Jaunie mērnieku laiki

1. Mācītājam bij jāgaida ilgāk par citiem visiem cietumniekiem

Mācītājam bij jāgaida ilgāk par citiem visiem cietumniekiem, kad viņu jel reiz aicinās nopratināt. Daudzi citi, kas bij uz cietumu vēlāk vesti, drīz tika pratināti un tad kaut kurā pusnaktī saprotamā nozīmē puskaili izaicināti, bet pēc tam vairs neredzēti atgriežamies un mājās arī neieradušies neviens, kā tas tika zināms no vēlāk atvedamiem citiem cietumniekiem.

Šausmīgu briesmu pilni bij tie izaicinājumu brīži, kad klusās pusnaktīs sāka skrapšēt atslēgas, iespīdēja laterņu gaisma un tika izsaukti to un to vārdi, kuriem jāiet laukā. Ikkurš gaidīja nāves izbaiļu pilns, vai jau nesauks viņa vārdu ari. Nelaimīgie izsauktie, izmisuma briesmu pilni, zināja skaidri, ka Jāiet nāvei pretī, ka jāsper pēdējie dzīvības, soļi, neapzinādamies darījuši nekāda nozieguma. Sifdi satricinoša bij viņu šķiršanās no paliekošiem bēdu un nelaimes biedriem, un tiem tāpat lūza sirds gan aiz biedru žēlabām, gan aiz pašu likteņa paredzēšanas, kas var nākt kaut kuru turpmāku nakti, kā jau bij pastāvīgi piedzīvots. Nevienam nenāca maigs miegs nedz priekš, nedz pēc pusnaktīm. Priekš pusnaktīm aiz izsaukšanas bailēm uz nāvi, pēc pusnaktīm aiz bieži piedzīvojamiem šķiršanās uztraukumiem un daudzu savienotu šāvienu dunoņas kaut kur ārpusē. Izaicinātāji nepacietīgi mudināja izsauktos uz iziešanu, un aiz viņiem varēja dabūt redzēt arvien iesākumā vīriešus, vēlāk aizsegtiem ģīmjiem sievietes ar šautenēm plecos. Kuri nepaguva vai nāves apmulsumā neatjēdzās ātri uzģērbties, tos izveda nereti tādās pašās drēbēs, kādās gulējuši, un izsaucēji sameta viņu neuzģērbtās drēbes sev uz rokām kā daždien viņiem pienācīgu mantu.

Visi cietumnieki vienprātīgi sprieda, ka mācītāja neaicināšanai nopratināt par cēloni esot apvainojošu jeb netaisnu liecinieku trūkums, jo nāves spriedumu aizbildenī-bas labad atklātības priekšā soda tiesai bij liegts vismaz bez divu liecinieku apvainojumiem neviena nenotiesāt, lai nesacītu, ka notiesā, no aizdomām vien; bet atļauts gan tika visiem līdzekļiem un visādos ceļos meklēt apvainotājus par lieciniekiem, kas arvien bij izdevies diezgan viegli; tikai pret šo mācītāju neņēmās liecināt neviens, lai arī vairākkārt meklēja caur valdības laikrakstu un citādi.

Kad šaī ziņā panākumu pavisam nebij, tad rādījās, ka soda tiesai ticis vēlēts lūkot iepiņķēt mācītāju caur viņa atbildēm un izteikumiem par valdības pretinieku,lai varētu viņu notiesāt par tādu uz prātīgi sastādāma protokola pamata. Tie, kas bij jau pratināti; zināja stāstīt, ka tiesneša lomā esot jauneklis Siders, tirdzniecības skolas audzēknis no augstākām klasēm, un viņam piebiedrojoties palaikam viens vai' divi citi jaunekļi, īpaši kā rakstveži. Tiesu turot baznīcā iekš altāra, un nāves spriedumi ejot ar vienaldzīgu veiklumu no rokas, kad tik paveicoties sadabūt yajadzīgos lieciniekus, kas liecina uz pazudināšanu.

Bij daudz' vēlāk atnācis un ticis ievietots taī pašā cietuma telpā arī Linums, bet mācītājam vēl joprojām nācās gaidīt, kad sāks viņu pārklaušināt un tiesāt, nedabūjot nekā zināt, kāpēc šads vilcinājums pastāv. Vispēdīgi pēc dažiem mēnešiem tad arī nāca šis ilgi gaidītais aicinājums un divi vīri ar šautenēm plecos aizvadija viņu kā īsti"bīstamu noziedznieku uz baznīcu pie soda tiesas, iedami, viņam abpušām un tapat arī nostādamies altāra priekšā pie treliņiem, kur stāvams dievgaldniekiem. Altāra vidu pie skarbā krāsā pārklāta galda sēdēja tiesnesis, ar savu, kā likās, rakstvedi. Baznīcā ieejot, mācītājs savu cepuri noņēma, bet tikpat abi apsargi kā arī tie, kas pie tiesas gaidēs paturēja viņas nenoņemtas.

Mācītājam, tiesnesi uzlūkojot, nāca tūliņ prātā, ka viņš šo jaunekli esot redzējis bet nevarēja atcerēties; kad un kur. Viņam šķita, ka tiesnesis arī tāpat apzinājās un atminējām redzējis viņu tur un tur, Bet laikam nevēlējās tikt pazīts, tāpēc, acu nemaz no galda nepaceldams, kur skatījās laikam kādos rakstos, viņš sacīja

— Apsargi; jūs varat iet atsēsties.

Tad atkal pa labu bridi un acu arī uz mācītāju nepaceldams, vaicājas : — Cietumniek, kā jūs sauc?

Te mācītājs atbildēja, nosaukdams savu vārdu un uzvārdu.

— Kāda dzīves kārta? ,

— Mācītājs.

— Kur?

Mācītājs atbildēdams nosauca savu -draudzi

— Kādē| jus apcietināti? .

— Nezinu.

— Kādēļ nezināt?

— Neviens to man nav sacījis. Bet tas jazin drīzāk jums nekā man.

— Jums tad vajaga būt valdības'pretiniekam. -

Neesmu nekad un nekur valdībai pretojies.

-Bet vai jūs ;tad esat draudzīgs valdībai?

— Man nav tiesība ar draudzību valdībai tuvoties.

— 'Vai jūs atzīstat, ka valdība ir, laba, vai nē?

— -Es nedrīkstu par valdību nekā neatzīt. >>.

— Bet vai jūs esat ar viņu pilna mierā?

— Man nav brīv nemierā būt…

—.Un, kad būtu brīv, vai tad gan jūs nemierā būtu? -

— To jūs sakāt, ne es. .

Vai jūs valdību aizstāvat?

— Cietumniekam nav iespējams nekā aizstāvēt. .

— Jel citu cietumnieku priekšā.

— Neviens cietumnieks nevar valdībai nekādas kaites darīt, tāpēc arī cietumnieku priekšā nav nekā, ko aizstāvēt.

Bet ar vārdiem var valdību aizskart.

Man, ,kas pats esmu cietumnieks, nav tiesības citiem cietumniekiem nedz vēlēt, nedz liegt, kas runājams, kas nē. - Bet jūs esat daudz mācījuši par cilvēku pienāku-miem; vai tad šaī stāvoklī jums pienākuma apziņas vis nav?

— Nebrīvībā esot, brīvam pienākumam kalpot nevar, un uzspiests pienākums pavēl tik klusam būt un ciest. Ir liela starpībā starp brīvu un uzspiestu pienākumu. ,

— Kāpēc jums vairs brīvības nav, un kur viņa palika?

— Tas jums jāzina labāk nekā man.

~ Bet vai tas ir darīts labi vai ne, ka brīvības jums nav? -

— Priekš manis labi nav; bet jādomā, ka labi priekš tiem, kas to darījuši, jo citādi viņiem nebūtu vajadzīgs to darīt.

— Bet vai jūs nezināt, ka valdībai ir tiesība un vara ņemt jums pat dzīvību? -

. — Vai viņai ir uz to tiesība, tas man nav zināms, bet, ka viņai uz to vara, tur neatliek ko šaubīties, jo vara pār

cita dzīvību ir pat kaut kuram atsevišķam cilvēkam, kad tik rokās nāves ieroči, ne vēl bezgala lielam pulkam. Un, ja valdībai vajadzīga mana kailā dzīvība, tad viņa to var ņemt kaut kuru brīdi.

Sis tincinājums vilkās krietni ilgi, jo tiesnesis, kā rādījās, sameklēja savus jautājumus no aprakstītas loksnes, kas viņam bij dota laikam jau sagatavota rokā, un mācītājs deva savas atbildes, labi apdomādamies, pēc tam kad iesākumā bij pieminējis, lai viņa atbildes tiekot ierakstītas taisni tiem pašiem vārdiem, kā izsacītas, jo tādas vien viņš atzīšot par savām.

Pa visu šo pratinājuma laiku ģērbkambarī bij dzirdama spirgta jautrība: smiekli, trokšņaina jāre vīriešu un sieviešu pulkā, harmoniku un glāžu skaņa, pat daži dziesmu paņēmieni. Brīžam drusku pavērās vaļā ģērbkambara durvs, no kurienes varēja redzēt mācītāju stāvam altāra , priekšā. Tur tad caur tabakas dūmiem drūzmējās klāt ņirdzīgi, ziņkārības pilni ģīmji cits aiz cita.

Iestājies bij klusums, jo rādījās, ka tiesnesim iepriekš sarakstītā un laikam iesniegtā jautājumu rinda bij izieta cauri un viņš atradās neomulīgā stāvokli, nesaprazdams, ko darīt tālāk.

Tad mācītājs pa brīdim pārtrauca klusumu, iesākdams runāt:

— Lūdzu tiesnesi uzklausīt manus vārdus. Es tiku no cietuma aicināts un šurp vests ar to ziņu, ka jāiet pie tiesas. Bet še man jājūtas stāvot it kā kādas eksaminācijas komisijas priekšā, kur ar sīkiem jautājumiem tiek gribēts izpētīt manus uzskatus attiecībā uz valdību. Tos tādus jautājumus es esmu gan kā kāds skolnieks atbildējis, bet nu lūdzu un gaidu, kad tiesa rādīs man manus pārkāpumus, kādēļ esmu apcietināts un tieku turēts par lielu noziedznieku.

Tiesnesis, šo prasību dzirdējis, kā rādījās, nomanāmi apmulsa un labu brīdi nespēja nekā atbildēt. Viņa pirksti bez vajadzības un kā neapjauzdami šķirstīja uz galda esošos papīrus, bet domas galvā tik jucin juka. Un, kad, par postu, mācītājs pacietīgā prātā, bet neatlaidīgi atbildes gaidīja, tad viņš beidzot tā kā pusnedroši sacīja:

— Jūs neļāvāt turēt baznīcā tautas sapulci.

— Man neviena baznīca nepieder, kur varētu ko ļaut vai liegt, — nāca atbilde.

— Taču tā pati, kura jūs sludināt to, ko paši saucat par dievvārdiem.

— Jūs ari tagad strādājat šai baznīcā, spriezdami par daudz cilvēku dzīvībām, bet vai jums tāpēc baznīca jau pieder?

— Tagad visas baznīcas pieder tautai.

.— Tautai viņas ir piederējušas vienmēr. Bet man paliek neizprotams, kādēļ tad ir vajadzējis griezties pēc atļaujas un pavisam vēl pie manis, jo drīz pēc tam baznīcā sapulce ir noturēta patvaļīgi, kas liecina, ka atļauja uz to nav atzīta nemaz par vajadzīgu. Un tad nu tāpēc, ka man nav bijis baznīcas, ko atļaut laicīgām sapulcēm, un beidzot vēl, ka nekāda atļauja priekš baznīcas lietošanas šādā ziņā nav turēta par vajadzīgu, jo valdības spēks ir rīkojies ar baznīcu pēc savas patikas, patvarīgi atņemdams slēdzējam atslēgas un ne vien saaicinādams sapulci, bet rīkodams iekšā arī bezmantiešu brīvbufeti no saimnieku dodamiem līdzekļiem, kā man, pat cietumā būdamam, ticis zināms, — tad nu tāpēc es esmu turams cietumā un turklāt ļoti ilgi un, kā rādās, būšu tiesājams visai lielu un smagu noziegumu nozīmē — protams, ne vieglāk kā uz nāvi. Tad šādiem vajadzēs būt tiem svarīgiem mana domājamā nāves sprieduma cēloņiem!

Pie šiem vārdiem tiesnesis apmulsa un apjuka pavisam, nesaprazdams nekā, ko atbildēt. Viņš ilgāku brīdi stostījās, gribēdams kaut ko aizbildinošu sacīt, bet vienmēr rādījās, ka nevar atķert, vielas tādai atbildei, kādas vajadzēta, līdz vispēdīgi, kad sajutās kā spiestin piespiests taču ko teikt, izsacīja sekošo:

— Vasaras svētkos jūs atteicāties nest tautas… nē, nē- — sapulces karogu.

Dzirdot šos karoga nenešanas atgādinājuma vārdus, mācītājam kā vērties atvērās atmiņā, ka šis tiesnesis ir taisni tas pat jauneklis, kas vasaras svētkos baznīcā pēc dievvārdiem viņu tautas vārdā uzaicināja iet un nest ļaužu bara priekšā karogu.

— Tā, tā! Tad arī mana atteikšanās no karoga nešanas kritīs svarā uz manis nonāvēšanu.

Atkal klusuma brīdis. Tik tiesnesis, it kā gribēdams savu vārdu nozīmi mazināt, izsacīja vienīgi šos vārdus

— Vai nu!

Mācītājs, brītiņu padomājis, turpinājā

— Toreiz es tam jauneklim, kurš no bara pie manis baznīcā bij sūtīts par karoga nešanas uzaicinātāju, — tam es izskaidroju, kāpēc nevaru uzņemties karoga nešanu; un, kad nu tas pats jauneklis, kas toreiz bij pats arī karoga

nesējai par palīgu, Ir tagad še tiesnesis, kas iecelts spriest par citu cilvēku dzīvību, kuriem tā ņemama, un protams,

ka taī pašā ziņā spriedīs arī par manu dzīvību, tad šaīi gadījumā neturu par vajadzīgu še tos cēloņus skaidrot tam pašam cilvēkam otrreiz. Bet šobrīd piebilstu tik to, ka toreiz es sajutos vēl esot brīvcilvēka tiesībās, kuram nevar pret prāta un gribu uzspiest darīt šo vai to. Līdz tām dienām tika vēl bieži dzirdēts no gaidāmās jaunās valdības puses solām personas neaizskaramību, plašu runas un rakstu brīvību un daudz citu augstu labumu, kas viss tagad man jau baudāms.

Sos vārdus dzirdot, tiesneša sejs sāka strāvot sārtumā un bālumā, jo viņš bij droši ticējis, ka paliks nepazīts no taī ziņā nepieminēts, bet atbildēt uz to nevarēja nekā.

— Jādomā, ka šie vēl nebūs vienīgie mani nāves noziegumi, lai ari tiem abiem pieminētiem ir uz to pilnīgi liela nozīme. Bet taču, jo vairāk tādu būs, jo nāves sprieduma došana iznāks vieglāka un vairāk aizbildinājama, tāpēc tad lūdzu sacīt vēl kādu svarīgu noziegumu.

uz to tiesnesis drusku tā kā garlaicīgi atbildēja

— No valdības puses ir gan dzirdams nemiers par jaunatnes mulsināsanu tā saukta dievgalda mācībā ar tiem dievvārdiem un Dievu

— Ticu gan, ticu gan! Un šis tad arī var būt pats svarīgākais no maniem noziegumiem, kas droši vien vien pats spēj vilkt sev līdza nāves spriedumu, īpaši jau tālab, ka tur jādzird pats neieredzētākais no visiem vārdiem — Dievs. Tad nu jāatzīst, ka par šiem trim noziegumiem lielāki vairs nav pat domājami un tie ikkurš par sevi ir spēcīgi atnest nāves spriedumu. Pirmais — ka man nebij baznīcas, ko atvēlēt laicīgām sapulcēm, un ka mans atvēlējums nebij nemaz vajadzīgs, otrkārt — ka es negāju laužu bara priekšā par karoga nesēju, un treškārt — ka esmu mācījis kristīgas dievbijības tikumība un neredzamas dievības esamību.

Tiesnesim pietrūka atkal vārdu, un mācītājs, no savas puses sajutis sacījis visu, kas bijis sakāms, tāpēc sāka gaidīt beigu pēc kādu divu stundu stāvēšanas, jo manīja, ka galva reibst un locekļi dreb pēc ilgum ilgas atradināšanās no spēcīgas kustības un pie badveidīga uztura. Rādījās, ka tiesnesim arī nākušas bij jau tās pašas domas, jo viņš vaicāja cietumniekam, vai viņam vēl esot kas sakāms, bet, kad mācītājs atbildēja ar «nē», tad sacīja — ja viņš gribot uz goda vārda aiziet pats līdz cietumam un tur atkal iemitināties, tad nelikšot iet sargiem līdza, uz ko mācītājs atbildēja, ka neatrodot par iespējamu goda vārda tur ieķīlāt, kur nevaldot likumi, bet tik ikkatra cilvēka sevišķa iegriba, tādēļ lai darot pēc sava ieskata un iekārtojuma. Tad tiesnesis aicināja apsargus aizvest cietumnieku atpakaļ, un atdot cietumā.

— Bet vai man netiks zināms darīts šā izklaušinājuma protokols? — mācītājs vaicāja;

— Protokols nav vēl norakstīts tīrā veidā, bet atrodas tik iepriekšējos piezīmējumos.

— Bet vai un kad es dabūšu viņu dzirdēt vai pats redzēt?

— Protokols netiek nedz lasīts priekšā, nedz rādīts, — tiesnesis atraidoši atteica.

— Un kam tad šis garais izklaušinājums pavisam bij vajadzīgs? Māves sprieduma jau varēja norakstīt no galvas vien, bez nekādām klaušinājuma grūtībām, — mācītājs piemetināja.

- Tā nemēdz darīt, — bij tiesneša atbilde.

— Nu, ja tāda izklaušinājuma iznākums ir tikai ārēja nemēgšanas jeb formas lieta vien, tad to var viegli pēc patikas arī mēgt, uz kuru pusi grib, un, protams, visvieglāk uz nāvi, - tā vēl mācītājs.

— Nu, kad jūs īsti vēlaties, tad varēsat arī protokola saturu ar laiku dzirdēt, — tā tiesnesis apsolīja. ;

— Bet kad un kā es to databūšu zināt?

— Tiksat pavēstīti.

Saruna ar to pabeidzis, un mācītājs starp apsargiem staigāja atpaka] uz savu zināmo moku vietu. Drīz pēc viņa aiziešanas ienāca baznīcā divi vīri no šā paša mācītāja draudzes un pieteicās pie tiesneša, ka gribot liecināt par savu mācītāju.

— Kā jūs gribat iiecināt — uz ļaunu vai uz labu? — atskanēja skarbs jautājums no tiesneša, kurš ar mācītāju bij runājis mazliet pazemīgi, bet pienākušo liecinieku priekšā pacēlās tūliņ augstu lepnumā,

— Liecināsim, kā taisnība prasa, viens no lieciniekiem atbildēja. — Par to cilvēku neviens nevar cita nekā liecināt kā vien labu.

— Kaut jūs tādi aizgājuši vai uz viņu pasauli ar jūsu taisnības un laba liecināšanu! — tiesnesis bārgi atsaucās. — No šādiem muļķīgiem taisnības liecinātājiem nevar ne atgainīties. Neviens jūs nejēdzat saprast, ka nav vajadzīgs daudzināt taisnību, bet jāzina tik liecināt pēc vajadzības.

un še vajadzība prasa liecību uz ļaunu. Turpretī jūs viji kā maucin apmaukti ar klerikālisma maisu, ka taisnību vien klaigājat vesela gara rinda cits pēc cita, bet vajadzības nejaudājat apjaust neviens. Kur un kā tad jūs dabūjāt zināt, ka še par to cilvēku liecības pavisam vajadzīgas?

— To mēs, tiesas kungs, lasījām valdības avīzē, ka liecības tiek cietīgi meklētas, — otrs liecinieks atbildēja..

— Jā, bet vai tad jums pavisam acu nebij jel redzēt to kas tur skaidri redzams, ka vajadzīgas ir un meklētas tiek apvainojošas, nevis aizbildinošas liecības?

— Redzējām jau gan to arī un tādēļ it īpaši steidzāmies nākt, lai netaisnībai netiek virsroka. :

— Atkal jūs ar tiem pašiem saviem taisnības murgiem vieni — tiesnesis uzsauca pretī. — Cik tāļu lai Šolaik ar tādu vecu taisnības iedaudzinājumu tiek? Citi laiki agrāko laiku vietā, skaidra vajadzība tādas sarūsējušas taisnības nozīmē — tas ir viss!

— Kā, vai tad astotais bauslis pavisam dzēšams? pirmais liecinieks ievaicājās. — Agrākās tiesas to vien ko dināja, ka jādod taisnas liecības, un tāpat vēlēja ari visas mācības, bet nu otrādi. Ko lai tur saprotam?

— Ejat baušļu skaitīt aizkrāsnē pie kādas vecenes. Viņa iedos varbūt savu gabaliņu katram maizes, ja būsat no mazgājušies un matus sasukājuši; citas vērtības tādām veclaiku grabažām vairs nav.

Pēc šiem lepniem tiesneša vārdiem runāja vēl otrs lie cinieks sekoši

— Dzirdēts tika, ka tagadējās tiesas spriedīšot vairāk pēc taisnības nekā agrākās, un tālab gribējām palīdzēt lai taisnība paliek spēkā, sak, vajadzēs taisnības pašiem arī, kā jau bezmantiešiem, uz zemes dabūšanu, kad sāks dalīt muižas, lai nu gan šobrīd tā dalīšanas lieta ir apturēta, bet reiz jau viņa tāpat nāks, un tad

— Jā, jā! Gaidāt vien, kad dos zemi šitādiem muļķiem, par kuriem kauns visiem krietniem bezmantiešiem! Eita un sakāt citiem tādiem pašiem baušļu bailīgiem gļēvuļiem, lai jel sargājas mums joprojām mākties virsū ar šādām nejēdzīgām taisnības bailēm.

2. Ar bārgu augstāku pavēli bij atcelti visi trīs zināmie apsargi

Ar bārgu augstāku pavēli bij atcelti visi trīs zināmie apsargi un izslēgti no kaut jebkuras labprātības un palīdzības, ko varētu novēlēt valdība, tāpēc ka liegušies dot liecību uz mācītāja pazudināšanu. Viņu vietā iecēla trīs prāva auguma jaunekļus, kuri tad valdīja plecos veco apsargu šautenes. Viņu vārdi bij: Ķimurs, Cers un Svikuls. Steņ-ģiem bij ticis pasludināts, ka viņiem tās pašas lietas dēļ drīzumā jāiziet no Ezermuižiņas. Atlaistie apsargi Stērģe-nieks, Tuluks un Remps lūkoja no jauna stāties pie saviem agrākiem darbiem — Stērģenieks atpakaļ pie grāvju rakšanas un ziemu mežinieku darbos, Tuluks linu kulstīšanā un Remps par zābaku lāpiķi. Tomēr šos darbus viņi darīja tik tad, kad dzīve traktierī palika pavisam veltīga, kad bij sen projām ne vien nedēļas peļņa — ja pavisam spēja to tik ilgi paturēt —, bet izmantoti pārpārim arī visi turīgākie traktiera biedri priekš paģiru lāpīšanas.

Bet, lai šie vecie apsargi — dzērāji un dzeršanai naudas izspiedēji — bij cik apnicīgi būdami, taču apkārtnē viņus ieredzēja un pacieta labāk nekā tagadējos jaunos, nelietīgos palaidņus, kā viņus vispāri mēdza nosaukt. Dzērāji bij viņi arī, un, kamēr vecie centās izdabūt līdzekļus piedzeršanai ar viltībām, tikmēr jaunie ņēma tos nost ar varmācību, cik vien zināja vai domāja kaut kur un kaut kam naudu esam. Gan reibinošie dzērieni atklātības ceļā nebij dabūjami, bet tiem, kas kalpoja valdības aprindās, viņi palika slepen sasniedzami vienmēr, lai arī par dārgāku maksu. Jaunie apsargi nu ieskatīja par lielāko sava amata pienākumu uzmācīgi un netaisni naudu iedabūt no vienmēr - vel domājamiem cik necik turīgākiem cilvēkiem. Pastāvīgi viņi braukāja apkārt ar šķūtnieku zirgiem, raudzīdami, kur ko var iespiest gan ar māņu labumu solījumiem, bet jo vairik ar draudiem, ka meklējamas tiekot zagtas mantas, kurām pēdas sadzītas šaī vai taī vietā un esot jāmeklē rokā, lai varot vest projām. Kaut gan visiem visas mantas no valdības puses bij sarakstītas viskopīga īpašuma ziņā, tad tomēr ikkurš vēl cerēja tās paturēt, kad nāks tāda valdība, kura atzīs īpašuma tiesības, tāpēc lūkoja ar šiem lietuvēniem izlīgt labprātīgi un deva naudu, cik spēja, lai dabūtu tos sev no kakla nost.

Dažiem, kuri nevarēja vai negribēja nekā viņiem ar labu dot, kur viņi domāja gan iespēju esam, klājās visai grūti zem viņu patvarības. Starp dažiem citiem to dabūja sajust īpaši šuvēja Late Murine, kura bij iedaudzināta par turīgu vai pat par bagātu, bet neielaidusies ar viņiem nekādā došanā. Par to viņi uzstājuši, ka pie viņas esot sadzītas zagtas mantas. Vispirms tie izģērbuši viņu gandrīz pavisam kailu, meklēdami, vai neatradīsies nauda drēbēs pie pašas, bet, nekā nedabūjuši, sāka iztukšot skapi un kumodi, taisīdamies vest visu projām kā noņemtu tautas mantu līdz ar šuimašīņu, ko pati gādājusi ar nezin kādām pelnīšanas grūtībām. Nabaga ciivēks savā izmisuma un asarām plūstot nezināja citur meklēt sev aizstāvības kā pie Tuluka, kurš pašreiz pie otra saimnieka kulstīja linus Tuluks tūliņ arī atnāca tāds pats, kā pie kulstītavas stāvējis, visa apbiris sīkām, pakulu šķiedriņām, bakinas pilnas spaļiem un spilvām.

Lates istaba atradās piekravāta un piemētāta vislielākā nekārtībā dažādām drēbēm, glītiem, bet nebēdībā izritinātiem un saburzītiem veļas gabaliem, skaistiem, bet pa daļai samīdītiem rokdarbu izstrādājumiem, adīkļiem, lakatiem, arī veclaiku apģērbiem un rotām, izbārstīti bij no kastītēm šādi tādi rokdarbu rīciņi un visādas citas sīkas, lietiņas: dziju šķipsnas, spolītes un diegu kamoli — viss jaiku jukām. Kā varēja noprast, tad bij lielā, bezbēdīgā steigā meklēta nauda vai kādi dārgumi. : 'Kas jums, Late, še tiek darīts? — Tuluks vaicāja. viņa, stipri šņukstēdama, atbildēja

— Vispirms viņi rāva man bezkaunīgi ar varu visas drēbes no miesas, saplēsdami tās pa daļai pat gabalos, man aizsargājoties, un pat tagad, kā redzat, neesmu varējusi jel cik necik godīgi no jauna apģērbties. Pēc tam izlaupa un izposta visu manu nabadzību un līdza grib noņemt arī manu darbu rīku — šuimašīņu, atstādami mani kailumā un bada varā, sacīdami, ka meklējot zagtu mantu, lai gan visā manā mazās mantības sastāvā neparādīs ne krisliņa, ne diega galiņa, kas nebūtu manis pašas sūri grūti, bet pilnā ziņā godīgi pelnīts un gādāts. Par šujmašīņa pirkšanu varu atrādīt vēl kvītu lapu, kur viss atzīmēts, cik un kad triju gadu laikā uz daļu nomaksas līguma nemisīgi esmu līdzinājusi, bet nu viņi laupa man to un citu visu nost, atstājot mani nezin kādam briesmu liktenim. Te redzat, kādu mežonību viņi ir darījuši ar manu mantībiņu!

To sacījusi, viņa aizklāja ar priekšdrēbi sev seju un raudāja pilnā balsī.

Kad ienāca atpakaļ raudošā Late kopā ar Tuluku, apsargi bij tā kā drusku apmulsuši un apjukuši starp izmētātām mantām un, kā rādījās, paši vairs nesaprata, ko tālāk darīt,

Tuluks, visu izpostījumu aplūkojis un spaļu pilnās bakinas pabraucījis, griezās pie muļķībā stavošiem apsargiem, vaicādams:

Jaunekļi, apsargi! Sakāt — kādu zādzību jūs še mek lejat un kādas zīmes jums rāda, ka viņas meklējamas šite?

Uz to Ķimurs tā kā nedroši un stostīdamies atbildēja, ka zādzības notiekot arvien un viņu meklēt varot visur.

— Jā, jā — zādzības notiek gan, un pēdas var dzīt uz visām pusēm, bet nevis kaut kurā mājā iebrāzties un bez nekāda cēloņa sabojāt, un izpostīt šim vai tam iedzīvi, kā jūs še esat patvarīgi darījuši, rīkodamies bez nekādām zīmēm un pierādījumiem, lei, — Tuluks runāja. — Apsardzībai pie meklēšanas jāturas saudzīgi un pieklājīgi, nevis tā visu aplam izārdīt, kā še redzams. Bet tad nu rādāt, kuras mantas jūs še zīmējat par zagtām, vai visas vai tik dažas, un, ja tā, tad — kuras un kam viņas nozagtas, lei?

— Nevar vis uz reizes zināt, — Svikuls atbildējai:

— Nu tad sakāt vismaz to — kādu zādzību jūs īsti meklējat še? — Tuluks uzstāja. Bet, kad nekāda atbilde nenāca, tad viņš runāja tālāk. — Redzat, to arī jūs nevarat pasacīt, bet godīgu cilvēku negodā gāzt un postīt varat! Kā jūs atdosat viņai viņas godu atpakaļ, kad esat tai netaisni uztiepuši zādzību un turklāt vēl, kā rādās, pavisam nenotikušu, bet tik izdomāto zādzību Jūs esat solījušies vest projām arī viņas šujmašīņu tāpat zagtas mantas nezīmē, lai gan viņa pat ar ilgas daļu izmaksas kvītiem pierāda, ka pirkusi un godīgi aizmaksājusi, bet jūs viņai esat darījusi āri šā patiesīgi iegūtā īpašuma pec tik smagas sirdssapes, apvainodami netaisni un pavisam vēl, kā jau teikts, nenotikušā zādzībā, lei. Dzerat tad nu viņas sirdsēdu asaras, kad jūs slāpstat pēc viltīgi apsūdzētu godīgu cilvēku ciešanām!

— Vai tad še vēl nav zināms, ka valdība var ņemt no kaut kura, ko grib? — Cers atsaucās.

— Tas ir gan zināms, — Tuluks atteica, — un zināms ir ari tas, ka valdība, ja viņa kādam ko noņem, tad to neņem vis kā zagtu mantu, bet tik taī ziņā, ka viņa to grib un var darīt. Turpretī jums, kā rādās, nav uz to nekāda rīkojuma, nekādas pilnvaras, un apsardzība no savas galvas vien nedrīkst nekādai mantai aiztikt. Vēl jāsaka tas, ka valdība neļaus arī darba rīkus ņemt nost, jo citādi būtu jāaiziet līdz īlena un adatas noņemšanai. Bez tam valdība, vismaz līdz šim, kā zināms, no mazturīgim un bezmantiešim nav ņēmusi nekā, un pie tādim pieder ari šī godīgā šuvēja, kurai jūs darāt tik rūgtu, pat necilvēcīgu pārestību un, kā rādās, tik tāpēc, ka viņa vai nav gribējusi, vai nav varējusi jums nekā iegrūst priekš reibuma. Brīnums, kur nu esi palicis uz reizes tik taisns un godīgs it kā kad nezinātum, ko visi trīs esat darījuši rei­buma iegūšanas pēc, — Ķimurs aizrādīja.

— Kad mēs tikām vārdim aizskarti, tad aizskārējus pie­spiedām izlīgt caur dzeramnaudu, bet nekad un nekur ne­esam uzmākušies ar varu kā laupītāji, — Tuluks skaid­roja. — Dzērāji mēs esam, tas tiesa, bet dzērāji esat jau jūs arī, kādi mēs jūsu gados pavisam nebijām. Un, ja no jums kāds aizsniegs mūsu gadus, tad tas vairs nebūs ne­kas cits kā reibumā noslīcinājies ļaundaris, kad jau sitos gados parādās pie jums šādas zīmes, lei.

Tulukam tā runājot, Late, skumīgi skatīdamās savās ne- bēdniecīgi izbārstītās sīkās mantiņās, nebij nekur ierau­dzījusi sava kabatas pulksteniņa. Viņa iztrūkusies izsau­cās:

— Lūk, mana pulksteniņa vairs nav — vāciņi vien tukšil Viņi būs to nozaguši.

— Palūk štie, kas par nedarbniekiem!

Cers ar Svikuli pagrieza acis uz Ķimuru, un Ķimurs pietvīka.

— Vei, vei, kur viņam karājas no ķešas ārā melnā auk­liņa, kas vāzīšu vietā piesieta pie pulksteniņa, — Late sa­cīja, rādīdama uz Ķimura labās puses kabatu.

Ķimurs, jo stipri tvīkdams, iegrūda aukliņas galu ka­batā.

Pa to starpu bij ienākuši Lates istabā klusām arī visi trīs aizsargu šķūtnieki, laikam vērot gribēdami, kas te no­tiek.

— Ko nu vairs grūd tur aukliņu iekšā, labāk velc vien pulksteniņu pats laukā, lai nav jāiet klāt ar spēku! — Tu­luks viņam uzsauca.

Ilgi vilcinādamies un nosarcis vārīta vēža krāsā, Ķimurs pulksteniņu lēnām izvilka un atdeva, sacīdams, ka gribē­jis to pasargāt no samīdīšanas. Pēc tam aizsargi cits aiz cita taisījās virzīties laukā tādā izskatā, kad tik nu varētu tikt ārā no ķezas.

— Pag, pag, kungi! — Tuluks viņiem uzsauca, aizstā­damies durvīs. — Kur tad paliek protokola sastādīšana? Tur jāieraksta arī tas, ka pie viena no apsargiem atradās pārmeklējamai personai nozagtais kabatas pulksteniņš. Pag, kas šim apsargam vārds?

— Ķimurs, — viens no šķūtniekiem atsaucās.

— Kas tu par stāstītāju, ka nedabū pa žaunām! — Ķi­murs tam uzkliedza. — Ko jūs te liedat iekšā? Vai nezināt stāvēt pie zirgiem?

Šķūtnieki taisījās iziet, bet Tuluks viņiem pavēloši sa­cīja;

— Paliekat vien, tas labi, ka te esat. Liecinieki mums vajadzīgi.

Šķūtnieki atkal apstājās.

— Mums nekāda bēda, — Svikuls, uz durvīm virzīda­mies, sacīja. — Lai paliek viss, kā bijis, mēs še vairs nekā nedarīsim.

— Jā, bet tagad nu darīsim savu reizi mēs, — Tuluks atteica. — Ak tad jūs domājat palikt bez nekā, kad bez- vainīgam cilvēkam esat laupījuši godu, apvainodami ne­taisni zādzībā, ar draudiem postīdami mantu, un ka pie viena no pašiem apsargim tika atrasts turpat pārmeklēša nas laikā Latei Murinei nozagtais kabatas pulksteniņš? Tur jānāk augstākai valdībai atdot laupīto godu nepatiesi apvainotai sievietei un dot spriedumu par apsargu neliku­mīgu rīkošanos un par zādzības noziegumu pašu meklē tāju pusē. Jūs, šķūtnieki, liecības ziņā visu šo paturat prātā, ko redzējuši un dzirdējuši.

Tā kā apsargi virzījās vien ciešāk un pat ar spiešanos pie durvīm klāt, tad Tuluks nepūlējās vairs viņus atturēt, bet, tiem izejot, tik vēl sauca pakaļ:

— Izjaukt un sabojāt gan jūs zinājāt kārtīgi turētas, glītas cilvēka mantas, bet aiziedami atstājat kā aizlijušu siena apārdu šķūņa priekšā un nebēdājat nekā par viņa sakopšanu.

Pēc apsargiem izvirzījās no istabas lēnām arī šķūtnieki, par to pašu piedzīvojumu runādami. Viens sacīja:

— Lai tas Tuluks kāds dzērāja plenes būdams, bet kas to bij domājis, ka spēj tāds sievietes aizstāvētājs būt?

Uz to otrs atbildēja:

— Lieli dzērāji reti kad muļķīgi, skaidrā galvā esoši, tikai ne ik reizes dabū viņus tādus redzēt. Nupat nedēļa nāk uz beigām, vecās paģiras izgulētas, jaunas vēl nav sā­kušās, tālab pašlaik viņa sirds un prāts īstā stāvoklī: pa­līdzībā, līdzjūtībā un blēžu sapiņķēšanas izveicībā.

— Bet šie jaunie nav bijuši laikam vēl nekad bez paģi­rām, kamēr šaī amatā, ja tik nu šodien tiklu izvilka tukšu bez loma, — tā trešais piebilda. — Bet kas zina, vai nu jau paliks ar šo vietu vien mierā?

Apsargi, nomaļu aizgājuši un saplpojuši, sanāca sav­starpēji pārmetumos par pašreizējo tukšā palikšanu un cilpā ieķeršanos.

— Klausies, ĶimurI Tev vajadzēs iet vēl gadu un sešas nedēļas ģimnāzijā, tad tik izveidosies glumāks un nenotve­ramāks, — Svikuls pārsauclgi uzsāka. — Neapjauš pat melnās aukliņas iegrūst līdz ar pulksteņu kabatā!

— Tāds skolas puika jau gan vis sen vairs neesmu, kā tu domā, bet lieta bij tāda, ka pulksteņu paguvu iegrūst kabatā tik tad, kad īpašniece ar Tuluku nāca iekšā, — Ķi­murs aizbildinājās. — Labāk būtu bijis iemest viņu tāpat ar visu etviju, tad tā nelaimes aukla nestaipītos iīdza un pašai šuvējai nekristu acīs starp nieku sīkumiem etvijas tukšums. Bet lielā steidzībā izdevās citādi. Vaina bij arī tur, ka taī brīdī, kur viņa atguvās uz pulksteņa zudumu, jūs abi pacēlāt acis uz mani un viņa jums arī līdza, kur tad nāca ievērībā tas ārpusē palikušais aukliņas gals.

— Es uz tevi paskatījos tik tā, kā modinādams uzma­nību, lai zini vērot, ka bailes tuvumā, — Cers pastāstīja, un Svikuls viņam piebalsoja, ka to darījis taī pašā nozīmē.

— Nu, ko par tādu nieka misēkli daudz erroties? — Ķi­murs mierināja. — To var diezgan viegli aizbildināt, kā jau es teicu, ar piekopšanas nodomu pagaidām. Kur nu gluži bez tādiem nieka gadījumiem? Misēkļi jau mūsu arodā nāk pašiem slavenākiem izveicniekiem, lai arī cik liela kuram uzmanība.

— Bet mēs ar Bursta Piču iznēsājām Skrimstam gan­drīz pusbods kabatās vien, un ne reizes nedabūja pie­ķert, — Cers stāstīja ar sajūsmu. — No aizdomām, īpaši Piču, gan vēlāk ilgi tiesāja, bet ne velna nepadarīja. Pičs lepni- izliedzās un es arī līdza tikpat kā caur viņu vien. loti žēl par tādu ģeniālu puiku, ka viņam aiz dzīves ap­nikuma bij jānošaujas. Es no viņa daudz tiku mācījies.

— Man tik vienu reizi vēl briesmas ir bijušas tuvumā, bet laimīgi gan Izbēgu, — Svikuls stāstīja. — Tas bija pilsētā uz tirgus. Gribēju Iztvert kādai sievietei maku ar naudu no kabatas, bet tiku nejauši pagrūstīts no kāda ga­rāmgājēja, un mana roka viņas kabatā sakustējās. Sieviete to bij sajutusi un manu roku satvēra. Ar visu spēku izrā­vos un Iejuku burzā. Lai gan kliedza pakaļ: «Zaglis, zag­lis!» — bet, par laimi, tuvumā neviena policista nebija. Un, ja arī būtu, tad viegli vis manis rokā nedabūtu. Tad citu lielu baiļu līdz šim vis vēl neesmu manījis.

— Nu, tad juras abiem stāv vēi visi baiļu gadījumi priekšā, — Ķimurs smiedamies šo sarunu pabeidza, — jo pavisam bez nekā neviens no mūsu darba biedriem nepaliek.

Abi nenoķertie nosmējās līdza, un Cers sāka jautāt par citu lietu:

— Bet kur šī gudrā sieviete — šuvēja var savu naudu būt noglabājusi? Ka viņa tukša nav, par to varam būt droši, jo vai viņa pūra mantās vien visu peļņu salaistu? Bet kā lai izzinām to noslēpumu? Ka tur skapī un kumodē nebij, par to nav ko šaubīties, jo viss tika iztaustīts un izpurināts no vienas vietas.

— Tagad, kur viņa ir tikusi patraucēta, uz to, vismaz drīzumā, nav ko domāt, jo protams, ka nu slēpšanā uzma­nīsies jo vairāk, — Svikuls prātoja. — Bet cik ilgi šite lai stāvam? Mums taču jāzina, ko darīt šodien tāļāk. Ap pus­dienas laiku un pavisam tukšā braukt atpakaļ uz pavēlnie čību būtu kauna lieta, bet kur un ko tāļāk?

— Varētu gan braukt uz Ezermuižiņu un sagrandīt Steņģus ar izlikšanas draudiem, kas viņiem jau zināms par liecības nedošanu pēc vajadzības, — Cers ieminējās, uz ko Ķimurs atbildēja sekoši:

— Tur arī nekas neiznāks jau nu tāpēc vien, ka viņi naudas ziņā tukšinieki, jo pati visu izlaiž tiesādamās. Un, par izlikšanu runājot, jāsataisās uz lielu pretošanās Skan­dālu no Steņģenes, ka vismaz tagad, ziemai nākot, viņi laukā sviežami nevar būt. Viņai kā augšpēdu atgāztai dzelzs ecēšai nesen pat lielais Stērģenieks nav iespējis tikt tuvumā, kad gribējuši aizdzīt lopus uz Bungžu muižu priekš kopsaimniecības. Paša vecā, bailīgā un pieļāvīgā Steņģa dēļ jau gan varētu darīt, ko gribētu. Tur labāk jā nogaida un jānovērp, kad viņi dabūs kādu ienākumu, pār dodami varbūt bulli. Pēc tam jau gan pie drīzumā varētu pamēģināt. Bet man liekas, ka jābrauc atkal pie turīgā­kiem mantiešiem tās pašas noslēptās labības ziņā, jo uz tās ir likts nāves sods, ja pie kāda ko atrod. Tur tādos gadījumos vismaz sievas neļaus vis savus večus apšaut, bet maksās, ko spēs, par atlaišanu, kā pa daļai jau piedzī­vots. Es domāju, ka šoreiz jābrauc pie Virgu Joniņa, Antuļu Paura un Bolēnu Viļņa. Vismaz pie kāda no tiem trim va- jaga atrasties noslēptai labībai. Viņi kā lielākie mantieši jel visi šaī ziņā tukši nebūs.

— Tie, kā dzird, visi trīs esot izauguši no citreizējiem bezmantiešu puikām caur sava darba uzcītību un taupību, ar ko lielās citi mantieši un viņu aizstāvji, — Cers pastās­tīja. — Visi varot aizsniegt tādu pašu stāvokli ar godīgu prātu un čaklumu pie darba.

— Kaut viņi pie joda aizgājuši ar savām darba slavas tenkām! — Ķimurs dusmīgi sauca pretī. — Man nav nekas tik riebīgs kā tas posta darbs, līdzīgs pat vai rūgtai nāvei!

— Man ar! — Man ar! — Svikuls ar Ceru atsaucās.

— Es labāk tūliņ nošaujos, ja man jāstājas pie kaut kāda darba, — tā Ķimurs vēl.

— Es tāpat!

— Es tāpat!

— Un tad vēl šitādus atkritējus — mantraušus stādīt bezmantiešiem par paraugiem, kas pavisam nav pielai­žams. Tie ir lielākie kopmantas pretinieki, zvanīdami vienu- mēr: strādājat, taupāt, tad būs visiem diezgan! Kurš šo- !aik vairs tāds nelga būs, kas liksies valdzināties no ver­dzības laika atliekām, no darba lāsta?

— Neviens!

— Neviens!

— Jā, neviens! Tas viss tukšas blēņas! — Ķimurs pa­beidza un vaicāja biedriem:

— Vai garie dzelzs iesmi ir kādam līdza, ar ko gube­ņos pa salmiem durstīt?

— Manam šķūtniekam ir gan ratos divi jau tādam no­lūkam paņemti, — Svikuls atsaucās.

— Nu tad labi! Pag, kā mums pa kārtai labāk iznāk braukšana? Laikam vispirms uz Antuļiem, tad uz Bolēniem un beigās uz Virgām, — Ķimurs izsprieda un uzsauca: — Nu, iesim uz braukšanu!

Lēnām ejot, Cers ieminējās:

— Bet kā būs ar draņķa Tuluku? Vai viņu tā lai atlai­žam pret mums darīties, kā iegrib?

— Ja nu viņš būtu no mantiešiem, tad jau viņa izņem­šana no apgrozības būtu valdības acīs gan īstens goda darbs, par kuru varētu sagaidīt atzinību, — Ķimurs atbil­dēja. — Bet šādu neceļā no šķiras noklīdušu bezmantieti ņemt Iz apgrozības nebūtu īstens slavas darbs. Vienīgais, ko varētu darīt, — iemest pa vienai pļaukai uz katras baki- ņas, lai zina vērot šķiras pienākumus. Tas ir viss.

Kamēr šķūtnieki rijas priekšā rīkoja zirgus uz brauk­šanu pēc paauzošanas un padzirdīšanas, tikmēr apsargiem atlika vēl laiks sarunām.

— Ienākums mums paredzams vēl vienā ziņā, — Ķimurs skaidroja biedriem. — Iebūvieši, amatnieki, rokpeļņi un visi citi tādi sīki bezmantieši līdz šim meklējās paši ieīrē- ties pie saimniekiem gan par maksu, gan par kalpošanu, kamēr tiem piederēja mājas pašiem, bet nu, kur mājas at­rodas tautas īpašumā, nav tādiem īrniekiem jālokās vairs saimnieku priekšā, bet vēl valdība liks ierādīt ikkatram dzīvokli kaut kurā mājā līdzšinējo saimnieku dzīvokļos un arī pēc sava Ieskata kaut kurās istabās. Saprotams, ka ne­viens negribēs atdot tādiem līdzdzīvotājiem labāko un prā­vāko telpu, tālab centīsies līgt labprātības ceļā ar tādu dzīvelnieku ielicējiem, un ielikšana jau piederēs vienīgi ap­sargiem. Tikai pavēlniecībā šī lieta tūliņ jānokārto, lai neviens saimnieks nedomā iemītniekus patvaļīgi nedz pie­ņemt, nedz atstādināt un iemītnieki lai neiet paši neviens sev vietu meklēt".

— Tas brangi!

— Tas smalki! Tad zaļosim vēl kuplāk, — abi biedri atsaucās pilnā priekā.

— Tad nedzīvosim vis sausiem kakliem nevienu dienu, kā gan šodien rādās, — Ķimurs apstiprināja.

— Bet, kad nu pašlaik ir runa par dzīvokļiem, tad arī mums pašiem vispirms par tiem jāgādā priekš sevis, jo mums nevienam nav ne tik, cik čigāniem vasaras būdās, — Cers turpināja. — Es domāju šito — Steņģi jau Ezermui- žiņā palicēji vairs nebūs. Zināmās nepaklausības dēļ par liecības nedošanu pēc vajadzības viņus izliks, ja ne tagad rudeni, tad droši vien nākamu pavasari. Tur nu mums vi­siem trim jālūko dabūt šo vietu priekš sevis. Istabu tur diezgan, un dažas vēl viegli var pielaist klāt. Vieta jauka un dzīve patīkama ezera malā. Jādomā droši, ka mūsu uzticīgie kalpojumi valdības acīs neievēroti nepaliks un šo vietiņu mums labprāt novēlēs. Lai nu gan tagad tiek dau­dzināts, ka viss piederēšot visiem jeb tautai, bet valdības vīriem paliks labākās vietas pašiem vien, kā jau tagad to var novērot, tālab mums, kas piederam arī pie tās pašas kārtas, neliegs jel vienas vietiņas par visiem.

Ķimuram, to dzirdot, viņa patuklais ģīmis savilkās grumbains, un viņš tā kā pa pusei ar īgnumu atbildēja atraidīgft balsī:

— Kāda nu trim vienā nieka vietiņā dzīve kā kazarmā? Gaidāt uz muižu zemju dalīšanu, jo ar laiku jau valsts kalpotājiem varbūt pa gabalam dos. Bet uz Steņģu vietu nevirzāties, uz to jau es esmu pieteicies priekš sevis. — Tad savam šķūtniekam uzsauca: — Griez šurp, un laižat visi uz Antu]iem!

— Tad šitādam vien jāiznāk tam bezgala slavētam kop­mantas labumam, ka ikkurš, kam iespējams, ķers labāko tik priekš sevis vēl vairāk nekā līdz šim! — Svikuļa šķūt­nieks, projām braucot, nomurmināja, jo bij sadzirdējis ap­sargu sarunas beigas.

3. Skumju pilnas nabaga Laķa krusttēvam bij viņa nāka­mās dienas

Skumju pilnas nabaga Laķa krusttēvam bij viņa nāka­mās dienas, palikušam bez iztikas un pat bez pajumta, bet pār visu vēl dziļum dzijās bēdas par sirdsmīļo meitu Maju, tāpat par klusībā mīlējamo «negantēnu» un «drais­kuli» Katrīnu. Kas ar viņām notiek? Kur viņas ir, un vai dabūs vairs vienu — otru jelkad redzēt? Gan Plīņos viņa citreizējā istaba bij atkal tukša, un laikam neviens gan neliegtu viņam tur no jauna iemitināties, jo Jetes rīkotās jaunatnes sapulces līdz ar viņas pašas nozušanu bij mitē­jušās, bet patvaļīgi viņš negribēja tur atpakaļ iet. Un ko lai tur darītu tukšā telpā, kur vēl pie sienām visādas ākstī­gas izrotājumu skrandas sakārstītas, kas viss viņam rieb- tin riebās? Nebij arī gultas, kur pārgulēt. Tāpēc viņš ne­zināja nekur citur labāk piemesties kā Ezermuižiņā pie Steņģiem, ierazdamies tur arvienu gan tik vakaros un pār­gulēdams .klēts augšā sienā. Bet miegs, mīļais maigais miegs, kas arvienu pie viņa turējās kā labs draugs, tagad bij atrāvies un viņu bezmaz pavisam atstājis vienu pašu savās bēdās, jo nāca daža nakts, kas bij jāpavada gandrīz pavisam nomodā, skumstot un domājot par savu aizbildnī­bas un audžu meitu nezināmo likteni. Prātā nāca arī draugs Linums, par kura likteni arī bēdājās. Pa dienām viņš lūkoja gan, kā prātu mierinādams, šur tur pie dažiem draudzīgiem saimniekiem kaut ko darīt, bet saprotams, kā nejutās žirgts. Pat stipri iemīlētā iepīpošana nedeva tik daudz uzjautrinājuma kā agrāk. Un tomēr viņš centās tu­rēties un palikt savā vīrišķības sajūtā, nojauzdams, ka stāv priekšā varbūt vēl lieli apziņas pienākumi, kas pil­dāmi un vedami kārtībā pirms dzīves vakara dusas. Viņam tā likās, it kā kāds runātu viņa gara ausīs, ka šis tas jau ir bijis, bet ka daudz vairāk vēl nāks un ka vajadzēs jo­projām spēka tam visam izcīnīties cauri.

Vel nebij gan atnākusi tā diena, kad nolikts iet pie jaunā, -palīdzīgā drauga Graustiņa, bet prāts nebij miERĪgs, tāpēc viņš domāja, ka labāk jāiet vien turp — var būt, ka jau dabūs kaut ko labu dzirdēt par nepieciešamā «palaidnēna» atrašanu, un kas zin vai neizdodas kuģim jau agrāk tikt galā ar iekravas ieņemšanu, un ko tad viņš lai iesāktu, jo viņa dēļ vien tas milzenīgais jūru ceļotājs nekavētos.

Ceļa naudai viņš iedabūjis bij gan cik necik pēdējā darba vietā no savas agrāk nokalpotās aldziņas Bet bēda Jau palika liela, no kā dzīvot pilsētā, ja tur, kā var domā­jams būt, nāksies uzturēties dažas dienas, jo glabāšanā uz­ticētai un saņemtai Linuma naudai Laķis negribēja aiztikt citādi kā pat ja tik pēdējā bada nelaimē. Maizi dabūt paš­reiz bij vieglāk uz laukiem nekā pilsētā, tālab viņš iegā­dāja jel pāra dienām sev maizes doniņu līdza, lai arī bez nekādas pavalgas; tad nodomātās dienas agrā rītā stai­gāja atkal uz piestātni.

Vakaram nākot, pilsētā nokļuvis, Laķis pārgulēja kādā mājvietā un uz kuģi gāja tik rītā, iesākoties darba stun dām. Saņemts viņš tika tur ar laipnību kā pirmreiz un da­būja dzirdēt, ka kuģim jāpaliek vēl dienas trīs ostā līdz iekravas pabeigšanai, bet par meitenes sataujāšanu vēl zi­nāms netika nekas cits kā vien tik daudz, ka varbūt viss nākšot labā galā. Laķis palika iepriecināts par to pašu īso cerības ziņu, pateicās draudzīgam labvēlim Grausti- ņam un neturēja par pieklājību tuvāk viņu izprašņāt tādā ttk noslēpumainā lietā. Vienīgi tik to viņš vēl lūdza sacīt, kad viņam nākt apvaicāties pēc tuvākām ziņām un varbūt kaut ko dzirdēt, kas viņam arī varētu būt darāms un vēro­jams. Graustiņš, brītiņu padomājis, vaicāja Laķim, kur viņš piemetoties, vai esot zināma mājotne. Laķis minēja to mājvietu, kur pagājušu nakti gulējis, bet neslēpa ari rocības trūkuma maksāšanas ziņā. Tad Graustiņš uzaici­nāja viņu palikt un mitināties kuģī, kur daža jūrnieku guļu vieta esot brīva, un tepat iztikšot ari ar pārtiku. Nekāds cits uzaicinājums Laķim tobrīd nevarēja būt vēlējamāks par šo, tāpēc viņš sirsnīgi pateicās par to lielo laipnību un lūdza vēl klāt tik to, ja iespējams, dot viņam kādu darbu arī, kas tāpat labprāt tika apsolīts. Graustiņš iestūma divās, papirosu čaulītēs tabaku — sev un Laķim, piebilzdams, ka iztikšot vienkop arī ar šo proviantu, kā jau vispāri ar visu kuģa uzturu.

Laķim, dzirdot visu šo laimes pilno laipnību, likās, It kā kad viņam būtu novēlusies smaga nasta no pleciem. Viņš izlaida tūliņ pāra kuplu dūmu, kas bij pie viņa apmierinā­tas sajūtas zīme, un dūmu ziņā bez tam viņš jau no vakar­dienas bij cietis pilnīgu trūcību. Graustiņš paaicināja iekravas uzraugu un lika ierādīt Laķim arī darbu līdz ar citiem strādniekiem. Laķis samanījās kā atjaunots, sajuta spirgtumu, žurmi un bezrūpību. Lai nu gan galvenā lieta par Katrēna atrašanu vēl palika tumša, bet vai nu tik pa­tiesīgs, labsirdīgs un gādīgs vīrs, par kādu viņš jau pazina Graustiņu, nevēros un nezinās, kas jāpanāk pirms došanās atpakaļ jūrā?

Lai gan Laķim šī bij pirmā reize viņa mūžā piedalīties pie kuģa iekravas darbiem, tad tomēr viņš uz pēdēm spēja tos saprast un mācēt, kā arī pie kuģa ļaudīm celties drīz draudzīgās attiecībās. Tādā ziņā pirmā diena viņam pa­gāja sevišķi īslaicīgi, iepazīstoties ar kuģa telpām un viņu īpašībām. Daudz viņam šodien nenāca prātā arī sava iera­šanās virslieta par meitenes meklēšanu — paļāvībā uz Graustiņa solījuma svaru un drošību. Ar apmierinātu prātu viņš nākamu nakti gulēja puslīdz maigi šaurajā kuģa telpā.

Otrā diena pagāja tāpat darbu steigā, bet gan jau ar­vienu atkārtojoties Laķa prātā zināmam jautājumam: kas ar Katrēnu? Vai tiek arī taī ziņā kaut kas darīts? Bet no­manīt nevarēja it nekā, ka jel kaut viens vienīgs uz to do­mātu vai rūpes turētu. Visiem visi prāti rādījās stāvot tik pie drīzas iekravas darbu nobeigšanas. Graustiņam, kā bij redzams, maz atlika laika uz kuģa būt. Viņš bij saistīts pie savu papīru nokārtošanas ostas valdē, konsulātos un citās iestādēs; un, kad ieradās mājā uz kuģa, tad acīmredzot bij visai nevaļīgs un steidzīgs. Viņš mīļi sasveicinājās gan ar Laķi, kad gadījās satikties, — pavaicāja pat, kā esot ar mieru kuģenieku dzīvē, vai nācis miegs neaprastā vietā un vai iztika pa prātam, bet tad arī steidzās drīz vien garām, tā ka Laķim nevarēja ne prātā nākt par apvaicāšanos Katrēna lietā.

Trešā dienā Laķa nemiers kļuva pavisam liels ar sevī valdāmiem zināmās bēdu lietas jautājumiem, kad joprojām nebij neviena, kam tos celt priekšā. Vienīgais, ar kuru viņš šaī attiecībā varētu runāt, būtu bijis tas pats laipnais un labprātīgais Graustiņš, bet tas šodien rādījās uz kuģa pa­visam reti un tad atkal jo steidzīgi, jo nevaļīgi projām, un Laķim metās prāts ik brīdi skumīgāks. Iekravas darbi pabeidzās pēc pusdienas, un kuģa ļaudis steidzās kuģī visu apkopi, sakārtot un pašu kuģi mazgāt, kur Laķis priekš se­vis cita darba maz vairs atrada, kā ja tik pa daļai ūdens piegādāšanu kuģa mazgātājiem, bet to pašu tad darīja arī ar visu iespēju. No vakariņām viņš maz ko baudīja un ap­gūlās pavisam smagi nospiestā sajūtībā.

Ceturtā jeb pēdējā rītā kuģim atlikās vairs tik savīkšties uz došanos ceļā. Pie kuģa ļaužu brokastīm Laķis pieklājī­bas dēļ gan piesēdās, bet nekā neēda. Pēc tam viņš stai­gāja pa kuģa virsu kā apmulsis, domādams pat vai slepen pazust, sajuzdamies pavisam jau kā lieks; bet viņa prātu laī ziņā pārvarēja taču vēlēšanās jel beidzot vēl Graustiņu redzēt, lai viņš vismaz pats dabūtu atjēgties, ko solījis,-bet nepildījis.

Pašā šaī vislielākā Laķa skumju brīdī uznāca kuģa virsū cienīga izskata sieviete — kuģa saimniece —, vezdama pie rokas glīti apģērbtu meiteni — pelēks pilnīga lieluma mē­telītis mugurā, puszābaciņi kājās un silts, vilnains lakats ap galvu. Meitene, Laķi ieraudzījusi, skaņi iekliedzās:

— Vei, veil Vecais krusttēvs, vecais krusttēvs! — un skrēja pie viņa — čir, čir, čir, čir — jauniem, pirmreiz mūžā dabūtiem zābakiem.

Laķis, kā no grūta sapņa atmodies, satvēra viņu savās rokās, savukārt izsaukdamies:

— Manu mīļo bērnu! Cik daudz es tevis dēļ izcietis!

— Nebaries, mīļais, vecais krusttēv! Jete mani piemā­nīja, sacīdama, ka tu vēlot iet viņai līdza.

— Nebāršos, nebāršos, nabaga bērns! Es laimīgs arī pēc izciestām bēdām, kad tik atdabūju tevi dzīvu un ve­selu.

Pa to starpu bij lēnām pienākusi ari saimniece, un Laķis griezās pa daļai pie Katrēna, pa daļai pie viņas šiem vār­diem:

— Bet no kurienes tev nu šis bagātais apģērbs, vai lai­kam še no saimnieces kundzes?

— Saimnieces kundze mani saģērba.

