Jaunie mērnieku laiki

1. Pēc šiem lielo briesmu notikumiem, kas ar izbailēm dziļi nodrebināja plašu apkārtni

Pēc šiem lielo briesmu notikumiem, kas ar izbailēm dziļi nodrebināja plašu apkārtni, varas likteņa lapa apsviedās pēkšņi otrādi. Kas līdz šim bija vajātāji un pārspēcinieki, le palika par izbaiļu trenkājamiem bēguļiem, un, kas ag rāk bija vajāti, apspiesti varmācībām, baidīti draudiem un izsūkti patvarībām, tie ne vien sajutās esot atkal dro­šības laikos, bet daži no tiem stājās arī par līdzšinīgo var­māku vilcējiem pie atbildības.

Iestājās drīz arī īstenās valdības kara tiesas un rīkojās savukārt ar strauju atmaksas bārdzību pret kopmantie šiem, īpaši pret viņu rīkotājiem, kuri bijuši nikni un var­mācīgi pret savmantiešiem, kad tik kādus no tādiem da­būja notvert un saklausīt apliecības par viņu ļaunumiem un noziedzībām.

Vietējai kara tiesai nāca ausīs īpaši Guduļu Krišas no devības, tālab viņa lika to atrast, apcietināt un vest priekšā.

Kareivji zināja, kur viņš uzturoties, gaidīdams aizejam vēl kādus kopmantiešu pulkus, un arī atrada viņu vienā no tādām vietām veltīgi gaidot turpmāko nācēju, jo tie, kas veda un apšāva gūstekņus, bij pēdējie no viņiem, Kara tiesas priekšā vests, Kriša sāka liekuļot savu līdzjūtību un žēlumu par nogalinātiem ķīleniekiem, kā arī par tiem de viņiem, kurus apšāva agrāk:

— Man vai sirds plīsa aiz žēlabām par tādiem zelta cilvēkiem, kurus bija nosprieduši apšaut, tomēr kā nekā, tā nekā, lai gan lūdzu par viņiem, cik vien varēju. Bet velti. Atbildēja tik, ka spriedums esot jāizpilda. Ja es ne­būtu par aizstāvētāju un aizlūdzēju priekš daudziem, tad nezin cik pavisam dzīvu paliktu. Par kuriem vēl nekas ne­bija nospriests, tos izdevās gan izglābt. Dievs nedod, cik grūt* tādam, kam tik žēlīga sirds kā man! Nevari ciest un redzēt neviena notiesājam, bet visu izglābt arī nespēj, lai Dievs zin kā gribētu.

Bet, kad tiesa lasīja priekšā no viņa paša kabatas grā­matiņas tās nopelnu apliecības, ko vairāku kopmantiešu pulku vadoņi uz viņa paša lūgumu par nodevībām tur bij ierakstījuši, tad viņš pirmā galā gan satrūkās, apmulsa un sastomījās, tagad tik vēl atjēgdamies, kādu briesmīgu liecinieci bij droši turējis pie sevis, ko kareivji, pie apcie­tināšanas kabatas pārmeklēdami, atņēma un iesniedza tie­sai. Pa brīdi viņš sāka atsaukties, ka, rakstu pratējs nebū­dams, nezinot, ko kungi tur rakstījuši.

Bet turpat tuvumā gadījās daži, kas, tiesas vaicāti, ap­liecināja, ka skolā Kriša esot gan gājis. Krišas kabatas grāmatiņu tuvāk pārmeklējot, tiesa atrada tur kādā atse­višķā vietā noglabātu ari pavēlnieka Augura Antona iz­rakstīto apliecību par nopelniem skolotāja uzmeklēšanas un p( aziņošanas lietā, kas arī bija rakstīta tādā pašā iz­teiksmē, kādā rakstījuši kopmantiešu pulku vadoņi, ar ko jo vairāk apstiprinājās Krišas lielās nodevību vainas par pierādītām un patiesām. Un, kad vēl kāda labi pārzināma sieviete, kas bij nākusi līdza apšaujamiem ķīleniekiem lūgt par kāda savieša dzīvību, liecināja, ka taisni Šis Kriša bijis tas, kurš tam runātājam, kas no ķīlenieku vidus aiz­rādījis uz cilvēku dzīvības lielo un saudzējamo dārgumu un ķīlenieku bezvainību, kālab viņi atlaižami, saucis pretī zināmos ļaunīgos vārdus: «Ko nu, bagātnieks, pļurkši? Kurš gan tevi atstās dzīvu!» — tad tiesa vairs nešaubījās par Krišus nodevības patiesību un nosprieda viņam līdz ar kādu citu asinainu kopmantieti nāvi nošaujot.

Ieradusies bija pie tiesas noklausīties izmeklēšanu un spriedumu arī Krišas sieva savā bēdu pilnā sajūtībā. Pro­tams, ka viņa bij cerējusi ar gaužu lūgšanu kaut ko panākt vīra apžēlošanas ziņā, bet nelīdzēja nedz viņas vai­manas, nedz roku lauzīšana, nedz vairākkārtīgi aizrādī­jumi uz sīkiem bērniem, kas palikšot postā, ja tēvu notie­sāšot, uz ko no tiesas puses tika piezīmēts, ka par bērniem rūpēšoties valdība.

Kad kareivju pulciņš veda laukā uz nošaušanu Krišu ar viņa nāves biedru, tad sieva sauca tam pakaļ:

— Kriša, Kriša! Vai es neteicu tev reižu reizēm, ka tu trakus ceļus staigā? Un nu redzi, ka viss piepildās. Vai itianu, vali Kur nu lai eš palieku ar bērniem? — Bet Kriša viņai nikni Uzsauca:

— Vēl tu ar saviem pārmetumiem dauzies ap mani kā veca nauda!

— Kriša, Kriša! Jel atvadies no manis!

— Ej tu ellē!

— Nu tu mani dzen ellē, kad pats esi tur jau iekšā. Bet tad, kad pēc manis sacenties, tad solījies iet pat nāvē par mani. Vai tādi tavi svētie solījumi?

— Kad lai es eju par tevi nāvē, kad pašam nupat tai­sās pūst dzīvību laukā — un vēl pašam bezvainīgākam cilvēkam? Nu gan tu zini Krišas žēlot, bet citādi vispāri zināji viņu tik bārt un pārsaukt, — bija Krišas pēdējie vārdi.

— Es nevarēju paciest tik tavu neceļu. Ja tu būtu turē­jies pie godīga darba vien, tad šāda nelaime vis nenotiktu. Ak vai, ak vai!

Sieva tālāk vairs līdza negāja, nespēdama redzēt vīru nošaujam, bet pakrita sētmali pie zemes, aptina galvu la­katā un tad vēl aizspieda abām rokām ausis, lai nedzir­dētu šāvienus. Viņa cēlās augšā tik tad, kad dzirdēja ka­reivjus pārnākam un pilnā vienaldzībā par kaut ko saru­nājamies. Vajadzību paredzēdama, viņa bij atnesusi līdza jel spodra baltuma pasedzeni, ar ko mironi pārsegt, šķirstā ieguldot, un pagalvja spilvena pārvelkamo, ko piebāzt un likt viņam pagalvī. Līdz šim šās pēdējās gaitas vajadzī­bas viņa bij glabājusi ļoti slepen azotē, lai vīrs iepriekš nenomanītu, uz ko viņa domājusi jau pirms nākšanas, bet tagad nu vilka raudādama laukā un gāja uzmeklēt mironi, lai līdz tapglabāšanai tas nepaliktu vismaz neapsargāts.

Ar radu un draugu palīdzību Guduļu Krišas sieva, kas nu jau bija atraitne, iespēja gan pati apglabāt savu no­šauto vīru, bet vairāki citi kopmantiešu ļaunumos apvai­notie gulēja šur tur apšauti un neaprakti, jo dažiem vietē- jībā nebija nekādu saviešu, kas par to rūpētos. Citiem savieši gan bija, bet tie neuzdrošinājās iet notiesātiem tu­vumā, bīdamies, ka viņus arī varot sākt uzskatīt par vainī­giem. Tad kara tiesas priekšnieks sūtīja pavēli pagastval­dei, lai gādātu par nošauto nokopšanu. Bet izrādījās, ka pagastvaldes nemaz nav, jo Augura Antona vietā par pa­gastvaldes priekšnieku ieceltais sava laika brīvbufetes rī­kotājs baznīcā un vēlāk savmantiešu apšaušanas kārtotājs pie soda tiesas Gusts Nurcis bij aizbēdzis, atstādams pa­gasta naudas skapi tukšu, lai gan pēc patika§ uzliktie nodokļi bija pēdējās dienāa strauji un ar bārdzībii piedzīti, neizmaksājot nekam nekā.

Kara valde iecēla atpakaļ agrāko kārtējo pagastvaldi, kāda tā bijusi pirms šā negantā briesmu laika, un tai tad bija nokopt apšautos un vēl apšaujamos kopmantiešu rīko­tājus un briesmu darbu darītājus. Atjaunotā pagastvalde atrada pagastnamu vistrakākā izpostījuma nekārtībā. Pa visām telpām guiēja blāķu blāķiem saplosītas dažādas grāmatas no pagastvaldes sakrājuma. Krāsnis pilnas pus- sadegušām kanclejas grāmatām, īpaši no šā paša Kop­mantiešu varas laika. Saprotams, ka aizbēdzēji ir bijušies viņas atstāt redzamas pēclaikiem. Izpurināti un izmētāti bija pa maltu malām veseliem klēpjiem visādi dokumenti un ienākušo rakstu sējumi. Galdi un soli saskaldīti mal­kai, durvis stipri sabojātas, un logu rūtis lielu tiesu izdau­zītas, dažas gultas izzudušas, skapji atlauzti un izlaupīti. Ziņnesis aiz bailēm bija izkravājies un pārvietojies kaut kur attālāk pie kāda radinieka un tagad, no jauna aicināts, griezās atpakaļ. No mežiem nāca laukā saimnieki ar sa viem dēliem, kas tur bij glābuši savus zirgus un glābušies paši. Draugi un pazīstami sveicinājās, prieka pilni par laimīgu izglābšanos, un noslēptās vērtības cits par citu cēla droši gaismā. Saimnieces steidzās uz muižām rau­dzīt,-vai nedabūs atpakaļ vēl kādas no savām aizvestām gotiņām. Dažai tas arī gan izdevās, bet atdabūja no šārn «paraugu saimniecībām», kā govju aplasītāji lepni viņas slavēja, tikai izbadojušās, nekoptas un novārgušas pie nā­ves. Saimniekiem uz reizes atkrita nebeidzamās ikdieniš­ķās šķūtes, un ikkurš varēja nekavēts stāties atkal pie pa­vasara zemes darbiem, kam vien bij atlicies pie spēka vēl kāds arkla un ecēšas vilcējs.

Kam vien nebij zuduši šaī briesmu valdības laikā kādi no mīļiem savējiem, tie pēc pārciestām šausmām sajutās gan visi laimīgi, lai arī mantas un dažādas apspaidības ziņā tik daudz ciests un zaudēts. Bet pavisam neapmieri­nāmas bij tās sirdis, kuras palikušas vientuļas, vai arī veselas ģimenes, kurām nežēlīgā kārtā atrauti gādnieki. Un ne vien pilnīgi slepkavīgā kārtā apšautie ķīlenieki, bet vispāri visi neizskaitāmie soda tiesu nogalinātie cilvēki bija tādi, kas piederēja nopietnāka un apdomīgāka dzīves laikmeta gadiem, un tādā ziņā tie tikko ne gluži visi bij tādi, kas saucami par savējo galvām. Tad nu saprotams, cik daudz starp iepriecinātām sirdīm, kuras sajutās laimī­gas vismaz par paturēto dzīvību, atradās tādu, kas ar it neko nebija apmierināmas, tālab nav nemaz noteicams, vai bija vairāk apmierinātu vai dziļu bēdu pilnu māju,

Vispirms jau pie noslepkavoto ķīlenieku blāķa pastāvīgi skanēja sirdi satricinošas raudas, žēlabas un vaimanas gan no viņu mātēm, sievām, māsām un bērniem, kā ari no tēviem un brāļiem. Zināms, ka noslepkavotie nevarēja tikt aizvesti vienā vai divi dienās aiz piederīgo tāluma un ziņas nedabūšanas, tādēļ labsirdīgi kristīga tikuma cil­vēki lūkoja uzturēt pie viņiem nomodību un apklāt tos līdz atnestām segām, tiekams citam pēc cita aizvedēji atbrauc pakaļ.

Līdzīga sērošana bija dzirdama arī ap to bedri, kurā tika aprakti tāpat slepkavīgā kārtā nogalinātie deviņi cil­vēki, par kuru izrakšanu un apglabāšanu kapsētā sāka prātot tūliņ pēc kopmantiešu aiziešanas, bet visu viņu pie­derīgie nevarēja savienoties tik viegli kopā, jo citādi izrak­šana nebija iesākama kā vien, kad ikkatram klāt savi sa­ņēmēji; bet ko lai darītu tad, kad kādam to trūktu? Nedz ņemt laukā, nedz atstāt iekšā.

Ieradās tur vienā no pirmām atbrīvošanas dienām arī Augura māte uzticīgās kalpones Edes pavadībā jel izrau­dāties par savu neceļos nogājušo puiku Antoniņu. Tur, asaras slaucīdama, viņa Edei sacīja, kā jau dažreiz:

— Es jau gan zinu visus sliktumus un aplamos ieska­tus, kādi viņam bij no dažādiem palaidņiem un prāta tuk­šiniekiem Ieaudzēti, bet taču nevaru valdīt sava žēluma pēc viņa, jo sirds viņam ļauna nebija un mani viņš turēja gan mīļu un klausīja ari.

Staigājot tāpat divatā atpakaļ uz māju, kā atnākts, Edei prāts gan kā dedzin dega uz viņas ikdienišķiem mājas darbiem, bet vecās saimnieces viņa nekādi vienas negribēja pamest, tālab turējās pacietīgi ar viņu kopā. Nostaigāja­mais ceļa gabals nebij gan visai garš, un Augura māte uzdrošinājās uzsākt to kājām, jo, izdevušai zemi uz no­mas, viņai pašai sava zirga vairs nebija; bet nomnieka labāko zirgu paņēma jau laikus kopmantieši, un atlikušais otrs bij pa nebeidzamām šķūtēm tik nodzīts, ka viņa ne­vēlējās to ņemt, lai jel cik necik būtu vēl spējams darīt patlaban darāmos zemes darbus. Tālab tad viņas abas, lēniņām pārnākdamas, tāpat kā lēniņām bij aizgājušas, ieradās'mājā tikai īsi priekš saulrieta.

Tā mierīgā gaitā pārnākot, viņas varēja par daudz ko izrunāties, īpaši jau attiecībā uz tiem pašiem deviņiem no- slēpkavotiem un sevišķi par viņu izrakšanu, kad pie tās varēšot savienoties, par ko jau gan arvienu bij runāts, bet viņas prāts turpat vien griezās atpakaļ.

Pēc tam valoda pavirzījās gan arī uz ikdienišķiem dzī­ves jautājumiem, kur tad Augura māte izsacījās sekoši}

— Lai nu gan daudziem, tāpat kā man, un dažiem vēl vairāk bēdu par savēju noslepkavošanu, tomēr ikkuram, kas pats vēl dzīvs, ir it kā viņpus bēdām jel cik necik iepriecinājuma par savas dzīvības izglābšanu, mētājoties šajos lielu maiņu viļņos gandrīz visiem it tuvu starp dzī­vību un nāvi. Bet nu laiks ir klāt sākt atjēgties arī par to, kā turpināsies kuram katram paglābtās dzīvības uzturē­šana, palikušiem tikpat kā bez nekā. Ne vairs nevienam sēklas, ko nupat kaisīt zemē, ne kartupelīša, ko stādīt, ne maizes, ne pavalgas, ne kurmēr spēcīga vai arī pat nekāda zirga, ne lopa. Viss projām. Pat drēbes un daudz dzīves lietu — viss pagalam šās iepriekš tik augsti slavētās kop­mantiešu valdības laikā. Ņēma vien visu nost, nezin kur likdami un stāstīdami, ka atvedīšot nezin no kurienes, cik vien vajadzēšot.

Gandrīz jau mājas pagalmā ieejot, Ede sacīja šaī lietā savu vārdu sekoši:

— Mīļā saimniece! Es zinu gan, ka esmu nenozīmīgs sievieša cilvēks bez rakstu gudrībām, tāpēc par šādām svarīgām lietām pulkā ne vārda nerunāju; bet jums vienai pašai saku to, ka tik kāda daļa vien ir ciesta no tās nelai­mes, kāda viņas pilnībā nāktu tad, ja šī bezprāta valdība pastāvētu kurmēr otrtik ilgi kā līdz šim, jo tad nebūtu ne tikvien vairs pavisam zirgu, lopu, maizes druvu un ap­ģērbu, bet arī pavisam necik darba spējīgu cilvēku, un beidzot tad viņi paši dalīdamies galinātu nost savstarpēji cits citu, tiekams visam beigas.

2. Tikko Augura māte ar Edi bija pārnākušas, kad pie vi­ņām

Tikko Augura māte ar Edi bija pārnākušas, kad pie vi­ņām istabā iesteidzās Steņģene, gandrīz aizelsusies no stāstīšanas kāres un ātras iešanas. Bez nekādiem ievadu vārdiem viņa uzsāka ķerties pie pašas stāstāmās virslietas sekoši:

— Redzat nu, redzat, kāds trakums pasaulē! Atjaunotās savmantiešu valdības vīri šauj nost ne vien kopmantiešus, bet sāk ņemt cieti arī paši savus biedrus — citus savman- tiešus! Apcietināts ir Linums un, kā noprotams, tiks rītu nošauts tāpēc, ka iedevis Vernulim savu mēteli, kurpes un cepuri, kā arī vēl maizes apriku līdza. Es pati biju klāt, redzēju un dzirdēju tīru patiesību līdz pirmā izklaušinā­juma beigām pie kara tiesas. Ko nu vairs, cilvēks, vari domāt, kad pat tādam tik gaišam un godīgam vīram jā­stājas šauteņu galā? Zināms gan, ka Vernulis glābjams un žēlojams nebija, lai viņš skrien vien vai ellē tāds pats puspliks, kāds izbēdzis; bet, kad nu palīdzību devis, — devis, vai tādēļ tūliņ jātiesā uz nāvi? Ko nu citi lai sapro­tam darīt? Ienāks kāds badā izmiries svešnieks un lūgs jel kumosu maizes, bet tu nedrīkstēsi dot aiz bailēm, ka netieci tiesāts, tāpat kā Linums, par kopmantiešu pabalstī­tāju, ja arī vēl kāda garoziņa būtu pie rokas, jo pēc tiesu likumiem viena alga, vai sniedzi maizi vai drēbes, tur starpības nevar būt.

— Bet, šomāt, ja nu stāstīt gribi, tad stāsti no gala un pa kārtai, lai varam pareizi saprast, — Augura māte viņai uzsauca, iekrizdama strauju vārdu vidū, kad nevarēja sa­gaidīt viņu piestājamies.

— Jā, bet stāsti, šomāt, drīz, lai es arī vēl dzirdu, kaut gan patiesībā vaļas nebūtu klausīties tikpat kā nemaz, bet šitā lieta tik stipra, ka nelaiž projām, — Ede Steņģeni mudināja, pārģērbdamās savās darba drēbēs.

Tad Steņģene uzsāka:

— Man, kā jau zināms, nav vēl nekāda gala ar Krīcumu tīšas zirgu ielaišanas lietā pērnvasar iekš manas pļavas, tālab, kad nu atnākuši šai ziņā labāki taisnības laiki, no­domāju uzsākt prāvu no jauna, jo kopmantiešu spriešanā, kur viss pulks kliedza līdza, virsroka paliktu droši vien Krīcumam, lai taisnība bijusi vai nē. Es aizgāju uz pa­gastmāju, ko atkal sāk saukt agrākā vārdā, nevis vairs par pavēlniecību, kur man vajadzēja dabūt dažu apliecību, bet tur tīra postaža un darītāja neviena pa …

— Tu. šomāt, sāc vien jau stāstīt atkal par savām tie­sas lietām, kas vienmēr dzirdamas, bet es aiz nevaļas stāvu kā uz adatām, gribēdama jel drusku dzirdēt, kā no­ticis ar Linumu, — Ede ātri Steņģeni apturēja.

— Tūliņ, tūliņ jau būs, — Steņģene apsolīja un stei­dzās stāstīt tālāk. — Kad pagastmājā nekas neizdevās, tad sāku domāt — uz kurieni labāk lai iemu? Ienāca prātā aiziet pie Linuma un dabūt no viņa varbūt kaut ko dzirdēt par zemes dalīšanas turpinājumu, vai drīz to uzsāks un vai man manu tiesu atstās no Ezermuižiņas, un vai tas zaglis Ķimurs jau nebūs priekšā.

— Nekā, tādi stāsti vien! — Ede iesaucās, taisīdamās iet laukā, bet, durvs rokturi saņēmusi, apstājās, kad Steņ- ģene, bez pārtraukuma un it kā Edē pavisam neklausīda­mās, stāstīja tālāk.

— Tikko biju iegājusi pie Linuma un vēl gandrīz pavi­sam neiesākusi runāt par savu nodomu, kad ātri ienāca istabā svešs virsnieks un divi kareivji viņam līdza. Virs­nieks vaicāja tūliņ, pagriezies pret Linumu, vai viņš Bren­cis Linums? Atbilde bij, ka — jā. Un tad nāca garāks iztaujājums un atbildes. — Vai te to rītu agri bijis kāds bēglis kreklā vien, basām kājām un bez cepures? — Bijis gan. — Vai pazīstams? — Jā. — Kas viņa vārds? — Pē- ters Vernulis. — Ko viņš še pie jums gribējis? — Apģērba un maizes. — Vai dabūjis arī un īpaši ko? — Mēteli, kur­pes, cepuri un drusku maizes.— Bet vai devējs zinājis, ka viņš kopmantiets? — Zinājis gan, ka viņš turējies pie kop­mantiešiem, bet nekāda jaunuma nekam neesot darījis, turpretī dažus gan izglābis no nāves. — Bet vai palīdzē tājam esot zināms, ka ienaidnieku pabalstīšana tiekot so­dīta ar nāvi? — Esot gan, bet šis nebijis nekāds ienaid­nieks. — Nu tad jums tūliņ jātaisās nākt līdza pie kara tiesas. — Uz to Linums mierīgi atbildēja, ka viņam vaja­dzīgs tik drusku laika sataisīties un nokārtoties — ne vien tā, kā ejot pie tiesas, bet tā, kā ejot nāvē, ko viņš skaidri paredzot. Virsnieks to atļāva un vairāk nekā nesacīja. Tik iziedams ārā, viņš lika kareivjiem pielūkot apcietināmo vīru. Linums, to dzirdējis, droši atteica, ka varot viņu uz­lūkot, cik un kā patīkot, bet bēgt nekādi nepiespiedīšot.

Stāstītāja drusku apstājās, nokāsējās un tad turpināja:

— Bet lai nu vēl saka esam prātu tādam par gudru iedaudzinātam cilvēkam, kāds Linums! No liegšanās viņš nejēdz it nekā, lai,gan noliegties varēja uz visu. Te skaidri var redzēt, ka grāmatu gudrība vien nekā nelīdz tādam, kas nav mācījies pie tiesām saprast liegšanās gudrību. Tur būdams, redzi un dzirdi vislabākos liedzējos, kuriem nepadarīs nekā — tāpat kā tam pašam šās dienas nelai­mes nesējam un bēglim Vernulim. Viņš noliedz, acīs ska­tīdamies, tev pusotras dienas, ko nogulējis kūts augšā, uri tev uzliek vēl tiesas izdevumus maksāt. Krīcums gan arī liegsies, bet tam nu gan šoreiz neizdosies, jo ir drošas liecības pretī. Ja arī nebūtu citu labumu no tiesāšanās, tad tā labuma dēļ vien der tiesāties, ka tur ir izdevība iegaumēt, kā izveicīgi Redzējies tiek no cilpām vaļā, kad nav vien visai skaidru pierādījumu.

— Atkal jau par to pašu tiesāšanos! — Ede Stepģenei skarbi atgādināja, un Steņģene uzsāka turpināt:

— Es jau gan, redzēdama, ka lieta uz postu iet, Linu­mam mirkšķināju acīm, pat arī iečukstējos, lai liedzas, jo dikti tādā reizē sacīt nevar, bet, kā jau nekā, tā nekā! Stāsta visu patiesību laukā kā mazs muļķa bērns un nemaz pavisam ķerties pie glābšanās gudrības, nedz arī vēro rādīto zīmju, nedz pačukstētā padoma.

— Gan jau nu viņš visu zināja un saprata, bet tik lieg­šanās neturēja par godu, — Augura māte nopūzdamās pie­bilda. — Tāpat atklāti un neslapstīdamies viņš ir runājis arī kopmantiešu briesmu tiesas priekšā, nāves nebīdamies. Bet nu saki, šomāt, — kas notika tālāk?

— Ja jau nu dzīvība būtu tāda manta, kas kaut kuru brīdi atkal viegli dabūjama, lai tad nebēdīgi pajokotos ar viņu, bet kas to dos! Dzīvība ir ikkatram tik viena, — Steņģene uzsāka turpināt. — Nu tad tālāk. Kad Linums bij 'nomazgājies un saģērbies savās labākās drēbēs, tad ieaicināja saimnieku un saimnieci un sacīja tiem, ka pār­nākšanas vairs neparedzot, un iedeva viņiem naudas vīkstoliņu līdz ar zīmīti, ko lai tūliņ aiznesot krusttēvam La­ķim. Virsnieks paņēma zīmīti no saimnieka rokām, izlasīja to un atdeva atpakaļ, drusku it kā sērīgi klusēdams. Li­nums tad atkal turpināja savus tālākos nokārtojumus. Viņš aizmaksāja vispirms saimniekam pusgada īri par dzīvokli un lūdza paturēt visas viņa mantas un visvairāk skapi ar grāmatām, tiekams nākšot kādi, kam tiesība šo vai to saņemt. Krusttēvs Laķis izdošot izlabotās lietas viņu īpašniekiem un saņemšot darba algu pēc tām zīmī­tēm, kas piesietas klāt izlabotiem priekšmetiem, bet neiz­labotie jāizdodot atpakaļ bez nekādas maksas un tādi paši, kādi saņemti, jo tādi viņi esot. Vēl viņš norīkoja šo un to, kas man vairs nav prātā. Laikam atstāja piemiņas saim­niekam ar saimnieci un viņu bērniem, ko es vērīgi vairs neieklausījos; man cēlās prātā citas domas. Es sāku vēlē­ties, kaut drīkstētu iet līdza un noklausīties galu pie kara tiesas; bet kā lai uzdrošinos to darīt? Un tomēr te pašā pēdējā brīdī priekš iziešanas virsnieks sācis bija laikam ievērot, ka es nepiederu pie tās mājas ļaudīm, un vaicāja man, no kurienes es un kādā vajadzībā nākusi, kas mans vārds un dzīves kārta. Es saku — no turienes un turienes, vārds tas un tas, bēdās un nabadzībā nospiesta saimniece. Puisis Vernulis noblēdīja pusotras dienas laika, kūts augšā gulēdams; Krīcums ielaidis tīši savus zirgus manas pļavas atālā; Krīcuma krustdēls līdz ar Stērģenieku gribēja mani pavisam izlaupīt, ja es neturētos pretī; tas zaglis, apsargs

Ķimurs, centās izskaut mani pat ziemas vidū ārpus mājas; no mana veča — vecā Steņģa — kā no aitas man atbalsta nekāda … Te virsnieks atkal, lai es nestāstot tik gari, bet lai sakot tik, kālab nākusi. Gan atnācu tik parunāties par dažiem darbiem. Vai nu svešam kungam tūliņ taisnību stāstīsi? Vēl virsnieks pavaicāja saimniekam, vai tas tiesa, ko še es par sevi stāstot. Un, kad saimnieks apliecināja par patiesību, tad vēl vaicāja viņiem abiem, vai torīt re­dzējuši to puskailo bēgli še ieskrienam. Saimnieks, uz saimnieci drusku nozīmīgi paskatījies, sacīja, ka nezinot nekā, un saimniece tāpat, jo viņiem esot savas durvis mā­jas otrā galā un pie Linuma, kā pie darbīga amatnieka, cilvēki bieži nākot un ejot — cits šāds, cits tāds, kas viņus vērojot. Es tūliņ noskārti ka tie ir cilvēki, kas prot aiz­liegties, noliegties un izliegties. Vai viņi tev ies sacīt tais­nību? Vēl virsnieks griezās pie manis ar vaicājumu: es esot pieminējusi Vernuļa vārdu. Vai domājams, ka šis Vernulis, kas šorīt še no Linuma apģērbts, varot būt tas pats, kas bijis pie manis algā. Es sacīju, ka pēc vārda zinu tik Pēteri Vernuli, kas bij pie manis par puili un nokavēja pusotras dienas laika, kūts augšā gulēdams, ko vēl pie tiesas izgrozīja par nepatiesību, vairāk nekā. Ja es to Vernuli redzētu, kas tagad bēgļa kārtā, tad es pazītu gan, vai ir tas pats vai cits, bet tagad dzirdu tik to, ka arī šim ir bijis kristīts vārds Pēters tāpat kā tam. Nu, lai nākot līdza pie kara tiesas. Var būt, ka vajadzēšot kādas liecības. Man, ak tu Dieviņ, kad izdzirdu to! Prieks vien, kad jāiet…

— Nekā, beigu jau tikpat nesagaidīšu! Nāk vienādi cita5 ; garas lietas pa starpām. Jāsteidzas projām, — Ede runāja, vērdama durvi vaļā, bet Augura māte sacīja, viņai izejot:

— Tev jau, Ede, Linums vēl loti tāls radinieks, un, kad tu dzīvoji viņa tuvumā, tad bijāt itin tuvi paziņas, tālab arī tava sirds tevi saista vairāk pie viņa likteņa nekā mūs

— Jā gan, jā gan! Bet tas viss sen pagājis un vēl tagad līdz ar viņa nāvi nozudīs pavisu visam, — Ede atsaucās vēl no priekšiņas.

Steņģene arī cēlās, sacīdama:

— Jāiet man arī rūpēties par govju izslaukšanu. Jā­rauga, vai vecais būs atnācis no aršanas. Viņš jau gan atkal žēlosies par savu nogurumu. Bet kas tur ko nogurt, staigājot lēniem soliem arklam pakaļ? Cik man nav jāno­gurst, skraidot, kā šodien pat, šurp un turp? Rītu arī ne­būs mazāk. Pavēle ir ierasties jau ap pulksten deviņiem

pie kara tiesas. Rītvakar stāstīšu tālāk. Tad varēs paklau­sīties Ede arī.

Atvadījusies no Augura mātes, iziedama viņa vēl runāja:

— Nezin ko vecais būs gādājis likt govīm silēs?

Otram vakaram tuvojoties, patiesi atkal visas trīs tās

sievietes bija kopā, un arī jau bez Steņģenes šās divas, Augura māte un Ede, zināja, ka Linums notiesāts, kāpēc visas bij sēru pilnas, un abas pieminētās tik gaidīja trešo stāstām, lai dabūtu zināt, uz ko dibināts un kā noticis jeb izpildīts bargais spriedums. Tad Steņģene iesāka stāstīt:

— Aizvakar, kad Linumu aizveda, tūliņ kara tiesa sāka viņu izklaušināt. Tur vispirms nāca taisni tie paši jautā- jieni, uz kuriem Linums atbildēja jau mājā un tāpat arī še, nekā negrozot, bet arī nekā neatzīstot par noziegumu no tā, ko darījis, Vernuli žēlodams. Apvainojuma svars tika likts taisni uz to, ka viņš, glābdams laikam draugu, esot sniedzis palīdzību valsts satversmes gāzējam un val­dības pretiniekam, par kuru darbu likumos noteikts nāves sods. Tur Linums aizbildinājās garākos vārdos, lēnām un skaidri runādams. Vtrnuli viņš varot gan saukt par jaunī­bas draugu, bet nevis par savu domu biedru. Tiesa esot, ka Vernulis turējies gan pie kopmantiešu ieskatiem, bet neesot darījis nekur nekam nekā ļauna un bijis pat vēl ļaunu darbu pretinieks un dažu novērsējs. Viņš neesot ielaidies dalībā pie briesmu tiesu asinainiem varas dar­biem un biedru starpā pat cēlies pret tiem, lai arī viņu sa­niknoto prātu nav varējis daudz valdīt. Ieroču viņš arī neesot nesis, nedz kara rindās stāvējis. Un palīdzība vi­ņam tikusi dota nevis ar kara vajadzību piederumiem, bet tik ar apģērbu gabaliem un mazliet ar uzturu, kas neesot uzskatāms par pabalstu ienaida ziņā pret valsti un val­dību, bet tik par viņa paša dzīvības glābšanu. Protams gan, ka Vernulis tikšot strauji notiesāts uz nāvi, ja viņš nākšot vien kādas tagadējās kara tiesas rokās. Bet tāds spriedums tad būšot saucams vismaz par pārsteigtu, ja vēl ne par noziedzīgu. Kas dzīvošot, redzēšot, ka Vernulis, ja vien palikšot dzīvs, būšot derīgs loceklis valstī un sa­biedrībā. So savu aizstāvēšanās runu Linums pabeidza taisni šiem vārdiem:

«Lai spriež kara tiesa, ko grib, bet neesmu nedz pret valsti, nedz pret valdību nekā noziedzies.»

Pēc tam tiesa atlaida Linumu pilnīgi savā vaļā un ierā­dīja pat istabu, kur dzīvot. Man garām iedams, viņš sniedza roku, sacīdams savā ierastā laipnībā, ka redzoties Lai­kam pēdējo reizi. Man pieskrēja acis pilnas asaru, tā ka nesaredzēju vairs nekā, tik dzirdēju viņu vēl sakām, lai aiznesot viņa pēdējās labdienas jums abām.

Augura māte pateikdamās dziļi noskuma, un Ede klusi aizsedza acis abām rokām, un varēja redzēt, ka aiz tām rit strauji klēpī asaras.

Pa brītiņu Steņģene uzsāka turpināt savu stāstu:

— Nu tad šorīt aizgāju jau labi laiku turp, agrāk, nekā vēlēts, cerēdama varbūt šo to dzirdēt no kareivjiem un tiesas apkalpotājiem, kas arī tā izdevās. Kamēr tiesāšana nebij vēl iesākta un daži no virsniekiem laikam vēl gulēja, tikmēr kareivji un kalpotāji apspriedās par Linuma notie­sāšanas lietu. Viņi domājās zinot, ka kara tiesa jūtot lie­las grūtības Linuma dēļ. Viņa notiesājam nebūtu gribē­jusi, bet izglābt nevarot. Kaut labāk viņš būtot vai izbē­dzis. Bet citi turpretī aizrādīja, ka viņš neturot par godu īpaši tad bēgt, kad esot atstāts ar uzļāvību brīvībā. Dzir­dēts tika ari tas, ka esot pieprasījuši augstākā vietā, vai nevarot nāves soda atlaist, bet ticis īsi atbildēts, ka ne­drīkstot likuma pārkāpt. Spriedums uz likuma pamata jau vakar bijis sastādīts, tik neesot sludinājuši, pirmkārt, tā­pēc, ka varot vēl kas grozīties, otrkārt, tāpēc, lai notiesā­jamam jel pēdējā nakts dodot vēl cik necik mierīgāku miegu. Esot par to jau arī ticis spriests, kuram virsniekam jārīko nošaušana, ko neviens īsti negribējis uzņemties. Tad esot laikam vilkuši lozes. Biju iekšā līdz ar daudz citiem, kad lasīja Linuma nāves spriedumu, ko viņš saņēma tikpat mierīgi, kā es saņēmu vai kaut kuru tiesas pavēsti. Pēc tam viņš runāja gandrīz vēl šitā:

«Es miršu mierīgā apziņā, ka esmu varbūt paglābis dzī­vību, kas nāves nebija pelnījusi. Man gan nav īstas tiesī­bas to še runāt, bet, tā kā lielākais sods jau pār mani ir likts, tad turpat Ietilps arī šie pēdējie vārdi. Ir zināmi ga­dījumi, kur kara tiesas pat piecpadsmit minūtu laikā no­tiesā cilvēkus uz nāvi par diezgan apšaubāmām un vāji pierādītām vainām. Dažam pietiek tik ar to, ka viņš apsū­dzēts par kopmantieti un vēl tikai aiz patīgiem naida cē­loņiem. Ar to tad tiek staigāts pa briesmu tiesu iemīdītām šausmīgi asinainām pēdām nožēlojamā virzienā, lai arī dažs nenoteiktīgs likuma pants runātu ko runādams. Pie pārsteidzības spriedumiem pieder arī mana nāve, jo par gadu, pat par pusgadu jau brīnosies, kā varēts tādus dar­bus sodīt ar nāvi?» Es pati brīnos, cik gaiši man palikuši atmiņā visi Linuma runātie vārdi. Neatminos dzirdējusi pat neviena sprediķa, kas būtu iespiedies sirdi tik dziļi un ar tik neizdzēšamiem atmiņas rakstiem. Kara tiesas priekš­nieks negribēja gan Linumam ļaut šos pēdējos vārdus iz­ir lāt, bet, iekam paspēja aizliegt un apturēt, tikmēr viņš bij tos jau pabeidzis, visiem skaidri dzirdot, kas vien atra­dās tobrīd tur iekšā.

Bet nu nāk vēl pats pēdējais un arī pats šausmīgākais brīdis no visiem. Pēc tam kad Linums savu grāmatu krā­jumu bija novēlējis valstij par īpašumu un citu mantību atstājis Laķim nokārtot, kareivju pulciņš viena virsnieka pavadībā izvadīja viņu laukā uz nāves vietu ārpus ēkām. Brīnums bij, redzot, cik mierīgi viņš gāja šo savu īso, pē­dējo ceļu. Es tik noskatījos paslepen no kādas ēkas pa­spārnes, negribēdama vairs rādīties, it kā kad ar ziņkārību censtos redzēt viņu mirstam. Kareivjiem viņš lūdza, lai nešaujot galvā, bet krūtīs, jo viņš miršot arī tad tūliņ. Acu siet sev neļāva, bet nostājās tik ar muguru pret kādu koku. Tad kareivjiem, virsnieka rīkotiem, saceļot šautenes, Linums sauca stiprā balsī:

«Es mirstu bezvainīgs. Lai dzīvo augsti tēvija! Dievs svētī tēviju!»

Kareivjiem noslīdēja šautenes uz leju, bet, virsniekam otrreiz rīkojot, noblīkšēja kopšāviens — un Linums saļima. Drīz pienāca vecais Laķis, kurš arī laikam nebija gribējis vairs rādīties līdz ar citiem draugiem, lai nedarītu mirē­jam lielāku sirdssāpju šķiroties, vai arī nebija varējis ag rāk ierasties. Mironi viņi klusēdami noguldīja, kā pienā kas, salika rokas uz krūtīm, un Laķis aizspieda acis. Es arī pamaz pievirzījos ievaicāties vismaz to, kad glabās. Laķis atbildēja, ka rītu, jo šodien vēl rakšot kapu un mi­roni noguldīšot kapsētas kambarī. Nākdama uz māju, drī­zumā satiku arī jau šķirsta atvedēju. Tā draugi nebija kavējušies gādāt par visu, kas vajadzīgs.

Steņģene piecēlās un tad runāja vēl abām noskumušām klausītājām, savas zināmās raibās sedzenes stūrus sev uz muguras cieti siedama:

— Gribētos gan rītu vēl tikt un redzēt apglabāšanu, bet, man par postu, vecais sāk rādīt sevi, ka neesot vesels. Kas nu lai taisnību zina? Bet ticēt es viņa neveselībai ne­varu. Varbūt mani māna vien, lai es stāvu kā piesieta mājā un netieku ne tiesāties. Ilgi jau nu es viņa guloša neba­rošu, bet pašreiz nevaru cita nekā iesākt kā darīt pati vi­sus mājas darbus, vismaz kamēr vēl nav iesākti tiesu ceļi,

lai tad vēlāk šā vai tā. Un puisis, kam ari daudz gadu, paliek pilnīgi viens pats pie lauku darbiem. Bet Ede, ej tu rītu uz kapsētu, tad jel no tevis dabūsim kaut ko dzirdēt par Linuma apglabāšanu.

— Ja jau saimniece atjauj, tad gribētos gan aiziet, — Ede domīgi atbildēja. — Dažus darbus es pasteigtu agrāk iepriekš, citus padarītu vakarā.

— Ej vien, meit, gan jau iztiksim, ja arī šis vai tas pa­liktu nedarīts, — Augura māte, sēru pilna, deva atļauju.

— Redzi nu, kā lieta tika uz reizes skaidrībā, un ka­vēkļa ceļā vairs nekāda, — Steņģene sacīja Edei un izgāja.

Ede otrā dienā, ap launaga laiku pārnākusi, pārģērbās atkal savās darba drēbēs un iegāja pie saimnieces izstās­tīt, ko redzējusi un dzirdējusi.

— Apglabāšana bija tik neievērojama kā varbūt nevie­nam citam šaī draudzē, — tā viņa pēc īsiem ievada vār­diem iesāka stāstīt. — Tikai pulciņš vistuvāko viņa draugu, gandrīz nedaudz vairāk par vajadzīgo nesēju skaitu. Dzies­mas nevienas, tik aiznešana un ielaišana kapā, kur tad krusttēvs Laķis gan uzmeta smiltis uz šķirsta ar zināmiem iesvētīšanas vārdiem un svēto lūgumu. No sievietēm bijām tikai divas. Vai varat, saimniec, domāt un minēt, kas otra?

Augura māte padomājusi sacīja:

— Varbūt viņa dzīvokļa saimniece.

— Nevis, bet vecā Bungžu muižas lielmāte ar nūjiņu vienā un pavasara puķu pušķīti otrā rokā un ar krusttēva Laķa dāvināto apavi kājās. Pēc uzmestām iesvētīšanas smiltīm meta viņa arī savas trīs saujas. Tad, tā kā no vi­ņas priekšzīmes pamudināta, metu es arī un pēc manis daži vīrieši. Kā par brīnumu, puķu pušķīši bij mums izde­vušies abām vienādi. Es arī iedama palasīju gan vijolītes, gan krejmenes, gan dažas neaizmirstelītes, tāpat kā bija darījusi lielmāte. Kad pabeidza kapu aptaisīt, tad man likās, ka viņa gaidīja, lai es spraužu savu pušķīti pirmā, bet, kad nomanīja mani atturamies, tad sprauda pati savu krustam priekšā un es pēc tam krustam otrā pusē pret kapu. Tas tad bija viss Linuma kapa appuškojums.

— Vai lielmāte ar ko runāja arī? — Augura māte vaicāja.

— Ne vārdiņa. Aiziedama manī tik tā kā pētoši paska­tījās un atvadīdamās pasniedza Laķim roku.

— Pēc, Ede, pastāsti viņļaužu mātei arī. Viņa jau ļoti vēlēsies dzirdēt.

— Pastāstīju jau. Vai viņa tik ilgi gaidīs?

Augura māte drusku pasmīnēja un tad sacīja:

— Man liekas, Ede, ka tavas cerības arī šodien apbira ar biezu smilšu kārtu.

— Mīļā saimniece! īstenu cerību man nekad nekādu nav bijis, bet tik varbūt dažas sēri maigas atmiņas, kas arī jau sen apraktas uz mūžu mūžību priekš pasaules.

3. Kādā siltā un jaukā pavasara pēcpusdienā nāca no Bungžu muižas puses

Kādā siltā un jaukā pavasara pēcpusdienā nāca no Bungžu muižas puses uz mācītāja māju savāds, it na­badzīga izskata un novārguma pārņemts vīrs, bieži apstā­damies atpūšanās vajadzībā, pa reizei arī ceļmalā smagi atsēzdamies un pēc laiciņa grūti uzceldamies. Daži pre­timnācēji, pavirši paskatīdamies, nodomāja viņu esam kādu nebūt ikdieniškas parādības ubagu, kādus bij ierasts redzēt dienu dienām taī no kopmantiešiem līdz pilnīgam badam nodzītā un neganti iztukšotā zemē. Turpretī dažs cits, kas ieskatījās viņā vērīgāk, izsaucās gan kā aiz prieka, gan kā aiz līdzjūtības un aiz brīnumiem:

— Ak tad mācītājs? Vai, kāds novārdzināts! — Tomēr nesaprata cita nekā darīt kā aiziet secen.

Vakara tuvumā ar lielām grūtībām, gan aiz iztikas trū­kuma, gan aiz vispārīga nespēka, mācītājs aizsniedza savu agrāko dzīves vietu un atrada to ne vien pavisam tukšu, bet, kā rādījās, tīši un neganti izpostītu: nedz vairs logu, nedz durvju, nerunājot nemaz par istablietām un par jel­kādiem iemītniekiem, kā par atstāto nespējnieku pāru un It īpaši par viņa krustmāti, kura aiz bēdām par viņa aiz­vešanu palika, krampju sarauta, gultā vaidam. Pasēdējies atpūsties uz kāda atlikuša trepju pakāpņa, viņš nezināja jel pēc naktsmājas citur griezties kā pie baznīcas drau­dzei atvēlētās zemes nomnieka turpat tuvumā.

To cilvēku mācītājs atrada gan vēl pie dzīvības līdz ar viņa ģimeni, bet negantā kārtā izpostītu un iztukšotu, kā zināms, īpaši tāpēc, ka tas, lai arī aplinku, kalpojot tik ienīdētai iestādei, kāda esot baznīca. Tomēr tiem nabaga cilvēkiem bij iespējams viņu izmitināt ar prieku, lai arī visvienkāršākā, bet pietiekami tīrā guļu vietā, pamielojot iepriekš ar kaut ko, kas pašiem iegādāts no jauna. Var sacīt, ka izmocītais un novārdzinātais mācītājs še pirm- reiz pēc nepilna gada ilgām ciešanām gulēja atkal lai­mīgu un pēc iespējas maigu miegu.

Atri izplatījās draudzē ziņa par mācītāja pārnākšanu, kā arī par viņa atrašanos vistrūcīgākā stāvoklī. Viņa sir­snīgākie cienītāji tūliņ sarunājās par palīdzības gādāšanu ar veļas un citu drēbju gabaliem, kā arī uztura vielām, lai jelcik maz ikkuram tādu mantu bija atlicies. Mitekli apsolījās dot Vilmas vecāki Briņu mājā, uz kurieni pēc dienām divām mācītāju pārveda. Tur viņš tika apkopts, pārģērbts tīrās un pēc iespējas labās drēbēs, iemitināts savā sevišķā, lai arī vienkāršā, bet glītā, patīkamā istabā un uzturēts vismaz bez bada nozīmes.

Visu šo garo nejauka un ļoti necilvēcīga cietuma laiku mācītājs nebija redzējis sava seja un, tik tagad to ierau­dzījis mazā spogulītī pie sienas, iztrūkās pats par savu izskatu: izkrities, grumbains un gandrīz dzeltainā krāsā, pat jau daži iesirmojuši mati, kas pēc viņa gadiem it īpaši vēl nebij gaidāms. Bet veselības taču par satriektu viņš nejuta, tikai gan nespēku, jo bērnībā un jaunībā bija no­cietinājies pret grūtumiem, pret aukstumu, drēgnumu un visādiem citiem kaitīgiem dabas un dzīves iespaidiem. Ne­zuda viņam arī cerība uz atkopšanos tagad, jaukā gada­laikā un veselīgā gaisā pie godīgi cilvēcīga uztura, dabū­dams ik dienas pa lāsītei svaiga piena, ko viņš mīlēja vis­vairāk. Pastaigāšanās un pasēdēšanās ik dienas jaukā laikā un svaigā, piemīlīgā gaisā, tāpat mierīgi maigs miegs spirdzināja un atjaunoja nomanāmā kārtā viņa vā­jināto veselību, kur savu tiesu darīja arī brīvības sajūta un drošības apziņa par dzīvību, pēc kuras tik ilgi, tik ne­atlaidīgi, kā ar kādu izsalkumu, bija dzinušies visbriesmī­gākā ļaunuma spēki iespējami plašos apmēros.

Cietumā būdams, mācītājs arvien bij dabūjis zināt par svarīgākiem notikumiem viņa draudzē no vēlāk ievietotiem cietumniekiem, kuriem viņa draudze pārzināma, bet pēdē­jās nedēļās tādi nebija nākuši klāt, tāpēc arī nezināja nekā ar skolotāja nāvi un nekurā ziņā jau vēl par otra dom- iedra — Linuma bēdīgo galu. Abas šās smagās sēru zi­ņas nospieda viņa izmocīto sirdi vismaz uz dažām dienām pat grūtsirdībā.

