Jaunais Noass

9. NODALA, kurā skudrulācis Amoss mūs dancina

Gajana [4] ir valsts apmēram Īrijas lielumā un atrodas Dien­vidamerikas ziemeļos. Tā plešas lielā, mežiem klātā kontinenta daļā gar Amazones krastiem un sniedzas cauri visai Brazīlijai. Gajanas nosaukums cēlies no Amerikas indiāņu vārda, kas no­zīmē "ūdenszeme", un grūti iedomāties šai valstij vēl piemē­rotāku vārdu.

Valsti sadala trīs upes, kas plūst cauri visai teritorijai, un tās savieno neskaitāmas mazas upītes un pietekas. Lietus sezonas laikā šis upītes pārplūst, un milzīgas valsts platības nedēļām ilgi pilnīgi klāj ūdens. Šā iemesla dēļ, kā mēs atklājām, gandrīz visi Gajanas dzīvnieki vai nu teicami kāpj kokos, vai lieliski peld. Tādiem dzīvniekiem, kas mazāk apūdeņotās valstīs lielā­ko dzīves daļu pavada uz zemes, šeit mitinās līdzinieki, kas uz­turas gandrīz vienīgi kokos: piemēram, Kamerūnā sastopamās

otastes dzeloņcūkas dzīvo mežā uz zemes un veido savus

mitekļus alās starp akmeņiem. Uzrāpties kokā šiem radīju­miem praktiski nav iespējams.

Toties Gajanā dzīvo dzeloņcūkas, kuru ķepas ir piemērotas kāpšanai kokos, un garās, kailās astes tiek izmantotas satverša­nai - šīs dzeloņcūkas spēj apvīt asti ap koku zariem, kā to dara Dienvidamerikas pērtiķi, lai varētu veiksmīgāk kāpelēt.

Mēs izpētījām, ka Gajanu var nosacīti sadalīt divās daļās. No piekrastes zemes iekšienē stiepās milzīgas mežu platības un pamazām pārtapa plašās savannās, kurās gandrīz vienīgā augu valsts bija zāle, tikai retumis sastopami koku puduri un krūmi. Arī Kamerūna bija sadalīta gandrīz tāpat, tātad gan Gajanā, gan Kamerūnā sastopami mežu dzīvnieki un no tiem pilnīgi atšķirīgi zālienu iemītnieki.

Gar Gajanas piekrasti, kur lielās upes ietek jūrā, zemi izvago tūkstošiem strautu un upīšu. Dažas no tām ir tikai pāris pēdu platas, citas - ievērojami platākas par vidusmēra upi Anglijā. Šie strauti Gajana veido ārkārtīgi skaistu ainavu. Košais, šerij- brūnais ūdens ir pilns ar koku stumbriem un kritušām lapām un plūst tik lēni, ka tā virsma ir viscaur gluda kā tumšs spogulis.

Pāri ūdenim liecas vareni koki, kuru zari apvīti ar garām spāņu sūnas bārkstīm - pelēkā, ķērpjiem līdzīgā auga skupsnas nokarājas kā neskaitāmi sudrabaini pavedieni. Uz stumbriem un zariem aug simtiem orhideju dažādās krāsās - reizēm to ir tik daudz, ka koki izskatās kā nobārstīti ar dārgakmeņiem. •

Kā jau teicu, parasti šie ūdensceļi izskatās kā gari, spoži spo­guļi, tomēr vietumis var redzēt pāris milimetru virs ūdens virs­mas pacēlušos biezu, zaļu ūdensaugu klājienu, no kura uz augšu slejas sīki mēļi un dzelteni ziediņi. Saulainās vietās tuvu krastiem skatāmas milzu ūdensrožu audzes ar ziediem, kas lie­lāki par tējkannu, un šķīvjiem līdzīgām lapām velosipēda riteņu lielumā. Kuģojot pa kādu no šīm aizaugušajām upītēm, ir tāda sajūta, it kā laiva slīdētu pa zaļu pļavu: laivas priekšgals atvirza ūdensaugus sāņus, bet aiz pakaļgala lapas atkal sakļaujas, tā ka pats ūdens nemaz nav redzams. Laivai slīdot, ķlļūdens ņirbā ūdensaugi ceļas un grimst kā zaļš vilnis.

Ieradušies Gajanā, mēs ierīkojām bāzes nometni valsts gal­vaspilsētā Džordžtaunā. Tā rīkojāmies tāpēc, ka šeit bija iespē­jams regulāri nopirkt dzīvniekiem pietiekami daudz ēdiena, turklāt osta bija ērti sasniedzama, un tas būtu noderīgi vēlāk, kad vajadzētu kolekciju iekraut kuģī. Iekārtojuši nometni, de­vāmies vairākos ceļojumos Gajanas iekšienē, apmeklējām da­žādus šīs valsts nostūrus un vācām tur sastopamos dzīvniekus.

Pirmo šāda veida ekskursiju es noorganizēju uz zālieni gar Pomerūnas upi. No Džordžtaunas mēs pa upītēm devāmies uz mazu indiāņu pilsētiņu Santamariju, kas slēpās šīs dīvainās, purvainās zemes vidienē. Mērķa sasniegšanai bija vajadzīga vesela diena, un tas bija patiesi neaizmirstams ceļojums. Laivai līgani slīdot pa spožajiem ūdensceļiem, krāšņo koku paēnā mums pa priekšu lidoja lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un spalgi, mežonīgi klaigāja, laiku pa laikam apstādamies, lai enerģiski norībinātu ar knābjiem pa kritušo koku stumbriem. Krūmājā gar upes malu mitinājās purva put­niņu bari - zvirbuļa lieluma putniņi ar melnu ķermeni un spilgti kanārijdzeltenu galvu. Reizumis, kad laiva nogriezās upes līkumā, gaisā pacēlās ibisu pāris un plivināja savus oranž­sarkanos spārnus.

Ūdensaugos viscaur gar upītes krastiem dzīvoja lieli jakanu bari - savādi, Anglijas irbēm līdzīgi putni. Šo putnu apbrīnoja­mākā īpatnība ir garās, slaidās kājas ar tievu pirkstu pušķi galā. Šie pirksti dod jakanai spēju staigāt pa ūdensaugiem, neiegrim- tot ūdenī, jo, sperot soli uz ūdensrozes lapas, tā izstiepj pirkstus kā zirnekļtīkla pavedienus un vienmērīgi sadala svaru. Svinīgā gaitā soļodamas pāri ūdensrožu lapām, mazās jakanas izskatās diezgan necilas, taču lidojumā var redzēt, ka zem katra spārna tām ir košs citrondzeltens plankums.

Reizēm mēs iztraucējām kādu krastā guļošu kaimanu. Šis dzīvnieks ir Āfrikas krokodila Dienvidamerikas līdzinieks. Mirkli vērojuši mūs paceltām galvām un pavērtām mutēm, kai- mani smagnēji steidzās uz upes malu un ieplunkšķēja ūdeni.

Mēs ieradāmies Santamarijā vēlu vakarā un nākamajā rītā ar ciematā dzīvojošo indiāņu palīdzību ķērāmies pie dzīvnieku vākšanas. Daudzi indiāņi turēja savvaļas dzīvniekus par mājas lutekļiem un ļāva mums lielu daļu šo radījumu nopirkt, tāpēc mēs īsā laikā tikām pie visai daudziem košiem makao papagai­ļiem, kuru griezīgās klaigas mazajā būdiņā gandrīz padarīja mūs kurlus, pie vairākām jaunām boa čūskām un diviem vai trim kapucīnu pērtiķiem.

Mani ļoti pārsteidza žņaudzējčūskas mājdzīvnieku lomā, jo biju domājis, ka indiāņi no čūskām baidās gluži tāpat kā afri­kāņi. Apjautājies par iemeslu, es uzzināju, ka indiāņi ļauj šiem rāpuļiem ložņāt pa jumta spārēm, - žņaudzējčūskas šeit ir Anglijas mājas kaķu vietā. Barodamās mājokļos ar žurkām un pelēm, boa kļūstot pavisam rāma un, kamēr vien pietiekot ēdamā, no spārēm lejā nerāpjoties un nekad neuzdrošinoties nonākt uz zemes. Indiāņi paskaidroja, ka žņaudzējčūskas ne tikai esot daudz labākas žurku mednieces par kaķiem, bet, bū­damas glīti rožainā, sudrabainā, melnā un baltā krāsā, arī esot ievērojami skaistākas par kaķiem; turklāt patīkami vērot, ka čūskas kā daudzkrāsainas šalles apvijušās ap būdu jumtiem.

Gajanā sastopami trīs sugu skudrulāči. Milzu skudrulācis ar garo, pinkaino asti ir sešas pēdas garš, vidējais skudrulācis jeb tamandua ir apmēram pekiniešu sugas suņa lielumā, savukārt pundurskudrulāča augums ir tikai kādas astoņas collas. Šie trīs skudrulāči mitinās pilnīgi atšķirīgās teritorijās un, kaut arī reizumis ir sastopami cits cita ierastajā vidē, parasti paliek uzticīgi katrs savai vispiemērotākajai zonai. Milzu skudrulā­cim vislabāk patīk dzīvot zālienē Gajanas ziemeļu daļā, toties abu pārējo sugu pārstāvji ir mežu iedzīvotāji. Vidējo skudru­lāci iespējams atrast arī valsts daļēji kultivētajos rajonos, toties pundurskudrulāča meklējumos jādodas pašā neskarto mežu dziļumā.

Lai noķertu milzu skudrulāci savai kolekcijai, man nācās lidot apmēram divsimt jūdžu tālāk zemes iekšienē, līdz nonācu savannās valsts ziemeļos. No lidmašīnas izkāpu nomaļā rančo Rupununi upes krastos. Tur man izdevās nolīgt palīgos ārkār­tīgi saprātīgu mednieku - indiāni Frānsisu. Es viņam paskaid­roju, ko vēlos, un pēc pamatīgas apdomāšanās mednieks teica, ka gudrākais paņēmiens būtu viņam vienam doties zālienē un izpētīt teritoriju, kamēr izdosies sameklēt kādas milzu skudru­lāča atrašanās zīmes. Pēc tam mēs kopīgi varētu mēģināt dzīv­nieku sagūstīt.

Es šo plānu atzinu par labu, un pēc trim dienām Frānsiss, starojoši smaidīdams, atgriezās rančo un paziņoja, ka meklē­jumi vainagojušies panākumiem. Kādā vietā savannā viņš atradis nepārprotamas skudrulāča pēdas - ar dzīvnieka spēcī­gajiem nagiem uzšķērstus skudru mājokļus.

Tā nu itin agri nākamajā dienā Frānsiss, mans draugs un es kāpām zirgos un devāmies gūstīt skudrulāci. Zeltainās zāles plašumi, kurus vietām izraibināja zemu krūmiņu pudurīši, saules staros vibrēja un pletās tālē uz visām pusēm līdz pat ap­vārsnim ar blāvi zaļganzilu kalnu maliņu. Mēs jājām vairākas stundas un neredzējām nekādas dzīvības zīmes, izņemot mazu vanadziņu pāri, kas riņķoja zilajās debesīs mums virs galvas. Zināju, ka šejienes zālienē mitinās daudz dažādu dzīvnieku, tāpēc biju diezgan pārsteigts, sastopot tik maz radījumu. Drīz vien sapratu, kāpēc tā - jāšus mēs nonācām pie lielas, ovālas ieplakas, kuras dibenā vīdēja rāms, ūdensrozēm greznots ezers ar leknas zāles un sīku krūmiņu kruzuļiem gar malām. Vienā mirklī itin viss šķita atdzīvojies. Gaiss bija pilns ar zumošām spārēm, starp mūsu zirgu kājām šaudījās koši krāsainas ķirza­kas, kritušo koku zaros, kas liecās pāri ūdenim, tupēja zivju- dzenīši, bet niedrēs un krūmos gar ezera malu čaloja un vīteroja mazu putniņu bari. Garām jādams, es ezera otrā krastā ierau­dzīju desmit jabiru stārķus - katrs no putniem bija apmēram četras pēdas augsts un blenza lejup, garo knābi nolaidis, ar no­pietnu izteiksmi sejā.

Kad bijām pajājuši ezeram garām un no jauna nokļuvuši zāles klajumā, dzīvība atkal nozuda un vienīgā sadzirdamā skaņa bija mūsu zirgu nagu vienmērīgā dobjā klaboņa un švīksti garajā zālē.

Es secināju, ka no dzīvnieku un putnu viedokļa šo zālienu lielākā daļa ir pārāk sausa, tāpēc tie pulcējas ap ezeriem un dīķiem, ja izdodas tādus atrast. Tādējādi bija iespējams jāt ve­selām jūdzēm un neredzēt ne mazākās dzīvības zīmes, taču, nonākot ielejā ar dīķi vai ezeru vidū, ūdenskrātuves krastos va­rēja atrast īstu putnu un zvēru pārpilnību.

Ap pusdienlaiku visbeidzot sasniedzām mērķi - kādu vietu savannā, kur Frānsiss apturēja zirgu un teica, ka tur dzīvojot skudrulācis. Viņš ierosināja, ka vislabāk būtu, ja mēs izvērstos rindā un jātu pa garo zāli, trokšņodami, cik skaļi vien spējam, lai izbaidītu dzīvnieku no migas. Pēc tam mēs viņu aizdzītu uz vietu pa kreisi no mums, kur zāle īsāka, un jāšus viegli varētu skudrulāci panākt. Mēs auļos laidāmies iekšā zālē, kas sniedzās zirgiem līdz krūtīm, klaigādami un celdami troksni, cik spēka.

Zeme bija saulē izkaltusi cieta kā ķieģelis, un tajā bija izvei­dojušās prāvas plaisas un bedres, tā ka zirgi bieži klupa un gan­drīz vai nolidināja mūs pāri galvai zemē. Pēkšņi es izdzirdu Frānsisu skaļi iekliedzamies un ieraudzīju tieši mūsu med­nieka zirga priekšā pa zāli lēkšojam tumšu apveidu. Mēs ar draugu pagriezām zirgus un traucāmies Frānsisam palīgā. Skudrulācis - pieņēmu, ka tas ir viņš - centās iebēgt dziļāk ga­rajā zālē, tomēr mums izdevās nogriezt viņam ceļu un dzīt to uz klajāku vietu. Dzīvnieks lēkšoja uz priekšu, ar īsajām, resna­jām kājām dimdinādams zemi, garā, lāstekai līdzīgā galva līgojās no vienas puses uz otru un varenā aste plandījās kā karogs.