— Es ģērbu gan, bet viss ir nācis no kapteiņa kunga, — saimniece atbildēja. — Man bij uzdots tikai izgādāšanas pienākums. Es, gādādama pēc kapteiņa kunga prāta, rau­dzījos uz to, kas derīgs laucinieku dzīvē un īpaši kā šai, ejot lauku skolās. Zābaciņi ir stipri un diezgan lieli arī priekš divējām zeķēm, mētelītis ar kokvilnu un pilnīgā lie­lumā, lai var valkājams būt uz priekšu arī, ja vēl pa vienu ziemu, kā domājams, nenovalkājas, un lakats biezs, ko ausis glābt ziemu no aukstuma. Apakšējā kārta arī būs izturīga un silta tuvējai ziemai. Lejā ir vēl somiņa ar pāra krekliem, otru pāru zeķu un biezi cimdi. Tur ir arī kap­teiņa kunga ieliktā nauda priekš skolas grāmatām.

— Cienījamā kundze, saimniece — Laķis, sirdī kustināts, uzsāka. — Man nav tādu vārdu, kādu vajadzētu, kad jāpa­teicas par tik lielām labdarībām kapteiņa kungam un jums. Bet sacīšu pilnā sirsnībā tos pašus, kurus man nācies dzīvē diezgan bieži atkārtot, —- paidies simtām kārtām par jūsu mījo laipnību un gādību!

— Cik nu tur manu nopelnu! Jo, kas ir, tas ir, kā jau sacīju, no kapteiņa kunga. Bet, Laķa krusttēv, kapteiņa kungs vēlas no jums atvadīties. Viņš ir pašlaik lejā savā kajītē. Ejat turp, es ar krustmeitu Katriņu palikšu tikmēr vēl še. Līdz aizbraukšanai man visai steidzamu darbu vairs nav.

Laķis devās tūliņ pa trepēm lejup un pieklauvēja pie kapteiņa kajītes durvīm. Graustiņš pats steidzās viņam no iekšas atvērt un pēc sarocīšanās ar jautru laipnību aicināt iekšā kā draudzības nozīmē. Iekam vēl Laķis paguva kaut ko sacīt pateicības ziņā, kad jau viņš pats aizbildinājās šādi:-

— Atvainojat, ka tik šķiršanās brīdī varēju atdot jums jūsu zudušo krustmeitu, kā jūs viņu laikam saucat. Es ne­gribēju jums viņas rādīt tai ākstīgā apģērbā, kādā viņas nolaupītāji un slēpēji bij pasteigušies jau šo nabaga bērnu ietērpt. Tālab liku saimniecei sagādāt godīgas un vien­kāršas, laucinieku dzīves vajadzībām piemērotas drēbes, lai jums viņš nebūtu jāved mājā kā kāds siltzemju put­nēns, izrotāts visādām spilgtām krāsām, apakš kurām vē­sākā laikā taču tūliņ jāsalst, un vēja laikā tāds apģērbs, ja to palaistu augšup, aizlidotu pa gaisu kā tās gāzēm pildītās sarkanās un zilās bērnu rotaļu bumbas.

— Ja es nebūtu tik visai vecs un jūs tik jauni, tad es mutētu jums ne vien rokas, bet arī kājas, — Laķis atsau­cās ar dziļām pateicības jūtām. — Meitens ne vien spirgts un vesels atdabūts, bet apģērbts vēl pilnā kuplumā un arī apdāvināts. Bet ko par to visu, visu lai es dodu pretī? Man cita labāka nekā nav kā dilum nodilušais nabaga dālders — paldies, un vienīgi to pašu jums spēju dot; bet dodu to tad arī gan no visas sirds, pieminēdams, ka tik laimīgu brīžu man daudz nav bijis manā garā mūžā kā nupat šis, kur man negaidot pietecēja klāt pat gandrīz ap­raudātais, bet atrastais un arī apģērba ziņā devīgi apgā- diitiils bērns, kur es labu brīdi nevarēju ticēt, vai esmu pat irsi nomodā vai tik laimīgā sapnī vien.

— Nu labi, labil Es esmu pilnam mierā ar to pašu no­deldēto dālderi, jo tas ir no skaidra, neviltota sudraba, — Graustiņš smiedamies atbildēja. — Bet nu nākat piesēstaties uz brītiņu, lai es vēl pastāstu, kā viss tas noticis ar meitenes atdabūšanu. Kā jau zināt, Jetes jaunkundze še vairs nav. Viņa bij tūliņ nozudusi, aizlaizdamās laikam uz ārzemēm, kas zin kādu slēpjamu vajadzību pēc. Bet ticams, ka kādu summu naudas viņa uz atvestās meitenes rēķina būs dabūjusi, jo citādi, kā saprotams, viņa nekur aizbraukt nevarētu. Nu ilgi jau vis nepaliks, gan parādī­sies drīz atkal kaut kur ūdens virsū.

Lai nu Jete, kur Jete, bet tūfiņ bij jāsteidzas izpētīt, kur meitene un kas ar viņu. Bet to izzināt, kā ikkatram sapro- ams, nevar nākties viegli. Kur un kā lai sāk meklēt? Gan au domas bij uz to pašu Rubensona namu, bet kā lai tiek ur iekšā un ar kādiem pierādījumiem? Par bērna noslēp­šanas vai izbēdzināšanas iespējamību atklātas meklēšanas priekšā jau katrā ziņā būtu bijis gādāts. Gāja gan tur mani pārzināmie un uzticamie kuģa puiši iepirkties viņu veikalā, bet bez īstena panākuma taī zināmā lietā. Tik to pašu arī viņi nomanījuši, ko jūs, ka jutin sajūtami bijuši aizdomīgi pētošie tirgotavas personāla skatieni, no kuriem noprotams, ka viņu namā atrodas vienmēr kaut kas slēp­jams. Pēc tam meklētāji, kuriem šis meklēšanas noslēpums bij uzticēts, sāka domāt par iekļūšanu Rubensona dzīvoklī un dabūt sarunāties vismaz ar kādu no kalpotāju sievie­tēm, no kurām varbūt aplinku kaut ko izmanītu. Viens no viņiem, citreizējais slepenpolicists, bij atvedis no ārzemēm dažas ļoti spīdulīgas greznuma lietiņas. Tas nu nodomāja pārģērbties un samaskoties par dārgakmeņu pārdevēju — persieti. Viņam tas nenācās grūti, jo no tiem agrākiem laikiem bij atlikušies un tāpat pilsētā glabājami dažādi lietderīgi apģērbi un rīki. Ar virtuvnieci viņš bij gan da­būjis sarunāties un lūdzis, lai pieteicot augsti cienījamai mājas kundzei lepnas rotu lietas, vestas taisni no Persijas, uz ko ticis atbildēts, ka kundze pati taisoties drīz braukt uz ārzemēm, tāpēc še no tādām mantām nekā nepirkšot. Tūļīgi un nesteidzīgi ārā iet vīkšoties, viņam taču bij izde­vies pa kādas drusku atvērtas durvs spraugu ieraudzīt melnīgsnēju pusmūža sievieti ziņkārīgi raugāmies, lai da­būtu vismaz jel paraudzīties, kāds izskatās tas bagātais dimantu nēsātājs — persietis. Man pašlaik trūka kādām dienām iekravas, tālab arī vairākiem, kas taī ziņā spējīgi, labprātīgi un uzticami starp maniem kuģa ļaudīm, iznāca brīvs laiks uzlūkot aizejošu dzelzceļu vilcienu publiku tikpat galvenā pilsētas piestātnē, kā priekšpilsētu piestātnēs, un patiesi — pēc pāra dienu pavērošanas bij vienam no viņiem izdevies kādā nomaļu stacijā īsi pirms nakts vil­ciena aiziešanas pamanīt ierodamies uz aizbraukšanu zi­nāma izskata sievieti ar savādi apģērbtu meiteni. Uzlūko­tājs sācis tūliņ tuvoties apvaicāšanās nolūkā, bet sieviete drīz burzā nozudusi, atstādama liktenim meiteni, kura no atbildēm tūliņ bijusi pazīstama par nobēdzināto un mek­lējamo.

Pašlaik atskanēja augšā pirmais aizbraukšanas zvans, un Graustiņš, sarunu pabeigdams, piebilda tik vēl šo:

— Beigas no visa šā stāsta jums jau noprotamas un zināmas. Bet nu, vecais draugs, man jāsteidzas apskatī­ties, vai viss uz kuģa vajadzīgā aizbraukšanas kārtībā, un vispēdīgi atvadīsimies un šķirsimies kuģa virsū. Nu še jums triju dienu alga jel ceļa naudas ziņā un pāra pīpītēm tabakas, jo še uz kuģa uguns drošības labad pīpošana maz ļaujama un jūs taī ziņā esat izcietuši daudz bada. — To teicis, viņš paņēma no galda papīra vīkstoliņu ar naudu un otru daudz lielāku ar tabaku, ko pasniedza vienkop Laķim. Un, kamēr šis vēl taisījās uz piemērotu pateicību, tikmēr augstsirdīgais labdaris bij jau no kajītes ārā un nozudis.

Augšup kāpdams, Laķis sajuta sev gar vaigiem strāvo­jam slapjumu, tālab viņš apstājās uz trepju pakāpņiem no­slaucīties, lai augšā nebūtu jārādās jūtelības pārņemtam, kas nesaskanētu ar veca kareivja stiprumu.

Kuģa virsū pa to starpu bij sapulcējies vai viss no tā brīža kalpojumiem brīvais kuģa personāls uz atvadībām no Katrēna un viņas vecā krusttēva. Vairāki bij pasnieguši Un citi sniedza vēl viņai dažādas dāvaniņas, kā spožas cibiņas ar saldumiem un citiem gardumiem, matu ķemmi ar spogulīti, galvas lakatiņu, priekšautiņu, adāmās un šuja­mās adatas spilgtās dozītēs, mazs rokdarbu groziņš ar šķē­rītēm un citiem darba rīciņiem un diegu spolītēm, rakstā­mas lietas un, vispēdīgi, skaists, bilžains kabatas lakatiņš, ko pasniedza kuģa saimniece. Rādījās, ka šaī īsā laikā mei­tene bij kļuvusi viskopīgi par kuģinieku mīluli, lai gan kapteins joku labad bij vēlējis agrāk viņas Laķim nerādīt un pat nelikties ne zinot, ka viņa pavisam atrodas uz kuģa. Visas šās tik skaistās dāvanas stāvēja sarindotas uz kāda sola, un, Laķim uznākot atpakaļ kuģa virsū, Katrēns iesaucas:

— Vei, vei, vecais krusttēv, kas man mantu!

— Tas laikam «gudri gan», bet vai mācēji ari pateik­ties?

— Mācēju gan.

Otram zvanam atskanot, ari kapteins uznāca kuģa virsū, nesdams līdza zināmo skolnieču somiņu, ko uzkāra Katrēnam pret krūtīm, un smiedamies dabūja par to rokai mu­tes. Saimniece uznesa lielāku iegādātu groziņu, kur jau iekšā bij drānu rullis, laikam arī no kapteiņa, ar uzrakstu! «Priekš Majas». Saī groziņā saimniece sakravāja glīti vi­sas dāvanas un pasniedza vecam krusttēvam nest.

Nu iesākās jautra atvadīšanās. Sevišķi sirsnīga viņa bij Laķim ar kapteini. Laķis, dziļi kustināts, aizbildinājās, ka nespējot vis tā pateikties, kā būtot vajadzējis, jo trūkstot nozīmīgāku vārdu, tāpēc sakot tik vēl to pašu vienkāršos tūkstošreiz paldies par visu, uz ko nāca atbilde, ka nevaja­got pat tā paša arī, jo zināma esot pat vēl veca radu sakne un ka cerēts tiekot kādreiz uz satikšanos Plīņu mājā, kad nākšot atpakaļ kārtīgi laiki un zemju dalīšana.

Abi laimīgie nokāpēji nu nogāja no kuģa pēdējie pa lai­pām, kuras norāva spēcīgi ostas strādnieki, atskanot tre­šam zvanam. Kapteins parādījās uz komandas tilta, un drīz ūdens sāka lieliski mutuļot kuģa pakaļgalā. Sakustē­jās iieijū'ru milzenis un virzījās uz ostas izeju. Lakatiņu plivināšana turpinājās tikpat no kuģa, kā no krastmalas, kur bij salasījies liels pulks pavadītāju. Kuģim aizgriežo­ties aiz pussalas un no redzes izzūdot, vecais krusttēvs sa­cīja Katrēnam:

— Redzi, tur aizbrauc tavi miesas un dvēseles glābēji. To piemini ar pateicību visu mūžu!

— Nuka!

4. Pa labu laiku nāca arī Linuma tiesāšana.

Pa labu laiku nāca arī Linuma tiesāšana. Kavējusies viņa bija īpaši laikam tāpēc, lai sadabūtu pienācīgi stip­rus iemeslus, ko rādīt atklātībai arī uz viņa izņemšanu no «apgrozības», zinot to, ka Linums bij pazīstams ari par ievērojamāku nekā daudzi citi nogalinātie. Bet viegli sada­būjami nebij vis liecinieki arī pret viņu, jo taisni kā valdī­bas pretinieks viņš arī īsti nebij parādījies; tomēr vaļā laist nevarēja un tiesāt vajadzēja, rādot jel civilizētas val­dības izskatu uz ārpusi. Lai gan Linums pats labprātīgi bij stādījies šās soda tiesas priekšā, tad pavisam nemeklē­dams izvairīties no tās, bet vests no cietuma uz turieni viņš tika vēl vai ar stiprāku apsardzību nekā daži citi, lai apkārtne redzētu, ka mazs noziedznieks viņš vis nav.

Šoreiz turpat altārī ap tiesas galdu sēdēja vairāki dalīb­nieki, laikam rādīdamies kā tiesnešu nozīmē, bet īstenībā gan tik aiz ziņkārības attiecībā uz Linuma tiesāšanu, un nomaļus gar sienām vēl daži citi. Starp šiem pēdējiem Li­nums ieraudzīja arī Vernuli un Ņurci. Vernulis sēdēja, kā nogrimis nopietnās domās, acu nepaceldams, bet Nurcis rādījās sajūtot sevī lepnumu pret ievesto cietumnieku, it kā sacīt gribēdams: «Nedomā vis, ka brīvību — Jetes izčibē­jums var nozīmēt jau vispār! manu neveiksmi un netik­šanu pie ievērībasl» Pie galda citi viņam nebij pazīstami kā vienīgi tas pats jauneklis, ko bij redzējis vasaras svēt­kos pie baznīcas savā draudzē kā vienu no toreizējiem trim ļaužu pulka karoga nesējiem, kuram še, kā zināms, bij tie­sas priekšnieka loma un viņa uzvārds Siders,

Pēc ierastiem formāliem izvaicājumiem par vārdu un uz­vārdu, par dzīves vietu un nodarbību, ko pildīja, kā rādī­jās, ārējā izskata labad, lai nešaubītos un nesacītu, ka tiesai trūkst tiesas īpašību, nāca no priekšnieka apsūdzības vārdsi

— Jūs esat tiesājams kā valdības pretinieks. .

— Lūdzu sacīt un rādīt, kur es būtu valdībai preto­jies? — bij atbilde.

— Vispāri ir zināms, ka jūs valdības neatzīstat par labu un teicamu.

— Jūsu apvainošanas vārdos ietilpst trīs izšķirami jē­dzieni, kurus, kā redzams, jūs gribat savienot par vienu pašu, — Linums, drusku padomājis, sāka skaidrot. — Tur jāizšķir, pirmkārt, pretošanās jēdziens valdības varai, otr­kārt, nebūšana mierā ar valdošām personām un, treškārt, idejiskā nepiekrišana kaut kurai valdīšanas iekārtai jeb formai. Valdības spēkam un varai neesmu nekur pretojies, bet mierīgi visur paklausījis, esmu ikkatram arī sacījis da­rīt tāpat un pats vēl atnācis še pie soda tiesas labprātīgi, bez vešanas, kad dzirdēju, ka tieku aicināts. Otrā lietā — pret valdošām personām neesmu nekur un nekam ne vārda sacījis, nedz arī varējis sacīt, jo nevienam nav atklātībā zināms, kas tagad valda, bet visiem sajūtams tikai varas smagums, un treškārt —- esmu izsacījis, ka idejiski nepie­kritu kopdarbu un kopmantas iekārtojuma domām; bet tas notika Kailā viclējības sapulcē jau tolaik, kad kopmantas un kopdarba iekārta še vēl nebij pasludināta. Pēc tam ne­esmu runājis nekur ari par šo lietu. Tāda mana atbilde pret jūsu izsacīto apvainojumu.

— Bet kādēļ jūs nepiekrītat kopdarba un kopmantas iekārtojumam? — priekšnieks jautāja.

— Tur atbilde jāsadala atkal vismaz divās daļās, — Li­nums padomādams sāka mierīgi un nesteidzīgi atbildēt. — Vispirms jāskatās uz kopdarbu un kopmantas jēdzienu vispāri un tad arī vēl uz to, kādi tie centieni un līdzekļi šā jēdziena un nolūka sasniegšanas ziņā. Kopdarba un kop­mantas jēdziens nav jauns, bet drīzāk gan ļoti vecs; tik vien nekad nav varēts viņu pilnīgi sasniegt un par palie­kamu uzturēt, ko arī nekad nevarēs, jo tādas domas ir pa­visam pretējas cilvēka ieradītai dabai brīvības, patstāvības un savlabuma tieksmes ziņā. So īpašību cilvēkam neatņems un negrozīs nekādi ieskaidrojumi, nekādi pārliecinājumi par kopdarba un kopmantas labumiem, tālab tie, kas šā­dām murgu domām tic, ir lielākie muļķi un, kas, paši tām neticēdami, viņas tomēr sludina, ir lielākie viltnieki, gribē­dami ar valdošās varas sagrābšanu dabūt zem savām kā­jām visas iedzīvotāju kārtas sev par labu un tādā ziņā pa­celties par viskopīgu darba spēku izmantotājiem sav­labuma dēļ. Tik daudz lai ir sacīts par pirmo jautājumu, kādēļ es idejiski nepiekrītu kopdarba un kopmantas tiek­smei, neturēdamies pie muļķības prāta, nedz gribēdams būt par ļaužu krāpnieku. Par otro jautājumu — kā tiek cen­sties sasniegt šo nepanākamo murdzības uguntiņu — jā­saka sekošais.

Valdību pārgrozības nav retas parādības tautu dzīvē, bet viņu mūža dienas ilguma ziņā nevienādas. Visilgāk pastāv tādas, kas tiek dibinātas ar visu iedzīvotāju kārtu piedalīšanos uz visu kārtu labklājības pamatiem, dodot vi­siem vienlīdzīgas tiesības pelnīties un, kas godīgi pelnīts, to ikkatram pašam paturēt. Bet visīsāks mūžs tādām, kur valdītāja grib būt tik kaut kura viena kārta vien kā varmā­cīga citu kārtu un citu domu nospiedēja savlabuma pēc, kāda it īpaši ir runā esošā tieksme pēc kopdarba un kop­mantas iekārtas, kur netiek gribēts cilvēkam nekā vairāk atstāt kā vien labi ja zirga likteni, suņa tiesības! bet rīko­tāju pulciņa rokās vien jāsaplūst visai verdziski kalpinātās tautas peļņai. Verdzības jūga nesējus lūko tad mierināt, laižot tiem acīs vēlēšanas tiesību putekļus, kur tomēr bei­dzot velēšanu tiesība nespēj nekā grozīt viņiem par labu, vai arī viņas pavisam tad vairs nav, kad vara pilnīgi sa­grābta; un vara vien tad paliek neaprobežota darītāja taisnā vai aplinkā ceļā.

Un saprotams, ka gaišāka prāta cilvēki nav apmuļķojami māņu meliem. Tos tad rauga iznīcināt asiņainiem, liekulī­gas netaisnības pilniem briesmu līdzekļiem. Dažreiz gan var izdoties kādai briesmu valdībai uz laiku pastāvēt un visu labklājību izpostīt, bet tad izlieto asiņu viļņi sāk sis­ties atplūdā atpakaļ uz pašiem briesmoņiem, kur nedrīkst uzticēties vairs ne vien vairākkārtīgām aizsardzībām, bet arī pat mūru biezumam.

Pie tiesas galda un apkārt sacēlās tāds kā uztraukums un sačukstēšanās. Tad tiesas priekšnieks griezās pie Linuma ar jautājumu:

— Uz ko jūs zīmējat šos apvainojošos vārdus par asi­ņainiem liekulīgas netaisnības briesmu līdzekļiem? Laikam gan uz valdību?

— Cits valdības spēks man nav zināms kā tik šī un ci­tas soda tiesas.

— Tad jūs to zīmējat uz soda tiesu?

— Papriekš uz vispārību un tad uz šo soda tiesu sevišķi.

— Kā jūs to pierādāt? — priekšnieks uzsauca.

— Jums pašiem tas labāk zināms bez nekādiem maniem pierādījumiem, — Linums sāka atbildēt, paturēdams mie­rīgu prātu. — Jums zināms, ka jūsu vīriešu dzimuma ben­dēm bij sirdis tik visai apšķebējušās, redzot nakšu nak­tīm plūstam nevainīgu cilvēku asinis, un ausis palikušas tik nepanesīgas, ka vairs nespēja klausīties viņu nāves vai­manās, tādēļ tie par bendēm vairs palikt nespēja, un jūs šaī ziņā atradāt vēl glābiņu briesmonīgu sieviešu pusē, kurām cilvēku dzīvības izdzēšana ir īsta prieka lieta un nenozīmē vairāk kā bērnam maza, iededzināta skaliņa no­pūšana, padarāma ar jautriem smiekliem.

Iestājās klusums. Tad Linums atkal turpināja:

— Esmu ieminējies arī par liekulīgas netaisnības pil niem briesmu līdzekļiem, ko lietojat pie neapvainojami skaidrsirdīgu cilvēku, jo tādus vien jūs gūstat nogalināša­nai par taisnības iemesliem, gribēdami rādīties pasaules priekšā, ka stāvat taisnīgas tiesas nozīmē, kas turas pie likumiem.

— Kas tie tādi par līdzekļiem un iemesliem? — priekš­nieks lēni uzprasīja.

— Vai varat saukt pat visā pasaulē kādas citas tiesas, kur atraida tos lieciniekus, kuri liecina apsūdzētiem par labu jeb uz viņa attaisnošanu, un kas inekiē pat pa laik­rakstiem lieciniekus uz apsūdzēto notiesāšanas pusi kā jūs?

Klusums. Linums turpināja:

— Tā, tā! Jūs nespējat sacīt. Un kas tad tādi tiesneši ir cits kā aiz taisnības iemesliem slapstošies slepkavas? Ap­gaismotu un cilvēcīgu valstu tiesas, kur valda taisnības prāts, skatās gan aizdomīgāki uz apvainojošām liecībām, et attaisnojošas liecības pielaiž un uzklausa labprāt, cik vien viņu ir. Jūs turpretī darāt otrādi, jo jūsu censība tie­cas nevis uz taisniem spriedumiem, bet tik uz apsūdzēto jeb notverto ļaužu nogalināšanu ar rādīšanu, ka esat godā­jamas tiesas.

— Bet vai jūs varat pavisam iedomāt, kas jums pēc šā­diem vārdiem sagaidāms? — tiesas priekšnieks vaicāja.

— Kādēļ lai es viens to nevarētu, ko zina ne vien visa mūsu tauta, bet arī citas — vēl daudz vairāk gaismotas tautas, ka jūs nespējat savam prātam citādi pārsvara dot kā tik ar domu pretinieku nogalināšanu, kas vispāri zi­nāms? Un vēl nevis ar vienkāršu nogalināšanu vien, bet arī ar visnecilvēcīgāko mocīšanu līdza, kurai nav spējams dot nemaz piemērojama nosaukuma. Jūs, paveidam, varat salikt manas abas plaukstas man pašam galvvidū vienu uz otras un izdzīt abām cauri galvā iekšā astoņas collas garu naglu, kā jūsu bendes kalpi ir darījuši, protams, ka gan ne bez rīkojuma. Joprojām jūs varat ar dzeloņdrātīm savilkt mani un manus locekļus kā kamoli' un tad tādā veidā mani, vēl dzīvu būdamu, ar rīkiem ievelt bedrē un apmest zemēm, kas arī ir darīts. Jūs variet manu miesu sa­gānīt uz vislopiskāko, jūs varēt varat vēl -daudz vairāk — darīsat arī tik ilgi, cik jūsu varai būs laiks. Vispāri jā­saka vēl tā: ja tos darbus, ko jūs šaī ziņā darāt, gribētu nosaukt kaut vai visbriesmīgākā zvēra vārdā, tad tāds zvērs uzskatītu to sev par negodu un ņemtu ļaunā. Tā tagad rīkojaties tie, kuri priekš tam bijāt vislielākie nāves soda pretinieki un pārsaucēji.

— Apsargi, vedat šo ļauno noziedznieku atpakaļ un sa­kāt cietuma sargam, lai viņu cietina stipri, — tiesas priekšnieks deva rīkojumu.

Bet Linums pirms aiziešanas pabeidza:

— Neesmu nedz ļauns, nedz noziedzīgs un eju apmieri­nāts atpakaļ uz mitro, nekurināmo un tumšo moku cieša­nas pagrabu. Apmierināts jūtos tāpēc, ka man bij izdevība sacīt šai tiesai reiz kailu taisnību acīs, kuras viņa līdi šim no neviena nebij dzirdējusi un domāja, ka viņas briesmonības un viltības stāv nezināmas. Ceru, ka nu man būs vairāk iekšēja spēka panest gaidāmās slepenās un atklā­tās mocības.

Pēc Linuma aizvešanas vis3 tiesas sastāvs un kluso līdzdalībnieku aprinda sakustējās apvainojuma sajūtas ne- mierībā par tik nedzirdētu Linuma pārgalvību. Noprast va­rēja no izteikumiem, ka ikkuram jau nāca domas prātā, kā viņam to atmaksāt. Tik Vernulis sēdēja joprojām kluss un tā kā sērīgi domīgs.

Tiesneši savstarpēji drusku aprunājās, un tad tiesas priekšnieks aizrādīja, ka jādzird esot liecinieku izteikumi par to, kas dzirdēts no Linuma agrāk, uz ko daži dalīb­nieki jautāja, vai tad pārpārim neesot diezgan, kas dzir­dēts nupat. Citi tam teica pretī — kad jo vairāk apvaino­jumu, tad jo drošāka notiesāšana aizbildināma. šām domām pievienojās arī tiesas sastāvs.

Priekšnieks paskaidroja, ka grūtības esot lielas sadabūt ārpusējus lieciniekus, kuru liecības tiektos uz apsūdzēto notiesāšanas pusi, kā tas esot arī šaī gadījumā par Linumu, līdzīgi daudziem citiem, kur jāiztiek ar pāra lieci­niekiem no pašu vidus. Tādā ziņā šoreiz esot aicināti divi: Vernulis un Nurcis. Tad, griezdamies pret Vernuli, uzaici­nāja viņu:

— Vernul, liecini, ko zini par Linuma izteicieniem pret valdību tikpat taī sapulcē, kura tev tur vietējībā bij va­dāma, kā arī vispāri.

Vernulis pacēlās, piegāja tuvāk pie tiesas galda un sāka liecināt:

— Ar Linumu bijām ganu biedri, skolas biedri un arī jaunības drauģi, bet vēlāk mūsu domas izšķīrās iekšēju politisku lietu un strāvu jautājumos, par kuriem esam vai­rāk reizēm strīdējušies, bet bez vienošanās panākuma. Es piegriezos kopdarba un kopmantas strāvai un bezmantiešu valdības varai, bet viņš viskopīgai demokrātiskai republi­kai, aizrādīdams uz kopdarba un kopmantas iekārtas ne­iespējamību, atsaukdamies uz pierādījumiem, kur tāda ierī­cība vairākkārt mēģināta, bet vienmēr veltīgi. Taī zināmā vietējības sapulcē viņš runāja tāpat tik vispāri, ka vien- kopīga darba un vienkopīgas mantas iekārta nedz pilnīgi ievedama, nedz uzturama, nepretodamies nekā valdībai un viņas rīcībai, valdības pat nemaz nepieminēdams.

To izliecinājis, Vernulis atkal apsēdās, un dažas balsis atskanēja sekoši:

— Tad tomēr pretinieks jau viņš ir tā kā tā, jo, kas nav ar mums, tie ir pret mums, un nost ar tiem!

Nurcis izliecināja, ka tur vietējā pavēlniecībā Linums iz­teicies par pavēlniecību necienīgi, kad ticis gribēts aizvest viņa grāmatu skapis ar visām grāmatām uz baznīcu priekš tautas, uz ko Linums sacījis, ka viņa grāmatu nesapratīšot nedz turienes tauta, nedz pati pavēlniecība. Un, kad ticis atgādināts, ka neklājoties pavēlniecību saukt par nespē­jīgu, tad aizrādījis pat vēl uz to, ka viņa nespējusi dabūt jel pāra lieciniekus, kas būtu liecinājuši par turienes mā­cītāju pēc vajadzības jeb uz «izņemšanu no apgrozības».

Nu cēlās tūliņ jautājums, ko darīt ar Linumu pēc tādas tik nedzirdētas viņa nebēdības visās izteiksmēs pret tiesu, ja arī abas dzirdētās liecības daudz nekristu svarā.

Tur bez tālāka prātojuma pacēlās gandrīz visas balsis uz «ņemšanu laukā no apgrozības». Tik vien Vernulis ieteica nesteigties ar nāves soda spriešanu, jo Linums ne­esot vis nedz spiegs, nedz nodevējs. Viņš runājot tik to, ka kopdarba un kopmantas iekārta neiespējama un neva­rot pastāvēt, kur bez tam vienlīdzības domas arī dzīvē ne­esot izvedamas. Viņš runājot tik to, ko domājot par vispā­rību, bet neviena nenīdēšot un nesūdzēšot.

Pa daļai, bet bez cietas noteiktības viņam piebalsoja arī kāds cits no dalībniekiem un puslīdz Nurcis arī, bet balsu pārsvars palika otrā pusē spēcīgs.

Vēl Vernulis pieminēja ir to, ka Linums neesot bez tais­nības taī ziņā arī, ka liela nežēlība jau gan notiekot pie apcietinātiem pagrabos un pie notiesājamiem.

Bet tur sacēlās stipra pretestība, ka pret mantiešiem un tiem, kas viņu garā kā še Linums, neviena rīcība nevarot būt atzīstama par nežēlīgu, un ar to pašu tad Linums bij atzīts par «izņemamu no apgrozības».

Vernulis, redzēdams sevi pārliecīgi pārspētu, uzcēlās un sacīja:

— Es esmu sūtīts šurp no augstākas vietas redzēt, kā še rīkojas soda tiesa, un taī ziņā man tiesība kaut ko iebilst, tālab vēlos, lai vismaz steidzīgā kārtā Linums netiktu no­tiesāts.

To sacījis, viņš ar rūpju pilnu seju izgāja no baznīcas, bet palikušie sprieda, ka viņam pilnīgi uzticēties vis vairs nevarot un Linuma notiesāšanas daudz nevilcināt.

5. Pēc Jetes nozušanas pavēlniecībā pietrūka galvenās

Pēc Jetes nozušanas pavēlniecībā pietrūka galvenās seKretērietes jeb kā vēlāk šo ierēdnieti sauca, darbvedes. Vilma, kura jau Jetes laikā. īsteni bij visu rakstu rakstītāja, Jetei tik parakstoties, tika tagad drīz vien viņas vietā, bet Vilmas pašas līdzšinējā vietā vajadzēja citas. Tur nu viņa saprata savā vietā iedabūt draudzeni Alvīnu, un tad patie­sībā visa pavēlniecības vadība sagāja viņu abu ziņā, jo Augura Antons, pēc Vilmas vai ģībdams, atdeva visu rī­cību viņas ziņā un varā, nespēdams tomēr viņu sev pietu­vināt vairāk kā tik līdz draudzības nozīmei; bet pavisam atrauties viņa arī neatrāvās un tādā ziņā turēja aplinku Antonu vienmēr cerības valgos.

Pavēlnieka palīgi bij aizaicināti un izdalīti par citām pavēlniecībām, bet šim pavēlniekam nāca tiesība īpašu va­jadzību gadījumos ņemt par palīgiem apsargus Ceru un Svikuli, kuri tika ieskatīti par jaunākiem apsargiem.

Pavēlniecības kalpone, kuru mēdza saukt arī par saim­nieci, būdama vecāka sieviete, sasirga un nespēja ilgāk kalpotāja būt, tālab tur arī vajadzēja citas. Visi trīs ap­sargi ņēma šaī lietā līdza stāvokli, uzstādamies stipri uz to, ka vecās vietā jāņem gadu ziņā jauna. Par šo lietu jau viņi bij savstarpēji pārsprieduši, jo tad, kā likts, iznākšot sava līgava kuram zem rokas, ejot uz izrīkojumiem vai za­ļumu svētkiem. Bēda tad būtu vēl tik par Antona attiecību uz Vilmu, kas visiem bij nomanāma un zināma. Bet viņi aprunādamies apmierinājās ar to, ka viņam taču paliekot Jete, jo aizbēgšanas dēļ jau vina pavisam pazudusi nebū­šot.

Saprotams, ka jaunās saimnieces izraudzības jautājums Vilmai ar Alvīnu nevarēja ne tikvien paiet garām, bet ar Antona un apsargu līdzziņu tas tika taisni viņām uzdots ar piekodinājumu, ka jāmeklē ne vien jauna, bet tāpat arī skaista un gudra kā pašas, par ko viņas abas garši pa­smējās, un Vilma apsolīja:

— Nu tad tur nav bēda, tik pagaidāt laika.

Vakarā abas jaunavas, vienatnē būdamas, pārsprieda un prātoja, ko ieteikt par nākamo saimnieci pavēlniecībā. Viņas saprata ļoti pareizi, ka pavēlniecībā liela nozīme, kāda gara bērns tur trešā sieviete: vai viņa draudzīga domu biedrene šām divām un uzticama mutes turētāja un vēl vai tāda, kādu vēlas apsargi — skaistu un gudru (par šiem pēdējiem vārdiem viņas abas joprojām smējās), vai turpretī politiski otrāda, no kuras ar bailēm jāsargās.

Domas viņām griezās drīz uz Ruķīšu Idu, kura par va­saru bijusi pie kāda saimnieka lauku darbos tāpat kā Lūru Maja, bet pašlaik tikšot brīva. Maju uzticības un neizpau­šanas ziņā, kā arī citādi visādi butot varēts ieteikt, bet viņa aiz vajāšanas briesmām neesot rādāma gaismā; un vai viņas maigā daba būšot viņai ļāvusi slepenā ziņā iz­veicīgi un apķērīgi, bez drebuļiem darboties pie politiski vajājamo cilvēku glābšanas no briesmām. Bet Ruķīšu Ida esot diezgan stingru raksturu un varot būt tāpat izmanīga, kā arī mēles valdītāja. Viņas mazturīgie vecāki arī būšot ar šo uzaicinājumu pilnā mierā un pat priecīgi. Bez tam Ida jau gan vismaz pāra reizes esot labi šaī ziņā pakalpojusi, padodama laikā vēsti tiklab Laķim, kā arī Linumam, lai uzmanās, ka briesmas tuvu.

Kad Vilma ar Alvīnu aizgāja vakarā pie īdas un paslu­dināja tai šo uzaicinājumu, tad tikpat pati Ida, kā viņas trūkumīgie vecāki bij par to iepriecināti un viskopīgi pa­teicās viņām, ka rādījušas tādu laipnību un labprātību. Māte priecājās, ka viņas meitiņa kopā ar tādām ievēroja­mām, labsirdīgām draudzenēm celšoties pati arī cik necik ievērībā; tik vien bažījās, vai mācēšot izdarīt, kā vaja­dzīgs. Tēvam bij pa prātam, ka nu meita arī ziemas laikā nepalikšot bez peļņas, un Ida pati cerēja no savām nāka­mām tālāk skolotām līdzbiedrenēm joprojām vairāk mācī­ties.

Pavēlnieks Antons bij ar izraudzību mierā, un Ida savu groziņu rokā, tēva pavadībā ieradās tūliņ otrā dienā pa vēlniecībā. Tēvs, meitu pavēlniekam pievezdams, novēlēja likt vērā cītīgu darbu un godīgu dzīvi.

— Man nepatīk ne šā laika kārtu naidi, ne tagadējie grēku darbi, ne svešādās mācības, — viņš sacīja un tad, pret meitu pagriezies, tai cietīgi piekodināja, pirkstu kra­tīdams: — Tad nu zini, meit, tā dzīvot, ka man ar māti nav jādzird par tevi nekāda neslava un pašai nekāds ne­gods kā šolaik dažai citai. Se jāliek tev vēl daudz vairāk šis tas vērā, nekā dzīvojot pie saimnieka.

Alvīna ņēma pietvīkušo īdu pie rokas un aizveda uz vi­ņas nākamo istabiņu, un tēvs, labi vecs vīrs, pastalām kā­jās un spieķīti rokā iztipināja pakaļ šai savas otrās laulī­bas meitai.

Visas trīs jaunavas, kuras bij tikušas savstarpēji pazīstamas jau no mācības laika pavasarī, tagad, še vien» viet būdamas, drīz sadraudzējās pavisam tuvu tādā ziņā, ka Vilmai ar Alvīnu draudzības nozīmē pienāca klāt Ida un tika no šām abām uzskatīta par trešo draudzeni. Pa dienas laiku viņām bij gan ikvienai darbi par sevi, bet vakaros mīlēja visas kopā būt un pavadīt jautri klusās stundas līdz miega laikam gan roku darbos, gan lasīšanā, kad Vilma ar Alvīnu negāja pa naktīm uz mājām.

Pamazītēm Vilma ar Alvīnu klusumā iepazīstināja īdu ar saviem slepeniem centieniem nevainīgo cilvēku glābšanas lietās no asinainās briesmu tiesas. Viņa sāka patiesīgi līdza just šiem līdzcietības darbiem, saprata slepenības un klusēšanas vajadzību un apņēmās būt no sirds par bied­reni un palīdzētāju šai ziņā abām draudzenēm, kad viņas uz kaut ko rīkos.

Taču īsta miera vis viņas nebaudīja arī šajos klusos va­karu brīžos, jo visi trīs apsargi, kā jau agrāk nodomājuši, centās iekļūt pie viņām par ciemiņiem, bet netika pieņemti, atbildot, ka vakarā visiem jātaisās uz dusu.

— Bet dienu jūsu nevar dabūt savrup ne tik, — viņi aizrādīja.

— Nu tad jāiztiek tāpat, — nāca smieklu pilna atbilde no iekšas, par ko apsargi uzskaitās.

TālSk runājot, viņi gan domāja, ka pavēlnieks Augura Antons no Vilmas atkāpsies un paliks cerībā uz Jetes at­nākšanu, bet tas tā nenotika vis, jo viņš lūkoja visādā ziņā Vilmu šķirt no citām, cenzdamies atrast kādu vajadzību, kur viņai ilgāk jāraksta, un gādādams ieteikt pat citu is­tabu vienai pašai. Bet Vilma prata vienmēr veicīgi izvairī­ties, gan sacīdama, ka vakaros, ilgi rakstot, žilbst acis, tālab pacelšoties rītos agrāk un — gulēšanas ziņā — ka vienai esot bail.

Apsargi sāka prātot, ka, tuvojoties visiem vienkop pie visām trim cerenēm reizē, nebūšot nekāda noteikta panā­kuma, bet vajagot izdalīt ikkatram savu, tad varēšot saru­nāties, cik un kā vajadzīgs.

— Man, kā vecākam, lai paliek Vilma, — Ķimurs pastei­dzās sacīt. — Jūs varat ņemt arī savu katrs.

— Un kura tad man? — Svikuls vaicāja.

— Manis labad ņem, kuru gribi, — Ķitnurs atteica.

— Nu tad es ņemšu Alvīnu, — Svikuls pasteidzās ari ķert, kamēr vēl ir izvēle.

— Jūs izņemat pēc patikas un laikam gribat man no­lemt to, kura atliek? — Cers izteica pretestību.

— Bet vai Ida nav tikpat skaista un cēia kā šās di­vas? — Ķimurs Ceru mierināja,

— Jā, skaista gan Ida ari, tas tiesa, bet kādēļ tad tu neņēmi vis viņu, kad viena alga, bet steidzies izķert sev Vilmu no rindas? — Cers pretojās ar netaisnības sajūtu it kā pie kaut kādas ar pilnu īpašuma tiesību dalāmas lie­tišķas mantas. — Nav vis Idai nedz brilles, nedz plat­males — tāpat vien lakatiņš ap galvu. Ida nemācēs vis rakstīt tik dedzīgu mīlestības vēstuļu kā šās abas; Idai ari nebūs vis svētdienās tādas vaļas kā šām divām. To jau tu gan labi saproti, tālab arī steidzies tvert sev pašu prāvāko no trim.

— Vai nu mums kuram viņas uz mūžu? — Ķimurs cen­tās joprojām Ceru samierināt. — Kur dzīvosi, tur atradīsi to mantu visur, priekšā. Kad mani iecels kādā pilsētā par apsardzības priekšnieku, tad izmeklēšos tādu ar resnām, plikām rokām pat virspus padusēm un pleciem — un mati vienās skrudzelēs. Visas šās trīs šejienietes, lai nu gan divas no viņām tālāk paskolotas, tomēr laucenieces vien Ir un paliek un īstām, cēlām pilsētniecēm netiek tuvumā.

— Nu, tādas pilsētnieces, par kādām tu runā, nedos tev nekādas laimes, — Svikuls pīpodams teica pretī. — Tās tik gaidīs no tevis un prasīs bezgala daudz naudas, bet dot nedos nekā, kamēr šādas pelnītājas uzturēs droši ikkatra jel vienu vīrieti. Skaties vien paraugam, kā daži studenti un citi zaļotāji zina izmeklēties pagaidām uzturētājas gan no grāmatvedēm, telegrāfistēm, skolotājām, kasierenēm, pat no šuvējām, un tad pašiem īstena kungu dzīve pa traktieriem. Vēlāk, kad sasnieguši citādus stāvokļus, tad daudzi pamet viņas kā daždien vairs nevajadzīgas un meklējas pēc tādām, ko uzskata par piemērotām viņiem pēc tālākām dzīves kārtām.

— Nūja, tad es labi redzu gan, kādi draug! jūs man esat un kādas jūsu vienlīdzības domāsi — Cers kā aizkus­tināts iesāka sacīt. — Saprotams, ka jūs gribat apgādāties tādām pelnītājām, kā nupat, Svikul, tu skaidroji, un man atstāt maz mācītu kalponīti ar nieka aldziņu. Jūs abi dze­naties pēc tādām cerenēm, no kurām domājat dabūt priekš sevis viņu peļņu un lietot to tik paši, nelaižot nekādā vis- kopībā, bet mani gribat atstāt šaī ziņā bez nekā. Tad vēl tu, Ķimur, gribi dabūt priekš sevis pašu pirmāko no trim, tāpat kā esi viens pats priekš sevis aizrunājis Ezermuižiņas Steņģu pusi. Tad te nu ir viss vienkopības un vienlī­dzības prāts! Nekas vairāk kā tīri māņi un liekulība. Ik­kurš grib kalpot tik sevmīlībai, bet viskopības un vienlī­dzības murgi ir tik māņu aizkars, ar ko citiem apstulbot acis. Es neesmu citādi mierā kā ar izlozēšanu.

— Ar izlozēšanu! — Ķimurs pasmējās. — Vai tad vi­ņas ir kāda nedzīva manta, ko var paņemt, kurš grib?

— Izlozēšana lai nozīmē vismaz to, ka necenšamies divi vai pat visi trīs pēc vienas, — Cers atteica, — citādi paši savstarpēji sanāksim naidā.

— Dalāties jūs paši divi, kā gribat, bet Vilmas līdzi neskaitāt, viņa piederēs man, — Ķimurs lepni noteica.

— Un Alvīna tāpat man, — arī Svikuls atsaucās.

-— Nu tad, Ķimur, zini, ka es arī sacentīšos pēc Vilmas, lai tad notiek kas notikdams, — Cers uzceldamies atteica.

— Tu nekā nepanāksi, — Ķimurs nievātnīgi atraidīja.

— Man viņa ir rādījusi arvien savu laipnību.

— Un man tāpat, — Cers meta pretī.

— Nemuļķojaties jel abi viens pēc otra! — Svikuls pa­smiedamies biedriem uzsauca. — Viņas visas trīs ir laipnī­gas pret ikkatru, nevis Vilma viena pret jums diviem vien. Bet vai jel kaut kurš to var uzskatīt par mīlas parādību? Tā ir tik vispārīga dzīves pieklājība.

— Nu, un tu, Ķimur, esi pats lielākais sludinātājs, ka jāturas kopā ar pašu zemāko dzīves kārtu, tomēr pie īdas negribi vis apstāties, lai gan viņa arī krietna un daiļa meita, bet raugies, cik augstāk vien vari. Kur nu ir tavas zemuma mīlēšanas mācības? — tā Cers.

— Tu nu mani mācīsi! — Ķimurs kā atgrūzdams atrūca.

— Lai tad ejam vai šauties, bet neatteikšos pēc Vilmas tiekties, — bij noteicošs Cera beigu vārds.

— Nu, kad gribi, tad iesim vai šauties, bet zini, ka mans pretinieks neesi nedz mīlā, nedz šaušanā, — bij lepnie Ķimura vārdi.

— Viena alga, dzīvība vai nāve, bet tavā priekšā neze­mošos un neatkāpšos, — Cers atsacīja arī ar lepnumu.

— Zinu gan, ka Ida man var būt ne mazāk mīļa par tām divām, bet kādēļ vienam ļaut tādu sevmīiību?

Pašlaik pavēlniecības ziņnesis pavēra durvi un uzsauca strīdniekiem:

— Nu, apsargi! Šķūtnieki ir klāt, taisāties braukt atkal uz labības meklēšanu. Tagad ir ziņots, ka atradējiem puse no visa, kas tiek atrasts, un slēpējiem nenovēršams nāves sods.

— Tas viss bij vajadzīgs jau agrāk, — Ķimurs, mēteli ņemdams, sacīja. — Bet vai garie iesmi ir līdza, ko dur­stīt pa gubeņiem un šķūņiem?

— Es ielikšu kaut kuram šķūtniekam ratos, — ziņnesis atbildēja un izgāja.

Visas trīs jaunavas vakara, nometušas mieru no dienas darbiem, bij atkal vienviet kā citiem vakariem. Vilma, pē­dējā ienākusi, rādījās drusku kā uztraukta un nemierīga. Pavērusi uz ārpusi vienu, otru durvi .un, lai gan pārlieci­nājusies, ka tur nekādu dzirdētāju nav, runāja vel tomēr tikai apspiestā balsī uz abām biedrenēm:

— Ir atkal kādiem cilvēkiem pie durvīrn lielas bēdas, kur bez mūsu palīdzības glābšana nav domājama. Bet jajautā tik, vai mēs arī spēsim palīdzēt un kādā ceļā? Lieta ir tāda, ka šorīt ienāca augstāka pavēle izlikt steidzīgi Steņģus no Ezermuižiņas par neliecināšanu pēc vajadzības uz mācītāja nonāvēšanu. Pavēles rakstu es mazliet aiz­turēju un steidzos izrīkot aizsargus uz labības meklēšanu, uz ko viņi vismīļāk dzenas savas peļņas dēļ. Un, kad viņi bij projām, tad tik izrakstīju tiem rīkojumu izpildīt aug­stāku pavēli un liku to tūliņ Auguram priekšā parakstīt pēc viņu aizbraukšanas, lai nevarētu vainot par nokavē­šanu. Bet, tā kā nu viņi projām, tad šodien Steņģi paliek vēl pasargāti. Mums abām ar Alvīnu ir. apziņas pienākums viņus no šām briesmām glābt, jo, visvairāk mūsu pamu­dināti, viņi atturējās tādu liecību dot, kādu valdība vēlē­jās, lai mācītāju var nogalināt, kas tev, Ida, līdz šim nav zināms. Bet nu nāk liels jautājums, ko lai darām, kā lai glābjam? Šonakt tie palaidņi visi būs mājā un rītu dosies turp. Bet, ja mēs glābšanas ziņā varam vispāri ko darīt, tad jādara šonakt.

Kad abas draudzenes klusēja, nezinādamas ātrumā ne­kāda derīga padoma sacīt, tad Vilma, kura, kā protams, bij to lietu jau pārdomājusi, runāja tālāk:

— Vīņlaik es Steņģenei dabūju gan iečukstēt, lai stāv ar kādu ieroci kūts durvīs, ja nāk lopu aizdzinēji, kā tas jau arī bij paredzams un nomanāms, kas viņai diezgan labi esot izdevies. Bet nu otrreiz uz to mudināt nevar, jo spēku viņiem būs diezgan, nevis tā vien kā toreiz, kad bij Stēr- ģenieks viens pats un kad man izdevās tos pārējos divus vecos dzērājus aizdabūt citur projām. Un tad vēl Ķimuram būs prieks dabūt Steņģu dzīvokli, cik drīzāk spēj, tukšu, lai pats var tur pie laika iemitināties, uz ko jau pasteidzies pieteikties. Bet man liekas, ka vienīgais ceļš Steņģu gtāb- šanai būs tas — noslēgt klēti un kūti, pēc tam likties pa- šai gultā par grūti neveselu. Tad neuzdrošināsies vis aiz­tikt. Par laimi, Ķiinurs ar Ceru nav vis savstarpēji drau­dzīgi. Cers ir Ķlmura pretinieks tikpat taī ziņā, ka Ķimurs viens pats priekš sevis cenšas pēc Steņģu daļa no Ezermuižiņas, kā arī mūsu dēļ, ka viņi gribētu mūs izdalīt priekš sevis kā kādus kopmantas jērus, bet nevar vieno­ties un tālab stāv naidā, īpaši šie divi.

Pie šiem pēdējiem Vilmas vārdiem visas trīs jaunavas jautri nosmējās. Pēc tam viņas sāka apspriest Vilmas priekšlikumu par Steņģu glābšanu un vienprātīgi pieņēma to kā derīgu un izpildāmu. Tik nu nāca jautājums, kādā ceļā piesūtīt Steņģiem ziņu un uzaicinājumu, kā sargāties no izpostīšanas. Pēc garākas spriešanas vienojās tādā ziņā, ka jālūdz īdas māte, lai viņa rītā ar gaismu aiziet pie Steņģiem kādas nebūt vajadzības nodomā un izstāsta Steņģenei, kas viņai darāms glābšanas ziņā, bet lai ne vārda galā neliek manīt, ka šī ziņa nākusi no pavēlniecī­bas puses. Tā kā Idai vienai varētu būt bail iet pa tumsu, tad Alvīna gāja līdza, kā dažu citu reizi kopā gājušas, jo mājas abām bij puslīdz uz vienu pusi.

Apsargi ieradās šovakar pavēlniecībā ar trokšņiem un labi vēlu pēc tam, kad Alvīna ar īdu jau sen bij atpakaļ. Viņi jautri un dikti runāja, pa reizei pat iedziedādamies. Klaudzināja arī pie jaunavu durvīm, tērzēdami, ka nesot jaunas jaukas ziņas, tik lai laižot iekšā — sadziedāšoties vienkop, bet nenāca nekāda atbilde. Sis viņu jautrums bij pazīstama liecība, ka tiem šodien labi veicies atrast no­slēptu labību un no slēpējiem iedabūt prāvas izpirkšanas maksas, lai nenodod soda tiesai.

Rītā viņi modās labi vēlu, kad jauni šķūtnieki gaidīja jau krietnu laiku. Vakarējā jautruma nebij vairs nevie­nam, tik vien rūgts īgnums un sašutums. Aizbrauca gan visi uz Ezermuižiņu, bet ieradās atpakaļ mājā jau laiku un tādi kā bez īpaša prieka. Pavisam Ķimurs rādījās sa­īdzis un nemiera pilns. Pie Idas virtuvē iegāja Cers pīpot un sarunāties.

— Vakarējā jautruma vis jums vairs nav, — Ida pa­smīnēdama sacīja. — Nezin kālab tā?

— Ko nu par šodienu pavisam runāt! — Cers īgni at­teica. — Pilnīgi tukša un īstena bada diena, vairāk nekā. Ne tur ir bijis labības, ko slēpt, ne naudas ir, ko dabūt. Tik bēdīga tukšība. Pati guļ kā mēsls nevesela, kunkstē­dama pustukšā, lielā gultā gandrīz tik uz klajām cisām, apsegusies savu pazīstamo rūtaino sedzeni. Vecais pats arī kā nabags. Ķimurs gribēja gan māju tīrīt laukā, slim­nieci arī iznest ar visu gultu, bet es tam pretojos, un tad vēl sanāca naids.

— Tad jums arī laimes māte ik dienas vis raušu ne­cep, — Ida nosmējās.

Ceram bij par sevi tāds kā brīnums, ka še uz reizes Ida viņam tik labi iepatika kā neviena cita, un viņš bij drošs, ka' no biedriem neviens nesacentīsies viņam to atņemt.

6. Dodamies pēdējo reizi uz ostas pilsētu ar Katrēna at­dabūšanas nolūku

Dodamies pēdējo reizi uz ostas pilsētu ar Katrēna at­dabūšanas nolūku, Laķis bij trīskārt bēdu un pat nelaimes cilvēks — par Katrēna aizvešanu, par Majas nozušanu un par drauga Linuma likteni. Atpakaļ ejot ar atdabūto Katrēnu pie rokas, kuru meitene, kā agrāk ieradusi, iedama atkal vēcināja, sajutās laimīgs, bet arī gan tik par savas sirds trešo daļu. Aizejot viņa sirds bij līdzinājusies tum­šam, tukšam mēnesim, bet, atpakaļ ejot, trešdaļu gaišam. Kad pašreiz neiedomāja sēroties par Maju un Linumu, tad sajūta bij pat laimīga; bet tādu brīžu nevarēja būt daudz, un, kad kādi bij, tad tie nepastāvēja necik ilgi.

Bet nu, pārnācis gan savā pusē, atdabūjis, un pārvedis savu Katrēnu, par kuru bij tik daudz bēdājies un žēlojies, Laķis nezināja patiesi, kur savu galvu likt. Katrēnu ar visu sadāvināto mantu bagātību pieņēma gan, vismaz līdz skolas laika sākumam, Augura māte savā arī necik lielā istabā, bet kur palikt pašam? Nekur citur viņš nezināja griezties kā vien uz savu pēdējo darba vietu, kur vēl nācās dabūt kaut ko no vasaras peļņas. Katrēna vietā līdz ganu laika beigām Stuģēnos bij pieņemta cita meitene, un citā līdzīgā vietā arī vairs nevarēja iestāties, tālab viņš lūdza Augura māti dot meitenei arvien kādu darbu, lai neielai­žoties laiskumā un arī lai viņas pašas uzraudzībā sākot atkārtot skolas mācības.

Turēdams par pienākumu pavēlniecībai paziņot par mei­tenes atdabūšanu un par Jetes nozušanu nezināmā ceļā, Laķis nākamās dienās aizgāja turp, kur dabūja sarunāties ar Vilmu un Alvīnu par savu dzīves vietas trūkumu. Abas jaunavas solījās labprāt gādāt par viņa atgriešanās tie­sību uz Plīņiem savā agrākā istabā, ja vien viņš gribot turp atpakaļ iet, vismaz uz kādu laiku un it īpaši par ziemu, jo tādi sarīkojumi, kādus tur vadījusi Jete, neat­kārtošoties jel drīzumā un taī telpā varbūt nekad; un, ja vajadzība rādīšoties, tad atradīšot droši vien citu — derī­gāku telpu, jo Jetes uzgriba vien bijusi tur ierīkoties, lai tādā ceļā arvien drošāk un drīzāk varētu uzskatīt un ierā­dīt Plīņus par savu māju.

Laķis bij par to solījumu iepriecināts, kad tik atļauja uz atjaunotu iemitināšanos nākot no pavēlniecības un kad tiekot viss, kas tur par jaunu iekšā sanests, tagad atkal izkravāts un novietots citur. Tas arī viss tā notika, jo pa­vēlnieks bij ar darbvedes Vilmas izteikto priekšlikumu mierā, ka viss tā būt var, un tad Laķis iespēja nekavēts pēc pāra nedēļām ievietoties savā ilggadīgā dzīves vie­tiņā, kas arī Plīņu saimniecei bij pa prātam, ka nu būs viņas ierastais, godīgais iemītnieks atpakaļ un atkal ļoti derīgs un nozīmīgs pakalpotājs no jauna par dzīvokli. Viņš pārveda savu nabadzību no Augura mātes klēts uz Plīņiem un ierīkojās kā agrāk. Ja bij darbs turpat, tad piemājoja pastāvīgi, bet, kad vajadzēja strādāt citur, tad tik pa svētdienām kā agrāk.

Tās bēdas, kā izvadīt Katrēnu nākamu ziemu pa skolu, bij Laķim, no vienas puses, mazinājušās, 110 otras — pie­augušas. Laipno kuģinieku dāvinājumi nāca lieliski par labu, bet vasaras kalpojuma alga netika caur nokavējumu pilnīga. Tomēr, skaitot caurcaurim, panākums bij pārāks par zaudējamu. Vispirms jau apģērba ziņā Katrēns pacē­lās brīnum augstu un pat ar nomanāmu lepnumu biedru un biedreņu priekšā. Un tad arī skaisto lietu bagātums! Tik žēl bij, ka vecais krusttēvs nedeva nebūt visu līdza, bet tik pašas vajadzīgākās. Mājā paturētās parādīt neva­rēja, tālab par tām varēja tik stāstīt. Un kur tad vēl lielā stāstu bezgalība par visu, kas redzēts, dzirdēts un piedzī­vots!

Laķim, savu Katrēnu skolā novietojot, bij drusku tāds kā brīnums par skolnieku savādo garus visur tāda kā lepna lielīšanās, svešāds prieks, daudzinot brīvību, pat­stāvību, komiteju, neatkarību no skolotāja, kas viss, kā varēja nomanīt, bij jau mājās sadzirdēts un šurp pār­nests. Viņš, kā ieradis, iegāja pie skolotāja, vienmēr rūpju pilns par savu «palaidnēnu», «negantēnu».

Skolotāju viņš pazina līdz šim kā jautra gara cilvēku, bet šoreiz atrada to drūmi sērīgu, kas arī modināja do­mas uz kaut kādu ārkārtēju savādību. Sarunu ievadīdams, Laķis viņam pārstāstīja visu, kas noticis un kas piedzī­vots attiecībā uz Katrēnu, un tad tik lūdza turēt to «ne- bēdniecēnu» ciešās pavadās, ka nesākot slinkot un lepoties iedomīgi ar tagadējo labāko apģērbu, uzpūšoties pret ci­tiem bērniem. Mācīties viņš varot labi, tik esot jāpietur pie darba.

Uz to skolotājs atbildēja tik pa brīdi un nesteidzīgi:

— Jums jau gan labi zināmi mani mācīšanas un audzi­nāšanas ceļi, bet nezinu, vai un cik ilgi vairs tiks man ļauts skolas laukā darboties. Tagadējie laiki griež visu otrādi. Līdz šim rīkoja skolotājs skolniekus, bet turpmāk rīkos skolnieki skolotājus. Līdz šim skolotāji bij darbu un stundu iekārtotāji priekš skolniekiem, bet turpmāk to darīs skolnieki priekš skolotājiem. Līdz šim ikkatrai dienai bij darāmi savi noteikti darbi, turpmāk darīs darbus tik tad, kad skolnieki ar balsu vairākumu tos vēlēsies un noteiks, cik un kurus. Līdz šim skolotāji bij noteicēji, kādu mācī­bas stāvokli sasniedzis kurš bērns, turpmāk to noteiks ar baisu vairākumu paši bērni cits par citu. Agrāk skolotājus iecēla vai arī dažu atlaida skolu valdes, tagad to darīs bērni paši: kuru gribēs, to atcels, kurš iepatiksies, to ievē­lēs. Un vai šādā, tik pārgrozītā stāvoklī kaut kurš skolo­tājs iespēs ilgi vietā pastāvēt un, kā pienākas, darboties?

Laķis, papirosu ietiņādains, klausījās un brīnojās. Kad skolotājs runāšanā piestājās, tad viņš lūdza pastāstīt tu­vāk, kur un kā tādi nedzirdēti likumi cēlušies un kas no viņiem esot gaidāms. Tur skolotājs stāstīja sekoši:

— Vai tagad jel pavisam izzināms, kas likumu devēji, kur tie ir un kas tos iecēlis? Un vai pavisam tur par liku­miem var runāt īstenā likuma nozīmē? Viss nāk tik no nezināmām, tumsā tērptām vietām bīstamu pavēļu veidā, kur slepeni briesmu draudi visur klāt. Tā arī mums, sko­lotājiem, nezin no kāda vēja nāca ziņa ierasties tur un tur uz skolu pārveidojuma sapulci.

