Jaunais Noass

15. NODALA, kurā es medīju kopā ar gaučo

Vēlos pastāstīt par savu neseno [8] dzīvnieku vākšanas ekspe­dīciju. Esmu atgriezies no sešus mēnešus ilga ceļojuma pa Ar­gentīnu un Paragvaju. Argentīna ir valsts, kurā sastopama aug­stākajā mērā apbrīnojama dzīvnieku valsts - pilnīgi atšķirīga no jebkuras citas vietas Dienvidamerikā. Tā kā visa valsts teritorija praktiski sastāv no plašām zālienēm, ko sauc par pampām, turienes dzīvnieki, gluži dabiski, ir piemērojušies dzīvei atklātā vietā. Argentīnas pampas ir apbrīnojami līdzenas: pārlaižot tām skatienu, var redzēt plašās zālienes, gludas kā biljarda galds, sniedzamies līdz pašam apvārsnim, kur tās saplūst ar debesīm. Garajā zālē aug milzīgi ērkšķu krūmi, kas atgādina līdzīgus Anglijā, ja neņem vērā izmērus. Šeit tie izaug sešas vai septiņas pēdas augsti, un pampu plašumi, kurus klāj ziedoši ērkšķu krūmi, ir brīnišķīgs skats - šķiet, ka zaļajai zālei pāri klājas īpat­nēja purpurkrāsas migla.

Dzīvnieku meklēšana atklātā teritorijā nepavisam nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī liekas. Jāsāk jau ar to, ka lielākā

daļa šo dzīvnieku dzīvo alās un iedrošinās iznākt laukā tikai naktī. Otrkārt, krūmi un koki sniedz minimālu aizsegu, tāpēc medījums parasti pamana mednieku labu laiku ātrāk nekā mednieks medījumu. Ja pat tā nenotiek, dzīvnieku visticamāk brīdinās ātrspārņi tārtiņi, kuri no kolekcionētāja viedokļa ir pampu viskaitinošākie putni. Tie ir ļoti skaisti putni, ar savu melnbalto spalvojumu zināmā mērā atgādina Anglijas tārtiņus un vienmēr lido pa pāriem. Tārtiņiem ir ārkārtīgi asa acs, un tie ir ļoti aizdomīgi, tāpēc, tiklīdz redzeslaukā nonāk kaut kas neparasts, viņi paceļas spārnos un riņķo apkārt, spalgi, brīdi­noši saukdami "tero… tero… tero…", kas iedzen pazemē ik­vienu dzīvnieku jūdzēm tālā apkārtnē.

Vieni no parastākajiem lielo, zālaino plašumu iemītniekiem ir sarainie bruņneši. Šie dzīvnieki mitinās pašu izraktās alās, kas zem zemes stiepjas pat trīsdesmit vai četrdesmit pēdu ga­rumā; naktī bruņneši uzdrošinās iznākt virszemē, bet, tiklīdz tos kaut kas nobiedē, taisnā ceļā metas uz alu un ienirst tās drošībā. Dabiski, ka vislabākais laiks šo dzīvnieku medībām ir naktī, sevišķi tumšā bezmēness naktī. No rančo, kurā bijām apmetušies, mēs jājām uz piemērotu attālu vietu. Tālāk devā­mies kājām, apbruņojušies ar kabatas lukturīšiem, sekodami diviem medību suņiem, kuri bija eksperti šo mazo radījumu meklēšanā. Medījot bruņnešus, jāspēj kustēties ļoti ātri, jo suņi parasti lēkšo labu gabalu pa priekšu un šaudās šurpu turpu, degunus zemei piegrūduši. Tiklīdz tie ir kādu atraduši, viņi sāk riet, un medījums metas bēgt uz patvērumu alā. Ja ala atrodas tuvu, cerības noķert bruņnesi ir niecīgas. Pirmajā bruņnešu medību naktī mums palaimējās vienlaikus noķert arī dažus citus pampu radījumus.

Bijām nogājuši apmēram divas jūdzes, uzmanīgi soļodami cauri milzīgajiem ērkšķu krūmiem, kas durstīja kā dzeloņcūkas adatas, ja gadījās iet pārāk tuvu garām, kad pēkšņi sev priekšā izdzirdām suņu rejas un metāmies skriet, klupdami un lēkā­dami pāri zāles puduriem un vairīdamies no ērkšķu krūmiem. Bija tik tumšs, ka es vairākas reizes ietriecos tieši ērkšķos, tāpēc ap to laiku, kad nonācu vietā, kur suņi ošņāja medījumu, biju viscaur saskrāpēts. Suņi bija pieklājīgā attālumā sadrūzmēju- šies ap kaut ko zālē; ieslēguši kabatas lukturīšus, mēs ieraudzī­jām izaicinošā pozā nostājušos kaķa lieluma dzīvnieku ar glītu melnbaltu kažoku un kuplu melnbaltu asti, kas slējās stāvus gaisā - tas bija baltmuguras skunkss.

Dzīvnieks mūs vēroja bez mazākā uztraukuma, acīmredzami pārliecināts, ka ir pietiekami cienīgs pretinieks gan medniekiem, gan suņiem. Viņš ik pa brītiņam īsi iesprauslājās un divas vai trīs reizes izklupienā metās uz mūsu pusi, atsperdamies uz priekškājām. Ja mēs iedrošinājāmies pienākt par tuvu, skunkss apsviedās un pagrieza pret mums pēcpusi, brīdinoši glūnēdams pār plecu.

Suņi lieliski zināja, ka skunkss var tos apšļākt ar savu spēcīgo, smirdīgo sekrētu, tāpēc turējās pieklājīgā attālumā; taču pa to laiku, kamēr skunkss bija pievērsies mums, viens no suņiem diezgan neapdomīgi izmantoja izdevību, metās uz priekšu un centās zvēram iekost. Skunkss palēcās stāvus gaisā, vienlaikus apsviezdamies ar dibenu pret suni, un nākamajā mirklī suns jau vārtījās pa zāli, smilkstēja un berzēja purnu ar ķepām, bet dzestrais nakts gaiss pildījās ar neiedomājami pretīgu, kodīgu smaku. Lai gan atradāmies gabalu tālāk, arī mēs paši atsprāgām atpakaļ, klepodami un kampdami gaisu, mums no acīm plūda asaras, it kā mēs būtu dūšīgi ierāvuši nāsīs amonjaku.

Šādi nodemonstrējis savu varu, skunkss tecēja klāt suņiem un pāris reižu palēcās uz viņu pusi; rezultātā tie steidzīgi laidās prom. Tad dzīvnieks pagriezās un tādā pašā gaitā tuvojās mums - ari mēs atkāpāmies tikpat strauji kā suņi. Sagrāvis ie­lenkumu, mazais dzīvnieciņš pāris reižu noraustīja savu glito asti un vieglā gaitā aiztecēja cauri zālei, izskatīdamies klīrīgi pašapmierināts.

Nolēmām, ka īpaši neilgojamies ar skunksu ciešāk sadrau­dzēties, tāpēc pasaucām suņus un gājām savu ceļu. Suns, kuru skunkss bija apšļācis, drausmīgi smirdēja vēl trīs vai četras die­nas pēc atgadījuma, kaut ari smaka pakāpeniski mazinājās; taču tonakt skunksa spēcīgais aromāts, iezīdies suņa kažokā, sekoja mums ik uz soļa.