Mēs jājām skudrulācim pakaļ pilnā gaitā; es aizjāju tam vienā pusē, lai neļautu medījumam atgriezties garajā zālē, bet Frānsiss ieņēma vietu otrā flangā un, skubinādams zirgu, atritināja laso. Pamazām viņš no sāniem piekļuva skudrulācim pavisam tuvu, sagrieza laso virs galvas un svieda. Diemžēl in­diānis bija izveidojis pārāk lielu cilpu, tāpēc dzīvnieks, kaut arī laso trāpīja tam tieši priekšā, vienkārši izlēkšoja laso cauri un šņākdams un sprauslādams turpināja skriet pa zāli. Frānsiss apturēja zirgu, satina virvi un no jauna devās vajāt medījumu. Nonācis līdzās skudrulācim, viņš meta laso vēlreiz. Šoreiz medniekam laimējās, un viņš cieši savilka virvi ap skudrulāča kaklu.

Vienā mirkli Frānsiss nolēca no zirga, stingri turēdams virvi, bet skudrulācis pilnā sparā skrēja uz priekšu, vilkdams med­nieku sev līdzi. Arī es nolēcu no zirga, pieskrēju un ieķēros virvē. Apbrīnojami, cik skudrulāča strupās kājas bija spēcīgas - viņš raustīja mūs pa savannu šurpu turpu, kamēr mēs galīgi pārgurām un virve jau bija iegrauzusies plaukstās. Frānsiss pa­skatījās pāri plecam un atviegloti nogrudzināja. Ari es paskatījos un ieraudzīju, ka cīniņā esam nonākuši pavisam tuvu mazam, apmēram divpadsmit pēdu augstam kociņam. Patiesības labad jāpiebilst, ka tas bija vienīgais koks jūdzēm tālā apkārtnē.

Nosvīduši un aizelsušies mēs aizvilkām neapmierināto skudrulāci pie koka, vairākas reizes aptinām virves brīvo galu ap stumbru un kārtīgi nostiprinājām. Tikko biju sasējis pēdējo mezglu, kad Frānsiss pameta skatienu uz koka lapotni un iz­misumā iestenējās. Paskatījies augšup, es apmēram divas pēdas virs mūsu galvām ieraudzīju prāvu, apaļu lapseņu pūzni apmē­ram futbola bumbas lielumā. Skudrulācis raustīja virvi, un koks locījās un līgojās, par ko lapseņu kolonija nepavisam ne­bija sajūsmā - viss bars, nikni dūcot, izlaidās no pūžņa. Mēs ar Frānsisu metāmies bēgt, ko kājas nes.

Kad nu skudrulācis bija droši piesiets - vismaz mēs tā do­mājām -, atgriezāmies pie zirgiem, lai savāktu līdzpaņemto medību ekipējumu: izturīgu auklu un vairākus lielus maisus, kurā gūstekni ievietot. Atgriezos pie koka tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā skudrulācis ar nagiem noplēš pēdējo virves cilpu, nopurinās kā liels suns un lēni, cienīgi aizvelkas pāri savannai. Atstājis Frānsisu atraisīt laso no lapseņu apsēstā koka, es metos pakaļ skudrulācim un skriedams izveidoju virves galā slīdošu cilpu.

Panācu bēgli un metu savu amatierisko laso viņam uz galvas, tomēr nebiju tik prasmīgs kā Frānsiss un, gluži dabiski, netrā­pīju. Skudrulācim turpinot lēno riksi, mēģināju vēlreiz un atkal nopūdelēju; kad sviedu trešo reizi, skudrulāci šķita nokaitinājusi šī pastāvīga garās virves svaidīšana, - viņš pēkšņi apstājās, apcir­tās pret mani un saslējās pakaļkājās. Šādā pozā dzīvnieka galva atradās manu krūšu augstumā, un es piesardzīgi vēroju viņa priekškāju milzīgos, līkos, sešas collas garos nagus, kas bija iz­liekti kaujas gatavībā.

Dzīvnieks šņāca un sprauslāja, svaidīja garo, slaido purnu no vienas puses uz otru un vēcināja priekškājas gluži kā bok­seris. Tā kā es nepavisam nekāroju mesties cīņā ar radījumu, kurš nepārprotami bija spējīgs ar savām priekškājām nodarīt pamatīgus bojājumus, nolēmu labāk pagaidīt, kamēr man pie­biedrojas Frānsiss; tad viens no mums novērstu skudrulāča uz­manību, bet otrs mēģinātu zvēru sagūstīt. Apgāju skudrulācim apkārt, lai pārliecinātos, vai nav iespējams viņu pārsteigt no mugurpuses, taču dzīvnieks griezās man līdzi kā vilciņš, jopro­jām turēdams nagus draudoši saslietus. Tāpēc apsēdos zemē un sāku gaidīt Frānsisu.

Sapratis, ka karadarbībā iestājies pamiers, skudrulācis no­lēma, ka pienācis īstais laiks novērst viņa ārienei vajāšanas nodarīto postu. Kamēr dzīvnieks šņākdams un sprauslādams skrēja pa savannu, no mutes viņam bija straumēm plūdušas slienas. Tās bija biezas un lipīgas un parasti tika izmantotas skudrulāča garās mēles mitrināšanai, kad dzīvnieks uzlasīja barību. Šoreiz stīgrās siekalas, no mutes nokarādamās, bija plandoties pieķērušās pilnas ar zāles drumsliņām un salipušas visapkārt dzīvnieka degunam. Tagad skudrulācis attupās un ar garajiem nagiem ņēmās ļoti rūpīgi tīrīties. Pēc tam viņš dziļi nopūtās, piecēlās, noskurinājās un turpināja smagiem soļiem rikšot prom pa zāli.

Frānsiss bija atguvis laso un piebiedrojās man, un mēs vēl­reiz panācām medījamo; sadzirdējis mūsu tuvošanos, skudru­lācis apstājās, pagriezās un attupās uz pakaļkājām, tomēr tikt galā ar diviem uzbrucējiem nespēja. Kamēr es novērsu skudru­lāča uzmanību, Frānsiss aizlavījās dzīvniekam aiz muguras un itin glīti uzmeta tam laso. Sajutis cilpu atkal savelkamies, skud­rulācis metās skriet pilnā sparā, vilkdams Frānsisu un mani līdzi; nākamo pusstundu mēs stīvējāmies pa savannu, kamēr izdevās uzmest dzīvnieka ķermenim un kājām tik daudz cilpu, ka tas vairs nespēja pakustēties. Drošības dēļ vēl nosaitējuši me­dījumu ar garu virves gabalu, mēs iegrūdām gūstekni kādā no lielajiem maisiem, tā ka ārā rēgojās tikai garenā galva un deguns.

Tiklīdz bijām viens otru apsveikuši ar panākumiem, atklājās jaunas grūtības. Kad bijām maisu pacēluši un pienesuši klāt zirgiem, tie vienprātīgi nolēma, ka pret mūsu pārnēsāšanu viņiem nekas nav pretī, taču kategoriski iebilda pret dīvaino ra­dījumu maisā, kas neganti šņāca un sprauslāja. Veselu stundas ceturksni mēs centāmies zirgus nomierināt, taču bez panāku­miem. Ik reizi, kad tuvojāmies zirgiem ar skudrulāci, tie pu­rināja galvu un trauksmaini rāvās sāņus.

Frānsiss nolēma, ka vienīgā iespēja ir ļaut man vest viņa zirgu, kamēr viņš pats stiepšot skudrulāci uz muguras. Es par to šaubījos, jo mēs atradāmies krietni tālu no rančo un saule tobrīd nežēlīgi cepināja, turklāt gūsteknis nepavisam nebija viegls. Tomēr šķita, ka tas ir vienīgais risinājums, tāpēc es uzkāpu zirgā un vedu Frānsisa rumaku pie pavadas, kamēr mednieks stiepa maisu ar medījumu. Skudrulācis darīja visu iespējamo, lai pada­rītu šo ceļojumu iespējami grūtāku - raustījās un grozījās maisā tā, ka to nest bija ārkārtīgi neērti. Stundas laikā mēs nogājām ti­kai pāris jūdžu, jo ik pēc divsimt vai trīssimt jardiem Frānsiss bija spiests nolikt maisu un atpūsties.

Beidzot sapratām, ka šādā tempā rančo sasniegsim tikai pēc nedēļas, tāpēc Frānsiss ieteica, ka man vai manam draugam vajadzētu palikt šeit un pieskatīt skudrulāci, kamēr otrs kopā ar viņu aizjātu uz nomaļu fermu, kura kā neskaidrs punktiņš vīdēja tālumā. Mednieks apgalvoja, ka tur mēs varēšot dabūt kaut ko tādu, ko viņš pats nosauca par "velkbulu". Viņa angļu valoda nebija izcila, un mēs tā arī nesapratām, kas tas "velkbuls" ir. Tomēr Frānsiss šķita pārliecināts, ka tas ir vienīgais glābiņš no ķibeles, tāpēc mans draugs palika kopā ar skudrulāci gaidīt maza krūmiņa paēnā, bet mēs ar Frānsisu auļojām pāri zālie- nei fermas virzienā.

Ieradušies fermā, mēs satikām apburošu vecu indiāni, kas tur saimniekoja un pacienāja mūs ar ļoti sirsnīgi kāroto kafijas tasi. Tad Frānsiss izveda mani ārā un parādīja "velkbulu". Tas izrādījās vilcējbullis - tātad bullis, ko atsevišķās pasaules daļās izmanto iejūgam un kravu pārvadāšanai.

Tobrīd parādījās Frānsisa sieva, un mūsu mednieks paskaid­roja, ka viņa ar bulli aizjāšot uz savannu, bet mēs savos zirgos viņai sekošot. Sīciņā indiāniete uzlēca milzīgajam lopam mu­gurā un apsēdās sāniski, viņas garie, melnie mati nokarājās līdz viduklim, tā ka viņa izskatījās gluži pēc lēdijas Godaivas. Tad viņa uzšāva bullim ar garu stibu, un tas mundrā riksī auļoja prom pa zālieni.

Kad mēs ar Frānsisu atgriezāmies vietā, kur bijām atstājuši manu draugu un skudrulāci, atklājās, ka gūsteknis mums sagā­dājis jaunas likstas. Dzīvnieks bija pamanījies līdz pusei izrauties no maisa, kas pašlaik kuļājās viņam ap vidu kā maišelīgas bikses, un nu šaudījās pa zāli, manam draugam izmisīgi sekojot. Mēs bēgli noķērām, iebāzām jaunā maisā un sasējām stingrāk, kamēr mans draugs uzskaitīja grūtības, kādas viņu piemeklējušas mūsu prombūtnes laikā.

Izrādījās, ka vispirms jau mana drauga zirgs, kas šķitis stingri piesiets, pēkšņi laidies rikšos pa savannu, un mans draugs labu laiku to vajājis, kamēr paveicies bēgli noķert. Atgriezies viņš ie­raudzījis, ka skudrulācim sekmīgi izdevies atraisīt vairākas vir­ves, ar nagiem uzšķērst maisu un pa pusei no tā izlīst. Mans draugs nobijies, ka zvērs aizbēgs, tāpēc meties pie skudrulāča, ie­grūdis to atpakaļ maisā un no jauna sasējis. Atskatīdamies viņš ieraudzījis, ka zirgs izmantojis iespēju un atkal aizlaidies.

Kamēr viņš noķēris zirgu un atgriezies pie skudrulāča, dzīv­nieks bijis jau otro reizi izlauzies no maisa. Tajā brīdī mēs esot atgriezušies.

Drīz vien buļļa mugurā atauļoja Frānsisa sieva un palīdzēja mums uzcelt skudrulāci uz jaunā transporta līdzekļa. Bullis šā procesa laikā neizrādīja ne mazākās emocijas: šķita, ka viņam vienalga, vai nesamais maiss ir pilns ar kartupeļiem vai klabur- čūskām; kaut arī skudrulācis šņāca un cīnījās no visa spēka, bullis smagnēji un noteikti soļoja uz priekšu, nepievērsdams nešlavai ne mazāko uzmanību.

Mēs nonācām rančo, kad jau bija pavisam satumsis, izpuri­nājām savu gūstekni no maisa un atsējām. Es pagatavoju vien­kāršus virves iemauktus un piesēju skudrulāci pie liela koka; turpat noliku lielu ūdens bļodu un atstāju dzīvnieku mierā.

Ļoti agri nākamajā rītā iztrausos no gultas un devos skudru­lāci apraudzīt; pirmajā mirklī šķita, ka viņam izdevies pa nakti aizbēgt, jo dzīvnieku nekur nemanīja. Tikai pēc laba brīža es at­klāju, ka viņš saritinājies ciešā kamolā un nogūlies starp koka izcilnajām saknēm, apsedzies ar asti kā ar lielu, pelēku šalli, tāpēc no tāluma vairāk atgādina izdedžu kaudzi nekā dzīvu radījumu. Tobrīd es aptvēru, cik ļoti noderīgai gan jābūt šai lielajai astei. Zālienē skudrulācis izkārpa starp zāles kušķiem seklu guļvietu, saritinās tajā un pārklāj asti pāri kā jumtu, un šai vilnainajai segai spēj tikt cauri vienīgi paši sliktākie laika apstākļi.

Galvenās grūtības tagad bija iemācīt Amosu (tā mēs bijām skudrulāci iesaukuši) ēst aizstājējbarību, jo Anglijas zoodārzā viņš pie savas parastās barības - baltajām skudrām - netiks. Pa­gatavoju maisījumu no piena, jēlas olas un smalki sakapātas gaļas, kuram vēl pievienoju trīs pilienus zivju eļļas. Pielējis pilnu bļodu ar šo miksli, es to aiznesu pie liela balto skudru pūžņa netālu no rančo, izurbu pūznī caurumu, iegrābu sauju skudru un uzbēru pienainajam maisījumam pa virsu. Aiznesu bļodu atpakaļ uz mājām un noliku Amosam sasniedzamā vietā.