— Un ko tad jums tur sludināja? — Laķis vaicāja, vilkdams gardi pirmos dūmus.

— Nu visu to pašu, ko jau nupat stāstīju, ka skolotāji vairs nevarēs stāvēt pāri par bērniem, bet bērni pār sko­lotājiem, — skolotājs ar vienaldzību atbildēja. — Nedrīk­stēs vairs turēt nedz mācības stundu rādītāja, nedz rīko­juma ar zvanu uz stundām, nedz kaut kādus darbus uz­dot, nedz tos atprasīt, bet tik gaidīt, ko nolems pašu bērnu ieceltā komiteja; un arī tad skolotājs nevarēs būt nekāds pavēlētājs un pieturētājs pie darba, ja daži grib ir tad vēl atrauties no mācībām vai atstāties, kad kuram patīk, vai nebūt mierā ar skolotāja mācīšanu, vai pat stundu slēgt, jo taču cilvēka augstākais cēlums esot nevis no mācīšanās ar darbiem, bet brīvības baudīšana pēc savas labākās pa­tikas pat no mazām dienām. Kad viņi sajutīšot vajadzību pēc mācībām, tad paši nākšot pieteikties, lai arī vai par sevi kurš, bet nesacīt nekā ar noteikumu rīkojamas pavēles veidā. Nekādu savu domu jeb ieskatu nedrīkst bērniem Ieteikt, ne vēl likt klausīt un pildīt, bet jāattīsta tikai viss tas, kas jau mīt kā dīglis ikkatram bērnam paša prāti, —- un tā vēl viss tas taī pašā gari.

— Un kas tad bij tie tādu ārprātības likumu devēji? — Laķis domādams vaicāja.

— Kas viņus paziņai Sveši, jauni cilvēki — bet visas viņu runas un ģīmju izteiksmes lika skaidri prast, ka vara viņu rokās un neklausītājiem briesmas.

— Bet nu kāda vajadzība tad vēl pēc tādām skolām, un kālab turami pavisam vairs skolotāji? — Laķis jopro­jām pētīja.

Skolotājs brīdi padomāja un tad mierīgi atbildējas

— Skolas vajadzīgas viņiem tādēļ, lai var audzināt savā vaļā un vislielākā palaidnībā prieka pilnākos bendes un zvēriskākos briesmoņus priekš soda tiesām, lai vēlāk tie nav vairs tik grūti meklējami kā tagad. Skolotāji ar skolotājām jāpatur tādēļ, lai būtu skolniekiem uz ko raidīt savus apsmieklus un tā ievingrināties visās negantībās jeb, runājot skolu valodā, lai būtu pie kuriem turēt mēģi­nājumu lekcijas nogānīšanā un ļaundarībās, ko, mājās dzīvojot, nedrīkstētu darīt pie vecākiem.

— Bet vai vecāki tādās skolās bērnus pavisam laidīs? — Laķis nopūzdamies vaicāja.

— Par to jau bij runa mums sapulcēs ari, bet tika at­bildēts, ka pēc tagadējām tiesībām bērni nepiederot vairs vecākiem, bet valstij. Ja valdība manīšot tādu pretību, tad ņemšot visus bērnus savā ziņā, audzināšanā un mācībā,

— Un ko tad jūs kā skolotājs paši darīsat šādā gadī­jumā?

— Es vēl nogaidīšu kā redzēšanas labad, kas īsti no­tiks. Un, ja nebūs iespējams vairs palikt vietā, tad vaja­dzēs sākt skatīties, kurā vadzī pastalas.

— Un ko lai nu darām tie, kam bērni liekami skolās iekšā? Agrāk tos tik atvedām un ielaidām vien pulkā, pa­veidam, še, zinādami, ka tie paliek drošās audzināšanas rokās, bet ko nu turpmāk, kad taisās skolu pārvērst par posta iestādi? — Laķis runāja pa daļai pie sevis, pa daļai uz skolotāju, ik brīdi vairāk šaubīdamies.

— Paliekat vien, vismaz pagaidām, mierīgi, — skolo­tājs apdomīgi atbildēja. — Ir jau gan vēl vismaz viena cerībiņa taī lietā, ka liegts netiek vēlēt skolotājus arī ko­mitejās un pat, ja grib, — par komiteju priekšniekiem, ja tik to dara.

— Sai skolai nu gan šī tiesība iznāktu par labu, ja viņa šādā nozīmē piepildītos, bet dažā citā var notikt arī ot­rādi — par lielāku postu, kur skolotāji paši atradīsies tāda samulsinoša gara valgos, — tā Laķis izteica savas domas.

— Bērni paši no sevis, vismaz drīzumā, nenoslīdētu vis neceļos, bet viņus musinās ārpusēji kūdītāji pa mājām, noteikdami, ko vēlēt, ko nevēlēt; un drīz tādi sāks staigāt droši arī pa skolām un uzstāties it kā par vēlēšanu vadī­tājiem. Un to jau paredzu, ka tādi ievēlēti netiks, kas ne­varēs šķirties no kārtības. Un, ja arī pirmā galā kādu gan ievēlēs, tad drīz atkal izbalsos.

— Man smagas rūpes par savu nebēdniecīgo Kat- ruku, — Laķis, galvu pakratīdams, pieminēja. — Tik vieglu spāru, kāds tas, novedīs drīz no ceļa grāvī iekšā. Nemaz nesaprotu, ko darīt.

— Lai nu paliek vien, kad atveduši esat. Tik visai ātri jau gan sabrukums nenāks, jo nav vēl nekāda īsta pavēle uz tādām pārgrozībām saņemta, — skolotājs mierinādams piebilda.

— Jau par brīnumu, šorīt, skolā ienācis, es nomanīju savāda gara zīmes pie lielākiem sanākušiem bērniem, kas viss, kā tagad saproiu, aizrādīja uz šām pašām gaidāmām pārgrozībām, uz ko priecājas jau vairāki ar lepnumu, ka nu tikšot paši par valdiniekiem, — Laķis atcerējās.

— Tas jau viss droši aizrāda uz to, ka no mājām jeb no ārpuses nāks bērniem visa rīcība, ko un kā lai dara, — skolotājs šķiroties vēl pieminēja. — Gan jau vecāki arī kodinās savu tiesu, lai sargās no pārgalvībām; bet musi­nātāji mācīs otrādi un pašu bērnu prāts tieksies uz to pusi — uz patvaļības tiesībām un varas lepnumu. Tomēr visai daudz vēl nenoraizēsamies.

Izgājis atpakaļ bērnu vidū, Laķis nomanīja pie viņiem to pašu pirmāk novēroto garu pieaugam samērā ar pašu bērnu skaita pieaugšanu, pulcējoties kopā no mājam. Jau varēja dabūt dzirdēt par komitejas vēlēšanu, par bezman» tiešiem un viņu varas nodibināšanu, par spiegiem un no­devējiem, par tautas sapulcēm un runām.

Arī citi bērnu atvedēji sāka domīgi klausīties šajās sa­vādās bērnu sarunās, kas atgādināja visu to, ko ikkurš apzinājās dzirdējis gan pa mājām, gan ļaužu baru sapul­cēs un ko bērni bij mācījušies ķēmot pilnīgi lieliem pakaļ. Dažiem, tāpat kā Laķim, bij modušās bažas, vai pavisam šādā laika trakuma un bezprāta viesulī vēl bērni vedami uz skolu vai valdāmi mājā, lai jel pagalam neaizejot bojā ar šāda gara un šādu tiesību vēju. Viens otrs griezās ar jautājumiem arī pie Laķa, ko viņš domājot šaī nejēdzības lietā un vai kādu apmierinājumu dzirdējis no skolotāja. Uz to viņš atbildēja, ka rūpju nopietnums gan esot klāt, bet savu meiteni taču domājot atstāt, jo kur lai viņš to liekot, kad pašam jāejot diendienām no ciema ciemā pie darbiem, un skolotājs arī vēl domājot uz darbības Iespēju — vismaz uz mēģinājumu strādāt jaunā, ērmīgā iekārtojumā. Ar to tad visi, lai gan nopietnu domu pilni, palika vismaz šoreiz mierā.

Laķis pēdējā laikā bij atradinājies saukt, kā pats sacīja, «savu meiteņu» vienmēr ar mīlinājuma vārdu par Katrēnu, kā agrāk darīja, kad varēja būt ar viņu pilnā mierā; bet tagad pēc dažiem zināmiem piedzīvojumiem un novēroju­miem, kas viņa neapmierināja, viņš, it kā likdams brīdi- nājurņu manīt, sauca to par «Katruku», kurpretī Katrēna vārds nāca dzirdams arvienu retāk. Tā arī šoreiz, ceļa dū­mus uztaisīdams, viņš novēroja, ka viņa «meitens» atra­dās jau paša pūļa vidū starp dedzīgākiem pārgrozību ap­spriedējiem par lielu lielo teicēju, tālab uzsauca norājošas izskaņas balsī:

— K^truk, nāc šurp, man jāiet projāml

Kad bērns pabailīgi pienāca, tad viņš runāja tālāk:

— Zini tā dzīvot un mācīties, ka man nav jādzird ne­kādas aplamības un pārgalvības. Jums jāvēro visiem tik paklausība, darbs un godīga dzīve. Paši neesat par sevi nekādi gādātāji.

— Nuka.

— Zinu jau gan, cik vien uz tavu «nuka» var paļau­ties, — Laķis pabeidza tādā pašā norājošas skaņas balsī, bet taču nenocietās, nepaglaudījis «meitenam» vaidziņa.

Kad vecais krusttēvs bij projām, tad kāda draudzene sačukstējās ar Katrēnu:

— Vai vecais krusttēvs sirdīgs ar tevi?

— Kad paglauda, tad nav vis sirdīgs. Kad es biju pro­jām, tad viņš nemaz nevarējis bez manis dzīvot — tik laba es viņam.

7. Dažas dienas pēc tam, kad soda tiesnesis ilgi

Dažas dienas pēc tam, kad soda tiesnesis ilgi, bet vel­tīgi un bez panākumiem bij tincinājis mācītāju ar ielenk­šanas nolūku apvainojuma likumā, ieradās cietumnieku skaitā viens pēc otra divi cietumnieki, kuru gara stāvoklis bij nenoslēpjami citāds nekā vispāri visam cietumnieku pulkam. Nelaimības sajūta, ko viņi rādīja it kā par to, ka esot apcietināti, būdami bezvainīgi, nebij pat tiesa, bet samākslotā ziņā ārēji rādāma. Viņu sirdīšanās par valdi" bas rīcību netaisnu apvainojumu lietās, par cietumnieku grūtumiem un viņu bargo tiesāšanu un mantas ņemšanu vienkopībā bij drīz pazīstama par pārtīšu un tādu, ar ko grib izvilināt no cietumniekiem kaut ko līdzīgu tam, ko saka paši. Viņu draudzīgā līdzjūtība, ar ko tie tuvojās visvairāk mācītājam, bij sajūtama kā tuvošanās ar slepeni aiz muguras turamas cilpas mešanu kaklā. Mācītājs, kurš, cietumā būdams, jau vispāri maz runāja, neielaidās ar viņiem pat nevienā vārdā, lai gan tie tikpat par sevi katrs, kā arī abi kopā vairākkārtīgi izmēģinājās viņu uz to iekustināt.

Pēc pāra dienām viņi atkal izzuda, kā nākuši, un atpa­kaļ vairs negriezās, bet netika arī manīts, ka būtu šauti, īstie cietumnieki pārliecinājās, ka tie bijuši soda tiesas slepenpolicisti, sūtīti vēl īpaši mācītāja iecilpošanas dēļ, kas uzskatāms šai ziņā par pēdējo mēģinājumu. Daži cie­tumnieki zīmēja viņiem pirkstos pat nošauto cietumnieku gredzenus, kabatās viņu pulksteņus un kājās to zābakus.

Pāra dienas vēlāk mācītāju veda atkal soda tiesas priekšā. Nevarēdams ilgāk izciest cietuma moku, viņš bij pats lūdzis, lai izšķir viņa likteni un dara galu šausmīgām un tik ilgām ciešanām mitrā pagrabā ar cauriem logiem un bezmaz badā. Viņa gaita nebij vairs vingra un droša kā agrāk, un, ejot no cietuma pagraba līdz baznīcai vien, kādu trešdaļu versts attālumā, sajutās jau piekusis. Ap­ģērbs bij novalkāts un palicis netīrs, guļot pagrabā uz kula salmos.

Tiesas sastāvs sprieduma došanas gadījumā arī šoreiz bij lielāks un jauneklīgo tiesnešu skaitā sēdēja arī kāda paveca sieviete — vienkārša lauciniece, bet dusmu un bar­dzības pilnu seju. Patiesībā spriedumus tiesas priekšnieks atnesa jau norakstītus mājā, bet tik pasludināšanas iz­skata labad un lai dabūtu redzēt, kādā sajūtībā kurš no­tiesātais saņem nāves soda ziņu, vai arī kad jādala nauda par izpirktiem cietumniekiem, tiesa sapulcējās altārī pie galda. Spriedumu pasludināja tas pats jauneklis, kas savā laikā izklaušināja mācītāju un bij pastāvējis joprojām priekšnieka nozīmē.

Altāra priekšā stāvēja četri notiesātie, atvesti no cita pagraba uz sprieduma saņemšanu, kad mācītāju ieveda baznīcā,tālab viņam nācās pagaidīt līdz viņu atlaišanai, kur tad dabūja līdza dzirdēt arī sprieduma pasludinājumu, kas skanēja visiem četriem vienādi: uz nāvi — nošaujot, vienam tāpēc, ka esot bijis izveicīgs spekulants, kādus līdz tam laikam sauca par tirgotājiem, otram tāpēc, ka bijis ierakstījies arāju biedrībā, kas esot kopmantas preti­niece, trešam tāpēc, ka turējis slepeh neatrādītu kādu mēru labības priekš sevis, un ceturtam, kurš bij mācītājs no kā­das tālākas draudzes, tāpēc, ka viņš mācītājs un pie viņa atrasta nauda, kuru rādījis par draudzes naudu un tāpēc neatdevis valdībai.

Pēc sprieduma nolasījuma notiesātais mācītājs, pagrie­zies pret tiesas galdu, izsauca šos vārdus:

— Mēs ejam uz nāvi, vainīgi nebūdami, bet jūs iesat, vainīgi būdami.

Pēc tam, laukā vedams, viņš paguva piesteigties pie pat­laban kā ievestā amata brāļa un ar skūpstu atvadīties no viņa uz neredzēšanos šaī saulē.

Pašlaik Iesteidzās baznīcā kāda sieviete ar mazu so­miņu rokā un pieteicās, ka vēloties izpirkt savu vīru, to notiesāto Spekulantu. Viņu tūliņ ielaida altārī, kur viņa izbēra uz tiesas gaida krietnu čupiņu zelta naudas, pie­bilzdama, ka zeltā vien netiekot pilnības, tālab lūdzot, lai iztrūkumu saņemot «kerenkās».

— Kerenkas ie neder, — bij noteicoši cieta atbilde.

— Bet valdība jau dod pati un pavēl ņemt citam no cita, — maksātāja aizrādīja.

— To valdība dara gan ļaužu' apmierināšanas dēļ, bet pati neņem vis.

To dzirdējusi, maksātāja, tālāk netielēdamās, ātri atpo­gāja mēteli, noņēma cepuri, izvilka skaistu zelta pulkste­niņu, pārvilka sev pār galvu tāda paša metāla garus vazīšus, novilka vienu gredzenu ar sarkanu, mirdzošu ak­mentiņu, līdza arī pat laulības gredzenu un lika visu kopā uz galda, sacīdama:

— Še tad ir daudz vairāk, nekā vajadzīgs, tik dodat tū­liņ zīmi, lai steidzos, ka nenošauj.

Lai gan no tiesas puses nāca mierinājums, ka tik drīz vis nešaušot, tomēr viņas nemiers bij tik liels, ka nevarēja vien zīmes sagaidīt, lai gan to steidzīgi rakstīja. Un, kad dabūja to rokā, tad teciņiem izsteidzās no baznīcas.

Kamēr darbvedis rakstīja zīmi, tikmēr citi viskopīgi iz­skaitīja naudu un, pielīdzinot klāt pievienotās mantas, ku­ras bij iesteigušās jau priekšnieka kabatā, atzina maksā­jumu par pienācīgi nokārtotu. Tagad tik vajadzēja sākties izdalīšanai. Bet šis darbs negribēja vis tik viegli veikties kā naudas un visas maksas saņemšana.

Lai gan viņi sarunājās klusām, ka nedzirdētu mācītājs un apsargi, sēdēdami pie izejas durvīm, taču varēja no­prast, ka dalībnieku starpā stipri vien šķīrās domas par dabūjamo daļu lielākumu vai mazākumu. Priekšnieks, tikai naudu kaut kā no acu mēra padalīdams, lūkoja ar to vi­sus apmierināt, neminēdams nekā par saņemtiem dārgu­miem ārpus naudas. Bet taī lietā cēla pretrunu īpaši pie­minētā sieviete, turēdama vaļējā saujā nupat saņemtās zelta ripiņas un acīm viņas skaitīdama.

— Kur tad nu paliek pulkstens ar vazīšiem un saņemtie gredzeni? — viņa vaicāja. — Tās ir meitiešu mantas, tā lab viņas pienākas man.

Bet priekšnieks raudzīja kaut kādā ziņā aizbildināties, ka viņam, kā priekšniekam, esot visdrīzāk tiesība paturēt tādas kā ārkārtīgi un pa gadījumam saņemtas lietas.

— Ko tad tu ar viņām darīsi? Pats jau nenēsāsi. Pulk­steņu un gredzenu tev bijis nezin cik. Tad nu laikam atkai domā piesavināties, ko cēlās jaunkundzes pušķot? Bet kas dos kaut ko manām meitenēm? Sito nieku es būtu varē­jusi dabūt mājā pat vairākkārtīgi par nesūdzēšanu vien. — To runādama, viņa rādija uz atklātas delnas zelta naudas gabaliņus. — Es esmu cīnījusies uzdot tik tādus putnus, no kuriem kāds ienākums droši gaidāms, nevis kaut kādus ubagus, kur nedabūs ne akla graša. — Pie šiem vārdiem viņa pamāja ar roku uz to pusi, kur sēdēja mācītājs. — Si­tas pats šodien izpirktais mans izmeklēts un uzdots vien bij, un tālab arī atsteidzos, zinādama, ka pati izpirkt nāks. Skraidījusi ir, zelta naudas meklēdama, nezin cik tālu un maksājusi, ko vien prasa, izpārdodama pat bodi. Un nu man jāpaliek mierā ar šiem dažiem simtiņiem. Uz priekšu labāk lūkošu ar tādiem izlīgt mājā, lai maksā tik par ne­iesūdzējumu jeb noklusējumu.

Sāka ieņurdēties arī daži vīrieši, ka īsta taisnība šī vis gan neesot. Būtot vajadzējis novērtēt visu naudā un tad tam, kas tās attiecīgās lietas paņem, ieskaitīt viņas novēr­tētās naudas summā. Bet daudz jau arī viņi vis neuzdro­šinājās runāt, ka netiktu paši tiesāti par pretiniekiem val­dībai, jo tiesas priekšnieks bij ieskatāms valdības vīra no­zīmē. Tad viņš iemeta nemierniecei saujā vēl kādus zelta gabaliņus, sacīdams:

— Nu, ar šo jel būsi apmierināta. Vai nu šis pulkstens, vai šie gredzeni pēdējie? Kad jau turpmāk atkal kādi ienāks, gan tad jau varēs dot arī priekš tavām meitām.

— Kas nu vairs dos sagaidīt tādu pulksteņu un tādus gredzenus, kādi šitie! Bagātība jau visur izzvejota, un tukšums vien palicis pāri. Reti kaut ko vēl var aiztvert, — sieviete uzceldamās runāja. — Mierā jau nu mazākam jā­paliek tikpat, kā bij agrāk, kā ir šobrīd un kā būs vien­mēr, lai sola taisnību un daudzina vienlīdzību vai kop­mantas labumus, cik patīk. Beigās tas pats vien iznāk un arī paliek spēkā, ka ikkurš rauj tik priekš sevis. Būs visos laikos tikpat savi lielie, kā savi mazie, vairāk nekā. Vēl gan īpaši viens no lieliem putniem man jāsūta šurp, lai salāpa kažoku. Kauna nav kā vellam. Nieka pāra siena nastiņu dēļ taisīt mani par zagli un grūst cietumā, kad pašam šķūņi pilni. Pagaidi vien tu man! — Ar šiem vār­diem viņa, dusmu pilna, izgāja no baznīcas.

Pamazām nozuda arī tiesneši, saiedami visvairāk ģērb­kambarī, no kurienes pastāvīgi — pat arī pa nāves sprie­duma pasludināšanas brīdi — skanēja harmoniku mūzika, smiekli, glāžu trinkšķieni, deja un visāda skaļa jāre gan­drīz bez pārtraukuma.

Tagad rinda nāca mācītājam stāties priekšā. Pie tiesas gaida sēdēja vairs atkal tik priekšnieks ar darbvedi.

Mācītājs izsacīja lūgumu viņa apcietināšanas lietu Iz­beigt ar attaisnojumu un atlaist brīvībā, bet atbilde nāca atraidoša, jo gaidīti tiekot joprojām vajadzīgie liecinieki. Uz to mācītājs aizrādīja, ka viņam zināma liecinieku pie­teikšanās lielāka, nekā vajadzīgs.

— Jā, bet īstie vajadzīgie vēl nav rādījušies, — bij priekšnieka atbilde.

— Bet cik ilgi tad tādi liecinieki gaidāmi?

— Tas nav noteikts.

— Un, kad viņi nenāk pavisam, kā tagad rādās, ko tad visgalīgi?

— Tad … tad … jāgaida vien, — priekšnieks atteica. — Tādas gaidīšanas laika garums noteikts nav.

— Tad paredzams tas, ka man jācieš mūža cietums bez tiesas sprieduma — tad vēl šausmīgā pagraba telpā bez­maz badā un nedabūjot pat savas līdzatvestās veļas.

— Par savu šolaik vairs nekādas mantas nevar saukt, — priekšnieks atteica.

— Kad mantas nevar par savu saukt, tad bezgalīgās šāda apcietinājuma mokas gan taī vietā jāsauc ikkatram cietējam par savām, — mācītājs izteicās sāpīgā sajūtībā, uz ko priekšnieks vairs nekā neatbildēja.

Saruna ar to pašu bij pabeigusies, kad darbvedis mācī­tājam atgādināja viņreizējā protokola parakstīšanas lietu, uz ko mācītājs pats arī bij domājis, īpaši gribēdams pār­liecināties, vai viss pareizi pēc patiesības uzrakstīts, tālab viņš lūdza atļauju pašam protokolu pārlasīt, kas arī bei­dzot pēc apdomāšanās brīža tika izvēlēts. Rādījās, ka šo tiesību priekšnieks deva mācītājam drusku ārkārtīgi kā augstākā mācības stāvokļa cietumniekam, pret kuru arī tiesas priekšnieks šķitās sajūtot kaut ko vairāk nekā vispāri pret citiem. Viņu ieaicināja altārī un nosēdināja pie no­maļus stāvoša galdiņa ar protokolu grāmatu priekšā, bet priekšnieks ar darbvedi palika turpat pie galda.

Patlaban šaī klusā brīdī piepeši atsprāga vaļā ģērb­kambara durvs, no kurienes atskanēja pašreiz sevišķi jaut­ras čalas pat ar kādām dziesmu ieskaņām, un baznīcā līdz ar dūmu mutuli ieskrēja Jete — papiross zobos, šau­tene plecos. Dejojot un jārējoties kā biete sasarkusi un dažādi sareibinājusies, viņa pusdanciski pieskrēja altāra priekšā un ievaicājās:

— Cik šonakt būs šaujamo?

Bet, tūliņ ieraudzījusi altāra dibinā sēžam mācītāju, va- ren iztrūkās un kā čūskas dzelta izskrēja atpakaļ. Priekš­nieks tik dabūja iesaukties viņai pakaļ:

— Ko tu te!

Mācītājs, neatradis protokolā' vismaz ar nodomu ierak­stītu taisnības sagrozījumu, sīku misēkļu nevērodams, pa­rakstīja un tika aizvests atpakaļ savā un citu cietēju moku vietā.

Otrā dienā uz vakaru izaicināja Linumu ar trim citiem nelaimes biedriem klausīties spriedumu, kuru visi pare­dzēja par nāves spriedumu, kā tas arī bij. Spriedumu no­klausījies un roku pacēlis pret tiesas galdu, Linums iz­saucās:

— Tevi, tu jaunekli — priekšniek, es aicinu vispirms drīzumā sev līdza! Es iešu droši šai netaisni man uzliktā nāvē, bet pielūko tu, ka tev pelnītās nāves priekšā nav jānobāl un jāvaimanā!

Nabaga notiesātiem visgrūtākais bij tas laiks starp nā­ves sprieduma pasludinājumu un izpildījumu, kur viņi aiz­vešanas gaidīšanu sajuta šausmīgāk par pašu vešanu. Ne­bij vis izpildījums sagaidāms ik brīdi pēc kārtas. Dažreiz agrākos notiesātos atstāja vēlākām naktīm un izsauca pē­dējos, bet bij arī gadījumi, kur ņēma pa kārtai. Rādījās saprotams, ka tādi notiesājumu pavilcinājumi stāvēja sa­karā ar izpirkšanas cerībām, kālab ņēma arvien pirmos tādus, kuriem nezināja nedz izpircēju, nedz izpirkšanas līdzekļu. Arī tagad atradās šai pagrabā vairāki notiesātie no agrākām dienām, un atgadījās ne visai reti, kad die­nas laikā vienu otru izaicināja, bet atpakaļ vairs neveda, kas bij zīme, ka tie tikuši izpirkti. Bij arī gadījumi, kur nāves spriedumu iepriekš nesludināja, bet tos pasacīja tik stāvošiem šauteņu priekšā, tāpēc neviens nevarēja būt drošs, ka netiek kaut kuru nakti izaicināts uz pēdējo gaitu. Aiz to tad ari ikkatru pusnakti visi cietumnieki jutās gan par sevi, gan par biedriem un draugiem drebuļu pilni, gaidīdami slēdzeni skrapšam atslēgā un bu'iti ar čīkstoņu ejam vaļā. Pēc tam tad nāk pats drebuļainākais brīdis, kamēr izsauc vārdus no viena līdz četriem, jo vairāk šaut vienā naktī neņēma, cik bij zināms, tāpēc ka neesot iespē- ams līdz gaismai vairākus nokopt un asiņu zīmes noslēpt. )raugi mierināja un drošināja draugus, kuriem pirmiem sij ejams lodēm pretī, lai ari sirdis līdz pēdējam bij no­spiestas pašiem par sevi. Taču pēc tādu cietuma moku ciešanām daži apcietinātie patiesīgi sāka vēlēties labāk reiz pārciest īsās nāves mokas nekā tik briesmīgi un bez ala vārgt. Cietumu uzraugi arī līda tiesai virsū, lai stei- zas ar spriedumiem, ka pagrabi dabūjot cik necik atslābt, jo nākot arvien vairāk klāt nekā noejot un nevarot jaun- pienācējus nekur sagalēt. Drēbes arī tiem ilgi turamiem paliekot mazvērtīgas.

Linums nu bij viens no tiem laimīgiem, kam tūliņ nā­kamā naktī pēc sprieduma pasludinājuma atskanēja pat vel pašam pirmām no četriem aicinājums mosties uz pē­dējo gaitu. Tie trīs citi bij no agrāku dienu notiesātiem. Linums, par brīnumu, bij iespējis palikt pie tik lielas prāta mierlbas, ka varējis pat iemigt, un, no citiem pamodināts, sāka staipīties, sacīdams, ka pēdējo reizi vēi labi jāizžo- roties. Vienaldzīgi un nesteidzīgi rīkojošos apsargi sāka viņu mudināt uz steigšanos, bet viņš atbildēja vēsi:

— Gan jau to manu nabaga skrandu dabūsat; cits ne­viens jau viņu neņems.

Sirsnīga, bet samērā arī ne gara bij atvadīšanās Linu­mam ar mācītāju. Vārdu tur daudz vairs nedzirdēja, bet toties runāja jo vairāk viņu skatieni vienam uz otru. Pro tams, ka vārdi bij jau sen savstarpēji un vispusīgi izru­nāti. Vispāri no visiem cietuma biedriem arī atsveicinājies, Linums izgāja drošs un kā allaž stiprs savā sajūtībā, ka­mēr visi trīs viņa nāves ceļa biedri rādījās garā sašļukuši līdz pēdējam vājumam, tā ka bij vairāk bīdāmi uz priekšu nekā pašapzinīgi gājēji. Koridorā bez zināmiem apsar­giem pa pustumsu rēgojās arī vēl kādas četras gūzmas šautenēm plecos, vīriešu mēteļos, vīriešu jērenēm galvās ar nolaistām ausīm, bet labam saskatītājam pazīstamas skaidri par sievietēm, lai arī seji bezmaz vai pavisam aiz­segti. Kad visi bij ārā līdz ar tām četrām slepenām gūz­mām, tad Linums uzsauca diktā balsī:

— Jaunkundzes, ejat jūs, kā goda gvardija, pa priekšu, lai mēs, kam staigājams nāves ceļš, varam justies, ka tie­kam stiprināti un drošināti, ka tiekam vadīti no jūsu aug­stā goda un tikumības spēkal

Bet nenāca neviena, tik visas aiztina vēl ciešāk sejus.

Kādu gabalu gājušiem, visiem bij jāapstājas. Visus čet­rus šaujamos sastādīja pa vienam pie stabiem un taisījās visus siet. Linums, kā pirmais no malas, siešanu atraidīja un solījās droši stāvēt tāpat. Citi darīja pēc viņa priekš­zīmes. Zināmās četras gūzmas pazuda drusku tālāk kādā patumšā pielievenī, no kurienes šaujamie bij gaiši sare­dzami. Skaidras ausis varēja sadzirdēt čukstam:

— Šausim šoreiz ikkatra savu, nevis tā kā citām reizēm visas pa vienam. Tad redzēsim, kurām papriekšu mirs Jgte, šauj tu to pirmo resnāko no malas un mēs ikkatra vienu tālāk.

Padebešiem pašķiroties, mēnesnīcā varēja skaidri redzēt pa daļai asinainu sniegu, dažu sasalušu smadzeņu piku, saviļātu pa smiltīm, dažu galvaskausa gabalu pat ar ma­tiem klāt un citas zīmes no cilvēku miesas daļām.

Pašlaik tuvojās sprieduma izpildītājs, uz kura rīkojumu Jāsāk šaut un kuru Linums šķitās pazīstot par Nurci. Tad Jnums izsauca skaņā balsīs

— Jete, mēri man taisni pašā sirdī par piemiņu tām jaukām dienām, kad priekš pussesta gada, kur tu biji vēl nesagānījusies jaunava, vienās kāzās piederēji man vese­las trīs dienas līgavas māsas nozīmē un mīlēji priecināma būt vienā deju virpulī. Pieminot tās neaizmirstamās go­dīgu prieku dienas, man pat tava lode mī|a. Mēri taisni un spied droši — es stāvu!

Šausmīgs, sirdi saplosošs sievietes kliedziens atskanēja pielievenī, un gūzmas sakustējās. Viena no viņām raisījās vajā un aizskrēja ap stūri. Kāda cita steidzās pakaļ, čuk­stēdama:

— Jete, Jete, mainīsimies! Es šaušu tavam, šauj tu ma­nam. — Bet aizskrējēja nebij atgriežama.

Te piepeši no otras puses pieskrēja kāds svešs vīrs ar aprakstītu papīra lapu rokā, kuru ātri pasniedza sprie­duma izpildītājam, un, iekam tas, slepeno laterni atvēris, pabeidza rakstu izlasīt, svešais jau bija piesteidzies pie Linuma, apmeta tam ap pleciem to līdza atnesto mēteli un rautin aizrāva viņu projām.

Pa gabalu Linums dzirdēja gan šāvienus un gaužas vai­manas, bet pēc tam tālāk neatminēja vairs it nekā.

8. Nebij Ilgi, ko gaidīt, kad nāca pavēle visās skolās iek­šējo vadību

Nebij Ilgi, ko gaidīt, kad nāca pavēle visās skolās iek­šējo vadību tā pārveidot uz audzēkņu brīvības un patstā­vības pamatiem, kā skolotāji dzirdējuši savā sapulcē, lai skolu nevaldītu un nevadītu vairs skolotāji un skolotājas, bet bērnu pašu ievēlētas komitejas pēc sava ieskata un skolotāji ar skolotājām stāvētu apakš šām komitejām.

Lai gan skolnieku un skolnieču pulkam šī augstā brīvī­bas laime bij iepriekš jau zināma un par to vien ticis dienu dienām daudz spriests, skolas darbus aizmirstot, tomēr, kad skolotājs to pilnā sapulcē pasludināja, izcēlās prieka pilnas gaviles taī augstā sajūtībā, ka nu uz reizes tā brucin nobrūk no pleciem visas darbu nastas, visi stundu iekārtojumi, visi brīvības ierobežojumi un visas pavēles, ko deva skolotājs vai skolotāja. Nu dzīvos visi, kā patiksies, mācīsies tik tad, kad gribēs, un to, ko vēlē­sies, nevis kā līdz šim spaidu kārtā, un sekmes būs vēl lielākas, kārtība skaistāka.

No šā brīža skolas darbi nenāca nevienam vairs prātā, bet visas jūtas tiecās tik uz plašas savvaļas dzīvi, ievēlot vispirms komiteju. Pirmo vēlēšanu kā pienākuma ziņā iz­vadīja skolotājs un tika arī pats ievēlēts tikpat vispāri komitejā, kā arī par priekšnieku. Sā ievēlējuma smieklī­gumu jeb ākstību viņš gan labi saprata, bet piespiedās to pieņemt tik taī cerībā, ka varbūt varēšot vēl iespēt cik necik uzturēt kārtību un darbības gaitu. Komitejā bez sko­lotāja bij divi puisēni un trīs meitenes — starp tām arī Katrēns jeb «Lūra jaunkundze», kā vispāri puikas, īpaši viņas cēlākā apģērba labad, sāka viņu godināt, ko viņa likās labprāt dzirdot.

Bet skolotājam drīz bij jāpiedzīvo, ka maz kas iespē­jams, jo visa kārtība strauji juka laukā, pāriedama pilnīgi savvaļības iegribā, darot vai ikkatram par sevi vai ar ci­tiem kopā, ko iedomā. Komiteja gan nosprieda dažos vieg­lāk darāmos darbos iet, paveidam, rakstīšanā, lasīšanā, dziedāšanā, bet «tauta» šos spriedumus arī maz vien vē­roja un beigās nelikās par tiem ne zinot. Ja ari daži vēl ko darīja, tad citi gāja par traucētājiem: lasītājiem viņi runāja starpā, rakstītājus tīši grandīja, lai smiekla labad iznāk sadrebināti raksti; kad vajadzēja dziedāt, tad bļaus­tījās, kā kurš iedomāja; tos, kas gribēja klusām mācīties, knaibīja un durstīja, lai kliedz. Tādā ziņā tad nevarēja būt runas ne vien par kārtīgas mācības, bet vispāri par kaut jel kādas mācīšanās iespējamību. Turklāt visa šī ne­kārtība ar ikkatru dienu, pat ar ikkatru stundu audzin auga lielumā. Naktīs pāri pusnaktīm miera nedabūja, un mazākiem bij jācieš no lielāko varmācībām, ko skolotājs gan zināja, pat arī redzēja, bet aizstāvēšanas un glābša­nas ziņā maz ko spēja darīt. Sniega piķiem karodami, iz­dauzīja dažas rūtis, bet vainīgie palika nezināmi vai bez atbildības.

Sāka celties tālāk kaut kas nopietni bīstams. Nāca gaismā pie puikām liela nebēdība uguns lietošanā. Parā­dījās jau papirosu pīpošana — pirmāk gan vēl tik ārpus skolas ēkas, it kā aiz ierastas nedrošības piesargājoties, bet tad soli pa solim ari iekšā un pat klasēs. Sevišķi bail bij redzēt, kā uguns šķīda naktīs pa guļamo istabu un pa gultām, lai arī skolotājs stāvēja vai klāt.

Puikas pametās patstāvīgi par krāšņu kurinātājiem, lai māja stāvētu cauri karsta un lai malku dabūtu vest, cik vairāk var piespiest ar nodedzināšanu. No puikām ieska­tījās to pašu arī meitenes, īpaši priekš savas guļamās ista­bas krāsns. Bet malka sāka nākt puszaļa un nedega.

Gadījies bij iegriezties skolā Stērģeniekam uzpīpošanas vajadzībā un redzēt krāsnī malku čūlājam. Viņš bij iemi­nējies, ka būtu vajadzējis palaistīt malku ar petroleju — tad degot, lai kāda būdama. Ar to padomu nu bij ielaista uguns pakulās: tik nest kannu pēc kannas, laistīt uz mal­kas un kurināt bez jēgas tik redzēšanas dēļ, cik traki malka deg, lai arī zaļa. Krāsnis jau bij tik pārkurinātas, ka nevarēja likt klāt ne pirksta, un sāka rādīties platas plaisas, bet kurināšana nemitējās. Skolotājs gan gāja, skaidrodams, kāds posts ceļas it īpaši krāsnīm no tik lie­las un ilgas veltīgas kurināšanas un ka var izcelties pat ari ugunsgrēks, lai tālab atstājot nevajadzīgo malkas de­dzināšanu. Meitenes gan klausītu, ja puikas pieļautos, bet kas to dos! «Skolotājs atpakaļrāpulis, skolotājs melnsimt­nieks, skolotājs brīvības apspiedējs — varmāka. Nost ar to!» Lai gan šādu izteicienu viņi neizsacīja vismaz dzir­dot, tad taču redzams bij un arī zināms, ka tādas domas un uzskati par skolotāju jau pastāv bērnu vidū.

Skolotājs, nomanīdams savas agrākās amata cienības iespaida zudumu, domāja saukt kopā komiteju, lai viņas vārdā varētu varbūt apturēt šo nejēdzīgo kurināšanu, bet apskatīdamies viņš ievēroja, ka paši komitejas locekļi ir gandrīz vai lielākie kurinātāji, tālab viņam šās domas bij jāatmet. Taču, lai nepaliktu šādi traki nedarbi jel pavisam bez liegšanas, tad skolotājs lūkoja atsaukties jel uz savu stāvokli kā komitejas priekšnieks, lai gan viņam pašam iekšēji nāca smiekli par tādu komiteju un viņas varu; bet maz vien līdzēja arī tas. Ja daži drusku uz brīdi piestājās, tad vēlāk totiesu ņēmās kurināt un petroleju nest jo vai­rāk, līdz kamēr krāšņu šķirbās varēja saredzēt spīdam jau uguni un par to ļoti priecāties. Viņi sāka bāzt šķirbās tievus skalgaliņus iededzināšanas labad, ar ko uzpīpot pa­pirosus. Ja kādās šķirbās tas vēl neizdevās, tad viņi at­zina, ka jākurina joprojām, līdz tiek spējams iededzināt tur arī. Īstenībā šie nedarbi, vismaz priekš pirmās tādas dienas, mitējās tik tad, kad pašiem tie sāka apnikt.

Māja bij piesmerdēta ar petroleju un viņa dūmiem vai līdz vemšanai un karstums ari nepanesams. Skolotāja un skolas saimniece cieta, jau galvas sāpes. Tad skolotājs sa­cīja skolotājai:

— Ejat kādu stundu pa lauku skaidrā gaisā, tad galvas sāpes pāries. Es vēlētos iziet pēc tam, kad jūs būsat atpa­kaļ mājā. Lai gan šavvaļība ir pārāk liela, taču uzrau­dzība vēl nevar atstāta tikt. Tagad ir izpalaidņojušies ar kurināšanu uz trakāko un to nedarbu, kā rādās, vismas priekš šās dienas paši ari jau atstājuši. Es raudzīšu tik­mēr, vai nevarēšu griezt viņu prātus uz citām domām.

Skolotāja bij ar priekšlikumu mierā un izgāja, bet sko­lotājs sūtīja ziņas pa telpu telpām pulcēties lielākā klasē stāstu un pasaku klausīties tiem, kuri vēlas. Salasījās pār! par pusi, un skolotājs stāstīja gan dažu stāstu, gan pasa­kas. Nebij jau gan agrākā miera un kārtības, bet puslīdz taču varēja apmierināties, lai arī pa starpām daži, kas bij palikuši ārpusē, lūkoja klausītājus palaidnīgi traucēt.

Stāstīšanu beidzis, skolotājs lēnām pārgāja arī uz to, cik godīga dzīves kārtība ikkatram cilvēkam neciešami va­jadzīga, kas vien tik grib būt krietns un sabiedrībā derīgs loceklis, bet to tūliņ likās saņemot ar tīšu un neslēpjamu pretestību. Sacēlās drīz nemiers un izjuka viss klausītāju bars pilnīgākā trokšņainā nekārtībā. Kad vēl pēc tam sko­lotājs bij redzēts aizejam un skolotāja vien palika mājā, tad iesākās pat vai mežānietīgs trakums. Tiesa jau gan, kad nebūt visi nebij negantnieki, bet mazākais pulks rāva lielāko līdza.

Skolotājs aizsteidzās pie skolas vecākā, izstāstīja tam visu, kas piedzīvots ar petroleju, un izsacīja stipras bažas par mājas drošību uguns ziņā, ja petroleja muca paliekot joprojām skolā un bērnu, skolnieku, varā, neskatoties ir uz zaudējumiem, kas celšoties pie palaidnīgas petroleja izlaistīšanas, pie krāšņu Izpostīšanas caur "pārliecīgu kuri­nāšanu un pie malkas izdedzināšanas nevajadzīgi. Viņš tālab skolas vecākam ieteica atdot petroleju un krāšņu ku­rināšanu vienīgi skolas saimnieces rīcībā, kā jau patiesībā tas saprotams.

Skolas vecākais domāja un prātoja, vai šādā ārprāta laikā skola pavisam turama, uz ko skolotājs atbildēja, ka neesot tiesības to slēgt, ja tik varbūt vecāki paši ņemot bērnus laukā, bet viņu uz to mudināt nedrīkstot un val­dība arī neļaušot, bet par saimnieciskās puses kārtību un drošību gan varot gādāt. Vecākais apsolījās rītu no rīta ierasties skolā un darīt, kas darāms, bet skolotājs steidzās atpakaļ uz skolu.

Pa skolotāja prombūtnes laiku bij ieradušies pie skol­niekiem vairāki jaunekļi un pusaudži no agrākiem skolas audzēkņiem un ari sveši. Tie centās noslēpumaini sarunā­ties ar puikām un arī ar meitenēm, bet draudzēdamies vis­vairāk ar vecākām šķirām.

Rītā pēc brokastīm jau puikas taisījās uz krāšņu kuri­nāšanu; lai gan no vakardienas trakiskā kurinājuma viņas bij vēl pavisam karstas. Jau sāka paši sacensties, kuriem pirmiem dabūt kannu rokā, kad ieradās malkas šķūni sko­las vecākais, atņēma kannu, aiztaisīja šķūni un lika sa­zvanīt visus ēdamā istabā. Tā kā šis saaicinājums nenāca vis no skolotāja un tādā ziņā nevarēja būt saukums uz kādu darbu, tad vismaz aiz ziņkārības saradās drīz visi dzirdēt, ko tur stāstīs. Nu skolas vecākais iesāka droši un nopietni:

— Jums jāzina, ka skolas pārvaldība ir divējāda: viena gādā un zina par to, kas un kā skolā mācāms, otra pār­zina par skolas ēku un par visu, kas vajadzīgs pie skolas uzturēšanas. Mācīšanas uzdevumi pieder skolotājiem un skolotājām augstāku pārlūku vadībā, bet par skolas ēku un skolas apgādību ar visu, kas vajadzīgs, jāzina vispirms skolas vecākam, lai var labot, kur kādi trūkumi, un pa­sargāt, kur kādas briesmas pie ēkas vai aplamības pie skolas dzīves mantām un vajadzībām. Līdz šim nav bijis vajadzīgs lielas rūpes turēt par ēku un mantām, kas pie­gādātas skolas uzturēšanai, jo skola tika ari šaī saimnie­cības ziņā kārtīgi vadīta skolotāju vērīgā un apdomīgā aizgādībā. Bet patlaban ir parādījies kāds cits piedzīvo­jums. Iecelta ir komiteja, kas rīkojas skolotāja vietā. Bet, šī komiteja vai negrib, vai nespēj kārtības uzturēt, tas man kā skolas vecākam nav zināms, tik zināms ir tas, ka vakar ticis aplam un nepareizi rīkoties ar krāšņu pārlie­cīgu kurināšanu un ar petroleja laistīšanu uz malkas, kas vēl tagad še stipri saožams. Petrolejs ir dots tik priekš lampām naktīs, bet ne priekš laistīšanas uz malkas. Ja malka kādreiz labi nedeg, tad viņa jau priekš rītdienas iebāžama krāsnīs, lai dabūtu pakalst, kad uguns vairs iekšā nav, un jālieto tik pēc kārtīgas vajadzības. Vakar abējāda ziņā ir no jums darīts pavisam palaidnīgi, laistot petroleju uz malkas un kurinot kā bez prāta, tāpēc man jāstājas pretī šādām saimnieciskām nekārtībām un palaid­nīgām aplamībām. Par mācības lietām nav man tiesības runāt, kā jau sacīju, bet par skolas saimniecību gan, tālab es jums visiem pasludinu un piekodinu nerīkoties pavisam ar uguni, nedz ar dedzināmām vielām citādi kā skolas saim­nieces rīcībā un vadībā, ja viņa atzīst par iespējamu jums kaut ko atļaut un ja jūs gribat godīgā prātā viņai kaut ko palīdzēt, bet ne ta, kā vakar esat iesākuši darīt nepieļau­jama savvaļibā, kur ne vien manta tikusi nelietīgi izšķēr­dēta un krāsnis saplaisinātas, bet pat visa skolas ēka ap­draudēta ar nodegšanu.

Platām acīm un nopietniem šejieni visi noklausījās ša­jos noteiktības pilnos skolas vecākā vārdos, it kā blēņoda­mies, kur tāda tik liela vara vēl atlikusies tādos tik lielos un jaukos brīvības laikos. Skolotājam to dienu izdevās ar komitejas piepalīdzību savienot «tautu» uz kādiem nekā­diem kopdarbiem klasēs, lai gan ne ar ievērojamiem kār­tības panākumiem.

Ap vakara laiku ieradās skolā atkal vairāki zināmie skolnieku ciemiņi, un ar tiem visur ilgi sarunājās gan dikti, gan klusām. Pēc viņu nozušanas atkal sacēlās trok­šņains nemiera gars, kas neapklusa pat pāri pusnaktij.

Ritā atradās pie sienām uzaicinājumi pēc brokastīm uz tautas sapulci aiz malkas grēdām ar komitejas pārvēlēša­nas un patstāvības varas nodibināšanas nolūku. Uzaicinā­tāji bij parakstījusies par pagaidu vaidi. Sī svarīgā zina sajūsmināja joti visu «tautu» tā, ka jau no paša rīta saka pulcēties aiz malkas grēdām daži pavisam vēl neēduši, jo kārtējās ēdienu laiku ievērošanas arī vairs nebij, bet ēda, kad un cik reizes kuram ietikās..

Priekš karoga laimīgā kārtā bij atgadījies dabūt vaja­dzīgās krāsas kabatas lakatiņu, ko piesaistīja pie tievas kārts un pacēla pat pāri malkas grēdām. «Tauta» bij sa pulcējusies līdz pēdējai dvēselei, un pagaidu valdes priekš­nieks, pakāpies uz pusapbrukušas grēdas gala, pasludināja iekšējas satversmes ziņā apvērsumu, ka no pusatpakaļrā- pulīgās un pusmelnsimtnieciskās komitejas jāpāriet uz ne­atkarīgu un brīvu tautas pašvaldību bez atpakaļrāpuļiem un melnsimtniekiem, kāds esot skolotājs un viņa uzrīdītais skolas vecākais; tāpat, ja skolas saimniece gribēšot klau­sīt skolas vecākam, tad viņa arī atpakaļrāpuļa, melnsimt- niece.

Nu sauca priekšā vēlamos kandidātus, par kuriem lika balsot ar roku pacelšanu. Rokas cēla visi par visiem, ko tik sauca priekšā uz pieņemšanu. Ievēlēja trīs puisēnus un trīs meitenes. So pēdējo starpā arī «Lūra jaunkundzi», kas jau vispāri bij Katrēna nosaukums. Pašiem ievēlētiem nā­cās celt iz sava vidus valdes priekšnieku ar viņa biedreni, lai valdes priekšgalā nestāvētu vīriešu puse vien. Par tā­diem iecēla to pašu pagaidu valdes priekšnieku ar «Lūra jaunkundzi». Atskanēja arī izsauciens, ka «tas gudri gan». Jaunceltais priekšnieks sacīja tūliņ runu, priecādamies par sasniegto brīvību un patstāvību, par ko visi saplaukšķi­nāja. Nu tika gribēts, lai runātu arī kāda no valdē ievēlē­tām meitenēm. Tās divas no viņām izvairījās, aizbildinā- dāmās, ka nemākot; bet tad «Lūra jaunkundzi» puikas uz­cēla celtin uz maikas, lai runātu. Meitens taisījās gan uz kaut ko stostīties, bet, kad nekā nevarēja izteikt, tad sāka smieties, nolēca no malkas, ieskrēja pulkā un aizklāja abām plaukstām seju. Bij pienākusi pašlaik ari skolas saimniece ar savu meitenīti klēpī, kura tikko sāka mācīties runāt. Kāda no lielākām meitenēm tūliņ pieskrēja viņai klāt un vaicāja meitenītei:

— Saki, Ieviņ, — kā es tevi mācīju vakar un šorīt?

Kad bērniņš nezināšanā klusēja, tad vaicātāja plijās

reizi pēc reizes virsū, lai sakot vien — labi jau mākot.

Beidzot maziņā, rociņu atvēcinādama, izsaucās raudu­līgā balstiņāi

— Not al vetātiem!

Māte pasmējās un aiznesa viņu projām.

Jaunā valde, savstarpēji drusku aprunājusies, pasludi­nāja šodienu par brīvdienu kā piemiņas svinību pilnīgam patstāvības nodibinājumam. «Tauta», to dzirdēdama, prie­cīgi uzgavilēja un saplaukšķināja. Tūliņ nāca arī otrs un ne mazāk iepriecinošs pasludinājums, ka rītu svinama pir­mās nedējas jubileja no patstāvības celšanās iesākuma dienas ar viskopīgu gājienu līdz baznīcai un atpakaļ pa otru ceļu, nesot karogu gājienam priekšgalā. Sī vēl jau­kākā prieka ziņa sacēla jo lielas gaviles.

Nu dārdēt dārdēja skola cauru dienu no dažādiem trok­šņiem, ka grūt' nācās tur iekšā būt. Atskanēja no mazā­kiem arī daži sāpju kliedzieni un raudas. Skolotājs arvien apstaigāja skolas telpas, vērodams visvairāk pasargāt vā­jākos no spēcīgāko pārestībām. Tā staigādams, viņš uz­gāja starp citiem pāra pirmziemnieciņus, vienu puisēnu, otru meiteni, kaut kur kaktos raudam. Aplūkojis vienu, otru, viņš atrada, ka meitenei asinis pil no deguna un pui­sēnam zils puns pierē. Viņš dabūja kādā traukā aukstu ūdeni un lika to ieraut meitenei no saujas vairāk reizes degunā, līdz asinis nostājās. Tad ņēma savu kabatas laka­tiņu un noslaucīja viņai seju. Pēc tam ar metāla karoti ap­spaidīja puisēnam pierē zilo punu un sāka izvaicāt, kas šos ļaunumus viņiem darījis.

Pa to starpu ap šiem diviem un ap skolotāju salasījās lielāks skolas bērnu pūlis, bet gan bezmaz laikam tik no tādiem, kuri ļaundarību vaininieki pie nekatra no tiem cie­tušiem nebij. Asaras un šņukstieni viņiem abiem pamaz nostājās, uii tie sāka pacelt acis paļāvībā uz skolotāja aiz­sardzību. Pamaz izpratināti, viņi abi stāstīja, ka vairāki lielākie, īpaši puikas, esot viņus un ari dažus citus situši un grūduši, saukdami par bagātniekiem, kuriem atņemšot zemi un atdošot bezmantiešiem. Kad skolotājs vaicāja, lai sakot un rādot, kuri tā darījuši, tad viņi apskatījušies sa­cīja, ka še citu no tiem neredzot kā tik šo vienu meiteni — Lūra Katrīnu; bet viņa gan tik vainīga neesot bijusi kā citi, visvairāk no puikām. Skolotājs kā izbrīnodamies pa­skatījās uz Katrēnu, un viņa skatiens likās jautājot:

«Un tad tu arī esi tik negodīga, ka, lielāka būdama, da­rīji varmācības ļaunumu pie mazākiem bērniem?»

Meitene saprata šo mēmo jautājumu un droši atbildēja:

— Tie ciemiņi, kas vakaros šurp nāk un ar mums runā, tie sacīja, ka bagātnieki esot jābaikotē, tad viņu zeme un manta palikšot bezmantiešiem.

— Jābaikotē! — skolotājs izsaucās. — Un kas tā baiko- tēšana ir?

—"Nu, sišana, — Katrēns droši atbildēja. — Daži pui­kas arī sita vispāri saimnieku bērnus, ka tie esot bagāt­nieki. Jānodibina esot bezmantiešu vara. Es jau tik daudz vis nedarīju kā viņi.

— Un tad tu arī ar citu bērnu nosišanu gribēji tikt pie bagātības un varas? — skolotājs uzsāka. — Vai tavs go­dīgais, vecais krusttēvs tā ir darījis? Godīgi cilvēki pelna godīgā ceļā paši mantu un nedzenas pēc netaisnas, vien­pusīgas varas. Un kādi bagātnieki tad ir šie līdz asinīm un ievainojumiem sasistie bērni? Viņu vecāki arī nav ne­kam darījuši netaisnības, bet tik, sūri grūti strādādami, pelna maizīti sev un viņiem. Ja arī kāds cilvēks ir bagāts, vai tas tādēļ jāaplaupa, lai laupītāji paši tiktu bagāti un būtu atkal aplaupāmi citiem? Pie tevis, Katrin, ir gan vēl tas labums, ka tu neslapsties un skaidri izstāsti, kas no­ticis. Tas liecina, ka tu esi Jaunumu darījusi, Jaunuma ne­apzinādamās un nesaprazdama, un tādā ziņā tad neesi vēl nelabojama kā varbūt tie citi, kas tagad slapstās un ne­drīkst nākt gaismā. Sis labums tev nācis no tā, ka tev bi­jis tik prātīgs un sirdsskaidrs audzinātājs, kāds ir tavs ve­cais krusttēvs. Bet — bet kā un ar ko tu izlīdzināsi tās nevainīgās asinis, kas tecējušas šai jaunākai, lēnīgai sko­las biedrenītei, un to tumšo punu pierē šim arī jaunam un tāpat klusam, mierīgam skolas biedram, grūžot viņu ar varu pret mūri, pie kuriem noziegumiem tev vismaz līdza dalība? Tie spiedīs tavu dvēseli kā smaga lāsta akmens ari vēl tad, ja tev pasludinātu pat vairākkārtīgu piedošanu.

šos nopietnos vārdus skolotājam runājot, bij vairāki bērni pienākuši klāt un klausījās visi ļoti vērīgi, bet Katrēnam seja strāvot strāvoja tumšākiem un tumšākiem mā­koņiem, līdz lietus straumes gāzās vaļā un plūda nevaldā­mas.

Bet skolotājs turpināja:

— Zināms gan, ka īstie vaininieki ir tie, kas tevi un citus kūdījuši uz šādām ļaundarībām un uz kuriem ir zī­mēti tie šausmīgie vārdi, ka tādiem, kas mazākos apgrē­cina, būtu labāk, ja viņiem piekārtu pie kakla dzirnu ak­meni un viņus noslīcinātu jūrā visdziļākā vietā; bet jūs, tie paklausītāji, pilnīgi aizbildināti nevarat vis tikt arī ar to, jo vismaz tas jums ikkuram bij zināms, ka ļauna cits citam nedrīkst darīt.

— Cik es nelaimīga! — Katrēns izsaucās, asarām jopro­jām plūstot.

— Citās, mazākās, lietās tu gan nāci pie manis vai pie skolotājas apvaicāties pēc padoma, bet šaī tik svarīgā lietā neesi vis nākusi, protams, domādama sevi par pilnīgi drošu dzīves ceļa zinātāju, bet atrodies ieskrējusi dziļi maldu purvā, tādēļ tev tagad jālej šās rūgtās asaras. Ja tu nāktu pavaicāt vismaz to, kas ir boikots, tad dabūtu zi­nāt, ka boikots nav pavisam sišana, nedz grūstīšana, kā tu esi sapratusi no kūdītājiem; bet tu nenāci vis. Tad nu vairs cits nekas nav darāms kā tik nožēlot notikušo un laboties uz priekšu.

— Visi viņi to vien jau daudzināja: skolotājs novecojis, pakaļ palicis laika gaitai, atpakaļrāpulis, melnsimtnieks, spiegs, nodevējs, brīvības naidnieks… — meitene raudā­dama noskaitīja kā pātarus.

Skolotājs, noklausījies visu to garo apvainojumu un pār­saukumu rindu, pasmējās un sacīja:

— Jūs citi, kas esat godīgi skolas bērni, palīdzat vērot, ka tādi ļaunumi uz priekšu vairs nenotiek; un jūs abi, kas esat cietuši uzbrukumus, jūs pārceļaties ar savām gulti­ņām — tu, puisēn, manā dzīvoklī un tu, meitiņ, pie skolo­tājas. Arī citi, kuri nejūtaties esot drošībā, varat pārvieto­ties šiem diviem līdza, cik vien atradīsies brīvu vietu vienā, kā otrā dzīvoklī, pie manis un pie skolotājas. Cits citarn palīdzat pārvietoties.

Uz to atsaucās tūliņ vairāk galvu no vieniem, kā no ot­riem, un negantie palaidnības trokšņi sāka pamaz mitē-

Beidzot skolotājs sacīja vēl to, ka viņš rīkojot tik kā kaut kurš lieks cilvēks, kam ejot pie sirds citu cilvēku, bet visvairāk bērnu ciešanas.

Pa to starpu arī vecāki māju no mājas bij tikuši uz­traukti no vēstīm, ka skolā valdot pavisam lielas savvaļī- bas gars un daži bērni vairs neesot droši no citu bērnu ļaundarībām, tālab nākamā rītā saradās krietns skaits bērnu vecāku vai viņu piederīgo un gādnieku'pirms pie skolotāja iedabūt skaidras ziņas par visu, kas un kā ir, lai tad var redzēt, kas īsti būs darāms. Jau skolā ieejot vien, ikkatram rādījās kā brīnums tas, ka agrākās godīgās kār­tības vietā plosījās vislielākā trokšņainā palaidnība bez darbiem un bez rīcības. Skolotājs izstāstīja visiem, kas pie viņa apvaicājās, ka viņam gaidāmi visi rīkojumi no skol­nieku pašu ieceltās valdes, kur viņam nekas sakāms, bet gan jādara māčīšanas ziņā būšot tik tas, ko valde vēlē­šot. Padoma viņš nedeva nevienam nekāda, kad daži vai­cāja, kas būtu ar bērniem darāms, bet tik pastāstīja par savu cenšanos glābt no varmācībām pēc iespējas tos bēr­nus, kurus citi nezin kādēļ sākot vajāt.

Gandrīz visi no pakaļatnākušiem vecākiem — to starpā arī Katrēna vecais krusttēvs — nolēma vest bērnus mājās, lai paturētu viņus jel dzīvus, jo mācības tā kā tā arī še tagadējā nekārtībā vairs nedabūšot.

Tā tad to rītu aizvesta tika gandrīz trešā tiesa no visa skolas bērnu skaita. Pārējie palika tādi kā nošļukuši, kas sakāms bij īpaši par atlikušiem valdes locekļiem, kuri pa tieši nesaprata, ko iesākt. Ar lepnumu gaidītais jubilejas svinību gājiens aiz tik daudz dalībnieku aizvešanas arī iz­juka, jo atlikušiem vien iet nebūtu nekāda izskata. Un ko tad nu tālāk?

Vecam krusttēvam, no skolotāja dzīvokļa izgājušam, viņa audzēkne nesteidzās vis tik droši pretī kā citām reizēm, un, kad kā vilcinādamās pienāca, tad viņš sauca tai drusku . nemīlīgā balsī:

— Katruk, ņem visas lietas kopā, lai varam iet projām!