Vienatnē par šiem abiem nelaimīgiem draugiem domā­dams, mācītājs prātoja un salīdzināja, kā viņi izturējušies viens, kā otrs attiecībā uz savu dzīvību. Skolotājs gājis patvaļīgi nāvē tik tad, kad neredzējis savā priekšā vairs vismaz neviena godīga glābšanās ceļa pēc tam, kad visi taī ziņā bijuši izmantoti, kas vien atgadījušies, nepalaižo; garām neviena derīga neizlietota. Un, kad nevarēts taī nozīmē spert tālāk vairs ne soja, tad bijis vēl iespējams Izsargāties no daudz briesmīgākas nāves caur vieglāku un drīzāku .nāvi. Vai to varot pavisam saukt par pašnāvību? Linums mierīgs savā godsirdības augstumā ir palicis stā­vot vēss un nāvei neizbiedējams, lai gan, kāpdams kaut jel pāra pakāpņus zemāk, būtu viegli varējis glābties un vēlāk, kad pāriet straujie nāves spriedumu laiki, tikt no mērenāku likumu tiesām vai nu pavisam attaisnots, vai piemeklēts ar īsu un vieglu sodu vien. Vai tālab šāda vien­aldzīga izturēšanās pret dzīvību nevarot būt skaitāma vis­maz labi tuvu pie pašnāvības? Vai varot viens vai otrs vai abi vienlīdz tikt aizbildināti? Noteiktas atbildes uz šo pēdējo jautājienu viņš nespēja sev dot, bet tikai uzstādīt šādu salīdzinājumu: viens no viņiem turējis vairāk mīļu savu dzīvības dārgumu, otrs — viņas spožumu.

Zināms bij mācītājam gan Katrēna un Majas nozudums, lai gan ne isos sīkumos, tāpat Katrēna atdabūšana, bet nevis vēl pēdējo triju jaunavu iekrišana kā bezdibeņa dzelmē. Briņos dzīvodams, viņš arvien iedomāja, kāpēc ne­redzot Vilmas. To viņš zināja gan, ka viņa bijusi īstenā rakstvede pavēlniecībā, un nu bija dabūjis dzirdēt arī to, ka bijušais pavēlniecības sastāvs izjucis un tur iecelta ag­rākā laika pagastvalde atpakaļ, bet tālāk nekā nedz par Alvīnu, nedz par īdu. Jo, ka šās divas arī tur bijušas, to viņš atminējās gan dzirdējis. Viņam rādījās kā brīnums tas, ka nedzirdēja, Briņos dzīvodams, pieminam ne Vilmas vārda, tik māti redzēja gan arvien noskumušu un norau­dājušos, Mācītājam sāka celties domas, ka tur vajaga būt apakšā kaut kādam svarīgam cēlonim, un viņš apņēmās to izzināt.

Kādu rītu, kad mājasmāte ienesa atkal mācītājam ierasto krūzīti piena un maizes šķēlīti, viņš pateikdamies ievai­cājās:

— Briņu māt, es tevi gandrīz vienu vien redzu mājas darbus darām, bet saki — kur tad ir tava Vilma?

Dzirdot Vilmas vārdu, viņa ķēra rokā tūliņ priekšdrēbi, ar ko slaucīt acis:

— Ak tad jums, mācītāja kungs, mūsu lielās bēdas nav vis vēl zināmas, — viņa iesāka, priekšdrēbes neatlaiz­dama. — Gandrīz priekš pāra mēnešiem pašā pirmā šķī- doņas laikā no pavēlniecības nozuda mums Vilma līdz ar

Roķēnu Alvīnu un Ruķīšu Idu un nav atradušās līdz šim, lai gan meklēts un taujāts, cik vien cilvēku spēkā stāv.

Tālāk viņa pastāstīja īsumā, cik un ko zināja par visu, kas šaī ziņā noticis. Pieminēja arī to citu pazudušo jau­navu vecākus līdz ar tādām pašām viņu bēdām un veltī­gām meklēšanām, sākot no Lūru Majas pazušanas un vecā Laķa sērošanos par viņu.

Saimniecei aiz nevaļas drīz izejot, mācītājs palika no­grimis dziļās domās par visu nupat dzirdēto triju jaunavu pazušanu, līdza skaitot arī ceturto no viņām — Maju.

Vispirms viņš atcerējās, ko bija piedzīvojis pats pēdējā vakarā priekš savas apcietināšanas. Viņš nebija varējis aizmirst tās sirsnības un tās izveicības, ar kādu bija sarī­koties uz viņa glābšanu. No dzirdēšanas par Majas neizprotamo aizvešanu viņam jau tūliņ rādījās, ka uz to ir ijis tāpat rīkoties kā uz viņa glābšanu, kālab skaidri do­mājams, ka šī aizvešana nevar būt nākusi no naidīgas, bet no ļoti draudzīgas puses.

Turpinoties šim pašam domu ceļam, mācītājs nonāca pie ās skaidrības, ka visu triju pēdējo jaunavu nozušanai va- agot būt vistuvāko sakaru ar Majas nozušanu. Pirms bi- usi Jāglābj draudzene Maja, un, kad nākušas līdzīgas )riesmas arī citiem godīgiem cilvēkiem, tad augstsirdīgi sabiedrojušās glābt visus, kas vajāti tādā pašā kārtā, ka­mēr beidzot, kad šī glābšanas rīcība nākusi aizdomās vai nojaušama asinainās varas vīriem un kad dzīvības bries­mas būšot pašām bijušas tuvu klāt, tad vajadzējis glābt ar lielu izmanību savu pašu dzīvību. Ka viņām vajagot būt kaut kur dzīvām, par to mācītājs nešaubījās, bet brī- nbjās tik par to,'ar kādu gudrību viņas iespējušas glābties un kur varējušas palikt? So domu patiesība, kā mācītājs savā prātā uzskatīja, nodibinājās viņa pārliecībā ik brīdi skaidrāk. Viņš sāka pats tai droši ticēt un apņēmās uz šā paša pamata mierināt cerībā bēdu pilnās piederīgo sirdis.

Kādā citā gadījumā, kad mājasmāte mācītājam atkal kaut ko Ienesa no pārtikas, viņš lūdza to piesēsties un iz­stāstīja viņai tās domas, ka nevajagot piamest cerības pat u» visu četru nozudušo meitu atrašanos savā laikā.

— Man vismaz ir zināmas dažas zīmes, no kurām ceļas domas, ka viņas tik kādā neatrodamā vietā gudri slēpjas un var kaut kuru dienu atrasties, — mācītājs domīgi ru­nāja. — Ja viņas būtu mirušas vai nogalinātas, tad viņu nāve vismaz pavisam apslēpta nevarētu palikt.

— Lai no jūsu mutes Dieva ausi, miļais mācitāja kungs! — Vilmas māte, priekā iekustināta, izsaucās, rokas sasizdama. — Jūs esat vai pats pirmais un vienīgais prā­tīgs cilvēks, kas sakāt šādus iepriecināšanas vārdus, ka­mēr citi visi stāsta un modina tik izmisuma domas un jūtas. Daži runā, ka viņas esot dabūtas un kādā soda tiesā apšautas, tik tas netiekot sludināts. Citi spriež, ka, lediem upē uz iziešanu čauganiem esot, būšot tur noslīkušas, ja gājušas pāri, un tikušas aiznestas uz jūru. Sur tur dzird runājam, ka mežā esot nosalušas vai badā apmirušas. Vēl no kādiem ir dzirdēts, ka kritušas kopmantiešu kareivju rokās un tikušas necilvēcīgi nomocītas. Ak, kas viss nav un netiek dzirdēts! Pēc tam šādi jaukas cerības vārdi ir kā īstenas veselības zāles dvēselei.

— Nedomājat vis, mīļo Briņu māt, ka es gribu jūs tik priekš šā brīža priecināt bez nekāda domu pamata, neņe­mos arī galvot, ka tā notiks, kā ceru, bet es runāju to, kā jau sacīju, no dažām zīmēm, kas man bijušas nojaušamas un no kurām var spriest, ka viņas ir dzīvas. Saprotams, ka viņām ir bijusi glābjama sava dzīvība ar slēpšanos, bet, kur un kā, tas iepriekš nevienam nav nedz zināms, nedz atminams.

— Bet viņas jel vismaz būtu varējušas dot kaut vai vis­mazāko zīmīti no sevis, zinādamas, ka par viņām visām tiek bezgala bēdāties. Tomēr nav manīta ne vēja nesta vēsts, — bija Briņu mātes iebildums.

— A, jā! šī lieta ir visuvārīgākā tiem, kam dzīvība jā­glābj ar slēpšanos. Ziņu un vispirms drošu ziņu kaut kam padot no slēpjamās vietas jau vispāri grūt' iespējams, un pavisam neiespējams to dot bez briesmām priekš sevis paša, lai arī to darītu, cik gudri vien iespējams; jo kas var zināt, kādās rokās ziņa nāk vai kādām ausīm tā dzir­dama? Cilvēkam tādā bīstami slepenā stāvoklī esot, ir īstenā un vienīgā drošība, cik tāļu viņa pavisam spēj snieg­ties, vienīgi tā — atteikties no jebkuras sazināšanās ar ār­pusi, lai cik vajadzīga tā rādītos. Jo ikviena ziņa, kas do­dama tādā stāvoklī uz laimes, var aizmaksājama būt ar dzīvību. Jātic, ka apdomīgās jaunavas ir gudras arī šaī ziņā.

— Paldies par cerību, mīļais mācītāja kungs! Kad šitā izskaidro, tad saprast var labi; bet ko nu no tādiem, kas paši nekā nespēj pareizi apdomāt, bet runā tik no gal­vas? — Vilmas māte sacīja pieceldamās. — Pastāstīšu jūsu iepriecinošās domas citām abām tādu pašu bēdu cie­tējām mātēm un ari vecam Laķim, kad tikšos.

— Bet man, mīļo Briņu māt, jāatkārto tas pats, ko jau reiz sacīju, Lai mani vārdi netiktu celti pārāk augstu pār viņu nozīmi, jo es nerunāju vis kā zinātājs, bet tik tā kā domātājs, tāpēc tik grūtā lietā manas domas var ari ne­piepildīties, jo neiespējams nav bijis citādi arī notikt vai kā tagad vēl notiek. Varat gan pastāstīt šās manas cerību domas arī tiem citiem apbēdinātiem cilvēkiem, bet tik ar to pašu piezīmi, lai netur manis par tādu, kas runā zinā dams, bet tik vien domādams.

Neilgi pēc šās sarunas ieradās pie mācītāja Briņos Ru­ķīšu Idas māte un Roķēnu Alvīnas māte viena pēc otras arī dzirdēt jelkādus mierinājuma vārdus, kā Vilmas māte dzirdējusi, un aizgāja arī abas cik necik mierīgākas, sacī­damas, ka varbūt nākšot jel miegs drusku labāk. Sevišķi stipri sagrauztu mācītājs atrada Idas māti — izraudātām, pustumšām acīm un prātā pavisam nenogriezošu no sa­vas īdiņas un viņas nezināmā likteņa. Daži viņas runātie vārdi izklausījās mācītājam tādi kā svešādā nozīmē. Viņas viena, kā otra aizgāja ar lielām pateicībām par cerības un mierinājumā vārdiem.

Atnāca pie mācītāja arī krusttēvs Laķis aprunāties un paprātot par savām grūtām bēdām, bet aizgāja mazāk ap­mierināts par visām trim mātēm, jo Maja esot daudz ilgāk projām par šam trim, tāpēc viņa prāts uz cerības pusi daudz negriezās.

Ieradās beidzot ari savādniecīgais Roķēnu Alvīnas brā­lis Janka vaicāt — kā vienmēr un visur, tā arī mācītā­jam:

— Vai'zināt Ruķīšu īdu?

— Man drīzāk jāvaicā jums, vai jūs zināt? Kā lai es viņu zinātu, kas pats biju cietumā, kamēr jūs dzīvojāt brī­vībā un šepat, tāpēc varējāt labāk zināt par viņu.

— Mana māte teic, ka jūs mākot izgudrēt.

Mācītājs drusku pasmīnēja — kā tēvs par bērna vien­tiesību un atteica!

— Ja jūs būtu vien ņēmuši vērā, kur Ruķīšu Ida paliek, tad izgudrēšanas nemaz nevajadzētu.

— Viņa bij pazudusi nezinot.

— Kad būtu vien bijis kāds, kas par viņu zīna, tad nezi­not vis nepazustu.

— Bet nezin vai viņa ir vien vēl dzīva?

—Ja nav vien nomirusi, tad dzīvai viņai vajaga būt.

— Bet nezin kad atnāks?

— Kad varēs vai gribēs.

Janka, laikam nomanīdams, ka no mācītāja tomēr nekā­das izgudrēšanas neizdabūs, taisījās aiziet bez panākuma. 1 ad mācītājs viņam vēl vaicāja:

— Kādēļ jūs taujājat tik pēc Idas, bet savas māsas Mvīnas nepieminat pavisam?

Janka drusku apmulsa un pietvīka, tad kā aizbildināda­mies atbildēja:

— Kur jau būs Ida, tur būs ari Alvīna.

— Bet vai no jūsu stāvokļa nevarētu labāk sacīt tā — kur būs Alvīna, tur būs arī Ida?

Vēl gan Janka gribēja kaut ko sacīt, bet viņam acīmre­dzot pietrūka vārda, viņš vēl, it kā ko domādams, acu­mirkli pastāvējās, tad atvadījās no mācītāja un izgāja.

Nozudušo jaunavu piederīgiem no šā laika prāti bij kļu- uši mierīgāki un pacietība lielāka, lai arī droši zināt nekā nezināja par bēdu pabeigšanos.

Mācītājam pa nedēļām divām veselība nomanāmi labo­jās un spēks pieauga, lai gan novārguma stāvoklim bei­gas palika vēl visai tālu.

Viņa mīļie mājas saimnieki, Briņu tēvs ar māti, sāka vēlēties dabūt zināt, kā viņam klājies pēdējā laikā un kā ticis vismaz dzīvs vaļā un atpakaļ. Agrākie piedzīvojumi viņiem bij tikuši zināmi jau gan labu tiesu no Linuma, bet par beigu laiku nekas. Kādā nākamās svētdienas rītā, sēdot visiem trim pie vienkāršām vienkopīgām brokastīm, Briņu tēvs atkārtoja šo vēlējumos; tad mācītājs neliedzās to pildīt un iesāka stāstīt:

— Kad pēc manas dzīvības iekarsušies manis tiesātāji bija veltīgi izpūlējušies dabūt pret mani uz nāvi apvaino­jošas liecības, tad sāka laist šurp draudzei ziņas, lai mani izpirkot, kā to mēdza labprāt gaidīt naudas labad, ko sav­starpēji izdalīt.

— Tāda izpirkšana bijusi izdarāma tik ar zelta naudu un vēl ļoti lielā daudzumā, — Briņu tēvs ieminējās starpā, — bet mums spieda pat ar bardzību, kad kaut kam ko maksāja, lai ņemam pretī bezvērtīgas zīmītes, cenzda­mies visā spēkā pārliecināt, ka zelts drīz vairs nekur nede­rēšot..

Pēc tam mācītājs turpināja:

— Kad uz manis izpirkšanu neatskanēja neviena balss, tad uzskatīja mani par pilnīgi bezvērtīgu un lieku priekš­metu, bet vaļā taču nelaida laikam aiz dusmām, ka nevar man nekā padarīt, nedz no manis kaut ko izdabūt, tālab lai ciešu vien. Par visu cietuma dzīvi caurvējainā pagrabā un par uzturu, kā jau jums ari laikam zināms, jāsaka tik tas, ka suņu liktens arī pie sliktiem saimniekiem nelabāks nevar būt. Pavasarim atnākot, mazliet nomanāms labums bija tik tas, ka dzīve arī pagrabā nebija vairs tik auksta, ar biezu sarmas kārtu pie sienām kā ziemā.

Kādu dienu negaidot atgadījās kaut kas savāds. Mūs, visus cietumniekus, izsauca ārā, kas nekad nebija piedzī­vots, bet nezin kādā nolūkā, tik tiesas priekšā gan jau nē. Paši mūsu rīkotāji bij ļoti uztraukti un drebulīgu baiļu nemiera pilni. Viņi rīkoja mūs ātri steigties uz priekšu ārpus apdzīvotām vietām. Mūsu viskopīgās domas par šo dzīšanu nebija nepareizas, kad ikkurš par sevi sapratām, ka tiekam raidīti uz slepkavīgu nošaušanu, ko liecināja vairākas zīmes. Mūsu aizvedēju nebija visai daudz, bet ik­kurš gan ar šauteni plecos vai revolveri rokā. Ceļa vir­zienu mums pagrieza uz meža pusi, kur, kā skaidri bija saprotams, gaidīja šāvēju pulks. Bet piepeši no aizkalnas pa šķērsceļu steigšus tuvojās cits pulks. Mūsu dzinēji, to ieraudzīdami, metās bēgt, bet vairāki tika apšauti no tiem, kas nāca pretī un kuri bij mūsu glābēji, īstenās valdības kareivji. Viņi aizveda mūs vēl atpakaļ uz mūsu mocības vietu paņemt, ja kas šim vai tam tur palicis, deva pa gaba­liņam ikkuram maizes, samazinādami tādā kārtā paši sa­vas jau bez tam trūcīgās uztura daļas, sadalīja mūs pul­ciņos pēc tās nozīmes, uz kuru pusi kuriem ejams; deva ikkatram pulciņam priekš kāda gabala dažus kareivjus par apsargiem, un mēs šķīrāmies, paši cietēji, ar sirsnību sav­starpēji un ar vislielākām pateicībām no mūsu glābējiem, kas bija nākuši priekš mums pašā izšķirošākā brīdī starp dzīvību un nāvi. Beidzot, kad virzieni izšķīrās sīkāk un sīkāk, es savā virzienā paliku viens pats un vārguļoju trīs dienas, ubagodams gan pēc naktsmājas, gan pēc kumosiņa maizes, tiekams ar lielākām grūtībām aizsniedzu savu ag­rāko izpostīto un iztukšoto dzīves vietu. Sis ir viss mans pēdējo dienu stāsts īsumā.

4. Stuģēnu mājas tuvumā pa lieldienām apkārtējie puiši bija uztaisījuši augsti ejošas šūpotnes

Stuģēnu mājas tuvumā pa lieldienām apkārtējie puiši bija uztaisījuši augsti ejošas šūpotnes un sarīkojuši ar tām lielu šūpošanos; bet nu uz otro un it īpaši uz trešo vasaras svētku dienu viņi taisījās rīkot visplašākā un lie­liskākā apmērā šūpotņu svētkus, salūgdami uz tiem visas apkārtējās jaunavas.

Pa lieldienu laiku vecam krusttēvam viņa negantēns Katrēns bij vēl pie paša Plīņos, bet drīz pēc lieldienām jau atkal Stugēnos priekšējās vasaras ganu gaitā uz visu va­saru. Kad vien starp lieldienām un vasaras svētkiem vecais krusttēvs aizgāja aplūkot savu draiskuli, tad ik reizes mei­tene steidzās viņam stāstīt, ko bij atkal no jauna dzirdē­jusi par šūpotņu svētku sagatavošanas jaukumiem un par pašu šūpošanos, cik tā būšot lieliski varena.

Šī meitenes sajūsmināšanās par gaidāmiem un, pēc vecā krusttēva ieskata, bīstamiem šūpotņu svētkiem darīja vi­ņam lielas rūpes un raizes par savu nebēdīgo Katrēnu, kā viņu atturēt vismaz no savvaļīgas un patstāvīgas iešanas uz šo drausmīgo sarīkojumu, īpaši vēl, kad dabūja ar bai­lēm dzirdēt, ka sarīkotāji iegādāšot arī degvīnu un stipru pašdarītu alu. Iesākot viņš daudz nekā pretī nerunāja, lai dabūtu vien labāk visu dzirdēt, ko meitene zina, un tad re­dzēt, kas būs darāms pie viņas atturēšanas no tiem šū­potņu svētkiem, zinādams viņas viegli iekustināmo un iemusinātājiem līdza aizraujamo dabu.

Šo rūpju spiests, vecais krusttēvs vēl pēdējo reizi pašā vasaras svētku sestdienas dienvidū, pieciezdams pat ļoti vajadzīgo diendusu, aizsteidzās pie Katrēna piekodināt, lai atturas no iešanas uz savu roku piedalīties šūpotņu svēt­kos.

Katrēnarn bij sen jau pārgājuši skolas piedzīvojumu iespaidi, kuru dē| kādu laiku nedrīkstēja vecam krusttēvam ar draudzības uzļāvību tuvoties kā agrāk. Bet, kad noma­nīja viņu nedusmojamies vis, tad pamaz atjaunojās agrā­kais draudzības un uzļāvīhas tuvums. Viņa atkal droši drīkstēja skriet vecam krusttēvam pretī, saķert viņa vaļējo roku un to vēcināt. Tā arī šoreiz Katrēns, līdzko ierau­dzīja veco krusttēvu nākam, skrēja viņam pretī, sāka iet kopā ar viņu atpakaļ uz māju un darīja, kā ierasts, tur­klāt jau pa gabalu iesākot strauji stāstīti

— Vecais krusttēv, vecais krusttēvi Kad tu zinātu, kad tu redzētu, cik lielas un skaistas šūpotnes! Es nupat aiz­skrēju paskatīties. Appušķotas zaļumiem un ies līdz koku galiem. Daži puiši jau šūpojās. Man sirds vien kutēja, kad tik tiktu tur iekšā. Trešos svētkos man vaļa, tad tur vien dzīvošu, tad gan …

Labu brīdi vecais krusttēvs aiz Katrēna nepārtrauktās stāstīšanas netika pie vārda. Un, kad beidzot sasniedza rindu, nevarēdams šūpotņu slavai sagaidīt gala, tad ru­nāja savukārts

— Mīļais bērnsl Es šūpotņu nevaru vis tā slavēt kā tu. Jo gadās dažreiz no viņām izkrist, kad pārgalvīgi šūpo­jas, kā arvien notiek. Bet tava prieka es negribu vis tev pavisam atraut un liegt, tik vien nāku tev cietīgi sacīt, lai tu viena pati nekādā ziņā neej uz šūpotnēm nedz šūpoties, nedz ari skatīties. Un neklausi nevienam, ja kāds aicina. Ja jau aiziesi, tad viegli notiks, ka tevi arī iece} un laiž bez bēdas nezin cik augstu, kad rokas viegli var sprukt vaļā. Es atnākšu trešos svētkos pats un tevi izšūpošu bez briesmām un bailēm. Tev tik jāpagaida mani atnākam. No rīta vis es nevarēšu tikt, bet laikam pēc pusdienas gan vai uz launaga laiku. Saimnieks un saimniece brauks rītu uz tālāku ciemu ar veco zirgu, bet tas jaunais paliks mājā manā ziņā. Tas laižams pa dienām pieguļā, pa naktīm slē­dzam stallī. Tāpat visu citu gādāšanu par māju viņi at­stās man, tāpēc es agrāk šurp nevarēšu tikt, kā kad viņi būs atbraukuši. Bet atbraukt viņi solās tik trešā svētku dienā. Tad, ja viņi atbrauks no rīta, tad es būšu še varbūt jau pusdienas laikā. Bet, ja sagaidīšu viņus tik pēc pus­dienas, tad agrāk nevarēšu atnākt kā ap launaga laiku vai pat tikai tuvu pie vakara. Bet, lai šā vai tā, aizmirst, rnanu rneiten, tevis neaizmirsīšu.

— Vai, vai, vecais krusttēvi Tad jau būs visa šūpošanās pagalam un es neredzēšu un nedabūšu no viņas nekā, — meitene aizklāja abām plaukstām acis un sāka raudāt, bet vecais krusttēvs sacīja;

— Nebīsties, nebīsties! Viņi šūposies cauru nakti līdz rīta gaismai, to es jau zinu. Un tad vēl viss ir skaistāks pie uguns gaismas. Nakti vēl jautrāka dzīve — tad dzied un jokojas, jo dienas laikā daudziem nav vaļas pie šūpot­nēm iet. Bez tam, mīļais bērns, pie laika jāmācās tev arī paciesties, jo dzīvē nevienam viss tā neizdodas, kā grib, bet beigās labi vien atkal ir. Redzi, cik vecs esmu es, bet reti kad visā mūžā esmu varējis pildīt savu prātu un ne­varu to arī tagad, pašā dziļākā vecumā. Ja vien man būtu iespējams, tad jau es nāktu gan pie tevis vai no paša rīta, bet tu jau dzirdēji, ka nevaru. Tomēr, kā jau sacīju, nešū­potas tāpēc tevis neatstāšu.

So pašu pavēli par Katrēnu vecais krusttēvs piekodināja arī Stuģēnu tēvam un mātei, lai meitenes vienas nelaiž pie šūpotnēm, bet trešos svētkos lai gaida viņa atnākam, kad ;irS tas būtu vakara tuvumā. Meitene to visu dzirdēja jau otrreiz. Nekā gan viņa vairs nesacīja, bet varēja redzēt, ka laba prāta vis nav. Palika tāda kā sabozusies un sapū­tusies. Vecais krusttēvs drīz atvadījās un steidzās atpakaļ jūgt zirgu uz vakara cēlienu pie steidzamiem zemes dar­biem.

Atnāca trešā svētku diena, un vecais krusttēvs ieradās Stuģēnos ne agrāk kā ap launaga laiku, bet no garās pa­vasara dienas atlikās vēl dažas stundas līdz vakaram. Stu- ģēnos. viņš taujāja un meklēja, kur Katrēns, bet neatrada meitenes nekur. Saimniece vaicāta varēja atbildēt tik se­koši:

— Jau no paša rīta viņa sāka skatīties, tevis gaidīdama, lai vai acis izslīkst; bet pēc pusdienas klēts priekšā bij noraudājusies par ilgu, veltīgu gaidīšanu, tik projām ne­gāja gan nekur; Tad es vēlāk, darbos skraidīdama, ierau­dzīju piegājušu pie viņas to pašu palaidnīgo bezdarbi, viņ- ļaužu Frici, un kaut ko runājam, uz ko Katrīna vērīgi klau­sījās. Bet pēc'kāda brīža neredzēju no viņiem vairs ne viena, ne otra.

— Pag, kas tas Fricis tāds par putnu ir viņļaudies? — Laķis ievaicājās. — Viņa vārdu esmu dzirdējis savādi pie­minam, bet vairāk nekā.

— Viņš ir kāds uzklīdis sliņķis, īstenāk sakot — nelie­tis laikam no pilsētām un saderējis par vasaras puisi še pie otra saimnieka tam it par lielāko postu, kā pats saka; ne ar cilvēku, ne bez cilvēka. Alga un maize jādod, bet darbi nekust no vietas.

— Nu tad ir skaidra lieta, ka tas būs aizvilinājis Kat­rēnu turpat uz šūpotnēm, —- Laķis izsacīja rūpju pilns un aizsteidzās uz šūpotņu pusi.

Pie šūpotnēm viņš piegāja lielas nelaimes brīdī, ierau­dzījis jau pa labu gabalu guļam zemē divas sievietes un dažas citas vaimanājam ap viņām kā apmulsumā un ne­sapratnē, ko darīt. No pieaugušiem vīriešiem nebij gandrīz vairs neviena tuvumā. Tik daži ziņkārības pilni puikas ska­tījās drusku no attāluma, it kā gaidīdami, kas notiks tālāk.

Pirmā brīdī un jau no dažu soļu atstatuma Laķis domāja bez šaubām, ka viena no tām nelaimīgām būs viņa Kat­rēns, bet drīz šās bailes viņam pārgāja, kad, klāt piegājis, ieraudzīja guļam abas nepazīstamas jaunavas; vienu, kā likās, pilnīgi pagalam, tik vēl asinīm tekot no mutes un deguna, otru vēl drusku ar dzīvības zīmēm, kura spēja vēl pa reizei iekunkstēties.

Starp izmisumā vaimanājošām sievietēm, kuras bija lai­kam nelaimīgo jaunavu tuvinieces, atradās kāda no viņu tālākām radniecībām, kuru Laķis labi pazina. Tā izturējās mierīgāk, un no tās viņš dabūja jel tik daudz dzirdēt, ka stipri iereibušies puiši piespieduši viņas abas kāpt reizē šūpotnēs un šūpojuši traki augstu. Viņas kliegušas, ka galvas reibstot, lai turot cieti, bet šūpotāji neklausījuši un laiduši pat vēl augstāk, līdz kamēr rokas sprukušas vaļā un abas iekliegdamās nonākušas zemē. Viena esot jau pa­visam beigta, otra gan spējot ievaidēties, bet tai pārlūzu­šas abas kājas. Vainīgie aizbēguši paši pirmie un tiem līdza arī citi vīrieši.

— Vainīgi tie ari, ka ļāvuši piedzērušiem nebēdniekiem trakus darbus darīt un nav gājuši turēt šūpotnes cieti, kad šūpojamās ar izbailēm to prasīja, — Laķis piebilda un tad runāja tālāk:

— Kad es dabūju dzirdēt par degvīna iegādāšanu, tad man sacēlās tūliņ bailes par šādām nelaimēm, kas jau ag­rāk citur arī dzirdētas. Es savam nerātnam Katrēnam aiz­liedzu nākt šurp bez manis, bet nu nezinu, kur meitēns at­rodas, jo mājā vairs neatradu. Se jau laikam redzēts ne­tika?

— Es gan neatminos redzejusi, bet tik lielā pulkā visu nevar ievērot, ja ari redzētu, — sieviete atbildēja.

— Tas tiesa gan, — Laķis apliecināja. Tad, nespēdams še pie glābšanas vairs nekā darīt, ja par tādu varētu pavi­sam vēl runāt pēc notikušās smagās nelaimes, un spiests no rūpēm un raizēm par savu Katrēnu, atvadījās no šās sievietes uz aiziešanu, redzēdams arī, ka pašlaik divi jaun­ieceltie apsargi nāca steidzīgi klāt, kuri, protams, darīs visu, kas vēl būs darāms un iespējams.

Atgājis no šūpotnēm, Laķis vaicāja sev: «Uz kurieni lai tagad eju, kad esmu kā no laivas izmests? Uz Stuģēniem tūliņ atpakaļ iet nenozīmētu nekā, jo tur, zināms, viņas tik drīz nebūs. Bet kurp tad? Jāgriežas taču uz tādu vietu, kur sadodas vairāk ļaužu kopā un kur drīzāk var domāt, ka dabūs kaut ko dzirdēt. Bet kur tuvumā tāda vieta būs tik liela uztraukuma brīdī?» Viņam ienāca prātā, ka ne­ilgi priekš vasaras svētkiem tikusi še tuvumā atjaunota un atvērta vispārīgu preču tirgotava pa daļai vēl ar paglabā­tām agrāka laika precēm, pa daļai ar jaunām. Laķis sāka domāt, ka tur vajagot atrasties šaī pārsvētku dienas pa- vakarā daudz ļaužu. Un, kad viņš bez tam jau ilgāk sa­juta sērkociņu vajadzību, tad ņēma ceļu veicīgi turp.

Tirgotava bij patiesi ļaužu piina, un daži sarunādamies dzīvoja pie jauka laika arī ārpusē. Visi bija uztraukuma pilni par nupat dzirdamo lielo nelaimi pie šūpotnēm, ko apsprieda no visām pusēm pulciņos, vainodami visvairāk šūpotājus. Laķis sastapa tur dažus kaimiņus, draugus un paziņas. Tikko uzpīpojis, viņš ievaicājās vienam otram par savu Katrēnu, vai neesot kur manīta. Vairāki nezināja stāstīt nekā. Dažs teica, ka nupat kā atnācis, cits — ka iekšā neesot nemaz bijis, un vēl kāds — ka neesot nekā vērojis, bet beidzot viens tomēr atsaucās, ka redzējis gan šepat tādu un tādu meiteni, kā Laķis apzīmēja Katrēnu. Viņa meklējusi kaut ko pirkt, bet nedabūjusi un aizgājusi Stugēnu virzienā. Varējis nomanīt, ka nesen bijusi stipri noraudājusies. Sis stāstītājs deva padomu iet iekšā pie tir­gotāja, kur dabūšot tuvāku ziņu, ko Laķis saprata arī gan pats no sevis un nekavēdamies iegāja. Viņš gribēja drusku nogaidīt, kad tirgotājam tiks kāds brīvāks brītiņš, kur va­rētu ievaicāties. Bet labi pazīstamais tirgotājs, viņu ierau­dzījis, vaicāja pats bez nekāda taujājuma no Laķa puses:

— Vecais krusttēv, ko tas tavs Katrēns grib darīt ar ziepju zālēm un etiķa skābi?

. Laķis visai iztrūkās un vaicāja:

— Vai dabūja?

— Nē. Man cēlās drusku aizdomas un šaubas, ko tāds. ar šādām lielas apdomības vielām grib darīt, tāpēc ne­devu.

— Nu paldies jums par prātīgu ieskatu. Jūs gan laikam vaicājāt arī, ko darīs?

— Vaicāju gan. Tad drusku stomījās, ka saimniecei va­jagot, ko ziepes vārīt.

— Vai naudu arī rādīja?

— Jā, tur rokā kāds nieks bija gan. Es sacīju, ka ar tādu mazumiņu vien, cik par to naudiņu dabūtu, nevarētu nekādu ziepju izvārīt. Nu tad lai dodot pudelīti etiķa skā­bes, bet es atteicu, ka par to naudu vien neiznāk un ka nav arī. No strāvainiem vaigiem varēja redzēt, ka vēl ne­sen bija raudājusi.

Laķis steidzīgi nopirka dozīti sērkociņu un, no tirgotāja atvadīdamies, viņam sacīja:

— Vēlreiz jums pateicos par pareizu apdomību, jo re­dzams skaidri, ka ar to bērnu ir atkal kaut kam ļauni, noziedzīgi nodomi. No sevis vien viņš vismaz nezinātu griezties uz šādām grēku domām. Ak Dievs, kur lai viņu atrodu un kā lai glābju?!

Pēc šiern vārdiem Laķis ātri izsteidzās no tirgotavas un devās uz to pusi, kur dzirdējis bija esam Katrēnu aizgā­jušu. Nostaigājis līdz pašiem Stugēniem, bet nekur Kat­rēna nemanījis, viņš sajutās bēdīgi piekusis un gribēja ār­pus mājas kaut kur apsēsties atpūšanās nodomā. Viņš pār­laida acis pār ieleju lejaspus dārza un ieraudzīja lejā kādu meiteni stāvam pie linu mārka. Drīz viņš to meiteni sāka pazīt par meklējamo viņa Katrēnu. Neapsēzdamies Laķis gāja lejup, un, jo tuvāk mārkam, jo skaidrāk viņš pazina - meiteni par savējo, lai arī skatīdams viņu tik no muguras puses. Nekustēdamās viņa stāvēja un skatījās mārkā, no­liekusies uz ūdeni, tāpēc arī nemaz nepamanīja veco krust­tēvu tuvojamies. Lai meitene nesatrūktos, viņš pie laika drusku iekrencelējās. Viņa ātri apgriezās un, ieraudzījusi veco krusttēvu, sarāvās.

— Ko tu te, Katrēn, dari? — viņš tai lēnprātīgi vaicāja.

— Nekā, skatos vien.

— Kas tev par vajadzību tik noņēmīgi un ilgi tur mārkā skatīties?

— Tik tāpat vien.

— Un kālab tu īpaši še pie mārka nāci?

— Paskatīties, cik daudz tur kurkuļu.

— Lai tas nu ir šobrīd kā būdams, bet nāc nu man līdzās, apsēdīsimies plaukstošu rudzu lauka malā un pa­runāsimies.

Abi klusām gāja un apsēdās viens otram līdzās. Vecais krusttēvs, taisīdams sev dūmus, iesāka sekoši runāti

— Nu, mīļais bērnsl Līdz šim mēs esam bijuši kā labi draugi. Es esmu stāstījis no sevis to, ko tev der zināt par mani, un tu esi mfen stāstījusi to, kas man jāzina par tevi. Tad nu arī šoreiz atbildi man, ko es taujāšu, un stāsti, ko man būs vajadzīgs zināt par tevi. Apsolu tev jau iepriekš, ka es tevis nedz sodīšu, nedz bāršu, nedz pat rāšu, ja tik varbūt pamācīšu kā arvien. Nu tad saki vispirms — kādēļ es tevis še Stuģēnos neatradu vairs mājā?

— Es biju aizgājusi.

— Vai tev bija atļauts iet?

— Nē — nebij.

— Kā sauc tādu padarīšanu, kad dara . citādi, nekā vē­lēts?

— Par — par neklausīšanu?

— Vai tu pati sadomāji aiziet, vai tevi kāds skubināja?

— Viņļaužu Fricis skubināja.

— Nu, stāsti rnan par to Frici vispirms, kāds viņš ir un ko par viņu zini.

— Viņš ir ar melnām ūsiņām un briesmīgi gudrs. Viņa nevarot aizrunāt ne saimnieks, ne saimniece — visiem visu pretī. Rītos viņš ceļoties tik tad, kad jāiet jau pie brokas­tīm, un ap launaga laiku jau no darba atstājas, sacīdams, ka vairāk stundu nevarot pavēlēt strādāt. Tad saģērbjas par kungu un ar nūjiņu rokā staigā ap ganu meitām, pa­līdzēdams līdz vakaram lopus ganīt.

— Vai pie tevis arī ir bijis?

— Reiz pienāca gan, bet drīz aizgāja. Viņļaužu saimniece smiedamās stāstīja manai saimniecei, ka ar tik ma­zām ganu meitām, kāda es, neiznākot nekāda īsta uzdzīve. Jāmeklē esot lielāku. Uz vakariņu laiku tad atkal gan ir mājā. Est viņam jādod četras reizes dienā un pusdienas laikā vēl pusotras stundas vaļas paēšanai un atpūtai. Pa­pirosu taisīšanai arī vēl savs laiks no tām pašām stundām.

— Un kā viņš, tas briesmīgi gudrais Fricis, tevi mu­dināja?

— Es klēts priekšā raudāju, ka tik ilgi netieku pie šūpot­nēm un nezin vai pavisam tikšu. Tad viņš pienāca un sa cīja, ka es esot liela muļķe, tev klausīdama un nebrīvībā dzīvodama. Lai iedzerot tik ziepju zāļu atšķaidījumu — un es tūliņ atradīšoties debestiņās pie eņģelīšiem, kur varē­šot šūpoties ikkatru brīdi, cik augstu gribēšot. Nebūšoi jāceļas ne uz ganiem, ne jāsaldē kājas aukstā rasā, lai tad tu dabūjot izraudāties par manis nelaišanu pie šūpotnēm. Tā darot šolaik visa gudrā jaunatne, kad vecie rājot vai nedodot brīvības un spiežot pie darbiem.

— Un ko tad tu sacīji?

— Es sacīju, ka man ziepju zāļu nav, bet viņš iedeva tūliņ naudu, lai bodē nopirkot. Ja tur nedodot ziepju zāļu, tad lai prasot etiķa skābi. Un, ja nedodot tās arī, tad lai tik ielecot mārkā, kas esot viena alga. Debesīs tikšot tāpat.

— Un, kad laikam nekatru zāļu nedabūji, ko tad darīji?

— Tad … tad … atnācu šurp.

— Pie kuras vietas še piegāji?

— Šepat… pie … pie mārka.

— Un ko tur gribēji darīt?

— Skatīties, kāds ir ūdens.

— Un kāds viņš bija?

— Pilns melno, ļipaino kurkuļu. Sametās no tiem bail.

— Un, ja kurkuļu nebūtu, ko tad tu darītu?

— Tad … tad … laikam lēktu.

— Nu tad jāpateicas kurkuļiem par tevis izglābšanu no nāves un atsargāšanu no briesmīgās apgrēcības — no paš- slepkavības.

Šī saruna pabeidzās, abiem viņas dalībniekiem sērīgi klusējot. Izdzisušo pīpīti vecais krusttēvs izpurināja un noglabāja kabatā, un Katrēns sāka kodīt nagus. Un pa labu brīdi vecais krusttēvs atkal uzsāka:

— Tad nu bezmaz varēja notikt, ka nepacietības dēļ pēc šūpotnēm tu padarītu sev galu, sagānīdama savu miesu un dvēseli uz mūžību. Vai tu vari pavisam aptvert, cik liela un briesmīga grēka nozīme ir pašslepkavībai, kuru tu gri­bēji darīt tik vieglā prātā?

— Nē, nav.

— Jā, jā. Tad skolotājs savos baušļu izskaidrojumos ne­būs vēl nokļuvis bijis līdz piektam bauslim. Nu tad klau­sies salīdzinājumu. Svarus tu esi redzējusi jel tirgotavā. Ko tur liek katrā svaru kausā?

— Vienā svaru bumbas, otrā preces.

— Cik daudz preču liek otrā?

— Tik daudz, cik vajadzīgs, lai bumbu kauss uzceļas augšā.

— Nu labi. Kad bumbu kauss uzceļas, tad sveramo preču svars ir pilns jeb preču svars līdzīgs bumbu sva­ram. Ja nu mēs varētu ielikt pašslepkavību taī svaru kausā, kurā liekamas bumbas, un otrā sāktu likt nekrietna cil­vēka netikumus un noziedzības, kā melus, zādzības, laupī­šanas, lamāšanos, visādas rupjības, dažādas viltības un netaisnības, dusmu negantības, slinkumu, plītniecību, šā­das tādas kārības, ķildas un ienaidu — vārdu sakot — visus ļaunumus, izņemot varbūt tik citu cilvēku slepkavo­šanu, tad pašslepkavības svaru kauss neceltos vēl nebūt uz augšu. Tik smags ir viņas nesamais grēks. Pašslep- kavībā parādās vienkop visu nekrietna cilvēka dvēseles draņķību un neķītrību sakopojums. Tas ir tas šausmu pil­nais noziegums, kas viņa darītājam nav vairs nožēlojams uz atgriešanos, bet paliek kā briesmīga lāsta slogs, guļot mūžīgi uz viņa apgānītās dvēseles, kurai tādai pašai ne­jauki netīrai jāstājas mūžīgas taisnības priekšā. Ar no­žēlojumu līdza just var drīzāk dažām vecāku paaudžu paš- slepkavībām, bet par tām, kas nāk no bezrūpīgām un pat vecāku apgādātām paaudzēm, kas jaunatnes gados, — par tām nav atrodams un sakāms neviens aizbildinājuma vār­diņš, nedz līdzjūtība, lai ari Fricis sauc tādus vai par vis- gudrajo jaunatni. Un tu, nelaimīgais bērns, gribēji palikt par pašslepkavu untumīgas ieskaišanās dēļ, kad jāpacie­šas, pagaidot tavas iekārotās šūpotņu laimes! Bet vai tu ari zini, kāda šodien ir bijusi no tevis tik visai slavējamā šūpotņu laime?

— Nē, — meitene īsi atbildēja, būdama domu pilna.

— Nu tad paklausies! Kritušas ir no augstu^laistām šū­potnēm divas meitas reizē, un varbūt abas būspagalam. Viena bija beigta jau uz vietas, kad es tur piegāju, ar iz­bailēm tevis meklēdams, otra gan vēl rādījās drusku dzīva, bet pārlauztas abas kājas. Vai tāpat nevarētu notikt arī ar tevi, ja tu tiktu laista turp viena? Pēc notikušās nelai­mes visi pārgalvīgie šūpotāji metušies aizbēgt un neviens nav gribējis vairs bēdāt par nelaimīgām.

Un nu, mīļais nabaga bērns! Ne tik daudz ticēdama Friča aplamām mācībām par debesu laimes iemantošanu caur pašslepkavību, kā gan cenzdamās sariebt man, esi gribējusi darīties galu. Tad nu saprotams, ka tev ir bijis pret mani ienaids, pret mani, kas esmu tevi pacēlis kā daž­dien bez palīdzības pamestu dzīvībiņu, kurai tik jāizdziest aiz bada un aukstuma, — pret mani, kas, pats būdams na­bags tukšinieks, esmu tevi iedevis uz izauklēšanu godīgai sievietei par sviedriem grūti sapelnītu maksu, — pret mani, kas esmu bijis vienīgais gādātājs par tevi, glābdams no samaitāšanas posta, sargādams no aplamībām, vērodams, ka palieci vismaz dzīva un vesela, — kā tagad pat šaī ne­laimes dienā! Kāda savlabuma dēļ man jāskraida šurp un atpakaļ iar nevaļu un nogurumu būt pastāvīgi nomodā par tevi un tavu dzīvību? Un cik ilgi to arī vairs varēšu? Kaut kura stunda var būt mana pēdējā. Bet kas tad notiks ar tevi, ko ikkurš kārdinājuma un musinājuma vējiņš var iepūst kā putekli ūdenī vai dubļu pančkā? Mans nelaimes varai piespējamais nabaga bērns! Lai cik daudz par tevi esmu rūpējies un cietis, bet mazāk mīļa tu man neesi bijusi par nepieciešami dārgo un nesaprotamā ceļā atrauto ve­cāko māsu Maju, kuras dēļ audzināšanas ziņā man nav vajadzējis ne reizes nopūsties, tik gan par viņas pazušanu būt visdziļākās bēdās. Viņa centās manas rūpes un raizes vieglināt un nav nekad klausījusi tādu bezdievnieku Friču kūdinājumiem kā tu, kuras dēļ ar lielāko rūpību esmu stā­vējis nomodā un kura nu meklējusi par manu gādību sev atriebšanās prieku sevis nogalināšanā. Bet, lai arī kā bū­dams bijis, kad tik turp …

Te piepeši meitene uzlēca kājās, krita runātājam ap kaklu un izsaucās, asarām strauji birstot:

— Mī|ais, dārgais, vecais krusttēv! Es sajēdzu, ka esmu bijusi palaidne, īpaši šoreiz ari vieglprātīga muļķe. Neat­stāj manis, jo tad kārdinātāji novedīs mani postā un ne­laimē.

Piecēlās vecais krusttēvs, dziji kustināts, ari kājās, pie­vilka meitenes galvu tuvāk pie sevis un runāja sērīgi sirsnīgā balsī:

— Mans samānāmais nabaga bērns! Nedomāju jau gan tevis atstāt pasaules ļaunumu varā, kamēr vien manas acis platas, bet nezinu, cik ilgi man to atļaus visaugstākā aiz­gādība, kas valda pār dzīvību un nāvi. Kā jau esmu sacī­jis, pēc manu gadu daudzuma varu tikt aicināts uz mūžību kaut kuru brīdi, tālab nedomā nezin cik ilgi vairs drošināties ar manu aizgādību, bet sāc jau mesties pati prā­tīgāka un izšķirt vairāk, kas labs, kas ļauns, kas bīstams, kas pieņemams, lai dzīvē pastāvīgi vari būt stipra pret maldinājumiem un grēku neceļiem. Nu jau vari smelties diezgan mācības no saviem bērna gadu piedzīvojumiem, visvairāk no trim vislielākiem maldību klausījumiem, ne­skaitot daudzu mazāko. No šiem man vēl ir bijis spējams tevi glābt un pasargāt, bet ilgi vai vienmēr tā vis nebūs. Jāsāk pašai mesties gudrākai un apdomīgākai, jo, ja pado­sies joprojām vieglprātīgiem dzīves soļiem, tad vari ik brīdi klupt ļaunumā pat uz necelšanos. Bet nu, manu muļ­ķīti! Vakars klāt, jāiet abiem mājās. Tevis gaida tavi, ma­nis — mani rīkotāji. Abiem rītā jāceļas agri pie saviem darbu pienākumiem. Bet papriekš dodi šurp manā ziņā to naudu, ko tas Fricis iedeva tev priekš pašslepkavības zāļu pirkšanas.

Naudu tūliņ meitene izvīstīja no papīriņa un iedeva ve­cam krusttēvam.

Abi savādie draugi tad gāja līdzās nopietnā klusumā augšup uz Stuģēniem, Katrēns nevēcināja vis vecā krust­tēva vaļējās rokas kā citām reizēm, bet turēja to cieti abām savām rociņām, kuras bija pavisam maziņas samērā ar stipri attīstītām viņa — kā darba vīra — rokām. Rādījās, ka meitene valda šo mīļo roku," saprazdama viņas augsto nozīmi priekš sevis un it kā bīdamās, ka tā viņai netiek atrauta. Vecais krusttēvs sajuta pat vieglus drebullšus viņas mīkstajās rociņās. Vēl kaut ko saimniecei savrup, laikam par Katrēnu, piekodinājis, vecais krusttēvs atvadī­jās un steidzās aiziet, Katrēnam domīgi noskatoties viņam pakaļ.