Skunksu ķeršana turēšanai nebrīvē ir grūts darbs, ja šo dzīv­nieku sekrēta dziedzerus atstāj neskartus, tie spēj apšļākt pilnīgi visu ik reizi, kad ir nobijušies. Ar vienkāršu operāciju šos dzie­dzerus var izņemt, tomēr pilnīgi sekmīgi tas iespējams tikai jau­niem dzīvniekiem.

Pēc neilga laika suņu riešana no jauna lika mums laisties mežonīgā skrējienā cauri zālei un ērkšķu krūmiem, un šoreiz atklājās, ka mūsu dzinēji atraduši bruņnesi, kas ar savām īsajām kājelēm cik jaudas nesās uz alas pusi; suņi, aizrautīgi riedami, skrēja līdzās un centās ieķert dzīvniekam mugurā, taču suņu zobiem neizdevās atstāt nekādas pēdas uz stiprajām bruņām. Mēs bruņnesi pavisam vienkārši noķērām - panā­cām, sagrābām aiz astes un pacēlām gaisā, un drīz vien medī­jums jau bija droši noglabāts maisā. Ārkārtīgi sajūsmināti par pirmo veikumu, enerģiski turpinājām medības, cerēdami no­ķert vēl kādu bruņnesi, taču nākamā tikšanās pagadījās ar gluži citādu radījumu.

Sekojām suņiem cieši pa pēdām, kad, skrienot garām nelie­lai krūmu biežņai, no turienes izšāvās žurkai līdzīga būtne un nozuda ērkšķos. Suņi metās to vajāt, un arī mēs īpaši neatpali- kām, tad ieraudzījām suņus sagrābjam radījumu un noklidzi- nām zobus, tā ka dzīvnieciņš nokrita beigts. Vīri atsauca suņus un mēs noliecāmies aplūkot līķi. Tas izrādījās prāvs oposums - dzīvnieks apmēram maza kaķa lielumā ar garu grauzēja purnu. Viņa ķermeni klāja raiba šokolādes brūna un krēmkrāsas spalva, aste bija gara kā žurkai, kailas ausis kā mazītiņam mūlim. Es pārmetu vīriem, ka suņi dzīvnieku nogalinājuši, bet vīri visi reizē sāka rēcoši smieties un mudināja mani aplūkot beigto ra­dījumu uzmanīgāk. Un tiešām - apgaismojis oposumu ar savu kabatas lukturīti, es pamanīju, ka oposums joprojām elpo, taču tik klusi un lēni, ka gandrīz nevarēja manīt.

Atklāju, ka varu viņam pieskarties, pat apvelt ar kājām gaisā, bet ķermenītis joprojām palika ļengans un no visiem vie­dokļiem tik beigts, cik vien beigts var būt, taču patiesībā tāds ir šā dzīvnieka pašaizsardzības paņēmiens: oposums cerēja, ka galu galā mēs liksimies mierā un viņam radīsies iespēja aizbēgt. Kad bāzām medījumu somā, oposums tomēr saprata, ka triks nav iedarbojies, tāpēc sāka locīties un cīnīties, pavērtu muti sprauslāja kā kaķis un neganti koda mums rokās. Vēlāk mēs noķērām diezgan daudz šo dzīvnieku, un itin visi centās mūs piemuļķot tādā pašā veidā, izņemot pavisam jauniņos oposu- mus, kuri acīmredzot vēl nebija iemācījušies izlikties beigti.

Pa ceļam atpakaļ uz rančo suņi tomēr saoda vēl vienu bruņ­nesi, un šoreiz man bija izdevība novērot mazā dzīvnieciņa ap­brīnojamo spēku. Bruņnesis atradās netālu no alas, kad suņi to ieraudzīja, arī mēs bijām pavisam tuvu, tomēr dzīvnieks jau bija sasniedzis alas muti, kad pieskrējām klāt. Viens no vīriem apbrīnojamā lēcienā puslidus metās uz priekšu un satvēra bruņneša asti, pirms vēl tā bija nozudusi pazemē. Mēs ar otru mednieku elsdami piesteidzāmies palīgā un sagrābām dzīvnieka pakaļkājas. Alas iekšpusē atradās tikai bruņneša priekšgals, taču dzīvnieks iecirta nagus zemē, uzmeta kūkumu un iesprūda alas mutē tā, ka mēs trijatā nespējām viņu izvilkt, kaut ari stiepām un rāvām no visa spēka.

Mums izdevās izraut mazo radījumu no alas tikai tad, kad pienāca ceturtais komandas biedrs un ar nazi mazliet nodru- pināja velēnu. Tad nu bruņnesis izsprāga no alas kā korķis no pudeles, turklāt tik pēkšņi, ka mēs visi atkritām augšpēdus un palaidām tvērienus vaļīgāk, tā ka gūsteknim gandrīz izdevās vēlreiz izbēgt.

Abi sagūstītie bruņneši ļoti labi pierada un kļuva pavisam rāmi. Es viņus turēju būri ar atsevišķu guļamistabu, kurā tie pavadīja augu dienu, augšpēdus gulēdami blakus, un paklu­sam krāca tā, ka žokļi raustījās. Bija ko pabrīnīties par šo radī­jumu ciešo miegu - varēja bungot pa būri, kliegt vai pat bakstīt viņu krunkainos sārtos vēderus, bruņneši joprojām gulēja kā beigti. Vienīgais veids, kā viņus pamodināt, bija pagrabināt barības trauku - to savukārt varēja darīt, cik klusi vien iespē­jams, tomēr abi vienā mirklī bija kājās un pilnīgi mundri.

Visus Dienvidamerikas bruņnešus izmanto pārtikā. Man nekad neradās izdevība kādu nogaršot, tomēr pieļauju, ka, savās bruņās kārtīgi izcepti - protams, pirms tam nokauti - tie ir mīksti kā piena sivēni un pavisam gardi. Daudzi gaučo (Zie­meļamerikas kovboju Dienvidamerikas līdzinieki) ķer šos mazos radījumus un tur mucās ar zemi kā sava veida pielieka­majā, lai īpašos gadījumos tiktu pie bruņneša cepeša.

Kamēr mēs ar pirmo medījumu devāmies mājup, es klusajā naktī sadzirdēju attālu pakavu klaboņu pret velēnām; skaņa pamazām nāca aizvien tuvāk, līdz beidzot pāris soļu attālumā no mums pēkšņi apklusa. Sajūta bija gaužām dīvaina, es pat uz mirkli iedomājos, ka tas varētu būt kāda veca gaučo spoks, kas mūžību auļo pa pampām. Vaicāju saviem ceļabiedriem, kur gan atrodas šķietamais zirgs - tie paraustīja plecus un vienā balsī atbildēja "tukotuko". Tad es ari sapratu, no kurienes celusies dīvainā skaņa.

Tukotuko ir mazs dzīvnieciņš, apmēram žurkas lielumā, ar apaļu, tuklu seju un īsu, izbužinātu asti. Zem pašas zemes virs­kārtas tas pampās rok milzīgi garas alas un dzīvo tajās, iznāk­dams ārā vienīgi naktī, lai sameklētu barību - augus un saknes. Šim dīvainajam, mazajam zvēriņam ir ļoti laba dzirde, un, saklausījis soļu radīto vibrāciju velēnās virs sava mājokļa, tas raida īpatnēju brīdinājuma signālu, lai citiem tukotuko visā apkārtnē darītu zināmu, ka draud briesmas, joprojām paliek noslēpums, kā viņam izdodas tik teicami atdarināt auļošanas troksni, taču varētu būt, ka dzīvnieka balsi sagroza alas garums un atbalss, tādējādi piešķirot tai šo savādo līdzību ar pakavu klaboņu. Starp citu, tukotuko ir ļoti piesardzīgi mazi zvēriņi; man tā arī nelaimējās nevienu noķert, lai gan šis mazais radī­jums ir varbūt pats parastākais pampas iemītnieks un mēs iz­mēģinājām visdažādākos paņēmienus.