Pats viņš izņēma gultas drēbes un salmu maisu, no kura izpurināja salmus kūtī, salika visu gultas segā, pie­vienojot Katrēna atnestās grāmatas un maizes kuiītl, sasēja visu tur vienviet, lika pār plecu, apskatīja meiteni, vai pareizi apģērbusies, un tad uzsauca tai sausā balsī:

— Iesim!

Citiem laikiem abi šie gājēji varēja būt savstarpēji ļoti draudzīgi un tuvi viens otram. Katrēns drīkstēja iet vecam

krusttēvam cieši līdzās un vēcināt viņa roku. Varēja par šo un to labprātīgi izrunāties, savstarpēji kaut ko izstās­tot; varēja palecoties uzsēsties vecam krusttēvam uz rokas un sēdēt tur bez bēdas, īpaši, kad jātiek bij ūdeņiem pāri vai jābried pa dziļu sniegu, pasakot vēl: «Tas gudri gan,» — bet nu viņu starpā bij ieradies savāds vēsums un pat gandrīz svešums. Katrēns nu neiedrošinājās vairāk kā tik klusām iet vecam krusttēvam līdza un tad vēl it kā ar savādām šausmām, jo vecais krusttēvs nerunāja nekā ar viņu, bet brīžu brīžiem ierunājās pusbalsī viens pats, un Katrēnu tad pārņēma it kā kādas bailes. Tā vispirms viņš izsaucās:

— Jā, ko tu darīsi, kad traku cilvēku varā nāk svarīgas iestādes! Tie viņas padarīs tūliņ pat suņu kūtīm līdzīgas!

Tad atkal apklusa. Bet par labu brīdi uzsāka no jauna vienmēr ar garākiem pārtraukumiem:

— Kur nu lai lieku šito «valdes priekšnieka palīgu» zie­mas laikā, kad pašam jāiet dienu dienām apkārt pie dar­biem? Kā nu atbildēsi Laucēnam un Kroķiin par viņu bērnu sišanu? … Lai nu gan manējais nav vienīgais, nedz lielākais vaininieks, bet līdz pulkā tāpat ir bijis. Kā tad! Vecais Laķis pats vainīgs: satracinājis savu «neganto meiteņu» arī uz kaušanos skolā!… Ak, pēriena tādiem bezdarbīgiem palaidņiem, bērnu musinātājiem uz ļaunu!… Paši nezina, kas viņu boikoti un melnsimtniecības, ne vēl gribēt, lai šitādi muļķēni saprot tādas viņu blēņas un tām kalpo…

Atkal garāks klusums, bet pēc tam vēl:

— Maja, mans dārgais, apdomīgais bērns, kur tu esi, un kas ar tevi? Vai nebūs jau sen nogalinājuši, nomocī­juši? … Par tevi bēdādamies, es nīkstu un vārgstu … Mani vecie spēki zudin zūd … Tevis dēļ šādu bēdu gan nekad nejutu, kādas mani māc par šito nejēgu … Tevis nedabūtu vis iecelt tādas «valdes priekšniekam par pa­līgu» … Tu neiejauktos vis nekādās aplamībās, nekādās bezprātībās… Bet vai tādēļ viņu lai atmetu?… Nē, jā­glābj līdz pēdējai nopūtai…

9. Apsargam Ķimuram nebij gan izdevies ar pirmo gājienu Steņģus izdabūt

Apsargam Ķimuram nebij gan izdevies ar pirmo gājienu Steņģus izdabūt laukā no viņu dzīvokļa un to norādīt jau pie laika par savu, lai ar tur līdz šim viņam nekādas tie­sības nebij. Viņš neuzdrošinājās neveselo saimnieci ar gultu nest laukā, no kura darba atteicās ari viņa biedri Cers un Svikuls. Tomēr no šā nodoma Ķimurs tāpēc nebūt neatstājās, bet prātoja tikai, kādā ceļā un vieglāk sasniegt savu nodomu un vēlējumos.

Ar laiku Ķimurs bij izgudrojis citu ceļu. Viņš apņēmās sadabūt sev istablietas krietnā skaitā un sanest Steņģu dzīvoklī, nobīdot viņu čīkstonīgās grabažiņas līdz ar gultu, kur zirnāji vien dibenā, pie durvīm, bet savas sakārtot iekšpusē tālāk uz dibenu labākās vietās un nākt šad tad pa naktīm jau gulēt, lai tādā ziņā dabūtu sev pilntiesīga iemītnieka un pat īpašnieka nozīmi, lai pavasarī, kad Steņ­ģiem visgalīgs izkravāšanās laiks, nevarētu nevienam ci­tam vairs nākt prātā dabūt Ezermuižiņas brīvo daļu sev.

Bet, kā un kur nu tikt pie labām un skaistām istablietām, jo uz kaut kādām vien nevar nemaz domāt pēc Vil­mas sniegties? Tomēr labu istablietu pašreiz grūt' pavisam dabūt, ja arī vēl nauda būtu; bet, kad tās nemaz nav, ko tad? Taču kas tur daudz ko gudrot un prātot šajos brīvos viskopīgas mantas laikos? Ņemt tikai, kur ko patīkamu at­rod, vairāk nekā! Pa pagastu braukādams, viņš, lai ari vēl uz šo vajadzību nedomādams, diezgan bij novērojis dažādos dzīvokļos, kam šis, kam tas krietns: vienā vietā krēsli, otrā pāra galdu, trešā kumode ar spoguli virsū, ce­turtā pat jau divas vienādas gultas, tālāk lampas, galda trauki un kas vien iepatīk.

Apsargu braukšanas darbi pa pagastu bij nu mazināju­šies, bet rakstu darbi pavēlniecības kanclejā pavairojušies. Vismaz tā tika dzirdēts. Tālab pavēlnieks pieturēja pie se­vis par palīgiem Ceru ar Svikuii, bet Ķimurs palika tāpat apsarga nozīmes darbos kā vecākais no apsargiem. Vis­maz par tādu viņš ieskatīja pats sevi. Būdams pilnīgi viens pats un savā vaļā, Ķimurs atzina šo laiku par vis­izdevīgāko nodomātai istablietu iegūšanai. Ar dažādu va­jadzību iemesliem viņš izdabūja sev ik dienas citu šķūt­nieku un braukāja galvenā kārtā izmeklēt un salaupīt sev istablietas, ko viņš mēdza nosaukt ar pazīstamo lepno vārdu par «pārņemšanu», kas patiesībā bij samaskots lau­pīšanas jēdziena aizbildinājums, jo viss piederot viskopī- bai, kas jau visiem esot zināms.

Tā braukādams, Ķimurs ikkatru vakaru pārveda kaut ko no vērtīgām istablietām un novietoja pagastnama jeb pa­vēlniecības šķūnī. Un, tā kā šķūtnieki ik dienas mainījās un lietas tika ņemtas ikkatru dienu citā mājā, tad šī viņa rīcība nesacēla visai lielas vērības. Ja kaut kur kādi no ņemamo lietu īpašniekiem iepīkstējās ko nebūt pretī, tad tūliņ dabūja dzirdēt draudus ar nodošanu soda tiesai kā valdības pretiniekus, tāpēc visi arī drīz palika mierā, lai dara, ko grib. Sādā ceļā pa pāra nedēļām Ķimurs bij sa­gādājis istablietu pilnai ērtas dzīves ierīcībai, pat — kā jau pieminēts — ar divām atsperu matraču gultām, un ju­tās par visu to lepni apmierināts.

Kad Vilma kādu rītu, nākdama no mājas, kur bijusi par nakti, gāja gar pagasta šķūni uz kancleju pavēlniecībā, tad satikās tur nejauši ar Ķirnuru, un, viņš lūdza Vilmu ieskatīties šķūnī, kādas viņam esot nākamās dzīves istab­lietas. (Vēlāk varēja domāt, ka Ķimurs bij viņas gaidījis.) Vilma piegriezās arī un iegāja, bet pabrīnojās par visu, ko tur redzēja, un tad vaicāja Ķimuram, no kurienes tad viss viņam tik drīz saradies. Uz to Ķimurs, lepni pasmie­damies, atbildēja, ka tas nācis no sabiedrības puses kā at­zinības dāvana par uzticīgu kalpojumu brīvības valdībai,

— Un kur tad jūs visu to bagātību tagad lik'sat? Priekš tāda daudzuma vajadzīgs krietni liels dzīvoklis.

— Man jau, jaunkundze, viss izdomāts un nodibināts, — Ķimurs atbildēja pilnā laimībā. — Vedīšu ritu jau pie laika Steņģu pusē, nodrošinādams tādā ziņā jau pie laika sev viņu daļu no Ezermuižiņas, jo nākamu pavasari vi­ņiem tā kā tā visgalīgi jāaiziet, lai cits nedomā tur vairs kārstīties apkārt. Steņģiem viņu dzīvoklis ir gan mazs, bet es izgādāšu pielaist pāra istabu klāt no otra gala.

— Bet vai tad jums jau piespriesta Ezermuižiņa, kad tik droši taisāties kā uz gatavu? Tagad, kā zināt, nevie­nam vairs zemju neatstāj, bet jūs tik pošaties vēl dabūt.

— Tas tā tik priekš ļaužu prātu apmierināšanas, bet vēlāk būs viss tāpat, kad tagadējā vara galīgi nodibinā­sies un kad līdzšinējie īpašnieki būs nobīdīti pie malas bez- mantiešu vietā un stāvoklī.

Sos vārdus izrunājis, Ķimurs it kā drusku apmulsa un iztrūkās, apķerdamies, ka Vilma ir saimnieka meita, tāpēc lūkoja savu izteikumu pārlabot, sacīdams:

— Bet ne jau ar visiem valdība tā darīs. Saviem drau­giem viņa neaiztiks nekā. Tie paturēs visu, kā bijis, un tie­sības nodibināsies jo pilnīgas. Un, kurš vien būs ticis kādā vietā iekšā, tā kā man dcmas par Ezermuižiņu, tas arī pa­liks neizraidīts. Paši augstākie valdības vīri steidzas no­drošināt sev dzīves vietas, lai arī pirmām galam tik tā kl iemesla labad uz nomas — pagaidam, bet palikt paliks visi, kas nebūs valdības pretinieki.

— Nezin kas tai Ezermuižiņai par tik sevišķi lielu vēr­tību un pievilcību ir, ka daudz pēc viņas tīko un visi viņu daudzina? — Vilma piebilda kā jautādama un pārlaida vēl acis pār istablietu blāķiem.

— Nu, jauka, piesaulīga un auglīga vietiņa, lai tīrums, pļava vai mežs, bez tam ūdens mala un kuplas lakstīgalu birzes tuvumā. Vai jums, jaunkundze, arī nebūtu prieks dzīvot Ezermuižiņā un vēl ar šādām istablietām, kādas šās te? — To vaicādams, Ķimurs pamāja lepni ar roku uz istablietām, piebilzdams, ka varot dabūt klavieres arī.

— Kas nu man priekš sevis par prieku — svešam, lie­kam cilvēkam — domāt uz citu cilvēku dzīves skaistu- miem! — Vilma atteica un virzījās laukā.

— Kas sveši, tie var palikt drīz par labiem draugiem, kad tik grib vien, — Ķimurs sauca viņai pakaļ un tad vēl iedomāja sekošo: — Lūdzu, jaunkundze, pasūtīt man rītu divus braucējus ar platām limbu ježakām uz Ezermuižiņu, lai var viegli sakraut. Pats es arī iešu līdza.

Vilma apdomājās un sacīja:

— Rītu gan laikam nebūs iespējams, jo daudz braucēju jāsūta pēc malkas priekš skolām un citām pagasta ēkām; cauri brauks laikam dažu pavēlniecību apsargi uz kaut kur pamanītu pretestību apspiešanu, tur arī vajadzēs vai­rāk šķūtnieku. Bet parītu vai aizparītu jau gan. Jums taču laikam ļoti steidzams nav?

— Citādi nekas, tik gribēju dabūt drīz projām, kamēr kādam citam neienāk prātā pasteigties.

— Nu, Stērģenieks tik drīz tādu mantu nesadabūs, — Vilma nojokoja.

Abi pasmējās.

«Trakais cilvēks laupītājs!» Vilma aiziedama pie sevis domāja. «Viņš grib ar salaupītām mantām mani priecināt un pievilkt, pielabināt.»

Pusdienas stundā visas trīs draudzīgās jaunavas — domu biedrenes, kad bij saņēmušas ziņu no Vilmas par to, kas nabaga Steņģiem atkal gaidāms, apsprieda, kā viņus glābt no jaunās likstas, bet grūt' nācās viņām atrast pa­domu, ko varētu atzīt par derīgu. Ar saimnieces pašas ne­veselību vien, kā gan viņreiz izglābās, šoreiz vairs neva­rēja cerēt glābties, jo, gultai iekšā paliekot, varētu piedzīt istabas stāvbāzām ar svešām istablietām, ka nevarētu paši pat vairs apgrozīties. Lai gan prātoja šurp un turp, bet ātrumā nevarēja nekā tad sadomāt, kas izrādītos par derīgu. Vilma, par laimi, bij apdomīgi apsolījusi Ķimuram brau­cējus tik uz parītu vai aizparītu, tāpēc atlika vēl laiks šo grūto jautājumu labāk un nesteidzīgāk pārdomāt vakara klusumā pēc dienas darbu nemiera.

Arī Alvīna vēlējās dabūt redzēt Ķimura savākto istab­lietu bagātību, par ko jau īda agrāk bij stāstījusi. Bet uzmaŠām tālab vien uz šķūni ejot, varētu celties vērība par ziņkārību vai par kādiem nodomiem, tāpēc viņa pie­biedrojās Idai par palīdzētāju ienest pāra dienām malku virtuvei. Un, kad vakarā sanāca atkal visas trīs drošā vienatnes klusumā, tad Alvīna sacīja, ka nebūšot pavisam iespējams tādu daudzumu sakravāt niecīgā Steņģu dzī­voklī, ja vēl viņiem pašiem tur jāpaliekot iekšā. Pamazam griezās viņu domas uz to, kaut tikai Steņģiem pašiem būtot bijis vairāk mantu, tad nebūtot ticis svešām mantām tur pavisam vietas. No šito domu iekustinājuma attīstījās tālākas domas, ka Steņģi varot pierizgāt pilnu istabu visā­dām grabažām, ka neatlikšot, īsta soja kur spert. Varot sanest vecus, lielus traukus ar stīpu likšanas iemeslu, jo tādu gan Steņģiem netrūkšot; varot ievilkt un pa daļai iz­jaukt kādas ragavas lāpīšanas labad un daudz ko citu. Visi prāti savienojās pie šām domām, ka Steņģiem jāpie­kravā sava istaba ar šo un to un saimniecei pašai jāguļ gan gultā tāpat kā viņreiz.

Viņām bij zināms arī tas, ka Steņģene vairs netīko pēc Augura mātes daļas un ir pie viņas pat atvainojusies, no­žēlodama savu iekārojumu pēc tās, piedzīvodama grūtā brīdī viņas ļoti draudzīgo labprātību, tāpēc jaunavas at­zina par ļoti ieteicamu, ja tādā Ķimura uzbāzības brīdī legadītos tur kā netīši arī Augura māte, pret kuru pat Ķi­murs jutīšot cienību un bijāšanu.

Cēlās viņām arī jautājums par to, kas lai notiek ar Ķi­mura salaupītām mantām, ja viņš ar tām, kā domāts, ne­iekļūtu Steņģu dzīvoklī un citur nevarētu priekš sevis no­vietot. Tikpat Vilmai, kā Alvīnai bij dažas no tām lietām zīmējamas, kam tās piederējušas. Starp citām viņas tu­rēja par droši pazīstamu īpaši kumodi ar cēlu spoguli virsū, ka tā esot kādas zināmas jaunas sievas pūra manta. Viņas labi nojauta, ka bez asarainām žēlabām tāda lieta nebūs tikusi atdota un tāpat ari cits viss, kā gultas, galdi, krēsli, skapis un šis tas, kas vēl līdza. Protams, ka ikkat­ram savu iemīlēto un vajadzīgo lietu žēl. Palīdzams būtu arī tiem aplaupītiem cilvēkiem, lai viņi atdabūtu savas mantas pat tad vēl, ja tās tiek ievietotas Steņģu dzīvokli, kas gan — ja izdosies, kā domāts, — nenotiks. Bet drīzāk ticams, ka atnāks viss krājums atpakaļ. Tā viņas visas sāka prātot.

Kaut aplaupītie paši sākuši meklēties. Bet viņi bez ne­kāda mājiena nedrīkst uz to ne domāt. Viņiem, protams, jātic, ka tas darīts valdības uzdevumā, ņemot lietas priekš kādām nebūt iestādēm, kas tiem laikam būs sacīts. Bet kā lai drīkst šādu bīstamu un vārīgu jautājumu kustināt un aplaupītos modināt? Kaut jel viens vienīgs dabūtu ierosi­nājumu uz meklēšanu un sāktu kustēties! Un, ja kādam izdotos ko neko atdabūt, gan tad tas citiem arī tiktu zi­nāms un celtos visi kājās. Bet ikkatru aizrādītāju izkliegs tūliņ par spiegu, par nodevēju — un tad projām uz briesmu tiesu.

— Bet viens drošums gan še ir tas, ka Augurs ar Ķi- muru, Vilma, tevis dēļ ienaidā, — Alvīna sacīja.

Se visas trīs nosmējās, un Alvīna runāja tālāk.

— Tāpēc Ķimurs nedrīkstēs visai liels un drošs būt, zi­nādams, ka pavēlniecībā neatradīs atbalsta un tad visa blēdība tāpat vien izbeigsies.

— Bet taī ziņā gan Auguram būtu vairāk pa prātam, kad Ķimuru pārceltu citur, — Ida pasmiedamās piebilda.

— Jā gan, bet uz otru pusi atkal priekš Augura paša nav labi, ka varējis tīši vai aiz nevērības pielaist šādu patvaļību — vākt viskopības mantu vēl savā labā, — Al­vīna aizrādīja. — Tātad domājams, ka viņiem abpusīgi jā­lūko lietu izbeigt šepat un noklusināt, lai zināmās sacensī­bas naids turpinās.

Atkal visām smiekli.

— Bet kādā ceļā lai iekustinām meklēšanos? — Alvīna cēla jautājumu.

— Tam nu gan vēl laiks, — Vilma apdomājusies sa­cīja. — Papriekšu mums jānoskatās un jādzird, kas notiks Ķimuram pie Steņģiem. Ja nu tur neizdodas, tad jādomā, ka viņš savu kravažu vismaz uz reizes citur nekur nevarēs likt kā vest šurp atpakaļ. Un tad jau še ļaužu kustības vietā var nākt kāds nejaušs gadījums, kas aplaupītos ved uz viņu mantu pēdām.

Tad, uz Alvīnu pagriezusies, viņa vēl piekodināja!

— Iedomā, māsiņ, ritu no paša rīta izrakstīt uz parīt­dienu priekš Ķimura divus braucējus, kā viņš pats sacīja, «ar platām limbu ježakām», lai visu viņa laupījumu varot sakraut un aizvest uz Ezermuižiņu.

— Jāiesien autiņa stūrī mezgls, — Alvīna atbildēja pus pa jokam, pus nopietni. Vispēdīgi viņas izdomāja un no­sprieda, kādā ceļā un visdrīzāk Steņģiem paziņojams šis jaunais negaiss.

Ar to tad visas trīs draudzenes, jaunavas, pabeidza sa­vas slēpjamās sarunas un līdz gulēt iešanai patērzējās par vieglākām, ikdieniškām lietām, pastāstīdamas, ko kura jaunu dzirdējusi, ko stāstot nereti sacēlās lieli smiekli. Sās sarunas pabeidzās tik tad, kad jau viena pēc otras sāka apklust, kas bij iemigšanas zīme.

Kad zināmā rītā abi vezumi tika krauti pilni uz aizve­šanu kā kalni, tad vairāki cilvēki, kuri bij aicināti pie pa­vēlniecības ar dažādiem maksājumiem un nodevām, par tiem brīnojās un gribēja dabūt zināt, bet nebij neviena, kas ko stāstītu. Apsargs Ķimurs, kurš visu sakraušanu personīgi vadīja, nebij tādiem jautājumiem pieejams, bet drīzāk gan vēl atraidīgs. Tad kādi, kas bij iegājuši vir­tuvē uzpīpot, vaicāja Idai, vai viņa zinot, kam tās mantas un uz kurieni vedamas. Ida aizbildinājās ar pilnīgu nezi­nāšanu un aizrādīja uz kancleju, ja tad tur varbūt zināšot sacīt. Viens no viņiem teica, ka pazīstot sava brālēna sie­viņas kumodi, ko tēvs viņai devis līdza, un viņa raudot par tās noņemšanu bez gala, kas laupīšana vien esot, lai arī Ķimurs noņemdams to darbu saucis gan par «pārņem­šanu», gan par atsavināšanu.

Kanclejā no Vilmas, kā no vecākās jeb īstenās darbve­des, nedabūja arī patiesībā nekā vairāk zināt kā no īdas.

— Mēs divas še esam tik rakstītājas, un mums jādara tik tas, ko liek priekšā, bet nekāda ziņa mums nav par pa­vēlniecības un apsargu darbiem, — viņa sacīja. — Ja tad varbūt zina kaut ko šie divi apsargi, kas mums pa reizei palīdz rakstīt un ir arī pavēlniekam par palīgiem, tad vai­cājat tiem.

To runādama, Vilma pamāja ar roku uz Svikuli un Ceru. Bet, kad tie arī nekā nezināja sacīt, tad Vilma vēl ieteica apvaicāties pie pavēlnieka, kurš katrā ziņā došot skaidrību.

Kādā starpbrīdī Vilma iegāja pie Idas virtuvē un sav­rup tai pačukstēja pavērot, ja vezumi atnākot atpakaļ ilni, lai tad iemesla dēļ ejot uz šķūni pēc malkas un tur ā nejauši ievaicājoties braucējiem, kādēļ viņi braukuši atpakaļ pilnā, tad dzirdēšot, ko stāsta.

Kā pēc pusdienas izrādījās, tad patiešām vezumi bij at­nākuši pilni atpakaļ uz šķūni, un Ķimurs, cik viņu šim tam izdevās dabūt redzēt, bij pavisam saīdzis un nolaidies, bet īpaši no kanclejas sastāva neviens viņam nekā netaujāja, un mantas stāvēja no jauna šķūnī.

Vakarā Ida ar lieliem smiekliem stāstīja draudzenēm, ka šķūtnieki sirdīdamies kravājuši vezumus laukā atpakaļ šķūnī. Ķimurs pats nemaz nerādījies tuvumā. Kad viņa pa­vaicājusi, kādēļ vedot atpākaļ, tad spļaudīdami stāstījuši, ka cilvēkus veltīgi maldinot, kur jau nemitīgi esot jābrauc patiesās vajadzībās. Gribot tik daudz lietu salikt tādā istabā, kur viņiem pašiem neesot vairs soļa speršanai vie­tas. Tur pussabrukuši kubuli, tur dažādas lādes, visādas grabažas, pat vēl pusizjauktas, lāpāmas ragavas — un nezin kas vēl cits viss. Saimniece pati, gultā kunkstēdama, izsacījusi, ka, ja gribot še ar varu vēl bāzt iekšā svešas lietas, tad par vi-ņu nesapostīšanos netiekot solīta nekāda atbildība. Cita mantu glabāt un sargāt nepiespiedīšot viņai nekāda tiesa, lai ejot vai līdz pašai sinātai. Vecais Steņģis gan viņu pats mierinājis no aizkrāsnes: «Pamaz, Dārt, pa­maz,» — bet pati atcirtusi pretī: «Man te jāzina gan vēl pamazums pret varas darbiem.»

Otrā rītā saradās pie pavēlnieka vairāk cilvēku no tiem, kuriem Ķimurs istablietas bij noņēmis. Visi tik vai­cāja, kas vēlējis un kas rīkojis, bet pavēlniekam tā lieta bij pavisam sveša. Viņš aicināja Ķimuru pie sevis dzirdēt, kas tur esot, bet Ķimurs tik atbildēja, ka viņam paticies pajokot un viņa dēļ to lietu īpašnieki varot ņemt ikkurš savas iatpakaļ. Kad pavēlnieks sāka runāt par protokola sastādīšanu, tad Ķimurs lepni atbildēja, ka tādā gadījumā būšot viņam ari jāstāda daži protokoli par Nurča- un Je­tes algām, kā arī par vispārīgu pagasta rēķenu revīziju, pēc kam pavēlnieks pielaidās un lika tik izdot kārtīgi man­tas atpakaļ, kam tās tikušas noņemtas.

Tūliņ arī tika ļauts ikkatram šķūnī izmeklēt savas lie­tas un vest projām bez nekāda īsta izdevēja, tikai pagasta ziņnesim pielūkojot, jo Ķimurs visādā ziņā prata izvairī­ties un pavisam nebūt mājā, zinādams, ka dabūs dzirdēt daudz pārsaukumu, pārmetumu un atbildības prasījumu. Bet nebij arī nekāda visai vērtīga izdošana vajadzīga, jo ikkurš meklēja un ņēma tik savas lietas, bet gan ne bez sirdīšanās tikpat vispāri par šo palaidnību, kā viņi no­sauca Ķimura nedarbu, kā arī par vainām, kas cēlušās pie lietām no viņu kravāšanas vezumos un vadāšanas šurp un turp. Taču beigās ikkurš jutās jel pa daļai laimīgs, ka savu atdabūjis, un šķūnis iztukšojās taī pašā dienā.

Pēc šiem notikumiem Ķimurs izvairījās kādu laiku ar Vilmu satikties un viņa prata izturēties tā, it kā kad nekā no visa nezinātu. Ari Alvīna ar Idu nelika nekā manīt, bet Ķimurs ari pret viņām bij drusku tāds kā kaunīgs, kā ne­veikls, saprazdams, ka tām arī viņa cerību smieklīgā klizma nezināma nav.

Bet pa vakariem, savrup būdamas, visas trīs jaunavas garšīgi smējās un jokoja par Ķimura mājas ierīcību pre­cību nodomā un par gaidāmām klavierēm Ezermuižiņā. Jautrība par šiem piedzīvojumiem viņām mitējās tik tad, kad nāca atkal kāda turpmāka svarīga nopietnība dienas kārtībā.

10. Linums, pēdējā brīdī no nāves izrauts, pārsalis būdams, drīz iekrita grūtā karstumguļā

Linums, pēdējā brīdī no nāves izrauts, pārsalis būdams, drīz iekrita grūtā karstumguļā, neatminēdams vairs nekā par visu neveselības laiku. Neatmaņas stāvoklī būdams, viņš murgoja bieži par saviem skolas gadiem un pieminēja arvien draugu Vernuli dažādos gadījumos, vēlēja viņam pasargāt savas grāmatas, rakstīt laikrakstos un daudz ko citu.

Pamazām līdi ar izveseļošanās gaitu plaikšķījās vaļā arī sajēga un atmiņa. Viņš sāka atjēgties, ka atrodas tādā mājā, kur vairāk gultu un visās gulētāji, bet daži cilvēki arī staigā pa spraugām; sāka viņam nākt prātā šausmīgā cietuma dzīve pagrabā un pat nāves tuvuma brīdis, bet tālāk vairs nekā. Cik ilgi tas viss, tur viņš nevarēja sev nekā atbildēt, bet viņam rādījās, ka īss tas laiks nav. Tā­pat nevarēja arī nekā zināt, kas noticis ar viņa tāpat ne­laimīgiem cietuma biedriem, vai tie visi jau pagalam vai vēl gaida briesmīgās nāves? Prātā viņam nāca it īpaši klu­sais cietējs mācītājs — kas ar viņu? Vai nogalināts vai vēl cieš, nedabūjot pat tik karsti meklēto pazudināšanas liecinieku?

Viņš lūkoja celties, bet sajuta sevi lielu pagurumu; arī nesaprata, kas ir ēstgriba. Taču tas viss sāka pamaz at­jaunoties caur viņa iedzimto miesas stiprumu. Dienu no dienas metās labāk. Sāka atjaunoties žurme un pieaugt spēks. Cēlās arī garša, un stiprinājās atmiņa. Zināt viņš dabūja gan to, ka bij gulējis vairāk nedēļu bez atmiņas, bet par viņa glābēju no nāves nestāstīja neviens nekā, un nevarēja izprast, vai stāstīt nezina vai negrib, vai pat ne­drīkst.

Neuzdrošinājās viņš nekā vaicāt par citu pazīstamo cie­tumnieku likteni, kur, protams, zināt nekā nedabūtu, ja arī vaicātu. Bet to viņš varēja gan drīz vien izmanīt, ka aiz­iešana viņam pilnīgi brīva, bez nekādas meklēšanās un bez kavēkļiem. Arī viņa drēbes no cietuma bij atgādātas uz turieni, kur viņš izgulēja savu neveselības un veseļoša­nās laikmetu.

Kad sajutās tik tālu atveseļojies un spēcināts, ka va­rēja sākt domāt par aiziešanu, tad arī negribēja ilgāk ka­vēties šaī stāvoklī. Lai arī vēl ziemas laiks un apģērbs samērā plāns un viss novalkāts, tomēr labāka nekur da­būt, un siltāka laika šādā vietā nav iespējams gaidīt, kur ikvienam, kas atveseļojas, jāvācas projām, lai drēbju ziņā kāds kurš būdams. Kad Linums saviem kopējiem vaicāja par maksāšanas pienākumu, tad dabūja atbildi, ka vaja­dzīgs neesot nekas, jo par visu jau gādāts.

Bet jo lielas bēdas nu Linumam cēlās par to, kā sa­sniegt māju, esošam bez naudas graša un vēl bez pilna miesas spēka, ka tālab ceļā nāksies gulēt naktis trīs un meklēt ar grūtībām naktsmāju, kas šādos baiļu un briesmu laikos grūt' dabūjama, jo visi baidās no ikkatra sveša cil­vēka. Dzīve tikpat pilsētās, kā uz laukiem iestumta vispil­nīgākā uztura tukšībā un gandrīz jau badā, tāpēc viņš nevarēja cerēt ceļā nekā dabūt, kur bez tam tagad tādu un citādu tukšinieku pilnas malu malas. Tirgotavas visur iztukšotas un cieti, jo dienas uzturu došot ikkatram rokā, bet devēja nav neviena un dodamā nemaz. Kad Linums par šām raizēm ieminējās saviem kopējiem, tad par vislie­lāko prieku dabūja dzirdēt, ka priekš pāra dienām dabūšot uzturu līdza.

Ievingrinājies staigāt dažas dienas pa iekšu un kāpelēt pa trepēm augšup un lejup, Linums sāka pārliecināties, ka varēs ik dienas kādu gabalu nostaigāt bez liela grūtuma. Pēc tam kādā ne visai aukstā, skaidrā dienā apņēmās iet no paša rīta projām. Atvadījies ar daudz pateicībām no saviem kopējiem, viņš uzsāka prieka pilns savu ceļu uz māju ar pārtikas pauniņu padusē, apzinādamies vai par vienvienīgo, kas tik laimīgi ticis vajā no soda tiesas. Pirmo naktsmāju viņam izdevās dabūt tik tad, kad bij virinājis nezin cik durvju, un otrā gandrīz tāpat. Tikai treša va­karā, esošam tuvāk pie mājas, izdevās vieglāk iemitināties pie kāda saimnieka, kurš viņu pārzināja un pat puslīdz pazina.

Ierastā un pat iemīlētā dzīves vieta, ar nogurumu Linu­mam sasniegta, nerādīja pretī nekādu prieka smaidu, bet gan stipri nospiestu un skumīgu vaigu. Saimnieka galā ieejot, viņam nāca gan pretī saimniece ar pazīstamo laip­nību un pat ar prieku, bet varēja tūliņ nomanīt, ka viņu spiež dziļas bēdas, un viss viņas novārgušais izskats deva liecību arī par grūtiem piedzīvojumiem. Linumu uz atpūtu atsēdinājusi un izsacījusi savu iepriecinājumu par viņa pārnākšanu dzīvam 110 briesmu vietas, saimniece drīz vien pārgāja ar stāstīšanu uz savu dzīves postu un nelaimību.

— Ik dienas staigā un braukā mantību apņēmēji un lopu aizdzinēji uz Bungžu muižu, kur ietaisīšot lielu pa­rauga saimniecību, — viņa uzsāka. — Man ir aizdzinuši ' projām pašas labākās govtīņas citu pēc citas uz turieni un ņems laikam vēl, kamēr vien kam kas būs, jo saimniekiem atstāšot tik pa vienai vienīgai. Ņem arī ķarību un ved līdza; bet savestie un asarām pavadītie lopi, nekopti un kārtīgi nebaroti, nīkst nost. To dzirdēdama, nevarēju no­ciesties savu turp aizvesto govtīņu vēl neredzējusi; vakar aizgāju skatīties un atradu jau pavisam nonīkušas. Mani tūliņ pazina un griezās dīkdamas pretī. Padevu vēl, asaru nevaldīdama, pa kumosiņam kurai no līdz paņemtā mai­zes apriciņa, lai arī pašiem mājā viss pie pēdējām beigām.

Pie šiem vārdiem stāstītājai sāka birt asaras, un tik pa brītiņu viņa spēja savu stāstu turpināt.

— Dažas, kas agrāk ņemtas un aizvestas, esot jau pat nobeigušās. Visa muižas dzīve nolaista pēdīgā postā. Kaut kādi sliņķi tur ielikti par darītājiem, kas blandās bez ne­kāda darba, bet vēl klāt uzturami mums, izlaupītiem, kam sen vairs pašiem nekā nav. Zirdziņi nodzīti līdz pēdējam nespēkam pa gaitām un šķūtēm, vadājot šurp turp dažā­dus bezdarbjus, šauteņu nēsātājus. Nedabū ne auzu, ne miltu, ne arī īsta siena, jo visu ņem nost. Kādi tie nu būs arkla vilcēji un kad pavisam dabūs art? Ari šodien vīrs atkal aizbrauca, un tā arvienu, miera nedabūdams dažreiz ne dienu, ne nakti. Un tad jāklausās vien vēl tajos riebīgos melos par labklājību, par dzīves vieglumiem, kas viss būs gan pašiem tiem izdzinējiem un izsūcējiem, bet otrādi iz­dzenamiem un izsūcamiem, kuriem paliks vienmēr nesa­mas nastas, pildāmi maksājumi un dodami nodokļi šiem par labu, lai ņem kur ņemdami.

Iestājās kluss domu un abpusēju skumju brīdis. Pēc tam saimniece vēl uzsāka nopūzdamās:

— Dievs zin cik ilgi paliks vēl mums šitā postīšanas valdība? Ja viņa pastāv vēl jel nākamu vasaru, tad droši

vien še nebūs vairs nedz cilvēku, nedz lopu, nedz kārtīgi apstrādātu druvu. Kas no cilvēkiem atliksies vēl nenogali­nāti, tiem būs jāapmirst badā. Vai jūs taī savā moku vietā nedzirdējāt par kaut kādu pestīšanu, par kādu glabšanu no briesmu varas? Lai viņa nāktu no kurienes nākdama, vismaz tik nepanesami nospaidīga taču viņa nebutu kā šitā.

— Bet, mīļā saimniece, ko mēs varam, ko drīkstam ru­nāt par valdības mūža ilgumu? — Linums domīgi atbil­dēja. — Ikkura valdība rāda uz ārieni to, ka viņa paliks mūžīgi, pat arī vēl tad, kad vis pati tam vairs netic. Ik­kura valdības mūža ilguma apšaublba tiek uzskatīta vis­maz par nodevību un sodīta nereti ar mūža cietumu, ja vien ikkatrai valdībai tik lieli cietumi ir, cik vajadzīgs. Un, kad to nav, tad galina visus šaubīgos nost. Talab šā­dos laikos, īpaši ikdienišķa stāvokļa cilvēkam, ir visprātī­gākais padoms ciest pavisam klusu un tik pacietīgi gaidīt pestīšanas laiku atnākam, ja tāds pavisam sagaidāms. Kaut kurai valdībai celt acu priekšā spoguli, lai viņa ierauga savu īsto vaigu ar visām viņa grumbām un blā­vām, — to var iespēt tik tādi cilvēki, kas nebīstas aplieci­nāt savus vārdus ar savu dzīvību, jo zināms ir, ka ar lē­tāku maksu mierā nepaliks.

— Bet stāstīt gan tu, Brenc, varēsi daudz par saviem cietuma dzīves grūtumiem un par visu, kas tur piedzī­vots, kad būs Vaļa klausīties, — saimniece sacīja uzcelda­mās.

— Arī tādas stāstīšanas ziņā jāievēro, vismaz vēl šo- laik, liela taupība un apdomība, — Linums atteica. — Var būt, ka vēlāk varēs kaut ko vairāk, bet šoreiz jāpaliek mierā tik ar to, ka cietumā esi bijis un vaļā gan ticis, vairāk nekā.

— Lai tad nu vai uz vēlāku laiku, bet zināt jau gan gribēsies, — saimniece sacīja, taisīdamās uz iziešanu, un tad vēl piebilda: — Man jāiet savā mājas solī, cik viņa vēl atlicies, bet tu, Brenc, atpūties no ceļa grūtuma un, ja vē­lies, tad atgulsties tur mana vīra gultā. Nākamu nakti jau jāpaliek še pie mums, jo tava istaba nekurināta — auksta. Es iekurināšu šovakar un rītu, tad jau varēsi iet pats savā. Esam rūpējušies visu pasargāt, cik vien iespējams bijis, un postīts gan līdz šim nekas nav, tik daži izņēmuši savas lietas, ko bij iedevuši lāpīt un gaidīt ilgāk nevarēja.

Linums viņai pateicās un vaicāja:

— Vai dēls ar meitu jums laikam vēl skolā? Citādi jau būtu redzami mājā.

— Jā, vēl jau gan tur ir, — saimniece atbildēja, galvu apsējusi. — Bet ko nu līdz, kad skola ari izpostītai Skolo­tājs un skolotāja nav vairs nekas — bērni pārāki par vi­ņiem, un nu tīra palaidnības māja, nekas cits.

— Nākdams dzirdēju, ka dažas skolas jau pavisam izju­kušas, — Linums piezīmēja.

— Tas pats jau ir un būs še ari, — tā vēl saimniece, durvs rokturi saņēmusi, pabeidza. — Kur tāds trakums dzirdēts, kad visa vara bērniem? Skolotājam un skolotājai jādara, ko šie nospriež, un lielāko tiesu nenospriež nekā, lai tik tiek vaļa dzīvot un palaidņoties, — no mācībām tik­pat kā nekā, un tā viss nolaists pie posta. Lielums bērnu jau izņemts. Mūsējie gan vēl tur ir šonedēļ, bet jāņem laukā tie ari, ka vēl cits cita nenosit, kā jau gandrīz dzir­dams. Gan tiek daudzināts, ka neļaušot laukā ņemt; bet lai tad valdība dara ko darīdama. Laķa krusttēvs savu Katrēnu jau agrāk izņēmis.

Otrā dienā, kad Linums tikko bij sācis iekārtoties atpa kaļ savā dzīvoklī, ieradās pie viņa tūliņ ciemiņš — Laķis ar pauniņu padusē, kuru sniedza Linumam, jocīgi nozīmē­dams par «sālmaizi», ar ko apsveicams pārnācējs uz jaunu dzīvi savā vecā mājotnē. Paskaidrojuma labad viņš pie­bilda vēl šos vārdus;

— Agrākos turības laikos šāda niecīga «sālmaize» būtu pavisam nenozīmīga, pat lieka un nevajadzīga, bet šajās bada dienās tas otrādi, kad nekas nekur nav dabūjams. Vakar dabūju dzirdēt no sava tagadējā saimnieka puiša, ka viņš, braukdams pēc malkas mežā, redzējis tevi pār­nākam. Tūliņ domāju, ka iztikas trūkumā būsi un dabūt, vismaz drīzumā, nekā nevarēsi, tālab steidzos atnest jel maizes doniņu, ar ko Iztikt vismaz pirmā brīdī, kamēr dabū ierīkoties un apgādāties.

Linums, kukuli saņēmis, kratīja drauga roku un runāja:

— Vispāri «sālmaizes» nēsāšana ir gan tikai ieradumu pildījums, bet šoreiz turpretī īstenas vajadzības ziņā nekas nevarētu būt derīgāks un nozīmīgāks par tavu nesto «sāl- inaizi», tālab par to pateicos tev no sirds patiesības. Jau trīs dienas, ceļā būdams, raudzīju valdīt atmodušos ēst­gribu un samazināt par trešo tiesu tādā ziņā, ka divu dienu iztikas lai pietiktu trim dienām. Pārnākušam vakari­ņas un šorīt brokastis deva gan saimniece, bet nu nedrīk­stu ilgāk viņiem par gadījuma ciemiņu būt, nomanīdams, ka tiem arī pašiem jau tukšība klāt; un tomēr nesapratu it nekur griezties, lai kaut ko dabūtu, turklāt vēl bez nekā­diem līdzekļiem…

— Pag, jā, ka neaizmirstu atdot tev tavu īpašumu, kurš man, par laimi, nebij vis vajadzīgs, jo nāca pabalsts no necerētas citas puses. — Laķis ar šiem vārdiem pasniedza Linumam mazu papīra vīkstoliņu — tādu pašu, kādu to savā laikā no viņa saņēmis.

— Mīļais draugs! — Linums izsaucās. — Es nemaz ne­esmu domājis uz šito nieku, ka viņš nāks vēl man kādreiz atpakaļ.

— Nu, derīgs tas būs tev tomēr, lai tie laiki kādi bū­dami, — Laķis skaidroja piesēzdamies, -r Kad būs, kam ko solīt, tad jel varēs cerēt ko dabūt. Bet, kad nekā, ko dot, tad nekā, ko gaidīt.

Pie šiem vārdiem viņš sāka rīkoties uz pīpošanu un tad runāja vēl, zīmēdamies uz savu kalpošanu tabakai:

— .Laimīgs tu, kad tev nav jel šitā posta ieraduma, kāds man, kas mantots karagājienos, kad dažreiz nav pat veselu dienu ne kumosa, ko iekost. Tad var remdēties un izsal­kumu mānīt jel ar šo reibināšanos. Bet par to atkal esi šās verdzības nagos uz mūžu — vaļā vairs netieci. Un tas trakākais no visa nu tas, ka nav pavisam nekā, ko kūpi­nāt, — nedz kas dabūjams, nedz nopirkams. Jālūko nu pašreiz pavasari ieaudzēt stādiņus un pašam kaut kur kādā dobītē iestādīt. Es novēroju savā laikā pie tatāriem, kā viņi tabaku kopj un izgatavo.

— Tad citiem tabakas trūkumcietējiem tu esi priekšā gan ar audzināšanas prašanu. Bet vai dabūsi vien vaja­dzīgo zemi un vēl Laikā no kopmantiešu valdības priekš tādas sevišķas vajadzības? Tur jāiesniedz visaugstākā vietā lūgums (nezinot pat, kur tāda vieta atrodas), lai at­dala priekš tevis vienādi, kā otrādi sprīžu desmit lielu ze­mes gabalu tabakas audzināšanai. No turienes tad lūgums pa kādu laiku atnāks atpakaļ, ka trūkst vēl tik un tik vēr­tības zīmogmarku. Tās tu aizsūtīsi un gaidīsi. Tad atbrauks komiteja apspriest, vai pavisam tāds zemes gabals atļau­jams sevišķām vajadzībām, nekaitot kopmantas jēdzienam. Ja komiteja atzīs par iespējamu, tad atbrauks mērnieks ,ar palīgu atmērīt un zīmēt rulli. Pēc tam brauks taksators novērtēt, cik par tādu gabalu jāmaksā gada nomas. Nu atnāks tev caur apsardzību rēķens par visu tāds, ka nobī­sies vai pat ka «mati celsies stāvu». Kad būsi visu aizmak­sājis, tad sūtīs visaugstākā nezināmā vietā iapstiprināt un noteikt nodokļu mēru pēc tabakas stādu skaita, un tu tad trešā vai ceturtā gadā, no meklēšanas sākuma skaitot, va­rēsi sākt rīkoties vienu vasaru uz tabakas audzināšanu, kad būsi ielicis drošību par zemes noplicināšanu, līdza ejot vēl tai piezīmei, ka — ja gribēsi tajās dienās, kad būsi strādā­jis kādas stundas pie tabakas dobes, dabūt vakaram pilnu sauju auzu miltu kā citi, ko iekult ūdenī, tad nokavētais laiks jāatstrādā divkārt ārpus darba laika pa rītiem un va­kariem.

— Ko nu niekus žarto? Stāsti labāk nopietni par saviem pašiem lielākiem piedzīvojumiem, cik tuvu sniedzās tavas briesmas par dzīvību un kā tiki no tām vaļā? — Laķis pa­smiedamies Linumu uzaicināja.

— Nu labi, labi, mīļais, vecais draugs! — Linums viņam atbildēja ar lielu labsirdību. — Tu, kā zini, esi man vie­nīgais, ar kuru es varu runāt it kā ar sevi pašu, tālab stāstīšu tad arī šoreiz tev vienīgam, ko vēlies zināt, jo esmu pārliecināts, ka tas tālāk nekur neies. Tu vēlies zi­nāt, cik tuvu man sniegušās briesmas par dzīvību. Tur at­bildu, ka stāvēju jau paceltām šautenēm taisni priekšā un ka trūka tik vien dažu mirkļu, kad būtu bijis jāsaļimst. Mums, četriem tās nakts nošaujamiem, plānos apģērbos drebošiem ziemas nakts aukstumā, stāvēja pretī krēslainā palievenī četras samaskojušās šāvējas, sava kuram, un — bet neizbīsties, kad stāstu, — ka taisni man par nošāvēju bij izgadījies būt — kā to izdzirdēju no viņu pašu sačuk­stēšanās — Jetes jaunkundzei…

Nabaga vecais krusttēvs saķēra abām rokām galvu un iekliedzās tik:

— Vai!

— Es jau tev labi sacīju neizbīties, — Linums kā iztrū­cies atgādināja.

— Jā, jā, draugs! Sacīji jau gan, bet nevaru savaldīties aiz bēdām un žēiabām. Tad jau pasteigusies ar lielāko straujumu nogrimt dziļākā briesmības bezdibenī! Gaidāms jau tas .gan vispēdīgi varēja būt, bet mani iztraucē šis lē­ciena plašums no palaidnīgās bēgles un bērna aizvilinātā­jas līdz prieka pilnam bendes stāvoklim. Tomēr no savas sirds negribu ari viņas izmest, lai cik dziļi ir grimusi no­ziedzībās un grēku ļaunumos.

— Bet šāvusi to nakti viņa netika gan nevienam, — Linums, kā veco draugu mierinādams, paskaidroja tālāk. — Viņas iepriekš visas sačukstējās nešaut vis, kā esot ierasts, vienkop pa vienam, bet savu kura — kā sacensības labad, lai dabūjot redzēt, kuri pirmie kritīšot, un tādā ziņā pārliecināties, kuras labākas šāvējas. Un, kad gadījies bij man stāvēt šaujamo rindai vienā galā pie staba un šāvēju rindai tās pašas puses galā nostādītai tikt Jetei taisni man pretī, tad devos viņai zināms un uzaicināju mērīt taisni un šaut droši. To dzirdējusi, viņa ar ellišķi šausmīgu klie­dzienu aizskrēja aiz ēkas un netika vairs atdabūta. Bet es pašā pēdējā brīdī tiku izglābts, un nošāva laikam atlikušās trīs šāvējas manus trīs nelaimīgos nāves biedrus.

Laķis, brītiņu sērīgi klusējis, ievaicājās no jauna:

— Bet kas tad tev bij tāda tik nezināma izglābšana?

— Es pats neeesmu par viņu pilnīgā skaidrībā, jo at­minu tikai sekošos apstākļus, — Linums sāka stāstīt. — Kad Jete aizmuka, bet pārējās trīs šāvējas palika stā­vot un mums visiem četriem tik bij jāgaida gala, tad, arī jau nāves spriedumu izpildītājam nākot, kurš, kā varēja noprast, bij zināmais brīvbufetes rīkotājs Gusts Nurcis, piesteidzās pie viņa kāds virs :ar uzceltu apkakli un iedeva tam papīra lapu, ko nesa rokā; tad, nekā nenogaidīdams, bij uz rāviena pie manis klāt, apmeta man ap pleciem savu mēteli, redzēdams mani ļoti nodrudzējušu, un vilka pat ar varu ātri projām. Atminos tik dzirdējis pa gabalu vēl šā­vienus un vaimanas no ievainotiem, un tad vēl dažus šā­vienus, bet pēc tam vairs nekā līdz atmodai pēc ilgās kar- stumguļas, kad sāka atdzīvoties aptumšotā atjēga.

— Bet tev taču varēs būt nojaušams, kas tavs glābējs bijis, — tā Laķis vēlējās zināt. — Pavisam svešnieks jau gan neietu tā rūpēties un gādāt.

— Man šaī lietā domas griežas vienīgi uz draugu Ver- nuli, — Linums atbildēja.

— Uz Vernuli, jā, var jau būt, ka Vernulis, — Laķis domīgi paprātoja. — Bet saki man — kas tas Vernulis īsti ir par vīru? Man viņš izskatās tāds kā savāds, kā nepie­mērojams vienkāršam darbam un dzīvei.

— Tev taisnība, — Linums piebalsoja. — Viņš nav ne­maz tas, par kādu to ieskata un par kādu viņš rādās, īpaši, kad jālūkojas uz viņu kā uz algādzi lauksaimniecības dar­bos, lai viņš arī tos prot un ir spējīgs darīt. Vernulis ir īpaši labi skolojies cilvēks, agrākās patvaldības apvērsuma veicinātājs tādai kopmantas un kopdarba iekārtai par labu, kāda pašlaik ir spēkā. Kā tāds viņš bij turēts aizdomās no patvaldības un tāpēc arī piespiests slēpties un vēl dzī­vot uz svešas pases. Smiekli nāk par muļķīgo Sieņģeni, kura pie tiesas bij lūkojusi melnot viņu par dzērāju, ka, piedzēris būdams, gulējis kūts augšā. Viņš nedzer pavi­sam nekā stipri reibinoša un ir viscauri sātīgs un godīgs cilvēks. Tur pie Steņģiem par algādzi dzīvodams, viņš kādu dienu nebij nācis lejā gan tāpēc, ka steidzīgi bijis rakstāms kāds svarīgs ievadu gabals priekš tolaik vēl sle­peni izdotā laikraksta, kas tagad uzskatāms it kā par valdības vēstnesi un ir vienīgais, ko kopmantas valdība at­ļauj, citu visu rakstniecību noliegdama, kas nav gluži pil­nīgi taī garā, lai gan plaši solīja ar daudz citām brīvī­bām, ari preses brīvību, no kurām visām nekas vis netiek manīts. Vernulis ir mans pirmskolas biedrs, kad gājām abi, kā daždien nabaga rokpeļņu puikas, Lurdzienes pa­gastskolā un bijām labākie draugi. Pēc skolas laika savu draudzību uzturējām un turpinājām gan ,ar vēstulēm, gan arī šad tad satikdamies, un abi uzcītīgi sekmējām iesākto mācību gaitu ar pašmācīšanos, lai arī jau kalpodami pie saimniekiem. Man bij prieks īpaši uz citām valodām, un taī ziņā, par laimi, dabūju dzīvot pāra vasaras kopā pie viena paša saimnieka ar kādu dzeršanā noklīdušu vācieti, citrei­zējo maiznieku, kurš taī laikā gāja ganos. Viņš prata arī citas valodas, ne vien vācu. No viņa tad dabūju iemācīties visvajadzīgākos izteicienus, visvairāk gan vāciski, bet ari vēl dažās citās valodās. Un, lai būtum ar Vernuli pilnīgi sava laika vīri, tad nevarēja .atrauties arī no līdza iebriša­nas politiskās sajūtības murgu purvā, kaut gan pašiem ne­bij vēl nekādas skaidrības par šā purva plašumu un stai- gumu, bet pamatoties vajadzēja uz citu, vecāku, zeļļu iemu­sinājumiem. Abi sākām vēlēties tikt kaut kur tālāk pasaulē, bet uz savu pusi katrs: Vernulis uz austrumu, es uz rie­tumu. Aizgājām kā zila gaisa putni gandrīz tik ar «to maizi, kas vēderā, un ar to mantu, kas mugurā», kurklāt vēl man bij tiekams pār robežu slepeni. Tad izšķirti pa­likām dažus gadus. Mans prāts nesās īpaši uz amatniecī­bas skolām un sevišķi vēl uz slaveno Mitveidas tehnikumu, kur paliku ilgāku laiku, lai arī kaudamies visādām trūcī- bām un cenzdamies šā un tā papelnīties. No jauna ar Ver­nuli satikāmies tautas universitātē lielās austrumu valsts sirdspilsētā, uz kurieni es arī dažādības labad pagriezu savu virzienu, kad biju atpakaļ dzimtenē. Draugi ar Ver­nuli bijām joprojām un laikam esam tādi ari tagad, bet mūsu politiskie dzīves uzskati bij izšķīrušies un nav sa­vienojušies līdz šim nekad. Abi gan atzinām, ka valdības apvērsums vajadzīgs, bet vēlējāmies sagaidīt savādu katrs. Es turējos pie tiem ieskatiem, pie kuriem turos joprojām, ka jāpārveido tikai tas, kas Jauns un nederīgs, bet, kas labs, tas jāatstāj. Viņš turpretī bij ieaudzis turienes jau­natnes ieskatos, ka jāārda nost viss līdz pamatu pama­tiem pēc viņu iedaudzinātā pamatteikuma: «Jo sliktāk, jo labāk,» — ūn tad jāceļ no drupiem jauna valsts. Daudz tikām sarunājušies par šiem jautājumiem, bet palikām ne­vienojušies, lai arī tāpēc nevis naidīgi viens pret otru. Viņš pastāvēja pie tā prāta, ka valdības varai jāsaiet vie­nīgi bezmantiešu rokās un ka par sevi nav atstājama ne­vienam nekāda manta, kā to nupat grib ievest un kuras domas es ieskatu par varmācību pret cilvēkam ierādīto dabu, un varmācība ne vien nenes svētības, bet pati arī nevar ilgi turēties. Tāpat biju un esmu arī pret tām do­mām,- ka jāvalda tik vienai kārtai, bet samērīgi visām kopā, lai neceļas vienpusības netaisnība un nebeidzami savstarpēji ienaidi, kā tas jau piedzīvots, un ka caur to tāda vienpusīga valdība nekad nav ilga mūža dzīvotāja Tāda valdība var gan pasteigties visu, kas labs un derīgs, izpostīt, bet nekā labāka vai vismaz tikpat laba dot. Ver­nulis tomēr bij drošs, ka es nebūšu nedz viņa, nedz cita kāda nodevējs, tāpēc viņš ari turpmāk ar savu darbību no manis nevairījās un man bij viss zināms, ko viņš darīja. Bet man rādās, ka viņš pats iarī vairs nav mierā ar taga­dējās valdības garu un gaitu. īsti tie paši asinainie briesmu darbi, ko viņi gan nosauc par nodevēju sodīšanu, taisnīga cilvēka acīs nav nekas cits kā lielslepkavība, Ietērpta caurspīdīgos taisnības iemeslos. Ka Vernulim pie šiem asiņu plūdinājumiem nav labs prāts, to es nomanīju no viņa sarūgtinātā seja manas tiesāšanas gadījumā, kur viņš pats ari bij klāt, bet klusēja, redzēdams, ka briesmu virziena nespēj grozīt. Ticams gan, ka pēc manis aizveša­nas viņš būs ko runājis. Uz sitām briesmām es viņam aiz­rādīju jau agrāk, ka tādas nāks, kas piedzīvots jau daudz­kārt citos dumpjos, bet viņš cerēja, ka iespējams būšot negantības savaldīt, uz ko es viņam teicu, ka sausā salmu jumtā pa vējam ielaistas uguns neapturēsi vis, vēlēdams viņai pusceļā stāties, — viņa stāsies tik tad, kad būs apri­jusi visu, kas vien rijams. Un man rādās, ka viņš tagad arī tic šai manu vārdu patiesībai, un manis izglābšanu no nāves es pieskaitu viņa cienījamās draudzības prātam. Gā­dāts bij viss, man pašam nezinot, par manu izveseļošanos un pat par ceļa maizi. Viņš, kā protams, bij steidzies aug­stākās vietās rūpēties par mana nāves sprieduma atcel­šanu, ko, kā domājams, grūt nākas sasniegt, bet tomēr sasniedzis bij un atnesis paša pēdējā brītiņa beigās. Kur tagad Vernulis, tas man nav zināms, bet p,ateicīgi pieminu viņu kā savu augstsirdīgo dzīvības glābēju. Par Vernuļa godprātību un pašapziņas cēlumu dod liecību tas, ka tie- selniecīgai Steņģenei viņš pierādīja caur tiesas spriedumu, ka viņa tam netaisni grib uztiept kādas dienas nogulēšanu kūts augšā aiz piedzēruma; bet par nokavēto laiku viņš pienācīgo algas daļu beigā3 atskaitīja, lai gan iespēja da­būt pilnu summu.

Linums, visu izstāstījis, apklusa. Laķis, pīpošanu priekš tā brīža pabeidzis, sāka kustēties uz aiziešanu, vēl tik ap­liecinādams savu prieku par tik uzticamu un patiesīgu draudzību, kāda pie politiskiem pretiniekiem reti kad va­rot atgadīties. Tad Linums vēl uzaicināja viņu pastāstīt, vai un ko arī viņš pa šo laiku piedzīvojis, kamēr pēdējā Linuma aiziešanas brīdī satikušies un arī izšķīrušies.

— Pag, tobrīd jau tev Jete pašreiz bij aizvilinājusi mazo meiteni un tu biji ceļā uz meklēšanu. Stāsti — vai, kur un kā atradi? — Linums atcerēdamies taujāja.

— Nu jā, tad īsumā jāpastāsta gan, — Laķis domīgi atbildēja. — Atdabūju meiteņu gan, bet tik caur brīnurn labprātīgā un palīdzīgā jūrnieka Graustiņa gādību, un pārvedu to muļķēnu vēl bagāti apdāvinātu no viņa paša un no kuģa ļaudīm. Bez tādas tik sirsnīgas un iespējīgas palīdzības tas nabaga bērns būtu pazudis uz mūžu. Tomēr atdabūšana nenotika vis ar pirmo, bet tik ar otro gājienu, par kuru tuvākas ziņas, kā īsteni garas pasakas nozīmē, stāstīšu kādas svētdienas pēcpusdienā, kad vaļa. Bet pa to starpu, kamēr pirmo reizi gāju Katruka meklēt, bij, par manām vislielākām bēdām, nozudusi arī Maja un nav atra­dusies ir tagad vēl. Nezināms arī, vai dzīva vēl vai jau nonāvēta. Aizveduši esot viņu braukšus divi sveši, savādi vīrieši nezin uz kurieni un kādā ziņā, vai draudzīgas glāb­šanas vai ļaunas nogalināšanas nolūkā. Bet zināms tik tas, ka tūliņ nākamā rītā visi trīs bijušie apsargi viņu de­dzīgi, bet veltīgi meklējuši apcietināšanas uzdevumā. Bē­das par šā man tik neizsakāmi mīļā bērna likteni beidz mani stāvu nost. Mazais palaidnēns Katruks nav jau gan mazāk mīļš, bet tik vien skrebelīgs, grūti valdāms un vien­mēr ieskrējējs kādā ķezā. Tā nupat atkal, kur skolas, kā būsi dzirdējis, no pustrakiem vai pat pavisam trakiem va­doņiem tikpat kā pilnīgi izpostītas, nododot visu vadību bērnu pašu rokās un noliekot skolotājus apakš viņu komi­tejām, tur Katruks arī ļāvies ievēlēties jau komitejā un aiz ārpusēju palaidņu samusinājuma piedalījies dažā varmā­cīgā uzbrukumā kādiem saimnieku bērniem, jo tie esot ba­gātnieki un viņu mantas atņemšanas labad boikotējami, saprotot boikotēšanu par sišanu. Aiz bailēm par iejaukša­nos citās, tālākās, aplamībās ņēmu viņu pie drīzumā no samaitātās skolas ārā, kur nav vairs nedz kārtīga darba, nedz drošas valdības, nezinādams pavisam, kur tadu draiskuli par ziemu likt. Laimīgi gadījās, ka Plīņu saim niece viņu pieņēma puslīdz no žēlastības par bērnaukli, kā jau agrāk brīžu brīžiem bijis. Bet nu jāpaliek vismaz šo­ziem bez mācības, un Dievs vien zina, kas turpmāk būs.

— Mani laika paredzējumi liek prast, ka ilgi vis šitā iekārta, kura saucama īstenā nozīmē par nekārtu, pastavet nespēs; to, cik dzirdams un novērojams, nomana jau paši nekārtību rīkotāji, cenzdamies apgādāties ar ceļa naudu, — Linums piebilda.

— Tas jau zināms un saprotams — ja nebeidzas nekār­tība, tad jābeidzas visām kārtības beigām, kas vēl patvē­rušās no mežonīgas izdeldēšanas, — Laķis pabeidza, snieg­dams uz atvadīšanos Linumam roku.