Tūliņ otrā dienā pa atdusas laiciņu Laķis ieradās ap­sardzībā izstāstīt visu, ko zināja par Frici un viņa negan­tību bērna musināšanā uz pašslepkavību, un atdot tur ari naudu, kas meitenei no viņa Iedota, ko pirkt nāves zāles.

Nākamā rītā, Fricim vēl maigi braukot auklas, saim­niece, durvis pavērusi, viņam uzsauca celties, ka apsargi viņa vaicājot. Un, iekam saimniece vēl paguva to apsar­giem izstāstīt, kur meklējamais atrodas, tikmēr Fricis bij jau uz otru pusi mājai pa logu laukā, paķerdams tik darba svārkus un cepuri. Apsargi dabūja viņu redzēt tik viņpus ielejas ieskrienam mežā.

Sameklējot visu, kas, steigā aizbēgot, no viņa vēl tur­pat atlicies, apsargi atrada labāko svārku iekšpuses ka­batā apliecību rakstus, ka viņš bijis tiesnesis kādā lielākā soda tiesā. Bij arī dažas vēstules ar tādas pašas nozīmes saturu un viena vārdu pa vārdam šāda:

«Mīļais Frici!

Tev nosūtu pasi, kas ir viena no tām, kuras atņemtas tiem no manis nopūstiem savmantiešiem, un rādās vis­tuvāk piemērojama Tavam izskatam, bet vecums bija gan drusku jāpārtaisa. Tik paturi prātā, kas no šā laika Tavs vārds. Labi gan, ka esi atradis sev vietu Stuģēnos, kur pie otra saimnieka iet ganos tas pats nenogalināmais mazākais Lūru meitens. Tur nu Tev izdevīgā brīdī nāk­sies pagādāt tik drusku ziepju zāļu vai etiķa skābi, lai viņu dabūjam reiz pie malas. Vecākā māsa nezin kur aizrauta un jau varbūt ņēmusi galu. Tad man neatlik sies vairs nekādu kavēkļu pie Plīņu mājas dabūšanas, jo tagadējā valdība, kura gan laikam ilgj nepastāvēs, gribot atkal drīz atjaunot zemes dalīšanas turpinājumu Ja tad Plīņu māju piešķirs man, tad to pārdosim un ar dabūto naudu varēsim zaļi dzīvot, kamēr atnāk atkal mūsu laiki ar soda tiesām, kur turpināsim agrākos dar­bus, izdeldēdami visus savmantiešus, jo tik tad piederēs mums viss, kas ir tagad vēl viņiem.

Tava skaistgalvīte

Plīņu Jete»

5. Novārguma mazināšanos un spēku atjaunošanos noma­nāmi sajuzdams

Novārguma mazināšanos un spēku atjaunošanos noma­nāmi sajuzdams, mācītājs sāka ilgoties, ka varētu aizkļūt uz kapsētu pie krustmātes kapa un to pēc iespējas apkopt, nolīdzinot un nogludinot zemes piķus, kas ziemā būs bi­juši sasaluši, bet tagad izlaidušies. Gan atsauktos varbūt dažs cits, kas uzņemtos to^padarlt, bet viņš vēlējās pats savām rokānf glaudīt viņas smilšu kopiņu, apzinādamies, cik neizsakāmi dārga bijusi viņam krustmāte. No Briņu mātes viņš jau ar sirds pateicību bij dzirdējis, ka viņa pati un dažas citas saimnieces mīļi rūpējušās un gādāju­šas par krustmāti ar iztiku un apkopšanu pa visu viņas neveselības laiku līdz miršanai, pielikdamas klāt par apko­pēju pat kādu zināmu godīgu sievieti — vaļenieci, tāpat itin kristīgā prātā apģērbušas un sagādājušas apglabā­šanu no mācītāja draugu un cienītāju puses. Dzirdot par šādu sirsnīgu mīlestību pēc tik daudz piedzīvotiem bezdie­vības ļaunumiem, mācītājam pirmā brīdī bija tā kā sve­šādi ap sirdi, it kā kad gribētu jautāt: vai tad patiesi šā­das sirdis arī vēl atrodas briesmu un ienaida pārpildītā pasaulē? Bet drīz sāka atcerēties un pārliecināties, ka šie ir tie paši viņam pazīstamie savas draudzes dvēseļu jau­kumi un ka jel vismaz tādu dēļ vien mīl vēl taču pasaulē dzīvot, ja arī ļaunums būtu atrāvis tai visas citas pievilcī­bas.

Kad kādā jaukā rītā pie brokastīm mācītājs saviem mī­ļiem gādniekiem, Briņu tēvam ar māti, sacīja šo nodomu un vēlējumos, ka taisni to dienu domājot iet uz kapsētu pa­kopt krustmātes kapu, tad par prieku dabūja dzirdēt, ka pagaidām kaps esot gan jau aplīdzināts, bet velēnas ap­likšot vēlāk, kad viņas stiprāk sazaļošot. Un, ja mācītājs gribot tomēr iet, tad aizvedīšot braukšus. Viņš sirsnīgi pa­teicās par to, kas darīts kapa apkopšanas ziņā, un arī par laipno aizvešanas solījumu, bet atbildēja, ka spēcināda­mies domājot iet lēnām kājām. Bez tam zirgi esot necie­šami vajadzīgi pie zemes darbiem.

Laipni mājasmātes apgādāts pāra cietām, tumšām sviest­maizītēm pusdienas daļai, mācītājs aizceļoja uz kapsētu, nodomādams tur atspirdzenīgi padzīvoties vai līdz pašam vakaram, kā tas ari notika. Krustmātes kapu viņš atrada gan aplīdzinātu, bet ne pēc savas gaumes prasībām, tā­lab — dabūjis no kapsētas sarga lāpstu —- izveidoja un nogludināja to tik skaisti, kā vien iepatikās, un uzsprauda virsū pa ceļam salasīto puķu pušķīti.

Sajuzdamies drusku piekusis, mācītājs pēc tam apsēdās uz soliņa un sāka domās sērīgi atskatīties uz tāļajo pa­gātni, īpaši attiecībā uz krustmāti, cik vien spēdams un iesākdams no savām vispirmām atmiņas dienām. Reti viņš tās atmiņas gan kustināja, bet, kad iesāka, tad milēja iz­staigāt eauri visai savai dzīves pagātnei un to darīja īpaši tagad, še klusā vienatnē, siltā piesaulē, vaļīgā brīdī un vēl sēdēdams savas sirds dārgākā vietā. Vecāki viņam bija ap­glabāti kādā citā tālā kapsētā, kas reti aizsniedzama. Tā­dos atceres brīžos mācītājs mēdza domāt tādā kārtā, it kā sev pašam visu stāstīdams.

Sava tēva viņš neatminējās pavisam redzējis, bet, pēc krustmātes vēlākiem nostāstiem, tas bijis laikam kādas ma­zākas vietas graudnieks un nomiris no kāda nelaimes ga­dījuma sekām. Bet to gan viņš atminēja, kad māte tikusi guldīta savādā melnā, šaurā un garā lādē ar vāku virsū kā jumtu. Svešas sievietes raudājušas, un viņš drusku kā aiz bailēm līdis cieti klāt krustmātei un tinies viņas drē­bēs iekšā. Krustmāte tad bijusi jauna, sārtiem vaigiem un bez nevienas grumbas sejā. Kuplie, dzeltainie mati viņai stāvējuši sapīti divās pīnēs, kas brīžam bijušas satītas ap galvu, brīžam nolaistas vaļēji pār muguru un sniegušās līdz jostas vietai. Matu sukāšanas un pīņu pinīšanas rei­zēs viņš drīkstējis skaistos matus pa šķipsniņai palūkot. Vispāri pēc mātes nomiršanas viņš juties vienīgi krust­mātei tuvs un uzļāvīgs. Brīžam uzdrīkstējies viņai ierāp­ties pat vēl klēpī.

Kad pagājusi bija ziema un sniegs nokusis, tad krust­māte taisījusies iet. citur dzīvot, un viņš dzirdējis runā- am, ka esot saderējusi kaut kur par meitu un ņemšot šo īdza pie sevis, kas arī tā notika. Tur svešumā pa iesāku­mam viņš nedrīkstējis pavisam šķirties no krustmātes.

Kādreiz atnākusi kāda vecāka viešņa un sākusi vienatnē krustmātei kaut ko ausī čukstēt, bet krustmāte atteikusi cietīgi: «Lai viņš nevildās uz mani! Man ir tik rūpes un gādība par puikiņu. Uz ko lai es eju tādā nebūšanā ar viņu saistīties — viņu ģērbt un barot? Vai tad man būs Iespējams par bērnu arī vēl gādāt?»

Vēlāk kādā svētdienā ātri sabraukuši pagalmā divi sa- puškotl aizjūgi ar zvārguļiem un zvaniem. Sievietes, tos ieraudzīdamas, iesaukušās: «Precinieki, precinieki!» — un aizsteigušās uzposties. Citām līdza arī krustmāte. Atbrau­cēji sanākuši istabā, jautri tērzēdami, ar pudelēm rokās un sākuši meklēt saimnieku ar saimnieci. Viņiem līdza bijusi arī kāda cienīga izskata sieviete ar kukuļa nastiņu padusē. To godinājuši par precinieku māti. Puisēns kā brīnodamies skatījies atbraucējos, tad precinieku māte pasniegusi vi­ņam siera šķēlīti, sacīdama: «Bet ko tad, Jānīt, tu darīsi, kad krustmāti mēs drīz aizvedīsim?» To dzirdot, uz reizes viņš sajutis tik dziļas sirdssāpes, ka ne tik nemīlējies ēst siera gabaliņu, bet, kaktiņā ielīdis, sācis stipri šņukstēt. Kad ienākusi krustmāte, tad svešie apstājuši it īpaši viņu, savādi, it kā mīklu izteiksmēs runādami, smiedamies un sniegdami viņai puķes. Ļoti laipni sarunājusies ar viņu precinieku māte, un sevišķi kāds garš, jautrs vīrietis, ci­gāru pīpodams, centies izturēties pret viņu ļoti mīlīgi. Bet viņa palikusi klusa un nopietna. Nedzērusi arī nekā, kad snieguši viņai glāzi, un neņēmusi tās nemaz pretī, kaut kādi aizbildinādamās. Puisēnam skatoties nācis prātā, ka tas laikam gribot būt tas īstenais krustmātes aizvedējs, tā­pēc uzlūkojis to ar dusmām. Tad ienākuši saimnieks ar saimnieci un precinieki sākuši griezties pie tiem, jautrībā jokodami, ka viņiem pazudusi kāda līgava un sadzinuši še pēdas. Saimnieks atjokojis pretī, sacīdams, ka tur vajadzē­šot lielu pierādījumu, uz ko viens no viņiem sniedzis glāzi, sacīdams, ka labākas liecības par šito nevarot nemaz do­māt. Saimnieks izdzēris sacījis, ka slikta neesot vis, bet vajadzēšot dabūt zināt, vai tik kāda atzīšoties par pazu­dušu. Saimniece, glāzes maliņu drusku pie lūpām pielikusi, izsacījusi, ka liecība esot laba, ja tik atradīšot, ko meklē­jot. Pa tam krustmāte bijusi laikam ievērojusi, ka puisēna neredz, vai arī pat dzirdējusi viņu šņukstam. Viņa apska­tījusies ieraudzījusi to kaktiņā noraudājušos, ļoti iežēlo­jusies un vaicājusi, kas viņam kaitot. Tad tas raustīgā va­loda pačukstējis viņai ausī: «Ciemiņi tevi drīz aizvedīšot, kur tad es palikšos?» Krustmātei pārskrējušas pār vaigiem straujas asaras. Viņa pievilkusi puisēnu pie sevis un pačuk­stējusi: «Nebīsties vis, -Jānīt. Manis neaizvedīs vis, un es tevis nekad neatstāšu.» Viņš tad priecīgi pieķēries tai ar vienu roku pie drēbēm, otrā turēdams siera šķēlīti. Tad krustmāte noslaucījusi viņam asarām nostrāvojušo seju. Nu viņš nešķīries no krustmātes vairs ne soļa un turējis viņu vienmēr cieti. Un, kad precinieku māte klusām izaici­nājusi krustmāti kambarī savrup sarunāties, tad arī vairs istabā nepalicis un, tāpat turēdamies, gājis līdza. Tur tad arī dzirdējis, ko viņas runājušas. Precinieku māte kodinā­jusi krustmātei cietīgā balsī: «Bet nu, Dore, nedomā vairs lepoties! Tāda vieta, tāds cilvēks — ko tad vēl vairāk vari iedomāt?» Tad krustmāte pateikusies gan, kā viņa pati sa­cījusi, Gravnieku mātei par labvēlību un tad atbildējusi sekoši: «Ja es būtu viena pati, tad varbūt neatteiktos, lai gan tur priekšā tik liels jūklis saviešu, kur miera un saderības dzīve paredzama nav. Bet man, sevi aizmirstot, jādzīvo priekš puikiņas, ko esmu apsolījusies māsai pie vi­ņas nāves gultas. Kā lai es tādā vietā, kas ņudzēt ņudz no dieveriem, māršām, vecām radiniecēm, neskaitot līdza paša precinieka vecāku un tēva tēva, varētu cerēt uz gādību par manu puikiņu? Tur viss mūžs jānodzīvo tik priekš mantas daju došanas, pūru gādāšanas un bēru rīkošanas veciem cilvēkiem. Tur mans puikiņa būs neieredzams un paliks visiem kā par kājminām.» — «Nu, paskolotu jau nu gan tāpat līdza to ari,» precinieku māte iebildusi, bet krustmāte sacījusi pretī: «Tas mazumiņš, ko viņi taī lietā varbūt da­rītu, būtu jāsaņem man ar zemošanos kā žēlastība. Vece­nes piemestu ikkatra vārda galā: kādu mantu tu še ienesi? Un tādai tukšiniecei vēl savs lieks ēdājs arī līdza. Visur priekšā dieveri un māršas. Mana darba un manas gādības par viņiem necik neievēros.» Puisēnam sameties bail no dieveriem un māršām. Viņš domājis, ka tiem vajagot būt briesmīgi negantiem un sirdīgiem zvērēniem ar spīdošām acīm kā uguntiņām naktīs, tālab lūkojis krustmātei iečuk­stēt: «Neiesim vis tur, kur dieveri un māršas, man no vi­ņiem bailes,» — par ko krustmāte pasmējusies. Precinieku māte sacījusi vēl krustmātei, ka viņai par pūra bagātību nebūtu bijis ko raizēties, jo tiekot meklēta un gribēta tik viņa pati, un ka viņai kā kalpotājai nenākšoties viegli vie­nai pašai izaudzināt un paskolot puisēnu, uz ko krustmāte atbildējusi? «Ticu gan, ka ta^ad tā tiek domāts, bet_vēlāk nāktos bieži dzirdēt manu tukšību. Bet puisēna apgādāša­nas un uzaudzināšanas ziņā es gribu būt labāk viena pati par sevi savā brivībā un pēc savas iespējas. Ko varēšu, to darīšu, nepalikdama nekam nekā parādā un nedodama ne­vienam tiesības man kaut ko pavēlēt vai liegt. Caur zemā­kām skolām ceru izvadīt viņu pati vien, bet priekš tālā­kām viņam ir bāreņu tiesas ziņā uz augļu augļiem daži simti, kas ienāca no izpārdotām vecāku mantām, lai ma­nas palīdzības arī vajadzēs. Un tad nu, mīļo Gravnieku māti Man ir ganu svētdiena, lopi jālaiž laukā, tālab saim­nieka galā vairs neieiešu, bet, lūdzu, pasaki tu ciemiņiem manā vietā ardievas. Pašam precinieku īsteniekam saki, ka es viņu cienīju un pateicos par ievērojumu, bet nevaru viņa prāta pildīt.» Puisēnam, to dzirdot, bijis liels prieks, kad krustmātei varēs iet uz ganiem līdza un tur viņu dro­šāk glābt no aizvešanas.

Ar žo skaidri atminamo piedzīvojumu pabeigušās mācī­tājam viņa pirmās atmiņas no dzīves sākuma, un no šārn dienām iesācies cits laikmets viņa mūžā. Jau samērā agri, bet bez grūtībām krustmāte sākusi mācīt viņu grāmatā un pa vasarām nodarbināt pie kaut kādiem viegliem darbi­ņiem, lai arī bez lietiskas vajadzības. Ziemas laikā vērp­dama, viņa iemudinājusi to tīt dzijas no pievērptām spo­lēm uz tītavām, turpretī aužot atkal no tītavām spolēt krustmātei spolītēs. Viņi abi uz maza galdiņa ēduši vien­viet, kā daždien labākie draugi, bet vasarās, kad bijis jā­dzīvo saimnieku iztikā, viņš stāvējis krustmātei cieši klāt un saņēmis ar pateicību, ko krustmāte vai saimniece uz­likušas viņam priekšā.

Gadi gājuši, augums paņēmies, un vajadzējis sākt do­māt uz ganu gaitu. Krustmāte saderējusies par vasaras meitu tādā mājā, kur kalpošana iznākot abiem vienuviet, lai pati varot paturēt viņu savu acu priekšā savā rūpībā un īpaši pa iesākumam rītos paguldīt, kamēr vēl neesot jāiet siena pļavā.

Kad jau mācējis pienācīgi lasīt un bijis arī jau pāra rei­zes mācītāja priekšā kā par labu atzīts atlasītājs, tad krustmāte sākusi jau laikus rūpēties par viņa sūtīšanu skolā — saderējusies joprojām par vasarnīcu tagad skolas tuvumā, lai gan nebijis iespējams, vismaz pirmā vasarā, dabūt tādas vietas, kur iestāties atkal darbā abiem pie viena saimnieka, un viņam vajadzējis iet ganos citā mājā, bet ziemu gan vieta bijusi kopā pie krustmātes. Savu vasa­ras peļņu viņš dabūjis it īpaši pārtikas vielās. Krustmāte izšūdinājusi pašas austu drēbju kārtu, iztaisinājusi gultiņu un pastaliņas, devusi pašas adītas zeķes un nopirkusi ce­puri. Grāmatas un rakstāmas lietas gādājusi tad, kad viņš bijis pieņemts jau skolā. Kopēdināšanas taī skolā tad vēl nebijis, bet krustmāte nesusi bieži vien pusdienās viņam azaidu no mājas. Aukstā laikā gājusi sestdienās pretī pār­vadīt viņu mājā bez apsaldēšanās briesmām.

Zemākās skolas pabeigušam, prāts sācis nesties uz aug­stākām, par kādām bijis dzirdējis stāstām, bet nevarējis cerēt viņās iekļūt aiz rocības trūkuma. Tomēr par šo vēlē­jumos viņš kādreiz ieminējies arī krustmātei, un šim tad rādījies, kā kad viņa būtu taisni to gaidījusi, jo atbilde tū­liņ nākusi šāda: «Ja gribi, tad ej. Drēbes un skolas nauda būs no manis, bet citu, kā uzturu, dzīvokļa īri, grāmatas, lūko sagādāt pats.» To viņa gan sacījusi, gribēdama iz­manīt šā tieksmes stiprumu censībā pēc mācībām, bet do­mājusi tomēr gādāt vismaz vēl dažos nākamos gados visu pati ar apbrīnojamu noņēmību un ar to piekodinājumu un izsakāmu solījumos, ka mācīsies par mācītāju un centīsies turpmāk tikpat godīgi un krietni kā līdz šim, kas viss ticis apsolīts ar prieku. Protams, ka viņa uz to jau bijusi do­mājusi agrāk, tik nesacījusi, gaidīdama, lai pats sakot mos­ties. Tad pat viņš dabūjis no krustmātes otrreiz dzirdēt, bet skaidrāk saprast par savu naudu, kas tam pie bāreņu tiesas. Ar to tad viņa dzīves virziens bijis atzīstams par nospraudītu.

Priekš vasaru brīvlaika dienām viņa zinājusi sagādat šim ik gadus kādu spirdzenīgas nodarbības un peļņas vie­tiņu, iesākumā tāpat vēl par ganu, bet vēlāk it kā par pus­puisi un palīgu vieglākos darbos pie saimniekiem vai amat­niekiem. Saī ziņā viņš sava paklausīgā, vērīgā prāta un čakluma labad ticis visur labprāt pieņemts un vienmer no­pelnījis sev jel grāmatu naudu.

Augstskolas gados pa brīvlaikiem dabūjis jau peļņu ka mācību ziņā vājāku skolnieku sagatavotājs uz pēceksāme­niem, kā .arī vispāri uz iekļūšanu augstākās klasēs, visvai­rāk ģimnāzijās, vai arī atrazdams kādu nodarbību pie rak­stiem, līdz beidzot gan ticis galā — vēl ar krājaizdevu sabiedrības palīdzību pēc daudz gadiem, sākot no pašas pirmās bērnības laika atceres par mātes nomiršanu un tū­liņ arī par krustmātes mīļās gādības iesākumu. Visu to garo dzīves laiku bijis vai ikkatru gadu apģērbts jaunā, krust­mātes austā drēbju kārtā, skolu biedriem kā par brīnumu, ka tādas tik glītas un smalkas drānas iespējams izgatavot ārpus fabrikām. Vēl pat pēc skolu laikiem valkājis tādas pašas drēbes.

Bet jau ap skolu pabeigšanas laiku pie krustmātes bijusi nomanāma stipra un liela pārvērtība izskatā: dzeltainie mati apspērušies gandrīz balti, sejs grumbains, slaikais augums drusku salīcis, bet uzņēmība un visa dedzība uz darbību vienmēr pa vecam. Patiesā ziņā krustmāte atde­vusi visu savu mūžu viņa labā vien, iegādādama pat vēl pirmo govtiņu, viņam iestājoties vietā par mācītāju, un pēc tam vadīdama ar labāko prašanu un lielāko vērību viņa mazo saimniecību, neprasīdama priekš sevis gandrīz nekā. Veselība viņai samērā ar gadiem uzturējusies diezgan laba, tik gan daži nobīļu gadījumi bijuši sacēluši viņai krampju sāpes, kuras tad visstiprāk parādījušās, kad ap­sargi šo projām veduši, un pēc tam vairs nepārgājušas, atnesdamas tādā ziņā viņai negaidītu nāvi pēc ļoti grūtām un ilgām ciešanām.

Staigājot domās cauri šai garai gadu rindai un nonākot pie tagadnes, mācītājs sāka pārliecināties, ka gandrīz viss ir grozījies un nav palicis, kā bijis viņa dzīves iesākumā, tik- krustmātes mīlestība uz viņu pastāvējusi negrozīta un nesatricināta, lai arī viņas pašas izskats kļuvis citāds. Sī pašaizliedzīgā pastāvība kustināja dziļi viņa sirdi ar pa­teicības jūtām par tik daudz saņemtiem labumiem un ar žēlumu, ka laiku ļaunumi nolaupījuši viņai vismaz vecuma miera dienas un neļāvuši palikt klāt viņam vismaz par acu aizspiedēju pēc izciestām nāves mokām.

Tā mācītājam, dziļās sērās nogrimušam, sitās ausīs tāda kā tuvu soļu čaukstēšana. Viņš pacēla acis un ieraudzīja pazīstamo rūtaino sedzeni netālu no sevis un tūliņ sa­prata, kas atrodas zem viņas.

Ar sveicienu pienākusi, Steņģene sāka runāt, ka pirmreiz pēc pārnākšanas ieraudzījusi še mācītāju — sēdam uz krustmātes kapa un negribējusi bez labdienas garām iet, tālab pienākusi izsacīt jel prieku, ka mācītājs pārnācis un sagaidīti atpakaļ drošības laiki. Tad, ieraudzījusi drusku pacelto mācītāja seju, izsaucās:

— Vai, cik jūs novārguši no izskata! Redzams, redzams, ka bezgala daudz grūtību esat cietuši.

— Ar mokām jau tik vēl pārnesu mājā pēdējās zīmes no dzīvības; bet lielum lielam ciešanas biedru skaitam pabei­dzās viņu mokas turpat briesmīgā nāvē. Tomēr man Briņu tēva un mātes laipnā gādībā iespējams bijis krietni atkop­ties, tā ka varēju atnākt bez grūtībām šurp un kaut ko pa­darīt kopšanas ziņā pie krustmātes kapa. Bet, Steņģa māt, ja gribi parunāties, tad piesēsties pretī tur uz otra sola.

Viņa piesēdās un sacīja:

— Krustmāte, jā, krustmāte! Jūsu vien viņa gaidīja pār­nākam, bet nesagaidīja. Par jums runāja, gan nomodā bū­dama, kad lielākās sāpes pierima, gan sapņos, gan pat vēl nāves murgos, kad jau sarunājās it kā patiesi ar pārnā­kušu.

Mācītājs, to dzirdēdams, aizklāja seju abām delnām un sajuta pārskrienam karstas asaras pār vaigiem un palika tādā stāvoklī brītiņu kluss, bet Steņģene runāja vēl:

— Mēs, kā dažas no tuvākām pazīstamām, kārtojāmies, palikdamas klāt pa dienai un naktij kura līdz viņas cie­šanu beigām, tad arī visu dzirdējām un tās mokas redzē­jām.

Tad mācītājs sacīja ar dziļu sajūtību:

— Es izsaku daudz sirsnīgu pateicību visām jums, kas tik mīļi esat rūpējušās par manu krustmāti viņas ciešanu laikā un gādājušas arī par viņas apglabāšanu. Bez tam pateicu jums abiem ar Steņģa tēvu, ka nebijāt nedz ar so­lījumiem aizvilināmi, nedz ar draudiem iebaidējami uz ļaunas liecības došanu par mani, jo caur to vien es vel dzīvs esmu palicis, ka trūka vispāri apvainojošu liecību. Zināms gan, ka es nevēlētos vis netaisnu liecību arī uz otru pusi, ja mani, vainīgu būdatnu, gribētu glābt ar tais­nības sagrozījumiem, bet cienā turu tikai taisnas liecības, lai šaī vai taī ziņā. No jums ir gribēts dabūt netaisnas liecības, bet jūs kā godīgi, kristīgi cilvēki esat atteikušies tādas dot. Par to vēlreiz saņemat manas pateicības pa­tiesīgā ziņā.

— Gan jau tas pats manas pušelnieces dēla dēls Augura Antons, kuru raks laukā rītu līdz ar astoņiem citiem no­slepkavotiem, nopūlējās, cik vien spēka, mūs visus pieda­būt pie netaisnas liecināšanas, bet neviens neklausījām. Un, redz, kā nu drīz bij jākrīt, nevis vēl no pretiniekiem, bet no paša draugu puses, no paša brāļu lodēm. Sak, tāds blēdībai tas gals.

— Ak tad rītu rakšot visus deviņus laukā? — mācītājs vēl ievaicājās.

— Jā, tādas ziņas jau nākušas Augura mātei, ka tad visiem būšot pretī savieši par saņēmējiem. Sēšanas darbi Ir pašlaik pie beigām, kur tad drīzāk visiem vaļa un visi saziņojušies. Tur jau nu atskanēs .atkal lielu lielā raudā­šana un vaimanas. Jāaiziet jau nu gan būs redzēt un dzir­dēt. Ziņkārības prāta jau nu man gan nav, bet varbūt vajadzēs Augura mātei arī drusku palīdzēt. Viņa jau, naba­dzīte, viena nekā nespēj, būdama vēl novājināta no iesir­guma iaiz nāves bēdām par to pašu dēla dēlu. Ede arī jau nu gan ar visu savu lielo nevaļu viņas vienas nelaidīs šādā sevišķi grūtā gaitā, kur šis tas slikts var gadīties. Bet ko lai viena pati sieviete iespēj zemēm apbiruša un jau tik ilgi gulējuša miroņa apkopšanas darbā, ja arī vī­rieši būtu viņu izcēlēji no bedres? No vīriešiem līdz ar sa­vas zemes nomnieku Augura māte ir lūgusi vienīgi viņas pazīstamo jaunības draugu, veco krusttēvu Laķi. Nākamu svētdien laikam visus izrokamos -glabāšot kapsētā. Mans vecais Ir jau gan atkal uz kājām, tad liela bēda man par mājas darbiem nav.

Stāstīšana īsu brīdi apstājās un tad turpinājās no jauna:

— Jādomā, ka nošauto atrakšanas un izcelšanas darbs būs liels un grūts, kas ļoti rūpīgi un uzmanīgi darāms. Kādi divi no izrokamo piederīgiem bija pirmīt pagastnamā lūgt no pagasta puses palīdzību pie nogalināto izcelšanas un arī apliecību, ka piederīgo izrakšanu cita pagasta tiesā drīkst uzsākt, ko pagastvalde apsolīja gan dot un par pa­līgiem gādāt. Ak jā! Pagastmāju pieminot, ienāk prātā kaut kas jauns. Pašlaik tur ir saņemta ziņa no augstākas vietas, ka zemes dalīšanas darbus uzsāks no jauna, iz­dalot muižu zemes bezzemniekiem un arī nepārdotās mā­jas vai nu viņu tagadējiem nomniekiem, vai agrāko nom­nieku pēcnākamiem un tādiem, kam kādi augstāki nopelni pie valsts atsvabināšanas no kopmantiešiem, kālab jāiece- ]ot izdalītājus no jauna pa visu valsti. Un, kur atrodami agrākie dalīšanas sākuma rajcsti, tie jāņem par pamatu tālākiem darbiem. Un kā likts tūliņ arī, sakārtojot aizbē­gušās kopmantiešu pavēlniecības izmētāto rakstu blāķus, ir atradies viss, pilnīgs šejienes sava laika komitejas darbu saraksts, cik tālu tas bija ticis ievadīts, bet no kopmantie­šiem apturēts. Diezi', diezi' kā būs, kā nē! Ezermuižiņā gan manis laikam negribēs atstāt — tai tik daudz kāro­tāju, ka nezin ne gala. Bet, ja man taī vietā dotu Daukstu muižiņu, lai tad vai kā būdams. Man kā tas miera gars, tad es netiesātos. Kaut man nācis jel dēls no kara mājā, tad man tiktu pirmā kaķiegorija.

Par šiem miera gara un «kaķiegorijas» vārdiem mācī­tājs viegli pasmīnēja, bet nesacīja gan nekā, tik uzcēlās un izšķīrās ar Steņģeni.

6. Nošauto deviņu izrakšanas dienas rītā bija ikkatram kopmantiešu noslepkavotam

Nošauto deviņu izrakšanas dienas rītā bija ikkatram kopmantiešu noslepkavotam tuvāki vai tālāki savieši vai savietes ar aizjūgiem un melniem šķirstiem ratos pie bed­res klāt — visi nopietnu sēru pilni. Viņiem līdza saradās vēl aiz ziņkārības lielāks pulks lieku skatītāju. Klāt bij no apsardzības arī divi kārtībnieki kā rīkotāji vajadzīgās vie­tās. Papriekšu apsprieda viskopīgi, kā labāk darāms. Visi atzina par vērā turamu to, ka bedrē iekšā kāpt un strādāt, stāvot taisni virs miroņiem, nevar, lai viņi netiek samī­dīti. Tālab, kad, apkārt bedrei stāvēdami, nolīdzināja zemju blāķi, tad pārlika no vienas malas uz otru kādus dēļus, ko daži atbraucēji, darbu pareizi apdomādami, bija atveduši no mājām līdza. Nu atracēji, stāvēdami uz šiem dēļiem, sāka pamazām un ļoti vērīgi rakt dziļāk, tomēr ne­durdami lāpstu stāvu zemē iekšā, bet vadīdami viņas tikai tā kā šķipelēdami. Tā kādu brīdi apdomīgi strādājot, parā­dījās vajā viena roka, it kā pacelta uz augšu. Vēl drusku dziļāk šķipelējot, redzams tika arī svārku piedurknes gals. Kad tur ar vieglu iastru slotiņu noslaucīja zemes un roka parādījās pavisam skaidri redzama, tad Augura māte, malā stāvēdama un uz nūjiņas atspiedusies, izsaucās, asa­rām birstot:

— Es pazīstu, tā ir mana Antoniņa roka. Viņš ir ticis aprakts, vēl dzīvs būdams, un ir cēlis rokas uz augšu.

Meklējot drusku dziļāk, parādījās patiesi Augura Antons pirmais, kuru izcēla. Viņu iznesa ārā no bedres krusttēvs Laķis līdz ar citiem palīgiem un noguldīja zāles zaļumā. Drēbes viņam bij apķepējušas asinīm ar smiltīm, sejs, acis, mute un visa galva vienās smiltīs. Augura māte nespēja Viņā ilgi skatīties un atgāja drusku nost atsēsties uz zemē noliktā šķirsta — un tik raudāt. Krusttēvs Laķis griezās atpakaļ pie bedres palīdzēt citiem atracējiem. Ede ar Steņ­ģeni stājās pie izceltā miroņa apkopšanas, nesdamas līdza paņemtā spainī ūdeni no upītes, ar ko mazgāt viņam seju un visu galvu, rokas un drēbes, beigās visu dvieļiem no­slaucīt un atstāt kādu laiciņu tāpat klajā vietā lielākas apsusināšanas labad. Viņas, tā strādādamas, atrada miro­nim vienā vaigā lielu ievainojumu un labo roku pārlauztu, bet nesacīja par to nekā Augura mātei, lai viņas lielie sird­ēsti caur to vēl nepavairotos.

Atracēji bija atraduši jau vienu krietna lieluma akmeni uz Augura Antona un to izlikuši uz malas, bet, dziļāk strā­dājot, atrada vēl citus arī un tos, tāpat brīnodamies, lika malā. Pie turpmākiem izņemtiem miroņiem atradās pie ik­katra visādi locekļu sakropļojumi un citādi smagi ievaino­jumi. Locekļu salauzījumus gan varēja attiecināt esam cē­lušos no virsū mestiem akmeņiem, bet citi lielie ievaino­jumi, īpaši sējos, nerādījās nākuši no tiem. Tad piestājās pie bedres kāda pusmūža sieviete un sāka stāstīt, rādī­dama uz tuvējo mežu:

— Tuvu pie bedres viņi nelaida gan neviena liecinieka, bet mēs dažas stāvējām tur mežā aiz resniem kokiem, kur varējām visu dzirdēt, ja arī ne visu redzēt. Kad nošautie cits pēc cita sakrita bedrē, tad no turienes dzirdama bija briesmīgu sāpju kunkstēšana, jo saprotams, ka vismaz visi vēl nebija pagalam, bet tik grūti ievainoti, kur tad citi krita vien, virsū, dzīvos apakšējos nospiezdami un nosmacē­dami. Bet kunkstieni jau būs nākuši no virsējiem arī, un daži mirēji, ar nāvi cīnīdamies, laikam arī kunkstējuši.

Tad šāvēji lēca bedrē iekšā nošautiem vai aizšautiem pa virsu, ar zābakiem mīdīdami visus cieši kopā. Bet, kad ari tad iaikam pilnīgi nelīdzēja, tad, labi izmīdījušies, sāka mest bedrē iekšā šos akmeņus. Protams, ka seju ievaino­jumi nošautiem ir cēlušies no mīdītāju zābakiem, lai arī locekļu lūzumus var domāt cēlušos vairāk no akmeņu me­šanas. Tomēr neiespējams nav, ka tie var būt lūzuši arī no smagu lēcēju zābakiem. Bez tam likās, ka viņi tur, pa virsu dīžādamies, strādāja ar šauteņu durkļiem. Kad vēl turpinā­jās drusku tāda kā drūma kunkstēšana — kā no kāda dzi­ļuma, tad šāvēji ķēra lāpstas un meta ātri zemes bedrē iekšā nošautiem virsū, beigās nomīdīdami visu blāķi. Pēc tam tad nekāda rūkoņa no bedres vairs nenāca.

Miroņu izcēlēji uz beigām nespēja strādāt vairs, stāvē­dami virspusē līdz ar zemi, tālab tiem bij prātīgi jāierīko­jas, ielaižoties dziļāk bedrē un tomēr nemīdoties virs no­galinātiem. Kad ar lielām uzmanības grūtībām bij dabūti laukā visi, tad izrādījās, ka neviens no viņiem nav palicis guļot ar tiem ievainojumiem vien, kas nākuši no šāvēju lodēm, bet ikkuram miesas bija sadragātas jo vairāk tādā veidā, kā nupat dzirdēts ticis no stāstītājas sievietes.

Pie ikkatra izceltā miroņa stājās ar asarām viņu tuvi­nieces, tos tīrīdamas un apkopdamas pēc tā parauga, kā tika apkopts Augura Antons. Vīrieši sagrūda izraktās ze­mes atpakaļ bedrē un samīdīdami to nolīdzināja. Pēc tam viņi, piekusuši būdami, lūkoja izsēsties šur un tur, vēlēda­mies atspirdzināties uzpīpošanā. Laķis piesēdās arī uz šķirsta tur, kur sēdēja sēru pilnā Auguna māte, un iesāka taisīt dūmus. Apsargi bija pavēlējuši nošautos agrāk šķir­stos nelikt, iekam neesot pārmeklētas viņu kabatas, ko da­rīšot tad, kad visi būšot jau pakopti un patīrīti, tālab tiem, kas bij saņēmuši savējus pirmā galā un darbus pabeiguši, iznāca vaļas brīdis, gaidot padarām citus tāpat.

Pēc klusa brītiņa Augura māte, acu nemaz nepaceldama, griezās pie Laķa ar jautājumu:

— Jēkab, tu nu esi gadu gadiem gājis pa malu malām un redzējis dažādas tautas, visādus ļaudis. Saki — vai kaut kur ir redziami citur arī tik briesmīgi cilvēki, kādi bi­juši šie aizgājušie kopmantieši?

Laķis, izlaizdams kuplos dūmus, drusku apdomājās un tad atbildēja:

— īstenos kara stāvokļos gan pretinieki ne tik neviens otra nežēlo, bet cenšas vieni otrus izdeldēt, kā vien iespēj, bet mierīgiem cilvēkiem godīgu valstu karotāji neaiztiek.

Kristīgas tautas izturas godīgi arī pret gūstekņiem, tik par turkiem un viņu ticības tautām gan tiek dzirdēts daudz briesmu darbu arī pret tiem. Bet nu šie kopmantieši, kurus labāk varētu saukt gan par citmantiešiem, grib dzīvot tik no tā, ko savmantieši sapelnījuši un sataupījuši. Bet to viņi gaiši zina, ka ar labu neviens viņiem nekā no sevis nedos, tālab tie uzskata visu savmantiešu izslepkavošanu par īsāko šā nolūka sasniegšanas ceļu. Bet vēlāk, kad viss būs sagrābts sev, tad, zināms, varēs slepkavoties atkal savā starpā. Viņi prot izveicīgi laist ļaudīm acīs arī gan kaut kādus reibinošus vēlēšanu māņu dūmus, muldēdami par brīvību, bet dibinādami visbriesmīgāko verdzību. Un, ja vēlēšanu lietās kāds gribēs savu balsi dot kādam pēc sava prāta, nevis tam, uz ko aizrāda, tad lai stājas vien šauteņu stobru galiem pretī. Tāda viņu brīvība, tādas viņu dodamās tiesības, tāda viņu rīcība. Sās kopmantiešu jeb citmantiešu mācības nav vis gan izperinājušās še pie mums, bet pārnestas šurp no citurienes — tikai še viņas atradušas auglīgu zemi. Un, kur vien šo mācību klausītāji tiek tik pie varas, tur dara visur to pašu, ko še. Un, jo lie­lāka un plašāka viņu vara, jo lielāki un plašāki arī viņu briesmu darbi.

— Bet no kura laika šitas ļaunais gars ir ievilcies un tik briesmīgu spēku ņēmis mūsu citkārt godīgā tautiņā? — Augura māte taujāja vēl.

— No tā paša nesenajā laika, kad sāka droši skandināt bezdievības mācības, ka nav nekas svēts, nav nekāda grēka, kad tik spēks un vara, tad dari, ko tik gribi, atbil­dība nekam nekāda. Kad vari tik būt drošs par laicīgu sodu, tad par mūžīgo nekāda bēda. Nav nedz pienākuma, nedz tikuma, nedz goda, nedz kauna, nedz apziņas, nedz pateicības — viss kā plēsīgam meža zvēram. Un, kad ne­tiek vien liegts šādas mācības sludināt, tad protams, ka sekmes viņām būs lielas arī bez mudināšanas un skubinā­šanas. Uz ļaunuma pusi, ja to grib veicināt, jādod tik brī­vība, bet uz labu vajadzīgs vadīt ar lielām grūtībām un nereti ar maziem panākumiem. Tāds ir cilvēka dabīgais prāts.

Pašlaik nāca uzsaukums no apsargiem, ka iesāksies no­šautiem kabatu pārmeklēšana, ejot pēc tās kārtas, kā viņi izcelti no bedres. Tādā ziņā tad iesākums bija ņemams pie Augura Antona, tālab viņa tuvumā ieilgušai sarunai nā­cās apklust.

Augura kabatās neatrada nekā ievērojama, tālab pierakstīja tik viņa vārdu un atļāva guldīt šķirstā. Ar tur­pmākiem diviem citiem notika tāpat. Bet tad pie tā vecākā cilvēka, kas bija starp jauniem, atrada viņa vestes iekš­puses kabatā krietnu žūksni papīra naudas un turpat vidū zīmīti, rakstītu ar stipri drebulīgu roku: «Mēs tiekam dzīti, badā būdami un briesmīgi mocīti.» Apsargi sacīja, ka at­rasto naudu un šo zīmīti piederīgie varēšot saņemt apsar­dzībā. Tālāk pie nākošā nebija atrodams atkal nekas. Bet tad pie Sidera atrada starp dažiem citiem viņa papīriem, kas attiecās uz soda tiesas darbību, arī šādu vēstuli:

«Manu mīļo Sider! Gaidu ik dienas, kad sūtīsi man to apsolīto zelta pulk­steniņu ar gariem zelta vazīšiem un arī to gredzenu ar mirdzošu, sarkanu akmentiņu virsū. Tam akmentiņam vajagot būt sarkanam dimantam — rubīnam, jo tas līdz ar pulksteniņu piederēja kādai zināmai bagātniecei, kura neīsta dārguma nevalkā. Rubīnus es ļoti mīlu. Arī kāda krietna sauja zelta naudas darītu man lielu prieku. Ne­turi to mantu vairs pie Augura, ka viņš vēl to neizklī­dina, padalīdams savām rakstvedēm. Muļķīgos ļaudis es mānu tāpat, kā to pastāvīgi dara valdības laikraksts, stāstīdams, ka kerenkas esot visdrošākā nauda. To ne­ņēmējus es nozākāju par neprašām un stāstu tiem tāpat, ka zelts paliks drīz tik priekš nevērtīgiem spīduļiem. Man še darba diezgan vai ikkatru nakti. Kuram tik mēr­ķēju un spiežu, tas krīt kā pupa.

Ar sveicieniem un mutīti

Tava Plīņu Jete»

So vēstuli noklausījusies, Augura māte izsaucās ar vēl pavairotām skumjām par dēla dēlu:

— Ak Kungs un Dievs! Tad aptraipījis ir savas rokas un savu dvēseli arī vēl ar tām smagu lāstu mantām, kas izspiestas vai nolaupītas nelaimīgiem notiesājamiem. Un kas zina, viai ir vēl pavisam atdevis vai nē?

Edei, dzirdot šos dziļu sirdēstu vārdus, ienāca gan prātā, ko viņa nesen redzējusi notiekam Ezermuižiņas pie­darbā starp Antonu un laikam Sideri. Viņa saprata gan, k,a tur starp viņiem abiem būs bijušas naida attiecības par šām pašām mantām, bet viņa to prātīgi'noklusēja, pasar­gādama jau bez tam diezgan smagi bēdu izmocīto vecās saimnieces sirdi. Pie Svikuļa apsargi bijia atraduši vēl viņa paša sace­rētu mīlestības atklājuma dzejoļu ar virsrakstu: «Debešķī­gai būtnei Alvīnai». Lai gan visu šā dzejoļa dzirdētāju sirdis bija vismaz dziļas nopietnības pilnas, ja arī ikkura nejustu lielu bēdu, tad, šaī dzejolā klausoties, reti kas va­rēja atturēties jel no pasmīnēšanas, ja vislielais no ska­ļiem smiekliem.

Kad viss bij sakārtots, visi izraktie saguldīti šķirstos un šķirsti sacelti ratos, tad apsargi pasludināja, ka visi šie miroņi tiekot atļauti piederīgo rīcībai uz drīzu apglabā­šanu. Jau iepriekš bija norunāts visus šos mocekļus apgla­bāt vienkopējā vietējā kapsētā, lai gan daži nonāvētie bij no citām draudzēm. Nolēma līdz kapu izrakšanai noguldīt visus kapsētas kambarī. Tā kā izrakšana notika piektdienā, tad tiem apglabājamiem jāguļ bija tur tik par sestdienu, kas nodomāta kapu izrakšanai.

Brīvu ratu bija maz, kur sēdēt aizvedamo piederīgiem, bet visi spēka cilvēki taisījās labprāt iet kājām, tik Augura mātei no lielām bēdām arī miesas spēki bija pamākti, un viņai nāktos grūt' nostaigāt visu ceļu kājām. Tad Edei ar krusttēva Laķa palīdzību izdevās sarunāt priekš viņas kā­dos brīvos ratos vietu, kur sēdēja arī kāda vecāka māte, un tad visa neparasti garā miroņu ratu rinda sakustējās uz aizbraukšanu liela kājnieku pulka pavadībā, kas gāja gan pa ratu spraugām, gan pēc visas braucēju rindas.

Garās vasaras dienas vakars bija gandrīz klāt, kad visa šī rinda nokļuva pie kapsētas un saguldīja visus šķirstus citu pie cita kambarī. Starp pavadītājiem bija arī kāds vīrs, kas pazīstams kā iecienīts miroņu izvadītājs no mā­jām kristīgā garā. Viskopīgi uzaicināts, viņš izsacīja kādu visiem nodziedamu bēru dziesmu un pabeidza ar lūgšanas vārdiem. To pašu vīru nonāvēto piederīgie viskopīgi uz­aicināja arī par apstāvētāju apglabājamiem, jo mācītājs, nebūdams vēl pienācīgi atspirdzis, neuzņemšoties apstā­vēšanas darba un cits neviens zināms neesot. Viņš nelie­dzās uzņemties, tik gan ne bez mācītāja ziņas, ko piede­rīgie apsolījās izdarīt.

7. Bija brīnum jauka, klusa un silta svētdiena

Bija brīnum jauka, klusa un silta svētdiena bez neviena mākonīša pie skaidrām debesīm. Ticis bija zināms plašā apkārtnē, ka kopmantiešu noslepkavotos un izraktos devi­ņus mocekļus glabāšot to svētdien priekš pusdienas, tālab jau diezgan laiku no rīta pieplūda kapsēta gandrīz ļaužu pilna. Tik liela dalības ņemšana bija izskaidrojama vis­pirms kā līdzjūtības zīme nelaimīgiem nogalināto piederī­giem un kā pretešķības rādījums pret slepkavību. Otrkārt, cilvēku sirdis ilgoties ilgojās pēc kaut jelkādām garīgas nozīmes sapulcēm, kādu taī laikā pavisam trūka, jo baz­nīca stāvēja cieti un citur nedrīkstēja nekā rādīt no kaut jebkādas garīgas sajūtības. Draudzes līdzjūtību skumdi­nātām sirdīm apliecināja īpaši tas puķu daudzums sieviešu rokās, nests līdza, ko pušķot kapus politiskā niknuma mo­cekļiem. Tā kā pašlaik ābeles stāvēja ziedu kuplumā, tad nesti bija pat veseli zari, pilni ābeļu ziediem.

Piederīgie apspriedās ar apstāvētāju, kā labāk ierīkot un izdarīt apstāvēšanas darbus. Tika vienprātīgi atzīts, ka kapsētas kambaris, kur pašreiz tik daudz šķirstu iekšā, nevarēšot uzņemt necik ļaužu no lielā dalībnieku pulka un taču visi gribēšot ko dzirdēt, tālab nolēma iznest visus šķirstus kapsētā un noguldīt tādā vietā, kur vēl nav kapu. Tur tad noturēt viskopīgos apglabāšanas dievvārdus, pēc tam apstāvētājs pie kapiem lai iesvētī ikkatru sevišķi. Tā tas arī notika. Visus šķirstus nesa rindā citpakaļ cita uz norunāto vietu, dziedot:

«Mēs šeitan esam viesi,

Ne māju vietiņā.»

