus, spilgti dzeltenus kā purenes. Tomēr vis­apbrīnojamākais viņa ārienē bija plata, izliekta baltas vilnas josla uz virslūpas, kas izskatījās gluži kā milzu ūsas. Es vēl ne­kad nebiju redzējis kaut ko tik smieklīgu, kā šo sīciņo pērtiķīti ar milzīgajām Ziemassvētku vecīša ūsām.

Pirmās pāris dienas Fūtls nodzīvoja grozā līdzās manai gultai kopā ar citiem dzīvnieku mazuļiem, un viņu vajadzēja barot no pudelītes ar pienu. Pudele bija apmēram divas reizes lielāka par ēdāju, un pērtiķītis, pudeli ieraudzījis, mēdza mesties tai virsū ar priekpilniem kliedzieniem, sagrābt pupiņu mutē un cieši apvīt rokas un kājas apkārt pudelei, lai es nevarētu viņam to pārāk ātri atņemt. Mazulis pat neļāva man pudeli pieturēt, droši vien baiļodamies, ka es to varētu nozagt, tāpēc valstījās pa gultu, pudeli sagrābis, un izskatījās uz mata kā cīkstoties ar dirižabli. Reizēm virspusē bija ēdājs, reizēm pudele, taču jebkurā brīdī Fūtls sūca tik sparīgi, ka ūsas piepūlē raustījās.

Fūtls bija ļoti inteliģents mazs pērtiķītis un drīz vien iemā­cījās dzert pienu no apakštases, tomēr, šo mākslu apguvis, pilnīgi aizmirsa labās ēšanas manieres. Es noliku viņu uz galda, un Fūtls, ieraudzījis piena šķīvīša tuvošanos, kļuva tik neval­dāmi nepacietīgs, ka ņēmās lēkāt augšup lejup un spiegt, cik jaudas. Tiklīdz trauks bija nolikts uz galda, pērtiķītis bez vilci­nāšanās ienira uz galvas šķīvī. Uzšļācās milzīga piena šļakata, Fūtls tupēja šķīvja vidū, iegremdējis galvu pienā, un iznira vienīgi tad, kad bija pilnīgi bez elpas. Reizēm viņš savā ēdelībā noturēja galvu pienā pārāk ilgi un tad izšāvās virspusē kā strūkl­aka, sprauslādams un šķaudīdams. Pēc ēdienreizes man nācās krietnu pusstundu viņu susināt, jo uz beigām viņš izskatījās tā, it kā būtu pienā peldējies, nevis to ēdis.

Nolēmu, ka tā turpināt nevar, - Fūtlu vajadzēja barot piecas reizes dienā, un es baidījos, ka no pastāvīgās mērcēšanās viņš var saķert iesnas. Es nodomāju, ka viņš tik ļoti satraucas tāpēc, ka redz tuvojamies pienu, jau tupēdams uz galda, tāpēc nolēmu izmēģināt citu barošanas paņēmienu - vispirms noliku uz galda šķīvi un tikai tad pienesu klāt Fūtlu. Kad izmēģināju to pirmo reizi, Fūtls jau pa gabalu ieraudzīja piena trauku uz galda. No prieka griezīgi iespiedzies, viņš izrāvās man no rokām, graciozi aizlidoja pāri istabai un ar plunkšķi nosēdās tieši šķīvī. Šķīvis, protams, apgāzās, un mēs ar pērtiķīti galīgi samirkām.

Pēc tam es mēģināju Fūtlu pieturēt, kamēr viņš mielojas, taču šis paņēmiens nebija daudz veiksmīgāks. Fūtls ņēmās dus­mīgi spiegt un raustīties, ja neļāvu viņam ienirt piena šķīvī kā peldbaseinā, un reizēm viņam laimējās izrauties, pirms paguvu to noķert. Tomēr pārsvarā šis disciplinēšanas veids iedarbojās, un pērtiķītis palika daudzmaz sauss -, protams, izņemot seju. Es nekādi nespēju viņu atturēt no sejas iegremdēšanas pienā, iznirstot, lai ieelpotu, pērtiķīša ģīmis bija tik balts, ka nevarēju atšķirt, kur sākas ūsas.

Kad Fūtls neēda, viņam patika pie kaut kā stingri turēties. Visi pērtiķu mazuļi šajā vecumā parasti pavada laiku, ieķērušies mātēm kažokā, kamēr tās klaiņo pa koku galotnēm. Tā kā Fūtls bija mani pieņēmis par savu māti, viņš acīmredzot bija secinājis, ka no ēšanas brīvajā laikā pieķeršanās man ir gluži loģiska. Gandrīz visu dienu es strādādams nēsāju viņu līdzi, un pērtiķītis uzvedās ļoti labi: tupēja man uz pleca, ar vienu roku ieķēries man ausī. Taču kādu dienu viņš pārāk sadrosa un lēca, ieķerdamies režģos liela, neganta pērtiķa būra priekšpusē; būra iemītnieks manīgi sagrāba Fūtlu aiz astes, un, ja es nebūtu pie­steidzies palīgā, tas būtu mazuļa pēdējais piedzīvojums.

Nolēmu, ka Fūtla tupēšana man uz pleca, kamēr es strā­dāju, ir pārāk bīstama, tāpēc ieslodzīju viņu grozā; tomēr pēr­tiķīti tas acīmredzami apbēdināja, un viņš visu dienu, žēlabaini spiegdams, pūlējās izkļūt no ieslodzījuma, tāpēc man nācās izdo­māt ko citu. Sadabūju vecu žaketi un pāris dienu to pavalkāju, kā parasti, nēsādams Fūtlu sev uz pleca. Kad mazulis pie šā apģērba gabala bija labi pieradis, es to novilku un uzkarināju uz krēsla at­zveltnes, pēc tam uztupināju virsū Fūtlu. Pērtiķītis nelikās ma­nām, ka manis paša žaketē nav, un lielā mīlestībā tai pieķērās.

Tā nu katru rītu es uzkarināju žaketi uz krēsla, uztupināju Fūtlu virsū, un viņš tur pavisam laimīgs palika karājamies, ka­mēr es noņēmos ar saviem darbiem. Pērtiķītis šķita pieņēmis, ka žakete ir kāda mana ķermeņa daļa - iespējams, tāda kā otrā āda - un, ja vien Fūtls spēja pieķerties pie kaut kā man piede­roša, viņš jutās gauži apmierināts. Viņš pat spiegdams ar mani sarunājās, kamēr es strādāju, taču nekad nemēģināja pamest žaketi un rāpties man uz pleca.

Kad bijām beidzot nonākuši atpakaļ Liverpūlē, Fūtls lieliski izklaidējās, uz mana pleca pozēdams preses fotogrāfiem. Viņš tos pilnīgi apbūra - neviens vēl nekad nebija redzējis tik mazu pērtiķīti. Viens no reportieriem ilgi vēroja Fūtlu, tad pagriezās pret mani un teica: "Vai ziniet, viņš izskatās daudz par jaunu tik milzīgām ūsām!"

Sarkangalvas mangabijs Vīks tika tā nokristīts, pateicoties viņa radītajām skaņām. Kad vien gadījās iet garām būrim, mangabijs plati atvēra muti un pilnā balsī sauca: - Vīks, vīks!

Viņa kažoks bija gaiši pelēks, izņemot balto loku ap kaklu un košo, mahagonija sarkano galvvidu. Seja bija tumši pelēka un plaksti krēmīgi balti. Parasti tie nebija redzami, tomēr ap­sveicinoties pērtiķis sacēla uzacis un pēkšņi aizvēra acis, tā ka tās izskatījās aizsegtas ar baltiem vākiem.

Viens pats būrī Vīks ļoti garlaikojās, taču es nevarēju viņam sagādāt rotaļu biedru, jo viņš bija vienīgais savas sugas pārstāvis manā kolekcijā. Mangabijs to nespēja saprast, jo visapkārt dzir­dēja un saoda pērtiķus, tāpēc uzskatīja, ka ir augstākajā mērā negodīgi nelaist viņu ar tiem parotaļāties. Vīks nosprieda, ka labākais, ko šajā situācijā darīt, ir paslepus no manis izrakt tu­neli uz brīvību.

