Jaunie mērnieku laiki

1. Lai nu kā, lai nu kā!

— Lai nu kā, lai nu kā! Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņ! Nu jel reiz tā savu mūžu gaidītā taisnība nāks! Cik man netaisnība nepatīk, to gan neviens cilvēks nevar zināt. Cik es neesmu ap tiesām skraidījusi, lai taisnībai tiek virsroka pie manas lietas, bet velti, kā velti! Visur bagātība priekšā, tai vienumēr pārsvars. Un nu pēdīgi viņa, šī ilgi gaidītā taisnība, klāt! Nu tai bagātības netaisnībai reiz gala dienas atnākušas. Še nu, Brenc, izlabo manu pulksteņu. Viņš bieži stājas. Dažreiz sit daudz, dažreiz nemaz un paliek pakaļ. Tad nu, jā, tad nu mums, tiem nabagiem, arī vieglu dienu laiks tuvu! Nu bagātie varēs savu reizi agri celties un dubļus brist! Ko tu, Brenc, saki? Vai tu nepriecājies līdza?

Mehāniķis Brencis Linums, kuram darba istaba bij pilna gan šujmašīnu, gan piena separatoru, gan velosipēdu un sienas apkārstītas pulksteņiem, kas tikšēja un sita, paņēma mierīgi no dedzīgi runājošās Dārtas Steņģes drēbē sasietu sienas pulksteņu, izraisīja to un, viņa iekšieni aplūkodams, atbildēja:

— Manai sacīšanai un manam priekam vēl laika diezgan. Priecājies vien tāļāk.

— Kā tu, nabaga cilvēks, nepriecāsies, kad pēc visa mūža grūtumiem un trūkumiem nu visai nevienādības netaisnībai gals, kad taisnība nāk viņas vietā! Man nekas tā nemīl ka taisnība — taisnība vien! Kad pasaules bagātību izdalīs, tad visiem būs diezgan. Visi iztikuši, visi vienādi gan pie mantas, gan pie darbiem.

— Labi, labi! Man jau tad savas daļas visai tāļu jāmeklē nebūs, — Linums lēnām runāja, ap saņemto pulksteņu darbodamies. — Es jau tad dabūšu no tevis vismaz pāra govju, vienu zirgu, pāra desmit pūra labības un dažādas darba lietas.

— Vai tev prāts, Brenc, ko tu runā!? Vai nabagam no nabaga jāņem? — Steņģene kā izbailēs izsaucās. — Skaties jel turp, kur spīd bagātība, ne uz mani, kas nezin kādām grūtībām savu dzīvīti iekopusi.

— Kad dalīšanai jānāk, tad viena alga, kā kurš pie mantas ticis. Tad ņem visiem tik daudz nost, cik kuram pāri par vienlīdzības samēru, — Linums izskaidroja, galvas nemaz nepaceldams no darba. — Pielūko, kad tik tavam prieka karstumam nav pārāk ātri jāatdziest,

— Ak tu tētiņ Dieviņ! Vai tad man tik daudz var būt, ka vēl jāņem nost?

— Vai tu pati tā nevari saprast, ka pasaule mazak ir tādu, kas par tevi turīgāki un bagātāki, nekā tādu, kas mazturīgāki un nabadzīgāki? No kā tad tiem. ņems, kuriem pietrūks? — Linums vaicāja.

— Lai ņem, no kā ņemdami, es savas nabadzības gan nedošu dalīt, ja ari man nekā klāt negribētu dot, — Steņģene jau kā uzskaitusies atteica, atmezdama pār muguru savu rūtaino segu atpakaļ uz krēsla atzveltnes.

— Kad tu nedosi ar labu, tad būs, kas piespiež ar varu: lūgties valdība neies, — tā Linums.

— Es tad uz kristapi vai kumisaru, bet ļaut neļaušu, — Steņģene, vai dūri savilkdama, izsaucās.

— Būs gan tad tev vairs tādi «kristapi» un «kumisari», kādu tev vajadzēs! Tad viņu vietā nāks tik tādi, kas neklausītājiem un pretniekiem liks laužņus mutē kā kara jātnieki ietiepīgiem zirgiem, kamēr iemāca mierīgi klausīt, — Linums atbildēja.

— Nu, vai tad tāda valdība būs laba? Man gan viņa nepatiks, — tā atkal Steņģene.

— Laba vai nelaba, patīk vai nepatīk, par to es nesaku nekā, — Brencis, savu darbu darīdams, skaidroja, — es tik izstāstu, kā būs, vairāk nekā — bet tu jau tik pati par viņu ļoti priecājies. Par bijušām valdībam mēs varam spriest un prātot kā gribēdami, varam stāstīt viņu nepareizības un vainas, bet par pastāvošo valdību nedrīkstam sacīt nekā cita kā tik labu vien un klausi ar mierīgu pratu, ko viņa vēlēs, vairāk nekā.

— Lai dara, kā kurš grib, bet es gan viņai tādai neklausīšu, — Steņģene noteica jo cietigi.

— Tur nedabūs vis neviens darīt, kā gribēs, bet visiem būs jādara, kā vēlēs, un, kas pretosies, tas parādīs tik savu muļķību un uzkraus sev postu, kā to piedzīvo visi valdību neklausītāji. Valdībai spēka diezgan likt savas pavēlēs piepildīt.

— Nu, lai tad dzen mani vai uz Sibīriju, vai Pasiliju, bet miera gan nemetīšu vai līdz pašai sinātai, — Steņģene spurejās arvien dedzīgāk.

Brencis pasmējās un par brītiņu vaicāja: — Kur tu tad domāsi vairs «sinātu» atrast? Bet vai tavs vīrs, tas lēnīgais un klusais Slenga tēvs, arī tāpat nebēdīgi grib valdībai nepadoties kā tu? — Linums mierīgi taujāja.

— Ko nu par to ļēpi pavisam runāt! Ne tas ir tiesātājies, ne sava labuma, ne manis, ne sevis aizstāvētājs: lai mauc kaklā vai sakas, kam tik spēks. Ja es nebutu dienām naktīm skrējusi, gādādama un taisnības meklēdama, sen būtu izputējis no Ezermuižiņas kā rīta salna.

— Bet viņš saka otrādi, ka tikai viņa glābšanā vēl dzīvīte turoties — pats barojot govis, pats viņas slaucot, kad tu skraidot ap tiesām un valdības iestādēm. Un, kad nākot mājā, tad nevarot vien glābties aiz bārieniem, — Linums zobgalīgi stāstīja.

— Kad man tik piešķirtu Ezermuižiņu par dzimtu, tad viņš man bijis nebijis, tad es varu dzīvot viena pati arī bez viņa — un kad paliek pašai tas, kas līdz šim pieder,— Steņģene lepni atteica.

— Ezermuižiņu, ak Ezermuižiņu tev — un vēl tev vienai pašai? Ak tad tāda ir tava lielā taisnības mīlestība, kad visa muižiņa tev? — Brencis kā iztrūcies izsaucās. — Bet vai tu, blakus dzīvodama, nezini, ka Ezermuižiņā ir arī otra saimniecība — atraitnei Augura mātei?

— Vai nu Augura māte neatradīs vietas citur? Viņa turīgāka un gudrākā. Viņai nav tik daudz ar pasauli ko jēgties kā man. Un lielai Bungžu muižai zemes bez gala. Pusmuižu vien sešas.

— Bet vai Augura māte nesapratīs sacīt to pašu, ka tu kā tiesu lietu pratēja varēsi vēl drīzāk atrast citu vietu nekā viņa, turklāt vēl atraitne un bez gādnieka? — Brencis vaicāja.

— Ja viņa atsaucas uz tādu gādnieku, kāds man, tad lai nes to vai žīds nastā projām. Un bez tam Augura mātei ir pieaudzis, skolots dēla dēls Antons, kas var daudz labāks gādnieks būt nekā manējais. Mana dēla kauliņi balo nezin kur un kādas zemes kara laukā.

— No tā dēla dēla Augura mātei nebūs nekad nekāda dzīves atbalsta, kas nav nekas cits kā melīgs sliņķis.

— Kā nu, Brenc, tā var runāt? Viņš jau drīz būs students, — Steņģene, Linumu pierādama, sacīja.

— Ar to vien vis vēl par studentu nevar tikt, kad sadursta ar nazi cepurītei dibenu, — Linums nicinoši sacīja.

— Vai Dieviņ, viņš jau gudrāks par pašu direktoru — tādēļ ienīdēts, ka parādījis vainas viņam un laikam skolotājiem, — Steņģene pastāstīja.

— Un tad tev arī tik vien ir tās jēgas, cik vistas kājā gaļas, ka tici šiem sen pazīstamiem skolu sliņķu meliem! Kad viņš tik augsts un liels mācības, kam tad tādas skolas pavisam vēl vajadzīgas? Šis skolotājiem un pat direktoram vainu rādītājs! Lai nu pielūko, cik tālu ir no vienreiz viena, — tā Linums.

— Kad tu dzirdētu, kādas viņš prot runas turēt godos, — Steņģene pabrīnodamās stāstīja.

— Kas eksāmenos krīt cauri, tie godos lielu lielie runātāji, — Linums pasmiedamies teica.

— Viņi jau abi tādi paši ir ar Plīņu Jeti — abi skoloti, abi gudri, — Steņģene turpināja.

— Jā gan, abi gudri, abiem papirosi zobos, abiem logu stikla brilles, abi skolu nepabeiguši, eksāmenos caurkrizdami, un abi savstarpēji samainījuši matu īsumu ar viņu garumu: agrāk Antonam bij īsi un Jetei gari, tagad — Auguram gari, Jetei īsi, — Brencis zobojās, no darba nekavēdamies.

— Viņš stāsta arī, ka būšot kāda tur vienkopība un visi tikšot bagāti. Kaut jel tā būtu, — Steņģene, kā nedroši vaicādama, runāja.

— Nūja, tad tā taisnība vien tev priekš bagātības dabūšanas, bet, kad jādod kas projām, tad otrādi. Un, ia Augura Antons zinādams vai nezinādāms ir runājis par vienkopību, tad pašiem nevienam nepiederēs vairs nekas, bet bagāta būs tikai valdība un viņas ieceltie kungi, tāpēc, ko dalīt, tad nebūs nekā, — Linums izskaidroja.

— Bet Augura Antons apliecina, ka kungu tad pavisam nebūšot, — Steņģene kā pētīdama runāja.

— Agrāko kungu nebūs gan, bet to vietā celsies daudz vairāk citu par uzraugiem, un pret tiem nedrīkstēs iepīkstēties ne vārdiņa, — Linums sacīja.

— Saproti tad nu, cilvēks, ko kura sacīšana lai nozīmē! — Steņģene izsaucās.

— Nu, kamēr pilnīgi nezini un nesaproti, tikmēr labāk nepriecājies par kaut kuru laimes vēsti, — Linums pamācīja.

— Bet, kad nu visiem visu noņems, no kā lai tad pasaule dzīvo? — Steņģene, kā domās nogrimdama, prātoja.

— Visus dzīs pie vienkopigiem darbiem un uzraugus liks pastāvīgi klāt. Kas cītīgi strādās, tie kaut ko dabūs, kas slinkos, tiem nekā. Un tad lai nedomā vis neviens, šur tur staigādams, laiku kavēt, un ari vēl kaut ko dabūt. Tādiem tūliņ bads klāt, jo par darba stundām vien iztiku dos, cik iznāks, kad atņems uzraudzītāju, augstāku un zemāku valdnieku daļas.

— Nu, un ko tad darīs nespējnieki, kā tie dzīvos? — Steņģene vaicāja.

— Priekš tiem atņems pēc valdnieku un uzraugu daļām un atlikumu dalīs strādniekiem, cik iznāk, — vienādā mērā, lai agrākais kungs vai kalps, lai saimnieks vai piedzīvotājs, — tā Linums joprojām.

— Es jau nu tādā jūklē gan neiešu! — Steņģene izsaucās. — Lai dzīvoju kā dzīvodama, bet par sevi.

— Nu, kad gribēsi mirt badu, tad spiest arī laikam nespiedīs, bet piederēt pašai nekas nepiederēs, ja tik tās skrandas, kas mugurā, — Linums mierīgi stāstīja. — Visu mantu, visus ienākumus valdība saņems savā ziņā. Pati ari nepiederēsi sev, bet.būs jādara, ko velēs, vairāk nekā.

— Vai tad glābšanās vairs nekādas? Vai brīvības tad vairs pavisam nebūs? — Steņģene nepacietīgi uzstāja.

— Ja vienkopību ieved, par kuru tu priecājies, un vien- kopība paliek, tad, protams, ka citādi nevar būt. Bet, vai viņu ievedīs un vai viņa pastāvēs, ja arī ieved, par to neviens nekā nezinām sacīt. Es tev izskaidroju tik to, kas un kāda grib vienkopība būt, ja to ieved, tas Ir viss, — Linums stāstīja pilnā lēnprātībā.

— Tad es labāk pie tiem pašiem veciem grūtumiem, kad jel esi par sevi, — velcies kā vilkdamies cauri! — Steņģene kā iztraucēta izsaucās.

— Nu tad nesteidzies vismaz par tādu laimi gavilēt, kuras nepazīsti. Nedomā, ka mantas dalīšanā būs tikai jāņem vien, bet jādod arī; nedomā tāpat, ka vienreizējs mantas izdalījums pastāvēs vienāds, bet drīz būs nevienādība no jauna un varbūt vēl lielāka; nedomā, ka, mantu kopā salaižot, būs un paliks vienlīdzības taisnība un vieglums, ka nāks pat bagātība un ka necelsies jauna un vēl lielāka kungu kārta, bet domā drīzāk, ka viss var izveidoties gluži otrādi. Bet jāpiemin un jāievēro gan tas, ka, ja nāk dalīšanās vai kopmantas iekārta pie rindas, tad mierīgi mums jāpadodas, ko valdība prasīs un vēlēs, kamēr tā ierīcība pastāv. Viens otrs, rādīdams pretestību, tik pats sevi sadragās, — Linums pabeidza. — Bet es gan, lai vai …

2. Steņģene nedabūja teikumu izrunāt līdz galam,

Steņģene nedabūja teikumu izrunāt līdz galam, jo pašlaik, kad viņa piecēlusies taisījās aiziet, atvērās durvis un ienāca vecais Laķis, sveicinādams: — Labdien šaī mājā! — un nolika skārda spaini aizdurvē.

Brencis Linums kā īstais mājnieks, sveicienu atņemdams, steidzās padabūt sēdeklīti un sacīja Laķim: — Piesēsties nu, tad varēsim parunāties trijatā. Mums divatā ar Steņģa māti sāk valodas gandrīz tā kā pietrūkt. Bet, Steņģa māt, pasēdaties nu vēl, varbūt dzirdēsim kaut ko no krusttēva Laķa.

— Es gan drīzāk vēlētos dzirdēt kaut ko no jums, — Laķis labsirdīgi atbildēja, vēl nesēzdamies.

— Bet nu piesestalies jel vispirms, — Brencis atkārtoja.

— Pateicos, pateicos, — Laķis, mierīgi kabatās meklēdams, sacīja. — Es kā kara vīrs esmu ieradis gan vairāk stāvēt nekā sēdēt, vienumēr virsnieku priekša vien savu ilgo dienesta laiku pavadīdams. Bet nu jau var gan piesēsties arī, īpaši tāpēc, ka, kājās stāvot, nevar satinat tik labi papirosa. Paldies, par sēdeklīti! — To teicis, Laķis apsēdās un pēc kareivju ierašas sāka taisīt papirosu, ietīdams papīra gabaliņā tabaku.

— Tad šitas vīrs gan ir tāds, kas nekad vecs nepaliks, — Steņģene, no jauna apsēdusies un Laķī skatīdamās, iesaucās. — Ūsas gan baltas, bet augums cēls kā jaunekļam, lai gan gadi, kā dzird, atrodas iegājuši tāļu deviņdesmitos.

— Nu, cik vēl tādu jaunekļu parādīs, kas iznesības cēlumā būs viņam līdzīgi, — Linums piebilda.

— Jā, mēs, kareivji, nedrīkstam rādīt gurduma vai nespēka, — Laķis skaidroja. — Lai cik piekusuši, bet virsnieku priekšā vienumēr jāsaslienas un jāsaka: «Prieks cenšoties!» — To sacīdams, viņš mililāriskā veidā pacēla labo roku pie cepures.

— Žēl gan, ka šitādam sava laika cēlam cilvēkam jāpavada viss mūžs tā vientulīgi tās garās kara klausības dēļ un pēdējie vecuma gadi jānotūto vienam pašam kā sila baložām bez sirds draudzības, — Steņģene izsacījās par Laķi un tad griezās pret Linumu. — Bet ko tad tu, Brenc, dzīvo arī bez nekādas laulības laimes? Man tādu dzīvi grūt' redzēt. Vai esi sācis mācīties no Laķa krusttēva?

— Nevis no Laķa krusttēva, bet no Steņģa tēva un citu līdzīgu tēvu laimes, — Linums zobgalīgi atteica.

— Vai tu tādiem pielīdzini sevi? — Steņģene vaicāja. — Ar jums abiem gan neviena nenaidētos un pat es arī nē, — viņa smiedamās piebilda.

— Jaunumā būdamas, jūs visas esat sveramas vai ar zeltu, — Linums runāja, — bet vecumā topat pavisam otrādas. Cik gan būs atrodamas tādas, ar kurām var piemīlīgi satikt, kurām nebūtu vismaz igna prāta, ja arī ne visas naidīgas?

— Vai nu, cilvēks, mūsu pusē vien visas vainas? Gan jau jūsu pusē arī viņu pārpārim, — Steņģene teica pretī.

— Bet kur tad nu beigās tā tava teiktā laime atradīsies, ja arī vainas dažreiz dalāmas uz abām pusēm? — Linums prātoja tālāk. — Tad labāk to laimi turēt tik prātā nekā pēc viņas dzīties.

— Ja nu visi tā sāktu domāt, kas tad būtu no tās posta pasaules? — Steņģene jautāja.

— Tā jau tad vēl vienīgā laime ir, ka daudz nav, kas tā domā, — Linums atteica.

Visi trīs nosmējās, un Steņģene sacīja Laķim, kā atjau-nodama priekšējo sarunu:

— Stāstīt gan tu, Laki, par saviem piedzīvojumiem varētu vai veselām dienām, kaut būtu vien vaļa klausīties. Bet izstāsti jel to, cik ilgi tu nokalpoji un kur karoji?

— To jau nu gan var izstāstīt drīz, tas tiesa, bet, ka, visus piedzīvojumus stāstot, vajadzētu daudz laika, tas arī tiesa, — pirmos dūmus vilkdams, Laķis atbildēja. — Noņemts tiku priekš turku kara un ieskaitīts ķeizara Aleksandra gvardu pulkā, bet izstājos tikai gandrīz pēc trīsdesmit gadu nokalpojuma. Nebij gan pavēlēts tik ilgi kalpot, bet es pats labprāt paliku uz vairākiem dienesta laikiem. Karojis esmu visbriesmīgākās kaujās. Lodes ir gan mani ievainojušas, bet dzīvību taču saudzējušas. Tāds nu vēl kustu, kāds tagad esmu devītā mūža gadu desmitē, Sāds ir mana garā mūža īsais stāsts.

—- Pilns simts jau nu gan tev jānodzīvo, varbūt vairāk arī, — Steņģene prātoja, — lai jel pēc grūtiem un ilgiem kalpojumiem dabū miera dienās arī padzīvoties.

— Man tās miera dienas nav vis nekādas mierīgās, jo stāv uz apziņas rūpju pilnā gādība par abām bārenītēm - māsas meitas meitenēm, kas, kā jau zināt, palikušas bez nekā; un, ja vēl man drīzumā jāaiziet, tad tām jāpaliek vai bez rada raksta. Sevis labad jau vis vairs nav prieka dzīvot, nedz pilna simta gadu gaidīt, kura skaita ari gan vis nesasniegšu, bet to nabaga bērnu dēj jālūdz gan kā Iskijam, lai vēl kādus gadus pieliek, — Laķis runāja pī- podams.

— Par vecāko jau nu gan tev liela bēda vairs nav, tā jau pati sāk kaut ko pelnīt, — Steņģene sacīja. — Pag, kas viņai vārds? Laikam Maja? tā mazākai?

— Tai Katrīna, — Laķis atbildēja. — Jā, bet lielākai stāv lielākas vajadzības priekšā. Caur skolu nu gan esmu izvilcis pa daļai vēl ar pāršūtām mātes drēbēm, bet uz pavasari jāiet dievgalda mācībā, kur nevar laist bērna gluži kā par apsmieklu — vajaga piemērota apģērba, pienācīga apava, kad arī neko lepnu, bet jel lai nav citiem par piedauzību. Tas nu viss man gādājams, bet ar ko? Pašam jāuzturas, un par ziemu vēl abi bērni klāt. Maja pa daļai jau gan savu ziemas iztiku nopelnīja, bet mazam palaidnēnam vēl nekā. Tam jāgādā viss uz skolu līdz. Un viss, kā jau zināms, bezgala dārgs, vai grāmata, vai papīra lapiņa, vai maizes riecieniņš — un kas vien vajadzīgs. Ganos šovasar drusku gan gāja, bet nenieka vēl nenopelnīja-

— To vecāko no jūsu audžu meitām, Maju, es esmu pāra reizes redzējis, uu man tas bērns ļoti labi ietika, — Brencis sacīja.

— Un man tāpat, — Steņģene piebilda. — Viņa tāda mīļa, klusa un labsirdīga. Viņas saimniece reiz bij viņu atsūtījusi sāls aizņemties. Ļoti patīkama meitene.

— Tas tiesa, — Laķis apstiprināja. — Par Maju man bēda nav, tā neceļā neies, bet par mazo nebēdniecēnu diezgan rūpju. Tas var man sagādāt daudz dažādu raižu. Tas ir pavisam citāds putnēns. Par postu, vēl ir ieradusies mājā izspilgusē Jetes jaunkundze ar savu pīpošanu, greznošanos, smaržošanos un citām peļamām ierašām, kuras atnesusi, protams, no piedauzīgām virspilsētas dzīves kārtām. Un tad, līdzko no skolas nāk, tad tik pie Jetes un nevar vien beigt stāstīt, cik Jete gudra, kā māk laist dūmu gredzeniņus no mutes, kā māk dziedāt, kā rokas vēcināt un kājas mētāt, kādi tai gredzeni, kādi spīdulīši karājas ausīs un nezin kādas spices un lentes.

Lai nu šā vai tā, grūtumu tev jau gan daudz, audzējot šās nākamās Plīņu mājas mantnieces, bet pēdējās dienās būs varbūt, kur piemesties pašam ari, — Steņģene sacīja.

— Dievs vien jau zin, kam vēl tiks Plīņi, kam kura cita vieta! — Laķis izsaucās.

— Tā jau nu gan daudzina, ka ilgu gadu nomniekiem vai viņu bērniem muižu ciematus došot, — Steņģene drošināja. — Un ŠO meiteņu vecāki jau Plīņus valdīja līdz beigām.

. — Jā gan, lidz pilnīgai izputēšanai — pats gadiem uz gultas, pati ari savu tiesu.sirdzēja un beidzot tāpat agri nomirēja, kad visa dzīve postā un muižā paņem mantu atliekas par nomu, atstājot divus bērnus kā man par peļņu, — Laķis papildīja Steņģenes vārdus.

— Bet nu bērniem taču tiesība uz māju paliek, — tā Steņģene.

—, Tā būtu gan domājams, bet tā pati puspalaidnīgā Jete rāda arī tiesības uz Plīņiem, kas esot vēl vecākas par šo nomirušā Lūra meiteņu tiesībām, — Laķis skaidroja, —- jo viņas vecvecāki ari tur ilgi dzīvojuši pirms Lūra laika. Bez tam esot laikam Anglijā kāds Jetes tēva tēva pušelnieka dēla dēls, ar kuru Jetes tēva tēvs dzīvojis kopā savā laika Pliņos. Tas braucot uz Anglijas-tirdzniecības kuģiem un esot ari ar vēstuli par Plīņiem apvaicājies. -Viņa -uzvārds laikam Graustiņš, un laikam vēl veca rada Lūru meiteņiem tāpat kā Plīņu Jete man. Tātad nav vēl nemaz paredzams, kam Plīņi tiks un vai paliks nedalīti.

— Nu tad saprotams, ka Jete šās pašas lietas labad vien būs steigusies no virspilsētas šurp, — Linums piemetināja. -— Nāk ari gaidāmās izpildu komitejas vēlēšanas, un pastāvīgi atkārtosies dažādas sapulces, kur priekš sevis varēs zvejot. Ja māja Jetei tiktu, tad viņa nevēlētos nemaz to. paturēt, bet tikai izsist naudu no tās, ko izpalaidņot, tāpēc tādā gadījumā paredzama Plīņu mājas pārdošana.

- Tā tas būs gan, ja Plīņi viņai tiks, — Laķis piebalsoja.— Nākamu ceturtdien jau izdosies varbūt ko nomanīt šaī lietā arī.

— Ak posts! — Steņģene izsaucās. — Nākamu ceturtdien man jātiek miera tiesā, un tad nezin, vai vēlēšanu sapulci vēl pavisam aizķeršu. Kad tik jau nesāk bez manis spriest par Ezermuižiņu. Tā vien jau dzirdu, ka daudzi pēc viņas tīkojot.

— Kā nu nē, kā nu nē, tik jauka vietiņa,— Linums pasmīnēdams piebilda. — Šepat vien jau esam divi:- Laķis un es.. Bet Stērģenieks arī nav necik tāļu, tāpat Tuluks un Remps.

— Stērģenieks, tas palaidņa dzērājs! Lai tik viņš lūko muldēt! Pats savu pe|ņu zina tik noplītēt un tad pēc citu labuma dzīties, — Steņģene dusmojās. — Tie otri divi tādi paši.

— Bet nezin vai par mums abiem tu nekliegsi tāpat? — Linums vaicāja.

- Jūs vis man nekatrs uz kakla nenāksat, to es tik daudz saprotu gan, jūs vis neesat tādi iekārotāji, bet citu nekaunīgu rāvēju ir diezgan bez tā nelieša Stērģenieka. Tur sirdij jākāpj pa kaklu laukā.

— Es jau iztikšu ar to pašu asi garo un pusasi plato zemes gabalu līdzās saviem vecākiem, — Laķis sacīja. — Tur man nevienam nebūs jāuzmācas pēc zemes.

— Un tad es arī vismaz citiem nebāzīšos virsū. Ja kāds brīvs zemes gabals ir, lai dod, ja nav — iztikšu tāpat kā līdz šim no saviem roku darbiņiem, —- Linums mierīgi sarunu turpināja. — Bet ar Stērģenieku un tiem citiem vis tik viegli galā netiksi kā ar šiem mums diviem.

— Nu, lai tie nekauņas lūko vien! Es viņiem likšu visu virsū, ja tik tikšu laikā atpakaļ no miera tiesas.

— Nu, šaī sapulcē par māju un zemes dalīšanas lietām nekā nenospriedīs, bet vēlēs tik izpildu komiteju. Gaidīdami un pa balsu skaitīšanas laiku, protams, šo to runās, bet tas viss paliks tik tāpat kā runāts vien bez izpildījuma, īstenos spriedumus arī šai lietā dos tad izpildu komiteja, — Linums paskaidroja.

— Jā, bet, ko vienreiz iesāk spriest un noteikt, no tā vēlāk negrib vis atkāpties, — Steņģene sacīja pretī.

— Tie tādi spriedēji komitejā gan varbūt neviens netiks, tāpēc par viņiem maza bēda, — Brencis drošināja.

— Bet viņi ar savām iekārošanas iedomām plātīsies tāļāk pa citām vispārīgām sapulcēm, un, kas reiz viņiem prātā iespiedies, to vien daudzinās, kamēr sadaudzinās, — Steņģene turpināja ar aizdomības bailēm.

— Tam nu visam laiks vēl uz priekšu, — Linums uzsāka, — bet, ja par šo vēlēšanas sapulci gribi ko domāt un darīt, tad jādara steidzīgi gan kaut kas cits — jāgādā, lai izpildu komitejā tiek ievēlēti tādi darītāji, kas ne vien ko prātīgu grib, bet arī spēj darīt. Tur jārūpējas sarakstīt tādu izpildu komitejas sastāvu, ka var izdabūt jel balsu vairākumu no krietniem un prātīgiem cilvēkiem, lai tad arī nāk pa starpām dažs šāds, dažs tāds, jo bez tādiem jau ari tas pulks nebūs, kur jāievēl, kā dzird, līdz trīsdes¬mit cilvēku. Nav jāaizmirst, ka citi tagad nestāv vis vairs mierā. Tur atradīsies ierakstīti daždažādi vēlamie, un pie vēlēšanām viss vientiesīgāko sieviešu bars stāvēs Jetes varā, un pati Jete būs arī vēlama. Ko viņa gribēs, to rak¬stīs un droši vien pati sevis neaizmirsīs. Augura Antons gan vēl nav pilngadīgs un ievelēts nevar tikt, bet viņš būs lielākais balsu vācējs no vīriešu puses iepriekš un arī sa¬pulces dienā gari pa āru, gan arī iekšā par rakstītāju un izstrīpotāju. Vecāki cilvēki, paši rakstīt un strīpot vai nemācēdami, vai aizmirsuši un nesaredzēdami, liek tādiem rakstīt, bet nezina pavisam, vai tie izdzēš un ieraksta zīmītēs to, kas tiek likts dzēst un rakstīt, jo tādi dzēsāji un rakstītāji dara, kā paši grib, neviens tiem pakaļ nelūko. Ja nu visa pagasta labklājības lieta nāk nejēgu, palaidņu un postītāju varā, tad zini gan, ka tie darīs, ko iegribēs, un kur tad paliks katram māja vai manta?

— Es nu gan gribētu vēlam jūs abus arī pulkā, ja tik izdotos, — Steņģene uz to sacīja, — bet prāti jau dažādi.

— Linums jau nu var iet, bet man nedz vaļas, nedz iespējas — jāstāv vienumēr darbā, — Laķis atteica. — Uz to vēlēšanas sapulci jau nu gan domāju aiziet un jel savu balsi nodot, bet vairāk gan nedomātu nekā.

— Kādu darbu tad tagad strādā? — Steņģene vaicāja.

— Kāds gadās, — Laķis atbildēja. — Jākulsta lini, jātaisa karotes, jāsien slotas, jātin dažreiz audējiem dzijas spolēs, jānes saimniecei ūdens par dzīvokli, jābrauc brīžam mežā vai jāved siens un šis tas cits.

— Man par sevi jāsaka tas, — Brencis Linums iesāka, — es neesmu vis liedzīgs bijis uzņemties kādus sabiedrības darbus, kad esmu ticis kur aicināts vai vēlēts kā agrāk pagasta vietnieku pulkā vai pie smilšu vezumu skaitīšanas, akmeņu un baļķu atmērīšanas, skolu taisot; bet labāk taču ir darīt savu darbu mierīgi mājā nekā jēgties pa sapulcēm un sēdēm valdību lietās.

— Steigšos jau nu gan ceturtdien, ja tik vien no tiesas tiktu laiku vaļā, — tā Steņģene, uzceldamās un ar savu rūtaino sedzeni apsegdamās, beidzot vēl nosacīja.

— Bet kāda lieta nu tev atkal tiesājama ir? — Linums vaicāja.

— Algas lieta ar pērno puisi Vernuli. Viņš nogulēja pusotras dienas, neiedams pie darba, un negrib necik atlaist no algas. Redzēs, ko izspriedis. Nu, ar Dievu! Bet kad lai es nāku pulkstenam pakal?

— Ar Dievu! Jā, nākt vari rītvakar. Bet tad atnes arī ziņas, ko vēlēšanu lietās būsi darījusi, — Linums sauca pakaļ, viņai aizejot un durvīs esot.

— Daudz jau nu gan apsolīt nevaru, bet varbūt izdosies ar vienu otru parunāt. — Pēdējos vārdus Steņģene sacīja, vēl klebiķi rokā turēdama uz durvs aizvēršanu, kad bij no abiem sarunas biedriem, roku sniegdama, atvadījusies, bet vaļējās durvīs bažījās vēl: — Diez, diez vai būs vien tie jaunie laiki tik jauki, par kādiem viņus daudzina?

— Jā, jā! Tās gaviles negrib vis vairs tik jauki skanēt izejot, kā skanēja ienākot, — Linums, kā viešņu pavadīdams, vēl piemetināja,

— Un kas tad tās par gavilēm viņai bij? — Laķis vaicāja, tiņādams otru papirosu.

— Gaviles bij par mantas dalīšanas padzirdējumiem, ka nu bagātība nākšot ari viņas stāvokļa cilvēkiem un, protams, viņai pašai arī. Bet, tuvāk padomājot, iznāca tā, ka viņai drīzāk būs no sevis citiem jādod nekā no citiem jādabū, un tad apcirtās pavisam otrāda, — Linums stāstīja.

— Taī ziņā jau viļas visi, kam kāda manta ir un kas tad arī vēl cerē uz dalīšanas labumiem, — Laķis piebilda uzceldamies.

— Un, ja dalīšanu ieved, tad jādala ik dienas, jo vakarējais dalījums rītu vairs nederēs. Tad jau būs nevienādība no jauna un ja ne vēl lielāka dien' no dienas, un drīz nebiis vairs, ko dalīt, it nekā un apstāsies viss, — Linums ar to pabeidza sarunu,

Laķis paņēma no aizdurvs savu spaini un, to Linumam dodams, sacīja: — Se, ieliec tam dibenu vai arī tik aizlāpi caurumus dibenā. Rītu atnāks Maijēns pakaļ.

Linums apskatīja spaiņa dibenu pret gaismu un sacīja: — Tie caurumi nav gan lieli, varbūt izdosies tos aizlodēt. Labi, labi, rītu pēc pusdienas var nākt.

Viens pats palicis, Linums vēl pie sevis runāja attiecībā uz Sieņģenes tiesāšanos ar pērno puisi: — Nepraša! Tu tiesāties ar to izveicīgo un apķērīgo Vernuli! Viņš tevi var ietināt pat tādos tiklos, ka nezināsi, kā iztiņāties. Dzirdēsim ar laiku.

3. Svētdien Laķis, no baznīcas atnācis,

Svētdien Laķis, no baznīcas atnācis, ieturēja savu visvienkāršāko auksto pusdienu, ko Maija bij viņam uzlikusi, kad ieskrēja istabā žirgtā, mazā Katrīna jeb, kā Laķis viņu sauc, Katrēns un sāka viņam stāstīt nevaldāmā straujumā:

— Kad tu redzētu, vecais krusttēv, kādi Jetei vēl vieni kleiti skaistāki par visiem citiem! Viņa tos glabā taī līdzatvestā savādā savāžamā lādē un uzģērba, tik tā kā mums ar Maju parādīdama.

— Nezin vai tik man gribētos vien tādos kleitos skatīties? — Laķis, tāpat mierīgi ēzdams un uz stāstītāju nemaz nepagriezdamies, sacīja.

Meitene abām delnām apņēma, kā bērnišķīgi ieradusi, Laķa kreiso roku kalnpus elkoņa un steidzās stāstīt lāļāk, pa reizei pagrandīdama saņemto roku, kad manīja, ka vecais krusttēvs negrib vis diezin cik vērīgi viņas brīnumu stāstos klausīties: — Gribētos gan, gribētos gan! Kad tu redzētu, kad tu redzētu! Visi tie kleiti vienos zeltainos mirdzumos no vietas. Klausies jel, vecais krusttēv! — Pie šiem vārdiem meitene krietni sagrandīja Laķi, ko viņš arī ļāva ar mieru un labprātību notikt, kā laikam ari citos līdzīgos gadījumos būs bijis ierasts.

— Jā, jā, meiten, palaidnēn, es dzirdu arī bez klausīšanās, — vecais atteica — tāpat ar vienaldzību un nekā nelikdamies vērojot.

— Tad nu garums tiem kleitiem tikai pāri ceļgaliem, krūtis šitik zemu plikas, pret muguru arī plika vieta, lūk, šita šauri salaista uz leju. — To sacīdama, stāstītāja, atlaidusi Laķa roku, izrādīja visu pie sevis pirkstiem. — Un tad zeķes ar zeltainām strīpām, kurpītes sudrabotas, ar zelta sprēdzītēm virsū. Bet tu jau, vecais krusttēv, manī nemaz neklausies! — To sacīdama, viņa sakampa atkal vaļā palaisto roku kā pirmāk un sagrandīja vēl vai stiprāk..

Vecais par to nerādīja joprojām nekādas nepatikas, bet vēl pasmējās, sacīdams: — Diezgan, diezgan! Nu jau visu zinu ari neklausīdamies.

Pasmaidīja arī Maja, kura pa to starpu bij ienākusi un līdza dzirdējusi ar dedzīgu aizgrābtību stāstāmos māsas brīnumīgos stāstus.

Laķis, ēst pabeidzis, salika brītiņu roku rokā un tad sacīja Majai: — Nokop nu, meitiņ, galdu un tad ienāc atpakaļ paklausīties, ko es stāstīšu savu reiz.

Maja pasteidzās padarīt, kā velēts, un Laķis pa tam satiņāja sev papirosu un sāka iepīpot.

Kad Maja bij atpakaļ un apsēdusies, tad Katrēns, kā ierasts, nometās ceļos pie vecā krusttēva, atspiedās ar elkoņiem viņam uz ceļgala un sacīja: — Stāsti nu, vecais krusttēv!

— Gara jau mana stāstīšana šoreiz nebūs, bet vairāk tik tāda kā līdzība. Kad tu, meitēn, stāsti, brīnodamās par Jetes vizuļainām rotām, tad man nāk prātā, ka siltās zemēs ir arī tādas briesmīgas čūskas ar spīdulīgām zvīniņām, kas zeltaini mirdz un pievilina citus vientiesīgus dzīvnieciņus, kas tad tiek nodzelti.

— Vai tā! Vi die! — Katrēns iesaucās. — Vai tu tādas redzēji, kad karā biji?

— Redzēju gan.

— Ko viņas darīja? Vai virsū lēca?

— Nāca mīlīgi pretī.

— Ak tad nāca pretī! Ko tad tu darīji?

— Gāju ar līkumu apkārt.

— Ak tad gāji apkārt! Tas gudri gan! Ko tad viņas?

— Griezās pa brītiņu atpakaļ.

- Ak griezās atpakaļ! Un ko tad tu atkal darīji?

— Gāju atkal ar līkumu apkārt.

— Ak tad gāji atkal apkārt! Tas gudri gan.

Maja šad tad viegli pasmīnēja par Katrīnas vientiesīgiem izsaucieniem.

— Tā visiem dzīves vilinājumiem un kārdinājumiem es centos iet ar līkumu apkārt, — Laķis vēl sacīja.

— Tas gudri gan.

— Nu tad darāt «gudri» jūs, bērni, arī tāpat. Nereti aiz pasaulīgu rotu spīduļiem slēpjas briesmīgs nāveklis jaunām dvēselēm.

To sacīdams, Laķis paglaudīja Katrēnarn galvu, un varēja redzēt, ka tas bērns viņam ļoti mīļš, lai arī to saukāja gan par palaidnēnu, gan par negantēnu, bet arī tie bij tikai drusku apslēptu mīlinājumu vārdi. — Celies nu augšā. — Laķis beidzot sacīja, paceldams meitenēm! aiz paduses. — Man šoreiz vairāk nav, ko stāstīt. Tik paturat vien lo pašu labi prātā un pārdomājat arvien no jauna.

— Tas gudri gan, — mazā piecēlusies vēl apstiprināja, kā pamācību nobeigdama.

Caur baltām ūsām varēja nomanīt pasmīnam ir veco krusttēvu.

Maja, pie pēdējā Katrīnas gudrības apliecinājuma arī vēl pasmaidījusi, sēdēja nopietni domīga, un varēja redzēt, ka viņa vecā krusttēva līdzību saprot jau daudz dziļāk par pilnīgi vēl bērnišķīgo māsu.

Pašreiz ienāca no otras istabas Jete pilnā svētku rotā ar tievu, kūpošu papirosiņu starp smalkos, baltos cimdiņos tērptiem pirkstiem un tik lielu platmali galvā, ka, pa durvīm ejot, galva bij jāpiešķiebj, lai malas nesamestos stenderēs.

Ar vieglu galvas palocījumu Laķi pasveicinājusi, viņa nievātnīgi vaicāja: — Ko tad nu atnesāt no tās baznīcas?

— Atnesu gan dažas dārgas mantas — gan ne skārdu spīduļainas, ar ko bērnus kairināt, gan bez ārēja greznuma, bet ar iekšēju patiesības svaru.

— Nu tad sakāt viņas, lai es arī dzirdu, — Jete lepni uzsauca.

— Pirmā ir tā, ka grēki sodībai nespēj izbēgt, lai arī iesākumā tiem cik vieglas kājas, — Laķis atbildēja.

— Un tālāk? — Jete vēl ar lepnumu vēlēja.

— Tālāk otra ir, ka augstprātībai zemu jākrīt.

— Vai vel kāda? — tā Jete turpināja vaicāt, bet vairs ne visai lepnīgi, turpretī tikai tā, it kā rādīt gribēdama, ka nejūtas pazemota.

— Jā, vēl ir gan, — Laķis mierīgi atteica, uz Jeti maz paskatīdamies.

— Nu tad sakāt jel to ari!

— Tā skan tā: uzvara pieder nevainībai!

Jete sajuta labi, ka visas šās mācības tiek zīmētas uz viņu vien, tāpēc, gribēdama mazināt jel viņu nozīmi, sacīja: — Daža no tām jau veca un aprasta.

— Bet neviena nenovecojas — tāpat kā saule pie debesīm, kas gan nezin cik veca, bet neklūst nespožāka, un nevienam viņa nav apnikusi. Tāpat nenovecojas un neapnīk arī patiesība un nezaudē nekad sava svara, tāpēc nevar likt ari nekad pārāk daudz atgādināta. — To sacījis, Laķis pagriezās uz abām meitenēm, laipni vēlēdams: — Jūs ejat padzīvoties pie viņļaužu meitenēm.

Abas meitenes tūliņ klusām izgāja. No tā varēja redzēt, ka viņām ikviens vecā krusttēva vārds pildāms ar labu prātu un bez vilcinājuma.

Jete, kas iesākumā bij gribējusi Laķi paniecināt un pazemot, sajutās ļoti vīlusies un pati ar viņa gara spēku un attapību nostumta pavisam pie malas un nu atradās ar sevi nemierā. Bet, gribēdama to sajūtību slēpt un nerādīt,

ka jājūtas pazemotai, sacīja: — Es gribēju Maju vest līdza uz saviesībām kaimiņos, bet jūs aizsūtījāt projām.

— Vai tad vēl nav diezgan, ka pati esi nogājusi neceļos, nu vēl nabadzīgu un līdz šim godīgu un nevainīgu bērnu vilki arī līdz?

— Es viņu apģērbtu, ja pašai nav, un sataisītu, ka pienākas, — tā Jete ar pacietību.

— Jā, ar taviem palaidnības un apgrēcības greznumiem bērnam par samaitāšanu un pasaulei par apsmieklu, — Laķis sacīja.

— Vai uz viesīgu vakaru ejams tā kā uz ganiem? — Jete, nopurinādama papirosa pelnus, lepni vaicāja.

— Tādai viesīga vakara iešanai, kādus tu turi cienā, ir daudz ko pretī runāt, — Laķis domīgi atteica.

— Nu tad sakāt! — Jete uzsauca.

Kāda tur drošība par kārtību un pieklājību? —- Laķis vaicāja. — Valdības ieceltās un labi iekārtotās biedrībās cita lieta. Bet šitādos pašu sarīkojumos, nu, ja vēl visi ir tur godīgi cilvēki, lai tad kā būdams, bet, ja atrodas vien pulkā kāds nekrietns, bez kādiem tādi viesīgi vakari nekad nav, kura godīga jaunava tur var droša būt pret goda aizskārumiem, un kāda tur izprieca, kur vismaz godu jūtošai dalībnīecībai jāstāv vienās bailēs, ja arī neceļas vēl lielākās piedauzības?

— Tādi nekrietnie jāizraida, — Jete atbildēja.

— Jā, bet kas būs tie izraidītāji, kur nav nedz biedrības kārtībnieku, nedz policijas? Un vai tādi ar labu ies, būdami, kā arvienu, iereibušies?

— Viņus tad var boikotēt, kad neviens ar tiem neielaižas un neviena nepieņem uzaicinājuma uz deju, — Jete sacīja.

— Būs gan tādiem bail no boikota, kas tikai mīl kaut kuru aizskart un gānīt un īpaši pret jaunavām negodīgi būt! — Laķis atteica, pagriezdamies drusku iesāņus.

— Tādiem tad es krauju par ausi, — Jete sacīja ar lepnumu.

— Un vai viņi nevarēs kraut tev pretī vēl daudz citādi, nekā tu viņiem ar savu cimdaino ķepiņu? — Laķis vaicāja. — Tādi tad ies gan tev uguni rādīt, kad pirmā būsi situsi; un kāds gods meitai kauties un iet pavisam tādā pulkā, kur jākaujas? iedomāt jau nu gan varam labāko gadījumu vēl tādu, ka ari šāda gara cilvēki kautrētos sist sievietei pretī, bet kas tad nu bus viss tāds viesīgs vakars cits kā izkaušanās bļaurigu dzērāju barā, no kura īpaši jaunavām jābēg?

— Tur jau taču būs arvienu lielums krietnu vīriešu, kas sievietes aizstāvēs, — Jete prātoja.

— Tad jau arī tāpat vien jānotiek, kā nupat sacīju un kā daudzreiz no tādiem vakariem dzird, ka tie beidzas drīz ar izkaušanos, — Laķis teica pretī. — Sievietes pret neliešiem aizstāvot, cits nevar izcelties kā kaušanās. Un tad nu tiek gan godīgiem meitenīšiem izprieca tādā briesmu pulkā, kur nāk vēl bailes klāt par drošu tikšanu mājās!

— Godīgie puiši jau labprāt pavada, — Jete piebilda.

— Lai nu tādi vientiesīgi bērni izzina ikkura pavadītāja godīgumu un kas kuram var prātā būt! — Laķis runāja tālāk. — Uz kārtīga biedrību izrīkojumiem pietiek, kad meitām iet līdz māte vai kāda krustmāte īsti drošas mājās tikšanas labad, bet uz šādiem savvaļības sapulcējumiem, ja turp pavisam kāda jaunekle laižama, vajadzētu būt no mājas kāda vīrieša par aizsargu un pārvedēju mājā.

— Man Maju gan varētu uzticēt gluži droši, — Jete uzsāka vēl, gribēdama Laki pārliecināt par savu neesošo sirds skaidrību un krietnumu.

— Ja ari tā būtu, — Laķis atbildēja, — kam gan es noticēt nevaru, un ja tas bēdīgais bāra bērns nebūtu savā apģērbā tik visai nabadzīgs, — Laķis tā pa mazu brītiņu uzsāka.

— nu, bet jūs vedat viņu taču tādu pašu arī uz baznīcu, — Jete iekrita spēji Laķim valodā, domādama esam iespiestu viņu tādā kaktā, no kura tas viegli laukā netiks.

— Aha, — Laķis droši atsaucās, — tā lieta pavisam citāda, kādas tu nesaproti. Dieva priekšā vari iet, cik nabadzīgs būdams, ja tik tīrība, jo viņš uzlūko tik cilvēka iekšieni un neatraida neviena nabaga viņa nabadzības dēļ, bet cilvēku acis turpretī prot pazīt tikai ārpusi. Gan jau redzēsi, kā šovakar puiši lips ap tevi ka mušas ap medus trauciņu tavas greznās ārpuses dēļ, lai iekšiene kāda būdama; bet uz tādu nabaga bērnu neviens nepagrieztu ne acu. Un, ja saģērbtu viņu tādās rotās, tad tai būtu tikai āksta nozīme. Vienādi kā otrādi apkaunojumā: nabadzībā — neievērots, nievāts, greznumā — griezes bērns pāva spalvās. Un, turpretī ja tu ieietu tāda, kāda tagad esi, īpaši kādā lauku baznīcā, tad būtu tur savukārt par piedauzību, kamēr, kā jau sacīju, viesīgā vakarā nezinās puiši, kā pēc tevis sacensties. .

— Bet pag, taču laikam ir tāda līdzība, ka kādu nabagu lika iemest cietumā tāpēc, ka tas, ielūgts būdams, gāja kāzu dzīrēs ar savu nabadzīgo apģērbu; un tu saki, ka Dievs nabadzīga apģērba dēļ neviena neatraida, — Jete teica pretī, — bet kā nu tas saskan ar jūsu skaidrojumu?

— Ak tā! Labi gan, ka tu šo lietu piemini; un, ja man šās līdzības izskaidrojums nebūtu zināms un prātā palicis no mana mācības laika, kur mācītājs to izskaidroja, tad man patiesi nebūtu spējams tai lietā tev nekā atbildēt — bet tagad to varu. Tur manā mācības laikā arī izcēlās runa par šo līdzību — kāda tur taisnība, kad pa visām celmalām nabagus aicina uz ķēniņa dēla kāzām, un, kad aiziet tāds, kas nevar cienīgi apģērbies būt, tad tāds metams galējā tumsībā. Izskaidrojums tur ir šāds. Seno austruma zemju valdnieku priekšā nav varējis iet neviens savās paša drēbēs, bet vajadzējis ikkatram priekšistabā savus apģērbus pārmainīt pret valdnieka dotām drēbēm, kas tur jau gatavas izliktas stāvējušas, kālab nācējiem bijis tik vien jāpārģērbjas bez pašu gādāšanas. Un, ja kāds ir ticis vainots, ka viņš atrodas bez goda drēbēm, tad tas nevis tāpēc, ka viņam tādu trūcis, bet tik tāpēc, ka viņš kūtrs bijis tajās ietērpties. Šās līdzības satura izskaidrojums gluži īss: ar paštaisnību Dieva priekšā nevar rādīties, bet tikai pestīšanas rotā, kas visiem gatava pelnīta. Arī tev tas jāsaprot un jātur vērā.

— Man tādi pelnījumi bijuši nebijuši, es dzīvoju arī bez tiem, — Jete nievātnīgi atcirta, paskatīdamās zelta pulksteniņā virs rokas, un tad kā iztrūkusies izsaucās: — Es te stāvu, nieka tenkās klausīdamās, kad laiks manai iešanai jau pāri.

— Nu, nu, nebīsties nemaz, Antons tevis gaidīs vai līdz ritam, — Laķis zobgalīgi mierināja.

—- Kā jūs varat piemest man Antonu? —- Jete strauji uzsauca.

— Patiesībai nekā nevar darīt, viņa paliek patiesa, — Laķis lēni turpināja. — Bet man tik vēl beigu vārds tev jāsaka šai sarunā. Pirmīt tu iekriti man teikuma vidū un es nepaguvu izsacīt to līdz galam. Man sakāms vēl tas, ka vismaz pirms dievgalda mācības laika nevienai meitai nav ejams viesīgos vakaros. Un, ja tu nebūtu augusi tik visai lielā savvaļībā un gājusi, kad un kurp gribējusi, jau savos meitenes gados, tad tu nebūtu vis palikusi ar tik aptumšotu dvēseli, kāda tagad esi, ko apliecina tavi pēdējie vārdi par pieminētā līdzībā rādītiem pestīšanas nopelniem.

— Ne man nekādi pestīšanas nopelni iedoti, ne iedos — un vai tie pavisam būtu vai nebūtu. — To sacījusi, Jete nosvieda izpīpotā papirosa galu Laķim pie kājām un taisījās aiziet.