Apstāvētājs, lai gan samērā nedaudz skolots runātājs, prata taču savā viskopējā apstāvēšanas runā rādīt šā lielā bēdu notikuma negantību viņa īstenībā, pie vārdiem sevišķi gan ar apvainojumiem nekā neminēdams, bet apgaismo­dams tik šā iekšējā, savstarpējā briesmīgā ienaida ļaunu­mus, kur ar asinainu niknumu pārmērīgi esot dzīties sa­grābt visu mantu, visus īpašumus, visu varu tik vienai ļaužu šķirai, tik vienai strāvai, rīkojoties ar lielāko nežē­lību pret citām šķirām, nesaudzējot neviena, kas tik nav itin tāds pats kā viņi. Un tādā ziņā, atmetot visu, kas kris­tīgam prātam dārgs un svēts, esot šausmīgi nogalināti arī šie deviņi cilvēki un līdz ar viņiem daudz citi, kas nestā­vējuši šiem nemaz pretī, bet gājuši vēl pavisam mierīgi no ceļa. Tālab jālūdzot, lai Dievs turpmāk novērš tādas briesmu valdības ar viņu necilvēcīgiem niknumiem.

Pēc tam iesākās apstāvēšanas gājiens no kapa uz kapu ar miroņu iesvētīšanu, aizlūgumiem un dziesmām. Apstāvē­tājs gāja uz zināmo vietu allaž no jauna pakaļ ikkatram apglabājamam vienmēr ar ļoti lielu līdzgājēju pulku un tā vadīja ikvienu uz viņa kapu. Līdzgājēji drūzmējās ap visiem kapiem bez izšķirības, vai pavadāmi radi un draugi vai pavisam sveši. No viņu rokām bira puķes vaļējos kapos uz šķirstiem, un beidzot saradās daudz pušķu virsū uz ka­piem. Bet, tīri kā par brīnumu, no viena kapa atrāvās un palika atstatu stāvot citi visi, kas nepiederēja pie nesē­jiem, kuri bij paši arī apracēji, pieskaitot klāt tik divas sievietes, vienu vecāku, otru jaunu. Nebija gandrīz, kas apstāvētājam palīdz nodziedāt jel pāra pantiņu no kādas piemērojamas kapa dziesmas. Rādījās, ka vecākā no abām pavadītājām sāka dziļi un sāpīgi sajust līdzgājēju atrau­šanos no šā kapa laikam kā kādu nepārprotamu parādību. Raudājusi viņa bija jau gan daudz, taču vēl turēdamās un visu paciezdama. Bet nu rādījās, ka šī ļaužu atrauša­nās, kuras nozīmi viņa gaiši bija sapratusi, salauza paga lam viņai bēdu novājinātos spēkus. Viņa aizlika kabatas drāniņu sejām priekšā, piespieda to tur abām rokām un raudāja dzirdamā balsī, kas skanēja apstāvētājam kā trau cēklis, uzsākot aizlūgumu. Viņa sāka gāzuļoties, un, lai arī jaunā sieviete turēja viņu aiz rokas, tomēr viņa pašā aizlūguma vidū sabruka piepeši pie zemes ģībonī. Piestei­dzās kādi vīrieši no tiem pašiem nesējiem, un tie ar jaunās sievietes piepalīdzību gan viņu drīz atmodināja, uzcēla un pusnešus izveda no kapsētas pie ratiem, kur apguldīja. Liedot šim pulciņam caur ļaužu drūzmu, kāda sieviete, pēc apģērba un izrunas citurieniete, sacīja citai sievietei pus­balsī pie auss:

— Lūk, briesmu tiesas prezidenta Sidera māte ar viņa māsu.

Viņas, kā izgājušas, tā palika. Kapsēta vairs ne­ienāca. Sis kaps palika gandrīz pavisam bez appuškojuma. Augura Antona un Svikuļa kapiem bija gan virsū kādi pušķi, bet samērā ar citiem krietni mazāk. Un tie paši, kas bija, nāca laikam bezmaz tik no piederīgo rokām. Turpretī skolotāja un Linuma kapi atradās bagāti appušķoti, līdzīgi citiem šās dienas apglabāto kapiem.

Visu apglabāšanas laiku Augura māte arī bija pavadī­jusi kapsētā, Edei pastāvīgi paliekot pie viņas, bet, pabei­dzoties apglabāšanas gaitai, viņa vēlējās tikt projām — gan jau aiz vispārēja paguruma, gan arī aiz tā cēloņa, ka laikam nomanījusi ļaužu vienaldzīgo un pavēso izturēša­nos pret viņas dēla dēla kapu. Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta, viņa atstāja kapsētu, neslēpdama vēl joprojām savu skumju par Antona likteni un viņa šausmīgo nāvi, uz ko Laķis nopūzdamies viņai piezīmēja:

— Tev vismaz zināma paliek tava audzēkņa kapa vieta, bet man par manu aizbildnības meitu varbūt nebūs pa­likusi pāri pat ne šī laime.

— Jā, bez savām bēdām neesi gan arī tu, bet tev paliek jel tas augstais apmierinājums, ka tās meitenes spodri baltā goda neaptumšo neviens neslavas puteklītis, kuras sajūtības man vis nav par manu nabaga puiku, — Augura māte sērīgi viņam atbildēja.

Laķis uz to nesacīja vairs nekā, tik pagriezās sāņus un ātri paslaucīja ar delnu sev vaigus. Tad kopā ar Edi pa­līdzēja Augura mātei iekāpt ratos, atraisīja zirgu, iedeva grožu un pātagu Edes rokās, kura arī bija jau iesēdusies, tad atvadījās no abām un noskatījās pakaļ, kā viņas aiz­brauc.

Pašlaik pieskrēja Katrēns, saķēra vecā krusttēva roku un sacīja:

— Vecais krusttēv, es vēl apstaigāšu jaunos kapus un izskatīšos puķēs. Tagad pie kapiem jau mazāk ļaužu, labāk var redzēt. Kur tu tad būsi?

— Es, meiten, iešu atsēsties pie manas mātes kapa. Tu jau zini gan. Kad apstaigā, tad ej uz turieni.

— Nuka.

Bija klāt pašas pusdienas stundas un laiks saucams jau pat par karstu. Ļaužu pulks kapsētā vēl daudz nemazinā­jās, bet tik izklīda, visvairāk ap savējo kapiem, kamēr dažu pašlaik apglabāto piederīgie nešķīrās vēl no viņu kapiem, lai ari to apstāvēšana un aprakšana bija pilnīgi pabeigta.

Tad pašlaik parādījās kaut kas savāds, neierasts un ne­iedomāts. Pa pasta lielceļu it kā no pilsētas puses tuvojās steidzīgi kapsētai' klāt teciņiem vien sieviešu pulciņš čet­ratā, roku rokās turoties un arī pat ar jautriem, skaļiem smiekliem. Kam gadījās ievērot viņu tuvošanos, tie skatī­jās un gaidīja, kas viņas tādas būs. Un, kad ātrās nācējas bija jau gandrīz klāt pie kapsētas vārtiem, tad atskanēja dažas balsis:

— Vai, vai! Tās jau ir tās pazudušās un rokā nedabūtās visas četras meitas!

Pirms vēl dažs labs dabūja atjēgties, vai tas ir vien tiesa, kad jau daža no viņām atradās savu bezgala pār­steigto piederīgo apkampienos.

Katrēnam, kad tik dabūja viņas ieraudzīt, kājas vien noņirbēja, dodoties pie vecā krusttēva ar izsaucienu jiau pa gabalu:

— Vecais krusttēv, vecais krusttēv! Tas gudri gan: Maja klāt, citas visas arī.

Un, iekam vecais krusttēvs, kā no sapņa traucēts, pa­guva atmosties, kad jau Maja bija viņam abām rokām ap kaklu ar prieka pilnu izsaucienu:

— Mīļais, mīļais, vecais krusttēv! Es dzīva, es dzīva! Mēs visas dzīvas.

— Mīļais bērns! Vai es tik varu savām acīm droši ticēt?

— Vari, vari — droši, droši!

Tad vecais krusttēvs sacīja skumīgā un drusku tādā kā žēluma balsī:

— Tad redzi nu, bērns, cik sakrities un vājš esmu pa­licis aiz bēdāšanās par tevi un aiz nezināšanas, kur tu palikusi. Neesmu dabūjis ne mazākās vēsts par tevi.

— Mīļais, dārgais, vecais krusttēv, — Maja atsaucās ar lielāko bērnišķīgo sirsnību. — Nevaino manis par ziņas nedošanu, kas mums nevienai nav bijis iespējams, nedz drīkstams, ja arī vēl spētu, jo tad ne tikvien mēs visas būtu pagalam, bet varbūt arī dažs cits mums visām bez­gala mīļš un dārgs cilvēks. Pat tagad mēs neviena nedrīk­stam vairāk nekā stāstīt kā tik to vien, ko jau ari ikkurš redz, ka esam pārnākušas dzīvas; bet par to, kur bijušas un kā dzīvojušas, par to neviena vārda. Varbūt vēlāk to varēsim gan. Mēs visas esam nozvērinātas paceltām ro­kām uz vispilnīgāko klusēšanu līdz nezināmam laikam. Vairāk es un neviena cita no mums četrām nedz drīkst sa­cīt, nedz arī sacīs. Tu, mīļais, vecais krusttēv, zini daudz labāk par mani, kas zvērasts ir un ko viņš nozīmē, tālab man par to vairāk nekas nav jāsaka.

Kad vecais krusttēvs joprojām domīgi klusēja, tad Maja pagriezās pie Katrēna un pievilka to ar vienu roku jo cieši pie sevis, lai gan meitene jau pati bij piespiedusies viņai tuvu klāt.

— Un nu, māsiņ, — viņa mīlīgi sacīja tad Katrēnam, — augumā esi pastiepusies gan krietni vien, it kā dzīda­mās man līdza. Bet vai saprašana un godīgais prāts arī aug tāpat, k(}? Es ^nu gan, kas vecam krusttēvam bijis jāizcieš, tevi meklējoi un glābjot no pazušanas, un kādas raizes viņam bijušas tavas neprātības dēļ skolā. Bet vai tik atkal nav noticis no tā laika kas jauns uz kādas ne­krietnības pusi? — To sacīdama, Maja pacēla kā jautā­dama acis uz veco krusttēvu, un meitene pietvīka it kā saulē augusi brūklene.

— Mēs jau savstarpēji vis neapsūdzamies, — vecais krusttēvs uzceldamies labsirdīgi atbildēja, iešņaucis tik tabaku, neturēdams par pieklājību kapsētā taisīt dūmus. — Līdz šim jau gan, paldies Dievam, esam paģlābti. Bet nu, bērni, iesim citu laimīgu cilvēku vidū, lai papriecāja­mies par viņu priekiem arī un viņi tāpat par mūsējiem.

Ejot vecam krusttēvam kādus soļus iepriekš, Katrēns staigāja cieši līdzās Majai, vēcināja tagad viņas roku un čukstēja viņai ausī, paceldamās uz pirkstu galiem, cik augstu vien spējams:

— Man gan tu izstāstīsi, kur esat bijušas.

— Vai tev prāts? — Maja norājoši atčukstēja. — Ja jau būtu pavisam stāstāms, tad saprotams, ka man pie­nāktos stāstīt vispirms vecam krusttēvam nekā kaut kam citam un tev ja tik pašai pēdējai. Vai tu esi aizmirsusi, ko vecais krusttēvs jau agrāk tev ir skaidrojis par ziņkārī­bas nekrietnību, bet tu vēl esi tāda pati. Vai neatmini vis?

— Nu atminu gan, bet bija piemirsies. — To atbildē­dama, meitene ļoti stipri savēcināja Majas roku.

Kamēr Maja bija pie vecā krusttēva un Katrēna, tikmēr citām visām atnācējām arī bija ikkatrai jāpiedzīvo pirmie savādie negaiņās satikšanās prieka brīži un dažs ap­mulsums.

Ida, kā jau bija domājusi, atrada māti pie viņas dēla un Idas brāļa kapa. Bet māte negribēja Idas pavisam pa­zīt un ilgi šaubījās par viņas esamību.

— Mīļā mammiņ, vai tad es esmu taī īsā laikā tev tik sveša palikusi, ka manis vairs nepazīsti? — Ida kā apbē­dināta vaicāja.

— Es, bērns, skaidri vairs nesaredzu. Acis man izrau­dātas par manu pazudušo meitu un vienīgo bērnu.

— Nu, mīļā mammiņ, es jau tā pati esmu. Tici man un nebēdājies vairs.

— Pag, pag, lūkošu sataustīt.

Tad māte apņēma vienu roku Idai ap viduci un ar otru taustīja viņai seju un matus, runādama:

— Tāda pati gan rādās, bet droši zināt nevar, vai tik es netieku vilta no kādas citas?

— Mammiņ, mīļā mammiņ, vai tad no valodas ari tu manis nepazīsti? — Ida vaicāja jo sirsnīgi.

— Dzirdēt jau gan vēl dzirdu, kad kāds gaiši runā, bet pazīt kādu no runas, kas ilgāk nav dzirdēts, nevaru vis lielīties. Tā gan liekas, ka īdiņas valoda būtu bijusi, bet pastāvēt ari nevaru.

Pašlaik piekliboja pie viņām, prieka pilns, arī Idas tē­tiņš, un Ida krita viņam ap kaklu, raudādama;

— Mīļo tētiņ! Mammiņa manis vairs nepazīst un netic, ka es esmu jūsu meita.

— Ann, Ann, kur tev prāts? — tētiņš izsaucās. — Tik daudz pēc Idas esi raudājusi un, kad nu viņa ir klāt, tad vairs negribi pazīt. Apdomājies jel!

— Visas cerības, gaidīšanas un paļāvības, mierinājumi un priecinājumi nepiepildījās pavisam …

— Bet nu jau piepildās, — tētiņš sauca vidū.

— Jā, bet tie ir mani tik daudz vīluši, ka nespēju ticēt vairs nekam un domāju, ka tieku no kādas citas mānīta, jo skaidri saredzēt nevaru. Bet, kad nu tu, vecais, kam vēl gaišas acis, tik patiesīgi un droši liecini, tad neticēt vairs nevaru.

Un tad viņa griezās pie Idas vēl šiem vārdiem;

— Tad tu esi gan mana bezgalīgi apraudātā meitiņa Idiņa. Nu vēl dabūju tevi spiest pie savas sirds.

Viņas abas sakampās un stāvēja ilgu laiku bez vārda skaņas, tik savstarpēji apslacīdamās asaru straumēm _un nedomādamas nekā par to, kas darāms tālāk. Tik vairāk­kārt tētiņa kustināmas un aicināmas uz iešanu, viņas drusku pašķīrās un slaucīja acis. Viņiem butu taisnaks ceļš gan iet tūliņ pa tuvējo kapsētas malu laukā un pro­jām uz Rūķīšiem, bet Ida vēlējās ejam caur kapsētas vidu, kur pēc norunas vēl esot jāsatiekas un jāatvadas no drau­dzenēm. Turp ejot, māte vilka Idu soli pa solim tik cieti pie sevis, ka abām grūt' bijia soļus spert. Bet par to nekas, kad tik tuvu un vēl tuvāk kopā!

Vilmas māte ar Alvīnas māti, būdamas arī jaunības draudzenes un tagad bēdu biedrenes, bija aizgājušas uz kādu attālāku vietu otrā kapsētas malā un apsēdušās koku ēnā uz kāda veca kapa sirsnīgi izrunāties un savstarpēji izsūdzēt viena otrai savas vienkopīgās bēdas par pazudu­šām meitām. Viņas nebija nekā manījušas no tā, kas paš­laik piedzīvots, jo no tās klusās nomaļas vietas, kur viņas sēdēja, nevarēja saredzēt nedz kapsētas vārtu, nedz viņas viduča.

Vilma ar Alvīnu nesastapa nekur neviena cita no saviem tuvējiem kā tik Alvīnas brāli Janku. Tam, tikko māsu un Vilmu ieraudzījušam, bija gandrīz pirmais .vārds:

— Kur Ida? Vai Idas nav?

— Vai nu mēs priekš tevis Idas meklētājas? Meklē vien pats, — Alvīna pusjocīgi atbildēja. — Labāk stāsti, vai mamma arī ir kapsētā, un, ja ir, tad saki, kurā vietā viņa.

— Vei, tur pašā vaļņa malā abas ar Vilmas māti sēd. Bet nezin kur Ida?

Abas jaunavas griezās turp, sēdētājām lēnām tuvoda­mās un tīši it kā gribēdamas iet viņām netālu garām, ne vārda nerunādamas, lai redzētu, vai pazīs vai nē. Tā kā taī apgabalā bij staigātāju maz, tad šās abas gājējas tika no sēdētājām tūliņ ievērotas.

— Skaties, skaties, kas tās par gājējām! — Vilmas māte uzsauca Alvīnas mātei. — N.āk prātā vecā modzēk u un ķēmu ticība, ka tie kapsētās rādoties arī pa dienvidu laiku. Tā no abām, kas iet šaī pusē, ir skaidri manas Vil­mas izskatā, arī drēbes tādas pašas, kādas bija viņai. Ja še notiek kāds parādījums, tad man jātic, ka mana meita jau kaut kur pagalam, jo pēc nāves vien modzēkļi rādoties.

— Un otra gājēja tikpat līdzīga manai Alvīnai. Patiesi savāda pāra. Man ari ticība sašaubās, vai tik ir vien pa­saule pavisam bez modzēkļiem?

Abas gājējas to sadzirdēja. Viņas drusku sačukstējās un tad sāka skriet pie sēdētājām, kuras uzcēlās it kā drusku nobijušās.

Abas meitas pa roku galam apkampa savu māti katra. Vilma savējo vēl drusku papurināja, smiedamās:

— Nu; mammim-esi modzēkļa nagos!

— Vai, vai! Mefien, meiten, nepurini manis! Man sāp mugura no lielas nastu nešanas.

— Nu, turpmāk viņu vairs nenesīsi vis, — Vilma at­teica ar smiekliem.

Alvīna kā prazdama pajautrināja arī savu māti, un tad abas mātes bija brīnumu pilnas par šo pēkšņo piedzīvo­jumu un nezināja pat, ko lai vispirms iesāk vaicāt un ko atstāt vēlākam laikam. Taču, vissteidzīgāko krustām šķēr­sām vaicādamas, nedabūja vairāk nekā zināt kā vien'tik to, ka visas četras spirgtas, veselas pārnākušas pa lielo lielceļu, kas ved uz pilsētu un atpakaļ. Bet, no kurienes sākušas nākt un kur bijušas, par to ne vārda gala, un viss stāstījums ar to pašu pabeidzās.

Kad šās abas laimīgās mātes ar savām kā nejauši at­rastām meitām nonāca kapsētas vidū, tad tur atrada kopā vai visus, kas vien vēl nebija aizgājuši jau agrāk uz mā­jām. Negaidītā jaunavu ierašanās bija sacēluse tādu vē­rību, ka aiz viņām daudzi aizmirsa pat šās dienas bēdas un sēras, jo par viņu pazušanu, meklēšanu, nedabūšanu un noslēpšanos bija tik daudz prātots, spriests un gudrots, ka visā apkārtnē nevarēja būt domājams pat neviens, kas nebūtu kaut kur izsacījis arī savas domas par šiem un citiem jautājumiem attiecībā uz viņām. Un nu viņas kā pa gaisu atlidojušas, un protams, ka nu tiks visi šie dau­dzie neizzinātie noslēpumi celti gaismā un vēl daudz vai­rāk nekā tie vien. Tā nu tikpat prieks par jaunavu atraša­nos un vēlēšanās viņas redzēt, kā arī ziņkārība, ko viņas stāstīs, nelaida gandrīz neviena uz māju no tiem, kas bij vēl palikuši no viņu ierašanās laikam.

Kad šās četras tur pienāca, tad Janka ar Idu pašreiz veltīgi tielējās dabūt zināt, kur bijušas, kā dzīvojušas. Tad Ida, ieraudzījusi Alvīnu tuvumā, smiedamās noraidīja Janku pie viņas, sacīdama-

— Lūk, tur ir tava māsa. Prasi vien viņai!

— Viņa man nestāsta nekā, — Janka atbildēja, un pulkā noskanēja smiekli.

Daži bija nopūlējušies arī jau ap Maju dabūt no viņas ko zināt un pat ap krusttēvu Laķi, domādami, ka tam jau viss zināms, bet nekā. Tālab tagad visas ziņkārības cerī­bas griezās uz Vilmu un Alvīnu, bet tāpat ar pilnīgu vil­šanos, jo viņas, vairākkārtīgi uzaicinātas stāstīt, atbildēja īsi tik to, ko jau vaicātāji paši ari zinot: viņas atnākušas pa to un to ceļu, vairāk itin nekā, lai domājot par viņām, ko kurš gribot. Bet, kad, kā protams, apmierinājums ar to panākts netika, jo dažas balsis atsaucās, ka par jaunavu godīgumu šaubu neesot, tik vien vēloties zināt, kur biju­šas, tāpēc ka viņu pazušana sacēlusi tik lielus uztrauku­mus un prātojumus, tad Alvīnas māte sacīja:

— Nu, meitas, ja jau, kā tiek ticēts, esot glābušās go­dīgā ziņā, kālab tad jums jāliedzas stāstīt, ar ko tikai tiek saceltas šaubas par jūsu godu.

Vairākas balsis apliecināja, ka tas pareizi, bet Vilma atbildēja ar cietāko noteiktību:

— Lai domā par mums, ko grib, lai apšauba mūsu godu, kā kuram patīk, bet vairāk mēs neviena nestāstīsim agrāk kā vien tad, kad varēsim stāstīt, un tad stāstīsim lab­prāt — nepiespiestas. Bet, kad to varēsim, tas mums nav zināms tāpat kā jums. Un jūs, lielais pulks to stāstīšanas gribētāju, kas stāvat savietības ziņā no mums daudz tālāk nekā mūsu vecāki un gādnieki, lai jums tad ir zināms, ka tie arī priekšlaikā nedabūs nekā vairāk zināt kā visi citi, un ar to šobrīd viss pabeigts. Tik mums jāvēlas, lai mēs vairs netiktu kārdinātas ar stāstīšanas prasībām, jo pil­nīga klusēšana ir mūsu svēts pienākums.

Uz to kāda attālāka vīrieša balss atskanēja šādi:

— Kas nu tur daudz ko taujāt un meklēt? Pa lielo liel­ceļu no pilsētas ir nākušas, un protams, ka pilsētā bijušas, vairāk nekā. Vai nu tur slepenu alu trūkst?

Pēc tam bija dzirdama arī kādas sievietes balss:

— Ko nu, ko nu, cilvēki! Skaidrība jau nu tur nevar būt bijusi. Vai nu tad vajadzētu slēpt. Man jau nu nav ne ziņ­kārības, ne gaidīšanas, zini vai nezini, tik ar gadījumu paklausītos, bet kam tad vēl šitāda slēpšanās ir vajadzīga, ja sirds skaidra? To jau var saprast ikkurš pats.

Daži paskatījās uz to pusi, no kuras šī balss skanēja, un ieraudzīja tur kustamies pazīstamo rūtaino sedzeni, kā­lab tie tik pasmīnēja.

Jaunavas uz to vairs nekā nesacīja, un tad iestājās vis­pārīgs klusums. Tik Janka, līzdams laukā iz ļaužu bie­zuma, kā sarunu pabeigdams, noteica:

— Eče vei, ne paldies no visai Ko nu no tādām domāsi dabūt zināt, kas visas nodievojušās nestāstīt?

Lielais ļaužu pulks sāka pamaz izšķirties, kad veltīgi bija izpūlējies dzirdēt kārotās ziņas, tik visas atnācējas ar tuviem savējiem palika vēl pulciņā kopā, priecīgi saru­nājoties. Pie viņām sanāca vairākas biedrenes no dievgalda mācības laika un citas draudzenes, kā arī daži jaunekļi apsveicināties un izsacīt savu prieku par viņu pārnākšanu. Tas bija īstens godīgas jaunatnes prieka brīdis.

Kad pēc jautrām, mīļām sarunām atnāca beidzot labi tālu iedzīvotā pēcpusdienā Jķiršanās laiks, tad Maja uz­aicināja draudzenes izšķirties no tās vietas, no kuras bija šķīrušās priekšējā vasarā pēc kapu svētkiem, ar ko visas citas bija ļoti mierā. Iedamas laukā no kapsētas, viņas visas nostaigāja gar skolotāja un Linuma kapiem, uzmez­damas uz tiem jel vēl pa puķu ziediņam, kas kurai tad bija pie rokas.

Visas draudzenes, izgājušas ārpus kapsētas, apstājās taisni taī pašā laukumiņā, no kura bija šķīrušās pērn, un Maja atkal sacīja citām:

— Mēs, mīļās māsas, stāvam atkal uz šķiršanos taī pašā vietā, no kuras šķīrāmies pērn pēc kapu svētkiem. Tad mana sirds paredzēja nākam pār mani briesmas, un šķiroties mans lūgums bija pēc jūsu palīdzības manis glāb šanā. Un jūs, kuras pašas to apzināties, esat darījušas daudz vairāk, nekā es būtu varējusi pavisam iedomāt un ko es neaizmirsīšu nekad. Par to tad saņemat še manu sirsnīgāko pateicību.

Tad sākās atkal apkampšanās, mutēšanās un drāniņu vicināšana labu laiku no visiem ceļiem.

8. Izplatījās ātri ziņa, ka mērnieki sakaļot jau mazākos gabalos Bungžu muižas zemi

Izplatījās ātri ziņa, ka mērnieki sakaļot jau mazākos gabalos Bungžu muižas zemi ar visām viņas pusmuižām. Visi zemes gribētāji sacēlās atkal kā spārnos pēc viņas, bet nebija vēl zināms, kur tiem jāmeklējas. Mērnieki at­raidīja visas prasības no sevis, sacīdami, ka šie esot tik zemes sadalītāji, bet nevis viņas izdalītāji.

Tad nāca drīzumā arī pavēle iecelt zemes izdalīšanas valdi, ko izrunas īsuma labad tūliņ iesāka saukt par zem - daļvaldi. Sanāca liela, viskopīga sapulce, sastāvoša no slepeniem kopmantiešiem, atklātiem savmantiešiem, cerību pilniem bezmantiešiem, kas tolaik saucās vismīļāk par bezzemniekiem, cerēdami ar tādu nosaukumu visdrīzāk tikt pie zemes.

Sāda viskopīga vēlēšanas tiesība un brīvība bija gan­drīz piemirsta, jo pa visu kopmantiešu valdības laiku vi­ņas nemaz nebija, lai gan solīja dot plašāku pašstāvību. Bet, kad bija kaut kas vēlams, tad piesūtīja vēlēšanas zīmes tik tiem, par kuriem zināja, ka tie balsos tik priekš tiem, kurus sapulces sarīkotāji grib ievēlam, protams, vis- pirmā rindā tik viņus pašus. Tagad nu tiem kā par apkau­nojumu un citiem, agrāk atraidītiem, par brīnumu paslu­dināta bija atkal viskopīga balsošanas tiesība. Savman- tieši gan gribēja uzstādīt vēlamos viskopīgi un samērīgi no visām šķirām, bet kopmantieši un bezmantieši, apzina- damies sava balsu skaita pārākumu, uz to neielaidās un vēlēja visus tik iz sava vidus, jo viņiem vajagot dabūt tik taisnus un patiesīgus cilvēkus, kas neskatoties uz savla- bumu, kādu neesot starp savmantiešiem. Tādā ziņā tad tika ievēlēti bezmantieši jeb bezzemnieki vien skaitā pieci: Maizurs, Dūksnis, Pelndiena, Grečs un Būdārs.

Maizurs gāja pa vasarām pie namdarību uzņēmējiem, īpaši par baļķu tēsēju, un tādā ziņā šādu darbu laikos stāvēja arī darbu devēju vai, retums, darbu uzņēmēju maizē, bet bija pie darbiem neveikls, tūļīgs un pat laisks, kāpēc lielas algas nepelnīja un, cik nostrādāja, tik arī taī pašā darba laikā nodzīvoja, labi ja iegādādams kaut jel ko no apģērba. Aiz to nu, kad pa ziemām bija jāpaliek savā maizē, tad neviens nevarēja tikt gudrs, no kā viņš īsti dzīvoja, jo iegādā viņam nevarēja redzēt nekāda, bet izticis tomēr bija, staigādams dienu dienām bezrūpīgi šur tur apkārt ar kaut kādām patiesām vai patiesu trūkuma gadījumos izdomātām jaunām ziņām. Svētdienās viņš pa­stāvīgi bija redzams kapsētā par padoma devēju bērinie­kiem, kā laižami šķirsti kapos, kā uzspraužami krusti, kā nolīdzināmi kapi. Un, kad vēlāk bērinieki ārpusē pie sa­vām kamanām vai ratiem kaut ko iebaudīja, tad, smagi krenceledams, gāja ļoti lēnām garām, kas visiem jau gaiši bija zināms kā zīme, ka jāpieaicina klāt. Viņš mīlēja iekul­ties godībās arī par kaut kādu darītāju, kā par gaļas kapā­tāju vai malkas sagatavotāju un pienesēju. Brauca lab­prāt arī talkos, kad dabūja no kāda saimnieka zirgu. Bet, kad nu kādreiz tomēr neizdevās citur nekā sadabūt, tad meklēja šur tur kaut ko aizņemties. Taču visur visi jau gan sen zināja, ka tāda aizņemšanās nozīmē drošu neatdo­šanu, tālab, ja kāds ko deva, tad atdošanas pavisam ne­gaidīja.

Citada rakstura cilvēks bija Dūksnis — pēc amata audējs, liels patstāvības un savas brīvības cienītājs. Ne­kad viņš nesaistījās ar līgumiem par algādzi, bet raudzīja izmantot ikkatru gadījumu, kas dod lielāku peļņu par ik­dienu darbiem, un prata izmanīgi tādus brīžus notvert, nebūdams atkarīgs no neviena. Par sevi un savas mantas stāvokli viņš nemēdza nekā runāt, bet atklātības domas bija taču tādas, ka viņam vajagot būt bagātam. Dūkšņa dzīve bija pa daļai noslēpumaina. īpaši vasaras svētdie­nās viņš maz un reti kur tika redzēts. Tomēr arī šaī lietā ļaužu izziņas bija tādas, ka viņš slepenās vietās spēlējot kārtis uz naudas pa siena šķūņiem, gubeņiem un kādiem atsevišķiem dzīvokļiem va[ s|ī pie laba laika nereti kaut kur kāda meža laukumiņā un, lietum līstot, zem kādas kuplas egles. Priekš garām ziemas naktīm izmantojot pir­tis, rijas un atsevišķus klusus dzīvokļus. Dūkšņa pretspē­lētāji arī bija klusumā zināmi, bet vienumēr tukši no nau­das. Par viņiem bija dzirdams spriežam — ko tie par ne­dēļu nopelnot, to Dūksnim svētdienās atdodot, un Dūksnis par viņu pelnīto naudu_ paskolojot bērnus. Zinātāji tomēr prata gan stāstīt, ka Dūksnis dažreiz nositot arī pa kriet­nai summai, īpaši, kad gadoties viņam sveši pretspēlētāji, bet viņš neliekoties to ne manot un cenšoties tikai nostip­rināties, nenododamies rrekad reibināšanās varā.

Pelndiena, citreizējais kādas laukmājas īpašnieks, tagad ne vien tukšinieks, bet arī šim un tam parādnieks, dzīvo­dams bez īstas nodarbības, tomēr ar lieliem dzīves nodo­miem un nemitīgi nemierā būdams ar visu, kas pastāv. Samērā jauns gados, viņš saņēma labi iekoptu tēva māju līdz ar visu iedzīvi. Lai gan solījās darīt visu daudz la­bāk, nekā tēva laikā bijis, bet dzīve gāja gadu no gada atpakaļ un grima parādos, lai gan viņš pats nebija sau­cams nedz par palaidni un izšķērdētāju, bet varbūt tik par paviršāku dzīvotāju. Nodomājis, ka ar naudu varot pelnī­ties labāk un dzīvot ērtāk nekā ar zemkopību, viņš atrada mājai turīgu pircēju un pārdeva to patiesi par prāvu nau­das summu. Tad uzņēma vispirms kādu krogu, vēlāk iedi­bināja tirgotavu. Bet kapitāls pastāvīgi mazinājās, līdz beidzot izdila pavisam un pats palika ar ģimeni bez nekā. Bet dzīves rēķeni uz papīra viņam iznāk joprojām visla­bākie, tik vien dzīvē tie neizdodas. Arī plašās vispārības vainu izlabojumu aizrādījumi tāpat skan labu labie, tik gan lietā neiet neviens.

Grečs bija vientiesīgs graudnieka cilvēks, kluss savā dabā. Augstāk bez laika un maziem spēkiem celties viņš sargājās, bīdamies īpaši no parādiem kā 110 uguns, bet lū­koja iedzīvoties ar pacietību un saviem spēkiem, iekopjot, cik labāk var, savu mazo stāvoklīti, kuru bija dibinājis no savas iekrātās kalpa vīra algas. Viņš centās ieaudzēt lo­pus, sagādāt pamazām zemkopības jaunlaiku rīkus, kas pašam nebija pataisāmi, un pat dažu mašīnu. Būdams pats koka darba strādnieks, Grečs īpaši pa garajām ziemas naktīm pataisīja visas lietas un rīkus, ko vien pašam bija iespējams pagatavot. Tāpēc viņa saimniecībā viss, kas bija, tas bija glīts un labs. Bet tad tālāk ārpus saimniecī­bas un zemkopības darbiem arī gan nekā. Zemdaļvaldē viņš arī negribēja tikt ievēlēts, bet viņa neatlaida.

Pēdīgi piektais no zemdaļvaldes sastāva, Būdārs, bija bijis pēc skolas gadiem vispirms kādu laiciņu pie pagasta rakstveža par jaunāko palīgu, vēlāk izmācījies par pod­nieku un pašlaik rīkojās iedibināt cepli trauku un krāšņu podiņu apdedzināšanai. Par viņu nav vairāk nekā, ko stās­tīt, kā tik tas, ka viņš piederēja pie tiem retiem jaunek­ļiem, par kuriem mēlnesībai nākas klusēt, un tad vairāk arī nekā.

No šādiem raksturiem sastāvēja zemdaļvalde, un tai bija izdot tādu taisnību, par kuru lai netiek nevienam ko rūgoties.

Lai gan ievēlētā zemdaļvalde nebija vēl nodibinājusies un savu darbu uzsākusi, bet jau tūliņ nākamās dienās sāka pulcēties ap viņas atsevišķiem locekļiem zemes gribētāji, rādīdami savas vajadzības un, pēc viņu ieskata, dabūša­nas tiesības, no kurām ikviens rādīja visvairāk savu tuk- šību, vecuma nespēku un visādas dzīves nedienas. Grečs un Būdārs raidīja tādus visus gan no sevis nost vismaz ar to aizrādījumu, ka vēl nekas neesot uzsākts un savā laikā lai nākot pie visas valdes, bet ne tā pārējie trīs. Mai­zurs lika jau vienam otram diezgan gaiši prast, ka šādu svarīgu darbu darītāji nevarēšot vis dzīvot kā no gaisa, bet zemes meklētājiem jāprotot zināt vispirms viņu vaja­dzības. Dūksnis pielaida lūdzējus pie sevis tik pa vienam un runāja ar ikkatru noslēpumaini par šādu darbu grūtu­miem, par zemes dabūšanas vieglumu tiem, kam viņa tik­šot piespriesta, un par saprašanos ar izgādātājiem vienatnē, kur citiem nekas neesot jāzina. Pelndiena klās­tīja visiem priekšā zināmos savus pasaules izlabošanas ieskatus, kuri izbeigšot visiem visas grūtības, kad tik tau­tas tādus darītājus atzīšot un došot viņiem līdzekļus rokās.

Sāda iepriekšēja burza pastāvēja un turpinājās līdz zemdaļvaldes apstiprinājuma un iekārtojuma dabūšanai. Rādījās, ka no pieminētiem trim neviens vairs nebija pa­licis tukšā, jo pat Maizurs rādīja jautrāku seju un izska­tījās esot labāk izticis nekā agrāk. Par Pelndienu bija sa­kāms tas pats, bet Dūksnis palika cieši noslēpts un maz izmanāms.

Nu vispirms zemdaļvaldei bija jāizdala savstarpēji val­des darbu pienākumi: jāievēlē valdes priekšnieks, viņa pa­līgs un rakstvedis. Priekšnieka vietu vēlējās dabūt sev ik­kurš no tiem trim pirmāk pieminētiem dalībniekiem, tik Maizurs gan ne ar tādu nomanāmu sacensību kā abi pārē­jie — Dūksnis ar Pelndienu. Pēc ilgākas dažādas saspē­košanās ievēlējums uz priekšnieka stāvokli iznāca par labu Dūksnim un vietnieka lomā palika Pelndiena. Rakstveža vieta tika vienprātīgi Bū<ļāram.

Valdes sēdes gan iesākas un zemes gribētāji drūzmējās uz pieteikšanos, bet tie paši trīs zināmie valdes dalībnieki pavisam netika ārā jau no sava aploka vien, nevarēdami vienoties vēl tikai par to, kas vispirms dabūjams zemes ziņā ikkuram no viņiem pašiem, jo ikviens vēlējās sev pašu labāko no visa.

Valdības priekšraksts vēlēja dalīt zemes gribētājus un dabūjējus pēc viņu nopelniem un tiesībām trīs šķirās — pirmai šķirai jādabū zeme vispapriekš, otrai tik tad, kad pirmai atliek, un trešai tik tad, kad otrai atliktu. Nu šie trīs sacensoņi visi vēlējās tikt ieskaitāmi pirmā un tad nodrošināties paši vispirms un ar vislabākiem gabaliem. Gan lēnīgais rakstvedis Būdārs drusku lūkoja viņus pār­liecināt, ka tā nevarēšot notikt, bet tas nelīdzējanekā.

Sādā nesapratnē un neizšķirībā viņiem pagaja vairak nekā viena sēde vien, kur, cīnoties tik ap šo pašu savla­buma jautājumu, nekas netika izšķirts. Vēlāk priekšnieks Dūksnis saprātoja no abiem biedriem šaī lietā atraisīties un celties augstāk par viņiem viens pats cerībā, ka vismaz jel viņam kā augstākam atļaus stāties pirmā šķirā un iz­raudzīt sev, kuru gabalu gribēs, īpaši Bungžu muižas viduci, kura dēļ pašu starpā bija visvairāk ķildas. Bet Pelndiena, pieturoties pie viņa Maizuram, draudēja tūliņ ar sūdzēšanu, ja Dūksnis tā gribēšot darīt, kālab arī šis nodoms palika neizvests, jo viegli noprotams bija arī priekšniekam, ka savstarpēja nesaderība nesīs vairāk slik­tuma varbūt viņam nekā abiem biedriem.

Tā bez nekāda panākuma izšķīrās arī šī pēdējā sēde, un Grečs, kurš nemēdza ne vārda runāt līdza, iziedams sacīja tik to: ja šāda darbu nesekmība vēl turpināšoties, nopūlējo­ties tik ar savlabuma lietām, tad viņam nebūšot nekāda prieka turpmāk nākt uz šādām nenozīmīgām sēdēm. Bū­dārs gan nekā noteikti neizsacīja, bet rādījās, ka viņa do­mas arī gan tādas pašas bija, kādas Grečam.

Dūksnis sāka arī pats pārliecināties, ka šādā ceļā tālāk netiks, bet celsies tik jo dienas lielāks nemiers ļaužu pul­kos, tālab viņš nodomāja ņemt citu virzienu sava nolūka sasniegšanai — lūkot piedabūt ar labprātīgu līgumu Mai- zuru un Pelndienu uz piekāpšanos varbūt par kādu nelielu naudas summu (jo tās viņiem abiem ļoti vajagot), lai tad tādā ziņā viņš viens pats no valdes paliktu par iekļuvēju pirmā šķirā un līdz ar to par Bungžu muižas viduča dabū- jēju bez pretsacensības, jo par Greču un Būdāru, pēc viņa domām, neesot ko bažīties, jo tie klusēšot.

Tūliņ pēc sēdes beigām viņš pavēstīja klusām pie sevis Pelndienu ar Maizuru, kā jau vienmēr ieradis, savā reizē katru un skaidroja viņiem vienam, kā otram, ka valdei savā starpā šķelties nederot, bet labāk salīgt vienprātībā. Visi tikpat netikšot pirmā šķirā, labi ja viens no valdes — un tādā ziņā šis kā priekšnieks, un Bungžu muižas viduci, protams, ari vienam vien piešķiršot, kālab neesot pareizi visiem dzīties tik uz vienu vien, savstarpēji apstrīdējoties.

Vai tādēj viņi nebūšot ar mieru saņemt kādu summiņu katrs naudā un atstāt šim Bungžu muižas viduci? Viņiem pašiem tad paliekot izdevība censties starp citu pēc Bun­gžu pusmuižu vidučiem, kas arī esot ļoti labi, un ar otrās šķiras tiesībām dabūšot savas daļas tāpat.

Pirmais bija aicināts Pelndiena, laikam kā tāds, kas turams par grūtāk pierunājamu, bet cerība bija, ka naudas , vajadzība viņu piespiedīs līgt. Un šās domas tūliņ arī pie­pildījās, jo nekas priekš Pelndienas nevarēja būt pievilcī­gāks un mīļāks viņa vajadzību pilnos dzīves apstākļos kā naudas piedāvājums, tālab uzaicinājumu vispāri viņš pie­ņēma tūliņ, un par atkāpšanās maksas augstumu viņi sa­vienojās arī pa brīdi, tik izmaksas termiņa noteikšanā cē­lās lielāka prātu nevienādība, jo Dūksnis gribēja maksāt viņam tik tad, kad zināmais zemes gabals būšot šim pie­šķirts, bet Pelndiena uzstājās cietīgi, ka viņam jādabū tū­liņ viss rokā, neatkāpjoties ne par soli, nedz arī apmieri­noties ar kādu daļu vien.

Tādā ziņā Dūksnim cita ceļa nebija kā savu sīkstumu pārvarēt, lai cik grūt' tas iespējams, un tikt ar Pelndienu pilnīgi galā. Tik to viņš dabūja gan piekaulēt no Pelndie­nas, Lai stāsta Maizuram, ka salīdzis uz vēlāku izmaksu pēc zemes dabūšanas un arī krietni mazākā summā, nekā patiesībā bijis, jo pavisam neesot spējams izmaksāt reizē diviem un vēl tik lielas summas. To vēlējumos Pelndiena kā īstens goda vīrs apsolījās pildīt.

Maizurs nebija gan iarī liedzīgs salīgt uz atkāpšanos no zināmām sacensības prasībām, bet tāpat tik ar tūlītēju solījuma samaksu. Gan tad ar grūtām pierunāšanas pūlēm un atsaucoties bieži uz līgumu ar Pelndienu, ka ar viņu arī esot līgts u'z vēlāku izmaksu, taču Dūksnim izdevās gan piedabūt Maizuru uz atkāpšanās maksas dabūšanu vēlāk, kad būšot piešķirts viņam zināmais zemes gabals. Tikai kāds mazumiņš gan bija jādod viņām arī tūliņ pie līguma noslēgšanas un ārpus parāda zīmes, rakstot to daļu parāda zīmē mazāk, cik iedots, jo neesot ne graša pie dvēseles. Lai gan, darbu kavēdams, nostaigājis pa tukšam uz to pašu zemdaļvaldes sēdi, bet dabūjis neesot nekā.

Kamēr Dūksnis slēdza ar šiem saviem valdes locekļiem zināmos līgumus, tikmēr zemes gribētāju skaits audzin auga pie viņa durvīm, jo tie ntrvisi saprata meklēt tagad jau sevišķi valdes priekšnieku pēc tam, kad zināja Dūksni taī pienākumā esam ieceltu. Gan jau bija, kas gāja pie citiem ari un daži pat pie visiem, bet saprotams, ka pie priekšnieka samērā vairāk. Un varēja sākt nomanīt lūdzēju vidū ceļamies jau šaubību par valdes locekļu taisnības prātu, ka viņi grib meklēt vispirms savlabumu un tad solīt visiem labākos zemes gabalus. Ikkurš no lūdzējiem domā­jās esot viens pats tik gudrs, kas saprot piebāzlšanas va­jadzību; bet drīz cits par citu sāka nomanīt, ka tikpat gudri visi. Tad otrs jautājums cēlās tas, kurš piebāzlšanas ziņā būs spēcīgāks par citiem, jo paši spēcīgākie vien, kā protams bija, varēja cerēt uz panākumiem.

Dūksnis nu tomēr domājās esot drošs uz pirmo šķiru un tādā ziņā uz Bungžu muižas viduča dabūšanu, bet šī cerība viņu pievīla, jo ļoti klusais Grečs, kas citādi neteica ne vārda un noturēts tika dažbrīd pat vai par vienaldzīgu neprašu, atteicās tādu protokolu parakstīt, kur varot nākt kas zin kāda atbildība, kad vispirms tiekot gādāts tik par valdes priekšnieku un dots viņam tūliņ pats labu labākais gabals. Būdārs arī baidījās tādu protokolu pavisam rakstīt.

Ar to nu izjuka un pabeidzās valdei gandrīz visi kārtī­gas darbības uzsākšanas mēģinājumi. Dūksnis pats bija sašutis par neizdevību un apjucis ar saviem solījumiem, ko vienatnē sacījis zemes prasītājiem pret mīļiem rokas spiedieniem, bet ko nevienam nespēja pildīt, tāpēc nesa­prata, ko tālāk iesākt un pavisam kā tikt galā ar viņiem, kuri nemitējās taujāt un vaicāt pēc panākumiem. Būdārs, iedziļinādamies valdības priekšrakstos, bija gan sācis sa­prast, kā zemes gribētāji šķiroj-ami. Bet pēc tāda iekārto­juma vajadzēja iznākt pavisam citādam šķiru sadalīju­mam, nekā Dūksnis. no domām vienatnē daudziem solījis, jo nu izrādījās nereti tā, ka dažiem, kam solīta pirmā šķira, netika pat ne trešās, kamēr citiem, kuri vēl pavisam nebija steigušies griezties ar rokas spiedienu pie priekš­nieka pēc ieteiksmes, tika pirmā vai otrā šķira bez nekā­das meklēšanās. Daži delnas spaidītāji sāka jau likt viņam nepārprotami nomanīt, ka labāk lai pie atvadīšanās iespie­žot delnā atpakaļ tāpat klusām, kā saņēmis kaut ko, kad nekāds panākums neesot paredzams. Bet to dzirdēt un vēl pat saprast Dūksnis pavisam nespēja.

Uz otru pusi Dūksnim bija bēdas, kā dabūt savu naudu atpakaļ no Pelndienas un kā tikt galā ar Maizuram izrak­stīto parāda zīmi, kā to atdabūt vai noteikt par nevērtīgu.

Kad viņš aizgāja tagad savukārt pie Pelndienas un lika viņam prast, ka nācis pār naudas atdabūšanu neizdevības dēļ nodoma ziņā, tad redzēja viņu tik pasmejamies un

dzirdēja droši sakām, ka par nodoma izdošanos vai neiz­došanos viņam nekāda bēda, bet tik par atkāpšanos no prasības; un vai viņš neesot vārda turējis, uz ko Dūksnim trūka kaut jebkura pretiebilduma.

Kad viņš aizgāja runāt pie Maizura par zīmes atdabū­šanu taī pašā neizdevības ziņā, tad saņēma pretī tik dusmu vārdus, jo viņam bija ticis zināms, ka esot pievilts skaid­ras naudas vietā ar zīmi, it kā kad Pelndiena arī būtu pa­licis mierā ar zīmi vien. Viņš tādas blēdības dēļ prasot tūliņ aizmaksu, citādi uzsākšot tiesas ceļu un klāšot daudz ko vaļā, kas citādā ziņā gan viss būtu palicis kā noklusēts.

Maksāt Dūksnis viņam, protams, nemaksāja, lai notiek kas notikdams, bet pats sajutās, ka atrodoties iestidzis vispusīgi klizmu apstākļos, un nesaprata pavisam, kā no tiem raisīties vaļā.

9. Vilma, pārnākusi Briņos līdza savai mātei

Vilma, pārnākusi Briņos līdza savai mātei, iepriecināja ar savu neparedzēto ierašanos ļoti ari tēvu un tāpat visus saimes ļaudis, kuri, viņu no bērnības mīlēdami, bija iesau­kuši par mājas sauli. Prieki visiem bija lieli, un tos pavai­roja vēl Vilma ar viņas pazīstamo jautro valodu, kas bija liecība, ka viņa nav noskumusi vai nobēdājusies, kā gan bija ierasts domāt par viņu un citām jaunavām, bet lai­mīga un līdza priecīga. Līdzīgi tas pats bija Roķēnos par Alvīnu un arī Plīņos par Maju, kur viņa iegāja kopā ar veco krusttēvu palikt vismaz par nakti. Pat Rūķīšos, kur Idas vecāki bija gan tik iebūvieši, sacēlās prieka sajūta pie visiem, ka nu īpaši Idas mātes asarām reiz beigas.