Biju domājis, ka paies kāds laiciņš, iekams Amoss pieņems jauno barību, tomēr skudrulācis, man par pārsteigumu, bļodu ieraudzījis, tūdaļ piecēlās kājās un tecēja tai klāt. Uzmanīgi ap­ostījis cienastu, dzīvnieks izritināja savu garo, čūskai līdzīgo mēli un iegremdēja maisījumā. Viņš bridi stāvēja nekustīgi, ap­cerēdams jauno garšu, tad nolēma, ka tā ir viņam pa prātam; nostājies līdzās bļodai, Amoss apbrīnojamā ātrumā ņēmās šaudīt mēli iekšā ārā, kamēr trauks bija izlaizīts gluži tīrs. Skud­rulāčiem, protams, nav zobu, tāpēc tie uzlasa barību ar mēles un lipīgo slienu palīdzību.

Reizēm es kā īpašu gardumu pasniedzu Amosam bļodu ar termītiem - kopā ar visām māla ligzdas drumslām. Ir apbrīno­jami vērot, kā skudrulāča garā mēle izritinās no mutes un ie­grimst bļodā, - baltās skudras un māla kripatas pielīp pie tās kā mušas pie mušpaplra. Toties, kad mēle ievelkas atpakaļ mutē, dzīvnieks ar lūpām notrauc visu lieko, tā ka vēderā nonāk tikai skudras. Amoss nudien to darīja ārkārtīgi prasmīgi.

Drīz pēc tam, kad biju atgriezies savā bāzes nometnē Džordžtaunā un Amoss iedzīvojies jaunajā aplokā, man palai­mējās atrast viņam sievu. Tā ieradās kādu dienu, sasieta ņur­došā murskull un iemīcīta taksometra bagāžniekā. Cilvēks, kas skudrulāceni bija sagūstījis, nebija izturējies īpaši uzmanīgi, tāpēc gūsteknei uz ķermeņa bija vairāki nelāgi ievainojumi, turklāt no barības un ūdens trūkuma viņa bija pagalam novār­gusi. Kad es noraisīju auklas, skudrulācene gulēja uz sāniem zemē un nespēcīgi šņāca; es pat necerēju, ka viņa izdzīvos. Pa­sniedzu tai bļodu ūdens, un padzērusies mātīte ātri atguva spēkus, piecēlās kājās un metās uzbrukumā visiem, ko vien ie­raudzīja.

Amoss bija pieradis pie domas, ka viņš šajā teritorijā ir vienīgais skudrulācis, tāpēc savu biedreni neuzņēma atplestām rokām. Kad atvēru viņa aploka durvis un mēģināju iestumt mātīti iekšā, Amoss savu mīlu izrādīja, ar nagiem pamatīgi uz­šaudams viņai pa degunu un dedzīgi šņākdams. Visbeidzot es nolēmu, ka abiem dzīvniekiem labāk vajadzētu mitināties lī­dzās, kamēr tie viens pie otra pieradīs. Amosa aploks bija ļoti liels, tāpēc es to ar mietu sētu pārdalīju uz pusēm. Ar Amosa barošanu nekādas problēmas neradās, toties viņa jaunā sieva sagādāja neiedomājamas grūtības. Tā kategoriski atteicās kaut vai pagaršot bļodā pasniegto maisījumu un divdesmit četras stundas ieturēja bada streiku.

Tomēr nākamajā dienā man radās ideja. Barodams Amosu, es viņa bļodu piestūmu pie koka stabiem, kas nodalīja abu dzīvnieku mājokļus. Amosa ēšanas manieres nebija no smalkā­kajām, tā ka ikvienu, kas barošanas laikā atradās trīsdesmit pēdu attālumā, par šo faktu nepārprotami informēja ēdāja šļurksti- nāšana, sprauslāšana un šņaukāšanās, ari tad, ja skudrulācis pats nemaz nebija redzams.

Amosa trokšņainās ieturēšanās ieinteresēta, jaunā skudru­lācene piegāja pie sētas palūkoties, ko viņš ēd. Tā izbāza slaiko degunu starp mietiem un paostīja Amosa bļodu, tad ļoti lēni un piesardzīgi iemērca garo mēli maisījumā. Pāris minūšu laikā skudrulācene jau tiesāja nost ēdamo tikpat aši un dedzīgi, kā bija demonstrējis Amoss. Nākamās divas nedēļas viņa vien­mēr ēda tieši tāpat - izbāzusi galvu pa mietu spraugu un ar garo mēli lakdama no vienas bļodas ar Amosu.

Pastāvīgi ēzdami no viena trauka, skudrulāči galu galā pa­visam labi sarada, un nepagāja ilgs laiks, kad mēs novācām starpsienu un ļāvām abiem dzīvot kopā. Viņi sirsnīgi sadrau­dzējās un allaž gulēja cieši blakus, rūpīgi apsegušies ar astēm.

Tomēr es nespēju sagādāt diviem skudrulāčiem mājupceļam pietiekami lielu būri, tāpēc viņiem nācās ceļot šķirti. Taču uz kuģa es sastūmu abus būrus cieši kopā, tā ka abi varēja izbāzt ārā degunus un saostīties.

Kad Amoss un viņa draudzene beidzot nonāca Anglijā un savās jaunajās mājās - zoodārzā -, viņi mēdza uzjautrināt pub­liku ar boksa mačiem. Abi nostājās uz pakaļkājām, šūpoja garos degunus no vienas puses uz otru kā svārstus, zvetēja un šķīla ar garajiem slepkavīgā izskata nagiem, astes pa grīdu šaudīdami. Šis bokss no malas izskatījās straujš un nežēlīgs, taču cīnītāji ne­kad viens otru neievainoja.

Otrs lielākais Gajanas skudrulācis bija mežu iemītnieks ta- mandua - vidējais skudrulācis. Tamandua izskatās visai līdzīgs milzu skudrulācim - tāds pats kumps snuķis un mazas, apaļas acis, tādas pašas spēcīgas priekškājas ar gariem, līkiem nagiem. Tamandua īsspalvu kažoks ir gaiši brūns, aste - gara un līka. Milzu skudrulācis savu asti izmanto par kaut ko līdzīgu segai, tamandua tā rīkoties nevar, toties ar astes palīdzību rāpjas kokos - gluži kā to dara Gajanas koku dzeloņcūkas un pērtiķi. Tamandua bija arī vismuļķīgākais dzīvnieks, kādu vien Gajanā laimējies noķert.

Savvaļā tamandua uzkāpj visaugstākajos kokos un pa to lie­lajiem zariem rāpjas uz priekšu, līdz atrod koku skudru prāvās ligzdas. Ar lielajiem, līkajiem nagiem tas uzlauž skudru cietok­šņus, un garā, lipīgā mēle uzlaiza skudras. Ik pa brīdim taman­dua uzlauž vēl gabaliņu ligzdas un turpina laizīšanu. Gūstā ta­mandua ar grūtībām tika vaļā no šā paraduma, - saņēmis bļodu ar maltās gaļas, jēlas olas un piena maisījumu, viņš iegremdēja tajā garos nagus, aplaizīja tos un turpināja skrāpēt trauku. Pa­rasti tas beidzās ar bļodas apgāšanu uz būra grīdas. Tamandua nešaubīgi uzskatīja ēdiena trauku par īpašu skudru ligzdas paveidu, kas jāuzlauž, lai tiktu klāt saturam, un vienīgais veids, kā izvairīties no ēdiena izšļakstīšanas gan sev virsū, gan pa visu būri, bija piestiprināt trauku pie režģa.

Savu pirmo pundurskudrulāci es ieguvu indiāņu ciematā, strautu ieskautajās saliņās. Visu dienu biju braukājis apkārt ar kanoe, apmeklēdams dažādas indiāņu apdzīvotās vietas un pirkdams itin visus dzīvniekus, ko viņi bija ar mieru pārdot. Minētajā ciematā biju ticis pie gluži laba mājas iemītnieku ķē­riena un apmēram stundu uzjautrinājies, kaulēdamies ar cie- matniekiem. Tā kā viņi nerunāja angliski, bet es nesapratu viņu valodu, tirgošanās norisa ar zīmju palīdzību.

Visbeidzot cauri biezajam cilvēku pūlim pie manis izsprau­cās mazs, apmēram septiņus vai astoņus gadus vecs zēns, vienā rokā nesdams garu mietu, kura galā bija pieķēries kaut kas tāds, ko es no pirmā acu uzmetiena noturēju par gigantisku meža tauriņa kūniņu. Tomēr tuvākas izpētes rezultātā tas izrā­dījās pundurskudrulācis, kas, cieši aizmiedzis acis, bija pieķē­ries pie zara. Es nopirku no zēna skudrulācīti un atklāju, ka mazajam radījumam piemīt daudz interesantu īpašību, par kādām nebiju lasījis nevienā dabaszinātņu grāmatā.

Šie mazie dzīvnieciņi ir apmēram sešas collas gari, un tos pilnībā klāj biezs, mīksts zeltaini brūns kažoks, kas piešķir vi­ņiem līdzību ar sīciņiem rotaļu lācīšiem. Arī garo tvērējasti klāj bieza vilna. Koši sārtās pakaļkāju pēdas ir mazliet vērstas uz iekšu, lai, šiem radījumiem ložņājot pa kokiem, pēdas precīzi aptvertu tievos zariņus nevainojamā tvērienā. Kad pundur­skudrulācis stingri pieķēries zaram ar pakaļkājām un asti, prak­tiski nav iespējams viņu atraut, to nopietni nesavainojot. Tāpat kā citiem sugasbrāļiem, arī pundurskudrulāčiem priekškājas ir īsas, ļoti spēcīgas un bruņotas ar trim līkiem nagiem, no ku­riem vidējais ir garš, abi malējie - īsāki. Plaukstas atgādina ma­zus sārtus spilventiņus, un tvērienā garie nagi tām piekļaujas ar neticamu spēku - gluži kā aizvāžams kabatas naža asmens.

Šiem mazajiem dzīvnieciņiem piemīt ļoti dīvains paradums, kura dēļ viņi Gajanas iezemiešu vidū iemantojuši nosaukumu "slava dievam". Miegā pundurīši sēž uz zara, ko cieši satvēruši ar pakaļkājām un apvijuši ar asti, stalti izslējušies kā sargka­reivji, pacēluši abas priekškājas pret debesim. Ja dzīvnieciņu iz­traucē, tas gāžas uzbrucējam virsū un uzšķērž ar abiem gara­jiem nagiem. Šo īpatnējo pozu skudrulāči ieņem, kad ir nobiju­šies, un reizēm uzbrukuma gaidās tā notup pat pusstundu, acis aizvēruši un ķepas augstu pacēluši virs galvas.

Mazais skudrulācis kustējās ārkārtīgi lēni un miegaini, viņš šķita tik lielā mērā samierinājies ar nebrīvi, ka es pat neieslodzīju to kastē, bet vienkārši ar visu mietu atbalstīju pret kanoe malu; tur viņš visu ceļu notupēja, sastindzis un saslējies kā se­natnīgs kuģa priekšgala rotājums, un nepakustējās, iekams bijām sasnieguši nometni. Es nepavisam nebiju pārliecināts, kādu barību piedāvāt mazajam draugam, taču atcerējos, ka biju lasījis, - šie mazie radījumi pārtiekot no dažādu meža ziedu nektāra. Tāpēc pirmajā vakarā izšķīdināju ūdenī medu un mazā podiņā pakarināju skudrulācīša būrī.

Ap astoņiem vakarā mazais sāka izrādīt dzīvības zīmes. Stīvā poza atslāba, viņš nolaidās uz visām četrām un sāka lēni, piesardzīgi rāpot pa būri saliktajiem zariem, atgādinādams vecu viru uz apledojuša ceļa. Tad pundurītis ieraudzīja medus podiņu. Iekāries zarā tieši zem podiņa, viņš ļoti uzmanīgi to apostīja ar mazo sārto deguntiņu un nolēma, ka traukā droši vien ir atrodams kaut kas garšīgs. Pirms es paguvu iejaukties, skudrulācis bija aizķēris ar nagu aiz mazā trauciņa malas un to sasvēris, nākamajā mirkli saņemdams uz galvas medusūdens šalti. Mazais radījums par to ārkārtīgi apskaitās un sašuta vēl vairāk, kad man nācās izņemt viņu no būra un nosusināt ar vates piciņu. Visu atlikušo vakara cēlienu viņš nosēdēja uz zara, tīrīdams no kažoka lipīgā šķidruma paliekas.

Pundurītim medusūdens ļoti garšoja, taču man vajadzēja viņam to pasniegt podiņā ar ļoti šauru atveri, citādi skudrulācis iebāza traukā visu galvu, nokāpa uz grīdas un klaiņāja apkārt, tā ka no rīta izskatījās pēc kustīgas, lipīgas zāģskaidu bumbiņas.

Tomēr medusūdens nebija mazajam radījumam pietiekami barojošs, tāpēc es mēģināju viņam piedāvāt skudru olas. Man par pārsteigumu, skudrulācis no tām stingri atteicās; pēc tam piedāvāju pašas skudras, un par tām viņš izrādīja vēl mazāku interesi. Visbeidzot es gluži nejauši atklāju, ka pundurītim garšo

sienāži un naktstauriņi - tos skudrulācis katru nakti ar milzu enerģiju vajāja pa visu būri.

Gajanas skudrulāči nepavisam nav tie dzīvnieki, kurus viegli turēt nebrīvē, taču viņi ir apburoši radījumi un tiem veltīto pūļu vērti.

10. NODALA Krupji ar kabatām un citi ērmīgi zvēri

Strauti tecēja visapkārt Santamarijas ciematam, tā ka mēs vārda tiešā nozīmē dzīvojām uz salas. Atklāju, ka strautos mi­tinās daudz kaimanu mazuļu, un dedzīgi vēlējos tos sagūstīt lielā skaitā. Drīz vien izrādījās, ka tas nepavisam nav tik vien­kārši, kā ķert krokodilus Kamerūnā. Tur varēja tikai brist pa seklajiem strautiņiem un tvarstīt smilšu sērēs guļošos dzīvnie­kus. Upītes visapkārt Santamarijai bija šim nolūkam daudz par dziļu, turklāt tajās bez kaimaniem dzīvoja ari citi radījumi - elektriskie zuši un niknās, asinskārās zivis pirajas, un ne ar vienu no tiem nebūtu patīkami kopā peldēties. Tāpēc, gūstot mazos kaimanus, man nācās pielāgot medību metodi šīs zemes īpatnībām.