Kamēr uzturējāmies Argentīnā, es īpaši vēlējos uzņemt filmā gaučo senlaicīgās medības. Gaučo vecais medību paņē­miens mūsdienās ir jau gandrīz aizmirsts, kaut arī daudzi vīri joprojām to pieprot. Vīri vajā dzīvnieku vai putnu, auļodami zirgos. Viņu ieroči ir nāvējošās boleadoras - trīs saišķi saņem­tas bumbas auklas galā. Vīri tās sagriež virs galvas un sviež. Aizķerot medījumu, katra no bumbām dažādos virzienos ap­vijas ap dzīvnieka kājām, tas sapinas auklās un nogāžas zemē.

Dienvidamerikā dzīvo strausu radinieki - mazie nandu. Nandu nav tik liels putns kā viņa Āfrikas brālēns, tā apspalvo­jums ir pelnu pelēks, nevis melni balts, tomēr abiem strausu veidiem piemīt viena kopīga īpašība - spēja apbrīnojami ātri skriet. Tajos laikos, kad pampās vēl dzīvoja milzīgi mazo nandu bari, šie putni bija aprakstītā medību paņēmiena galvenais mērķis. Mana drauga rančo apkaimē joprojām dzīvoja krietni daudz mazo nandu, tāpēc draugs palūdza gaučo noorganizēt putnu medības, lai es tās varētu nofilmēt.

Kādā agrā rītā devāmies ceļā: es - nelielos ratos, vezdams kameru un pārējo filmēšanas aparatūru, gaučo - jāšus savos lieliskajos zirgos. Braucām vairākas jūdzes pāri pampām, līkumodami starp milzu ērkšķu krūmu biežņām. Drīz vien iztraucējām ātrspārņu tārtiņu pāri, kas uzšāvās gaisā un, mūs kaitinot, lidinājās apkārt, ar saviem trauksmainajiem kliedzie­niem brīdinādami par mūsu tuvošanos itin visas dzīvās radī­bas jūdzēm tālā apkārtnē. Abi putni pavadīja mūs visu ceļu, paturēdami acīs un informēdami pampas par mūsu pārvie­tošanos.

Bijām sasnieguši lielu ērkšķu krūmu puduri, kad viens no gaučo ar asinis stindzinošiem kliedzieniem darīja zināmu, ka parādījies medījums. Piecēlies ratos stāvus, es ieraudzīju starp krūmiem strauji nomirgojam pelēcīgu figūru, un pirmais nandu pēkšņi izšāvās atklātā vietā. Lielais putns izauļoja no krūmiem, lēkādams kā baletdejotājs, uz mirkli apstājās, lai pa­vērtos uz mums, tad traucās prom kā bulta, izstiepis galvu un kaklu, pie katra soļa ar lielajām pēdām gandrīz skardams zodu. Viens gaučo izauļoja no krūmiem un centās nogriezt putnam ceļu. Nandu šķita apstājamies pussolī, tad apsviedās kā vilciņš un lieliem, atsperīgiem soļiem aiznesās pretējā virzienā.

Pavisam drīz putns nozuda skatienam, un gaučo pilnos au­ļos tam sekoja. Pirms mēs paguvām uzsākt pakaļdzīšanos, no krūmāja izskrēja vēl viens nandu. Šis putns bija daudz mazāks par pirmo un daudz gaišākā pelēkumā, tāpēc es secināju, ka tā ir mātīte. Man par pārsteigumu, viņa nesteidzās pakaļ savam draugam, bet apstājās zālē, satraukti lēkādama no vienas kājas uz otru. Ērkšķu krūmos atskanēja krakšķēšana, un es ierau­dzīju mātītes vilcināšanās cēloni. No krūmiem izķepurojās desmit strausēni, katrs no tiem apmēram astoņpadsmit collas augsts, apaļie ķermeņi bija apmēram uz pusi mazāki par fut­bola bumbu un balstījās uz tievām, stingrām kājām un lielām, plati izvērstām pēdām. Mazuļu ķermeņus klāja mīkstas, glītas dzeltenbrūni un krēmīgi svītrotas dūnas. Mazie strausi drūz­mējās ap mātes kājām, un tā blenza lejup uz viņiem ar mīlas pilnām acīm. Tad māte gluži kā palēninātā filmā laidās skrie- šiem pāri pampām, lai mazuļi, skriedami vienā rindiņā, tiktu līdzi. Mums nebija vēlēšanās vajāt māti ar bērniem un viņu biedēt, tāpēc pagriezām ratus un braucām uz pretējo pusi.

Nepagāja ilgs laiks, kad pie ratiem pieauļoja viens no gaučo un, acīm spulgojot, pastāstīja, ka pavisam netālu esot ierau­dzījis ērkšķu krūmos slapstāmies lielu nandu baru. Viņš pa­skaidroja - ja mēs ratos pabraukšot pretējā virzienā un es saga­tavošot kameru, viņš kopā ar pārējiem gaučo ielenkšot putnus un dzīšot uz manu pusi, lai es varētu filmēt.

Ratiem lēkājot un zvārojoties pāri zāles kumšķiem, devā­mies ceļā un drīz nonācām pie milzīga ērkšķu pudura, kurā slēpās strausi. No šīs vietas pavērās klajš, nekādu šķēršļu neaiz­segts skats pāri zālienei, bija arī piemērota vieta kameras uzstā­dīšanai. Kamēr es novērtēju apgaismojumu un sagatavoju visu filmēšanai, manam Argentīnas draugam nācās stāvēt līdzās un turēt mums virs galvas japāņu papīra saulessargu, jo saule ce­pināja tik nežēlīgi, ka pāris minūšu laikā kamera bez aizsega pārmērīgi sakarstu, un tas varētu sabojāt krāsu filmu.

Kad biju gatavs, devu signālu, un tālumā atskanēja gaučo skaļie saucieni, skubinot zirgus doties ērkšķu krūmos, un zirgu pakavu klaboņa, kraukšķinot un lauzot trauslos augus. Pēkšņi klaigu koris pieņēmās spēkā, darot mums zināmu, ka nandu pielēkuši kājās un metušies bēgt; pēc pāris sekundēm putni iz­lauzās no krūmiem un skrēja pāri zālei. Viņi skrēja tāpat kā pirmais - gandrīz skarot zodu ar apakšstilbiem, un likās auļo­jam vislielākajā iespējamā ātrumā, taču drīz vien pārliecinājos par pretējo. Tiklīdz gaučo, mežonīgi rībinādami, traucās kla­jumā vajāt nandu un ar spalgu svilpoņu griezt virs galvas boleadoras, putni šķita papildus saņēmuši spērienu pa sēžam­vietu un šāvās uz priekšu kā reaktīvās lidmašīnas, divu vai trīs soļu laikā gandrīz divkāršodami ātrumu. Ļoti drīz medījums nozuda viņpus pampām un tālumā izgaisa mednieku klie­dzieni un zirgu pakavu klaboņa.

Zināju, ka gaučo putnus galu galā panāks, ielenks un vēlreiz atdzīs pie manis; patiesi - pēc ceturtdaļstundas es vēlreiz varēju apbrīnot nandu traukšanos pāri zālienei, kājām rībinot cieto zemi, un mednieku auļošanu tiem cieši pa pēdām, spal­gajiem kliedzieniem saplūstot ar boleadoru svilpšanu. Putni joprojām skrēja barā, kas bija izkārtojies kāsī.