Viņš bija atradis vienā būra malā starp dēļiem mazu sprau- dziņu un ņēmās ar pirkstiem un zobiem to paplašināt. Koks bija ļoti ciets, un tikai pēc ilgas bakstīšanas un košļāšanas viņam izdevās nošķelt mazu skaidiņu. Es uzmanīju, lai sprauga ne­kļūtu pārāk liela, bet Vīks to nezināja un dzīvoja pārliecībā, ka man par to nav ne jausmas. Viņš mēdza stundām ilgi kodīt un skrāpēt koku, bet, tiklīdz sadzirdēja mani tuvojamies, uzlēca laktā un tupēja tur tik nevainīgi, cik vien iespējams - rauca uz­acis un demonstrēja savus baltos plakstus, jautri man mirkšķi­nāja un cerēja pārliecināt, ka viņš jau nu ir pēdējais pērtiķis visā nometnē, kam varētu būt kas blēdīgs padomā.

Es neaizskāru Vīka eju, jo domāju, ka viņš aptvers, cik koks ir ciets, un metīs urbšanos pie malas. Man par lielu pārstei­gumu, notika pilnīgi pretējais. Vīks tik ļoti aizrāvās, ka katru brīvu brīdi noņēmās, kozdams, skrāpēdams un sūkādams koku. Tomēr ik reizi, kad es parādījos tuvumā, pērtiķis jau bez­rūpīgi tupēja uz laktas, un, ja zem viņa zoda nerēgotos dažas pieķērušās skaidiņas, es nemaz nezinātu, ka viņš joprojām tur­pina izrakumus. Vīks šķita tik pārliecināts, ka es par slepeno eju neko nezinu, ka nolēmu kādu dienu sagādāt viltniekam pār­steigumu.

Tikko biju pasniedzis Vīkam piena bļodu, tātad tuvākās stundas laikā viņš negaidīja manu tuvošanos. Atspirdzinājies ar dzērienu, Vīks ķērās pie darba. Ļāvu viņam labi iestrādāties un tad rāpus pielīdu pie būra. Vīks tupēja uz grīdas ar stingru, apņēmīgu izteiksmi sejā un abām rokām raustīja lielu koka šķēpeli. Šķēpele turējās stingri un, kaut arī pērtiķis rāva no visa spēka, no sienas negrasljās atdalīties, tāpēc Vīks aizvien vairāk noskaitās, kaut ko pie sevis murmināja un savieba seju arvien draudīgākā grimasē. Tieši tajā mirklī, kad pērtiķis noliecās uz priekšu un mēģināja nokost kaitinošo šķēpeli, es bargā balsi noprasīju, ar ko gan viņš te nodarbojas.

Vīks salēcās, it kā es būtu viņam iebakstījis ar adatu, tad pa- blenza pāri plecam ar izbiedētu un vainīgu izteiksmi sejā. Vēl­reiz noprasīju, ko tas, sasodīts, nozīmē, un Vīks, vārgi uzsmai­dīdams, nedroši mēģināja man nodemonstrēt plakstus. Kad redzēja, ka šādi neizdosies novērst manu uzmanību, viņš kau­nīgi palaida šķēpeli vaļā, paķēra tukšo piena trauku un uzlēca laktā; tur mulsums nabaga pērtiķi pārņēma tiktāl, ka viņš uzmauca bļodu galvā un atmuguriski novēlās no šķērskoka uz būra grīdas.

Vīks izskatījās tik komisks, ka es nespēju novaldīt smieklus, tāpēc vainīgais nolēma, ka esmu viņam piedevis. Viņš atkal uz­rāpās laktā ar piena bļodu kā skārda ķiveri galvā un tad vēlreiz novēlās zemē. Šoreiz mangabijs nokrita uz galvas un sasitās, tā ka vajadzēja pienākt pie režģiem un ļaut man paturēt ķepu, ka­mēr sāpes pāriet.

Kad Vīks saprata, ka man par caurumu sienā viss zināms, viņš meta noslēpumainību pie malas un strādāja, no manis ne­slēpdamies. Ja es viņu sarāju, Vīks nodemonstrēja veco triku ar bļodas uzmaukšanu galvā un atmugurisko kritienu lejup; ja es smējos, pērtiķis to uzskatīja par piedošanas zīmi un atgriezās pie darba. Tomēr piesardzības labad es būra ārpusē pretī cau­rumam pienagloju stiepļu tīklu; Vīks, to atklājis, neganti no­skaitās. Sapratis, ka stiepļu tīklu pārvarēt neizdosies, viņš visai negribīgi meta mieru tuneļa rakšanai, tomēr triku ar atmugu­risko kritienu paturēja prātā un izpildīja ik reizes, kad zināja, ka esmu uz viņu noskaities, tādējādi cenzdamies mani piela­bināt.

6. NODALA Stāsts par šimpanzi Čalmondeliju

Kad Čalmondelijs pievienojās kolekcijai, viņš tūdaļ pat kļuva par tās nekronēto karali - ne tikai tāpēc, ka bija par visiem lielāks, bet ari savas ievērības cienīgās inteliģences dēļ. Čalmon­delijs bija piederējis apgabala ierēdnim, kurš vēlējās savu lutekli nosūtīt Londonas zoodārzam; padzirdis, ka es tajā apvidū vācu dzīvniekus un drīzumā atgriezīšos Anglijā, šis virs man atrak­stīja vēstuli un apvaicājās, vai man nebūtu iebildumu paņemt Čalmondeliju līdzi un nodot zoodārza vadībai. Atbildēju, ka man jau ir liela pērtiķu kolekcija un viens lieks šimpanze grūtības nesagādās, tāpēc būšu priecīgs nogādāt Čalmondeliju Anglijā. Biju iztēlojies, ka šimpanze būs vēl pavisam jauniņš - varbūt divus gadus vecs un tātad - pēdas divas garš.. Kad mans pasažieris ieradās, es biju pamatīgi satriekts.

Kādu ritu pie nometnes piebrauca neliela kravas mašīna, kurā bija iekrauta milzīga koka redeļu kaste. Pēc maniem ieska­tiem, tā bija pietiekami liela, lai iemitinātu pat ziloni. Prātoju, kas gan tajā varētu būt iekšā; kad šoferis man paskaidroja, ka ie­radies Čalmondelijs, es vēl nodomāju, ka īpašnieks gan rīkojies muļķīgi, sūtīdams tādu mazu šimpanzīti tik milzīgā kastē. Pa­vēru kastes durvis, ieskatījos tajā - un ieraudzīju Čalmonde­liju.

jau no pirmā acu uzmetiena es sapratu, ka tas nav nekāds mazulis, bet gan pilnīgi pieaudzis astoņus vai deviņus gadus vecs šimpanze. Tupēdams tumšajā redeļu kastē, viņš izskatījās apmēram divreiz lielāks par mani, un šimpanzes sejas izteik­sme liecināja, ka ceļojums nav bijis patīkams. Tomēr, pirms vēl es paguvu aizcirst durvis, Čalmondelijs pastiepa garu, spal­vainu roku, satvēra manējo un sirsnīgi pakratīja. Tad viņš aiz­griezies savāca vienkop garu ķēdi, kuras viens gals bija pie­stiprināts pie viņa kakla siksnas, rūpīgi pārmeta pār roku un izkāpa no ceļojuma krātiņa. Izkāpis viņš brīdi stāvēja un, vērīgi mani nopētījis, ar lielu interesi pārlaida skatienu nometnei, pēc tam pastiepa roku, un uzmeta man jautājošu skatienu. Es saņēmu viņa piedāvāto roku un mēs kopā iegājām teltī.

Čalmondelijs nevilcinādamies piegāja pie galda un apsēdās vienā no krēsliem, nosvieda ķēdi zemē, atlaidās krēslā un sa­krustoja kājas. Viņš pāris minūtes pētīja telti ar diezgan augst­prātīgu izteiksmi sejā; visbeidzot nospriedis, ka būs laba diez­gan, viņš pagriezās un atkal mani jautājoši uzlūkoja. Šimpanze nepārprotami vēlējās iebaudīt kaut ko atspirdzinošu pēc no­gurdinošā ceļojuma. Es jau biju brīdināts, ka šis pērtiķis ir ne­labojams tējas mīļotājs, tāpēc pasaucu savu pavāru un pasūtīju tasi tējas. Tad izgāju ārā un ieskatījos Čalmondelija kastē - vienā stūrī es atradu milzīgu, pamatīgi nobružātu skārda krūzi. Kad ar atradumu rokās atgriezos teltī, Čalmondelijs izskatījās pārlieku priecīgs un uzslavēja mani par saprātīgo inventāra atrašanu ar vairākiem līksmiem "hū, hū" saucieniem.