— Staigā tad nu arī, meit, tālāk savu uzsākto pazušanas ceļu, kad tu uz viņa jūties tik cēla un droša, lai gan es saredzu tur tālumā briesmīga tumšuma šausmas. Bet, kad tu kādreiz uz viņa atrodies nelaimes izmisumā, vēl tad jel iedomā to, ka arī priekš tevis ir Golgātā kāpts.

— Gol.., Golgātā! — tā Jete nostostījās, un likās, ka arī par Golgātu viņa gribēja izsaukt kādu zaimu vārdu, bet taču atrāvās, un uz acumirkli pārlaidās pār viņas seju viegls kā baiļu bālums, un viņa pagriezās uz aiziešanu. Laikam Laķa dziļās nopietnības pilniem vārdiem bij jel šis acumirklīgais iespaids.

Jetei ātri durvs rokturi saķērušai, Laķis sauca vel viņai pakal- — Nesteidzies tik visai ātri, ka neizgāz ar cepures malām durvs stenderu — veca māja..

— Ļe, le, ļe, — Jete atgriezusies atmēdījās. — Kas jums bēdas par manu cepuri vai par šo māju! Plīņi būs mana māja un piederēs man ar visām stenderēm, tik kravājaties pie laika projām. Abas tās nabaga meitenes es ņemšu līdz uz virspilsētu, lai viņas te jūsu nabadzīgā gādāšanā pavisam nenonīkst. Man arī viņas radnieces, lai gan tālākas. Tiem, tādiem muļķīšiem, šai stāvoklī nevajaga nekādas mājas. Papriekšu vajadzīga izglītība. Tādēļ metat pie laika Plīņu mājas dabūšanas domas pilnīgi pie malas un nepūlējaties veltīgi tāļāk ar tām.

To izsacījusi, Jete ātri un cēli aizsteidzās.

4. Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labo pusi zemāk pavirzītu

Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labo pusi zemāk pavirzītu melnu studentiska veida cepurīti, kurai patiesi dibens bij studentiski sadurstīts, kur ikkatram dūrienam jānozīmē kāds ticis alus vakars līdza dzīvots.

— Sveika!

— Sveiks!

Jete tūliņ droši pieķērās Antonam pie kreisās rokas, vaicādama: — Vai tu jau ilgi še?

— Būs vairāk par pusstundu.

« — To jau es arī nomanīju, — Jete atbildēja. — Mani nokavēja tas vecais kraķis Laķis ar savām man tik riebīgām atgriešanas tenkām.

— Kas tevi piespiedis viņās klausīties? — Antons lepni vaicāja. — Raidi viņu strupi no sevis nost!

— To es saprastu gan un raidītu arī, — bij Jetes atbilde, — ja tur nebūtu kāda cita lieta, kuras labad man jāpaciešas.

— Un kas tā tāda lieta? — Antons ziņkārīgi vaicāja.

— To turu kā noslēpumu pie sevis vien un nedrīkstu nekā stāstīt.

— Un no manis tev arī tad kas jāslēpj? — Antons nepatīkami piezīmēja. — Tad, protams, es arī tev nevarēšu ar visu uzticēties.

— Nav jau tāda lieta, kur jārunā būtu par kaut kādu aizdomīgu neuzticēšanos, bet tikai tāda, kur manu nodomu nekam nevajāga zināt kā tikai man pašai.

— Vai es jau esmu no tevis kaut ko izpļāpājis? — Antons vaicāja.

— Līdz šim nekā neizpļāpājama mums nav bijis, jo mūsu samīlēšanos redz un noprot jau visi, pat tas pats vecais Laķis ari, ko izmanu pat no viņa kodīgām piezīmēm pret mani, — tā Jete, — bet, ja tu domājies būt visai stiprs mutes turētājs un nekam nekā neizpaust: par maniem nodomiem, tad varu arī stāstīt.

—- Tad nu man vajadzēs pat vai zvērastu dot, — Antons atteica,

— Nu, goda vārds jāieķīlā gan, — Jete atsaucās pasmiedamās.

— Kad man tik grūti pērkami tavi noslēpumi, tad labāk, es no tiem atteicos, — Antons piebilda ar nomanāmu nepatiku, bet arī gan ar nepārvaramu ziņkārību.

— Nu, nu! Vai nu jau tādēļ mūsu starpā lai paliktu plaisa? — Jete mierināja. — Tikai klusēšanas apsolījums gan man jādzird.

— Nu tad dzirdi ar! — Antons izsaucās. — Bet, pirms tu iesāc stāstīt, mums jāiepīpo.

— Tiesa gan, — Jete piekrita.

Abi apstājās, sapīpoja, un Antons uzsauca: — Tad stāsti nu! — Un viņi sāka lēnām gaitu turpināt.

— Tu ari zini, — Jete uzsāka, — tagad nāk tādi laiki, kur zemi piešķirs visiem, kas viņu vēlēsies un kam būs tiesība to dabūt; un tiesība būs uz to tiem, kas ilgi kādā mājā dzīvojuši, vai viņu bērniem,

— Nu, tad tavi vecvecāki jau Plīnos ilgi ir dzīvojuši, kā man zināms, tāpēc rinda tev droša uz Plīņu dabūšanu.

— Tad gan, ja pret mani nebūtu nekādas sacensonības, bet ir citi prasītāji ari ar tiesībām, — Jete stāstīja.

— Un kas tie tādi? —Antons vaicāja.

— Nu, tas pats nepanesamais Laķis priekš savām māsas meitas meitenēm. To vecāki ari ir dzīvojuši Plīņos pēc maniem vecvecākiem un vēl ilgāk par tiem. Bet kā pušelnieki pie maniem vecvecākiem arī Graustiņu ģimene, kuras pēdējais loceklis ir kuģinieks ārzemēs, tāpēc maz domājams, ka viņš daudz rūpēsies par Plīņu mājas dabūšanu. Un, ja viņš arī kustētos, tad to es drīzāk dabūtu pie miera.

Bet lielākie grūtumi būs ar to pašu Laķi un viņa audzēknēm.

— Vai tās ir tās nabadzīgās Lūru meitenes, laikam Maja ar Katrēnu? — Antons vaicāja.

— Jā, jā, tās pašas, — Jete apliecināja,izlaizdama kuplus dūmus, — un caur to veco pagāna Laķi tie nieka meiteņi ir mani lielākie sacensoņi uz Plīņu mājas dabūšanu.

Un kur tad nu tie tavi noklusējamie noslēpumi, par kuriem mani tik ļoti zvērināji? — Antons vaicāja. — To visu jau, protams, zina ikkurš, tāpēc nesāc apvainot mani, it kā kad es to būtu stāstījis.

— Klusu, klusu! Līdz šim par noslēpumiem nav vēl runāts, bet nu tiem jānāk, — Jete, pazeminādama valodas skaņu, atbildēja.

— Nu, un ko tad tu domā darīt?

— Jālūko jel sacensību dabūt pie malas, — Jete paklusu atteica.

— Un kā to izdarīt?

— Tas man pašai jāzina.

— Bet sacīt tu man joprojām negribi.

— Drošs jau vēl nekas nav nodibināts, tikai domas, Jete kā kavēdamas atbildēja. — Ja nebūtu tik tā paša posta Laķa tiem muļķa meitēniem priekšā, tad tie būtu bez kavēkļiem manā varā.

. — Nu un tad? — Antons pētīja arvien tājāk.

— Tad es domātu vispirms ņemt viņus projām līdz uz virspilsētu un tur raudzīt, kas darāms pēc tam.

— Bel tad jau tev pašai viņi jāuztur. Kas cits ies vairs gādāt? — Antons prātoja.

— Tas tiesa gan, bet ne uz ilgu laiku, — Jete teica. — Es drīz gādātu aizdot tos muļķēnus tālākai rīcībai, lai iepriecina ar gaidāmiem dzīves jaukumiem un priekiem, lai var aizsūtīt varbūt pat vai uz jauno pasauli, pāri lieljūrai vai citur uz dienvidiem, kur tad nedziedātu pakaļ neviens gailis. Es izsistu vēl labu kapitālu, kas man pašlaik ļoti vajadzīgs, un atsvabinātos no līdzcensības uz Plīņu māju, tverot tādā ziņā divas mušas ar vienu sitienu. — Nu tad tev vismaz galvenā kārtā būs jel saprotamas manas slēpjami turamās domas.

— Un ko tad tu darīsi ar Plīņu māju, ja to dabūsi? — Antons pratināja Jeti arvien vairāk. — Vai tad ņemsi mani iegātņos?

— Dzīvot es negribu laucinieku garlaicībā un grūtībās, — Jete jautri atbildēja. — Pilsētu dzīve daudz labāka.

— Ja tikai nauda ripo ik dienas saujās, tad labāk gan, — Antons piebalsoja. — Bet tad jau man uz iegātņiem nekādas cerības.

— Iegātni es nevēlētos ņemt, bet labāk tikt izprecētai uz citurieni, — Jete atteica. — Tālab gādā pats dzīves vietu un ienākumu stāvokli un aicini mani turp, — Jete atteica ar nomanāmu lepnumu. — Bez tam man vajadzīgs būtu par Plīņiem dabūt caur pārdošanu tūliņ naudu. Mana dzīve to prasa.

— Nu, bet vai tu jau esi rūpējusies gādāt, ka tie meiteni ietu ar uzļāvibu tev līdz? Citādi nebūtu iespējams viņus dabūt projām, — Antons aizrādīja. -

— Šodien es uzģērbu vienu no saviem izrāžu apģērbiem, lai varētu tāda parādīties. Mazā priecājās gan bez gala, bet lielākā palika neiekustināma un atturīga. Tomēr cerēt jau var, ka ar laiku izdosies iesildīt arī to. Es jau vēl gribēju atvest šodien ari līdza lielāko šurp uz viesigu vakaru, saģērbtu vienos no maniem apģērbiem, bet tas pats vecais jau aizliedzās laist lidza, izskaidrodams apmēram, ka ar tādām rotām viņa būtu palikusi par izsmieklu un ka priekš mācības laika neesot neviena meita laižama uz viesīgiem vakariem.

— Dzird, ka nākamu pavasari iešot mācībā. Tad pat jāiet man arī. Tēvmāte ilgāk vairs neatļauj. Jau tā kā tā man divi gadi nokavēti aiz skolām, — tā Antons.

— Bet tad lūko viņu piedabūt pie prāta tam vecam kraķam vairs neklausīt, tik lai saprot griezties pie manis pēc dzīves laimes, — Jete piekodināja.

— To nu ievērošu gan, ja tik klausīs vien, — Antons domīgi atteica.

— Nu, tik daudz tev jāsaprot, — Jete uzsauca. — Jo jauns, izveicīgs kavaliers spēj aizvest kaut kuru vientiesīgu meiteni, kurp vien patīk, ja arī ne uz reizes, tad pamazām. Un divās mācības nedēļās pa vaļas laikiem izdevības diezgan. Ja koks uz viena cirtiena nekrīt, tad tāpēc darbs jau nav jāatmet pie malas.

— Nu, redzēsim, kā veiksies. — Ar šiem Antona sacītiem vārdiem rādījās līdzšinīgā saruna par pabeigtu, un brītiņu arī gājēji soļoja līdzās klusēdami. Pirmie papirosi bij ari izpīpoti, un tagad iesāka kūpināt abi otru pāri.

— Jā, bet vēl par vienu lietu ejot jāparunājas, — Jete kā atcerējusies sacīja. — Tur pulkā jau izdevības nebūs sevišķām sarunām, jo kas zin kādas kuram domas. Dzirdējis jau tu arī būsi, ka nākamu ceturtdienu būs izpildu komitejas vēlēšana.

— Dzirdēts ir gan, — Antons puslīdz kā garlaicīgi atteica.

— Nu tad zini, ka šis gadījums nav jāpalaiž miegā, —- Jete Antonam kodināja. — Kādus ievēlēs, tādi darīs, kā gribēs. Jāiet ne tikai pašam, bet domu biedri jādabū Iīdza, cik jau vien iespējams.

— Tur jau būs, protams, arī kandidātu saraksti no dažām partijām, un ikkatram jāzina, pie kura saraksta turēties; to mēs taču abi zināsim, — Antons atbildēja. — Bet es jau gan šogad vēl balsošanas tiesības nedabūšu.

— Savas viena paša balss nodošana nenozīmē pavisam tīk daudz, cik nozīmē balsu sadabūšana pa vēlētāju pulku. Tāpēc tavs uzdevums ir gādāt, ka man nāk balsis samērā no vīriešu puses arī. Par balsīm no sieviešu puses rūpēšos gan es pati. Bet, ja mani izgāz, cauri, tad tava vienaldzība vainīga un tad lai draugi vairs esam vai nē!

— Darīšu, ko varēšu, — Antons kā uztraukts apliecināja. — Bet līdz šim tas uzdevums no tavas puses man vēl nebij nācis.

— Es nu gan pirmāk domāju, ka to tu sapratīsi no sevis, jo sarakstā mans vārds būs arī, bet labāk jau gan ir, kad tiek aizrādīts vēl klāt. Manis ievēlēšana man divējādā vai pat trejādā ziņā svarīga. Vispirms man vajadzīgs ienākums, jo izpildu komiteja, protams, nebūs bez prāvas algas un, še būdamai, man citas pelņas nekādas nav, un tad Plīņu mājas lieta tādā ceļā man var grozīties daudz vairāk par labu, nekā kad nestāvi nekādā attiecībā pret pagastu. Un tad vēl zemes tīkotāji arī Sapratīs griezties pie manis— un ne bez nekā.

5. kur tad nu tās jaunkundzes kavējas, ka nenāk iekšā

-kur tad nu tās jaunkundzes kavējas, ka nenāk iekšā? kāds no viesīgā,vakara dalībniekiem — jaunekļiem vaicāja citiem.

Otrā galā pie saimnieces viņu ir laikam krietns pulciņš, bet varbūt vēl kas gaidāms, —. kāds cits atbildēja.

— Var arī būt, ka gaida no mums ejam un ieaicinām šurp? — vēl kāds piezīmēja. ;

— Pag, iesim visi un ievedīsim ikkurš vienu, tas būs tā sevišķi pieklājīgi! — kāds, attāļāk būdams, atsaucās.

Visi to priekšlikumu,pieņēma uņ izsteidzās uz apdzīvoto mājas galu. 1

Drīz sāka arī nākt atpakaļ jautru pāru rinda ar smiekliem un jokiem.

Vienam, puisim bij pietrūcis jaunavas — tas ieveda līdza mājas saimnieci, pavecīgu, cienīga izskata māti. Viņa sarunādamās apgāja ar savu ievedēju izstaigu gājienā reizi apkārt, tad apstājās un sacīja visai aprindai: — Nu, mani mīļie, jaunie kaimiņi! Izpriecājaties godīgi un pieklājīgi šaī mūsu mājas tukšā galā un, kad laiks, tad ejat atkal visi Uz mājām ar jautru un labu prātu. To novēlu jums visiem no sirds. Bet tevis, mans ievedēj, ir gan man žēl, ka esi jāatstāj nepārā. Nu, var jau gan būt, ka priekš tevis arī vēl kāda jautra kaimiņiene ierodas.

— Vai nu es viens vanskarē palikšu, vai kā trīspadsmitais sivēns nonīkšu? — Noskanēja jautri smiekli, un bezpārnieks runāja tāļāk. — Gan jau mēs zināsim atkal pamainīties, ja arī neviena vairs klāt nepienāktu. Labāk jau ir, kad kāds no mums paliek bešā, nekā kāda no viņām pāri.

— Tiesa jau tev, tiesa, — saimniece apstiprināja arī pasmiedamās un gāja laukā, pavadīta np dažu jaunekļu pateicībām.

Lai nu no pašiem rīkotājiem apgādātā, mūzika bij kāda būdama, bet takti jel varēja sadzirdēt, un dejas veicās jautri. Iestājās starpbrīdis. '

— Lūk, lūk! Vēl viena pāra nāk! — iesaucās kāds no pulkas, skatīdamies pa logu.

Citi piesteidzās ar redzēt

— Nākamā Plīņu mājas īpašniece Jetes jaunkundze ar savu Augura Antonu — kāds cits sacīja.

— Vēl jau nav vis zināms, kam Plīņi tiks. Vecais Laķis arī cīnās priekš savām māsas meitas meitenēm vēl viens no viņiem piebilda.

— Jūrnieks Graustiņš arī, — atskanēja papildinājums,

- — Bet nu Jetes jaunkundzei jau nu gan paliks virsroka. Tas nabaga Laķis maz ko iespēs, un tas jūrnieks daudz par Plīņiem nesēros. Tam stāvoklis labāks nekā zemkopim, — tika prātots tāļak. — Un, kas tādu Jeti dabūs notvert, tam dzīve bez bēdas. Tas sliņķis Augura Antons jau nu gan dabūjējs nav.

— Vai tu domā, ka viņa pati nepratīs Plīņu mājas izdzīvot, ja arī to dabūs? — tā vēl bij dzirdams. — Tai vajadzību bez gala jau par rotām vien.

— Kad jau tiks par īpašniecĻ tad nāks arī taupības un apdomības prāts, — bij piebildums. -

Nekā vis! Daža paliek vēl šķērdīgāka, kamēr nāk viss pagalam, tika joprojām prātots,

— Var notikt arī, ka lielo Plīņu māju sadala vairāk gabalos un tad tā lieta tik liela vis neiznāk, kā vienkopībā izskatās, — tā izteicās vēl kāds.

— Lai nu tā plīņu mājas dabūšanas lieta izraisās šā vai tā, bet daiļa manta jau nu gan tā Jetes jaunkundze ir un paliek arī bez mājas kad tik viņu dabū rokā. Ar to nelietīgo Antonu jau nu gan viņa nopietni nedomā saistīties, — tā noskanēja šās sarunas beigu vārds, un tam neviens nepretojās.

Puišiem tā sarunājoties un no Jetes daiļuma aizraujoties, šī apspriežamā pāra ienāca iekšā un sāka apsveicināties. Antons gāja tikpat ap jaunavām, kā ap jaunekļiem, bet Jete, lai arī ar dažām jaunavām sarocījās, tomēr uzturēja pret viņām lepnuma izskatu un apdalīja savu cimdaino rociņu ar daiļu kustību visiem puišiem, bet gan arī ne bez lepnuma, it kā sacīdama: «Es jau nu gan pazemojos, jūsu vidū ienākot, bet tālab nedomājat vis, ka es esmu priekš jums jeb jūs man piemērojami.»

Iesākās aicinājumu rinda Jetei uz nākamām dejām, uz ko viņa apsolījās gan šim un tam, bet ne bez īpašas izvēles un sarakstīdama ar smalciņu zīmiķīti pieteikuma kārtu mazā, apzeltītā grāmatiņā, ko aizbāza beidzot aiz zeltainās jostas. Ja vēl kādi tuvojās, lūgdami rindas, tad viņa veikalveidīgi atbildēja:- — Pieteikumi noslēgti, nožēloju, bet rinda pilna.

Nākamās pāra dejās daži jaunekļi pavisam nepiedalījās, gaidīdami no Jetes apsolītās rindas, kāpēc dažas jaunavas palika arvien garlaicīgi sēdot, kamēr Jete, laižama no rokām rokās, vai kūpēt kūpēja. Bet viņas izturēšanās dejā bij viscauri piedauzīga un citām jaunavām riebīga.

Te ieskrien Stērģelieks pašā dejas karstumā un sāk lēkāt Iīdza, rokām plātīdamies un kliegdams. Pāras izjūk, jaunavas iekliegdamās bēg.

— Netraucējat dejas kārtības! — kāds no ievērojamākiem puišiem viņam uzsauca.

— Netraucejīt jūs lobāk muni. As jums nakā nadaru, tikai doncuju viņ, — Stērģenieks cieti atteica, nemaz neapstādamies.

— Jā, bet jūs saceļat tik nekārtību un jukas, — runātājs uzstāja.

— Kodas nakārteibas tod as doru? Viņas jau bāgdamas pošas vusu izaputina, — Stērģenieks atbildēja, drusku aprimis.

— Bet jūs jau dejot pavisam nemākat, — viņam tika sacīts.

— Por kū as namoku? Vui mun navaid koju topat kā jums? — Stērģelnieks atcirta.

— Tā tik ir tāda mežonīga trakošana — vienam pašam, — tā pienācējs.

— Nu, tod dūdīt vin mun ari kodu jonkundzi, koč vui pošu brengokū, as viņu izamātāšu tāpot kā spolvu uz vusom pusem, — tā Stērģlenieks.

— Par visām lietām jūs neesat mūsu puikā, un jūsu izturēšanās ir mums traucēkliga un piedauzīga, — rīkotājs ar noteiktību uzstājās.

— Mun tāpat jūsu izaturēšanās kā jums mima, — Stērģenieks atteica vienaldzīgi un devās atkal lēkāt.

— Bet šis taču ir mūsu izrīkojums, kur nevienam nav tiesības ielauzties patvarīgi iekšā, — kāds cits no jaunekļiem aizrādīja jo noteikti.

— Ar kodu otļauju tod jūs reikūjit — un tod vai tik prīkšk sevis vin? — Stērģenieks vaicāja, drusku atkal aprimdams.

— Ar šās mājas īpašniecības atjauju, — bij atbilde.

— Nu tod loi runai riiojas eipošneiceiba, na jūs, tod as zinašku, kū atbildāt. — To teicis, Stērģenieks sāka no jauna vēl stiprāk lēkāt un klaigāt.

— Bet, ja jūs neiesat ar labu projām tad zināt, ka mēs izraidīsim jūs ar varu, — tā tika nu Stērģenieks droši brīdināts.

— Tod, pīnapuikas, opsaskotatīs, vui iraid krītna līluma grezels, kur kouius sasalaseit,— Stērģenieks lepni atteica, runātājā nemaz neskatīdamies.

Pienāca ātri un lepni Jete, uzsaukdama Stērģeniekam:

— Ja jūs neiesat laukā ar labu, tad uz mana vārda visi šitie zaļokšņi jūs grābs un izsviedīs laukā kā kacēnu!

Stērgenieks pagrieza visnicenīgāk acis uz Jeti un sacīja, iesāņus uz viņu skatīdamies:

— Jitodus dzaltoinus toureiņus mās sosabožam tukšajās spieķu dūzeitēs, kū reitā colus pobarūt.

— Vai tad jūs domājaties tik stiprs būt, ka visam pulkam varēsat viens pats atturēties pretī? — Jete vaicāja.

— Kas vilcis milzu lelgobolus uz skanstēm, tis naīs vus beitīs nū jūsu meikstčouļu puišeļīm, nūbraukškēs vin kouliņi zam munas dūrās kā kanapu steibri meisteiklēs. Bat ļouna as ari nakā nagribu, jounkundze, un, ja jums toda vora por tīm puišīm, tod līcit, lai viņi sasamat mun pa rubļam, pa pāra rublim kā vacam zoldātam, tod as aizīšku ar pilnu meiru un nūvēlēšku vai lobu loimi jums, viņu skoistojām cerenēm.

Jete pieiet pie jaunekļiem, aprunājas un ieteic labāk pieņemt Stērģenieka priekšlikumu nekā ar viņu tielēties un tikt joprojām traucētiem. Jaunekļi ir ar mieru, un Stērģeniekam sanāk krietna saujiņa naudas. Viņš pateikdamies grib pašlaik aiziet, kad ieskrien Tuluks ar Rempi un dodas taisni pie Slērģenieka.

—Jān, brāl, kā tu viens pats? — Remps tam tūliņ uzsauca. — Mās jau ar taī pašā lietā steidzāmies.

— Labini drukim jau nenākas šķirties, nedz steigties priekšā citim, lei, — tuluks piebilda.

— Na mun ko šķirtīs, na ko naškirtīs! — Slērģenieks atsaucās. — Vui lai as jūsu povadas golā korājūs?

— Tā, Jān, brāl, nav labi, — Remps, tuvu pieliecies, Stērģeniekam pamācošā balsī lika pie sirds. —- Visiem brāļiem jādzīvo brālīgi kopā, Jān.

— Tā gan, tā gan, Jān, kā Andžs saka! —- Tuluks Rempam palīdzēja ar cienības pilnu izrunu. — īstenim goda vīrim citādi neklājās, lei.

— Un kū tod jūs» valna pleikas, eisti nū muns gribit? — Stērģenieks uzkliedza.

— — Izdalīt, izdāiīt, Jan, brāl, to iemantojumu, — tā Remps, atkal tuvu pieliekdamies, Stērģeniekarn paskaidroja.

— Dalīt gan, Jān, dalīt, — Tuluks atkal piepalīdzēja. — Uz to pašu jau abi ar Andžu nācām, lei.

— Kas valns te par daleišanūs?! - tā Stērģenieks deva pretī. — Meklējit vin poši kod jums vojoga.

t— Kur tad mēs vairs meklēsim, kad ezers jau izzvejots, lei? — Tuhiks atsaucās.

— Vui i viņu nouda jau tādēļ pogolam? — tā Stērģenieks pretī.

— Divreiz, brāl, Jān, vienā vakarā nevar prāsit, — Remps atbildēja.

Daži jaunekļi bij pienākuši tuvāk, un viens no viņiem teica: — Ja jūs gribat no mums vēl ko plēst, tad mēs iziesim visi, un jūs tad varat palikt ķildojoties vieni paši.

— Pakfausies, Jān, ko saka, — Tuluks aizrādīja. — Ar tādim ļaudim vis nedomā kaut kā, lei.

— Nu ejat pi valna, kleņģi, kū jūs uz muni plijatīs — Stērģenieks kliedza. — Mun nakā navaid, jums kū dūtl

Ka nu nē, kā nu nē! — Remps atsaucās. — Kā nē, Jān, iebāzi, palūko vie — nāgrāko, neliedzies!

— Palūk šite, kāds ačka! — Tuluks uzsauca. — Negrib ar drukim dalīties, lei!

— Kod jūs, valni, asat dalejušīs ar muni? — Stērģenieks atkal kliedza.

— Esam gan, esam gan, Jāni! — Remps, tuvu pieliecies, mīlīgi uzsāka. — Nāgrēko vis! — Tad viņš pusčukstošā balsī stāstīja tāļāk: Ekur, vai tu nāātmini, kad mās ar Mārci palaidēm-klusam Saušņa zirgu pie kroga vāļā un skrējām paši pakaļ ķert vai verstis pusotras? Tur tad iznāce vasala butele monopola, un to trijatā nokopēm. — Tad, balsi paceldams, viņš uzsauca atkal dikti: — Vaj tā, Jān, brāl, nebij godīga dalīšanās?

— Tā klājas darīt visim īstenim goda vTrim, lei, — Tuluks papildināja svinīgā balsī.

— Ko valnu as nū tī nīka vusīm reikļīm loi izadūdu!? — Stērģenieks bļaustījās diktāk un diktāk. — Lobi, ja tur traktīrie vins kūrtēlīts izanoks.

Labi, lābi, Jān, brāl! Lai ar mazumīts, bāt pa glāzitei tāpat visiem tiks, — Remps mīlinājās, vienumēr tuvāk liekdamies, virzīdamies un sākdams g!audīt jau Stērģenieka kabatu.

— Valns, Ondž, kū tu tur grābsteist? — Stērģenieks uzkliedza un ķēra ar roku kabatu glābt.

— As, Jān, brāl, paglabāšu, ka tu neaizbēdz ar visu,— Remps labinājās.

— Kāds valns tod tevi voktās nu oizabāgšanas? bij atkal Stērģenieka kliedziens.

— As, Jān, brāl, nēešu nākad bēdzs kā tu, — Remps sacīja joprojām mierīgi un labprātīgi.

— Valna ļurba, kod tod as bāgu? — Stērģenieks niknojās.

— Bēgi gan Jān, brāl. Ekur, lai izstāsta brāls Mārcs Tuluks, — tā atkal Remps.

žēl gan ir, kad starp goda vīrim tā noticis, bet darīt, lei, tur nekā nevar, taisnība jāce| goda gaismā, — Tuluks uzsāka. Pēc tām viņš pusčukstoši Stērģeniekam stāstīja pie auss: — Tas bij taī laikā, kad monopola neļāva pārdot tirgu, lei. Klabers bij apsūdzēts par pārdošanu, bet mēs ar Rempi, kā goda vīrim klājas, izliecinājām, ka Klabers nav pārdevis. Par to nu no Klabera dabūjām arī priekš veselas monopola pudules naudu, lei. Tu kā pagaidām to paķēri un solījies turpat būt, bet biji aizskrējis pāri kalnim uz Puču krogur lei. Tad, galvu paceldams, vaicāja diktā balsī tālāk: — Vaj tu pats, Jān, neatmini?

— Valns vusus todus nīkus loi atmini — Stērģenieks, ar roku atmezdams, atteica. ?

— Nāgrāko, Jān; bral! Tu atmini gan lābi, — Remps piekodināja.

Te puišu pulkā drusku attālāk kāds iesaucās: — Kā elles pļēguri, nevar vien izvilkties!

— Ak tā! Tī ir lamošanās, — Stērģenieks uzmanīgi atsaucās un gāja jaunekļiem tuvāk. — Sakiet mun,— kurš tis lamotojs bej, kod nūsouca māms par pļēgurīm? Mārci un Ondž — jūs līcinīki! As ta naškinkūšu, loi voj valns par stenderi palīk. Izdūdīt tū voineigū, loi vor pīzaroksteit vordu!

Kad neviens nekā neatbildēja, tad Stērģenieks sirdīdamies uzkliedza: — Sūdzēšu vusu pulku un sagrūdeišu cītumā vusus kā klurģus.

— Pats jau nu lamājies bez gala, ko nu vēl gribi sirdīties par mums, — kāds no puišiem atbildēja, pīpodams papirosu.

— Nu, kos tī par nīka lamošanūs, — Stērģenieks atteica. — Bat, kod as gribātu laist voļā, tod tik jūs dzirdātu.

— Vēl jau nu gan maz ir dzirdēts, — kāds no puišiem atsaucās.

— Cik nu bejis —bejis, pītīcīt ar tū pošu mozumeiņu, — Stērģenieks sacīja. — Bat dūdīt, jouni kungi, jal pāra dūmu kū īraut.

Kāds no puišiem pasniedza vaļēju papirosu kastīti viņam, lai ņem. — As, jounskungs, ņemšu divus, — Stērģenieks ņemdams sacīja un pēc tam, uz Tuluku un Rempi rādīdams, piebilda: — Pasnīdzīt nu tīra munīm kvekšku kleņģim or, viņi jou ir muni rējuši pēc noudas, ka loi vui zūbi izbirst.

Abi pēdējie pietika gan katrs ar vienu papirosu vien, un Stērģenieks sāka virzīties uz durvju pusi, bet abi biedri katrs pie saviem sāniem klāt kā zobeni. Ejot viņš vēl rūca — Izsitu jal šūs nīka dūmeiņus prikšķ vusīm, bat, ja boūtu zināms lamotajs, tod baz duvdesmit pīcīm vus voļā naloistu. Jūs, valna pleikas, tik zinīt gotova goideit

— Gan mēs zinām raut uz citim stiķim, — Tuluks atbildēja, —Tādi muļķi vis neesam, kā tu domā, lei.

- Jān, brāl, tu gān esi mielojies vairāk vēl pie mūsu peļņām nekā mās ar Mārci pie tavām, — Remps paskaidroja, un visi izgāja, bet aiz vaļējām durvīm bij vēl labu brīdi dzirdams par «valna klurģīm>, par «īstenim goda vīrim» un par «brāli Jāni»

Nu tad taču reiz tie nelaimes lietuvēni ir projām,— kāds no puišiem izsaucās. — Sāksim nu atkal turpināt deju.

Jete izvilka grāmatiņu un pārdzēsa jau nodejotos numurus, tad aizbāza atpakaļ aiz jostas, un tūliņ tika iesākts laist viņu no rokām rokās un griezt kā spoli.

Pēc šās deju rindas nāca rotaļas, un Jete joprojām tika grozīta un taustīta bez gala, bet citas jaunavas tikko nepavisam aizmirstas. Tad viņas pēc rotaļas beigām sačukstējās un tūliņ klusām aizgāja visas otrā galā pie saimnieces. Dejas telpā no sievietēm palika tik Jete un kādas vecākas sieviņas, kas laikam bij nākušas dažām jaunavām Iīdza kā pavadītājas vai arī ieradušās tik tā kā skatītājas.

Puiši satrūkās un sāka vaicāt cits citam: — Ko tas nozīmē? Kas tā par aiziešanu viņām? — Un kādi trīs izsteidzās jaunavām pakaļ otrā galā. Tur tie viņas atrada ģērbjamies uz aiziešanu.

— Vai jūs gribat aiziet? — viņi vaicāja. — Tad jau izjūk visa sadzīve.

— Nejuks tādēļ nemaz. Jums jau vienas vien vajaga, un tā arī paliks, — tika atbildēts.

— Bet mēs, šitie, un vēl citi arī neesam tādi vienas cienītāji vien,— kāds no puišiem atbildēja.

— Nu, kad neesat, tad pieradināties, — jaunavu pusē rūgti atteica.

— Mēs tā negribam, bet vēlamies, lai mūsu sadzīves jautrība neizputētu pavisam. Priekš šās reizes gan viņa ir izjukusi tikpat caur tiem trim diedelniekiem, kā arī caur to aplinkus aizrādīto vienpusību, — tā izsacījās jaunekļi,

— bet neatteicaties nākt citās reizēs. Mēs varbūt paši izšķirsimies divos pulkos.

— Par mums nedomājat un nespriežat it nekā, — meitas atteica. — Ne mēs nekā solām, ne apņemamies, bet vēlamies tikai to, lai mūsu vārdi netiktu nekur un īpaši nekādās strīdēs Iīdza minēti. Mēs esam nākušas vairāk tik tā kā apciemot še mīļo mājas māti, bet pie jums iegājām, būdamas tik tā kā liekas, un ar to viss beigts. Tiesa gan, ka par visiem mēs tā nedomājam, bet apstākļi paši piespiež nepiedalīties. Un, ja jūs gribat pieņemt no mums kādu padoma vārdu, tad mēs sacītum, lai netiktu it nekas kustināts par šā vakara piedzīvojumiem, bet viss noklusēts un apturēts, nedodot ļaužu valodām barības.

Jā, mīļie puiši! Man gan žēl ka jūsu jautrā sadzīve izjūk bet man jāsaka un jāatzīst tomēr, ka meitu goda sajūtība spiež Viņas iet mājās. Viņu dārgais gods to prasa tā mājas māte runāja. — Nedomājat, ka šitās

gribēs iet Vienkop ar tādām kāju mētātājām pa gaisu ar pīpotājam un citu nekārtību darītājām, un arī ar vēl jātiek pašām kā atmestām un neievērotām. Šī māja nebūs liegta turpmāk arī mīļai jaunatnei, ja var savienoties pienācīgā kārtībā.

Bet, jaunkundzes, no mūsu puses nebij nemaz tā pāra ieaicināta, kuras dēļ sadzīves jaukums izjūk, — viens no jaunekļiem paskaidroja.

-— Lai nu tad arī būtu šā vai tā, bet metat visu mierā; tas ir vienīgais, ko jums varam un gribam sacīt, —tāda bij jaunavu galīgā noteiktība.

- Drīz viņas visas bij saģērbušās saimnieces guļamā istabā un taisījās no viņas atvadīties. Viena no pulkas iesacījās, ka ejot bail būšot no tiem trim dauzoņām, bet mājasmāte viņas apmierināja, sacīdama: — Par tiem, meitenes nebīstaties, viņi ir tik dzērāji un nav nekam aiztikuši, un rauga tik ar viltībām, izmanību un dažādiem draudiem izdabūt naudu dzeršanai Bet par visām lietām uz ceļa nav nekam gājuši pretī. Bez tam viņi tagad traktierē.

— Bet jūs, jaunkundzes, atļaujat jel mums jūs pavadīt?— kāds no jaunekļiem sacīja.

Paldies nav vajadzīgs. Mēs pašas savstarpēji cita citu pavadīsim. Bez tam jau jums joprojām atliks, ko vadīt, arī bez mums— jaunavas atbildējā.

Priekš vienas -atlikušās vien tur vadītāju pārāk daudz viens no jaunekļiem piezīmēja.

— Ejat vien visa pulka apkārt kā bišu mātei, jau¬navu puse atteica ar nomanāmu zobgalību.

— Jūs, jaunkundzes, mūs apvainojat, — no jaunekļu vidus tika atbildēts. — Mēs neesam uz to pusi nekādi dalībnieki.

—- Nu tad dzēsīsim to, ko jūs sajūtat par apvainojumu, un tad šķiramies ar labu prātu, — viena ņo Jaunavām sacīja, sniegdama visiem trim laikam par zīmi, ka ar šiem viss izlīdzināts. To pašu tad darīja arī citas jaunavas un atvadījušās no mājas mātes visas jautri aizgāja.

6. Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām

Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām pastalu pārām apkārt auklu vietas. Katrēns, atspiežoties ar elkoņiem uz, galda, skaitīja dūrienus Iīdza: — Tik, : tik, tik, tik

Badītājs reiz piepeši apstājās, un meitene noskaitīja vienu dūrienu nepatiesi, par ko pati pasmējās. Laķis ari pasmīnēja un sacīja:

-Tu jau, meitiņ skaiti tik no galvas.

-tas vecais krusttēv tādēļ ka tu uz reizes apstājies, — Katrēns atbildēja.

-Skaitītajam jāņem vērā skajtīt tik to, kas patiesi notiek, citādi jau skaitītājs ir līdzīgs nedzīvam sienas pulkstenam, kas skaita dienām, naktīm, lai vai tiek kas darīts vai nē, un nekad nezina, cik un ko izskaitījis. Tālab, ja gribi skaitītāja būt, tad skaiti turpmāk tik tos dūrienus vien, kuri patiesi notiks.

Laķis ņēma atkal badīkli un sāka badīt kā pirmāk. Meitene skaitīja ar uzmanību, ļoti vērodama vecā krusttēva rokas kustību: — Tik, tik, tik, tik, — un tāļāk.

Badītājs atkal pa reizei piestājās, un meitene arī palika mierā. Ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzot tomēr iemanījās tik tāļu ka nemisīja vairs nemaz.

— Nu, vai esi ko derīgu mācījusies no šitā nieka un joka? — Laķis vaicāja.

— Esmu gan mācījusies,— meitene atbildēja.

— Un ko tad īsti? — Laķis pētīja tāļak.

— To, ka jāskaita ar uzmanību un pareizi, bērns skaidroja.

—- Tas labi gan, — vecais krusttēvs apstiprināja. — Tik paturi vien to mācību prātā gaišu priekš visa mūža, jo nepareiza skaitīšana ir par postu gan sev, gan citiem. Bet ir tur arī otra mācība, un kāda tā?

— Otras… nezinu, — meitene kā kavēdamās atteica.

Tad Laķis griezās pie Majas, kura bij ienākusi un dzirdējusi lielāko tiesu no šās sarunas.

— Nu, Maj, — viņš tai uzsauca, — vai varēsi izdabūt kādu otru mācību arī? ,

Maja pacēla savas skaidrās, gaišzilās, lielās acis, brītiņu padomāja un sacīja:

— Laikam, ka jāmācās vienādi.

—- Tiesa gan, meit, — Laķis turpināja. — Bet var to pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam, tā: pat no niecīgiem jokiem un laika kavēkļiem spējams smelties derīgas mācības, ja tikai to vēro. — Tad viņš griezās ar jautājumu pie Katrēna;

— Bet, meiteit, vai uzdoto rēķenu māki?

— Māku, — meitene atbildēja droši,

— Nu tad izrēķini, man dzirdot, Laķis vēlēja viņai.

Katrēns iesāka. — Kad viena ass malkas maksā 5 rubļi-tad trīs asis maksas trīs reizes vairāk. Trīs reizes pieci rubļu ir piecpadsmit. Tad viena ass par pusotra rubļa lētāka. No pieciem rubļiem atņemt vienu rubli, paliek četri rubļi, no četriem rubļiem atņemt pusrubli, paliek pusceturta rubļa. Tad jāsaskaita: piecpadsmit rubļu un trīs rubļi ir astoņpadsmit rubļu, vēl pusrubli klāt — sanāk pavisam pusdeviņpadsmita rubļa.

— Šoreiz jau nu labi gan, bet lai nekad nepaliek neviens darbs nepadarīts, kas uzdots Iīdza uz māju! — Laķis piekodināja.

— Nuka, — Katrēns atsaucās.

— Bet agrāk vis tas «nuka» nepiepildījās, — Laķis piezīmēja, savu darbu turpinādams.

— Tad nebij vaļas — bērns bij jāglabā, — tā meitene paskaidroja.

— Kad tik au atkal neiznāk vaļas vairāk, nekā vajaga? — Laķis prātoja.

— Tikpat vien būs, cik vajaga, — Katrēns, pašapzinīgi sarunu nobeidza un tad grozīja to piepeši uz citu pusi ar sekošo jautājumu: — Bet saki, vecais krusttēv, — kālab tu taisi treju pastalu un kam tā trešā pāra būs?

— Vai tad par tām divām pārām jau droši zini, kad par trešo vien taujā? — Laķis vaicāja.

— Zinu gan — mazākās man uz skolu, vienas no lielākām Majai, ko iet pavasari mācībā, — meitene ar noteiktu drošību atbildēja.

— Kas tev to sacīja, ka mazākās tev? — Laķis vaicaja.

— Es zinu, ka tev, vecais krusttēv, citu krustmeitu nav un par mums tu gādā. Es par Maju mazāka, Maja par mani lielāka. Mazākās man, vienas no lielākām Majai, bet kam tās trešās? — Katrēns uzstājās.

— Nu, kad tu tik droši zini — zini, tad lai ari paliek tiesa, kā tu teici, — Laķis sāka skaidrot. — Bet par trešo pāru vismaz tagad tu nevari dabūt nekā zināt Tādu iztaujāšanu sauc par ziņkārību, un ziņkārība ir peļama ieraša. Šobrīd es pats arī nezinu skaidri, bet var būt, ka ar laiku dabūsi zināt arī tu.

— Lai tad paliek, kā tu saki, es atminēšu gan, — meitene pabeidza bet tad arī tūliņ atkal uzsāka citu jautājumu: — Un kad tu vīsi auklas pastalām? Vei, vei, kur lini, gurstītēs sagriezti, vadzī karājas. Tie laikam priekš auklām būs?

— Jā, priekš auklām gan, un par šo auklu lietu mums sevišķi jāparunājas, — Laķis uzsāka. Tad, uz liniem rādīdams, viņš jautāja: — Saki, Katrēn, — kur man tie lini varēja celties? Sēti man viņi nav bijuši.

— "Laikam tur dabūji, kur linus kulstīji, Katrēns atbildēja.

— Ķā tu domā, Maj? — Laķis taujāja tāļāk.

— Tu būsi tos linus nopircis, vecais krusttēv, — Maja atbildēja ar savu kluso nopietnību. . , .

— Bet kad nu cilvēki netic un šaubās, vai es pircis vai nē vai tik, kā Katrēns saka, «dabūjis tur, kur kulstījis»? Viņi var sākt aizdomas celt par manu uzticību — var domāt un runāt, ka es, linus kulstīdams, esmu ņēmis pats, cik gribējis, un vēl labu labākās saujas bez nekādas tiesības, bez nekādas atļaujas. Un kā tādu darbu tad sauktu, Katrēn? ,

— Par zādzību, — meitene bailīgi atbildēja.

— Lai Dievs pasarg — Maja izsaucās. — Vai par tevi, mīļais, vecais krusttēv, tā pavisam drīkst domāt? Mani saņem sirds sāpes jau pie tāda vārda vien, ja tais varētu zīmēties kaut kā uz tevi. — To sacījusi, viņa abām rokām sažņaudza sev krūtis.

— Labi, labi, bērns! — Laķis kustināts atsaucās. — Es jau ticu gan, ka jūs par mani nešaubīsaties. Bet kā jūs pārliecināsat tos, kuri var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs, likdami jums dzirdēt un prast aizdomas, kā kad jūs valkātu apavi, kuram lini priekš auklām nezin kādā ceļā iedabūti? Bet lai jums, bērni, ,nav jābīstas par vecā, krusttēva sirds skaidrību, tad redzat še, kadu drošību es jums uz to atstāju.To sacījis, Laķis izņēma salocītu zīmi no naudas maciņa un sniedza Katrēnam, sacīdams:

še,lasi!

— Lai lasa Maja! — meitene atsaucās.

— Vai tev pretī jārunā! — Maja ātri viņai uzsauca.

— Ka Maja māk lasīt, to es gan zinu, — vecais nopietni sacīja,— bet man jādzird, kā tu mācēsi. Tev arī ir laiks jau mācēt.

Tad Katrīna pusburtodama lasīja: «Kvīts. Ar šo es apliecinu, ka atvaļinātam gvardijas feldfēbeļam Jēkabam Laķis esmu pārdevis par skaidru naudu četras mārciņas tīru drēbju linu, kas viņam esot vajadzīgi priekš pastalu auklām. JaunOmaļu saimnieks Sīmanis Burnavs.» — Tas gudri gan, — Katrēns vēl piebilda no sevis.

— Bet nu, bērni, vēl tāļāk, — Laķis turpināja. — Vai tad pie visām pirkšanām vajadzīga šāda apliecība? Tiek taču daudz pirkts gan tirgos, gan tirgotavās, kur neviens neprasa apliecības. īpašās vajadzībās gan pārdevēji izraksta reķenus, lai mājā var zināt, cik izmaksāts, bet par neuzticības aizdomām vai apšaubības aizsardzību neviens nedomā. Kā tas tad saprotams? — Laķis pētīja dziļāk.

Pa brītiņu Maja sacīja: — Lini, vecais krusttēv, ir bijuši tavā paša ziņā.

— Tas tiesa gan, — Katrēns apliecināja.

Laķis, Katrēnā noklausīdamies, ievēroja tik Majas vārdus un turpināja viņas domas: —- Redzams, Maj, ka tu ar domām esi uz pareiza ceļa, bet vajadzīgs tik tuvāks paskaidrojums. Vispāri ir tā, ka pārdodamās mantas atrodas pārdevēju rokās un maksājamā nauda pircēju rokās. Tur aizdomas nevar celties par mantas slēpšanu vai slepenu ņemšanu priekš sevis vai priekš citiem. Bet lini ir stāvējuši manā ziņā ilgāku laiku, kur neuzticīgam prātam varēja būt diezgan vaļas ko piesavināties netaisnā ceļā no tiem. Tāda tā starpība. Vai saproti, Katrēn, tu arī?

— Saprotu, — bij atbilde,

— Tad nu, mīļie bērni, — Laķis uzsāka atkal, — tikpat par stipru pierādījumu jums pašām, ka vecā krusttēva gods neapšaubāms, kā arī pret svešu aizdomu celšanos lai paliek jums šis kvīts — še, Maj, glabā! Es iedošu dažus citus arī vēlāk. Un, kad vecā krusttēva jums sen vairs nebus, tad iedomājat, ka lai jums arī jūsu gods…

- « Mīļais dārgais, vecais krusttēv, nerunā ta, tad man ar varu tūliņ raudas nāk, Maja iekliedzās asaru pilnām acīm, saķēra vecā krusttēva roku un spieda to gan pie mutes, gan pie sirds. Arī Katrēns aizturēja abām plaukstām acis.

Rādījās, ka vecais pats arī bij aizkustināts no audžu bērnu sirsnīgās pieķērības, bet pa brītiņu runāja atkal:

— Jums, mīļie bērni, jāradinās pie laika būt gatavībā uz visu, kas var nākt īpaši lai mana mūža beigas nenāk jums kā izbaiļu pilns pārsteigums, bet kā paredzēts likteņa lēmums, kas var iestāties kaut kuru brīdi. Manas lielākās bēdas, šķiroties no šās pasaules, būtu tās, kad jāatstāj jūs kā jēriņi bez aizsardzības, bez gādības dzīves mutuļos un ļaunumos, tāpēc man pienākas pie laika jūs radināt uz prāta patstāvību. Redzu gan, ka jūs to zināt un saprotat, bez manis jums neviena cita gādnieka nav. Bet nu cerēsim, ka man pat šai dziļā vecumā būs vēl kāds laiciņš novēlēts, kamēr dabū paaugt arī šitas nebēdnie- cēns, — to sacīdams viņš rādīja uz Katrēnu, — un .es varētu atstāt jūs uz godīgas patstāvības kājām. Man stāv priekšā, īpaši nupat, lielas grūtības ar šās pašas Plīņu mājas dabūšanu priekš jums. Un, ja to izdosies aizsniegt, tad mana šķiršanās ar būtu pavisam atvieglināta, ka jūs neesat,jāatstāj jel zem zilām debesīm.

Abas meitenes bij patiesi saraudājušās, un Maja, neatlaizdama vēl joprojām vecā krusttēva rokas, uzsāka nedroši runāt.

— Mīļais, vecais krusttēv, — viņa sacīja, — es gan nedrīkstu tavos nodomos un pienākumos iejaukties, jo tu pats zini visu daudz, daudz labāk, tik man jāizstāsta, kā man ir ap sirdi šās Plīņu mājas dēļ- Es jūtu tādas kā neizskaidrojamas bailes sirdī, kā kad paredzamas tuvojamies nezināmas briesmas un bēdas. Naktīs dažreiz nāk baiļu pilni sapņi, un dienu tā vien liekas, ka tuvojas kaut kas bīstams. Jetes jaunkundze nav gan man nekā ļauna darījusi, bet man no viņas arī tā vien ir kā bail. Un, lai viņa ari būtu laipna un labprātīga, bet man tik tā rādās, ka sirds dibenā viņai ir uz mums abām nelabs prāts. Es labāk paliktu ar mieru iet savu mūžu pie saimniekiem par kalponi, nekā kad stāvu sacensība pēc Plīņu mājas. Bet ko tu uz to saki, vecais krusttēv? Tev tik daudz gudru piedzīvojumu.

— Tev gan, meit, ir pabailīga daba, bet gluži bez pamata tavas bailes arī nav; tomēr tev jālūko viņas pārvarēt. Dzīvē tas gadās bieži, kur savas tiesības jāaizstāv, tālab arī uz to pusi Vajadzīgs pie laika nostiprināties. Plīņu mājai, cik zināms, ir trīskārtīgi prasītāji — jūs abas vienviet, tad Jete un vēl Graustiņš. Jūsu vecāki te ir dzīvojuši , vispēdīgi, pirms viņiem Jetes vecvecāki un vēl līdz ar tiem Graustiņi, Ja vien miera ceļā būtu salīgstams ar Jeti un Ģraustiņu, tad es paliktu ar mieru, ka Plīņus izdala starp visām trim prasītāju pusēm, jo še var ierīkot trīs divzirgu saimniecības, un priekš jums abām no trešās daļas būtu diezgan. Bet, ja citi prasītāji gribēs ikkurš visu, tad es to pašu prasīšu arī priekš jums, kam pirmākā tiesība uz dabūšanu kā pēdējo dzīvotāju bērniem. Bet nevar jau zināt, cik vecas tiesības ievēros un kā izspriedīs. Iespējas ziņā mēs esam mazāki par visiem, lai gan tiesības rādās esot lielākas. Bet redzēsim, kāda taisnība parādīsies.

Runāt pabeidzis, Laķis kā atjēgdamies uzsauca meitenēm: — Bet, bērni, Katrēnam jāsteidzas uz skolu! Maj, pavadi viņu! Laiks lēns, ceļš tīrs. Ja trešdien tevi, negantēn, laiž uz māju un ja laiks labs, tad nāc, bet, ja nē, tad mēs no iztikas kaut ko aiznesīsim. Uz Maju pagriezies, viņš vēl vaicāja: — Maj, vai maizes nastiņa sataisīta?

— Ir jau, vecais krusttēv, — Maja atbildēja.

Katrīna, ātri uzģērbusies, taisījās skriet jau laukā, bet Maja pagrūda viņu atpakaļ pie vecā krusttēva, pusbalsī iesaukdamās:

— Vai nezini vis?!