Kad nandu atradās apmēram simt jardu attālumā, viens putns tomēr novirzījās un sāka skriet tieši uz ratiem, kur es stāvēju ar kameru. Gaučo jāja nandu pakaļ, centās to pagriezt un aizdzīt atpakaļ pie citiem putniem. Viņš skubināja zirgu un nāca tuvāk un tuvāk strauji skrienošajam putnam; jo tuvāk mednieks piejāja, jo vairāk medījums uzbudinājās. Tas bija tik ļoti noraizējies par sekotāju, ka nemaz nemanīja ne mani, ne ratus, ne kameru. Skatījos objektīvā un sāku nedaudz uztrauk­ties, jo likās, ka putns mani joprojām neredz. Aina bija tik lieliska, ka es nevarēju saņemties un pārtraukt filmēšanu, kaut gan nepavisam nekāroju, lai vairākus simtus mārciņu smagais nandu, kas turklāt nesās ar ātrumu apmēram divdesmit jūdžu stundā, ietriektos man vēderā. Pēdējā mirklī, kad jau jutos pār­liecināts, ka putns, kamera, trijkājis un es pats vienā mudžeklī aizkūleņosim pa zāli, nandu mani pamanīja. Viņš uzmeta man šausmu pilnu skatienu, prasmīgi pagriezās un aiztraucās citā virzienā.

Kad vēlāk izmērīju attālumu, atklājās, ka vajātais putns at­radies tikai sešu pēdu attālumā no kameras; tomēr nepiecieša­mība izdarīt straujo pagriezienu laupīja strausam nelielo pār­svaru, kādā tas bija atrāvies no gaučo. Boleadoras nosvilpās un nošvlkstēja gaisā, aptinās ap nandu spēcīgajām kājām, un putns kaudzē sabruka zālē, plivinādams spārnus un spārdīda­mies. Gaučo vienā mirkli nolēca no zirga, pieskrēja pie gūstekņa un sagrāba tā ķepurojošās kājas. Medniekam vajadzēja rīkoties ļoti prasmīgi un turēt saķertās kājas labi cieši, jo viens precīzi tēmēts lielās pēdas spēriens varētu viņam pavisam viegli izgāzt zarnas.

Kad bijām aplūkojuši medījumu un nofilmējuši nepiecieša­mos tuvplānus, mēs noraisījām boleadoras no putna kakla un kājām; pāris mirkļus nandu ļengani gulēja zālē, bet tad pielēca kājās un nesteidzīgi ierikšoja ērkšķu krūmos, piebiedrodamies pārējam baram.

Atceļā uz rančo, būdami ļoti apmierināti ar filmēšanas re­zultātiem, mēs ieraudzījām nandu ligzdu: tas bija vienkāršs pa­dziļinājums zemē, kurā gulēja desmit lielas, zilganbaltas olas. Olas vēl bija siltas, tātad perējošais tēviņš tikko aizskrējis, droši vien izdzirdis mūsu tuvošanos, kaut gan parasti nandu perē­šanas laikā ir loti nikni un bīstami. >

Gaučo man pastāstīja, ka vienā ligzdā olas varot dēt divas vai trīs mātītes, tātad kopējā ligzdā iespējams atrast pat divdesmit vai divdesmit piecas olas. Visas perēšanas grūtības uzņemoties tēviņš, tādējādi mātītēm tikai jāizdējot olas, un kopš tā brīža visas rūpes paliekot tēviņam - tas sēžot uz olām, kamēr izšķiļas mazuli; mātītes savukārt uzņemoties strausēnu skološanu.

16. NODALA, kurā man gadās nepatikšanas ar krupjiem, čūskām un paragvajiešiem

Paragvajas Čako ir plašs, gluds līdzenums no Paragvajas upes līdz Andu kalnu pakājei. Tas patiešām ir gluds un līdzens kā biljarda galds, un sešus mēnešus gadā karstā saule to izkaltē sausu kā kauls, savukārt otro pusi gada ziemas lieti to applū­dina ar trīs vai četras pēdas dziļu ūdeni. Tā kā Čako atrodas starp Brazīlijas tropiskajiem mežiem un Argentīnas zāles pam­pām, tas ir īpatnējs abu mistrojums. Tur ir plašas zālienes, kuros aug palmas vai dīvainiem tropu ziediem piekarināti ērkšķu krūmi; starp palmām redzami arī citi koki - diezgan lī­dzīgi Anglijas mežos augošajiem, vienīgi Čako koku zarus klāj garas, pelēkas spāņu sūnas virtenes, kas vējā viegli šūpojas.

Izveidojām bāzes nometni mazā pilsētiņā Paragvajas upes krastos. No šejienes tālāk uz zemes vidusdaļu kursēja Čako dzelzceļš - līčloču sliedes atradās tikai kādu divu pēdu atsta­tumā, un pa šo ļodzīgo, bīstamo trasi braukāja Ford 8. Ar šo ne­ērto transporta līdzekli mēs devāmies diezgan tālos ceļojumos dziļāk teritorijā, lai meklētu dzīvniekus. Dzelzceļa līnija bija būvēta uz uzbēruma, kas laikam gan bija vienīgais augstākais pacēlums visā Čako, un visi apkārtnes dzīvnieki to izmantoja par pastaigu ceļu. Ceļodams vienā no mazajiem automobi­ļiem, redzēju krūmos abpus trasei simtiem neparastu putnu: tukanus ar lielajiem, klauniskajiem knābjiem steidzīgi lēkājam pa koku zariem, kariamas kā lielus, pelēkus tītarus cienīgi pastaigājamies pa zālieni, un itin visur zibēja glītie, melnbaltie mušķērāji un kolibri. Reizumis, mašīnai iegriežoties līkumā, mēs uz ceļa pamanījām dzīvniekus. Tie varēja būt bruņnesis vai varbūt agūtis, kas izskatījās pēc milzīgas, iesārtas jūras­cūciņas; ja palaimējās, varēja ieraudzīt krēpjvilku - lielu zvēru ar garām, slaidām kājām un savēlušos, vaļīgu sarkanu kažoku.

Drīz vien pēc ierašanās mēs iemantojām pirmos dzīvnie­kus. Kad vietējie iedzīvotāji uzzināja, ka vēlamies pirkt zvērus, tie sāka doties medībās un visbiežāk noķēra trīsjostu bruņne­šus vai, kā viņus dēvē spāņu valodā, apelsīnu bruņnešus, jo šie radījumi spēja savelties kamolā, kura forma zināmā mērā atgā­dināja apelsīnu. Faktiski tie ir vienīgie bruņneši, kas spēj šādi saritināties, turklāt vienīgie savas dzimtas pārstāvji, kas pastāvīgi uznāk virszemē dienas laikā. Mazais radījums rikšo, meklēdams barību - saknes un kukaiņus - un, tiklīdz samana briesmas, savelkas ciešā kamolā un guļ pilnīgi nekustīgi, cerē­dams, ka ienaidnieks viņu noturēs par akmeni (ko bruņnesis, patiesību sakot, šādā brīdī tiešām ļoti atgādina). Ja vien ievin­grina aci, šos bruņnešus ir ļoti viegli noķert. Vīri jāja cauri krū­mājam, kamēr ieraudzīja kādu no dzīvniekiem, tad vienkārši nokāpa no zirga, pacēla kamolu un iesvieda somā.