Kamēr gaidījām tēju, es apsēdos iepretī Čalmondelijam un aizdedzu cigareti. Man par pārsteigumu, šimpanze manāmi satraucās un pāri galdam pastiepa roku uz manu pusi. Gribē­dams zināt, ko viņš darīs, pasniedzu viesim cigarešu paciņu. Viņš to atvēra, izņēma cigareti un iesprauda starp lūpām. Tad pērtiķis vēlreiz pastiepa roku, un es viņam pasniedzu sērkoci­ņus; man par milzu izbrīnu, Čalmondelijs izņēma sērkociņu no kastītes, uzšvirkstināja, aizdedza cigareti un nosvieda kastīti uz galda. Atgāzies krēslā, viņš ņēmās pūst gaisā dūmu māko­ņus kā īsts profesionālis.

Neviens man nebija stāstījis, ka Čalmondelijs smēķē. Es diez­gan satraukts prātoju, par kādiem vēl sava lutekļa kaitīgiem ieradumiem saimnieks mani nav brīdinājis.

Tajā brīdī tika ienesta tēja, un Čalmondelijs tās parādīšanos sveica ar skaļiem, izteiksmīgiem prieka saucieniem. Viņš uz­manīgi vēroja, kā es pieleju viņa krūzi līdz pusei ar pienu, tad pievienoju tēju. Man tika stāstīts, ka pērtiķis esot traks uz sal­dumiem, tāpēc piebēru dzērienam sešas lielas karotes cukura; šo rīcību šimpanze uzteica ar apmierinātiem ņurdieniem. Viņš nolika cigareti uz galda un satvēra krūzi abās rokās, tad ļoti uzmanīgi pastiepa apakšlūpu un iemērca to tējā, lai pārliecinā­tos, vai dzēriens nav par karstu.

Tēja izrādījās diezgan silta, tāpēc viņš ņēmās enerģiski pūst, kamēr tā atdzisa pēc viņa patikas, tad vienā paņēmienā krūzi izdzēra. Kad pēdējās piles bija iztecinātas, Čalmondelijs ielūrēja krūzē un, cik spēdams, ar pirkstu izgrāba cukuru. Pēc tam viņš uztupināja apvāzto krūzi uz deguna un tā nosēdēja minūtes piecas, kamēr pēdējā cukura drusciņa bija ieritējusi viņam mutē.

Es izrīkoju, lai novieto Čalmondelija kasti gabalu tālāk no telts un piesēju viņa ķēdes brīvo galu pie liela koka stumbeņa. Tādējādi nospriedu, ka šimpanze atrodas pietiekami tālu, lai citiem netraucētu, tomēr gana tuvu, lai visu varētu redzēt un ilgstoši sarunāties ar mani savā "hū, hū" valodā.

Tomēr ierašanās dienā Čalmondelijs sagādāja nepatikšanas jau gandrīz tajā pašā bridi, kad biju viņu piesējis. Telts ārpusē pie zemē iedzītiem mietiem garās auklās bija piesieti daudzi mazi, pieradināti pērtiķlši. To bija kādi desmit, un viņu ērtī­bām es biju izveidojis palmu lapu nojumi patvērumam no saules. Pētīdams apkārtni, Čalmondelijs bija pamanījis šos pēr­tiķus, no kuriem daži mielojās ar augļiem, citi saulē snauda, un nolēmis mazliet patrenēties boulingā.

Es strādāju telti, kad pēkšņi izdzirdu ārā saceļamies vistrakāko jezgu. Piesietie pērtiķi nikni ķērca un čivināja, tāpēc metos laukā pārbaudīt, kas noticis. Izrādījās, Čalmondelijs pacēlis akmeni kā­postgalvas lielumā un ar to sviedis mazajiem pērtiķiem - par laimi, nevienam netrāpīdams, taču neprātīgi pārbiedēdams. Ja kaut vienam būtu trāpījis tik liels akmens, tas būtu uz vietas beigts.

Tajā mirkli, kad es parādījos notikumu centrā, Čalmonde­lijs bija pacēlis nākamo akmeni un svārstīja uz priekšu un at­pakaļ kā profesionāls kriketa spēlētājs, kas noskata labāku mērķi. Netrāplšana pirmajā piegājienā viņu bija sarūgtinājusi. Es paķēru mietu un kliegdams metos pie vaininieka; man par pārsteigumu, Čalmondelijs nosvieda akmeni, satvēra rokām galvu un ņēmās vārtīties pa zemi un spiegt. Steigā biju paķēris pavisam tievu stibiņu, kas viņā nekādu bijāšanu nevarētu izraisīt, jo šimpanzes mugura bija plata un stingra kā galds.

Divreiz uzšāvu viņam ar smieklīgo, tievo žagaru un pama­tīgi norāju. Čalmondelijs tupēja, lasīdams no kažoka lapu ga­baliņus un izskatīdamies ļoti vainīgs. Ar afrikāņu palīdzību es salasīju un aizvācu visus akmeņus kastes tuvumā, tad vēlreiz nosvētīju šimpanzi un atgriezos pie darba. Cerēju, ka rājiens būs devis rezultātu, tomēr kādu laiku vēlāk, pavēries no telts, ieraudzīju Čalmondeliju rakņājamies pa zemi - droši vien viņš meklēja vēl kādu munīciju.

Drīz pēc ierašanās nometnē Čalmondelijs pamatīgi izbiedēja mani, pēkšņi saslimdams. Gandrīz divas nedēļas viņš atteicās no pārtikas, noraidīja arī viskārdinošākos augļus un citus gardu­mus, pat atsacījās no savas ikdienas tējas tases. Tas bija kaut kas pavisam nedzirdēts. Viņš katru dienu iedzēra tikai dažus malkus ūdens, pamazām aizvien vairāk novājēja, acis dziļi iegrima dobu­mos, un es no tiesas baidījos, ka viņš nomirs. Šimpanze zaudēja katru interesi par dzīvi un aizvērtām acīm visu dienu sarāvies tupēja savā kastē. Tā grūtsirdīgi čurnēt augām dienām bija ļoti nelāgi, tāpēc vakaros, kad pirms saulrieta kļuva vēsāks, mēdzu viņu pierunāt kopā ar mani iziet pastaigāties. Šīs pastaigas gan bija ļoti īsas, un ik pēc pāris jardiem mums nācās atpūsties, jo Čalmondelijs no neēšanas bija ļoti novārdzis.

Kādu vakaru pirms pastaigas es piebāzu kabatas ar īpašiem ce­pumiem, kuri Čalmondelijam ļoti garšoja. Mēs lēni uzkāpām ze­mā paugurā turpat aiz nometnes un apsēdāmies papriecāties par ainavu. Kamēr atpūtāmies, es izņēmu no kabatas cepumu un, garšīgi čāpstinādams, apēdu, bet Čalmondelijam nepiedāvāju. Šimpanze izskatījās ļoti izbrīnījies, jo zināja, ka es vienmēr dalos ar viņu ēdienā, kad esam kopā. Apēdu vēl vienu cepumu, un viņš cieši vēroja, vai tas man garšojis tikpat ļoti kā pirmais. Redzēdams baudu manā sejā, Čalmondelijs iebāza roku man kabatā, izvilka cepumu, aizdomīgi apostīja, tad, man par lielu prieku, apēda un sāka meklēt nākamo. Zināju, ka nu viņam kļūs labāk.

Nākamajā rītā viņš izdzēra lielu krūzi saldas tējas, apēda sep­tiņpadsmit cepumus un pie šīs diētas turējās trīs dienas. Pēc tam viņa apetīte strauji atgriezās, nākamās divas nedēļas viņš ēda divtik nekā jebkad agrāk, un par banāniem es notērēju ve­selu bagātību.

Čalmondelijam nepatika vienīgi divas lietas. Viena bija afri­kāņi, otra - čūskas. Domāju, ka mazotnē afrikāņi viņu bija kai­tinājuši. Lai ari kāds būtu bijis iemesls, pērtiķis neapšaubāmi tiem atdarīja, kad vien spēja. Viņš, piemēram, paslēpās savā kastē un nogaidīja, kamēr cieši līdzās paiet garām kāds afrikānis, tad pilnā ātrumā nesās ārā, spalvu sabozis, garās rokas vicinā­dams un šaušalīgi spiegdams. Vairākkārt gadījās, ka resnām afrikāņu sievietēm, kas ar augļu groziem uz galvas gāja garām Čalmondelija kastei, nācās nomest savu nesamo, sagrābt brun­čus un bēgt, ko kājas nes, kamēr pērtiķis ķēdes galā dejoja uzva­ras deju, hūjināja un platā apmierinājuma smaidā demonstrēja abas zobu rindas.

Ar čūskām, protams, viņš tik bravūrīgs nebija. Viņš ārkārtīgi satraucās, ja redzēja mani turam čūsku, lauzīja rokas un bailēs kunkstēja; ja es noliku rāpuli zemē un tas sāka līst uz viņa pusi, Čalmondelijs aizbēga, cik vien tālu ķēdes garums ļāva, un skaļi sauca pēc palīdzības, svieda čūskai ar žagariem un zāles kuš­ķiem, cenzdamies apturēt tās tuvošanos.