Prieki bija arī citās mājās pie radiem, draugiem, kaimi­ņiem un visiem labvēlīgiem pazīstamiem, kad izplatījās šī laimīgā ziņa par visu daudzkārt apraudāto jaunavu atra­šanos. Nāca no apkārtējiem ciemiem arī draudzenes viņas apsveikt un izsacīt viņām savu prieku, ka pārnākušas svei­kas veselas. Bet īpaši pirmajās dienās viņām visām bija. pastāvīgi ko atteikties no stāstīšanas prasībām par viņu nezināmo dzīvi, bez kuru iekustināšanas reti kas šķīrās, kam vien nestāstīšanas noņēmlba nebija vēl zināma.

Tūliņ pirmā vakarā pēc savas pārnākšanas Vilma iegāja mātei līdza pie mācītāja, palīdzēdama ienest viņam vaka­riņas, bet jo vairāk gan turēdama par pienākumu apsveikt še viņas vecāku mājā savu die^alda mācības un iesvētī­šanas mācītāja. Protams, ka izbrīņa bija arī viņam, ierau­got kā nejauši Vilmu spirgtu un jautru savā priekšā. Sir­snīgi patiesīgos vārdos viņš izsacīja savu prieku ne vien par Vilmas, bet arī par citu visu nezināmā slepenībā bi­jušo jaunavu paglābšanos pie spirgtas veselības un lai­mīgu pārnākšanu, palikdams turklāt viens no tiem retiem sava iepriecinājuma izteicējiem, kas, to darīdami, tomēr netaujā, kur bijušas.

Pēc tam Vilma, laikam gan aiz labi saprotamas smalk­jūtības, negāja vairs mātei līdza pie mācītāja nekādos ga­dījumos, lai gan līdzmājnieki, īpaši sievietes, domāja, ka nu viņa māti no tām gaitām pilnīgi atsvabināšot. Tomēr tā nenotika vis. Viņa atsvabināja māti gan no grūtākiem darbiem, bet šie vieglākie palika tai kā bijuši. Mācītājs dažreiz pa logu nolūkojās ar prieku uz pagalmu, kur Vilma — kailu galvu un augstu atbraucītām, spēcīgām rokām — grieza jautrā prātā sviesta mašīņu vai tālāk zā­lājā pļāva un nesa nastām sēku uz māju vai staigāja kā pa jokam ar smagiem ūdens nesieriiem no akas uz virtuvi, no virtuves uz laidari.

Kādu rītu pēc brokastīm mācītājs ar grāmatu rokā iegāja dārzā pasēdēties un palasīties svaigā gaisā. Tur nejauši aiz ceriņu krūmu kuplumiem piesaulīgā vietā viņš ieraudzīja Vilmu strādājam ar lāpstu pie puķu dobēm un turēja par pienākumu iet klāt apsveicināties — parunāties. Labrītu padevis, mācītājs uzsāka:

— Jums, kā rādās, nepietiek vis ar smagiem saimniecī­bas darbiem vien, bet nebīstaties arī no dārzniecības grū­tumiem.

Vilma no šā neiedomātā apciemojuma drusku tā kā iz­trūkās, mazliet apmulsa un pietvīka, laikam it kā kautrē­damās par savu rakšanas darbu, kuru domāja varbūt sev nepiedienīgu. Bet tad tūliņ arī attapās un pasmiedamās atbildēja:

— Ko nu, mācītāja kungs, runāt še pavisam no dārz­niecības viedokļa! Negribas tik atstāt dobīšu nezāļu varā, jo priekš šās vasaras jau viss gan nokavēts, tāpēc ka ma­nas prombūtnes dienas iegadījās taisni taī laikā, kad šādi darbi bija darāmi. Tagad nu vēl atnesu gan «no dārznieka pēdējos puķu stādiņus, ko vakarā domājos sastādīt, lai tad vai visi vairs uzzied vai nē, bet vismaz būs zaļumiņš un dobītes nestāvēs pagalam nolaistā stāvoklī.

— Laimīga tā māja, kurā arī priekš jaukuma darbiem kustas tādi čakli pirksti kā še, kas nozīmē visā dzīvē un ari nākotnes ziņā daudz ko, — mācītājs nopietni runāja. — Bet mans dārzs gan, kā jūs sakāt, stāv viss nezāļu varā, pērno lapu un dažādu gružu pilns. Nekustas tur vairs krustmātes nenogurdināmie pirkstiņi un nestaigā vi­ņas rūpīgi vadāmais grābeklis.

Drusku iesāņus pagriezdamies, mācītājs ievēroja krūmu aizgozē pazīstamo galdiņu ar soliņu klāt un uz galdiņa kādu pabiezu, glītu grāmatu un tūliņ saprata, ka tur ir Vilmas lasāmā vietiņa līdz ar lasāmo vielu klāt. Tad, uz Vilmu pagriezies, viņš sacīja:

— Varbūt atļausat man paskatīties, kādus rakstus jūs mīlat lasīt.

Vilma pasmējās un atbildēja:

— Lūdzu, lūdzu, mācītāja kungs! Tur jau kā goda dēļ grāmata vakar palika, kad bija drusku vaļa kādu gabaliņu palasīt, bet aizsteidzoties atstāju vēlākam brīdim. Tomēr atnākt vairs neizdevās, un tā piemirsu.

Pasmējās mācītājs arī un sacīja:

— Nu, goda dēļ jiau vis gan nebūs. — Tad, grāmatā paskatījies, it kā pabrīnodamies turpināja:

— Hm, Šekspīra drāmas VI sējums un vēl oriģinālva­lodā. Teicama izvēle. Jums, kā noprotu, par lasāmo vielu ir tādas pašas domas kā man, ka tiem, kuri zina kādas citas kultūrvalodas, atveras tik plaša pirmā labuma rak­stu bagātība, ka nepareizi būtu zaudēt savu — samērā ar vislabo rakstu daudzumu — īso un dārgo mūža laiku pie zemāku pakāpņu rakstiem, kad jau vislabāko kalniem vien nav spējams izlauzties cauri. Man ir zināms kāds mācī­tājs, kas vēl pēc saviem pusmūža gadiem mācījās un iemā­cījās šo valodu īpaši tik tādēļ, lai varētu jo pilnīgi iedibi­nāties šā vispasaulīgā domātāja un rakstniecības milzeņa gudrības dziļumos, uz ko jums, kā noprotu, ir jau jaunības gados iespēja.

— Ko nu, mācītāja kungs, runāt par mani, kas šaī ziņā neesmu vairāk kā ābecniece jeb, ja daudz, tad pirmziem­niece.

— Liela nozīme ir arī labi pavadāmai pirmai ziemai, kas iebruģē ceļu sekmīgai tālāku ziemu darbībai. Bez sa­vas pirmziemu nozīmes nav bijuši arī vislielākie domātāji, tālab novēlu jums tik staigāt tālāk pa uzsākto kalnaino un dažādo prāta gaismas ceļu.

Pēc šiem vārdiem mācītājs, saņēmis Vilmas pateicību, ar vieglu galvas pamājienu no viņas atsveicinājās un, savu gramatu roka turēdams, aizgāja uz citu ierastu vietu dārzā.

No vecākiem Vilma bija dzirdējusi, ka mācītājs jūtoties jau tik tālu atspirdzinājies un iestiprinājies, ka domājot drīzumā griezties atpakaļ uz savu īsto dzīves vietu, kur baznīcas valde steigšus izlabojot papostīto dzīvokli un gribot gādāt par visu dzīves iespēju. Draudzes locekļi ari jau sākot meklēt viņu rokā pēc dažādām apliecībām un citām zīmēm. Sākot aicināt pat jau uz dievvārdu atjauno­šanu baznīcā.

So pārdomājot, Vilmai ienāca prātā tas, ko mācītājs bijia sacījis nupat par sava dārza nekopto stāvokli, un viņai sametās it kā žēl, ka tam tādam jāpaliek. Viņai ienāca beidzot prātā domas, vai jaunatne nevarētu salasī­ties nākamu sestdien pēc pusdienas mācītāja dārzu izkopt un apstādīt, cik iespējams, arī vēl puķu dobes. So domu viņa no prāta vairs neizlaida un apņēmās izvest viņas galā. Ar šo apņēmumos Vilma aizsteidzās pie Idas, lika Idai iet pie Alvīnas un tā tālāk citai pie citas. Pati viņa apņēmās apziņot roku no rokas jauniešus savā apvidū un tādā ziņā turēja cerību uz labu izdošanos.

Sis nodoms tad arī izdevās un vēl brašāk, nekā iedo­māts, nekā arī gaidīts, jo salasījās tik daudz meitu un puišu gan no pēdējā gada, gan no agrāko gadu dievgalda mācības jaunatnes, ka prātot vajadzēja, lai visi dabūja darba. Kam bija lāpstas, tie stājās pie sazāļojušām puķu dobēm, izcilāja, izirdināja un sataisīja zemi puķu stādī­šanai, lai arī viņa vēla, — samēslojot zemi steidzībā līdza atnestiem mākslīgiem mēsliem, pēc kam jaunavas stājās sastādīt ar grūtībām vēl sameklētos stādiņus, uzdodamas ikdienišku rūpīgu aplaistīšanu zemes nomnieka sievai. Kam bija grābekļi līdza, kā uzaicinājumos ziņots, tie kasīja visur visus gružus un sausās lapas kopā. Kam nebija no rīkiem nekā, tie nesa no dārza laukā sakasītos blāķus un lasīja no zemes nolūzušos koku zarus un visādus vecus kraujus. Tādā ziņā dārzs dabūja drīz pavisam citādu — svaigu un apkoptu izskatu. Iztīrīti nu bija arī daži zāles pārņemtie celiņi un laukumiņš dārza puses durvju priekšā.

Pēc darbiem, vakaram tuvojoties pie patīkama laika, jaunatnes pulks vēl jauki sadziedājās un gāja dažās dziesmu rotaļās, kur Janka arvien meklēja ķircināties ar Idu, bet dabūja ik reizes no viņas atbildēm sajūtamas knipas.

Tuvojoties šo labprātības strādnieku un strādnieču šķir­šanās "brīdim, kur bijusi nebijusi, parādījās rūtainā se- dzene jauniešu pulkai pašā vidū, un atskanēja aizelsusies Steņģenes balss:

— Labi — gan, labi gan! Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņi Labi, kad visi — vēl esat kopā. Tā — domādama, ka vēl — aiztveršu visus še — steidzos aiz — kusdama šurp, sak, kā lai — palaiž šādu iz — devību garām — kāda nav sa­gaidāma pat ne vienreiz gadā? Izziņošanas — gadījumi šolaik nāk vairs — reti. Agrāk, kad vien jaunas ziņas bija uz mēles, varēji aizskriet svētdien uz baznīcu — un, kad — baznīcēni nāk — laukā — pastāstīt jel — vienam otram pulciņam, kas labs jauns — zināms, bet ko nu tagad, kur baznīca cieti un satikšanās citur nekādas, pat ne — krogā pa godam? Un, lai tev vai zelta ziņas mutē — tu nevari iespēt — izziņot nekur — tālāk — un kā es — tikai savam muļķa večukam, kas no laba nekā nemož.

— Bet vai tad tev darāmi ziņneša darbi? — Janka ievaicājās.

— Ko nu, cilvēks, tu domā sagaidīt jaunu — labu no ziņneša? — Steņģene atsaucās. — Vai — ziņnesis nes jel vienu vērojamu ziņu? Viņš spaida tik ļaudis ar lielo — nodokļu maksāšanu, dzen uz dažādiem kalpojumiem un gaitām, bet nezina — vēstīt ne vārda par to, ko der jel zināt, kā par precību izdošanos vai neizdošanos — par sasaukto pāru izjukšanu — par pārenieku šķiršanos, par saimes bēgšanu no tām mājām, kur paši ēd savalnes, un daudz ko citu tādu, ko saukt — var par karstām ziņām. No kā tad cilvēki tādas spirgtas ziņas lai dabū dzirdēt, kad nebūs neviena, kas stāsta? Kamēr tad aizies muti no mu­tes, tikmēr šis-tas novecojies — cits izlabojies, un pagalam dzirdēšanas griba.

— Bet kas tad tev ir nu šoreiz tik karsts uz mēles, ka bija jāskrien šurp pat aizelšoties? — nāca jautājums no pulkas.

— Šoreiz — jā, šoreiz — nu ir vairāk nekā dažām trim četrām — citām reizēm — kopā. Nemaz nevar apjaust, no kuras vietas lai — iesāku stāstīt. Nudien, to es saku, ka ir vistrakākais trakums. — Vai nu es šorīt, savā tiesas vajadzībā uz pagastnamu iedama, to biju iedomājusi — ka dzirdēšu — tur tādas tik lielas ziņas, ka galva reibst, par viņām domājot vien. Saprotams jau bija, ka laba gala tādi darbi neņems, un noticis ir, kā bija paredzams. — Pag, pag, drusku jāatelšas. Apsēdīšos, vei, uz soliņa.-

Jā, jā, tas jau bija domājams, ka ilgi viņiem tā neies, bet

apstāvim jānāk.

— Bet tad sāc jel reiz to gaidāmo ziņu kārtīgi stāstīt, ja mums viņa pavisam jādzird, — atkal atskanēja kads uzsauciens.

— Zemdaļvaldes priekšnieks Dūksnis iebridis ar naudas ņemšanu no zemes gribētājiem tādā — staigumā, ka nezin vai un kad izbridīs malā. Pa labai tiesai — arī_ Maizurs ar — Pelndienu līdza. Atbraukuši ir augsti pārlūki un ņēma šodien visus priekšā. Tie cilvēki, kas uz apsolītu ze­mes dabūšanu devuši — viņiem naudu, nomanīdami, ka labuma tur nekāda viņiem nebūs, un tagad vēl pārlūku uzaicināti ierasties, sacēlās — visi uz savu devumu atda­būšanu kājās un klāj visu vaļā, ka valdes priekšnieks gri­bot gādāt tik par sevi un — ņemt sev vislabāko gabalu, bet naudas devēju neatminēt. Sarakstīja, cik kurš kam devis, un sanāca Dūksnim — lieli tūkstoši. Iesākot gan viņš lūkoja liegties, bet beidzot palika kluss. Un, kad pār­lūki lika saņemto naudu atrādīt, tad atbildēja tik, ka — vairs neesot. Tad divi no pārlūkiem brauca līdz ar pašu Dūksni uz viņa māju pārmeklēt, ko tur atradīs. Tikmēr — trešais pārlūks pārklausīja Maizuru un Pelndienu, kur tad Maizurs rādīja Dūkšņa izrakstīto parāda zīmi — prasī­dams, lai pārlūki to parādu liek aizmaksāt. Viņš sacīja, ka Pelndiena šaī — pašā ziņā par atteikšanos no Bungžu muižas viduča esot dabūjis jau skaidrā naudā vēl vai­rāk. — Sarakstīja tāpat, cik un kas devuši naudu uz ze­mes dabūšanu arī šiem vienam, kā otram. Daudz tur — vis nesanāca, bet — bija gan. — Tie pārlūki, kas aiz­brauca pārmeklēt Dūkšņa dzīvokli, naudā gan tur necik nebija atraduši, bet parādu zīmes gan — par aizdevumiem uz augstām procentēm — to starpā vienu gluži jaunu zīmi no žīda, melnā Ješkas, par dažiem tūkstošiem uz vēl jo lielām procentēm. — Sī pēdēji aizdotā summa lieluma ziņā līdzinājās tai, kas viņam sadota no zemes gribētā­jiem. — Visās beigās pārlūki aizveda Dūksni sev līdza laikam uz cietumu, bet tos divus citus atstāja gan brīvā, tomēr to viņiem pasludinādami, ka pie tiesas aicināti tik­šot. Naudas devēji pēc tam palika, rokas lauzot, kliedzot un sirdoties.

— Vai tad to divu valdes locekļu, Greča un Būdāra, tur nemaz nebija? — kāds no klausītājiem.ievaicājās.

— Bija gan, bet tik tā vien kā liecību labad. Vainas tiem nekatram nekādas. Pavisam skaidri cilvēki.

Stāstītāja it kā atpūzdamās brītiņu apklusa un tad uz­sāka no jauna:

— Dzirdams bija beigās pēc pārlflka aizbraukšanas un Dūkšņa aizvešanas, ka sevišķas zemdaļvaldes vairs nebū­šot, bet zemes izdalīšanu uzdošot pastāvošām pagastval­dēm, kur necelšoties šādas nekārtības kā tagad še, un pirmo kaķiegoriju došot zemes atbrīvotājiem.

Dzirdot «kaķiegoriju», izcēlās klausītāju vidū jautri smiekli, kas stāstītājai palika laikam nesaprotami vai ne­ievērojami, jo — drusku padomājusi, viņa runāja tāpat tālāk:

— Kaut jel tas mans nebēdnieka dēls nācis mājā, tad man arī būtu pirmā kaķiegorija, bet nu nekā — sagaidīt nevar.

— Rakstāt, lai nāk mājā.

— Vai tad es viņu zinu?

— Kā tad jūs to zināt, ka viņa dēļ būtu jums pirmā «kaķiegorija»?

Noskanēja visapkārt smiekli, bet stāstītāja, kā nekā ne­nojauzdama, atbildēja:

— Viņš jau ir karā.

— Kā tad jūs to zināt, ka viņš vēl karā, kad sen kara vairs nav?

— Kur tad viņš citur var būt?

— Var citur būt šur un tur, — bija atbilde no klausī­tāju puses, un šī saruna ar to pabeidzās.

Stāstītāja pacēlās, laikam kā taisīdamās iet projām, bet, ieraudzījusi stāvam puslīdz vienviet zināmās četras pazu­dušās un atradušās meitas, vēl sacīja:

— Nu redzat, visi jaunie, kā es steidzos atnest jums visjaunākās ziņas, lai varat nest atkal tālāk; bet ko tad šās četras, vei, tur? Viņas nestāsta ne vārdiņa, kur biju­šas, kā glābušās.

— Viņām viņu ziņas stāv Laikam kā aizkorķēts vīns un nevar novadīties, bet jūsu ziņas ir kā zelters, kas ieliets jau glāzē un tūliņ novadās, ja uz pēdām neizdzer, — Janka izteica līdzību.

Pulka nosmējās, un Steņģene it kā apvainojuma sajūtā teica pretī arī ar līdzību:

— Nekā, nekā, jo ilgāk slēps, jo sāks saskābt kā paš- darītais alus vasarā, lai arī vai aizkorķēts. Garšas tādam vairs nekādas. Tāpat tas būs arī ar tām slēpjamām ziņām. Ja jau dzīvojušas kaut kur godīgu dzīvi, kādēļ tad nedrīk­stētu stāstīt? Bet, kad jau jāslēpj, tad tur labs un godīgs nekas nevar vis būt bijis. Man jau nu, zināms, viena alga, es pēc jaunām ziņām neslāpstu sevis pēc, bet izstāstu tik citu dēļ, lai tie ari zina; bet tāda nestāstīšana, kā tur šas sargājias, ceļ aizdomas tik par pašām, vairak nekā.

— Var jau būt, ka atnāks laiks, kur stāstīsim visu ar prieku, — viena no četrām atbildēja.

— Kam tad nu vairs būs prieks klausīties, kad patie­sību varbūt sagrozīs.

— Nesagrozīs, nesagrozīs, tici vien droši.

— Jā, jā, tā vieni — Steņģene neticīgi pabeidza.

10. Šaī pārejas laikā no briesmīgās kopmantiešu valdības uz mierīgo savmantiešu valdību

Šaī pārejas laikā no briesmīgās kopmantiešu valdības uz mierīgo savmantiešu valdību saradās daudz svešu, ni­ķīgi gudreniecīgu laimes meklētāju, kas, pēc viņu vār­diem, ieteicās kā visādu labumu izgādātāji no valdības, lai spētu drīzāk un vieglāk atjaunot papostītās un iztuk­šotās saimniecības, bet it īpaši drīzumā dabūt labus zemes gabalus ar visām ēkām, pat ar sēklas labību, dažiem lo­piem un citām vajadzībām, kam to nav, un visu par ļoti mazu maksu. Lai arī šaī ziņā nesen bija pierādījusies Dūkšņa un citu viltība, tomēr radās šiem balmutīgiem krāpniekiem arī savi ticētāji un arī maksātāji. Viņi stai­gāja pat pa māju mājām, stāstīdami savas iespējas šajās lietās, cik svarīgi viņu lūgumu raksti un kā viņi zinot īstenās vietas, kurp griezties ar lūgumiem, un cik liels tiem panākums. Viņi zināja nopelt arī bijušās un atceltās zem- daļvaldes darbus, ka naudu zinājuši gan ņemt, bet nenieka negādājuši, ne arī pratuši gādāt. Sie turpretī esot lietas zinātāji, kā arī apzinīgi darītāji.

Līdz ar tiem ieradās arī zīlnieces, kāršu licējas un visā­das laimes pareģones par nolaupīto mantu atdabūšanu no kopmantiešiem un par zemes iemantošanu, bet visvairāk meitām par precinieku uzzīlēšanu, tālab tādām gudrinie­cēm bija diezgan bagāta pļauja. Viņas arī staigāja apkārt, ieslavēdamas savu mākslu iar pievilcīgu jautrību, un at­rada še un tur dzirdīgas ausis. Visvairāk viena no tādām bija jo ievērojama ar savu izmanību un iestāstīšanas spēju, cik ļoti viņas zīlniecība piepildoties. Kur vien esot kārtis likusi, tur tūliņ izdodoties, un vēlāk tie, kam tāda izzīlē­šana nākusi par labu, nezinot, kā viņai par to pateikties. Meitas viņa lūkoja dabūt savā lomā īsti pa svētdienām un, cik iespējams, vienatnē, zinādama, ka īpaši vīriešu klātbūtnē viņas kautrējas likt zīlēt.

No šitiem māžu darbiem kādu svētdien gadījās šāds uz­traucošs notikums.

Pašā pusdienas laikā Maja, kura bija iestājusies savā pērnā darba vietā, gandrīz raudādama iesteidzās pie vecā krusttēva, kad viņš pašlaik bija nogājis iemigt dienvidū. Dabūjis dzirdēt no saimnieces, ka ieradusies Maja, un sa­prazdams, ka veltīgi viņa nebūšot nākusi, viņš neiemidzis uzcēlās un gāja tai pretī, kā jau vienmēr pret viņu, ar prieku un lielu laipnību. Viņi nosēdās mājas priekšā uz soliņa, un vecais krusttēvs, pīpītes meklēdams, uzsāka sa­runu, laikam jau nomanīdams, ka Majai sirds bija smaga:

— Nu, meit, no tava izskata nomanu, ka bez kādas īpa­šas vajadzības nebūsi vis nākusi.

— Mījais, vecais krusttēv! — Maja pabailīgi atbildēja gandrīz raudulīgā balsī. — Tev mūsu abu dēļ ar Katrīnu gan jau ir bijis tik daudz ne vien rūpju, bet arī raižu, ka bail uzdrošināties tev vēl ko sliktu stāstīt, bet cita ceļa nezinu kā vien to pašu, ka jāgriežas ar ziņojumu pie tevis.

— Nu tad mans palaidnēns būs atkal kādu aplamību izdarījis?

— Tiesa gan, mīļais, vecais krusttēv. Ļāvusies līdza lie­lām meitām piekrāpties no viltnieces — kāršu licējas zīl­nieces.

— Ak Kungs Dievs, kas vēl nav jādzird! Tad jau būs atdevusi kaut ko vai no drēbēm?

— Kā tad, kā tad! — Maja atsaucās un tad lēnām ru­nāja tālāk. — Mīļais, vecais krusttēv! Es gan neesmu tev n kāda padoma devēja. Tu pats zini simtreiz labāk par mani, bet vāi tādai bezbēdniecei nevajadzētu cietākas pie­rāšanas? Palaidnības vien jādzird ik brīdi.

— Manu mīļo meit! — vecais krusttēvs, dūmus izlaiz­dams, domīgi atteica. — Tādas dabas bērni kā Katrēns audzināmi tik ar draudzīgu labsirdību, lai audzinātājiem nav jāzaudē viņu atklātība un uzļāvība, citādi tie noslē­dzas un noslēpjas sevī un tu nedabūsi no viņiem zināt it nekā, nedz arī tad vairs piekļūsi ar pamācībām, nedz la­bosi tos iar sodiem, lai sakapā vai gabalos. Ko var panākt, tas jāpanāk tik ar labu. Jo, kad tādi, bārdzībā audzētie, tiek savā patstāvībā, tad klīst strauji neceļos. Jāizšķir skaidri tas, vai viņu aplamie dzīves soļi ir tīša neklausība un pretība vai tik vientiesības un neprašanas muļķība kā tavai māsai, kas izdeldējama tik ar izskaidrojumiem un pamācībām, kur tad tie otrreiz taī pašā ķibelē vairs gan nekrīt, ja tik atkal kādā citā, kamēr trūkst vispusīga apjē­guma par visām dzīves nepareizībām. Kad tādiem tik ga­dās atrasties mīlīgu, saprātīgu audzinātāju rokās, tad ar laiku dzīves misēkļi tiem nobrūk no prāta kā zvīņas un viņi atpīaikšās par krietniem cilvēkiem. Cietāka audzina- šana var ieteicama būt tik pret tīšu stūrgalvību un pretes­tību, bet ari bez senlaiku lielām bārdzībārn. Attiecībā uz Katrēnu man jānožēlo tik tas, ka nevaru turēt šo bērnu zem savām acīm, jo tad daudz kas nenotiktu, ko tagad redzam notiekam. Bet nu, meit, stāsti — kā tad Katrēns atkal iespēja samuļķoties?

Maja sāka stāstīt:

— Zinādama, ka Katrīnai šodien atkal vaļas svētdiena, atnācu uz Stuģēniem viņu aplūkot. Tur redzēju aizejam pašreiz svešu sievieti ar vīkstolu padusē un Katrīnu pa­galmā skatāmies viņai pakaļ. Dažas lielās meitas smieda­mās izklīda pa ciematu. Katrīna no manis drusku tā kā sarāvās, un es vaicāju, kas tā aizgājēja ir? Tā esot gudra kāršu licēja un zīlniece, kurai viss izdodoties. Un kas viņai tas par vīkstolu padusē? Tur esot meitu sadotās mantas par kāršu likumu un zīlējumu. Kādas mantas tad meitas viņai deva? Daža cimdus, cita zeķes, vēl kāda dvieli vai pāru mutes autiņu. Bet tas vīkstols rādījās stipri liels, sa­tīts tādā kā redzētā ziemas lakatā, un es vaicāju, kas to deva? Bet viņa man neatbild nekā, un es tūliņ sāku pare­dzēt kaut ko nelabu. Pratinu tik uz tikām vārdu pa vār­dam, un beigās iznāk, ka atdevusi kuģa kapteiņa dāvināto vilnaino galvas lakatu. Un es vaicāju: kālab tu viņai to devi? — Par kāršu izlikšanu tāpat kā lielās meitas. Nu es vaicāju, ko tad kāršu licēja viņai izzīlējusi, bet tur man nestāsta un nestāsta ne vārda. Ko nu lai es tur saprotu darīt? Saimniece aizgājusi uz kādu ciemu, vecā kalpone ganos, saimnieks laikam pieguļā pie zirgiem, un Katrīna gandrīz kā mājnieces nozīmē palikusi viena pati un var darīties, ko grib. Sāku apvaicāties pa citām istabām un' dabūju tik to zināt, ka tā sieviete, kāršu licēja, ar savu vīru — kādu tur lūgumrakstu rakstītāju — mitinoties traktiera bēniņos.

— Ko gan tādā gadījumā, vecais krusttēv, lai es sa­prastu citu darīt kā meklēt tevi un lūgt vismaz tava pa­doma un varbūt arī palīga. Vai lai nevēro par tāda dārga drēbes gabala atdabūšanu? Un ko lai tad nākamu ziemu tai pašai nejēgai dot ap galvu līdza uz skolu? Tikpat jau nu vēl jāsūta būs. Kā lai šitādu atstāj — tik nejēdzībās un aplamībās saviļātu, bez nekādas prāta skaidrības?

— Labi jau gan, mīļo meit, ka nāci, — vecais krusttēvs domīgi teica. — Es jau arī esmu tādā pašā prātā kā tu, ka jāmeklē ir, tik vien jāzina, ka tas darbs prasa labas apdo­mības un izdarāms var būt lielām grūtībām. Tādi vilt­nieki ir ļoti izmanīgi šādu savu blēdīgo nedarbu slēpšanā. Un, pašam vien, bez apsardzības spēka pie viņiam ejot, ne­būtu sagaidāms nekas cits kā vismaz izlamājumi, ja vēl ne kaušanās, bet panākuma nekāda. Tur meklēšanas uz­brukumam jānāk uz reizes pilnā spēkā un pavisam negai­dītam. Ja tad ir — ir panākums. Man tad jāiet pēc apsar­dzības un tev pēc Katrēna. Meitene vajadzīga klāt kā viltīgās zīlnieces pazinēja, jo bez skaidras uzrādīšanas vel­tīgi iesākt, un liegšanās jau būs uz nebēdu, tas droši pare­dzams. Tu ar Katrēnu aiziesi, protams, gan agrāk, tālab gaidāt pie ceļa jūtīm mani nākam pa otru lielceļu varbūt kopā ar kādu apsardzības vīru, ja tik izdosies tūliņ da­būt, lai tad varam reizē ierasties traktierī. Man jāatprasās vēl no saimnieka un jālūdz, lai viņš pats uzņemas parūpē­ties par zirgiem pieguļā. Laime', ka nav šodien darba diena, citādi nezin vai būtu iespējams man tur doties. Ej vien tad nu, meit. Savu uzdevumu jau tu zini, un es steig­šos arī.

Kā vecais krusttēvs paredzēja, tā arī bija. Viņa atvestais apsargs tikko ar grūtībām dabūja pārmeklēt' krāpniecei viņas pūšļēģus, pie kuriem viņa, līdz ar tāpat svešo pui- sieti, ko dēvēja par savu vīru, nekādi negribēja apsarga pielaist, gan bārdamās, gan lāstus izkliegdama. Meitenei izviltais lakats meklējot tika tur atrasts un pazīts pēc tām zīmēm, kas jau iepriekš apsargam stāstītas, bet zīlniece pastāvēja, ka pati to pirkusi. Vispēdīgi apsargs paturēja lakatu pie sevis, atprasīja šiem abiem svešniekiem pases un pavēlēja viņiem rītu pulksten desmitos ierasties apsar­dzībā pie atbildības un izskaidrošanās. Par lieciniecēm Laķis uzdeva tās pieaugušās Stuģēnu ciemata meitas, ku­ras, pēc meitenes vārdiem, bijušas klāt pie lakata izvilša­nas. Apsargs tūliņ izrakstīja viņām pasūtījuma zīmi un iedeva to Laķim uz nonešanu lieciniecēm. Traktiera turētā­jam viņš pavēlēja būt atbildīgam, ka abi šie svešie cilvēki nenozūd. Bet aizejošam apsargam zīlniece steidzās pakaļ, sacīdama, ka viņa apdomājusies un gribot izbeigt tūliņ lietu ar labu, lai lakats paliekot, kā atņemts. Un, kad tādā gadījumā arī Laķis, kā pieviltās meitenes aizbildnis, attei­

cās no tālākām prasībām, tad apsargs atdeva lakatu vi­ņam un abas pases zīlniecei, pasludinādams lietu par iz­beigtu. Staigājot vēl gabaliņu kopā, apsargs Laķim pa­stāstīja, ka pases neesot vis apliecinājušas viņus par lau­lātiem pāriniekiem.

Pie šķiršanās ar apsargu vecais krusttēvs lika abām meitām iet vien lēnām tālāk, bet, palicis ar apsargu vie­natnē, viņš tam sacīja:

— šie cilvēki abi izskatās man pilnīgi tādi, kas turami stipri aizdomās.

— Man tāpat, — bija apsarga atbilde.

— Vai apsardzība par viņu uzticamību jau pārliecināju­sies?

— Vēl gan nē, bet drīz tiks darīts. Pases es atdevu, lai viņi jūtas drošāki turpat dzīvot.

Neilgi pēc tam tika zināms, ka abi šie krāpniecīgie sveš- nieki bijuši neseno kopmantiešu briesmu tiesu dalīb­nieki — pats par nāves sodu spriedēju, pati par šāvēju_— un slapstīdamies še ieklīduši ar noziedzīgi piesavinātām viltus pasēm. Bet drīz vien sodība viņus panākusi.

Kad vecais krusttēvs ar abām aizbildniecības meitām nonāca pie šķiršanās vietas, tad, kā arvienu, viņš apsēdās ceļa grāvja malā uzpīpot un no viņām atvadīties. Maja pagriezās elksnīšos, lasīdama pušķīti vijolītes un nakts­vijoles, bet Katrēns palika pie vecā krusttēva, kurš tad vi­ņai vaicāja:

— Nu stāsti man, meitiņ, — ko labu tad tā kāršu licēja tev par tavu lakatu izzīlēja?

Meitene apskatījās, kur Maja, un tad atbildēja pusbalsī:

— Tik, vecais krusttēv, nestāsti vien Majai.

— Par ko tad Majai nestāstīt?

— Viņa bārdamās man apsmiesies.

— Maja jau par tām lietām man nekā nevaicā, un man jau viņas drīz aizmirstas. Bet stāsti vien diktāk. Es tik lē­nas runāšanas vis vairs skaidri nesadzirdu.

Bija jādomā, ka šos pēdējos vārdus vecais krusttēvs sa­cīja taisni tai nodomā, lai Maja arī pati dzirdētu. Lai gan Katrēns stāstīja vēl diezgan lēnā, bet skaidrām ausīm to­mēr labi sadzirdamā balsī tuvu vecam krusttēvam pie auss:

— Viņa izzīlēja, ka man, līdzko es Iziešot vien dievgalda mācību, nākšot drīz bagāti precinieki, sapirkšot man vis­visādas dārgas mantas un ievedīšot mani skaistā, lielā —tādā kā kungu mājā. Viņa parādīja izlikto kāršu vidū, kur kāds zeltains kungs bija cieši līdzās kādai tumšmatainai kundzei, kura nozīmējot mani, ar puķīti rokā, un izjaucēja neviena vidū. Gaišmatainai viņļaužu Natālei arī jau bija gan zeltains kungs, bet vidū jaucējs — laikam pīķa kalps 8r garu cirvi rokā. To lai lūkojot izskaust no vidus. Ga- iiešu Jūlei iznāca tuvumā tik kārava kalps, arī ar garu cirvi rokā. Viņas precinieks būšot gan labs strādnieks, bet ne vēl bagāts. Neatminu, kā izkrita Vidiešu Valijai; bet arī īsti cēli laikam vis gan nē. Viņas pašas beidzot savā starpā sprieda, ka laikam viņu maksa netikusi atzīta par diezgan lielu, tādēļ tik labi neiznācis kā man, kurai par visām labāk.

— Nūja, tad tu jau esi devusi pašu pilnīgāko maksu, kā nu lai gan tev nebūtu labāk?

Pa tām starpām Maja, pušķīti saistīdama, bija pievirzī­jusies Katrēnam no muguras puses krietni tuvu un, pro­tams, arī dzirdējusi to laimes stāstu. Katrēnam pavisam negaidot, viņ-a sāka arī runāt:

— Mūsu mātes māte, vecā krusttēva māsa, sacīja par šitādām nelaika līgavām, ka tām līgavaiņi līgojoties bērzu zaru galos.

Katrēns iztrūkās, atgriezās spēji atpakaļ un atcirta:

— Kam tu nāci klausīties? Ka nedabū vēl pati papriekšu par bēgšanu un nestāstīšanu.

— Diezgan jau citi taisās mani un manas biedrenes va­jāt par bēgšanu un nestāstīšanu, un no tevis jau jādzird arī tas pats, gandrīz tāpat kā starp daudziem citiem no Steņģa mātes, — ,Maj:a nosērojās rūgtā sajūtībā.

Vecais krusttēvs, noklausījies abu māsu nelaipnā vārdu izmaiņā, pasmīnēja un sacīja viņām;

— Nākat nu, meitas, nosēstaties man savā pusē katra. Es jūs salīdzināšu.

Un, kad bija apsēdušās, tad piebilda vēl:

— Nu, tā, tā labi, — un tad iesāka:

— Es nomanu jūsu, abu māsu, starpā no jūsu pēdējiem vārdiem tādu kā mazu nesaderības zīmi, kādas nevajaga būt. Tagad es esmu gan jums vēl trešais, kas gribu un spēju par jums rūpēties; bet, kad manis pietrūkst, kas var gadīties kaut kuru bridi, tad paliksat divas vien, jo jūs zināt, ka bez manis jums neviena cita savieša nav, pie kā jūs varētu bēdu brīžos griezties. Un, ja tad jums savā starpā nebūs mīļas saderības, tad abas stāvēsat kā vien-

tūļas priedītes kādā kailā kalna galā visādu pasaules ļau­numa vēju varā bez nekādas aizsardzības, bez vismazākās aizvējlņas. Bet, abas kopā turēdamās, varēsat jel viena otru atbalstīt, viena otru aizstāvēt un sargāt.

Vecais krusttēvs drusku piestājās un novēroja, ka Kat­rēns sēdēja nopietnās domās, bet, uz Maju pagriezies, re­dzēja, ka viņa abām rokām bija aizklājusi sev seju un lai­kam apraudājusies. Pēc tam viņš turpināja:

— Ir jāuzskata par Dieva likumu tas, ka pēc tēva nā­ves vecākais dēls uzņemas viņa nozīmi un pēc mātes šķir­šanās vecākā meita stājas viņas vietā. Kad nu jūs abas esat bārenes un Maja vecākā, tad tev, Katrīn, arī jāatzīst, ka viņa uzskatāma it kā par mātes vietnieci, tālab neatrau­jies viņai stāstīt visu tāpat, kā tu stāstītu mātei un kā tu stāsti man, — ne vien to, kas labs un teicams, bet arī to, kas bijis aplams un peļams. Un Maja no savas puses tevi pamācīs, kur vēl tev pašai trūkst apjēgšanas. Maja bija tā, kas pirmā gādāja par lakata atdabūšanu, un bez viņas rūpēm tas būtu kā dots, tā pagalam, jo es no sevis neda­būtu pat nemaz zināt, ka tas atdots zīlniecei, kamēr viņa vēl nav projām no šejienes. Bet nu saki tagad — vai la­kata došana zīlniecei bija no tevis labs un prātīgs darbs vai nē?

— Es nezinu, vecais krusttēv.

— Tiesa gan būs, ka tu nezini, bet esi darījusi pakaļ tik dažām lielām meitām, kas darījušas šo pašu muļķību tev pa priekšu. Tev piemīt vēl tas vājums, ka tu visam viegli tici, ko tev citi saka vai ko tu redzi citus darām. Tad nu no šā lielā misēkļa atkal mācies saprast un atminēt to, ka visa zīlniecība ir tik viltība, ko dara tik peļņas dēļ, un ka Maja ir pareizi to sapratusi un steigusies gādāt par muļ­ķīgi atdotās mantas atdabūšanu tev pašai par labu. Tad nu turpmāk izturies pret Maju it kā pret savas mātes viet­nieci — ar labprātību un uzļāvību, zinādama, ka viņa spēj izšķirt ļaunu no laba, aplamu no pareiza. Nebija vis, meit, no tevis teicams tas, ka tu Majai piemeti bēgšanu un ne­stāstīšanu it kā kādu vainu, tāpat kā to dara daudzi citi. Man arī tur nav zināms nekas, un es nemaz nespiežu stāstīt, bet tik ticu, ka viss ir noticis un notiek, kā tas vajadzīgs un kā pienākas. Tas, ko Maja tev sacīja par mātes mātes vārdiem, nebija vis nevietā, ka, būdama vēl tik bērna gados un bērna prātā, esi dzinusies, padodamās muļķīgi viltnieces māņiem, lūkot izzināt jau savu nākamo likteni, kas izzināms nemaz nav, ko Maja ir sapratusi pareizi. Bet Stuģēnu ciemata lielās meitas apmuļķotas tāpat kā tu.

Atkal klusuma brītiņš. Tad vecais krusttēvs, pīpošanu pabeidzis, uzceldamies sacīja:

— Nu, mīļie bērni! Saņemat manu šā brīža pēdējo vārdu. Jūs es abas turētu par savām mantniecēm, ja tik būtu kāda manta, ko atstāt un atvēlēt. Tomēr, kad nav lietiskas man­tas, tad gribētos atstāt jums jel prātā turamu mantu, kura nav dalāma, bet kura arī nav izbeidzama, ja vēl gan sa­audzējama līdz mūža galam lielāka. Es vēlos, Lai jūs mantojat savstarpēji to mīlestību no manis, kāda man bi­jusi un kāda man viņa joprojām ir uz jums, un kāda pa­liks līdz dzīves galam. Un nu samutēdamās slēdzat to de­rību, ka mīlestība jūsu starpā nekad nemitēsies.

Asarām ritot, viņas abas cieti apkampās un samutējās. Pēc tam vienpakaļ otras nomutēja arī vecam krusttēvam roku.

11. Kā jau Steņģene sludināja, tā arī notika

Kā jau Steņģene sludināja, tā arī notika — zemdaļvaldi atcēla, un zemes izdalīšanu uzdeva pastāvošai pagastval­dei, palielinot tik viņas darba spēkus samērā ar klātpienā- kušo darbu. Pirmā galā pie zemdaļvaldes bija steigušies meklēties paši karstākie, paši nepacietīgākie zemes gribē­tāji, kamēr apdomīgākie stāvēja kā nolūkodamies, kā no­gaidīdami, kā novērodami pirmos plūdus pārskrienam, kas nu pašreiz ar šo maiņu bija noticis.

Tagad viens no pirmiem nāca Laķis atjaunot savu aiz­bildnības meitu tiesību un prasību vismaz pēc daļas no Plīņu mājas, kā to bija iesācis jau pirms kopmantiešu ne­mieriem. Saglabātos agrākos rakstos visu atrada un atzī­mēja. Viņš izsacīja, ka paliekot Plīņu mājas mantošanas lietā uz tiem pašiem pamatiem, uz kādiem nostājies pirms kopmantiešu varas sākuma, atzīdams Graustiņu par līdz- mantnieku, bet par Jeti nesacīdams nekā, jo viņa esot ta­gad nezināma un kas zin vai caur savu pēdējā laika dzīvi nebūšot zaudējusi savu pilsonīgo tiesību.

Nekavējās vairs arī Steņģene atjaunot agrāko pieteiku­mos uz savu Ezermuižiņas pusi, īpaši atkal atsaukdamās uz dēlu, kurš esot karā, kālab viņai pienākoties pirmā ka­ķiegorija. Tuvāk vaicāta par dēla stāvokli, viņa atbildēja tikai atkal ar jautājumu: «Vai tad es viņu zinu? Kur tad viņš citur var būt kā karā? Ja jau viņu vaļā laistu, kādēļ tad viņš nenāktu?» Kad šaī lietā no viņas nekāda skaid­rība nebija dabūjama, tad valde šo jautājumu lika pie ma­las un izteica prasītājai tik tādu atbildi, kas viņai iznaca jo nepatīkama, ka uz Ezermuižiņas daļas paturēšanu ne­varot cerēt, jo no augstākas vietas esot likts prast, ka šī vieta nevarot tikt nevienam apsolīta. Par to tad Steņģene iztrūkās un aizrāvās tik ļoti, ka solījās tiesāties vai līdz pašai sinātai.

Nāca ari Augura māte no jauna pieteikt savu prasību par Ezermuižiņas otru pusi, bet viņai bija jādzird tas pats, kas pirms tam viņas pušelniecei. Bet viņa šo bēdu ziņu uzklausīja mierīgā prātā un noskumusi klusām aizgāja, varbūt vēl kaut ko labu cerēdama.

Arī vecā lielmāte nepalika vis nenākusi, bet ieradās pa­gastvaldē ar krusttēva Laķa dāvinātām pastaliņām kājās un nūjiņu rokā. Viņa lūdza sev Bungžu muižas viduci, kas apsolīts netika, bet varbūt gan kāds gabals nomaļā vietā. Tātad nekā labāka no sava īpašuma, bet varbūt ja tik kaut kas no sliktākā un tad arī, protams, bez ēkām. Bet neat­liek taču viņai vairāk nekas cits kā klusēt un sērīgi virzī­ties atpakaļ.

Bet nu tie zemes gribētāji, kuriem viņas līdz šim pavi­sam nebija bijis, lūkoja iztaujāt no mērniekiem sadalāmo gabalu robežas (no kapčām jeb kupicām vien paši nekā nesaprazdami), lai zinātu, kādi labumi kuram gabalam, un tad, protams, dzīties, ka dabūtu ikkurš sev labāko, do­mādami, ka zemi dabūs visi, kam tik viņas nav. Bet ar laiku nogrima skumjās, kad noprata, ka nevis bezmantība un vispārīga dzīves tukšība, nevis arī vecums un ilgu gadu kalpojumi zemkopības darbos dos ikkatram vienlīdzīgi zemi, turpretī ka priekšroka nāks augstākiem nopelniem pēc kārtas un viņu lieluma, kā ari tiem, kas savas vietas ilgi valdījuši, un viņu pēcniekiem, kamēr vienlīdzības ce­rības paliks kā mūžam nesasniedzamas un nenotveramas maldu uguntiņas tuksnesī, jo visa radība nepazīst nekāda vienlīdzības jēdziena, lai sola ko solīdami. Un, jo lielāku vienādību kāda valdība solīs, jo lielāku nevienādību sagai­dīs. Tā nu visi nenozīmīga stāvokļa tukšinieki sāka atzīt visas vienlīdzības mācības par viltību un blēdību un tos, kas šādām mācībām patiesīgi tic, par īsteniem muļķiem.

Kukuļniecības darbi bija apstājušies vai nu pavisam, vai sarāvušies vismaz līdz nenozīmībai, jo no tiem atbai­dīja vispirms tas, kas nesen piedzīvots, ielaižoties ar biju­šās zemdaļvaldes locekļiem Maizuru un Pelndienu, bet vis­vairāk ar valdes priekšnieku Dūksni. Bez tam neviens ne­uzdrošinājās šādā prātā pagastvaldei, kā īstai valdības iestādei, tuvoties. Un zināms bija arī tas, ka pagastval­des locekļi nepieņem savās mājās neviena lūdzēja, bet tik īstenās, viskopīgās sēžu reizēs. Zemes gribētāji gan drūz­mējās joprojām, pieteikdamies vienmēr no jauna klāt, bet reti kam nāca pasludinājums, ka tiek uzskatīts par pir­mās, vismaz otrās šķiras dabūjēju.

Viens no daudziem vairākkārt atraidītiem, bet neatlai­dīgiem zemes lūdzējiem bija Stērģenieks. Viņš nāca vien­mēr no jauna un žēlojās par netaisnību, ka viņam nekā nepiešķirot. Tādā ziņā viņš ieradās atkal kādā sēdē, gauz­damies par to pašu lietu:

— Koda tur taisneiba, kod jounaji zaldāti dabij zemi, bat man, viacam, nadūd na kripatas? Vui as naasma kavīs uz nabāda, lai lūst vui pleist? Par kū man nagribāt dūt Steņģu pusi nū Azarmuižeiņas, kas togad būšīt breiva?

— Nekauņa! Vai atkal jau tev tas pats Ezermuižiņas gremoklis kaklā, ko zelēt? — Steņģene sauca pa pusviru palikušas durvs šķirbu no priekšistabas.

Stērģenieks atcirtās atpakaļ un izsaucās:

— Tī bei lamošanās! As sūdzēšu.

Pagastvalde, gribēdama dabūt jel reiz Stērģenieku sev no kakla un paredzēdama, ka tam izcelsies ar Steņģeni lie­lāka ķilda, uzaicināja viņu apspriedes labad iziet līdz aici­nājumam nākt atpakaļ. Kā paredzēts, tā arī notika. Priekš­istabā starp Stērģenieku un Steņģeni bija dzirdama asa strīde un tad stipra bāršanās, kura sniedzās līdz pazīsta­mai Steņģenes raudāšanai, kur viņa pilnās dusmās pie­meta Stērģeniekam. pat vēl to, ka tas gribējis izlaupīt vi­ņas kūti kā zvērs, bet neiespējis un taī vietā tad vienmēr dzenoties atņemt šai dzīves vietiņu, uz ko Stērģenieks at­bildēja tik to: — Vai as gāju bez pavēla?

Pagastvalde nolēma uzaicināt Stērģenieku, lai viņš gādā kādu skaidrību par savu pagātni, bez kuras viņa lūguma lietā pēc zemes nekas neesot izspriežams uz pases pamata vien. Ieaicināts atpakaļ un šo priekšlikumu dzirdējis, Stēr­ģenieks sāka pie sevis spriest un prātot atceres labad:

— Paga, paga, kara klauseibas biļete jou mun iraidas gon, bat naatsatopos tik, kur viņa tagodiņ atsarodas, vai

Ķebelēs vai Kunčos?- Bat laikam gon Virgu Jonīņa gubenie aiz spāres.