Parasti brunnešu dzimtas dzīvniekus ir loti vienkārši turēt nebrīvē. Tos baro ar augļiem, dārzeņiem un maitu; tomēr trīs­jostu bruņnešu attieksme bija krasi pretēja. Pirmām kārtām jau tie atteicās pieņemt jebkādu barību, kam pienāktos būt viņu parastajā diētā, un likās nopietni baidāmies no piedāvāta­jiem kukaiņiem. Pēc ilgstošiem eksperimentiem man paveicās izveidot tiem tīkamu ēdienu - jēlas gaļas maisījumu ar olu un pienu, pievienojot vitamīnus. Bruņnešiem tas ļoti garšoja, taču drīz radās jauna problēma. Uz būra dēļu grīdas viņi noberza pakaļkāju pēdas, tā ka tās drīz kļuva gluži sarkanas un jēlas. Tāpēc dzīvnieciņus vajadzēja katru dienu izņemt no būra un ieziest pēdas ar penicilīna ziedi, un vislielākās grūtības bija at­rast piemērotu grīdas segumu. Izmēģināju ieklāt dubļus, bet, piemīņādami tos un šļakstīdamies ar pienu, bruņneši pārvērta grīdas segumu par kaut ko cementam līdzīgu, un viņu pēdām tas bija tikpat raupjš kā koka dēļi. Pēc zināma laika es secināju, ka vislabākais paņēmiens ir noklāt būra grīdu ar biezu kārtu zāģskaidu. Pa zāģskaidām bruņneši varēja skraidīt bez bēdu, nekādā veidā nesavainojot pēdas.

Tāpat kā Argentīnas gaučo, arī Paragvajas iedzīvotāji šos ma­zos radījumus ķer un ēd, taču, atšķirībā no Argentīnas bruņ­nešiem, trīsjostu bruņnešu cieto, ragam līdzīgo čaulu var iz­mantot dažādu priekšmetu izgatavošanai. Reizēm bruņas saveļ lodveidīgi, sastiprina ar stiepli - un izveidojas mazs, apaļš rok­darbu groziņš; citreiz pāri tukšajām bruņām pārstiepj ādu, piestiprina rokturi un dažas stīgas, un ir gatava maza ģitāra. Tādēļ Čako iedzīvotāji čakli medī trīsjostu bruņnešus, jo tos var lieliski izmantot ne tikai pārtikai, bet arī citiem mērķiem.

Tā kā lielas Čako teritorijas ir tik līdzenas, tās, protams, pastāvīgi ir applūdušas, un purvainajos apgabalos atrodamas visneparastākās rāpuļu un abinieku sugas. Viens no ikdieniš­ķākajiem šejienes radījumiem, no kura baidās visi vietējie ie­dzīvotāji, ir krupjķirzaka. Šie savādie dzīvnieki izaug ļoti lieli.

Lielākais mūsu noķertais eksemplārs varēja pilnīgi nosegt pa­lielu apakštasi. Krupjķirzakas ir brīnišķīgā krēmkrāsā ar košiem smaragdzaļiem, sudrabainiem un melniem rakstiem. Viņiem laikam gan ir vismilzīgākā mute krupju valstībā: mute ir tik plata, ka šķiet, - pasmaidot krupjķirzakas galva pāršķelsies kā Oliņām Boliņam. Virs katras acs atrodas mazs piramldveidīgs ādas izaugums, kas atgādina asu radziņu.

Jāsaka, krupjķirzaka laikam gan ir visnegantākais un niknā­kais abinieks ne tikai Čako, bet pat visā pasaulē. Lielāko dienas daļu tā pavada, ierakusies mīkstos dubļos, tā ka ārā rēgojas tikai acis un ragi. Ja kādu krupjķirzaku atrada un izraka, tā ne­ganti pārskaitās un nevilcinājās uzbrukt. Viņa saslējās uz res­najām, strupajām kājām un maziem lēcieniem tuvojās miera traucētājam, piepūzdamās aizvien lielāka un plati pavērdama muti, lai nodemonstrētu tās košo, prīmulu dzelteno iekšpusi; vienlaikus krupjķirzaka skaļi, spiedzoši vaukšķēja kā noskaities pekiniešu šunelis.

Čako iedzīvotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka krupjķirzakas ir nāvējoši indīgas. Pasaulē, protams, nemaz nav indīgu krupju, tāpēc, noķēris pirmo eksemplāru, es nolēmu citiem nodemon­strēt, ka šie radījumi patiesībā ir pavisam nekaitīgi. Kad izcēlu krupjķirzaku no kastes, tā manās rokās nekavējoties sāka ķe­puroties, skaļi, griezīgi vaukšķēja un plati atvēra muti. Tikko mute bija vaļā, es tajā iegrūdu pirkstu, lai pierādītu, ka krupj­ķirzakas kodiens nav indīgs. Mirkli vēlāk es savu paraugde­monstrējumu rūgti nožēloju, jo abinieks sacirta žokļus, un viņa sīciņie, toties asie zobi iegrauzās manā pirkstā. Sajūta bija tieši tāda, it kā es būtu iecirtis pirkstu durvīs, un pagāja vismaz minūte, iekams man izdevās atlauzt krupjķirzakas žokļus un strauji izraut pirkstu; tomēr koduma vietā bija izveidojusies sarkana rieva, kas nozuda tikai nākamajā dienā, un apkārt tai izplūda zilums. Pec ša atgadījuma, ņemdams rokas krupjķir­zaku, es izturējos pret to ar lielāku cieņu.

Vēl viens neparasts abinieks, ko noķēru Čako, bija Badžita varde. Pēc izskata šie radījumi ir ļoti līdzīgi krupjķirzakām un patiesībā ir ar tām rados. Badžita vardēm arī ir plata mute un īsas, strupas kājas, toties izciļņi virs acīm ir apaļi, nevis smaili kā ragi. Šo varžu mugura ir tumšā šokolādes brūnumā, vēders bālgans ar dzeltenu nokrāsu. Atšķirībā no krupjķirzakām Ba­džita vardes visu mūžu pavada ūdenī, izplestām rokām un kājām ieturot līdzsvaru, pacēlušas acis virs līmeņa. Arī šīs vardes ir tikpat negantas kā viņu brālēni un izgrūž trīsulīgus, vaukšķošus kliedzienus kā krupjķirzakas, vienīgi skaņas frek­vence ir augstāka un pats kliedziens garāks. Varžu āda ir ļoti plāna, tāpēc, dusmās piepūtušās, tās izskatās pēc baloniem. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka reizēm šīs vardes piepūšoties tik traki, ka tiešām pārsprāgstot; kaut arī es neko tādu nenovē­roju, tomēr uzskatīju, ka tas ir pilnīgi iespējams.

Tādās vietās, kur dzīvo tik daudz varžu un krupju, protams,, atrodamas arī čūskas, kas šos abiniekus ēd, un Čako šajā ziņā nebija izņēmums - tur varēja sastapt ļoti glītas čūsku valsts pārstāves. Piemēram, glītā, pelēki melnā šķēpgalvas klabur- čūska laikam gan bija visindīgākā Dienvidamerikas čūska, kā arī bija daudz visdīvaināko ūdens un koku čūsku veidu - dažas no tām koši krāsainas, citas - pavisam neizteiksmīgas.