Kādā vēlā vakarā mēs savā prāvajā kanoe slīdējām lejup pa straumi, paņēmuši līdzi lielu lāpu un garu mietu, kura galā piesieta aukla ar slīdošu cilpu. Es sēdēju pašā laivas priekšgalā, turēdams lāpu un mietu, savukārt airētājs pakaļgalā lēni un klusi virzīja laivu uz priekšu pa tumšajiem ūdeņiem.

Drīz vien atklāju, ka mazajiem kaimaniem vislabāk patīk gulēt tādās vietās, kur ūdenszāles biezā slānī klāj ūdens virsmu, no tās rēgojas tikai deguni un izvalbītās acis. Kamēr laiva klusi slīdēja uz priekšu, es ar lāpu izgaismoju šos ūdenszāļu klājie- nus, līdz beidzot apmēram trīsdesmit jardus tālāk ieraudzīju kvēlojam maza kaimana acis. Ar brīvo roku pamāju airētājam, un tas pievirzīja kanoe pie ūdenszāļu klājiena malas, nobrem­zēja laivu un apstājās.

Spīdinādams gaismu kaimanam tieši acīs, es noliecos, uz­manīgi pārvilku cilpu pāri dzīvnieka purnam un tad ar veiklu rāvienu izcēlu kaimanu no ūdens tieši laivā, kur tas ņēmās kepuroties un skaļi, nikni ņurdēt. Sadzirdējuši šos protestus, visi pārējie kaimanu mazuļi jūdzēm tālu apkārtnē sāka līdzjūtīgi urkšķināt, taču tā bija viņu kļūda, jo, klausīdamies, no kuras puses nāk skaņas, es varēju secināt, kur lielākā daļa kaimanu slēpjas, tādējādi nepagāja ilgs laiks, kad kanoe dibenā jau gu­lēja piebāzts maiss, kas raustījās un šļūkāja no sagūstīto rāpuļu kustībām. Lielais kaimanu bars sacēla tādu troksni, ka tālāk mēs vairs netikām, - mazuļu vienbalsīgā rēkšana jūdzēm tālu vēstīja par laivas tuvošanos.

Viens no visīpatnākiem šīs ūdenspasaules iemītniekiem bija pipakrupis. Tas laikam gan ir neparastākais abinieks pasaulē, jo vārda tiešā nozīmē ir krupis ar kabatām. Es noķēru dažus šos dīvainos radījumus mazā, kritušām lapām aizsprostotā ka­nālā, lielāka strauta attekā. Viņi tik ļoti atgādināja satrūdējušu lapu kamolus, ka pirmajā brīdī nemaz nesaskatīju tajos dzīvas radības. Krupji bija apmēram piecas collas gari un drīzāk iz­skatījās pēc ļoti plakaniem, brūniem ādas pūķīšiem ar kājām katrā stūrī. Kad es viņus pacēlu, abinieki nesprauslāja un ne­spārdījās, kā to darītu lielākā daļa krupju un varžu, bet gulēja pavisam ļengani, paļaudamies, ka līdzība ar kritušām lapām viņus pasargās.

Viens no noķertajiem krupjiem izrādījās mātīte, kas grasījās dēt olas, un par to es biju īpaši priecīgs, jo radās iespēja novē­rot mazuļu apbrīnojamo izšķilšanos. Kad mātīte izdēj olas, tēviņš tās iespiež viņai muguras ādā, kas šim nolūkam kļuvusi mīksta un poraina. No pirmā acu uzmetiena izskatās, ka brū­najā, gludajā ādā pa pusei ieraktas caurspīdīgu kreļļu zīlītes. Tā olu daļa, kas paceļas virs mātītes ādas, pamazām sacietē un kļūst par sīkiem, izliektiem vāciņiem, tā ka olas paliek apslēp­tas šajās kabatiņās mātes mugurā, kur pamazām kļūst par kurkuļiem, bet pēc tam - par sīciņiem krupīšiem, no kuriem katrs ir tik niecīgs, ka veseli seši varētu satupties uz vienas past­markas. Kad krupēni ir gatavi izšķilties, vāciņa virspuse kļūst mīksta, un, ķepurodamies un stumdami, mazie radījumi pama­nās to nogrūst sānis kā lamatu durvis, lai pēc tam ar pamatīgu piepūli izrāptos no dīvainajām bedrītēm - savām bērnistabām mātes mugurā.

Lielā krupju mātīte, kuru noķēru strautzemē, vadīja savas dienas prāvā skārda kārbā, rāmi izplājusies uz ūdens, un izska­tījās tā, it kā ne tikai jau vairākas dienas būtu beigta, bet pat sākusi sadalīties. Vēroju, kā olas viņai uz muguras palēnām sa­cietē par maziem vāciņiem, un pēc tam pacietīgi gaidīju mazo krupēnu parādīšanos. Patiesībā mazuļi novilcināja savu pie­dzimšanu līdz brīdim, kas es jau devos mājup un atrados Atlan­tijas okeāna vidū; toreiz viņi savai iznākšanai izvēlējās pašu neērtāko brīdi.

Bija gandrīz pusnakts; es biju ticis galā ar darbiem un prā­toju par došanos pie miera savā kajītē, kad pirms gaismas iz­slēgšanas kravas telpā uzmetu skatienu pipakrupju mātītei un ieraudzīju savādu mazu, melnu zariņu, kas likās augam viņai no muguras. Aplūkojis tuvāk, es atklāju, ka viens no mazajiem vāciņiem ir nostumts malā un mazais zariņš ir no bērnistabas izlīdusi krupēna sīkā kājiņa, kas kuļājās uz visām pusēm. Ka­mēr vēroju, mazais pamanījās izbāzt ārā vēl vienu kāju, tad galvu un pēc tam uz brīdi aprima un vērās apkārt pasaulē kā sīciņš, melns strādnieciņš, kas izlīdis no kanalizācijas šahtas.

Pagāja četras vai piecas minūtes, kamēr krupītis pilnībā iz- rausās no savas bērnistabas, tad brīdi atpūtās mātei uz mugu­ras, savu pūliņu acīmredzami nokausēts. Pēc tam mazais ar plunkšķi ieslīdēja ūdenī un sāka tur līksmi peldēt. Es pacietīgi gaidīju, - drīz vēl viens sīkais vāciņš nostūmās malā un man ar rociņu pamāja otrs krupēns.

Kamēr es tur tupēju, pilnīgi aizgrābts no neparastā skata, man piebiedrojās divi jūrnieki, kas, atgriezdamies no dežūras uz tiltiņa, bija ieraudzījuši kravas telpā gaismu un vēlējās uzzi­nāt, kas tur notiek un vai nav vajadzīga viņu palīdzība. Abi bija visai pārsteigti, ieraudzījuši mani šajā nakts stundā sagumušu pie bundžas, un vaicāja, ko es tur darot. Izskaidroju lielās pipa- krupju mātes dzīves gājumu, pastāstīju, kā esam viņu noķēruši noslēpumainajās strautzemēs, un norādīju, ka mazuļi tieši šo­brīd rosīgi šķiļas uz mātes muguras. Abi jūrnieki notupās man līdzās, sāka vērot vēl viena mazuļa parādīšanos virspusē un drīz vien aizrāvās tieši tāpat kā es.

Pēc neilga brīža mūsu trijotnei piebiedrojās arī citi jūrnieki, kas vēlējās uzzināt, kur palikuši viņu biedri. Es vēlreiz pastāstīju par krupjiem ar kabatām, un arī šie jūrnieki tik ļoti ieintere­sējās, ka notupās mums līdzās un vēroja mazo krupju šķilšanos. Kad viens no krupīšiem - vārgāks nekā pārējie - pārāk ilgi cīnījās ārā no savas kabatiņas, jūrnieki ļoti uztraucās un vēlējās zināt, vai varētu mazulim palīdzēt ar sērkociņu, taču es pa­skaidroju, ka krupēns ir pārāk trausls - sērkociņš viņam būtu kā koka stumbrs un mēs tikai salauztu kādu no viņa diedzi­ņiem līdzīgajām kājām, lai ari cik piesardzīgi rīkotos.

Visbeidzot, kad krupēns bija ticis ārā no savas kabatiņas un kā nelaimes čupiņa pārguris sabruka uz mātes muguras, atska­nēja vienota atvieglojuma nopūta, jau bija uzaususi gaisma, kad ūdeni ieplunkšķēja pēdējais krupltis; kļuvuši gluži stīvi, mēs iz­taisnojāmies un nokāpām virtuvē izlūgties pavāram agru tējas tasi. Visu nākamo dienu mēs strādādami žāvājāmies, tomēr bi­jām vienisprātis, ka vērts pavadīt nakti nomodā, lai vērotu mazo krupīšu dzimšanu.

Pipakrupji, protams, nebija vienīgie neparastie abinieki, ko var atrast strautienēs. Šķita, ka Gajanai tikusi iedalīta īpaši liela daļa pasaules krupju un varžu.

Nākamais dīvainais radījums tūlīt pēc pipakrupjiem bija milzkurkuļu krupis. Pirmo reizi par šo abinieku es uzzināju kādu nakti, kad kopā ar draugu bagarēju mazu upīti, meklē­dams medījumu. Drīz vien draugs man uzsauca, ka esot noķē­ris ļoti dīvainu būtni: tā izskatoties gluži kā kurkulis, taču esot apmēram sešas collas gara un ar tik lielu ķermeni kā vistas ola.

Mēs ar draugu ilgi strīdējāmies, kas šis savādais kustonis va­rētu būt; draugs apgalvoja, ka tas ir kāds zivs paveids, - lai ie­domājoties vien, kāda gigantiska varde varētu izaugt no tāda kurkuļa! Es savukārt tikpat stingri biju pārliecināts, ka tam tomēr jābūt kurkulim. Tikai pēc ilga strīda es atcerējos, ka biju lasījis par šo dīvaino abinieku, un sapratu, ka esam noķēruši milzkurkuļu krupja kurkuli.

Milzkurkuļu krupja dzīves cikls rit pretējā virzienā nekā pa­rastajam krupim. No parasto varžu ikriem izšķiļas mazītiņi kurkulīši, kas aug lielāki, līdz noteiktā attīstības stadijā tiem parādās kājas un nozūd aste, tad mazuļi izrāpjas uz sauszemes jau kā pusaugu vardes. Viens no neparastākajiem faktiem pa­saulē ir tāds, ka milzkurkuļu krupis kurkuļa stadijā ir lielāks nekā pieaudzis.

Vēl viena dīvaina varde, kas sastopama šajā Dienvidame­rikas nostūri, ir somainā varde. Šis nelielais radījums rūpējas par mazuļiem tikpat neparastā veidā kā pipakrupis. Somainās vardes mātītei muguras ādā ir gara plaisa, kas veido tādu kā kabatu; šajā kabatā tiek ievietotas olas, un pēc tam mātīte par tām vispār aizmirst. Kabatā olas kļūst par kurkuļiem, kurku­ļiem izaug kājas un nozūd aste; tajā laikā āda uz mātes mugu­ras pārplīst un mazās vardltes izlec ārā, katra no tām nav daudz lielāka par podziņu adāmadatas galā.

Viens no mazākajiem, bet spēcīgākajiem abiniekiem, kādu paveicās noķert Gajanā, bija indīgā "bultu varde" dendrobats. Tās ir mazas, apmēram pusotras collas garas koku vardītes vis­brīnišķīgākajās krāsās un rakstos. Ir vairākas šo varžu pasugas - tās var būt krēmkrāsas ar sarkanām un zeltainām svītrām, melnas ar sārtiem un ziliem raibumiem vai jebkurā citā krāsu salikumā. Dendrobati ir ļoti glīti radījumi un, salikti burkā, vairāk izskatās pēc koši krāsainām konfektēm nekā pēc dzīvām radībām. Indiāņu ciltīm šīs mazās vardītes it ļoti noderīgas. Viņi salasa labi daudz dendrobatu un sarindo tuvu ugunij. Kad vardes sakarst, no to ķermeņiem sāk izdalīties tādas kā gļotas; indiāņi tās savāc. īpašā veidā sagatavotas, šīs gļotas ir ļoti spē­cīga inde, kurā indiāņi mērcē savu bultu galus. Kad bulta trāpa kādam dzīvniekam - pat tik spēcīgam kā mežacūka -, inde strauji iedarbojas un dzīvnieku nogalina. Tāpēc indiāņiem katra no šīm mazajām vardītēm ir kā miniatūra indes ražotne - ikreiz, kad viņiem vajadzīga svaiga inde, indiāņi dodas uz mežu un noķer labi daudz indi ražojošo dendrobatu.

11. NODALA,kurā nepatikšanas rada kokuvista Katberts

Viens no visburvīgākajiem, tomēr kaitinošākajiem radīju­miem, ko iemantoju Gajanā, bija kokuvista Katberts. Es viņu nopirku, kad vēl uzturējos strautienēs, un gandrīz tūdaļ tā sāka radīt nepatikšanas. Kokuvistas ir prāvi putni tītara lielumā ar ahāta melnu apspalvojumu, tām ir spilgti dzeltenas kājas un resns, dzeltens knābis. Spalvas galvvidū saslējušās un saskrullē­jušās uz priekšu īsā cekulā, bet putna lielajās, tumšajās acīs zvīļo plānprātība.

Katbertu atnesa viņa īpašnieks - resns, kautrīgs maza augu­ma ķīnietis. Kad biju putnu nopircis, ķīnietis noliecās un no­lika to zemē man pie kājām. Kokuvista tur nostāvēja minūti vai divas, mirkšķinādama acis un klusi, žēlabaini kunkstēdama "pīt-pīt-pīt" - šādas skaņas apbrīnojami nesaderēja ar lielā putna nikno izskatu. Es noliecos un sāku bužināt viņa cirtaino cekulu; Katberts acumirklī aizvēra acis un nozvēlās garšļaukus, aplaimots plivināja spārnus un ņēmās guldzoši dūdot.