— Aā! — meitene atjēdzās, pieskrēja pie vecā krusttēva, nomutēja viņam roku, pasacīja «ar Dievu» un tad, grāmatas paķērusi, izsteidzās ārā, bet Maja staigāja lēnām Iīdza.

7. Laķim joprojām pie pastalām strādājot

Laķim joprojām pie pastalām strādājot, ienāca pie viņa mājas saimniece ar mazu bērnu klēpī un adīkli rokās, sacīdama:— Labdien, vecais krusttēv! Jānāk pat pie tevis bēdu remdēt, lai gan zinu, ka tu pats arī piederi pie manu bēdu nesējiem.

Laķis sveicienu atņēma, pacēla ienācējai krēslu un sacīja:— Kad kāds meklē savas pazudušās mantas, tad tam, kura rokā viņas atrodas, bēdu diezgan atdodot.

— Bet mums jau nav vis šī māja atrasta kā kāda manta uz ceļa vai citur, mēs to esam saņēmuši no muižas uz nomas.

— Jā gan, bet grozās laiki, grozās Iīdza tiesības, kas nav mūžīgas un ikkatram lielam laikmetam citādas,— Laķis skaidroja. — Un varēs nākt arī dažs tāds laiks, kur nevienam nepiederēs nekas.

— Bet kaut šitās zemes dabūšanas lietās cilvēki nemākušies jel cits citam virsu pēc sava labuma, — saimniece runāja apsēdusies, tad bērnu klēpī noguldīdarma un sākdama adīt.

— Tas no cilvēku prāta nav sagaidāms, — Laķis atteica, — jo, ja arī viens otrs atturētos, tad ar to pavieglinātu tik citiem sevmīlības nolūkus, jo visi nekad neatteiksies, kad vairāki būs, un neņemta nekas nepaliks ir tad; kad atliktos kaut jel viens vienīgs ņēmējs un kad būs vien ko ņemt. Starpība tad būtu tik tāda, ka tam vienam tiktu rokā viss un bez it nekādām grūtībām.

— Nevajadzētu jel pašiem līdzmājiniekiem būt par iekārotājiem, — saimniece žēlojās. — Jūs esat pie mums kā piedzīvotāji pieņemti un tiekat paturēti kā aiz žēlastības, bet nu sniedzaties paši pēc mūsu pajumta — pēc sava tuvāka nama.

— Līdzmājinieku sniegšanās var būt dažāda, — Laķis atbildēja, — gan tāda, kura jums vairāk par ļaunu, gan arī tāda, kura vēl dažā reize par labu, kas jāsaka tādā ziņā īpaši par šiem manā aizgādībā esošiem bāra bērniem. Jo, ja tiem vien piešķirtu Plīņu māju, tad jūs laukā kustināti netiktu nezin vai cik ilgi, kad tik būtu viņiem paspārne un kāda nebūt palīdzība pie iztikas un apģērba vispāri. Bet pavisam otrādi gan var iznākt tad, ja īpašuma tiesībās tiek cits cilvēks no tagadējās jūsu līdzmājiniecības. Tad grozīsies piepēši viss un pilnīgi, ka nepaliks no veca vairs nekas iekšā.

— To jau es arī gan saprotu, — saimniece sacīja nopūzdamās.

— Un tad, kas zīmētos uz tiem zināmiem baušļa vārdiem par tuvākā namu, ko jūs pieminējāt, — Laķis runāja

tāļāk, — tad jums uz tiem ari šoreiz nav spējams atsaukties. Vispirms jūs jau zinājāt, ka muižas cietsirdība pret tiem nabaga bērniem bij briesmīga. Lai gan viņu nomirušie vecāki pāri par divdesmit gadiem ar grūtībām, bet kārtīgi bij maksājuši augsto nomu, tad tomēr par pēdējo gadu piedzina to ar visvisādām pieprasībām, kā ceļu naudām, pagaidu procentēm un zīmoga nodokļiem. Pārdota bij arī pašu nomirēju gulta, un nabaga bērni atstāti vēsas, tukšas istabas kaktā uz maisiņa kā kucēnu pāra. Viens gan jau tekatnīts, otrs īsts klēpja bērniņš. Lielākais klusām raud, maziņais sauc: «Memma, memma!» Ko nu darīsi? Par laimi, kā jau zināt, vēl bij vecā Krepīna krustmāte dzīva. Atdodu par maksu tai; lai kopj jel tik ilgi, kamēr bez sieviešu kopšanas jau varēs iztikt. Bet ar ko nu uzturēt, ar ko ģērbt? Par laimi, man vecās valdības laika vēl nāca drusku pensija par ilgo kalpojumu un Jura krustu un kaut kas bij paglābies no pašu mātes drēbēm, ko pāršūdināt. Tad nu varēju kaut kā izvilkt cauri, pelnīdams un gādādams vienumēr par visu. Jūs ienācāt še dzīvot nākamā Jurģī pēc pārmaiņas. Bet, ja gribam runāt ar jūsu vārdiem uz baušļa pamata, ka nav jāiekāro otra nams, tad jums nebij vis nākams tolaik Plīņos iekšā, lai bāru tiesa ņem un izvada māju līdz bērnu pilngadībai, ka vieta paliek viņiem, lai arī būdama nomas māja. Bet jūs tomēr neatrāvāties un nācāt vien. Tiesa arī nedarīja vairāk nekā, tik iecēla mani, nabagu, par aizbildni, atstādama bērnus pilnīgi tik manā gādībā. Tagad nu patiesībā, attiecoties uz to bērnu tiesībām Plīņu mājas lietā, nav nekas cits kā vien cenšanās atdabūt viņiem netaisni noņemto viņu namu. Jūs gan varētu sacīt to pašu, ko es sacīju pirmāk, ka nācēju netrūktu arī bez jums; bet tad vismaz jums nav tiesības aizrādīt uz bausli, kad paši esat nākuši bērnu mājā.

Brītiņu pēc tam klusējis, Laķis vēl paskaidroja, sacīdams: — Nedomājat, mīļā saimniece, ka man uz jums ļauns prāts. Es ar pateicību atzīstu un pieminu arī to, ka jūs šad un tad man snieguši arī savu palīdzību pie šo bērnu audzināšanas, ko esmu licis pie sirds arī pašiem bērniem, lai neaizmirst jūsu laipnības, bet gadījums nu tik ir tāds, ko nevaru laist pār galvu, ka jāvēro bērnu tiesības.

— Tiesa jau gan jums arī, vecais krusttēv, — saimniece sacīja. — Bet kur lai mēs paliekam, kad no šejienes jāaiziet?

— Dalīs taču lielo Bungžu muižu un pusmuižas, kur zemes pietiks daudziem, — Laķis aizrādīja.

— Bet vai prasītāju nebūs vairāk kā zemes gabalu? — saimniece šaubīdamās vaicāja, vai Ikkurš meklēs sev labāko, un ēkas vajadzēs celt pašiem. Cik būs to kas to iespēs? Mēs, šitādi nespējnieki, jau nu gan nē.-Kas zin kā varēs dzīvot un kur?

Iekam vēl Laķis paspēja ko tāļāk runāt, ārdurvs atvērās un ienāca cēla auguma sieviete, garā, pelēkā mētelī tērpusies un ar baltu lakatiņu ap galvu, kuram pa apakšu spīdēja skaista baltuma mati un šķipsniņa izspraudās gar vaigiem pat uz āru. Vecums viņai rādījās esot liels, bet jaunības skaistums nebij vēl pasteidzies pilnīgi nozust no seja. Roku sniegdama, viņa sasveicinājās ar Laķi un saimnieci un tad apsēdās Laķa pasniegtā krēslā.

Saimniece iesāka pirmā runāt, sacīdama, zīmējot uz savu auklējamo bērnu: — Tev, Augura māt, šitās rūpes ir jau sen pabeigtas, bet man viņas pašlaik pilnākā spēkā, ur jādara divi darbi: gan jāauklē, gan jāada vai jāvērpj.

— Nekāda prieka, nekādas laimes par to, — ienācēja atsaucās. Labāk, lai spiež mazs klēpi nekā liels sirdi! Bēdas vien,

— Tev jau viens pats vien ir un vēl otrā paaudzē. Vai tas daudz var nospiest? — Laķis ievaicājās.

—. Viens pats, kas nesams smagi, nospiež daudz dziļāk nekā vairāki, kas nesami viegli;bet man jau nupat tā ir, — viņa atbildēja. — Lai gan otrā paaudzē un dēla dēls, bet arī kā bārens pašas izauklēts vien ir.

Tev jau viņš, Augura māt, diezgan tāļu skolots, — sāimniece turpināja.

— Skolots ir, bet labs nekas nav panākts, — Augura māte sacīja ar smagu sirdi.

— Viņš jau pats par sevi ar stāstot lielas lietas, ko dzirdu no tās pašas Jetes jaunkundzes, tā saimniece vēl.

— Es jau nu viņa meliem un lielībai ne vārda neticu, — Augura māte atsaucās ar nepatiku. — šim nu visi šā gudrības pēc par apskaudējiem — gan skolotāji, gan pat direktors un nezin kas vēl. Bet tai vietā tad piezīdies visādu palaidnības mācību — muļķi visi esot, kas strādājot kaut kādu darbu. Bet nu nezin kas šim to gatavo dos, klāt vēl papirosus un alus pudeles? Muld pat par tādām pasakainām gudrībām, ka visu uzturu varēšot dabūt tikai ar kādas tur podziņas paspiešanu kādam nieka rīciņam, ķo varēšot nēsāt pat vestes kabatā. Smiekli nāk klausoties, bet runā no patiesības. Aā! Tā laba ziņa, īpaši priekš jums, sievietēm,— Laķis pazobojās, — Tad ar podziņas paspiešanu, protams, būs panākams daudz kas vairāk un beidzot viss. Tad paredzams, ka visām jūsu bēdām, ciešanām un mokām par bērniem arī beigas. Meitenēm rādīties tad vajadzīgs vairs nebūs. Un, kad puiku kam vajadzēs, tad piespiedīs tik podziņu — un spirgts tekatnis tūliņ izlēks laukā. Tad nekam nekad arī nebūs sirdssāpju kā par vardulēniem, lai iet, kādu ceļu iedami.

Abas sievietes pasmējās, un saimniece pa brītiņu uzsāka runāt no jauna.

-Ko nu ko nu! viņa izsaucās— Tai pašai sievietei visas bērnu nešanas, kopšanas un audzēšanas grūtības bijušas un arī paliks neatvēlamas. Lai cik ļoti esi nogurusi, nobridusies, ka tikko spēj pakrist uz cisām, bet jādzird no bērna ikkatra iekunkstēšanās. Pašai miegā esot, jau kāja vien zina kustināt šūpuli. Bet puisiets nezina no tā nekā — guļ kā bluķis, krākdams vien,

— Puisiets, ko nu puisiets, tas zina, ja tikai… tikai… — Tā Augura māte iesāka runāt, bet spruka pati smieties un neizrunāja nekā. Tad; gribēdama valodu griezt atpakaļ uz pirmajo sarunu, uzsāka: — Bet es jau gribēju dabūt zināt kaut ko par to pašu manu palaidņa puiku. No vakardienas izrīkojuma nav vēl tiemaz mājā. Dzird, ka esot beigās paši snīdušies vai pat sakāvušies, kad izrīkojums izjucis. Meitu pulka priekšlaiku aizgājusi, un palikusi visiem tik Jetes jaunkundze. Tad sākuši savstarpīgi apvainoties un neganti sanīdušies. Rādās, ka tie stāstītāji ne- man visa izsacīt, ko zina, un no tā var saprast, ka manam nebēdniekam būs kritusi nelabākā loma. No stāstījumiem var noprast tik daudz, ka Jetes jaunkundzes dēļ citas meitas aizbēgušas un mans puika ir bijis Jetes jaunkundzes aizvedējs. Par to tad vaina ir griezta uz viņu, tā var domāt. Es gribēju ar Jetes jaunkundzi tikties, varbūt no viņas kaut ko dzirdētu. Vai ir mājā? — Ar šo jautājumu Augura māte griezās pie saimnieces.

— Nav vis mājā, — saimniece atbildēja. — Uz gaismas pusi viņa atnāca gan tāda kā stipri sabozusies, bet ap brokastu laiku atkal aizgāja it kā kāda nemiera pilna.

— Tās tik pazīstamās paģiras, — Laķis piemetināja.

— Viņa steidzas meklēt sev arī balsis uz ceturtdienu, — saimniece sacīja.

— Tas arī laikam tiesa gan, — Augura māte piebalsoja, — jo viesīgā vakarā visai puišu sabiedrībai sacījusi, sviedrus slaucīdama: — Jūsu balsis visas ceturtdien man, vai jā? — Vienbalsīgi ticis atbildēts ar «jā»,

— Tas jau tiesa, ka savu labumu viņa prot izzvejot no visiem dīķiem, — saimniece apliecināja.

— Tā nu tad es nedabūju nekādas skaidrības, — Augura māte nopūtās. — Nezin kur puika un kas ar viņu.

— Es jau nu gan vakar šo visu pa lielai daļai paredzēju un Jetei pat sacīju, — Laķis mierināja, — bet liela bēda arī tur nevar būt. Paģiras izgulēs, kur katrs kritis, — būs drīz atkal veseli.

Saimniecei pašlaik bērns klēpī sāka raudāt un nerādījās vairs še apmierināms. — Nu jau lēti mierā nedosies, — viņa sacīja, — jānes būs uz šūpuli. Bet kur ņemt šūpotāju? Pašai jāiet pie lopiem. Agrāk, kad Katrēns bij vaļīgāks tad varēja paaicināt jel to, bet nu neviena! Meitēnam pašam savi skolas darbi un gaitas. Nezin kā tikšu galā ar šo untumnieku? — Iziedama viņa pagriezās vēl uz abiem palicējiem un sacīja: — Cik man no mātes stāstiem atminams, tad jūs neesat vis svešnieki savā starpā, bet veci draugi, Ap jums ir grozījušās savā laikā visas draudzes valodas, ka tik cēlas otras pāras nebūtu spējams bijis atrast, kas kā radīti viens priekš otra .Bet nav tad tomēr izdevies nekas. Parunājaties kaut jel par vecām atmiņām. Nu jau varat arī vienoties, abi esat brīvi: šis vecpuisis, šī atraitne, — saimniece pasmiedamās vēi piemetināja.

- Tas viss, viss jau tāļu projām, — Laķis smagās domās atsaucās. — Esam tagad kā pamesti un izdzisuši pieguļnieku gunkuri.

— Nu, varat jau vēl vismaz labi draugi būt, — saimniece turpināja, atkal pasmiedamās un taisīdamās iziet.

-Ak, kas nu šādu vecu cilvēku draudzība pret šķīstas jaunības mīlestības kvēlu! —Augura māte izsaucās. — Tā ir labi ja mierīgs avota ūdens pret putojošu kalnu strautu.

Pēc saimnieces iziešanas iestājās mazs klusuma brītiņš. Laķis bij apstājies no darba, ko lēti vis nemēdza darīt. Abi nogrima dziļās atmiņās, līdz Augura māte atkal uzsāka sarunu.

— Vai atmini arī vēl mani? — viņa pasmīnēdama vaicāja.

— Tam vajadzētu būt no koka vai akmiņa, kas tevis neatminētu, kad tevi zinājis un reiz pazinis, — Laķis dziļjūtīgi atbildēja.

— Un saprast tomēr manis negribēji vis, — viņa sērīgi turpināja. — Tagad jau varam bez piedauzības izrunāties, ko apzināmies, jo viss jau tāļu, tāļu projām un vairs neatgriezīsies.

— Sapratu gan, bet jāsaka drīzāk, ka nedrīkstēju saprast, — Laķis sacīja, galdā drūmi skatīdamies.

— Vai atmini vēl Jaguļu Andra kāzas vasaras vidu, kur gandrīz četras naktis netika gulēts aiz priekiem un līksmiībām — gan rotaļas, gan dziesmas, gan pakaļpāru ķeršana, gan ķīļu ņemšana, gan acu aizsiešana un nezin kas vēl viss cits? —Augura māte vaicāja.

Atminu, atminu visu, visu, — Laķis atteica un nopūtās.

— Tad biju gan iedegusies vai līdz ausīm, Augura māte smiedamās stāstīja. — Kad gājām* rotaļās, kur jāķer bij reiz puišiem meitas, otrreiz meitām puiši, tur skrēju šo ķert pāri vidum uz otru malu un paliku arvienu tukšā, ka jāstāv bij bieži vidū. Un tad atkal šo pašu vien ķert. Citas meitas bij jau to drīz vien novērojušas un sāka man aplinku likt prast — lai es stāvot Laķim vienumēr līdzās, tad nebūšot nekur jāskrien un vidū stāties nedabūšot. -Ai, ai, neaizmirstamā jaunība ar skaidrām laimības debesīm! Bet tuvu klāt arī tumšie, asaru pilnie mākoņi! Nāk svešs, nemīlams precinieks, un tēvs spiež iet; vilcinu, cik vien .varu, un gaidu nepacietīgi, vai neatsauksies kāds cits, — to sacrcterrna, viņa pameta roku atšūbeņš uz Laķi, — bet ne jutin, ne vēsts! Lieku vēl caur krustmāti klusām iztaujāt, vai ko domā, bet nekā. Beigās, tēvam spiežot, jāsaka «jā» un jāiet pret sirdi un prātu. Tur jāizgaist visiem jaunības sapņiem, tur beigas visām cerībām un laimes jūtām uz mūžu — pagalam! Vēl vilcinos nedēļu pēc nedēļas, vēl taisos, cik lēnām vien var, vēl klausos un pat taujāju, bet klusu, klusu viss. Palieku atstāta savam bēdu likteņam un asarām. Pat kāzuvritā vēl kavējos ģērbties, vēl domāju — ja vien vai baznīcā nāktu kāds mājiens no viņa, nomestu vai altāra priekšā visas nemīlamās rotas, lai arī dzen tad tēvs no mājas, ietu derēties par meitu; bet kā nekā, tā nekā! Neatmanu, kam līdzās atrodos pie altāra, pasaku savu «jā» kā pa reiboņām, un tad viss viena alga. Viss, viss pagalam kā lietus burbuļi! Tādas beigas visiem burvīgiem jaunības murgiem.

Iestājās klusuma brītiņš, tad Laķis uzsāka runāt.

— Kad nu gadījums ir nācis, — viņš sacīja, — kur tu izstāstīji savas ciešanas, tad man jāstāsta arī manas, lai gan biju nodomājis tās nest sev kapā līdz; bet nu viņām vajadzīgs izmainīties un tad tomēr, palikt pie pašiem vien.

Tavas ciešanas ir bijušas tev ārēji uzmāktas,'bet mani viņas ir mocījušas iz iekšienes, iz paša apņemšanās. Sapratu no tevis visu un biju klusām augsti laimīgs par tām jūtām, kādas tu rādīji man, kalpa cilvēkam, būdama turīgai saimnieka meita, kurai netrūka daudz citu, piemērojamāku, cienītāju. Bet, kad jāvaicā, kas man bij ko apsolīt dzīves stā^ķja ziņā, tad jāsaka skaidri, ka U nekā, jo no tā laika niecīgās dažu gadu aldziņas» kas, drēbju neskaitot, sniedzās naudā reti kad līdz divpadsmit rubļiem; nebij vel it nekas ietaupījies, palīdzot no tā paša mazumiņa arī vecai, nevarīgai mātei. Tad nu, protams, cita ceļa nekāda nebūtu kā derēt arī tevi pie saimnieka. Un, vai patiesībā tev tāda stāvokļa maiņa patiktu un ilgi patīkama pastāvētu, tas grūti ticams.Tu ar savējiem tad būtu sanaidējusies un izšķīrusies vai uz visu mūžu. Un vai to visu nevajadzētu vēlāk rūgti nqžēlot? -Tomēr varētu notikt, ka jaunības mīlestība pārvarētu visu apdomību, ja nestāvētu priekšā pats svarīgākais kavēklis — mans ložu jeb kara klausības laiks, kur, pēc mātes nāves palikušam bez nekādas šķiras, nebij pat ko domāt par neaiziešanu. Un kur tad es tevi lai atstātu? Protams, tik postā un nelaimē. Labi, ka man bij jel tik daudz iekšēja spēka pārvarēt šās sirds visdārgākās tieksmes, lai arī ar lielām ciešanām. Tavas kāzu dienas rītā aizjāju viens pats visus trīs saimnieka zirgus uz attāļo strejgabalu pieguļā, neņemdams līdz pat ganu puikas, kurš pie manis lipa un citām svētdienām jāja arī uz pieguļu. Es gribēju taī manu vislielāko sirdssāpju dienā būt viens pats meža klusumā un atdoties savām ciešanām viņu pilnībā. Sapinis zirgus meža vidū treknā zālē, kritu uz mutes mīkstā lāča sūnā un-raudāju par savu likteni, kamēr biezā sūna palika vai karsta no manām,asarām. Nedz iedomāju par pusdienas un launaga ēšanu, ko saimniece bij iedevusi līdza, nedz arī pavisam gribējās ēst, tiekams, saulei noejot, iejāju mājā atpakaļ. Saimniece brīnojās^ vai tie pieguļas pavarda dūmi tik sūri esot bijuši, ka izkoduši tik sarkanas acis. Un atnesis esot cibiņu nekustinātu atpakaļ līdz ar maizes riecienu. Nezin kas par gavēni tāds uzgājis.

— Sava taisnība jau tev arī, draugs! — Augura māte izsaucas, galvu nolaidusi, it kā nerādīdama savu acu. Tad izvilka ļoti spodra baltuma autiņu, aizklāja ar to abām rokām seju un pa brītiņu vēl sacīja: — Cik laimības neaprij tie dažādie dzīves kārtu stāvokļa un sadzīves likteņi! Tavu ciešanu līdzzināšana palīdz remdēt vēl manas joprojām nerimstošās sēras.

Pāra acumirkļu Laķis klusēja, vienmēr galdā stīvi skatīdamies, līdz atkal uzsāka runāt no jauna.

— Aiz žēlabām miera nekur neatrazdams, gribēju tūliņ iestāties kara klausībā, bet nepieņēma bez augstāka mācības stāvokļa. Tomēr drīz nāca mātes šķiršanās, un pēc tam pirmā iesaukumā lozei bij jākrīt un krita arī man uz aiziešanu. Visu to laiku līdz kara klausībai izsargājos tevi redzēt, lai ciešanas neceltos vēl lielākas; bet aizgājušam nebūtu spējams redzēt, ja arī gribētu Stāvēju visās sava laika kaujās ložu krusā un granātu pērkonī, trīs reizes tiku ievainots, bet dzīvība palika saudzēta, lai arī no nāves nebijos. Viņai esmu skatījies visur droši acīs, garā redzēdams tāļu džimtenē no senās pagājības atmiņām sērīgi kā atsarās mirdzošu zvaigzni.

Augura māte aizklāja vēl ar mutes autiņu klusām sev seju, ne vārda nesacīdama. Iestājās klusuma brīdis. Pēdīgi viņa uzcēlās un sacīja:

— Jāiet taču mājā. Bet visu savu bēdu vēl neesmu izsūdzējusi. Vienas lielas bēdas tuvojas par dzīves vietu nākotnei. Nav paredzams, vai Ezermuižā dzīve vairs būs, jo uz turieni daudz kas skatās un bez tam pušelniece, Steņģa māte, tīko dabūt visu sev vien, ja arī neviena cita neielaistu, Nezin kas būs, kas nē. Aizstāvja man neviena nav. Ja nu tev gadās kādu netaisnību redzēt vai dzirdēt, tad saki jel kādu vārdu taisnībai par labu. Sī ģimene jau tur ir dzīvojusi ilgas, ilgus gadus.

to sacījusi viņa atvadīdamās sniedza Laķim roku. Viņš to paturēja acumirkli ilgāk savā rokā, nekā ierasts. Viņam šāvās caur atmiņu kā jauks stars no senatnes, ka tā ir tā pati roka, ko viņš tāļā, tāļā pagātnē turējis daudzkārt rotaļu gājienos savā rokā it kā neizsakāmi dārgu mantu; bet tūliņ ari, atjēgdamies, ka nav vairs tie laiki, palaida to lēnām un gurdeni vaļā, sajuzdams vairs tikko nomanāmu, vieglu paspiedienu pretī.

8. Daži prāvnieki sarunādamies sēdēja jau no paša rīta tiesas

Daži prāvnieki sarunādamies sēdēja jau no paša rīta tiesas priekšistabā un gaidīja aicinājumu iet iekšā. Pavēstēs noteiktais laiks bij gan jau pāri, un durvis uz tiesas istabu varēja atvērties kaut kuru bridi.

Te kāds no viņiem, kas skatījās uz pagalma pusi, iesaucās: — Steņģene steidaas pusteceņus šurp ar pazīstamo rūtaino sedzeni.

— Tad jau kaut kādi joki atkal būs, — cits atsaucās, — smieklu vien nevarēs valdīt.

— Apmeklējaties, ka autiņi viegli paķerami, ko turēt mutei priekšā, — trešais aizrādīja.

— Viņas nekad netrūkst un nekad arī neapkūst, — vēl kāds cits turpināja sarunu.

Pa to starpu šī runā būdamā prāvniece bij jau klāt un steidzīgi ienāca iekšā.

Labrītu sacījusi un ar dažiem sarocījusies, viņa ātri vaicāja: — Vai iekšā vēl nesauc?

— Tevi jau pārsaukāja, — kāds pasmiedamies atbildēja.

— Vai traks! —- viņa izsaucās. — Kad lai nu tad tieku pie rindas? Vēlēšanas sapulci noturēs, un atpakaļ netikšu. Tāds posts ir, kad satīties ar tādu neveiklu puisieti! Tad viņam jāsteidz šis darbs, tad tas! Zirga vien vēl nav sabarojis un iejūdzis. Pēc manas aizbraukšanas būtu varējis darīt, kādus darbus gribēdams.

— Kad puisiešam jādara meitiešu darbi arī, tad nevar vis paspēt, — kāds no otras sienmalas atsaucās.

— Cik to meitiešu darbu šis padarījis? — Steņģene jautāja. — Es padaru vairāk puisiešu darbu nekā viņš meitiešu darbu.

— Un kādi tad ir tie tavi padarītie puisiešu darbi, — jautājums atskanēja no kakta.

— Vēl vakar iedzinu kumeļu stallī, kamēr viņš pa kūti, un aizvēru piedarba durvis, — Steņģene droši atbildēja.

Visapkārt noskanēja smiekli.

Pēc tam ienācēja, kad bij apskatījusies, izsaucās; — Nav jau mana sūdzētāja arī vēl!

: — Tas jau aizgāja, kad tevis nebij, — skaidrojums nāca no citas puses.

— Meli vien būs, — viņa izsaucās, — tad jau es to pamanītu aizejam.

—- Meli vien gan, Steņģa māt, — tā kāds vecāks vīrs viņu apmierināja. — Viņi tevi tik- tāpat pa smieklam pamana. .Nāc nu šurp, piesēsties, te ir vieta.

— Lai tad kā! — Steņģene izsaucās. Tad atraisīja se-dzenei uz muguras sasietos stūrus, atlaida sedzeni uz pleciem, paturēdama tik galvas lakatu, un gāja, kurp aicināta, piesēsties.

— Un kas tad tev nu, Steņģa māt, par tik lielu dedzību pēc vēlēšanas sapulces? — kāds cits vaicāja.

— Tur jau atrauties nevar, — viņa atteica, — ka nesavēl āžus par dārzniekiem.

— Kurus tu par tādiem sauc? — vaicājums atskanēja no citas puses..

— Nu, vai tad trūkst tādu cita labuma kārotāju un mantas dalītāju, kuri tik pēc tā vien tīko, kas citam pieder? — viņa paīgni atbildēja.

— Bet tu, Steņģa māt, nesen vēl pagastnamā priecājies par mantas dalīšanas laikiem, — viens no pirmiem runātājiem aizrādīja.

— Ko nu, ko nu, cilvēks! Kāda nu priecāšanās? Kamēr skaidri nezini gala, tikmēr papriecājies; bet, kad zini, tad jāatmet ar roku, vairāk nekā — viņa atteica ar nepatiku.

— Klāt jau man no mantībām un bagātībām nekā neda-dos, ja drīzāk tik vēl ko atņems no tās pašas nabadzības, kas ir.

— Vai tad tu, saimniece būdama, gribēji vēl klāt dabūt? — kāds smiedamies vaicāja.

Sasmējās citi arī.

— Un kāds labums tad man par tādu dalīšanu priecāties? — Steņģene atmeta. Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk: — Man jau vēl cita lieta vai lielāka. Pēc zemes dabūšanas vien visās malās kliedz, un īpaši uz manu dzīves vietiņu visi kā uzmesti — Ezermuižiņu vien, Ezermuižiņu vien dzird daudzinām. Es jau gan domātu drīzāk, ka man būtu tiesība viņu dabūt vienāi pašai. Augura māte jau ļoti veca, un viņas dēla dēls zemes valdītājs nekad nebūs, bet…

Nepabeidzot Steņģenei teikuma, durvis atvērās uz iekšu un visus gaidītājus salaida iekšā tiesas telpā. Steņģenei, kura savas rindas gaidīja ar lielāko nemieru, nāca trešā prāva iztiesāšanā ar viņas pērno puisi Vernuli par algas neizmaksāšanu pilnā summā.

Tiesnesis uzsauca Vernulim, lai saka savu sūdzību.

— Viņa nepilda līguma un neizmaksā man visas algas par nokalpoto pilno gadu, — Vernulis sacīja.

— Vai tad tu pildīji kantraku? — Steņģene meta pretī.

— Mums bij norunāts un norakstīts, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet kāds bij tas auzu miltu maiss, kuru tu reiz ziemā atvedi? Tas bij tik sašļucis kā mana veča gultas maiss.

Klausītāji ar grūtībām valdīja smieklus.

— Lūdzu uzklausīt! — Vernulis izsaucās. — Viņa grib mani par zagli taisīt.

— Vej še, kur jau kantraks ir, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet ko tu darīji? — To sacīdama, Steņģene atāķēja jaku un izvilka no azotes saburzītu papīru, ko sniedza tiesnesim.

Bet Vernulis aizkustinātā balsī tikmēr runāja sekosi; — Kāda tā labībā bij, kuru tu devi man samalt? Auzas bezmaz gluži slapjas — miltos ī&i nemaz nesabirst, graudus dzirnavas saspiež'gandrīz tik plakanus. Un šī grib, lai tad atved maisu tik pilnu kā no sausas labības!

— Jā, jā! Tā vien, bij jau gan tā! — Steņģene atsaucās.

Tiesnesis" paņēma Steņģenes sniegto rakstu, paskatījās

un deva to atpakaļ, sacīdams: — Es nevaru tāda saņemt — zīmoga marku trūkst.

— Dzīvs negals ar tām zīmogmarkāmi —- Steņģcņe izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Labāk jau tad iedodi skaidrā naudā, kam jādod un no kā vari kaut ko sagaidīt, bet kādu labumu tad dos tā brillainā jaunkundze — pārdevēja? Vai tad šī kāds tiesas kungs, ka šai nauda jādod?

Aiz muguras atskanēja gandrīz dažs nesavaldāms smieklu spurkšiens.

Tiesnesis, savilka draudīgu seju un papurināja bārgi galvu, pacēlis acis uz Steņģeni,

— Vai nu es pulkā, — Steņģene skaidroja mierinošā balsī. — Ikkuram prātīgam cilvēkam jāsaprot, kas nav pulkas lieta. Ja jau ko dari, tad padari tāpat divu starpā vien un nesaki nekatn nekā.

Tiesnesis rakstīdams nelikās ne dzirdot, bet Steņģene turpināja runāt.

—Un tad;— tā viņa uzsāka, — šī briļļainā pārdevēja par tām nieka zīmītēm zina ņemt tik nekaunīgi lielu naudu. Es turpmāk no viņas vairs nepirkšu. Man zināma cita vieta, kur dos tikpat skaistas par pusnaudu. Kad jau nu pavēlēts ir tos papīrus tā izpušķot un izpuķēt, tad aizliegties nevar, bet jālūko dabūt jel pa godīgāku cenu.

Tiesnesis sāka vērīgi klausīties un vaicāja: — Kas dod zīmogmarkas par pusnaudu?

Viņš jau negrib vis stāstām, — Steņģene atbildēja.

Jums jau nu gan varu pasacīt. — Tad, drusku pret tiesnesi pieliekusies, stāstīja čukstošā balsī: — Tas ir bodnieks Zālamans Jankels virspilsētā. Visiem un svešiem jau viņš nedos vis par pusnaudu, ja tik saviem pircējiem, kas pazīstami.

Tiesnesis šos vārdus piezīmēja un sacīja Steņģenel: — Par šo lietu jūs tiksat izvaicāti skaidrāk citā vietā. Bet Šoreiz jums nav runājams par citu neko kā tik par Vernuļa sūdzību viņa pilnīgas algas neizmaksāšanas lietā. Ko jūs atbildat uz to?

— Viss cits ir izmaksāts, vienīgi atturēts tika par pusotras dienas, ko viņš nogulēja paģirās, — viņa atbildēja.

— Sūdzētāj, ko jūs uz to sakāt? — tiesnesis vaicāja.

— Es neesmu gulējis ne paģirās, ne citādi nevienas dienas, ne vēl pusotras, — Vernulis lepni atteica.

— Kā tad nē? Ko tad tu darīji kūts augšā citu? — Steņ-ģene vaicāja.

— Vai tad kūts augšā cita nekā ņevar darīt kā tik gulēt? — Vernulis spītīgi jautāja pretī.

— Nu tad saki — ko tad tu tur darīji? — Steņģene uzstāja.

— Es netieku vainots par to, ko es kūts augšā darīju, bet par to, ka es kūts augšā esot gulējis, un nauda atturēta manas gulēšanas dēļ, nevis citādi. Tad nu es prasu, lai tiek pierādīta mana pusotras dienas ilgā gulēšana un arī tas, ka gulēšana tāds ļaunums, kas piemeklējams ar naudas sodu, un beidzot tas arī, ka es gulējis paģirās.

— Vai tad tu darba nenokavēji pusotras dienas? — Steņ-ģene cieti noprasīja.

— Darba nokavēšana ir cits jautājums, un par to man vismaz šoreiz nav jāatbild,:— Vernulis atteica pašapzinīgie — Es esmu tagad še vainots tik par gulēšanu pusotras dienas garā laikā un prasu to man pierādīt. Tāpat to, vai gulēšana par sevi ir tāds noziegums, ka par viņu var uzlikt naudas sodu, un kādas paģiras šī man iedevusi?

Tiesnesis uzaicināja Steņģeni izskaidroties par sūdzētāja prasībām.

— Tētiņ Dieviņ! — viņa izsaucās. — Vai nu lai es kāptu kūts augšā vaktēt sveša puiša gulēšanu? Man jau bez tam tie pagāna puisieši apnikuši un apriebušies līdz kaklam, visvairāk mans pašas vecis.

No dzirdētājiem atskanēja atkal apspiesti smiekli.

— Nūja, te var saprast apvainojuma patiesību: redzēt nav redzējusi manis pusotras dienas guļam, bet sacīt saka, — Vernulis ar lepnumu aizrādīja. — Man vēl jāprasa būs gandarījums par šo nepatieso apvainojumu tāpat kā par paģiru izdomājumu.

— Vai tad tu nebiji sadzēries, kad no tirga vēlu pārnāci? — Steņģene kā piespiezdamās vaicāja.

— Ja jau vēlāka pārnākšana ir tūliņ sadzeršanās zīme, tad tu pati skaidrā galvā nekad nevari būt, jo cik ir to vakaru, kad tu laiku esi mājā? — Vernulis deva pretī atkal savukārt ar jautājumu. .

— Par šām sānu lietām, sūdzētāj, jūs varat meklēties liekšu, — tiesnesis atgādināja Vernulim, — bet tagad mums jāizšķir tik lietas kodols, kas zīmēts iesūdzībā.

— Labi gan, — Vernulis apliecināja, — bet tādā gadījumā tik lūdzu iezīmēt protokolā, ka man tiek atstāta tiesība meklēties par tiem goda aizskārumiem, kas še izsacīti no atbildētājas.

Tiesnesis kaut ko piezīmēja un tad griezās pie Steņģe-nes, sacīdams: — Vai jums ir kādas liecības jSar pierādījumu tam, ko sacījāt pret sūdzētāju?

— Nedod Dievs tāda negala ar tām liecībām! — viņa izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Kad jau kāds nenāk vien no kūts augšas lejā, ko tad viņš tur citu var darīt, kā tik gulēt?

— Var salāpīt sev pastalas, kad citur nav uz to laika, var salāpīt arī sev veļu, kad saimniece dod nelāpītus kreklus mugurā, nelāpītas ūzas gurnā, kā tas man bij, — Vernulis zobgalīgi atbildēja. — Tomēr mans uzdevums nav šoreiz šādus jautājumus izskaidrota

— Ak krusts, ak krusts, tāda posta! Kur nu lai tos lieciniekus ņem? — Steņģene vaimanāja, rokas lauzīdama. Bet tad, kā attapdamās un roku pielikdama pie mutes, sāka dzirdami prātot: — Ja tad nu atvedu to pašu Stērģenieku, Tuluku vai Rempi no traktiera? Visi trīs jau gan pirmīt traktierī bij. Pag, aiziešu pakaj, sarunāšu kādu. — To sacījusi, viņa sāka jau siet kopā uz muguras sedzenes stūrus. Bet, ieraudzījusi tiesnesi paceļam bārgu skatienu uz sevi, atkal atlaida vaļā.

— Lūdzu ievērot, ka viņa grib meklēt pirktus lieciniekus, — Vernulis aizrādīja.

— Vai tad es pirkt? — Steņģene atsaucās. — Viņi jau varbūt nāks par monopolu vien vēl mīļāk nekā par naudu, jo tā vien jau tur gaida plegznedami.

— Ak tad monopols vis pirkšanas maksa nebūs? — Vernulis jautāja.

— Kas tā par maksu? — Steņģene iesaucās pretī. — Tas tik iedzeršanai; un viņus jau dzirda tāpaļ viens otrs bez nekā.

No izejas sienmalas puses atkal drusku nāca padzirdama klusa pasmiešanās.

Un tiesnesis griezās pie Vernuļa ar jautājumu — Vai sūdzētājam vēl kas ko sacīt?

— Ja, ir gan, — Vernulis atsaucās. — Lūdzu dibināt spriedumu tik uz atbildētājas vārdiem, ka man algas da|a atrauta nepierādītas gulēšanas pēc, kurklāt gulēšana par sevi nav nekāds pārkāpums, kura dēļ alga atraujama, ja arī gulēšana būtu pierādīta. Turklāt atrauto algas daju lūdzu piespriest man līdz ar tiesas izdevumiem no atbildētājas kā viņas vīra pilnvarnieces.

— Un vai atbildētājai ir beigu vārdā vēl kas sakāms? — tā tiesnesis griezās ar jautājumu pie Stdņģenes.

— Tētiņ Dieviņ! Ko gan lai citu saku kā tikai to pašu, ka man nebūtu par tām pusotras dienas jāmaksā, lai nu viņas vai nogulētas, vai nokavētas, man tas viena alga, — Steņģene atbildēja.

Tiesnesis piecēlās un izgāja dziļāk savā dzīvoklī spriedumu rakstīt. Tikko durvs aiz viņa noklabēja, tad tūliņ sacēlās liela jautrība prāvas noklausītāju pulkā. Viens teica, ka šāds «teijāters» bez maksas esot labāks nekā dažs par maksu, otrs zobojās par Zālamana Jankeļa zīmogmarkām, trešs par Steņģenes «kantraku», ka puišam nav brīv miltu zagt, it kā kad kādam citam būtu brīv miltus zagt, vēl citi par kūts augšas gulēšanu'un par liecinieku meklēšanu, tik Vernulis nesacīja nekā, ja tikai pasmīnēja.

— Turpmāk es tāda muļķe vairs vis nebūšu, bet vedīšu lieciniekus tūliņ līdz, jo meklēt jau tikpat tad vairs nelaiž, kad vajaga, — tā Steņģene pasmīdīja vēl klausītājus.

— Tad laikam vedīsi tādus lieciniekus arī, kas liecinās, ka neesi taisījusi mani par miltu zagli un ka neesi uztiepusi man paģiru? — Vernulis paspītīgi vaicāja.

— Vai tad tu, Pēter, mani sūdzēsi gan par tādu nieku? — Steņģene labinādamās vaicāja Vernulim.

— Kaut bijis vien nieks! — Vernulis ar vēsu izrunu atbildēja. — Nomelnot godīgu cilvēku par zagli, pataisīt par dzērāju un to vēl saukt par nieku! Te var redzēt, kāds goda apziņas cilvēks tu esi. Man no tavas mantas nav pielipis un palicis turoties klāt ne puteklītis, kas nebūtu ticis nopurināts. Un tad zagļa un dzērāja vārdu lai es pieņemu un paturu ar mierīgu prātu pat vēl ļaužu pulka un tiesneša priekšā.

— Lai nu, Pēter, paliek, — Steņģene labinājās joprojām. — Es traktierē izpirkšu līkopus.

— Tad tu manis nepazīsti un nesaproti vis, kad tu ar tādiem līdzekļiem gribi tikt vaļā un mani apmierināt, — Vernulis atteica ar apvainojuma sajūtu. — Līkopus tu vari solīt gan saviem zināmiem pirkāmiem lieciniekiem, pēc kuriem taisījies pirmīt iet, bet nevis man, kuram gods daudz dārgāks par visiem līkopiem.

— Labāk nu tūliņ, Pēter, man piedod. Saderēsim mieru, — Steņģene sāka lūgties. — Tu jau nu dzīvo tāļāk, nezin kad atkal varam tikties.

-Var notikt, ka tiekamies daudz biežāk un vēl tur, kur tu nemaz nedomā.

Steņģene gribēja joprojām lūgdamās runāt, bet pašlaik atvērās iekšējā dūrvs un ienāca tiesnesis atpakaļ ar pro-tokolu rokā. Visi sacēlās, un tiesnesis, nostājies savā vietā, sāka lasīt.

Spriedums izskanēja tā, ka Vernulim jādabū aizturētā nauda līdz ar tiesas izdevumiem un viņam paliek vaļā sūdzēšanas tiesība kriminālā ceļā pret Dārtu Steņģi par goda aizskaršanu jeb apvainojumu tiesas priekšā.

—Tētiņ,Dieviņ, tāda krusta! — Steņģene iesaucās, rokas sasizdama kopā. — Kā tu, cilvēks, domā tikt pie savas taisnības, tā ne tik vien nekā nepanāc, bet iepinies vēl dziļāk iekšā.

— Tas ir tiesas apvainojums, — tiesnesis sacīja. —Man par to jāsastāda sevišķs protokols, lai jūs tiekat aicināti pie augstākas tiesas atbildēt.

— Vai — vai — vai! — Steņģene ievaimanājās. — Es atņemu, atņemu vārdus. Lūdzu, kungs, piedodatl

Tiesnesis vairs nesacīja nekā tai lietā, bet uzaicināja abus prāvniekus parakstīt spriedumu. Vernulis parakstīja pirmais un tūliņ izgāja. Steņģene meimuroja ilgi ar drebošu roku, sacīdama:

— Ja nu tik varēs vien salasīt.

Tad viņa sasēja sedzenes stūrus uz muguras un iziedama vēl runāja:

— Ar smagāku sirdi jāaiziet, nekā atnākts. Bet lai nu šoreiz kā būdams, tikai, kad nāks spriešana par Ezermuižiņu, tad gan visu man. Netaisnība man nepatīk kā nāve, bet taisnība pār visu, pār visu.

Visi noskatījās viņai pakaļ smieklu pilniem sejiem.

Ceļā viņa panāca Vernuli un uzaicināja to uz braukšanu, bet tas atteicās, sacīdams, ka ejot mīļāk kājām.

9. Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu

Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu kaut kur piesējusi, steidzās iekšā, tad tur viss mudžēt mudžēja un dūcin dūca kā bišu stropā. Bij iesākusies pati balsu došana ar" kandidātu sarakstu zīmēm, kur brīvība tika dota dažus dzēst un ierakstīt citus. Caur bieziem tabakas dūmiem varēja saredzēt un ievērot liela sieviešu bara vidu vispirms Plīņu Jeti pēc viņas milzum lielās platmales, kurai stāvēja apakšā vienumēr trīs līdz četras sievietes kā zem kāda jumtiņa. Viņa dzēsa, ko gribēja, no ikkatras zīmes, ierakstīja, ko vēlējās, kā protams, paturēdama sevi nekustinātu viscaur! un pieņemdama no abiem sarakstiem tikai to vienu, kurā atradās viņas vārds arī. Bez tam arī dažas vēlētājas bieži izsaucās:

— Jums, jaunkundze, jāpaliek, jums jāpaliek!

Arā un brīžam iekšā strādāja līdzīgā ziņā starp vīriešiem Auguru Antons. Galva viņam stāvēja aptīta ar dvieli, kā tika dzirdēts, niknu zobu sāpju dēj.

Steņģene, ko pavisam nebij domājusi, ar izbrīnību dzirdēja vairāk pulciņos runājam labā ziņā par Pēteri Vernuli, ka tam jātiek ievēlētam, un vēl pat to, ka viņš jāceļ komi- tējai par priekšnieku. Iesākumā viņa negribēja tā kā savām ausīm ticēt lai gan bij taču tāda kā iztrūkusies; bet, kad dabūja rokā balsošanas zīmes un tur vienā no tiem sarakstiem ieraudzīja pašu pirmo Pēteri Vernuli, pēc viņa tUr-vēl Plīņu Jeti un citus, tad viņa no izbailēm pat vai sastinga. Pirmā brīdī viņa gribēja griezties pie Jetes un Antona, kā celdamās pretī Vernuļa ievēlēšanai, bet taču tik tāļu gan apdomājās, ka beidzot palika mierā, pa daļai bīdamās, pa daļai nomanīdama savu nespējību kaut ko ievērojamu panākt ar savu pretošanos. Viņai uznāca,pilnīgi grūtsirdīga bezspēcības sajūta un gars kā šļucin sašļuka.

Ienesusi kanclejā kandidātu sarakstu, par kuru nodomājusi dot savu balsi, atpakaļ caur drūzmu līzdama, Steņģene sadūrās gandrīz pierēs ar Vernuli. Viņa gribēja tam kaut ko laipnu sacīt, bet tas nelikās viņas ne redzot un pagriezās sāņus. Viņas sirds sāka paredzēt kaut ko ļaunu un bīstamu. Viņai sāka pašai ļoti nepatikt zināmā naudas aizturēšana Vernulim, un tagad viņa to vai sviedin atsviestu, kad tik varētu padarīt visu par nebijušu, par nesūdzētu. Viņai sāka pašai riebin riebties, ka ļāvusi sevi Vernulim sūdzēt. Tādā īgnā prātā būdamai, viņai uzsauca iesāņus pašas vira balss:

— Dārta, kur tev zirgs?

— Vai tad tu nezini, kur zirgiem vieta? — viņa asi atcirta. — Vai lai es zirgu vedu še iekšā?

— Iekšā vest gan es tev viņa vis nelieku, bet tik pastāstīt, kur viņš; ir, — Steņģis lēnprātīgi atteica. — Es visur izskatījos, bet neatradu. Laikam kā no agra rīta nedz barots, netfz dzirdīts?

— Vai nu zirga taukos mērcēs maizil? — viņa nicinoši Steņģi atraidīja. — Ej skfaties aiz klēts, tur ir. Citur vietas nebij.

— Nūja, aiz klēts — lāstekās un vējā! — Steņģis iziedams runāja. — Cauru dienu dzīts bez barības gala, un tad runāt vēl lepni par zirga tauku nevērtību!

— Par zirga ēšanu gan zina rūpēties, bet pagaidi, ka rūpēsies par mani, — viņa norūca Steņģim paka], — bet kas man dos ēst?

— Vai nu saimniecei jāgaida došanas? Pati vari paņemties, ko gribi, — tā Steņģenei atbildēja tuvumā būdamā, bet no viņas neievērotā Plīņu saimniece, T

— Ko nu, mīļā, rītā agri uz tiesu steigdamās, tāpat izskrēju, — Steņģene labprātīgi sacīja. — Kas nu vēl deva vaļu domāt par ēšanu! Bet iztikt jau var tāpat.

— Ar ko nu tagad tiesājies? — Plīņu saimniece vaicāja.

— Kāda nu tiesāšanās! — Steņģene iesaucās. — Pērnais puisis negribēja līdzināt nekā par nenostrādātu laiku, un tāpat ar palika.

— Pag, pie tevis jau tad bij Vernulis? — Plīņu saim-niece atcerēdamās runāja. — Tas šodien dabū daudz balsu. Bet mums no viņa nav nekā laba, ko gaidīt. Viņš negrib atstāt nevienam nekādas mantas.

— To grib visi tie, kas paši nekā nedz iepelna, nedz ietaupa, — Steņģene piebilda.

Pašlaik izcēlās skarbas sarunas troksnis ap to vietu, kur darbojās Jete, balsis mantodama sev un draugiem. Dzirdama bij arī vecā Laķa balss. Visi sāka virzīties uz to pusi un šās abas sarunātājās arī. Laķis bij laikam aizrādījis uz Jetes partejisko rīcību balsu rakstīšanā, un viņa pēc tam gāza šim virsū ko vien spēdama.

— Tu, muižnieku bļodlaiža! — viņa izsaucās. — Tevis jau neievēlēs tā kā tā, vai nu pūlējies, vai nē? -

— Es nemaz nedzenos pēc ievēlēšanas un izturos klusi, — tā Laķis iesāka izskaidrot. — Neesmu arī sevis stādījis starp vēlamiem, bet to darījuši ir citi. Turpretī tu gan centies ar visu spēku, lai tevi ievēl, kas arī gan notiks. Par to tad nebūtu nekas sakāms, ja tu izturētos ar tiem kandidātu sarakstiem pēc taisnības un darītu tā, kā tās balsotājas liek, kas tev apkārt; bet tu acīmredzot uzspied viņām savu gribu, gan arī rakstīdama dari pēc sava prāta. Tavi rokraksti būs pazīstami, un no tiem vēlāk redzēs tavu vienpusību. Tas pats taī ziņā sakāms arī par Augura Antonu. Bet, kad tu apzīmē mani par «muižnieku bļodlaižu», tad saku atklāti, ka tu runā tīši nepatiesību, kas nav tev par godu, un man tas jāmet atpakaļ uz tevi pašu, kamēr es priekš sevis no nekādas muižniecības neesmu nedz meklējis, nedz dabūjis ne putekļa. Bet vai tev nebūs atmiņā kāda nabaga skolniece, kas centās tāļāk skoloties un kurai trūka pat pienācīga apģērba? Vai tev nebūs atminams, ka šī skolniece līdz ar viņas godīgo niāti, kas tad vēl bij dzīva, lūdzin lūdza mani iet pie muižas īpašnieces — lielmātes izlūgt no viņas kādu kārtu apvalkāju drēbju, kas palikušas no. viņas nomirušās meitas, kura bijusi gandrīz jau pieaugusi? Lai gan ar grūtu prātu, bet — pazīdams lielmātes labsirdību un ka šī nabadzīgā skolniece bij man arī vēl ne visai tāļa radiniece — apņēmos tomēr paklausīt uri panācu vēl vairāk, nekā domāts un pat vēlēties. Atnesu krietnu nastu dažādu un pa daļai pat pavisam nevalkātu apģērbu, kas piemēroti jaunavu gadiem, ko lielmāte sasēja pati nastā, asaras birdinādama par savu nomirušo vienīgo bērnu. Viņa sacīja gan, ka esot mīļas un dārgas šās piemiņas no viņas meitiņas, bet labāk lai ejot labdarībā nekā guļot mierā un nezin kam vēl paliekot, jo tuvēju piederīgu viņai nav. Vai tev zināms, ka šī skolniece ar šām izlūgtām un manis atnestām drēbēm vadījās vairāk gadus un pat vēl tad, kad — skolas nepabeigusi — sāka iet tādus ceļus, par kuriem māte rūgti raudātu, ja būtu vēl dzīva? Bet vai šī citreizējā skolniece būs sacījusi dāvinātājai jel vienu vienīgu vārdu par atzinību un pateicību, tas nav zināms un nav arī ticams. Nav brīnums, ka viņai vēl tagad pat kaut kas ir valkājams no lielmātes dāvinātām drēbēm.