— Nu labi, atrodi vien un nāc kādā turpmākā sēdē ar biļeti šurp, tad redzēsim, vai būs kas darāms vai nē, — darbvedis noteica.

— Nākšu gon, kad tik dabeišu biļeti rūkā. Nu tod ar Divu, kungi

— Ar Dievu, ar Dievu!

Atnāca gan turpmākā sēdē Stērģenieks kā verdots ar krietni paburzītu biļetes grāmatiņu rokā, ko tūliņ iesniedza valdei.

Darbvedis sāka lapu pa lapai lasīt, nevis vienaldzīgi, bet tā kā ar izbrīnošanos. Tad viņš ieminēja klusām priekš­niekam, lai liek Stērģeniekam iziet. Viņš taisījās iet un žēlojās, ka neesot ne pinkas tabaka, ko iepīpēt. Darbvedis to viņam iedeva, un saņēmējs pateikdamies izgāja. Tad darbvedis sāka runāt:

— Redzams, ka Stērģenieks pavisam nezin, kas viņš savā laikā tiesību ziņā ir bijis un kas varējis būt, bet nu pagājis viņam viss garām neizmantots. Biļete skaidri rāda, ka viņam dotas pilnas virsnieka tiesības tikpat algā un pensijā, kā apģērbā un visā dzīves stāvoklī par sevišķi ievērojamu nopelnu. Gadījums šāds. No vienas lielas ja pāņu kara laika kaujas atkāpjoties, kādas rotas atlikums ticis ienaidnieku ielenkts. Virsnieku nebijis vairs neviena. Tad stājies vienīgais vēl dzīvs būdamais apakšvirsnieks Ivans Stērģenieks par komandieri un izvedis ar lielu sparu pulciņu no gūsta. Par to tad viņš pagodināts ar virsnieka stāvokli un tiesībām. Tas apliecināts biļetē ar galvenā štāba parakstiem un zīmogu.

Valde īsu brīdi apspriedās un tad aicināja Stērģenieku no jauna iekšā. Viņš, pīpīti krāsns priekšā izdauzījis, iegāja, pavadīts vēl no Steņģenes bargu vārdu krusas, un, kā sev par brīnumu, ievēroja citādu laipnību pret sevi, kā­das neatminējās vai nekad piedzīvojis. Darbvedis pacēla viņam krēslu, uz kura Stērģenieks taču vēl nesēdās, iekam nebija pāra reižu uz to no valdes priekšnieka uzaicināts, nesaucot viņa vairs par «tu» kā līdz šim visur, bet par «jūs», lai gan par kungu vis nē.

Tad valdes priekšnieks uzsāka viņu bildināt:

— Nu, Stērģeniek, ar jūsu biļetes saturu mēs esam iepa­zinušies un redzam, ka jūs dienestā esot bijuši apakš­virsnieks. Vai tad kādu reizi tikāt arī komandējuši?

— Mun jau bei gon divas baltos strīpiņas uz uzplečīm (tolaik ;as nabeju vus jou tods plenes kā tagadiņ), Bat tik zama stāvūkļa veiri nadabij vus tikt pī komandas, Tod reiz gon mun izadavās, ka vajadzēja drusku komandēt, kā sa­kāms, uz dzeiveibu vui nāvi. Mems bej lila atsakāpšanās, un muisu rotai jāīt beigās ar nasamām mantām. Gondreiz puse vin vairs bej nū vusas muisu rotas pāri, un virsnīka vairs navīna, bat as vins vinīgais ar divām baltām strīpi­ņām. Pašlaik beja radzams, ka jākreit japāņu nagūs. As apsadūmoju, sak, lūkūt sistīs couri. Uzklidzu vusīm, lai mat nastas nūst un izakleist, ka varam atsašaudeidamīs dreizāk tikt laukā nū Ilankuma, kas arī izadevās. Skram­bas vin juka šineļīm nū lodēm. Mun vīna beja izagājusi gurnam cauri. Kaujas karsumā namaģ napamaneju sāpam; tik vālāk, kod asinis beja tecējušas zābakā un tur metās silts, sāku samaneit vainu. Kod bejām jou drūšākā vītā, tod nūvilku zābaku, izalēju asinis, nūplāsu kraklarn lejias malu un aptinu pagaidām ap gurnu pāri vainai. Kod tikām pavusam laukā nū klizmas, tod izarādejās, ka beigās bei izaglabusīs gondreiz trešā da|a nū vusas rotas, bat reti kāds gluži vasals. Palkavnīks gon mus uzteica un vaicāja, kas ko­mandējis. As stājās prīkšā, ka mun bei tis gūds un pīnā- kums. Viņš man sita uz plača un sacīja: «Vot molodjecl» Paņāma munu biļeti un apsasūlijās likt tur kādu atzineibu īraksteit. Bat karš jou nagāja uz labo pusi, bei ik dinas atsakāpšanās, un vālāk gon biļeti dabeju atpakaļ, bat na­maģ ir tagadiņ nazinu, vui par jitū lītu iraidās kas rak- steits vui nā. Cik tur nabei daudz līlaku nūpalnu citīm, kas palika aizamirsti, na vāl jitāds maģums.

Kad Stērģenieks pabeidza stāstīt, tad runāja uz viņu valdes priekšnieks:

— Tas viss tiesa, ko jūs, Stērģeniek, stāstāt, jo tas stāv īsākos vārdos rakstīts arī jūsu biļetē, un tur lasāms vēl cits kas ļoti ievērojams arī: jums ir dotas par to nopelnu, ka izvedāt rotu no paredzama gūsta, virsnieka tiesības vi­sās lietās, kā algas, pensijas, dzīvokļa un apģērba ziņā. Jums ir bijusi tiesība valkāt virsnieka drēbes un saņemt goddevību no kareivjiem. Tik nu tagad tas viss novecojies un pagājis. Tā laika lielvaldība vairs nepastāv, un taga­dējā turienes valdība nezin vai gribēs šo novēlējumu atzīt. Bet mēs esam taču gan sprieduši bez ievērības jums ga­rām vis neiet, jo taī laikā jūs esat cīnījušies arī priekš mūsu zemes un mūsu tautas, tālab gribam atzīmēt jūsu lūgumu pēc zemes par pieņemtu un stādīt mffiu atziņu šaī lietā augstākai iestādei priekšā uz apstiprināšanu. Kurš un cik liels gabals jums tiks piešķirts, tas šobrīd vēl nav nosakāms, bet to gan var cerēt, ka bez nekā nepaliksat.

Runātājs drusku piestājās, tad Stērģenieks domu pilns sacīja:

— Tod tik labi īvārojuši iraid gon. As ir pavusam nazīnāju, ka tur tāda žēlasteiba raksteita. Pats laseit naprūtu un citīm devis natiku.

— Tik tad nu jums būs jāsāk saprast sava stāvokļa cie­nību un uzturēt godu, atturoties no dažādām nekrietnībām, ko paši jau gan zināt, — priekšnieks piebilda.

Stērģenieks drusku pasmējās un atbildēja;

— Tī pati vaina dzeršanas kāre vin jou tur vaineiga. Viņas dēļ vin jou māneišanās iraid bejusi.

— Bet, kad nu tagad domājat drīzumā tikt par zemes īpašnieku un saimnieku, kas, kā cerams, izdosies, tad dzer­šanas kāre vispirms jāmet pie malas, lai var ietaupīt peļņu saimniecības ierīcībai, kur daudz kas būs vajadzīgs.

— Mun par pūstu, tī pļāguru druki vusur prīkšā klāt. Vīns pats as maz kad īdzeru; un tod vāl tī vaina stukalka leidza! Tagadiņ naīšu vairs ar viņīm kulā.

— Uz to jums jāvēl tik laime, lai tā notiek vien, — darbvedis piemetināja.

Stērģenieks uzcēlās, Izvilka no kabatas tukšo pīpīti un sacīja;

— Nu, meiļaji kungi! Pateicūs par jūsu labu prātu uz muni; bat peipīte mun pavusam tukška, naudas ari na graša. Lūdzu, dūdīt vui nu graudā, vui naudā, vui abējādi.

Tā arī notika, kā lūgts. Deva visi valdes dalībnieki — gan graudā, gan naudā, un Stērģenieks, ļoti pateikdamies, izgāja laimīgs un lepns savā sajūtībā. Priekšistabā viņš uztaisīja tik dūmu un aizgāja, uz turpat būdamo Steņģeni nemaz ir nepaskatīdamies.

Steidzīgi muti no mutes platījās pa visu draudzi un vēl vēlāk brīnum salielinātas ziņas par Stērģenieka milzu no­pelniem, augsto godu un nedzirdēti bagāto atzinību no val­dības. Pirmais stāstīja otram, ka Stērģenieks izglābis sa­kautās rotas beigas no japāņu ielenkšanas. Otrais stāstīja trešam, ka viņš laikam vēdījis lielu kara pulku un japāņus atspiedis atpakaļ. Trešais stāstīja ceturtam, ka komandējis armiju un japāņus sakāvis skrambu skrambās. Cits pir­mais stāstīja, ka toreiz Stērģenieks iecelts virsnieka tiesī­bās un godā, otrais stāstīja trešam, ka iecelts par kara vadoni un visiem pavēlēts dot viņam godu, Trešais stās­tīja ceturtam! ja nebūtu bijis Stērģenieka, kas salauž ja­pāņu varu, tad būtu pārplūdusi japāņiem visa Eiropa. Vēl cits pirmais stāstīja, ka tur toreiz Stērģeniekain piespriesta virsnieka alga. Otrais stāstīja trešam, ka nākšot viņam liela nauda. Trešais stāstīja ceturtam, ka Stērģeniekarn atsūtīs jau nezin cik simt tūkstošu naudas un nākšot vēi vairāk.

Stērģeniekam viņa nozīmes likteņa lapa nu bija apsviedu­sies uz reizes otrādi. No lielākās neievēro]arnības, pat no neieredzēšanas viņš bija pacēlies par pirmāko dienas va­roni visā draudzē, jo viņa slavas spožums un pasakaini? bagātības nostāsti vēl joprojām augtin auga. Kas agrāk viņu kā grūstin bija grūduši no sevis nost, tie nu meklēja viņa tuvuma. Kas agrāk ar īgnumu bija atraidījuši viņa zināmos tabakas dabūšanas un īpaši paģiru lāpīšanas līdzekļu lūgumus, tie nu visu to viņam it kā piedāvāja un jutās laimīgi, kad tik tagad ņem taī ziņā kaut ko pavisam pretī. Traktierī, no kura viņš citkārt bija pat krietni sviests laukā, nu tika ļoti labprāt redzēta viņa nākšana, jo viņam līdza saradās ik reizes daudz viesu, neskaitot klāt vairs nemaz tādu kā Tuluks ar Rempi, kuri nu jutās ļoti apbēdi­nāti sava samērīgi zemā stāvokļa dēļ pretī savam agrā­kam pašu brālim, bet tagadējam dižvīram Stērģeniekam, kurš uz viņiem noskatījās nu kā no padebešu augstumiem, brīžam taču par šiem arī iežēlodamies un pārpilnības ga­dījumos likdams vienam, otram arī pa malkam pasniegt, lai jel nenomirstot badā, ko viņi saņēma ar pazemības pilnu pateicību. Tika nu visur slavēti Stērģenieka cēlie tikumi, kā viņš, lai tik augsts un bagāts būdams, neatrau­joties vis no zemās kārtas ļaudīm kā dažs nieka vīriņš, bet turoties visiem pazemīgi līdza. Un, lai gan tagad būtot va­rējis dzert vai nezin cik dārgus konjakus, bet esot pilnam mierā ar to pašu «monopolu», kas visiem kopā. Neplāto­ties arī nemaz ar savu bagātību, ko dažs cits jau lielības dēļ vien būtot darījis. Un, lai gan tik lielā kara vadoņa godā, bet valkājot vēl tikai tās pašas zemnieku drēbes pilnā pazemībā. Te jaunie varot mācīties vērot taupības un dzīves vientiesības paraugu. Jā, kad šitādi vīri būtot stāju­šies tautai priekšgalā, tad tik varētot sagaidīt pieņemamies viņu spēkā un turībā.

Tikpat lielas lietas bija dzirdamas arī par zemes dabū­šanu Stērģeniekam. Pirmais stāstīja otram, ka viņš zemi kaut kur dabūšot gan, otrais trešam, ka dabūšot lielu un labu gabalu ar visām ēkām varbūt muižas tuvumā, trešais ceturtam, ka piešķiršot plašo un auglīgo Bungžu muižas viduci līdz ar pussagrauto pili, kuru izlabošot priekš viņa uz valsts rēķena, bet veco lielmāti iemitināšot citreizējā kalpu mājā. Stērģenieks pats, šos pasakainos brīnumus dzirdēdams, nedz palīdzēja runāt līdza, nedz arī kaut ko atspēkot kā nepatiesību, bet tik ļāva visiem meliem, lai tie iet savu ceļu tālāk, kā nākuši. Drīz sāka viņam pieteikties arī naudas aizņēmēji klusām cits pēc cita. Tiem viņš atbil­dēja, ka visai daudz naudas vēl paša rokā neesot un vaja­dzības viņam pašam būšot lielas pie visas dzīves ierīcī­bas sagādāšanas, tālab nevarot tagad vēl nekam nekā so­līt. Dzīvot nu viņš dzīvoja ik dienas kā pa biezu miglu, visvairāk traktierī, bet tika ar zināmo nolūku aicināts jau par ciemiņu uz dažām mājām. Trūcin viņam tagad nekā netrūka, kas šaī ziņā bija ja tik ne vienvienīgais gadījums visā viņa mūžā.

Tik augsti tagad cildināmā Stērģenieka agrākie draugi un dažādu sīku blēdībiņu līdzbiedri pie dzeramnaudu izsi­šanas — Tuluks ar Rempi — nodomāja sākt arī krujāties uz kaut jelkādu labuma sasniegšanu, bet cita nekā taī ziņā nevarēja izgudrot kā vien to pašu pieteikšanos uz kādu nebūt zemes gabaliņu dabūšanu. Viņi gāja nākamā sēdē turp, bet tika atraidīti kā tādi, kam nav nekādu tiesību uz dabūšanu, jo vecums vien nevienam tādu tiesību nedodot, tālab viņiem ar skumjām bija jāpaliek mierā un jāiet at­pakaļ uz traktieri jel remdēt prātu, redzot citus dzeram un cerot arī kaut ko dabūt.

12. Ne tikai nemitējās taujājumi un prātojumi par to, kur jaunavas pavadījušas savu slēpšanās laiku

Ne tikai nemitējās taujājumi un prātojumi par to, kur jaunavas pavadījušas savu slēpšanās laiku, bet pat vēl pie­auga aiz dažādiem zīlniecīgiem nostāstiem un paredzēju­miem.

To gan ar laiku visi zināja, ka joprojām viņām pašām par to vēl vaicāt un taujāt bfltu pavisam veltīgi, jo viņas visas palika nešķiramas pie vieniem un tiem pašiem vār­diem, Ka nevar un nevar stāstīt, ka nestāstīs un nestāstīs līdz nezināmam laikam, bet pēc tam tad stāstīs labprāt. Bet ļaužu ziņkārība nebija apmierināma ar to pavisam. Cēlās vien par šo pašu lietu jautājumi vienmēr no jauna, kur tik ļaudīm izdevība sarasties vairākiem kopā, kā pa­gastnamā, dzirnavās, daktera priekšistabā, traktierī un ne­dēļas tirgū, kā arī kopmoderniecībās. Tādās vietās tad pa­stāvīgi atkārtojās šī pati mīkla: kur un kā viņas varēju­šas patverties un palikt nezināmas. Uz to tad atskanēja gan jau dzirdētie, gan vēl pavisam jauni mēģinājumi at­minēt, taču neviens nevarēja tikt atzīts par vispāri pieņe­mamu, bet visi palika beigās apšaubāmi no citiem.

Vēlākā laikā visstiprāk sāka izplatīties tādas domas, ka viņas, būdamas laikam bezgala lielas gudrenieces, esot pa­aicinājušas ar bezdrāts telegrāfu sev no ārzemēm gaisa kuģi un aizbraukušas bez bēdas. Kas bija vēl tumšāki spriedēji par šiem, tiem bija ticis iemelsts, ka esot atrasti tādi jaunlaiku vārdi, ar kuriem varot aizcelties pa gaisu, kurp vien patīkot. Tik tas jāpaturot cieti vērā, ka acīm jā- stāvot pa visu pārcelšanās laiku stipri aizmirkštām, jo, ja kaut uz mirkli atverot ari vienu pašu aci, tad esot jānokrīt uz reizes zemē un jānositas. Nelīdzot tas nekā, ja gribot paļauties uz acu aizsiešanu, jo esot viena alga, ja acis atverot vien arī apakš aizsējuma, jo jānokrīt tad esot tā­pat kā ar vaļējām acīm. So briesmu dēļ tad daži no šiem vārdiem atraujoties.

Visnepatīkamākā un nospiestākā sajūtībā bija jādzīvo jaunavām pašām. Pirmā laikā pēc pārnākšanas viņas visas līdz nepanestībai tika tincinātas ar to pašu zināmo vienu jautājumu: kur bijušas jeb kā izglābušās? Sā jautājuma bezgalīgo atkārtojumu pastāvīgi no jauna dzirdot un at­teicoties stāstīt, viņas sajutās tik visai apnikušas, ka bei­dzot sāka pavisam izvairīties no satikšanās tikpat ar pa­zīstamiem, kā ar nepazīstamiem cilvēkiem, īpaši ar visiem tiem, ar kuriem pēc pārnākšanas vēl neatminējās tikušās, jo to jau viņas no daudz piedzīvojumiem zināja, ka visi mūžīgi to pašu vien jautā un neviens turpmākais arī cita nekā nedarīs.

Bet šo izvairīšanos ļaudis iztulkoja atkal viņām par ļaunu, ka aiz nelabas apziņas nedrīkstot satikties ar godī­giem cilvēkiem un skatīties tiem droši acīs.

Kad vispāri jau bija zināms, ka veltīgi tīkot pēc stāstī­šanas, tad taujājumi gan mitējās, bet jaunavām nāca sajū­tams, ka ļaudis skatās uz viņātn pa daļai ar ziņkārību, pa daļai ar aizdomības bailēm, tālab viņas sāka, cik vien iespē­jams, turēties tikai pie māju dzīves un atrauties no visas atklatības, kuras tobrīd arī vēl īpaši daudz vis nebija. Bet tad atkal ne bez aizdomām no ļaužu puses, jo tad sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstot rādīties gaismā.

Bet nu nāca kāds neparedzēts un neiedomāts gadījums, kas saragžīja šo neatminamo ziņkārības mīklu vēl vairāk ar jo neatbildamiem jautājumiem.

Saī pagastā pastāvēja vecu vecais ieradums neturēt vis priekš pagastvaldes pastāvīgas saimnieces jeb meitas, kā to darīja gan kopmantieši savā īsajā varas laikā, bet ņēma kalpotājas pa kārtai no saimniekiem uz trim dienām no kura. Sī kalpošana bija iesaukta par «dienu stāvēšanu». Rinda pienāca Majas saimniekam, kuram viņa saimniecībā nebija vairāk sieviešu kā tik paša sieva saimniece un Maja — dienestniece, tālab gribot negribot Majai iznāca iešanas rinda dienu stāvēt.

Viņa ar savu maigo dabu vispirms sajuta bailes jau par to, vai varēšot izdarīt tur pa prātam, un, otrkārt, nepatiku par to, ka jāiet taisni dažādu ļaužu biezumā, kur miera atkal nebūšot aiz zināmā taujājuma vien, jo pagastnams līdz tam laikam vēl pēc kopmantiešu nozušanas bija visā pagastā lielākā vieta, kur visiem satikties. Bet Maja tomēr aiz sava paklausīgā prāta un pienākuma apziņas ar ne­vienu vārdu neliedzās iet, kur jāiet. Pagastnama darbos viņa taču iepratās drīz un sajutās labi apmierināta, redzē­dama, ka pagastvalde ar viņas kalpošanu pilnā mierā, un no lieku cilvēku sarunām viņa prata veikli izvairīties, stai­gādama starp viņiem ātri, palikdama vienmēr klusa un pie darbiem vienatnīga.

Otrā Majas kalpošanas dienā ieveda pagastnamā svešu, kaut kur sastaptu jaunu bēgli, pēc valodas vācieti. Vā­ciski prata gan pagastvaldes priekšnieks, darbvedis un pa daļai viņa palīgs, vismaz tik daudz, cik vajadzētu, lai va­rētu saprasties, kad viņi runātu paši savā starpā, bet, ru­nājot ar šo svešo cilvēku, nelīdzēja viņu vācu valodas prašana nenieka. To viņi izmanīja gan, ka vāciski viņš ru­nājot, bet pavisam svešādi, citādā izskaņā un pa daļai ci­tādiem vārdiem. Darbveža palīgs, kurš lielā kara beigās īsu laiku bija atradies Vācijā kā gūsteknis, izskaidroja, ka šim cilvēkam vajagot būt ārzemes vācietim, jo tur runājot visi tādu nesaprotamu vācu valodu; viņiem savukārt tik­pat nesaprotama esot šejienes vācu valoda.

Kad visas pūles izrādījās par veltīgām tikt abpusēji pie saprašanās, tad pagastvalde nolēma paturēt svešnieku līdz rītdienai apcietinājumā un tad sūtīt tik tālāk. Priekšnieks pazvanīja, un drīz ienāca Maja. Viņš lika atnest svešnie- kam divi mārciņu maizes. Maja iziedama aplaida skatienu arī gar to istabas pusi, kur sēdēja svešais atvestais. Tas, viņai izejot, nomurmināja pie sevis: «Wunderbare, seelen- volle Augen!» Pa bridi viņa atgriezās ar maizes apriku uz šķīvja un rādījās šauboties, kur to likti vai priekšniekam priekšā vai dot taisni rokā svešniekam. Bet priekšnieks pamāja ar galvu uz svešnieku, ko Maja saprata par rīko­jumu dot tūliņ viņam pašam. Viņš, maizi paņemdams, uz­cēlās, pateicās un Majai vēl kaut ko sacīja. Viņa, taisīda­mās iziet, tam kaut ko atbildēja, kā likās, skaidri taī pašā valodā, par ko viņš izskatījās iepriecināts. Priekšnieks pa­aicināja Maju atpakaļ un vaicāja, kas tur ticis runāts. Maja izstāstīja, ka svešnieks lūdzot aizdot nazi, ar ko sa­griezt maizi, un līdza dot cietumā kādu nelielu trauku ar ūdeni. — Es viņam atbildēju: ja valde vēlēs, tad došu. — Tad priekšnieks runāja uz Maju sekoši:

— Redzams, ka jūs mākat to, ko mēs visi kopā \fls ne­mākam, lai gan domājamies, ka vācu valodas nepratēji neesam. Bet nu runājat vien tālāk, izvaicājat, kas viņš īsti par cilvēku ir, kādā ziņā še ieradies, un tā tālāk visu citu, ko būs vajadzīgs iztaujāt. Beigās jau gan tad varēsat pasniegt viņam nazi tik ilgi vien, kamēr sagriež maizi, un tad dzeramo ūdeni stopā.

Maja tā kā satrūkusies pietvīka un gribēja stāstīt, ka nevarēšot, jo tik daudz neprotot, cik tur vajadzīgs, bet nelīdzēja nekāda atrunāšanās un bija vien jāklausa.

Svešnieks, labi noprazdams sarunas saturu starp valdi un jaunavu, sāka pats no sevis viņai stāstīt visas savas attiecības — bijis Krievijā kā kara gūsteknis, bet neveselī­bas dēļ palicis citiem gūstekņiem pakaļ un vēlāk neticis izlaists, tālab pārnācis pār robežu bēgļa nozīmē, cerēdams, ka no šejienes cilvēkiem nebūšot ko bīties. Viņš tik vēloties nokļūt atpakaļ dzimtenē, lai arī būdams bez ceļa līdzek ļiem. Atrādīja arī savas kara valdes apliecību, ka bijis ar­mijā apakšvirsnieks. Visā šaī iztaujas sarunā Maja, visiem par brīnumu, rurfāja svešnieka izloksnē tekoši gandrīz tā pat kā viņš. Brīnījās par Majas prašanu tikpat pagast­valde, kā citi, kas pa to starpu ziņkārīgi bija saradušies kanclejā. To pulkā bija redzams Roķēnu Alvīnas brālis Janka, un vīriešu vidū spīdēja pa starpām cauri ari zināma rūtainā sedzene.

Kad Maja bija visu sarunas saturu kārtīgi iztulkojusi un atstāstījusi pagastvaldei, tad viņa izgāja atnest sveš­niekam nazi maizes griešanai un ūdeni dzeršanai. Virtuvē iegājusi, viņa sasita plaukstas un izsaucās:

— Ko es, nejēdzīgā, esmu izdarījusi!? Kam nu man pa­visam bija jāliekas zinot, ka māku ar svešnieku sarunā­ties? To es darīju gan visvairāk, tik tā kā palīdzēdama tam svešam bēdu cilvēkam tikt pie skaidrības; bet kas nu būs atkal ar rnani pašu? Kas nu apklausīsies atkal dažādās aizdomu valodās par mani un manu pagājušo noslēpto dzīvi?

Kamēr Maja bija laukā no kanclejas un aizgāja vēl uz labi attālo avotu pēc svaiga dzeramā ūdens, tikmēr kanc­lejā notika jau dedzīga gudrošana un spriešana par to brī­numu, kas nupat piedzīvots. Visiem zināms, ka Lūru Maja nav bijusi nevienā skolā vācu valodas mācīties un agrāk nav ne vārda zinājusi, bet nu pēc kāda laika, nezin kur pabijusi, prot ar svešnieku runāt, viņa valodā bez bēdas. Tur vajagot būt kādam burvīgam noslēpumam, lai sakot, ko gribot.

Tad īpaši Steņģene pacēla atkal savu baisi, sacīdama?

— Kas tad tagad neiespējams šādos blēžu gudrību lai­kos, kad jau grib vien tādos ceļos iet? Ar tiem pašiem ra­ganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšēdami augstu pār galvām, aizbrauc, kur grib, un samācās, ko vēlas.

Noskanēja pulkā smiekli par raganu gaisa vāģiem, bet Steņģene neapstādamās turpināja:

— Kāda drošība kuram vairs ir pret noburšanu? Vai mani sivēni beidzās gan paši no sevis, bez burvības spēka?

— Tad nu laikam tās godīgās meitas būs bijušas tavu sivēnu nobūrējas? — darbveža palīgs iebilda.

— Uz viņām jau gan es vis nesaku, bet vai pasaule tagad nav pilna dažnedažādu tumsības skolu, un cik man nav skauģu? Par tiem pašiem sivēniem runājot, es, Visā­dus ļaunumus paredzēdama, zinu, ko daru. Es no tirgus vai no kāda ciema neviena sivēna citādi projām, kā vien kad lieku Rempam apvārdot pret lēkmēm. Viņam visstīprie vārdi šaī vidū. Bet izgadās, ka burvjiem tie vēl stiprāki, kas ar apburamiem lopiem vai sivēniem nav dzimuši vienā vējā.

— Bet par taviem-sivēniem tiek dzirdēts, ka tu pati ne­ziņā viņus nolikusi, rītos iebērdama silītē jau sasutušus kāpostu lapu griezumus jeb grūdumus vai priekš visas dienas, ko sivēni vis nepanesot. Kur tad nu viņi tādā ne­kopšanā varējuši palikt veseli? — tā kāds vīrietis no pul­kas paskaidroja.

— To jau saka gan viņļaužu Ede, Augura mātes die- nestniece. Bet ko tad, cilvēks, lai es daru aiz tik lielas nevaļas, kad daudz dienām vienīgi rītos dabūju ieķert putna kumosa prātā kādu kripatiņu maizes, kā tas vēro­jams īpaši pavasara nedēļās, lai neaizdzied tas pats blēža putns cīrulis, uz kura dziesmu pavisam nevar paļauties, ka jau pavasars klāt, vai neaizkūko dzeguze, neaizrūc ru­benis vai neaizkurc dzērves, un dabūju tik vakarā pār­nākt? Vai tad man izdodas tūliņ viss, kā gribu? Dažu rak­stu jāgaida pat dienām ilgi.

Steņģeni pārtrauca Reķēnu Alvīnas brālis Janka, iesāk­dams stāstīt:

— Nav vis Majas jaunkundze viena pati vien tāda zinā­tāja, bet viņas visas četras ir tādas pašas noslēptas gudrenieces. Vilmas jiaunkundze ar manu māsu Alvīnu, kad viņas abas pirms nozušanas bija kopā, centās runāt vā­ciski, lai es nesaprastu, kas viņām runājams, bet es pa vārdam tāpat zinu, tālab nevarēja vis droši no manis no­slēpties. Bet nu pēc pārnākšanas viņas satikdamās runā vai franciski, vai angliski, kad es esmu klāt. Skolās ieda­mas, viņas bija gan mācījušās no grāmatām franciski un angliski, bet runāt vis neprata, tik lasīt un rakstus saprast gan. Bet nu, kad ir abas kopā un es arī klāt, tad runā droši un lepni citu, man svešu, valodu, kas cita nevar būt kā franču vai angļu. Viņsvētdien pēc pusdienas es aizeju uz Rūķīšiem paraudzīt, ko dara Ida. Tur ieraugu viņai priekšā vācu ziņģu grāmatiņu. Es saku: kam tev vācu ziņģu grāmatiņas vajaga? Tu jau vāciski nemāki. Viņa noķer grāmatiņu no galda un kaut kur nogrūž, sacīdama: «Kas tev bēdas, lai es māku vai nemāku.» Daži nosmējās par Jankas vientiesīgo stāstu.

Pašlaik ienāca Maja, nesdama galda nazi un krūzē ūdeni, ko kopā pasniedza svešniekam. Viņš, atkal pieklā­jīgi pateikdamies, nolika krūzi sev līdzās uz sola un ar nazi sāka griezt maizi šķēlēs. Beidzis griezt, viņš nazi atdeva, tāpat ļoti laipni Majai pateicās un lūdza, lai pa­vaicājot, kur pagastvalde ierādīšot viņam vietu uzturēties līdz rītam, jo še kanclejā taču palikt nevarēšot. Pagast­valde, kuras ziņā vēl vismaz pagaidām atradās rīkošanas pienākums ar sūtāmiem cietumniekiem, apspriedās, ko da­rīt, kad Maja šo jautājumu tai sacīja, un nolēma cietumā nelikt tāpēc, ka svešais neesot še cietumnieka veidā iesū­tīts, bet saņemts, gandrīz labprāt še viņam ierodoties, tā­lab vienojās ierādīt viņam kādu tukšu istabu, kur Majai vēlēja viņu ievest. Kamēr Maja bija kanclejā iekšā, tikmēr visa spriedelēšana par viņu un viņas biedrenēm aprima, bet viņai bija kā jutin sajūtams, ka visu acis viņu mēro un vēro ar dažādiem aizdomības mērogiem. Viņai sametās grūt' tos skatienus ilgāk uz sevi ciest. Svešniekam viņa sacīja, kas nolemts, un uzaicināja viņu iet līdza uz rā­dāmo istabu. Viņš saņēma maizes šķēles ar ūdens krūzi un gāja Majai pakaļ. Ierādīta tika neliela istaba ar stipriem loga slēģiem no ārpuses.

Neilgi pēc tam Maja pieteica pagastvaldei, ka pusdie­nas ēdiens salikts, pēc kam kancleju slēdza un sagāja pus­dienā. Majai vēl tika vēlēts ienest bļodiņu azaida svešnie­kam arī, ko viņš saņēma ar vislielākām pateicībām, pava­dīdams Maju vēl ar maigi sirsnīgu skatienu.

Pie pusdienas gaida pagastvalde līdz ar darbvedi un viņa palīgu sarunājās savukārt par tām pašām zināmām jaunavām un par visu, kas sakarā ar viņu neatminamo no­slēpšanās jautājumu. Pagastvaldes priekšnieks uzsāka pir­mais sarunu šādiem pārdomātiem vārdiem:

— Lai nu gan nāk smiekli par Steņģenes raganu gaisa vāģiem, par visiem viņas sivēnu vārdošanas un burvību ticības stāstiem, bet brīnums taču ir un paliek par šo Lūra Maju un par citām viņas labvēlīgām draudzenēm, kas iemantotas viņai jau dievgalda mācības laikā, jo tas, ko stāstīja vientiesīgais savādnieks Roķēnu Janka par tām trim citām, tas arī nebūs vis bez sava pamata, lai gan smieklīgi izklausās. Rādās skaidri, ka viņas visas ir dabū­jušas krietnas mācības, sevišķi citās valodās, zināms, skai­tot pēc laika ilguma, cik ilgi kuras atradušās noslēpumā. Sī Lūra Maja

Pēc tam turpināja sarunu darbvedis:

— Viņu liegšanās stāstīt ir vislielākā ziņkārības baro­tāja un visādu pasaku audzinātāja. Apnīk klausīties, ko kurš nestāsta šepat vien, kad izdodas dzirdēt ļaužu stās­tus, īpaši priekšistabā. Daži domājas zinot, ka viņas sle­penībā turējušas barodamas mājas pūķi, kurš tad bijis viņu aiznesējs pa gaisu. Citiem turpretī esot zināms, ka viņas dzīvojušas šepat apburtas — neredzamas un par to parakstījušās pēc nāves piederēt velnam. Vēl kādi spriež, ka būšot kaut kur dzīvojušas vaļēji, bet tik pieņēmušas citādus izskatus, un kas vēl visiem spriedumiem zina galu. Cits nejēdzīgāks par citu.

Viņš pasmējās un tad vēl sacīja:

— Lai pagaida vien, cik un kas nebūs dzirdams jauns atkal no šās dienas gadījumiem un stāstiem! Ko'tur atkal neiztaisīs! Stāstīs, ka viņas nu māk visas pasaules valo­das un bijušas skolā pie paša velna. Mazumā tās pasakas neies, bet platīsies arvien tālāk, pieaugot vienmēr jauniem nostāstiem. Tur nevalda vairs ierasta ziņkārība vien, bet īpaši jau niknas dusmas, ka nedabū šo noslēpumu zināt. Ka viņu slēpšanās lieta ir neizprotama, tas tiesa, bet šo neizprotamību ļaudis grib izskaidrot, domādami tā — jo brinumīgāki būs meli, jo gaišāka būs patiesība. Bet to arī var ticēt, ka tām meitām Ir savi svarīgi nestāstīšanas cēloņi.

— Bet vai nebūtu viņām pavēlams neslēpt un izstāstīt, ko sabiedrība vēlas zināt? Tad būtu ar reizi tūliņ miers, — pagastvaldes priekšnieka palīgs vaicāja.

— To varētu prasīt uz likuma pamata varbūt tik kādā noziedzības apvainojumā, bet tādu jau nav bijis; tāpēc sa­biedrībai nav nekādas tiesības spiest viņas, lai stāsta, — darbvedis Izskaidroja. — Otrkārt — kā tad dabūs zināt, vai taisnību stāsta vai nē? Jo cik cilvēku nebija, kas glā­bās pa mežiem, pa siena šķūņiem un dažādās klusākās vietās, kas nomaļu no lielu virzienu ceļiem un biežāk ap­dzīvotām vietām? Bet lai sabiedrība gaida vien mierīgi un pacietīgi. Kad jau viņas varēs, tad, kā solās, stāstīs, jo āzina, ka parādā viņas nav nevienam ar savu stāstīšanu.

Pēc paēšanas Maja nokopa galdu, mazgāja un slaucīja virtuvē traukus, visu kārtīgi nokopa un domu pilna nostā­jās pie loga. Viņas sirdī viļņoja dažādas pretišķīgas jū­tas — gan jau pazīstamas, smagas un nospaidīgas, gan pavisam svešas, maigas, saldas, nezin kādēļ mīļas — un pat nezin kas viņas tādai. Smagi viņu spieda tās pašas zināmās jūtas, ka daudz kas skatās uz viņu kā uz kādu ļaunos ceļos nogājušu, dziļi grimušu radījumu, kur pie­nāks klāt vēl šās dienas atklājums, ka viņa māk tādu vācu valodu, kāda še visiem sveša, par ko būs jādzird atkal nezin cik un kādas atbaidošas aizdomas par kopošanos ar burvībām. Uz otru pusi viņai bija mīļi ap sirdi, iedomājot svešnieka laipnību un viņa sirsnīgos skatienus, ar kādiem līdz šim neviens cits nebija viņas uzlūkojis. Tur jaucās kopā tāds kā nepazīstams prieks ar sērīgām skumjām, kas gandrīz vilināja laukā asaras no acīm, bet patiesībā atka! nezin kādēļ. Viņa nebūtu liedzīga pat parunāties vēl ar svešnieku, bet baidījās uz to domāt. Zināja viņa gan, ka pieklātos ieiet un iznest azaida bļodiņu arī nomazgāšanai un apslaucīšanai, bet negāja aiz bailēm, it kā kad viņa meklētu tīšām izdevības ar viņu satikties.

Vakariņas valdei nodevusi un pareizi apkopusies, Maja cerēja iemigt, bet miegs nenāca aiz vienām un otrām do­mām. Uz rīta pusi gan iemiga, bet šis īsais miegs nebija vis maigs, turpretī murgu pilns un traucēklīgs.

Rītā, kad svešnieks bija vedams projām, viņš atvadīda­mies sniedza roku Majai un sacīja:

— Es jūs vairs nekad neredzēšu, bet nekad arī neaiz­mirsīšu.

Vienu mirkli viņš paturēja Majas roku savā rokā un tū­liņ arī atlaida, kad vien viņa drusku to pavilka atpakaļ. Virtuvē iegājusi, Maja kā nejauši paskatījās pa logu svešniekam pakaļ. Tur viņai nemanot noritēja divas skaid­ras, skaistas pērlītes pār vaidziņiem. Par to viņa pati tūliņ satrūkās un runāja pie sevis:

«A.k Dievs, ko tas nozīmē? Tām jūtām vajaga būt grēcī­gām, jo man viņas gluži svešas. Nezin kā būtu, kad es par tām stāstītu vecam krusttēvam, un ko viņš sacītu? Bet… bet labāk nestāstīšu. Viņu jau tik daudz skumdina Katrīna ar savām nejēdzīgām aplamībām, un tad viņam varbūt jāsāk bēdāties par mani arī. Bet šī tad lai ir tomēr vienīgā lieta, kura viņam paliek no manis nezināma, lai nav jel par mani arī jānoskumst.»

Steņģenes pastāvīgā lānošana pa pagastnamu nebija vis gan bez sava noteikta nolūka, jo viņa rīkojās meklē­ties, cik tālu vien iespējams, par savas puses paturēšanu no Ezermuižiņas. Uz to viņai bija vajadzīgs sadabūt da­žādu apliecību, kas apstiprinātu viņas tiesības uz šās vie­tas paturēšanu jeb, kā viņa pati rnēdza sacīt, uz pirmo «kaķiegoriju». To apliecību jau gan dabūja drīz, cik ilgi šo vietu valdījis viņas vīrs, bet zināms viņai bija, ka ar to vien nepietiks, tālab viņa centās visā spēkā izdabūt no pagastvaldes arī tādu apliecību, ka viņas dēls ir karā kri­tis. Bet saprotams, ka pagastvalde nevarēja tādas apliecī­bas dot bez nekādiem pierādījumiem, ka viņš karā kritis un pavisam kara klausībā bijis. 'Tomēr tiele pēc tādas apliecības turpinājās vai līdz apnikumam, jo kur tad viņš citur varot būt, ja ne karā, un, ja arī kara vairs neesot, tad viņam vajagot būt karā kritušam, ko saprast varot ikkurš viegli. Bet nu taču bija un bija jāpaliek bez tādas apliecības. Tomēr no meklēšanās atrauties viņa ne domāt nedomāja un cerēja diezgan droši, ka zemdaļvirsvaldes kungi būšot ticīgāki par šitiem zemniekiem. Tik vien maz­turības apliecību arī gan pagastvalde izdeva.

Ar šādiem vājiem līdzekļiem, bet tomēr ar diezgan stipru cerību Steņģene beidzot devās uz virspilsētu izmēģināt savu laimi svarīgu rakstu vietā tik ar saviem mutes vār­diem, jo vai tad patiesi tur tie augstie kungi tik nepielū­dzami un cietsirdīgi būs, ka viņas neievēros?

NokJuvusi kādu dienu no paša rīta lielā, maz pazīstamā pilsētā, Steņģene nemaz nezināja, kurp ejams un kas da­rāms. Viņa tik gāja pa dažām ielām vienīgi tā kā iešanas labad, bez nekāda pamatīga nodoma. Pilsēta vispāri ne­bija vēl nebūt pilnā ziņā pamodusies, jo redzēt dabūja Iesākot tik dažus strādniekus ejam uz darbu vietām un staigājam vispāri tik kalpotāju kārtu un slaukām ielas.

Tā iedama, Steņģene kādā ielas stūri sadūrās gandrīz pieri pie pieres ar Jeti, kura bija gan tādā kā izpūrušā iz­skatā un puslīdz nekārtīgā apģērbā.

— Redz, kāda laimei — Steņģene iesaucās. — Nu man būs jel ceļa pastāstītāja un pavadītāja. Ak tu Dieviņ!

Bet Jete kā izbiedēta stirna cirtās ātri apkārt un, seju aizsegusi, devās teciņus atpakaļ, kur nākusi. Steņģene lūkoja tuntuļot viņai pakaļ, saukdama:

— Jete, Jete, esi nu cilvēks, atkursti un pagaidi, jel pa­runājies! Man še nav cita neviena, kas dod kādu padomu.

Bet velti vien, jo Jete drīz nozuda ap otru stūri, un Steņģene ar savu maizes nastiņu padusē palika ielas malā stāvot. Daži cilvēki apstājās un kā brīnodamies noskatī­jās abās pavisam nevienādās skrējējās.

Pēc tam Steņģene uzsāka atkal staigāt bez noteiktības, kamēr viņu — laikam pie tās pašas rūtainās sedzenes — ievēroja kāds ielas krustā stāvētājs apsargs un varbūt tā kā palīdzības ziņā sāka izvaicāt, kas viņai par staigāšanu, vai kas meklējams vai gaidāms. Viņa skaidri atbildēja tā un tā — ka atbraukusi meklēties pie zemdaļvirsvaldes par savas līdzšinējās dzīves vietas paturēšanu, bet pati nekā nezinot, kur zemdaļvirsvalde atrodama. Nezinot ar vēl ne­maz, kur varēšot piemesties.

— Vai jums nav kādu radu vai vismaz labu pazīstamu še pilsētā? — apsargs vaicāja.

— Ir gan kaut kur brāļa dēls, bet nezinu jau, cilvēks, viņa adreses. Ir arī tālāki radinieki, bet ar tiem jau nav vairs radoties. Pazīstamu gan varētu saskaitīt labi daudz, bet kā lai viņus sameklē? Nupat nejauši vienā ielas stūri sadūros ar Plīņu Jeti, bet viņa uz reizes apsviedās un aiz­skrēja atpakaļ, seju slēpdama, kā vēja nesta spilva. Gan vēl paskrējos pakaļ un saucu, lai jel pagaida, bet vai nu tā lepnā gaisaviete tevis gaidīs? Bet gluži tik izspilgusi vis vairs neizskatījās kā senāk.

šos pēdējos Steņģenes vārdus par Plīņu Jeti apsargs sāka uzklausīt ar lielāku vērību un sacīja pie sevis:

— Hm, Plīņu Jete!

Tad griezās atkal ar jautājumu pie Steņģenes:

— Jums viņa pazīstama?

— Kā tad, kā tad! No bērna kājas. Ar viņas māti augām kopā kaimiņos, bijām labas draudzenes, gājām reizē diev­galda mācībā un satikāmies bieži visādos dzīves gadīju­mos. Ilgu laiku nevarējām necik dienu nodzīvot netikušās. Jā, jā, tie mīļie, tālajie laiki! Viņu izprecēja no Ruduļiem, mani no Gumbām, vai, kas tur tālāk uz Vilkmeža pusi.

Apsargs, brītiņu padomājis un pulkstenā paskatījies, runāja:

— Ir vairāk stundu vēl jāgaida līdz tam laikam, kad sāks darboties še valdības iestādes, bet jums nav, kur pa­likt, vismaz kur piesēsties, tālab es jūs labprāt aizvestu uz apsardzības kancleju, kur atradīsat pagaidām laipnu pie­ņemšanu un gādību, tur dabūsat zināt ari brāļa dēla ad­resi, ja vien viņš še būs, un, kad atnāks laiks, tad tiksat pavadīti uz zemdaļvirsvaldes namu.

Steņģene, zinādama, ka īstās valdības apsargiem var uzticēties ar pilnu drošību, itin labprāt apņēmās iet viņam līdza, iegaumēdama arī to, ka bija apsolīti vēl ievērojami Labumi. Viņa gāja, runādama ar apsargu tādā garā, it kā kad viņš zinātu visus viņas dzīves sīkumus un attiecības pret citiem cilvēkiem tikpat labi kā viņa pati, kur tomēr līdzgājējam no visa tā nebija saprotams it nekas, un rādī­jās pat, ka viņš no tās stāstīšanas nenieka nevēro. Un, priekš viņa par laimi, gājiens nebija garš. Kanclejas priekšistabā apsargs nosēdināja ceļa biedreni un pats Iegāja dziļāk. Pa brīdi viņš iznāca, atvadījās no Steņģenes un aiziedams viņai sacīja:

— Paliekat vien droši še; jums nekaitēs nekas un tiks dota palīdzība atrast to, kas jums vajadzīgs.

Brīdi pasēdējušu, Steņģeni aicināja iekšā. Tur sēdēja daži kungi rakstīdami. Tie ieprasīja viņas pasi un citus rakstus, iz tiem savās grāmatās šo to atzīmēja, atdeva tad visus rakstus atpakaļ un sāka viņu plaši izvaicāt par Plīņu Jeti. Tur nāca atbildams vispirms jau nu gan tas pats, ko viņa stāstīja apsargam par nejaušu satikšanos ar Jeti šaī pilsētā un par viņas māti — Steņģenes draudzeni. Bet pēc tam vēlēja stāstīt mierīgā prātā visu, ko vien zi­not par šo sievieti, sākot no viņas bērnības, un visvairāk par pēdējiem gadiem. Viņa tad pavisam nebaidīdamās stāstīja visu, ko zināja vai ko dzirdējusi.