Kādu vakaru, kad es kā parasti gāju ieslodzīt viņu kastē, Čalmondelijs, man par lielu pārsteigumu, atteicās iet tur iekšā. Viņa banānkoka lapu miga bija glīti uzbužināta, tāpēc es no­domāju, ka šimpanze vienkārši niķojas; tomēr, kad sāku viņu rāt, Čalmondelijs saņēma mani aiz rokas, ieveda kastē un tur atstāja, pats atkāpdamies drošā attālumā, cik vien ķēdes ga­rums ļāva, un bažīgi mani vērodams. Sapratu, ka kastē jābūt kaut kam tādam, kas pērtiķi nobiedējis, un pēc rūpīgas pār­meklēšanas atradu migas vidū saritinājušos sīciņu čūskiņu. Kad biju to noķēris, pārliecinājos, ka rāpulis ir nekaitīgs; Čalmon­delijs to, protams, nezināja un nevēlējās riskēt.

Čalmondelijs tik ātri apguva trikus un tik labprāt tos demon­strēja, ka, ticis Anglijā, kļuva ļoti populārs un pat vairākas reizes bija redzams televīzijā, kur sajūsminātās publikas priekšā sēdēja krēslā ar cepuri galvā, paņēma un aizkūpināja cigareti, ielēja un izdzēra glāzi alus un darīja daudz ko citu.

Domājams, panākumi viņam pamatīgi bija sakāpuši galvā, jo drīz vien Čalmondelijs pamanījās aizbēgt no zoodārza un sāka savā vaļā klaiņāt pa Rīdžentparku, krietni pārbiedēdams garāmgājējus. Nonācis ielas malā, viņš ieraudzīja tur stāvam autobusu un nekavējoties tajā iekāpa, jo viņam patika vizinā­ties. Tomēr pasažieri nosprieda, ka diezko nevēlas ceļot kopā ar šimpanzi, un visi reizē centās izkļūt no autobusa; tad ieradās kopēji no zoodārza un Čalmondeliju sagūstīja.

Bēglis ar kaunu tika aizraidīts atpakaļ uz būri, tomēr, pazī­dams Čalmondeliju, biju pārliecināts - viņš noteikti uzskatīja, ka jebkurš sods ir bijis tā lieliskā skata vērts, kad visi šie cilvēki reizē mēģina tikt laukā no autobusa un iesprūst durvīs. Čal­mondelijam piemita lieliska humora izjūta.

7. NODALA Problēmas ar matainajām vardēm, bruņurupučiem un citiem zvēriem

Tādā vākšanas ekspedīcijā parasti (tomēr ne vienmēr) dzīv­nieku noķeršana ir visvienkāršākais darbs. Kad tie noķerti, gal­venais ir uzturēt sagūstītos dzīvniekus pie dzīvības un labas ve­selības, un tas vairs nepavisam nav vienkārši. Dzīvnieki uz gūstu reaģē dažādi, reizēm pat vienas un tās pašas sugas pārstāvji izrāda pilnīgi atšķirīgu attieksmi. Reizēm atšķirības izpaužas sīkās niansēs, toties citreiz tās ir tik pamatīgas, ka pat jāsāk šaubīties, vai dzīvnieki tomēr nepārstāv dažādas sugas.

Reiz es no mednieka nopirku divus drilu mazuļus. Drili ir lielie, pelēkie babuīni, kuru rožainās pēcpuses tik bieži apbrīno­jamas zoodārzos. Abi minētie mazuļi ļoti labi iedzīvojās, bet viņu sīkie ikdienas paradumi atšķīrās. Piemēram, kad abi bija saņēmuši banānus, viens no viņiem augli ļoti rūpīgi nomizoja un apēda, aizmēzdams mizu prom, savukārt otrs savējo nomi­zoja tikpat rūpīgi, taču apēda mizu un aizmeta prom augli.

Viens no vissvarīgākajiem komponentiem pērtiķu diētā ir piens, ko tie saņēma katru nakti. Es mēdzu lielā skārda petrolejas kannā samaisīt piena pulveri ar karstu ūdeni, tad piejaucu klāt vairākas kalcija tabletes un labi daudz iesala un zivju eļļas maisījuma, tā ka šķidrums pēc izskata atgādināja vāju kafiju. Lielākā daļa pērtiķēnu to izdzēra vienā paņēmienā un kļuva vai traki, kad barošanas laikā redzēja parādāmies piena traukus. Vērodami piena saliešanu, mazie uzbudinājumā raustīja būru režģus, rībināja grīdas, spiedza un klaigāja. Toties pieaugušie pērtiķi tikai pēc laba laika pierada pie dīvainā bāli brūnganā šķidruma. Kaut kāda iemesla dēļ viņi pret šo dzērienu izturējās ar ārkārtīgām aizdomām.

Reizēm man izdevās piedabūt jaunpienākušu pērtiķi dzert šo maisījumu, ja pagriezu viņa būri tā, ka tas varēja redzēt citus pērtiķus, nolīkušus pār saviem piena traukiem, kāri rijam un žagojamies. Šis skats modināja jaunpienācējā ziņkāri, un tas nolēma, ka varbūt šķidrums viņam pašam pasniegtajā bļodā ir vismaz izpētes vērts. Nogaršojis viņš ļoti drīz sajūsminājās par dzērienu tikpat dedzīgi kā pārējie pērtiķi.

Tomēr gadījās, ka īpaši spītīgs dzīvnieks atteicās pienu pat nogaršot un citu piemēra vērošana nebija līdzējusi. Es atklāju, ka šādā situācijā vienīgais paņēmiens bija uzliet tases tiesu piena uz pērtiķa rokām un kājām. Būdams ārkārtīgi tīrīgs dzīv­nieks, kā jau visi pērtiķi, spītnieks ņēmās tīrīt kažoku, nolaizot lipīgo šķidrumu; tikko sajutis piena garšu un smaržu, viņš bez tielēšanās izdzēra savu trauku.

Dzīvnieku barošana gandrīz vienmēr ir pavisam vienkārša, ja ir zināms, no kā tie pārtiek savvaļā. Gaļēdājiem - piemēram, mangustiem vai meža kaķiem - var piedāvāt kazas vai govs gaļu, jēlu olu un zināmu daudzumu piena. Ļoti svarīgi, barojot šādus dzīvniekus, ir uzmanīt, lai tie dabū pietiekamu daudzumu rupjas barības. Savvaļā, nogalinājuši medījumu, viņi apēd visu, arī ādu un kaulus; ja dzīvniekiem, kas pieraduši pie šāda veida barības, tas nebrīve trūkst, vini drīz vien sak nīkuļot un nobeidzas. Es mēdzu turēt grozā spalvas un vilnu un apviļāt tajās kazu un govju gaļu, pirms to pasniedzu mangustiem.

Ar to pašu rupjās barības problēmu es saskāros, barojot plē­sīgos putnus. Piemēram, pūce apēd peli un pēc kāda laika atvemj kaulus un ādu ovālu bumbiņu veidā. Turot pūces nebrīvē, vienmēr jārūpējas, lai to organisms regulāri saražotu šīs lodītes (tās sauc par atrijām), jo tās skaidri norāda, ka putns ir vesels.

Kādreiz, barojot pūču mazuļus, man nebija pie rokas piemē­rotas rupjās barības, tāpēc nācās ietīt mazus gaļas gabaliņus vatē un stūķēt pūcēnu atplestajos knābjos. Man par zināmu izbrīnu, šis paņēmiens iedarbojās pavisam labi, un mazās pūces nedēļām ilgi vēma tīras vates lodītes. Viņu būri pa visu grīdu mētājās mazās, baltās atrijas, un tas izskatījās pēc pikošanās laukuma.

Vislielākās rūpes dzīvnieku vācējam sagādā tie radījumi, kuru ēdienkarte savvaļā ir stipri ierobežota. Piemēram, Rietum­āfrikā dzīvo pangolīni jeb zvīņneši - lieli dzīvnieki ar gariem, smailiem deguniem un garām astēm, ar kurām tie var iekarinā- ties koku zaros. Tos klāj lielas zvīņas, tā ka dzīvnieki atgādina dī­vainas formas egļu čiekurus. Savvaļā pangolīni ēd vienīgi skud­ras no pūžņiem, kas būvēti starp koku zariem.