Ķīnietis apgalvoja, ka putns esot pilnīgi piejaucēts un neesot vajadzības viņu iesprostot, jo tas nekur prom neiešot. Tā kā Katberts šķita man tik sirsnīgi pieķēries, es nospriedu, ka ķīnieša teiktais droši vien atbilst patiesībai. Kad pārtraucu kasīt putna galvu, tas piecēlās un sāka staigāt man cieši līdzās, joprojām smieklīgi pītinādams. Viņš ļoti lēnām lavījās tuvāk, līdz bija man pavisam līdzās, tad nogūlās šķērsām pāri manām kurpēm, aizvēra acis un atkal ņēmās dūdot. Lielā putna rak­sturs likās tik maigs un sentimentāls, ka tieši tobrīd es nolēmu viņu saukt par Katbertu [5] , jo jutu, ka tas ir vienīgais šim radīju­mam īsteni piedienīgais vārds.

Tajā vakarā, kad Katberts ieradās, es sēdēju pie maza gal­diņa mūsu būdā, pūlēdamies rakstīt dienasgrāmatu, kad Kat­berts, kas pirms tam bija domīgi klaiņājis pa istabu, nolēma, ka pienācis īstais brīdis izrādīt man savu mīlestību. Tāpēc, dūšīgi savicinājis spārnus, līksmi pītinādams, viņš uzlaidās uz galda, pārsoļoja tam pāri un mēģināja nogulties tieši uz mana rakstu- darba. Aizkaitināts nostūmu viņu malā; ar neprātīgi pārsteigtu izteiksmi sejā par šādu apiešanos Katberts soli atkāpās, viena no viņa lielajām vistas kājām apgāza tintes trauku - lieki teikt, ka ar tinti aplija visa dienasgrāmata un man nācās divas lappu­ses pārrakstīt.

Kamēr es noņēmos ar pārrakstīšanu, Katberts vairākas rei­zes pūlējās ierāpties man klēpī, bet es viņu sparīgi grūdu prom, tā ka visbeidzot tas atkāpās un pāris minūtes nostāvēja, iegri­mis dziļās domās. Secinājis, ka maiga tuvošanās bijusi nesek­mīga, viņš nolēma mēģināt mani savaldzināt ar izbīli. Lielais putns nogaidīja, kamēr es neskatos, tad ieskrējās un centās uz- laisties man uz pleca. Viņš, protams, netrāpīja, toties izples­tiem spārniem sabruka uz galda, izbailēs spalgi klaigādams, un jau otro reizi apgāza tintnīcu. Es tam nepārprotami ļāvu no­prast, ka esmu pārskaities, tāpēc Katberts attālinājās uz istabas kaktu un tur saīdzis tupēja.

Drīz vien būdā ienāca mans draugs, lai veiktu ikvakara ri­tuālu - piekarinātu mūsu guļamtīklus. Viņš izvilka tiklus no kakta, kur tie bija nokrauti, un čakli ņēmās atmudžināt; tajā bridi viņu ieraudzīja Katberts un nolēma izmēģināt laimi, ja jau manu uzmanību neizdevās piesaistīt. Lielais putns uzma­nīgi pārlavījās pāri istabai, nogūlās precīzi aiz mana drauga pa­pēžiem un aizvēra acis.

- Cīnīdamies ar guļamtīkliem un virvēm, draugs negaidot pakāpās atpakaļ un paklupa pār guļošo putnu. Katberts trauk­smaini iekliedzās un vēlreiz atkāpās istabas kaktā. Izvēlējies bridi, kad draugs, kā putnam likās, pilnībā iegrimis darbā, Kat­berts iznāca no slēptuves, pielavījās klāt un vēlreiz nogūlās uz viņa kurpēm. Manu uzmanību šim notikumam pievērsa rī­biens, draugam nostiepjoties zemē kopā ar visiem guļam­tīkliem; no moskītu tīklu, auklu un audeklu mudžekļa rēgojās Katberta galva, kas milzu sašutumā par tik nepieklājīgu ap­iešanos pītināja. Es nelokāmi nospriedu, ka putns vienā vakarā nodarījis gana daudz nepatikšanu, tāpēc aiznesu viņu uz to būdas galu, kur turēju dzīvniekus, un garā auklā piesēju aiz kājas pie smagas kastes; Katberts tur ari palika, savā nodabā sparīgi pītinādams.

Vēlu nakti, kad bijām savos guļamtīklos aizmiguši, mani pamodināja šaušalīga jezga, kas nāca no dzīvnieku būriem. Iz­lēcu no guļvietas, paķēru mazu lākturīti, ko vienmēr šādiem trauksmainiem gadījumiem turēju līdzās gultai, un metos no­skaidrot, kas tur notiek. Ieraudzīju Katbertu tupam uz grīdas - lielais putns nepārtraukti pītināja un izskatījās gaužām noskai­ties. Izrādījās, viņš bija izpētījis visus dažādos būrus un secinā­jis, ka vienīgais laktai noderīgais ir mazo vāverpērtiķu mājoklis. Putns bija uzlaidies uz šā būra un grasījies doties pie miera. Diemžēl Katberts nebija ievērojis, ka viņa garā aste nokarājas lejup būra režģu priekšā un spilgtajā mēnessgaismā ir pērtiķiem labi redzama. Aste pērtiķus bija ļoti ieinteresējusi, tie izbāzuši rokas cauri režģiem, lai neparasto objektu aptaustītu un identi­ficētu. Sajutis tvērienu astē, Katberts acīmredzot bija secinājis, ka viņam uzbrucis kāds briesmonis, un kā raķete šāvies augšup, pamezdams divas garās astes spalvas stingri sagrābtas pērtiķu ķepās. Pagāja ilgs laiks, kamēr man izdevās nomierināt putna aizvainotās jūtas un iekārtot viņu jaunā guļvietā, kur uzbru­kumi no aizmugures nedraudēja.

Kad Katberts beidzot nonāca bāzes nometnē Džordžtaunā, es ļāvu viņam savā vaļā dzīvoties pa lielo dārzu, kurā turēju savu kolekciju, un Katberta paradums saļimt cilvēkiem šķērsām pāri pēdām, kamēr tie neskatījās, pastāvīgi izraisīja satraukumu. Dārzu apjoza ļoti augsts rievota skārda žogs, kuram Katberts ne­spēja pārlaisties.

Tomēr viņš bija cieši pārliecināts, ka galu galā varēs tikt pāri žoga augšmalai, ja vien labi pacentīsies. Tāpēc putns katru dienu trenējās. Viņš nosoļoja kādus desmit jardus pretējā virzienā, tad pagriezās un ar mežonīgu izteiksmi sejā nesās uz žoga pusi, vici­nādams spārnus, līdz smagais rumpis pamazām atrāvās no zemes, un, nebeigdams enerģiski plivināties, lidonis nāca aiz­vien tuvāk žogam.

Tomēr Katbertam nekad nesekmējās uzlidot pietiekami augstu, tāpat ari viņš nespēja apgūt mākslu gaisā strauji mainīt virzienu, tāpēc traucās vien uz priekšu tieši virsū žogam; jo tuvāk viņš laidās, jo nepārprotamāka likās sadursme, un Kat- bērts ņēmās skaļi ķērkt, it kā pūlēdamies pierunāt žogu paiet malā. Beigu beigās atskanēja pamatīgs brākšķis, un Katberts spalvu mākonī slīdēja lejup gar žogu, viņa garie nagi ar asinis stindzinošu skaņu skrāpēja skārdu, pūlēdamies nobremzēt kritienu. Šķita, ka šīs sadursmes nenodara nekādu ļaunumu Katbertam vai žogam, arī pats lidonis likās esam gluži laimīgs, tāpēc es neiejaucos.

Tomēr kādu dienu, devies ikdienas uzbrukumā žogam, Kat­berts sajūsmināts atklāja, ka tur kāds atstājis pieslietas redeļu trepes. Kad es to pamanīju, Katberts jau bija uzlēcis līdz pat augšējam spraislim un tupēja tur, izskatīdamies ārkārtīgi lepns par saviem sasniegumiem. Kamēr es sekoju Katbertam augšup pa trepēm, lai viņu noķertu, putns savicināja spārnus un nolai­dās uz ceļa otrpus žogam. Tur viņš mirkli pastāvēja, lai aši pie- gludinātu spalvas, un tad aizsoļoja tirgus laukuma virzienā. Es žigli pasaucu palīgus, un mēs metāmies pa ceļu bēglim pakaļ. Katberts paglūnēja pāri plecam un, ieraudzījis draudīgā ātrumā tuvojamies vajātāju baru, pagriezās un metās bēgt, ko kājas nes. Viņa dēļ mēs dabūjām griezt riņķa danci apkārt visam tirgus laukumam, turklāt medībām pievienojās puse tirgotāju un gandrīz visi pircēji; tikai pēc pusstundas mums izdevās putnu sagūstīt un skaļi pītinošu aiznest atpakaļ uz dārzu.

Daudz jautrības mums sagādāja arī lielie, koši krāsainie ma- kao papagaiļi. Putnus es biju pircis no dažādiem Gajanas ļau­dīm, kas bija tos pieradinājuši un barojuši no rokas. Tāpēc visi papagaiļi bija gluži rāmi. Kaut kāda iemesla dēļ itin visus makao Gajanā sauc par Robertiem, tāpat kā visus papagaiļus Anglijā parasti sauc par Pollijām. Nopērkot jaunu makao, varēju būt gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka putns mācēs spalgi taurēt kā rūp­nīcas sirēna un arī nosaukt savu vārdu. Mums piederēja astoņi šis sugas papagaiļi, kas mēdza uzturēt garas, aizrautīgas saru­nas cits ar citu, izmantojot vienīgi vārdu "Robert". Piemēram, viens ievaicājās "Robert?", otrs atbildēja - "Robert, Robert, Robert", vēl cits - "R-r-r-r-r-robert," un tādā garā, turklāt putni sarunādamies piešķieba galvu un izskatījās tik viszinīgi, ka nevilšus nācās noticēt - šīm muļķīgajām sarunām tiešām ir kāda jēga.

Vienam makao papagaiļu pārim galīgi nepatika ieslodzī­jums būri, jo mājās abi putni bija pieraduši lidot savā vaļā. Ka­mēr uzturējāmies Džordžtaunā, es ļāvu viņiem dzīvoties pa dārzu, tomēr vēlāk, kad pienāca laiks vest kolekciju uz Angliju, man abus nācās ieslodzīt būrī. Darināju viņiem ļoti jauku krā­tiņu ar stingru režģu sietu priekšpusē, taču biju aizmirsis, ka šie putni ar saviem milzīgajiem knābjiem spēj izlauzties cauri jebkuram kokam.

Nebijām uzturējušies uz kuģa vairāk par trim dienām, kad papagaiļu pāris bija pārknibinājis režģi visapkārt būra malai, un visa konstrukcija sabruka. Trīs reizes es būri salaboju un iegrūdu saniknotos makao atpakaļ ieslodzījumā, un trīs reizes tie mana darba augļus atkal atknibināja vaļā un aizmuka. Beigu beigās es metu neauglīgos pūliņus pie malas un ļāvu abiem putniem laidelēties pa kravas telpu, kā pašiem tīk. Tie lēni un uzmanīgi pastaigājās pa būru rindas augšmalu un savā "Ro­bertu" valodā sarunājās ar mani vai ar saviem biedriem.

12. NODALA, kurā es sastopos ar vairākiem jauniem dzīvniekiem, arī ar mēness uvarijiem

Viens no uzjautrinošākajiem dzīvniekiem Gajanā ir koku dzeloņcūka. Tas ir mazs, drukns radījums, kuru klāj melnas un baltas adatas. Ar garās, kailās astes palīdzību dzeloņcūka rāpjas kokos. Tai ir resnas pakaļkājas ar plakanām pēdām, milzīgs, kustīgs uzkumpis deguns un mazas, apaļas izvalbītas ačeles kā podziņas. Ja vien nebūtu tik smieklīgi vērot šos jocīgos radīju­mus, viņu samestos žēl, jo koku dzeloņcūkas visu dara itin kā ar labu gribu, kā apjukušas, un vienmēr izskatās ļoti pārsteig­tas, kad izdarītais izrādījies aplams.

Piemēram, ja vienai dzeloņcūkai pasniedza četrus banānus, tā vispirms centās sagrābt mutē visus augļus reizē. Kad pēc vai­rākiem mēģinājumiem negauša beidzot nāca pie atziņas, ka mute ir tādam daudzumam par mazu, dzeloņcūka apsēdās un, uzburbušo degunu raustīdama, sprieda, ko nu darīt. Viņa sa­tvēra vienu banānu mutē, tad sažņaudza pa vienam katrā rokā, tomēr, paglūnējusi lejup, izmisumā ieraudzīja tur palikušu vēl vienu augli, tāpēc izlaida banānu no mutes un satvēra zobos zemē palikušo. Pēcāk radījums secināja, ka joprojām vēl viens banāns palicis nepacelts, tāpēc nolika visus jau sagrābtos augļus zemē un attupās no jauna pārdomāt problēmu. Beidzot, kad smagā galvas lauzīšanā bija pagājusi pusstunda, dzeloņcūkas prātā atplaiksnlja spoža ideja - turpat tupēdama, viņa vienu ba­nānu apēda un tad triumfējoši stiepa prom atlikušos trīs.

Šim dzeloņcūkām piemita apbrīnojams paradums: boksē- šanās. Divas dzeloņcūkas mēdza uzrāpties uz augšējiem šķērs­kokiem būri un ērti attupties ar seju viena pret otru, papildu drošībai apvijot garās astes ap zariem. Tad abas ņēmās ar ķepām uzbrukt un atvairīties, dāļāt niknus aperkotus un dunkas viena otras virzienā; pretinieču deguni tobrīd strauji raustījās uz vi­sām pusēm un mazajās ačelēs bija iegūlusi lēnprātīga, bažīga izteiksme. Visapbrīnojamākais šo boksa maču laikā bija tas, ka tie reizēm turpinājās pat pusstundu, taču ne reizi visas cīņas laikā dzeloņcūkas viena otrai netrāpīja.

Reizēm pēc šīm boksa treniņsacīkstēm viņas mazliet pažon- glēja. Dzeloņcūkas atrada vecu mango kauliņu vai kaut ko tamlīdzīgu un attupušās neveikli ņēmās mētāt no ķepas ķepā, tā ka izskatījās - tūlīt nometis zemē, taču tā nekad nenotika. Vērodams dzeloņcūku izdarības, es nodomāju, ka tās ļoti atgā­dina skumīgus klaunus ar plakanām pēdām un sērīgām sejām; tādi cirkā vienmēr iekļūst ķibelēs vai ar visnopietnāko sejas izteiksmi dara kaut ko jocīgu.