Jete esot mazturīgu vecāku vienīgais bērns, no mātes rūpīgi audzināta un godīgos ceļos vadīta. Pirmā galā sko­las darbos bijusi spirgta, vērīga un sekmīga, kamēr māte dzīvojusi. Bet, mātei agri nomirstot, palikusi ne vien bez­bēdīga savā vaļā, bet Ieklīdusi slinkuma, melu un dažādu citu netikumu varā. Tēvs lūkojis gan nodot viņu šur tur par ganu, bet nepastāvējusi nevienā vietā ilgi — visur vainas. PŠc pāra gadiem tēvs pārnācis dzīvot šurp uz pil­sētu līdz ar meiteni, un te viņa sākusi iet strauji uz apla­mību pusi. Gan vēl tēvs pūlējies sūtīt viņu še dažās skolās, bet arī tur viss velti — dažā netikusi paturēta, citā nepa­likusi p«ti, un tā nekur, nekur labi. Tēvs, kas jau lauku dzīvē bljīs pazīstams dzērājs, šaī ziņā še pilsētā, kā ticis dzirdēts, nogrimis pavisam dziļi un nogājis neglābjams galējā postā un arī agrā nāvē. Jete, tad jau pusaudzes gados, palikusi pilnīgi par sevi un tikusi pārvarēta savvaļībā no lielas brīvības gara. Neesot zināms, no kā viņa īsti dzīvojusi, bet apģērbā tikusi redzēta arvien cēla. Sad un tad nākusi pa laiciņam ari uz dzimtenes pusi ciemoties pie radiem vai pazīstamiem un stāstījusi, ka kalpojot pie bagātiem kungiem. It īpaši viņa mīlējusi tikt ieaicināta uz dažām kāzu godībām un bijusi ļoti jautra dejotāja. Da­žām vieglprātīgām jaunavām viņa sareibinājusi tik tālu prātus, ka tās arī aizgājušas tikt caur viņu pie tādas pa­šas laimes. Pēdējo reizi viņa pirms pāra gadiem ieradusies dzimtenē, būdama Joti izspilgusi, un centusies dabūt viena pati pirmo «kaķiegoriju» uz Plīņu māju. Izdzirduši «ka- ķiegorijas» vārdu, visi ierēdņi pasmējās vai vismaz pa­smīnēja, un stāstītāja turpināja netraucēti. Bet vecais La­ķis, kā divu bāra meitu aizbildnis, to nepielaidis, turpretī bijis gan ar mieru, lai dalītu. Bet Jete uz to neielaidusies. Bet pēc tam uznācis briesmīgais kopmantiešu laiks un, kā zināms, zemes dalīšanas darbi nostājušies. Tomēr Jete, kā gandrīz vispāri visi, ticējusi, ka dalīšana apturēta tik uz laiku un atkal atjaunošoties. Tad pat viņa tikusi kopman­tiešu pavēlniecībā par skrīverišu pie pavēlnieka Augura Antona, ar kuru, kā dzirdams bijis, brūtējusies tāpat kā ar brīvbufetes rīkotāju Gustu Ņurci. No turienes viņa uz rei­zes nozudusi, aizvilinādama ar sevi jaunāko no tām Plīņu mājas līdzmantniecēm, vecā Laķa aizbildnības meitām, šurp uz virspilsētu. Un taī pašā laikā, kamēr vecais Laķis steidzies dzīt bēglei pēdas līdz ar aizmānīto meiteni, tik­mēr nozudusi arī vecākā māsa. Tad ticis bieži dzirdēts izsakām ļaužu domas, ka viņa laikam esot glābta no Jetes Jaunumiem, jo Jete centusies, lai nepaliekot nekatras Plīņu mājas līdzmantnieces kā vien viņa pati. Jaunāko Laķis ar grūtībām gan atdabūjis, un vecākā pārnākusi tik vēl ne­sen, bezmaz pēc gada laika, bet vēl nestāstot un nestāstot, kur bijusi līdz ar trim citām, kas pašas, glābdamās no nāves, piedzirdījušas tā laika kopmantiešu apsargus un izbēgušas. No sava izbēgšanas laika skaitot, Jete, kā no­zudusi, tā slapstoties līdz šim. Ticis dzirdēts, ka kalpojusi kopmantiešu briesmu tiesām par viņu tiesājamo godīgo cilvēku šāvēju un tagad laikam aiz to pašu grēku soda bailēm nedrīkstot rādīties un bēgujojot kā mazs bērns; bet cik ilgi gan tā spēšot slapstīties? Šorīt pie viņas varē­jis novērot ari jau to, ka senā rotu greznuma vis vairs nebijis. Veco Laķi jau arī viņa esot gribējusi dabūt pie malas, iesūdzēdama turpat pie briesmu tiesas uz nogali­nāšanu, lai meitenēm nepaliekot aizstāvja. Bet viņš gan būšot bijis vai vienīgais, kurš ticis vajā bez Izpirkšanās un laikam īpaši tāpēc, ka bijis iesūdzēts tik savlabuma pēc un visu ievērojamo, garo mūžu dzīvojis cienīgi, bez nekā­das vainas un kalpojis kara klausībā ilgi ar godu, palik­dams vienmēr par īstenu bezmantieti.

Steņģenes stāstīšana negāja gan tādā kārtā, kā vaja­dzēja būt, bet ierēdņi paši zināja sarakstīt, kā prasīja skaidrība, un tad beidzot lasīja viņai priekšā, un viņa at­zina, ka viss pareizi. Vēl viņai nāca jautājums, vai viņa zinot šaī pilsētā kādus Jetes radus vai pazīstamus, pie ku­riem viņa varot uzturēties, uz ko Steņģene atbildēja, ka nezinot. Tad viņu uzaicināja sacīt sava brāļa dēla vārdu un uzvārdu, lai varot dabūt zināt viņa dzīves vietu, kur šai piemesties līdz prombraukšanai, un tad atlaida atkal atsēsties priekšistabā, kur viņa varot, ja gribot, ieturēt bro­kastis. Bet, kad sākšoties vispārējās valdības iestāžu darba stundas, tad viņa tikšot pavadīta, kur vajadzīgs.

Lēnām, ar pateicību laukā virzīdamās, Steņģene, durvs rokturi saņēmusi, dzirdēja ierēdņus savā starpā sarunā­jamies. Viena balss sacīja:

— Grūt' tai gudriniecei tikt uz pēdām. — Otra balss atbildēja:

— Vismaz tas tagad rādās droši zināms, ka šaī pašā pilsētā viņa atrodas un ka paskaidrota ir arī viņas jau diezgan tumšā pagātne.

Ar saviem pirmā brīža panākumiem virspilsētā Steņģene jutās pilnīgi apmierināta. Viņai sāka augt cerība uz visu ceļa nolūku piepildīšanos, īpaši taī ziņā, ka še kungi visi tik laipni un labprātīgi palīdzēt ar padomiem un aizrādī­jumiem, kur klāt cerams piedzīvot arī brāļa dēla atrašanās prieku. Vislabākā sajūtībā viņa atdarīja savu ceļa maizes aizsainīti un paēda brokastis vēl ar labāku garšu nekā mājā, netraucēdamās nenieka par to, ka arī daži citi cil­vēki nāca un gāja. Gaidīt nācās gan vēl krietni ilgi, bet šis laiks neizlikās viņai pavisam garš, kavējoties visu labu panākumu cerībās, lai Jete bēg kurp bēgdama.

Pienāca beidzot iestāžu darba laika sākums, un Steņģe­nei piestājās pavadītājs uz viņas vajadzīgo gaitu. Tas pie­veda viņu pie kāda liela nama un parādīja kāpt otrā stāvā, kur dabūšot zināt, ko vēloties. Viņa gāja un iekļuva kādā lielā istabā, kas bija pilna rakstītājiem, īpaši jaunkundzēm. Tur kāds vīrs nāca viņai pretī un vaicāja pēc viņas vaja­dzības. Viņa atbildēja, ka meklējot zemdaļvirsvaldi, lai va­rot iesniegt lūgumrakstu par savas līdzšinējās dzīves vie­tas paturēšanu. Tas aizrādīja kāpt vēl vienu stāvu augstāk un tad griezties uz kreiso pusi trešās durvis pa labo roku. Viņa kāpa atkal un turēja cieti prātā, kas sacīts:griezties uz kreiso pusi un tad trešās durvis pa labo roku. Tur arī bija daudz rakstītāju, un vienu no tiem viņa pazina tūliņ skaidri par Ķimuru, lai gan viņš kā slēpdamies lūkoja no­griezties sāņus, bet taču zināmā rēta palika nenoslēpta. Viņa tikko neiekliedzās, ka, raug, še blēdis, zaglis, laupī­tājs un nezin kas vēl bez tam iecelts par darītāju, bet ātri apķērās, ka jādara zināms turpat apsardzības kanclejā, tādēļ noklusēja.

No šā stāva viņu raidīja kāpt atpakaļ pašā lejā un iet pa koridoru līdz viņa otram galam, un tur pēdējā labās puses istabā iet iekšā. Viņa nu kāpa uz leju, labi paturē­dama prātā aizrādīto istabu un to sev pastāvīgi atkārto­dama: nokāpt pašā lejā un tad pa koridoru līdz pašam ga­lam, tur tad pēdējā labās puses istabā. Tā aizrādīto istabu vērodama, viņa to atrada gan. Bet tur dabūja dzirdēt, ka tas kungs, kas šādus lūgumus pieņemot, nākot tik divreiz par nedēļu un rītu viņš būšot pēc pusdienas no pulksten trim līdz četriem še. Viņa atkal lika cieti aiz auss, kas nu­pat dzirdēts, un nodomāja iet tūliņ atpakaļ uz apsardzības kancleju un izstāstīt tur visu, ko zināja par Ķimuru, kas viņš un kur viņš tagad.

Paturējusi labi prātā ceļu uz apsardzības kanclejas namu, viņa to arī bez kavēkļiem atrada, gāja iekšā, tika arī labprātīgi pieņemta un sāka strauji stāstīt:

— Kas to būtu iedomājis, ka tādam blēdim, zaglim un laupītājam var izdoties iekļūt cienīgā valdības vietā un darbā? Es ieeju, sāku skatīties — pilna liela istaba atkal rakstītājiem tāpat kā pirmā, jaunkundzēm brilles vien lais­tās, rakstot brūtgāniem vēstules. (Es netiku rakstījusi ne­vienam nekā, sak, ja jau būsi pa prātam — paņems tāpat bez rakstīšanas, ja nebūsi, nelīdzēs arī vēstules nekā.) Skatos un Ieraugu — nudien, Ķimurs pašā vidū! Mani ieraudzījis, viņš uzceļas un pagriežas sāņus, it kā kaut ko meklēdams, bet lieta bija tik tāda, ka gribēja noslēpties, lai es viņa nepazīstu. Bet ko nu, trakais, noslēpsies, ka rēta vaigā paliek redzama taisni uz manu pusi? Es jau gri­bēju saukt vārdā, bet apķēros vēl pie laika, ka labāk jā­nāk un jāpastāsta še jums, jo citādi viņš var atkal pasteig­ties izbēgt tāpat kā no mūsu pavēlniecības, kad atnākuši bija gūstītāji pat jau no pašu kopmantiešu puses. Bet, mīļie kungi, tik nestāstāt, ka es biju viņa uzrādītāja, jo vaļā jau viņš tāpat ar blēdību tiks, kad nevarēs pierādīt, uņ tad man atkal negals klāt. Ja jau mani sauc par lieci­nieci, tad tur nevar nekā darīt — jāklausa un jāliecina patiesība.

Attālāk sēdošie ierēdņi sāka klusām savā starpā sarunā­ties. Viens sacīja:

— Tad jau viņš tas pats meklējamais Dunga ir, kā var noprast.

— Tas jau tiesa, ka viņš citur saucies par Ķimuru, — otrs atbildēja un tad, pret Steņģeni pagriezies, sacīja viņai dikti:

— Nu tad stāstāt, ko viņš pie jums ir darījis, tas Ķimurs.

— Viņš, būdams tur par apsargu kopā ar Svikuli un Ceru, vispirms braukāja pa pagastu, cilvēkus taisni aplau­pīdams un apzagdams it kā ar zagtu mantu meklēšanas iemeslu un draudēdams sūtīt ikkatru uz briesmu tiesu, kas nekā nespēja vai negribēja maksāt. Un, ko meklējot atrada par dārgāko, viegli lldzņemamo vai noslēpjamo, to nolau­pīja jeb nozaga īpaši viņš pats. Tā starp citu viņi darīju­šies pie šuvējas Lates Murinea Gumašku ciemā, postīdami visu viņas mantu īstenībā ar naudas atrašanas nodomu. Izglābis viņu tik vēl viens no agrākiem apsargiem, Tuluks, piespiezdams Ķimuru atdot Latei viņas pulksteniņu, ko jau bijis noslēpis savā kabatā. Tiesa, ka Tuluks pats arī ir dzērājs un dzeramnaudas izvilcējs līdz ar diviem viņa biedriem, Stērģenieku un Rempl, bet svarīgās lietās taču vēl apzinās un dara kā cilvēks. Tāpat Ķimurs līdz ar abiem saviem biedriem drusku vēlāk, kad šaī ceļā laupī­šana vairs lāgā neizdevās, braukāja pa pagastu, ar briesmu tiesas draudiem citādā ceļā naudu Izspiezdams. Labība bija tad jāu visiem pārpārim noņemta un atstāti tik kādi nļecīgi mazumiņi, gandrīz tik tā kā redzēšanai, bet ne tā kā iztikšanai. Viņi nu sāka meklēt, vai kur neatradīs drusku noslēptas labības. Un, kur atrada, tur slēpējiem pa­sludināja tūliņ nāves sodu, no kura taču varēja izpirkties ar lielu maksu, dodot naudā vai kādās vērtības lietās. Par šā­dos ceļos izspiestām naudām viņi zināja gādāt «mono­polu», lai vai cik dārgs, kad tik varēja atrast, tālab nāca ik vakarus mājā piedzēruši. Pēc tam Ķimurs, kurš ieska­tīja un rādīja sevi par priekšnieku abiem saviem biedriem, Svikulim un Ceram, sāka braukāt pa pagastu viens pats uz savu rokiļ un laupīt labākās istablietas priekš sevis un reizes divas iūkoja tās sadabūt manā Ezermuižiņas dzīvok­lītī, lai to varētu ierādīt par savu un mani ar manu muļķa ved izspiest laukā. (Ierēdņi pie šiem vārdiem pasmējās.) Bet tas viņam vis neizdevās, un jāļauj bija salaupītās mantas ņemt atpakaļ tiem, kam viņas piederēja.

Ar laiku Ķimuram parādījās pie sāniem revolnīca un bijis esot zobens arī. Bet tika dzirdēts, ka viņš šo lietu dabūšanas labad noslepkavojis kādu agrāku laiku apsargu un tad viņas nolaupījis. Kas vēl zina citus visus viņa no­ziegumus, ko viņš darījis, dzīvodams nezin kur un kā, bet, ka tiem vajaga lieliem būt, to liecina jau zināmā rēta vien kreisā vaigā, kas cēlusies kādā laupīšanu un slepkavību kautiņā. Izbēdzis viņš kreklā, basām kājām un bez cepu­res, bet drēbju kārtu salaupījis pēc tam. Tāds viņš ir.

— Bet kur viņa abi palīgi, Svikuls ar Ceru, kā jūs vi­ņus saucat.

— Svikuli nošāva paši kopmantieši kā atkritēju līdz ar vairākiem citiem, kurus turējuši par saviem ienaidniekiem un ielenkuši kādā atsevišķā mežmalas mājā, tik Cers pa­guvis izbēgt. Jādomā, ka viņš kaut kur slapstās, bīdamies rādīties.

— Bet nu sakāt vēl, vai jūs to sievieti, ko saucāt par Plīņu Jeti, dabūjāt kādreiz kur redzēt arī pa kopmantiešu varas laiku?

— Jā, redzēju gan reiz šepat, kad ierados pēc īstenām zīmogmarkām, sak, tāpat jau viņu uz priekšu vajadzēs, bet nezināju, kur var dabūt. Te uz reizes redzu, jā, iet pa ielas otru pusi Jete līdz ar divām citām tādām pašam — šautenēs visām plecos, puisiešu cepures galvās, bet ģīmji gan vaļā. Es iesaucos, ka labi gan, Jete, kad tevi satieku, un steidzos iet ielai pāri pie viņas, bet kas nu tev viņa ackurtīs? Pagrieza tik ģīmi uz otru pusi, un visas trīs projām pa to plato Ielu, kas iet uz lieliem cietumiem ār­pusē. Saucu gan vēl pakaļ, bet neatkurta un neatkurta tā­pat kā šorīt, lai gan saprata, ka es viņu skaidri pazīstu.

Steņģene ar to tika atlaista un, nakti pārlaidusi brāļa dēla un viņa sievas dzīvoklī, kuru atrada pēc apsardzības kancīejā dabūtās adreses, gāja otrā dienā pēc pusdienas uz zināmo namu celt tur priekšā savu lūgumu, kā vakar viņai norādīts. Jau ejot viņa bija ieraudzīta un pazīta pa trešā stāva logiem no tās istabas, kur vakar domājās re­dzējusi esam Ķimuru. Tur kādas no rakstītājām, uz ielu skatīdamās, bija ieraudzījušas viņu nākam, un viena iesau­cās:

— Nudien, nāk atkal tā pati vakarējā vecā vecene ar to rūtaino sedzeni! Nu atkal būs jāklausās par «kaķiegorl- jām» un sūdzībām.

Saskrēja pie logiem citas rakstītājas arī pārliecināties, vai tas tiesa, un apliecināja, ka pirmai viņas pazinējai pilna taisnība. Tad tas vīrietis, kuru Steņģene bija domā­jusi pazīstot par Ķimuru, piesteidzās pie durvs un to pie­slēdza, sacīdams:

— Te viņai nekāda nākšana. »

Bet šās bailes, ka nācēja var iet atkal augšā, kur bijusi vakar, izrādījās par veltīgām, jo Steņģene bija paturējusi prātā itin labi, ka viņai jāiet apakšējā stāvā pa koridoru līdz otram galam. Viņu nu gāja bez nekāda misēkļa turp un atrada priekšā jau garu rindu dažāda izskata gaidī­tāju, protams, varbūt visi lūgumrakstiem rokās vai vēl ka­batās, bet ikkatram arī kaut kas sakāms vārdiem līdza uz labākas izdošanās cerību.

Tur nu bija dzirdamas dažādas sarunas, bet sevišķi tik attiecībā uz tiem pašiem zemes dabūšanas vai viņas pa­turēšanas jautājumiem. Iesākot sarunājās tik pazīstami savā starpā cits aiz cita, bet, tā kā stāvēt nācās ilgi, tad vēlāk, kad bija izmainījušies savu vajadzību stāstiem un pietrūka sarunu vielas, tad sāka sarunāties ari svešniekl, drīz iepazīdamies. Steņģenei stāvams bija bezmaz rindas beigu galā, jo tik kādi divi vai trīs pienāca vēlāk klāt. Priekša viņai stāvēja kāds pusmūža vīrs, un tas, atpakaļ pagriezies, sāka apvaicāties par viņas vajadzību pie zem- daļvirsvaldes. Viņa tam labprāt pastāstīja, ka tā un tā — gribot lūgt par savas līdzšinīgās vietas paturēšanu, pēc kuras, kā varot nomanīt, ceļoties ļoti daudz tīkotāju, tālab viņa pie laika domājot iesniegt lūgumrakstu.

— Jā, bēt priekš tādas lietas izvešanas jūs rādāties jau pārāk veca, — svešais, Steņģeni tuvāk aplūkodams, pie­bilda.

— Vai tad veciem netiek vairs ļauts meklēties pēc sa­vām vajadzībām? — Steņģene jautāja izbrīnodamās.

— Tas gan vis nē, bet viņi paši saka veciem iesniedzē­jiem, ka tie nevarēšot sagaidīt atbilžu aiz bezgala liela iesniedzamo lūgumu skaita. Jo cik viņiem iznākot laika par nedeļu ar tiem darboties, un turklāt viņi ņemami tik pēc iesniegšanas kārtas? Tādu iesniegto lūgumu blāķi ne­dabūjot ne tuvumā tik daudz paplakties, cik jaunu nākot pastāvīgi klāt. Tādēļ tad var notikt, ka jums ari jādzird tas pats aplinkus atraidījums, ko citi vecie jau dzirdējuši, ja vien lūguma saņēmējam ienāk prātā jums to sacīt.

— Ak Kungs un Dievs! Kā tad nu vecie lai tiekam pie savas taisnības, pie savām tiesībām? Es domāju, ka še ies viss vieglāk nekā mājā pie pagastvaldes, bet, ja tā ir, kā no jums dzirdu, tad vēl ne tik, — Steņģene sašutumā iz­saucās.

— Noteicējs un īstenības pasacītājs gan es neesmu, bet tik stāstu, cik zinu jeb ko esmu dzirdējis. Jums turpretī vēlēt novēlu labu laimi uz drīzu izdošanos, — svešais pie­metināja laikam tik tā kā mierināšanas nozīmē.

Pašlaik iznāca kanclejas apkalpotājs, pašprātīga un iedomīga izskata vecītis. Ejošu cēli garām stāvētāju rin­dai, viņu kāds no priekšējiem stāvētājiem uzbilda, vai gai­dāmais kungs vēl neesot atnācis un vai drīz būšot. Viņš uz to lepni pār plecu atcirta:

— Vai jūs, laucinieku ļaudis, iebildējaties, ka pilsētas kungiem jādanco priekš jums, kā jūs spēlēsat? Vai viņiem tik vien šeptu kā še, kur no jums pašiem nedabū nekādas cālungas? Viņi ir ieštimmēti visādās komitejās, kur ik­katrā ņem pilnu gāžu, lai cik vaļas vienā otrā parādīt acis, bet cik tad še? Tik tas, kas no kroņa, un kurš par tādu nieku ies jūsu dēļ ķimerēties? Tad šodien viņiem vēl tur konstrukcija, kur koruma nedrīkst trūkt.

— Laikam gan «obstrukcija», nevis «konstrukcija» un «kvorums», nevis «korums». Ja jūs neprotat izrunāt «kvo­rums», tad sakāt labāk savā valodā «vairums», tad tas pats iznāks, — kāds jauns cilvēks no rindas paskaidroja.

— Tad tu nu, laucinieku piena puika, būsi ceļams man par skolmeisteri, kas esmu no pašas jaunības dienējis pie vecā barona fiksi un anštendīgi par dīneri un nu atkal pie šitiem kungiem tāpat bez fēlera, ko? Jūs dzīvojat tur bez nekādas pinteljences. Saejat savos pagastnamos kā buki, matu vien nevarat saglaudīt, ne vēl drīkstat kādu vārdu dikti runāt. Bet palūkojat, kā šite iet, kur reta reize, kad kāds neizšimpējas. Un, kad vēl ejams gājienos, tad va­jaga manīt, kā svina pipkas žvingst ap ausīm.

— Lai nu pipkas kur pipkas! Mums jau būs jānāk pie jums mācīties viņas žvingzdināt. Bet sakāt vismaz labāk to — vai mēs šodien šite pavisam ko sagaidīsim, jo pie­ņemšanas laiks jau pāri? — nāca atkal vaicājums no kāda stāvētāja, kurš pašreiz skatījās pulkstenā.

— Kad termiņš pagalam, tad zināms, ka nekā vairs ne­būs, un gaidīšana tad iet pa dārumu. Viņiem šodien gā­žama valdīšana, tādēļ tik ilgi dūrē. — To atteicis, viņš aizgāja projām pa koriodru, un gaidītāju rinda izjuka gan ar smiekliem par «valdīšanas gāšanu», gan ar dusmām par neizdevību.

— Deviņas desmitdaļas laika viņiem paiet ar «valdī­šanu gāšanu» un citām ķildām, bet priekš derīga darba at­liek labi ja viena desmitdaļa, — kāds no aizgājējiem pie­zīmēja.

— Ak krusts, tāda postai Ko lai nu daru

— Ja jums še pilsētā kāds radinieks vai labs paziņa, tad atstājat lūgumu viņa rokā, jo ir jau viena alga, kas to iesniedz, un paša sniedzēja runāšana paliek neievērota, un tālab viņa nekā nelīdz, ja arī runātu. — To padomu viņai deva tas pats virs, ar ko bija runājusi pirmīt.

— Ir gan še man brāļa dēls, bet tas ap šām stundām atrodas vēl fabrikas darbā.

— Ja viņam Ir varbūt kādi brīvāki cilvēki no savējiem, tad iedodat vienam no tiem.

— Sieva viņam ir gan, kas fabrikā neiet.

— Nu tad dodat tai pašai.

— Cits ceļš arī gan laikam atrodams nebūs. Nu tad ar Dievu! Un paldies par padomu.

14. Bungžu muižas un viņas sešu pusmuižu plašos laukus, tāpat pļavas, mežus, ganības

Bungžu muižas un viņas sešu pusmuižu plašos laukus, tāpat pļavas, mežus, ganības un visu kurmēr strādāšanai derīgo zemi mērnieki visu vasaru dalīja dažāda lieluma gabalos no sešdesmit līdz sešām pūrvietām. Zemes gaidī­tāji pilnā ]Šrātu nemierībā Ilgojās un cerēja uz viņas dabū­šanu, lai arī daudziem daudzreiz bija sacīts, ka gaidīšana šiem un tiem veltīga. Bet izcēlās atkal arvien no jauna varbūt pašu sagudrotas valodas, ka likumus grozīšot, tā ka zemi dabūšot ikviens, kur katrs dzīvojis jel dažus ga­dus, un ka agrākie pirkumi nederēšot, bet viss īīdzšinīgais iekārtojums iešot juku jukām blāķī. Daudz kas atstājās~pa- visam no darba un dzīvoja tik zemes dabūšanas murgos, staigādami gan ap mērniekiem, gan ap visādām valdības iestādēm, arī ap tukšīgiem padomu devējiem un māņu iemelsējiem. Bet, ja kaut kur, lai vai cik mazā mērā, pacē­lās vēl valodas par zemes viskopību un par viņas apstrā- dašanu pulkos, tad tur cēlā3 pretības vai rokām, kājām} turpretī savu sevišķu zemes gabalu dabūšanai bija pie­griezti visu bezzemnieku prāti, tikai gan ar dažādu no­zīmi. Viņu lielākais skaits domāja gan no patiesības pa­likt par zemkopjiem un dzīvot no šā darba, lai arī agrāk bija darījuši kādus citus darbus, turpretī daudzi domāja dabūt zemi tik priekš pārdošanas, lai kādu laiku varētu dzīvot bez darbu rūpēm, jo zināms bija, ka pārdot ne­liegšot.

Netrūka arī tādu, kas sāka gudrot par tirdzniecības vai kādu darbnīcu ierīkošanu, kas ienesīšot vairāk un bez lie­lām darba grūtībām nekā zemkopība. Tomēr reti bija kā­dam uz to jel cik necik skaidras naudas rokā. Un viss gaidītāju daudzums šūpojās taī augstā cerībā, ka, līdzko dabūs zemi, tad uz reizes atkritīs viss dzīves krusts, mitē­sies visa nebūšana, nozudīs trūcība un iesāksies viegla, labklājības pilna dzīve, lai gan ļoti daudziem ar to bija tikko iesākties visām grūtībām un dažādiem piespaidiem. Daži to arī gan pareizi nojauta un saprata, bet nebaidījās no nekādām nastām aiz cerības uz savu pajumtiņu, uz savu vadziņu, kad tik tas vispāri sasniedzams cilvēcīgiem spēkiem.

Saprotams, ka par visiem laimīgi bija tie, kuriem jau pasludināta zemes dabūšana un norādīti ari attiecīgie ga­bali. Tie tad negribēja no tiem gandrīz nemaz vairs šķir­ties, lai arī daudziem nebija virsū pat nevienas krietnas egles, zem kuras pastāties. Ikkurš lūkoja tur jau kaut ko darīt izkopšanas un gādāšanas ziņā. Dažs, kam bija uz jaunā īpašuma kāds mazums meža, nolaida kādus kokus baļķu ziņā ēku celšanai, cits izvēla dažus akmeņus, uz kuriem uzgrozīt ēkai pirmo vainagu, vai arī sāka izcirst ar saknēm krūmus. Kam turpretī nebija ne šā, ne tā, kur tū­liņ ar darbu ķerties klāt, tie vismaz sasprauda četrus mie­tiņus, apzīmēdami nākamās mājas vietu, un nomaidīja ceļu, iesprauzdami abpušām arī mietiņus taī nodomā, ka pie ikkatra mietiņa stādāms koks, lai iznāk jauka, kupla gatve.

Starp dažiem citiem tukšiniekiem patiesi arī Stērģenie­kam, vispāri kā par brīnumu, izzināto viņa nopelnu dēļ, kas gadījušies kaujas laukā, piesprieda zemes gabalu, lai gan labi attālākā vietā un neiestrādātu, bet samērā diez­gan labu un lielceļa malā. Viņš tad par citu ko vairs nedz domāja, nedz runāja un negribēja vai pavisam iet projām no sava īpašuma. Tik brīnum liels bija viņa pievilcības spēks. Ar skubu īpašnieks ņēmās rakt vispirms platu un dziju nosusināšanas grāvi pa krūmiem pieaugušu sūnēkļa purviņu, lai varētu to iztīrīt un pārvērst par pļavu. Viņš atteicās cietīgi arī no saviem zināmiem abiem draugiem, kad tie aicināja viņu uz traktieri izpirkt «magaričas». Viņš tik nosauca tos par pļēguriem un plenčiem — lai ejot «pī vaina».

Bet, stādamies nu reiz pie sava paša darba, Stērģenieks bija piemirsis iedomāt jeb, īstenāk sakot, līdz šim, strādā­dams tik pie saimniekiem, nebija nemaz turējis par vaja­dzīgu raudzīties uz to, ko nozīmē strādnieka uzturs. To viņš bija ieradis uzskatīt kā par sevi saprotamu lietu, ka uzturam vajaga būt visur priekšā, un vairāk nekā. Bet nu, rakdams pirmo cēlienu savā zemē, atdūrās tūliņ pie uz­tura jautājuma kā pie augstas, stipras sienas. Pirmā brīdī, brokastu laikam atnākot, viņš sajuta pret sevi it kā kādu netaisnību un pārestību, ka neviens nenāk .ar brokastīm; bet tik ar laiku sāka saprast šo lietu pareizi, ka uzturs nu jāgādā pašam. Bet kādā ceļā lai to iegādā, kad nav kā vienmēr ne graša pie dvēseles? Viņš, it kā pats uz sevi dusmodamies, strādāja pilnā sparā līdz pusdienas laikam un sajuta, ka aiz izsalkuma ilgāk nespēs rakt. Bet kur lai kaut ko dabū un vēl tik lielas tukšības un neiespējamas dārdzības laikā?

Prāts viņam griezās taču uz Virgu Joniņu, Antuļu Pauru un Bolēnu Vilni, pie kuriem ikkatra laiku laikiem dzīvo­jis, gājis gan nost, gan griezies atpakaļ, atzīdams gan, ka uzturs pie viņiem visiem labs, bet «brendiņa» nedodot ne­viens, lai «izlaižut vui dzeivību». Bet taču nezināja nekur citur griezties kā taisni pie tiem pašiem «brendiņa» nede­vējiem un nedzērājiem.

Joniņš, palīdzības ziņā uzbildināts, atteica:

— Kur nu ir paša peļņa, ko zināji tikai laist laukā? Vai tev netika vienmēr kodināts to pietaupīt derīgām vajadzī­bām? Cik labi nu atrastu, kad būtu to vērojis.

— Vaineigs tik tis pats velna brendiņš.

— Brendiņš vis nevienam kaklā nekāps, kas paši viņa nemeklēs.

— Kod varētu nūvoldeitīs.

— Ar savu miesas spēku tu vēl mēdz palielīties, bet nieka «brendiņam» nevari darīt nekā. Un uz to jau cerības neturi, ka, īpaši tagadējā bada un tukšību laikā, varēsi no citu labprātības ietaisīties savā paša dzīvē.

— As vusu atpelneišu.

— Kādu atpelnīšanu tu vari vairs solīt, kad jāstrādā

dienu dienām priekš sevis?

— Pa starpām.

— Kas kalpo «brendiņam», tam neiznāk nekādu atpelnī­šanas starpu, jo viss laiks tad pieder tik tam. Atstāt tu solies jau sen, bet atstāsi vienīgi tik ilgi, līdz_ieradies būs kāds mazumiņš timpu kabatā pa darba dienām, tālab uz atpelnīšanu tev nav dodams nekas. Ja ko dodam, tad jā­dod tikai uz neatdabūšanu, vairāk nekā.

Joniņš izgāja un pa brītiņu ienāca atpakaļ ar maizes doniņu' un kaut ko no pavalgas, pasniedza visu to Stērģe­niekam, sacīdams:

— Se nu ir tas, ko es šaī ziņā uz neatdabūšanu varu dot, bet vairāk negaidi, jo paši ar saimi esam arī gandrīz tukšībā.

To dienu Stērģenieks iztika gan ar Joniņa dāvināto uz­turu un strādāja kā milzis, gan siekstas lauzdams, gan saknes raudams un durdams, bet rītā zobi karami atkal vadzī. Puscēiiena nostrādājis un pustukšo pīpīti visgalīgi izsūkājis, viņš nodomāja iet pa kārtai pie Paura. Bet Paurs nespēja vairāk dot, kā vien turpat mājā paēst, jo pēdējais puskukulis maizes esot pašlaik galdā un nezinot, kur turpmāk maizi dabūt. Viņš deva Stērģeniekam tik to padomu iet pie kāda saimnieka, atstāties no dzeršanas pa­laidnības un iepelnīties, lai var uzsākt savā zemē darbus. Citādi lai nedomājot pats par saimnieku taisīties.

Trešā dienā Bolēnos Vilnis, pasniegdams gan Stērģe­niekam maizes apriciņu, izsacīja tik tās domas, ka Stērģe­nieks labāk lai metot vien pie laika šauteni krūmos. Ne jau palikšot par nedzērāju, nedz izveidošoties par peļņas ietaupītāju, bez kurām īpašībām lai neviens lai nedomā­jot iedzīvi jaunsaimniecībā iedibināt — tik pasmīdīšot pa­sauli ar iesāktu, bet varbūt nepabeigtu grāvi. Tobrīd Stēr­ģenieks negribēja vēl tiem vārdiem vērības piegriezt, bet jau tūliņ ceturtā dienā gan bija jāsāk ar visu negribu pār­liecināties par viņu patiesību, it īpaši aiz uztura trūkuma, mācoties tik tagad saprast, ko nozīmē uzturs, kad tas gā­dājams pašam. Piektā dienā viņš jau šaī ziņā tik tālu bija pamācījies, ka nemēģināja vairs turpināt patstāvīgi uz­sāktā rakšanas darba, bet gāja meklēt pa vecam kaut kur kādu algādža darbu, lai vai bezmaz tik par uzturu vien. Sprieda arī citi saprātīgi novērotāji, ka šis pats iesāktais, bet nepabeigtais darbs palikšot arī pēdējais pašam Stērģe­niekam sava īpašuma kopšanā.

Plīņu mājas liktenim bija jāstāv joprojām neizšķirtam Jetes dēļ, kura, kā rādījās, centās slapstīties no valdības acīm savu daudzo un briesmīgo noziedzību pēc. Protams, ka viņai nebija nezināms arī tas, ka no valdības puses viņa tiek dedzīgi meklēta. Pagastvalde nebija drošībā, ko labāk darīt, vai Jeti pavisam izlaist no Plīņu mantnieku saraksta vai skaitīt līdza? Laķis necēla pret viņu nekādas ierunas, bet atsaucās ļoti daudz balsu pagastā pret Jetes līdzievē- rošanu mantnieces nozīmē, tālab pagastvalde pieprasīja augstākā vietā, ko šaī gadījumā darīt. Atbilde nāca izturē­ties nogaidoši, tālab Plīņu mājas lietai jāpaliek bija ne­izšķirtai uz nezināma ilguma laiku. Bet tik daudz gan va­rēja nojaust par nodibinātu, ka Lūru meitas Maja ar Kat­rīnu atzīstamas par neatraidāmām Plīņu mantniecēm un Graustiņš arī līdza.

Vecai lielmātei piesprieda gan zemes gabalu, bet nomaļā vietā un maz iekoptu. Virsū bija gan kāda veca ēciņa, bet ar cauru jumtu un bez logiem un durvīm. Saprotams, ka tur uz dzīvošanu viņa pavisam nevarēja domāt, tomēr pa­lika klusa un mierīga pie tā, kas viņai nolemts. Atļauju viņai deva gan dzīvot pāra gadus vēl savā agrākā pussa­grautā pilī.

Augura mātei pagastvalde solījās gan dot zemi un dzī­ves vietu kādā attālākā Bungžu pusmuižā, no kurienes izlikšot kādu līdzšinīgo iedzīvotāju, bet viņa no tādas vie­tas atteicās, sacīdama, lai vai kā savu mūžu nobeidzot, bet atzīstot par grēku iekārot tuvāka namu, lai citi darot kā darīdami, kuri iekārojot arī viņas līdzšinīgo vietiņu, kuru valdījis jau pat viņas vīra tēvs.

Steņģene turpretī joprojām cīnījās paturēt ar tiesību savu pusi no' Ezermuižiņas uz dažādiem pamatiem. Viņa, kā ieradusi, nerima mājā pat nevienas dienas, nebaidīda­mās nemaz nedz par savu nesekmību, nedz par savu grim­stošo saimniecību. It īpaši viņa nemitējās dien' no dienas veltīgi taujāt pagastvaldē pēc sava iesniegtā lūguma at­bildes no zemdaļvirsvaldes, nelikdama vērā nekā par to, ka viņai jau daudzkārtīgi bija ticis sacīts, ka veltīgi gai­dīt tik agri un vai pavisam sagaidīšot. Uz to neklausīda­mās, viņa prātoja braukt atkal pie zemdaļvirsvaldes un iz­dabūt pati spriedumu, ka viņai paliekot drošināta līdzšinīgā dzīves vieta uz dzimtsīpašurna tiesībām, par ko daži labi šās lietas sapratēji tikai pasmējās.

Sāka nākt un pieteikties cits pēc cita arī daži kareivji kā brīvības kara dalībnieki ar pirmtiesībām uz zemes da­būšanu lielākos gabalos. Tiem, protams, piešķīra labākās daļas un, cik iespējams, arī ar ēkām virsu.

Tad, visiem par lielu brīnumu, šo jaunāko kareivju starpā ieradās arī Vernulis un atrādījās tāpat kā tie, ka godam cīnījies brīvības karā līdza, kālab viņš arī ieskai­tāms pie tiem, kam uz zemes dabūšanu pirmā šķira. Pir­mām galam Vernulis piemetās Roķēnos pie Alvīnas vecā­kiem, kur bija dzīvojis par puisi tad, kad Alvīna gāja tikko pirmskolās un Janka bija mājā vēl kā ābecnieks. Abpusīgi no tām dienām bija pastāvējušas labas atmiņas. Pavisam arī Alvīnas tēvs bija bijis ar Vernuli pilnā mierā, kas pie viņa diezgan reti atgadījās attiecībā uz puišiem un viņu darbu krietnumu.

Lai gan Vernulis nedarīja nekā, kas varētu celt kādas nemiera aizdomas par visu, bet turējās tālu no visas strā­vas darbības pilnīgā klusumā, tomēr viņa ierašanās sacēla ļaudīs lielu nemieru, pat balles, it kā kad viņš būtu nācis uzsākt un turpināt kopmantiešu asinainos briesmu darbus no jauna. Jau dzirdams bija spriežam un prātojam, kā atgainīties, kā glābties no uzbrucējiem — varmākām. Iz­sacītas tika domas, ka jābiedrojas uz pretošanos aizsardzī­bas ziņā.

Vislielāko troksni cēla Steņģene kur vien pagriezdamās. To darot, viņai bija arī gan savs samērā ar pagātni dibi­nāts cēlonis, domājot, ka par zināmo tiesas lietu nu nāks nesaudzīga atriebība. Ar laiku nāca šādas tenkas ausīs arī Roķēnu tēvam ar māti, un viņi sāka to likt manīt arī pašam Vernulim. Bet viņš atbildēja, ka tās bailes esot pil­nīgi veltīgas, jo viņš negribot iejaukties vairs nekādās politiskās strāvu lietās, bet ar laiku dabūt tik savu zemes gabalu un palikt par mierīgu zemkopi. Uz šejieni viņu velkot dažādas saites. Starp citām viena arī tāda, ka še atrodoties līdz nāvei uzticīgā drauga Linuma kaps, pie kura nosēroties. Linums gājis augstsirdīgi priekš viņa nāvē, lai glābtu viņu no nāves, un tas vislielākais upurs, ko cilvēki viens priekš otra varot nest, paliekot neaizmir­stami dārgs un pildot viņa sirdi pastāvīgi ar sērīgu sa- jūtību.

— Bet, cik man zināms, tad no tevis Linuma dzīvības glābšana bijusi jau pirms aizkalpota, ko Linums arī vis neslēpa, lai gan to zināja tik no savām domām, — Roķēnu tēvs piebilda. — Un tad nu savukārt ir Linums darījis pretī to pašu.

— Jā, bet man, to darot, taču nebija sava dzīvība jādod līdza kā viņam par mani, — Vernulis skumji atbildēja.

— Kaut labāk būtum miruši abi kopā.

— Bet es tiku dzirdējis to, ka Linums varējis nakti iz­bēgt, vai ari pat vēl to, ka viņam aplinku tikusi ļauta iz­devība uz bēgšanu, tik viņš pats nav gribējis bēgt.

— Tas tiesa gan, — Vernulis nopūzdamies apliecināja.

— Jo viņš turēja savu godu augstāk nekā dzīvību..

— Brīnuma cilvēks, — tā Roķēnu tēvs pabeidza sarunu.

— Man nepatīk, Roķēnu tēv, ka jums manis dēļ varbūt jādzird kādi pārmetumi taī ziņā, ka mani pieturat. Vien­mēr jau man še paliekama vieta nav un nebūs. Citur man jāiet šā vai tā, tālab apskatīšos tūliņ pie laika pēc pastā­vīgākas vietas. Vislabāk būtu, kad es varētu piestāties pa­gaidām kaut kur par algādzi nekā gaidīt zemes, šitā bez darba sēžot. Tad mitētos varbūt-drīzāk arī tās baiļu aiz­domas, ko dzird še par mani.

Roķēnu tēvs gribēja gan labprāt būt Vernulim palīdzīgs atrast kādu darba vietu pie zemkopības, bet visur, kur vien viņu pieteica un vaicāja, bija jāatduras uz neizdevī­bām. Daudziem strādnieka nevajadzēja, jo aiz sēklas trū­kuma lauki pavasarī palika lielu tiesu neapsēti. Bet, ja kam vajadzēja, tie zināja izvairīties no pieņemšanas gan ar maksāšanas nespēju, gan ar pārtikas trūkumu un ci­tiem iemesliem, kur īstenībā bija gan tik bailes no Vernuļa agrākiem zināmo strāvu, it īpaši kopmantas, uzskatiem. Taču pa starpām atradās daži, kas patiesīgi nespēja strād­nieku algot un uzturēt, būdami no kopmantiešiem pārāk dziļi iztukšoti. Kad tādā ziņā nekur nekas neizdevās, tad Vernulis nolēma iet pagaidām atpakaļ pie kara valdes un lūgt nodarbību kādā kanclejā, kur jau pēc kara beigām bija gribēts viņu paturēt.

15. Apsardzība un tiesu iestādes darbojās cītīgi

Apsardzība un tiesu iestādes darbojās cītīgi, meklējot rokā itin visus un jo vairāk pašus lielākos kopmantiešu laiku noziedzniekus, jo sevišķi briesmu tiesu dalībniekus un vēl jo vairāk pašus notiesājamo šāvējus; bet tie, to labi zinādami, raudzīja visādi glābties, gan dodamies, kam tas bija iespējams, pāri robežām pie centienu bied­riem, gan dzīvodami svešās vietās uz viltotām pasēm, gan ātri un izveicīgi mainīdami dzīves vietas taī cerībā, ka drīz visa kopmantiešu vara griezīsies atpakaļ un varēs dzīvot atkal bez bēdām.

Sai cerībai tomēr nepiepildoties, viņu liktens kļuva dien' no dienas spaidbnīgāks. Nāca par visām lietām virsu bads, jo neviens no tiem nebija mācījies uzturēties no godīga darba, bet meklēt tik šaī vai taī ceļā visu gatavu, sacī­dami, ka darbs esot tik priekš vergiem, bet ne priekš brīv- cilvēkiem. Tie uzturēšanās ceļi tāda gara cilvēkiem bija agrāk un toreiz un ir joprojām it īpaši divējādi, bet ļoti tuvu stāvoši viens otram — zādzības un laupīšanas, pa­balstoties, ja vajadzīgs, ar slepkavībām, tālab slepeni briesmu darbi nāca it īpaši daudz pie rindas un jo vairāk tāpēc, ka ļoti maz kur ko varēja atrast aiz pašu kopman­tiešu bezgalīga iztukšojuma. Dažas ielaušanās un pat slep­kavības palika pavisam bez panākumiem, un jāiet bija tai pašā ceļā tālāk, kamēr taču ko atrod bada noklusināju­mam, lai vai viņpus vairākām cilvēku dzīvībām. Tā kā patlaban, ar kopmantiešu varas beigām, iesākās vasaras laiks, atnesdams siltas un īsas naktis, tad daudzi no tiem meklējamiem uzturējās, kā viņi paši domāja, pagaidām pa mežiem un tika saukti vispāri par meža brāļiem. Zi­nāms gan, ka mežos nevarēja dzīvot no mežiem, tālab nā­cās laupīt uzturu un drēbes ar ielaušanos un dažādiem uzbrukumiem. Drošības nebija nevienam ne mājā, ne laukā, nedz par uzturu, nedz par drēbēm, naudu un arī šauja­miem rīkiem, kuru tāpat ar dedzību meklēja tie, kam viņu nebija. Ikkatra nepadevība šo laupītāju prasībām un pat aizdomas vien par nepadevību nesa līdza nāvi. Taču ap­sardzības cietīgā rīcība viņu skaitu mēreni mazināja, lai arī viņi cik izmanīgi prata slēpties un izvairīties.

Par dažu pazīstamo kopmantiešu darbinieku un viņu va­doņu likteni zināms bija sekošais. Nāves spriedumu izpil­dītājs pie tuvākās briesmu tiesas un citreizējais brīvbufetes rīkotājs baznīcā Gusts Nurcis, kā dzirdēts, bija ticis no­tverts, notiesāts uz nāvi un kareivju nošauts pēc kara tie­sas sprieduma. Ķimurs, īstā vārdā Dunga, atradās vēl iz- mekles cietumā, un pār viņu sakrājās daudz un dažādu noziegumi! pierādījumu visādās blēdībās un laupīšanās. Dzirdams bija, ka tiesās priekšā nākšot ar laiku arī tas, ko viņš, būdams apsarga nozīmē, darījis pie Lates Murines un viņas mantas, kurā lietā Tuluks kā liecinieks jau iepriekš esot pārklausīts. Otrs tā laika apsargs Cers esot arī jau cieti un stāvot izmeklēšanā. Bet Fricis, kuru Kat­rēns daudzināja par ļoti gudru, kā no Stuģēniem pa logu izlēcis, tā slēpjoties joprojām un netiekot atrasts.

Bet par visiem vairāk apsardzības vērību nodarbināja

Plīņu Jetes meklēšana un neatrašana, lai gan daudzreiz šķita esam viņu gandrīz pie pašiem pirkstu galiem klātu. Kā rādījās, tad viņa ar apbrīnojamu izveicību mainīja sa­vas dzīves vietas vai ik dienas, dzīvodama pat uz vairā­kām viltīgi piesavinātām svešām pasēm un tādā ziņā noslēpdama savu īsto vārdu, kā arī maldinādama apsar­dzību. Bet Plīņu Jetes vārds līdz ar viņas smagām nozie­dzībām bija vispāri plaši pazīstams, un visur gaidīt gai­dīja viņas atrašanu, kas taču negribēja veikties, lai gan darīja, cik rūpīgi iespējams, un lai arī domāt donlāja un gandrīz pat zināja, ka virspilsētā viņa uzturas.

Bet tad nāca īpašs, nejaušs gadījums, kas meklētājus uzvadināja uz īstajām meklējamām pēdām.

Kādā vēlā vakarā divas ielu staigules satikdamās tīši saķildojās. Viena uzsauca otrai:

— Ko tu še vazājies kā vēdzele pa Mīli'ņu ielu? Tev šite nav nekā, ko meklēt, še mani kundes vien ir. Tu zini, ka tev jāiet uz rinkām.

Bet otra šai ne mazāk skarbi pretī:

— Tu, līdakas asaka! Pielūko, ka kāds tevī nenoduras! Ej vien pati uz rinkām, rinku laiks jau pašai sen klāt.

— Ak tu, slēpsna, man solīt rinkas?! Se tev, tu, klai­done, vai vēl pavisam pierakstīta esi vai nē! — Un — šmauks! — otrai ar lietussardziņu pa muguru. Otrā pretī šai tāpat, izsaukdamās:

— Vai es pirmā solīju tev rinkas? Tik to pašu, ko tu soli man, to saņem arī pati, tu, slampa, un šito arī līdza, jo aizdots nepel vis. — To sacīdama, viņa krāva pirmai savukārt ar lietussardziņu tāpat iesāņus pa muguru.

Te pieskrēja pie abām kāda trešā, bailīgi izsaukdamās:

— Ko jūs te plosāties un kaujaties kā trakas? Uzrausat vēl apsardzību uz kakla ir visām mums citām — godīgām. Kas jums ko lamāties, ko kauties? Ejat pa savu ielu katra.

— Kas tavu kazu ved tirgū? — pirmā atkliedza pretī. — Cik reižu pati, piedzērusi būdama, neesi sacēlusi skan­dālu kaudamās? Bet nu gribi uzmesties par rājēju.

— Ak tu, mele! Se tev, nekauņa! — Un pirmai atkal sitiens no trešās. Bet otrā atradās puslīdz starp abām, un trešā, gribēdama sist gan tik pirmai, netīši aizķēra otrās plato cepuri un norāva to zemē.

Otrā savukārt saskaitusies deva trešai pretī, kliegdama:

— Ko es tev, maita, daru, ka tu man arī sit un nosit cepuri?