Kamēr uzturējos Āfrikā, es šiem savas kolekcijas dzīvniekiem pavisam viegli varēju papilnam sagādāt dabisko barību, bet Anglijā to diemžēl nodrošināt nebūtu iespējams. Tāpēc nācās iemācīt viņus ēst aizstājējbarlbu - kaut ko tādu, ko bez pro­blēmām varētu sagādāt zoodārzi, uz kuriem dzīvnieki dosies. Ne­bija nekādas nozīmes aizvest uz Angliju skudrulāci, kas ēd vienīgi skudras, jo neviens zoodārzs nespētu viņu ar tām nodrošināt.

Manam zvīņnesim vajadzēja iemācīties ēst šķidrā pastā sa­jauktu nesaldinātu kondensēto pienu, smalki sakapātu jēlu gaļu un jēlu olu. Pangolīni ir ārkārtīgi muļķīgi dzīvnieki, un parasti pagāja vairākas nedēļas, pirms izdevās pienācīgi iemācīt tiem ēst šo maisījumu. Pirmās pāris dienas nebrīvē viņi parasti ap­gāza ēdiena trauku, ja vien tas nebija stingri piestiprināts.

Viens no radījumiem, ar kuru man bijis visgrūtāk tikt galā, bija ļoti reti sastopamais dzīvnieks, ko pazīst kā ūdrtenreku. Tas ir garš, melns zvērs ar veselu ērkuli baltu ūsu un īpatnēju, ādainu asti kā kurkulim. Tas dzīvo Rietumāfrikas mežu strau­jajās upēs. Gluži tāpat kā skudrulāčiem, arī šiem radījumiem savvaļā ir ļoti ierobežota barība - viņi ēd vienīgi lielos, brūnos saldūdens krabjus, kādu to dabiskajā vidē ir papilnam. Kad biju iemantojis savu pirmo ūdrtenreku, es viņu divas vai trīs dienas baroju ar krabjiem, kamēr tas iedzīvojās un pierada pie sava būra. Tad es ķēros pie pūliņiem iemācīt viņu ēst aizstājēj- barību, no kādas varētu pārtikt Anglijā.

Tirgū lielos daudzumos sapirku kaltētas garneles, kādas pārtikā lietoja vietējie iedzīvotāji. Es tās sasmalcināju un sajaucu ar mazliet jēlas olas un smalki sakapātu gaļu. Tad sadabūju lielu krabi, pārcirtu uz pusēm, izgrebu tā saturu un piebāzu ar saga­tavoto maisījumu. Pēc tam saliku abas puses kopā, nogaidīju, kamēr mans ūdrtenreks krietni izbadējas, un iemetu viltoto krabi viņa būrī. Dzīvnieks uzklupa krabim, divas reizes aši iekoda, kā parasti mēdza nobeigt medījumu, tad aprima un sāka aizdomīgi ošņāt: šis krabis pilnīgi noteikti garšoja citādi. Viņš atkal paostīja un brīdi pārdomāja, tad laikam nolēma, ka garša ir tīri patīkama, no jauna likās klāt un ātri vien notiesāja. Vai­rākas nedēļas pēc šā notikuma es ūdrtenrekam katru dienu cēlu galdā gan īstos, gan pildītos krabjus, kamēr dzīvnieks pilnīgi pierada pie jaunās barības. Tad sāku pasniegt viņam sagatavoto aizstājējbarību bļodā, uzlicis vienu krabi pa virsu. Košļādams krabi, radījums atklāja barību zem tā un, kad biju atkārtojis eksperimentu vairakas dienas, eda maisījumu no trauka bez kā­diem iebildumiem.

Kad nometnē parādījās jauns dzīvnieks, es parasti daudz­maz skaidri zināju, kādu barību tas pieprasīs; tomēr vienmēr apvaicājos vietējam medniekam, kas bija atgādājis jaunpienā- cēju, ko šis zvērs ēd, ja nu mednieks varbūt ievērojis dzīvnieku mielojamies ar kaut ko specifisku, tādējādi palīdzot man daudz- veidot viņa ēdienkarti nebrīvē. Tomēr parasti medniekiem ne­bija ne jausmas, ko ēd vismaz puse viņu noķerto dzīvnieku; šādos gadījumos mednieki atbildēja, ka dzīvnieks ēdot banga- eļļas palmas riekstus. Reizēm šī informācija pilnībā atbilda patie­sībai - piemēram, kad tika runāts par žurkām, pelēm un vāve­rēm. Taču bija vairāki gadījumi, kad vietējie mednieki man ar lielu pārliecību centās iestāstīt, ka šī diēta ir tādiem neticamiem radījumiem kā čūskas vai mazi putniņi. Es pie viņu meliem tik ļoti pieradu, ka parasti nenoticēju, ja vien kāds mednieks man stāstīja, ka atnestais dzīvnieks ēdot tikai palmu riekstus.

Kādu dienu es dabūju četrus glītus meža bruņurupučus, kas vai plīsa no veselības un ļoti labi iedzīvojās mazā aplokā, ko biju darinājis. Bruņurupuči allaž ir visvieglāk barojamie dzīv­nieki. Tie ēd gandrīz vai jebkādas lapas un dārzeņus, ko tiem piedāvā, tāpat arī augļus un dažkārt mazus jēlas gaļas gaba­liņus. Tomēr šie bruņurupuči izrādījās izņēmums. Viņi atteicās no visiem gardumiem, ko tiem dāsni piedāvāju, rauca degunus, uzlūkodami sulīgos augļus un ar lielām pūlēm sagādātās maigās lapas. Nesapratu, kas noticis, un sāku par saviem bru­ņurupučiem krietni raizēties.

Reiz uz nometni atnāca vietējais mednieks, kuram es izrā­dīju savu kolekciju un stāstīju, kādus zvērus vēlos iegādāties;

starp citu pievērsu viesa uzmanību saviem bruņurupučiem un faktam, ka tie kopš ierašanās dienas (vismaz pirms divām vai trim nedēļām) noraidījuši jebkādu barību. To noklausījies, mednieks tūdaļ teica, ka es esot piedāvājis bruņurupučiem ne­pareizu barību - tie neēdot augļus un lapas. Mednieks apgal­voja, ka šie rāpuļi pārtiekot tikai no sīciņām, baltām meža sēnītēm, kas augot uz kritušu koku stumbriem. Godīgi atzīšos, ka es viņam nenoticēju, kaut arī skaļi to nepateicu. Nospriedu, ka tas ir tikai vēl kāds veids, kā apgalvot, ka šie dzīvnieki ēd vienīgi palmu riekstus.

Taču pagāja vēl viena nedēļa, un mani bruņurupuči neko neēda, tāpēc izmisumā aizsūtīju divus mazus zēnus ar grozu uz mežu un norīkoju atnest tik daudz mazo, balto sēņu, cik viņi spēs atrast. Kad sēņotāji atgriezās, izkratīju groza saturu bru­ņurupuču aplokā un apstājos līdzās pavērot, kas notiks. Lai­kam gan vēl nekad mūžā nebiju redzējis bruņurupučus tādā tempā metamies virsū barībai. Viņi traucās pāri visai platībai un pāris minūšu laikā jau laimīgi gremoja sēnes, tā ka sula tecēja pa zodu. Izklausās dīvaini, bet pēc šīs pirmās sēņu mal­tītes mani bruņurupuči sāka ēst arī citu barību un pāris nedēļu laikā jau bija pilnīgi atteikušies no sēnēm, dodot priekšroku jaukiem, sulīgiem mango.

Kolekcijai paplašinoties, kļuva arvien grūtāk sagatavot pie­tiekami barības tik daudziem dzīvniekiem ar atšķirīgu gaumi. Gaļu, augļus, olas un vistas es pirku vietējā tirgū, bet bija jāsadabū arī citi produkti.

Piemēram, visi putni, lielākā daļa pērtiķu, tādi radījumi kā galago un dažas no meža žurkām dievināja sienāžus un siseņus, tāpēc viņu veselības uzturēšanai man pastāvīgi bija nepiecie­šams liels daudzums šīs delikateses. Tā kā Rietumāfrikā ne sie­nāžus, ne siseņus tirgū nopirkt nevar, tika noorganizēta mana īpašā sienāžu mednieku komanda. Tajā ietilpa desmit mazi puikas ar vērīgām acīm un žiglām kājām.

Es izsniedzu katram lielu cigarešu kārbu un tauriņu ķeramo tīkliņu, un, šādi bruņojušies, puišeļi divreiz dienā devās medī­bās un saķēra man tik daudz sienāžu un siseņu, cik vien spēja. Samaksa bija noteikta nevis par medībās pavadīto laiku, bet par iegūto kukaiņu skaitu. Parastā takse bija penijs par katriem pieciem sienāžiem, un daži žiglākie un acīgākie puikas dienā nopelnīja pat trīs vai četrus šiliņus [3] .