Visas pasaules indīgās čūskas iedalāmas trīs grupās: patiesi nāvējoši indīgās sauc par priekšzobu čūskām, jo to indes zobi atrodas mutes priekšpusē; parasti tās ir lielas un spēj izdalīt ievērojamu daudzumu indes. Vēl ir čūskas, kurām indes zobi aug mutes dziļumā, un tās parasti nav sevišķi garas. Šīs grupas čūskas indi izmanto ne tikdaudz aizsardzībai, cik medījuma nogalināšanai, tāpēc inde nav pārāk spēcīga un pat tik maziem medījumiem kā ķirzakām izraisa vienīgi vieglu paralīzi. Tomēr arī šīs čūskas kodiens var radīt asins saindēšanos, tāpēc no šāda piedzīvojuma vajadzētu izvairīties.

Viena no skaistākajām Čako noķertajām čūskām bija kapu­ces čūska. Šis rāpulis izskatās kā mērcēts traukā ar tumšu, pie­sātinātu bronzu un gar ķermeņa malām izgreznots ar melniem traipiņiem. Šai čūskai piemīt dīvains paradums - saniknojusies tā spēj izplest kakla ādu, tā ka apbrīnojami līdzinās saniknotai kobrai. Kapuces čūska ir viena no otrās grupas čūškām ar pa­visam vieglu indi, tā pārtiek no vardēm, maziem grauzējiem un varbūt retumis noķer kādu putnu. Medījuma nogalināšanai tai nav nepieciešams liels daudzums indes, tāpēc, par spīti draudī­gajam izskatam, tās kodiens tomēr nav nāvējošs, kaut gan var būt ārkārtīgi sāpīgs.

Droši vien visskaistākās Čako sastopamās čūskas ir koraļļ- čūskas. Tie ir mazi, ļoti indīgi rāpuļi, tomēr košais krāsojums pietiekami brīdina par to spējām. Koraļļčūskas ir apmēram as­toņpadsmit collas vai divas pēdas garas, tās no galvas līdz astei klāj krēmkrāsas, ogļu melni, sārti vai koši sarkani gredzeni.

Un vēl, protams, sastopama milzu anakonda - milzīga ūdensčūska, Āfrikas pitona radiniece, kas tādā pašā veidā kā pitons ķer un nožņaudz savus upurus. Par anakondām sarak­stīts bezgaldaudz stāstu, lielākoties pilnīgi nepatiesu. Vislielākā jebkad atrastā anakonda bijusi divdesmit piecas pēdas gara, kas nav nekas īpašs, jo Malajas pitons spēj sasniegt trīsdesmit un vēl vairāk pēdu garumu. Kā visas gigantiskās čūskas, ana­konda nav nikna un nesāks uzbrukt, ja vien viņu liks mierā. Nonākusi bezizejā, šī čūska tomēr var pamanīties iecirst vajā­tājā zobus un apmest viņam pāris cilpu; lielākie eksemplāri var izrādīties gaužām neganti sarunbiedri.

Čako applūdušajās teritorijās dzīvoja ļoti daudz anakondu, un reiz vietējais fermeris pastāstīja, ka iepriekšējā dienā kāda no tām uzbrukusi viņa vistām un divas nozagusi. Viņš bija se­kojis čūskas atstātajai sliedei zālē un ūdensaugos līdz pat pur­vam aiz fermas un teicās zinām vietu, kur rāpulis šobrīd guļot un sagremojot maltīti. Fermeris sacīja, ka pavadīšot mani uz turieni, ja man būtu vēlēšanās mēģināt anakondu noķert. Sē- dāmies zirgos un līkumodami jājām cauri purvam uz vietu, kur, pēc fermera izteicieniem, čūska tobrīd atpūtās. Lai cik piesardzīgi pārvietojāmies, anakonda tomēr bija mūs pama­nījusi ātrāk, tāpēc, nonākuši īstajā vietā, vairs redzējām tikai ūdens ņirbu, čūskai strauji peldot prom. Pa dziļo ūdeni neva­rēja pietiekami ātri pārvietoties jāšus, tāpēc vienīgā iespēja bija sekot bēglei kājām. Nolēcu no zirga, paķēru līdzpaņemto maisu un skrēju, cik ātri spēdams, čūskas nozušanas virzienā. Redzēju anakondu lokāmies uz purva malu, lai paslēptos biežņā, taču pēdējās vakariņās viņa bija tā pierijusies vistas, ka nespēja ātri kustēties, tāpēc es viņu noķēru īsajā piekrastes zālē, iekams anakonda būtu varējusi sasniegt krūmus.

Šīs milzīgās čūskas ir pavisam viegli noķert - jāsatver rāpulis aiz astes, jāpavelk uz savu pusi un tad jāmēģina stingri saķert pie pakauša. Tieši tā es arī rīkojos - izrāvu saniknoto anakondu no zāles un sagrābu pie galvas, pirms tā paguva pagriezties un man uzbrukt. Čūska bija apmēram deviņas pēdas gara, tā ka es droši varēju viens pats tikt ar to galā. Cīņai ar vēl garāku eksemplāru būtu vajadzīgi divi cilvēki. Kad biju rāpuli labi cieši sagrābis, es vienkārši noguldīju to zālē un pagaidīju, kamēr pienāca mans draugs. Ar viņa palīdzību es pamanījos iedabūt maisā ārkārtīgi saniknoto anakondu, kas šņāca un sparīgi locījās.

Noķerot jebkuru čūsku, pat tādu kā šī anakonda, tūlīt pēc atgriešanās nometnē nepieciešams to rūpīgi izmeklēt. Ir vai­rāki iemesli. Pirmkārt, lai cik uzmanīgi čūska sagūstīta, vien­mēr pastāv risks, ka būs salauzta kāda no rāpuļa ļoti trauslajām ribām, un lauzta riba var radīt lielas problēmas. Otrkārt, jāsa­meklē uz čūskas ķermeņa ērces. Čūskas var būt patiešām kā nosētas ar ērcēm, turklāt nevar neko daudz iesākt, lai tiktu no parazītiem vaļā. Kukaiņi piesūcas plānajai ādai starp čūskas zvīņām, reizēm pat tik lielā skaitā, ka zvīņas nokrīt un atklājas neglīti, kaili raupjas ādas laukumi; no ērcēm ir svarīgi atbrī­voties, citādi čūskas izskats būs sabojāts.

Turklāt ērci nevar tā vienkārši izraut. Šādi rīkojoties, zem ādas virskārtas paliks kukaiņa mutes daļas, kas sāks pūžņot un var izvērsties par nelāgu čūlu. Labākais paņēmiens, kā atbrī­voties no ērcēm, ir piliens parafīna; ja tas nelīdz, var tām pie­skarties ar aizdedzinātu cigareti - ērce atslābinās tvērienu un nokritīs.

Vēl jāpārbauda, vai rāpulim nav kādas vecas, senāk iegūtas brūces, kas jāapkopj. Kad čūska met ādu (tas notiek regulāri vairākas reizes gadā), tā aiz sevis pamet savu precīzu kopiju - līdz pat divām sīciņām, brillēm līdzīgām zvīņām, kas klājušas čūskas bezplakstu acis. Tomēr reizēm gadās, ka, ložņādama cauri ērkšķu krūmiem vai starp akmeņiem, lai atdalītu veco ādu, čūska to pārplēš; parasti rāpulis atbrīvojas no visas ādas, tomēr iespējams arī, ka briļļu zvīņas paliek acīm priekšā. Tas izraisa daļēju aklumu, un, ja zvīņas paliek acīm priekšā pārāk ilgi, radījums var kļūt akls uz visiem laikiem. Tāpēc katrai jauniegūtajai čūskai jāpārbauda acis un jāpārliecinās, vai ie­priekšējā ādas mešanas reizē tai izdevies atbrīvoties no briļļu

zvīņām.

