Jaunie mērnieku laiki

1. Vasaras svētku dievvārdi baznīcā patlaban pabeidzās

Vasaras svētku dievvārdi baznīcā patlaban pabeidzās, un baznīcēni, laukā iedami, atrada durvju priekšā lielu baru cilvēku ar karogu priekšgalā. No turienes bij dzirda¬mas izsmiekla piezīmes par baznīcu un baznīcēniem, ka nu nākot laukā svētā gara pilni. Karogu savās rokās turēja Plīņu Jete, atspiedusi kātu uz zemes. Vienā pusē viņai stāvēja Augura Antons, otrā kāds svešs augstākas skolas māceklis, pazīstams par tādu pie viņa cepures. Augura Antonam nebij vis vairs galvā viņa pazīstamā sadurstītā studentiskā cepurīte, bet platmale aplutušām malām. Abi šie jaunekli bij uzskatāmi, kā rādījās, karoga nesējai par palīgiem un goda pavadoņiem. Izejošiem baznīcēniem no ara puses skanēja arī uzaicinājumi, lai pakavējoties, jo būšot liels gājiens ar mācītāju pie karoga nešanas, kur vajagot visiem piedalīties. Daudzi arī palika nomaļus stāvot, it kā gribēdami nolūkot, kas notiks.

Viens no pēdējiem ārā nācējiem baznīcēniem bij vecais Laķis. Tas paņēma ārpusē savu ieejot nolikto spieķīti un gāja projām, daudz neskatīdamies nedz barā, nedz viņa karogā. Iešana viņam iznāca tuvu gar Jeti, kur tad viņa zobgalīgi viņam vaicāja:

— Nu, ko nu Dievs dara debesīs?

— Viņš taisa visbriesmīgāko elli priekš zaimotājiem un pārgudriem vaicātājiem, — Laķis atbildēja, nepaskatīdamies uz viņu.

— Bet nedabūs neviena iekšā, — Jete atzobojās.

— Kad tik netiek drīz pārāk pilna, ~ Laķis vēl atteica neapstādamies.

Jete mēģināja nolikt gan Laķl izsmiekla stāvoklī par viņa izteicieniem, bet krietni tas viņai vis neizdevās un daudz piekrišanas smieklu vis arī neatskanēja.

Kad baznīcēni bij iznākuši, tad no bara kāds ievērojamāks dalībnieks sacīja tam svešam augstākas skolas māceklim, ka esot laiks iet iekšā, un uzaicinātais jauneklis Iegāja baznīcā, bet bars palika gaidot un savstarpēji runājot.

Iegājis pie mācītāja, svešais jauneklis gan padeva viņam labdienu, bet rādījās šauboties, vai cepuri ņemt nost vai nē; beidzot taču gari to noņēma un sāka runāt:

— Tautas vārdā es jūs uzaicinu nākt par karoga nesēju pie brīvības varoņu kapiem un būt par viņu godinātāju ar runu.

— Tautas vārdā? — mācītājs domīgi atkārtoja, sakravādams savas grāmatas pēc tam, kad amata apģērbu bij jau nolicis somā. — Hm! Kas tautas vārdā var uzaicināt, tam vajaga brīnumlielas pilnvaras, kāda lidz šim nav dzirdēta. Kur jums viņa izdota?

— Šepat pie baznīcas, — jauneklis atbildēja.

— Vai tad še pie baznīcas var kopā būt visa tauta? — mācitājs taujāja lēnprātīgi, bet ar nopietnu pašapziņu.

— Visa gan nē, bet kāda da|a, — jauneklis atbildēja, acis drusku nolaidis un savu cepuri rokās ritinādams.

— Nu tad jums būtu bijis jārunā kādas daļas vārdā, — tā mācitājs tālāk. — Bet tauta sevis šķirstīt nejauj: vai visa kopā, vai nemaz.

— Taču pie tautas tiesiba piederēt visiem, — jauneklis mēģināja aizstāvēties.

— Piederēt pieder pie meža ari pat ikkatrs atsevišķs koks, paveidam, vai koku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs, — mācitājs raudzīja skaidrot. — Pieder pie koka arī ikviens zars un zariņš, bet tāpēc neviens no tiem nav pats koks. Tāpat tas, ko jūs šoreiz saucat par tautu, cik saprotu, nav nekas cits kā priekš šā brīža sapulcējies laužu bars. Jūs, jaunekli, cik man rādās īpaši no jūsu cepures, esat kādas augstākas skolas audzēknis, tad gan jums šādos gadījumos nāktos ļaudīm paskaidrot, lai nelieto aplam tāda augsta un cienīga nosaukuma, kas pieder kopā visiem, kuri sajūtas turoties vienkop pie kaut kuras vienas valodas.

Bet nu man jāgriežas ar taujājumiem jūsu uzaicinājuma lietā. Jūs aicināl mani iet jūsu baram par karoga nesēju. Bet vai tad nešanas ziņā jums tāds nespēks, kur taču esat lielum lielais skaits zaļokšņu ļaužu?

— Jūs tiekat aicināti nevis pašas nešanas spēka vajadzības dēļ, jo spēka pielicēju būs diezgan, kad tik jūs pieliekat savu roku, — jauneklis atbildēja.