Vietējā valodā sienāžus sauca "pampalo", tāpēc es šo mazo zēnu komandu dēvēju par "pampalo medniekiem", un ikreiz, kad kāds dzīvnieks izskatījās nevesels vai nometnē ieradās jau- niņais, kura gūstīšanas laikā aizskartās jūtas vajadzēja apmie­rināt ar kādu gardumu, man tikai vajadzēja pasaukt pampalo medniekus un puikas devās pļavās gādāt jaunus kukaiņu krā­jumus.

Sagādāt visiem kolekcijas putniem kukaiņus bija vēl grūtāk, jo lielākā daļa putnu bija pārāk mazi, lai tiktu galā ar lielajiem, spārdīgajiem sienāžiem. Vislabāk viņiem garšoja mazie, baltie termīti jeb baltās skudras, un man nācās nolīgt vēl vienu zēnu komandu, kas man tos sagādātu. Rietumāfrikā sastopamas vairāku paveidu baltās skudras, bet par vispiemērotākajiem es atzinu "sēņu" termītus. Vēsajos meža klajumos starp lielajiem kokiem šie termīti no pelēkiem dubļiem būvēja ārkārtīgi īpat­nējas ligzdas. Tās izskatījās uz mata kā apmēram divas pēdas augstas suņusēnes. Ligzdas iekšpuse atgādināja medus kāres ar šaurām ejām un sīciņām istabiņām, kurās dzīvoja darba ter­mīti un mazuļi. Mana termītu mednieku komanda agri no rīta devās uz mežu un vakarā atgriezās, - katrs puika uz ērkuļainās galvas nesa trīs vai četras termītu ligzdas.

Es šīs ligzdas glabāju vēsā, tumšā vietā un, kad pienāca putnu barošanas laiks, izklāju zemē prāvu auduma gabalu un ar lielu nazi uzmanīgi pāršķēlu ligzdu. Tad puses sakratīju, un no tām straumēm bira gan lieli, gan mazi termīti, kurus es iegrābu barības traukos un aši iegrūdu putnu būros, pirms kukaiņi pa­manās aizbēgt. Arī putni saprata, ka ātrums nosaka visu, tāpēc, tiklīdz būra durtiņas aiz manas rokas bija aizvērušās, satupās uz bundžas malas un knābāja, cik jaudas.

Kolekcijas veidošanas laikā līdztekus dažādo dzīvnieku ba­rošanai vēl bija, ko noņemties, lai sagādātu tiem pienācīgus būrus. Katras sugas dzīvniekiem bija nepieciešami sava veida būri, kurus nācās darināt ar lielu rūpību. Būriem vajadzēja būt vēsiem, kamēr uzturējāmies tropos, taču arī nodrošināt dzīvnie­kiem siltumu, kad kuģis tuvosies Anglijai. Par papildu drošības līdzekli es izmantoju maisauduma pārklāju, ar kuru apsedzu būra režģoto priekšpusi, lai dzīvnieki justos pasargāti no auksta vēja vai lietus.

Pastāvēja arī būra izmēru problēma. Reizēm pavisam ma­zam dzīvniekam nepieciešams ļoti liels būris, lai tas justos labi. Citreiz tāda paša iemesla dēļ krietni lielu dzīvnieku nākas turēt gluži niecīgā būrī. Piemēram, galago ir nepieciešams plašums, kas ļauj tiem kāpaļāt un skraidīt, jo savvaļas apstākļos tie pa­stāvīgi atrodas kustībā un ieslodzījums mazā būrī tiem laupītu nepieciešamo vingrošanu.

Toties manas kolekcijas brīnišķīgās, plankumainās antilo­pes (tās sauc par ūdensbriedīšiem) jātur šaurās, garās kastēs, kurās tās nevar apgriezties. Kastes malas jānopolsterē ar vati un jāapsit ar maisaudumu. Tā jārīkojas tādēļ, ka šie dzīvnieki ir neiedomājami nervozi un var ļoti nobīties, kad kaste kravas mašīnā zvalstās un kratās vai arī kad krātiņu ar celtni pārvieto tvaikonī vai no tā izkrauj. Ja būris būtu pietiekami liels, anti­lopes pa to skraidītu apkārt, kamēr, zaudējušas līdzsvaru, no­kristu un, visticamāk, salauztu tievās, trauslās kājas. Toties garam un šauram būrim šūpojoties, tās var atspiesties pret mīkstajām sienām, tāpēc nepastāv risks nokrist un salauzt kādu locekli. Polsterējums, protams, nepieciešams arī, lai pasargātu antilopju ādu no saskrāpēšanās pret koku.

Izklausās dīvaini, bet vēl viens noķertais dzīvnieks, kura būri nācās polsterēt, bija fantastisks radījums - matainā varde. Šo šokolādes brūno abinieku ķermeņa pakaļējā daļa un resnie lieli ir klāti ar biezu izaugumu mežu, kas izskatās gluži kā mati. Patiesībā tie ir gari, tievi ādas pavedieni. Visas vardes spēj zi­nāmu tiesu elpot caur ādu, tāpat kā ar plaušām. Tieši tādēļ tās jātur mitrumā, citādi āda sažūtu un dzīvnieki nosmaktu.

Matainās vardes dzīvo straujajās kalnu upītēs un lielāko daļu laika pavada ūdenī. Tādēļ tās neelpo ar plaušām tik inten­sīvi, kā to dara citas vardes, attiecīgi tām nepieciešama ievēro­jami lielāka ādas platība, kas nodrošinātu spējas elpot zem ūdens. Šā iemesla dēļ attīstījušies "mati".

Dīvainie abinieki sagādāja krietni daudz problēmu. Lielāko daļu varžu varēja turēt seklā kastē, kamēr tām pienāca laiks doties uz kuģi; pēc tam katru no viņām vajadzēja ielikt marles maisiņā un piekarināt lielas kastes malā. Šajos maisiņos vardes itin līksmi notupēja, kamēr nonāca Anglijā. Ceļojuma laikā tās īpaši nekāroja ēst, tāpēc bija gana apmierinātas, ja tās vienkārši divas vai trīs reizes dienā samitrināja.

Līdzās dīvainajiem pēcpuses dekorējumiem matainajām vardēm piemita vēl viena īpatnība. Pakaļkāju gaļīgajiem pirk­stiem bija gari, asi nagi, gluži kā kaķim, turklāt viņas, tāpat kā kaķi, varēja tos arī ievilkt. Kad matainās vardes ievietoja paras­tajos marles maisiņos, tās centās lēkāt; nagi izlīda no slēptuvēm un ieķērās marlē, tā ka pēc pavisam īsa brīža vardes maisiņu iekšpusē jau ir sasējušās vistrakākajā mezglā. Tāpēc es nolēmu, ka šīm vardēm vajadzēs ceļot kastē.

Tūlīt parādījās cita problēma. Kastei vajadzēja būt ārkārtīgi zemai, jo vardes, no kaut kā pārbijušās, lēca stāvus gaisā un varēja pret stiepļu režģu vāku savainot galvu. Tādēļ es ievietoju visas matainās vardes šaurā koka kastē, kuras dibenā izurbu caurumus, pa kuriem regulārās aplaistīšanas laikā izlīt lieka­jam ūdenim. Tā kā lēkāšana nebija iespējama, matainās vardes izstrādāja jaunu taktiku: nobijušās tās metās kastes stūrī un centās ierakties kokā. Pēc pāris dienām viņas tādā veidā bija nobrāzušas no deguna un augšlūpas visu ādu.

Šāds savainojums vardēm ir ārkārtīgi bīstams, jo nobrāztajā vietā var ātri attīstīties liels jēlums; ja to neārstē, deguns un augš- lūpa galu galā var nopūt. Jebkuras vardes ārstēšanu divkārt sa­režģītu padara fakts, ka radījums jātur mitrumā, un ikviens pu­šums mitrā vietā dzīst trīs reizes ilgāk. Tātad man ne tikai nācās konstruēt matainajām vardēm jaunu mājokli, bet arī izdomāt, kā sadziedēt viņu degunus, nesagādājot liekas neērtības.