Gajana var lepoties, ka līdzās visiem citiem dīvainajiem ra­dījumiem tur dzīvo arī lielākais grauzējs pasaulē - kapibara. Šis dzīvnieks izskatās gluži pēc gigantiskas jūrascūciņas, prāva suņa augumā, un var svērt pat veselu centneru [6] . kapibaras ir apmēram četras pēdas garas un plecu daļā apmēram divas pēdas augstas. Salīdziniet to ar parasto Anglijas peli, kas kopā ar asti ir četras ar pusi collas gara un sver tikai sestdaļu unces. Redzot abus šos dzīvniekus līdzās, nekad nevarētu noticēt, ka tie ir radi.

Savu pirmo kapibaru es iemantoju ļoti drīz pēc ierašanās Džordžtaunā - patiesībā pat pārāk ātri. Vēl nemaz nebiju iz­raudzījies piemērotu vietu bāzes nometnei, un meklējumu laikā mēs dzīvojām mazā pansijā pilsētas nomalē. Saimniece ļoti laipni atļāva turēt visus iegūtos dzīvniekus viņas dārzā, ka­mēr pārvāksimies uz bāzes nometni.

Ļoti drīz es blakus saimnieces puķudobēm biju sakrāvis glītu kaudzi būru, kuros mitinājās kāds putns un pāris pērtiķu. Tad kādu vakaru mājā ienāca vīrs, vezdams garā pavadā pieau­gušu kapibaru. Kamēr es ar vīru kaulējos, dzīvnieks ar milzīgi aristokrātisku sejas izteiksmi klaiņāja pa dārzu un reizēm pa­knibināja kādu ziedu, kad domāja, ka es neskatos.

Beidzot es grauzēju nopirku un ieliku lielā, tikko darinātā būrī, kura forma atgādināja zārku, un priekšējā sienā tam bija izturīgu stiepļu režģis. Kapibaras priekšā tika nokrauti visi iespē­jamie gardumi un pats dzīvnieks atstāts iedzīvoties. No manas guļamistabas loga pavērās skats uz dārzu; ap pusnakti mani un draugu pamodināja ārkārtīgi dīvains troksnis. Izklausījās, itin kā kāds strinkšķinātu varganu [7] , toties cits pavadījumā nemākulīgi bungotu pa skārda bundžu. Gulēju un prātoju, ko gan tas varētu nozīmēt, kad pēkšņi atcerējos kapibaru.

Skaļi iekliedzies "kapibara bēg prom!", izlēcu no gultas un tāpat pidžamā metos lejup pa kāpnēm ārā dārzā; draugs man ātri vien sekoja.

Dārzā viss bija mierīgi, ieraudzījām savu grauzēju tupam būrī un augstprātīgi mūs vērojam. Mēs ar draugu ilgi strīdējā­mies, vai troksni radījis šis zvērs vai nē. Mans draugs apgal­voja, ka tas nav iespējams, jo kapibara izskatoties tik nevainīga, savukārt es tieši šā paša iemesla dēļ uzskatīju, ka kapibara ir vainīga. Tā kā skaņas neatkārtojās, atgriezāmies gultās; taču, tiklīdz bijām iekārtojušies, šausmīgais tracis sākās no jauna, vienīgi šoreiz krietni skaļāk. Paskatījies pa logu, redzēju kapi- baras būri mēnessgaismā drebam un raustāmies.

Nolavījušies lejup pa kāpnēm un ļoti piesardzīgi piegājuši tuvāk, mēs redzējām, ko dzīvnieks dara. Kapibara tupēja būrī ar diezgan ņirdzīgu izteiksmi sejā, tad paliecās uz priekšu, sa­kampa vienu režģa stiepli lielajos, līkajos zobos, stingri atvilka un tad palaida vaļā tik spēji, ka viss būris novibrēja kā arfa. Grauzējs nogaidīja, kamēr skaņa izgaist tālē, tad pacēla resno pēcpusi un ar pakaļkājām iebelza pa skārda šķīvi, tā ka tas no­rībēja kā pērkons. Es pieņēmu, ka tie bija kapibaras aplausi pa­šas muzicēšanai. Mēs nospriedām, ka dzīvnieks tā rīkojas ne­vis tāpēc, ka gribētu aizbēgt, - viņam šīs skaņas vienkārši patīk.

Nebija ne runas, ka varētu kapibarai ļaut turpināt trokšņo­šanu, jo es nojautu, ka pārējie pansijas viesi drīz vien sāks pro­testēt. Tāpēc aizvācām no būra paplāti un aizklājām būra priekšpusi ar maisa audumu - domādami, ka tad grauzējs ap­rims un liksies gulēt. Cerību pilni atgriezāmies gultās. Tikko biju ērti ieritinājies, kad izmisis dzirdēju šausmīgo trinkšķēšanu dārzā atsākamies ar jaunu sparu. Nevarēju iedomāties, kā to izbeigt; kamēr mēs ar draugu apspriedām šo problēmu, vairāki mājas iemītnieki pamodās, nāca un klauvēja pie manām dur­vīm, lai darītu zināmu, ka viens no dzīvniekiem grasoties aiz­bēgt, turklāt uzmodinājis viņus ar bēgšanas sacelto lielo troksni. Es visiem pārpārēm atvainojos un vienlaikus lauzīju galvu, kā gan lai nelietīgo radījumu apklusina.

Manam draugam radās laba ideja: viņš ierosināja būri ar kapibaru aiznest uz dabaszinātņu muzeju, kas atradās netālu un kura pārzinis bija pret mums draudzīgi noskaņots; tur dzīvnieks varētu palikt naktssarga uzraudzībā, un no rīta mēs to atkal savāktu. Uzvilkām virs pidžamām ielas drēbes, nogā­jām dārzā, piezagāmies pie garā, zārkveidīgā būra, ietinām to maisos un stiepām prom. Kapibara ļoti noskaitās par viņas pri­vātā koncerta iztraucēšanu un izrādīja savu neapmierinātību, skraidīdama no būra viena gala uz otru, tā ka tas zvārojās kā šūpoļu dēlis. Muzejs atradās pavisam tuvu, taču kapibaras ro­sības dēļ mums ceļā vairākas reizes nācās atpūsties.

Mēs jau pagriezāmies ap pēdējo ielas stūri un tuvojāmies muzeja ieejai, kad ieskrējām krūtīs policistam. Ir ārkārtīgi grūti paskaidrot policistam, kāpēc vienos naktī jānes pa pil­sētas ielām būris ar lielu grauzēju, īpaši tad, ja nesēji ir steigā ģērbušies un no viņu drēbju apakšas rēgojas pidžamas. Nodo­māju, ka vispirms policists noturēja mūs par zagļiem, kas at­griežas no sirojuma tuvējās mājās, pēc tam par slepkavām, kas šajā zārka formas kastē stiepj sava upura līķi. Mūsu stāsts par kapibaru nepārprotami izklausījās neticams, un policists noti­cēja mums tikai tad, kad bijām iztinuši būri no maisiem un parādījuši viņam dzīvnieku.

Pēc tam policists kļuva ļoti laipns un pat palīdzēja mums aiz­nest būri līdz muzeja ieejai; tad mēs visi trīs stāvējām un saucām naktssargu, kamēr mūsu gūstekne, vēlēdamās nomierināt cil­vēku satrauktos prātus, nospēlēja uz būra režģiem mazu dzies­miņu. Tomēr mūsu saucieni palika bez atbildes, un drīz vien kļuva skaidrs -, lai arī ko naktssargs dara, muzeju viņš pilnīgi noteikti nesargā. Brīdi apdomājies, policists ieteica aiznest kapibaru uz vietējo lopkautuvi, kur katrā ziņā jābūt naktssar­gam, kurš varētu mūsu radījumu līdz rītam pieskatīt.

Pa ceļam uz lopkautuvi mums vēlreiz nācās iet garām pan­sijai, tāpēc es ierosināju atstāt būri ar kapibaru dārzā, kamēr paši aiziesim līdz lopkautuvei un pārliecināsimies, ka varam tur sarunāt savam grauzējam naktsmītni. Ceļš bija diezgan tāls, un es nedomāju, ka būtu īpaši prātīgi stiept būri visu to gabalu tikai tāpēc, lai noskaidrotu, ka nevaram kapibaru tur atstāt.

Tā nu mēs atstājām kapibaru joprojām saceram īsas dzies­miņas un miegaini soļojām pa tukšajām ielām, līdz beidzot, kad reizi vai divas bijām apmaldījušies, atradām lopkautuvi un iepriecināti ieraudzījām logos gaismu. Mētājām akmentiņus un saucām tik ilgi, līdz beidzot logā parādījās ļoti veca nēģera galva, un viņš apjautājās, ko mēs gribot. Es vaicāju, vai viņš va­rētu pa nakti pieskatīt kapibaru; vecais vīrs nepārprotami no­sprieda, ka mēs abi esam jukuši, īpaši kad paskaidrojām, ka šobrīd mums dzīvnieka nav, taču, saņēmuši atļauju, mēs aiz­iesim tam pakaļ. Tad sargs gribēja zināt, kas tā kapibara tāda ir, un gaužām norūpējies šūpoja galvu, kad biju atbildējis, ka tas ir liels grauzējs.

- 'ite ir lopkautuve, - viņš atteica, - 'ite ira goves. Nezingan, vai 'ite var nākt grauzēji.

Beigu beigās man izdevās vecajam vīram iegalvot, ka kapiba­ras nudien ir gluži kā "goves", tikai mazākas, un ka vienas tādas uzturēšanās pa nakti lopkautuvē šo vietu neizpostīs. Panākuši vienošanos, mēs gājām atpakaļ uz pansiju pēc dzīvnieka. Mē­nessgaismas pielietais dārzs bija kluss un mierīgs; ielūkojušies būrī, mēs ieraudzījām trokšņotāju saritinājušos vienā stūrī rāmi guļam, klusu savā nodabā krācot. Atstājām kapibaru mierā, un tā nogulēja nepamodusies visu nakti. Nākamajā rītā mēs nonācām lejā gauži saguruši pēc naksnīgajiem pūliņiem atrast dzīvniekam pagaidu mājvietu, toties atradām kapibaru mundru un žirgtu, bez mazākajām noguruma pazīmēm.

Gajanā sastopami vairāku oposumu sugu pārstāvji, kas īpaši ievērojami ar faktu, ka tie ir vienīgie dzīvnieki ārpus Aus­trālijas, kuri kā ķenguri nēsā mazuļus somā. Dienvidamerikas oposumi izskatās līdzīgi žurkām ar garu, pinkainu spalvu un garām, kailām astēm; sugas atšķiras vienīgi izmēru ziņā - daži ir tik lieli kā kaķi, citi sīciņi kā vismazākās peles. Kā jau teicu, oposumi pēc izskata atgādina žurkas, un, vienīgi vērojot tos kāpaļājam pa kokiem, kļūst skaidrs, ka patiesībā tās nepavisam nav žurkas. Oposumi ne tikai rāpjas kokos tikpat prasmīgi kā pērtiķi, bet arī izmanto astes par palīgierīcēm, liekot tām lo­cīties un vīties ap zariem kā čūskām; astes aptvēriens nudien ir tik stingrs, ka oposums paliek karājamies kokā ari tad, ja ro­kām un kājām gadās zaudēt tvērienu, tādējādi tas paglābjas no nokrišanas zemē.

Glītākie no Gajanas oposumiem bija vismazākās to sugas pārstāvji. Vietējie iedzīvotāji oposumus sauc par "uvarijiem", un šo konkrēto sugu dēvē par "mēness uvarijiem", jo tie parā­doties tikai pilnmēness naktīs. Tie patiesi ir ļoti glīti mazi dzīv­nieciņi ar tumšu, ogļmelnu muguru, citrondzeltenu vēderu, rožainu asti, pēdām un ausīm, kā arī ar biezām, baltām uzacīm, kas izliekušās pāri tumšajām acīm kā banāni. Šie oposumi au­gumā ir uz pusi mazāki par parasto žurku, taču purniņi ir daudz smailāki un astes daudz garākas.

Manu pirmo mēness uvariju kādā vēlā vakarā atnesa mazs indiāņu zēns, kas to bija noķēris mežā. Es jau grasījos doties prom no ciemata un atgriezties bāzes nometnē Džordžtaunā, kad parādījās zēns, nesdams dzīvnieciņu karājamies auklas galā. Prāmis jau gaidīja, un man nudien vairs nebija ne minūtes laika.

Pusceļā uz piestātni es atcerējos, ka uz klāja nav būra, kurā ie­vietot mazo oposumu. Tāpēc nolēmu, ka labāk būtu atgriezties un ciemata veikalā nopirkt kasti, ko ceļojuma laikā pārveidot par būri. Mans draugs steidzās aizkavēt prāmi, līdz es atgrie­zīšos, bet es pats, šūpodams nokaitināto mazo radījumu auklas galā, kā traks steidzos pa ceļu uz veikalu, kur aizelsies palūdzu pārdevējam kādu kasti.

Pārdevējs izbēra uz grīdas veselu kaudzi skārdeņu un klusē­dams pasniedza man iztukšoto taru. Sagrābis kasti un izdvesis pateicību, metos uz piestātni. Mazais indiānis skrēja man bla­kus, skriedams viņš izņēma kasti man no rokām un prasmīgi uzlika sev galvā. Skriet pa putekļainu ceļu karstā saulē ir ļoti nogurdinoši, un ikreiz, kad es apstājos atvilkt elpu, no upes puses atskanēja prāmja skaļā, īgnā sirēna, kas mani skubināja skriet tālāk; visbeidzot es piestreipuļoju pie piestātnes tieši tajā mirkli, kad kuģotāju pacietība bija galā un tie grasījās ievilkt trapu.

Kad uz klāja biju atvilcis elpu, es apsēdos sagatavot oposu- mam būri; kad tas bija gatavs, mani gaidīja nepatīkams uzde­vums - noraisīt zvēriņam ap vidu apsieto auklu. Ap to laiku oposums vairs nepavisam nebija labā omā, viņš šņāca kā čūska un mežonīgi koda man pirkstos, tomēr beidzot man izdevās virvi pārgriezt. Griezdams es ievēroju dzīvnieciņam uz vēdera dīvainu, desveidlgu ādas uztūkumu. Nodomāju, ka oposums varbūt guvis kādu iekšēju ievainojumu. Taču, uzmanīgi iztaus- • tīdams uztūkumu, es ar pirkstiem pašķīru spalvu un ieraudzīju oposuma ādā garu, seklu kabatu, kurā atradās četri sīciņi, dre­belīgi mazuļi.