Laķim runājot, viss nemiers bij apklusis, visi vērīgi klausījās, un pie viņa pēdējiem vārdiem atsaucās kādas sievietes balss sekoši:

— Kā tad nē! Šī pati blūze, kas viņai nupat mugurā, ir tik drusku pāršūta un aplikta jaunām knipelēm, bet to pašūdināja lielmāte savai meitai neilgi priekš viņas nomir-šanas.

Jete, nosarkusi bietes krāsā, iekliedzās, pirkstu galos pacēlusies:

— Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?

— Ak tu nekauņa! Pati melo! — Steņģene atsaucās. Klausāties un liekat vērā, kā viņa lamā Jetes jaunkundzi! — Vernulis uzsauca visiem.

Kas tavu kazu ved tirgū? — Steņģene deva viņam pretī un pati arī tūliņ apķērās, ka pret Vernuli pārsteigusies. Bet izsacīti vārdi nav vairs notverami — tie bez astēm.

— Nu, pagaidi vien laika, gan vešanu šad tad piedzīvosi, — Vernulis, iešķībi uz viņu paskatīdamies, ļaunīgi atmeta viņas vārdus. Vai šā rīta tirgu esi jau aizmirsusi? Nākamie tirgi var sataisīties vēl kuplāki.

— Sai aplamā sadursmē jāiejaucas citiem arī un jāsaka taisnīgs vārds abām pusēm, — Brencis Linums atsaucās.

- Lamāties nedrīkst, zināms, ne vien Steņģa māte un citi, bet arī Jetes jaunkundze. Viņa pirmā izsaucās: «Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?» Še arī jau ir lamāšanās un vēl nepatiess apvainojums. Un, ja Steņģa māte ar lamāšanos atbildējusi, tad ir tikai dots pret dotu un pirmā lamātāja nav mazāk vainīga, ja ne vairāk.

— Steņģa māte nav sacījusi par to blūzes lietu ne vārda, — tādu liecību izsacīja Plīņu saimniece. — Steņģa māte stāv man līdzās un bij gluži klusa. . . .

Te izspraudās iz ļaužu biezuma kāda cita sieviete, Grieta Pulne, un sacīja:

— Tā runātāja par Jetes jaunkundzes blūzi biju es un nevēlos slēpties, lai netiek vainots nepatiesi kāds cits cilvēks. Man arī nemaz nav bail šaī lietā runāt atklāti. Es tolaik biju lielmātei par rokas meitu, kad viņa šo blūzi šūdināja savai meitai. Drāna taisni tā pati, un tādas šolaik vairs nekur neredz. Man vēl laikam ir kādas skrambiņas par atmiņu mājā, un, ja grib, var salīdzināt — tās pašas rožainās puķītes,- tie paši puszilganie raibumiņi un arī tās pašas spīdīgās kaula podziņas blūzei priekšā un uz pleciem. To apliecinādama^ es nedaru nekādas netaisnības nekam un apliecinu tik tāpēc, lai še netiek ilgāk par to strīdēties. Patiesība ir un paliek, ka Jetes jaunkundzei vēl mugurā muižnieces — lielmātes dāvinātā blūze.

Jete tik atmēdījās: — Ļe, ļe — ļe, ļe, — un aizdedzināja papirosu.

— Tādi neaicināti un nevajadzīgi liecinājumi ir tikai personīgi aizskārumi, kas sapulcē nemaz nav pielaižami,— Vernulis sacīja.

— Jums taisnība gan, — Laķis atbildēja, — tikai tas bij sakāms jau tad sākumā, kad aizskārums tika izsacīts pret mani un taisni vēl no tās puses, kuru jūs raugāt tagad aizstāvēt. Tomēr vispāri vaina arī nekāda nav, jo caur to esam tikuši dažā ziņā pie skaidrības un augstprātīgai apvainojumu netaisnībai nozāģēti asie ragu galiņi. Tik man sakāms vēl pāra vārdu, ko pirmāk nedabūju izsacīt, jo valoda iegriezās citā virzienā. Beigu vārds man sakāms par atbildi un atraidījumu tam pašam nolamājumam, ka es muižnieku «bļodlaiža». Neesmu muižniecības priekšā nedz zemojies, nedz no viņas kaut ko priekš sevis saņēmis. Neesmu meklējis priekš sevis nedz viņu nepelnītas laipnības, nedz labvēlības un par visām lietām neesmu nekad ēdis pie viņu galdiem, nedz arī paliekus no viņu bļodām. Bet neesmu arī bijis naidīgs viņiem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem. Es nemīlu tikai tīša naida kurināšanas starp iedzīvotāju kārtām un tautībām, bet vēlos, lai valdītu saderības prāts pie visiem un starp visiem. Un tev, Jete, jāsaka man vēl tas, ka augstprātīgi citu cilvēku apvainojumi nereti mēdz attiekties uz pašiem apvainotājiem, tālab ņem vērā, ka pati nepiedzīvo bļodlaižības, kuru netaisni piemēroji man, jo tādos ceļos, kādos tu iesākusi staigāt, tas viegli var atgadīties.

— Nes tu savus padomus, uz kurieni gribi, man viņu nevajaga, — Jete pīpodama atteica.

— Nenesīšu tādēļ jau nu gan nekur, ka tev viņu šobrīd nevajaga, bet paglabāšu padomu pie sevis. Ja kādreiz būs vajadzīgs, tad atrast jau zināsi, — Laķis mierīgi atbildēja.

— Nu par to nav vis vairs ko bēdāties, — Vernulis teica pretī. — Agrāk lielas nevienādības un netaisnības laikos gan tas tā varēja būt, bet mums nupat iesāksies īsteni vienlīdzības laiku gadi, kur būs visiem visa pārpārim diezgan ar mantas izdalīšanu, kad pašiem nekam par sevi nebūs vairs nekā, bet visiem piederēs viss.

— Ak tētiņ Dieviņ, kāds posts tad gaidāms! — Steņģene iekliedzās.

— Gan jau es ari priecātos, ja nu tiktu atrasts ceļš uz labāku labklājību nekā līdz šim, bet ticēt tam nevaru, — Laķis norunāja..— Tas jau gan tiks panākts, ka pirmā brīdī daudziem mantu atņems, bet tikpat drīz viņa saplūdīs citās rokās, pret kurām nedrīkstēs sacīt ne vārda.

— Dārta, nāc! Jābrauc mājā, — Steņģis pievirzījies aicināja sievu. — Zirgam tik ilgi jāstāv, jāiet arī govju'slaukt, vakars nāk virsu.

— Vai tu nevari zirgam iznest sēdekli, lai nav jāstāv? — Steņģene atteica pār plecu. — Un vai nevarēsi govju slaukt pie uguns gaismas?

— Pašai še nav sēdekļa, kur nu vēl zirgam ņems? — Steņģis jautāja .savukārt. — Balsis ir nodotas, un iznākumu dabūs zināt vēlāk.

—- Jā, un kad tev noņems māju, ko tad tu darīsi? — Steņģene vaicāja tāļāk.

— Vismaz šodien jau nenoņems, — Steņģis runāja vienaldzīgi. —- Un, ja ņems, tad atturētāja tu arī nebūsi.

— Nu, tevis dēļ jau var paņemt vai visu, — pati rūgti sacīja, — un tevi pašu arī, kas labāk gan būtu.

— Tad govis varētu dzīvot neslauktas, — Vernulis zobgalīgi piebilda.. .

— Un tu jau arī viņu slaucējs neesi bijis, ne būsi, — Steņģene atraidoši atmeta pretī.

— Ko vainu jūs ar tīm meitīškīm pluinītīsj—Stērģenieks uzsauca.—Vui tod zemes šūdin nemaz nadaleis?

— Vēl jau dalītāji nav pavisam pasludināti, — Vernulis atteica.

— Jitī poši vin jau bousīt, vui nu kas cits? — Stērģenieks skaidroja tāļāk. — Loi nu dala šūreiz, vui citu reiz, bet tū gon zinīt paturēt protā, ka Azarmuižeiņa mun vīnam pošam. …

— Nekaunīgais, bezdievīgais pagān! — Steņģene viņam uzkliedza. Tad, pret Steņģi pagriezušies, viņam arī uzsauca: —- Brauc nu, brauc uz māju! Vai nedzirdi, ko saka?

— As uzoicinu licinīkus īklouseitīs, kā viņa muni lomā! — Stērģenieks grasījās, - To as viņai naškinkušu, lai vui valns par stenderi palīk. Muns tēva tēvs jir dzeivūjis Azarmuižeiņā, un mun vajaga viņu dabeit.

— Mels mel's! — Steņģene kliedza pretī. — Tur nav bijis nekāda tava tēva tēva, tu, kleņģi, tur nevari nekā dabūt.

— Klausatīs, ļoudis, kā lomā muni otkan, — mel's mel's, kleņģis Tuluk, Rempi! Jūs līcinīki! — Stērģenieks kliedza atkal.

— Goda vīrim taisnības pēc neklājas liegties, lei, — Tuluks atsaucās ar cienības pilnu izrunu, — liecību jau dosim, tik vien Ezermuižiņa nevar būt tev vienam pašam, lei. Tur daļa arī man ar Rempi.

— Jā, jā, Jān, brāl! Daļa gan mums ar, — tā Remps atsaucās.

— Vaina klurģi, vuj jūs nadabūsīt citu vītu! — Stērģenieks kliedza jo vairāk. — Ko jūs bāžaties mun virsū?

— Tētiņ Dieviņ, tādas nelaimes! — Steņģene vaimanāja. — Kā tu, cilvēks, pasauksi īstā vārdā kādu, to tevi sūdzēs par lamāšanos, ka nedrīksti ne mutes vaļā plest.

— še jau ir vien atkal aplinka lamāšanās, — Vernulis aizrādīja. — Viņa grib sacīt, ka tevi, Stērģeniek, esot nosaukusi īstā vārdā. Tad tu nu esi nekaunīgais, bezdievīgais pagāns, meļ's, kleņģis». Sitie tad esot tavi īstie vārdi.

— Vernuli, tu arī līcinīks! — Stērģenieks uzsauca.

— Labi, labi, — Vernulis atbildēja. — Kad jau aicinātam jātiek, tad liegties nevar.

— Vai Dieviņ, tāda posta ar šitādiem nešpetn … nē, nē, labāk nesaku nekā — citādi sauks atkal lieciniekus. — To sacījusi, Steņģene, dikti raudādama un abām plaukstām seju aizklājusi, izlīda caur drūzmu laukā.

— Kam vajaga šodien pavisam šādu lietu kustināt, kas nemaz nepieder pie šās sapulces darbiem? — Brencis Linums stājās starpā. — Tur tad nav ari brīnums, ka caur tādiem iekārošanas vārdiem dažs cilvēks var tikt aizrauts uz skarbiem izteikumiem, it kā ar nodomu kaitinot.

— Lai lūst vui pleist, bat as viņai ta naškinkušu, — Stērģenieks izsaucās. Un tad vaicāja Steņģim: — Klausies, Steņģi, kur tava māteite palikās? Ja viņa varbūt gribātu leigt ar labu, tod loi nok.

— Ej vien pats laukā meklē, — Steņģis vienaldzīgi atbildēja, pīpīti uztaisīdams. — Laukā jau viņa būs. Skaties vien, kur lielāks tieselniecīgu puisiešu bars, tur jau viņas rūtainā sedzene pa vidu mirdzēs.

— Ja jou grib īt tīsas prīkškā, tod loi nadūmāj tikt bez solmim voļā, — Stērģenieks runāja. — As viņas maklāt naīšku, ja pate grib, loi nāk īkškā.

— Kas man par ziņu! — Steņģis atkratīdamies atbildēja, ievilcis pirmos dūmus un šķiltavas noglabājis.— Lai iegrūž arī pāra dienas salmos, tad būs man jel tik ilgi miers.

Pēc tam Steņģis ari izlīda klusām laukā un tik pa labu brīdi atrada kaut kur sievu, uz sētas uzlīkušos, šņukstam. Viņš tai uzsauca:

— Dārta, ja gribi kopā ar mani braukt uz māju, tad nāc, es ilgāk te nediedelēšu.

— Kaut tu aizbraucis vai ellē! — Steņģene, nemaz galvas nepaceldama, pilnās dusmās atrūca un šņukstēja jo dikti, pēc tam vēl runādama? — Vai tad man ir jel vīrs, kas mani aizstāvēs pret tādiem sātaniem, kādi tur iekšā, lai vai aprij kā zvēri, liecinieks liecinieka galā. Kā izsalkuši vilki, mani vien tiesāt. Kur nu vairs lai glābjas bez nekādas aizstāvības?

' — Tu cilvēkus lamā un tad šņuksti, ka nav, kas aizstāv, — Steņģis atteica. — Kāda tur aizstāvēšana? Ja jau sūdzēs, tad bez nekā nepaliksi, bet, ja gribi izlīgt ar labu, tad ej iekšā — Stērģenieks vēl gaida. Bet tad pie drīzuma. Es ilgi negaidīšu.

— Ko lai es tiem rīkļiem grūžu kaklā, kad man nekā nav? — Steņģene gaudās. — Bez nekā jau tie kurti mierā nebūs.

— Man vēl pēdējais divdesmitpiecnieks ir, un, ja gribi, ņem to pašu un ej, — Steņģis lēnprātīgi runāja.

— Vai nu tu nevarētu iet un izlīgt? — raudāt nemitēdamās, viņa Steņģim kā pārmetoši uzsauca.

— Nu tad iesim abi. Man vienam viņus grūtāk piedabūt uz pieļāvību, — Steņģis sievu uzaicināja.

Nekā vairāk nesacīdama, seju priekšautā noslaucījusi, Steņģene gāja. arī līdza sapulcē atpakaļ un ar lielām pūlēm — īpaši Steņģa lūguma labad — piedabūja Stērģenieku par to pašu divdesmitpiecnieku pie miera.

Patlaban, iznāca vēlēšanas komitejas priekšnieks pasludināt, kas ievēlēti. Starp tiem bij vispirms, kā jau domāts, Vernulis, tad Jete, Linums, Laķis un citi, kas mazāk pārzināmi.

Steņģene pēc tam vairs neliedzās gan braukt vīram līdz uz māju, bet viņa bij tādā sajūtībā kā bērns pēc rīkstes. Asaras gan nostājušās, bet sirds smaguma pilna. Viņai sāka nākt prātā, ka visas bēdas nav vis vēl galā un ka ar Vernuli izlīgšana var iznākt vēl grūtāka nekā ar Stērģenieku. Viņai gan labāk patiktu, ja Steņģis vaicātu kaut ko par tā rīta tiesas lietu. Bet viņš nelikās par to ne zinot. Nesaprata viņa arī, vai iesākt pavisam ko stāstīt vai nē — un īpaši par Vernuļa apvainojumu, kuras domas it sevišķi nedeva viņai miera.

Bet nu uz otru pusi cēlās Steņģenei arī jautājums — cik ilgi lai visu slēpj? Beidzot tāpat kādreiz jāstāsta būs. Ja

nu Vernulis varbūt nesūdzētu par apvainojumiem un goda aizskārumu, lai tad nu vēl šā vai tā, bet nevarēja ticēt, ka viņš mierā paliks, būdams tik stipri iekaitināts. Jāmaksā Vernulim ari atturētā algas nauda līdz ar tiesas izdevumiem — un kur to ņemt? Nav vairs nekā rokā, un paredzēt ari nevar, kur kas ienāks. Dažādi citi maksājumi ari nepildīti — un no kurienes līdzekļi celsies? Viņai sametās ik brīdi smagāk un gandrīz neviļu izlauzās smaga nopūta uz āru:

— Ak negals, cik grūta šitāda diena!

— Kas tev, Dārt, tos šādus grūtumus uzlicis ja pati viņu nemeklētu? Vai es tev labi nesacīju likt pie malas īpaši šo Vernuļa lietu, izmaksājot viņam ar labu to aizturēto algas mazumiņu? — tā Steņģis atsaucās pa brītiņu savā lēnīgā nesteidzības garā. — Kad tev pašai nebij nojaušams, ka neesi Vernuļa pretiniece nedz tiesas lietās, nedz citādi, tad vajadzēja klausīt jel maniem vārdiem. To jau varēja paredzēt, ka tas putns pratīs tavai vientiesībai un nezināšanai aplidot vai desmit reizes apkārt.

No šiem vārdiem Steņģene saprata, ka vīram jau ir zināms prāvas gājums un sliktais iznākums, un tas viņu sadusmoja no jauna, pat vēl vairāk.

— Kas tad ir steidzies tev to jau sapļāpāt? — viņa vīram sirdīgi uzsauca.

— Kas visus tos stāstītājus lai zina saskaitīt un saukt pie vārdiem? — Steņģis tāpat mierīgi atbildēja. — Man jau arī vai uz ikkatra soļa bij jādzird gan bodē, gan pagalma gan sapulcē: Steņģi, Steņģi, klausies, kā tava pilnvarniece tiesājas, kā tava vecene meklē lieciniekus, kādas tavai mātītei zīmogmarkas — un nezin kas vēl viss cits! — Pie šiem vārdiem Steņģis arī viegli pasmējās, no kā sievas dusmas iedegās jo trakāk.

Atkal pa brīdi Steņģis turpināja, sacīdams:

— Tad vēl rādās, ka tu pati nemaz neapjaut, kādās cilpās vari ietinusies būt ar tām Jankeļa zīmogmarkām. Tiesāties tu mudīgi ej, bet vēl nesajēdz, ka valdība ar zīmogmarkām ņem tiesu nodokļus un ka viltus zīmogmarkas ir tikpat kā viltus naudas zīmes.

Steņģene savā sirds nemierā nezināja arī šoreiz nekā labāka sacīt kā pēc pastāvošā ieraduma atkārtot sekošos — Kad jau nu man nav vīra par gājēju, tad lai ari nav. Vai vieglums sieviešu cilvēkam tiesu ceļus staigāt, kad neiets nevar palikt?

— Nu tad klausies atkal no manas puses, kas tev arī vairs nezināms nav, — Steņģis uzsāka savā nesatricināmā,nesteidzīgā lēnprātībā. — Kad man nav, lai nav sievas, kas dzīvi kopj, tad daru to pats, kamēr vēl nav pavisam izputēts, uz ko ilgi gaidīt arī gan vairs nevajadzēs, bet kas nebūs vis cēlies caur nicinātā vīra tiesāšanās gara vājumu, bet caur sievas tiesāšanās gara stiprumu.

— Tad jau, tad jau man cits nekas neatliek kā raudas un asaras! Es, es tā vainīgā pie visai

Steņģis gribēja gan vēl sacīt, ka tas tiešām tiesa, bet, zinādams, ka sieva drīzāk atdos dzīvību nekā pēdējā vārda paturēšanu, palika klusu, jo citādi varot tielēties vai līdz rītam.

10. Draudzes mācītājs — mīkstās istabas kurpēs un pavalkātā mētelī

Draudzes mācītājs — mīkstās istabas kurpēs un pavalkātā mētelī turēdams kreisā rokā «Jauno Derību», labā — zīmiķi, staigāja pa savu pieņemamo istabu, sazīmēdams kārtas nākamās svētdienas sprediķim. No uzgaidāmās istabas nāca dzirdams troksnis, vairākiem cilvēkiem sarunājoties, kam pirmām iet iekšā. Cits citu skubina, bet neviens pirmais negrib iet. Pēdīgi var izdzirdēt, ka pirmām jāiet Stērģeniekam un ari jāsāk pirmām runāt. Durvis atveras, un ienāk visi trīs zināmie: Stērģenieks, Tuluks un Remps. Visiem šautenes piecos, visiem lepns izskats. Pēc labrīta Stērģenieks iesāk runāt:

— Mās, māceitāj, nākam īrūčus otpraseit.

— Un kas jūs pēc amata esat? — mācītājs vaicāja.

— Mās asam jounās valdeibas miliči, — Stērģenieks atbildēja.

— Vai kāds apliecības raksts jums arī ir? — mācītājs taujāja tāļāk.

— Navaid, — tā atkal Stērģenieks, — bat jūs jou muis pazeistīt.

— Es jūs pazīstu gan kā dažādas palīdzības meklētājus, bet nevis kā kādus amata vīrus, — mācītājs atteica.

— Mās vēl nūle vakar tikām īcelti, — Stērģenieks skaidroja.

— Un tad šorīt tūliņ steidzāties pie manis, — tā mācītājs joprojām.

— Kur tad, mācītāj, citur labāk lai ejam? — Remps jautājoši runāja. — Kad jau tur neiesi, kur vāri ko cārāt, ko tad līdzās iet mums tur, kur nādod nākā?

— Un ko tad jūs cerat no manis īsti dabūt? — mācītājs vaicāja.

— Kā jau, mācītāš, esam sacījuši, mums jānāk pēc ieročim, lei, — Tuluks cienīgi atbildēja.

— Bet vai man kaut kad kādi ieroči ir iedoti, ka var nākt tos atprasīt? — tā atkal mācītājs.

— Visim viņus tagad atprasa, kad arī iedoti nebūtu, — Tuluks paskaidroja.

— Nu tad še mani abi ieroči pašlaik rokās ir, un tos dabūt varat. — Tad, zīmiķi rādīdams, mācītājs sacīja: — Ar šito var karot pret cilvēkiem rakstos. — Un «Jauno Derību» rādīdams: — Ar šito var. karot pret pašu velnu vārdos. Varat ņemt, kuru gribat, vai arī abus, bet citu Ieroču še nav kā tik no šitādiem veidiem.

Pēc tam mācītājs turpināja savu staigāšanu un miliči drusku apmulsa.

— Mārc, brāl, ja ieroču nav, saki, lai dod naudu, — Remps čukstēja Tulukam ausī. .

— Mācītāš, — Tuluks uzsauca, — ar tādim ieročim mēs karot nemākam, lei. Bet, kad jūs tādu ieroču nevarat dot, kādu mums vajaga, tad dodat naudu. Ar to mēs arī paliksim mierā.

— Jā, naudu varat dabūt, — mācītājs sacīja un pasauca savu veco saimnieci, kas viņam bij mātes māsa, un sacīja taij — Krustmāt, padod no guļamās istabas to naudas kastīti. '

Viņa, uz visiem trim zīmīgi- un sirdīgi paskatīdamās, izgāja. Mācītājs pa to starpu atkal staigāja, savu iesākto darbu turpinādams. Miliči, būdami pārliecībā, ka vēroti netiek, savstarpēji samirkšinājās acīm un cits citam par saprašanas zīmi piebikstīja pie sāniem, it kā sacīdami: lūk, cik gudri nu būs! Tik viegli dabūsim naudu!

Kad kastīte bij atnesta, tad mācītājs sacīja krustmātei:

— Gāz uz mutes, lai nauda izbirst galdā!

Viņa tā darīja, sacīdama: — Te nu ir beigu beigās visiem trim vēl, ko rīt. — To sacījusi, viņa dusmīgi atkāpās uz izeju.

— Vui tī nabej lamošanās, kod viņa saceija — vusim trim, kū reit? — Stērģenieks vaicāja.

— Es vis nesacīju «vusim», bet visiem, kā grāmatās rakstīts, — viņa, pie izejas durvīm atgriezusies, vēl atsaucas.

— Tad valns viņas sozina vusas tīs gromotas — Stērģenieks atkliedza. — Citās otkan asut raksteits «vusim».

— Es nesacīju vis «raksteits», bet skaidri — «rakstīts», tāpat nevis «reit», bet «rīt», — krustmāte vēl, durvīs stāvēdama, Stērģenieku sarāja. — Nezin kādēj šim vēl jālepojas valodu tā ākstīt — To sacījusi, viņa durvi aizvēra aiz sevis.

— Tad valns vusu lai aaprjūtl — Stērģenieks izsaucās— Munā pusē tā vīn vusi runāj, a navīns nadūmoj āksteit voludu.

Mācītājs staigādams tik drusku pasmīnēja par šo abu sarunu, bēt nesacīja ne vārda.

Ak tad tik vien tās mantas par visim mums tur izbira, — Tuluks, skatīdamies naudas gabaliņos, izsaucās un taisījās jau iet tuvāk.

Bet Stērģenieks, to saprazdams, piesteidzās pirmais un uzlika plaukstu uz naudas, izsaukdamies: — Tī mun!

— Palūk štie! Par ko tad tev vienam, lei? — tā Tuluks viņam pretī.

— Vai tas, Jān, brāl, labi, kad tu viens pats tā gribi uzkundzēties par mums diviem? — Remps, tuvu pieliekdamies, vaicāja. — Cik ir, Jān, tik lai ir visiem vienlīdzīgi.

— Ko jūs, vaina pļāguri, plijātīs mun vīnumār virsūl — Stērģenieks kliedza uz abiem biedriem. — Kur vīn as kodu noudeiņu izdabīju, tur jūs kā maitu vanagi vusur klāt; tā tis bej viesīgā vokarā, tā aizvokar pogostnomā ar Steņģe-nes noudu, tā jite.

— Bez mums, abim lieciniekim, tu, Jān, brāl, nedabūtu no Steņģenes, lel, nekā, — Tuluks skaidroja. — Un tad vel negribēji ar mums dalīties. Lielā tiesa jau tev palika tā kā tā vienam pašam, bet lai tiek mums jel arī pa daļiņai, pa pilītei, lei.

— Citi vis, Jān, brāl, tev tā pa prātam neizliecinātu kā mās ar Tuluku, — Remps metās starpā, — no mums, lieciniekiem, Steņģenei bij vairāk bail nekā no tevis paša. Atlaid vien nu, brāl, naudiņu vaļā, lai varam izdalīties godīgi un lābi ar mīlāstību.

— Kā miličim, goda vīrim, pieklājas, lei, — Tuluks Rempi pabalstīja.

—- Ko, vaina pleikas, jūs ap muni dauzītīs? — Stērģenieks uzkliedza, naudu joprojām turēdams. — Na jums kā plenčīm poģiras lāpāmas, na nakā.

— Kur tad, Jān, brāl, paģiras celsies, ko lāpīt, — Remps, tuvu pieliecies, raudzīja Stērģenieku pārliecināt sev par labu, kad viss lielums vienādi paliek tavā rokā. Ar tām pābirām mās nākad līdz paģirām netīkam.

— Kur no tādim niekim celsies paģiras, lei? — Tuluks atkal palīdzēja Rempam. — Ja jau mums par ikkatru dalīšanu jāstrīdas,- palūk štie, kā nupat, tad labāk mēs ar Rempi metīsimies atkal uz savu roku kā agrāk; paliec tad bez lieciniekim. Lai tad tevi lamā, cik grib, — pierādīšanu nekādu nebūs, izsūdzēt neviena nevarēs solīties, un ienākuma nekāda. Šoreiz jau vēl uz manu sacīšanu mācītāš lika naudu atnest.

— Tu, Mārc, imoisījīs baz rindas munās dareišanās, — Stērģenieks atmeta pretī. — Māms beij nūrunāts, ka mun vīn jārunāj.

— Tas domāts bij tā tik priekš pašim pirmiem vārdim, ka Iesākt valodu, ka mācitāj zin, kas esam par vīrim, lei, — tā Tuluks.

— Tā gan, Jān, brāl, tā! — Remps, tuvu pieliecies, centās Stērģenieku mierināt. — Jo vairāk asam runātāju, jo drīzāk var kaut ko panākt.

— Nu, tad daliet ar, elles plenči, — Stērģenieks atkliedzās, roku atraudams no naudas. — Tur tad, nabaus na šam, na tam nakāl

— cik tiek, lai tiek, kad tik ir visiem vienlīdz, lei, — Tuluks atsaucās un stājās saskaitīt un dalīt, abiem biedriem līdza vērojot.

— Tur nu ir visa mana manta un bagātība, — mācītājs sacīja, tuvāk pienākdams. —Ņemat viņu un dalāt, tik neceļat vismaz savā starpā naida viņas dēļ.

— Mums jau mācītāj, tas nākāds naids vis nav, tā tik tāda pati ierasta tiele vie, — Remps ļoti mīlīgi mācītājam atbildēja, it kā abu biedru vārdā ari.

— Kā sacīju, ņemt jau gan varat, tikai ne priekš paģiru meklēšanas un viņu lāpīšanas, kā dzirdēju jūs savā starpā runājam, — mācītājs vēl piebilda. — Priekš tādām vajadzībām es nevaru dot it nekā.

— Mās jau pavusam nasaceisim, ka tī nouda dobeita nu jums, — Stērģenieks mācītāju mierināja.

— Lai arī jūs nesacītu, bet man pašam nav sirds ar mieru, palīdzot iet jums posta ceļos, — mācītājs atbildēja. — Izlietojat to mazumiņu priekš kādas derīgas vajadzības.

— Tur, mācītāš,trim vīrim paģiras pavisam neiznāks,— Tuluks teica.

— Un derīgākas vajadzības mums, mācītāj, nemaz nav par sirds uztaisīšanu,"— Remps steidzās apliecināt.

— Grēcīgim priekim jau mēs nenododamies, ne dančim, ne ziņģēm, lei, — Tuluks cienīgi apstiprināja.

— Un kautīs ar daudz nakaujamīs, ja tikai kodu reiz!

ar tū pošu daleišanūs, — Stērģenieks palīdzēja mācītāju pārliecināt par saviem tikumības krietnumiem.

Tuluks griezās pie galda un ņēma to naudas blāķīti sev, kurš izskatījās drusku lielāks, bet Stērģenieks krita klāt, iekliegdamies: — Valna klurģi, tis ir muns!

— Vaj tad visi nav vienādi? — Tuluks neatlaizdamies atsaucās.

— Valns tū zin, bat jitim nadur pirkstu klotl — Stērģenieks mācās Tulukam virsu.

Izcēlās abu starpā stipra grūstīšanās, un grūstoties naudas blāķīši pavisam sajuka kopā.

— Tu jau Jān, brāl, bez kaušanās nekad navāri iztikt,— Remps nāca starpā.

— Un tu ar, klurģi, Ondž, verīs, ka nadabij pa purnul — Stērģenieks viņam uzkliedza.

Mācītājs, redzēdams, ka paši vien galā netiks, stājās vidū, sacīdams:

— Pag, laižat, es izdalīšu visiem līdzīgi.

— Tas labi, tas labi! — Tuluks atsaucās, un Stērģenieks atkāpās, Tulukam uzsaukdams: — Pagaidi vin, valns, Mārc, as tav laukā rādeišu.

Mācītājs izdalīja, bet viena naudiņa atlika, un par to sacēlās atkal strīde. Tad mācītājs lika visiem trim pagriezties uz otru pusi, lai neredzētu, kuram blāķītim šo atlikumu pieliek. 'Nu lika ņemt Stērģeniekam pirmām, Tulukam otram un beidzot Rempam, kurš mierīgāks pēc savas dabas.

— Kad nu tās naudiņas tā pamaz,-tad dodiet, mācītāš, mums pa gabalam no savim apģērbim un apavim, lei, — Tuluks uzrunāja mācītāju tālāk. — Redziet, ka man kājas gandrīz basas.

— Jā, no apģērbiem gan, mīļais mācītāj! — Remps Tulukam palīdzēja. — Man svārku tikpat kā nāmaz. — To sacīdams, viņš pašķīra savu skrandaino mētelīti.

— Un mun tik jitīs kelderu skrombas, kas mugurā, — Stērģenieks apgriezdamies sevi rādīja.

— Bet kur mans mētelis, ko viņlaik jums iedāvināju? — mācītājs jautāja.

— Mun viņa vairs navaid, — Stērģenieks nedroši un kavēdamies atbildēja.

— Un kālab «navaid», — mācītājs pratināja tāļāk.

— Nazin vui kāds baus nūzadz's, — tā Stērģenieks.

— Bet es viņu redzēju Suņu kroga puisim mugurā, kurš zaglis nemaz nav, bet godīgs cilvēks, — ta atkal mācītājs.

— Valns viņu zin! — Stērģenieks izsaucās. — Mun tur reiz bej breismeigas paģiras. Var bout, ka viņam tis ir atdūts, kū paģiras lāpeit.

— Ja drēbju gabali jādod projām, kā jūs sakāt, priekš paģiru lāpīšanas, tad apģērbjami jūs neesat, — mācītājs sacīja. — Jo kad gan jums paģiru trūks?

— Nupat vis viņu necik nav, — Tuluks ierunājās. — Tas sakarā ar tādim posta lalkim. Ja nu ir vien kādi lielāki svārki, tad, lūdzu, nežēlojat gan, bet liekat iedot. Pats kungs jau ari māca, ka tie, kam divēji svārki, lai dod vienus tiem, kam nav, lei.

— Kurš kungs tis ir? Vui Bungžu muižas? — Stērģenieks vaicāja. — Bet tis jau nu projām. As tiku viņam grāvus rac's.

Abi biedri pasmējās laikam par Stērģenieka gara gaismas trūkumu, apzinādamies paši esot vai stiprāki, bet nesacīja nekā vairāk, laikam sajēgdami, ka ir iekustināta cienīga augstība, par kuru tērzēt nedrīkst.

Mācītājs pašlaik bij pabeidzis savu sprediķa sakārtošanas darbu un apsēdās, nelicies līdz šim par miličiem nekā daudz zinot, lai gan, protams, dzirdēja visas viņu sarunas.

Tur nu Remps griezās pie viņa arī ar lūgumu jel pēc cepures un cimdiem un Stērģenieks vismaz pēc vestes,Ja cita neesot, ko dot. Viņš uzklausīja visu ar mierīgu prātu kā vienumēr, tad sacīja viņiem:

— Saslienat nu jūsu šautenes tur kaktā un nākat sasēs-taties še uz sola parunāties ar mani. Līdz šim jūs esat runājuši tik savā starpā, kamēr man bij mans iesāktais darbs, kuru nu esmu pabeidzis, un varēšu parunāties kādu brītiņu arī ar jums.

Miliči tūliņ darīja, kā rīkoti, un sasēdās solā iepretim mācītājam.

— Vui dūmus taiseit dreikst? — Stērģenieks vaicāja mācītājam.

— Taisāt vien droši, kad jums vajadzīgs, — mācītājs atteica. — Pīpošana gan ir viens no Jauniem netikumiem, bet, kas ieradinājies, tas vismaz uz reizes reti kad var no viņas atraisīties. .

— Kā, zaldatūs boudams, īrodinajūs, tāpat jakalpoj vīnumār, — Stērģenieks atbildēja, pīpītes meklēdams.

— Tāpat jākalpo t^m otram elkam ar, kas vēl vai negantāks par pirmo, — mācītājs runāja.

— Jā, tis jau ir tis valna brendiņš, — Stērģenieks īgni atteica, kaut kādu vietējībā audzētu tabaku pīpītē bāzdams.

Kad diviem tik briesmīgiem un nežēlīgiem vergu kungiem uz mata jāizkalpo, tad nav vis brīnrtns, ka na baga cilvēks ne tik nespēj sev apģērba sagādāt, bet pat vēl jādod projām nereti tas, kas mugurā, atdodot lļdza arī savas cilvēcīgās goda tiesības, — tā mācītājs.

Miliči visi klusēja. Tad mācītājs pa brītiņu uzsaka ar viņiem to īsto sarunu, kuru priekš šā brīža bij nodomājis. Viņš sacīja;

— Jūs visi trīs esat vairākkārt nākuši pa vienam pie manis meklēt dažādas dzīves palīdzības gan drēbēs, gan naudā. Un, protams, ka ]ūs uzskatāt mani. par tik turīgu, ka viegli varu ikkatram dot, ko lūdz. Bet tad nu klausāties vispirms, kāds mans turības stāvoklis ir. Viņš ir tads, ka man patiesībā nav atstāts gandrīz nekas no tā, kas bij agrākiem mācītājiem, atskaitot tik to izņēmuma ziņā mazvērtīgo zemes gabalu, ko sauc par neatņemamo un kura apstrādāšana maksā — ja ne vairāk, tad varbūt tikpat, cik liels viņa ienākums, ko tas dod. Man nav iespējams turēt ne zirga, ar ko braukt pa draudzi amata pienākumos, — man nav spējams algot pat neviena cilvēka, kas jel kaut ko darītu priekš manis. Un, ja man nebūtu vēl manas vecās mātes māsas klāt, kura mani mazu izauklējusi un kura ari gan, par laimi, kā mātes vietā pie manis turas, tad man vajadzētu būt še vienam vienīgam par sevi, bet palikt arī gan joprojām kā draudzes garīgam apkopējam. Pašā jaunākā laikā ienāca gan viena nabadzīga laulāta pāra, veci cilvēki, kā brīvi iemītnieki, kuriem citur vietas nebij. Ar tiem tad esmu gandrīz vienādā dzīves stāvoklī. No draudzes locekļiem algas ziņā man neienāk tikpat kā nekas. Dažiem maniem amata brā|iem citās draudzēs klājas gan, laikam vismaz vēl šobrīd, labāk, bet arī nezin, cik ilgi tā būs. Mans ienākums tad vēl pastāv pavisam no amata izpildījumiem, ko daži draudzes locekļi labprāt pasniedz, bet arī ne visi, jo likuma uz to nekāda nav.. Staigāju uz baznīcu nereti kājām, tāpat ari uz citām pasniedzamākām vietām amata darbos. Neesmu pāra gados spējis iegādāt sev nekā no apģērbiem, pat arī ne no vajadzīgākām grāmatām un stāvu vēl parādos, kas cēlušies skolojoties un par kuriem Jāmaksā augstas procentes; bet nupat no naudas ne zīmes nav. Pirmīt pēdējais naudas gabaliņš, kas nebij izdalāms, krita kā laimes loze vienam no jums, bet nezinu gan — kuram. Redzat, tāda ir man turība un tāda mana palīdzības spēja, bet atrauties tomēr neatraujos darīt visu līdz pēdējam.

Mācītājs pēc tam drusku apklusa, un Stērģenieks sacīja:

— Tad vusai brengi vus jums navaid.

— Vai nu mums ar, Jān, brālf vieglāk? — tā Remps itrunājās līdza.

— Bet jūs esat brīvi par sevi un varat pelnīties, kur, kad Un kā gribat, — mācītājs sacīja starpā. — Man turpretī ar manu nebūšanu jākalpo diendienām draudzei.

— Tas jums kā daždien mācītājam tā pieklājas un saskan ar visim rakstim, lei, — Tuluks liecināja.

— Es noprotu, Tuluk, ka iūs arī kaut ko zināt no svētiem rakstiem, — mācītājs atkal uzsāka, — bet nu…

— Jaunās dienās jau nu gan tika iets pa kambaru kambarim un no tiem kambaru tēvim — sacltājim šis tas dzirdēts iz rakstim, lei, — Tuluks atbildēja, pārtraukdams mācītāja vārdus. — Nu, šamī laikā tas viss jau aizmirsies.

— Bet varbūt atceraties no dievgalda mācības laika to līdzību par žēlsirdīgo zamarieti, kurš… — Mācītājs še gribēja skaidrot, bet Stērģenieks iekrita viņam valodā, sacīdams

— Vui tis tis Zomars, kas dzeivoja pa Spūllšu pogostu? Tis jau tods pots pleika viņ bej, kas navlnam nakg šķinkūt našķinkūja.

Mācītājs drusku pasmējās, bet tad turpināja uzsākto sarunu, sacīdams»

— Sis Žēlsirdīgais zamarietis, par kuru līdzība runā, nebij nekāds mācītājs- bet padarīja vislielāko žēlastības darbu, apkopdams slepkavu sakauto cilvēku un aizgādādams viņu mājvietā. Tad nu redzat, ka labdarības pienākums nav uzlikts tik mācītājiem vien, bet ikkatram cilvēkam.

— Ko tad, mācītāš, no šādim nabagim var gaidīt? — Tuluks atsaucās. — Ko tie var citim labu darīt, kam pašim nekā nav?

— Bet kāpēc tad nav? — mācītājs uzstāja. — Jūs esat, tāpat kā jūsu abi biedri, Joprojām spēcīgs darbavīrs itn strādājat uz darba devēju maizes un dzīvokļa. TSdā ceļā ikkurš godīgs strādnieks var sapelnīt droši vien sev, cik vajaga, un uzturēt vismaz'otru cilvēku, Ja vajadzīga, un, Ja nav otra cilvēka kā jums, tad sakrāt vecumam vai kādām neveselības nedienām pārējo daļu. Bet kāpēc jums tas tā nav? Vai darbu trūkst? Vai nopelnīt nevar?

— Darbu netrūkst gan, un nopelnīt var, bet priekš smagiem darbiem man maz vairs spēka, un vieglu vien nevar vis daudz atrast, — Tuluks atbildēja.

Jūs, cik zinu, strādājat pie dreimaņiem un krēslenie-kiem. Tur diezgan ir vieglu darbu, — tā mācītājs.

— Darīts jau gan tiek un pelnīts ar, bet starp drukim tāpat izietas, — Tuluks kā aizbildinādamies atteica.

Un nespējat pat vēl sevis uzturēt ar apģērbu. — To sacījis, mācītājs, griezās ar jautājumu pie Stērģenieka.

Un kas jums, Stērģeniek, par kavēkļiem, ka nevarat ne-tik vien nekam nekā laba darīt, bet meklējat pastāvīgi tāpat sev labdarības, lai gan samērā esat vēl spēcīgs vīrs un labs racējs?.

Tur vaineigs tis pots pūsta brendiņš, — Stērģenieks atsaucās. — Kout tī vaina negribējis! Nupat golva kā svina pilna, bat navaid, ar kū poģiras lāpeit.

— Te redzams, kādi kavēkļi jūs attur no cilvēka krietnības! — mācītājs noteica un tad griezās pie Rempa, sacīdams

— Un jūs, Rempi, kādēļ jūs nevarat nekam palīdzēt uņ lūdzat pasi dāvanu? — mācītājs turpināja jautājumu. »

- Man, mācītāj, abos tukšmaņos sāpe dursta kā ar ikšiem, vej šitā, — Remps atbildēja un iegrūda ar īkšķi labi krietni Stērģeniekam sānos.

Valna klurģi, Ondž, kū tu mun grūd? — Stērģenieks iekliedzās

— Nu tad redzi, Jān, brāl, kā ir, kad sāpe dursta tukšmaņos kā ar īkšiem, — Remps aizbildinājās.

— Valns ar tavīm tuķšmaņīm, ar tavīm īkškīm, ka tav naigožu po purnu! — Stērģenieks kliedza kā ieradis.

— As tik tad varu dzīvot, kad kādu glāzīti iedzeru, kur apvārdotas zālītes iemiekšētas, — tā Remps skaidroja.

— Ar spēclgim vārdim jau var ārstēties bez visim apķēķerim, lei, — Tuluks apliecināja.

-- Bet tad nu, visbeidzot, miliči, redzat, ka paši vien esat Vainīgi pie savas nebūšanas, ka nespējat paši sevis uzturēt un būt apģērbti, neskatoties ir vēl uz to, ka pienācās kaut ķo darīt arī priekš tādiem, kas ir patiesīgi bēdu cietēji, — mācītājs runāja, kā pamācības iznākumu. — Labpties un būt apģērbušies varat visi, ja gribat vien raisīties vaļā no posta nagiem, un īpaši tagad, kur esat iecelti atklātības amatā un kur laikam nāks alga arī.

— Nazin voi kas bius, — Stērģenieks atbildēja. — Viņi skoidruja, ka tis asūt gūda omats — vorut nasāt īročus; bat kas tur por lobu?

— Kad tas tā, tad pieturaties pie saviem peļņas darbiem pa vaļas laikiem un nelaižat peļņas vairs.vieģlprātīgi

projām, — mācītājs paskubināja vēl miličus uz labu un sacīja beidzot tiem:

— Kā jau es solījos, tad gribu arī šo pēdējo reizi jūsu lūgumu vēl pildīt, izdodot tos drēbju gabalus, ko esat lūguši, un tad man pārāk par jums paliks gandrīz vairs tik mans amata apģērbs, bet no cita tik tas, kas man mugurā. Tik to vienīgi lūdzu vērot, ka es nedodu priekš nodzeršanas, bet tik priekš godīgas novalkāšanas.

11. Jaunievēlētā izpildu komiteja,

Jaunievēlētā izpildu komiteja, Ievēlējusi sev priekšniecību, tūliņ ari noteica un izziņoja dienu, kad uzdoties tiem, kas zemi vēlas dabūt un kam tiesība uz to. Lai gan komitejas darbībai bij. iesākties ap pulksten desmitiem, tomēr pagastnama lielā istaba pildījās jau stundas divas agrāk dažnedažādiem zemes gribētājiem jeb viņas paturētājiem.

Sāka mirdzēt tur jau samērā agri Steņģenes rūtainā se-dzene un slaistīties galvām pāri miliču šauteņu stobri, kā arī dzirdama bieži Stērģenieka dobjā balss ar viņa savādo izrunu. Pirms darbu sākšanas Steņģene jau dažas reizes bij saķērusies vārdos ar viņu, pārraudama dažu pasprukušu skarbu vārdu vidū pušu, sargādamās izrunāt līdz galam, ko Stērģenieks gan vēlējās un ar visu uzmanību sekoja ikkatram viņas vārdam, ko šī izrunāja, bet neizdevās notvert neviena tāda vārda, kura dēj varētu piesaukt lieciniekus, un. tie tik veltīgi nogaidīja saukšanas. Steņģene no ,savas puses klausījās ar visu uzmanību tik uz to, vai kāds Jau nesāks runāt par ezermuižiņas dabūšanu sev, un, kur vien padzirda šo vārdu pieminam, tur steidzās vidū tādu runātāju apsaukt, bet gan uzmanīgi vairīdamās vismaz no lielārn rupjībām.

Steņģene satikās nejauši ar Plīņu saimnieci, un abas nosēdās pie loga, kur dabūja vietu un varēja redzēt pagalmu uz ceja pusi. Viņas skatījās, vēroja un apsprieda Visus nācējus, kas radās joprojām klāt, un prātoja, kādi nodomi šim vai citam zemes dabūšanas lietās un kam par labu vai par sliktu turēsies šis komitejas loceklis, kam tas un kam cits. Vairāki komitejas locekļi, kas ievēlēti no attālākām pagasta malām, nebij viņām pazīstami citādi kā lik pēc viņu vārdiem. Vairākiem viņas nezināja pat vārdu arī.

No pazīstamākiem dabūja novērot veco Laķi nākam ar nūju rokā un pīpīti mutē.

— Man par šo spriedēju gan ko bīties nebūtu, — Plīņu saimniece sacīja. — Viņš nav nedz netaisns, nedz savla-buma meklētājs bet tik vien tā lieta, ka viņam jāstāv priekš tiem bāru bērniem kā aizbildnim. Bet, Ja jau nu Plīņu mājas nepiespriež man kā tagadējai viņas valdītājai, tad labāk gan vienumēr priekš manis, ka viņa tiek tiem nabadzigiem; godīgiem meiteniem nekā tai gaisavietei Jetei. Ja tā, tad man tūlīt durvis vajā uz iziešanu.

— Bet manā labā vis viņš daudz nerunās, — Steņģene sprieda. — Augura mātei viņš būs vienumēr par aizstāvētāju, lai gan negribēs nīdēt manis arī laukā no Ezermuižiņas.

— Nu tad jau pareizi vien būs darīts, — Plīņu saimniece atbildēja. — Jo kāda taisnība tad gan, mīļā, būtu, kad tev par labu Augura māti izspiestu? Mums labi, kad tik citi neiekāro mūsu vietiņu, tāpēc neiekārosim dabūt no citlera viņu vietu. Kā man, Steņģa māt, zināms, tad Augura māte vis pēc tavas vietas nekāro. Viņa pietikt grib tik ar savu daju vien.

Ķāda nu man dzīve uz tās nieka puses? — Steņģene īgni atteica. — Tik daudz zālnieku, tik daudz dārzu viņai vienai bet kas man? Tik tās malas. Pļavas ar viņas pusē labākas un plašākas. Vai nu tik vecam cilvēkam kā viņa no pasaules daudz vairs vajaga? Var piemesties kaut kur kā piedzīvotāja.

— No tā dēla dēla Antona, kā pazinēji spriež, viņai nekā laba neesot, ko gaidīt, lai gan to kā savu bērnu audzinājusi, — Plīņu saimniece piezīmēja, — tālab jāgādā un jārūpējas gašai par savu iztiku līdz dienu galam. Un no kā lai tāda iebūVietībā dzīvo, ja negrib līst pagastam uz kakla?

— Ak tētiņ Dieviņ! — Steņģene nopūtās. — Kurš nu būs, kas kādu vārdiņu metīs pa manai pusei? Ja nu varbūt tas, kas tur pašlaik nāk. Cik man gan taisnība mīļa!

Plīņu saimniece paskatījās un ieraudzīja nākam Brenci Linumu.

— Tas jau ir tagad še Izpildu komitejas priekšnieka vietnieks un visādi krietns vīrs, kas vēro un mīlē taisnību, — Plīņu saimniece pārliecinoši runāja. — Bet ta Jau, mās, nedomā, ka viņš atzīs to par taisnību — tavas plašākas dzīves dēļ spiest Augura māti iziet.

— Tā tu, nabaga cilvēks, visu^mūžu jēdzies un cīnies, bet netieci pie nekā labāka! — Steņģene izsaucās, kā apvainodama vai visu pasauli par savām dzīves neveiksmēm.

— Ja tu, Steņģu māt, domā labāk iedzīvoties arto, ko citam noņemsi un sev pievilksi, tad tas nav nedz godīgs iedzīvošanās ceļš, nedz ari vedīs kaut kad pie turības labā ziņā, — Plīņu saimniece piezīmeja ar pilnu nopietnību.

— Bet tava saimniecība jau tagad, vēl mazāka būdama, nav pienācīgi apkopta un vadīta, ko tad tu darīsi ar otrtik lielu?

— Tas viss Jau tā mana neveiklā puisieša dēļ, — Steņģene ar nepatiku atmeta. — Kad lielāka daļa, tad cita atvēza. Jāpieņem tik viens krietns puisis, un tūliņ iznākums vairāk nekā otrtik liels.

— Raug,tur jau nāk tava vecā pušelniece arī kopā ar savu dēla dēlu, — Plīņu saimniece grieza Steņģenes vērību uz patlaban nākošu Augura māti un Antonu pa pagalmu. — Lai tik veca, bet iet vēl joprojām vingri ar spieķīti rokā.

— Iet viņa tāpat pa māju ari, — Steņģene piebilda.

— Dažās gaitās meitas labi ja līdza tiek.

— Antonam dvieļa nav vis vairs ap galvu, — Plīņu saimniece piezīmēja, — kā bij sapulces dienā. Laikam niknās zobu sāpes jau pārgājušas. Redzēsim, vai kādā vietā nebūs nomanāms vēl kāds atlikums varbūt no zila puna.

— Zobu sāpes jau gan vispāri nekad ļoti ilgi nevelkas, — Steņģene aizrādīja.

— Un. ar nodomu tad tāda kaite bijusi ņemta par iemeslu ar ko pasauli vieglāk var mānīt, — Plīņu saimniece piebilda:

Brītiņu likās valodas aptrūkstot, bet tad viņa spruka Vaļā no jauna piepeši un ar īpašu uztrauktību abām.

— Skaties, skaties, Steņģa māt, kur nāk pārā paši augstākie no otras puses pagalmam: komitejas priekšnieks ar cēlo sekretērieti, kā viņu tur sauc. Dūmi vien abiem griežas ap galvām, — Plīņu saimniece izsaucās.