Darināju viņām lielu, seklu kasti, visu tās iekšpusi izklāju ar vati un pārvilku ar plānu palagu audumu, tā ka nu sienas, grīda un griesti bija nopopēti gluži kā ar dūnu segu. Ieliku matainās vardes viņu jaunajā mājoklī un trīs apslapināšanas reižu vietā ieviesu tikai vienu reizi dienā. Atklāju, ka tas ir sekmīgs paņē­miens, jo popējuma vate piesūcās ar ūdeni, attiecīgi kastes iekšpuse saglabājās pietiekami mitra, tajā pašā laikā vardēm nebija jātup slapjumā. Visbeidzot pušumi uz deguna teicami sadzija, un vardes sveikas un veselas nonāca Anglijā; izpopētajā kastē viņas sev nekādas vainas nevarēja nodarīt, jo gan lecot, gan rokoties sadūrās vienīgi ar mīksto vates polsterējumu.

8. NODALA, kurā jaunais Noass dodas kuģojumā ar savu šķirstu

Ekspedīcijas laikā kolekcionārs visvairāk baidās no brīža, kad nāksies savu milzīgo dzīvnieku armiju sagatavot braucie­nam, aiztransportēt uz piekrasti un iekraut kuģī - garajam mājupceļam uz Angliju. Pirmām kārtām jāpārliecinās, ka ik­viens būris ir salabots un itin visas durvis droši aizbultējamas. Tad jāparūpējas par nepieciešamo barības daudzumu, jo nevar uzkāpt pat uz vislabāk iekārtotā kuģa klāja un cerēt, ka pavārs spēs apgādāt vairāk nekā simt dzīvnieku.

Līdzās maisiem ar graudiem, kartupeļiem, kakao jamsu un dažādām dīvainām tropu saknēm vajadzīgi arī milzīgi augļu krā­jumi. Nav nozīmes pirkt visus augļus jau nogatavojušos, jo pirmās ceļojuma nedēļas beigās var izrādīties, ka tie būs sapuvuši un nederīgi dzīvnieku pārtikai. Tāpēc augļus nācās sadalīt trīs daļās - gatavajos, pusgatavajos un pilnīgi negatavajos. Negatavie augļi kopā ar gaļu un olām bija jāglabā kuģa saldētavā.

Tādējādi gaļa un olas tika pasargāti no sabojāšanās, un arī augļi nenogatavojās; kad nogatavojušies augļi bija apēsti, vaja­dzēja no saldētavas atnest jaunu kravu un izlikt uz klāja, kur tie saulē ātri nogatavojās un varēja tikt izbaroti dzīvniekiem. Barības daudzumu nācās aprēķināt ļoti rūpīgi. Ja paņēma līdzi pārāk lielus krājumus, tie sabojājās un bija jāizmet pār bortu.

No otras puses, ja paņēma līdzi pārāk maz pārtikas, varēja gadīties, ka krājumi izbeigsies aptuveni Biskajas līcī, kur dzīv­niekiem īpaši nepieciešams daudz labas kvalitātes pārtikas, lai izdzīvotu pēkšņajā klimata maiņā.

Un, kad ir pilnīgi skaidrs, ka visi būri sagatavoti un sagādāts pienācīgs daudzums barības, var sākt meklēt kravas mašīnas, ar kurām nogādāt kolekciju piekrastē.

Aizbraukdams no Rietumāfrikas, es paņēmu līdzi trīs maisus graudu un kartupeļu, divus maisus kakao jamsa, divus maisus kukurūzas, piecdesmit ananasu, divsimt apelsīnu, piecdesmit mango, simt piecdesmit lielu banānu ķekaru, turklāt tādus pro­duktus kā sausais piens, iesals, zivju eļļa, un tā tālāk. Vēl ņēmu līdzi četrus simtus olu, - katras svaigumu vispirms vajadzēja rūpīgi pārbaudīt bļodā ar ūdeni, pēc tam olu noziest ar taukiem un iesaiņot kastē ar salmiem. Gaļas krājumus veidoja vesels vērša liemenis un divdesmit dzīvas vistas. Vairāk nekā simt piec­desmit būru un cits ekipējums kopā veidoja pamatīgu kravu, kuras nogādāšanai uz divsimt jūdžu attālo piekrasti man nācās nolīgt trīs kravas mašīnas un nelielu autofurgonu.

Vairāku iemeslu dēļ es nolēmu doties ceļā naktī - galveno­kārt tāpēc, ka šis laiks dzīvniekiem bija visvēsākais. Braucot dienā, vajadzēja izvēlēties vienu no divām iespējām: vai nu pārklāt būrus kravas kastē ar brezentu un tā ļaut dzīvniekiem gandrīz vai nosmakt, vai arī iztikt bez brezenta pārsega un tādā kārtā likt dzīvniekiem noslāpt sarkano putekļu mākonī, kas cē­lās gaisā aiz mašīnas. Tālab ceļošana naktī, pēc manām domām, no visiem viedokļiem bija labākā izvēle.

Kratoties un mētājoties kravas mašīnas kabīnē, gulēt prak­tiski nav iespējams, turklāt jāpatur prātā, ka nāksies līdz ar gais­miņu apstāties ceļmalā, koku paēnā izkraut itin visus būrus un kastes, pabarot un apkopt ikvienu dzīvnieku, pirms izdosies kaut cik jēdzīgi pagulēt. Tūlīt pēc tam atkal ir klāt nakts vēsums, jāiekrauj dzīvnieki atpakaļ kravas kastēs un jādodas tālāk.

Kamerūnas ceļi bija tik slikti, ka nevarējām braukt ātrāk par divdesmit piecām jūdzēm stundā, tā ka ceļš, ko Anglijā varētu veikt vienas dienas laikā, šeit prasīja veselas trīs dienas.

Nonācis piekrastē, es uzzināju, ka kuģa iekraušana vēl nav gluži pabeigta; tas nozīmēja, ka mums nāksies gaidīt, kamēr dabūsim dzīvniekus uz klāja, un, tā kā lietus lija aumaļām, es nolēmu atstāt visus savus radījumus kravas mašīnā, līdz tiksim pie iekraušanas. Tiklīdz biju pieņēmis šo lēmumu, negaisa mā­koņi izklīda un saule ņēmās mūs visus karsēt tik nikni, ka man nācās būrus izcelt un novietot dzīvniekus dažu netālo koku paēnā. Biju tikko beidzis šo darbu, kad mākoņi samilza no jauna un pāris minūšu laikā būri, ekipējums, barības krājumi un es pats bijām viscaur izmirkuši ledusaukstajā gāzienā. Ticis uz klāja, es katrā būrī redzēju izmirkušus, drebošus dzīvnie­kus, un man nācās ķerties pie tīrīšanas - nomainīt slapjās zāģ- skaidas ar sausām un uzmest pāris sauju skaidu arī pērtiķiem, - cerībā, ka tādā veidā vismaz daļa mitruma no kažokiem uzsūk­sies un dzīvnieki nesaaukstēsies. Pēc tam es sagatavoju prāvu porciju karsta piena un izsniedzu dzērienu ikvienam dzīvnie­kam, kurš vien to ņēma pretī. Par laimi, neviens pēc šīs izmirk­šanas nesaslima.

Pēc pirmās ceļojuma dienas atklājās, ka jūras gaiss dzīv­nieku apetīti strauji palielinājis, un pērtiķi, ja vien viņiem to ļautu, ēstu četras vai piecas reizes vairāk nekā parasti. To būtu vajadzējis paredzēt jau pirms ceļojuma uzsākšanas un ņemt vērā, iepērkot pārtikas krājumus. Protams, tādus gardumus kā sienāži vai termīti līdzi paņemt nav iespējams, tomēr visvārīgā­kajiem putniem un dzīvniekiem iespējams sagādāt tarakānus, vakaros nokāpjot mašīntelpās un tvarstot tos starp karstajām caurulēm. Nepagāja ilgs laiks, un jūrnieki ļoti aizrāvās ar šo sportu, tā ka pavisam drīz mums vairs nevajadzēja pašiem me­dīt tarakānus, jo mašīntelpu strādnieki regulāri piegādāja krā­jumus.

Divas vai trīs nedēļas ilgs jūras ceļojums var būt ļoti patī­kams, ja vien bagāžā nav liels daudzums neprātīgi izsalkušu dzīvnieku. Ja tā ir, tad atklājas, ka ceļotājam jāstrādā tikpat smagi kā ikvienam jūrniekam uz kuģa, vai pat vēl smagāk.

Man nācās katru rītu celties pussešos, lai pirms brokastīm pagūtu tikt galā ar tīrīšanas darbiem. Kad biju pabrokastojis, sāku barot dzīvniekus, un no tā laika līdz brīdim, kad pērtiķu būros tika salikti pēdējie vakariņu maltītes piena trauki, visas dienas laikā patiešām nebija tāda mirkļa, ko es varētu veltīt pats sev. Kuģim tuvojoties Anglijai, kļuva aukstāks, un vaja­dzēja aizvien vairāk piesargāties, lai dzīvnieki nesaķertu iesnas. Karsts piens kļuva par ikvakara nepieciešamību, un visus būrus vajadzēja rūpīgi apklāt ar brezentu un segām, lai aiztu­rētu auksto vēju. Ja jūra bija bangaina, man vajadzēja pārlieci­nāties, vai visi būri ir droši piesieti pie margām, citādi varētu notikt nelaime.