17. NODALA Stāsts par Keju, Pūku un Sāru Hagersaku - vienīgo skudrulāci - kinozvaigzni

Čako nav sastopami daudzi pērtiķi, tomēr uzturēšanās laikā mums laimējās iemantot īpaši retas sugas pārstāvi, turklāt tas bija viens no dīvainākajiem pērtiķiem pasaulē. Šis pērtiķis ir durukulijs, vienīgais zināmais nakts pērtiķis. Tam ir milzīgas acis kā pūcei, kažoks uz muguras sudrabpelēks, uz vēdera un krūtīm - citrondzeltens. Dienas laikā durukuliji guļ koku do­bumos vai citās tumšās vietās; tiklīdz satumst, tie uzdrošinās iznākt ārā un lielos baros visu nakti klaiņo pa mežu, meklējot pārtiku - augļus, kukaiņus, koku vardes vai putnu olas.

Tikko noķerta, Keja (tā mēs pērtiķīti nosaucām) bija ļoti kārna un izskatījās nožēlojama, taču laba pārtika, kurā ietilpa daudz piena un zivju eļļa, pāris nedēļu laikā viņas izskatu ma­nāmi uzlaboja. Keja bija burvīgs, mazs radījums un, kaut arī pavisam rāma, tomēr ļoti nervoza, tāpēc pret viņu nevarēja izturēties kā pret jebkuru citu pērtiķi. Es viņai izgatavoju jauku būri, kura augšpusē izveidoju četrstūrainu guļamtelpu. Kā jau visi pērtiķi, Keja bija ļoti ziņkārīga un nespēja izturēt, neuzzi­nājusi visu, kas apkārt notiek, tāpēc dienā pērtiķlte gulēja, pa pusei izliekusies no guļamistabas, galvai snaudā klanoties, to­mēr acumirkli pamodās un ņēmās ziņkāri čivināt, ja vien no­metnē notika kaut kas interesants.

Viņa neēda neko citu, kā vien pienu, cieti vārītas olas un ba­nānus, kaut laiku pa laikam notiesāja ari kādu ķirzaku. Tomēr šķita, ka Kejai bail no kukaiņiem, un reiz, kad piedāvāju viņai koku vardi, Keja to paņēma rokā, paostīja un ar riebuma pilnu sejas izteiksmi nosvieda, tad enerģiski noslaucīja roku gar būra sienu. Tuvojoties vakaram, pērtiķlte kļuva ļoti žirgta un bija gatava rotaļām - strauji lēkāja būrī augšup lejup, viņas lielās acis mirdzēja un atsauca man atmiņā Rietumāfrikā noķertos galago. Viņa bija klaji greizsirdīga pret jebkuru citu dzīvnieku, kam vien mēs pievērsām kaut mazāko uzmanību, - īpaši pret krabjēdāju jenotu, vārdā Pūks.

Pūks bija dīvains mazs radījums ar lielām, plakanām pē­dām, un melnais plankums acu daļā piešķīra viņam ievēro­jamu līdzību ar milzu pandu. Pūks vienmēr izskatījās pagalam nomākts, un tā vien šķita, - itin viss viņā izraisa grūtsirdību, tomēr mums vienmēr vajadzēja uzmanīt viņa lielo roku garos, tievos pirkstus, jo jenots tos varēja izbāzt cauri būra režģiem un pavisam viegli nočiept visu, kas atstāts pa ķērienam, turklāt bija tik ziņkārīgs, ka darīja, ko spēja, lai gandrīz visu arī dabūtu rokā. Viņš varēja stundām ilgi nogulēt uz muguras būra kaktā, domīgi plūkādams spalvu uz lielā punča. Kad Pūks aprada, mēs varējām iebāzt rokas viņa būri un paspēlēties. Pūkām šīs spēles patika: viņš izlikās kožam, valstījās un spārdījās ar liela­jām ķepām.

Kad jenots bija pavisam piejaucēts, aplikām viņam nelielu kaklasiksnu un palaidām pastaigāties, piesietu garā auklā pie nometnes vidū iedzīta staba. Gabalu tālāk bija iedzīts cits stabs, pie kura bija piesieta Keja. Katru ritu, ieraudzījis barības grozu, Pūks sāka skaļi, žēlabaini saukt pēc ēdamā, un, galīgi izvesti no pacietības, mēs mēdzām iedot viņam kādu kumosu, lai tikai to apklusinātu. Ja tā rīkojāmies, Keja kļuva greizsirdīga un, kad pienāca viņas barošanas kārta, sapūtusies uzgrieza mums mu­guru un atteicās no ēdiena.

Dīvaini, taču Keja diezgan stipri baidījās no Pūka, toties viņai nebija nekādu iebildumu pret divu briedēnu sabiedrību, kuru mazais aploks atradās līdzās pērtiķltes mietam; viņa bieži mēdza aiziet līdz aplokam un nogulties tieši pie režģiem, un briedēni pārsteigti ņēmās viņu apošņāt. Vēl Keja baidījās no čūskām. Kad atgriezos nometnē ar iepriekšējā nodaļā aprak­stīto anakondu un izvilku to no maisa, lai appētītu, Keja, kas pirms tam bija tupējusi uz būra grīdas, uzmeta rāpulim īsu skatienu un vienā stiepienā iespruka guļamtelpā, kur, mums par uzjautrinājumu, tupēja, bikli vērdamās ārā pa durvīm un šausmās čivināja.

Kādu ritu, kamēr tīrījām būrus, nometnes teritorijā ienāca jauns indiānis un vaicāja, vai nevēlamies nopirkt no viņa dzīv­nieku. Jautājām, kas tas ir par zvēru, un jauneklis paskaidroja, ka tas esot lapsēns. Nospriedām, ka būtu interesanti uz to pa­lūkoties, tāpēc likām viņam vēlāk atvest savu dzīvnieku. Tā kā jaunais cilvēks todien vairs neparādījās, nospriedām, ka viņš par darījumu aizmirsis un ka lapsēnu tā arī nedabūsim. Tomēr, mums par pārsteigumu, nākamajā dienā tieši pirms pusdienām viņš atgriezās, vilkdams līdzi mazu dzīvnieciņu. Tas arī bija ilgi gaidītais lapsēns. Pēc izskata dzīvnieciņš ļoti atgādināja vilku sugas kucēnu un bija tik ļoti pārbijies, ka kampa ar zobiem, kur patapdams. Ielikām mazuli būrī, sagādājām labi daudz gaļas un piena un atstājām iedzīvoties. Vēlāk apsēdāmies un ļoti uz­manīgi jaunpienācēju vērojām. Šķita, lapsēnu interesēja vie­nīgi tas, kuru no mūsu pieradinātajiem dzīvniekiem, kas tu­vojās būrim, viņam izdosies sagrābt. Kaut arī mazais radījums bija patiešām apkrauts ar ēdienu, viņš pastāvīgi nodevās arvien gardāku kumosu meklējumiem. Tolaik mums piederēja diez­gan daudz pieradinātu putnu, kuriem bija atļauts savā vaļā klaiņot pa teritoriju, taču drīz nācās šo kārtību mainīt, jo ik pa brīdim atskanēja ķērkšana un vajadzēja steigties palīgā kādam no putniem, kas bija piegājis pārāk tuvu lapsēna būrim. Vēlāk, kad lapsēns aprada, mēs arī viņu piesējām pagalmā tāpat kā Pūku un Keju, tomēr labu gabalu tālāk.