Steņģene paskatījās un ar savādām izbailēm ieraudzīja nākam Vernuli ar Jeti it laimīgās sarunās un smiekliem savstarpēji margojot šim un šai ap lupām. Līdz šim viņa vēl nebij dabūjusi ir to zināt, ka Vernulis ir izpildu komitejas priekšnieks un Jete skrīverīša, kā Plīņu saimniece viņai izskaidroja sekretērietes nozīmi.

Ejot šai cēlas un pat lepnas apziņas pārai cauri pa lielo istabu uz komitejas darba telpām, viss gaidītāju pulks sakustējās un viskopīga vērība piegriezās viņiem abiem, apklustot ātri pat dažādu sarunu troksnim. Augura Antons centās izlīst drūzmai cauri un tikt Jetei priekšā ar viņu sasveicināties, bet nevarēja tik tāļu aizsteigties, tālab sveicināja, vicinādams savu sadurstīto cepurīti citu galvām pāri, uz ko Jete atbildējā, drusku kā žēlīgi galvu palocīdama. Kad abi ienācēji pazuda aiz turpmākām durvīm, saņemti pat no dažiem padevīgiem sveicieniem, tad atkal atjaunojās gan sarunu neskaidrā rūkoņa, kā jau palaikam pēc augstāku priekšniecību saņemšanas un pavadīšanas. Bet nebij dzirdams vairs neviens pazobojums par Jeti, nedz Vernulim izteikta kāda nebūt mazcienība, ko izsacītu gan varbūt agrākos laikos, kad viņš bij vēl neievērots algas cilvēks. Ikkurš saprata un domāja tagad tik to, kā iemantot šās pāras labvēlību, jo to nojauta visi, ka tās varā nu stāv it īpaši zemes meklētāju laime. Viss viņu pulks sajutās cerībā priecināts, atskaitot laikam tik Steņ-ģeni, kurai metās arvien smagāk ap sirdi, kad bij redzējusī šās pāras lepnuma pilnos sejus. Viņa turējās gan vēl joprojām kopā ar Plīņu saimnieci, bet nejuta necik siltas dalības pie viņas prātojumiem, ka Vernulim ar Jeti esot savstarpēji aprēķini — šis centīšoties viņai iedabūt Plīņu māju, un šī par to atraušoties no viegliņā Antona un piegriezīšoties ar atzinību pie viņa, ka Jete maz kad mājā stāvot un šorīt arī agri jau izgājusi, ka šoreiz viņai esot gan cita blūze mugurā nekā tā — lielmātes dāvinātā, kas bijusi vēlēšanas dienā, bet vai šitā arī neesot turpat dabūta — tāda vien lielām puķēm, kādu citur nekur neredzot

Pa brīdi iznāca no iekšas pagasta ziņnesis un uzaicināja iet tos iekšā, kam dēli vai brāļi kara klausībā un kas vēlas zemi dabūt.

— Nu tad tūliņ mana rinda klāt, lai nu kā! — Steņģene Izsaucās un steidzās iet līdz ar dažiem citiem.

Komitejas priekšnieks izskaidroja, ka kareivjiem vai viņu piederīgiem esot pirmā rinda uz zemes dabūšanu:

Daži iegājēji spēja gan pierādīt, ka viņu tuvie piederīgie atrodas patiesi kara klausībā, un tie tika atzīmēti, bet, kas nespēja pierādīt, tos atraidīja, un starp tādiem palika arī Steņģene.

Kad viņai vaicāja, kādā pulkā viņas dēls kalpo, tad viņa atbildēja ar jautājumu: — Vai tad es pulkas zinu? — Kad taujāja, kurā gadā dēls noņemts, atbildēja tāpat ar jautā-, jumu: — Vai tad es gadus skaitu? — Kad pētīja, no kā tad viņa zinot, ka dēls pavisam esot kara klausībā, tad deva atbildi joprojām ar jautājumu: Kur tad viņš citur var būt? — Vēl komiteja, gribēdama kaut kā palīdzēt (ko vēlējās īpaši Linums), ievaicājās, vai viņš neesot aizgājis kādā citā darbā, arī tad neatbildēja citādi kā vienīgi ar jautājumu: — Kādā citā darbā tad viņš var būt aizgājis? — Komiteja pārliecinājās, ka veltīgi dzīties pēc pareizās atbildes, un sacīja

— No tevis mēs dzirdam tikai jautājumus pretī par atbildēm, bet tavi jautājumi jāatbild tev pašai, nevis mums, un ar to tava rinda beigta.

— Ko tu, nabaga cilvēks, domāsi darīt? — Steņģene iziedama izsaucās bēdīgā balsi. — Nemāki tu pa prātam izrunāt, nelīdz tev ne apsolītjā pirmā rinda, ne nekas. Tukši bijis, tukša paliec, vairāk nekā.

Daži nosmējās, viņai izejot.

Atkal pa brīdi ziņnesis aicināja iet iekšā tos, kam no muižas ņemtas nomas mājas un kas vēloties tās paturēt. Atkal krietns pulks sabruka iekšā — tur vidū bij no jauna Steņģene, tāļāk Augura' māte un Plīņu saimniece.

Pirmā runa šoreiz nāca par Plīņu māju, uz kuru Jete pasteidzās pirmā pieteikties; tad Laķis pieteica abu.Lūru meitu tiesības kā viņu aizbildnis un beidzot ari tagadējā Plīņu saimniece.

Augura māte pieteicās uz viņas līdzšinējo Ežermuižiņas da|u, bet Steņģene uz visu Ezermuižiņu. Pēc tam uz citām vietām uzdevās krietni gara rinda.

Steņģenei bij savādi ap sirdi, redzot viņas aģrāko.ne-izprotamo puisi, kuru viņa bij nereti urdījusi, sēžam tagad komitejas priekšnieka krēslā un izturamies pret viņu ar nicinošu lepnumu. Viņa šķitās redzējusi Vernuli pat ļau-nīgi pasmīnam, kad bij pieteikusies uz visu Ezermuižiņu. Atcerējās viņa ar baigām šausmām ari pret Vernuli pie tiesas izsacītos apvainojumus un goda aizskārumus, kas arī, protams, nav vis aizmirsti, nedz piedoti..

Skolas biedri un agrāko laiku draugi, Linums ar Vernuli, sanāca asā sadursmē jau šaī pirmā komitejas sēdē apspriežot jautājumus, kam piešķirt Plīņu mājas. Pirms šā jautājuma iekustināšanas Linums aizrādīja, ka, viņus apspriežot, sēdē nevar piedalīties tie, kas paši ir šai lietā sacensoņi kā Laķis ar sekretērieti. Tiem vajagot būt tikmēr ārpus komitejas sēžu telpas.

Vernulis bij gan pilnam ar mieru, ka jāiziet Laķim, bet ne sekretērietei, kuras amats dodot viņai tiesību būt klāt visās sēdēs. Bet Linums aizrādīja, ka šaī gadījumā viņa, kur viņai savlabuma jautājums stāvot augstāk un arī, protams, vistuvāk, nevarot but ne tikvien sēdes dalībā, bet arī jo mazāk vēl kā protokola rakstītāja par Plīņu mājas piešķiršanu šim vai tam no prasītājiem.

Vernulim un jo vairāk pašai Jetei šis priekšlikums bij kā skabarga acis, bet apgāzt un atraidīt viņu kā nepareizu nevarēja būt Iespējams. Un, kad turklāt kļuva nomanāms, ka komitejas locekļu vairākums ir ar noteiktību Linuma domās, tad Vernulim pret visu prātu bij ar pretošanos jāatkāpjas. Balsot liekot pret šo jautājumu, viņš neparedzēja nekā laba priekš Jetes un priekš sevis, jo nebij ko šaubīties, ka pārbalsojums nāks, tālab likās beidzot pieņemam Linuma priekšlikumu ar labu prātu, lai gan iekšēji bij otrādi. Laķis, paaicināts uz iziešanu, paklausīja tūliņ, bet ne tā Jete. Viņa kavējās, lepojās un žēlojās par viņas tiesību aizskaršanu. Bet nelīdzēja taču tas viss nekā, un vispēdīgi ari viņai bij iāātštāj uz brīdi sēdes telpa.

Par sekretērietes vietas izpildītāju priekš šā sprieduma izvēlēja ar zīmītēm Linumu, kas ari Vernulim nebij pa prātam, bet darīt nekā nevarēja.

Komitejā nu cēlās jautājums; uz kādā pamata atzīt vai atraidīt šos pieteicējos uz Plīņu māju? Tur priekšnieks aizrādīja, ka bez ierunas sekretērietei jau viņas krietnās Izglītības dēj vien pienākoties, priekšroka. Bet Linums to atspēkoja, sacīdams, ka izglītības jautājums neesot tiesības piešķīrējs uz zemes dabūšanu, bet to dodot nopelni kara klausībā un kaut kura zemes gabala ilggadīga lietošana nomas ziņā.

— Un turklāt šiem visiem savas tiesības vēl pilnīgi jāpierāda, ko nav vēl neviens darījis, — Linums piemetināja.

Vernulis, nojauzdams, ka Jetei nekādu pierādījumu nav, ieteica Izspriest tāpat uz tā pamata, kā dzirdēts stāstām muti no mutes.

— Jo, — tā viņš pabeidza, — tas liedzams nav, ka sekretērietes vecvecāki valdījuši Plīņus pirms Lūra meitu vecākiem.

— Ar to vien nepietiek, — tā Linums atkal, — jo pierādījumu raksti liekami klāt pie sprieduma, citādi augstākās iestādes atraidīs.

— Tādi pierādījumi nezin vai kam no viņiem pavisam būs? — Vernulis izsacīja. — Un tad jāatraida visi līdz pierādījumu pienešanai vai arī pavisam.

— Protams gan, bet tik līdz nākošai komitejas sēdei,— Linums piebalsoja.

— Nu tad lai nāk visi trīs iekšā! — Vernulis sauca ziņnēsim. — Jāvaicā taču ir, lai dzirdam, ko atbild

Uz to ienāca atkal Jete, Laķis un Plīņu saimniece.

— Sekretēriete, kādi jums ir pierādījumi, ka jūsu vecvecāki tad un tad, tik un tik ilgus gadus valdījuši kā nomnieki Plīņu māju? — priekšnieks vaicāja.

Jete pie šā laikam negaidītā jautājuma drusku tā kā apmulsa, bet tad par brīdi runāja sekoši

— Man nav citu pierādījumu kā tik dzirdējumi bērnībā no vecākiem, ka viņu vecāki Plīņos ilgi dzīvojuši, bet muižas valde viņus izlikusi, kad nevarējuši spēt izpildīt augsto nomas kalpojumu un nopildīt visu nodevu; vēlākos laikos to pašu dzirdēju arī no citiem veciem cilvēkiem. Un varbūt šepat Laķis var liecināt, ka tas patiesība, ja tik to pēc taisnības dara.

— Kāds iemesls tev, Jete, šaubīties par manu liecināšanu pēc taisnības? — Laķis jautāja. — Vai tu esi no manis dzirdējusi kādu netaisnu liecību?

— Netaisnas liecības gan dzirdējusi neesmu, — Jete atteica, drusku iztrūkusies, — bet Plīņu māju tu gribi atraut man un atdot tiem Lūru meiteņiēm.

— Ne es esmu Plīņu mājas atdevējs kaut kam citam, nedz viņas atrāvējs tev, kā tu saki, bet esmu tik bāra bērnu tiesību aizstāvētājs, nedzīdamies pēc tā kas pienākas kaut kam citam, kā vien pēc tā, uz ko tiesība šiem bērniem, — Laķis izskaidroja. — Uz citu tiesībām — un vēl netaisnā ceļā sasniedzamām — es negribu viņu tiesību dibināt, bet tik uz viņu pašu taisnīgām prasībām. Un pie netaisnas liecināšanas manis nedabūtu neviens — ne tik par Plīņu māju, ja viņa caur netaisnu liecību būtu sasniedzama, bet arī ne par tūkstoš pasaulēm. Nekam neesmu solījies iet par liecinieku, bet, kad kāds sauc, tad arī neliedzos, tikai neļauju šaubīties par manu taisnības apziņu. Tu pati, Jete, aizrādīji uz mani kā uz liecinieku, tik vien pieliki apvainojošu apšaubības vārdu klāt. Ja nu tu par mani nešaubies un vēlies, lai es liecinu, tad to darīšu.

— Nešaubos un lūdzu liecināt, — Jete atbildēja mazliet tā kā pazemota.

— Ka sekretērietes vecāki Plīņus ir valdījuši ilgiem gadiem, tā ir neapgāžama patiesība, — Laķis uzsāka. — Pats es viņus jaunībā redzēju tur grūti pūlējamies, bet cauri netiekam, jo bij vēl grūtie klausības laiki ar dažādām nodevām un nemitīgu darbos braukšanu pie muižas lauku apstrādāšanas.

No komitejas puses Laķim tika vaicāts, vai esot zināms arī, kad tie Plīņos iegājusi un kad izgājuši jeb cik ilgi to māju valdījuši.

Laķis uz to atbildēja, ka iesākums viņam zināms neesot, bet beigumu varot gan droši izrēķināt.

— Man šepat, — tā viņš sacīja, — ir saglabāti un pie rokas viaī Lfira laika kvīti par kalpojumiem, nodevām un vēlāku laiku gaudas nomas maksājumiem Plīņu dzīves laikS. Lūrs tos visus ir saglabājis. Pietrūkst tik paša pēdējā, kura viņš nedabūja saņemt, jo muiža piedzina pēdējo maksājumu pēc viņa nāves ar izķīlājumu. — To liecinājis, viņš pasniedza komitejai papīru vīkstoliņu, sacīdams tā-ļāk: — Kad ņemsat pirmo Lūra kvītu un pēc gada skaitļa celsat vienu gadu atpakaļ, tad tas bez misēkļa būs pēdējais gads bijis sekretērietes vecvecākiem Plīņos. Turpretī iesākuma gads gan laikam paliks nezināms. Tomēr no atmiņas varu liecināt, ka viņi tur par divdesmit gadiem mazāk nav dzīvojuši, bet drīzāk gan vairāk. Kad aizgāju kara klausībā, tad jau viņi tur dažus gadus bij nodzīvojuši. Ja vajadzīgs otras liecības vēl, tad varētu vaicāt Augura māti. Viņa ir dzīvojusi visu mūžu šepat un var būt, ka zina dažās lietās kaut ko tuvāk. Tāda ir mana liecība. Bet pieminu, ka sekretērietes vecvecākiem bij arī pušelnieks Graustiņš, un viņa dēla dēls jūrnieks Vilis Graustiņš arī meklējot tiesības uz Plīņu mājas dabūšanu jel pa daļai.

Jetei bij drusku kā brīnums, dzirdot Laķi tik taisnīgi liecinām, ko viņa nemūžam nebij domājusi. Viņa gaidīja drīzāk dzirdēt tik nedraudzīgus vārdus pret sevi, kā to atminējās, citās lietās piedzīvojusi, bet šoreiz no tā ne vēsts. Viņai cēlās gandrīz domas, ka šim cilvēkam divējāda daba.

Pēc Laķa aizrādījuma komiteja aicināja arī Augura māti — dzirdēt viņas liecību šaī pašā lietā. Sī liecība saskanēja vispāri ar Laķa liecību, un ar to pabeidzās pierādījumi Jetes labā uz Piīņu māju.

Pēc tam komiteja vaicāja Laķim, ar ko viņš pierādot savu aizbildāmo bāreņu tiesības uz Plīņu dabūšanu. Viņš aizrādīja tik uz iesniegtiem kvītiem un piebilda, ka neturot par vajadzīgu meklēt vēl vairāk pierādījumu.

Toreizējā Plīņu saimniece, kā trešā no pieteicējiem ies, nespēja rādīt nekādu citu tiesību kā vien to, ka viņa tagad valdot Plīņus.

Komiteja vaicāja, vai pieteicējies vēloties vēl ko sacīt. Uz to Jete steidzīgi atsaucās, ka tiesība uz visas Plīņu mājas dabūšanu piederot tik viņai. Laķis, to dzirdēdams, sacīja:

— Ja netiktu izteikts no mums trim nekas, tad nesacītu es ari nekā un atļautos komitejas izspriešanai; bet, kad sekretēriete grib visu Plīņu māju tikai sev, tad to pašu saku es arī kā bāreņu aizstāvētājs priekš Lūru meitām. Tad es atzīstu tāpat, ka viņām vien ir tiesība dabūt Plīņu māju, jo viņu vecāki ir bez tam pēdējie, kas Plīņos nodzīvojuši ilgus gadus.

Plīņu saimniece sacīja to pašu, ko Laķis, un piezīmēja, ka viņa šo māju valdot jau desmito gadu un turot to par piespriežamu viņai uz īpašuma tiesību pamata.

Visi pieteicējies izgāja, un komitejā sāka apspriest Šo grūti izšķiramo lietu. Tikpat Jetes, kā Lūru meitu tiesības atzina vienprātīgi par pierāditām, bet izspriešanas jautājumā izcēlās liela domu dažādība. Vieni gribēja piešķirt visu māju tik Lūru meitām, otri, kuru priekšgalā īpaši Vernulis, Jetei vien, un bij arī daži, kas gribēja atzīt tik patreizējo saimnieci par īpašnieci. Vernulis uzrādīja sevišķi uz to, cik liela nozīme pagastā varot būt tādai mājas īpašniecei, kāda esot sekretēriete. Viņa varot lieliski veicināt krietnu audzināšanu, īpaši pie meitenēm, kā jaunatnes pulciņu vadītāja ar gaismojošiem priekšlasījumiem un visvisādiem teicamiem jaunlaiku dzīves paraugiem. Bet daudzi citi par to visu kratīja tik galvas.

Kas rādījās pa šo ceļu nesasniedzams, to nu priekšnieks gribēja sasniegt caur labprātīgu vienošanos ar Laķi, ka tas Jetes labā atkāptos no savām prasībām, bet par Plīņu patreizējo saimnieci nelikdamies daudz vērojot. Viņš lika pasaukt Laķi un tam sacīja sekošo:

— Tagad patlaban ir iesākušies citi laiki un nāks daudz kas pārgrozāms. Arī bērnu audzināšana jādibina pavisam uz citādiem pamatiem nekā līdz šim. Vecākiem un aizbildņiem tur noteikšana vairs nebūs, bet valdība ņems visu savās rokās. Tas pats tad notiks arī ar tām Lūru meitenēm, īpaši ar jaunāko, kura pašlaik vēl skolas gados, lai pārāk veclaicīgā audzināšana nenospiež bērnam spirgtā gara kā kāds slogs uz pavasara asniņa. Jūs paši arī esat augstā vecumā, kad cilvēkam vispāri audzināšanas darbs metas jau grūts un arvien nav piemērots vairs laika gājumam, laika prasībām, — vai tad jūs nebūtu mierā vienoties ar sekretērieti, ka viņa uzņemtos gādāt par Lūru meiteņu izglītību un arī audzināšanu, cik tā vēl vajadzīga, un nestāvēt pretī, ka Plīņu māja pāriet uz viņas vārda, nodrošinot jums tagadējo dzīvokli turpat līdz mūža galam un tām audzēknēm abām arī, cik tāļu tas vajadzīgs? Tad savas vecuma, dienas iums būs mierīgas, bez raizēm un rūpēm un aizbildāmie bērni apgaismoti uņ attīstīti brīvā nākamu laiku garā — yai tā nevienosaties?

— Tādā ziņā gan varu būt mierā, ja Plīņus dala starp sekretārieti un Lūru meitām un tagadējai saimniecei atvēl dzivpt uz līdzšinējās, nomas līdz Lūru jaunākās, meitas pilngadībai, pārdalot nomu līdzīgi abām pusēm; bet to meiteņu audzināšanas un mācīšanas nekādā ziņā nevaru atdot sekretērietes rokās, — Laķis atbildēja. — Un, ja šo bērnu audzināšana, kā tas nupat dzirdēts, ir veclaicīga un asniņu noslodzītāja, tad lai sauc papirms arī patiesību un taisnību par veclaicīgām mācībām, jo viņi ir audzināmi tikai patiesības garā un taisnības prātā.

— Bet, ja valdība ņems bērnus savā ziņā un rīcībā, ko tad jūs darīsat? priekšnieks vaicāja.

—-Ja varu grib lietot, tad lai ņem manu nabaga dzīvību arī līdz, - Laķis pašapzinīgi atbildēja. — Pēc tam tad var darīt, ko grib, tad kavēkļu vairs nebūs.

— Kā tas nu saskan? — priekšnieks vaicāja. — Pirmāk jās liecinājāt it labi priekš sekretērietes, bet tagad viņai neuzticaties.

— Liecība dodama pēc taisnības, — Laķis atbildēja, — bet cilvēks apspriežams pēc gara.

- Kad Laķis ar Jeti bij atkal projām un iesākās no jauna bezsekmīgi apspriešana par Plīņu mājas likteni, tad uz Linuma uzaicinājumu beidzot tika pieņemts Laķa priekšlikums — dalīt māju starp sekretērieti un Lūru meitām, bet patreizējai saimniecei līdz jaunākās Lūru meitas pilngadībai atstāt māju līdzšinējā nomā, kas dalāma vienlīdzīgi starp abām nākamām īpašniecības pusēm.

Tjka gan iezīmēts protokolā, ka Anglijas jūrniecībā kal pojošais Vilis Graustiņš arī ar vēstuli gan pieteicies uz Plīņiem,. bet bez vajadzīgiem pierādījumiem, kāpēc nav varēts viņu līdza ievērot.

Kad šo nolēmumu pasludināja dalībnieclbai, tad Jete tūliņ pieteica nemieru, un pēc tam to pašu darīja arī Laķis ar Plīņu saimnieci. Abi pēdējie, protams, būtu bijuši gan mierā, ja Jete nepieteiktu pārsūdzības.

Pēc tam nāca izspriešanā Ezermuižiņas lieta, kuru komiteja paveica drīzāk un vienprātīgāk nekā Plīņu mājas lietu. Augura mātes daļu atstāja vienbalsīgi viņai pašai, bet par Steņģu pusi sprieda, ka tā atņemama Steņģiem pavisam, tāpēc ka pati — kā vīra pilnvarniece — nebijusi ar savu vien mierā, bet iekārojusi otru pusi arī Priekšlikumu uz šādu nolēmumu cēla Vernulis kā priekšnieks. Dažiem citiem, īpaši Linumam ar Laķi, gan tas īsti pa prātam nebij, bet daudz viņi arī nepretojās, tāpēc ka arī tiem Steņģenes kāre pēc otras puses nebija pa prātam.

Nolēmumu dzirdējusi, Steņģene nobāla kā kaļķis un nejauši iesaucās?

— Vī die, vī die, tādas netaisn… nē, nē, labāk nekā, labāk nekā!

Lielā istabā viņa atdūrās uz Stērģenieka. Tas, viņas apraudājumos ievērodams, nomanīja, ka nu labi nav tāpēc

vaicāja:

— Kas nu, vuj skaistā Azarmuižeņa pogolam?

— Ej tu ellē, pag…! Nē, nē, labāk nekā, labāk nekā,— viņa atsaucās un šņukstēja no jauna.

— Tī jou bej lamošanās! — Stērģenieks priecīgi iesaucās. — Tū as viņai naškinkūšu na par kū, loi vui valns par stenderi palīk! Tuluk, Rempi, jūs dzirdit!

— Ko nu par nedzirdēšariu, Jān, brāl! — Rempis atsaucās. — Kas jau sadzird dzāguz, tas sadzirdēs šito lamāšanos ar.

Plīņu saimniece kā aiz līdzjūtības piegāja pie Steņģenes, vaicādama, kas viņai kaitot

— Ko nu, ko nu,.cilvēks, — viņa atsaucās. — Kurš jau nelaimes varā ir, tam visi virsū krīt kā dunduri vājam zirgam! Tur man noņēma dzīves vietīņu, — viņa, uz iekšu rādīdama, rūgti stāstīja, — un šitie uz ikkatra vārda pakaļ, vajādama suņu vilte, — bet labāk nekā.

Arē, palūk, štie! — Tuluks izsaucās. — Goda amata vīrim jātiek lamātim par suņim, lei! Par šādiem vārdiem mēs žēlosimies.

— Vai tad viņa uz jums to saka? — Plīņu saimniece metās starpā. — Cik suņu nav pasaulē? Nupat dzird vēl daudzinām trakos arī.

— Uz kādim citim tad viņa, ačka, to zīmējusi? — Tuluks uzstāja.

— Kas tev bēdas, uz ko es zīmēju, — Steņģene, joprojām aiz dusmām šņukstēdama atgaiņājās. — Pats jau tu arī lamājies — mani sauci par «ačku».

— Mūsim tas ierasts vārds, — Tuluks atteica, — tāpat kā jūsim citi, lei.

— Valns, as viņai našķinkūšu! — Stērģenieks atsaucās.

— Un vai viņa tad «škinkūs» Tulukam par «ačku» un tev par «valnu», kā nupat viņu nosauci? — Tā Plīņu saimniece pretī.

Miliči samirkšķinājās un nogāja savrup kopā apspriesties, ko darīt.,;;

— Nebūs Šoreiz nekā, — Tuluks sacīja. — Man, par nelaimi, ,paspruka pašam tas ierastais «ačka» un Jānim «valns», lei, kā arvienu. Tur tad būs pretruna.

— Kad varētu izsist jel pāru zeķu, — Stērģenieks vēlējās. — Mun kājas pavusam plikas.

— Un man cimdu nav nāmaz, — Remps piebilda.

— Nu, gaidīsim, vai vēl kas negadīsies pa kādim brī-žim, lei, — Tuluks mierinājās ar cerību.

Komiteja neielaidās šodien citos. izspriedumos, uz ko esot maz laika, bet uzaicināja pieteikties tos, kuriem zemes vēl nav, bet kuri to vēlas dabūt no Bungžu muižas zemes, un kādas kuram tiesības uz to. Tur nu sabruka iekšā pie komitejas viss Iielum lielākais bars un miliči visi trīs pie paša komitejas galda. Pirmais uzsāka runāt tūliņ Stērģenieks, sacīdams:

— As nupat dziržu, ka puse nū Azarmuižeiņas asut breiva, tū tod dudīt mun — kā miličam, kos kolpuj baz nakā. — Aiz muguras dzirdēja iesaucamies:

— Trakais elles pag…! Bet nē, nē, labāk klusu.

— Tī ir lamošanās, — Stērģenieks atsaucās. — Sakait, kas lamojāsl — Bet neviens nekā nesacīja. Tad, otrādi apgriezies, viņš ieraudzīja Plīņu saimnieci un uzsauca tai

— Tu beji tī lamotājās!

— Vai tev pakausī acis,-ka redzēji mani lamājamies? — viņa atcirta pretī. — Ja jau tu ņo dzirdēšanas būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rēgāties nevajadzētu.

— Nu tad līcinīt citi! — Stērģenieks uzaicināja, bet palika viss klusu. Tad viņš pa brītiņu bij pamanījis aiz Plīņu saimnieces pazīstamo Steņģenes sedzeni un iekliedzās — Ak tad tu pati tī lamotājās bousi?

— Papriekšu tev bij Plīņu māte lamātājās un nu atkal es, — Steņģene atteica. — Nezin kas būs pēc tam?

— Nu tad, valns, kā lai dabiju zināt? — Stērģenieks uzkliedza Steņģenei.

— Klausāties, kā mani lamā par «valnu», — tā Steņģene iemanījusies sāka saukt arī lieciniekus.

— Vui as tav saku, vecene? — Stērģenieks skarbi uzkliedza viņai.

— Klausāties, lamā atkal mani par «veceni», — tā jo-projām Steņģene.

Stērģenieks apgriezās pret Tuluku ar Rempi un tiem uzkliedza:

— Par līcinīkim jūs mun saucatīs, Mārc ar Ondžu, bat ļurbas vln esitl Kod jālīcina, tod gulīt kā migužasl

— Tur, Jān, brāl, nāka navar dārit, — Remps, padevīgi pieliekdamies, atteica. — Kau tu pats nalamajis papriekšu.

— Valns, Ondž, ka naīgožu po purnu! — Stērģenieks atkliedza.

— Visim nākas atbildēt par savim vārdim, leit — Tuluks apliecināja.

Linums pie galda sačukstējās ar Vernuli, un šis paskaidroja ienākušiem to, ka šobrīd varot pieteikties tik uz Bungžu muižas zemi un tie, kam tagad še neesot nekas darāms, lai izejot. Tāpat arī miličiem piekrītot kārtības labad uzturēties lielā istabā. Uz zemes dabūšanu viņi varēšot pieteikties citu brīdi. Tad izgāja ar miličiem arī Steņģene, Plīņu saimniece un vēl dažas sievietes,

— Nakā vairs! — Stērģenieks izgājis sacīja savā nodabā. — Tī meitišķi, valni, ar palikuši gudrāki un nabeis-tas voirs.

Steņģene, projām taisīdamās un sedzenei stūrus uz muguras siedama, sacīja Plīņu saimniecei:

— Bēdas vien aug augumā. Kā nu šito atkal lai stāstu Vīram? Viņš jau no savas puses pirmais nerunās ne vārda.

— Es gan tev, mās, labi sacīju nesniegties pēc citu daļas, — Plīņu saimniece atgādināja.

— Ko nu, ko nu, cilvēks, darīsi? Tas viss jau tā ir bijis nolikts. Sapnī jau viņlaik visu gaiši noredzēju — brillītei izkritis bij kreisās acs stikls. Tas viss uz to pašu — kreisā puse no Ezermuižiņas mana bij, kad no šās puses iet, un tā nu pagalam.

12. Ziema taisījās uz beigām.

Ziema taisījās uz beigām. Sniegs jau zuda, strautiņi sāka čurkstēt. Dzirdēti bij jau cīruļi, redzēti melnie strazdi pie viņu būriem, un baltie pūpolīši parādījās vītolu sārtajos zaros. Saule spīdēja jau siltiem stariem pa logiem istabās, kā aicinādama cilvēkus laukā, kuri vēl nebūtu izgājuši, lai ietu raudzīt, kas jau darāms, īpaši augļu dārzos, kur vispirms var.atrast, ko darīt nolūkā uz jauno vasaru.

Arī Brencis Linums, lai gan būdams bez savas zemes, tomēr kā ilggadējs piedzīvotājs bij iekopis savu augļu dārziņu saimnieka atvēlētā zemes gabaliņā un patlaban, saules siltumu sajuzdams, bij atstājis savus istabas dar bus un sācis dārziņā apkasīt augļu kociņiem mizu un izgraizīt zarus kā darbu pārmaiņai, kad pie viņa piegāja citreizējais vecais Bungžu muižas klētnieks ar vārdos izsakāmu lūgumu no nabadzīgās lielmātes, ka tā vēloties, lai Linums noietu pie viņas.

Linums, darbā nemaz neapstādamies, lēnprātībā atbildēja viņam:

— Pasaki lielmātei, ka, līdzko man būs muižā kas vajadzīgs, tad tūliņ iešu turp.

Ziņas nesējs šo atbildi saprata gan uz reizes, bet, gribēdams laikam uzaicinājuma sūtītāju — lielmāti aizbildināt, sacīja, ka viņa pati jau būtu gan atnākusi, bet neesot cilvēkam par visām lietām nekāda apava kājās.

—Nu jau drīz silti laiki klāt — varēs staigāt basām kājām arī, — Linums atbildēja.

— Neieradušam staigāšana basām kājām nav vis iespējama ari vasaru, — ziņas nesējs atteica. — Tādiem cilvēkiem nav vis tik stipras kāju apakšas kā mums, zemniekiem, lai ari vai sliktāk dzīvodamiem par mums.

— Vai viņai arī tā dzīve tik slikta gan ir? — Linums vaicāja, joprojām strādādams.

— Nu tik slikta, ka it un it nekā, — viņš atbildēja un piemetināja: — Tad taī pašā lietā laikam grib arī ar jums tikties un kaut kādu labprātību lūgt.

Pēc tam vienā no nākamo silto dienu pēcpusdienām patiesi ieradās pie Linuma citreizējā Bungžu muižas «lielmāte» fon Drelern kundze ar spieķīti rokā un kaut kādiem veciem puszābakiem kājās. Lai gan viss viņas apģērbs bij pilnīgi nabadzīgs, novalkāts un trūkumu pilns, bet rādīt tas rādīja vēl zīmes no agrāko laiku turības jeb pat bagātības, netrūkstot arī iespējamās spodrības. Viņas sejs izteica ievērojami apgaismota cilvēka labsirdību un cienību bez augstprātības un acīs spīdēja dziļdomīgs dvēseles stiprums. Ar Linumu īsi apsveicinājusies, viņa uzsāka aizbildināties; sacīdama:

— Piedodat, Linuma kungs, manu pārdrošību, ka iedrošinājos lūgt jūs pie sevis; tomēr tas nenotika vis aiz augstprātības, kā izskatīties varētu, bet īpaši vien aiz apava trūkuma.Citādi jau pati būtu atnākusi agrāk, nesūtīdama jums nekāda lūguma iet turp. Šie priekš manis diezgan smagie un lielie puszābaki nav vis mani, bet pieder agrākā muižas dārznieka sievai, ko esmu izlūgusi uz šo bridi, lai būtu iespējams atnākt pie jums Un labi, ka vēl tos pavisam dabūju.

Linums atvainojās, uz acumirkli iziedams, bet pēc tam fon Drelem kundze uzņēma valodu no jauna, sacīdama:

— Jums jau nezināms mans bēdu liktenis nav, Linuma kungs, bet paskaidrot kaut ko tuvāk vēl varētu. Mans nomirušais virs un es atnācām šurp no citurienes. Viņš nopirka ar krietni lieliem parādiem Bungžu muižu. Grūt bij maksāt parādus un viņu procentes, cauri taču spiedāmies. Bet sasirga un nomira man papirms virs, tad gandrīz pieaugusi meita — vienīgais bērns, pēc kam paliku še pilnīga vientule, jo tikpat mani, kā mana vira tādi, cik viņu Var vēl pavisam saskaitīt, dzīvo Izklaidu visvairāk pa ārzemēm un maz kas arī vēl zināmi. Pēc vīra nāves gribēju Bungžu muižu pārdot, bet apstiprināšanās uz mantniecības tiesībām vilkās bezgala ilgi un maksāja daudz naudas, līdz pēdīgi uznāca pasaules kara laiki un izpostīja pagalam muižu; karaspēki mainīdamies izlaupīja visu mantu, atstādami mani vispilnīgākā nabadzībā, kādā tagad esmu. Manu dzīvi un nodarbību gan jūs zināt, ar ko vēl dzīvību velku, iedama vasaru ravēt vai drusku ko palīdzēt dažai saimniecei, kā viņas saka, «pie mājas soļa». Ziemu peļņās darbu nav nekādu/Tad lāpu tik savas vēl par valkājamām atzīstamās vecās drēbes un, kad 1ās nāks pagalam, tad nezinu, ar ko segt savu kailumu. Sās briesmas jau ir iesākušās pie basām kājām. Vasaru gan kaut kā izvadīšu, bet kā glābšos nākamās ziemas aukstumā, ja vēl jādzīvo ilgāk? Dzīvokļa ziņā vēl esmu līdz šim glābta. Par laimi, citreizējā pilī ir palikusi puslīdz vesela viena maza istabiņa, kurā bēdīgi mitinos. Taisni ubagot gan vēl neesmu gājusi, io palīdzību sniedz, cik spēj, agrākie vēl tur būdamie muižas cilvēki, lai arī paši cik grūti uzturēdamies. Bet cik ilgi tas varēs tā turpināties? Ir piegādājuši viņi arī kaut kādus krauļus kurināšanai, cik tiem iespējams;- bet reti kādam ir zirgs. Pie jums es nu nāku, Linuma kungs, kā pie apgaismota un… un pacietīga… Nē, tas nebūs vis īstais vārds. Lūdzu, kā ir latviski «die Toleranz»?

— Iecietība, «tolerant» — iecietīgs, — Linums atbildēja. — Bet šis vārds ir cēlies gan tikai jaunākā laikā.

— Nu, tad man jāsaka, ka nāku nevis pie pacietīga, kas iznāktu laikam tā kā- «geduldig», bet pie iecietīga vīra,

zīmējoties uz citām tautībām un citām dzīves kārtām, ar lūgumu palīdzēt man manās dzīves bēdās ar to, ka pie Bungžu muižas izdalīšanas, kura, kā dzirdu,.drīz iesākšo-. ties, tiktu ievērota un atstāta kāda daļa arī priekš manis, Jo tur ir sagājusi un nogrimusi tikpat mana vīra, kā ari mana pašas peļņa un mantojums no vecākiem. Es varētu tad varbūt tādu gabaliņu izdot nomā manas nabadzīgās dzīves pabalstībai

Linums uz to atbildēja, ka šo lietu viņš jau no sevis — bez nekāda lūguma — būtu uzskatījis par ievērības pienākumu, bet nezinot, kāds būšot panākums, jo komitejā valdot domu dažādības.

Patlaban mājas saimniece ienesa priekš abiem launagam tēju ar maizi un sviestu gan vienkāršā, bet glītā sakopojumā. Linums lūdza viešņu ņemt dalību, ko viņa arī neliedzās darīt.

Pie galda fon Drelern kundze uzsāka valodu no jauna, sacīdama

— Šās savas nākšanas virslietu gan esmu izrunājusi ar jums latviski, bet, kā nomanījāt, nevis bez grūtībām unne ik droši, kā domātu un kā vajadzētu. .Man runājamas ir arī. dažas citas lietas, kur nevarēšu izteikties vēl ne tik viegli kā priekšējā sarunā. Bet jums, Linuma kungs, kas vāciski esat mācījušies- gan skolās, gan amatniecību iestādēs, gan iekšzemēs, gan ārzemju pilsētās, būs viena alga, katra valoda runājama, latviski vai vāciski. Tālab es jūs lūgtu, ka runātum no šā brīža līdz beigām mana viegluma labad vāciski. Vai būsat tā ar mieru?

— Kālab nē? — Linums atbildēja. — Pēdējos gados gan maz ir bijis izdevības vāciski runāt, bet tik daudz jau vēl pratīšu, cik vajadzīgs būs.

Latviski fon Drelern kundze bij runājusi gan skaidri, bet vienmēr tā kā visus vārdus apdomādama, vai pareizi tā ir, pie kā viņai palīdzēja viņas krietnās skolu mācības valodu ziņā; bet-nu, tiekot vaļā vācu valodas strautiņam, viņas runāšana ritēt ritēja. Vispirms viņa vaicāja:.

— Sakāt, Linuma kungs, — kādēļ latvieši nīd joprojām vāciešus?

— Latviešiem nav nekāda ienaida uz vāciešiem viņu vācietības dēļ, bet ir bijis tik nemiers pret muižniecību viņas lielo priekšrocību dēļ attiecībā uz citiem iedzīvotājiem un arī pret agrākām pilsētu valdēm, kas bij tikai vāciskas un vienpusīgas samērā ar citu tautību iedzīvotājiem. Linums atbildēja. — Turklāt tas nav nosaucams par ienaidu, bet par dzīšanos pēc vienlīdzības tiesībām. Ja kādās vietās ir notikuši mantas postījumi- vai pat uzbrukumi šim tam pie dzīvības, tad tādi gadījumi uzskatāmi tik par izņēmumiem un personīgām attiecībām kaut kādu netaisnību vai patvarību dēļ. Ļaužu prāts, protams, nespēj skaidri izšķirt tautību no dzīves kārtām, un, tā kā vācieši veselus septiņsimts gadus ir bijuši šejienes iedzīvotāju, mazākā nozīmē sakot, izmantotāji un visu mantu sarāvēji savās rokās, tad nav brīnums, ja tautas prātā vācietis tiek saprasts vispāri par apspiedēju- jeb izsūcēju, jo tikpat kungi ir turēti par vāciešiem, kā vācieši par kungiem.

— Bet muižniecības kārta, ja jau nu ne gluži visa, tad taču lielā skaitā, īpaši pēdējos gados, ir centusies būt tik labprātīga, palīdzīga un pazemīga, cik vien domājams. Man pazīstamas vairākas muižnieces, kurām skaitos es arī līdza un kas centāmies sniegt palīdzības un labdarības, kur un kam vien var, bet arī tas viss nav pasargājis muižu no izpostīšanas. Tur rādās saprotamas kādas dziļākas naidības jūtas nekā priekšrocību tiesības vien.

— Ja vēroti tiek cilvēki atsevišķi par sevi kurš, tad, protams, atradīsies tādi visās kārtās un tāpat muižniecībā arī, par kuru šaī ziņā šolaik nav bijis patiesi ko sūdzēties; bet, kad kas zīmējas uz visu kādu kārtu citu kārtu starpā, paveidam, kā uz muižniecību viņas bijušo priekšrocību dēļ, ad izšķirība nav iespējama un jācieš visai kārtai līdza, tāpat kā arī cietusi bez izšķirības papriekšu visa nastu nesēja kārta arī, — Linums atbildēja.

-— Bez tam ir zināma vēsturīga patiesība, ka nereti pašiem teicamākiem pēcnākamiem jācieš par tēvu un sentēvu grēkiem.

—Bet, Linuma kungs, tās priekšrocības jau ir bijušas visas no seniem laikiem valdības dotas, un pēc zemnieku brīvlaišanas maz kas vairs atlicies, — fon Drelern kundze sacīja.

— Muižnieki jau paši sev nespētu viņu ņemt.

-Kad jūs, fon Drelern kundze, atsaucaties uz to, ka valdība devusi priekšrocības, tad tur jāuzrāda tik tas, ka taisni vai aplinku šejienes vācietības rokās ir stāvējusi Krievijas valdība un viņas vara. Ko paši gribēja to no valdības ņēma, — Linums sāka skaidrot. — Un tad, lai viņas arī būtu senos laikos valdības dotas, tad taču pašiem priekšrocību turētājiem bij jāsaprot laiku laikiem dažas laist nost vai pārlabot, kas nekad netika darīts. Jūs sakāt gan, ka daudz tiesību nebij vairs atlicies, bet tomēr viņu patiesībā bii vēl krietni daudz un arī lielas. Vispirms no ļaunumiem pieminams landtāgs, kas sastāvēja vienīgi no muižniekiem, ne pilsoņu, ne zemnieku, ne rūpniecības priekšstāvju, ne garīdzniecības, tikai viena un pati bagātāki kārta par spriedēju visas zemes un labklājības lietā un visu nastu izdalītāja, ko vēla visvairāk uz zemnieku pleciem. Nezin vai jel kur un kādā eiropejiski iekārtotā zemē būs vēl šāda vienpusība pastāvējusi? Un vai tā nebij piemērojama laika vajadzībām, pielaižot citas kārtas ari pie apspriešanas? Velti aizrādīt, ka valdība to tā bij iecēlusi un paturēja. Ja muižniecība gribētu pielaist citas kārtas, tad valdība pretī nestāvētu Turpretī uz nabaga zemnieka pleciem vien bij sagāzta visa ceļu bruģēšana, Lai gan muižas pašas bij lielākās ceļu izbraucējas. Priekš tiltiem deva gan kokus, kuru viņiem bij bez gala un par velti. Tad atkal muižām vien piederēja krogu, brūžu, fabriku, dzirnavu, tirdzniecības, zvejas un medinieku tiesības, izmīdot vēl zemnieku druvas zirgiem un nosliedējot suņiem. Tas nu Viss sakāms vēl par pašiem jaunākiem laikiem, bet šausmas jau ir runāt un domāt par agrākiem, kur pastāvēja briesmīgie miesas sodi pēc muižnieku iegribas un patikas, kur mates aicinātas dažā muižā pie kucēnu zīdīšanas, kur dārzos dažiem vīriešiem bijis jāmetas.četriski par soliem lai kungi var kāpt uz mugurām, kā aizsniegtu koku augļus, kur muižās nezin kāda pārpilnība, bet zemnieku — latviešu sētās skarbākais bads, plikums un visa trūcība, Pat jaunākā laikā neilgi pirms pasaules kara nodokļu uzlikšanas labad izdarītais zemes un ēku novērtējums starp muižniekiem un zemniekiem ir stipri nesamērīgs. Un tad pilsētu dzīvē — kāda tur ir bijusi latviešiem tiesība? Vai varēja, īpaši kāda latviešu meitene, iekļūt kādās augstākās vācu skolās? Un, ja kāda iekļuva, tad tā bij tik par izsmieklu izsmalcinātām vācu jaunavām. Priekš vācietības bij gādāts viss, vai skolas, vai patversmes, vai teātri, bet priekš latvieša nekas, kamēr nebij izcīnīts ievēlēt pilsētu valdēs jel dažus latviešu tautības vietniekus. Uz laukiem cēla latvieši paši savas pagastmājas un skolas, kur no muižām reti kad kāda palīdzība nāca. Tie zemes gabaliņi, ko muižas priekš skolām devušas, bij dodami pēc valdības pavēles. Un vispāri līdz šim pašam laikam vācieši nav uzskatījuši latviešus par sevis līdzīgiem, ja arī daudzi no tiem būtu mācībās par viņiem pārāki. Ķad Tērbatas augstskolā cēlās pirmā latviešu studentu sabiedrība, tad īpaši vācu muižnieku un citu bagāto kārtu dēli bij apņēmušies viņu iznīcināt divkaujās, sajuzdamies esot varbūt izveicīgāki rīkotājies ar zobeniem, bet pastāvēja, par brīnumu, stipri šie no viņiem nonievātie zemnieku puikas. Un vispēdīgi jāaizrāda, ka šejienes muižnieki, lai ari viņu starpā netrūka īsti prātīgu vīru ar gaišiem ieskatiem, tad tomēr, laikam bezmaz visi turējās pie tā smieklīgā iedaudzinājuma, ka viņiem citādas —īpaši zilas un nevis sarkanas asinis kā zemām kārtām, it kā kad viņi vieni paši būtu sevišķi radīti un nevis kopā ar visiem citiem cilvēkiem. Un vai jums, fon Drelern kundze, arī nav tāda ticība? Kad tik es jūs netīši neapvainoju šaī ziņā? — To vaicādams, Linums viegli pasmīnēja un pabeidza savu runu.

Pasmējās ari fon Drelern kundze un sacījas — Neesmu vis tik plānprātīga, ka tādām murgu melšām ticētu, lai arī zinu, ka daudzi tām tic. Lai nu tie nieki kur būdami, bet vai vāciešiem pie latviešu kultūras un turības pacelšanas nekādu nopelnu nav, kā no jūsu runas izklausās? — viņa vaicāja. — Visas zīmes taču rāda, vismaz pie apgaismotākās tautas daļas, ka vācu kultūras iespaids ir to vadījis. Bez tam paši latvieši ari atzīst, ka ir darbojušies_ vairāki vācu tautības vīri priekš latviešiem, sanākdami tāpēc pat sadursmē ar saviem līdztautiešiem.

— Ka darbojies ir vācu apgaismības spēks pie latviešiem, kaut ari aplinku, to neliegsim, — Linums atteica, — bet to iespējusi uzņemt pašu latviešu atjautīga daba pat gandrīz lielākā mērā, nekā gribēts to viņai sniegt un novēlēt, kamēr vāciešu gādība salīdzināma tik ar saimnieka gādību par savu saimir lai tai būtu spēks un darba prieks. Bet* daudz tāļak laist art gan vis nē, lai neizaug pārāk lieli, ka nevar vairs valdīt. Jānožēlo arī gan ir dažu tagadējo muižnieku liktenis, ka tiem bijis jāpaliek uz reizes bez nekā. īsta taisnība tā gan nav, bet tāds mēdz būt pasaulē lielsaimniecību liktenis, kad paši pie laika nav pratuši sadalīt mazākiem gabaliem, lai tiek tiem arī, kam nav nekā.

— Bez savas taisnības, Linuma kungs, nav gan jūsu domas arī, — fon Drelern kundze, brītiņu padomājusi; sāka runāt, — un par viņām varētu paprātot gan garāk, bet nedrīkstu jums ilgāk jūsu laika laupīt, kad turklāt man ir vēl kāda trešā lieta, jums ko lūgt. Mana vira un mans grāmatu krājums līdz ar citu mantu un pašu muižu kara laikos ir iznīcināts, bet man bez gara barības — rakstniecības — iztikt ir pārāk neierasts grūtums un tukšums dzīvē, kur jāsavieno ar miesīgo nabadzību arī gara baudas nabadzība. Kad jel no pēdējās var izsargāties, tad puse no nabadzības smaguma atkrīt. Man nav iespējams nekā nopirkt, un, cik zinu, tad pēc izvēles šolaik rakstnieciba nemaz nav dabūjama, ja tik kādi atlikumi. Jūs jau nu paredzat gan, uz kurieni es. domāju savu nabadzības laiviņu arī šai, ziņā stūrēt. Gan zinu, ka krietns grāmatnieks ne labprāt no savām rokām grāmatas laiž, bet gribēju iedrošināties lugt, ka ar mani šai ziņā jūs darītu izņēmumu un; dotu man pa grāmatai līdza šad un tad. Drīkstu cerēt, ka nešaubīsaties tai ziņā, ka es grāmatas pratīšu glābāt un ari rūpīgi gādāt atpakaļ.

— Neliegtos gan, fon Drelern kundze, to darīt, ja man butu kas no rakstniecības jūsu gaumē piemērojams, —-Linums domādams sacīja — bet lieta tāda, ka vieglās jeb tā saucamās laika kavēkļam nodomātās dāmu rakstniecības man tikpat kā nemaz nav.

— Nu tad vismaz šoreiz tas var būt taisni tā, kā vajadzīgs, — fon Drelern kundze kā iepriecināta atsaucās, — jo šaī ziņā es atšķiros no vispārīgās dāmu pasaules, ka neesmu vieglās un seklās rakstniecības meklētāja.

: —Tad saprotams, ka jūs mīlat zinātnisku rakstniecību, —Linums sacīja,,— bet kuras zinātnes jūs visvairāk pievelk?

— Savu virsskolotājas eksāmenu priekš augstākām meitu skolām noturēju vēsturē, — fon Drelern kundze atbildēja, — bet lasu tikpat labprāt arī prātniecības rakstus, dabas ziņas un tautu aprakstus, tāpat augstākās daiļliteratūras klasiskos darbus. Mans uzskats uz rakstniecību samērā ar cilvēka mūža īsumu ir tāds, ka jālasa tikai, kas viskrietnāks, jo tādu rakstu arī tik milzum daudz, ka grēks pret mūža īsumu, ja to pavadītu ar kaut kādu vidišķu vai zemāku pakāpņu gara barību. Bet šoreiz gan es vēlētos lūgt, cik vairāk iespējams, no mana galvenā priekšmeta — no vēstures.. Savos skolotājas gados, strādādama pie augstākām klasēm, es kādu laiku nodarbojos stipri ar to, cik un kādi asiņaini briesmu darbi ir darīti laicīgu valdību maiņās jeb apvērsumos un kādi ticības niknumā. No manām salīdzināšanas lekcijām man bij sakrājies rokrakstu krājums priekš krietni bieza sējuma, un jau domāju izdot to klajā viegli saprotamā stāstījuma veidā, bij arī zināms izdevējs. Bet, kāda jau mēdz,būt mūsu sievietišķā likteņa gaita, — precības lieta, ģimenes rūpes un raizes pēc tam apturēja visu darbu un izjauca visus nodomus. Cerēju gan vēl tikpat pēc vīra, kā pēc meitas nāves, it kā bēdas remdējot un drūmās domas izgaisinot, uzņemt sakārtošanas darbus no jauna un atstāt gatavu rokrakstu nākotnei, bet tas pats kara laiks aprija līdz ar visu citu arī šo rokrakstu krājumu. Tālab lūdzu, Linuma kungs, ko jūs varētu man dot no plašākām vēstures grāmatām?