11. Pavisam skola gan vis vēl nejuka laukā

Pavisam skola gan vis vēl nejuka laukā, jo daži vecāki, bīdamies, ka netiek ieskatīti par valdības pretiniekiem, citi, cerēdami, ka apstākļi drīz labosies, vēl kādi, būdami no laiku nejēdzībām apmulsuši līdz :ar bērniem vai arī pavi­sam vienaldzīgi par visu, kas notiek, atstāja bērnus skolā, lai nāk kas nākdams. Skolotājs gan neatlaidīgi lūkoja uz­turēt kārtību un vadīt atlikušos bērnus jel cik necik pie darba apziņas; bij arī vairāk tādu bērnu, kas gribēja un vēlējās strādāt, bet palika vienmēr kādi traucētāji, kuriem nepatika dažam šī, citam cita mācība, tāpēc mierīga un sekmīga darbība palika neiespējama. Gan tika pārvēlēta reižu reizēm komiteja, tomēr ne tikvien nelabojās nekas, bet visa pareizība grimdama grima dziļāk un dziļāk ne­kārtībā.

Bērni ieradinājās pa dienām staigāt pilnīgi savvaļībā, kurp vien iedomādamies, un pārnāca, kad iegribējās ēst. īpaši viss komitejas sastāvs, kad tas bij ievēlēts tāds, kādu gribēja pazīstamie ārpusnieki, lai turētu viņu pilnīgi savā varā un rīcībā, nestāvēja gandrīz nekad skolā, bet, kā rādījās, gāja spriedumos pastāvīgi pie ārpusējiem vadītā­jiem.

Dienu no dienas skolotājs nomanīja augam pret sevi ne­kaunīgu naidību — vispirms no vecāko skolas bērnu puses un tad pārejot arī uz jaunākiem. Viņš dabūja dzirdēt jau pat savām ausīm pazīstamos nolamājumus par spiegu, nodevēju un melnsimtnieku. No skolotājas viņam klusām tika zināms, ka komiteja, protams, ārpusnieku vadīta, iesū­tījusi soda tiesai rakstu, lai šās skolas skolotājs tiekot ņemts ārā «no apgrozības» kā brīvības apspiedējs, komite­jas neievērotājs un skolas vecākā sakūdītājs uz patstāvī­gas rīcības neatļaušanu skolniekiem skolā pie krāšņu kuri­nāšanas. Skolotājam līdza tāpat «no apgrozības» ņemams laukā arī skolas vecākais, tāpēc ka klausījis skolotājam uz brīvības apspiešanu pie krāšņu kurināšanas. Arī šī tik bīs­tamā ziņa skolotājam vēl nepiespieda atstāties no gādības par savu tik stiprā mērā papostīto, bet mīļo darba lauku. Mierīgi un pacietīgi viņš panesa visus nievājumus, nici­nājumus un lamājumus cerībā, ka izdosies vēl glābt un pasargāt savu vadāmo un pārvaldāmo mācības iestādi no visgaiīga sabrukuma.

Tā pagāja vēl dažas nedējas, un kādā tumšā vējputeņa nakti noskanēja saplīsdamas loga rūtis un nokrita uz grī­das kaut kas smags. Skolotājs uztrūcies dzirdēja vēl šos vārdus, runātus, kā viņam likās, no sievietes balss;

— Lasāt tūliņ, kas tur rakstīts!

Viņš uzcēlās, uztaisīja steidzīgi uguni un ieraudzīja uz grīdas kādu baltu, apaļu priekšmetu. To pacēlis, atrada

papīrā ietītu akmeni un papīram iekšpusē šādu ierakstu:

«Steidzaties glābties abi ar skolas vecāko. Briesmas jums gluži tuvu klāt.»

Rokrakstu vērīgi aplūkodams, skolotājs noprata, ka rak­stot ir gribēts rādīt nemākulību, bet taču abi teikumi uz­rakstīti bez nevienas kļūdas. Un, lai gan rokraksts, cik spējams, sagrozīts, tomēr tas likās no dažu burtu īpašībām viņam labi pazīstams kā no kāda agrāku gadu skolas bērna, kam bijis vajadzīgs savu rokrakstu slēpt.

Skolotājs sāka tūliņ apcerēt baiļu pilno vēsti un stei­dzīgo uzaicinājumu, vai tas patiesīgs vai tik iebaidījuma ziņā dots un vai tāpēc ievērojams vai laižams pār galvu? Varēja jau arī domāt, ka viņš nācis no tagadējās stipri sajūtamās naidīgās puses, lai dabūtu šo tikai laukā no skolas un tad varētu darīt un dzīvot, kā gribētu, kad ar to pašu triecienu skolas vecākais arī projām. Skolotājs ņēma rokā vēl to pašu lapu, kas bijusi apkārt iesviestam akmenim, lasīja un vēroja dziļāk tos rakstus, un viņam likās nomanāms, pat ari sajūtams, ka tie rakstīti izbaiļu rūpēs par viņa glābšanu, it kā vēl ar baiļu drebuļiem. Līdz ar to viņam nāca jo gaišāk atmiņā, ka šis rokraksts pazīs­tams, lai arī slēpts caur sagrozījumiem; tik vien nevarēja atcerēties, kam viņš tāds ir, kad un kur tas redzēts, Ka šai lietai liela nozīme un svars, to liecināja ari tas, ka nav žēlotas loga rūtis, ārlogam un iekšlogam, sava katram, lai tik dabūtu šausmīgo ziņu ātri un slepeni iekšā, bez tam taisni vēl guļamā Istabā, kura ziņas iesviedējam bijusi, kā saprotams, pēc logu skaita zināma pat no ārpuses, kas rāda, ka iesviedējs mājas iedalījumu labi pārzinājis. Va­rētu arī šaī ziņā celties jautājums, vai tik sviediens nav nācis no samusināto skolnieku puses, tālab skolotājs, lampu paņēmis, iegāja puisēnu guļamā istabā apskatīties, vai visi patiesi maigā miegā un vai kādas zābaku pāras nav slapjas, bet atrada, ka šaī ziņā nav aizdomām vietas,Jo bij pusnakts tikko pāri un visi nomiguši. Tomēr varēja >flt, ka iesviedums ir kādu zināmo ārpusnieku nedarbs, da­rīts iebaidīšanas nodomā; un, lai arī šaī ziņā pārliecinā­tos, tad skolotājs iededzināja uguni vējlukturī un izgāja pēdu apskatīt pie izsistā loga un atrada, ka ir sieviešu zābaku pēdas, necik lielas un tieviem papēdīšiem, bet divē­jas, kas bij liecība, ka nākušas ir divatā, jo visas pēdas še, mājas tuvumā un aizvējā būdamas, nebij vēl aizputinātas. šās pēdas viņš krietni sabradāja, cik tālu vien tās bij skaidras, lai tās nepaliktu par nodevējām, kad meklētāji nāks, kaut gan droši varēja domāt, ka neaizputinātas jeb neapsnigušas viņas necik ilgi nepaliks.

Nu vairs neatlika, ko šaubīties, ka brīdinājums nācis no labvēlīgas glābēju sajūtības, uzņemoties lielo brišanas grūtību pa aizputinātiem ceļiem, kas viss uzskatāms par skaidru un drošu zīmi, ka ne vien briesmas klāt, bet ka ir taču sirdis, kurām viņš mīļš un dārgs un kuras, nebīdamās briesmu arī par sevi, ir uzupurējušās viņu glābt, tāpēc visā steidzībā jādodas projām, kamēr viss klusu. Atrauties un palikt negājis viņš nedrīkstētu arī taī ziņā, ka glābša­nas pienākums attiecināts arī uz skolas vecāko un ziņa jā­nes pie viņa.

Mazliet apstājies, skolotājs pārdomāja, kas viss darāms pirms aiziešanas, lai kaut kas svarīgs un nepieciešams ne­paliktu nedarīts, kas vēlāk vairs nav piesniedzams. Vis­pirms viņš aizdedzināja saņemto uztrauktības lapu un iemeta to degošu krāsni, lai viņa nepaliktu augstsirdīgām glābējām par viņu uzrādītāju, ja varbūt viņš pats ceļā tiek apcietināts ar visu lapu. Tad apdomāja, kā jāģērbjas, lai varētu dzīvot, ja vajadzīgs, arī jel pa daļai nekurinātās telpās. Saģērbies būdams, viņš uzrakstīja ātrumā vēstuli skolotājai, novēlēdams skolu viņas vadībā, un atstāja vēstulīti uz galda. Tālāk apdomādamies, viņš paņēma vienīgo kukuli maizes, kas vēl bij pie rokas, ielika to grozā līdz ar kādu mazumu pavalgas, ziepes, dvieli un dzeramo trau­ciņu; sameklēja savu naudu, cik varēja sadabūt mājā, aiz­bāza ar papīriem caurumus izsistās loga rūtīs, paņēma sēr­kociņus, kā arī iesviesto akmeni, lai to var iemest sniegā, neatstājot istabā nekādas svešādas zīmes, un tad gāja projām rūpju un raižu pilns.

Izgājušam no ēkas aizvējas laukā, tūliņ sitās sejā sniegs un aukstums vēja pavadībā. Smaga sajūtlba spieda viņa sirdi, atskatoties no pagalma vēl uz savu ilga laika darba vietu, kurā bij ieguldījis savu labāko mūža daļu ar visiem saviem prāta un dvēseles spēkiem, kurā bij darbojies ar skaidrāko sirdsapziņu, sniegdams uzplaukstošai jaunatnei tik to, ko atzina priekš viņas dzīves labklājības par visde- rīgākām mantām, atskatījās vēl uz savu sviedriem iekopto dārzu, no kura locījās vējā koku zari pret viņu, kā atvadī­damies varbūt uz neredzēšanos, jo viņam jāsteidzas — nezin kādēļ — kā bēglim, kā kādam noziedzniekam, lai arī apzinājās paturējis vienmēr skaidrāko sirdi visās lietās. Bet ko sajūsmināties? Liktens ir liktens! Steigties tik tā­lāk, kad ari nezina, kur varēs galvu likt.

Gabaliņu pagājis un aizsniedzis lielceļu, skolotājs ne­nocietās vēl paskatīties varbūt vispēdējo reizi uz turieni, kurp viņu vilka atpakaļ visdārgākās, neizskaitāmās sūra darba, bet jauku panākumu atmiņas, gan saulainas, gan mākuļainas, tomēr visas mūžam neaizmirstamas. Bet ne­saredzēja vairs nekā: viss jau tumsā, tikai vējputenis vir­puļoja jo spēcīgi ap acīm.

Lai gan viņš nebij izturības ziņā pavisam tāds, ko va­rētu saukt par izlutinājušos, tomēr drīz viņam nāca sajū­tamas iešanas grūtības, briedot pa dziļi aizputināto ceļu lieliem zābakiem kājās, smagu kažoku mugurā un zināmo Iztikas groziņu rokā. Viņam nāca prātā domas, kā gan zi­ņas atnesējām jo viņš ticēja, ka divas bijušas, — varē­jis būt Izbriedams ar viņu niecīgiem zābaciņiem nezin cik garš ceļš, kur neredz ne pēdas gala? Un cik liela, cik aug­sta tāda siržu censība uz glābšanu un palīdzību!

Ar visu spēku tālāk briedot, skolotāja domas pamaz sāka griezties atpakaļ .ar jautājumiem uz to pašu noslēpumaino, bet tomēr priekš viņa gaišā skatiena pa labai tiesai pazīs­tamo, vismaz kādas reizes kaut kur redzēto rokrakstu, kas parādījies taī pašā līdz ar akmeni pa logu iesviestā uzsau­kuma lapā.

«Jā, kur un kad?» viņš jautāja pats sevi, bet atbilde ne­nāca nekāda, tomēr prāts vaicāja joprojām «kur un kad?», viņš negribēja bez atbildes pavisam apmierināties. Ar šām atceres domām veltīgi kaujoties, bet vaļā no viņām netie­kot, skolotājam sāka mesties pat smagi ap sirdi.

«Pag, pag — vai tas nebij kāds apkārtraksts no pavēl­niecības par jaunu nodevu vešanu uz turieni? Jā gan, bet kas tur pavēlniecībā ir par rakstītāju jeb darbvedi? Tur ir Briņu Vilma un jaunākā laikā viņai par palīdzētāju Roķēnu Alvīna, abas manas citreizējās krietnās skolnieces, un trešā turpat par meitu jeb saimnieci — Ruķīšu Ida, visas trīs labi zināmas, mīļi atminamas un neaizmirsta­mas no viņu skolas gadiem. Jā, un kā tad! Tie jau ir Vil­mas pašas raksti, kas pazīstami jau no tā paša pirmatnējā mācības laika, pavadīta šaī pašā skolā. Un, protams, ka viņa būs bijusi kopā ar Alvīnu vai Idu nest man briesmu ziņu, lai glābjos. Ak, mīļu mīļie bērni, kaut es spētu jums vēl pasacīt, cik lielā cienā turu jūsu augstsirdīgo glābša­nas prātu, kas cita labad var uzņemties tik lielas grūtības un arī bailes!»

Apzinādamies, ka sadzinis dzīvas pēdas šādam cienī­jamu siržu labprātības noslēpumam, skolotājs uz brīdi jutās piemirstot savas ceļa grūtības un pat sava likteņa briesmas. Mīļā atmiņā turamo agrāko meiteņu, tagadējo jaunavu, gara diženums pacilāja arī viņa dziļi nospiesto garu uz cēlu censību, un viņš sajutās par drošu gājēju nāvē vai priekš viņām visām, vai priekš kaut kuras se­višķi. Viss grūtums viņam rādījās atvieglināts, un viņš brida sparīgi uz priekšu,, sniegu jaukdams saviem zā­bakiem.

Bet skolā, pēc garas ziemas nakts austot rīta gaismai, sacēlās liels nemiers. Ieradās tur braukšus visi trīs ap­sargi. Svikuls ar Ceru nostājās ārpusē pie savām durvīm katrs, turēdami šautenes rokās kā medinieki, kad, suņiem pa mežu kvenkšot, zīmīgās vietās nostājušies, gaida lecam zaķus laukā. Visi trīs šķūtnieki bij izstādīti ap māju kā vērotāji, lai neviens neizsprūk vai pa kādu logu laukā, bet Ķimurs, laikam kā vecākais no apsargiem, gāja iekšā, nes- darns šauteni pār piecu kā kareivi kara gājienos. Skolas saimniece pašlaik bij uzcēlusies un iekurinājusi virtuvē uguni. Viņa iztrūkās, kad Ķimurs, iestājies virtuves dur­vīs, viņai lepni uzprasīja:

— Kur skolotāja dzīvoklis?

Saimniece, lampu paņēmusi, izgāja no virtuves un, ap­sargu pazīdama, parādīja attiecīgās durvis. Ķimurs tūliņ pieklaudzināja, bet atbilde nenaca. Klaudzināja vēl reizes divas, bet nenāca. Tad viņš paspieda rokturi. Durvis atvē­rās, un Ķimurs gāja iekšā. Bet, tā kā istaba nebij vēl ne­cik gaiša, tad saimniece viņu pavadīja ar lampu rokā.

Saī istabā atradās tik dažas tukšas gultiņas, un saim­niece aizrādīja, ka skolotājs guļot dziļāk otrā istabā, bet brīnums esot, kādēļ šorīt tik ilgi nerādoties, kamēr palai­kam rītos esot pirmais no visiem augšā. Ķimurs vaicāja; kam šās tukšās gultiņas; tad saimniece izskaidroja, ka skolotājs še iemitinājis dažus mazākus puisēnus, glābdams no lielajo varmācībām. Bet tie bērni, kas še gulējuši, esot no skolas izņemti, tik gultiņas vēl stāvot. Ķimurs klaudzi­nāja tālāk, bet viss klusu arī še, klaudzināja vēl, un tāpat nekādas atbildes. Tad vēra durvi vaļā, bet atrada arī šo istabu tukšu. Tuvāk apskatīdamies, viņš ievēroja, ka logam viena rūts aizbāzta papīriem un stiklu drumstalas uz grīdas.

— Bet ko tas viss nozīmē, un kur viņš pats? — Ķimurs pabārgi uzsauca saimniecei.

— Ko tad, cilvēks, es lai zinu par skolotāju? Man da­rāmi tikai savi saimniecības darbi, vairāk nekas, — saim­niece atteica. — Vakaros vēlu, kad visiem nemieriem reiz beigas, tad viņš ieiet še savā dzīvoklī un paliek līdz ritam. Izgadās dažreiz gan arī nakti viņam nākt laukā kārtības uzturēšanas labad, kad tie paši šā laika palaidņi saceļ no jauna kādus trokšņus.

Dzīvoklis rādīja vispāri dažas zīmes, ka ir rīkoties uz aiziešanu, lai ari nekārtībā nebij atstāts nekas. Trūka sko­lotāja ziemas cepures, kažoka un lielo zābaku, kas viss kopā rādīja, ka viņš ir aizgājis. Ķimurs, tuvāk visu vēro­dams, ieraudzīja uz galda aprakstītu papīra lapiņu. To paņēmis un izlasījis, ka skola tiek novēlēta skolotājas va­dībā, viņš skaidri saprata, ka ar to ir rādīta slēpjamas aiziešanas zīme. Tātad droši saprotams bij vismaz tas, ka apcietināšanas drīzums viņam bijis skaidri zināms.

Izlasītā zīmītē vēl joprojām skatīdamies, Ķimurs vai­cāja saimniecei;

— Kur tad skolotāja ir?

— Savā istabā, — viņa atbildēja.

— Paaicināt viņu šurp!

Saimniece atstāja lampu uz galda uz izgāja. Pa to starpu skolā bij sacēlies jau liels uztraukums. Visi bērni, kas vēl tur atlikušies, skraidīja pilnā ziņkārības nemierā iekšā un ārā, cits citam stāstīdami steidzīgā balsīs

— Apsargi meklē skolotāja! — Stāv divi ārā ar šaute­nēm. — Trešo saimniece ievedusi jau iekšā. — Trīs citi stāv ap māju tāpat bez šautenēm! — Nu vedīs projām! — Tad mums pilna vaja. — Lai nu kā — tā viņam vajadzēja!

Bij arī daži, kas sacījai

— Cik viņa žēli

Skolotājai arī bij jau apsardzības ierašanās zināma, un viņa iztrūkusies gaidīja, kas notiks. Saimnieces uzaicināta, viņa arī nekavējās iet, kur tiek aicināta; bet, būdama ga­dos jauniņa un sajuzdamās bez nekādas aizstāvības, viņa bij baiļu pilna, īsti jau tāpēc vien, kad, kā no saimnieces dzirdēja, skolotājs neesot vairs mājā atrodams un viņš tiekot meklēts, jo viņa bij ieradusi skolotāja personā zināt sev tēvišķu aizstāvi.

Saimniece negribēja gan vairs iet atpakaļ iekšā pie Ķi­mura, bet, skolotājas ļoti lūgta, viņa tomēr gāja, jo na­baga skolotāja domājās sajūtot jel kādu nekādu aizvēju aizstāvības ziņā priekš sevis, zinādama esam vismaz saim­nieci sev aiz muguras.

Ķimurs uzstāja skolotājai diezgan cietīgi, lai sakot, kur palicis skolotājs.

— Man nav nedz tiesības, nedz pienākuma vērot_ un zināt, kurp skolotājs iet un ko viņš dara, — bij skolotājas atbilde.

— Bet vai nav jums gadījies zināt?

— It pavisam nemaz vairāk kā tik to, ka viņš vakar vakarā, kā vienmēr, vēroja bērnu, īpaši puisēnu, apgulša­nos un nomierināšanos, cik tagadējā kārtības izjukuma laikā tas pavisam iespējams, jo no kārtības uzturēšanas un darba pienākuma viņa nav atbaidījuši nekādi grūtumi.

Ar to pašu jautājumu Ķimurs griezās arī pie saimnieces un dabūja taisni tādu pašu atbildi, kādu deva skolotāja.

— Bet vai vakar vai arī šonakt nav nākuši pie viņa kādi citi cilvēki ārpus skolniekiem? — Ķimurs pratināja tālāk.

— Dienā un vakarā netika redzēts neviens, bet par nakts laiku nevar nekā zināt, — bij vienkoplga atbilde no abām.

— Bet kas jums zināms par šā loga rūšu izdauzījumu — kad tas noticis, un kas to darījis?

— Zināms nav it nekas, — saimniece atbildēja, — bet tagad var notikt šis un tas tīši un bez bēdas. Pēdējās ne­dēļās šai pašai mājai ir izdauzīts vairāk logu no skolnie­kiem, kas viss gan zināms, bet atbildības neprasa nevie­nam. To jau var redzēt, ka no ārpuses sitiens nācis, jo stikli ir biruši uz iekšu.

Rādījās, ka Ķimurs pret šāin domām nespēja nekā Iebilst, un taī ziņā vairāk nepētīja, tik skolotājai rādīja gan zīmīti, kur skolotājs atstājot skolu viņas ziņā, tomēr nedeva vis viņai glabāt, bet paturēja pats, sacīdams, ka esot jārāda un jāiesūta augstākās vietās. Pēc tam viņš izgāja ārā biedriem izstāstīt lietas stāvokli un apspriest, kas darāms tālāk. Visi viņi piebrida no ārpuses pie tā loga, kam rūtis izsistas, gribēdami vērot kaut ko no sitēju pē­dām; bet viss bij velti, jo nekādu pēdu vairs nevarēja zināt un vējputenis vilka joprojām sniegu visās pēdās un sliedēs. Viņi nosprieda taču skolu pārmeklēt viscauri, jo varot jau būt gribēts tik rādīt, ka aiziet, lai meklēšanu noraidītu uz ārpusi, paliekot tomēr slepen turpat mājā.

Papriekšu Ķimurs divatā ar Ceru, citiem uzmanītājiem paliekot tāpat ārā, izstaigāja visas skolas telpas un jo vairāk ar vērību tās, kas neapdzīvotas, kā aukstos kamba­rus, pagrabu un virtuvi, bet bez nekāda panākuma. Tad kāpa uz bēniņiem pa atceļamo durvi un atrada tos pavi­sam sniega pieputinātus pa izdauzītiem logiem. Izbradāja viņi visas malas un izlodāja pat paspārnes, bet kā nekā, tā nekā. Nokāpuši atkal lejā, viņi vaicāja saimniecei par bēniņu logu izsišanu un kas to darījis.

— Vai nu vēl citi dauzītāji jāmeklē bez tiem pašiem, kas še, — bez tagadējiem skolas palaidņiem? — viņa at­bildēja ar jautājumu, kas pie viņas bij zīme, ka viņa ir uzskaitusies. — Nupat kāddien, kad sniegs bij mīksts, viņi spaidīja vien pikas un svieda bēniņu logos, lielīdamies, kurš taisnāk iesviedīs un cik rūšu izsitīs. Dažs lielījās, ka no viņa piķiem jau divas rūtis laukā, bet cits atkal, ka viņamjau trīs, un tā viens pēc otra. Kad es solījos sacīt skolotajam, tad atteica, ka par skolotāju vairs nekāda bēda. Kad nu sniegs augšā sāks kust, tad lai gaida vien še mājā plūdu, ja augšas nenotīrīs. Un, kad šāda postīša­nas nebēdība jau vairākkārt pazīstama, ko tad vēl brīno­ties un prātot par skolotāja loga izsitējiem? Drīzumā var sagaidīt visus logus caurus, kā jau pie dažiem citiem re­dzams ari bez bēniņu logiem un bez skolotāja loga.

Vēl pārmeklējuši kūti un izārdījuši sniega apputināto barības blāķi kūts augšā, no kurienes, sapuvušiem gries­tiem lūstot, viens apsargs iebruka vēl kūtī iekšā un gan­drīz govij virsū, bet arī tur nekā neatraduši, apsargi pa­galmā apspriedās, kas tālāk darāms. Viņi nolēma braukt apcietināt jel skolas vecāko, lai nebūtu pavisam bez nekā jāatgriežas pavēlniecībā, bet caur vienu no šķūtniekiem iesūtīja iekšā skolas saimniecei un skolotājai piekodinā­jumu nekur no mājas neiziet, jo, atpakaļ braucot, viņi bū­šot vēl skolā iekšā.

Drīz apkārtnē māju no mājas bij izplatījusies ziņa par skolotāja nozušanu, un par viņa meklēšanu caur pavēlnie­cību, tāpēc arī vairāki vēl skolā atstāto bērnu vecāki, kas līdz šim bij uzļāvušies joprojām uz pazīstamo skolotāja valdības stiprumu, steidzās tāpat ņemt bērnus laukā līdzīgi agrākiem izņēmējiem, postu un visgalīgu ļaunumu vien paredzēdami. Atlikās gandrīz tik vislielākie nebēdnieki un tādi, kam tālu mājas. Tie tad nu arī darījās, ko vien iedo­māja un iegribēja, nebēdādami par it neko un nesaudzē­dami it nekā, lai gan palikuši pāri necik lielā skaitā.

Apsargi atgriezās tikai pret vakaru tāpat pavisam tukšā un laikam par to rādījās esot gluži sašutuši un saīguši, ka braukājuši, nekā nepanākdami, jo raizes viņiem bij, ka augstākas valdības priekšā nāksies grūt' atrādīties un aiz­bildināties.

Kamēr apsargi iegāja pie skolotājas viņu tuvāk izprati­nāt, tikmēr saimniece parunājās ar iekšā ienākušiem šķūt­niekiem, vaicādama par viņu šās dienas braukumiem. Tur kāds no viņiem trim pastāstīja, ka visa skraidīšana vel­tīga bijusi, veltīga palikusi. Skolas vecākā mājā neatraz­dami tāpat kā skolotāja, domājuši nejēdzībā panākt viņu ceļā, nezinādami pat skaidri, uz kuru pusi viņš aizbraucis, bet tik zirgus veltīgi notrinkuši, vairāk nekā, un bijis jā­griežas atpakaļ kā no vēja ķeršanas. Ne skolotāja, ne sko­las vecākā, un no viņiem ceļā ne pēdas, ne sliedes gala nekur.

Te skolotāja apraudājusies iesteidzās pie saimnieces, kā aizstāvības meklēdama, ka apsargi soloties stiept viņu sev līdza uz pavēlniecību. Viņa nekavējās iet skolotājai pakaļ pie apsargiem un sacīja tiem!

— Kādēļ jūs to nabaga jaunavu baidāt ar projām ve­šanu, kad viņai nekas nav zināms par skolotāja pazušanu? Viņas dzīvoklis ir pavisam mājas otrā galā, un īpaši nak­tīs viņai nav zināms nekas par skolotāju.

— Izklaušināšanas vajaga, un jāsastāda protokols, ko sūtīt augstākā vietā, — Ķimurs atbildēja.

— Stādāt vien protokolus šepat, kādus vien gribat, jo jums jau sacīts, ka viņai nekas nav zināms.

— Šitādās lietās ikkurš, vajā raisīdamies, mēdz iesā­kumā aizliegties, bet nereti vēlāk izstāsta, — tā atkal Ķimurs.

— Ko stāstīt šitaī lietā man nav nekā, — skolotāja caur asarām atteica. — Bet, ja jums vajaga manas kallās dzī­vības, tad šaujat mani šepat nost, jo šautenes jums visiem ir. Un, tur aizvestai, man tāpat cits nekas gaidāms nav k§ briesmīga, moku pilna nāve, līdzīgi daudziem citiem aizvedamiem.

— Viņai taču jāpaliek kā vienīgai, kas vēl par Izpostīto skolu var kaut ko zināt, — saimniece aizrādīja.

— Cik laimīga es būtu, ja tik varētu tikt laukS no šās samaitātās briesmu vietas, lai kur un kā dzīvojotl — sko­lotāja raudādama izsaucās.

Pie vaļējām durvīm bij pienākuši arī šķūtnieki un sa­runu līdza dzirdējuši. Un, kad Ķimurs viņiem sacīja, ka jāved līdz būšot skolotāja, kad ne ar labu, tad ar spēku, uz ko šķūtnieki vienbalsīgi atteica, ka atsakoties no varas lietošanas, jo viņi esot sūtīti tik par braucējiem, tāpēc ap­ņemoties vest tik tad, ja skolotāja nākot labprātīgi.

Tad Ķimurs vēlēja to pašu Svikulim un Ceram, bet tie atteica, ka uz skolotājas vešanu neesot rīkoti; tad Ķimurs, drusku ieskaities, sacījai

— Jūs esat vienmēr skaudīgi uz mani, ka es pieteicos pie Ezermuižiņas, un tāpēc pretojaties maniem rīkojumiem; bet to saku, ka jums viņa netiks nekurā ziņā. Un, ja mums tagad jārādās pavēlniecībā bez neviena, ko atrādīt, tad zināt, ka mana vaina nebūs.

— Bet skolotāja vainota nav, — Svikuls teica.

— Viņai no skolotāja ir atstāta zīmīte, lai paliek viņa vietā, — Ķimurs aizrādīja.

— Tas jau zināms pēc viņas stāvokļa, ka šādā gadī­jumā viņai jāpaliek jel pagaidām par vietnieci, lai zīmīte bijusi vai nē, — saimniece paskaidroja. — Bet nu jau visa skola postā nolikta un tikpat kā pavisam izjukusi. Paliku­šas ir vairs tik pašas dziļākās nekārtības padibenes.

Rādījās, ka Ķimuram pašam arī šī lieta sāka jau aprieb­ties. Viņš piecēlās un rīkoja šķūtniekus uz aizbraukšanu, un skolotāja palika izglābta.

12. Pavēlnieks Augura Antons negaidot kādu dienu lika ar ātru pavēli pasūtīt sev krietnu šķūtnieku

Pavēlnieks Augura Antons negaidot kādu dienu lika ar ātru pavēli pasūtīt sev krietnu šķūtnieku un aizbrauca, kā rādījās, uz soda tiesas pusi. Citos braukšanas gadījumos viņš vismaz Vilmai mēdza izstāstīt visas savas gaitas, bet šoreiz nesacīja ne vārda, kas viņai izskatījās savādi un noslēpumaini. Viņai nāca atmiņā, ka dienu priekš tam kāds svešs cilvēks viņam pienesa un pasniedza taisni pa­šam rokā ar lakas zīmogu slēgtu vēstuli. Vilmas ziņā, kā vienmēr, ar Alvlnas palīdzību palika un turpinājās visi kanclejas darbi, un Ķimurs, pavēlnieka palīga nozīmē, parakstīja izsūtāmos rakstus. Vakarā visas trīs jaunavas prātoja šurp un turp par šo aizdomības jautājumu, bet izprātot nevarēja nekā; tomēr savas bažas viņām bij jūta­mas, lai arī skaidri nezinot, kādēļ tā. Gan viņas pamēģi­nāja aplinku iztaujāt kaut ko caur apsargiem, bet arī vel­tīgi, jo tie vai nu tāpat paši nezināja, vai liedzās stāstīt.

Pēc trim dienām pavēlnieks nakts laikā bij gan pārbrau­cis un ieradās kanclejā gandrīz vēl agrāk nekā citām die­nām, lai arī īsti nekā nedarīdams, bet tik tā kā uztrau­kumā grābstīdamies. Vilmai nāca sajūtams itin skaidri, ka tam no viņas tagad kaut kas slēpjams. Citkārt viņš mēdza tai stāstīt nieku niekus vairāk, nekā viņai patika, un ilgāk, nekā viņa iespēja klausīties, kad vien bij kaut ko piedzīvojis, bet šoreiz nestāstīja nekā un bij tāds kā nolaidies, kā drūmīgs. Nekad Vilma nebij centusies no viņa kaut ko izzināt un ar vienaldzību gāja garām visam, ko viņš darīja vai ko gribēja tai kā ievērojamu rādīt. Bet šoreiz viņas prāts to vilciņ vilka dabūt zināt, kādā gaitā pavēlnieks bijis un ko nozīmē viņa citādā izturēšanās, nekā ierasts. Arī pie apsargiem bij nomanāms kāds savādums, kas zīmējās uz kaut ko slēpjamu. Viņi jau agri šautenēm plecos staigāja, kā kaut ko uzmanīdami un vērodami.

Pašlaik bij iebraukusi pagalmā liela rinda ar malkas vezumiem. Alvīna, kuras uzdevums bij stāvēt pie malkas izkraušanas, pierakstīt atvedējus, vērot pareizu kraušanu un atmērīt sakrautās grēdas, kā jau ieradusi, uzģērbās un gāja laukā, paņemdama pierakstāmo grāmatu. Bet pavēl­nieks saskatījās ar turpat veitīgi slaistošos Svikuli, pa­mirkšķināja tam nozīmīgi acīm, un Svikuls, nesdams jo­projām šauteni plecos, izgāja viņai līdza. Vilma to visu nomanīja, un viņas aizdomības nemierība pieņēmās. Pēc tam pavēlnieks lika Vilmai izrakstīt uz rītdienu trīs šķūt­niekus, nesacīdams tomēr, kas būs tie šķūtējainie un uz kurieni, kā gan līdz šim bij allaž parasts dzirdēt.

Kancleja pašlaik atradās tukša, un Vilma nespēja vairs nociesties, nevaicājusi, kas būšot rītu tie trīs šķūtējamie un uz kurieni tie vedami, kad bij izrakstījusi šķūtnieku pasūtīšanas pavēli un lika to pavēlniekam priekšā parak­stīt. Tomēr nedabūja no viņa nekādas gaišas atbildes, bet tik neskaidru stomīšanos un nomanāmu izvairību no skaid­ras izteiksmes. Taču Vilma ar to vien nepalika mierā, bet vēlējās ikkatrā ziņā dabūt skaidrību; Antons, drusku vēl padomājis, sacīja viņai:

— Kad lieta nav patīkama, tad nemīl par viņu ari ru­nāt; bet ilgi un pilnīgi noklusēt ari nevar, jo ar laiku jau tomēr šim tam jel pa daļai jānāk gaismā, lai arī daudz kas vispārībai paliks nezināms. Un, kad man reiz jāsaka, ko savā sirdī dziļi nesu, tad jūs, jaunkundze, esat man vienīgā dvēsele, kurai es nevaru nekā apslēpt, lai arī pats eju tāpēc vai bojā. Lieta ir liela un svarīga, kuru man uzdots neizpaužot un slepenībā vadīt, bet jums vienvienī- gai to tagad uzticēšu, jo jūs jau arī zināt, ka man visā pasaulē nav nekā dārgāka par jums.

— Bet kur tad jums paliek Jetes jaunkundze? — Vilma ievaicājās starpā.

— Ko nu runāt par Jetes jaunkundzi! — Antons atsau­cās. — Viņa pieder savu brīdi kuram, kā jau pasaules tauriņš, un nezin kur un ap kādiem dzīves ziediem tagad lido.

— Tad tik drīz jau jums viņa apnikusi, lai gan, kā do­mājams, būsat vēl nesen turējuši viņu arī un jau papriekš par savu lielāko dārgumu. Tāpat apniks kaut kura cita arī.

— Jūs gan, jaunkundze, man neapniktu ne savu mūžu.

— Kāda jums ar mani, nepīpotāju, varētu būt pastāvīga sadraudzība, kad viņa, lai arī tik laba pīpotāja, ir kritusi aizmirstībā, kur taču nezin cik reizēm mīlīgi kopā pīpoiuši.

— Man nemīl vairs ari viņas pīpošana un vispāri" ne­patīk, kad jaunkundzes pīpo, — pavēlnieks īgni atteica.

- Tas rāda tikai to, cik ātri jūsu patikšana grozās, — Vilma vēl piebilda un tad uzsauca viņam: — Bet nu stāstāt!

— Es biju klusām un steidzīgi izsaukts augstāku, bet man nepazīstamu valdības vīru priekšā pie soda tiesas, — pavēlnieks iesāka stāstīt, — Aizdomās biju ņemts, ka esmu divkosis, kas kalpo valdībai atklātībā, bet slepeni palīdz ari valdības naidniekiem. Par cēloni šām aizdomām bij likts tas, ka še no mūsu pavēlniecības iecirkņa netiekot dabūts rokā neviens, kas ņemams cieti. Rādoties, ka vainī­giem esot ik reizes jau iepriekš zināms ticis. Tā nupat ne­dabūti ne skolotājs, ne skolas vecākais. Un agrākie daži, kuri gan no tiesas neesot izvairījušies, bet dabūjuši jau skaidri zināt, ka tiekot meklēti.

— Visu vainu šaī lietā bij sākuši likt uz mani, ka es viltnieks un nodevējs, tāpēc tūliņ apcietināms un tiesājams ar bargu sodu. Izglābšanās laime man nāca vienīgi caur soda tiesas priekšnieka un mana drauga Sidera apliecību, ka esmu neapšaubāmi uzticīgs valdībai, un ar to aizdomas no manis novirzījās. Sideri jūs, jaunkundze, varbūt atmi­nat. Viņš bij vasaras svētkos tautas gājienā karoga nesē­jai Jetei līdz ar mani par goda palīgu. Pēc tam iesākās dziļa un sīka izprašņa par jums abām, manas kanclejas strādniecēm, ar Alvīnas jaunkundzi, kas jūs tādas esot un kādi jūsu politiskie uzskati attiecībā uz valdību. Es, zi­nāms, centos liecināt par jums vislabu labāko, bet izklau­šinātāji nepalika ar to mierā un sāka pārliecināties, ka vaina būšot pie jums par slepenu ziņošanu, lai gan pierā­dījumu uz to nebij nekādu. Tad man uzdeva un piekodi­nāja pie paša personīgas atbildības, mājā pārnākušam, tūliņ apcietināt jūs abas un arī pavēlniecības saimnieci Ruķīšu Idu, kura varbūt atrodoties jūsu abu politiskās tieksmes iespaidā.

Stāstītājam drusku piestājoties, Vilmai pārlaidās pār seju izbaiļu bālums. Bet, drusku padomājusi, viņa rādījās atkal mierīga, un pavēlnieks stāstīja tālāk.

— Augstāko pavēli burtiski piepildot, man nāktos jūs visas tūliņ apcietināt līdz aizbraukšanai aiz restēm un at­slēgām un tad rītu aizsūtīt viscietākā vadībā, protams, arī sasietas. Bet, jaunkundze, īpaši jūsu labad es patvaļīgi aprobežojos tik ar to, ka visas trīs tiekat turētas šodien brīvā uzraudzībā vien, un uzraudzību par jums personīgi es uzņēmos un paturu pats.

Vilma, piespiezdamās rādīties mierīga, lūkoja pasmieties un sacīja:

— Nu, tad mēs būtu gan jums visbriesmīgākās cietum­nieces. Vai tik restes un atslēgu bultes spētu turēties?

Pasmējās Antons arī, un Vilma turpināja nopietnā ziņā:

— Kāda vajadzība mums bēgt, vainas nekādas neapzi­noties, un uz kurieni iespējams aizbēgt? Tas saprotams ikvienam. Tā starp citu jāvaicā, kāda iespēja mums būtu bijusi paziņot apcietināšanas tuvumu tik tālā gabalā sko­lotājam un skolas vecākam, ka viņiem apcietināšana klāt, kur starp pavēles saņemšanu un izpildīšanu bij tik dažas stundas laika, turklāt vēl nakti, griežoties debesīm ar zemi vistrakākā vējputenī?

— Lai tad nu jums arī izdodas tos bargos kungus pār­liecināt par jūsu bezvainību tāpat kā man par savu, — Antons novēlēja. — Pret jums viņi tik skarbi jau gan ne­būs, kā pret mani bij.

— Ko nu veltīgi baidīties par mūsu braucienu? — Vilma bezrūpīgi atteica. — Tas būs tik atspirguma un izvizinā­šanās ceļš, vairāk nekas, pēc ilgas darbības istabās.

Tad viņa griezās pie Antona šiem vārdiem:

— Bet, pavēlnieka kungs! Man jūs esat gan laipni uz­ticējuši un atklājuši šo ziņu par mūsu visu triju izpriecas braucienu, kuru man esat uzlikuši par pienākumu slēpt, tāpēc tālāk stāstīt nav tiesības bez jūsu atļaujas. Bet vai tad patiesi jūs abām manām biedrenēm liksat uzbrukt pie­peši apsargus uz aizvešanu kā dūjām vanagus no gaisa un raut viņas projām līdzīgi visbriesmīgākiem noziedznie­kiem, nesataisījušās apģērbu ziņā un neapgādājušās cik necik ar iztiku, ko līdza paņemt, jo ir zināms, ka dabūt nekā nevar nedz uz ceļa, nedz viņā galā? Ida vakar iesāka mazgāt veļu, un šodien jābeidz. Viņai taču vajadzētu da­būt zināt, ka rītu agri būs vajadzība, lai viņa var jel vis­neciešamāko izžāvēt un izgludināt priekš mums visām trim. Alvīnai, cik redzu, nav ceļa apava pavisam, tādēļ tas pats niecīgais, kas kājās, ir tik novalkāts, ka jānes steidzīgi šepat pie tuvējā kurpnieka lāpināt. Mums abām ar Alvīnu jāsasteidz savest kārtībā visas kanclejas grā­matas, kur aiz nevaļas ir palicis šis tas pakaļ. Tas vaja­dzīgs, lai apsargiem, stājoties pagaidām mūsu vietā, nav jāprāto, kas kurā lietā darāms, un tā tālāk. Vai tālab jūs, pavēlnieka kungs, neatļausat man to viņām pačukstēt, jo apsardzības vērību jūs varat paturēt par mums tāpat un cik uzmanīgi vien gribat? Arī to es varu droši apsolīt, ka tālāk viņas par šo paziņojumu nekam nekā neteiks.

— Ja jūs, jaunkundze, uzņematies par viņām arī visu galvošanu un atbildību, lai tad vai tā būtu, — pavēlnieks domīgi atbildēja.

— Kāds tur, pavēlnieka kungs, vajadzīgs jums vairs galvojums un kāda atbildība no manis, kad visas trīs esam un paliekam šepat jūsu un apsargu acu priekšā? — bij Vilmas atbilde.

— Nu tad darāt arī, kā jūs vēlaties, tik noklusēšanai gan vajadzīgs būt, jo tā man pavēlēts un pašam jāatbild par pavēles pildījumu, — pavēlnieks it kā vilcinādamies izbrīvēja un piekodināja Vilmai par klusēšanu.

— Pateicos jums par atļauju un apsolu noklusējumu, bet nu rindojas klāt tūliņ cits svarīgs lūgums: par nokal­potās algas izmaksu visām trim, — Vilma turpināja ar noteiktību.

Pavēlnieks drusku iztrūkās par šo negaidīto lūgumu un tad garlaicīgi atteica, ka pagasta kase esot pavisam tukša.

— Sī atbilde dzirdēta no jums vienmēr, lai gan maksā­tāji, baiļu pilni, steidzas pildīt daudz vairāk nekā agrākos gados, kad ieņēmumi bij krietni lielāki nekā tagad; bet nu šodien ar tādu kases tukšuma atbildi nevar vairs palikt mierā, — Vilma uzstāja. — Vai tad jūs patiesi domātu laist mūs bada postā bez it nekāda padomiņa, nezinot pa­visam, cik ilgi jāpaliek un kādos dzīves apstākļos? Bet tik daudz jau var paredzēt, ka vajadzību netrūks un ka viņu nebūs arī maz. Bez tam mēs visas, ja varēsim vien iespēt, vēlētos sarīkot šovakar mazu atvadīšanās brīdi no jums un no apsargiem. Tālab viskop cietīgi lūdzu nesacīt vairs, ka nav ko maksāt. Pieminu klāt, ka es no abām biedrenēm esmu pilnvarota algas dabūšanas lietā runāt un darīt arī viņu vārdā.

— Tiesa jums, jaunkundze, ir, bet kur lai es naudu ņemu?

— Ņemat kur ņemdami, bet izlīdzināties ar mums visām tūliņ priekš pusdienas vajadzīgs, lai varam jel drusku ap­gādāties un pašas izlīdzināties, kur jāmaksā. Man bodē ir vēl par rokdarbu vajadzībām parāds, un domājams, ka biedrenes nav bez. Ja pagasta kase, kā no jums pastāvīgi dzirdēts, arī šodien tukša, tad pagaidām izmaksājat ar savu paša naudu, ko vēlāk no saimnieku iemaksām varat atņemt.

— Nav man paša naudas arī, *— Antons kā nolaidies atteica.

— Bet vai jūs paši ari algas neesat dabūjuši tāpat kā mēs? — Vilma nemierīgi vaicāja. — Man liekas, ka pakaļ nebūsat, ja ne drīzāk uz priekšu.

So Jautājumu pavēlnieks atstāja neatbildētu un Vilmai par apmierinājumu pastāstīja, ka esot gan pie viņa no soda tiesas priekšnieka un drauga Sidera iedota zelta nauda un uzticēta šim še glabāšanā, jo viņam tur neesot nedz naudas skapja, nedz citas drošas vietas, kur glabāt.

— Nu, man viena alga, maksājat arī ar zeltu, jo pretī jau viņu vēl ņem.

— Jā, bet Siders lika paglabāt, jo zelta maz vairs varot dabūt, — pavēlnieks domīgi atteica. — Un pagaidām šī pati saņemtā nauda pa daļai izgāja ceļā, pa daļai ik die­nas vajadzīga.

— Kam zelts vairs jāglabā, kad drīz vien viņam paliks tik skārda gabaliņu vērtība, kā dzird valdības vīrus nemi­tīgi stāstām, jo svarā palikšot tik tās zīmītes, ko tagad spiedin spiež ņemt.

— To dara tik priekš lētticīgo ļaužu prāta apmierinā­juma, bet valdības vīri paši priekš sevis neņem labprāt cita nekā kā tik zelta ripiņas. Neviens no apcietinātiem nedabū citādi atpirkties, kā vien kad maksā vismaz lielāko tiesu zelta naudā un pārējo agrāka laika papīros; turpretī zīmīšu neņem pavisam, — Antons izstāstīja pilnā vien­tiesībā. „

— Bet gandrīz ikkatrā valdības laikraksta lapā zem­nieki tiek nopulgoti par nejēdzīgiem, ka baidoties zīmītes ņemt, jo tās vien turpmāk būšot un zelts palikšot tik priekā spīdulīgām rotu lietiņām, — Vilma aizrādīja.

— Tas viss, kā jau sacīju, tiek darīts muļķīgu ļautiņu noklusināšanas labad, kad tie bāžas virsū pēc maksas par noņemtiem lopiem vai citām mantām, bet zelta kāro un to glabā vairāk nekā agrākos, grūtos nebrīvības gados.

— Gan jau drīzumā negribēs zelta neviens vairs ne re­dzēt, kad nodibināsies vien zīmīšu svars, kā droši solīts tiek, tāpēc maksājat vien šurp, kamēr vēl ir, kas viņu ņem, citādi noglabāsat, kamēr nederēs vairs nekam citam kā tik maziem bērniem, ko ripināties, — Vilma centās pavēl­nieku pārliecināt.

— Nu tad, jaunkundze, sameklējat un saskaitāt, cik ku­rai un cik kopā vajadzīgs, tad redzēsim, vai varēs izpil­dīt, — bij pavēlnieka vārds.

— Jāvar, lai vai kādā ceļā! — Vilma, grāmatu ņem­dama, atteica.

Sameklēdama, cik kurai par mēnesi nākas un cik ilgi kura kalpojusi, kā ari vai un cik kura dabūjusi, Vilma vaicāja turpat sēdošam un šoreiz īpaši smalku papirosu kūpinošam pavēlniekam, vai neesot no soda tiesas priekš­nieka kaut ko dzirdējis par mācītāja likteni, kādēļ viņu turot tik ilgi apcietinātu. Tur pavēlnieks atbildēja sekoši:

— Dzirdēju gan. Viņš žēlojās, ka liecību uz viņa notie­sāšanu nevarot un nevarot dabūt, lai meklēts ticis, cik un kā vien iespējams. Bez nekā viņu vaļā laist būtot bijis ne­pareizi un neizskatīgi. Kaut jel draudze, kura, kā dzirdēts ticis, turot viņu cienā, sametusi kādu summu atpirkšanas maksas, tad būtot atlaiduši vai lētāk nekā dažu citu. Viņš vēl lūdza, lai no vietējās pavēlniecības puses par to pie drīzumā rūpējoties, ka nenovārgstot pavisam.

Vilma pa to starpu bij tikusi drīz galā ar algas rēķenu izvilkumiem un lika tos priekšā pavēlniekam gan ikkatru sevišķi, gan visus trīs kopsummā. Pavēlnieks, it kā rādīdams, ka viņš vēro pienākumu, likās salīdzinot dažas summas ar protokoliem grāmatā, tad pārliecināšanās izskata labad pārbaudīja saskaitījuma pareizību un, atradis visu, kā pie­nākas, izvilka puslīdz krietnu, zīļainu maku no kabatas, saskaitīja zelta naudu, bīdīja to tuvāk Vilmai priekšā un lika viņai pilnvarnieces nozīmē arī parakstīties par visu. No maka viņš izņēma vēl papīrā ietītu vīkstoliņu, nolika to uz galda un maku ar mazu atlikumu noglabāja atkal kabatā. Bet Vilma atskaitīto naudas blāķīti sarausa vei­cīgi savā rokas somiņā. Pēc tam Antons viņai sacīja sva­rīgā nopietnībā sekoši:

— Cienījamā jaunkundze! Veikala lietas ir pabeigtas, bet man pirms jūsu aizbraukšanas jāatklāj vēl mana sirds lieta. Atļaujat man jums apliecināt vēlreiz, ka es mīlu jūs no visas sirds dziļuma, tālab lūdzu apsolīties man par dzīves biedreni uz mūžu.

To runādams, viņš no pieminētā vīkstoliņa bij iztiņājis un turēja tagad saujā zelta pulksteniņu ar zelta vazīšiem, laikam nodomā Vilmai to dāvināt, tiekdamies turklāt viņu vai jau tūliņ papirms apkampt, kālab viņa acumirklī at­radās lielā neizpratnē, kā pašlaik izturēties, jo šādā tik svarīgā brīdī, kur pat dzīvības glābšanas jautājums stā­vēja sakarā ar šo priekšlikumu, viņa nevarētu uzdrošinā­ties uzrunātāju ar visu viņa dāvanu strupi atraidīt, kā gan būtu darījusi kaut kurā citā neatkarības gadījumā. Viņa tūliņ arī noprata, ka tai dāvanai vajaga būt nākušai turpat no briesmu tiesas un nezin kādā asinainā ceļā iegū­tai. Bet, par laimi, pašreiz sitās durvs vaļā no publikas telpas un cēlā gaitā ātri ienāca kanclejā Ķimurs — ari ar revolveri pie sāniem spožā sprādzē.

— Sveiki, jaunkundze! — viņš lepni uzsauca Vilmai, kura sveicienu arī atņēma.

Bet Antons, dāvanu saujā sažņaudzis, tik norūca pie sevis:

— Kā vella pataisīts!

Turpretī Vilma bij priecīga, sajuzdamās vismaz to brīdi par paglābtu.

Pusdienas laikā visas trīs jiaunavas, kā ik dienas, sara­dās savā istabā: Vilma no kanclejas — ārēji priecīga, bet iekšēji ļoti uztraukta, Alvīna — pie malkas saņemšanas stipri nodrudzējusi, Ida — augstu atlocītām piedurknēm nākdama no vejas baļļas. Vilma atrada abas biedrenes jau priekšā. Viņa aizvēra rūpīgi durvi aiz sevis, saņēma Al­vīnu sev vienā pusē, Idu otrā, aizgāja ar abām aiz krāsns, piespieda viņu abu galvas savai galvai abpusēs — vaigus cieti pie vaigiem. Biedrenes sajuta viņas vaigus viegli, bet ātri drebam. Tad viņa sāka čukstēt tām pie ausīm:

— Mīļās māsas! Man jums jāstāsta šausmīga ziņa. Dzī­vības briesmu rinda mums ari pašlaik klāt. Pavēlniekam ir uzdots uz pēdām mūs visas arestēt un apbruņotā cietas uzraudzības pavadībā aizsūtīt pie soda tiesas. Tik caur pa­vēlnieka laipnību esam vēl šodien ārpus atslēgām puslīdz brīvā, bet tiekam turētas pie saviem ierastiem darbiem.

— Par to tad Cers blīn visu priekšpusdienu pie mazgā­tavas durvīm kā piesiets! — Ida izbrīnodamās atsaucās. — Es nemaz nesapratu, kādēļ tā.

— Un man pie malkas grēdām Svikuls visu laiku no­slaistījās līdza ar savu šauteni plecos, — Alvīna atsaucās arī savu tiesu. — Es nezinādama vēl ievaicājos: «Ko tu te veltīgi flrebi?» Nevarot nekā darīt. Jāstāv esot klāt, kā pavēlēts. Es nesapratu pavisam, kas tā par pavēli.

— Bet mani uzlūko pavēlnieks pats, un laikam Ķimurs arī grib līdza būt, — Vilma pastāstīja pasmiedamās un turpināja atkal noņēmīgā nopietnībā, bet vienīgi čukstošā balsī:

— Glābt mūs var tik pašu izmanība, izveicība un ap­ķērība. Man ir gan prātā glābšanās domas, un, ja tās iz­dosies, tad paliksim pie dzīvības — ja nē, tad visām neiz­bēgama, briesmīga un moku pilna nāve. Tuvāk izstāstīt es šobrīd nevaru nekā. Atļaujaties tik manai rīcībai, rādāties jautras un liekaties taisoties priecīgi uz ceļu. Alvīn, tu nes savus puszābaciņus steidzīgi pie tuvējā kurpnieka lāpīt, tā ka šovakar var dabūt atpakaļ, lai redz, ka labprāt tai­sāmies. Tu, Ida, steidzies gludināt veļu priekš mums visām trim un gādā, ka apmēram līdz pusnaktij visa ir sausa. Man jāiet līdz traktierniecei apgādāties ar to, kas vaka­ram vajadzīgs uz mūsu atvadīšanos. Liela laime man ga­dījās tai ziņā, ka izdabūju ne tikvien mūsu visu algu, bet vēl visu zeltā, jo ar papīriem vien vai pavisam būtu iespē­jams no tādām mantām ko dabūt, kas nupat vajadzīgas, Naudas vajadzēs daudz, bet cerības tagad rādās uz Izdo­šanos. Un par visām lietām neliekat ne vārda galā manīt nekam, ka jums mūsu aizvešana zināma. Rīkoties vajaga ar priecīgu prātu uz ceļu, bet nesakot uz to ne vārda. Ta­gad jāietur pusdiena un nav jāliekas nekā zinot, nedz nojaušot. Pret apsargiem rādāties vispāri laipnas un drau­dzīgas.

Jaunavas nu noprata droši, ka apsargiem zināms, kāds iiktens viņas grib tvert, jo pavēlnieks būs to viņiem teicis, lai zina, kādēļ viņu nopietna uzraudzība vajadzīga. Svi­kuls bij ļoti mierā uzlūkot Alvīnu un Cers tāpat īdu, bet ap Vilmu bij sacensība Ķimuram ar pavēlnieku, jo tie abi vēlējās būt par viņas uzraudzītājiem. Pavēlnieks gan lū­koja Ķimuru kaut kur aizsūtīt vai likt ārpus kanclejas viņam kaut ko darīt, bet tas no tādiem rīkojumiem prata gan pavisam izvairīties, gan arī ātri tikt atpakaļ, kad bij izgājis. Un tā viņi abi, Vilmas dēļ savstarpēji neieredzē­damies, sēdēja viens otram pretī par viņas uzraudzītājiem.

Kad pēc pusdienas Vilma lūdza no pavēlnieka atjauju aiziet līdz bodij un iegriezties arī pie traktiernieces apgā­dāties drusku ar ceļa vajadzībām, tad liegt, protams, ne­kādā ziņā neliedza, tikai pavadīšanas jeb uzraudzības jau­tājumā abiem pretiniekiem pašiem savstarpēji sanāca sa­dursme. Ķimurs rādīja, ka viņam kā apsargam pienākoties būt par uzraudzītāju, bet pavēlnieks pastāvēja uz to, ka viņam no augstākas puses esot uzlikta personīga atbil­dība par visu triju apcietināmo aizvešanu, tālab viņš iešot pats Vilmas jaunkundzei līdza par uzraudzītāju.

Kamēr viņi abi ar dedzību strīdējās, tikmēr Vilma, uz­ģērbusi mētelīti un paņēmusi prāva lieluma grozu, taisījās iet laukā. Pavēlnieks, redzēdams, ka ķilda pati no sevis vien neizraisīsies viņam par labu, un cerēdams, ka Vilma vēlēsies ikkatrā ziņā drīzāk viņu sev par pavadoni uzrau­dzības nozīmē nekā Ķimuru, uzaicināja Vilmu pašu iz­spriest, kuru viņa no abiem labāk vēlas sev līdza. Te viņa izteica tādu spriedumu, kādu viņi abi nebij gaidījuši un kuram arī nekatrs nevarēja pretoties. Viņa sacīja sekoši-

— Es neesmu devēja jums nekatram nekādas priekšrocības, un man jāpaliek mierā, lai nāk kāds uzraudzītājs nākdams. Bet, kad jūs vēlaties nākt viens, kā otrs, tad nā­kat arī abi, kas priekš jums pašiem drošāk, jo tikpat bodij, kā traktieram abās pusēs durvis, tāpēc abējas jāuzlūko, kas vienam nav tik labi iespējams vērot, ka es neizmūku pa otrām, kamēr viens uzraudzītājs spēj uzlūkot pareizi tik vienu izeju.

Un, kad Vilma taisījās vien iet laukā, tad abi, lai arī joprojām strīdēdamies un pat bārdamies, steidzās viņai līdza, abpušām iedami. Viens par otru tie centās dabūt nest viņas grozu, bet Vilma viņiem atteica, sacīdama:

— Jūs, kungi, neesat man nekādi laipnības vai goda pavadoņi, tālab es nevaru uzskatīt jūsu nekatra par lab­prātības rādītāju sev, kas jums pašiem varētu varbūt nākt par kaiti, ka esat cietumniecei stājušies par pakalpotājiem; lai tāpēc paliek vien man pašai mani smagumi vai vieg- lumi.

Abi uzlūki, nevarēdami pret šām domām nekā iebilst, atstāja grozu Vilmas pašas rokās un gāja viņai blakām, viens uz otru savstarpēji greiži skatīdamies Vilmai garām.

Papriekšu Vilma gāja uz traktieri un, tur nokļuvusi, sa­cīja abiem uzraudzītājiem:

— Stāvat drošības labad savā pusē mājai katrs, kamēr es būšu iekšā, — jo viņai nepatiktu, kad tie varbūt ieiet līdza un dabū redzēt, kas šai tur gādājams.

Viņi gan viens, kā otrs gribēja tikt arī iekšā, bet ne­katrs nevēlējās, ka otrs arī ieiet. Tad, viens otru skauz­dami un nīdēdami, palika arī labāk abi ārā, kā Vilma vē­lējusi, savstarpējas sariebšanas dēļ. Un tad, lai nebūtu jāskatās vienam otra acīs, tad arī šaī lietā pieņēma Vilmas padomu stāvēt savā pusē katram, ko Vilma bij sacījusi īpaši tai ziņā, lai viņi tikmēr paliktu šķirti un nesāktu, kas zin, kauties. Antons nostājās traktiera priekšā un rī­koja Ķimuru, lai iet apkārt no sētas puses pie otrām dur­vīm, jo Vilma bij sacījusi:

— Ja es pa otrām durvīm izbēgu, kā tad jūs atbildēsat augstākai valdībai, kad būsat stāvējuši abi tik pie vienām pašām durvīm?

Bet par to nu izcēlās atkal sastrīde, kuram pie katrām durvīm stāvēt, jo Ķimurs negribēja vis iet uz sētas pusi. Beidzot viņi vilka salmiņus, un iznāca, ka pavēlniekam tika īsākais, tālab tafti nācās stāvēt sētas pusē.

Vilma, iegājusi pie traktiernieces, ar kuru bij labi pazīs­tama un stāvēja pat gandrīz draudzībā, pēc īsa apsvel- kutna un ierastās samutēšanās lika sevi ievest dziļāk, kur tad viņa sacīja tai sekošis

— Nāku pie jums es arī reiz vajadzībā. Bez kādām stip­rākām zālēm jau nu gan jūs neesat, lai arī rādīt nerādāt. Man jābrauc ritu uz kādu lielu ciemu un vajaga kukuļam. Maksu došu, cik vajadzēs. •

— Nu jau gandrīz viss padoms ir izgājis, un pašu beigu izdot nevar, — traktierniece domīgi atteica. — Jātaupa priekš valdības kungiem. Tāpēc vien jau es še vēl turos, pasargāta no pilnīgas izlaupīšanas un izpostīšanas, ka pašiem vajaga. Citiem gan viņi liedz, bet pašiem klusām nedrīkst trūkt.