Tātad dīvainais uztūkums bija nevis kāds ievainojums, bet soma. Mātīte bija ļoti sašutusi, ka es bez atļaujas ieskatos viņas slēptuvē, tāpēc skaļi spiedza un kampa ar zobiem. Kad biju mātīti ielicis kastē, tās pirmais darbs bija attupties uz pakaļ­kājām, atlocīt kabatu un pārliecināties, ka visi mazuļi ir vietā.

Tad viņa pārsukāja vilnu pāri kabatas atverei un ķērās pie augļiem, ko biju tai sagādājis.

Mazuļiem augot, tiem seklajā kabatā kļuva pārlieku šauri, un drīz tajā varēja ievietoties tikai viens mazais oposums. Ma­zie gulēja uz būra grīdas līdzās mātei, taču, kad gadījās izbīties, apsviedās un mežonīgā skrējienā traucās uz kabatu, jo zināja, ka patvērumā tiks vienīgi tas, kurš pieskries pirmais, - pārējiem nāksies palikt ārā un sastapties ar briesmām vaigu vaigā. Kad māte pastaigājās pa būri, viņa ļāva visiem mazu|iem uzrāpties sev mugurā, kur tie cieši ieķērās vilnā un stingrā, mīlas pilnā tvērienā apvija tievās rozā astītes ap mātes ķermeni.

13. NODALA,kurā es noķeru zivi ar četrām acīm

Uzturēdamies Gajanā, es dedzīgi vēlējos iemantot dažus tur sastopamos brīnišķīgos kolibri. Pēc kāda laika man laimējās satikties ar mednieku, kas bija prasmīgs šo sīko putniņu ķērājs un apmēram reizi divās nedēļās piegādāja man mazu būrīti ar pieciem vai sešiem kolibri, kas vēcināja spārneļus tik strauji, ka būrītis zumēja kā bišu strops. Biju daudzkārt dzirdējis, ka esot ārkārtīgi sarežģīti turēt kolibri nebrīvē, tāpēc, saņēmis pirmos četrus putnus, biju ļoti norūpējies.

Savvaļas apstākļos kolibri pārtiek no ziedu nektāra - plivi­nādamies zieda priekšā, viņi iegremdē tajā garos, tievos knā­bjus un ar smalkajām mēlītēm lok ziedu sulu. Nebrīvē viņiem jāiemācās dzert medus un ūdens maisījumu ar nelielu gaļas ekstrakta un Mellina bērnu barības piejaukumu. Tropu kar­stumā maisījums ļoti ātri saskāba, tādēļ kolibri bija jābaro trīs reizes dienā. Galvenais uzdevums, protams, bija iemācīt tos ēst no maza stikla podiņa, jo putniņi bija pieraduši mieloties no koši krāsainiem ziediem un sākumā nesaprata, ka podiņā arī atrodama nepieciešamā barība.

Kad putniņi bija tikko atgādāti uz nometni, es ļoti uzmanīgi izņēmu katru no būrīša un, rokā turēdams, vairākas reizes ie­mērcu viņa knābīti medusūdenl, līdz beidzot kolibri mēle sa­juta garšu un tas ņēmās kāri sūkt. Kad kolibri bija labi paēduši, es katru ielaidu jaunajā būri, kurā jau atradās vēl viens podiņš barības, tad noplūcu koši sarkanu hibiska ziedu un uzliku virs medusūdens.

Kolibri, kas ir apmēram tik liels kā kamene, uzlaidās uz lak­tiņas, ņēmās sevi post un pašapmierināti čivināt sīkā, smalkā balstiņā. Tad viņš pacēlās gaisā un kā helikopters sāka riņķot pa būri, plivinādams spārnus tik strauji, ka tie viņam virs mu­guras saplūda neskaidrā ņirbā. Šādi lidodams, putniņš beidzot pamanīja virs barības podiņa nolikto hibisku, strauji traucās lejup un iegrūda knābi ziedā. Kad viss nektārs no zieda bija iz­sūkts, putniņš turpināja bakstīt ar knābi, un drīz vien knābis starp ziedlapām iemērcās medusūdenl; kolibri sāka strauji sūkt, joprojām turēdamies gaisā.

Divdesmit četru stundu laikā kolibri šādā veidā apguva, ka mazajā stikla podiņā, kas būrī karājas pie sienas, var atrast bagā­tīgu salduma krājumu, un kopš tā laika man vairs nevajadzēja nopūlēties, izliekot ziedu par ceļazīmi.

Mazie putniņi ļoti labi iedzīvojās un divu dienu laikā bija kļuvuši tik rāmi, ka pat negaidīja, kamēr es, iebāzis būri roku, piekāršu medusūdens podiņu pie sienas - viņi uzreiz metās sūkt dzērienu, reizēm attupās man uz pirkstiem atpūsties un sakārtot savas zvīļojošās spalviņas.

Mūsu bāzes nometnē Džordžtaunā gandrīz vienmēr notika kaut kas aizraujošs. Nekad nevarēja zināt, kurā dienas vai nakts stundā kāds atnesīs jaunus dzīvniekus. Varēja ierasties vīrs ar pērtiķi uz pleca vai mazs zēns ar putniem pilnu klūdziņu būri, vai ari kāds no profesionālajiem medniekiem, atgriezies no ne­dēļu ilga klejojuma pa zemes iekšieni, atveda ratos veselu kaudzi būru, kas pilni visdažādāko radījumu.

Atceros, kādu dienu dārzā ienāca loti vecs indiānis un loti pieklājīgi pasniedza man rafijas grozu. Vaicāju, kas grozā atro­das, un vīrs man paskaidroja, ka tur esot žurkas. Grozam ar žurkām var nocelt vāku pilnīgi droši, jo grauzēji parasti sarāvu­šies tup groza dibenā un pat nemēģina kustēties. Es noņēmu vāku un atklāju, ka grozs ir pilns nevis ar žurkām, bet gan ar ka- litriksiem, kas straujā tempā izveicīgi lēca no sprosta ārā un laidās mukt uz visām pusēm. Pēc pusstundu ilgām drudžainām medībām mums laimējās iedzīt mazos radījumus stūrī un ieda­būt krātiņā. Tomēr no šā gadījuma es guvu mācību, ka jābūt uzmanīgākam, atverot ar dzīvniekiem pilnus grozus.

Mazie kalitriksi tiešām bija apmēram tik lieli kā žurkas - ar garām, kuplām astēm un inteliģentām mazām, melnām seji­ņām. Kažoki bija koši melni, ķepas - spilgti oranžsarkanas. Mēs visus turējām vienā lielā būrī, kur zvēriņiem bija pietiekami daudz vietas izlēkāties, un piešķīrām tiem kasti ar caurumu sā­nos par guļamistabu.

Katru vakaru kalitriksi nokāpa uz būra grīdas un čalodami un saspiegdamies nosēdās pie durvīm, gaidīdami vakariņas. Viņi izdzēra bļodu piena, un katrs dabūja piecus sienāžus; kad pēdējais gardais kumoss bija noskraukšķināts, kalitriksi sastājās ierindā ar vecāko priekšgalā un svinīgi ierāpās guļamkastē, kuras dibenā saritinājās vienā lielā kamolā. Kā viņi šādi spēja gulēt un nenosmakt, es tā arī nesapratu, bet acīmredzot kalit­riksi tā guļ gan nebrīvē, gan savvaļā.

Kādu dienu dārzā ienāca garš nēģeris, un viņam līdzās, garā auklā piesiets, rikšoja ārkārtīgi neparasts dzīvnieks. Tas izska­tījās pēc milzīgas jūrascūciņas ar prāviem baltiem planku­miem. Dzīvniekam bija lielas, tumšas acis un vesels baltu ūsu mežs. Tā izrādījās paka - gan jūrascūciņas, gan kapibaras tuva radiniece. Kad bijām vienojušies par cenu, es vaicāju nēģerim, vai paka ir piejaucēta; nēģeris pacēla radījumu rokās, glāstīja un sarunājās ar to, apgalvodams, ka viņam tā piederot kopš agras bērnības, - vēl maigāku radījumu grūti pat iedomāties. Tolaik man jau bija krietni daudz dzīvnieku un tātad arī trūka būru. Tā kā paka bija tik rāma, nolēmu, ka varu viņu vienkārši piesiet pie koka. Tā arī izdarīju; pasniedzu dzīvniekam dažus dārzeņus, ar ko iestiprināties, un pilnīgi par viņu aizmirsu.

Labu laiku vēlāk es gāju gar būru rindu, vākdams kopā dzeramā ūdens trauciņus, lai tos izmazgātu, kad pēkšņi iz­dzirdu tādu ņurdienu, ar kādu būtu varējis lepoties pat tīģeris; kāds triecās man kājā un iecirta zobus ādā. Lieki teikt, ka es palēcos stāvus gaisā un izkaisīju visus traukus, ko biju tik rū­pīgi vācis. Protams, uzbrucēja bija paka, kaut arī netiku gudrs, kāpēc viņai vajadzēja tā rīkoties, - ierodoties grauzējs bija izturējies pavisam rātni. Manas bikses bija saplosītas un kāja asiņoja. Es neganti noskaitos uz dzīvnieku, un visu nākamo nedēļu radījums bija visai neciešams; ja vien kāds gāja garām, paka metās tam virsū, zobus griezdama un neganti rūkdama un ņurdēdama. Tad, tieši tikpat negaidīti kā uznācis, sliktais garastāvoklis bez redzama iemesla atkal nozuda - paka kļuva pilnīgi rāma, ļāva sev pakasīt aiz auss un kutināt vēderu, kamēr pati gulēja uz sāniem. Viņas uzvedība turpināja šādi mainīties visu laiku, ko dzīvnieks pavadīja pie manis, un, pie­ejot pie būra, nekad nevarēja zināt, vai paka mani sveiks ar dziļas mīlestības apliecinājumiem vai lielo, aso zobu negantu kodienu.

Viens no visneparastākajiem radījumiem, ko iemantojām Džordžtaunā, bija mazas, apmēram četras vai piecas collas garas zivtiņas. Jauka, veca nēģeriete kādu dienu skārda tējkannā atnesa piecas tādas. Nopircis zivis, es tās iekratīju lielā bļodā un uzreiz pamanīju, ka tām piemīt kaut kas īpatnējs, taču pirmajā mirklī neaptvēru, kas tieši. Tad es piepeši ievēroju kaut ko sa­vādu ar zivtiņu acīm. Izcēlis vienu no bļodas, es to ielaidu stikla burkā, lai varētu pienācīgi izpētīt, un sapratu, kas mani pārstei­dzis: zivij bija četras acis.

Acis bija lielas un izvalbītas, izvietotas galvas virspusē gluži kā nīlzirgam. Katrs acs ābols bija glīti sadalīts divās daļās - viena acs virs otras. Atklāju, ka šī zivs visu savu mūžu pavada, peldēdama jūrā tuvu ūdens virsmai, tā ka viens acu pāris veras lejup un uzmana, vai kāda lielāka zivs negrasās uzbrukt, savu­kārt otrs pāris pārlūko ūdens virsmu - gan meklējot barību, gan vērojot kāda lidojoša zivju mednieka tuvošanos. Tas ne­apšaubāmi bija viens no apbrīnojamākajiem aizsardzības pa­ņēmieniem, kādu tiku novērojis dzīvnieku pasaulē, un šī zivs - viena no neparastākajām savas dzimtas pārstāvēm.

Gajana šķiet piedalāmies sacensībā par lielāko apbrīnojamo dzīvības formu daudzveidību. Šeit sastopams arī viens no īpat­nākajiem putniem pasaulē - hoacīns jeb Smirdošā Anna, kā Gajanas iedzīvotāji to iesaukuši spēcīgā muskusa aromāta dēļ. Šim dīvainajam putnam uz spārna ir "īkšķis" ar līku nagu. Pāris stundas pēc izšķilšanās hoacīna mazulis jau spēj izraus- ties no ligzdas un rāpties kokos kā pērtiķis, ar "īkšķi" ķeroties pie tievajiem zariņiem. Šo putnu ligzdas tiek veidotas ērkšķu krūmos, kas liecas virs ūdens, un pāris stundas pēc izšķiršanās mazuļi trauksmes gadījumā bez bailēm ieveļas desmit pēdas dziļi ūdenī, kur spēj peldēt un nirt kā zivis. Kad briesmas garām, viņi ar īkšķu palīdzību uzrāpjas kokā un tiek atpakaļ ligzdā. Hoacīns ir vienīgais putns pasaulē, kas prot kaut ko tādu, un viņu mazuļi nudien izskatās dīvaini, kad šūpojas starp ērkšķiem vai ieplunkšķina ūdenī kā mazi cilvēciņi pūkainos peldkostīmos.

14. NODALA, kurā stāstīts par milzu kaimanu un elektrisko zuti

Manas dzīvnieku kolekcijas turēšana Džordžtaunā no vai­rākiem aspektiem bija ļoti veiksmīga: tā bija teicama vieta dzīvnieku pārtikas iegādei, turklāt, aizgājis uz tirgu, es varēju tikt pie dažiem jaukiem jauniem kolekcijas papildinājumiem, kurus bija atnesuši tirgotāji no attāliem rajoniem. No šejienes es arī varēju ērti tikt līdz lidostai, tātad trauslākus dzīvniekus varēju regulāri sūtīt uz Angliju ar lidmašīnu. Vislabāk ceļoju­mus pa gaisu iztur rāpuļi, tāpēc apmēram reizi divās nedēļās es sasaiņoju vairākas lielas kastes ar visdažādākajām vardēm, krupjiem, bruņurupučiem, ķirzakām un čūskām un vedu tās uz lidostu.