— Kādēļ tad īpaši vajadzīga mana rokas pielikšana? — mācītājs taujāja tāļāk.

— Cienības dēļ.

— Vai jūs domājat, ka tas bars ir manis cienītājs? — mācītājs vaicāja. — Es drīzāk domāju, ka viņš ir manis nievātājs un nicinātājs ar visu manu amata kārtu.

— Bet pie jums jau joprojām turas liels skaits cilvēku jūsu draudzē, — jauneklis aizrādīja, — un laika gars prasa, ka visiem jāsavienojas un jāturas kopā.

— Ak tad jūs vēlaties, lai es stājos kādai iekšējai politiskai strāvai par dalībnieku pievedēju un eju pats ari priekšā? — mācītājs sāka rādīt, ka saprot vajadzību. — Tur jāsaka, ka tas man nedz iespējams, nedz pieņemams Es esmu evaņģēlija jeb svētīgas miera mācības sludinātājs, bet iekšējas politiskas strāvas perina niknu ienaidību pašu starpā. Tāpēc man šis karoga nešanas uzaicinājums nav pieņemams, jo zinu, ka citiem citādas domas un uz samierinājumu nav pat ne ko domāt. Cita lieta, ja tēvu zemei nāk briesmas no ārēju ienaidnieku uzmākšanās; tad gan man arī jāmudina uz aizsardzību.

— Bet, ja jūs atteicaties, tad tiksat spiesti uz to ar varu, — jauneklis tā kā pusnedroši izsacīja.

— Ar varu? — mācītājs kā jautādams atkārtoja. — Un tad varas lietošana arī jūsu baram par rakstura īpašību, lai gan līdz šim vispāri ir dzirdēts pēc brīvības prasām un brīvību solām; bet taču varmācība paliek pašiem mājā, kad lepojas ar viņas nogāšanu.

— Tas tik ilgi vien, kamēr vēl jaunā kārtība ievedama, — jauneklis lūkoja šo lietu aizbildināt. — Vēlāk, kad valdīs visur taisnība un vienlīdzība, tad tas nebūs vajadzīgs.

— Tāda taisnība un tāda vienlīdzība nekad nevaldīs, ar ko visi paliks mierā, — mācītājs atteica, vēl šo to piezīmēdams savā rokas grāmatā. — Neviena valsts nav bijusi un nebūs arī bez saviem pretiniekiem. To var zināt jau no tā vien. ka ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai arī vēl neviens nav redzams, kas būs lie¬kams iekšā.

Jauneklis, acis nolaidis un cepuri vienmēr grozīdams, nesaprata, ko atbildēt. Pa brītiņu mācītājs runāja tālāk:

— Un vai jūs domājat visu ar varmācību panākt, ko gribat? Jums kā skolotam jauneklim gan nakas zināt, ka varmācība pagātnē gan miljonu miljoniem cilvēkus visbriesmīgāk nogalinājusi, domu brīvību nīdēdama, bet nav spējusi viņas izdeldēt. Par savu pārliecību gan asiņu liecinieki, gan varmācības necietēji ir gājuši droši nāvē, ciezdami visbriesmīgākās mokas, un varmācība ar saviem asinamiem moku rikiem, ar uguns sārtiem un smagiem bendu cirvjiem palikusi kaunā stāvot. Tas pats būs ari ar šo laiku varmācībām. kad viņu laiks pabeigsies. To jau es zinu gan, ka tagad tādiem ļaužu bariem pilna vaļa darit, ko un kā grib, jo vara ir viņu rokās un aizsardzības no likuma puses nevienam nekādas.

— Likuma vietā ir likta sirdsapziņa pie visām tiesāšanām. — jauneklis aizrādīja, droši domādams, ka vismaz še mācītājam nebūs nekā. ko iebilst; bet viņš tomēr runāja tam pretī, sacīdams:

— Apziņa nevar vis izpildīt likuma vietas, jo tā nav nevienam iedzimusi, bet visiem tik ieaudzināta un tāpēc ari gandrīz ikkatram savāda jeb citāda. Tā slepkavam viņa apziņa atļauj slepkavot, laupītājam — laupīt, zaglim — zagt, viltotājam — viltot, blēdim — blēdīt. Tādēļ apziņas tiesu spriedumi iznāks tikai tādi. kāda apziņa kuru reizi bijusi tiesnešiem, bet nevis pēc taisnības, jo slepkava aizbildinās slepkavību, laupītājs — laupīšanu, zaglis — zādzības, viltnieks — viltības un tikai goda vīrs — taisnību, ja tāds pavisam tiek šādās tiesās par spriedēju. Bez tam apziņa ir dažāda ari pēc ticību šķirām: sava kristītiem, bet arī ne bez dažādībām, sava muhamedāņiem, sava ebrejiem, ikkuriem pēc ticības mācību savādumiem. Turpretī tikai rakstīts likums paliek visiem vienāds un negrozāms. Vismaz dzirdēt jau gan laikam dabūsim, kāda apziņa jūsu baram būs, īpaši jau tad, kad nāks tuvumā pašlabuma, radniecību un draudzību lietas. Tur tad apziņa pagrozīsies arvienu pēc vajadzības. Viņas nokrāsa var pamainīta tikt pēe patikas.