— Taisni valdības sastāva kungiem vien jau man arī ir vajadzīgs. Dodat vien droši un ar prieku! — Vilma pa­smaidīdama viņai uzsauca. — Es maksāšu jums ar tādu naudu, ar kādu valdības kungi paši vis nebūs maksājuši.— To sacīdama, viņa pagrāba no rokas somiņas spīdīgos zelta gabaliņus, parādīja tos un iebēra somiņā_atpakaļ.

Traktierniecei iemirdzējās acis, un viņa sacīja:

— Par tādu atlīdzību aizliegties grūt', bet par nieka papīriem vien gan nedotu. Cik jums vajadzīgs un kādu?

— Pāra konjaku vai rumu un pāra monopolu, — Vilma atbildēja.

— Tik daudz jums vienai pašai! — traktierniece iesau­cās. — Un tas viss maksās krietnu naudu.

— Ko tur darīt? Cik vajaga — vajaga. Un ar mazāk ari nevar iztikt, — Vilma atteica. — Cik apmēram būs kopsumma?

Traktierniece parēķināja un sacīja, pieminēdama klāt, ka vienīgi tādas samaksas dēļ vēl tik lēti dodot.

Vilma klusēdama parēķināja, kādā samērā ir summa ar viņas naudu, un tad sēdās skaitīt, sacīdama, lai tik nesot vien mantu.

Nauda bij noskaitīta, manta atnesta, arī noglabāta grozā dibenā un pārsegta ar līdzpaņemto galdautu. Vēl Vilma nopirka kādu duci olu un steidzīgi vīkšās iet, ne­ielaizdamās stāstīšanā par savu ciemu, ko drīz gan dabū­šot zināt, bet pašreiz neesot vaļas.

Kamēr Vilma bij iekšā un Ķimurs ar Antonu stāvēja traktieram savā pusē katrs ar izeju uzlūkošanas nozīmi, tikmēr traktjernieces dienestniecei, kas arī bij jauna meiča un, pa gabalu uzskatot, puslīdz vienāda ar Vilmu, gadījās pašreli Iet sētas pusē pēc malkas. Antons, kurš, papiro- lam kflpot, staigāja mājai no viena gala uz otru un savā prātā ļoti vēlējās, kaut Vilma bēgtu pa šās puses durvīm un viņam tad būtu tiesība to noķert un.labi cieši sakampt, ko šādā gadījumā viņa nevarētu tam liegt, — viņš tagad, izejošo dienestnieci ieraudzījis un, sniegam bieži birdinot, skaidri nesaredzēdams, bij noturējis to par patiesi bēgošo Vilmu, skrēja tai pakaļ un sakampa viņu visā spēkā, iesaukdamies:

— Bēgt nav brīvi

Viņa izbijusies neganti iekliedzās un rāvās ar visu sparu vaļā, bet netika laista. Viņa kliedza atkal, bet tika sa­kampta jo cieši.

Traktierniece, Vilmu ar viņas grozu rokā izlaizdama pa sētas durvīm, Izdzirda dienestnieces kliedzienus un ierau­dzīja viņu laužamies laukā no Antona apkampieniem. Ari Ķimurs, otrā pusē būdams, tāpat izdzirdis kliedzam, bij nācis uz šo pusi skatīties, kas te notiek, un ieraudzīja to pašu ērmīgo cīņas skatu pilnā spēkā.

Traktierniece iekliedzās:

— Ko jūs tai jaunavai darāt?

— Viņa grib bēgt, — turētājs atsaucās. Bet, pagriezis acis uz mājas pusi un ieraudzījis Vilmu tur uz trepēm līdzās traktierniecei, atlaida sakampto dienestnieci piepeši vaļā un nomurmināja pie sevis.

— Ak velns, tāda misēkļal

Visi sasmējās, bet Antonam visriebīgākie bij Ķimura smiekli, jo viņš zināja, ka tas šā pārskatījuma neaizmirsīs. Bet traktierniecei un tāpat viņas dienestniecei, kas bij vēl izbaiļu pilna, vajadzēja palikt pilnā neziņā par šā savādā apmulsuma nozīmi.

Visi trīs kopgājēji soļoja nu no traktiera uz tirgotavu, bet citādā sajūtības sastāvā, nekā atnākot. Pirmāk abi uz- lūki bij viens pret otru lepni un sajutās esot stāvoklī vis­maz vienādi. Tagad turpretī pavēlnieks bij iekšēji sašļucis, bet Ķimurs ielīksmots priekā par viņa miseklīgo ķibeli, ko nomanot Antona dusmas uz viņu augtin auga. Vilma mī- āk redzēja, kad uzraugi sajutās esot vienādā apziņā, kā >ijis pirmāk, nekā tagad, kur vienam iemesls un iedomāta iesība pacelties pār otru un šis tad varēšot iedomāties būt pilntiesīgs uz viņas labprātību, atstājot otru smiekla stāvoklī.

Nonākot pie tirgotavas, kuru arī valdības kungi glāba priekš sevis, Vilma sacīja viņiem:

— Stāvat nu atkal-savā uzlūku vietā katrs, tad nebūs naida. Ilgi vis es iekšā nebūšu.

To sacījusi, viņa nozuda tirgotavas durvīs un steidzīgi centās nopirkt, ko turēja par vajadzīgu gādāt, kā dažus konservus, siļķes, un dabūja arī kādu mazumiņu kviešu miltu, tāpat cukuru, gabaliņu siera un desas; bet arī še gandrīz vienīgi caur to, ka varēja maksāt ar zelta naudu. Aizmaksājusi un samērā drīz iznākusi, Vilma atrada abus uziūkus turpat tirgotavas priekšā naidīgi strīdējāmies un arī baramies, īpaši par to, kurā pusē šai mājai stāvēt pa­vēlniekam, kurā Ķimuram. Pavēlnieks sacīja, ka esot tie­sība mainīties un viņam tāpēc rinda stāvēt priekšpusē, bet Ķimurs pastāvēja pie tā, ka jāpaliek, kā bijis. Pavēl­nieks prasīja, ka vismaz salmiņi jāvelk no jauna, bēt Ķi­murs rādīja, ka salmiņi vilkti jau priekš abām vietām, kamēr Antons to vilkšanu atzina nozīmīgu tik priekš pir­mās vietas. Bet, ieraudzījuši iznākam jau Vilmu, kā rādī­jās, ar krietni smagu grozu rokā, viņi noprata, ka šaī lietā velti vairs tielēties. Bez tam Vilma uzsauca viņiem:

— Nu, turaties draudzīgi, un iesim atpakaļ.

Viņi viens par otru steidzās ķert nešanai tūliņ Vilmas grozu, bet viņa neatlaida, sacīdama noteicoši:

— Uzlūki nedrīkst rādīt cietumniekiem nekādas seviš­ķas lajpnības, kā jau pirmīt teicu, un cietumnieki nedrīkst no tiem nekādas laipnības pieņemt.

Ar to abiem laipnības pilniem pakalpotājiem bij jājūtas atbīdītiem pie malas, un viņi nemēģināja vairs piedāvāt Vilmai savas palīdzības.

13. Pavēlniecībā nonākot, Vilma sacīja abiem saviem uzlūkiem

Pavēlniecībā nonākot, Vilma sacīja abiem saviem uzlūkiem, ka tikpat viņa, kā arī Alvīna šodien atlūdzoties no kanclejas darbiem sataisīšanās labad uz ceļu, bet vakarā, kad visi darbi beigti, tad viņas gribot sarīkot pavēlniekam un visiem trim apsargiem atvadīšanās vakariņas diezgan plašajā kanclejas telpā, tālab viņa savā un savu biedreņu vārdā lūdzot nevienam neatrauties no tām šiem četriem līdzmājniekiem, bet nevienam liekam arī nekā nesacīt. Pa­rasto ikdienišķo vakariņu lai tad šovakar negaidot.

Abi pretinieki saņēma šo uzaicinājumu ar nomanāmu prieku, aizmirstot, kā rādījās, jel uz brīdi arī savu rūgto, savstarpējo sacensības naidu. Pēc tam Vilma ar savu grozu nozuda viņas un tāpat abu pārējo jaunavu istabā.

Tur viņa atģērbās un atsēdās, neslēpdama vairs sava piekusuma, kas cēlies no smagā groza nešanas. Kad bij bridi atpūtusies, tad atkal sačukstējās vairākkārt ar abām biedrenēm, un tad viņas visas trīs uzsāka saimniecības darbus pa virtuvi vakariņu sagatavošanas nolūkā. Vilma ieskatījās arī sava naudas maciņa dibenā un ieraudzīja tur spīdam vēl gan dažus zeltnieciņus, tālab mierinājās, biedrenēm sacīdama;

— Labi, kad zeltam vēl nav beigas klāt, bet glābšanās cerības un izredzes gaišas.

Virtuvē iesākās un turpinājās brīnum moža darbība, rī­kojoties visām trim ar izveicības pilnu lietpratību — gan šo to sagatavojot, gan cepot, gan vārot. Brīžu brīžiem at­kārtojās arī nozīmīgā sačukstēšanās, kad nebij neviena lieka ne tikvien virtuvē, bet arī priekštelpā, kas ar lielu uz­manību tika turēts vērā.

Bieži ieradās virtuvē arī Svikuls un Cers, tāpat Ķimurs, tomēr ne vairs kā uzlūki, bet kā draudzīgi līdzmājnieki un īpaši kā jau zināmo tuvāko cerības sakaru meklētāji. Ķi- muram drīz nāca tādos gadījumos pakaļ pavēlnieks, aici­nādams viņu un iemesla labad arī citus uz rakstu dar­biem. Vienā tādā viskopības reizē Vilma sacīja viņiem vi­siem:

— Jūs, kungi, darītu vislabāk, kad jūs atstātu mūs savā vaļā pie darbiem tik ilgi, kamēr tiksat no mums aicināti. Vērību par mums jūs varat turēt, uzlūkojot mājas ārdur­vis.

— Nebūs ilgi, kad mēs šovakar pat turēsim vērību par jums savukārt, — Alvīna piebilda pasmiedamās.

— Un tad vēl ko, — Vilma runāja tālāk, — kad dienas darbus kanclejā pabeidzat, tad atstājat kanclejas telpas šovakar mūsu ziņā līdz jūsu aicinājumam no mums. Taī mēs jūs lūgsim kluso vakara laiku pabūt kopā prieka la­bad par mūsu izpriecas braucienu rītdien. Jums citu istabu diezgan, kur pagaidām padzīvoties. Ja jums vēl bēda par mūsu bēgšanu, tad uzlūkot varat pat vai visus logus.

Saprotams, ka šādam uzaicinājumam nākamie jaunavu viesi nepretojās un izgāja, smiedamies par Vilmas pēdē­jiem vārdiem. Viens no izgājējiem vēl atteica, ka logi bū­šot aizslēģoti.

— Loga slēģu stiprums priekš cietumniekiem maz var nozīmēt, — Vilma sauca viņiem vēl pakaļ, bet no priekš­telpas atskanēja vairs tik jautri smiekli par nesavaldā­mām cietumniecēm. Svikuls vēl pagriezās atpakaļ un uz­sauca virtuves durvīs:

— Uz redzēšanos, jaunkundzes!

— Uz redzēšanos, uz redzēšanos, uz redzēšanos! — no­skanēja pretī viskopīgs atsveiciens no virtuves un vēl ab­pusēji jautri, ilgi smiekli.

Kancleja bij slēgta agrāk, nekā ierasts. Ja vēl kādi at­radās, kam jāgaida aicinājuma iet iekšā, tos tad atlaida uz turpmākām dienām. Pavēlnieks ienesa pats kanclejas atslēgas virtuvē un nolika cienīgi priekšā čakli strādājošai Vilmai, sacīdams:

— Tagad, jaunkundzes, tā telpa jūsu rīcībā.

Vilma saņēma atnesto atslēgu visu triju vārdā ar laipnu pateicību, atnesējam tūliņ atpakaļ aizejot, jo varēja noma­nīt, ka priekštelpā rēgojās arī Ķimurs pat ar šauteni ple­cos, it kā uzlūkodams, ka pavēlnieks nepaliek virtuvē ilgāk, nekā viņam vajadzīgs tur būt.

Lai nu gan tie kungi, no virtuves izraidīti, visi bij izgā­juši, tomēr viņi nenocietās vis, jaunavu netraucējuši. Vis­maz tie iemeta tām pa mazliet atvērtu durvi vēstuli ar augstas laimes saucienu.

Kad beidzot pēc pulksten astoņiem vakarā Ida pie vi­ņiem gāja lūgt, lai nu sapulcētos kanclejā, tad otrreiz ne­nācās šo lūgumu izsacīt, jo visi, sataisījušies uz iešanu, bij aicinājuma gaidījuši kā bērni, kad jāiet pie ziemas svētku eglītes. Pavēlnieks joprojām ar revolveri pie sā­niem, apsargi cēli, šautenēm plecos, un Ķimuram revol- vers vēl piedevām, patronu somiņas visiem klāt — tādi sabruņojušies, viņi bij uz vārda kanclejā iekšā un, acis izplētuši, sāka brīnoties, cik šī telpa padarīta citāda un pa­tīkama, tīra izslaucīta, spodrām pašu jaunavu lampām pa­tīkami apgaismota, soli sanesti pa daļai kā pilnības labad ir no uzgaidāmās telpas un salikti visapkārt gar sienām. Tad, kas visvairāk ievērojams, — lielais rakstāmais galds izcelts pašā istabas vidū un bagātīgi apklāts dažādiem gardiem ēdieniem uz svaiga galdauta. Tur konservi, tur treknie šķiņķa rauši, tur olas, tur ceptas šķiņķa šķēles ar olu piemaisījumu, tur siļķu pudiņš ar kartupeļiem, un vi­sam pāri vēl monopola pudele pašā galda vidū kā sevišķs tā brīža retums īpaši uz laukiem. Galds klāts priekš sep­tiņiem cilvēkiem ļoti gaumīgā un skaistā izskatā, pat ar pāra istabas puķu pušķīšiem izrotāts. Visas trīs jaunavas svētku apģērbos, daiļi saspraudītiem matiem — nu, ja ne pilnīgi kāzu, tad droši vien plašāku precību godība! Ienā­cēji aiz brīnumiem neiedomāja pat savas šautenes noņemt no pleciem un atģidās tik tad, kad Ida viņiem uzsauca:

— Nu, vai tad tādi še stāvēsat kā Kauču sila vilku un lāču gāzēji, stebenēm plecos? Slienat jel tās pa kaktiem un karat somiņas ar cepurēm vadžos, lai varat sēsties pie galda kā mierīga izskata mājnieki.

Tagad nu savas lietas, kā aizrādīts, novietodami, ap­sargi atbildēja ar cēlu pašapziņu:

— Ieroči, jaunkundze, ir krietnu šāda stāvokļa amata viru gods un staltums, ko nedrīkst nekur nevērīgi atstāt un nepavisam pazaudēt, tālab nesam visu visur līdza,

— Šautenes jānoliek gan, bet revolvers jāpatur pastā­vīgi pie sevis, — pavēlnieks piebilda. — No tā negribu šķirties tikpat nomodā, kā miegā.

— Es tāpat, — Ķimurs piebalsoja un piesita ar plauk­stu sev sānos uz revolvera, un uztaisīja cēlāk spīdīgo sprādzi.

Vilma ar Alvīnu, kuras bij vēl veikli staigājušas, šo to pienesdamas un kārtodamas, bij nu pašreiz visu pabeigu­šas un varēja palīdzēt Idai rīkot mīļos viesus pie galda. Kungi, tīši vai netīši, sasēdās, atstādami pa spraugām tukšus krēslus, kurus nācās nu ieņemt jaunavām, un tā izcēlās raiba rinda: Idai iznāca vieta starp Ceru un Svikuli, Alvīnai starp Svikuli un Ķimuru, Vilmai starp Ķimuru un Antonu, bet starp Antonu un Ceru neiznāca nedz tuk­šas vietas, nedz sēdētājas. Cers ar Svikuli sajutās par sa­vām galda biedrenēm tik laimīgi, cik vien var domāt. Ķi­murs ar Antonu sajustos ja ne vairāk laimīgi, ja Vilma būtu domājama vienam, kā otram par sevi, bet nu bij jā­sargā Vilma savstarpēji kā kāds vienkopīgs kauls.

Ap monopola pudeli stāvēja četras skaistas degvīna glā­zītes. Iekam vēl iesākts bij ēst, Alvīna viņas visas pielēja un aizlika ikkatram viesām savu priekšā. Bez liela uzaici­nājuma viņas drīz vien atradās visas tukšas, un tad tik iesākās ēšana. Iesākumā vispārīgas sarunas negribēja vēl veikties. Tik Ķimurs sāka stāstīt, ka dzirdējis jau par val­dības pretinieku pulciņiem, kas nomanāmi esot pa mežiem un kurus nākšoties drīz no turienes izmedīt, tālab viņš arī jau pie laika esot apgādājies ar revolveri, ko — kā jau pir­mīt runāts — viņš nēsājot pastāvīgi sev klāt. Un zobens viņam arī esot, tik tas stāvot vēl, kā vajadzības gaidī­dams.

— Es dzirdēju kāddien priekšistabā ļaudis runājam, ka to divu ieroču dabūšanas dēļ esot ticis nogalināts viņlaik kāds agrākās valdības laika apsargs, — Ida sacīja.

Ķimurs pietvīka un kaut ko nomurmināja par tādu mēl­nešu sūtīšanu uz soda tiesu, kur pamācīšot, kā jāvalda mēle; kaut tik spējams būtu bijis dabūt viņus rokā.

Sī saruna pārtrūka ar otrām tikpat viegli izmestām glā­zītēm, pēc kurām jau sāka attīstīties ari dzīvākas sarunas, lai gan bez nekāda nozīmīga satura. Viņi visi steidzās jau priecāties uz nākamās vasaras vaļīgo izdzīvi, kad va­rēšot rīkot ik svētdienas zaļumu balles, uz kurām taisījās ielūgt jau šās savas, vairs pavisam neslēpjamās, cerenes.

Tuvojoties monopola pudeles dibenam, pieauga jau vie­siem jautrība, piemīlība un uzļāvība uz viņu šā vakara laipnām, daiļām saimniecēm. Cers Idai, Svikuls Alvīnai uzdrīkstējās ar mīļiem smaidiem jau pieskarties pie ple­ciem vai rokām. Tik vien Ķimurs ar Augura Antonu saska­tījās naida pilnām acīm Vilmai garām, nespēdami nekatrs viņai tuvoties ar lielāku laipnību aiz otra nenovēlības. Ķi­murs taču raudzīja virzīt ar laiku savu krēslu tuvāk Vil­mai, uz ko Antons raudzījās īgni un greizi. Kad vēlreiz Ķimura krēsls nočirkstēja un pavirzījās uz Vilmas pusi, tad Antons vairs nenocietās, nerādījis Ķimuram savas ne­patikas.

— Ko tu bāzies jaunkundzei tik cieti klāt? — viņš tam uzsauca.

— Tu pats sēdi viņai vēl tuvāk nekā tagad es, — Ķimurs atbildēja un sniedzās ar roku Vilmai gar muguru uz viņas otriem sāniem — lūkot, cik plata sprauga ir starp Vilmu un Antonu, bet izlikās atradis to pēc sava ieskata par ļoti šauru, apķēra ar to pašu rokas sniedzienu Vilmai ap viduci un pavilka viņu pie sevis, sacīdams:

— Tā sprauga nav ne plaukstas platumā, un tu gribi pārmest man jaunkundzes tuvumu.

— Tas nav tiesa, — Antons skarbi atteica. — Liec jaun­kundzei mieru, lai viņa sēd, kur sēdējusi. Nav brīv vilkt viņu uz tavu pusi.

To sacīdams, Antons aizķēra Vilmai tāpat ap viduci no savas puses, un nu vilka viņu abi pretinieki pie sevis katrs.

Vilma sāka smieties un cēlās augšā, sacīdama?

— Kungi, labāk laižat mani vaļā, citādi jūs nedabūsat pavisam paēst, ap mani staipīdamies.

Smējās citi visi, tik sacensoņi palika īgni un nemiera pilni, īpaši Antons. Viņš sacīja Vilmai»

— Jaunkundze, lūdzu, es izgādāšu citu vietu, kur jums liks.mieru.

— Es arī izgādāšu, kur tik Augura nebūs klāt, — Ķi­murs itin spītīgi apsolīja to pašu.

Vilma sasmējās no jauna un atteicat

— Esat vien mierā, kungi, es tūliņ nākšu atpakaļ un sēdēšu taī pašā vietā, kad tik jūs nekatrs man neaiztiekat.

Viņa paņēma iztukšoto monopola pudeli no galda un iz­gāja otrā istabā, bet pa brīdi ienāca atpakaļ ar jaunu, pilnu pudeli rokā.

Viesi, to ieraudzīdami, saplaukšķināja un rādīja lielu goddevības jautrību.

Uzcēlās arī Alvīna ar Idu pārmainīt viesiem šķīvjus un arī šo to citu viņiem pakalpot, un uzturēt galdu kārtībā. Vilma iznesa, visiem par jo lielu prieku, arī papirosus un apsniedza tiem pie galda, pēq kam drīz sacēlās kupli dūmi.

Jaunavas sasēdās gan atkal pie galda, bet nebaudīja gandrīz nekā tāpat kā pirmāk. Viņas tur sēdēja vienīgi kā saimnieču pienākuma un jautrības uzturēšanas labad un kā pajnudinātājas viesiem nekautrēties no mielošanās.

Atnesto jauno pudeli attaisīja Ida un pildīja glāzītes. Dažs no viesiem, laikam pieklājības izskata labad, sāka aizbildināties un bažīties, kad tik netiekot pārāk par mēru.

— Nūja, tad no manas ieliešanas jums jau tūliņ pārā­kums celsies, un sāksat atteiktie®, — Ida skumīgi sacīja. — Ar to jau man tiek rādīts, ka mazākā un zemākā no visām esmu.

— Nekādas šķiršanas! — Svikuls izsaucās un saņēma pirmais savu glāzīti. Citi darīja tāpat, saskandināja un iz­meta tukšas.

— Kā vilkam zemeņu oga, — Ķimurs nojokoja un no­lika iztukšoto glāzīti.

— Mēs pašas arī neturam nekādas starpības, — Alvīna stāstīja. — Lai kāds darbs kurai, Viena alga, visas jūta­mies vienādas.

— Kā tas saderētos ar tagadējiem vienlīdzības laikiem, ļa gribētum paturēt vēl šādas vai tādas stāvokļu starpī­bas? — Vilma piemetināja, šķīvjus pakārtodama.

Sis viskop apliecinātais vienlīdzības jēdziens iekustināja ļoti viesiem sirdis, un viņi neliedzās godināt vēl pāra rei­zes Idas jaunkundzi ar viņas pildītām glāzītēm, tā ka pu­delei dibens nepalika vairs tālu. Arī vakariņas turpinājās, Vilmai un Alvīnai pārmainot šķīvjus un uzmudinot viesus.

No tādas viesmīlības un vienlīdzības jūtām visu viesu sirdis bij iekustinātas līdz pašam augstākam sajūsmas pakāpnim, un pašā lielākā gara augstuma brīdī Augura

Antons cēlās izsaukt augstu laimi šā vakara laipnām, dai­ļām un viesmīlīgām saimniecēm, kuras bez tam mākot šiem slaveniem brīvības laikiem piemēroties, nostādamās savstarpēji uz vienlīdzības pamata. Vilma uzcēlās kaut ko pie galda pakārtot, Alvīna ar Idu palika sēdot, kad viesi visi četri uzcēlās dziedāt. Viņi iesāka vilkt savā balsī kurš, un Vilma, pa gadījumam atrazdamās, skatoties no Antona puses, aiz Ķimura, pieklājības labad palika tur stāvot pa uzsāktās dziesmas laiku. Ķimurs dziedādams pagriezās pret Vilmu tā, ka Antons palika viņam taisni aiz muguras. Tikko iesāka raut:

— Augsta laime tām, Aug… —

kad Antons, dziesmu, pārtraukdams, uzkliedza Ķimuram:

— Ko tu Vilmas jaunkundzē vienmēr spoguļojies, skatī­damies viņā kā knislis lietus pilienā?

Dziedāšana, protams, sajuka, un sacēlās pa daļai smiekli.

— Kad tu redzi mani skatāmies, tad protams, ka pats arī esi skatījies.

— Kā tad es varu skatīties, kad tu stāvi man priekšā?

— Ja tu nebūtu skatījies, tad tu nebūtu redzējis mani skatāmies.

— Vai es tev cauri varu izskatīties? Es dabūju redzēt tik tavu muguru.

— Priekš tevis vēl par daudz labi, kad redzi manu muguru.

Citi sasmējās, bet Antons iedusmots ķērās pie revolvera un izsaucās:

— Tas ir smags goda aizskārums! Es izaicinu tevi uz dueli. Svikul, tu mans sekundants.

— Nu labi, to tik es gaidu! — Ķimurs lepni atteica. — Izaicinājumu pieņemu. Tad tu nedabūsi vis vairs ne­viena izaicināt. — To teicis, viņš saķēra arī savu revolveri.

Te Vilma ātri iestājās starp abiem, saņēma Antona kreiso un Ķimura labo roku savās rokās, uzsaukdama vi­ņiem:

— Nav brīv naidēties, īpaši šaī prieka brīdī, citādi es jums abiem šos nāves ieročus atņemšu. Jūs abi esat mani draugi un nedrīkstat viens otram darīt ļauna.

Tad viņa sastādīja abus naidniekus vienu otram līdzās, aizliedza atpakaļ rēgoties, pagrieza abiem sejus pret galdu, nostājās viņiem aiz mugurām un sacīja:

— Dziedat nu, tagad ies labi.

Dziesma nu izgāja gan līdz beigām, bet pie pašas pēdē­jās skaņas Ķimurs jau taču pagriezās atpakaļ uz Vilmu, un Antons, dziesmu citiem pabeidzot, uzkliedza Ķimuram:

— Vai atkal jau skaties?

— Es skatos tik, vai tu neskaties, — tā Ķimurs viņam pretī.

Smiekli noskanēja par jaunu.

Vilma nosēdināja abus naidniekus viņu vietās un nosē­dās pati ari savā vietā apsniegt atkal papirosus. Alvīna nokopa dažus galda rīkus un traukus. Ida piepildīja vēl­reiz visas četras glāzītes kā par pateicību nodziedātai aug­stai laimei. Svikuls ar Ceru rādījās cik iespējams jautri un pat priecīgi, bet Antons ar Ķimuru īgni un ar nomanāmu gurduma iesākumu, ko paveicināja laikam viņu savstarpē­jais ienaids. Tomēr savas glāzītes viņi izmeta līdza tiem ar visu savu sašutumu un negribēdami palikt šiem diviem pakaļ.

Antons, pagriezies pret Vilmu, stāstīja viņai:

— Ķimurs dusmīgs uz mani tādēļ arī, ka es būšot vi­ņam par kavēkli dabūt no Ezermuižiņas manas tēvmātes daļu arī.

— Vai gribi par ausi? — Ķimurs uzkliedza.

— Dod, ja patīk, bet zini, ka parādā nepalikšu!

Abi sacēla dūres, bet Vilma atkal izjūdīja.

Vakariņas ar to bij uzskatāmas par pabeigtām. Alvīna

un Ida, galdu nokopušas, sanesa visus traukus otrā istabā, un Vilma piecēlusies sacīja, īpaši saviem abpušām sēdo­šiem galda biedriem un savstarpējiem naidniekiem:

— Kungi, man ari drusku jāiet tur otrā istabā un pa brīdi jāiznes kaui kas cits, kas šovakar vēl nav bijis. Bet. esat-draudzīgi, nenaidējaties. Un, lai ienaids bēgtu, tad lū­dzu dziedāt visiem draudzībā, tāpat kā dziedājāt augstu laimi.

— Tas labi, tas jauki! Jā, dziedāsim! — viņi atsaucās cits par citu, un Cers Iesāka:

— Līgo laiva uz ūdeņa.,, —

kur tad citi tūliņ piedalījās.

Vilma, iegājusi pie biedrenēm, steidzības nemiera pilna, sacīja viņām;

— Jāmet bez pārtraukuma pagaiļi virsū — pirts ne­drīkst atdzisināt. Es liku viņiem dziedāt, lai še drošāk va­ram sačukstēties.

Viņa lika Idai nest karstu ūdeni, ņēma baltu bļodu ar vāku virsū, ielēja tur nodomāto ūdens samēru, iemeta vajā dzīgo cukuru un salēja iekšā divi pudeles konjaka, ko Alvīna atkorķēja. Ida aplēja kannā tēju un nolika abus traukus siltā vietā. Pēc tam ar priekšliekarno karoti visas pa kārtai mazlt pielika pie mutes no bļodas satura zinā­šanas labad, kāds tas ir; bet ikkatra tūliņ nopurinājās un rūgti saviebās.

Tad Vilma vēl piekodināja biedrenēm vērot, ka pašām priekš sevis jālej tēja no kannas, bet kungiem jāsmeļ no bļodas, kur tad tas vārds «kungiem» izskanēja it kā mazs panievājums. Tālāk pieminēja to, ka viņi ar sadzīves jaut­rību, kā dziesmām un rotaļām, jāvalda vienkop līdz pilnī­gam nogurumam, ka lai neviens neiedomātos dusas mek­lēt citur. Pēdīgi atgādināja arī to, ka izšķirības brīdī lai neviena neaizmirst nekā no tā, kas norunāts un kas ikkat­rai jāzina, jo tad Visam būšot jānotiek ātri, izveicīgi un bez misēkļiem.

No kanclejas skanēja dziesma pēc dziesmas, lai arī pa­visam bez saskaņas un bez nekādas takts, bet sparīgi gan. Pašlaik iesākās visā spēkā:

— Tur es dzēru, tur man tikās,

Tai mazajā krodziņā, —

kad Vilma lika Alvīnai pieliet četras tējglāzes no bļodas satura un nest viesiem kā par godu dziesmu garam. Tad Idai viņa vēlēja iznest šķīvi, piekrautu svaigi ceptām un ļoti garšīga izskata tējmaizītēm, pati pielēja sev un viņām abām tēju glāzēs un iznesa arī pakaļ, kad papirms bij pie­minējusi abām vēl sekošo:

— Mīļās māsas! Mums ļoti jāsargājas rādīt viņiem kaut kādu nemiera uztrauktību, jo mūsu glābēja ir tik nepār­steidzīga un uzmanības pilna apdomība.

Kad viņas visas trīs ieradās atpakaļ kanclejā, ikkatra kaut ko nesdama, tad tur pašlaik gāja vaļā tas paņē­miens:

— Izdzer' alu, sasit' kannu,

Nomutēju nesējiņ. —

Viņas tika apsveiktas dažādiem gaviļu sveicieniem. Svi­kuls taisījās jau aptVert Alvīnu, Cers īdu, bet viņas viegli izvairījās. Nu nāca vlskopīga sasēšanās no jauna ar jau­navu jautriem jokiem, uzaicinot viesus baudīt, kas atnests. Viņi, domādami esam tēju, iebaudīja cits pēc cita, tad ik­kurš iztrūkās no negaidītās patīkamās garšas un kļuva ļoti līksmi par tādu pārsteigumu, ka nekavējās iepazīties tuvāk ar jauno baudu dāvanu.

Jaunavas sāka izsacīt prieku uz savu rītdienas brau­cienu, ka šonakt Vairs nemaz miegs nenākšot aiz gaidīša­nas." Viesi steidzās pieteikties, ka negribot viņas vienas laist, bet braukšot līdza kā piar apsargiem un goda pavado­ņiem visu ceļu, protams, Alvīnai Svikuls, Idai Cers un Vilmai abi pārējie; bet visi runāja jau stostīdamies un sāka šļupstēt. Par Vilmas pavadīšanas tiesību, kā jau vi­sos citos līdzīgos gadījumos, Ķimuram ar Antonu sanāca atkal asa vārdu izmaiņa ar savstarpēju nicināšanos. Ķi­murs sacīja, ka viņam piederot apsardzība un pavadība, bet Antons atkal norādīja uz to pašu, ka jaunavu aizgādā­šana uzticēta un pavēlēta viņam pavēlnieka nozīmē, tāpēc viņš Ķimura līdza neņemšot vis.

— Ķ-as tu pa-ar neņēma-āju? — Ķimurs nievātnīgi ievaicājās. Bet varēja nomanīt, ka viņam nācās grūt' izru­nāt uz reizes pašskani «a».

— Et etmu pavēlnieks, un lītība piedel tit man, — bij Augura Antona atbilde, un līdzskaņu «s», «k», «r», «c» vietā viņš lūkoja bieži izpalīdzēties ar «t» un «l», arī ar cd».

— Rīkot tu va-ari, bet pa-aša-am vis na-av tiesība-as iet.

— Tu nevali vit man neļaut — pavēlnietam.

— Pa-avēlnieks šodien esi, bet nezini vis, ka-as būsi rītu.

— Pal to nekat, bet man tevit pavitam nevajaga.

— Ma-an tevis na-av neka-ad va-aja-adzējis.

— Un man tevit nevajadzēt mūžīgi un trīt dienat.

— Un ma-an tevis nebūs va-aja-adzējis pustrešu nedēļu viņpus pa-asta-ara-a diena-as.

Vilma, baidīdamās, ka naids neiet no jauna līdz drau­diem ar ieročiem, sāka atkal abus naidniekus mierināt, sacīdama:

— Draugi, nesarūgtināt ar jūsu naidīgām strīdēm mums prieka cerību uz jautru izvizināšanos. Savienosimies

ie vienprātības labāk šitā: kuram šķūtniekam būs platā-as kamanas, tur sasēdīsimies visi trīs, es jums vidū. Man paplāns mētelītis — citādi varētu mesties aukst.

— N-nu, ko m-mes vēl labāku varam izdom-māt? —Cers atsaucās, stipri ar mēli sastomīdamies pie līdzskaņiem «n» un «m». — Tātad visiem-m m-mum-ms n-nāk laim-me no vien-nas vietas: šodien-n rn-mielasts, rītu ar jaun-nkun- ndzēm-m izvizin-nāties!

— Labi būtu tik tad, kad Ķimulu ieliktu tietumā.

— Visla-aba-āk vēl ta-ad, ka-ad A-auguru pa-akā-ārtu.

— Bet nu, draugi, metat naidu pie malas, izdzerat bei­gas, un iesim uz rotaļu: «Kas dārzā, kas dārzā?» — Vilma uzaicināja, uz ko visi atsaucās un pabeidza glāzes izdzert tukšas. Bet droši varēja nomanīt, ka visiem nevienam kā­jas nekalpo vairs vingri, tomēr rindā visi stājās. Un, tā kā puiši bij četri, bet meitas tik trīs, tad vienam no viņiem iznāca pastāvīgi būt vidū, kur tad tika dziedāts nevis «bitīt», bet «dundurs rožu dārziņā».

Drīz atkal Ķimurs ar Antonu sanāca ķildā par to, kurš papriekš Vilmu saķēris. Viņa pati arī nevarēja izdot liecī­bas, un nekatrs viņas vaļā nelaida, taisīdamies kauties. Tad viņa darīja tāpat kā pirmāk jau reiz: iestājās starp abiem, saņēma Ķimura Labo roku savā kreisā un Antona kreiso savā labā, sacīdama atkal tāpat kā agrāk:

— Jūs abi mani draugi un nekatrs otram nedrīkstat darīt ļauna.

Bet Ķimurs, ļaunīgi smiedamies, sacīja:

— A-augura-am viņa-a Vilma-a ir tra-aktiera-a sētā-a, la-ai iet vien u-un ķer to.

Antons dusmās grasījās viņam pa pakausi sist, Ķimurs tāpat pretī, bet Vilma, abus jūdīdama, teica:

— Ja jums tik visai gribas kauties, tad sitat man.

— La-ai ma-an va-,ai dūre izjuktu, a-ar A-auguru ka- aujoties, bet-et jums ne-etiks ne-eviens sitiens. — Se jāpie­min, ka Ķimuram mēle stomījās pa kārtai jau arī pie nā­kamā pašskaņa — «e».

— Lai Ķimult idjūk vai gabalot no manat dūlet, jumt neklitit viltū ne puteklīt. — Redzams, ka Antons bērnībā bij šļupstējis.

Un abi, necenzdamies nemaz atsvabināt Vilmas valdāmo roku, sāka vaļējām rokām kauties, sizdami dūri pret dūri, bet gan Vilmai nemaz nepiemetoties, tā kā iekšēju dumpju laikos mēdz sargāt neitrālās sūtniecības un konsulātus, Tā kā Ķimuram brīva bij kreisā roka, bet Antonam labā, tad šim sišanā nāca pārsvars.

Vilma atkal drīz uzstājās ar savaldības spēku, sacīdama:

— Par saviem draugiem es turu tik tos, kas dzīvo sade­rīgi, bet, kas kauties grib, tādi man nemīl. Iesim sasēdīsi­mies pie galda atkal savās vietās. Un jūs, mīļās māsas, ņemat kungu glāzes, piepildāt un iznesat vēl, lai bauda uz saderību. Es draugus nevaru atstāt ienaida varā. Man viņi jāmierina.

Vilma nu veda abus naidniekus, tāpat pie rokām turē­dama, uz vietām. Viņi tai sekoja mierīgi kā jēri, lai arī nomanāmi grīļodamies. Vilma, abus apsēdinājusi un redzē­dama otrus divus arī gāzulīgi nosēžamies, apsniedza vi­siem papirosus un sāka viņus jautrināt visus atkal ar jau­kām rītdienas vizināšanās cerībām, tik lai visi paliekot pie vārda, ko viņi svinīgi apsolīja.

Alvīna ar Idu iznesa divas pilnas glāzes katra un izda­līja viesiem, bet Vilma sacīja:

— Ņemat, draugi, visi un baudāt. Sis ir jums miera un saderības malciņš no mūsu puses.

Visi pacēla glāzes, un Svikuls gribēja sacīt laikam kādu atzinības vārdu, bet viņa valoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus retus vārdus. Arī Cers mēģināja ko sacīt, bet sastomījās pie burtiem «n» un «m» tik ļoti, ka garām tiem vairs netika un nostājās drīz.

— Ja miera draugi esat, kā mēs visas par jums ticam, tad ņemat dziļus malkus un tukšojat glāzes drīz, lai varam Iet uz citu rotaļu, kas izdosies labāk! — Vilma uzsauca. — Tagad dziedāsim:

Cik jauki, cik jauki Ir vasar's laiciņā, Kad veci un jauni Tad staigā pulciņā.

Tad par neveiklību būs ņemamas un dodamas ķīlas, tāpēc vajadzēs uzmanīties un nedot naidam vaļas.

Visi tad dzēra un rādīja prieku uz jaunu rotaļu cik vēl spēdami, bet viss tas izdevās ik brīdi grūtāk un neveiklāk.

Glāzes samērā bij diezgan drīz tukšas, un, Vilmas aici­nāti, sastājās gan visi raibā rindā, lai arī jau lingu lin­gām. Viņa paguva iečukstēt Alvīnai ausī;

— Pirmās ķīlas lai ņem no mums. Pačuksti to Idai arī.

Kad jau viesi, jaunavu atbalstāmi, streipuļu streipuļiem

bij apkārt gāzuļojušies, vadot dziedāšanu gandrīz tik vi­ņām vien, un dažas ķīlas, īpaši no jaunavām, ņemtas un dotas, tad vidū stāvēt nāca sava reize Vilmai, un viņa dziedāja:

-— Tad govis slaukt, Tad govis slaukt Ar vajag mācīties. —

Notupstoties Antons nespēja taisni noturēties un pagāzās, govju slaukšanas neparādījis un tik ar smagu neveiklību piecēlies. Vilma noņēma par ķīlu viņam revolveri un uz­kāra sev plecos.

Pa bridi viņai otrreiz nācās iet vidū, kad par ķīlu bij at­devusi savu galvas lakatiņu, kuru Ķimurs ar Antonu gla­bāšanas labad staipīja kā kucēni virves gabalu pie sava gala katrs. Alvīna ar Idu viegli nomanīja, ka Vilma tīšām palieķ neuzmanīga, lai var tikt vēl vidū par ķīlu ņēmēju. Šoreiz viņa vēl dziedāja:

— Tad zāli plūkt, Tad zāli plūkt Ar vajag mācīties. Tad vajag trīs reizes Uz riņķa apgriezties. —

Ķimuram, kurš līdz šim gan bij palicis vēl vingrāks par citiem, neizdevās vairs nekas, nedz zāles plūkšana, nedz uzcelšanās un trīskārtīga griešanās apkārt —- viss bez izveiksmes un atjēgas, tāpēc Vilma viņam arī noņēma par ķīlu revolveri un uzkāra sev uz otra pleca, pasludinādama, ka jāizsēstas gar sienām uz soliem, lai var izspriest sodus par ķīlām. Visiem viesiem acīmredzot jau bij pagalam un vēl zudin zuda vis3 spēks, visa pašapziņa un pat pieklā­jība, jo šim un tam sāka pasprukt kādi .aplami un nekrietni vārdi. Jaunavas sasēdināja viņus uz soliem, un Vilma Idai kaut ko pačukstēja, pēc kam viņa iegāja otrā istabā. Bet Vilma ar Alvīnu pa to starpu lika uz soliem gan ienā­kušo rakstu sašuvumus, gan kādas vēstuļu somas un da­žas grāmatas ar tādu norādījumu, lai tiekot, kur elkus atspiest.

Ida pa brītiņu iznesa, kā Vilma teica, «ceļa kāju» rītdienas brauciena nozīmē, bet vairs pusglāzēm vien. Viesi kā kurš: dažs vēl ko atjēgdams, .cits gandrīz jau bez atmaņas, bet ņemt ņēma gan visi un izdzēra.

Jaunavas pēc tam izsēdās šur tur starp viesiem un sāka nesteidzīgi izspriest sodus par ķīlām. Dažai bij jā­stāsta kāda pasaciņa, citai jāatmin gudras nozīmes mīk­las, jāizrunā kāds jauks dzejolis vai jāuzsāk kāda dziesma. Tā viņas gan dabūja pamaz savu mantu atpakaļ, bet kungi nespēja pildīt vairs neviena sprieduma, un viņu mantas stāvēja blāķī. Un, ja ari dažam vēl izdevās kādu nieku Iz­pirkt, tad vismaz par revolveriem pēc doto un saņemto ķīlu kārtas nebij nemaz ko domāt.

Visiem galvas laidās vien zemāk, un paši metās jo ļa- geni. Cers, nevarēdams vairs nosēdēt, pievilkās pa sola virsu pie Idas un noguldamies ielika galvu viņai klēpī. Ida pavirzījās nost, un galva Ceram nokrita uz sola baūksl Idai sametās žēl, un viņa palika tam ienākušo rakstu vīkši pagalvī. Svikuls gribēja meimurot pie Alvī- nas, bet kājas neklausīja, tālab Alvīna piegāja pie viņa, padeva tam kaut ko pagalvī, lai drusku pasnaužoties, ar ko viņas pielūdzējs arī bij dabūts pie miera. Ilgāk vēl tu­rējās gan Antons ar Ķimuru — abi vērodami Vilmu. Bet nāca rinda arī tiem galīgi noliekties uz sola, saliekot gal­vas no savas puses katrs virsū vairākkārt salocītai vēs­tuļu somai, kas atradās vidū starp viņiem abiem.

Vilmai ejot viņiem garām, bij vāji dzirdams tikai:

— Jaunkuntde, levolveli!

No otra tāpat:

— Ma-anu a-arī!

— Nekatrs jau neesat ķīlu soda izpildījuši.

— Ne-vall

— Pē-ēčā-āk.

Idai bij vēl jāizpērk viena ķīla par pašas izraudzītu un vienkop dziedamu dziesmu. Viņa domāja, ka kāda apdzie­dāšanās dziesma dziedama nevar būt vairs nevietā, tālab uzsāka:

— Dod, māmiņa, kam dodama, Nedod manis dzērājam. Dzērājiņa līgaviņa Ik vakarus gauži raud. —

SIs pantiņš, maigām jaunavu balsīm nodziedāts, node­rēja gulētājiem par jaukām miega zālēm.

Nu Vilma paskatījās uz draudzenēm un pamāja viņām ar galvu uz otru istabu, ko viņas tūliņ saprata un Žigli Izgāja rīkoties.

Pati viņa, tāpat ar abiem revolveriem plecos, palika vēl turpat, nodzēsa ugunis, atstājot tik vienu vienīgu — vis­vājāko blāzmiņu. Tad izgāja caur ļaužu istabu ārā, apstai­gāja visu māju un tad uz pirkstu galiem atpakaļ caur Kancleju pie draudzenēm, kuras atrada dedzīgā darbībā. Viņas visas nu bij drudžaini nemierīgas steidzības pilnas. Drebēja viņām pirksti un pat lūpas. Vilma nu arī ātri, bet ar labi apzināmu kārtību ķērās darīt savu pienākumu; un, kad rādījās visām viss pareizi sakārtots, tad izgāja vēl Kanclejā pārliecināties, vai visi patiesi aizmiguši, paklau­sīdamās, kā kurš elpo. Un, kad atrada visu, kā vajaga, Iekšā, čukstēja draudzenēm:

— Mīļās māsas! Laukā, par laimi, atkusnis — pēdu ne­pazīs gan. Bet jāvēro ar lielāko uzmanību, ka ceļā nekā nepametam no nesamām lietām, kas varētu būt par mūsu ceļa virziena norādītājām. Jāiegaumē cieši arī, kas kurai no kanclejas ņemams, cauri ejot. Tagad tuvojas pusnakts. Iekšā un ārā viss kluss, bet mums pats drausmīgākais brī­dis klāt. Tālab drosmi un izveicību. Mums priekšā viens no diviem: dzīvība vai visbriesmīgākā nāve. Nu tad steig­ties — glābties!

14. Pasūtītie trīs šķūtnieki ieradās nākamā rītā noteiktā desmitā stundā

Pasūtītie trīs šķūtnieki ieradās nākamā rītā noteiktā desmitā stundā pie pavēlniecības, bet, par brīnumu, atrada durvis un logus vēl pavisam cieti, kamēr citām dienām īpaši abas rakstvedes bij darbā arvien jau priekš pulksten astoņiem. Ieradās citi cilvēki ari, bet neviens par šo līdz šim nepiedzīvoto parādību nekā nevarēja saprast, un visi tik brīnojās. Neko darīt. Tik jāgaida un jāprāto, kas notiks. Tika atrasts gan arī pagasta ziņnesis, bet tam savas ma­zās durvis, kur staigāt, kamēr pavēlniecības gals ar lie­lām durvīm un ieeju uz kancleju jeb — lepnā valodā — uz «prezidiju» parasti slēdzams no iekšas, lai gan ārdurvīm bij arī caurslēdzamā atslēga, ka spējams slēgt no abām pusēm cieti vai vaļā. Ziņnesis apstaigāja reižu reizēm māju, brīnodamies brīnumu brīnumus par šito neredzēto gadījumu, ko tas varot nozīmēt. Viņš skatījās lielo ār­durvju atlēgas caurumā un neredzēja tur slēdzenes iekšā, kas bij zīme, ka durvis no iekšas slēgtas nav, jo tad slē­dzeni mēdz atstāt atslēgā iekšā. Lūkoja vērt durvi vaļā, bet nekā, nepadodas. Tad raudzīja kustināt logu slēģus, lai arī zinādams, ka tie aizskrūvēti no iekšas, bet velti kā velti arī še — viss cieti.

Atkal šķūtniekiem garlaicīga gaidīšana un pīpošana, sa­sēstoties gan še, gan tur, bel sagaidāms nekas; tomēr jā­gaida bij lai vai līdz vakaram.

Sniegs pa nakti, šad un tad lietum līstot, bij tik stipri kusis, ka šķūtniekiem jājūdz bijis ratos. Tecēja visas urgas, un parādījās kāpene. Ap pusdienas laiku viens no šķūt­niekiem, dabūjis ziņneša virtuvē spaini, gāja uz dīķi ūdens smelt, ko padzirdīt zirgu. Dīķis bij pieplūdis pavisam pilns, lai gan ledus kārta stāvēja dibenā vēl bieza. Un ko viņš ieraudzīja dīķa vidū? Tur grozījās, apšutaina vēja ritinā­mas, trīs vienāda veida cepures. Viņš pasauca citus šķūt­niekus:

— Ej! Nākat skatīties, kādi ērmi ūdenī.

Atnāca tie, atnāca arī citi un ziņnesis līdza. Visi smē­jās, skatīdamies, kur cepures griezās kā bāku lampas, pa­rādīdamas cita pēc citas savas kokardes jokojošiem skatī­tājiem.

— Tās jau visu triju apsargu cepures! — ziņnesis izsau­cās. — Un kā viņas tur tikušas? Sī lieta tā vairs nevar ilgāk stāvēt. Tur vajaga būt kaut kam savādam. Vai visas septiņas dzīvības tur uz reizes pagalam var būt, ka nejūt nekā kustamies?

Viņš gāja atkal uz pavēlniecības namu, sāka klausīties pie durvīm un dzirdēja iekšā gan smagi kunkstam, gan guldzāmies kā pie vemšanas, gan grūti vaidam kā briesmī­gās paģirās. Ziņnesis klauvēja pie durvīm un sauca pa at­slēgas caurumu;

— Kas tur ir? Ko jūs tur darāt, ka netaisāt durvi vaļā?

— Slē-e-edze-e-ne-es na-a-ava-a. Va-a-ai ka-ā grū-ut!

«Tāda kā Ķimura balss,» ziņnesis prātoja. «Bet kur vi­ņam tik traka stomīšanās cēlusies?» Atkal vemšanas gul- dzieni.

— Taisāt jel logus vaļā! — ziņnesis sauca vēl.

— Ķimul, attaiti tu, gu-gu-gū, vai!

«Brīnums, kas viņiem noticis?» ziņnesis domāja. «Viens bezgala stomās, otrs šļupstē, un šis šļupstētājs taču ir pa­vēlnieks.» Tad raustītāja balss atbildēja šļupstētājam;

— Ne-eva-a-ar, ga-alva-a sma-a-aga kā-a ka-a-alē-eja-a la-ak-ta-a, gu-gu-gu.

Par Laimi, ziņnesis ieraudzīja ārpusē pie stenderes pa­kārtu slēdzeni un pazina to tūliņ par piederošu šām pašām durvīm, tik nevarēja saprast, kā tas noticis, ka slēgšana izdarīta no ārpuses, kas neizskaidrojams un nekad nav gadījies.

Iekšā iegājis un durvis atstājis vaļā, viņš redzēja bēdīgu skatu: pavēlnieks ar Ķimuru priekšiņā staipījās vemdami, Ķimurs nesacīja vis vairs «kā vilkam zemeņu oga». Viņi gan bij gribējuši tikt laukā, bet durvju nedabūjuši vaļā, tādēļ bijis jāplūdina viss turpat iekšā.

Ziņnesis sāka skrūvēt vaļā logu slēģus Jaužu istabā un tālāk kanclejā, bet postu vien ieraudzīja arī tur. Svikuls bij jau izvēmies un sāka jēgt, ka jāceļas augšā, bet Cers gu­lēja vēl, ļoti grūti kunkstēdams. Pusstreipuļodams Svikuls sāka meklēt cepures, laikam lai varētu iet ārā un rādīties, ka esot skaidrā galvā. Bet ziņnesis viņam sacījas

— Jūsu cepures visas trīs peldinās dīķa vidū, ka zvaig-. znes vien spīd pierēs. Ejat meklējat savas tur.

Svikuls, to dzirdējis, grūti izģenģeroja ārā un, ceļu kā­jām līku loču rakstīdams, centās nokļūt pie dīķa. Viņš ņēma kārti rokās un gāja pa laipu tuvāk dīķa vidum, gri­bēdams vilkt cepures malā, bet kājas sastreipuļojās un pats — pļunks — līdz padusām ūdenī, tik, par laimi, no­turējās gan un palika kājās; un, lai ar grūtībām, taču iz­brida sēkādams malā, no kurienes noskanēja jautri smiekli un sauciens: «Augsta laime tam!» Rādījās, ka šis piepešais izpeldinājums bij atņēmis lielā mērā piedzēruma nespēku un nesamaņu. Malā ticis, viņš nosēcās vēl vairāk reižu un nodrebēja no aukstuma un, salīdzinot ar atnākšanas ne­veiklību, aizkļuva diezgan labi līdz pavēlniecībai, kur stei­dzās iet iekšā.

Cers pa to starpu .arī bij izģenģerojis ārā un pie mājas stūra grūti vēma. Kāds no šķūtniekiem, līdz ar citiem uz sētas uzsēdies, bāza tabaku pīpē un, uz Ceru skatīdamies, runāja:

— Ko tu ar savu nieka vēderiņu domā darīt briesmīgam dabas spēkam! Tas lauzīsies no turienes ar varas negodu laukā, atrazdams to pašu ceļu, pa kuru tur iekļuvis. Viņš neies vis tevis lūgties.

Ziņnesis staigāja pa iekšu un brīnojās par visu, kas tur redzams, un vairāk nekā nevarēja izprast kā vien to, ka briesmīga piedzeršana ir bijusi.

Pavēlnieks, nogulies ar Ķimuru par jaunu agrākā vietā, galvu spaidīdams, sacīja garām ejošam ziņnesim:

— Ņem jaunkundtes tieti!

Ziņnesim arī tik tagad ienāca prātā dabūt zināt, kas Ir ar jaunkundzēm, kālab viņas arī tik ilgi nav rādījušās. Piegājis pie viņu istabas durvīm, ziņnesis sāka pieklau­vēt, bet atbildes nekādas. Klauvēja vēl, tomēr tāpat nekā. Tad spieda rokturi, un durvs atvērās uz iekšu, bet parādī­jās tikai tukša un pa daļai iztukšota istaba, gan ar gul­tām, bet bez gultu drēbēm, ne vien bez jaunavām pašām, bet arī bez viņu- ceļa drēbēm.

Iedams atpakaļ kanclejai cauri, ziņnesis sacīja guļošam un grūti kunkstošam pavēlniekam:

— Nav ne tik pašu jaunkundžu, bet arī nekā no viņu mantām.

— Deniet pataļ un liet tietumā, vai!

— Kur lai es dzenos, kad ne pēdas gala, un kad lai to daru? Man pašam savas ziņnesības gaitas stundu pie stundas. Tur jāiet apsargiem.

— Apsaldi viti padalam.

Ziņnesis izgāja pie šķūtniekiem, kur smiedamies visi pār­runāja šo jocīgo stāvokli, bet skaidrības nekādas nevarēja izprātot, turēdami to visu tik par niecīgu piedzeršanās lietu un nosirdīdamies par to pašu netaisnību, ka citiem nedodot, bet paši vien dzerot. Tad kāds kluss, nopietns vīrs, kas līdz šim šaī lietā nekā nebij runājis, sacīja:

— Neturat vis tās lietas par tik niecīgu, kāda viņa iz­skatās. Tur vajaga būt kaut kam svarīgam apakšā, ko lie­cina īpaši visu triju jaunavu nozudums bez pēdām. Viņām būs draudējušas uzbrukt kaut kādas šā laika briesmas, no kurām glābdamās ir pratušas šos muļķus piedzirdīt un tad pašas pazust. Bet tādā gadījumā lai neviens nedomā viņu viegli dabūt rokā. Gan tas ar laiku nāks dzirdams. Un man vēl rādās, ka viņas pašas būs bijušas nodomātas mums par šķūtējamām.

— Nav brīnums, ka tev taisnība, — ziņnesis domīgi ap­liecināja, — jo vakar visu dienu pavēlnieks ar apsargiem neizlaida nekad jaunavu no acīm. Laikam kādu slepenu pavēli pret viņām pavēlnieks būs pārnesis no soda tiesas mājā un viņas to izmanījušas.

— Bet kur viņām varēja celties tik lielas piedzirdīšanas līdzekļi un materiāls, kas tagad nav nedz atrodams, nedz nopērkams? — kāds cits jautāja.

— Tas paliek, vismaz šobrīd, noslēpts — kā daudz kas cits šaī savādā laikā, kur nāves briesmas karājas ikkat­ram pār galvu kā astrā pakārts zobens, — priekšējais ru­nātājs atbildēja un tad griezās pret ziņnesi šiem vārdiem:

— Bet jāzin, ko mēs lai tagad še darām? Ko še velti vairs gaidīt? Jāgādā, lai laiž mūs mājā.

Citi tām domām piebalsoja, un ziņnesis gāja iekšā vai­cāt, kur ar mokām bij izdabūjis tik to: «Lai bļauts lītu!» — par ko visiem bij atkal spirgti smiekli.

Šķūtnieki pfrms aizbraukšanas piekodināja ziņnesim būt par liecinieku, ka savu dienu viņi līdz ar zirgiem nokal­pojuši, stāvēdami pavēlniecības pagalmā, un lai tā diena tiekot pierakstīta viņiem par labu, kad darītāji atdabūšot sajēgu un spēku. Ziņnesis viņiem apsolīja par to gādāt.

Nākamā rītā visiem četriem vaidētājiem bij gan tādā mērā atjaunojies spēks un prāts, ka spēja vismaz atcerē­ties, kas bijis, un tādā ziņā tad apjaust savu stāvokli. Arī valodas neskaidrība bij bezmaz pazudusi.

Vispirms viņi cits pēc cita sāka atjēgties, ka neatrodas vairs nevienas šautenes, nevienas patronu somas, par abiem revolveriem ir nemaz nerunājot. Visi jutās sašutuši un dusmu pilni, ka esot blēdnieču apzagti un izmuļķoti, viņām ticēdami.

— Lai viņas tik pagaida, tās viltnieces! — Ķimurs sir­dījās. — Dzīsim visas projām nevis vēl braukšus, bet kā­jām un pie kārts atmuguriski piesietas, lai tik dabūjam vien cieti. Jau man vakar no viņām viss tā savādi vien rā­dījās.

— Tās divas jūs varat, ja gribat, siet un dzīt, kad vai pie kārts piesietas, bet īdas jaunkundzi es aizvedīšu brauk­šus, kā apsolīts, — Cers uzstājās par sevi. — Viņa nemaz nav vainīga.

— Tad ar Alvīnas jaunkundzi es darīšu tāpat, — Svikuls pieteicās. — Vārds ir dots un tas jāpilda. Bet jūsu Vilmu, to vislielāko vaininieci, jūs abi, pavēlnieks ar Ķimuru, va­rat, kad gribat, siet pie kārts.

— Bet, ja viņa atraida Antonu, tad es viņu vedu, ja grib, ar divzirgu pajūgu, — Ķimurs lepni atteica.

— Un, ja Vilma nemaz neieredz Ķimura, tad es lūgtu, lai viņu atstāj pavisam mājā, — pavēlnieks lepojās savu­kārt.

— Un tad beidzot labas atkal visas, — ziņnesis iesau­cās no otras istabas, kuru bij sācis drusku izkopt. — Papriekšu lūkojat dabūt viņas jel rokā.

— Salasīsim visas kā dzērveņu ogas purvmalā, — bij Svikuja vārds.

— Tad taisāties vien, šķūtnieki pašreiz sabrauc, — at­skanēja vēl ziņneša mudinājums.

— Bet kur lai ņemam šautenes? — Cers taujāja. — Bez tām iet pavisam neizskatās.

— Šauteņu vietā slotu kātus, — ziņnesis pazoboja, un šie visi pasmējās.

— Bet cepuru ari neredzu, — Ķimurs, apkārt skatīda­mies, sacīja.

— Lai stāsta Svikuls, viņš no vakardienas vēl atmi­nēs, — skanēja atbilde no Iekšas.

Visu acis vaicājoši pagriezās uz pieminēto Svikuli, kurš to skatieniem vien izsacīto jautājumu saprata un tad atbil­dējas

— Cepures peldinājās pa dīķi.

— Bet kas viņas tur iemetis? — pavēlnieks prasīja.

— Redzējis neviens nav, bet liekas, ka tie paši spēki, kuri aiznesuši šautenes un daudz ko citu, — bij Svikuja izteiciens.

Ķimurs uzaicināja Svikuli, lai iet un cepures atnes, bet viņš atsacījās!

— Es esmu tikko izkaltējies no vakardienas peldējuma, un otrreiz, vismaz drīzā laikā, peldēties netīk, bet iesim visi trīs un lūkosim, kā vieglāk un drošāk viņām piekļūs­tams.

Kailām galvām viņi nostaigāja pie dīķa visi un atrada cepures vēja sadzītas vienā malā, kālab viņu dabūšana neprasīja vairs nekādas peldināšanās kā vakar Sviķulim. Cepures, ūdenim virsū stāvēdamas, bij palikušas puslīdz sausas. Ikkurš paņēma savu, nopurināja un lika galvā, lai arī ūdens spiedās visapkārt laukā. Pavēlnieka cepure bij patvērusies iekšā, un tādā ziņā viņš vienīgais dabūja uz­likt to sausu galvā.