Atceļā no Rietumāfrikas biju to aizmirsis izdarīt, un kādā vēlā vakarā, kamēr sniedzu pērtiķēniem pēdējo tās dienas piena pudelīti, es ievēroju, ka kuģis strauji ceļas un grimst. Pārlaidis skatienu būriem, kas bija rindām sakrauti gar margām, nolēmu tos nostiprināt ar virvēm, tiklīdz būšu beidzis mazuļu baro­šanu, - ja naktī laiks kļūs vēl nelāgāks, būri varētu sagāzties. Tiklīdz biju paguvis pieņemt šo lēmumu, kuģis strauji sasvērās no īpaši liela viļņa, mans piecdesmit būru krāvums sagāzās un krātiņi veldamies izbira pa klāju. Es metos pie būriem, cēlu tos augšā un nostiprināju pie margām; sev par atvieglojumu, at­klāju, ka neviens no dzīvniekiem nebija cietis, kaut ari pērtiķi bija ārkārtīgi noskaitušies un vēl ilgi čalodami apsprieda šo in­cidentu.

Reizēm, vedot ar kuģi dzīvnieku kolekciju, iespējams izbau­dīt cita veida satraukumus. Mēs ar draugu atgriezāmies no Rietumāfrikas kuģī, kura kapteinis, kā mums tika stāstīts, nepa­visam nepriecājās par dzīvnieku pārvadāšanu. To uzzinājuši, mēs, saprotams, darījām visu, lai celtu iespējami mazāk traču un nekārtību - sakaitināts kapteinis nenāk par labu nevienam dzīvnieku vācējam, jo spēj ceļojumu padarīt ļoti grūtu gan pa­šam, gan dzīvniekiem. Kā jau vienmēr, kad kaut ko cenšas iz­darīt perfekti, kāda liksta noteikti atgadās.

Jau pirmajā rītā mans draugs izbēra pāri bortam jūrā lielu grozu netīro zāģskaidu, ko bijām izmēzuši no būriem. Diemžēl viņš nebija pievērsis uzmanību vēja virzienam, gaisā pacēlās milzīgs virpuļojošu skaidu mākonis un nosēdās tieši uz tiltiņa, kur tobrīd stāvēja kapteinis.

Tas, protams, nevarēja tikt uzskatīts par labu sākumu mūsu pūliņiem, lai iemantotu kapteiņa labvēlību. Brokastu laikā kapteinis ar mums sasveicinājās diezgan vēsi, tomēr pamazām atplauka un uz maltītes beigām jau kļuva pavisam draudzīgs.

Kapteinis sēdēja vienā galda malā, un es - viņam pretī; viņam aiz muguras atradās rinda iluminatoru, kas pavēra skatu uz nodalījumu, kurā bija sakrauti mūsu būri.

- Mani jūsu darbošanās netraucē, - kapteinis teica, - ja vien jūs raugāt, lai neviens dzīvnieks neizmūk.

- Ak, to mēs nepieļausim, - es apgalvoju un tajā pašā mirklī pamanīju iluminatorā tieši kapteinim aiz muguras kaut ko kustamies. Sev par šausmām, es ieraudzīju, ka tā ir liela vāvere.

Bēgle stāvēja un apmierināta pētīja pusdienu salonu. Tad viņa attupās un ņēmās post ūsas.

Kapteinis pa to laiku turpināja brokastot, nemaz nenojauz­dams vāveres klātbūtni jarda attālumā no sava pakauša. Kad vāvere bija beigusi mazgāties, tā paskatījās apkārt un nosprieda, ka pusdienu salons, kurā uz galdiem ir tik daudz ēdamā, varētu būt laba izpētes vieta, tāpēc sāka nolūkot paņēmienu, kā tur nokļūt. Vāvere nepārprotami bija nākusi pie atziņas, ka labākais veids, kā nokļūt pie gardumiem, būtu uzlēkt kapteinim uz pleca un tad tālāk - uz galda; nomurminājis "atvainojiet", es piecēlos, izgāju no salona tik bezrūpīgi, cik vien spēju, bet, tiklīdz biju ārpus kapteiņa redzeslauka, pilnā ātrumā metos skriet. Nonācu pie pusdienu salona iluminatora tieši tajā mirklī, kad vāvere bija atspērusies lēcienam; man izdevās aizlēkšot pāri nodalījumam un sagrābt viņas garo, kuplo asti, pirms vēl radījums bija aiz- traucies pie kapteiņa. Ieslodzīju bēgli, kas sašutusi čakstināja, atpakaļ būrī un atviegloti nopūtos.

Atgriezies pusdienu salonā, es apmierināts konstatēju, ka kapteinis neko nebija manījis un nezināja, cik maz trūka, lai šķiņķa un olu baudīšanas laikā viņam uz pleca būtu uzlēkusi liela vāvere.

Kā jau teicu, mēs tik ļoti centāmies nesagādāt nepatikšanas, ka viss šķērsām vien gāja. Pāris dienu vēlāk no savas kastes izbēga trīs lielas ķirzakas un aši nozuda lielos virves rituļos uz klāja. Bez komandas palīdzības bija pilnīgi neiespējami šos krāvumus izkustināt, lai bēgles sagūstītu, - mums vajadzēja pašiem tikt galā un ķert tās ciet, tiklīdz ķirzakas parādīsies. Pēc trim dienām beidzot bijām visas noķēruši, bet šīs dienas bija ārkārtīgi satraucošas, jo es biju pilnīgi pārliecināts, ka ķirzakas kaut kā pamanīsies nokļūt uz tiltiņa un kapteinis tās ieraudzīs.

Tiklīdz bijām sagūstījuši rāpuļus un droši ieslodzījuši, kad izbēga kāda pērtiķiene. Viņa bija gluži rāma un parasti nāca klāt, ja to pasauca, taču šajos apstākļos - pārlieku ieinteresēta izpētīt kuģi, tāpēc veltīja mums tikai pāris ašus skatienus, kad

ar lielu zeltaina banānu kekaru centāmies vinu ievilināt atpakaļ būrī, - parasti šādam kumosam viņa nespēja pretoties. Todien kuģis pamatīgi šūpojās uz visām pusēm; man bija bail pat iedomāties, kas notiktu citos apstākļos, jo pērtiķiene uz­skrēja pa kāpnītēm gar sienu un nonāca uz pasažieru klāja. Par laimi, tur neviena nebija, es džinos viņai pakaļ, saukdams aiz­smakušos čukstos. Katru reizi, kad kuģis sazvārojās, bēgle uz mirkli zaudēja līdzsvaru un es nonācu viņai pāris soļu tuvāk, jo biju pie šūpām vairāk pieradis nekā mazā pērtiķīte. Viņa nokļuva pie kāpnēm, kas veda uz kapteiņa kajīti un, ieraudzī­jusi mani pavisam tuvu, mirkli vilcinājās, bet tad pagriezās un skrēja augšup uz puspavērtajām durvīm. Strauji metos viņai pakaļ, taču neko daudz necerēju un gara acīm jau redzēju pērtiķieni ielecam kapteiņa gultā - tieši gulētājam virsū. Par laimi, tieši tajā brīdī, kad pērtiķiene sasniedza augšējo pakā­pienu, kuģis pamatīgi nolīgojās un viņa atkrita trīs pakāpienus zemāk - tas man deva nepieciešamo iespēju. Sagrābu pūkaino asti, pacēlu bēgli gaisā un skrēju atpakaļ uz kravas klāju, cik ātri vien spēdams, jo baidījos, ka kapteinis varētu sadzirdēt pērtiķītes dusmu ķērcienus un iznāktu laukā, lai noskaidrotu, kas tur notiek.

Visā visumā tas bija ļoti nogurdinošs ceļojums, un mēs bi­jām ārkārtīgi laimīgi, kad pelēkā rītā, smidzinot sīkam lietutiņam, kuģis piestāja Liverpūles dokā. Piestātnē mūs jau gaidīja zoodārzu furgoni, lai aizvestu dzīvniekus. Mūsu kolek­cija tika bez problēmām izkrauta un dzīvnieki nodoti dažādu zoodārzu direktoru pārziņā; ar dalītām jūtām vērojām, kā mūsu dzīvnieki, lietum līstot, dodas uz savām jaunajām mā­jām dažādos Anglijas zoodārzos.