Mums par pārsteigumu, lapsēns mēdza uzvesties gluži kā suns - kad mēs no rīta parādījāmies, mazulis sajūsmā smilk­stēja, līdz pienācām klāt parunāties, danceniski lēkāja ap mūsu kājām un enerģiski vicināja asti, kas bija lapsām pilnīgi nerak­sturīga rīcība.

To dzīvnieku vidū, ko pārvedām nometnē no kāda izbrau­kuma, bija trīs lieli, zaļi papagaiļi - visi ļoti pļāpīgi un blēdīgi radījumi. Sākumā mēs visus salikām vienā būrī, jo cerējām, ka viņi lieliski sadzīvos kopā. Trīs papagaiļi gandrīz nekavējoties sāka plēsties, un troksnis bija tik neciešams, ka nācās pārvietot barvedi uz atsevišķu būri. Cerējām, ka tādējādi nometnē atjau­nosies mierīga gaisotne. Taču nebijām ņēmuši vērā vienu no abiem pārējiem putniem. Tas acīmredzot bija pavadījis visu savu brīvo laiku, drudžaini plucinādams režģu sietu būra priekšpusē, līdz kādu dienu atskanēja tarkšķu izvirdums un papagailis izlauzās brīvībā. Mēs krietni nopūlējāmies, lai bēgli noķertu, taču viņš bija žiglāks par mums un, sajūsmā klai­gādams, aizlaidās pāri koku galotnēm. Nodomājām, ka ar to ari papagailis mums zudis. Kad nākamajā rītā pamodāmies, pārsteigti ieraudzījām, ka bēglis atgriezies, notupies uz būra un cauri sietam pļāpā ar savu biedru. Kad atvērām durtiņas, pa­pagailis steidzīgi iespruka atpakaļ būrī. Viņš nepārprotami bija nācis pie atziņas, ka tas ēdiena daudzums, kādu viņš saņem ne­brīvē, ir labāks par brīvu dzīvi mežā.

Tieši pirms tam, kad grasījāmies aizbraukt no Paragvajas un atgriezties Anglijā, kāds indiānis mums atnesa, kā izrādījās, visjaukāko no visiem dzīvniekiem. Tas bija milzu skudrulāča mazulis, acīmredzot tikai pāris dienu vecs. Mēs jaunpienācēju nosaucām par Sāru Hagersaku, jo parastos apstākļos mazulīte šajā vecumā visu laiku pavadītu, pieķērusies mātei pie mugu­ras; arī ieradusies pie mums, viņa gribēja mums pieķerties - kaut vai apskaut maisu. Sārai visu laiku vajadzēja pie kaut kā turēties, - ja viņu nolika zemē, skudrulācīte streipuļiem stei­dzās mums pakaļ, protestā skaļi taurēdama; tiklīdz cilvēks ap­stājās, viņa rāpās tam pa kāju augšup, kamēr nogūlās savā iemīļotajā vietā - uz pleciem. Tā kā Sārai bija ļoti gari, asi nagi, ar kuriem viņa cieši iekrampējās, šis pasākums bija visai sāpīgs.

Mums Sāru vajadzēja barot no pudelītes. Dienas laikā skud­rulācīte izēda četras pudeles piena un ļoti drīz iemācījās sūkt pupiņu. Sūkdama viņa izkāra garo, lipīgo, čūskai līdzīgo mēli, tā ka tā nokārusies šūpojās līdzās pudelei.

Sāra strauji auga, drīz vien sāka mūs uzskatīt par saviem au­džuvecākiem un pēc ēdienreizēm ar mums aizrautīgi rotaļājās. Sārai patika apvelties uz muguras un ļaut, lai viņai pakasa vē­deru. ja viņu pacēla un kutināja paduses, Sāra saslēja priekš­kājas un satvēra sev virs galvas kā bokseris, kas tikko vinnējis maču. Citreiz, ja viņu paraustīja aiz astes vai pakutināja ribas, Sāra pieslējās pakaļkājās un gāzās rotaļu biedram virsū, skaļi, laimīgi šņākuļodama.

Kad beidzot atgriezos Anglijā, Sāra viena no pirmajām kopā ar Pūku un Keju pārcēlās uz dzīvi Peintonas zoodārzā, kur izvērtās par ievērojamu personību. Mana pēdējā tikšanās ar Sāru bija pāris nedēļas vēlāk. Es Festivāla Hallē lasīju lekciju par dzīvnieku vākšanu un rādīju krāsu filmu par ceļojumu uz Ar­gentīnu un Paragvaju. Tā kā Sāra bija viena no filmas zvaig­znēm, aizrakstīju zoodārzam un lūdzu, vai būtu iespējams atvest Sāru uz turieni, lai viņu varētu parādīt uz skatuves. Zoo­dārza vadība tam ļoti laipni piekrita, un tā nu lekcijas dienas rītā Sāra Hagersaka sava kopēja vadībā ieradās no Devonas ar vilcienu.

Kad mūsu zvaigzne ieradās Festivāla Hallē, tai tika piešķirta pašai sava ģērbistaba, kurā pa viņas ierašanās laiku bija nodro­šināts patīkams siltums. Sāra uzvedās teicami, un lekcijas beigās mana sieva uznesa viņu uz skatuves. Sārai bija milzīgi panākumi, kad viņa uz skatuves rādīja trikus, nobeigumā viņa piegāja pie galda un atzvēlās pret to pakasīt sānus. Vēlāk skud­rulācīte ģērbistabā pieņēma visus savus pielūdzējus, un, kā šķita, slava mūsu zvaigznei bija sakāpusi galvā: es uzzināju, ka vairākas dienas pēc atgriešanās zoodārzā kopējs nebija varējis tikt ar viņu nekādā galā, jo Sāra atteikusies palikt viena un žēlabaini klaigājusi, ja vien tikusi atstāta būrī bez sabiedrības. Domāju, ka varu droši apgalvot - Sāra bija vienīgā skudrulā- cīte-kinozvaigzne pasaulē un, kaut arī varbūt ne tik daiļa, kā viena otra ekrāna spīdekle, tomēr spilgta personība.

Tā nu mūsu Paragvajas un Argentīnas ceļojums bija galā, taču dzīvnieku vācējs vēl nav īsti beidzis vienu ekspedīciju, kad jau sāk domāt par nākamo - arī es, šobrīd rakstīdams, jau plā­noju vēl vienu ceļojumu. Vienmēr ir ļoti grūti izvēlēties nākamo maršrutu dzīvnieku vākšanai, jo pasaulē ir tik daudz lielisku vietu, ko redzēt, un tik daudz neparastu dzīvnieku, ko vākt, ka parasti mulsumā paiet vairākas nedēļas, pirms izvēle izdarīta.

Tomēr par vienu kolekcionārs ir pārliecināts - lai kurp viņš dotos, tur vienmēr būs sastopams liels daudzums apbrīnojamu, mazu radību, kuras, iespējams, ir pārāk piesardzīgas, lai tās noķertu, un pārāk grūti turamas nebrīvē. Dzīvnieki var vā­cējam sagādāt daudz raižu un reizēm pat pamatīgas grūtības, taču ar viņiem vienmēr ir interesanti un uzjautrinoši; visbei­dzot - atgriezies savā zemē, viņš uz saviem dzīvniekiem lūko­sies ne tikai kā uz retu radību kolekciju, bet drīzāk uzskatīs tos par lielu ģimeni.