Šķūtniekiem bij brīnums, redzot sēstamies ratos visus trīs apsargus līdz ar pavēlnieku bez nekādiem ieročiem, kamēr agrākos braucienos vai gājienos neviens nespēra pat ne soļa bez tiem. Laikam šā paša ieroču trūkuma dēļ un varbūt arī aiz paģiru beigām viņi visi bij tādi kā no­laidušies, bez spirgtuma un jautrības, būdami bēgļu mek­lēšanas ziņā arī laikam bez nekāda apdoma un nezinā­dami pat, uz kurieni vispirms braukt. Kad šķūtnieki tomēr prasīja, uz kuru pusi griezt zirgiem galvas, tad pavēlnieks kā šaubīdamies novēlēja braukt vispirms uz Alvīnas māju — uz Roķēniem, kas iznākot pa ceļam.

Liels uztraukums un pat izbailes sacēlās Roķēnos, sa­braucot tur tādai apsardzības vīru rindai un ielencot tūliņ māju, kamēr iekšā ejams tik pavēlniekam. Tur mājā atradās tik Alvīnas māte ar savu vientiesīgo dēlu un Alvīnas brāli Jāni, ko vispāri sauca par Janku. Viņa neganti Iztrūkās par to briesmu ziņu, ka viņas meita tiek meklēta, jo visur tin ikkatram, bij zināms, ko tāda meklēšana nozīmē. Vi­ņas uztraukums nezīmējās vis uz meklēšanas bailēm vien, bet ne mazāk uz to, ka Alvīna būs nozudusi, turama val­dības aizdomās, jo citādi viņas nemeklētu un vēl ar tik lielu spēku. Izbailēs viņa gribēja dabūt tuvāku ziņu par meitu, bet dzirdēja tik to, ka aizbēgusi un esot cietīgi mek­lējama. Viņa iekrita gultā un palika gandrīz kā bez atmaņas.

Kad izmeklēti bij dzīvojamā mājā kaktu kakti un izlo­dātas visas paspārnes, tad pavēlnieks griezās pie gultā gulošās un sirdēstu pārņemtās saimnieces, lai ejot atrādīt citas ēkas un viņu telpas. Saimniece, galvas nemaz nepa­celdama, sacīja dēlam:

— Jāni, ej rādi viņiem visu, ko viņi vēlas redzēt, lai nu gan mūsu mājā nevienas bēgles nav.

Janka uzvilka savu plāno mētelīti un sacīja pavēlnie­kam:

— Nāc nu, Anton, iesim.

Viņš pieveda pavēlnieku pie rijas un tad teica viņam, uz riju rādīdams:

— Vei še, Anton, šitā māja ir rija. Ej tad iekšā un lied vai rovē un speltē, pazudušo jaunkundžu meklēdams, es tur iekšā neiešu. — Viņš nosmējās un atmeta rijai ar roku.

Kamēr pavēlnieks ar Ceru, kuru viņš nu pieņēma klāt par palīgu pie meklēšanas, pārmekiēja visu, kas rijas pa­jumtā, kā tikpat pašu rijas telpu, tā- ari piedarbu, gubeņus un. augšu, tikmēr Jankam ar Ķimuru pa āru iznāca sekošā saruna. Ķimurs uzsauca Jankam:

— Janka, nu tava Ida pagalam.

— Pagalam — tāpat kā laikam tev tava Vilma.

— Bet tava Ida ir nu arī Cera tīklā, lai gan Cers agrāk necik karsts nebij uz viņu.

— Tava Vilma tāpat Augura Antona tīklā, kurš arī ag­rāk turējās pie citas. Redzi, Ķimur, kā mēs abi vienādi. -— Te Janka savādi pasmējās.

— Bet man uz Vilmu priekšroka.

— Man vēl vairāk uz Idu — viņa mana skolas biedrene.

— Skolā viņa iesitusi tev ar knipu pa degunu.

— Tur es viņu par to labi saburzīju. Sāpes man drīz arī pārgāja. Bet Vilma jums .abiem varbūt nupat ir iesi­tusi tādu knipu, kura nc: ; kad pārsāpēs, un paburzīt vi­ņas nedabūsat nekatrs.

Ķimuram pavisam nepatika, piedzīvojot, ka par ļoti vien­tiesīgu pazīstamais Janka tā ar cirtienu uz cirtiena prata atbildēt, palikdams pie tam vēl pārsvarā un pie ikkatra teikuma savādi pasmiedamies, tāpēc viņš uzsāka Janku pierāt:

— Vai tu nezini, ka ar valdības amata vīriem nevar vis tik lepni runāt, kā tu runā tagad ar mani?

— Bet vai tu nezini, ka valdības amata vīriem nav ne­kas spriežams par jaunkundzēm un precībām, bet tik par saviem amata darbiem? Un es tevis pavisam nepazīstu par valdības amata vīru. Pie tevis nav redzama nekāda val­dības zīme. Valdības amata vīriem ir kara šautenes ple­cos, bet tev nav ne krietna spiķa rokā.

— Vai zini, ka es varu likt tevi aizvest pie soda tiesas?

— Ved, kad gribi, tad es sacīšu tiem augstiem kungiem, lai pavaicā, kur tev valdības dotā šautene, kad tik nav no­dzerta?

— Vai gribi pa ausi?

— Sit pirmais, kad tev patīk, bet zini, ka pakaļ es ne­palikšu. — Janka pie šiem vārdiem sāka atbraucīt labās rokas piedurkni.

Ķimurs redzēja, ka Janka nav iebaidāms, un apklusa, bet palika īgns, īpaši par to vēl vairāk, ka Svikuls bij pie­nācis ar pāra šķūtniekiem, kas visi dzirdēja vismaz saru­nas beigu, kur īpaši Svikuls vēl pasmējās, kas Ķimuram bij jo nepatīkami.

No rijas meklētājus Janka vadīja uz kūti un, kūts priekšā apstājies, sacīja atkali-

— Sitā māja ir kūts. Izlodājat četriski govīm pa apakšu, ka tur kāda jaunkundze nav paslēpusies.

Pavēlnieks, nomanīdams šajos vārdos pazobojumu, gri­bēja arī uzstāties pret Janku, sacīdams, ka valdības rīcība tiekot ar to izsmieta, uz ko Janka droši atbildēja, ka prā­tīgu padomu dot varot pašam ķeizaram.

— Kad prātīgs padoms būtu, lai tad arī sacītu, ka tādu var dot, bet kāds tad šaī padomā prāts?

— Tomēr prātīgāka neviens nevar dot par šo.

Kad pēc tam bij ejams klētī, tad Janka deva šo pa­domu:

— Tur klēts aizdurvi stāv veoa ķērne, ko sauc par skā­buma ķērni. To arī labi izmeklējat. Tur arī droši vien var atrasties nobēgusi kāda no meklējamām jaunkundzēm.

Pavēlnieks, Jankā vairs neklausīdamies, gāja klētī iekšā un izkāpuļoja arī viņas augšu.

Un, kad beidzot bij ejams uz pirti, tad Janka sacīja Ceram:

— Apskatieg labi, vai īda neguļ pirtī uz lāvas.

Pēc veltīgās meklēšanas pavēlnieks iegāja vēl pie saim­nieces un draudīgi viņai piekodināja dot tūliņ uz pavēlnie­cību ziņu, līdzko kāda no visām trim bēglēm tiekot kaut kur pamanīta, citādi saimnieki paši kritīšot lielā sodā par valsts nodevējiem ar mājas un mantas atņemšanu.

Kad pavēlnieks bij izgājis, tad Svikuls palika acumirkli vēl iekšā, mierinādams saimnieci viņas nākamā meitas vīra nozīmē, lai visai daudz vis nenobēdājoties.

No Roķēniem meklētāji devās uz Brrņiem — uz Vilmas dzimteni, saceldami tur tādas pašas izbailes un bēdas, bet arī nekā neatrazdami. Pēc tam tāpat pie Ruķīšu īdas vecā­kiem, kur īpaši viņas māte palika izmisuma nelaimē.

Sādu pašu veltīgu meklēšanu tad viņi turpināja diendie- nām, nokausēdami vai visa pagasta zirgus. Bet prātīgie cilvēki smējās un jokoja, ka šī esot tik vakarējās dienas meklēšana, jo tās, kas pratušas tos nejēgas tik izveicīgi piešmaukt, — tās nebūšot vis mācāmas noslēpšanās ziņā arī, nevis būt redzamas cilpas gaidītājas kaklā. Rādoties, ka viņiem trūkstot pat tās sajēgas par bēgleņu uzturēša­nās vietu maiņas iespēju, pārejot no nepārmeklētām mā­jām uz tām, kas pārmeklētas, ja jel pavisam varot domāt, ka viņas slēpjoties šepat, nedrošības pilnā vietējībā.

Taču vienā lietā meklētāji sasniedza mazu panākumu — meklējot visās mājās līdz ar bēglenēm arī kaut kādu šau­teņu, ko nēsāt jel izskata labad, lai kādas veclaicīgas bū­damas. Un uz meklēšanas beigām jau viņiem visiem karājās plecos kaut kādas kazu kāju steberes. Tikai revol­veru lepnums abiem naidniekiem, kā zaudēts, tā palika.

Bet nu aiz tādas pastāvīgas un pavisam tukšīgas brau- kalēšanas kanclejas darbi stāvēja pilnīgi mierā un sakrā­jās lielā daudzumā. Lielākais ienākušo rakstu skaits gan bij tāds, kā arvienu mēdz būt, kas samērā nav grūti atbil­dams, kad tik būtu, kas to prot un dara; bet pa starpām nereti atradās arī tādi raksti, pie kuru atbildēšanas vaja­dzīga laba un lietpratīga rakstvedības iestrādāšanās, ko iespēja vienīgi Vilma un jaunākā laikā jau arī Alvīna, ka­mēr pavēlnieks pats zināja sagatavotiem rakstiem tik pa­rakstīties, un apsargi prata darīt bezmaz tik norakstu dar­bus un tos arī vēl tik tad, kad viņiem nebij iespējams aiz­bildināties ar nevaļu. Bet nu pavēlnieks bij ar visu tik ļoti apjucis, ka neapjauta pavisam, ko iesākt, ko atstāt un kā ko padarīt. Ienākušie raksti nebij it nemaz sarakstīti grā­matā pēc saņemšanas kārtas, bet sakravāti juku jukām, bez nekādas vērības par viņu kārtu, un daudziem bij jau atbildes termins tālu pāri. Dažu labu reizi pavēlnieks gri­bēja stāties pats pie darba, kura līdz šim patiesībā nebij pavisam darījis, bet tas ne reizes neizdevās un neveicās. Pirmkārt — trūka prašanas un cietas piespiešanās spēka, jo pie īsteniem neatlaidīgiem darbiem viņš nebij radinā­jies. Otrkārt — līdzko lūkoja šo darbu sākt, tad bailes par atklātību izbēgušo jaunavu lietā kā ņemt noņēma vi­ņam pat darba mēģinājuma spēku.

So darbu dēļ gan pavēlnieks raudzīja dažas dienas at­rauties no meklēšanas izbraucieniem, laizdams tajā gaitās tik apsargus, lai pats varētu strādāt kanclejā. Un, kad šie darbi viņam, kā jau sacīts, nebūt nevedās, tad — rūpēs un raizes gaisinādams — piebiedrojās atkal šad un tad pie meklētāju pulciņa. Izgrandīja viņi arī veco lielmāti pussa­grautā Bungžu muižas pili, pārmeklēja abas saimniecības arī Ezermuižiņā, bet, visur viss veltīgs bijis, veltīgs palika bez zīmes gala, no kā varētu tad cik necik spriest jel, uz kuru pusi jāmeklē bēgleņu pēdas un viņu bēgšanas vir­ziens.

Augura māte, saņemdama visus meklētājus,. dēla dēlti iīdz ar viņa biedriem, launagā, runāja uz viņiem:

— Cik es dzirdu un noprotu, tad jūs, dēli, esat ar gud­rību pievilti. Tās meitas ir pratušas jūs visus piemānīt, glābdamās ļoti nopietnā lietā. Neņemat nu ļaunā; bet jūsu meklēšana man izskatās tīri kā kāds puiku darbs. — Te viņa tā gudri pasmējās, kā mēdz smieties par niecīgiem bērnu darbiņiem, un tad sacīja vēl:

— Tā kā jūs meklējat savu bēgleņu, tā var gan meklēt kādu no ganībām noklīdušo mājas lopu, kumeļu, teļu vai aitieša, bet ne izbēguša cilvēka. Un tad, Anton, man īpaši par tevi bēda — kā tu atbildēsi valdībai?

Antons sēdēja, acis nolaidis, un neatbildēja nekā. Bet pieprasījums jau bij nācis.

Visur un visi zobojās gan par to, kādā puiciskā kārtā apsardzība meklē savu bēgleņu, bet visiem arī bij liels brīnums par viņu visu triju pazušanu bez zīmēm un bez pēdām. Daži gan prātoja, ka viņas būšot devušās uz kādu pilsētu pie pazīstamiem. Bet tas rādījās atkal neticams tikpat viņu nastu smaguma, kā arī ceļa garuma pēc, jo no pusnakts līdz gaismai garāku ceļu nostaigāt nevarot un dienas laikā tik apkrāvušās uz ceļiem nedrīkstot rādīties, kur ziņa jau visur varot būt priekšā. Turpretī par dienu gulēt kādā mežā būtot bijis tikpat nedroši. Pēdīgi nodibi­nājās vispāri tas varbūtības uzskats, ka viņas būšot glābu šās tuvējos mežos pie valdības pretinieku pulkiem, kādus tad jau daudzināja visur esam. Pie šām domām beidzot sāka griezties arī paši apsargi, lai gan no meklēšanas ne­mitēdamies.

Tā visa līdzšinējā meklēšana pabeidzās bez it nekāda panākuma. Bet tad nāca necerētā gadījumā viņiem cits tāds nejaušs ķēriens, ar kura lielo lepnumu varēja jel uz īsu laiku piemirst šās garās meklēšanas nesekmību un gai­dāmās sekas.

15. Kādu dienu pavēlniecībā ieradās svešs, apšaubāma iz­skata cilvēks

Kādu dienu pavēlniecībā ieradās svešs, apšaubāma iz­skata cilvēks un vēlējās sarunāties ar pavēlnieku vienatnē, jo esot nesamas svarīgas un steidzamas ziņas. Pavēlnieks arī pieņēma viņu savā «prezidija» istabā, kur neaicinātiem ieeja bij uz cietāko noliegta. Pa brīdi svešais iznāca atpa­kaļ ļoti uzjautrinātā pavēlnieka pavadībā, runādams vēl uz viņu:

— Nu es droši domāju, ka par šo tik lielo un grūto kel- pojumu valdība neaizmirsīs manis, bet piešķirs kādu labu vietu par dzimtu, vai nu tādu kā Plīņi, vai arī vēl pašu Ezermuižiņu, jo nopelnīts ir — to atzīs ikkurš.

— Protams gan, ka ievēros, lai nu arī tūliņ jau nevar cerēt taisni uz vienu no šām divām vietām, uz kurām daudz kas gaida, bet izraudzīs varbūt kādu citu, ne mazāk labu, — pavēlnieks jautri un labvēlīgi atbildēja.

— Nu, lielāku nopelnu par mani vis citam nevienam ne­būs, — svešais viņam ar lepnumu atteica.

— Tiesa, tiesa, ka augstas godalgas cienīgi jūsu pūliņi ir un nevērībā nepaliks, tik vien jāgaida laika, — pavēl­nieks apsolīja ar goddevīgu labprātību, pazvanīdams ziņ­nesim ienākt un pats spirgti uz kaut ko taisīdamies. Ienā­kušam ziņnesim viņš pavēlēja saaicināt tūliņ visus apsar­gus uz svarīgu gaitu ar šautenēm plecos.

— Uz kurieni ejams? — Ķimurs, cēli ienākdams, iesau­cās.

— To stāstīšu, kad būsim ceļā, — pavēlnieks atbildēja, pilns jautras un neizprotamas steidzības. — Admirāļiem un kuģu kapteiņiem arī pavēļu vēstules taisāmas vaļā tik tad, kad izbraukts jau klajā jūrā, — viņš pasmiedamies vēl piemetināja.

Drīz lepnā sajūtībā izgāja pavēlnieks ar visiem trim ap­sargiem un svešais viņiem priekšgalā, bet no palikušiem neviens nezināja, uz kurieni. Ziņnesis līdz ar dažiem pa­gasta ļaudīm, kas bij iegadījušies pavēlniecībā, par aizgā jējiem sprieda, ka nu gan laikam nabaga jaunavas būšot cieti, jo tas svešais, kas tagad viņus aizvedot, mīlot lab­prāt dzīvot no kaut kādām nodevībām. Visiem bij liela ziņkārība sagaidīt atnākam aizgājējus atpakaļ un dabūt zināt vai pat redzēt, uz kādu gūstību viņi visi gājuši, tā­lab neviens negāja projām, bet daži ar gadījumu pienāca pat vēl klāt.

Un, vakaram nākot, viņi patiesi arī sagaidīja aizgājē­jus tāpat piecatā pārnākam, domādami pulciņa vidū ejam to pašu svešo vadītāju, kas aizejot staigāja viņu priekš­galā un ko daži pazina par vecu veco blēdi — noziedz­nieku Guduļu Krišu. Bet, cik .vairāk tuvojās pulclpš, tik varēja skaidrāk izšķirt, ka viņa vidū nestaigā vis Guduļu

Kriša, bet — bet — tāds kā skolotājs — jā, patiešām sko­lotājs. Tavu brīnumu! Kas to būtu varējis iedomāt? Guduļu Kriša būs viņu, nabagu, uzošņājis. Tā apmēram sprieda gaidītāju pulks.

Jau pa gabalu, gandrīz ārpus pavēlniecības pagalma, sāka skanēt no pulciņa lepni, izsaucieni: tumsons rokā, melnsimtnieks cieti, nodevējs klāt, spiegs mājā, verdzinā­tājs nagos — un tā vēl daudz un dažādi.

Skolotājs, lai gan aiz ilgām ciešanām pavārdzis, gāja toinēr vingri un mierīgi. Viņu ieveda pie ziņneša, kam tika uzdots ievietot to cietumā. Bet ziņneša sieva bij cietuma kambarītī ielikusi dažus traukus, kas iepriekš jāizkravā, un piegružotais kuls vismaz izslaukāms, tikmēr skolotājam nācās pasēdēties ziņneša istabā pie viņa. Sis ziņnesis ari bij viens no agrākiem šā paša skolotāja audzēkņiem, kurš, viņu cienīdams, solījās pagādāt tam cietumā jel cik iespē­jams labāku nakts guļu, par ko skolotājs gan pateicās, bet sacīja:

— Nakts guļas labākums man daudz prieka vairs ne­dara, jo neesmu un nebūšu vairs laimīga, maiga miega gulētājs. Bet glāzi ūdens gan lūdzu man pasniegt.

Kad ziņnesis ūdeni padeva, tad skolotājs it mierīgi iepu­rināja tur no papīra makstiņa baltu pulveri, ko ziņnesis turēja par kaut kādu spirdzinājuma līdzekli, bet iztrūkās, kad skolotājs, to izdzēris, sāka runāt sekoši:

— Esmu visu mūžu mācījis mīlēt dzīvību un kopt vese­lību, bet nu man pašam sava dzīvība jāpabeidz. Esmu cen­ties, cik ilgi vien varējis, to uzturēt, bet nu vairs nevaru. Patiesībā, no apcietināšanas brīža skaitot, mana dzīvība nav vairs mana, jo tā jau tiks man varmācīgi ņemta un vel ar visbriesmīgākām mokām, tāpēc šis mans nāves malks nav nekas cits vairāk kā tik izbēgšana no viņām. Bet, mīļais draugs un audžu dēls! Man tu esi jālūdz' par mana pēdējā novēlējuma paziņotāju un izdarītāju. Lūk, te šaī maciņā ir vēl tik daudz naudas, cik pietiks vismaz vienkārša šķirsta un krusta iegādāšanai. Nones to kaut kat­ram no maniem tuvākiem draugiem, Linumam vai vecam Laķim, un saki iedodams, ka gaismas es vairs nesagai­dīšu, tālab lai viņi saņem manas draudzīgās ardievas un parūpējas laipni par manis apglabāšanu, kad nāk atļauja, lai netiek pie manis jāliek pirksti tādiem, kuri to darītu ar īgnumu. Līdza ar naudas maciņu pasniedz arī šo vēstuli, kurā ir mani pēdējie novēlējumi par manām grāmatām un šo to citu, ja vēl kas atrodas nenolaupīts. Šķirties varu mierīgi, apzinādamies, ka esmu darījis, ko vien varējis par skolas glābšanu; bet nu viņa ir arī jau pilnīgi paga­lam — izjukusi un nostājusies vislielākā nekārtībā. Kas to ir gribējuši, tie to ir panākuši, un man tik atliekas sacīt ardievas visiem, kas mani sapratuši un atzinuši. Saī ziņā it īpaši skolas vecākam, ar kuru esam darbojušies vien­prātīgi un kuram, kā ceru, izdosies izglābties. Es novēlu tev un visiem, lai nekam neuznāk tāds liktens kā man, kur jātiek caur Jaunu varu piespriestam pašam šķirties ar dzī­vību, glābjoties no droši paredzamām visbriesmīgākām mokām. Pag — jā, šo glāzi labāk iznīcini un nopērc vietā jaunu, jo no viņas nekam nemīlēsies dzert, lai arī cik ļoti izmazgātu. Se, lūk, no maciņa ņem naudu jaunas glāzes nopirkšanai. Citām vajadzībām vēl diezgan atliks.

Naudas glāzes pirkšanai ziņnesis tomēr neņēma, bet so­lījās glāzi tik izskalot un par rūgtu atmiņu šad tad no viņas dzert, skolotāju pateicīgi, bet sērīgi pieminēdams.

Pašlaik atskanēja istabā pavēlnieka zvaniņš, ar kuru viņš aicināja ziņnesi pie sevis. No skolotāja sirsnīgi atva­dījies un viņu ieslēdzis cietumā, pavēli pildīdams, ziņnesis steidzās kanclejā pie pavēlnieka, kurš lika steidzīgi iet un pasūtīt divus šķūtniekus uz rītdienu priekš drošas cietum­nieka aizvešanas.

Pirmā brīdī ziņnesis gan gribēja pavēlniekam sacīt, kas noticis, kā arī kas notiks un ka tāpēc šķūtnieku sūtīšana veltīga, bet uz pēdām apķērās labāk par to klusēt aiz bai­lēm, ka neiepiņķētos kaut kādās atbildības un liecības do­šanas lietās. Bez tam, nesot ziņu izraudzītiem šķūtnie­kiem, puslīdz pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nēbūtu jāiet turp uzmašas, kas varētu sacelt kādas aiz­domas š,aī drausmīgā gadījumā.

Iedams ziņnesis sāka domāt arī vēl to, ka būtot bijis ļoti aplam steigties stāstīt, ko skolotājs uzticējis viņam kā noslēpuma ziņā, un ka caur stāstīšanu viņa ciešanas tikai pavairotos, kad gūstītāji, kā protams, neliktu viņam miera nomirt, gribēdami atturēt no nāves, lai tiek, ko sūtīt projām. Ap pusnakti ziņnesis pavēra cietuma durvi un vaicāja, vai ko nevēloties. Tur viņš dzirdēja grūti kunkstam un lūdzam ar vāju balsi tik ūdeni, ko ziņnesis arī pa­sniedza.

Rītā diezgan laikus, kā ierasts, atbrauca pasūtītie šķūt­nieki, un divi apsargi stāvēja sarīkojušies jau uz cietum­nieka aizvešanu, kad, cietumu atslēdzot, atrada skolotāju tur bez dzīvības guļam uz kula un, kā varēja redzēt, mi­rušu ļoti grūtās ciešanās.

Izcēlās liels, negants uztraukums, savienots pat ar sa­vādām izbailēm, kuras nezin kādēļ likās sajūtot visvairāk pavēlnieks un pa daļai apsargi līdza. Ieradās drīz pavēl­niecībā ari Guduļu Kriša un savu lielo nopelnu apziņas sajūtībā gāja droši «prezidijā» pie pavēlnieka iekšā, pavi­sam nezinādams, kas noticis. Labrītu padevis, viņš sāka droši runāt ar itin tuva drauga uzļāvību:

— Atnācu es arī vēl redzēt, kā to tumsoni aizvedīs. Diezgan Ir brīvību spīdzinājis un slodzījis cietumā, lai tad nu pats arī jūt, kas ir nebrīvība, lai dabū atbildēt par sa­viem tumsības nedarbiem taisnības priekšā.

Bet uz šiem Krišas priekiem pavēlnieks neatbildēja nekā vairāk kā tik to, ka cietumnieks būšot gan kaut kur ve­dams, bet ne uz turieni, kur Kriša domājot. Kad Kriša nekā vēl nesaprata, tad pavēlnieks sacīja pavisam skaidris

— Ir jau pagalam — cietumā nozāļojies.

— Nu tad tik kā pie lielā meklējuma un gūstījuma, — Kriša Izsaucās ar mantas zaudējuma žēlabām. Bet, drusku apdomājies, turpināja! — Lai kā būdams, bet mans no­pelns nevar palikt bez atlīdzības, tālab lūdzu gādāt par to, ka mani ievēro.

— Griežaties paši pie augstākas valdības ar lūgumu, — pavēlnieks atraidoši norādīja.

Pašlaik ienāca kanclejā vietējais ārsts, kas bij aicināts izdot liecību, kādā nāvē cietumnieks nomiris, tāpēc šo abu saruna pabeidzās, Jo pavēlniekam ārsts bij jāieved, kur vajadzīgs. Viņš atzina pie miroņa patvaļīgu nozāļojumos ar nāvekli, ko apliecināja arī viņa kabatā atrastais iztuk­šotais nāvekļa mak'stiņš ar pazīstamām zīmēm — krustu un cilvēka galvaskausu, kā arī krustiski saliktiem stilbu kauliem virsū. Ārsts izsacīja arī to, ka apcietinātāji neesot darījuši pareizi, atstājot kabatas neizmeklētas, par ko va­rot nonākt grūtā atbildībā. Tomēr tagad neatliekot.cits ne­kas, ko darīt, kā vien mironi apglabāt.

Sie ārsta piezīmes vārdi par atbildību cietumnieka ka­batu neizmeklēšanas lietā sacēla pavēlniekam līdz ar ap­sargiem īstenas balles. Pavēlnieks grieza vainu uz viņiem, ka tiem bijis jāzina, kas darāms pirms cietumā likšanas, bet apsargi sacīja, ka šiem jādara tik tas, ko pavēlnieks liekot darīt. Tādā ziņā nekatra puse nebij droša par atbil­dību, kura varot gulties varbūt uz visiem vienkop. Tālab nu sāka prātot par miroņa steidzīgu apglabāšanu un visas šās šausmu lietas noklusināšanu. Bet kur aprakt? Kapsēta iznākot krietni tālu un plaši visiem acīs. Bez šķirsta ari uz turieni nevarot vest; un kur lai šķirstu dabūjot, ar kādu naudu lai maksājot? Vai tāpēc nevarot kaut kur tepat tu­vumā un visā klusumā ātri aprakt.

— Ko tur daudz gudrot? Ieraksim tāpat purvmalā, un sūnu velēnas virsū — beigta lieta. Kāda kapsēta vēl tā­dam verdzinātājam vajadzīga? — Guduļu Kriša deva pa­domu, kuru laikam visi pieņemtu, bet, par postu, ieradās Linums ar Laķi un vēl daži citi no skolotāja draugiem un sava iaika skolniekiem.

Tie pavaicāja tik pavēlniekam, vai atļauts tiek mironi paglabāt, un, kad liegšanas nebij, tad sāka to apkopt un sataisīt uz likšanu šķirstā, ko drīz atveda. Pavēlnieks bij pat vēl priecīgs, ka nepatīkamā apglabāšanas lieta no viņa gādības atkrīt.

Pie cietuma durvīm pievirzījās arī Guduļu Kriša, sēro­damies par skolotāja likteni:

— Kas to būtu varējis iedomāt, ka tik krietnam cilvē­kam var nākt tādas bēdīgas mūža beigas! Cik ļoti žēS tāda mīļa un godīga drauga.

Neviens viņam nekā nepalīdzēja, nedz runāja pretī. Tik vien Laķis viņā tā savādi noskatījās, it kā izsaukdamies: «Tavu nedzirdētu liekuli un melkuli!»

Kad mironis bij šķirstā noguldīts un nesams laukā, tad arī Kriša taisījās par nesēju līdza, bet Linums viņam uz­kliedza:

— Nost tavas negodīgi neķītrās rokas no godīga cilvēka miesām!

— Es jau tik aiz kristīgas mīlestības gribēju palīdzēt dārgam laika biedram aizkļūt uz dusas vietiņu, — Kriša atbildēja sērīgā balsī.

— Tavas kristīgās mīlestības dēļ vien jau viņš tāds še ir, kāds tagad redzams, — Linums atcirta, uz viņu ir ne­paskatīdamies.

Ar nopūtām atkāpdamies, Kriša izsaucās:

— Ko nu darīsi! Tāda jau ir nepateicīgās pasaules alga par žēlastību un labu sirdis vainojumi un pārmetumi. Tu vari būt līdzīgs vai pašam pestītājam, tāpat tevi ienīdēs par taisnību gan pie Puncija, gan pie Pilāta.

Uz kapiem Kriša līdza negāja, bet palika pie pavēlnieka, kaulējoties pēc apliecības raksta par skolotāja uzmeklējumu, paziņojumu un pievedumu klāt pie viņa noslēptuves.

bet pavēlnieks, nebūdams vairs labā sajūtībā par notikušo šausmīgo gadījumu un saņēmis pašlaik vēl no augstākas vietas skarbu pieprasījumu pēc zināmām jaunavām, lie­dzās tādu rakstu dot, jo neesot izdevies, kā vajadzējis, — nedabūjuši aizvest līdz galam.

— Bet tur jau, kungs, nav mana vaina. Zēl, zināms, ir, kia soda tiesa nedabūja viņa mocīt, mērdēt, šaust un, bei­dzot, naglas dzīt galvā, bet jūs zināt, ka tur nav mana vaina. Jūs paši ar jūsu apsargiem esat viņam atstājuši nāvekli kabatā. Bet mans grūtais meklēšanas, atrašanas un uzrādīšanas darbs ir padarīts bez vainas. Par to, kas noticis tājāk, man nav jāatbild. Esmu bradājis nedēļām gan pa sniegiem, gan pa ūdeņiem, nebēdādams nekā par saviem grūtumiem, un nu beidzot vēl atzinības noraidījums būs jāsaņem man algas un pateicības vietā. Valdība pati ir solījusi bagātu algu par tādu bēgļu dabūšanu. Lai tik dod man par dzimtu labu māju ar auglīgu zemi, vairāk es neprasu nekā.

— Tādu apliecību jūs varēsat dabūt vēlāk, kad viss no­kārtosies. Mums papriekš jāziņo valdībai par visu, kas no­ticis, un tad dzirdēsim, ko viņa sacīs, — bij pavēlnieka at­bilde.

— Vēlāk tāda lieta paliek par vecu, tālab man vajaga tūliņ skaidrības, un es iešu ar šo pašu sākumu pie aug­stākas valdības, tādēļ lūdzu, kungs, uzrakstīt, kas vaja­dzīgs manu nopelnu apliecināšanā. Es negribu, lai manu nopelnu darbība tiek sajaukta kopā ar jūsu misēkļiem. Es esmu darījis, ko darījis, viens pats par sevi un lūdzu par sevi algu, nevienodamies ar nekādu atbildību, kas var tikt attiecināma uz jūsu atbildību arī par sevi. Bet, ja jūs lie­dzaties tādu apliecības zīmi man dot, tad iešu tāpat vār­diem vien un sacīšu, ka jūs apliecības nedevāt.

šie pēdējie Krišas runātie vārdi iebaidīja pavēlnieku īpaši stipri, apzinoties jo vairāk vēl priekšējo neizlaboto vainu izbēgušo jaunavu lietā, kuras dēļ nāca jau raksts pēc raksta arvien cietīgākā garā, aiz ko viņš neuzdrošinā­jās tik uzmācīga cilvēka atraidīt, kāds Guduļu Kriša, kurš apsūdzības ziņā var daudz ko iespēt viņam par ļaunu. Gan vēl viņš lūkoja iebilst, ka zemes neviens vairs par dzimtu nedabūjot, uz ko Kriša zināja atbildēt, ka valdības kungi paši tam vis neticot, ko stāstot, bet lūkojot klusām apdro­šināties ar vislabākām vietām. Pavēlnieks nu ņēmās rakstīt apliecību par skolotāja ilgo meklēšanu, atrašanu un izma­nīgu uzrādījumu. To paķēris, Kriša aizsteidzās tūliņ pro­jām.

Guduļu Kriša bij gan nu pavēlniekam no kakla nost, vismaz pagaidām, bet neizskaidrojamais nemiers sirdī caur to viņam ne tikvien nemazinājās, bet likās pat vēl, ka tas pieaug. Viss pavairo nemieru, kurp vien tik pagriež acis vai prātu un domas: galdā valdības vēstules, pilnas nepa­cietības rakstu par izbēgušo jaunavu nesūtīšanu, kurp vē­lēts. Prātā pašlaik apglabājamais skolotājs un viņa likte­nis, cik tālu pavēlniecības rīcība pie tā vainīga. Tāpat domu viņš nevarēja tālu aizvirzīt arī no pilnīgā nekārtībā nolaistiem kanclejas darbiem. Tas viss gūlās smagi uz viņa sirds. Un, kad vēl tēvmātei nāks zināms, kas noticis ar skolotāju, kuru viņa augsti cienīja, ko tad?

Skolotāja draugi pa to starpu rīkojās kapsētā uz viņa apglabāšanu, pie kuras vajadzīgs bij garāks laiks, jo, kad viņi nokļuva ar šķirstu turp, tad kaps bij tikko iesākts rakt. Un, Lai gan racēji b'ij aizgājuši jau iepriekš, bet kapa vie­tas atrādītājs nebij dabūjams uz pēdām. Ziņa par cienītā audzinātāja grūto dzīves galu, par viņa bēdīgo nāvi un steidzīgo apglabāšanu bij ātri izplatījusies plašāk pa ap­kārtni, un drīzumā saradās kapsētā lielāks pavadītāju pulks, pastāvīgi vēl pieaugdams. Ķimurs atnāca kā apglabāšanas rīkotājs no valdības puses, lai netiek rādīti ne­kādi godinājumi apglabājamam, nedz izsacīti kādi pār­metumu vārdi valdībai viņa nāves pēc. Viņš raidīja visus nost, kas tuvojās rokamam kapam un viņa tuvākā tuvumā notiktam šķirstam. Bet ļaudis ar tādu noraidību nebij mierā, sacīdami, ka vēloties klāt būt še pie sava skolotāja apglabāšanas un pārmaiņus pabeigt kapa izrakšanu. Bet Ķimurs, visvairāk laikam rādīdams savu amata svaru, ne­lika viņiem joprojām miera, dzenādams vienu pulku šurp, otru turp. Tad atskanēja kāds sauciens aiz dažiem ko­kiem

— Ej nu labāk izguli pilnīgi savas jaunkundžu sagādā­tās paģiras, nedauzies še kā muļķis.

— Kurš tas bij, kas uzdrošinājās to sacīt? Tas lai nāk iurpl

Bet nenāca neviens. Ķimurs nu gāja tās puses puikam tuvāk un sāka uzsaukt lieciniekus, kas lai uzrādītu vainīgo, bet neatsaucās atkal neviens. Tad viņš sāka draudēt ar visas pulkas sūtīšanu uz soda tiesu. Bet Laķis, no kapa Izkāpdams un atdodams lāpstu citam, kurš tad ielēca viņa Vietā, pasmiedamies mierīgā balsī Ķimuram sacīja:

— Ko nu vairs mierīgus cilvēkus baidāt? Jums jau laiks vīt un vērt auklas jaunām zaķa pastalām. %

Siem vārdiem gan Ķimurs pretī nekā neteica, laikam drusku ievērodams Laķa cienību, bet strādātājus vienmēr gumdīja uz ātru kapa izrakšanu un steidzīgu apglabā­šanu. Tad Linums viņam piezīmēja:

— Nu jau jums vairs nav ko bīties par viņa aizbēg­šanu. Tik tad jums vajadzēja būt manīgākiem, kad viņš to spēja.

Vēl sīvāka sasliešanās iznāca pašās beigās Ķimuram ar pavadītājiem, kad šķirsts bij nolaists jau kapā. Ķimurs gribēja bez neviena vārda metam tūliņ smiltis virsū, bet pacēlās balsis pēc miroņa iesvētīšanas. Ķimurs uzstāja, ka iesvētīšanas nemaz nevajagot. Bet atbildes atskanēja (to starpā arī no Steņģenes), ka iesvētīšanas nevajagot var­būt tik tādam bezdievniekam un pagānam, kāds laikam viņš, bet ne tādam, kāds dzīvē bijis skolotājs. Ķimurs vē! sacīja, ka šaī pulkā neviena iesvētītāja neesot, kur atkal tika atbildēts, ka par iesvētītāju vajadzības brīdī varot stāties kaut kurš kristīgs goda cilvēks un šoreiz še krust­tēvs Laķis.

Vēl vārdu karam turpinoties, Laķis piegāja tuvāk pie kapa, noņēma cepuri un sacīja mierīgā balsīs — Klusu! — Vārdi norima, un cepures noņēma citi visi bez Ķimura. Laķis nu meta trīs saujas smilšu uz šķirsta, sacīdams iesvētīšanas vārdus uz nemirstību, pabeigdams ar svēto lūgumu. Tad bira kapā vairāk klusām mestas smilšu sau­jas no draudzīgām rokām un paša agrājo pavasara pu­ķīšu pušķi. Pēc kapa aizmešanas Laķis uzsprauda arī ātrumā izgatavotu krustu un kaps tika pienācīgi apkopts.

Pavēlniekam Augura Antonam ik pa brīdi metās grūtāka sirds, dažādo zināmo smagumu spiesta, kādus viņš juta pirmreiz savā īsajā mūžā. Viņam nebij vairs miera sirdī, nedz prāta pie kaut kura darba, nedz pat spējas vēl pavi­sam kaut ko kārtīgi darīt. Viņš staigāja pa istabām kā bez prāta un jēgas, nezinādams ne še, ne tur un pats ne­zinādams, kādēļ jāstaigā. Dažreiz apsēdās un taisījās kaut ko iesākt vai vismaz lasīt ienākušos rakstus, bet nevarēja sadabūt domu pie lietas un prāts atradās atkal aizmaldī­jies nezin kurp. Brīžam gribēja sākt rakstīt kādu vēstuli atbildes ziņā uz valdības pieprasījumiem, bet neizdevās sa­dabūt kārtā pat neviena pilna teikuma. Uzrakstīja tik at­tiecīgās valdības vārdu un palika stāvot. Tādu Iesāktu un neturpinātu vēstuļu viņam mētājās pa galda virsu lielāks skaits. Ieskatīdamies pavirši kādā ienākušā vēstulē, viņš atrada pieprasījumu pēc ieņemtām nomas naudām no ag­rākiem māju īpašniekiem, kuri nostādīti nomnieku kārtā, un atcerējās, ka nauda gan ienākusi, bet arī izgājusi jeb izdzīvota, un ko tur lai atbild? Atnāca gan ar grūtībām sa­gaidītais vakars, bet miegs neprata vis nākt. No baiļu sapņiem bij bieži jātrūkstas augšā, kur tad atkal ilgi ne­dabūja iemigt no jauna. Apsargi arī visi trīs kā nošļukuši slaistījās garlaicībā gan pa iekšu, gan pa āru. No pagasta puses visa kustība pavēlniecībā bij nostājusies. No ziņneša izskata varēja noprast, ka viņš neparedz nekā laba, bet gan kaut ko ļaunu un bīstamu.

Pagāja pirmā nakts pēc skolotāja apglabāšanas, un at­nāca pavēlniekam ne mazāk, grūta diena par priekšējo, bet likās vēl, ka sajūtības smaguma svars pieņēmās.

Te drīz no rīta ieradās pie viņa tēvmātes ilggadīgā, uzticamā dienestniece Ede lielu lakatu ap pleciem un ba­sām kājām, uzaicinādama viņu iet līdza tūliņ pie vecmam- miņas uz Ezermuižiņu. Pavēlnieks lūkoja drusku stomīties ar neiespējamību un aizbildināties .ar nevaļu, bet sieviete neatstājās, sacīdama:

— Jūs zināt, jaunskungs, cik ļoti vecmarnmiņai esat mīļš. Un, ja jūs nenākat, tad ar to darīsat viņai vēl grūtā­kus sirdēstus.

— Kas viņai par tādu tik lielu vajadzību ir pēc manis?

— Kad jau paši aiziesat, tad redzēsat un dzirdēsat. Es nezinu vairāk nekā kā tik to, kas man pavēlēts, — lai bez jums nenāku atpakaļ, kad arī jāgaida nezin cik ilgi. Viņa guļ nevesela, bieži raud un žēlojas, ka jūs pie viņas ne­nākot.

— Nu, ej vien atpakaļ uz māju, — pavēlnieks vilcināda­mies atbildēja. — Kad man vaļa būs, tad aiziešu.

— Nekāda atrunāšanās, jaunskungs! Ja jums kauns ar mani kopā iet, tad ejat gabalu pa priekšu un tiekat pir­mais pie Vecmarnmiņas, lai man nav viņai jāstāsta, ka jūs nenākat.

Antons, pazīdams Edes raksturīgo noteiktību jau no sa­viem bērnības gadiem, kad dažu labu reizi bij piespiests klausīt ari viņas vārdam, nojauta ir šoreiz, ka izvairības tiele būs veltīga, tālab nolēma pieļauties un gāja Edef līdza un nevis iepriekš, bet blakus; tomēr gan bez saru­nas jautrības, ko mīļi atminējās no aizgājušās bērnības, kad gāja, paveidam, kādā svētdienas pēcpusdienā priecī­gām meitām līdza uz mežu ogot.

«Ak dārgā, jaukā bērnības laime! Cik agri jau dzīves neceļi tevi man atrāvuši,» noskan smaga nopūta.

Vecmammiņu Antons atrada guļam bez miega. Viņš no­mutēja tai pēc bērnībā ierasta pienākuma roku, sacīdams viņai labdienu. Viņa pie tam saturēja savām abām rokām Antona roku un sāka raudāt.

— Vecmammiņ, kas tev kait, kas sāp? — Antons sku­mīgi vaicāja.

— Man, mīļo dēliņ, sāp galva, bet jo vairāk vēl sirds, no kurienes izcēlās arī galvas sāpes. — Antona roku viņa atlaida un uzaicināja ņemt krēslu. Antons apsēdās un klu­sēja. Tad pa brītiņu Augura māte uzsāka vājā balsī:

— Kam tu, dēliņ, vairs nenāc pie manis?

— Nav, vecmammiņ, vaļas.

— Vai tik nevaļa vien tur būs vainīga?

Atkal drusku klusums, un Augura māte to pa brīdi pār­trauca, uzsākdama no jauna:

— Stāsti, dēliņ, pilnu skaidrību un patiesību par visu, ko es vēlēšos zināt un kas, bez šaubības, tev būs zināms. Stāsti man visu, kas noticis pēdējās dienās pavēlniecībā.

— Vai nu, vecmammiņ, man viss pa rindai prātā stāv ta, kā sarakstīts? — Antons atteica, vilcinādamies un kā izvairīties gribēdams.

— Stāsti vien, dēls, tos notikumus, kuri nav dabūjami no prāta pavisam laukā un nekad neaizmirstami un ku­riem tāpēc nekāda saraksta nevajaga.

— Kā lai es, vecmammiņ, zinu, kuri par tādiem uzska­tāmi?

— Zini gan, dēliņ, un stāsti vien. Nedomā izvairīties ar kaut kādiem aizbildinājumiem. Jums ir bijušas tur vis­maz kāda ļoti ievērojama cilvēka bēres.

— Bēres? Bēru nav bijis nekādu, bet tik vien apglabā­šana.

— Apglabāšana nozīmē to pašu, ko bēres, ja vēl ne vai­rāk, jo apglabāšana ir bēru virslieta. Nu tad stāsti vien, ko esat apglabajuši.

— Kad jau nu tev, vecmammiņ, zināms, ka apglabāšana bijusi, tad jau droši vien zināsi bez manas stāstīšanas, kas bijis apglabājamais.

— Redzu jau, redzu, ka tev negribas viņa pieminēt un par viņu stāstīt, kas tūliņ dod liecību par vainas apziņu. Nu labi, labi. Tad es, taļāk vaicādama, sacīšu pati viņa vārdu. Atbildi nu to — kā tad tas nāca, ka skolotājs ap­glabājams bij no pavēlniecības?

— Viņš — viņš turpat bij nomiris.

— Kādā telpā viņš nomira?

— Viņš? Cietumā.

— Kas tad vēlēja viņu cietumā likt?,

— Apsargiem tas jāzina pašiem.

— Vai bez vēlēšanas viņi lika?

— Laikam n-nē.

— Un kas tad vēlēja?

— Mīļo vecmammiņ, tik sīki es nevaru tev atbildēt.

— No neatbildēšanas jau atkal noprotu, ka_ vēlētājs esi bijis tu likt cietumā savu un sava tēva skolotāju. Un kadā nāvē tad skolotājs tur ir nomiris?

— Viņš pats nozāļojies.

— Un kas viņu pie tā piespieda?

— Nezinu. Viņš pats laikam tā ir gribējis.

— Vai viņš tad pats labprātīgi atnaca uz pavēlniecību nozāļoties?

— Tika atvests.

— Nu tad nevar vis sacīt, ka viņš pats gribējis nozāļo­ties, bet ka aplinku ticis piespiests no tās varas, kas viņu atveda, redzēdams, ka cita glābšanās nav no briesmīgām mokām un briesmīgas nāves. Kas tad bij viņa atvedēji uz pavēlniecību?

— Apsargi.

— Kas apsargus rīkoja?

— Kas rīkoja? Viņiem pašiem pienākums jāzina.

— Un vai tad viņiem neviena rīkotāja nebij?

— Ko tik dziļi tu, vecmammiņ, pratini?

— Saprotu jau gan. Kad atkal taisni neatbildi, tad pats esi bijis — pats sava un tēva skolotāja notvērējs un licējs cietumā.

— Kā lai man būtu spējams atrauties, kad ziņots tiek un kad solās pievest taisni klāt?

— Kas tad bij tev tas ziņotājs un solītājies pievest?

— Viņa vārds esot Guduļu Kriša. Es agrāk viņa ne­pazinu.

— Mīļais tētiņi Tad Guduļu Kriša! — Augura mate iz­saucās. — Pats augstākais goda vīrs visā draudzē. Un kur tad viņš skolotāju uzrādīja?

— Tālu, kādā meža šķūnī.

— Un vai viņš tevi pazina?

— Pazina gan.

— Un ko sacīja, tevi ieraudzīdams? Pag, tas viens no apsargiem, laikam Cers, esot arī no viņa agrākiem skol­niekiem?

— Viņš sacīja laikam tā: «Arī jūs, mani dēli, Aitgur un Cer!»

— Vai, vai jums, nožēlojamie jaunekļi! — Augura māte nopūtās dziļās sirdsssāpēs. — Man še nāk prātā kāds cits vecs līdzīgs gadījums. Kad noslepkavojuši bij slaveno ķei­zaru — brīvlaidēju, tad kādā agra pavasara pirmdienas rītā pēc tam aizvedu tavu tēvu pie tā paša tagad aprau­damā skolotāja uz pēdējām nedēļām pie viņa vēl skolā un iegāju iekšā atmainīt pāra grāmatas, ko viņš man laipni deva lasīšanai. Tur starp citām grāmatām redzēju uz galda kādu krievisku laikrakstu ar vairākām nebildēm attiecībā uz ta paša cilvēkmīļotāja valdnieka nāvi. Vienā no tām viņš bij redzams šķirstā guļam saliktām rokām. Apakšā stavēja paraksts divi rindās, kas man izlikās citā­dākā satura nekā citu nobilžu paraksti, tālab vēlējos to zināt un palūdzu skolotājam, kas tur rakstīts. Viņš pala­sīja un iztulkoja:

Jūs, mijās krievu zemes dēli,

Ko ļauna es jums darījis?

No tā laika šis līdzjūtīgais izsauciens nav man aizmir­sies, un tagad pie šā gadījuma viņš atkārtojas un atjau­nojas līdzīgi;

Jūs, manas skolas mīļie dēli,

Ko Jauna es jums darījis?

Vai, vai, mans nelaimīgais, nejēdzīgais puisēn, ko tu esi darījis! Sie žēlie pārsaukuma vārdi skanēs tev sirdī vien­mēr no skolotāja kapa, lai tu iesi kur iedams, jo tu esi lie­lākais dalībnieks pie sava skolotāja nogalināšanas, kurš, savā darbā uzticīgs palikdams līdz pēdējai iespējai, gri­bēja skolu uzturēt un tad tik vēl lūkoja glābt savu kailajo dzīvību. Bet asinskārīgie vajātāji nebij mierā ar skolas Izpostīšanu vien. Tiem bij slāpes arī pēc viņa dzīvības. Tagad nu panākta visa pasakainā laimība .un labklājība, ko skaņi solījuši: pagalam skola, pagalam skolotāji. Es nezinu, kas tie citi un cik liela viņu dalība pie šā godīgā cilvēka nāves, bet tev — tev, tu nabaga tekuli un bēguli, nāks pati bagātākā tiesa no šās briesmīgās Jūdasa algas. Vai, vai tev, tu neizdzēšamās Kalna zīmes nesējs uz sa­vas dvēseles! Tu viņas nenoslēpsi. Grēka lāsti tevi visur vajās, un sodība tevi pazīs pat veļu laika pusnaktī. Ne­kur visā pasaulē tev nav atrodams patvērums, kur glāb­ties no šā nozieguma piemeklēšanas. To tu sajutīsi visur» visur sev līdza. Bet var jau būt, ka tev nenāksies ilgi tavu nelaimi nest un tu ar citu nelaimi tiksi atraisīts no šas nelaimes taī pašā maldu ceļā, pa kuru esi iesācis staigāt.— Pēc šiem vārdiem Augura māte saķēra abām rokām sev galvu un sāka dikti šņukstēt. Antons sēdēja, galvu nolie­cis un dziļi sagrauzts.

Pašlaik priekšistabā izcēlās savāds troksnis no diktas, jūklīgas sarunas. Dzirdama bij Edes balss un vismaz divas svešas.

— Ko jūs te sākat atkal dauzīties kā lietuvēni? Augura māte nevesala — es nelaidīšu tur viņu jums traucēt, — bij dzirdama Edes balss tuvu pie saimnieces istabas durvīm.

— Vui tis jounskungs iraid tur īkšā? Mems vajagas viņu dobeit.

— Kas jūs par viņa meklētājiem?

— Mems iraid bargs pavēls ņemt viņu tūliņ cīši.

— Viņš pats ir pavēlnieks; kas jūs par viņa meklētā­jiem?

— Navaid vus vairs pavēlnīks. Atsabrauca sveši, augsti kungi, īcāla citu pavēlnīku, bat jis joapcītina i jovad turp.

— Tur jau tagad ir īstie, jaunie apsargi, bet kas jūs tādi? Zināms ir tik tas, ka jūs tikāt nomesti.

— Mās tikām nūmesti, kod nadavām ļounu, nataisnu līcību par mācītāju, a togad meklei vacūs parjounu rūkā, kod jounī jir poloidņi un blēži. Svikuls ar Ceru jou cīši. Viņus sorgoi tī divi opsargi, ko otvada svešī kungi Ieidza, ka cītuma slēdzene nabei dobijama. Ķimurs, tis zaglis, izbāga bosām kojām i baz capures.

— Un ko tad tu, otrs, gribi darīt ar to netīro virvi, kas tev rokā? — atkal atskanēja Edes balss.

— Jāsien būs šitam rokas cieti un jāvalda kā kumeļš pavadā, ka neaizlaižas tāpat kā Ķimurs. Tādiem pagāniem kājas iet kā pa gaisu — tīc tu viņiem pakaļ! Man, eče vei, tukšmaņos dursta tā pate sāpe stipri kā ar īkšiem, vei, šitā.

— Ko tu man, trakais, grūd ar tādu sparu sānos! —- Ede iekliedzās.

— Kā tad tu citādi zināsi sāpu durstīšanu tukšmaņos, kad tev negrūdīs? Saki vāi labāk man pāldies, kad tev pa­rādu, kā sāpe tukšmaņos dursta.

— Kas man jāzina par taviem posta tukšmaņiem vai par tavām sāpēm? Un man par tavu grūdumu jāsaka tev vēl paldies! Bet saki pats paldies, ka es neņemu kaut kāda koka rokā un nesadodu tāda «paldies», kāda neesi iedo­mājis.

— Ko nu, mās, darīt? Dažs vārds izskrien, kā nedo-' māts.

Tagad, pagriezdamās pret pirmo runātāju, Ede tam sa­cīja, kā rādījās, ar nodomu dikti, lai Antons dzirdētu un saprastu varbūt vākties pa logu laukā: — Bet eita labāk ar mieru projām. Netraucējat veca, nevesela cilvēka. Ne­zin kur tagad jaunskungs.

Tomēr atbilde skanēja šādi:

— Nabaus «vus jim nakā no bēgšanas. Trešais no mems iraid laukā.

Tiesa ari gan bij, ka Antons, to visu dzirdēdams un aiz bailēm bāiodams, taisījās vērt logu vaļā, bet ierau­dzīja ārpusē vienu no pazīstamām bakinām un atrāvās at­pakaļ izmisuma pilns, kamēr vecmammiņai, gultā guļot, viņas smagās un dziļās nopūtas pieauga pat par vaima­nām.

Kad beidzot iabi meklētāji puslīdz ar spēku tika iekšā, tad pirmais no viņiem uzsauca izbaiļu pārņemtam Anto­nam:

— Nu, jaunskungs, dodiet vin savas rokas šurp. Jūsu rinda iraid klāt. Diezgan esat devuši citīm izbaiļu un moku.

— Pagriez vie', jaunskungs, muguru šurp, ās tā mikšī- nām vie apķeršu, lai daudz nežņaudz. Edz, edz, tā, tā, — otrs meklētājs runāja, siedams Antonam ar melno virvi rokas uz muguras.

— Ak Kungs Dievs! Vai nu viņam rokas tā jāsien kā kādam slepkavam? — Augura māte nokunkstēja gultā, acis plaukstam aizsegusi.

— Nākā, māt, jāsien vien. Edz, kad laiž tik ļekas vaļā tapat kā šorīt tas viens, ko tad darīsi, būdams bez labas šautenes? Paskriet navāri tā kā viņš. Man, vei, tukšma­ņos tā kā ar īkšiem … — Runātājs taisījās virzīties drusku uz gultas pusi, bet Ede aizsteidzās viņam priekšā, sacī­dama:

_— Vai nu kā traks, iesi grūst ar dūri Augura mātei arī sānos tāpat kā man? Par tukšmaņiem jau sāk muldēt.

— Pašam jau man jāzina, kam vāri, kam nevāri grūst. Ak, jā. lesam tad nu, jaunskungs.

Antonam izejot, Augura māte, pussēdu pacēlusies, sauca viņam pakaļ iz sirds dziļumiem:

— Mans nelaimīgais neceja gājējs puikai Sis ir tava gala iesākums. Mana sirds man liecina, ka es tevis vairs neredzēšu.

Rādījās, ka viņa paģībst, un Ede piesteidzās saķert vi­ņas galvu.

16. Jaunavu nozušana, viņu neatrašanās pēc meklēšanas pabeiguma viņu piederīgiem

Jaunavu nozušana, viņu neatrašanās pēc meklēšanas pabeiguma viņu piederīgiem pirmā galā izrādījās kā kāda jocīga un viegla parādība, kura izskaidrosies drīzumā pēc tam, kad veltīgā meklēšana būs pavisam nostājusies. Bet šī cerība nepiepildījās ne par matu, un viņiem sāka pie­augt bažas par meitu neizskaidrojamo nozušanas likteni, vaicājot vienmēr no jauna sev un citiem: kur viņas varēja pazust, un kālab viņām bij jāpazūd? Viņi sāka ik dienas ar nopietnākām rūpēm savstarpēji par to apvaicāties un prātot, bet viss bij un palika pat bez vismazākā panā­kuma. Vēl lielāku uztraukumu sacēla pēkšņi uznākušais pavēlnieka un apsargu arests, kurš, kā klusām no ziņneša bij sadzirdēts, stāvot cieši sakarā ar jaunavu pazušanu. Viņas taču varējušas kaut kādā ceļā jel kaut kam no sa­viem tuvējiem paziņot par savu izbēgšanu, ja arī tā ne­zin cik slēpjama, — jo to jau tad saprastu gan izšķirt, kas izpaužams nav, un tas jau arī nevarot būt viņām nezi­nāms, cik lielas bēdas un raizes piederīgiem celsies, pali­kušiem pilnīgā nezināšanā par viņām.

Vislielākās bēdas par savu meitu sajuta īdas vecāki, īpaši vēl māte, jo tai dzīves mazturībā viņas meita bij ne tik vienīgais bērns, bet arī visa manta pasaulē, viss glabā­jamais dārgums. Tāpēc viņa arī par neko citu nerunāja un nedomāja kā par savu Idiņu vien. Gandrīz ikkatru rītu viņa stāstīja vīram — īdas tēvam, kādu sapni atkal redzē­jusi uz rīta pusi par Idiņu. Brīžam iznāca 110 sapņiem tāds izzīlējums, ka viņa jau pagalam un dzīvo debesīs pie eņģe­ļiem. Citā reizē turpretī iznākums bij otrāds — ka ir vēl šaī pasaulē un tiek briesmīgi mocīta, kad nepadodas grēku ļaunumam. Tad, zināms, cēlās vislielākās bēdas un rau­das. Vēl kādreiz rādījās tas lielais prieks, ka ir vēl dzīva un uzturas pie labiem ļaudīm. Bet lielāko tiesu gan skaid­roja tik briesmu iznākumus un kļuva pati dien' no dienas vairāk uztraucīga un nemierīga.

Vilma saviem vecākiem bij arī gan vienīgais bērns, bet tie, dzīvodami savā plašākā saimniecībā, nevarēja tik ļoti nogrimt bēdās par savu meitu. Sez tam Vilmas māte bij drusku panesīgākas dabas cilvēks, lai arī gan tāpat sirds mirka dzijās bēdās un tēvam līdza.

Drusku citādā sajūtībā atradās Alvīnas vecāki. Tiem bij audzējama vēl otra meita — skolnieces gados un bij pie­audzis dēls, tas pats savādniecīgais Janka. Pie tiem viņu prāts mazliet remdējās, lai gan rūpes un raizes nesa kopā visi par meitas un māsas likteni. Jankam bij uzdots no ve­cākiem apdomīgi taujāt, vai kur kāds nav manījis Alvīnu - ejam vai esam noslēpušos, bet gan liekot labi vērā, ka tāda meklēšana un varbūt arī atrašana nenāk pavēlniecībai ausīs, jo tad atrašanas un izglābšanas vietā izceltos tikai aplinka nodevība. Janka tad vai nu dzirnavās, vai nedē­ļas tirgū, vai kādā citā ļaužu pilnā vietā arvien vērīgi ap­skatījās visapkārt un tad pusbalsī vaicāja vienam otram pazīstamam: — Vai tu kaut kur neesi manījis dzīvojam vai staigājam Ruķīšu īdu ar manu māsu Alvīnu? — bet allaž veltīgi.

Zīmīgi bij tas, ka, tā taujādams, Janka nekad neminēja papriekšu savas māsas vārda, bet tik Ruķīšu Idu. Dažreiz bij ticis dzirdēts Janku runājam šādu savvalodu:

— Ida pagalam, mana mīļā Ida.

Līdz šim visu vietējību bij nodarbinājis šis pats neat­bildamais jautājums par visu triju un īstenībā vēl par visu četru jaunavu likteni, skaitot šām trim līdza arī mīklaino Majas pazušanu, par kuru tāpat nebij nekam nekas zi­nāms. Bet nu tagad šo puslīdz jau pagājušo notikumu vietā stājās un valdīja ziņkārīgos ļaužu prātus pavēlnieka un apsargu apcietināšana, kura liecināja vismaz to, ka jaunavām ir bijusi liela vajadzība glābties no kaut kādām smagām dzīvības briesmām.