— Vienīgi Vēbera lielā vēsture pilnīgā sastāvā var tikt jūsu rīcībai atvēlēta, — Linums sacīja. — Ir dažas citas, mazākas arī, bet tās nespēs kalpot jūsu vajadzībai.

— Nu tad paldies, — fon Drelern kundze pateicās. —.Ar to man pietiek, — to sacījusi, viņa taisījās celties.

— Lūdzu, pasēdaties vēl brītiņu, — Linums teica. — Es vēlētos zināt, kur jūsu dzimtene up kur jūs turējāt savu virsskolotājas eksāmenu, fon Drelern kundze.

— Esmu dzimusi berlīrtiete un eksāmenu turēju turpat pie Berlīnes augstskolas, — fon Drelei;ņ kundze sāka stāstīt. — Ai, mīļā bērnība un jaukā jaunībai Pēc aiziešanas no dzimtenes nav viņa vairs redzēta. St.āv prātā vēl tikai daudz dārgu atmiņu, bet viņas arī dien* no dienas dziest» attājinās un top vienumēr it kā miglainākas. Taču ir dažas arī, kas paliek gaišas. Tā starp citām tādām atminos redzējusi kā bērns tur arī pasaulslaveno dabas zinātņu milzi Aleksandru Humboltu un arī dzirdējusi viņu runājam. Tēvs mani ņēma līdz uz vienu no Humbolta pēdējiem priekšlasījumiem, sacīdams, lai ievērojot šito veco kungu priekš visa mūža, jo nezin vai viņu otrreiz vēl redzēt dabūšot. Viņa rakstus gan varēšot lasīt, paturot viņu pašu gaiši prātā. Un tā arī notika. Pēc kāda laika dzirdēja visus daudz runājam par Humbolta nomiršanu. Vēlākos laikos tik dabūju atzīt, cik teicama ir šāda vecāku gādība par bērnu, gara modinājumu mazatnē. Ja tēvs nebūtu mani vedis Humboltu redzēt un dzirdēt, tad nezin vai es būtu, vismaz ar tādu vērību, lasījusi gudrību pilnos Humbolta rakstus un it īpaši viņa pasaulslaveno grāmatu «Kosmoss». Bet nu gan, Linuma kungs, man vispēdīgi jāatlūdzas un jādod jums miers, kad vien tik dabūju to, kas no jums laipni solīts. — To sacījusi, viņa uzcēlās, pateikdamās par launagu.

— Jā, tūliņ būs, — Linums atsaucās, un, atslēgas paņēmis, piegāja pie sava lielā divdurvju skapja, kas stāvēja pa daļai kā sienas nozīmē starp darba telpu un dzīvojamo daļu. Skapjam atveroties, viņš parādījās pilns skaistām, dārgām grāmatām.

— Lūdzu dot no Vēbera vēstures to sējumu, kur aprakstīts Francijas lielais apvērsums jeb dumpis, — fon Drelern kundze sacīja, pieiedama arī pie skapja.

Kamēr Linums izmeklēja to sējumu ar attiecīgo saturu, tikmēr viņa lasīja zeltītos grāmatu virsrakstus uz sējumu

mugurām. Brītiņu tā skatījusies, viņa izsaucās: — Se sakopots daudz dārgu mantu ar sapratīgu izvēli.

Linums pa to starpu bij izņēmis vajadzīgo grāmatu, ietina to papīrā uņ pasniedza tad viešņai, sacīdams:

— Se ir tas sējums, kuru jūs vēlaties.

Pateicos! — fon Drelern kundze saņemdama sacīja.

— Bet cik ilgi drīkstu paturēt? ?.

— Pēc vajadzības, — bij atbilde. .

— Nu labi! — viņa atteica. — Bet turpmāk lūgšu tos sējumus, sākot ar kristīto vajājumiem senā Romas valstī, tad ar turku briesmu darbiem pte kristītiem pēc Muhameda laika, tālāk ar inkvizīciju, ar Stokholmas asiņu plūdiem, ar Albas hercogu darbiem Briselē, ar Parīzes asiņu kāzām, ar Kromvela laiku Anglijā un ticības kariem Vācijā un vēl dažus cittas, ja jums tik neapniks tāda kalpojumu rinda. Es vēlētos salīdzināt agrākos tādus briesmu laikus ar tagadējiem Krievijā.

Viešņu izvadīdams, Linums deva tai padomu zemes da-būšanas jeb paturēšanas labad, puslīdz pa ceļam uz māju ejot, iegriezties arī pie vecā Laķa, kuram komitejā diezgan ievērojama iespēja esot.

— To esmu domājusi ari jau no sevis, — viņa atbildēja,

— un griezīšu savus smagos soļus tūliņ turp. Viņš jau man pazīstams kā patiesīgs cilvēks arī no tiem gadiem, kad pēc atnākšanas no dienesta dzīvoja muižā manam vīram par vecāko puisi. — To sacījusi, viņa pateikdamās atvadījās un aizgāja ar spieķīti rokā un grāmatu padusē, smago apavi ar grūtumu cilādama.

Laķis bija patlaban pārnācis mājā todien sestdienas pēcpusdienā no skolas, pārnesdams savu Katrēnu pār dažiem pavasara plūdu ūdeņiem un atvezdams mājā, kad pie viņa ienāca lielmāte, krietni piekususi, būdama ceļā no Linuma uz māju. Daudz vis Laķis par šo viešņu neiztrūkās, zinādams arī itin labi viņas bēdu likteni. Ar savu ierasto goddevību viņš sasveicinājās, padeva krēslu un lūdza piesēsties, sacīdams:

— Tad taču reiz lielmāte iedomājusi uzmeklēt arī mani, savu agrāko priekšpuisi, manā mazā dzīvītē.

— Es jau savā dzīvē tagad esmu vēl mazāka nekā jūs, Laķa krusttēvs, — fon Drelern kundze atbildēja, —un nāku kā pie labklājīgākā cilvēka ar lūgumu pēc gādības. Dzirdams ir, ka sākšot izdalīt mana vīra un manas agrākās Bungžu muižas zemi; bet tad nu, lūdzami, neatstājat ari manis bez zemes un bez vajadzīgām ēkām, lai tiktu man arī jel kaut kas, ar ko glābties ņo galējā bada. Jūs esat komitejas loceklis un varat taī lietā būt iespējīgi pēc taisnības manu prasību aizstāvēt.

— To, lielmāt, darīšu no visas sirds, cik tāju tik sniegsies manas balss nozīme,— Laķis atbildēja..Uz to esmu domājis jau no sevis, tik gribēju dzirdēt jūsu pašu domas, vai to pavisam vēlaties vai nē.

— Kā nu lai nevēlētos? — fon Drelern kundze atbildēj^. — Jo citādi es varu tikt izraidīta ir no tās pašas nabadzīgās paspārnītes, kāda man tagad vēl ir. Un to zemes gabalu, kādu man piešķirtu, ņemtu jel dažs cilvēks, maksādams cik necik nomas manam uzturam

— Tas viss tiesa, lielmāt, — Laķis apliecināja. — Tik tad jums jūsu prasība jāiesniedz ar rakstu, jo, kā man liktos, jūs paši taī zemes gribētāju jūklī nevēlēsaties iet komitejas priekšā. Tādas ir manas domas jūsu lietā.

— Pateicos jums par labprātību un darīšu pēc jūsu padoma, — fon Drelern kundze noteica un cēlās uz aiziešanu.

Bet Laķis lūdza mazliet pagaidīt. Tad viņš piegāja pie mātes pūra tīņa, kuru kā dārgu piemiņas mantu radiem bij licis glabāt un sargāt pa visu garo kara klausības laiku, atslēdza ļoti veclaicīgu aizkārtni, atvilka koka bulti, kuras galā karājusies aizkārtne, atcēla vāku un izņēma no turienes divus vīkstolus, papīros satītus, pienesa tos pie viešņas un sāka runāt

— Es, lielmāt, sen jau nomanu, ka jums trūkst nepieciešamāko dzīves vajadzību, kuru jūs nespējat sev nekādi iegādāt. Ilgi esmu šaubījies, vai var uzdrošināties jums kādu visvienkāršāko palīdzību sniegt, kas nesaietas ar jūsu kārtas stāvokli.un ierašām. Sen esmu novērojis, ka jums trūkst vispirms apava. Un šie zābaki, kas jums tagad kājās un nav jūsu kājām piemēroti, nevar vis būt jūsu pašu. Otrkārt — dzirdu no dažām muižas sievietēm, ka jums trūkstot pavisam gultas segas arī. Es visā savā vientiesībā un mazturībā esmu domājis un vēlējies jums palīdzēt, bet nespēju to darīt pēc jūsu kārtas. Un tomēr, kad nu arī visa jūsu dzīve ir no bēdu likteņiem nospiesta dziļi, dziļi apakš jūsu kārtas un jūs taču, kā daždien kristīgi dievbijīgs cilvēks, visu ciešat un panesat, tad domāju, ka nenopaļāsat manas niecīgās, bet ari varbūt lietderīgās palīdzībiņas. Saī mazākā vīkstolā nu ir; pastalu pāra, kas manas mātes jaunības laikā un arī vēlāk bij īstens goda apavs turīgākiem cilvēkiem, bet mazturīgākie gāja ari baznīcā kārklu vīzēm.

Taisīdams no galvas, esmu domājis piemērot viņu lieluma j apmēru jūsu kājām un ceru, ka būs izdevies. Viņas ir no; dzeltenas ādas, apbadījums smalks un baltu linu auklas. Klāt esmu pielicis vienas garas, pelēkas nātnu diegu sieviešu zeķes, ko atradu vēl šepat manas mātes tīni no viņas pūra mantām. Viņām vajaga būt pāri par simts gadu vecām, bet ir svaigas — pavisam nevalkātas. Ja nu jums ipv p*r pretlbu šādu latviešu tautisko apavi uzaut un valkāt, tad lūdzu pieņemt. Vismaz vasaras laikam tas derēs. Kaut kura no muižas sievietēm jums pamācīs, kā uzaut. Tad tāļāk. Sal otrā vīkstolā ir gultas sega — arī mantojums man no mātes. Viņa ir atstājusi turpat savā tīnī divas. Viena tagad ir man, un ar to, kā paredzu, manai dzīvei pietiks, bet šo otru, lūdzu, lielmāt, ņemat jūs. Es atzīstu,, ka nevienam nav lielāka vajadzība pēc tās kā jums. Glabātāji pa manu ilgo prombūtnes laiku ir zināji^i abas pasargāt no kodēm pilnīgi veselas, un šī, kas še priekš jums, ir līdz šim vēl pavisam nelietota. — Runāt pabeidzis, Laķis riu atftis vīkstolus sniedza fon Drelern kundzei, kura tos saņēma, dziļi kustināta no tādas negaidītas labprātī-tiasj sacīdama turklāt, ka nebūtu to gaidījusi, dzīvodama svešas tiutas vidū un piederēdama vēl pie ienīdētās dzīves kārtas.

— Lielmāt, jūsu nenīd gan neviens jūsu pašu dēļ un arī nomirušā lielkunga dēļ, — Laķis atbildēja, — bet var gan būt, ka dažs, nepazīdams jūsu labdarīgās dabas, domā reizi tās pašas no veciem laikiem ienīdētās muižnieku zīves kārtas dēļ. Bet par to jums nav ko raizēties, jo viss Iedzīvotāju daudzums jūs cienī un mīlē. Jā, bet, lielmāt, jums sanāk daudz to nesamo — pavisam trīs. Es dotu gan labprāt šo savu nebēdniecēnu līdz, lai palīdz jums nest, — viņš vēl piebilda -zīmēdamies uz Katrēnu, — bet vakars tuvu, un man bail, ka netiks gaismā atpakaļ.

— Jā, tas tiesa — labāk lai paliek. Es aizstaigāšu gan pamazām viena pati, ~ fon Drelern kundze sacīja, saņemdama visas mantas. —Tie nesamie priekšmeti patiesībā nav arī nekādi smagie, — viņa vēl piebilda un salika vīkstolus vienā padusē, grāmatu otrā un spieķīti rokā. Katrens, saprazdams vecā krusttēva mājienu, piesteidzās nomutēt tai savādai viešņai roku, un Laķis izgāja līdza kādu gabaliņu pavadīt, suņus atsargājot.

Laķim atpakaļ ienākot, Katrēns skrēja viņam pretī un sauca —- Redz nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt,'

priekš kā tu taisīji tās trešās pastalas un man nestāstīji!

— Vai es pavisam un nekad negribēju tev stāstīt? — Laķis vaicāja.

— Pavisam vis nē, bet tik citā reizē, — Katrēns atbildēja.

— Nu tad jau tā vien ir noticis, kā solīts. Bet kādēļ es tev toreiz nestāstīju, negantēn? — vecais krusttēvs atkal vaicāja, pievilkdams meiteni drusku pie sevis.

Meitene saķēra abām plaukstām vecā krusttēva roku un sacīja: — Tādēļ, lai es neizaugu ziņkārīga.

— Nūja, tad atmini gan, bet paturi to arī prātā, — vecais krusttēvs piekodināja. — Vecs sakāms vārds māca, ka tie, kas gribot vienumēr un visu izzināt, drīz palfekot veci. Vai tev arī gribas būt vecai?

— Hm — Katrēns, galvu papurinādams, cietīgi jautājumu noraidīja, un vecais krusttēvs pasmējās.

13. Svētdien pēc tam, kad aiz ūdeņu uzplūdumiem uz baznīcu grūt bij aizkļūt

Svētdien pēc tam, kad aiz ūdeņu uzplūdumiem uz baznīcu grūt bij aizkļūt, Katrēna rinda nāca lasīt priekšpusdienā sprediķi, pie kura bez vecā krusttēva un Majas piedalījās ari mājas saimniece ar bērniem. Tad pēc pusdienas abas meitenes izprasījās iet puķēs, un vecais krusttēvs palika mājā savā dzīvoklī viens pats. Pīpīti uztaisījis, viņš vilka kuplus dūmus un domāja. Tad pa brīdi cēlās, atslēdza tīni, izņēma no turienes viegli kādā dreļļu drānā sasietu nastu, uzlika to uz. galda un apsēdās no jauna. Tad ievēra adatā tumšu diegu un nolika to uz galda kopā ar savu aso kabatas nazi. Pēc tam raisīja nastu vaļā un izņēma no tās ļoti skaistu, melnu apģērba gabalu ar sarkanu krūtežu, zeltainu apkakli, puszeltainiem uzplečiem, spīdīgām, zeltītām pogām gan priekšā, gan aiz muguras un piedurkņu dūrgalos. Tas bij viņa goda mundiers, ar kuru ticis atlaists no kara klausības par ilgu, goda pilnu kalpošanu. Viņš izklāja to uz galda, aptaustīja cietai, stāvai apkaklei labās puses stūri, ņēma nazi un atārdīja ar rūpīgu uzmanību tur drusku iekšpuses šuvi, izņēma no turienes kaut ko baltu, papīriņā ietītu un nolika to uz galda. Tad ņēma adatu, aizšuva glīti atārdījumu, aptaustīja uzmanīgāki apkakles stūri kreisā pusē un paklusu pie sevis nočukstēja:

— Ir gan turpat tas ari.

Tad - sasēja nastā no jauna un noglabāja tīnē atpakaļ tādā pašā kārtā savu goda apģērbu, apsēdās un tad tik tina papīriņu vaļā,kur izlobījās lielākais sava laika zelta gabals piecpadsmit rubļu vērtībā. To no abām pusēm ap-skatīdams viņš sevī runāja:

— Te nu ir pilna puse no manas tik ilgos gados rūpīgi sataupītās gvardijas karavīra aldziņas, dabūjot nepilnas -pusotras kapeikas dienā, ko beidzot vieglākas paglabāša-nas labad iemainīju bankā divos gabalos.Domāts gan bij saglabāt tos priekš savas pēdējās mūža mājas un nokļūša-nas smiltainē bet nāk arī cita liela un neatliekama vaja-dzība papriekšu.;Otrs^apkakles stūris lai paliek otrai līdzīgai vajadzībai, bet priekš sevis paša jāgādā no jauna,.cik iespējams. Par Jura krustu nāca jau gan arī kādi žēlastības rublīšibet tie nostājušies.

Pēc tam viņi izvilka kabatas grāmatiņu, zņēma no tās . dažus naudas papīrus, pievienoja pie tiem pieminēto zelta gabalu, saskaitīja kopā, sazīmēja skaitli pēc skaitļa, skatīdamies arī kādā citā rēķina lapā, tad, visu atkal noglabādams, beigās sacīja:

— Vajadzēja iznākt diezgan pēc šuvējas dotā saraksta un aprēķina, ja tik varbūt netiks pilnības viņas darba algai, bet viņa jel pagaidīs, kamēr dabūs par pēdējo un vēl nepabeigto linu kūlumu.

Uztaisījis no jauna pīpīti un sēdot brītiņu pārdomājis nākamo dienu darbus un pienākumus, Laķis atkal sāka pie sevis runāt:

— Tas nu ,gan ir tas, ka ar naudas lietu varbūt tikšu cauri, bet kā nu būs ar iztiku? Līdz šim bij jāgādā tik viena nedēļas kule Katrēņam, bet nākamām divām nedēļām vajadzēs Majai arī un vēl trim dienām ceļa maizes pašam-priekš sevis. Gādājis gan esmu, bet nu jāiet, jālūko -pie laika sadalīt.

To sacījis, viņš eēlās un iegāja rokas kambarītī, kur plauktiņos bij salicis to, ko spējis iegādāt. Vispirms viņš paņēma svaigas maizes klaipu, pārgrieza to šķērsām vidū pušu ar savu aso nazi, apskatīja abus gabalus un sacīja:

— Tur viņām abām būs diezgan; es iztikšu, lūk, ar agrākās maizes doniņu.

Tad ņēma pavalgas traukus ar biezpienu un drusku sviesta, izdalīja viņu saturu pa trim mazākiem trauciņiem, ielikdams trešā no tiem — protams, priekš sevis— tik kādu mazumiņu, pēdīgi sadalīja arī vārītās gaļas gabaliņu tikai divās daļās, piebilzdams:

— Tur man nekā ko daļā iet.

Salicis plauktā - pa kārtai visus trīs iztikas- sadalījumus un sakopojumus ka sajukt vairs nevar, Laķis gāja istabā atpakaļ, ņēma no pagultes laukā savus zābakus apskatīja tos un dažādi izspaidīja, beigās noteikdams

— Vēl nu gan šito vasaru varbūt iztikšu, bet kur tad celsies jauni? Rītdien pat jāņem garāks ceļš un vai tik nesāks parādīties jau kāds caurumiņš apakšā?

Zābakus ar noslaucīšanu paspodrinājis, viņš tos nolika atpakaļ pagultē un pēc tam sagrieza sev ar nazi pašaudzētu tabaciņu, ko tad sabēra makā protams, taisīdamies uz ceļu.

Patlaban pārnāta no puķošanas abas meitenes un abām bij puķu vīkši rokās Maja sataisīja kā prazdama no sviestenēm, melngalvītēm un citām agrām puķītēm pušķīti, ielika to glāzē ūdenī un pienesa vecam krusttēvam, sacīdama!

— še vecais krusttēv, tev pirmie ziediņi kā pavasara sveicieni;

— Paldies, paldies, bērni! viņš atsaucās, atkal pīpodams. — Lai tad zied jūsu tikumi arī tā, kā agri steidzas ziedēt šās puķītes pirmās pavasara dienās; Viņas gan zied, bet zied uz novītumu, turpretī cilvēku goda tikumiem jāpaliek ziedu skaistumā ne vien visu mūžu šai saulē bet arī uz viņu sauli, uz mūžību visvairāk. Nu, Katrēn, vai saprati?

— Nuka!

Laķis drusku pasmīnēja un pa brītiņu runāja no jauna, sacīdams:

— Bet nu, bērni, mums jāsāk domāt uz rītdienu un uz visu nākamo nedēļu vai arī vēl labi tāļāk. Vispirms ejat kambarī, tur uz plaukta jums abām priekš nākamās nedēļas ir iedalīta iztika — abām gandrīz vienādi ar pusklaipa maizes katrai un ar pavalgu klāt, bet manai daļai paliek agrākās maizes doniņa ar biezpienu. Tīras drāniņas un kulītes ir turpat; Sasienat ikkatru atdalījumu, pa daļām drā-niņās, sabāžat kulītēs, aizsienat un saliekat lādē, lai peles netiek klāt. Pēc tam pa vakaru, Maja; aizej pie šuvējas, lai tevi nomēra — viņa jau gan zinās. Rītu paagri iesim visi trīs projām. Katrēnu aizvedīšu skolā, ņemot drusku līkumu, tevi, Maja, — mācītājmuižā, kā jau zini, uz dievgalda mācību un pats staigāšu garāku ceļu tāļāk. Katrēn, cik ilgi vēl būs skola? Vai jau ir zināms?

— Laikam divu nedēļu, — meitene atbildēja.

— Nu, tad tā vien iznāks, kā vajaga, — vecais krusttēvs sacīja. — Abas tad tūliņ varēsat stāties savās dienesta vietās: Maja atpakaļ.par vasarnieci, kur jau iesākusi, un tu,Katrēn, par ganu meitu, bet es šur tur par algādzi vai par puisi.

— Bet,mī|ais, vecais krusttēv! — Maja uzsāka savā sēri -skumjā balsī. Uz ko lai es tur, pie šuvējas tieku mērīta, kad nekā nav, no kā šūt? Man bēda vien ir, ka tu, par mums abām un tagad jo vairāk par mani gādādams, tik grūti nopūlējies un pats dažādu trūcību ciet. es labāk iešu savā nabadzībā, kāda būdama, kad tik tev manis dēļ nav tik bezgala grūtumu jāuzņemas.

— Mīļais bērns, — vecais krusttēvs, sirdī kustināts, atbildēja, — cerēsim un paļausimies uz to bagāto un visžēlīgo devēju, kurš neviena neatraida un nepamet, kas tik pie viņa turas. Viņa roka nav paīsināta novērst arī mums mūsu nabadzību vai jel to mazināt.

Tas gudri gan, -—Katrēns piebalsoja.

Maja vairāk arī nerunāja un savā bērnišķā paļāvībā nomutēja vecam, krusttēvam roku, taisīdamās iet, bet Katrēns ievaicājās;

Vecais krusttēv. vai es drīkstu Majai līdza iet?

— Kad jau zini vien tā izturēties, kā pienākas, tad ej, — vecais krusttēvs atteica.

— Zināšu gan. Par to nav vis bēda, — tā Katrēns viņu nodrošināja un steidzās vīkšties Majai līdza.

— Bez vajadzības, bērni, nekur ilgāk nepaliekat, — vecais krusttēvs sauca meitenēm pakaļ. — Kad atnāksat, tad ieturēsim vakariņas.

Rīta pēc agrām brokastīm, kā jau vakarā noteikts, visi trīs izgāja. Vecais krusttēvs, sasējis abas meiteņu pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās šķērsām pār labo plecu un savu mazāko nastiņu padusē, spieķīti rokā. Meitenēm, vienai, kā otrai, bij nesamas tik dažas grāmatas. Maja izejot kāju neāva, jo ceļā, kā bij zināms, nācās brist pāra vietās pa ūdeni, kas gan nebij vairs visai auksts. Katrēnam gan vecais krusttēvs bij licis pastaliņas jau mājā uzaut, bet, pie ūdens nonākot, viņš tai uzsauca:

'— Nāc sēdi uz rokas!

— Tas atkal gudri gan! — Katrēns atsaucās un, kā jau laikam daudzkārt ierasts, palecoties uzsēdās viņam uz brīvās kreisās rokas un apķērās ar savu labo roku ap kaklu, uzvirzījās un uzgrozījās pēc ērtas sēdēšanas vajadzības it kā uz kāda stipra un droša zara, kur zināms, ka kokam

caur to nekāda grūtuma nav, un ar tādu seja izteiksmi, kā kad gribētu sacīt: «E, kas bēdas! Vai vecam krusttēvam nav spēka? Cik reizēm viņš nav nesis mani puteņu laikos nēšus gan uz skolu, gan atpaka], kur pats arvienu sacīja, ka ceļa neesot «ne peles tecējiena», un nēsāja šepat jau gan pirmdienās, gan sestdienās turp un atpakaļ P« visu palu laiku!» Aizsniegušiem sausumu, meitene atkal jautri nolēca no vecā krusttēva rokas un staigāja kājām līdz otram ūdeņam, kur tāpat nebij bēdas par tikšanu pāri, jo droši zināja uztaisīties bez raizēm uz vecā krusttēva rokas.

Ejot uz skola pusi, Katrēns saņēma to pašu vecā krusttēva roku, uz kuras nezin cik reižu bez bēdām sēdēts, vēcināja to šurp un turp un vaicāja:

— Vecais krusttēv, uz kurienu tu iesi, kad Maju atstāsi mācītājmuižā?

— Vai tev atkal jau nāk griba drīz vecai tikt, — vecais krusttēvs vaicāja pretī, — kad steidzies visu ātri izzināt?

— Nē, nē! — meitene atraidoši atsacīja.

— Nu, tad netaujā nelaiku, — vecais krusttēvs viņu pamācīja.— Ar laiku varbūt dabūsi zināt šo manu gājienu tāpat kā viņlaik par trešām pastalām.

— Nu tad netaujāšu ar! — Katrēns, kā no ziņkārības atteicoties, izsaucāa un savēcināja pāra reizes jo stipri vecā krusttēva roku.

Skolas tuvumā vecais krusttēvs lika Mājai ceļmalā nosēsties un apaut kājas, kamēr viņš Katrēnu novietošot skolā. Ceļš turpmāk visgarām esot sauss, un par apava sabradāšanu Vairs neesot bēdas.

Atnācis atpakaļ pie Majas, Laķis sāka raudzīt pārliecināties.vai viņas jaunās, pirmreiz uzautās un jau ziemas sākumā šai gaitai pataisītās pastalas ir pareizā lielumā. Viņš paspaidīja tām purnu galus, lūkodams, vai nav īsas vai pārāk garas, vai pirksti netiek spiesti, un dabūja zināt, ka ir taisni pašā laikā. Tad viņš sacīja pie sevis: «Tikpat lielu vajadzēs.» Nenovaldījies bij Katrēns arī vēl neatskriet kā atsveicināties, jo skola esot vēl gandrīz tukša, tomēr uz vecā krusttēva pamudinājumu griezās drīz atpakaļ.

Abi tāļāk ceļotāji soļoja klusām, nekā nerunādami. Maja ar savu kluso dabu nekad runāt neuzsāka, tāpat arī šoreiz un vecais krusttēvs likās esot nogrimis savās domās. Mācībnieku mācītājmuižā arī vēl nebij gandrīz nekādu. Mācītājs Maju pierakstīja un viņā nopietni noskatījās. Bet,kad ienācēji abi bij atkal izgāluši, tad viņš domās pie sevis runāja: «Brīnišķigas acis šai meitenei, kā visskaidrākie debešķīgi avoti kur saskatīties var līdz dibena dibenam un neredzēt neviena krisliņa neskaidrības.

Tā kā līdz mācību sakšanai bij vēl ilgs laiks, tad Maja izgāja veco krusttēvu pavadit kā sevi mierinādama par nezin kādām paredzamām bažām, ko arī neslēpa vecam krusttēvam bet viņš Maju mierinādams sacīja: tas tev bērns tik tādēļ tā ka tu gandrīz kā pirmoreiz esi svešā vietā un būsi citādā dzīvē nekā līdz šim, -atskaitot tik skolas laiku. Bet tas jau tik uz divām nedējām, an ar šiem jauniem apstākļiem drīz iepazīsies un apradināsies. Tik neskumsti veltīgi.

Maja jutās drusku kā mierināta. viņa vajrāk arī nekā nesacījā un ne vārda galā nejatāja, uz kurieni vecais krusttēvs ies un kad būs mājā, bet, tik ņo Viņa atvadījusies, griezās atpakaļ. :

trešdienas vakarā ar krēslu Laķis ieradās pie šuvējas Muriņu Lates ar pirkumu paunu. Šuvēja visu izskatīja un atzina ka viss derīgs un arī ne pārāk dārgs.

Šuvējai bil patlaban gatava vakara tēja, un viņa lūdza piesēsties tur ajī Laķl, sacīdama:

— Es ilgojos kaut ķo dzirdēt par savu agrāko mācības un darba vietu — apriņķa pilsētu un jūsu ceļa gaitu»

— Paldies jums, — viņš sacīja un piesēdās.— Derīgs būs gan malciņš tējas pēc gara ceļa ar maz atpūtas. — Bet tad vispirms uztaisīja savu plpīti.

Šuvēja ari drīz piesēdās un vaicāja: — Cikos tikāt pirmdien pilsētā?

— Drusku agrāk nekā pa šo laiku, — Laķis atbildēja.

nu un tad otrdien pagāja laiks gandrīz līdz pusdienai, kamēr tiku galā ar sava ceļa nolūku, ar iepirkumiem. Tā no jums ieteiktā kundze bij gan laipna līdzgājēja un patiesībā visa iepirkuma izdarītāja, tikai vajadzēja gaidīt, kamēr viņai tiek vaļa. Viņa ļoti liek jums pateikties par jūsu sūtītām labdienām un sūta tādas pašas jums arī pretī.

Pateicos ļoti par labdienām, — šuvēja .priecīgi atsaucās. — Tā jau ir mana meistariene. Vai vēl spirgta, vesela?

— Jā, nekas. Valkā brilli, — Laķis, tēju iebaudīdams, atteica.

— Ua tad vakar pēc pusdienas vairs atpakaļ griezties neuzstājāt? šuvēja taujāja.

— Ja būta, kā agrāk bij, visur ceļā naktsmājas, tad vakar varbūt pusceļā; nonāktu gan 'atpakaļ Laķis teica — Bet kur lai tagad paliek ceļinieks; naktij uznākot kur nevienas naktsmājas-visā piecdesmit verstu garā gabalā un tāpat tāļāk arī. Siš priekš ceļtiniekiem ir lielākais šā laika posts, lai esi kājnieks vai, braucējs, nekar palikt ne šim, ne tam, lai kāds negaiss lai kāda tumsa lai kāda klizma uz ce|a, nekur piestāties dabūt ar- neteā iztikak Lai nu bij agrākiem pārsauktiem, krogiem savs zināmais ļaunums bet labuma vairāk. Brīva bij vilmaz lielā istaba ikkatrā krogā? pašam un staduls kur patvērums art nogurdinātam vezuma vilcē]am, bet tagad nekur nekā Neviens arī nebij spiests uz nevajadzīgiem tēriņiem; bet vajadzīgo varēja dabūt ikkurš Ja nu caur šito būtu plītniecība novērsta, lai' tad rādītu jel to labumu bet; šis netikums aug vēl lielāks citos ceļos, un tas; kas bij labs tas izpostīts Sai lietā jaunie laiki ir gājuši stipri atpakaļ, salīdzinot tos ar veciem. Viss vecs derīgums pagalam; bet jauna vietā nekāda —Pēc tam Laķis mazliet klusēja un tad runāja vēl sekosi: — Nu tad nakts bij jāpārlaiž turpat pilteētā un iznācu šorīt diezgan laiku, bet ceļā uz māju soļi vis; vairs tā neveicās kā aizejot, kājas uz beigām atspaidījās bet pēc šitās atpūtas mājā jau gan, tikšu,

— Nu tad pastāstāt, ko tai mazā. pilsētā tagad labu redz, ko dzird,—šuvēja, uzaicināja Laķi.

—Redzēt neredz, nekāda īsta spirgtuma un prieka: — Laķis atkal uzsākā — bet visur tik tādu kā gurdenumu kā nedrošību. Tirgotavas patukšas, visa dzīve tik tāda kā no1aidusies; kustība maza. uz ielām un; gandrīz nekāda darbību. Tik, arestantu iekšā vešana bij ievērojami lielāka. Taču tie ievedamie arestanti neizskatījās nemaz, kā noziedznieki, bet kā godīgi cilvēkt Pērn; aizpērn ir iesākts celt vēl dažus jaunus namus, bet darbs stāv joprojām pienīgi mierā; Stāsta ka materiāls pārāk dārgs: un jm grūti dabūjams. Strādnieki ari dārgi, bet lielākais posts pie viņiem tas, ka tie, līdzko darbus uzsākuši, drīz vlsl atstājoties, prasīdami neiespējami lielu algas paaugstinājumu aiz ko dažiem darba uzņēmējiem nākoties ar zaudējumiem atmest uzsāktos darbus. Dārdzība vispāri lieliski ceļas, un peļņa samazinājas.

Stāstītājs drusku piepstāja, aizkurināja no jauna savu pīti, tad sāka turpināt savu stāstīšanu.— Un tad tas, ko dzirdēt dzird, var caurcaurim būt vēl sliktāks par to, ko redzēt redz. Vispirms jau tā pati zemes gribēšanas un

meklēšanas lieta ir sakustinājusi pārāk daudz visus prātus un sāk vest pie iekārošanas netaisnā ceļā. Mājvietas pildītas ar tiesību meklētājiem un prasītājiem ne vien no muižām, kas jau nu Visas ir pamestas, bet tie, kuriem rādās, ka no mui#u zemēm viņiem nepietiks, sāk sniegties jau pēc saimnieku daļiņām ari, kas paši viņas gadu desmitiem nezin kādām grūtībām gādājuši, parādos grimdami un tos procentu procentēm maksādami. Lai nu arī vēl zemes liela kāda būdama, to, kā cerams, ar laiku savedīs kārtībā, un šis nemiers nostāsies; bet bīstamāka ir cita kustība, ko sāk dzirdēt daudzinām un kas taisās sajaukt pat valdības kārtību. Skan vispāri tāda valoda, ka laidīšot visu mantu un visus zemes īpašumus kopā, nākšot tāda valdība, kas visu, itin visu ņemšot savā ziņā, tā ka par sevi nekam nepiederēšot nekas. Visus ar uzraugiem likšot pie darbiem, valdība saņemšot visus ienākumus un ikkatrus tik vien iedošot, kā tikai var dzīvību vilkt, un vairāk nekā. Valdība apņemšot visiem arī drēbes, kam vairāk nek| tās, kas mugurā, un izdalīšot tādiem, kas pavisam noplīsuši. ..

—.Tad nu Stērģeniekam, Tulukam un Rempam laime, — šuvēja smiedamās izsaucās.

Laķis arī drusku pasmējās un stāstīja tāļāk:

— Tāpat visi darba rīki, zirgi, lopi un viss cits piederēšot valdībai. Kad nekur no mājas netiek iets, tad ari nekā nedzird, bet, kur Jau kādu soli spersi tāļāk, tur daudz ko dzirdēsi un atnesīsi mājā tik nemierīgu sirdi. Kāda tad nu vairs būs dzīve, kāds kuram prieks strādāt un kāda iespēja vairot labklājību zem verdzības nastas?! Visi cilvēki jtfrgiem līdzīgi, atskaitot patvaļīgos uzraugu barus.

Sākam jau dzirdēt šo to tādi pašā prātā šite ari pie mums pašiem, — šuvēja sāka' stāstīt. — Nākamu svētdien būs muižas šķūnī tautas sapulce, kas laikam tādās pašās domās tiek sarīkota. Vakar jau gāja apkārt pa pagastu ziņojumi un uzaicinājumi ar piekodinājumiem cletīgi, ka nedrīkst atrauties. Dažs jau man ir sacījis acis, ka uzrakstīšot manu šujmašīņu arī kā viskopīgu tautas mantu.

Drusku padomājusi, šuvēja runāja tāļāk:

— Bet, ja nu tā viss sajūk un sabrūk, kas tad notiks ar uzsākto zemes dalīšanu? Tad jau tā laikam netiks vairs turpināta? Es vēl nupat gribēju jūs lūgt, lai neaizmirstu manis arī, jo mans vīrs nomira no karā dabūtiem ievainojumiem, tad taču man vajadzēja tiesības būt!

— Nav jau gan domājams, ka šis pasākums ar reiz tādēļ tūliņ stāsies, — Laķis domīgi atteica. — Un, ja kam kas būs piespriests, to, ticams, vēlākos laikos ieyēros, kad šitādi sajukumi pāries. Tālab sagādājat pierādījumus par vīra dienestu un par viņa nomiršanu no karā dabūtām brū-cēm. Kā domāju, tad atraidīt jūs neatraidīs vis.

To sacījis, Laķis pateikdamies uzcēlās un taisījās aiziet, bet apdomājies vēl vaicāja:

— Pag, sakāt apmēram —cik man nāksies maksāt par šiem jūsu darbiem priekš tās mācībnieces?

Šuvēja paņēma zīmiķi un sarakstīja dažus skaitļus, tad pateica kopsummu, sacīdama klāt, ka droši^noteikt vēl nevarot, jo neesot zināms, cik iziešot dažos sīkos pielikumos; tikai mazāk gan nebūšot, ja ne drusku vairāk;

— Labi gan, — Laķis sacīja, atzīdams to iznākumu par pieņemamu. — Bet vai varēsat pusi kādas nedēļas pagaidīt? Nākamās dienās man vienā vietā jābeidz linus kulstīt un tur agrāk savas algas nedabūšu kā pēc linu pārdošanas.

— Varēšu, varēšu, — bij atbilde.

— Nu labi, ar to tad manas šās reizes rūpes būs tā kā pabeigtas, — Laķis apmierināts runāja. — To, cik man rokā, es iedošu jums tūliņ, lai nav jātur prātā.

To sacīdams, viņš sameklēja naudu, cik bij, un sniedza to šuvējai. Viņa negribēja gan iepriekš ņemt, bet beidzot tomēr paņēma. Tad Laķis vēl sacīja

— Bet iesvētīšanas dienas rītā, Muriņ kundze, atnākat to meiteni saģērbt.'.

— Nu labi, labi, es aiziešu un pati visu aiznesīšu, šuvēja labsirdīgi atbildēja. — Bet pag, kurpes jūs varat ņemt tūliņ līdza.

— Lai nu paliek vien viss tepat pie jums, — Laķis atteica. — Liela smaguma jums no viņām vis nebūs.

— Vai nu smaguma pēc! — v!ņa atsaucās. — Bet jums vēl kas jāievēro: sūtat tad to savu audžu meitu tūliņ sestdien, kad pārnāk, šurp pie uzprova un pirmdienas rītā ari vēl.

— Jā, jā, tas vajadzīgs, — vecais atteica. — Tikai sestdien gan nebūšu agrāk mājā kā tik vakarā. Tur jābeidz tā pati linu tīrīšana, lai pirmdien vairs nav jāiet. Bet lūkošu padot šito ziņu caur saimnieci.

— Arlabvakaru!

— Jā, ar labvakaru!

14. Pāra pirmās dienas mācībā Maja pavadīja pavisam vientulīgi

Pāra pirmās dienas mācībā Maja pavadīja pavisam vientulīgi un nevis vientulīgi tādēļ, ka citas meitas būtu bijušas pret viņu lepnas, bet īsi tik tādē| vispirms, ka viņai nebij nevienas draudzenes, pat gandrīz nevienas pazīstamas starp tām. Bez tam viņa savā itin vienkāršā un arī pavecā laucinieku meitenes apģērbā izskatījās citām drusku atšķirīgi svešāka, kamēr lielākais skaits no viņām bij tērpies, piemērojoties vairāk vai mazāk pilsētnieču modēm. Lai dažas bij gan apģērbos arī vienkāršas, bet tik vienkāršas gan nevienas kā Lūru Maja, ipaši tas sakāms bij vispirms viņas apava pēc. Bez tam viņa ar savu kluso, lēno dabu arī nemeklēja sev nekādas draudzības starp citām mācībniecēm, varbūt baidīdamās, ka tās atrausies viņas vienkāršuma dēj apģērbā vai kaunēsies ar viņu saieties. Savus va]as brīžus viņa pavadīja pie grāmatām, lasīdama uzdotos mācības gabalus. Taču pulkā atradās arī kāda cita vientiesīgākas kārtas meita, Ruķīšu Ida, lai gan ne tik trūcīgā izskatā kā šī Vienīgi ar šo biedreni viņai bij izdevies kādas reizes parunāties.

Bet nu negaidot un uz reizes nāca gadījums, kas pārgrozīja Majas attiecības pret citām meitām un viņas stāvokli vispāri pret visu dievgalda mācības jaunatni varbūt uz visu mūžu.

Pirmā nedēlā, kādu dienu pusdienas va]as stundās mācības istabā dzīvojot, dažas meitas sāka nomanīt Lūra Maju kaktā gauži raudam. Citas bij tik redzējušas Augura Antonu ar viņu runājam un vairāk nekā. Starp mācībniecēm bij ari divas tā|āk skolotas meitas: Roķēnu Alvina un Briņu Vilma. Tās abas līdzjūtīgi piegāja pie Majas un taujāja, kas viņai kaitot, ka tik gauži jāraud.

— Es pateicos par jūsu rūpēm, bet esmu tik dziļi aizskarta, ka izstāstīt nevaru, — viņa atbildēja, smagi šņukstēdama. Arī citas meitas un daži puiši sapulcējās turpat.

Tad nāca Ruķīšu Ida un stāstīja: — Es visu dzirdēju. Tur bij šitā. Pienāca pie Lūra Majas Augura Antons, gribēdams ar viņu runāt, un sauca viņu par Lūra jaunkundzi, bet viņa atteica, lai viņas tā nesaucot, jo viņa esot tik nabaga meitene un nekāda jaunkundze. Tad Augura Antons sāka viņu pierunāt, lai neklausot vairs tam vecam zaldātam, bet lai griežoties pie Jetes jaunkundzes. Viņa ņemšot šo līdz uz virspilsētu, iemācīšot smalkas ierašas un izgādāšot labu vieglas dzīves vietu. Bet Lūra Maja atteica, ka bez vecā krusttēva vēlēšanas viņa nesperšot dzivē neviena paša so|a. Un, kad pēc tam Antons izsacīja par viņas veco krusttēvu vēl kādu lamāšanas vārdu, laikam, «kraķi», tad Maja ar īgnumu atteica, ka tas viņai esot pats riebīgākais cilvēks, kurš par viņas veco krusttēvu sakot kaut jel vienu nelabu vārdu. Uz to Augura Antons salamāja Lūra Maju par veceni, pastalnīcu, nabadzi, kas, tāda būdama, gribot tikt par Plīņu mājas īpašnieci, bet nekā nedabūšot, jo māja tikšot Jetes jaunkundzei. Maja sāka tūliņ raudāt, un Augura Antons izsteidzās ārā.

Maja bij pa to brīdi drusku jau apmierinājusies un sāka runāt: — Es nevienam neapskaužu viņa bagātības, kaut tik man ar manu nabadzību liktu mieru un viņas dēļ manis nenievātu un nelamātu. Es nevienam viņas nekrauju virsū, pati viņu nesu un nesīšu pacietīgi, nevienam ļauna vārda nesacīdama, nevienam par grūtumu negribēdama būt, bet kādēj tad viņam vajaga mani tik visai nopulgot manas nabadzības dēj? Es neesmu arī Plīņu mājas kārotāja un labāk atteiktos pēc viņas dzīties, ko jau sacīju arī vecam krusttēvam, jo tur ļaunumus vien paredzu, bet viņam jāgādā laikam par mazo māsu vairāk nekā vēl par mani. Man nav arī nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varētu ar savām bēdām remdēt…

— Nu, neraudi vairs, mēs būsim tev māsas, — Alvīna ar Vilmu atsaucās, un pēc tam citas tāpat: — Mēs ar, es ar, es ar, mēs ar, — un beidzot Ruķīšu Ida: — Es ar.

Tomēr Maja sāka raudāt vēl stiprāk, un citas vaicāja:

— Kādēj nu vairs raudi? Nu jau esam visas tev māsas.

— Es jau pati, mīļās māsas, vairs nezinu, vai raudu vai smejos, vai abējādi, — viņa atteica, — un, ja raudu, tad aiz laimības. Sirdsēdas ar ātrām laimes jūtām tā sajukušas kopā, ka pati viņu izšķirt nevaru.

Kāds no puišiem izsacījās, ka ar Augura Antonu draudzība neesot vairs turama, uz ko piebalsojot atsaucās arī dažas citu puišu un meitu balsis.

Lūdzu, nedarāt vis tāl — Maja atteica. — Es nemīlu nekādas atriebības, nedz naida prāta. Viņš aplinku man ir darījis vēl labu. Bez viņa |aunprātibas, mīļās māsas, es netiktu pie iūsu labprātības, jo pēc jūsu draudzības un mīlestības nabagot es nevarētu iet un no sevis jūs man šo dārgo mantu pretī nenestu, kā tik kad bijāt kustinātas no līdzjūtības. Tāpēc lai paliek, kā bijis, un lai viņam par to netiktu labāk nekas sacīts.

— Augura Antona ari pašlaik vairs še nav. — kāds no puišiem paziņoja, — pirmīt pēc šā notikuma viņš uzģērbies steidzīgi aizgāja.

— Nu, tad tas jo labāk, kad viņš pats saprot pie laika laisties projām, — kāds cits puisis piemetināja.

Caur šo nejaušo uztraukuma notikumu mācībnieku jaunatne bij piemirsusi pat pēcpusdienas stundu sākumu, un nebij vēl nemaz vietas solos ieņemtas, kad jau mācītājs lēnām ienāca. Alvīna ar Vilmu saķēra Maju aiz savas rokas katra un nosēdināja sev vidu. Nākamās dienās to pašu vēlējās darīt arī citas meitas pa pārām — ņemt Maju vidu, un dažas jau sev rindu uz priekšu aizrunāja. Drīz izrādījās, ka tas nenotiek vis vairs aiz līdzjūtības, jo raudas Majai tik laimīgos draudzibas piedzīvojumos bij mitējušās, turpretī citas sāka sajust viņas tuvumu, viņas draudzibu sev par ļoti mī|u. Bet palikt Maja palika tā pati, kas bijusi: lēniga, labsirdīga, piedeviga un patiesīga, nekādā ziņā nerādīdama sevis par vairāk ievērojamu nekā pirmējās dienās.

Alvīna un Vilma, un dažas citas turīgāku vecāku meitas, kas jau nu bij pilnīgā ziņā Majai māsas un draudzenes, lūkoja viņu aicināt kā viešņu dažbrīd ēdamās reizēs pie savas pārtikas, kura tām, zināms, bij bagātāka nekā viņai, bet Maja šaī ziņā no visām pateicīgi un pazemīgi atlūdzās, sacīdama

— Mīļās māsas! Sirsnīgi pateikdamās, atlūdzos no šās jūsu laipnības. Es vispirms ar lielu pateicību esmu mierā pie tā, ko mī|ais, vecais krusttēvs man spējis sagādāt. Un, ja es pie jums šaī ziņā viesotos, tad varētu izskatīties, it kā man tādēļ jūsu mīlestība un draudzība dārgas. Bet bezgala laimīga esmu bez nekā cita kā tik ar jūsu sirsnību uz mani.

Uz nedēļas galu ieradās mācībā gan atkal Augura Antons, bet viņam bij jājūtas tā kā no citiem atstātam; un pats viņš ari gan zināja, kāpēc tas tā.

Otrās nedējas priekšpēdējās dienas ritā mācītājs īpaši ar dziļu nopietnibu iesāka savu mācības darbu. Viņš griezās pie saviem mācibniekiem sekošos vārdos:

— Mīļie jaunekļi un jaunekles! Jūsu mācības laiks iet uz beigām. Esam pa daļai atkārtojuši jūsu skolu mācības ticibas lietās, pa daļai arī būsim gājuši, cik bij varams, tāļāk, bet zināms, ka daudz vēl atlika, kas nav šaī īsā laikā paspējams bijis, kur gandrīz darba diezgan pat vai priekš visas dzītības. Tomēr par visām lietām nevaram atstāt it īpaši viena ļoti svarīga un varbūt paša svarīgākā jautā* juma neapspriesta un pamatīgi neapdomāta. Sis jautājums ir par Dieva esamību. Par šo lielo jautājumu ir spriests, rakstīts un runāts gadu tūkstošiem; spriedīs, rakstīs un runās joprojām, nedabūjot nekada lietišķa pierādījuma ar redzēšanu, bet tik ar domu slēdzieniem, ja ari ticibas jautājumu uz brīdi atstātum. Vismaz lielākam skaitam no jums būs šis mācības laiks savā ziņā kā pēdējais skolas nozimē. Un. ja mēs viņu pabeidzam, nedabūjuši pārliecināties par šī lielā jautājuma patiesību, tad paliekam pavisam tukšā, un atstāt jūsu sirdis tādā tukšuma stāvoklī būtu bēdīgi priekš jums un man pret apziņu, jo. kam nav gaiša sajēguma par Dieva esamību, tāds cilvēks nevar arī būt ticības skaidrībā par savas dvēseles nemirstību.

Bet nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Tas nelīdzētu daudz, ja es jums tikai stāstītu no sevis, bet mums vajadzīgs savstarpēji domas izmainīt, izrunāties, apspriest vienkopigi dažus grūtus jautājumus, izklīdināt šaubību un pārliecināties par patiesību. Jums nav jādomā paturēt pie sevis un man nesacīt savus pašu uzskatus vai arī, kas dzirdēts no citiem, kas mācīts skolās vai lasīts grāmatās. Uzskatāt mani šaī lietā it kā kādu sev līdzīgu patiesības meklētāju un vecāku draugu. Sakāt tik gluži droši visu, kas jums šai lietā zināms vai kas domāts un prātā ieņemts. Visu lūko¬sim apcerēt un nokļūt pie patiesības.

— Nu jūs, kā jaunākie, izsakāt savas domas un uzskatus pirmie, tad es, kā vecāks būdams, sacīšu arvienu pēc tam, — mācītājs uzsāka. — Līdz šim esam mācījušies Dievu atzīt no svētiem rakstiem. Bet sakāt — vai vēl kur citur arī var mācīties viņu atzīt un pazīt?

— Var gan — viņa darbos, — atsaucās vairākas balsis.

— Kas tad ir viņa darbi?

— Visa radiba.

— Un, kad visa radība viņa darbi, kas tad ir viņš pats?

— Radītājs.

— Tas viss ir tik daba vien, — Augura Antons sacīja.

— Pieņemsim uz brīdi, ka viss ir tik daba vien, — mācītājs turpināja, — bet tad tūliņ nāk liels jautājums: kur cēlās daba?

— Viņa pati no sevis cēlusies, un attīstījusies, — tā Augura Antons atkal.

— Bet vai dabā kaut kas var celties no sevis? — mācītājs jautāja. — Vai aug koki bez sēklām vai bez agrāku koku saknēm un celmiem, tāpat zāle un puķes? Vai aug labība bez sēšanas, vai rodas putniņš bez olas un zivtiņa bez ikra? Kā varēja celties no sevis bez nekā klintis, zeme, ūdeņi? Kuru radījumu, dzīvu vai nedzivu, var apliecināt, cēlušos no sevis vien?

Atskan daudz balsu, ka nav un nevar.

— Bet Darvins taču pierāda, — Augura Antons atsaucās.

— Vai jūs šaī ziņā paši esat lasījuši Darvina rakstus? — mācītājs atkal vaicāja Antonam.

Viņš drusku tā kā pašaubījās un tad atbildēja, sacīdams: — Nē, bet esmu dzirdējis.

— Cik es Darvinu pazīstu, tad viņš runā visvairāk par dažādu sugu pārveidojumos caur sajaukšanos tikpat pie dzīvniekiem, kā pie stādiem, bet to neesmu atradis, ka viņš runātu par radījumu patstāvīgu tapšanu jeb izcelšanos caur sevi. Bez tam jaunākos laikos ir Darvinam cēlies vairāk arī ievērojamu pretinieku dažās domās. Un, ja ari kāds ievērojams zinātņu vīrs ta būtu spriedis, tad tādi spriedumi nav vis ikreiz uzskatāmi par negrozāmiem. īpaši jau tāds spriedums nē, ja kāds gribētu sacīt, ka kaut kas radībā spēj celties no sevis bez cēloņa.