Pa tām starpām bija piesteigušās ar dažas citas stai­gules, un ikviena ieraudzīja pulkā kādu no savām veikal- niecīgām sacensonēm, kuras turēja, protams, par vainīgām trokšņa sacelšanas lietā, tālab, daudz nekā tālāk nevaicā­damas, deva tik viņām virsū; šās nekavēdamās slānīja tāpat pretī, un tādā ziņā viss bars kāvās krustām šķērsām, nezinot pavisam, kālab un kur vaina. Sitieni gadījās jo­projām no vienas otras arī tām, kurām tie nebija domāti. Tās jo iekaitinātas gāza atkal pretī, vainīgām domāda­mas, bet pa starpām tāpat tām iesizdamas, kurām nedo­māja, kas vēlāk jo bieži gadījās aiz lielas grūstīšanās, talab no lamāšanās kliedzieniem izšķirams nebija vairs nekas, bet tie sajuka visi vienā pašā milzu troksni.

šīs trakās kņadas troksnis sacēla drīz kājās apsardzību, kura laikam no piedzīvojumiem zināja, ka vajadzīgs sarī­koties plašākā ziņā' iar spēkiem, lai var ielenkt un vadīt projām uz iecirkņa kancleju visu šo saniknoto sieviešu pūli, kas arī tad izdevās vē tik ar lielām grūtībām. Jo, ja arī iespēja pa ceļam viņas savaldīt no kaušanās, tad no lamāšanās un bāršanās jau nepavisam. Viena mēģināja ar varu izlauzties cauri apsardzības ielenkumam, bet tika spēcīgi atturēta.

Kanclejas priekšistaba piepildījās, un rīkojumi skanēja uz klusumu, bet nerima vis vēl, jo neizskaidrojamais Ienaids centās turpināties vismaz lamu un lāstu vārdos, lai gan tie nevienai sen vairs jaunāki un negantāki nebija krājumos atrodami, kas nebūtu pat vairākkārt izsacīti gan ķildas iesākuma vietā, gan uz ceļa nākot.

Apsardzība vispirms sāka noskaidrot ķildenieču perso­nības, ieprasot viņu pases un pierakstot vārdus. Lielākais skaits no viņām bija apsardzībai jau pazīstams ticis dažos citos gadījumos, tās atrādījās viegli un tika laistas pro­jām pa vienai, iepriekš gan visām pasludinot, ka uz zi­nāma likumu punkta pamata visas kritīs sodā pēc samēra par trokšņošanu un kaušanos. Pa vienai izlaistām lika ik­katrai iet tūliņ projām, ka nesaceļot traci no jauna, Sapro­tams, ka viņas to priecīgi darīja, kad tik tiek atpakaļ klai­donības brīvībā, lai arī nezināmā naida liesmas sirdīs vēl izdzisušas nebija. Bet aizturētas tika kādas trīs pavisam svešas un viena no tām ar ļoti apšaubāmas īstenība» pasi.

Rīgā apsardzība sāka nodarboties ar personību izziņā» šanu šām trim aizturētām. Ar divām viņa tika puslīdz drīt skaidrībā, bet trešā stomījās un sapiņķējās pie ikkatra jautājuma, nevarēdama neviena pareizi atbildēt saskaņā ar pasi. Kad bija jāatbild, cik viņa veca, tad atbilde ne­saskanēja nemaz ar pasē rakstīto vecumu, kad vaicāja sacīt tēva vārdu, tad pēc ilgākas stomīšanās izsacīja pavi­sam citu, nekā rādīja pase. Kad vaicāja, kur viņas pase tikusi izdota un kas tā par vietu bijusi — pilsēta, miests vai lauku pagasts —, tad arī atbilde, pilnīgi uz laimes dota, nāca citāda, nekā rādīja pase. Tik to gan zināja sa­cīt, kāds viņas pašas vārds saskaņā ar pasi.

Tālāk apsardzība sāka iztaujāt par viņas nodarbību, par dzīves vietām un vai kāda manta arī viņai kaut kur ir. Tur dabūja ar grūtībām izzināt, ka mantas nav nekādas, ka dzīves vietas dažādas un ka nodarbība par jaunu vēl nav atkārtojusies. Bet ko darījusi agrāk? — Kalpojusi un dziedājusi tējnīcās un traktieros. — Bet kur uzturējusies pa kopmantiešu varas laiku? — Sur un tur kā daudz citi nemieru laikos. — Bet vai nebijusi kādā pagasta pavēl­niecībā arī par rakstvedi un par jaunatnes pulciņa vadī­tāju kopmantiešu garā? So dzirdot, viņas padēdējušie vaigi drusku sāka tvīkt, un izlikās, ka viņas seja izskats brīnodamies jautātu, kā viņi to visu jau zinot. Tomēr viņa to visu noliedza. Nākošais jautājums gāja viņai jo tuvu klāt: vai nestāvējusi kādos darbos pie briesmu tiesām? Viņa pietvīka jo vairāk un klusēja jau, kā iztrūkusies, ka tas arī jau zināms. Un, kad šis pats jautājums atkārtojās, tad atbildēja gan vienaldzīgi, ka tādu tiesu nemaz nezi­not. Turpretī pratinātāji, novērodami uzmanīgi pratināmās ģīmi, no šo divu pēdējo jautājumu iespaida bija stipri pārliecināti, ka viņa tā pati ir, kas tik ilgi meklēta. Ap­sargi apliecināja, ka šī pati esot, kas ļoti gribējusi no pul­kas izsprukt un aizbēgt, lai netiktu atvesta šurp.

Beigās tika vaicāts, kā viņa, sveša būdama, iejukusi tāda naidīga bara vidū. Viņa izstāstīja, ka gājusi mierīgi pa ielu, bet kāda cita sieviete sākusi aizskart šo vārdiem, uz ko šī sacījusi tāpat pretī un tad dabūjusi sitienu pa mu­guru ar lietussardziņu. Izcēlusies skarbu vārdu izmaiņa, un šī situsi pretī. Tad pa trokšņam pienākušas citas un vēl citas, sākušas līdza bārties un kauties, aiz ko troksnis audzis lielāks un lielāks. Salasījies drīz plašs pūlis, sacel­dams lielu kņadu ar kaušanos un lamāšanos, līdz beidzot apsargi dzinuši visas šurp.

Ar to pirmais pratinājums pabeidzās, un apsardzība lika aizvest tiesājamo cietumnieci uz viņas cietuma kam­bari, bet pavēlēja pārmeklēt tos dzīvokļus, cik zināms bija, kur viņa mitinājusies. Jo varot būt, ka kādā atrodot kādu pierādījumu vai vismaz dabūjot kaut ko zināt. Tā, viet' no vietas taujājot un meklējot, dabūja zināt vispirms, ka gan­drīz ikkatrā dzīvoklī viņai bijusi cita pase un cits vārds, protams, ar apsardzības maldināšanas nolūku.

Vienam dzīvoklim iekšā bija krāsns mute. Pārmeklētāji atvēra krāsns durvtiņu un ieraudzīja krāsnī daudz saplo­sītu papīru. Viņi pavilka kādu blāķi uz āru un atrada tur visvairāk itin sīkus un abās pusēs glīti aprakstītus da­žādu rokrakstu papīru gabaliņus. Protams, ka tie tur bijuši samesti ar drīzas sadedzināšanas domām, bet acumirklī laikam nebijis pie rokas uguns rīku, un vēlāk dedzi­nāšana piemirsta vai kaut kādā ziņā neiespēta. Apskatī­dami šo atradumu tuvāk, pārmeklētāji atzina, ka tie sīkie, aprakstītie papīru gabaliņi cēlušies no saplosītām vēstu­lēm, tālab izvilka viņus visus, iesaiņoja, aizzīmogoja un ņēma līdza uz kancleju, uzrakstot arī protokolu par atra­dumu un kas ar to darīts.

Kanclejā šo aizsaini raisīja vaļā, un tur piesēdās klāt pāra ierēdņu izpētīt viņa saturu. Visus gabaliņus pirms izdalīja blāķīšos pēc rokrakstiem un tad lūkoja tos salikt, kā tie bijuši pirms saplēšanas. Ļoti kavēklīgs bija šis darbs, bet bez sekmēm tas nepalika. Atradās gan līdza daudz gabalu no ietiņāšanas papīriem, kas palika bez no­zīmes, bet no pārējiem maziem saauga lēnām veselas vēs­tules, ikkatrā ziņā rakstītas meklējamai Plīņu Jetei. Pa­raugam viena no tām šitāda:

«Manu mīļo Skaistgalvīt!

Pēc Tavas aiziešanas uz Īlavas soda tiesu mūsu soda tiesa Klukšos ir palikusi kā nogurumā, kā neveiksmē. Tavā vietā ir gan divas citas šāvējas, bet tās abas kopā nenozīmē tik, cik Tu viena pati. No Tavām lodēm savmantieši mirst uz rāviena. No viņu lodēm tie arī krīt gan, tomēr ilgi kunkst un vārtās. Pelnījuši viņi būtu gan ari ilgu moku tādēļ, ka mantu grib turēt tik sev, nevis atdot viskopībā, bet viņu vārgšana saīsina aprak­šanas laiku, kas bez tam nav necik garš. Un, ja nu tā­dus pusdzīvus savmantiešus sāktu kraut ratos vai raga­vās, tad protams, ka viņi kūļinātos laukā un kliegtu. Dažus no tādiem aizšautiem mēs esam gan mēģinājuši paši pilnīgi nogalināt, bet arī tas neveicās vis viegli un nav nekāds prieka darbs kā, paveidam, Tev šaušana. So ievērojot, pie mums ir cēlušās domas dabūt Tevi, Skaist­galvīt, šurp pie mums atpakaļ, kur pašlaik lielāka vaja­dzība nekā Ilavā un citās soda tiesās. Alga arī tagad še nebūs mazāka, ja ne lielāka kā pašreiz tur Ilavā. Dzīvotum tad atkal jauki vienkop tāpat kā viņlaik. Es apdzīvoju vēl to pašu istabu, kur vietas abiem diezgan.

Bez tam man jāpiemin vēl viena lieta. Tev ir dots gan goda nosaukums «Skaistgalvīte» par Tavieni fcināmiem nopelniem. Solaik gan visi Tevi ar slavu pie šā vārda pazīst, bet nākotnei taču nebūs zināms Tavs īstais no­saukums, no kurienes Tu cēlusies, jo saprotams, ka tiks rakstīti par Tevi plaši apraksti, kur visai skaidrībai jā­nāk ar godu gaismā. Tālab mēs, šejienieši, kas sēdam Klukšos pie soda tiesas, spriežam, ka Tavs nosaukums droši nu jau jāpaplašina ar īstu vārdu, kuru slēpt vairs veltīgi, jo redzams, ka bezmantiešu valdības iekārta pa­liks mūžīgi spēkā. Beigās tad pēc īstā vārda jāpieliek arī tagadējais goda rotas labad dotais nosaukums sekošu Plīņu Jete — Skaistgalvīte. Jādabū būtu zināt, ko Tu pati sacīsi par to.

Tevi drīzumā atkal uz ilgāku laiku pie sevis gaidī­dams,

Tavs pastāvīgais

Fricis»

Apsardzībā tika tūliņ saprasts, ka tas ir tas pats Fricis bijis, kas Stuģēnos izlēcis pa logu, un šī aizturētā sie­viete, bez šaubības, tā pati meklētā Plīņu Jete. Bet, kad viņai to visu stāstīja un no gabaliņiem sastādītās vēstules lasīja priekšā, tad viņa joprojām neatzina nekā, kas zīmē­tos uz viņu, nedz ka viņa pavisam Plīņu Jete.

Lai gan apsardzība caur šiem atradumiem bija pilnīgi pārliecināta par lietas patiesību, tomēr vēl pilnīgāku pie­rādījumu labad nolēma aicināt no Jetes dzimtenes pagasta pāra lieciniekus, par kuriem droši domājams, ka tie pa­zīst Jeti vaigā. Par tādiem izraudzīja turienes pagastval­des priekšnieku un Steņģeni, nemaz iepriekš viņiem nesa­kot, kādēļ tie aicināmi.

Papriekš iesauca pagastvaldes priekšnieku, bet attiecīgā, izmeklēšanā ņemtā sieviete, tagad jau cietumnieces ap­ģērbā būdama, viņu ieraudzījusi, aizklāja ātri sev ģīmi abām plaukstām, ko tikai divi vīri ar spēku dabūja atcelt, lai skaidri redzētu visu viņas ģīmi. Pēc tam Steņģene, tikko ienākusi un vēl pavisam nevaicāta, iekliedzās:

— Vai Dieviņ, kāda nu lepnā Plīņu Jete! Kas to būtu iedomājis, ka viņa būs jāpazīst šitāda? Redz, redz, smalkā jaunkundze! Vai tev nebija zināms, ka pēc lepnības nāk krišana? Bet tu dzīvoji, tik vairāk un vairāk izspilgdarna uz nebēdu. Nu redzi gan, kur tādi ceļi cilvēku aizved!

— Ej tu ellē, ko tu par mani melo! Nedz es esmu Plīņu Jete, nedz tu man izspilguma un neceļu piemetēja.

— Tad laikam daudzo cilvēku apšaušanas arī tev ne­drīkstēs atgādināt?

— Kur tu redzēji mani cilvēkus šaujam?

— Vai nu vēl domā liegties, ko runā visi ļaudis?

— Visi ļaudis runā, ka tu esi tieselniecīga palaidne.

— Var jau būt, ka jums abām sava taisnība katrai, — kāds apsardzības ierēdnis smiedamies piezīmēja, un ap­sardzība pabeidza savu izmeklēšanas darbu, nolemdama lietu ievirzīt kara tiesas gaitā, aizvedot uz cietumu atpa­kaļ Jeti, nešauboties vairs par viņas personas īstenības noskaidrojumu.

16. Zemdaļvirsvalde bija vienprātībā gan par to, ka

Zemdaļvirsvalde bija vienprātībā gan par to, ka visas līdzšinīgās lielsaimniecības jāsadala dažādu lielumu maz- saimniecībās un jāizdāvina bezzemniekiem gan par tautas un tēvijas atbrīvošanas nopelniem, gan par ilggadīgu kaut kura zemes gabala turēšanu nomā, gan biedrībām, skolām un dažādām iestādēm un citādi, nevaicājot uz to nekādas atļaujas no līdzšinīgiem lielsaimniecību īpašniekiem. Tādā kārtā tad zemi dabūja arī tādi cilvēki, kas paši nemaz ne­domāja pie viņas saistīties, nebūdami pavisam zemkopji. Un, lai arī šādi sadalāmie gabali pēc lieluma bija ļoti da­žādi, sākoties pat no trīs pūrvietu apmēra un pabeidzoties pie simts trīsdesmit pūrvietu lieluma, tad taču palika vēl tautā liels skaits bezzemnieku, kuri nedabūja nekā un sa­jutās joprojām kā tādi, kas gaida un gaidīs vienmēr savas tiesas. Tālab nekāds īstens, vispārīgs apmierinājums tautā panākts netika un atlikās ja vēl ne lielāka kurnēšana par nevienādību nekā agrāk.

Turpretī dažos citos tālākos jautājumos cēlās pašas zem­daļvirsvaldes locekļu starpā nesavienojamu uzskatu starpī­bas, vispirms par to, vai agrākiem lielsaimniecību īpašnie­kiem arī pašiem atstāt zemi vai nē un, ja atstāj, tad īpaši cik daudz, kādās vietās un vai līdzšinīgās ēkas atstājamas viņiem vai nemaz, un kā atlīdzināt par noņemto zemi, un, ja tā, tad cik dārgi un no kādiem līdzekļiem.

Vieni bija, kas strauji un atraidīgi atteicās ņemt. kaut jelkādu atskatu uz šiem jautājumiem, bet uzskatīt visu zemi un visas ēkas par valsts īpašumu, kas sadalāms ma­zākos gabal®s un izdodams zemes gribētājiem.

Otri atbildēja, ka tādas domas nesaskanot ar taisnību un patiesību, bet tik ar varmācīgu patvarību.

Pirmie tam pretī atsaucās, jautādami, vai gan viņi, šaī zemē ienākdami, esot tā darījuši? Ņemts ticis nost viss, nevērojot nekādas taisnības, nekādu tiesību. Ar šo taga­dējo soli tiekot tik atdabūti savi īpašumi, vairāk nekas cits.

Otri aizrādīja, ka no tiem, kas, priekš vairākiem gadu simteņiem, tumšos dūru tiesību laikos, še ienākdami, zemi ar karu uzņēmuši, neatrodoties nekur pāri vairs ne vēsts. Bet tagadējie lielsaimniecību īpašnieki atrādot visi apstip­rinātas pirkšanas vai jaunāku laiku mantošanas līgumus. Bez tam viņu starpā atrodoties jau krietns skaits cittau­tiešu un arī daži paštautieši, kas iepirkuši lielsaimniecības nesen, iegrimdami pat lielos parādos dziļi. Tiem tad arī tādā netaisnā ceļā nākšoties zaudēt līdza savu sūri grūti krāto peļņu. Turklāt tagadējos godīgāka prāta laikos ne­klājoties, pat nedrīkstot pasaules priekšā darīt pēc varmā­cīgiem viduslaiku paraugiem un neatstāties no godīga tais­nības prāta, ja arī kādreiz rādītos, ka to var. Un tādi pat­varīgas piesavināšanās darbi nekad nepaliekot aizmirsti un nepiemeklēti, lai vai pēc gadu simteņiem. Tālab vaja­dzīgs esot atstāt agrākiem jel viņu dažas ēkas, vispirms dzīvojamās mājas ar iekoptu zemes gabalu taī pašā sa­mērā, cik tiekot atļauts turēt saimniekiem. Par tālākiem zemes plašumiem lai tad atlīdzības ziņā spriežot valsts pati, ko taī lietā darīt.

Pirmie izskaidroja vēl pretī, ka tas neesot darāms vis­maz aiz' politiskiem cēloņiem, jo draudzīgās lielvalstis nevēloties, ka paliekot še iekšā vēl vecais varas un kalpinā­šanas raugs, kas allaž varot kavēt jaunās valsts nodibinā­šanos un pieaugšanu spēkā.

Tur otri vēl iatbildēja, ka politika nezinot nekā no tais­nības un viņas draudzība dibinoties tik uz savlabuma pa­matiem. Līdzko tie izbeidzoties, tad pagalam arī draudzība. Tādā ziņā tad nedz varot paļauties uz- politisku taisnību, nedz uz viņas draudzību. Tur lielākais mazāko sargājot tik par maksu. Ja tās viņam sākot trūkt, tad ļaujot mierīgi laisties dibenā un vajadzības gadījumā palīdzot pat vēl nogremdēt. Taču mazākiem lielāku spēku draudzība jātu- rot spēkā, cik ilgi vien spējams, kā ēkai jumts pret lietus gāzieniem. Bet, attiecoties uz vecā rauga lietu, jāatzīstot, ka par viņa kaitīgumu nedz politikā, nedz saimnieciskā ziņā vairs vietējībā ko bažīties nebūšot, jo viņiem neatlie­kot vairs nekāda veca spēka. Pagalam esot viņiem lielās privilēģijas un priekšrocības, pagalam arī kapitāli, atstā­jot ikvienam tik zemes gabalu, līdzīgu noteiktai zemturu ze­mes platībai, bez nekāda iespaida uz valsti, bet tik vis­maz lai viņi netiktu izstumti galējā bada nelaimē. Jādomā esot gan, ka viņi saudzīgi un žēlīgi nebūtot darījuši ar mums, ja vara būtot atkal nākusi viņu pusē; bet arī tās domas nejaujot grozīt taisnības no mūsu puses nost. Jā­piemin esot arī tas, ka šis raugs, izstumts būdams no viņa dzīves vietām, ar to jau nemitēšoties vis, bet varēšot vēl vairāk darboties, nekā iekšienē palikdams. Ārpusē cīnīšo­ties pēc savām vecām tiesībām paaudžu paaudzes. Un ku­ram īstenam goda cilvēkam patikšot iet dzīvot spaidu kārtā citiem līdzcilvēkiem atņemtās mājās, izraidot viņus pašus zem klajām debesīm?

Pirmie izteica, ka privātdzīvokļiem gan vis lielgruntnieku mājas netiekot domātas, bet dažādām viskopīgām vajadzī­bām, kā skolām, biedrībām, dažādām darbnīcām un citām kulturēlām ierīcībām.

Otri uz to vēl drusku zobgalīgi piebilda, ka šitāda iedzī­vošanās politika būšot līdzīga zvirbuļa politikai, dzenoties izskaust bezdelīgas no viņu ligzdām, cenzdamies tik pēc gataviem dzīvokļiem. Tālab tad zvirbuls nespējot atrādīt paša taisītas ligzdas, bet sanesot tik iztukšotā bezdelīgas ,ligzdā savus spilvenus kā čigāns krogū, no kura ceļa vīri izbēguši. Vai gan tiem, kas spējuši sacelt baznīcas, skolas, tiesu namus, vairākas staltas biedrību ēkas un tēvu tēvi dzimtslaikos bezgala garos milzu krogus, — vai tiem ne­esot pat par kaunu savām kulturēlām vajadzībām ņemt zvirbuli par paraugu pie mitekļu iegūšanas?

Pirmiem nebija gan vairs nekā īsti lietišķa, ko atbildēt, bet viņi palika cieši pie saviem uzskatiem, un balsu vairā­kums atradās viņu pusē. Tad daži izstājās no zemdaļvirs­valdes, bet viņu vietā nāca tādi, kam domu vienprātība ar vairākuma pusi, pēc kam tad lielsaimniecības dalīja pēc viņu ieskata, neatstājot agrākiem īpašniekiem pat nevienas no viņu labākām ēkām un agrāko dzīvojamo ēku jau nepa­visam, cik to vēl bija atlicies veselu un nenopostītu.

Lielsaimniecību īpašnieki paši nestāvēja vis arī mierā, bet aplidoja zemdaļvirsvaldi dažnedažādā veidā: gan glai­modami viņai par viņas gaišredzību un taisnību tik grūtā uzdevumā, gan slavēdami jauno valsti un viņas krietno iekārtu, dibinātu uz labiem vienlīdzības pamatiem. Cildi­nāja ari visu tautu viņas izturības un nemitīgās censības labad par savu brīvību un patstāvību, kas viss laimīgi sa­sniegts lielu juku laikā, lai arī iesākot neticams rādījies. Bet šādu uzslavu tie birdināja, tik kā ceļu sagatavodami savam īstam sarunas nodomam, lai varētu vieglāk un dro­šāk uzsākt vārdu sevis labā par zemes iemērīšanu viņiem muižu vidučos ar labākām ēkām. Tomēr nolūks nekāds šaī ziņā sasniegts netika, jo zemdaļvalde aizrādīja uz aug­stāku nolēmumu.

Tālāk citi tādi paši agrākie lielu tiesību un arī augstu stāvokļu vīri, kas citkārt uz zemākām kārtām un citu, ma­zāk ievērojamu, tautību cilvēkiem negribēja pat godīgi pa­skatīties, tagad lūdza zemdaļvirsvaldes locekļus pie sevis par viesiem, likdamies uzskatot viņus it kā par sev līdzī­giem, ja vēl pat ne par lielākiem, dodot dzirdēt, cik vien iespējams, joprojām viņiem, valdībai un tautai augstus teikšanas vārdus. Bet, zināms, ar to pašu sāvlabuma no­lūku zemes iemērīšanas ziņā pēc viņu prāta.

Nu atkal citi, bet, protams, iz tā paša perēkļa bērniem lūkoja zemdaļvirsvaldes sastāvu draudzīgi piekukuļot ar naudu; bet arī tas nevarēja daudz līdzēt, jo nolemts bija vispāri, ka muižu vidučiem jāpaliek tautas kulturēlām va­jadzībām.

Tad nāca pēdējais mēģinājuma pakāpnis — lūkot ko panākt ar brīdinājumiem un draudiem pie zemdaļvirsval­des vēl sekošā kārtā:

— Kad jūs gribat zemes un ēku ziņā mās aplaupīt, tad šobrīd to gan darīt varat, bet… bet liekat vērā, ka šī tik liela īpašumu tiesību sagraušana tāda nepastāvēs paga­lam, kā jūs viņu gribat nogremdēt. Pat pagānu tautas atzīst īpašumu tiesības neaizskaramību. Šoreiz jūs to izda­rīt varat tik tāpēc, ka tā lielvalsts, kas atrodas jūsu val­stiņas rietumos, ir pašreiz grūtā stāvoklī, satricināta no pasaules kara sekām. Bet, ja tā nebūtu, tad jūs stāvētu tik viņas žēlastībā vai nežēlastībā, nespēdami pat ne iepīk­stēties. Un to jau paturat prātā, ka šitā tas nepaliks. Līdzko viņa atspirgs un nokārtosies no jauna vecā spēkā, tad meklēs rokā arī mūsu īpašumu tiesības, lai tas nāktu kaut vai pēc ilgāka laika. Aizmirsts nekas netiks un nezi­nāms nepaliks, jo visi ruļļi un dokumenti stāv paglabāti drošās vietās un būs atrodami arī tālā nākotnē. Un, kad celsies taī slavenā lielvalstī atkal spēcīgs lielvaldnieks, tad tas paņems jūsu zemīti maz dienās un jūs pašus vai jūsu bērnus, ja vēl atstās pie dzīvības, aizdzīs visus aiz liel- jūrām uz tālām kolonijām par kalpiem. Tālab glābjaties, kamēr vēl laiks, un nedarat patvarības darbu pie mūsu īpašumiem, izgrūzdami mūs zem Klajām debesīm. Nedomā­jat, ka tās lielvalstis, aiz kurām jūs cerat joprojām ne­stundās patverties, sargās mūžam jūs un liks iet nāvē sa­viem pavalstniekiem. Jūsu dēļ viņas neliks liet pat ne­viena piliena asiņu, kad cēlusies būs pieminētā lielvalsts atkal savā agrākā varā un godībā un prasīs atbildības no jūsu valsts par šādiem darbiem, kas runā pretī visiem starptautiskiem īpašumu tiesību likumiem.

Bet zemdaļvirsvalde sacīja savukārt viņiem pretī:

— Vai tā no jums slavētā lielvalsts nāks jelkad vairs atpakaļ vecā lielvaldības varā, tas pavisam neticams. Pē­dējais tikpat iedomu pārpildītais un augstprātīgais, kā ari vieglprātīgais un kara izsalkušais jūsu lielvaldnieks iegāza nelaimē savu valsti, savu tautu un aplauza pats arī sev kaklu. Ar to pabeidzās vislielību pilnais uzvaru laikmets taī valstī uz neatjaunošanos ar paša lielvaldnieka gļēvu­līgo aizbēgšanu. Atzels jau gan ar laiku tā satriektā valsts apakš citas — prātīgas, nevis kara kāras, bet miermīlīgas valdības, kura neies vis gādāt, lai zeme joprojām milzīgos plašumos pieder tikai dažām retām ģimenēm, bet tiek pa­dalīta tiem arī, kam viņas nav ne sprīža platumā.

— Jā, bet ne par velti.

— Par atmaksas jautājumu spriedīs tauta vēlāk.

Ar to tad pilnīgi pabeidzās visi, gan draudzīgie, gan draudīgie, agrāko lielsaimniecību īpašnieku mēģinājumi dabūt kaut kurā ceļā zemdaļvirsvaldi uz savu pusi, un tad viņi, kā daždien norunājušies, īsākā laikā izzuda visi no viņu dzīves vietām, it īpaši tie, kas nepiederēja pie vietējo iemītnieku tautības, pēc kam zemdaļvirsvaldei palika brī­vas rokas darīt pēc sava prāta, un viņa arī nekavējās rī­koties tikpat ar viņu zemi, kā ar ēkām pilnīgi pēc saviem ieskatiem, it kā daždien ar pašas īpašumiem.

17. Vasara gāja jau uz beigām. Sāka parādīties kļavu un bērzu lapas dzeltainā

Vasara gāja jau uz beigām. Sāka parādīties kļavu un bērzu lapas dzeltainā, apšu lapas vietām sarkanā krāsā — tāpat kā Sērmūkšiem ogu čemuri, pastāvot taču vēl jau­kam, siltam vasaras laikam. Druvas, cik viņu aiz sēklas trūkuma bija izdevies iestrādāt, sāka arī-jau nodzeltēt.

Bezdelīgas bija nozudušas nemanot un dzērvju rindas klaigādamas aizlidojušas.

Trūcība iztikas ziņā pastāvēja joprojām liela, jo, kā zi­nāms, kopmantieši visiem visu bija aplasījuši. Tad kartu- pelīši nāca pirmie, kas uzsāka stāties trūcībai par pretinie­kiem agrāk nekā rudzu graudiņi, kuru nebija nevienam kurmēr pietiekamā daudzumā un dažiem pat nemaz.

Bet ļaudis trūcību nesa ar lielu pacietību aiz prieka par atdabūto mieru, brīvību un drošību tikpat attiecībā uz sevi, kā uz saviem lopiem un citām mantām, cik to kuram vēl bija palicis pēc kopmantiešu patvarībām, tāpat tālāk par dārzu dobītēm un tīrumu vadziņām, kas nu atkal piederēja pašiem.

Līdz šim ikviens bija priecājies savrup par atdabūto dzīves laimību — vismaz par dzīvību un brīvību —, lai arī ļoti daudz bija zaudēts. Bet nu jau sāka celties ilgas pēc kādas viskopīgi vienotas prieka izteiksmes, pēc plaša pateicības izplūduma augstai glābšanai vienkopībā no dau­dzām savienotām sirdīm. Bet kur lai atrastos tāda vieta, kas varētu dot šādu lielu iespēju? Kur sapulcēties? Kas pulcinās un vadīs?

Nu tik sāka visi atcerēties, ko lielāko tiesu bija aizmir­suši. Tur atbilde nāca ikkatram pašam savā sirdī: kur citur nekā baznīcā? Kas cits, ja ne mācītājs? Ja arī agrā­ks miera un tiesību laikos daudzi pret baznīcu bija pali­kuši vienaldzīgi, tad tagad atkal visi ilgojās pēc viņas.

Sāka griezties cits pēc cita pie mācītāja ar lūgumiem, lai atjaunotu dievkalpojumus baznīcā. Mācītājs pats arī jau bija nācis uz šām domām, sajuzdamies esam pietie­kami atspirdzies. Draudzes locekļi pēc tam, kad bezdiev- nieki bija nošķīrušies, apvienojās ciešāk vienprātībā uz mācītāja uzturēšanu, piegādājot viņam pārtiku, izlabojot kopmantiešu papostīto dzīvojamo māju un arī sanesot lab­prātīgi vajadzīgākās istablietas, ko tie paši kopmantieši bija pavisam izlaupījuši.

Aprunājies ar baznīcas aizgādniekiem, mācītājs noteica pirmos atjaunotos dievvārdus baznīcā pēc pāra nedēļām, nosaukdams tos par miera svētkiem. Ātri izplatījās šī prieka ziņa ne vien- pa viņa paša draudzi, bet arī pa ap­kārtējām draudzēm, kuru mācītāji bija vai nu briesmu tiesu nonāvēti, vai novārdzināti ilgi pa necilvēcīgiem cie­tumiem un tur sasirguši nāvīgi dažādām sērgām. Bez tam šās draudzes mācītājs bija pazīstams un iemīlēts arī ap­kārtējās draudzēs.

Plaši un tālu visur gaidīja atnākam miera svētku svēt­dienu. Jaunatne taisījās rosīgi uz baznīcas izpušķošanu zajumiem un rudens puķēm, jo tās vēl nebija nosalušas. Puķu un zaļumu sanešanas aicinājums, izplatīts tikai tā­pat vien muti no mutes uz pēdējo sestdienu, atrada skaņu atbalsi pat ārdraudzēs, un šās jaukumu mantas saradās gan grozos, gan nastās tik daudz, ka vajadzēja labi apdo­māties, kā to visu pareizi izlietot. Un, kad visu kārtīgi pabeidza, tad baznīcā atlikās maz tādu vietu ap altāri, kanceli un pie sienām, kas pavisam bez pušķiem. Tikai krēslai metoties, dabūja izslaucīt visus nobirumus un at­kritumus.

Svētku svētdienas rītā jau labi laikus sāka parādīties baznīcēnu rindas uz visiem lielceļiem, protams, ar vietu dabūšanas domām, paredzot lielu saplūdumu klausītāju, kas arī tā notika, jo baznīcā piepildījās ne vien visas sēd­vietas divām rindām: viena sēdus, otra sēdētājiem priekšā kājās, bet arī visas stāvvietas līdz pēdējai, paliekot ārpusē vēl krietni lielam klausītāju pulkam. Aizvējas pusē tika atvērti visi logi, lai tie klausītāji, kam iekšā neiznāca vie­tas, dabūtu dzirdēt, it īpaši sprediķi.

Priekš sprediķa draudze dziedāja pazīstamo, veco slavas un pateicības dziesmu:

Teic Dieva Kunga vārdu,

Cik vari, mana dvēselit, —

ar tādu sirsnību, ar kādu viņa varbūt reti kad dziedāta.

Mācītājs kāpa kancelē lēniem soļiem un domīgs, nenes­dams šoreiz līdza ne rakstu zīmītes, ne rakstu galiņa. Daudziem, kas nebija viņa pēc pārnākšanas vēl redzējuši, viņš izskatījās svešādāks, nekā palicis prātā: mati jau iesirmojuši, esošam vēl pašos dzīves zaļoksnības gados, sejā dziļu un grūtu ciešanu iespaida zīmes, bet arī jauka pacietība un laipna, moku nenodzēsta labsirdība ar mīļu līdzcietību. Viņš pārlaida pirms acis pār šās dienas mil­zum lielo draudzi, kur cieti galva pie galvas visās pārre­dzamās vietās un visu acis vērstas uz viņu nopietnā gai­dīšanā. Tad iesāka runāt vārdu pa vārdam lēnām, bet ar ļoti skaidru balsi, lai labi dzirdams tiklab ārā, kā iekšās

Ka es vājš, to Viņš gan zina, —

Ka Viņš spēcīgs — zināms man;

Kas no manis nāvi dzina,

Būs mans Dievs Tas arīdzan.

Āmen!

Pēc tam draudzi uzaicināja iegaumēt miera svētku evaņ­ģēliju Mat. 6, 14: «Kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedodat, tad jums jūsu debesu tēvs arīdzan piedos.»

So īso evaņģēliju izskaidrošanas labad mācītājs izšķīra divās kārtās: 1. Kas mums darīts? 2. Kas mums jādara?

Nu nāca šā evaņģēlija izskaidrojums sekošā saīsinātā veidā.

— Kas tad mums ir darīts, un kas ko darīja? Mums ir no priekšējās, tagad nogāztās, kopmantiešu valdības so­līts daudz augstu labumu, bet dabūts vēl tik vairāk niknu ļaunumu, nekā solīts augstu labumu, un ikviena labuma vietā tik kāds ļoti liels ļaunums, ja vēl ne vairāk kā viens vien. Pieminēšu tik dažus no šiem solītiem, bet nedabūtiem un ar ļaunumiem pārmainītiem labumiem.

Mums bija solīta personas neaizskaramība, ka bez tiesas sprieduma neviens netikšot apcietināts, bet apcietināja kaut kuru bez it nekādas vainas — vārdzināja necilvēcīgi pa briesmīgiem moku cietumiem gandrīz pavisam badā, līdz beidzot, kad iepatikās vai apnika cietumā ilgāk turēt, tad nogalināja un paturēja visu' sev, kas kuram piederēja.

Viņi solīja turēt taisnu tiesu un tik par īstenām vainām spriest piemērojamu sodu, bet cietināja turīgākus cilvēkus tik ar to nolūku, lai dabūtu par viņiem augstu izpirkšanas maksu zelta naudā, ko savstarpēji izdalīt.

Viņi solīja rakstu brīvību, bet neļāva izdot vairāk ne­viena laikraksta kā tik savu partijas avīzi vai kādu tai pa­visam līdzīgu, tāpat nevienas grāmatas, kur rakstīts kaut kas cits nekā viņu slava vien.

Viņi solīja runāšanas jeb vārda brīvību, bet cietināja un nogalināja' ikkatru, kurš izsacīja kaut vai vienu pašu vārdu, kas zīmēts cik necik uz viņu valdību. Un ne vēl to vien, bet arī bez vārda sacīšanas, kad tik domāja, ka kaut kurš varētu taī ziņā ko sacīt.

Viņi solīja pilnu sapulču brīvību, bet tik šāva nost vi­sus, ko vien atrada kādā pulciņā kopā, lai ari tik vien vie­sošanās ziņā.

Viņi solīja mantas ziņā ievest pilnīgu vienlīdzību, bet ieveda vēl lielāku nevienādību, nekā bija agrāk, dzīvodami paši pārpilnībā, bet tautu pamezdami izbadojumā pēc tam, kad viņai bija visu iztiku pārpārim noņēmuši.

Viņi solījās dot vislielāko brīvību, bet taisījās ievest visdziļāko verdzību, kur neviens nedrīkstētu nokustēt ne brītiņu, ne soļa no piespiestā darba.

Viņi solījās ierīkot lielas, priekšzīmīgas lopkopības iestā­des un ar to iemeslu ņēma saimniekiem nost bezmaz pēdē­jās govtiņas, bet ieveda tik lopu nomērdēšanas paraugu, lai arī barības netrūka, ko ņēma projām līdz ar lopiem bagātā mērā. Drīz tika piedzīvots, ka tādas noņemtas, bet kārtīgi nekoptas un nebarotas govis tur nobeidzās.

Viņi centās visā spēkā ļaudīm iestāstīt, ka zelts tūliņ zaudēšot savu vērtību aiz viņu izdodamām zīmītēm, kuras vienīgās valdīšot naudas ziņā pasauli. Izlikdamies dažreiz kā godīgi maksātāji par laupīšanas veidā noņemtām man­tām, viņi centās apmierināt noskumušos mantu īpašniekus ar šām savām pilnīgi bezvērtīgām zīmītēm. Un, kad daži, pa viņām šaubīdamies, negribēja to ņemt nemaz pretī, tad apdraudēja tādus tūliņ ar soda tiesu. Paši turpretī neņēma nekā tik mīji kā nopelto un nonicināto zeltu, kad tik va­rēja vēl kur to dabūt.

Varētu vēl daudz ko citu stāstīt par viņu viltīgiem solī­jumiem, bet neturu par vajadzīgu savērt no tiem vēl ga­rāku virkni, jo paraugu ir diezgan no tiem pašiem, kas rādīti par viņu nepildīšanu jeb otrādu pildīšanu, nekā so­līts. Gribu tik šaī ziņā piegriezties vēl beidzot pie paša svarīgākā solījuma, bet arī pie paša briesmīgākā izdarī­juma pildīšanas ziņā — pie nāves sodiem un viņu lieto­šanas kopmantiešu briesmu tiesās.

Vecās lielvaldības laikā viņi bija paši lielākie nāves sodu pārsaucēji, pretodamies diezgan skaļi viņa piemēro­šanai, īpaši pie politiskiem pārkāpumiem, un droši solīda­mies nāves sodus pavisam atcelt, kad tikšot pie varas. Un taču, kad vara bija panākta, tad paši lietoja nāves sodu samērā ar iedzīvotāju skaitu daudz, daudz vairāk nekā kaut kura cita briesmu valdība līdz tam laikam.

īsteno soda tiesu uzdevums ir sameklēt ar skaidrāko ap­ziņu un lielāko vērību visu iespējamo taisnību un tad tik dot spriedumu uz taisnības pamata; bet kopmantiešu soda tiesas, kuras tiesājamie ir pareizi iesaukuši par briesmu tiesām, nemeklē vis taisnības, uz ko dibināt spriedumu, bet lūko savākt tik taisnības iemeslus uz apcietināto no­galināšanu, kas nolemts ikkuram jau pirms apcietināša­nas, tādēļ kopmantiešu tiesām nav pavisam dodams cienī­gais tiesu nosaukums, bet viņas saucamas varbūt tik par noslepkavošanas jeb nobendēšanas varas ierīcībām.

Cik visai plašos apmēros kopmantieši ar savu bendēša­nas varu lietojuši nāves sodus, to lai liecina viena pati nakts virspilsētā, kur apšauti 62 godīgi un bezvainīgi cil­vēki, protams, tādēļ vien, ka tie nerādījās esam viņiem draudzīgi šādos darbos. Un vai šī nakts bija tāda vienīgā, un vai jel viena nakts viņu varas laikā bija bez nevienas bendēšanas? Un ko nedarīja taī pašā laikā citas briesmu tiesas, gan citās pilsētās, gan uz laukiem?

Samērā sevišķi daudz šaī ziņā nācās ciest mums, šās tautas evaņģēliskiem mācītājiem, no kuru necik lielā skaita ir nogalināti nošaujot 23 un miruši no briesmīgiem novār­dzinājumiem necilvēcīgos cietumos un no bada varbūt vēl vairāk, kad par tiem nebija sadabūjamas viltīgas liecības uz nāvi. Taču vēl kādiem mācītājiem, to starpā arī man, bija Dieva lēmums iziet no šām moku vietām kā aculieci­niekiem līdz ar citu dzīves kārtu cilvēkiem un tikt izglāb­tiem pēdējā brīdī no nāves, kad lielā steigā kļuvām pulkā vesti uz mežu, lai tur tiekam apšauti, un kad, ceļā būda- miem, piesteidzās spēcīgs glābēju pulks, kas atpestīja mūs, novārdzinātos vājniekus, no bendu rokārn, kuri tad no spēcīgākiem tika tiesāti savukārt. Ir gan vajāti un cie­tināti arī daži citu kristīgu ticību sludinātāji, bet visvai­rāk mēs — tie, kas savās mācībās pamatojamies uz skaid­riem evaņģēlija vārdiem. Evaņģēlija ticības mācītāji tik briesmīgi nav slepkavoti kopš seno romnieku pagānu lai­kiem, un arī mūsu ticības baznīcas ir visvairāk gānītas. Tas liecina, ka viņi to visvairāk nīd un neieredz, ko mēs savās baznīcās sludinām, kas ir svētais evaņģēlijs, un tādēļ slepkavo arī pašus sludinātājus un viņu ticības bied­rus. Bet, lai bijuši mācītāji vai viņu draudžu locekļi, visi ir cietuši visvairāk savas kristīg'ās tikumības dēļ — tā­pat kā pirmie asiņu liecinieki senajos kristīgos laikos no pagāniem, tāpēc šiem arī dalība pie asiņu liecinieku kroņa.

Bet, kad nu zinām, ka pirmos kristīgos laikos kristīgo mācītāju un draudžu locekļu vajātāji un noslepkavotāji paši nav bijuši kristīgie cilvēki, bet dzīvā Dieva nepazi­nēja, pagāniska tauta, lai arī dažā laicīgā ziņā augsti ap­gaismota, tad nu jāvaicā, kas bija tagad tāda paša gara cilvēku vajātāji un noslepkavotāji viņu vietā? Tur jāatbild, ka tie bija it īpaši mūsu pašu tautas brāļi un dažādo kris­tīgo ticību locekļi. Tik dziļi nogrimusi tagad daļa no mūsu kristīgās tautas!

Bet nu šās pirmās kārtas beigās turēsim dvēseļu aizlū­gumu par noslepkavotiem vai no mocībām šaī briesmu laikā mirušiem mācītājiem un citiem ticības biedriem.

Sirsnīgi dziļjutīgo aizlūgumu mācītājs pabeidza, izsacī­dams šo dziesmas pantu kā draudzei viskopīgi dziedamus

Kas izcietuši esat, Ar Kristu miruši, Kas viņa zīmi nesat, Tam rokā rakstīti, Jums būs ar viņu valdīt; Sā laika ciešanas Jums Dievs tur grib pasaldit Iekš savas valstības.

Pēc tam mācītājs turpināja un pabeidza sprediķi!

— Nu griežamies tagad pie otras kārtas un vaicājam pēc tik daudz un lieliem Jaunumiem: kas mums jādara? Tur no atriebīgā, cilvēcīgā miesas prāta atbildams īsi un maz vārdos — darīt viņiem tāpat pretī, kā Kristus teic esam sacīts vecajiem: tuvākos mīlēt, bet ienaidniekus ienī­dēt, jo labsirdība un mīļa saderība ar tādiem cilvēkiem nekādā ziņā sasniegta netiks. Un, ja vilku gribēsi glaudīt un žēlot, jo briesmīgāks viņš būs.

Dažs cits sacīs: tā, kā viņi gribēja izdeldēt mūs, tāpat no mūsu puses izdeldējami viņi, citādi miers netiks pa­nākts un abas plaši izšķirtās puses mūžam būs naidā un kopmantiešu puse valstij par postu.

Citi teiks: vai gan viņi darītu ar mums citādi, ja lomas būtu pilnīgi otrādas un viņi varētu mūs iznīcināt atklāti un pilnā drošībā?

Vēl būs kādi, kas iebildīs, ka, atstādami pasaulē lielu ļaunumu pie spēka un dzīvības, apdraudam ne tikvien sevi un visu tagadējo tautas paaudzi, bet ari nākamās pa­audzes, jo nezvērs, kas tik ieslēgts būrī, paliek bīstams joprojām, kad nākt var izlaušanās izdevība, kur tad atkal žēlastības lai negaida neviens.

Nav liedzams, ka šiem un varbūt vēl citiem iebildumiem, no prāta puses spriežot, ir sava taisnība, bet īstena kris­tīga cilvēka sirds runā citādu mācību — tādu mācību, kādu sludina mūsu augstais dievišķais mācītājs, kurš saka: «Mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst.» Tiesa gan, ka daži no mums varētu būt viņu vilcēji savukārt soda priekšā — varētu viņus sameklēt un uzrādīt, bet mēs nedrīkstam aiz­mirst, kādam garam piederam. Mēs piederam miera, žēlas­tības un piedošanas garam, kādu sludina mūsu augstākais mācītāju mācītājs. Sā gara spēks nejauj atriebties, nejauj turēt naida prātu un nepiedot.

Mēs — tie, kas pēdējie tikām vesti uz nošaušanu mežā, bet ejot brīnišķi izglābti no godīga kara spēka, — kad beidzot šķīrāmies, tad visi, rokas sniegdami, apņēmāmies nekam neatriebties, nevienam palikt par nodevējiem, bet, ja tiesas prasīs kādu liecību, tad liecināsim pēc taisnības, tik paši no sevis neiesim par mūsu ļaundaru sameklētā­jiem un apsūdzētājiem. To pašu es ceru sagaidīt no visiem jums un arī no visas mūsu izmocītās tautas, kas izmocīta vairāk no pašu brāļiem nekā no sveša kara spēka. Jo karu laikos' ir briesmas tik tur, cik tālu sniedzas ienaidnieku lodes, bet citur miers, kamēr tagad nebija miera un dro­šības nekur pa visu tēviju. Tomēr, tomēr lai no mums ir miers un piedošana viņiem visiem, jo, ka piedosim paši cits citam, tad visiem kopā piedos arī mūsu debesu Tēvs. Amenl

Pēc beigtiem dievvārdiem daudzi gāja ģērbkambarī gan mācītāju apsveikt, kas pēc viņu pārnākšanas nebija vēl ar viņu tikušies, gan ielīksmotām sirdīm pateikties vispāri par dievkalpojumu atjaunošanu baznīcā un vēl sevišķi par šās dienas jūsmīgo samierināšanas sprediķi. Piepildījās gandrīz viss ģērbkambars, visvairāk no sievietēm. Visi un visas steidzās sacīt mācītājam kādu prieka un pateicības vārdu. Drīz ap viņu sapulcējās arī visas četras zināmās, no nonāvēšanas gudri izglābušās jaunavas, kuras viņš uzlūkoja ar sevišķu prieku, atcerēdamies vēl to bēdu pilno vakaru, kad divas no tām gribēja būt viņam par izglābē­jām no cietuma un no nāves briesmām ar prātīgi apdo­mātu ceļu. Pienāca arī Augura māte, skumīga un melnu lakatu ap galvu, savas uzticīgās Edes pavadībā. Mācītājs svētīšanas nozīmē uzlika viņai roku uz galvas un sacīja kādu iepriecinošu vārdu kā pretstatu viņas sērīgam apsvei­kumam. Attālāk sienmalē mācītājs ieraudzīja stāvam arī veco Laķi, kā jau bezmaz pilnu galvas tiesu garāku par citiem. Viņš mierīgi gaidīja citus pašķiramies, lai tad va­rētu vieglāk pieiet pie mācītāja. Bet mācītājs pats pastei­dzās izlīst caur drūzmu pie viņa un sveicināt, papurinā­dams savām abām rokām viņa rokas un sacīdams:

— Esat sveicināti atkal Dieva namā!

Pēc tam viņš griezās atpakaļ, un Laķis dabūja pateik­ties tik šiem vārdiem:

— Paldies, mīļo mācītāj! Jūsu šās dienas sirsnīgie vārdi bija runāti atkal iz manas sirds — kā vienmēr agrāk. Lai Dievs jums palīdz arī uz priekšu!

(Ceturtās daļas beigas.)