Antonu noveda pavēlniecībā sasietām rokām, bet tur viņš atrada priekšā paziņu Gustu Ņurci, kas bij iecelts viņa vietā par pavēlnieku, tāpat draugu, soda tiesas priekš­nieku Sideri. Tie bij priecīgi, viņu ieraudzīdami, un lika tūliņ atraisīt saites, tomēr arī stāstīdami, ka pār viņiem esot turpat pavēlniecībā divi augstāki, bet pilnam sveši rīkotāji, kuru varā stāvot viss rīcības spēks, un pavēlēts esot tiem ziņot, līdzko Augura Antons tiekot atvests. Tas arī tika darīts, un abi svešie ienāca drīz kanclejā. Vis­pirms tie tur Antonam pasludināja pavēlnieku maiņu, lika . viņam, lai atrāda kanclejas darbību pavēlniecības nozīmē un naudu, cik vajadzīgs atrasties kasē, lai var atdot jau­nam pavēlniekam. Bet, kā zināms, pēdējo nedēļu laikā

kanclejā nebij darīts tikpat kā nekas un naudas nevarēja atrādīt nekādas, nedz arī dot ziņas, cik viņas vajadzētu būt. Otrs liels un vēl vai bīstamāks jautājums nāca par zināmo jaunavu nenosūtīšanu un par viņu tīšo vai netīšo izbēdzināšanu, kur, kā protams, nekas nebij atbildams ci­tādi kā vien vai ar pilnīgu klusēšanu vai ar tukšīgu sto­mīšanos, kur tad nāca pasludinājums, ka bijušam pavēl­niekam jātiek apcietinātam līdz ar abiem jau apcietinātiem apsargiem, bet trešais, izbēgušais apsargs, meklējams.

Iziedami no kanclejas, augstie, svešie ierēdņi, uz Ņurci zīmēdamies, sacīja, ka Antons Augurs uzskatāms arī par arestantu un turams cieti vērā. Taču Nurcis neturēja vis viņa aiz atslēgām kā pieminētos apsargus, bet guldīja tur­pat pie sevis vienkopīgā istabā un Augura paša līdzšinīgā gultā, kas tur atradās vēl agrākā stāvoklī un vietā. Turpat gulēja arī Siders.

Bez miega gulēdami, viņi sāka sarunāties par valdības drošību un viņas varbūtējo nedrošību attiecībā uz preti­nieku pulkiem, kurus dzirdot pieaugam pa mežiem. Augura Antons, to dzirdēdams, izsacīja bažas, ka tik viņi neuzva­rot valdības kara spēkus, bet Nurcis uz to droši atbildēja:

— Mums ir vairāk nekā divdesmit ķīlenieku no bagāt­niekiem. Tos apšausim vai pa vienam, vai visus kopā, kad tik mums rādīsies kāda3 briesmas tuvumā. Tur ir laikam kādi pieci mācītāji, daži dakteri, viens liels namdaris, trīs tirgotāji jeb spekulanti, vairāki saimnieki, advokāti, muižu pārvaldnieki — un tā tālāk. Tiem visiem, protams, ir iespē- jīgi savieši un draugi, kuri pratīs gādāt, ka mums lai liek mieru, zinādami, ka tik tādā ceļā ķīlenieki glābjami no nāves.

— Kur tad jūs viņus turat? — Antons ievaicājās.

— Mēs salaižam viņus tik savā zvēru dārzā kā daž­dien zvērus un liekam apsargāt, vairāk nekā, — Nurcis atteica ar prieka pilniem smiekliem par ķīlenieku nelaimi.

— Uzturs viņiem taču vajadzīgs, — Antons, kā valodas gribēdams, piebilda.

— Zvēriem zvēru tiesa. Kas ir gāji3 viņus barot pa mežiem?

— Tur viņi dzīvo savā vaļā, bet, kad liek zvērnīcās, tad jābaro gan, — Augurs turpināja bez nekādām domām.

— Tad tu nu metīsies viņiem par žēlotāju un aizstāvi! Vai zini, ka par šādiem vārdiem vari krist valdības acīs vēl lielākās aizdomās nekā līdz šim? — Nurcis viņam uz­bārās pa daļai kā ar dusmām, īsti tāpēc, ka viņam tiek uzrādīta domu nepareizība, tad spēji apgriezās uz sāniem un drīz sāka krākt, būdams agra miega varā, bet Augurs, drusku izbijies, p.alika klusu. Miegs nenāca viņam un Side- ram arī, tālab viņi, nomodā palikdami, pa brīdi sāka pus- klusām sarunāties.

Drīz viņu sarunas nogrozījās no valdību lietām uz ce- renēm — līgavām un vispirms īpaši vēl uz tām pašām trim bēglenēm, kuru dēļ Auguram pašlaik nācās grūti ciest, par kurām, kā daždien par skaistulēm, dzirdējis bij slavu arī Siders, kamēr Augurs par viņām tik nosirdījās, kam Siders piebalsoja, sacīdams:

— Man tās viltnieces pazīstamas gan nav, tikai biju dzirdējis viņas daudzinām, bet, kad nu zinu, cik neuztica­mas viņas bijušas un ar kādu blēdību no šejienes nozudu­šas, tad man arī par viņām-tikai dusmas, lai cik skaistas viņas būdamas. Protams, ka tiem cilvēkiem taisnība, kuri domājot viņas esam aizbēgušas pie valdības pretiniekiem un slēpjas nu pa mežiem. Gan jau ar laiku nāks viņu gods visiem zināms, kad tagadējos dumpiniekus vispāri uzvarēs un ar varu pavisam izdeldēs. Bet viņām kā spožs pret­stats stādāma otrā pusē Jetes jaunkundze, kura kā nāves sprieduma izpildītāja ir nepanākama un šaī ziņā it īpaši kļuvusi pavisam slavena, apšaudama dažām reizēm pat viena pati veselām rindām bagātniekus, kad citām šis goda darbs jau apriebies, tālab viņu aicina un ved apkārt uz visām soda tiesām kā brīrtumriieci, jo ikkurš viņas šāviens nāvīgs. Par to tad valdība viņai jau tagad ir dāvinājusi ar zeltu izrakstītu cepurīti, iecēlusi viņu par partijas goda biedreni un devusi viņai vienīgai tiesību saukties p;ar skaistgalvīti. Bet vēlāk, protams, viņa tiks atzīta, cik aug­sti vien iespējams. Viņai piešķirs laikam ne vien Plīņus, bet varbūt pat kādu veselu muižu, ko pati izvēlēsies. Mēs no sava soda tiesas sastāva gribam dāvināt viņai to zelta pulksteņu līdz ar gara apmēra zelta vazīšiem, kas viss … ak, Jā — atrodas tavā glabāšanā. Nu labi gan, ka man ienāca vēl pie laika prātā vaicāt: saki — vai esi izņēmis no naudas skapja pirms viņa atdošanas Nurcim tikpat to pieminēto pulksteņu, kā arī manu zelta naudu, ka nepa­liek iekšā, un tad vēlāk var nākties ļoti grūt' dabūt visu laukā?

Kad Antons kavējās kaut kādu atbildi dot, tad Siders skaidroja vēl tālāk:

— Sis pulkstens man ienāca no kāda notiesājamā spe­kulanta sievas. Ar to viņa papildīja sava vīra izpirkšanas maksu, kas nebij vēl pilnīga, un tā tad šis skaistais un vērtīgais daikts tika man par īpašumu. Mani tiesas biedri maksās ikkurš man savu daļu zelta naudā, un es savu daļu piecietīšu. Tā tad mums tiks, ar ko iepriecināt un pagodi­nāt dižano Jetes jaunkundzi. Iedots viņai jau ir zelta gre­dzens ar rubīna akmeni, dabūts līdza no tās pašas speku­lanta sievas. Es sāku to gan valkāt pats, bet Jetes jaun­kundze bij ieraudzījusi un vēlējās sev.

Antonam joprojām klusējot, Siders runāja vēl:

— Tavā ziņā līdz ar to pulksteņu atrodas viss manas godīgas peļņīnas atlikums, ar kuru drīzumā došos uz ār­zemēm studēt, pievienojot šim krājumiņam vēl to, ko da­būšu no biedriem par pulksteņu. Bet nu saki jel reiz, kur tagad šās mantas atrodas, vai vēl skapī vai citur. Man prāts metas nemierīgs!

Sis neatlaidīgais jautājums Antonam uznāca pavisam negaidīts, un viņš atbildes ziņā pilnīgi apmulsa, sajuzda­mies it kā iespiests dziļi šaurā kaktā, no kura ārā netiek bez skaidra vārda. Bet kur lai to uz reizes dabū? Viņam bij pat jau aizmirsusies glabājamās naudas un pulksteņa lieta, jo viņš vientiesīgi domāja, ka tur atbildība nekāda jādod nebūs un viss paliks, kā bijis, — nauda izmaksāta jaunavām algās, un pulkstens atdots žīdam lielā pīpoša- nas kaislībā par simts niecīgiem papirosiem, kad visas tirgotavas bij izpostītas un nekur nekā nevarēja dabūt, ja tik vienīgi mazliet no kādām žīdu nastām. Viņš tālab gri­bēja tikt vaļā ar nenoteiktu atbildi, garlaicīgi izsacīdams tik to:

— Skapī jau vairs nav.

— Bet kur tad? Ja esi ieracis zemē, tad pulkstens pa­galam.

— Zemē arī nav.

— Un kur tad īsti ir?

— Jumtā, — nāca vilcenīga atbilde.

— Nu tad zini rītā pirms aizbraukšanas dabūt rokā un man atdot.

— Tas nebūs iespējams.

— Kādēļ nebūs?

— Tādēļ, ka tālu ir.

— Tālu? — Siders, neticīgi jautājams, izsaucās. — Kur tad tas tālums?

— Ezermuižiņas rijas augšā.

— Nu, Ezermuižiņu arī var vēl izskriet, kad agri pie­ceļas.

— Bez atļaujas vairs nedrīkst, — Augurs izvairīdamies lēnām runāja. — Ja arī atjautu, tad sūtītu vecos apsargus līdza un tie bāztu savus sarkanos degunus ar ziņkārību vai pat salmos iekšā, gribēdami zināt, ko tur izņem, un gaidītu savas lielas dajas kurš. Tad arī rijas augšas atslē­gas papriekš vajadzētu meklēt no tēvmātes, jo, lopbarību glabādama, viņa slēdz visas telpas cieti. Viņai tad manis dēļ celtos atkal lielas bēdas no jauna, domājot, ka nezin ka3 viss ar mani tiks darīts. Lai nu paliek, kamēr nākšu atpakaļ.

— Kas zina, kā būs iar tavu atpakaļnākšanu, vai drī­zumā un kad pavisam tiksi? Un tad vēl jāvaicā, cik tavos vārdos vispāri patiesības. Tā kā neticami vien viss izklau­sās.

— Es jau varētu, ja gribi, vai dievvārdu nominēt.

— Arī par tavu dievvārdu daudz nedodu. Kam pašam nav vairs Dieva, tam viņa vārds arī nekā nenozīmē. Diev­vārda minēšanas solījums ir atlicis tev vēl no vientiesīgās bērnības, kad Dievam ticējām un viņa vārdu turējām par svētu; bet tagad viss nieki.

Augurs tam pretī vairs nekā nesacīja un palika vispāri kluss. Vai nu viņš tikai izlikās par iemiegošu tādēļ, ka ne­varēja vairs tālāk un ilgāk mānīties un melot, vai ari pa­tiesi viņam uznāca miegs, tas Sideram palika nezināms. Tik viņš pats gan vēl labi ilgi nedabūja iemigt, bēdāda­mies par savu laikam zudušo naudu un pulksteņu, kura Jete nedabūs.

Rītā Siders neturējās pret Auguru vairs kā draugs, bet kā augstāks ierēdnis pret arestantu, ko nomanot Augu- ram sāka celties bažas un bailes, ka pie soda tiesas viņam ne tikai nebūšot neviena draudzīga aizstāvja, bet tāda vietā nu stāšoties pat varbūt vēl apsūdzības pabalstītājs. Tomēr darīt taī lietā pašreiz nevarēja vairs nekā un ares­tanta liktens jāņem bij par labu.

Sastādījās gara braucēju rinda laikam ar sešiem aizjū­giem un veco apsargu pavadībā. Papriekšu brauca abi svešie augstākie ierēdņi, pēc tam citi bez noteiktas kār­tas, tikai pēdējos ratos Tuluks ar Stērģenieku it kā visas braucēju rindas uzlūkošanas labad.

Braukšana par dienu gāja bez kavēkļiem, bet, krēslai metoties, kad nācās braukt caur lielāku mežu, piepeši atga­dījās kaut kas negaidīts, pat neiedomāts. Zirgiem soļos ejot, atskanēja no visām pusēm saucieni;

— Rokas augšā! Ieročus nost! Nepaklausītāji uz pēdām tiks nošauti. Visiem tūliņ jāapstājas!

Kurp vien apsauktiem acis vērās, tur visapkārt snaicīfās pretī izstieptu šauteņu stobri. Visi braucēji sacēla rokas., un viņu ielencēji, vienmērīgi tuvodamies, vispusīgi savilka kopā šaurāk un šaurāk savu ielenkšanas aprindu, kamēr beidzot braucējus ieslēdza kā cieši savilktā gredzenā — virs pie vīra un šautenes vienmēr uz priekšu šaušanas ga­tavībā pret braucējiem, vērojot jo cieši, vai kāds 110 tiem nemēģinās meklēt ieroču, kurš tad tiktu nošauts bez žēlas tības. Ielencējiem bij visiem kara šautenes, bet apģērbi kādi kuram, tikai pazīšanas zīmes gan visiem vienādas pie svārku apkaklēm un citādā krāsā nekā pašreiz vēl valdo šās valdības kareivjiem, kas bij liecība, ka šie ir viņu pre tinieki. Kad ielenktie joprojām paklausīgi turēja rokas uz augšu, tad no ielencējiem daži atšķīrās viņus pārmeklēt vai kādam nav ieroči klāt, šaujamie, duramie vai cērtamie, kas tiem vispirms atņemami. Atrada tikai abiem priekšējā pajūga sēdētājiem revolverus un Stērģeniekam tik izskata labad līdza nesamu vecu, tukšu kramenīcu. Dažiem citiem atradās vienīgi kabatu naži klāt, kurus arī gan noņēma

Pēc šāda drošības nokārtojuma visiem gūstekņiem aiz sēja rūpīgi acis un ikvienu no viņiem kāds kareivs ņēma aiz rokas, vadīja šurp turp ap aizjūgu rindu uz vienu, otru pusi, laikam lai viņiem noslēptu to, uz kuru pusi beidzot tiek iegriezties mežā. Aizjūgus citi nobrauca gabaliņu no ce|a un palika pie tiem par apsargātājiem.

Iešana bij ilga un grūta, īpaši gūstekņiem, staigājo: aizsietām acīm, — bieži viņiem saknēs aizmetās kājas, zari ķērās aiz galvām un krūmi spraudās starp kājām.

— Kas, valns, jitī tāda par elnes modi, kur muni stiepj kā kādu līlu blēdi, kad acis cīši? Vui as kādam kū nūza- dzis? — Stērģenieks uzstāja savam vadītājam. Tas pasmē­jās un sacīja:

— Tagad jāved visādi, bet, kuri atrodas par nevainoja mlem, tos atlaiž.

Remps, grūti elšādams un bieži klupdams, tuntuļoja līdza savam vadītājam, cenzdamies, cik vien iespējams, nenokavēt savu zināmo tukšmaņu tenku stāstīšanas. Būtu vēlējies gan grūst ar īkšķi arī kareivam sānos, bet ar to roku nevarēja, pie kuras kareivs viņu vadīja, un otrā pusē neviena nebij, kam grūst.

Tulukam viņa lepnās bakinas bij saspiestas ar acu aiz­sienamo drānu, un viņš nedabūja cēluma ziņā to izburzīt, lai gan vairāk reizēm lūkoja, bet nekad neatrada vaļā un tad arvienu tik nosirdījās, ka «goda vīrim» ar «tādim darbim» darot kaunu, taisīdami par «neredzlgim, lei».

Pēdīgi viss garais gājiens nokļuva aizvējīgā klajumiņā starp lieliem skuju kokiem, kur zem lielas, kuplas egles sēdēja, kā rādījās, kara tiesa un sagaidīja tiesājamos, bet tie no tā visa nekā nedabūja redzēt, jo acis viņiem palika aizsietas ari tur.

Vispirmos izprašņāja šķūtniekus, kuriem drīzumā paslu­dināja, ka tie brīvi,tik vien jāgaida aizvešanas atpakaļ pie zirgiem. Tad nāca rinda veciem apsargiem, un tie netika vis tik drīz galā kā šķūtnieki. Viņus iztincināja dziļi un sīki par mācītāja necienīgo aizvešanu, kā viss tas darīts un kas to rīkojis. Bet tad izsacīja viņiem arī godu, ka nebij ļāvušies nopirkties uz netaisnu liecību pret mācītāju, un pasludināja, ka tikšot atlaisti brīvā.

Abi jaunie apsargi, Svikuls ar Ceru, dzirdēdami vecos viegli attaisnojam un apsolām viņiem brīvību, cerēja sa­gaidīt tādu pašu laimi arī sev, bet visai pievīlās. Tiesa sāka viņus izpratināt par dažām blēdībām un netaisnībām, kuras viņiem nebij aizbildināmas, nedz arī spējams tais­noties. Tā starp citu nāca vaicājums, kāda dalība viņiem bijusi pie Lates Murines aplaupīšanas mēģinājuma un pie dažām citām nekrietnībām, kuras visas viņi vēla gan vie­nīgi uz izbēgušo Ķimuru, sacīdami, ka viņš visur stājies patvaļīgi it kā par viņu priekšnieku un darījis, kā kurā vietā iegribējis, kas arī gan tika savā ziņā atzīts par pa­tiesību. Viņi aizrādīja, ka esot Steņģus pasargājuši no izlikšanas vismaz ziemas laikā, kur tika atbildēts, ka tas darīts gan, bet arī tik tālab, lai Ķimuram neizdotos dabūt Steņģu pusi no Ezermuižiņas priekš sevis vien. Turpretī esot vismaz klusējuši, kad Ķimurs bez bēdas laupījis istab­lietas, lai gan pašiem bijis jāstrādā kanclejā. Tad neaizbil­dināmi apvainoti viņi tika visvairāk tomēr gan par prieka pilno godīgā un teicamā skolotāja gūstīšanu un apsmiek- līgo viņa vešanu, kur nekas nevarēja tikt noliegts, nedz atspēkots vai aizbildināts. Tāpēc tad viņiem nāca pasludi­nājums, ka spriedums tiek atlikts, bet vaļā laisti netiks nekatrs. Sis nolēmums viņus šausmīgi uztrauca.

Pēc tam tiesas vaicājumi griezās uz Augura Antonu kā bijušo pagastvaldes priekšnieku un visu politisko uzde­vumu rīkotāju savā pagastā. Viņu vainoja par nekrietnībām mācītāja apcietināšanā un aizsūtīšanā, tāpat skolotāja tvarstīšanā un visā viņa nāves lietā, bet visvairāk par cenšanos pierunāt visus trīs šos pašus vecos apsargus un Steņģi līdz ar sievu pie netaisnas liecības, uz ko Antons aizbildinādamies norādīja, ka tas viss bijis pavēlēts no augstākas valdības.

— Jā, bet kādu noziedzību dēļ tika abi šie vīri vajāti? — nāca jautājums no tiesas puses.

— Nezinu, — Antons atbildēja no smagas sirds.

— Tad vainu tu viņiem nezināji, bet, protams, to zināji gan, ka viņi abi savos darbos katrs bij godīgi, uzticīgi un labsirdīgi cilvēki, pildīdami saprātīgi un apzinīgi pie­nākumus, būdami turklāt tavs paša skolotājs un mācītājs. To taču būsi zinājis?

— To zināju gan, — atskanēja nospiestas sajūtas at­bilde.

— Bet kas tad īpaši bij vēlētājs augstākas valdības vārdā?

— Soda tiesas priekšnieks Siders, — Augurs izsacīja kā bez īsta apdoma, un līdzās stāvētājs Siders iegrūda viņam par to ar dūri sānos.

Tagad tiesas priekšnieks uz reizes griezās pie Sidera šiem vārdiem:

— Jā, jā, Siders ir tavs īstais vārds, tu, bezvainīgās asinīs slīkstošais, briesmīgais jiaunekli, kas arī mums zi­nāms, lai gan tu, kā visi citi asinainās valdības dalīb­nieki, esi mēģinājis slēpties aiz pieņemta vārda, saukda­mies par Rolstu, kas arī jau ir liecība, ka tu apzinājies esi sava stāvokļa ļaunumu. Bet neglābs tevis nekāda slēpša­nās aiz lieka vārda. Sodība, šausmīga sodība zina un pa­zīst tavas pēdas. Viņa ir tevi jau panākusi, pašam vēl pa­visam nedomājot un nenojaušot. Jūs abi ar Augura An­tonu tiekat paturēti kā noziedzīgi gūstekņi, par kuriem nāks īpaši, bet, protams, gan nevienādi spriedumk

Pēc šiem vārdiem abus izbailēs drebošos jauniešus aiz­veda kareivji dziļāk iekš meža, un priekšā veda tos divus svešos .augstākos pavēlniekus, kas arī savā ziņā bij uzska­tāmi bezmaz par jaunekļiem. Bet pašā taī brīdī atskanēja no tāluma, laikam ārpus meža, pēc norunas pazīstamie zī­mes devēji šāvieni no priekšējo apsargu vietām, ka uzbru­kums klāt. Tūliņ ugunis apdzisa un sacēlās vispārējs uz­traukuma apjukums, lai arī pavēles skanēja uz kārtību un nepārsteigtu, bet apdomīgu rīcību. Aiz uguns gaismas ap­trūkuma cits cita vairs nesaredzēja. Apcietinātie paguva tumsā nozust, un attaisnotie, visi drīz acis atraisījuši, stei­dzās atrast savus aizjūgus un doties atpakaļ, nomanīdami, ka uzbrukuma briesmas nāk no otras puses.

Augurs ar Sideri bēgdami nepalika vis kopā, bet laikam nejauši meža tumšumā izšķīrās un toreiz vairs nesatikās. Augurs no maldinājuma, kad vadāts tika aizsietām acīm, atradās tādā apmulsumā, ka nesajēdza pavisam, uz kūru pusi griezties. Un, kad viens pats, uz laimes iedams, gais­mai austot, tika malā ļoti sabradājies un koku zariem sa­plosītām drēbēm, tad atradās pavisam svešā, purvainā apvidū, kur nebij nekādu māju. Viņš gāja vien brizdubriz- dams līdz saredzamam otram mežam, kur atrada gan kādu nepazīstamu lielceļu, bet nezināja, vai pa viņu iet un uz kuru pusi, tālab palika gaidot, tiekam kāds nāk vai brauc. Sagaidīja arī gan vienu otru un vaicāja ikkatram, uz kuru pusi viņa pagasts, bet dažs nezināja nekā stāstīt, cits uz­lūkoja viņu ar bailēm, kamēr taču beidzot kāds paskaid­roja, uz kuru pusi ejams. Bada nomocīts, pie vairākām ceļa jūtīin šaubīgi gaidīdams, pa reizei arī dažu gabalu nepareizi noiedams, tikko šur tur ne no jauna apcietināts un līdz nāvei noguris, viņš nākamu nakti taču laimīgi no­kļuva Ezermuižiņā un rijas pielievenī ielīda salmos gulēt.

Rītā zināmā Augura mātes kalpone Ede, iedama uz ri­jas pielieveni pēc salmiem, ko kaisīt kūti, izbijās, ieraudzī- .dama salmos gulētāju, un pirmā brīdī šķita to esam kādu svešnieku — bēgli vai blēdi, bet, tuvāk apskatījusies, izsau­cās, rokas sasizdama:

— Vai jaunskungs? Nudien jaunskungs! Kāds sabridies un nodriskājies! Ko lai nu daru, vai tēvmātei ko saku vai nē? Ja es sacīšu, tad viņa nāks skatīties, redzēs viņu tādu postā nogājušu un raudās. Bet, ja nesacīšu un vēlāk viņa dabūs zināt, ka jaunskungs še bijis un varbūt vairs nav, tad raudās vēl vairāk, tāpēc labāk iešu un sacīšu, lai ari zinu, ka viņa no bēdām gulēs atkal dažas dienas nevesela.

Un tā viss ari patiesi notika, kā Ede no piedzīvojumiem paredzēja. Augura māte drīz atnāca, noskatījās sērīgi uz gulošo un dziļi nomigušo dēla dēlu, apraudājās un runāja pie sevis:

— Nelaimīgais nabaga puika! Redzamas skaidri jau pie tevis tekuļa un bēguļa zīmes. Lai tavi vajātāji kur un kas būdami, bet droši vien ticams, ka tavas pēdas tie visur sa­dzīs. Nemodināšu. Jādomā, ka tikai miegā tu esi vēl lai­mīgs.

Pēc tam, smagi nopūtusies, viņa gāja atpakaļ uz dzī­vokli, kur nogulās gultā, sajuzdamās nevesela un nevēlē- dāmās Antona pavisam redzēt, jo palīdzēt viņam tikpat nekā nevarot un viņa nelaimīgais izskats ceļot tikai lielā­kus sirdēstus ar galvas sāpēm.' Edei viņa lika Antonu paēdināt, kad pieceļoties, un vēlējās pati_ palikt netrau­cēta, jo, ja izdošoties iemigt, tad varbūt grūtumi stāšoties.

Ap pusdienas laiku Antons pamodās un, krietni nodru- dzējis, ieradās istabā uz mūriņa. sildīties, jo laiks bij pa­vēss. Viss viņa izskats liecināja par nedrošības un baiļu pilnu sirdi. Ede pagādāja viņam nomazgāties, sasukāties un notīrīt salmus un visādus gružus no drēbēm. Tad pagā­dāja ēst, kur nomanīt varēja lielu izsalkumu.

Pēc ēšanas viņš vaicāja Edei, vai neesot mājā papirosi vai cigāri. Ede pasmējās un sacīja:

— Jums jau sen zināms, ka še neviena pīpotāja nav bez jums pašiem.

— Nu tad aizdodat man naudu, ko nopirkt.

— Kur lai es naudu ņemu šādos tukšību un trūcību lai­kos un tad vēl priekš jūsu pīpošanas?

Tad viņš Edei sacīja, lai palūdzot tēvmātei, uz ko Ede atbildēja ar cietīgu noteiktību-

— Tēvmāte jau tagad jūsu dēļ ir nevesela. Viņai vaja­dzīgs iemigt. Un jums jau zināms, cik ļoti viņa ienīd jūsu pīpošanas palaidnību.

— Vai pīpošana kāda palaidnība? Tad jau ēšanu ari lai sauc par palaidnību. Man dažbrīd ēšana nav tādā svarā kā gan pīpošana.

— Ēšanas trūkuma dēļ jānomirst badā, bet pīpošanas trūkuma dēļ neviens nav nomiris. Kas cietumniekiem dod tos papirosus vai cigārus, bet dzīvi visi kā vilki.

— Vai tu mani līdzini ar cietumniekiem?

— Kas zina, kā var gadīties arī jums, jo par jums, jaunskungs, iet dažādas valodas. īpaši tēvmāte jums nekā laba neparedz. Labāk tad pie laika sākat atradināties.

Viņiem tā sarunājoties, pašlaik atvērās durvs un ienāca Siders tikpat nemierīgā, iztraucētā un nekārtīgā izskatā, kādā pirmāk parādījās Antons. Gandrīz bez nekādas lab­dienas viņš piesteidzās pie uztraukumā drusku apmulsušā Antona, ņēma viņu pie rokas un vilka sev līdza ārā, bet Antons, kā rādījās, negribēja vis iet. Ede, redzēdama esam sevi lieku, izgāja laukā pie saviem darbiem. Istabā nu palika Antons divatā ar savu, Edei nepazīstamo, cie­miņu. Siders, nevaldāma uztraukuma pilns, uzstāja Anto­nam tūliņ un ar lielāko nepacietību nākt steidzīgi un kāpt rijas augšā, lai šis atdabūjot savu pienācību.

— Tu, izpauzdams manu īsto vārdu, — tā viņš sirdīgi runāja, — esi iegrūdis mani vislielākās dzīvības briesmās. Citas glābšanās man tagad nav kā tikšana robežai pāri uz rītiem; bet bez it nekā nevar nekur aizkļūt. Man bezgala jāsteidzas, jo mūsu meklētājiem šī vieta zināma vislabāk un stāvēs visvairāk aizdomās, ka še es visdrīzāk pie tevis varu būt atrodams. Nāc, nāc, nekavējies!

Kad Antons vēl tūļīgi vilcinājās, kā neizpratnē būdams, ko īsti darīt, ar kādiem vārdiem un iemesliem raisīties vaļā no atbildības, tad Siders ķēra atkal viņu aiz rokas un rāva pat ar spēku sev pakaļ laukā, un Antons gāja līdza bez nekādas pašapziņas, tikai tādā nozīmē, ka jāiet'— jāiet.

Rijas augša bij krēslaina, un viņi abi taustīdamies vien virzījās uz priekšu. Siders bīdīja Auguru sev iepriekš kā saprotamo noglabājuma vietas zinātāju, bet Augurs maz kustēja un turējās kā sasalis, un rādījās, ka nemaz nejēdz, kur meklēt, kur apstāties. Kad Siders viņam uzstāja iet un ņemt noglabājumu laukā, cik drīzāk vien var, tad viņš sāka aizbildināties ar vietas neatminēšanu.

— Cik ilgi tu mani kavēsi un mānīsies? Ņem laukā un dod šurp! Man nav vairs laika! — Siders viņam uzkliedza.

— Nudien nevaru dabūt.

— Tu, blēdi, gribi mani tik vilt un krāpt. Manu godīgi sapelnīto naudiņu uz ticības paņēmi glabāšanā un esi lai­kam izdzīvojis.

Augurs sāka vēl kā neapzinīgi gar kvēpainā jumta iekš­pusi grābstīties, bet, kā saprotams, bez nekāda panākuma. Siders kļuva ik brīdi nepacietīgāks un dusmīgāks, sajēg­dams, ka viss ir tikai veltīga viltība, tālab viņš uzkliedza Auguram vēlreiz:

— Vai būs vai nebūs? Ja nē, tad tev rādīšu!

— Kur lai es ņemu, kad nevaru atrast?

— Zagli tu! Uzticībā paņēmi glabāt, bet nu negribi atdot. Vismaz dzīva es tevis neatstāšu. — To izkliedzis, Siders grāba Auguru abām rokām ap kaklu un sāka stipri žņaugt. Augurs cīnījās pretī, iekoda Sideram stipri rokā un saskrāpa nagiem viņam seju.

Tā plūkdamies, viņi nejauši bij pievirzījušies uzkāpja­mam griestu caurumam klāt un nokrita pa viņu abi pie­darbā, kur, par laimi, apakšā bij liels salmu blāķis, kālab necik nekatrs nesadauzījās, bet Augurs tika gan no žņau­gām vaļā.

Liedot viņiem laukā no salmu blāķa, piesteidzās Ede un vēstīja ar izbailēm, ka nākot cilvēku pulks ar šautenēm pār pleciem. Vai tie tik nebūšot kareivji un vai neesot šo abu meklētāji. Bet, ieraudzījusi Sidera asinaino seju, iekliedzās un devās projām, tik vien izsaukdamās:

— Laikam sakāvušies!

Naidnieki abi izskrēja laukā un, ieraudzījuši kareivjus nākam no rietuma puses, steidzās paguzu, paguzu uz austruma pusi, bet taču savā virzienā gan katrs.

Kareivju ierašanās Ezermuižiņā sacēla pirmā brīdī pie turienes iedzīvotājiem lielas izbailes, jo visi šķita nākam briesmu valdības un briesmu tiesas varu, pret kuru nav nedz robežu, nedz aizsardzības. Bet viņu izbailes drīzumā aprima, kad dabūja zināt, ka atnācēji neesot vis tālāku briesmu nesēji, bet gan briesmu nīdētāji un viņu apturē­tāji, taisnības un mantas aizstāvētāji. Viņi aizrādīja ari uz savām iezīmēm svārku apkakju galos, kas bij citādas — sen dzirdētas uri ar ilgām gaidītās glābšanas krāsas no patvarības briesmām.

Izbaiļu un briesmu vietā sacēlās drīz jautrība un prieks pie visiem mājas ļaudīm. Atnācējus uzskatīja tūliņ par draugiem un saviešiem; steidzās viņus pat pamielot, cik daudz paspēja tā brīža vājā rīcība. Viņi vaicāja, vai še ne­esot redzēti bijušais pagastvaldes priekšnieks Augura An­tons un soda tiesas priekšnieks Siders. Ede paskaidroja viņiem, ka Antons bijis gan un viņam ienācis arī kāds vie­sis, bet vārda tam viņa nezinot, jo tas viņai bijis svešs. Abi viņi .aizgājuši nezin uz kuru pusi.

Pašlaik, kad kareivji taisījās iet tālāk, piesteidzās Steņ- ģene, stipri aizelsusies, un sāka dedzīgi runāt uz kareiv­jiem;

— Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņ! Labi gan, labi gan, kad nu tie sen klusām gaidītie glābēji reiz klāt! Pagastnamā būdama, dabūju dzirdēt, ka Ezermuižiņā pašlaik sanākot. Steidzos tad, cik vien spēka, lai vēl aiztvertu un dabūtu kaut ko piekodināt. Tas aizbēgušais apsargs, zaglis un laupītājs Ķimurs, pūlējās visā spēkā mani izēst no Ezer- muižiņas līdz ar manu, vei, žļagano Steņģi. Tas viņam arī izdotos, ja man nenāktu no nezināmas puses aplinku prātīgas pamācības, kā glābjoties izturēties. Pierakstāt jūs tā blēža vārdu un, kur viņu atrodat, ņemat cieti. Viņš gan melos un visādi mānīsies, bet neticat viņam nemaz. Es viņu raušu pie tiesas, tik iegādāšu laikus labās zīmogmar­kas .. ^

— Vai nu Jankeļa markas vairs nav labas? — atska­nēja jautājums no sanākušiem mājniekiem.

— Es tev došu gan labas Jankeļa markas, — Steņģene atcirta pretī, nemaz neapstādamās stāstīšanā kareivjiem. — Pazīt Ķimuru varat viegli: kreisā vaigā viņam liela rēta. To viņš dabūjis kādā, laikam zādzības, kautiņā, kad ticis notverts, lai gan pats stāsta citādi.

— Ko nu, Dārt, tu uzmācies viņiem tūliņ ar savām sū­dzībām? Viņiem savi ceļi, savas steidzamas gaitas,—- Steņ- ģis sacīja starpā. — Kas nu vairs par pagājušām lietām? Labi tik, kad viss garām.

— Sāc vien nu jau atkal zvanīt savas tenkas par ne- tiesāšanosl Tevī klausīdamies, cilvēks var visu mūžu pa­likt netiesājis. Un kas tā tāda par dzīvi?

Kareivji nosmējās un turpināja savu ceļu taī pašā vir­zienā, kādā atnākuši, pavadīti priecīgiem novēlējumiem.

17. Iestājās šausmīgs izbaiļu laikmets.

Iestājās šausmīgs izbaiļu laikmets. Sāka izplatīties ziņa pēc ziņas, ka kopmantiešu varas laiks pagalam un viņu karaspēki tiekot spiesti atpakaļ uz rītiem, un tie tad visi bēgšot še cauri. Sās ziņas sāka apstiprināties dien' no die­nas vairāk. Arvien biežāk ceļoja cauri visādi, kā rādījās, bēgļi, kuri valdības vārdā ņēma patvaļīgi šķūtniekus kaut kurā mājā. Dažus pajūgus, kas iedošanas dienā bij paši krietnākie, atdabūja pēc ilgāka laika nodzītus līdz bezvēr­tībai, gandrīz pavisam nederīgus tālākai lietošanai. Citiem turpretī labu zirgu vietā bij iejūgti kaut kādi ādeņi. Dau dziem paši labākie zirgi, kā ņemti un doti, tā arī palika pavisam neatdabūti. Ņēma nost, ko kurš gribēja, arī no iz tikās, ja viņa vēl pavisam kaut kam bij, tāpat drēbes un šādas tādas vieglas, vērtīgas lietas.

Sie priekšējie bēgļi laikam gan bij tādos nemieru lai­kos pazīstamie laupītāji uz savu roku, bet pēc viņiem tad patiesi nāca lielāki pulki gan ar šķūtniekiem, gan kājām, gan daži arī jāšus. Drošības nebij vairs par nevienu zirgu, ka kāds atliksies nenoņemts, tāpat arī par nekādu mantu, tālab saimnieki steidzās ar zirgiem mežos iekšā, paņem­dami līdza, cik iespējams, arī no iztikas un no drēbēm. Briesmu ziņas nāca, ka kopmantieši aiziedami ņemot jo­projām ķīleniekus no ievērojamākām ģimenēm, kas gado­ties pa ceļam, tālab visi, kuri sajutās, ka varot tikt aiz­vesti, steidzās mitināties arī pa mežiem, atstādami mājās gandrīz tik vecajos un bērnus. Briesmu bailes bij tik lie­las, kādu nejuta nebūt tādā mērā, ienākot pat svešiem karaspēkiem, lai gan ari par tiem iepriekš stāstīja tik šausmu pilnas ziņas. Mierīgs, maigs miegs bij aizbēdzis vai no visiem, ik brīdi gaidot tik jaunus iebrucējus visvi­sādās vajadzībās. Sevišķi šausmīgas ziņas nāca par agrāk ņemtiem un tagad vēl ņemamiem ķīleniekiem, kurus vedot garā virknē citu aiz cita virvē sasietus.

Pavisam lielas un neapremdējamas bēdas cieta šajās izbaiļu dienās visu četru zināmo nozudušo meitu piederī­gie, kuriem nāca prātā visvairāk tādas raizes par viņām, ka, ja vēl pavisam kur esot dzīvas, tad tādā tagadējo briesmu laikā viņas viegli varot iekrist briesmoņu nagos vai arī varot tikt tiem nodotas jeb uzrādītas, kur mitinā­jās. Visu triju pēdēji nozudušo meitu mātes, to starpā vis­vairāk brīnum sirsnīgā Ruķīšu īdas māte, mira vai nost aiz neizsakāmām ciešanām. Turpretī par nabaga Maju pil­nīgā ziņā pukstēja tik viena vienīga sirds, bet tā pati arī gan bezgala dziļi un sāpīgi. Ik dienas varēja redzēt šo nezināmo meitu tuviniekus bēdu pilniem sejiem staigājam, vērojam un taujājam, vai kur kas nebūs dzirdams, noma­nāms vai jel kaut tik vien domājams. Bieži satikās šie smagu skumju nospiestie ciešanu biedri un biedrenes ar savstarpējiem apvaicājumiem, vai kur kas nav vismaz no­manāms, bet vienmēr viss velti kā velti. Taču mājās arī viņi nespēja ilgi rimt. Pa brīdi gāja atkal uz kādu citu pusi; bet tie, kam bij kāds vai kādi, ar ko pārmainīties, sūtīja citu savā vietā ar norādījumiem, kurp lai iet, ko lai vēro, bet vecam krusttēvam nebij neviena, ko parīkot šaī ziņā, nedz kam ko uzticēt. Pats viņš gāja arvien no jauna, būdams bēdu sagrauzts līdz sirds dibenam. Brīžam nesaprazdams, kurp griezties, kā remdēties, gāja aplūkot savu «palaidnēnu» Katrēnu uz Stuģēnīem, kur to atkal pēr­najā vietā bij nodevis par ganu. Viņam bij pastāvīgi rū­pes arī par pašu Katrēnu, ka neizdara atkal kādu apla­mību vai muļķību, tālab ik reizes, kad vien tur rādījās, gāja apvaicāties arī pie saimnieces, vai šaī ziņā nav no­manāma kāda nebēdība, bet arvienu gan dzirdēja apmieri­nošas atbildes. Un, lai, vairākkārt meitenei veltīgi par māsu vaicādams, bij pārliecinājies, ka viņa nekad nekā šaī lietā nezinās, tomēr nenocietās nevaicājis. Bet, dabūjis at­kal atbildi ar parasto «nē», gāja, kā ierasts, skumīgs pro­jām.

Ar bēgošiem koprnantiešiem it ciešus un tuvus sakarus turēja Guduļu Kriša. Kā bij novērots, tad viņš gāja tiem

reti un gaidīja tādās vietās, kur labs ūdens tuvumā un ur tie tālab mīl apmesties, barot zirgus un ieturēt paši brokastis, pusdienu vai vakariņas vai arī palikt pilnīgi par nakti, nostādot plaši apkārt vērotājus. Bet tādām vietām nevajadzēja būt lielu, biezu mežu tuvumā, no kuriem naid­nieki varot uzbrukt.

Tā rindu pēc rindas aizvadījis, spiega veidā dažādas vietējības ziņas izstāstījis un, protams, no ikkatras rindas kaut kādu aigu saņēmis, Kriša gaidīja atkal citas rindas. Tālab tad nereti gadījās, ka pat labi atstatu no ce|a un svešniekiem nezināmās vietās tika atrasti daži turīgāka stāvokJa cilvēki un vilkti par ķīleniekiem līdza, bet vēlāk gan par labu naudu atlaisti. Cietēji šo visu pieskaitīja droši Guduļu Krišas nopelniem.

Rādījās, ka Kriša saviem draugiem un domu biedriem neslēpa vis, ko bij dzirdējis no bēdzējiem kopmantiešiem, un tie savukārt stāstīja arī tālāk, lai gan to gribēja darīt klusām, bet beidzot gandrīz vispāri viss tika zināms. Tā starp citu jau dažas dienas iepriekš zināja, ka tad un tad nākšot liels gājiens ar ķīlenieku rindu līdza. Bet, tā kā ne­esot izredzes, kur viņus ilgāk apcietinātus turēt, tad lai­kam gan kādā mežā viņus visus apšaušot, jo pretinieki varot tos atsvabināt un tad tiekot visur viss zināms, kā ar viņiem darīts, kas nedrīkstot notikt, tāpēc neviens no tiem nevarot tikt laists vaļā un atstāts pie dzīvības.

Zināms bij ticis caur Guduļu Krišu arī tas, ka aizgā­jēji — kopmantieši sevišķi bārgi izturēšoties pret tiem, kuri līdz šim bijuši viņiem draudzīgi un stāvējuši pie šiem pat vēl kā ierēdņi vai citu kādu pienākumu pildītāji, da­būdami labus ienākumus, bet nu no viņiem atkrītot un slapstoties kopā' ar savmantiešiem. Tādiem nāves sods bū­šot nenovēršams, kad tik nākšot kādi rokā. Sī ziņa iztrau­cēja daudzus, jo tādu nebij mazums, kas vairs negribēja turēties pie kopmantiešiem, kad tik gaiši jau paredzamas viņu valdības beigas. Pie tādiem nu piederēja arī Augura Antons. Viņš slapstījās gan šad tad pa naktīm Ezermuiži- ņas ēkās, bīdamies no savmantiešiem, kur viņam arī Šaī ziņā nebij nekādas drošības. Bet nu viņam jātiek vajātam arī no otras puses — no kopmantiešiem, kuriem bij gan uzticīgi kalpojis, bet nu jau attālinājies un nevarēja pavi­sam uzļauties, vai nu tiks no viņiem vēl pieņemts un atzīts par savieti, tāpēc bij jāsajūtas par dzīvojošu taisni uz vilka pases, kur lode nekavēta var nākt no kaut kuras puses un patvēruma nekur. Un, ja ari domātu pie kopman- tiešiem vēl pielabināties, tad jābīstas gan kaut kuru bridi tikt no Sidera uz nāvi apsūdzētam. Un kāda vairs dro­šība, kāda nākotne bezmantiešiem vispāri? Viņš mocījās Izmisuma bailēs, nedrīkstēdams rādīties nekur gaismā arī starp labi pazīstamiem un, pēc domām, uzticamiem cilvē­kiem.

Viņam, par laimi, tika zināms, ka kādā nomaļā meža mājā slēpjoties daži viņa paziņas. Viņš cerēja, ka tie, glāb­damies paši no dzīvības briesmām, nedarīšot vismaz viņam nekā ļauna, tālab apņēmās to māju uzmeklēt un atrada arī. Bet tie tur būdamie negribēja viņam īsti uzticēties, lai arī vairāki bij tās pašas nokrāsas dalībnieki. Taču ar lielu lūgšanu un sirsnīgu dievošanos par neizpaudību bei­dzot gan pieņēma, domādami arī tā, ka labāk esot viņu pa­turēt tur pie sevis nekā laist projām, jo tad esot šī vieta jāatstāj tūliņ visiem, tāpēc ka tad drošības nepaliekot vairs nekādas.

Otrā dienā ieradās arī Siders ar Ceru un Svikuli. Pirmie pieci šās vietas ieņēmēji gribēja tūliņ viņu atstāt, bīdamies un domādami, ka viņa esot laikam plaši zināma un varot tikt izpausta arī līdz ienaidniekiem jeb šiem vai tiem va­jātājiem; bet atnācēji viņus pārliecināja, ka tik ar vislie- lākiem neizpaušanas solījumiem esot dabūjuši no viņu piederīgiem šo vietu zināt, tālab lai nešauboties par noklu­sēšanu, jo tā esot jāvēro visiem kopā. Tad ar to pirmajie pēdīgi apmierinājās, vēl dzirdēdami domas, ka, pulkā bū­dami, varot labāk pretoties, ja uzbrukums nākot, nekā ik­kurš par sevi vai itin mazā skaitā. Arī tas deva drusku drošību, ka pēdējiem atnācējiem bij līdza kaut kādas ne­būt divas vecas šautenes, dabūtas pagastnamā laikam no ziņneša. Nebūtu savstarpēji arī gan nekā ko bīties, ja slē- pējies jel maz varētu nojaust, ka šī noslēptuve zināma arī Guduļu Krišam jau .agrāk nekā pēdējiem atnācējiem, jo viņam bij arī savi spiegi un nodevības ziņu pienesēji aiz muguras.

Ierodoties tur Sideram ar abiem biedriem, Augurs tīši nerādījās viņam pulkā, bet lūkoja novērot izdevību, kad varēs sastapt viņu vienatnē, kas arī pa brīdi izdevās ār­pus mājas. Siders iztrūkās, ieraudzījis savu pēdējās reizes pretinieku, bet Augurs viņam sacīja, redzēdams ar nepatiku viņa sejā vēl sava saskrāpuma zīmes un rokā ko­dienu:

— Tu brīnies, mani še ieraudzīdams; un es brīnos arī, kad redzu še tevi. Vienkopīgas bailes ir sadzinušas mūs še kopā it nejauši, kur gribam glābties no nāves. Bet, ja tu gribēsi mani šai vietā arī nīdēt, tad nebūsam glābti nekatrs. Turpretī, ja tu liksi mani pilnīgi mierā, tad es ari nekustināšu tās asiņu jūras, ko tu esi pielējis pilnu.

Siders paskatījās vēl ar pētniecīgu skatienu Auguram acīs. Tad, nekā nesacīdams, aizgāja. Sis skatiens bij zīme un atbilde bez vārdiem, ka viņš, nekā nerunādams, solās darīt.

Pagāja mierīgi diena un nakts, un slēpējies sajutās it droši. Tik dažiem trūka jau uztura. Te, otrās dienas vaka­ram tuvojoties, kāds kopmantiešu kareivju pulciņš piepeši ielenca zināmo māju ar saucieniem:

— Visi ārā! Visi ārā! Rokas augšā,- rokas augšā!

Zināms viņiem laikam bij arī tas, ka nopietni bīstamu šaujamo ieroču tiem bēguļiem pavisam nav. Ielenkto uz­traukums bij liels, un viņi, iekšā būdami un sargādamies logu tuvumā iet, sāka aprunāties, ko darīt. Tur jaunekļu starpā bij arī kāds vecāks virs, saimnieks, pie kura kal­poja šad un tad Guduļu Kriša, izsacīdamies nereti:

— Kādēļ man tādas mājas nav kā tam pagānam?

šis vecākais virs deva padomu labāk padoties, jo attu­rēties tikpat nevarēšot un aplencējus tik vairāk iekaitinā­šot. Bez tam zināmās vecās medību šautenes maz ko nozīmēja, būdamas jau visai veclaicīgas un vēl tikko nepa­visam bez biszālēm un skrotīm. Nolēma padoties uz žēlas­tību. Papriekšu izmeta caur logu abas šautenes, tad, rokas sacēluši, gāja paši ārā pie ielencējiem, lūgdami, lai žēlo, jo nekam nekā ļauna neesot darījuši. Papirms daži no ielencējiem ar savām kara šautenēm rokās iegāja iekšā pārmeklēt visu māju, vai kāds kur vēl nav paslēpies, bet iznāca, nekā vairs neatraduši. Tad vairāki saslēja savas šautenes pie mājas sienas un sāka pārmeklēt gūstekņiem kabatas, turot rokas viņiem joprojām augstu. Vienīgi Cers vēl stāvēja aiz citiem nepārmeklējams. Piepeši viņam iesi­tās prātā pārdrošas domas: «Nāve šā vai tā. Mēģināt vēl laimi! Ir pēdējais acumirklis. Paķert vienu šauteni un do­ties ugunīgi uz tuvāko mežu!» Noņirb kājas, noblīkš daži šāvieni^ un nospiedz gar ausīm lodes, viņam mežmalā esot, un labās auss skremstelē sāpes kā dzeltin iedzeļ. Bet daži meža koki jau drīz aiz muguras un dzīvība laimīgi iz­glābts.. Gūstītāji nedrīkst viņam mežā pakaļ dzīties, zinā­dami esam pie viņa kara šauteni ar vairākiem šāvieniem. Tas viss maz acumirkļu notikums un izšķīrējs starp nāvi un dzīvību. Pēdējai šoreiz virsroka.

Pārējiem gūstekņiem šis Cera izbēdziens nāca stipri par ļaunu. Gūstītāji pret viņiem sāka izturēties cietīgi un bārgi. Sasēja visus stipri virvē un gari izstieptā rindā veda projām pēc tam, kad pa logu izmestās vecās šaute­nes pie mājas pakšiem bij sadauzījuši. Auguram ar Sideri bij jāiet cieti vienam aiz otra.

Lai gan šo gūstekņu saņemšana un aizvešana notika vakara laikā un pa nakti, bet viņu apcietinātāji neapmetās tuvumā, kur, kā viņiem bij zināms, grūt' būtu atgainīt taujātājus un apžēlojuma lūdzējus no gūstekņu piederīgo aprindām un klausīties īpaši sieviešu vaimanās. Viņi gāja cauru īso pavasara nakti, nelaizdami pie apcietinātiem tu­vumā neviena lieka cilvēka, lai nedabūtu nemaz zināt, kas apcietinātie īsti ir, jo daudzu izbēgušo piederīgie nema.< nezināja, kur katrs no viņiem slēpjas, bet zināja droši tik to, ka krietni liela skaita mājās nav, tālab visur cēlās ba žas apkārtnē par to, kas aizvesti. Bet atbilde šim ar lie lāko nepacietību sakāmam jautājumam varēja nākt tikai labi vēlāk, kad tiks redzams, kuri pārnāks un kuru iztrūks Iztrūkušie tad būs tie aizvestie un, kā saprotams, — no­galinātie.

Izveduši gūstekņus cauri Bungžu muižas silam un no kļuvuši cita pagasta un citas draudzes robežās, kopman tieši sarīkoja nometni un sāka apspriesties, ko darīt ar gūstekņiem. Spriedums, kuru ieteica cietīgi arī šo pulku līdz šai vietai pavadošais Guduļu Kriša, iznāca tāds, ka šepat jāapšauj bez izņēmuma visi, lai nepaliekot neviena, kas vēlāk varot liecināt vai arī paši varot būt sūdzētāji.

Kamēr gūstītāji paši ēda brokastis, tikmēr lika bries­mīgi mocītiem gūstekņiem rakt sev vienkopīgu kapa bedri, jo šim nolūkam viņi veda paši lāpstas līdza. Nelīdzēja nedz nogalināmo vaidi, nedz lūgumi, nedz izmisuma sau­cieni: visiem deviņiem cilvēkiem tik ātra nāve un vienko pīga bedre, vairāk nekā, lai arī neviens īsti nezināja, kā­dēļ. Visvairāk par citiem izmisumā bij Siders. Bedres rak­šana, protams, neveicās, lai arī uzraugi ar bardzību spieda izbadējušos gūstekņus steidzīgi strādāt, ka paši drīzāk tiekot pie miera.

No izbēgušā Cera drīzumā bij dabūts plašāk zināt, kādi un kuri apcietināti un aizvesti, kas sacēla jau droši zinā­mas bēdas pa vairākām mājām. Apcietinātā un līdz atvestā saimnieka sieva arī bij dabūjusi jau zināt par sava vīra likteni un atsteigusies, domādama ar jo sirsnīgiem lūgu­miem un asarām panākt viņa apžēlošanu, bet viss velti.

Viņas nepielaida ne tuvumā, tāpat ari dažas lūdzējas par citiem.

Pēc bedres Izrakšanas visus gūstekņus nostādīja viņai gar vienu malu un lika noliekties uz bedres pusi, lai paši sakrītot tur iekšā un varot tikt drīz aprakti. Bedres aiz­metēji saņēma lāpstas savās rokās, un šāvēji nostājās šaujamiem muguras pusē. Viņi varēja dzirdēt šauteņu gaiļu vilkšanas knikšķienus un tad, kopšāvienietn noblīk- šot, cits pēc cita sāka gāzties bedrē iekšā, kur Augura An­tons ievēlās laikam pats pēdējais. Drīz visas izraktās ze­mes bij samestas atpakaļ un pacēlās liels blāķis virsū.

Pēc tam viss kopmantiešu pulks rikojās tālāk uz ceju un Guduļu Kriša sniedza viņu vadoņiem savu kabatas grā­matiņu, Lai tur ieraksta, ka viņam par šo bēgļu uzrādīša­nas nopelniem pienākoties dabūt tā saimnieka glīto māju, kurš nupat nošauts. Vadoņi liedzās to darīt, ka nevarot nekā nozīmēt, jo zemes neviens par sevi nespējot dabūt; bet Kriša nebij ar to mierā, rādīdams, ka par šādiem no­pelniem pienākoties izņēmuma alga un ka citu aizgājušo pulku vadoņi ari viņam esot ierakstījuši dažādu atlīdzību dabūšanas tiesību. Beigās viņš piemeta vēl šos vārdus:

— Un tad jūs gribat mani atlaist vissvarīgāko nopelnu gadījumā bez nekā?

Vadoņi, bīdamies no pārspēcīga pretinieku uzbrukuma, ierakstīja Krišam, ko viņš vēlējās, viena alga, vai izdodas vai nē, un steidzās projām. Un patiesi — gan savmantiešu pulciņš bij vērīgi taisījies uzbrukt vai vismaz satraucēt, bet, sajuzdamies esot stipri mazākumā, neuzdrošinājās iesākt.

Sito bēdu uztraukums nebij vēl norimis, kad jau sāka tuvoties jaunas un vēl lielākas, jo nu nāca tas iepriekš daudzinātais lielais kopmantiešu pulks, vezdams līdza ķī- leniekus, kuru nogalināšana bij nolemta un izdarāma to pašu dienu Bungžu muižas silā, ko jau zināja paši ķīle- nieki arī. Līdza kareivju pulkam gāja liels pulks ķīlenieku tuvinieču, īpaši mātes, sievas un māsas. Lai gan kareivji viņas raidīja pastāvīgi atpakaļ, draudēdami pat ar šau­šanu, tomēr viņas neatstājās, nebīdamās nekādu draudu, bet staigāja tik vaimanādamas, raudādamas un. veltīgi lūgdamās.

Parādoties šai lielāko briesmu rindai, visā apkārtnē sa­cēlās lielu šausmu un briesmu sajūta, īpaši zināmās un sagaidāmās ķīlenieku apšaušanas dēļ. Cilvēki nesaprata, ko darīt, kur palikt, vai stāvēt mājās vai doties laukā. Kad vīrieši, kas vēl nebij projām, taisījās pabēgt, tad sievietes vienas nepalika, bet atstāt mājas pavisam tukšas, it kā atvērtas izlaupīšanai, arī negribēja un nedrīkstēja. Visur bij redzami juku jukām cilvēki staigājam kā skudras stei­dzīgi, bet laikam bez noteikta nolūka. Bet, satikdami pa­zīstamus, bij priecīgi, ka varēja kādus vārdus izmainīt.

Vislielākā nemiera pilni bij visvairāk šodien visu to pašu 'četru meklējamo jaunavu savieši. Tiem rādījās, ka īpaši šī lielo briesmu diena arī priekš viņām var iznākt jo briesmīga, ja viņas kaut kādā ziņā varētu tikt līdza iejauk­tas gaidāmā šās dienas šausmīgā notikuma vidū. Viņi gāja vērodami, pētīdami un joprojām taujādami, bet, tāpat kā līdz šim, bez nekādiem panākumiem.

Bij sestdienas pēcpusdiena un ļoti jauks, lēns pavasara laiks. Visi trokšņi, skanēja tālu ar atbalsīm. Ruķīšu īdas vecāki izgāja jau drīz pēc pusdienas uz kapsētu. Tēvs, nomanīdams, ka mātes pārliecīgās bēdas par meitu var ķerties pat pie viņas prāta skaidrības, uzaicināja viņu, ka iešot apkopt dēla kapu, varbūt tad viņas domas grozīšoties un lielākās bēdas aprimšot. Bet panākums nerādījās arī šaī ziņā. Viņa visur un vienādi šķitās dzirdot īdas balsi un steidzās arvien uz priekšu, tā ka viņas paklibam vīram ar nūjiņu rokā bij grūt' līdza tikt.

Ceļā viņus satika Alvīnas brālis Janka ar savu ierasto vientiesīgo vaicājumu:

— Vai neesat kur redzējuši Ruķīšu īdu ar manu māsu Alvīnu?

— Labāk jau, dēls, pats mums pastāsti nekā vaicā, —- Idas tēvs atbildēja, nemaz neapstādamies. — Cik mēs īdas veltīgi meklējuši, tad taī vietā būtumu salasījuši tūksto­šiem pa zāli un smiltīm izkaisītu adatu varbūt līdz pašai pēdīgai, bet īdas vien kā nav, tā nav. Vai mēs tad vairs tik bēdīgi staigātu, ja no viņas jel vismazākā jausma tiktu pamanīta?

— Es jau ari tad būtu krietnu tiesu priecīgāks, kad īdu zinātu, — Janka vēl apliecināja, noskatīdamies viņiem pakaļ.

Vakars jau bij klāt, un, ejot atpakaļ pa kāju teku caur mežu, bij viņiem dzirdams pa gabalu skaņā balsī runājam par dzīvības dārgumu, ko cilvēki cits citam pēc savas iegribas nedrīkstot atņemt vismaz bez lieliem slepkavības noziegumiem. Bet šie ķīlenieki neviens nekam nekāda ļau­numa neesot darījuši, kā vien tik saņemti un vesti līdza, tāpēc tiekot lūgts atlaist visus vaļā kā valdībai padevīgus un paklausīgus cilvēkus, kas nav rādījuši nekāda preti­nieku prāta. Uz to kāda cita balss atbildēja skarbi:

— Ko nu plurkši, bagātnieks! Kas tevi laidīs dzīvu vaļā, kad reiz esi cieti? Stājaties labāk visi rindā un sakāt ar­dievas pasaulei un viņas labumiem, kuri jums piederējuši.

Vēlāk tika zināms, ka tas runātājs, kas .aizrādīja kop­mantiešiem uz ķīlenieku dzīvības neaizskaramību un Jūdza viņus atlaist, piederēdams pats ari pie tiem, bijis pajauns advokāts, kas no tukšiniecīga puikas uzcīnījies līdz šim stāvoklim. Atskanēja ari kādas sievietes vaidu baLss.

— Klausies, kur vaimanā Idiņa! — Idas māte izsaucās un steidzās sāņus mežā uz otru pusi, gavilēdama;

— Ūū, meitiņ, Idiņ! Es esmu še, nāc šurp, es tevi glābšu. Oū, ūū! Klausies, klausies, tēv, kā viņa atgavilē­jas! Es pazīstu viņas balsi.

— Ann, Ann, vai tev prāts? Tā jau tava pašas gaviļu atbalss vien.

— Nav vis, nav vis nekāda atbalss. Tur atsaucas mana meitiņa. Idiņ, Idiņ, šurp, šurp pie manis. Es tevi sargāšu savā klēpī.

Baucs — baucs — bau, bau, baucs — noblīkš vairāki kopšāvieni, un sirds plīst, klausoties daudzu sašautu, mir­stošu cilvēku vaidus. Starp tiem dzirdama kāda labi pa­zīstama mācītāja balss-

— Brāļi, esat žēlīgi, šaujat man caur galvu, lai es drī­zāk pabeidzu briesmīgās mokas!

Baucs — bau, bau, baucs — baucs.

— Idiņ, meitiņ, bēdz šurp pie manis, ka tevis nenošauj!

— Ann, Ann, pagaidi jel, pagaidi, kurp tu skrien?

— Idiņ, Idiņ, manu dārgo bēr… bērniņ! Vai tu ne­dzirdi, kad es tevi saucu? Surp, šurp, meitiņi

— Ak Kungs Dievs, ko lai nu iesākul? Viņai laikam jūk prāts. Ann, Ann!

Oū, ūū, ū!