— Gaišākas sapratnes labad, ka ikkatrai lietai savs cēlonis meklējams, ikkatram padarītam darbam savs darītājs izzināms, ņemsim kādu |oti pazīstamu parādību pielīdzinājumam un tad attiecināsim to uz dzīvības jautājumu radībā. Jūs visi nezin cik reizēm esat redzējuši stiepjamies pa dzelzce]u garas ratu rindas. Un kā tādas rindas sauc?

— Par vilcieniem, — noskan korī daudz atbilžu.

— Kas viņus velk?

— Lokomotīves.

— Un kas lokomotīves Ir?

— Mašīnas.

— Kur viņas cēlušās? Vai pašas izauga?

— Nē, viņas izgatavoja fabrikās.

— Kas vadīja to izgatavošanas darbu, kāds lietpratējs?

— Mašīnu inženiers.

— Tad nu iznāk, ka lokomotīvu vai ari citu mašīnu izgatavotāji fabrikās galvenā kārtā ir inženieri. Ja arī neviena no viņiem nepazitum, tad tomēr šaubības tur nav, ka visas mašīnas cilvēku izgudrotas, cilvēku izgatavotas un cilvēku strādināmas, bet neviena nav cēlusies no sevis.

Brītiņu padomājis, mācītājs runāja tālāk. — Bet nu jādomā, ka tik brīntim gudri cilvēki, kas māk taisīt tādas apbrīnojamas mašīnas, mācēs darīt ari daudz ko citu joti ievērojamu, paveidam, gādāt maizi bez tik ļoti grūtā un dārgā zemkopības darba, gādāt pienu bez grūtās un dārgas lopkopības, gādāt audeklus bez linu sēšanas jeb kokvilnas kopšanas un tādā ziņā bez ļoti grūtiem un ilgiem augkopības darbiem, gādāt vielas apaviem, kad visas ādas tik ļoti dārgas, iztaisīt pašiem malku, kad mežos viņa tik dārga, grūti sastrādājama un tā|u vedama. Un kādēļ viņi to visu un daudz ko citu līdzīgu nedara?

Uz šo jautājumu nesteidzās neviena veikla balss atbildēt. kā tas bij gan lokomotīves lietā. Pa brītiņu atskanēja tik viena balss ar vienu pašu vārdu, laikam no Vilmas.

— Nevar.

— Un kādēļ nevar tādi. kas citas tik brīnumīgas lietas var? — mācītājs pratināja tālāk.

— To dara daba pati, — kāds no puišiem ieminējās.

— Jā, bet kas tad dara dabu pašu? Kur daba cēlās? — mācītājs spiedās arvien domās dziļāk. — Daba nevar vis būt pati sevis radītāja, bet viņa ir tik radīšanas iznākums, tāpat kā lokomotīve inženiera darba panākums. Lokomotīves taisītāju zinām, lai arī redzējuši viņa neesam, bet kur dabas darītājs un kā daba cēlās tāda, kāda viņa ir?

— To neviens nezina. — kāda meita atbildēja.

— Sī jūsu atbilde pareiza tik ta. kad viņā iepin vēl to vārdu «cilvēks». Sakārtojat to no jauna, — mācītājs aizrādīja.

Atbilde nāca no jauna šādā sastāvā:

— To neviens cilvēks nezina.

— Labi — bet kas tad zina? — tika jautāts tāļāk.

— Dievs pats, — nāca tāda kā pusnedroša atbilde.

— Un kādēļ tad Dievs? — vaicājumi virzījās arvien dziļāk.

Iestājās atkal domu brīdis.

— Tādēļ, ka viņš pats visu radījis, — kāda no meitām, laikam Alvīna, atbildēja.

— Un tādēļ, ka viņš visuzinātājs, — Maja papildināja.

— Nu labi, — mācitājs apstiprināja. — Pirmo pareizo atbildi esam aizsnieguši, bet jāaizsniedz ir ari otra: ko tad nu cilvēks spēj, un kas viņam nav spējams, salīdzinot ar to, ko inženiers varēja un kā nevar ne viņš, ne cits cilvēks?

Kad nekāda atbilde nenāca, tad mācītājs sacīja:

— Redzu, ka jums grūt' sastādit atbildi, tāpēc atkāpsimies kādus soļus atpakaļ un ņemsim no gala. Augur, cik un kuras dabas valstis jums pazīstamas?

— Vācija, Francija un …

Alvīna un Vilma pasmējās, un Antons kautrējās tā|āk skaitīt, protams, nebūdams drošs par savu zināšanu.

— Tās valstis saucam par politiskām valstim, — mācītājs paskaidroja, — bet, Vilma, nosaucat jūs dabas valstis.

— Minerālu valsts, stādu valsts, dzīvnieku valsts, — Vilma droši izsauca.

— Pareizi, — mācītājs apliecināja. — Bet nu sakāt kāds cits — ar kuras dabas valsts vielām inženieram bij jāstrādā?

— Ar minerālu valsts vielām, — kāds no puišiem atbildēja.

— Labi, — tā atkal mācītājs. — Bet kuras vislielākās īpašības minerālu valstij trūkst, kura pārējām divām valstīm ir, kā stādiem un dzīvniekiem?

— Dzīvības, — Maja atbildēja.

— Tā, tā, pareizi, — mācītājs izsacīja atziņu. — Nu, un kas no visa šitā beigās tad iznāk? — Kad atbilde neatskanēja, tad mācītājs atkal runāja: — Noprotu, ka jums var grūti nākties atbildi uz šo jautājumu sastādīt, tāpēc darīšu to pats. Un šī atbilde šāda: cilvēks, lai viņš cik daudz gudrību un zinātņu mācījies, nevar būt kungs par noslēpumaino dzīvību un viņas darbību radībā.

Pa brītiņu mācītājs runāja tālāk:

— Cilvēkam ir ļauts daudz ko darīt ar dabas jeb radības vielām un spēkiem, bet ne rīkoties ar viņas dzīvības vadību, kas paliek vlenumēr paša neredzamā radītāja un vadītāja rokā un ziņā. Bet nu sakāt — kur radītājs ir nodrošinājis cilvēkiem un dzīvniekiem uzturu, kādās klētis, kādās magaziņās?

— Stādu un dzīvnieku valstī, — bij viskopīgā atbilde.

— Tiesa gan, — tā atkal mācītājs piekrita. — Tad redzat, ka radītājs pats grib vadīt un vada mūsu apgādību un vēl tūkstošreiz labāk, nekā paši cilvēki to spētu, ja viņu varā atdotu. Tur aiz savstarpēja naida vien par vienlīdzības neiespējamību visi paši apmirtu badā. So lielo pasaules zaimošanu patur un paturēs mūžam savās rokās pats radītājs un uzturētājs.

— Bet zinātņu vīri pareģo, ka nākšot drīz laiks, kur cilvēki ar necik liela un pie sevis nēsājama aparāta palīdzību varēšot ķīmiskā cejā dabūt kaut kuru bridi, kādu pārtiku vien prāts vēlas, — Augura Antons pastāstīja.

Uz to mācītājs atbildēja sekoši:

— Ja patiesi kāds īstens zinātņu vīrs to ir sacījis, tad tas ir tik izsmiekls slinkumam un muļķīgai saprašanai, tāpat kā zināmās pasakās par Lejputriju un «Galdiņ, klājies!», bet tad var sagaidīt arī rungu sprūkam no maisa laukā.

Uz acumirkli noskanēja smiekli, un mācītājs skaidroja tālāk sekoši: — Gan pētnieki zina, no kādām daļām sastāv uztura vielas, bet, kad sastāda, tad neiznāk nekas pielīdzināms tām, ko radītājs sniedz no savām klētīm, un vispirms jau viņi paši neņem savu sastādito ēdamu vai dzeramu vielu ne mutē. Un pašu šo sastādāmo da|u arī viņi nespēj radit, bet tās jāņem tāpat no radības bagātuma. Un, kad raugāmies uz visas radības dzīvību, — kādi brīnumi tur ieraugāmi. Neaptverama stādu valsis dažādība gan skaita, gan veida ziņa, sākot no tādiem kokiem, kuros var ierikot cilvēka dzīvokli, lidz tai sīkai šūniņai, kuras garums līdzinās labi ja šujamas adatas resnumam, tāpat ūdens dzīvnieku dažādums no milzu valzivs lidz tiem sīciņiem dzīvnieciņiem, ko saredz skaidrā ūdens pilienā tik tad, kad vairāk simtkārt palielināti, un kuriem tomēr spirgta dzīvība ar vajadzīgām miesas sastāvdaļām; joprojām spārnaino dzīvnieku bezgalīgais daudzums — no lielajiem putniem līdz maziņiem knislīšiem, kas saskatāmi gandriz tik tad, kad no tiem sastādījies vai vesels padebess. Un pēdīgi to dzīvnieku sugu un skaita neapzināmība, kas līdz ar cilvēkiem apdzīvo sauszemi, iesākot ar ziloņiem un pabeidzot pie visnleclgākiem un grūti ieraugāmiem kukainīšiem. Un, kad zinām, ka radībā neceļas nekas no sevis, vai tad nu lai ticam, ka visi šie dzīvības bezgalīgie brīnumi būtu spējuši celties no sevis, tāpat ari visa nedzīvā radība?

Mācītājs, drusku padomājis, izsacīja jaunu jautājumu visai pulkai šiem vārdiem:

— Esam īsumā mācījušies atzīt Dieva esamību pie viņa darbiem, ko redzam še zemes virsū, bet vai pazīstat arī kādus citus viņa darbus, kas nav vis mūsu tuvumā, bet ir visai lieli un ievērojami, apbrīnojami viņu lieliskumā?

Uz to atskanēja vairākas atbildes cita caur citu:

— Tie ir spīdekļi pie debesīm.

— Tie ir saule, mēnesis un zvaigznes.

— Tie ir debesu ķermeņi.

— Tas ir izplatījums ar spīdekļiem.

— Nūja, pareizi, — mācītājs piebalsoja. — Uz tiem es ari domāju un gribu vēl aizrādīt, cik brīnišķi tie apliecina Dieva esamību, kur cilvēkam ar savām niecīgām prata spējām jānostājas un, rokas salikušam, jāizsaucas lidz ar senajiem Dieva atzinējiem un viņa darbu apbrīnotājiem: «Cik lieli ir tavi darbi, ak Kungs! Tu esi tos visus ar gudrību darījis.» — un: «Tās debesis izteic tā Mūžīgā godu, un izplatījums pasludina viņa roku darbu.» Nedomājat, mani itin inijie jaunekli un jaunekles, ka es gribu mācīt jums zvaigžņu zinātni laicīgā nozīme, jo ši zinātne ir viena no augstākām un dziļākām, pie kuras darbojas pētnieki visu mūžu, kam uz to gars, nemeklēdami sev nekādas peļņas. Bet es gribētu jums visā īsumā tik rādit cik necik no izplatības sajēguma, no debesu ķermeņu milzīgā lieluma un viņu neizmērojamiem ceļiem, kādi tiem nostaigājami, lai varētu drusku apjēgt Dieva darbu lieliskumu uz šo pusi un mācīties viņu jo gaišāk atzīt, un par viņa esamību pārliecināties. Mūsu acīm dažas zvaigznes izskatās cita pie citas tik tuvu, ka jādomā būtu, ka vai uzlēkt spējams no vienas uz otru. Tas izskatās mums tāpēc tā. ka viņas no mums nav vis vienādā, bet ļoti dažādā attāļumā, kas mūsu acīm nav izšķirams. Bet patiesībā attājumi starp spīdekļiem ir ļoti lieli, pat līdz neaptveršanai ar prātu un domām. Ņemsim vieglākas apjēgšanas labad īpaši gaismas ātrumu, kas vienā sekundē var šauties pat astoņas reizes apkārt zemeslodei un tādā ziņā noskriet līdz mēnesim par vienu un vienu ceturtdaļu sekundes un līdz saulei par astoņām minūtēm. Bet līdz Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei iziet jau četras stundas laika. Turpretī tuvāko stāvu zvaigzni jeb vienu no tādām pašām saulēm kā mūsējā ar savam gāju zvaigznēm, kas ceļo viņām apkārt, sasniedz tik pēc četriem gadiem, četriem mēnešiem. Un tā tas var turpināties gadu desmitiem, gadu simteņiem un pat gadu tūkstošiem, neaizsniedzot izplatījumam ne gala, ne malas, bet ejot garām vienumēr tik citām saulēm un cauri citu sauju valstīm ar viņu gāju zvaigznēm un to pavadoņiem, līdzīgi mūsu mēnesim. Dažas astu zvaigznes, kas ņem ceļu atpakaļ uz mūsu sauli, atnāk tas tuvumā tik pēc kādiem trīstūkstoš gadiem un ilgāk, lai gan šaujas arī apbrīnojamā ātrumā. Pēc lieluma gāju zvaigznes ir dažādas, un mūsu zeme nepieder vis pie lielākām, jo. paveidam, vienā pašā lielākā gāju zvaigznē, kurai vārds Jupiters, var saiet tūkstots trīs simti tādu gāju zvaigžņu, kāda mūsu zeme, jeb citiem vārdiem: Jupiters tūkstots trīssimt reizes lielāks par mūsu zemi. Pie kāda slēdziena nu nākam, apcerot šo īsumā doto ieskatījumu izplatījuma bezgalībā? Kāds ceļš bruģēts šiem milzu ķermeņiem tur neapzināmās debess telpas tukšumā? Kādas zīmes rāda viņu virzienus?

Kāds spēks nes ar neganto ātrumu viņus vienumēr projām ikkatru sava noteiktā virzienā? Cilvēku rīkojamiem dzelzceļu vilcieniem, paveidam, nokavējumi ir pārāk parastas parādības, bet kas ir redzējis kādu nebūt nokavējumos pie izplatījuma milzeņiem — debesu spidck|iem? Tiem no-kavēšanās jēdziens pavisam svešs. Pēc kāda saraksta viņi iet, un kas izsargā tos no saduršanās? Kas velk un dzen viņus uz priekšu — un vēl ar lādu ātrumu, kāds mums, cilvēkiem, pat nesaprotams? Kāds tvaika spēks to dara — it kā pie lokomotīves, kura nespēj vis citādi kustēties? Pievilkšanas spēks, jā, pievilkšanas spēks! Bet kur tad cēlās šis pēc domam neaptverami lielais spēks? Uz kādiem svariem svērti tādi milzeņi kā Jupiters, Saturas un citi spī¬dekli, lai — kā tiek skaidrots — uzturētos savos ce|os ar smagumu, ka netiktu pierauti pie citiem ķermeņiem ar lielāku pievilkšanas spēku pēc svara un lieluma? Kur cēlās tai tukšā izplatībā tā neapzināmā vielu daudzuma bagā¬tība priekš tādiem lieliskiem sakopojumiem? Sādi un simtiem citi svarīgi un pilnam neatbildami jautājumi pilda mūsu prātu, ieskatoties kaut tikai mazu brīdi izplatījuma brīnumos. Visi skaidrojumi un atbildes, ko par šām neaizsniedzamām lietām gan dabūjam dzirdēt, ir tikai domu spriedumi, bet ne pārliecinoši pierādījumi, kā tas arī citādi nedz gaidāms, nedz iespējams, un vismaz pilnīgi apmierināt tie neviena domātāja nevar. Un tad vai lai paliekam mierā ar to garīgi apstulboto vārdu «daba pati»? Jā, bet kas dabā ierīkoja to, ka viņa var bez vainas gala vadīties, kur vadītāja neredz, būdama apbrīnojama visā viņas dažādibā? Pie šiem radības dziļuma jautājumiem neticībai jāpaliek, rokas nolaidušai, stāvot kā pie kādas augstas mūra sienas, kur trepju nav. Tikai ticība ar saviem dzidriem cerības spārniem spēj pacelties un lidot tur pāri mū¬žīgas gaismas apskaidrojumā, izsaucoties līdz ar dzejnieku Pumpuru:

Pēc radīšanas netur dusu,

Joprojām ir viens Radītājs.

Viens saimnieks. kas mūžam nestāv klusu.

Kas allaž jauna darītājs.

Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvinātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet joprojām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams. Cilvēkiem jo¬projām būs iespējams daudz ko smelt no radības spēku bagātības, bet ne pašiem pēc sava prāta un no sevis bez Ierādītiem spēkiem kļūt par radītājiem un dzīvības devējiem. Neaptverami cilvēku prātam paliks mūžam šie trīs jautājumi: kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbibu, bet nevis pašu darītāju ari, tomēr viņa esamību saņemam ar ticību. Nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Šī stunda ir turēta sakarā ar pirmo ticības locekli par radīšanu un uzturēšanu. Tagad šai lietā es esmu pie beigām. Sakāms man tikai vēl pats pēdējais vārds. Cilvēks ir brīvs radījums, viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzivibu vai nāvi, uz labdaribām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības, kamēr dzīvniekiem staigājams tik tāds ceļš, kāds tiem no radītāja norādīts. Es esmu vientuļš, nabags cilvēks, bet man draudzē ir taču savs dvēseļu skaits, kas garīgās lietās turas ar mani vienprātībā; tur pieder varbūt visi jūsu vecāki un arī, Augur, jūsu tēvmāte, un, Lūru Maja, jūsu cienījamais, vecais krusttēvs (MajaI, to dzirdot, noskrēja pāra asariņu klēpī). Tos visus kopā un sevi līdza es saucu par savu namu un tagad, uz jums zīmēdamies, saku ar pazīstamiem bībeles vārdiem: izvēla¬ties, kam jūs gribat kalpot, bet es un mans nams — mēs kalposim Dievam.

— Es ar, es ar, es ar, es ar, — un tā tāļāk atskanēja vai visas balsis.

So stundu pabeidza, dziedot Smiltenes mācītāja sacerēto augsto slavas dziesmu:

Cik varena Ir pasauls telpa,

Dievs augstais, tava valstība!

15. Svētdien, pašā baznīcas dievvārdu laikā,

Svētdien, pašā baznīcas dievvārdu laikā, kā jau uzaicinājumos bij nosacīts, plūda kopā Bungžu muižas lielā šķūni ļaužu sapulce, nosaukta par «tautas sapulci». Tūliņ parādījās starp sapulces dalībniekiem viens neparasts savādums, kas likās šķirot viņus divējos pulkos: vieni nāca, kā sapulcēs ierasts, cepures noņemdami, otri turpretī — cepures paturēdami galvās. Rādījās, ka pārdalīšanās šai ziņā bij skaitāma pus uz puses.

Vernulis ari piederēja pie tiem, kas cepures paturējuši nenoņemtas. Viņš kā izpildu komitejas priekšnieks stājās par sapulces vadoņu un uzsāka pirmais runāt, sacīdams: — Mēs stāvam pašlaik mūsu dzīves iekārtas ce|a jūtīs jeb, īstenāk sakot, vecās, nepanesamās iekārtas beigās, kas pamatota uz netaisnības, un jaunas, laimīgas vienlīdzības iekārtas sākumā. Lidz šim esam bijuši daži vien strādātāji, bet citi labuma ņēmēji, turpmāk turpretī nepazīsim vairs nekādu darba devēju, nedz algojamu strādnieku, bet visiem būs vienādā mērā jāstrādā un jāsaņem vienāda iztikas da|a, dzīvojot uz kopmantas. Ir skaidri izrēķināts, ka, visiem vienlīdzīgi strādājot, nevajadzēs vis pūlēties no rīta lidz vakaram, bet tik piecas stundas dienā. Pārējo laiku varēs izlietot savai tālākai izglītībai, izpriecām un labpatīkamai atpūšai. Nevienam nebūs pašam jārūpējas par savas mantas gādāšanu un viņas glabāšanu, nedz par ēku celšanu, viņu kopšanu un uzturēšanu, ko darīs visu no sabiedrības līdzekļiem. Arī bērnu audzināšanas rūpes un grūtumi atkritīs, jo bērnus, kad tie sāks jau staigāt, ņems vispārība savā kopšana, audzināšanā un skološanā par brīvu pat līdz augstskolām. Brīvība būs jaunatnei izvēlē ties, kurš dzives ce|š labāk patīk — vai lauksaimniecība, vai kāds amats, vai fabriku darbība, vai skolotāja dzive, vai virzieni uz augstskolām. Spekulantu, ko tagad sauc par tirgotājiem, — to pavisam nebūs, bet ikkuram savā laikā tiks iedots no viskopibas, kas dzīvē vajadzīgs. Naudas ne¬vajadzēs pavisam, jo ikkurš zināmos laikos saņems zīmītes tikpat priekš uztura vielu, kā arī apģērba gabalu sa¬ņemšanas, tāpēc netiks atjauts un nebūs vajadzīgs nevie¬nam kaut ko krāt un taupīt priekšdienām, ikkatras dienas iztika arī ikkatru dienu izlietojama. Savu lopu un zirgu neviens neturēs, bet pienu dabūs tāpat no viskopibas, ka iznāks, un zirgus, kad kam būs patiesa vajadzība, arī pa braukšanai dos, kad īstenu cēloni uzrādīs un izlūgs atva|i nājumu. Zeltam un sudrabam tāda prātīgā iekārtojumā nepaliks citas nozīmes kā vien priekš greznumiem. Tomēr jāzina būs gan tas, ka visu dzīves iztiku dabūs tikai tie. kas strādās diendienām cītīgi, bet sliņķi lai nedomā tad dzīvot no citu sviedriem. Zeme nepiederēs tad vairs šim tam pa vienam, bet visiem vienkop tāpat kā gaiss, ko elpojam, un saules gaisma un siltuma, ko saņemam par brīvu. Tiesības uz slimnīcām, uz dakteru un zā|u dabūšanu par brīvu būs visiem, tāpat vecuma brivmaize un balsu tiesības pie vēlēšanām. Tad būs visi paēduši, visi apģērbušies un visādi iztikuši. Tāpēc lai dzīvo augsti mantas un darba vienkopība! Lai nāve aprij lidzšinigo kapitālistisko verdzību!

— Jā, jā, jā! — kā vienā balsī atsaucās Stērģenieks, Tuluks un Remps.

— Tas labi gan, ka pie mantām visiem da|a, — Remps vēl priecīgi apliecināja. — Tas pavisam lābi!

— As jau tū vīn goidīju, ka monta bous vusim vīn- kūpl — Stērģenieks izsaucās arī pilnā priekā.

— To Jau taisnība sen prasa, ka visiem vienādi, lei, — Tuluks apstiprināja, — bet lidz šim tas nav piepildīts ticis.

— Kas jau savu peļņu negodīgi izdzīvojuši un kam pašiem vairs nekā nav, ko laist kopmantā, tie jau, protams, būs vienumēr paši žiglākie dalības ņēmēji pie citu mantas, — kāds no pulkas atsaucās.

— Bet māni gan, priekšniek, no tiem kopdarbiem atlaid, — Remps steidzās lūgties Vernulim. — Man, raug, tukšmaņos tā vien kā ar īkšķiem dur, vel šitāl — To sacīdams, viņš grūda ar īkšķi Tulukam sānos, aiz ko Tuluks iekliedzās:

— Palūk štie, kāds ačka! Ko tu, Andž, man grūd, lei!

— Kā tad tu, Mārc, brāl, zināsi sāpes duršanu sānos un tukšmaņos, ja es negrūdišu? — Remps pieliecies mīlīgi vaicāja.

— Kas man ar tavim sānim vai tukšmaņim par daļu? — Tuluks atbārās.

— Ko nu, Mārc, brāl, pukojies, — Remps viņu mierināja. — Ja nu cauri būtu izgrūsts, lai nu tad, bet cauri jau nav. — Tad viņš griezās atkal pie Vernuļa, lūgdamies:

— Bet māni gan atstāj tāpat miličos kā līdz Šim, kur dzīve nav tik smaga.

— Vai nu bez militšim iztiks? — Tuluks piebiedrojās. — Kad jau taī goda amatā esim, lei. tad visim tāpat vajadzēs palikt. Manis jau ar tas dusulis nelaiž vairs pie smagim darbim un putekļim, vel Šitā. — To sacījis, Tuluks nokrencelējās.

— Valns, un mun tī mugura kā nū oža roga, ka na palūcīt novar, — Stērģenieks metās arī biedriem klāt.

— Nūja, dzirdat, dzirdat, redzat, redzat! — atkal kāds atsaucās no attālākas vietas. — Tris sliņķu liekēži jau pieteicas uz kopdarba peļņas, aizbildinādamies ar nespēju.

Atskanēja smiekli pa plašo telpu.

— Vai tā pieklājas zākāties un irgāties par goda vīrim, lei? — Tuluks aprāja runātāju un smējējus.

Pa to starpu jau Brencis Linums ar piezīmju grāmatiņu rokās un bez cepures galvā bij nostājies runātāju stāvekli. Viņu tur ieraugot, apklusa drīz pie klausītājiem smiekli ar savstarpējām sarunām, kas pa starpbrīdi bij sacēlušās.

Viņš iesāka runāt sekošo:

— Patlaban esam dzirdējuši no izpildu komitejas priekšnieka ziņas par mūsu līdzšinīgās dzīves iekārtas pilnīgu pārgrozību, ka viss tagadējais iekārtojums tiks atcelts un ta vieta nāks pavisam cita dzīves ierīcība, kurai nebūs nekādas vienlīdzības ar agrāko. Kamēr lidz šim ikkatram bij brīvība un tiesība uzturēties pašam ar savu pe|ņu, lietojot to pēc patikas, tikmēr uz priekšu to darīs valdība, dodama darbu, saņemdama peļņu un dalīdama maizi kā bērniem vai nabagiem Kamēr līdz šim ikvienam bij tiesība un brīvība iegādāt sev. kādas mantas grib un var, tikmēr nākamībā piederēšot viss visiem. Kamēr līdz šim vecāki paši varēja audzināt savus bērnus, tikmēr tos turpmāk ņemšot audzināšanā valdība jeb sabiedrība — un tā tāļāk. Ja tādas pārgrozības nāk no valdības piespiestā kārtā, tad viņas jāpieņem bez ierunas; bet kamēr vēl tas vismaz nav noticis, tikmēr vēl varam apcerēt, vai tādai iekārtai paredzams garš mūžs, kamēr līdzšinīgā iekārta ar patstāvīgu sevis uzturēšanās tiesību un brīvību ir kalpojusi pasaulei gadu tūkstošiem, bet šī jaunā nepastāv vēl nekur. Tālab apcerēsim īsumā jaunās iekārtas galvenos pamatus un lielākās īpašības, ko steidzīgi esmu iezīmējis savā kabatas grāmatiņā pēc komitejas priekšnieka skaidrojumiem. Vispirms ir sacīts, ka ievedīs vienlīdzību caur kopmantu un kopdarbu. Tur jāaizrāda, ka vienlīdzība dabā Jeb radībā pavisam nepazīstama tikpat pie dzīvniekiem, kā pie augiem un nedzīvām vielām un ne mazāk pie cilvēkiem. Tiek atzīts, ka pavisam nav iespējams atrast divas, kaut arī cik mazas, vienlīdzīgas būtnes, lai gan parunas veidā mēdz sacīt: «Līdzīgs kā ola olai,» — kas, pavirši uzskatot, rādās esot patiesība, bet, izpētījot lielumu, smagumu, iekšējo vielu samērus un īpašības, izrādās vienumēr par nepatiesību. Un, attiecoties uz mums, cilvēkiem, par kuriem Šobrīd vienīgi runājams, jāatzīst, ka mūsu starpā valda vislielās dažādības, gan darba spēka, darba gribas, tāpat darba prašanas, darba veiksmes un darba uzcītības ziņā, tā ka jau pat no diviem cilvēkiem nevar pavisam gaidīt vienādu darba panākumu, ne vēl no vairākiem, kālab piespiestam kopdarbam nevar būt vienlīdzīga panākuma, jo dažs padarīs vairāk un cits mazāk, viens derīgāk, otrs nederīgāk,

aiz ko celsies ienaidi un kopdarbs nevarēs sekmīgi pastāvēt. Var būt, ka dažs no jums gribēs atsaukties uz fabrikām vai kara pulkiem. Tur jāatbild, ka fabrikās pieņem strādniekus pēc darba prašanas un darba spējām jeb sek¬mēm un kareivjiem viena alga. cik kurš padara, ja kādreiz darbu tiem dod, bet šādā kopdarbā ikkurš vērtēs savu darbu ar citu padarāmiem darbiem, no kā vien jau celsies tik daudz nemieru, naidu un sūdzibu, ka drīz vien kopā strādāt vairs nevarēs pie vienlīdzīgi izdalāmā iznākuma, jo krietnākie strādnieki gribēs dabūt vairāk par vājākiem vai čaklie par laiskākiem. Otrkārt — cilvēki pēc savām rakstura īpašībām esam visai dažādi — gan labprātīgi, gan ļaunprātīgi, gan uzticīgi, gan viltīgi, gan apzinīgi un cītīgi, gan nevērīgi un nolaidīgi, tāpēc arī šaī ziņā kopdarbs nevar būt laimīgs un ar prieku darāms, bet ja tik verdziski piespiests pienākums. Bet nu par mantas atdo¬šanu viskopībā — cik atsauksaties tādu, kas to labprāt gribētu darīt? — tā Linums uzsauca.

— As tūliņl — Es ar, lei. — Lābi gani leskaitat māni klāt! — tā Stērģenieks, Tuluks un Remps atkliedzās cits caur citu vienā virknē.

Sacēlās atkal liela jautrība ar smiekliem. Viens vaicāja, kādu bagātību tie kurš likšot kopmantā. Otrs atbildēja, ka Stērģeniekam būšot varbūt kāds nolauzta lāpstas kāta gals, Tuluk am varbūt linu brauktuves spala un Rempam kāds nolūzuša īlena gals no kurpnieka laikiem.

Nemiers un joki, kas šādā kārtā saviļņojās, sāka rimties tik tad, kad Linums taisījās runāt tāļāk. Bet iepriekš vēl Tuluks savā ierastā lepnumā nožēlojās, ka par goda amata «vīrim» neklājoties tā zoboties. Tad til? Linums uzsāka apceri turpināt, sacīdams:

— Un bērnus grib mātei atstāt ar žēlastību vienīgi, kā viņas pašas saka, līdz izvilkšanai no lieliem netīrumiem un tad tos viņām atņemt. Tā tad nu mātēm vairs citas nozīmes nebūs kā mašīnu nozīme priekš vergu skaita vairošanas. Nu tad gādājat vien paši drīz sev automātiskas radīšanas mašīnas! Tādā dziļas pazemošanas ceļā viņas jums nekalpos vis.

— Varēs sapirkt bērnus tirgos kā kumeļus un audzēt aplokos, — Laķis piezīmēja.

Atkal uzliesmoja sapulcē spirgta jautrība, un Linums sāka turpināt runu.

— Tika sacīts, ka varēšot izvēlēties arī zinātņu ceļu pat lidz augstskolām par brīvu. Bet nu jāvaicā, kurš gan nevēlēsies aizsniegt par velti augstskolu mācības stāvokli? Bet kuriem turpretī būs prieks palikt par melno un pat par netīro darbu darītājiem, dzirdot vienumēr vienlīdzību un brīvību daudzinām? Tādi vakaros varbūt dabūs pa saujai auzu miltu, ko Iekult ūdenī. Un tie, kas būs sasnieguši augstskolu stāvokli, tāpat arī augstskolu profesori, — vai tie paliks mierā ar to pašu vienlīdzību, kādu dos vergu baram? Kur celsies tie milzum lielie izdevumi priekš tādas plašas un augstas skološanās? Protams, ka tos ņems no vergu bara sviedriem, lai pašiem paliek auzu miltu saujiņa vai nē. Un tad vēl par visām lietām bezgalīgie liekēžu bari uzraudzības ziņāl Tiem it īpaši vispirmiem Lejputrijas dzīve īstenā ziņā celsies uz verdzībā nodzīto nabagu rē- ķena. Nevaicājot vēl nemaz pēc augstskolu mācībām, bet, kas vien būs cik necik paskoloti, tie visi zinās izvairīties no grūtiem un īpaši jau no draņķīgiem darbiem, salīzdami bezgalīgā uzraugu armijā, atstājot samērā mazākam vergu pulkam visus grūtumus. Un tad vēl tā pasakaini tukšīgā māņu valoda par zelta un sudraba vērtības nozušanu pret izdodamām kopdarba zīmītēml Sās mācības viltību aplie¬cina jau tā patiesība vien, ka taisni tie, kas šo melu mācību sludina, paši ir vislielākie zelta un sudraba grābēji savās rokās. Zelts un sudrabs patur savu vērtību vienumēr. Bezprātīga tā|āk ir tā mācība par naudas nevajadzēšanu un tirdzniecības Iznīdēšanu — īpaši jau šādai valstiņai, kurai nav pašai nekādu zemes bagātību, ne sāls, ne zemes eļļas, ne dzelzszemes, ne akmeņu og|u un arī nekādu ma- šīnu un citu dzelzs vai tērauda lietu izgatavošanas fabriku aiz vielu trūkuma. Ar kādu izlidzību tad domās dabūt šā¬das tik nepieciešami vajadzīgās mantas, ja ne par naudu? Tur neies vis atzīt par vērtīgām jūsu blēņigo zīmīšu, kā tikai gan nicināto zeltu un sudrabu. Nepareiza joprojām tā mācība, ka zemi grib skaitīt Hdza gaisam un saules gaismai. Gaiss un saules gaisma gan sniedz sevi bez nekā, bet nevis xeme. Viņa prasa liela darba, tiekams ko izdod, īpaši jau tas jāsaka par mums še ziemeļu zemēs. Un zem¬kopība var zelt tik tur īsteni, kur zeme pieder par dzimtu. Nomnlecība vai kāds cits zemes turēšanas veids var gan iemi Izsūkt, bet reti kad uzkopt līdz labai auglībai. Un tad vēl ēku gādāšana un uzturēšana nākšot arī no viskopibas. Tur tad no viskopīgas peļņas atņems gan milzum lielu daļu, bet ēkas drīz vien kritīs visiem uz kakla. Darīts netiks nekas.

— Tas jau tad ir taisni tas posts un bezprāts, ka tiek Ņemsim, beidzot, salīdzinājuma paraugu pie manis kā pie amatnieka tai ziņā, kāda mana līdzēinīgā dzīve un tādai viņai būs jātop turpmāk, kad ievedis kopdarbību uz kopmantas pamata. Es esmu še viens pats sīku mehāniska darbu strādnieks — pats dabūju darbus, pats strādāji pats uzturos, nekraudams virsu nekam nekādu rūpju un raižu par sevi, un aizmaksāju nodokļus. Turpmāk nu valdībai nāksies gādāt man darbu un saņemt manu peļņu. Ierīkojot grāmatvedību. (Bet nezin kādā veidā to peļņu saņems kad naudas nebūs?) Tālāk būs jāieceļ pār mani uzraudzība, ka neslinkoju. Kad nu vakarā būšu varbūt ir grūtību — nezin no kurienes — dabūjis zīmīti par saņemamo dienas uztura daļu, tad ar to nāksies iet nezin cik tāļu, lai dabūju, kas rakstīts ikkatrai dienai, jo kā dzirdējām, glabāt nebūšot brīvi. Ja kas atliktos. Un šad un tad būs jānāk revidentiem pārlūkot manu darbību un nospriest, vai pelni dabūt iztiku vai nē. Ar laiku daži drēbju gabali nāks pagalam. Nu vajadzēs dabūt jaunus. Tad jāstāda priekšā komitejai, kas izspriedīs, vai jau dodams vai vēl nē. Kas dos malku, kas gādās dzīvokli? Un tā joprojām. Tāda būs mana dzīve nākotnē un citiem ne labāka laime. Tad nu drīz izrādisies, ka aiz tik liela sarežģījuma mans darbs nespēj manis uzturēt, un ko tad darīs ar mani un citiem līdzīgiem ari? Tālāk jāvaicā, kā sarīkos pilsētās iedzīvotāju darbības vadību, kur tik lielas dzīves dažādības? Tur ierēdņu vajadzēs daudz vairāk nekā strādnieku. Vienīgi varbūt fabrikās varētu domājams būt tādu iekārtu ievest, bet arī ne uz paliekamu laiku un ne uz laimību. Par šo domu aplamību būtu daudz vairāk, ko runāt, bet lai pietiek ar to pašu, kur mans gala vārds ir šis: valdības vara spēs gan ievest kopmantas un kopdarba Iekārtu, bet ne uz ilgiem laikiem un nepavisam uz laužu labklājību, bet tikai uz vergu kungu patva|ībām, aprokot visu cilvēku brīvības laimi rīkotāju sevmīlībā.

Linumam pretī cēlās Vernulis un sacīja

— Nevar nemaz atļauts būt tik skarbi nopelt valdības nodomus sadzīves labošanas ziņā; bet, lai jau nesāktu tūliņ sludināt, ka vārda brīvība pagalam, tad neesmu liedzis izrunāt līdz beigām. Bet nav tiesa, it kā kad valdība nezinātu, ko dara. Viņai uz to Ir visdrošākie pamati, ka tāda dzīves iekārta, dibināta uz vienlīdzības noteikumiem, nesīs laimi un labklājību apspiestiem. Tas notiek pēc augstu domātāju sastādītām teorijām, kur misēkli nevar celties, un tam tā droši vajadzēs pastāvēt.

— Tas jau tad ir taisni tas posts un bezprāts, ka tiek gribēts rīkoties pēc teorijām, nevis vaicāta un novērota dzīve, ko viņa saka tādos gadījumos, — Linums atbildēja.

— Dzīve nemīl likt sevi spiest teoriju maiglēs, un viņai pavēlēt nevar tā un tā darīt, ko viņa nepieņem. Teorijas tiek stādītas pie rakstāmiem galdiem, bet nevis smeltas no dzīves pašas avotiem, jo papriekšu jāiet dzīvei, tad teorijai pakaļ, bet šādu teoriju stādītāji grib, lai dzīve iet viņu teorijām pakaļ. Teorijas tiek sastādītas, kā grib notiekam, bet dzīve pati saka, kā jānotiek. Teorijas mēdz viņu cēlēji uzstādīt kā žurku slazdus, lai dzīve lied tur iekšā, bet viņa tas nievā. Var jau uzstādīt, paveidam, tādu teoriju, ka Daugavai jātek gar Lietavu un Gaujai gar Igauniju par dabīgām robežām, bet vai viņas to darīs, ja ari raktu ceļus? Cik neiespējamas šādu teoriju prasības, tikpat — un ja vēl ne vairāk — ir teorija par zelta un sudraba nodzīšanu bezvērtībā un tirdzniecības iznicināšanu.

— Bet kā lai glābjas tukšinieki no lielkapitāla varas, kad pašiem nekā nav un ceļa arī nekāda, pa kuru tikt vaļā no viņa verdzības? — Vernulis jautāja.

— Ir taču drošs vaļā tikšanas ceļš, kad tik to pie laika iesāk un pareizi turpina staigāt, — Linums atbildēja.

— Tas ir ietaupīšanas jeb iepelnīšanās ceļš; tikai nav daudz, kas šo ce|u agri iesāk un pastāvīgi turpina. Jāsāk atlicināt jau pat no pirmās peļņas kādu mazumiņu un arvien tā|āk, līdz ieaug taupīšanas un krāšanas prieks. Bet, kas nokavē līdz pusmūžam un ilgāk, šaī lietā nekā nedarījis, tam, zināms, gan grūt' vairs ko panākt, kad paša vajadzības jau pieaugušas lielākas, un tad kaut kāds mazumiņš priekš iesākšanas rādās par niecīgu, kamēr no pirmām peļņām to var daudz vieglāk. Vēlāk tad aug ietaupījums pats no sevis, un ir prieks viņu palielināt līdz kādai īpašuma pirkšanai vai citai nozīmīgai dzīves nodibināšanas vajadzibai. Ka tas iespējams, to ir pierādījuši šai pašā pagastā trīs tagadējie saimnieki, izauguši no pilnīgi nabadzīgiem puikām un tagad turīgi māju īpašnieki, kā kalējs Virgu Joniņš, kurpnieks Antu|u Paurs un Bolēnu Vilnis. Daži tādi paši aizgāja uz pilsētām un arī iedzīvo¬jās. Nav vajadzīgs būt nemaz bagātniekam, kad vēlākos dzives gados jau var spēt uzturēties šaī vai taī dzīves veidā no savas paša pelņas pataupījumiem, kad tik tas darits ar rūpīgu neatlaidību. Lai tad paliek lielkapitālisti savu pārāk lielo bagātību nospiesti, kamēr pieticīgs cilvēks ar savu iekrāto mazumiņu var daudz laimīgāks būt nekā tie, stāvēdami vienumēr bailēs un rūpēs par saviem lieliem mantas krājumiem. Jo ko lai dara zelta kalniem un dimanta blāķiem ar savu nieka vēderu, kurš tāpat vien pats vien Ir ikkatram? Tik briesmīgais sargāšanas grūtums.

— Tis Joniņš navaid vus nakods lāga veirs, - Stergenieks izsaucās. — Viņloik, rougait, bej man šitā: breismeigis pogiras traktieri nu reita. Navina navaid, nū ko izspeist. Te Irougu pa lūgu, nudin, Joniņš brouc garem tu jouno zergu sūļūs. Izskrlnu pretī, dūmādams, sok, tur nu vusmoz kūrteleits rūkā. Soku lūgtīs, capur nūņamdams: «Klou, dūd nu jele cik nacik.» Bat kū jis! Posoka tikoi loi nadzerūt, tod i paģiru riaboušūt. Paskubina zergu un aizskrīn ka nalabs, snīgs vin nūput. Nu sokit man — kurš ar todu cilvāku loi sasadzeivoj? Kurš tik troks bous, ka pogiris nadzers? Kas nū toda cilvāka por lobu, ka jim moja i monta, kod nakā navar dabeit nū jo?

Noskanēja smiekli, smējās Vernulis ari.

— Jāsmejas gan, kad tādu cilvāku ar sauc par prātīgu viru, kā tas Bolēnu Vilnis, — Remps sāka stāstīt. — Kad jau nu viņš aiz tā sīkstuma ir, lai ir nedzērājs, kā kaula piepe, bet tad būtu jel dzēr's tur, kur viss par velti, lai vai nomazgājas kā vlņlaik Zemlīšu bērēs, kur vārēja pat rumulēties ar monopolu. Visi dzeram, cik jaudājam, tik šis vie nākā. Kad spiež, tad atsaka: «Dzer vie pats.» As nogulēju paģirās vai trīs dienas, un šis aiziet no goda tāds pats, kā nāc's, pat vai ne pilītes mutē. Kāds labums tad nu tādam muļķam ir no mājas un mantas, kad nejēdz ne paostīt paša labākā?

Smiekli un zobgalīgas piezīmes skanēja vienādi pa sapulci.

Tad meta līdza savu vārdu Tuluks ari, bakinas lepni paberzēdams:

— Nav jau labo, ko teikt, tai ziņā, lei, par to trešo Linuma slavēto parauga viru, Antuļu Pauri, ari. Pie tādim vīrim tu vari vai nīcin nonīkt, ne pilītes neredzēdams, pat ne apsējībās, ne appļāvībās, ne apkūlībās. Strādāš es esmu pie visim trim, bet visi kā ar vienu slotu pērti, .

— Bet vai ēst arī nedod? — kāds no drūzmas ievaicājās.

— Ēšana, Jā, ēšana Jau gan vai labāka nekā citur, — Tuluks atteica, — bet kā ar ēšanu vien lai dzīvo? Labāk lai ēšana plānāka, kad dabūtu pa brižim jel spēka daļas lidza, lei,

Smiekli un joki nemitējās.

— Nu tad še pat jau atdarās tie nevienādības cēloņu noslēpumi, ka nav vis vaina meklējama dzīves iekārtā un apstāk|os, bet vien pie pašiem, — tā Linums nobeidza šo sarunu.

Visiem negaidot, stājās Augura Antons runas stāveklī, nesdams cepurīti drusku uz vienas auss un krietni padziļi uzmauktu galvā, lai labi var saredzēt sadurstījumus viņas virsū. Visiem sacēlās vērība, ieraugot tādu runātāju, un gaidīja visi brīnodamies, kas iznāks. Viņš runāja sekoši:

— Viss nieki, ka tiekam baidīti ar dažādiem iebildumiem pret jauno dzīves iekārtu. Visam vecam un grūtam jābrūk kopā, jaunam, vieglam un brīvam jānāk vietā. Drīzumā nebūs vajadzīgs ne tikvien piecu darba stundu dienā, bet pat nevienas, jo darbu vajadzībai beigas tuvu, kad darbu grūtības pagājušas. Mu|ķi vien vairs lauzās ar darbu, bet gudri visi bauda brīvību. Tie laiki jau ir klāt, kur visu iztiku un pat apģērbus izgatavos viegli un ātri mākslīgā cejā. Kopdarbs un kopmanta jāuzskata kā pārejas pakāpnis uz pilnīgu brīvību no miesas spēku darbiem, un gudrs ikviens, kas iau tagad vairs nekā nedara …

— Tāpat kā tu pats, būdams vienīgais tāds, un iztieci tomēr no citu darba, — vecais Laķis atsaucās no pulkas.

Sacēlās vispārīgs nemiers ar dažādu mēlgalību un runātāja izzobojumiem, tā ka tam bij jāmet miers no runāšanas.

Bet tad par otru un vēl lielāku brīnumu spraudās runas stāveklī Jete ar savu zināmo milzīgo platmali galvā, nomezdama iesāņus pašlaik izpīpota papirosa galu. Ja jau bij sacēlusies uztraucoša vēriba par Augura Antonu, kad tas stājās par runātāju, tad tagad par Jetes uzstašanos daudz vairāk, uz ko jau iepriekš varēja sadzirdēt dažas asas piezīmes attiecībā uz viņas izspildzību un savādumiem, ar ko lepoties laucinieku dzīvē. Stomīdamies runāja jau gan Antons, bet Jete vēl vairāk, tomēr klupdama krizdama kaut kā malā tika. Viņa sacīja:

— Vecā paaudze bīstas, ka kopdarba un kopmantas laikā vajadzēšot turēt daudz uzraugu pie darbiem un tos uzturēt. Bet totiesu darbi tiks padarīti labāk un samērā vairāk. Tagad strādā, cik, kad un kā kurš grib, bet tad strādās visi vienādi zem uzraudzības. Tad sievietēm arī nebūs jāstāv tik lieliski vīriešu varā, jo pie uzraudzības ikkatrā ziņā vajadzēs būt dalībai arī sievietēm, no kurām viņu dzimuma māsas varēs sagaidīt aizsardzību pret vīriešu uzkundzībām. īsti pie laulātām sievām. Un, ja prāti nesakritīs ar vīriem, tad varēs uzstāties darbā neatkarīgi no tiem, pašas par sevi vai arī pavisam izšķirties. Neizdaiļoto zemnieku un vispari strādnieku kārtu var pazīt jau pie tā vien, ka tur pārenieki dzīvo daždien kā sasieti visu mūža, lai kas ciešams vienam no otra. kamēr smalkās kārtās saietas kad grib. un izšķiras, kad patīk …

— Cik reižu jau esi izšķīrusies? — kāda balss sauca no pulkas.

Jetes runa ar to pašu pabeidzās. Viņa gan vēl stomījās, gribēdama kaut ko sacīt, bet, kad ātrumā nekā nevareja sagrābstīt, tad sacēlās klausītājos nemierība un viņa gāja nost.

Tad vecais Laķis griezās pie Jetes ar šo jautājumu:

— Tu ari, Jete spirgti un droši māki runāt par vienlīdzību darbos. Tad saki nu visas šās lielās sapulcei priekšā — vai tu ari iesi visos laucinieku sieviešu darbos līdza? Vai būsi laidara bridēja vai zāļu plūcēja, sēka pļāvēja. nastu un ūdens nesēja, govju barotāja un slaucēja, veļas mazgātāja, ēdienu vārītāja, maizes cepēja, trauka berzēja, gājēja vēl ar izkaptī siena pļavā un druvā, dobju ravētāja un tā vēl tā]āk daudz citu. sīkāku darbu darītāja? Saki šurp un apliecini savu vārdu patiesību, tad ticēsim un zināsim tevi aicināt rindā.

— Vajadzēs nevis tādu darītāju vien. bet visādu; un es darīšu pēc mana spēka un mācības stāvokļa samēra, — Jete pusnedroši atbildēja.

— Ak tā, ak tā — Laķis atsaucās. — Tur jau tūliņ skaidri redzams, ka gribi izvairīties no grūtumiem tāpat kā visi tris miliči — dažs ar tukšmaņu sāpēm, cits ar stīvo muguru un vēl kāds ar iekrencelēšanos. Līdz šim jūs tādi visi neesat spējuši gulties ar tiesību uz godīgu darba rūķu pleciem. bet tad sagulsaties tūkstošiem liekēžu un būsat jānes kā īstenie vergu izsūcēji visiem nabaga vergiem. No tavas runas, Jete, jau bij izmanāms skaidri tas ka jau taisies tikt par uzraudzīšu no sieviešu puses, un protams, ka tiksi arī un būsi vēl turklāt laulību šķīrēja, kad pēc tavām domām mu]ķlgie zemnieki paši tā neprot, tik tad vēdekļa vietā, kas tev tagad karājas pie sāniem, būs jāpiekar naglainā vārgu pātaga. Un tāpat attiecībā uz priekšējo runātāju, kas paredz esam Lejputriju gluži klāt, kur starp jau daudz citām pārpilnībām ceptas zosis un pīles atlidos ikkatram priekša uz galda ar mērces trauciņu knābī. Tad nu jāvaicā, vai tāds murgotājs ari būs gājējs mēslu kūti un sekumu smaguma cēlējs vezumā vai kāpējs linu mārka, vai kaudzes metējs, vai baļķu cēlējs un vedējs, vai ari smago darbu darītājs pilsētās vai pie namdarībām, vai citur? Visi tādi zināsat izbāzties par augstākiem un atraisīties no darbiem, lai arī vēl vai skaidri rakstītāji un rēķinātāji esat vai nē. Jūs, tādi gultas kuceniņi, kam viss viņu darbs ir šīs — ar ķepiņu izkasīt no pavēderes blusas, zināsat celties tik tad, kad siena pļāvēji no pulksten trim līdz deviņiem rītā sagriezušies jau vairākkārt grodumā. Šāds ir jusu vienlīdzības prāts un rēķens tikt par pilntiesīgiem seno darba laužu barokļiem, cits nekas.

— Ļe, ļe, ļe! — Jete atmēdījās, iepīpodama jaunu papirosu.

Pa Laķa runāšanas laiku plašajā telpā bij iestājies pilnīgs klusums, un nu skanēja atsauksmes no visām pusēm:

— Tas tiesa!

— Tas taisnība!

Pēc tam Steņgene iznāca drusku priekšā, atlaida mazliet no galvas savu rūtaino sedzeni un sacīja:

— Kad nupat Laķa krusttēvs runāja ar Jetes jaunkundzi arī par govju slaukšanu, tad man ienāca prātā, kā vienai tādai no pilsētas nākušai govju slaucējai izdevās pie manis. Aizpērn manas radinieces meita, kā vienumēr bij velējusies, atnāca vasaras vidū zaļumos pie manis paciemoties. Pārlieku tāda mudīga uz salda piena un reiz grib būt pati arī slaucēja. Saģērbju kā varēdama, lai tad nu slauc, viena alga, cik izspaida, izspaida — pašai jau nu vismaz pietiks. Nu kā tad — sāk slaukt. Kādas divas tur pačirkstinājusi, iet ar ķipi pie bulvēna. Gramsta, gramsta, meklē pa apakšu — nekā nevar dabūt un nu vaicā man: «Krustmāt, kur šitai govij tie ciči?» Es saku, ka tai viņi nemaz neizaugs. Tad laikam esot savas sugas — sak, tā gan. Ej nu tad tādam izskaidro, kas govs, kas bulvēns. Un, kad jau tādās rokās atdodi lopu kopšanu, tad var saprast, ko kuru reiz slauks un kā baros. Es tad labāk atdodu savam večam, kad jau pašai vaļas nav. Tas, lai nu kāds būdams, bulvēna neslauks un aunam bērnu negaidīs. Vispari sacēlās lieli smiekli.