Rāpuļu sūtīšana ar lidmašīnu ir pilnīgi atšķirīga no sūtīšanas ar kuģi. Jāsāk jau ar to, ka tos vajag citādi iesaiņot. Lai nosūtītu ar lidmašīnu, piemēram, partiju čūsku, ir nepieciešama liela, viegla koka kaste; katra čūska jāieliek mazā kokvilnas maisiņā un tas stingri jāaizsien, tad kastes malās jāsadzen naglas, uz ku­rām šos maisiņus sakarināt. Tādējādi nebija jāuztraucas, ka čūskas apēdīs cita citu, jo viņas gan atradās vienā kastē, tomēr izolētas. No Gajanas jālido trīs dienas, un visa ceļojuma laikā čūskām vajadzīgs tikai ūdens, jo šie rāpuļi spēj ilgi iztikt bez ēdiena, nenodarot sev nekādu ļaunumu. Dienu pirms ceļo­juma es čūskas labi pabaroju, un vēlāk viņas, maltīti sagremo­damas, rāmi gulēja mazajos kokvilnas maisiņos; ap to laiku, kad gremošana būs beigusies, Anglija jau būs klāt.

Arī vardes, krupji un mazākās ķirzakas ceļoja maisos, un tām noderēja lielākā daļa to pašu nosacījumu. Toties prāvajām ķirzakām - tādām kā iguānas - nepieciešamas īpašas kastes; katrā no tām var ievietot piecas vai sešas iguānas, kastē iestip­rinot labi daudz zaru, lai ķirzakām būtu pietiekami, kur pie­ķerties. Es atklāju, ka kaimanu mazuļi ļoti labi panes ceļojumu pa gaisu, toties pieaugušie kaimani to nespēj izturēt; turklāt lielie kaimani kopā ar koka kastēm bija tik smagi, ka cena par kravu sakāpa nesamērīgi augstu, tāpēc vairākums pieaugušo kaimanu ceļoja kopā ar mani kuģī.

Mazākais kaimans, ko biju noķēris Gajanā, bija tikai ne­daudz garāks par sešām collām un droši vien bija pavisam ne­sen izšķīlies. Toties lielākais bija vairāk nekā divpadsmit pēdas garš, un ar to nepavisam nebija viegli tikt galā. Viņš bija noķerts kādā platā ziemeļu savannu upē, kur dzīvoja milzīgi elektriskie zuši un simtiem kaimanu. Padzirdis, ka zoodārzs Anglijā kāro iegūt sevišķi lielu kaimanu, es nolēmu, ka šī būtu īsti piemērota vieta dzīvnieka noķeršanai. Pavisam netālu no apmetnes upe bija izskalojusi krastā mazu līcīti, un otrpus šim līcim, apmē­ram simt piecdesmit jardu tālāk, bija sala, kurā šie radījumi mēdza uzturēties.

Lamatas, ko es izmantoju kaimanu ķeršanai, bija gaužām primitīvas, tomēr ļoti efektīvas: līča mazajā pludmalītē tika novietotas divas garas, smagas vietējās kanoe laivas, tā ka tās stāvēja pa pusei izvilktas laukā no ūdens un apmēram jarda at­tālumā viena no otras, es iekāru starp abām laivām cilpu, pie­stiprinājis to krastā pie jauna, noliekta kociņa. Pie tā paša kociņa piesēju ari lielu āķi, uz kura bija uzdurta beigta, pretīgi smirdoša zivs. Lai tiktu klāt zivij, kaimanam vajadzēja iebāzt galvu cilpā; tiklīdz zivs bija radījumam zobos, jaunais kociņš tika palaists vaļā, un iztaisnodamies tas savilka cilpu cieši ap kaimana kaklu. Virves otrs gals bija piesiets pie liela, resna koka kādas sešas pēdas augstāk krastā. Reiz es vēlu vakarā iz- liku šīs lamatas, tomēr nepavisam necerēju, ka izdosies kaut ko noķert agrāk par nākamo dienu.

Tonakt, tieši pirms likšanās gultā, es nodomāju, ka būtu jauki aizstaigāt līdz krastam, lai pārliecinātos, vai lamatas jo­projām ir darba kārtībā, un drauga pavadībā cauri tumšam mežiņam aizgāju līdz upei. Tuvodamies lamatu vietai, mēs sa­klausījām ārkārtīgi dīvainu troksni - dobju būkšķēšanu, bet nevarējām saprast, kas to rada. Nonākuši krastā, mēs par to drīz vien pārliecinājāmies. Starp abām laivām bija ielīdis mil­zīgs kaimans un, tieši kā es biju cerējis, - iebāzis galvu cilpā un parāvis zivi, tā ka virve bija cieši savilkusies ap zvēra kaklu. Spīdinādami savus kabatas lukturīšus pāri pludmalei, mēs redzējām, kā gigantiskais rāpulis lokās un šļakstinās pa ūdeni starp abām laivām, kuras cīnīdamies bija atgrūdis tālu vienu no otras.

Kaimana lielā mute vērās vaļā un ciet ar būkšķi, kas izklau­sījās pēc liela bluķa skaldīšanas, resnā aste šaudījās no vienas puses uz otru, sakuldama ūdeni putās, un triecās pret laivu sāniem tik spēcīgi, ka atlika vien brīnīties, kā tās vēl nav sašķai­dītas. Mēs stāvējām krastmalā līdzās resnajam kokam, pie kura bija piesieta lamatu virve, un redzējām, cik stingri virve no­stiepta, kā arī dzirdējām to saspringti nostrinkšķam ik reizi, kad zvēra milzīgais ķermenis noraustījās. Arī pats koks raustī­jās un drebēja no kaimana pūliņiem atbrīvoties un turpināja tricināties vēl tad, kad lielais rāpulis putās sakultajā ūdenī pēkšņi aprima, it kā būtu zaudējis visus spēkus; tad es izdarīju kaut ko neiedomājami muļķīgu.

Noliecies pār krastu, es ar abām rokām satvēru virvi un sāku vilkt uz savu pusi. Sajutis virves kustēšanos, kaimans acumirklī ar neiedomājamu spēku atsāka cīņu. Virve nostrinkšķēja un no jauna savilkās, es vienlaikus tiku parauts pāri klints malai, tā ka nu zināmā mērā karājos gaisā, ar kāju pirkstiem iekrampējies pašā nogāzes malā un ar rokām ieķēries virvē. Sapratu - ja pa­laidīšu tvērienu vaļā, kritīšu un novelšos tieši uz rāpuļa zvīņai- nās muguras; ja manī neiecirtīsies milzīgie žokļi, tad, bez šaubām, manas smadzenes izšķaidīs varenās, muskuļotās astes zvēliens. Nespēju darīt neko citu, kā vien cieši pieķerties virvei; drīz mans draugs arī pamanījās sagrābt virvi. Tas man deva ie­spēju atsperties pret krastu un uzvilkties atpakaļ drošībā; tad mēs abi palaidām virvi vaļā.

Kaimans tūlīt atkal nomierinājās, un mēs nolēmām, ka la­bāk būtu aiziet atpakaļ uz māju un sadabūt vēl vienu virvi, ar ko kaimanu piesiet; baidījāmies, ka vienu pašu virvi viņš cīnī­damies galu galā varētu pārraut un aizbēgt. Steidzāmies atpakaļ uz mājām un savācām nepieciešamās mantas. Pēc tam, nesda­mi divus lākturus un vairākus kabatas lukturīšus, atgriezāmies upes krastā. Kaimans gulēja nekustīgi un mirkšķināja lielās acis, katra no tām bija valrieksta lielumā. Pirmais uzdevums bija neitralizēt milzīgos, zobainos žokļus. Lai to izdarītu, mēs uz­manīgi nolaidām lejā cilpu, pārvilkām pāri zvēra purnam, stingri savilkām un piesējām pie koka. Kamēr mans draugs rādīja gaismu, es ierāpos vienā no laivām, un ar zināmām grū­tībām man izdevās vēl vienu cilpu uzmest kaimana astei, aizdabūt līdz pašām dzīvnieka pakaļkājām un tur cieši savilkt. Arī šī virve tika piesieta pie koka. Tagad kaimans bija piesiets ar trim virvēm, un mēs jutāmies zināmā mērā droši, ka varam dzīvnieku atstāt un doties pie miera.

Nākamajā rītā kopā ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem aizgā­jām pie upes un sākām izstrādāt plānu, kā izcelt milzīgo rāpuli no ūdens un uzdabūt augšā pa stāvo krastu, kur to varētu ie­kraut džipā. Vietējie bija paņēmuši līdzi garu, biezu planku, kuru mēs mēģinājām gareniski pabāzt kaimanam apakšā. Tomēr radījums gulēja tik seklā ūdenī, ka nebija iespējams pa­bīdīt dēli zem viņa, jo vēders bija iegrimis dūņās. Vienīgā ie­spēja bija palaist virvi vaļīgi un iegrūst kaimanu jardu vai divus

dziļākā ūdenī, kur to būtu vienkāršāk uzdabūt uz dēla. Tā mēs arī izdarījām un piesējām rāpuli pie dēļa, cilpu cilpām notīdami viņa degunu, asti un īsās, spēcīgās kājas.

Nākamais darbs bija izvilkt sagūstīto no ūdens un dabūt augšā pa krastu. Divpadsmit vīri tika ar šo uzdevumu galā tikai pusotras stundas laikā, jo mēs darbojāmies lipīgos mālos, un ik reizi, kad izdevās milzīgo torsu pavilkt pāris collu augstāk, mums nācās atpūsties, bet kaimans, mums par šausmām, aiz­slīdēja atpakaļ sākotnējā vietā. Darbs bija smags, tomēr mums izdevās uzstumt kaimanu augšup līdz klints virsotnei un tālāk pāri īsajai, zaļajai zālītei, kur mēs, cauri slapji izmirkuši un no galvas līdz kājām nojaukušies ar māliem, ārkārtīgi apmierināti sapulcējāmies ap medījumu.

Vēl viens upes iemītnieks, kas mums sagādāja pamatīgas raizes, bija elektriskais zutis. Šis notikums gadījās tajā laikā, kad es vācu dzīvniekus strautzemēs. Mēs ar draugu bijām augu dienu savā kanoe apbraukājuši dažādus indiāņu ciematus, pirkdami visus mājas lutekļus, ko ciematnieki vēlējās pārdot.

Kopā ar citiem bijām nopirkuši ari piejaucētu koku dzeloņ- cūku un pēdējā ciematā ievērojuši klūdziņu grozu ar pusaugu elektrisko zuti. Nopirku arī to un ļoti priecājos par šo papildi­nājumu, jo tas bija pirmais savas sugas pārstāvis manā kolekcijā.

Iekāpām laivā un noguruši, tomēr priecīgi par tik veiksmīgu dienu, sākām mājupceļu. Es sēdēju kanoe priekšgalā, dzeloņ­cūka bija saritinājusies un aizmigusi man pie kājām. Turpat ne­tālu elektriskais zutis cerīgi spirinājās pa savu grozu. Līdzās sēdēja mans draugs, bet mūsu diezgan nestabilā kuģa pakaļgalā- divi airētāji.

Manu uzmanību zuša izbēgšanai pirmā pievērsa dzeloņ­cūka, absolūtā panikā cenzdamās uzrāpties augšup pa manu kāju, un būtu mēģinājusi tikt arī uz galvas, ja vien viņai ļautu. Nobrīnījies, kas gan dzīvniekam lēcies, es viņu pasniedzu sa­vam draugam, lai pats izpētītu laivas priekšgalu un atrastu panikas cēloni. Pavēries lejup, ieraudzīju elektrisko zuti ārkār­tīgi noteiktā gaitā man tuvojamies. Tik ļoti pārbijos, ka palēcos stāvus gaisā; zutis aizslīdēja man garām, un es ievēlos atpakaļ laivā, par laimi, to neapgāzdams.

Radījums pa to laiku aizlocījās pie mana drauga. Uzsaucu, lai viņš uzmanās, un viņš ar dzeloņcūku rokās centās piecelties un pamukt malā, taču sagrīļojās un uz muguras novēlās kanoe dibenā. Zutis aizslīdēja garām manam draugam un stūrēja klāt pirmajam airētājam. Nonācis aci pret aci ar zuti, airētājs neiz­rādīja vairāk drosmes kā mēs - nosviedis airi, viņš bija gatavs mesties pāri bortam.

Situāciju laivā glāba pēdējais no mums - otrais airētājs. Droši vien viņš bija radis pašā upes vidū laivās sastapties ar elektris­kajiem zušiem, jo vienkārši noliecās un ar airi piespieda radī­jumu pie laivas dibena. Es pasviedu viņam grozu, un airētājs ar pāris veiklām kustībām pamanījās iemēzt zuti atpakaļ mājoklī.

Jutāmies ārkārtīgi atviegloti un pat ņēmāmies plēst jokus par šo atgadījumu. Glābējs pasniedza grozu ar zuti savam pāri­niekam, tas savukārt pasniedza to manam draugam. Mirklī, kad draugs sniedza man grozu, grozam izvēlās dibens un zutis atkal parādījās mūsu vidū. Šoreiz tas laimīgā kārtā nokarājās pār laivas malu kā kroketa vārti. Strauji, konvulsīvi noraustījies, zutis ar plunkšķi ievēlās upē un nozuda tās tumšajos ūdeņos.

Tas bija vilšanās pilns nobeigums aizrautīgam stundas ce­turksnim, tomēr vēlāk mums izdevās sadabūt vēl vairākus šā­dus radījumus, tāpēc nebija vajadzības zaudējumu nožēlot. Liels elektriskais zutis spēj dot ievērojami spēcīgu triecienu, un ir zināmi gadījumi, kad zuši nogalinājuši gan zirgus, gan cilvēkus, šķērsojot upes dažādās Dienvidamerikas vietās. Elek­trību ražojošie orgāni ir izvietoti gar abiem zuša sāniem, un viss viņa ķermenis patiesībā ir gigantiska baterija. Peldēdams zutis izskatās gluži kā liela, resna melna čūska; nonācis līdzās zivij, tas uz mirkli apstājas, viņa ķermenis it kā nodreb, un tad var redzēt, kā zivs noraustās, saļimst un lēni nogrimst, būdama vai nu paralizēta, vai pilnīgi beigta, tostarp zutis metas uz priekšu un iesūc zivi (vienmēr no galvas gala) mutē. Tad viņš nonirst upes dibenā un pāris minūtes tur meditēdams guļ, pēc tam šaujas augšup, izbāž galvu virs ūdens, dziļi ieelpo un.ir gatavs meklēt nākamo upuri.