Kāds no Steņga tuvumniekiem uzsauca viņam, sēdošam paša ļaužu biezuma vidū:

— Vai dzirdi, kādu godu tev vecene dod govju slaukšanas ziņā?

— Nu, nepelnīts vis tas gods nebūs, — Steņģis mierīgi atteica

Kāds cits sacīja labi diktā balsī:

— Liels brīnums vis nav, ka Jetes jaunkundze arī dažreiz var izslaukt kādu bulvēnu.

Drīz pēc tam Jete izgāja lepņi ārā un ne ilgi Augura Antons arī. Daži, viņiem izejot, runāja, ka tie viens otru saprotot arī bez vārdiem nākamo laiku uzraudzības cerībās.

Vernulis kāpa atkal stāveklī un ar zvaniņu visu sakustējušos sapulci nomierinājis, iesāka runāt it nopietnā balsi:

— Ļauts ir šoreiz runāt, ko kurš grib. lai netiktu sacīts, ka nedod vārda brīvības. Tomēr tas tā tik vairs priekš šās reizes, kur jaunā kārtība nav vēl pilnam ievesta. Turpmā kās sapulcēs nevarēs runāt vairs nekā par nemieru ar valdības rīcību jaunās iekārtas ziņā. Šoreiz vēl varu sacīt tik to, ka visas valdības pavēles un rīkojumi jāpilda uz mata un bez mazākās pretrunas vai nepaklausības zīmēm un prātojumiem par kaut ko citādu, kur tad ikviens nemiera rādītājs tiks uzskatīts, kā jau saprotams, par valdības pre¬tinieku un būs bārgi tiesājams. Bet nu uzklausāt pirmo jaunās valdības rīkojumu un pavēli, pret kuru, kā jau sa cīts, nedrīkst iebilst ne vārda gala. Si pavēle skan tā un iet ar šo dienu spēkā: «Visa labība, kas kuram mājā va rāk par atstājamo paša iztikas dalu, visas liekās drēbes, zirgi, lopi un, vienā vārdā sakot, visa manta pāriet valsts rīcīoā ar kopdarba un kopmantas nozīmi. Kas kaut ko slēps un neatrādīs, tiks uzskatīts un tiesāts nevis vairs kā savas, bet kā valsts mantas piesavinātājs un slēpējs. Ar ritdienu sākot, ies mantu sarakstītāji māju no mājas miliča pavadībā, kur viss tiks sazīmēts, kas kairam ir, bet gan vēl pagaidām atstāts līdzšinīgo īpašnieku glabāšanā.»

— Mes leidza.

— Mās lĪdza.

— Mēs lidza, lei! — miliči atsaucās kā vienā balsī.

— Bet vecākais, man gan izdod brīvību ņemt vienu no labākim kažaukirn priekš ziemas, lei, — Tuluks tūliņ uzstāja Vernulim. — Būs daudz arestantu jāšķūtē, lei.

— Un man, vccākājs, nav bikšu tikpat kā nāmaz, — Remps, pielīdis pie Vemula, paklusu stāstīja. — Atļauj nu paņēmi man kādas divējas.

— As boutu mīrā kod jal dabeitu lobu mēteli un cimdus ar zeķu pāru, — Stērģenieks piebiedrojās.

— Tas viss vēlāk. — Vernulis atteica, — līdz šitn vēl nav atļauts ņemt, bet tik sarakstīt.

— Tie, protams, dabūs visu paši pirmie, kas savu peļņu zinājuši tik noplītēt un nopalaidņot, — Linums, iesāņus būdams, piezīmēja. — Tā jau tad būs pirmā taisnība.

— Tad klausāties tāļākl — Vernulis uzsauca. — Visas zemes īpašuma tiesības ar šo pašu dienu ir atceltas, un līdzšinigie īpašnieki paliek vēl tikai kā nomnieki pagaidām uz vienu gadu, kas to vēlas, un divu nedēju laikā iemaksā gada nomu, jo zeme paliks arī ka viskopīgs valsts īpa¬šums. Turklāt pieminams arī tas, ka tā|āka zemes dalīša nas lieta ir apturēta un netiks turpināta citādi kā vien, ja valdība to atkal vēlēs.

— Ak tu Dieviņ, tādas laimes! — Steņgene izsaucās. — Tad nu mana vietiņa paliks man pašail

— Nabaus nakā, — Stērģenieks sauca pretī. — Azar muižeiņas Steņģu puse mun, kā jau viņloik pīzateicūs.

— Vai atkal jau tev tik vien ir mutē kā Ezermuižiņa, ko zelēt? — Steņgene iekliedzās. — Jel kaunējies būtu!

— Vuj ti nabej lamošanās? — Stērģenieks apvaicājās, bet, kad neviens taī ziņā neliecināja, tad atlaidās.

— Tātad šoreiz Stērgeniekam nebūs nekā no dzeram naudas izspiešanas līdz ar abiem lieciniekiem, — kāds no pulkas pazobojās. — 2ēl, ka nav ticis lamāts.

Vernulis tūliņ ar pasludināja sapulci par slēgtu. Klau¬sītāji, kas, iekšā būdami, bij novaldījušies nekā nesacīt pret valdības pavēli īpašumu un mantas atņemšanas ziņā, nu, ārā tikuši, izsacījās vi spāri pretestības vārdos pret tādu valdības rīcību varmācības ceļā. Vienīgie, kas par to palika joprojām priecīgi, bij zināmie visi trīs miliči, ka nu viss ies caur viņu rokām un varēs ņemt priekš sevis, ko gribēs paši.

Pēc sapulces beigām, kad lielums klausītāju bij jau laukā un Vernulis ar Linumu vēl turpināja savstarpēji par tiem pašiem jautājumiem strīdēties, kas iekustināti sapulcē un bij sacēluši domu starpību, piegāja pusnedroši pie viņiem vecais Steņģis un gaidīja, kamēr viņi pabeidz savas sarunas. Kad Linums atvadījās un arī izgāja, tad Steņģis tuvojās godbijīgi pie Vernuja un sāka runāt:

— Neņem, Pēter, ļaunā, kad es tev kādus vārdus saku. Tu jau pazīsti gan manas vecenes posta dabu uz to tiesāšanos es jau ir gribēt negribēju, lai tev tā zināmā algas daļa tiktu atrauta, bet nevarēju nekā darīt. Un, kad bij jāiet pie tiesas, ari tad lūkoju uzstāt, lai labprātīgi aizmaksā, bet ari velti. Tagad jau gan kostu pati sev vai pirkstos, kad tik varētu visu to padarīt par nebijušu, bet izliets ūdens nav sasmeļams, padarīta lieta nav atceļama. Tikai ja nu varētu vēl ar labu izlīgt par turpmāko, lai tad nu vēl kā būdams. Esi nu tik labs, Pēter, nesūdzi tās ma¬nas vecenpa par tiem apvainojuma vārdiem, ko viņa izsacījusi pie miera tiesas. Pati ir nelaimes pilna, bet spiež mani par atlūdzēju pie tevis. Kāds labs tev nu būs no viņas dabūšanas cietumā? Man Jau gan tas laiciņš paietu mierīgi, kamēr viņai jāgu] salmos, bet spiežas man virsū, lai tevi lūdzu piedot un nesūdzēt. Kad jau nu viņa būtu zinājusi tevi tiekam par šādu tik cienīga stāvok|a vīru, tad jau vis nenotiktu nedz algas ieturēšana par laika nokavējumu, nedz atskanētu tādi apvainošanas vārdi. Bet tu jau noturējies nepazīstams, ka vari būt arī šāda stāvokļa vīrs.

— Šī jau tad taisni Ir visu mantīgo šķiru nekaunība, kad tik tiem no bezmantas kārtas sāk daudz ievērību rādīt, kad kfids paceļamies augstāk un aizsniedzam kādu nozīmīgu stāvokli. Bet citādi tiekam nicināti, pulgoti un turēti par apsmieklu. Bez tam vēl līdzšinīgā patvarīgā valdība ir mūs vajājusi, kas gribam savu strādniecības kārtu celt jel lidzigā stāvoklī ar citām kārtām, tāpēc ari tie, kas spējam šai lietā kaut ko darīt, nedrīkstējām vis rādīties atklātībā, kas un kādi esam. Tikai tagad nu rādās šī likteņa lapa pašķīrusies tālāk un valdības vara no jums, mantīgam šķirām, pāries bezmantigo rokās.

— Vai nu es arī skaitāms pie mantīgās šķiras!— Steņģis pazemīgi sacīja.

— Kam pāra zirgu, vairāk lopu un visa iedzīve, tas nevar vis skaitīties pie bezmantīgo kārtas, — Vernulis, iesāņu skatīdamies, atbildēja.

— Lai nu tas ari būtu kā būdams, bet no manis tev, Pēter, nav nekas aplams darīts, tāpēc nu tai manai vecenei piedod, — Steņ ģis pazemīgi lūdza Vernuli. — Un. par manu turību runājot, jāliecina, ka esmu bezmaz pie putēšanas klāt, kas arī laikam drīz notiks, īpaši jau tāpēc, ka dzives vieta tiks atņemta.

— Par tevi pašu pret mani nebūtu gan nekas sakāms, bet par tavu sievu ļoti daudz, — Vernulis runāja. — Lai arī darīju, cik labi darīdams, bet urdāms un pārsaucams biju vienumēr no viņas, kad arī pati īstenībā nedarīja nekā cita kā tik dauzījās ap tiesām un valdības iestādēm. Un, ja tev, Steņģi, kā pats saki, putēšana ir tuvu. tad jau pats gan zini, ka tur vaina nav meklējama ārpus tavas dzīves, nedz pie apstākļiem, nedz pie citiem cilvēkiem, bet pie tavas pārāk gudrās un vēl vairāk muļķīgās, un bezgala iekasigās sievas.

— Ja, neko darīt, dzīve daudzreiz izgrozās citādi, nekā Iesākot rādījies un domāts, — Steņģis nopūzdamies piebilda. — Tā ari jums ar Linumu, kas esot, kā dzirdu, agrākie draugi, skolas biedri un pat domu biedri, nav uzskati vairs pavisam vienādi, bet kur nu man vēl ar tādu posta meitietil Kad tik tu, Pēter, izsacītu savu piedošanu, tad man vismaz šoreiz miersl

— Ja nu es pavisam piedodu, tad to daru nevis viņas, bet vienīgi tevis dēļ, par kuru man nav bijis ko žēloties, — Vernulis izsacīja mierīgi. — Bet Izdevumi man tai lieta gan ir bijuši. Esmu sagādājis iesūdzibas rakstu un salicis virsū vajadzīgās zīmogmarkas, tikai nevis no Zālamana Jahkeļa pirktas, kādas solījās meklēt tava sieva, — viņš smiedamies piemetināja, — bet no valdības kases.

— Lai tad viņa līdzina pati, kā var, — Steņģis pabeidza sarunu. — Vēl jau viena aita ir, lai pārdod vai to pašu, kad tik mana lieta beigta.

Ar to abi atvadīdamies izšķīrās.

16. Atnāca jauno dievgaldnieku Iesvētāmās svētdienas rīts

Atnāca jauno dievgaldnieku Iesvētāmās svētdienas rīts ar brinum jauku pavasara laiku. Vecais Laķis bij jau no¬dzinis bārdu, nomazgājies un nospodrinājis zābakus pēc kara klausībā ierastas glītības un taisījās sākt jau ģērbties, lai var iet un aizvadīt Maju uz baznīcu, kad no saimnie¬ces dzīvokļa ieskrēja pie viņa Katrēns jau baznīcas ap¬ģērbā un lielā jautrībā sāka stāstīt:

— Maju jau ģērbj šuvēja Muriņa kundze ar saimnieci. Vaiņags arī jau gatavs, bet no puķēm vien. Muriņa kun dze ir gan atnesusi kādus mirtu zariņus arī, ko iepīt pa starpām, bet Maja pati to negribēja. Mācītājs esot devis padomu nesteigties šaī gaitā ar mirtēm pušķoties, tās pie¬derot tik līgavām vienreiz mūžā pie laulības, bet puķu zie¬dus varot pīt. kādus vien tik gribēdamas. Kad Maja re¬dzēja visu to skaisto sava apģērba kārtu, kas no tevis, ve¬cais krusttēv, sagādāta, tad viņa nevarēja asaru valdīt. Redzēsi gan. cik skaisti viss stāvēs. Kurpes ir spīdīgas un virsū sudraba vai apsudrabotas sprēdzītes, un cauri baltas zeķes.

— Labi Jau nu, labi Lai ģērbj vien, tad jau redzēsim gan ar laiku; bet padod man to dziesmu grāmatu, — vecais krusttēvs sacīja, uz grāmatu rādīdams.

Viņš uzlika brilli, saņēma no meitenes grāmatu, uzšķīra kādu dziesmu, deva to viņai lasīt, sacīdams:

— šito pantu dziedāsim, izvadīdami Maju uz iesvētīšanu, un tev būs jāizsaka pa diviem paņēmieniem reizē. Nu lūko to tā lasīt tagad, mācīdamās un apstājoties ik pēc diviem paņēmieniem, ka nesajūk. Tas tad būtu tev par kaunu. Kad izsacītie divi paņēmieni izdziedāti būs, tad iz¬saki atkal nākamos divus.

Katrēns lasīja, kā vēlēts, vairāk reizes to uzrādīto pantu, kur vecais krusttēvs vēl arvienu aizrādīja un pamācīja, kā kurš paņēmiens izrunājams. Un, kad bij pārliecinājies, ka nemisīsies, tad sacīja:

— Noliec nu grāmatu tāpat atvērtu, jo drīz jau va¬jadzēs.

Pēc tam viņš sāka apģērbties, bet Katrēns ieskrēja atkal iekšā skatīties, un nebij vairs ilgi, kad izskrēja atpakaļ un sacīja:

— Maja jau saģērbta un ar vainagu galvā. Tūliņ nāks tev rādīties un pateikties.

un, tikko vecais krusttēvs bij pabeidzis apģērbties, kad no saimnieces dzīvokļa puses durvs atvērās un Maja ienāca ar vainagu galvā un lēnīga, kā arvienu, sacīja vecam krusttēvam labrītu, piegāja pie viņa, nometās cejos. satvēra viņa roku, sāka to mutēt un slacīt asarām ar grūti izrunātiem pateicības vārdiem. Noskrēja arī večatn pašam no abām acīm strauji asaru strautiņi baltās ūsās. Bet drīz viņš atkal saņēmās un sacīja:

— Mīļais bērns, celies augšā! Man bail, ka aiz manis netiek aizmirsts tas kam īsteni pienākas gods un pateicība. Līdz šim viņš mums palīdzējis, un ticu, ka palidzēs turpmāk arī, ja turēsimies pie viņa. Iesim šodien dot godu un pateicību viņam par visu viņa žēlastību.

Rādījās, ka vecam krusttēvam, Maju piecēlušos drusku apskatot, bij pašam tāds kā brīnums par viņas tagadējo daiļo izskatu glīti piekļāvīgā apģērbā bez it nekā lieka. Viņš tad sacīja Katrēnam:

— Ej nu paaicini Muriņa kundzi un saimnieci, kā arī citus mājniekus, ja kas vēlētos klāt būt pie Majas izvadīšanas uz baznīcu.

Meitene izskrēja, un drīz pēc tam ienāca Muriņa kundze ar saimnieci, kurām vecais krusttēvs pateicās par audžu meitas apģērbšanu. Tad saradās ari citi mājnieki un mājnieces uz izvadīšanu. Vecais krusttēvs sacīja, ka laiks jau Iet, tad lika Katrēnam ņemt grāmatu un izsacīt dziedāšanai radīto dziesmas pantu. Meitene ņēma grāmatu un iz¬sacīja, kā mācīts, pa kārtai, ko sanākušie nodziedāja:

Jēzu, pavadi

Ceļā žēlīgi.

Mēs nekad negribam bīties,

Tevim visur pakaļ dzīties.

Mūs pie rokas ņem.

Ved uz tēva zem'.

Maja atkal apraudājās, un — laikam viņā skatoties — citām sievietēm arī uznāca raudas. Maja atvadījās no viņām visām, samutēdamās un viriešiem sniegdama roku pēc senu senās ierašas, kas nozīmē mieru un saderību. Muriņa kundze ar saimnieci noņēma viņai vainagu, uzlika to uz dziesmu grāmatas, kas abām meitām bij mantojums no mātes, apsedza viegli ar autiņu un ielika Majai rokās. Vecais krusttēvs aizkurināja vēl pīpīti. paņēma ceja spieķi līdz ar savu dziesmu grāmatu un sacīja:

— Iesim tad nu, bērni, un paliekat ar Dievu visi, kas mājā.

— Ar Dievu, ejat laimīgi savu ceļu! — mājnieki sauca pakaj šiem trim aizgājējiem, jo tiem kam ejams taisni tik uz baznīcu, esot iešanai vēl laika diezgan.

Pie nākamām ceļa jūtīm Maja satikās ar Ruķīšu Idu, kā bij norunājušas, būdamas abas kājnieces. Idai viņas vecāki bij aizgājuši iepriekš, lai vēl dabūtu iegriezties kapsētā un uzlikt uz dēla kapu puķu pušķīšus, ko Ida sūtījusi savam brāļam uz savu iesvētīšanas dienu un pati še palikusi, gaidīdama Majas. Maja ar Idu gāja iepriekš roku rokā un vecais krusttēvs arī ar Katrēnu iepakaļ. Katrēns saņēma viņa vaļējo kreiso roku, to labi savēcināja un sacīja:

— Lūk nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt, kur tu viņlaik tajās trijās dienās biji, man nestāstīdams, — tu esi bijis pilsētā sapirkt Majai šitās Iesvētīšanas dienas apģērbam drānas. Muriņa kundze stāstīja to te saimniecei, un es dzirdēju lūdza.

— Vai es sacīju, ka tu nekad nedabūsi zināt? — vecais krusttēvs ievaicājās.

— Nē, bet tik lai gaidot, — meitene atbildēja un savēcināja atkal viņa roku.

— Nu, tad jau tā vien ir noticis, kā es sacīju, ka ar laiku zināt dabūsi, tik jāpaciešas.

— Bet gaidīšana grūta, — meitene atteica.

— Ar grūtumiem pie iaika jāaprodas, jo vēlāk dzīvē viņu nāks nezin cik daudz, un visi jāpārvar, visi jāpa¬nes, — vecais krusttēvs pamācīja. — Vispirms jāsāk ziņkārību valdīt un tad visas citas kārības arī līdza.

— Kādas tad citas kārības ir? — Katrēns taujāja tālāk.

— To ir loti daudz, — vecais krusttēvs sāka skaidrot. — Vispirms tavos gados nāk melu kārība, citu mantas iekārošana un pat zādzība; mazāko bērnu apkrāpšana un ķircināšana, pašprātība un neklausīšana — un ar gadiem vienumēr ļaunākas un briesmīgākas.

— Kad kārībām klausa, kas tad notiek? — bērns pētīja.

— Tad cilvēks paliek ļauns, bezdievīgs, grēcīgs, bez godīga tikuma, noiet visādi nekrietnības ceļā, krīt sodā un tiek atmests no visiem godīgiem cilvēkiem, — vecais krusttēvs izskaidroja.

— Es nepadošos iekārošanām, — meitene noņēmās.

— Tas solījums nu gan ir labs, ja tik tiek izpildīts, bet pārdrošs arī, jo daudzkārt solītājies viņu pārkāpj. Labā, pavieglā brīdī apņemas, bet vēlāk piedzīvo, ka iekāroju¬miem briesmīgs spēks pie cilvēka, — vecais krusttēvs, galvu papurinādams, sacīja. — Pestītājs ari piekodina, sacīdams: «Kas šķietas stāvot, lai pielūko, ka nekrīt.»

— Es tik reiz pakritu skrienot un nodauzīju ceļgalu, — Katrēns stāstīja.

— Tas ir runāts līdzībā un nav vis zīmēts uz miesīgu krišanu, bet uz nekrišanu grēku kārībās, — vecais krust¬tēvs deva izskaidrojumu.

— Es sargāšos, vecais krusttēv, — meitene atkal apso¬lījās. — Un vai tad es ar uz iesvētīšanas dienu būšu tik skaisti apģērbta kā Maja?

— Ja jau zināsi ļaunumiem nepadoties un izaugsi par godīgu meitu, tad var būt, ka Dievs palīdzēs sagādāt tev ar. — vecais krusttēvs nopietni atteica un tad runāja vēl tā kā pats pie sevis: — Dievs vien jau zin, kas tevi apgā¬dās, kas tevi vadīs un par tevi rūpēsies, kas noturēs tevi godīgā ce|ā? Par tādiem bērnišķīgiem solījumiem nevar nenieka dot un uz tiem paļauties. Manas acis to dienu vairs neredzēs, bet kā ziņā tad paliksi? Sī nasta spiež mani mūža beigās vissmagāk.

— Vai tad Dievs tev palīdzēja Majas apģērbu gādāt? Muriņa kundze sacīja. jā tas maksājot daudz naudas. Vai tad Dievs tev naudu deva? Vai viņš bij arī pilsētā tev pretī? — bērns pētīja dzi|āk.

— Taisni naudas gan viņš nevienam nedod, bet dod veselību, darba spēkus, māca cilvēkus godīgi strādāt un peļņu rūpīgi taupīt derīgām vajadzībām. Viņš nav vis vienā vieta vien, bet visur un ikkatram godīgam cilvēkam vienumēr klāt. — vecais krusttēvs skaidroja.

— Tas gudri gan, — Katrēns apliecināja. — Bet vai tad viņš mūsu mājā arī Ir bijis?

— Tur viņš ne tikvien kādreiz bijis, bet paliek vienu¬mēr, — bii vecā krusttēva atbilde.

— Bet kā tad es neesmu viņa tur nekad redzējusi? — bērns centās spiesties dziļāk.

— Dievs ir gars un nav redzams, bet viņš gan redz un zina visu, ko cilvēki dara, — vecais krusttēvs lūkoja Jo¬projām skaidrot.

— Nu, kad viņa nevar redzēt, kā tad var zināt, ka viņš ir klāt? — Katrēns taujāja joprojām.

— To ikkurš dievbijīgs cilvēks sajūt savā sirdi, — tā atkal vecais krusttēvs.

— Un, kad gars pats neredzams, kā tad viņš var redzēt, ko dara cilvēki? Ar ko tad viņš var skatīties? — meitene spiedās ar jautājumiem dziļāk un dziļāk un savēcināja jo stipri vecā krusttēva roku.

Bet vecais krusttēvs noņurdēja pirms pie sevis:

— Kā pintiķis ar tādiem jautājumiem! Dziļāk vien velk kā tīklā, ka nesaproti beigās pat iztiņāties, — un tad atkal sacīja dikti: — Mums, grēcīgiem cilvēkiem, nav ļauts izzināt svētās un noslēptās Dieva īpašības un izskaidrot tās no mūsu cilvēcīgā uzskatu stāvokļa vai ari pat vēl cenšoties salīdzināt Dievu ar cilvēka veidu. Mums jāpaliek mierā tik ar ticību, ko māca svētie raksti, ka Dievs visuzinātājs un visur klātbūdams. Bet, ja kas grib vēl ko vairāk Izzināt, tam jāatduras pret mūžīgiem dievības sajēguma no slēpumiem kā ar pieri pret klints kalnu. Visi tāļākle jautājumi ir arī savā nozīmē tikai ziņkārība, kas atmetama un savaldāma.

— Mums skolā ir viens puika, kas pērn gājis Klumpenes skolā. Tas stāsta, ka tur runājot, ka Dieva un grēku pavisam neesot, ka nebūšot par neko nekāda soda un miroņi nekad augšā necelšoties, — Katrēns stāstīja pilnā drošibā.

— Jā, jā, redzu un saprotu gan, — galvu papurinādams, vecais krusttēvs piebilda. — Nu, un kā tad tev šitās Jau¬nās mācības patīk?

— Nekas vis nav, — meitene spirgti un droši atteica.

— Tā, tā, tas jau domājams! — vecais krusttēvs smagi nopūtās un sacīja tā]āk: — Tu tik pasacīsi: «Tas gudri gan,» — un sāksi dzīvot pēc tām mācībām. Bet nu apcerēdami parunāsimies par viņām. Tur tiekot sacīts, ka Dieva nav. Vai tev tas patiktu, kad Dieva nebūtu, kas dod mums visas labas dāvanas?

— Ja viņš milīgs, tad nekas, bet, Ja sirdigs, tad bail, — Katrēns sacīja.

— Mīlīgs viņš visiem un žēlīgs pat vēl ļauniem cilvēkiem, — vecais krusttēvs viņu drošināja.

— Tai mājā, kur es pērn gāju ganos, tur ir viena ļoti veca māte, -— Katrēns uzsāka stāstīt. — Kad pērkoņa padebess nāca un jau varēja dzirdēt rūkšanu, tad viņa nolika adīkli un sacīja: «Bērni, mierā, Dieviņš baras,» — un skaitīja pātarus. Tad man nāca lielas bailes.

— Tas tā ir pēc ļoti vecas ticības, kad agrākie cilvēki īstā Dieva vēl nepazina un turēja pērkoņa rūkšanu par Dieva valodu, — vecais krusttēvs skaidroja. — Bet nevar jau nemaz sacīt, ka tur iekšā nebūtu sava daļa taisnības, jo visus trokšņus, kas dabā dzirdami, var saukt savā ziņā par Dieva valodu, kā jūras viļņu rūkšanu, upes straujumu krākšanu, vēju gaudošanu un mežu šņākšanu, tikai ko bīties tur nav un tāpat ari no pērkoņa rūkšanas. Turpretī Dieva laipnība mums redzama visās lietās un visās vietās — gan saules siltumā, auglīga lietus svētibā, druvu kuplumā un pļavu un dārzu ziedu skaistumā, kā arī aug|u bagātībā.

— Tad labi gan, — meitene apstiprināja.

— Nu, un par grēku, — vecais krusttēvs turpināja pratināt. — Vai tu, paveidam, zādzibu varētu darīt ar mierīgu sirdi, vai tev bail nebūtu?

— Būtu gan bail, — bērns atteica.

— Nu tad zini. ka tās bailes ir grēka bailes, un, kur grēka bailes jūtamas, kas tur darāms? — vecais krusttēvs vaicāja.

— Tur nav darāms nekas, — meitene sacīja.

— Labi gan, bet, ar citiem vārdiem sakot, no tiem darbiem jāatraujas un jāsargās, pret kuriem sirdsapziņa cel bailes, un tie tad ir grēku darbi. Vai nu var sacīt, ka grēku nav?

— Nevar vis, — bērns atbildēja.

— Nu, un tad par soda lietu, ka nekāda soda nebūšot Sī mācība laikam tev vislabāk patiktu, ja viņa būtu patiesa, ka var darit, ko grib, dzīvot, kā patīk, bēda par it neko. Vai tā ir? — vecais krusttēvs prašņāja.

— Ir gan, — Katrēns pusnedroši sacīja.

— Nu labi! Tad ņemsim atkal vai to pašu zādzības lietu par piemēru, kas vieglāk saprotama, — tā vecais krusttēvs skaidrošanā gāja tāļāk. — Vai tad tas tiesa, ka zag|lem un citiem noziedzniekiem, un visādiem grēkdariem nav nekāda soda?

— Kad pieķer, tad ir gan, — bērns atbildēja.

— Agrāk vai vēlāk pieķer bezmaz visus ļaundarus un sodu uzliek ikkatram. Un, ja kāds retais patiesi kādā noziegumā paliek nepieķerts, tad tāds nes sodu vienumēr savā sirdī, dzīvodams pastāvīgā bailībā, ka taču ar laiku viņa noziegumam valdība var nākt uz pēdām, tāpēc tādiem bail no ikkatra sveša cilvēka, kas nāk mājā, nerunājot vēl nemaz par to. kas var nākt pēc nāves. Nu, vai tad ir grēk¬dariem drošība pret sodu? — vecais krusttēvs jautāja atkal.

— Nav vis, — nāca atbilde ar nolaistām acīm.

— Nu tad vēl pēdējo šās mācības jautājumu par miroņu augšāmcelšanos vai necelšanos, — vecais krusttēvs vēl uzsāka. — Vai tev patiks tāda nomiršana, kur nav cerības nekad nākt jaunā mūžīgā dzīvībā kā ticīgiem cilvēkiem, bet ka tu nedabūsi nekad redzēt ne tētiņa, ne mam- miņas? Vai tu gribi tādā ticībā dzīvot un mirt, ka cilvēkam nav nemirstamas dvēseles, kā to māca tā tava skolā dzirdētā mācība?

— Nē, — bij īsā atbilde.

— Tu apņemies gan, bet zini, ka tev nāks daudz kārdinājumu, kas gribēs tevi vest neticibā un bezdievībā, kur drošība maza par tavu dvēseles stiprumu. Bet, ja tu noklīdīsi grēku neceļos, tad atminies, ka par tevi raudās viņā saulē tētiņš, mammiņa un nabaga vecais krusttēvs.

Meitene saķēra savām abām rokām vecā krusttēva roku, piespieda savu seju pie tās un šņukstēdama sacīja:

— Mīļais, vecais krusttēv! Es turēšos godīgi, cik vien varēšu.

Šādās sarunās abi šie ]oti draudzīgie, bet arī pavisam nevienādie gājēji bij aizsnieguši jau baznīcas tuvumu. Ne¬vienādi, jā — pilnīgi nevienādi! Vienā pusē agrais dzīves rīts, otrā viņas vēlais vakara nogurums, še dzīves ieskatu tukšums, tur viņu liels bagātums, še piedzīvojumu trūkums, tur to liela pilnība, še raibo un kļūdaino dzīves rēķenu vājais iesākums, tur viņu skaidrais un drošais noslēgums. Un tomēr agrais jaunums ar vēlajo vecumu mfl draudzēties, spēj saprasties, stāvēdami viens vienā, otrs otrā dzives galā. Un, kad abus galus saliec kopā kā gredzenam, kur tie jāsalodē, tad vigi ir vistuvāk viens otram. Tāpat īsās vasaras naktīs pēdējai dziestošai gaismas krēslai stāv vistuvāk pirmās rīta blāzmas sārtums.

Maja ar Idu bij aizsteigušās jau labu gabalu priekšā, laikam rūpēdamās, ka nenokavētos. Sapulcēšanās un sataisīšanās viņām bij zināma zvaniķa mājā, no kurienes parās ejams baznicā, mācītājam vadot. Uz ce|a bij sara¬dies jau labi daudz baznīcēnu — kājnieku, bet arī brau¬cēji jau laida garām. Viss baznīcēnu daudzums sagaidīja dievvārdu sākuma laiku laukā, jaukā rīta gaisā. Vecais krusttēvs atrada vietu, kur piesēsties vēl uz kāda sola, jaunākiem sēdētājiem savirzoties ciešāk kopā, ko tie arī labprāt darīja. Pa brītiņu Katrēns čukstēja vecam krusttēvam ausī, ka gribot aiziet līdz zvaniķa mājai, redzēt, kā meitas taisoties.

— EJ, bet nāc pie laika atpakaļ, ka nenoklīsti. Es tepat būšu, — vecais krusttēvs sacīja, uztaisīdams pipīti.

Meitene ar savām pastaliņām kājās un pabālējušiem mātes lakatiņiem, vienu ap galvu, otru ap pleciem, alz- čāpāja ātri uz zvaniķa māju un pazuda tur iekšā. Bet pa kādu laiciņu nāca tikpat steidzīgi atpakaļ un stāstīja vecam krusttēvam»

— Meitām visām vainagi jau galvās — visi no puķēm vien; mācītājs ar jau Ir klāt. Drīz sāks nākt, redzēsi gan.

Un tiesa bij, ka ilgi nākšanas galdit nevajadzēja. Nāca ar dziedāšanu visa iesvētāmā jaunatne garā rindā ar mācītāju priekšgalā, pa pārām, vaiņagotās meitas pirmās, tad puiši.

— Skaties, skaties, vecais krusttēv, kur Maja iet ar Idu — viena, divas, trīs, četras, piecas — sestā pārā meitu rindai no beigām. — Katrēns skaitīja, ar pirkstu rādot. — Puišu rinda īsāka par meitu rindu.

Sagāja iesvētāmie un pēc tam ārā gaidījušie baznīcēni, to vidū ari vecais krusttēvs ar Katrēnu.

Kad mācītājs sacīja pašlaik no altāra iesvētīšanas runu par tiem Jāņa parādīšanas vārdiem: «Redzi, es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem.» — tad pilnā draudzes klusumā nāca Iekšā Jete visā savā rotu epnumā un ar vēdekli rokā, cēli kā viļņodamās: čir, čir — čir, čir. Pa Majas izvadīšanas laiku viņa vēl bij palikusi guļot. Pēc tam atkal pašā sprediķa vidū viņa izčirkstināja laukā gar altāra priekšu visas draudzes acis, vēdekli pavēcinādama, un tad staigāja gar baznīcas sāniem pīpodama.

Pēc dievvārdiem visa iesvētītā jaunatne, puiši, kā meitas, ar iesvētīšanas apliecībām rokās sapulcējās vieni, kā otri baznicas pagalmā uz atvadīšanos un izšķiršanos. Meitas lipa savstarpigi, it īpaši ap Maju, vairākas viņu lūgdamas pie sevis ciemā. Rādījās gandrīz, ka viņas nebij gaidījušas redzēt Maju apģērba ziņā sev iīdzigu un, tai riti viņu tomēr tādu ieraugot, tim bij drusku tāds kā brinums. un visas par viņu it kā draudzīgi priecājās. Bet Maja pirms šķiršanās sacija visām un ipaši tām, kuras viņu lūdza pie sevis ciemoties, sirsnīgas pateicības un vēl īpašu uzaicinājumu sekosi:

— Mīļās māsas! Nevaru diezgan jums pateikties par jūsu draudzību un laipnību, bet man jau tūliņ šovakar jāiet uz savu dienesta vietu — saimniece viena pati mājā, viņa manis gaida. Bet ticat, mīļās māsas, ka es laimīga līdz sirds dibenam jau no jūsu draudzības un mīlestības apziņas vien. kas man jauki vieglinās visas darbu grūtības. Un jūs jau ar neviena nebūsat nestrādātāja. Jaukās mācības laika atmiņas būs jums ari dārgas un dos darba prieku. Man būtu gan vēl vienas domas prātā ar jums visām reiz satikties pie drīzumā, ja tik jūs ari būtu tādās domās. Par trim nedējām mācītājs nosauca kapsētas svētkus, un man tad drusku vaļīgāka svētdiena. Sapulcēsimies tad pie kapsētas tāpat vaiņagos kā šodien un iesim tādā pašā sakārtojumā pie mācītāja runas vietas kā šodien, un noklausīsimies kapsētas svētku dievvārdos, un tad šķirsimies kā no iesvētīšanas dienas atsvētes. Es domāju, ka saimniece mani tad atlaidis.

Sim priekšlikumam visas meitas uz reizes ļoti piekrita, un daža sasita pat plaukstas. Ari puišu pulkai šis nodoms pirms izšķiršanās tika zināms, un arī viņi vienprātīgi apņēmās piedalīties. Tad tik šķīrās visi un visas cerībā vēl uz priecīgu saredzēšanos.

Ar to pašu dienu visiem trim šiem saviešiem, vecam krusttēvam. Majai un Katrēnam. bij jāizšķiras uz savu pusi kuram. Maja. kā jau sacījusi, aizgāja ap pusvakarn pie saviem saimniekiem, pārģērbusies ikdienišķās drēbes un savu iesvētīšanas apģērbu nesdama rūpīgi nastiņā kidza. Sava iesvētīšanas vainaga viņa negribēja vis nomest vai iznīcināt, bet pakāra to par atmiņu Plīņu klētī pie sienas. Atvadoties ar veco krusttēvu, tas viņai sacīja

— Nu, mīļais bērnsl Nu jau esi uzskatāma puslīdz par pieaugušu un patstāvīgu meitu, ka vari sākt pati būt noteicēja par saviem turpmākiem dzīves soļiem. Un es nešaubos, ka vieglprātīga, aplama un pārsteidzīga tu nebūsi,

— Mīļais, vecais krusttēvi — Maja, sirdi kustināta un viņa roku satvērusi, atsaucās. — Kamēr vien tavas acis

platas, es neuzsākšu dzīvē it nekā uz savu galvu un bez tava vārda; tik neatrauj joprojām man sava dārgā padoma, būdams vienīgais, kas man to joprojām var dot.

— Tici droši, meit, ka to darīšu, kamēr vien spēšu. — To sacījis, viņš paglaudīja klusām Majai galvu. Nomanot Maju pie šķiršanās apraudamies, viņam arī pāra asaras uz brīdi aptumšoja skatienu, bet drīz viņš uzsauca Katrēnam: — Ej pavadi māsu līdz mežam un tad nāc atpakaļ, ka pati arī vari iet savā darba gaitā.

Aizejošai Majai Laķis skatījās pakaļ, cik ilgi vien to varēja saredzēt. Un, kad beidzot viņa nozuda aiz eglēm un Katrēns vien nāca atpakaļ, tad nosēdās sērīgi pagalmā uz malkas bluķa un nogrima, kā rādījās, smagās domās.

Katrēnam ganu vieta bij norunāta labi attāļu uz citu pusi. Laķis negribēja meitenes vienas laist, bet pats viņu turp aizvadīt. Viņš lika viņai pārģērbties un salikt groziņā labāko kārtu drēbju ar jaunām pastaliņām un uzaut vecā-kās, kuras vakar bij salāpījis. Tad vēl lika ieturēt viņai launagu, vēlēja saņemt visu, kas ņemams, ka var staigāt projām. Ejot, protams, daudz vēl tika kodināts un mā¬cīts, kā jādzīvo, kā jāklausa, cik pacietīgi jāgana lopi un ka nav jāaizmirst skolas mācibas, uz ko vecais krusttēvs šad un tad dabūja dzirdēt par atbildi: «Nuka.»

Tikai pavēlu vakarā pārnācis un noguris būdams, Laķis varēja sākt domāt uz savu vajadzību sameklēšanu, lai rītā agri var iet arī pats uz savu darba vietu, kur bij no¬derējies par arāju. Gan nu no vienas puses viņš varēja jus¬ties drusku atvieglināts, pamazinoties ar šo dienu lieliem ādibas pienākumiem, bet tai vietā uz otru pusi sajuta lielas žēlabas un dzīvokļa vientulīgo tukšumu, projām esot abiem mīlamiem meitenīšiem. Lai ari agrāk šie viņa audžu bērni nebij vis vienumēr vairs bijuši mājā un viņš ar tiem pastāvīgi kopā, bet tomēr zināja, ka viņi nav atšķirti, kurpretī nu jāsāk atradināties vairāk un vairāk no tām do¬mām jel pa labai tiesai, lai arī paliek zināms, ka svešums vis tāpēc neiestāsies viņu vidū. Un tomēr garīgās un tikumīgās gādības par viņiem viņš nedomāja atlaist no sevis joprojām, bet paturēt savā ziņā, cik ilgi vien iespējams,

tāpat ari turpināt tiesisko gādību par Plīņu mājas atdabūšanu pilnīgā sastāvā vai pa daļai, ja vēl paliks vispāriga tiesība uz zemes dabūšanu un turēšanu par sevi.

17. Maja ar savu maigo, lēnprātīgo un labsirdīgu dabu

Maja ar savu maigo, lēnprātīgo un labsirdīgu dabu ari tagadējā viņas kalpošanas vietā drīz tika iemīlēta. Ikkatram, kas dzīvoja ar viņu kopā, tā vien izlikās, ka viņa kaut ko cieš un ka tāpēc jārāda viņai līdzjūtība. Pat viņas smaidiem likās spīdot cauri kaut kādas sēras un skumjas, tāpēc ikviens, kas viņu pazina, jutas it kā aicinats rādīt tai labprātību un pēc iespējas darīt prieku. Tie turēja viņu par tādu kā skaistu, bet vārīgu ziedu, kuru var Ievainot ari ikkatra nemīlīga vēja aizskārums, kālab viņa visādi jāsaudzē no sāpīgiem Iespaidiem.

Būdama turklāt čakla, labsirdīga un padevīga, Maja ari no tagadējā saimnieka un saimnieces drīz iemantoja mājas bērna nozīmi. Viņa dzivoja pastāvīgi tuvējās pagātnes nejauši iemantoto dārgo draudzību atmiņās un drīzās nākamās satikšanās cerībās ar visām draudzenēm, sajuzdamās uz vienu, kā uz otru pusi lielā talmlbā, ko jau pati bij paredzējusi, Šķirdamās no viņām baznīcas pagalmā.

Ar ikkatru dienu viņai pieauga jaukās gaidīšanas nemiers, un sevišķi liels tas kļuva, dzīvojot trešo nedēļu. Bet taču viņa vienumēr vēl tā kā baidīdamās un šaubīdamās neuzdrošinājās saimniecei lūgt un minēt par atvaļinājumu trešā svētdienā uz kapsētas svētkiem, nebūdama drošībā, vai tik atlaidis, lai gan pazina viņas laipnību uz sevi. Beidzot taču saņēmās un kādā trešās nedēļas dienvidā Izsacīja viņai savu lūgumu, izteikdama ari viskopigo mācībnieku sapulcēšanās nodomu uz kapsētas svētkiem. Un, kad dzirdēja no saimnieces labprātīgi Izsacīto atļauju, tad, protams, viņas cerību pilnais prieks kļuva drošs un pilnīgs, bez nekāda šaubibas nemiera.

Pēc vakariņām sestdienas vakarā, kad visi darbi padarīti, krēslas laikam tuvojoties. Maja aizgāja pirmo puķu lasīt rītdienas vaiņagam. Kādu dienu, tīrot kurmu cēlumus gar pļavmalām, viņa bij Ievērojusi atta|ākā pļavā cēlus purenus un nu steidzās vispirms pie tiem. Ievērojusi bij ari kāda veca grāvja vietā daudz nenizmirsteļu un šur tur elkšņiem spirgtas vijolītes, kā ari agrākā izcirtumā Īlelem skurmiem krejmenes. No visām viņa plūca savu samēra daļu.

Maja pārgājusi nosēdās klēts priekšā un vakara blāzmā sāka pīt vaiņagu. Salasīto puķu viņai pietika pēc rūpīgas izlasīšanas pāri pusei, tālab pabeigums bij jāizsteidz vēl rītā. Nopīto da|u viņa noglabāja pagrabā, lai nevist, un gāja pati uz dusu.

Svētdienas rītā, pasteigusies izslaukt govis un izvadīt ganus, cik agri vien var, Maja aiztecēja sameklēt vēl vajadzīgās puķes priekš vaiņaga pabeigšanas un tad atkal drīz uz māju atpaka|, lai nopinumu var pasteigt pirms brokastu laika. Brokastis sagatavojusi un galdu nokopusi, viņa steidzās saģērbties uz iešanu, bet kurpju kājās neāva, lai nesaslapinātu rasā; to darīja tik kapsētas tuvumā.

Priekšā Maja atrada jau krietnu skaitu draudzeņu sapulcējušos, lai gan līdz dievvārdu sākšanai bij vēl labi daudz laika. Ak, kas par priekiem, kas par smiekliem, kas par skauslišanos, kas par mutēšanosl Visas reizē stāsta, visas reizē smejas, un neviena nezina, kam, — jūt tikai to, ka jāsmejas, kas apzimē tā brīža laimibu. Ikkatra grib stāstīt, ko piedzīvojusi, kas gadījies, ko kura darījusi, bet daudzām uz reizes stāstot, neviena nedabūja nekā saklausīties un iegaumēt. Sāk ikkatra visgaligi saposties un sataisīties. Daža arī vēl tikko še aun kājas. Savstarpēji cita citai palīdz glīti un cēli uzstādīt vaiņagus un dažām, kur vajadzīgs, pieglaudīt ari matus. Nāca pa vienai arī vēl klāt, un tad atkal Jauni prieki, jauni smiekli, daudz jauna, ko stāstīt, daudz ko priekā aizrauties un ko palīdzēt pie sataisīšanās. Saradās labs pulciņš ari puišu, bet ne gluži visi. Bez dažiem citiem iztrūka arī Augura Antona. Arī no meitām dažu reto iztrūka, tāpēc tām, kas bij palikušas nepārās, vajadzēja sastādīties jaunās parās. Bet šie iztrūkumi tomēr bij tik mazi, ka palika nenomanāmi. Vienprātīgi visi nosprieda iet pie laika kapsētā iekšā, lai varot vieglāk vēl piek|ūt pie mācītāja runas stāvekļa, kamēr neesot saspiedies tik daudz |aužu apkārt. Sastājās visas pārās, cik spējams, pēc tās pašas kārtas, kā gājušas iesvētīšanas dienā, un sāka virzīties kapsētā iekšā, kur bij ejams labi tā|u līdz viņas vidum. Puiši gāja arī savā kārtā.

Bet ejot sāka nomanāms tikt kaut kas savāds. Parādījās šur tur starp kokiem, krūmiem un kapu pieminekļiem svešādi, derdzīgi cilvēki, kuri, kā skaidri rādījās, centās aizskart vārdiem un apsmiekliem iekšā ejošo jaunatni.

— Kā man no viņiem bail! — Maja sacija savai līdzgājējai. Ruķīšu Idai.

— Kas par tādiem neliešiem ko bēdāt— Ida atteica,

— lai viņi ākstās. Mēs būsim driz savā vietā — lielas laužu pulkas vidū.

Redzot nākam šo svētku bērnu rindu, ko pazina jau no iesvētīšanas dienas, sapulcējusies draudze pašķīrās un deva tai ceļu iziet līdz pašai appušķotai mācītāja runas vietai, kur sastājās ap to loka veidā un gaidīja mācītāju nākam. Arī citas meitas bij nomanījušas Tos savādos ņirgātājos un tagad par tiem sačukstējās. To pašu darīja, cik varēja noprast, arī puiši savā starpā. Pat gandriz visas draudzes vidū bij nomanāms tāds kā uztrauktibas gars.

Beidzot nāca no otras puses mācītājs ar dažiem baznī¬cas aizbildņiem un baznīcas priekšnieku, un iesākās dievvārdi. Rādījās taisni, ka mācītājs pirmā brīdī izbrīnījās par bijušo mācības bērnu ierašanos gandrīz pilnā sastāvi. Tad šis izbrīnojums pārgāja iepriecinājumā, pārliecinoties, ka tas nevar vis būt noticis netīši, nejauši, bet, protams, ar īpašu nodomu, ar vienprātīgu sarunāšanos, kura sajūta viņu kā runātāju sevišķi garā pacilāja, redzot savā priekšā šo skaisto jaunatnes pulku, kuru, kā citus visus priekšējos, bij dziļi un sirsnīgi pa mācības laiku iemīlējis. Viņš sacīja ar lielu sajūsminu dziji pārdomātu sprediķi par šiem vārdiem, miesai nīcība, dvēselei dzīvība.

Sprediķis bij patlaban pabeigts, un nāktos dzirdēt kādus ziņojumus draudzei, kad sāka atskanēt citā pusē svešāda dziesma un, paskatoties uz to pusi, ieraudzīja nākam savādu Jaužu rindu, vīriešu un sieviešu, ar karogu priekšgalā. Mācītājs, paredzēdams dievvārdu nobeigšanas traucējumu, noskaitīja tik svēto lūgumu un pasludināja draudzei labāk tūliņ izklīst nekā gaidīt svešos traucētājus pienākam, kas arī drīz notika. Pats viņš novilka savu amata apģērbu un gāja arī projām. Bet attālākā vietā norībēja kaut kur pāra šāvienu un atskanēja kliedzieni: — Zaldāti klāt, zaldāti priekšā! — Nācēju rinda no tiem kliedzieniem satrūkās un metās pilnā izjukumā bēgt, lecot pār kapsētas valni ar izbaiju kliedzieniem grāvī iekšā. Pārrauta tika vienīgi svētku dievvārdu nobeigšana, un traucētāji nepa¬nāca arī nekā cita kā izbailes un bēgšanu. Kapsēta pēc tam drīz palika tukša. Arī jaunās meitas izbēga juku jukām, tomēr ārpusē savā pirmajā vietā gan viņas atkal snstājās uz vaiņagu noņemšanu un savstarpēju atvadīša¬nos, lai gan iztrūkušās viņas bij ļoti. Daža izsaucās

— Cik man bail!

Cita atkal:

— Kaut jau varētu mājā būt

Dažas mēģināja savienoties vairākas kopā, lai arī vienai otrai jāņem drusku līkums. Tad Lūra Maja sacīja:

— Mīļās māsas! Es jau nu tā vaininiece biju, ka domas Izteicu par šās dienas nākšanu šurp.

Bet vairākas balsis atsaucās;

— Tas bij labi!

— Tas citādi bij jauki!

— Tur tavas vainas nekādas.

— Paldies, miļās māsas, ka manis nevainojat, — Maja runāja atkal. — Man prāts gan mierīgāks, kad jūs paturat uz mani labu prātu, bet mana sirds bai|u pilna nevis tik daudz par šās dienas mājā tikšanu, kā par nākamiem lai¬kiem šās Iesākušās cenšanās dēj pēc mantas vienlīdzības un zemes viskopibas, kas var atnest daudz nelaimes un briesmu. Sis pats šās dienas traucējums arī uz šo aizrāda, kas nav vis bez kādas lielākas nozīmes. Jūs, mijās māsas, esat visas laikam vairāk vai mazāk saviešu vidū, bet man jāstāv vienai pašai, lai gan pie labiem, tomēr pie svešiem cilvēkiem. Māsa man vēl maza un muļķīga, bet dzīvo ari tāļu tāpat pie liekiem, un par viņu arī man bēda. Saprātīgais un mīļi gādigais, vecais krusttēvs ari tālu, un man jāstāv vienai pašai paredzamo briesmu laiku varā. Man it īpaši par to vien ir bail, ka tās Pliņu mājas dabūšanas dē| (pēc kuras es nemaz nekāroju un gribētu va|ā tikt, bet nespēju pār mani var nākt kāds ļaunums. Ja nu jūs, mijās māsas, taī ziņā turpmāk iepriekš ko manitu un lūkotu mani glābt, vismaz man zināmu darīt, tad vārdos es nevaru izsacīt, cik pateicīga es jums par to visu mūžu būtu.

Visas balsis atsaucās, apsolīdamās to vērot, ja vien ko manīšot. — Mīļās māsas! — Maja iepriecināta atsaucās. — To no jums dzirdēdama, es vismaz tik tāļu ar apmierinātu sirdi šoreiz šķirties varu, ka draudzīgas, labsirdīgas un līdzjūtīgas jūs man paliekat, un tā ir priekš manis visai augsta manta.

Nu iesākās atvadīšanās ar skaustīšanos un mutēšanos, kas Majai sevišķi sirsnīgi notika ar jo tuvu stāvošām jaunām draudzenēm — Briņu Vilmu, Roķēnu Alvīnu un Ruķīšu Idu. Ar šo pēdējo no viņām arī Majai nebij vis vairs ejams jel pa pusei vienu ceļu kā agrāk, bet pa iesākumam iznāca gan vēl palikt kopā ar dažām citām draudzenēm, tik uz beigām — vienai pašai.

Tad nu vispēdigi izšķiršanās. Vēl pa gabaliņu atskan ardievu saucieni, vēl attāļāk noplivinājās baltie lakatiņi, un tad — kas vienviet — vienviet, kas pa sevi — par sevi.