Mācītājs drusku padomāja un tad runāja vēl kā pabeigdams:

— Pēdīgi par jūsu otro vēlējumos, lai es ietu pie kritušo brīvības varoņu kapiem viņus godināt, man jāsaka sekošais. Pie agrākiem kapiem, lai viņu dusētāji bijuši kādi būdami, es varu turēt tilcai dvēseles aizlūgumu, nepiejaucot nekā no politikas. Ja jūs esat tā ar mieru, tad neliedzos iet, bet par sevi, ne apakl jūsu karoga. Tik tad nu jāvaicā atkal tas pats. kas pirmāk: vai tad jūsu pašu pulkā runā¬tāju trūkst, kad jāmeklē manis, kam par viņu nopelniem nav gandrīz nekas zināms?

— Tas tāpat kā pie karoga, — jauneklis deva atbildi. — Kad jūs iesat, tad ies daudzi citi arī līdz no draudzes un vienprātība augs.

— Ja tas arī tā varētu būt, kā jūs sakāt, ka jūsu bars caur to varētu pieaugt, tad man uz to jāatbild, ka es ne¬varu iet par politisku partiju veicinātāju ar sava amata iespēju, jo tādas partijas ir savā starpā naidīgas; man turpretī jāstāv pāri par visām partijām un strāvām un jācenšas audzēt viņas visas kristīgas mīlestības garā.

Ar to mācītājs pabeidza šo sarunu un, savu somu baznīcas apkalpotājam sniegdams, sacīja:

— Citām reizēm es šo gan pats nesu lidza, bet nezinu, vai un kā mani laidīs cauri, tāpēc lat paliek pie jums. Tur Iekšā ir saraksti par šās dienas un pagājušās nedējas darbību, kā arī vēl citas vajadzīgas piezīmes. Ja es netieku vairs pie šicsi darbiem laists un notiek ar mani kas zin kā, tad to visu atdodat savā laikā manam pēcnācējam.

Tad, no apkalpotāja atvadījies, mēteli uzvilcis un spieķi paņēmis, mācītājs sacīja svešam jauneklimi

— Iesim tad nu pie jūsu bara! — un ar to abi Izgāja.

Uz baznīcas trepēm mācītājs apstājās un drusku aplaida acis apkārt. Jete ar Antonu, ieraugot viņu un atceroties savas iesvētīšanas, laikam drusku kautrējās karogu savas rokās turēt un mācītājam sniegt uz nešanu, tāpēc atdeva to kādam svešam vīrietim. Tas pienesa karogu mācītājam un sacīja:

— še, ņemat! Tad varēsim iet.

— Es jau paskaidroju jūsu iesūtītam uzaicinātājam, ka šā darba nevaru pieņemt, — mācītājs mierīgi atbildēja.

— Kāpēc nevarat? — karoga sniedzējs vaicāja, turēdams to savās rokās, atspiežot kātu uz zemes.

— To esmu stāstījis, kā jau sacīju, jūsu iesūtītam uzaicinātājam,— mācītājs joprojām lēnprātīgi atteica. — Pavaicājat viņam, jo otrreiz un vēl še pulkā skaidrot neuzņemos.

Mācītāja atteikšanās drīz nāca baram vispāri zināma, un sakarā ar to atskanēja dažādi draudīgi saucieni

— Spiegs, spiegs!

— Nodevējs, nodevējs!

— Atkritējs no tautas!

— Muižnieku draugs!

— Nost ar to!

— Arestēt, arestēt!

— Kad neņem pretī ar labu, tad karogs jāaizsprauž aiz apkakles.

— Ja negrib nākt labprāt, tad jāvelk vilciņ, lai ce]ā pančkas vai dubli.

Pa visu šo vainošanas un draudu laiku mācītājs stāvēja uz baznīcas trepēm itin mierīgs, ne vārda nesacīdams. Un, lai gan tie draudi bij bargi, taču aiztikt viņam neviens gan neaiztika. Tad pienāca pie viņa Tuluks ar šauteni plecos un Remps tāds pats aiz viņa. Tuluks, paberzējis labās puses vaigu bārdu, uzsāka runāt:

— Cienīgs mācītāš! Jūs negribat kļausit, ko tauta no jums vēlas, bet taču jums no rakstim zināms, ka tautas balss ir Dieva baiss, kurai neklausīt nedrīkst, lei.

Mācītājs, acumirkli mierīgi padomājis, runāja par atbildi:

— Sis ir sakāms vārds un nav atrodams vis arī svētos rakstos. Bet, ar sakāmiem vārdiem pušķojoties, vajaga daudz prātīgas apdomības, jo tie nedz visi ikkatrā lietā pielīdzināmi, nedz viņi visi arī patiesīgi. Tā tad arī šaī gadījienā, ja jūs gribat dēvēt šo pulku lielā nozīmē par tautu un viņas balsi par Dieva balsi, tad tāda pati «tautas balss» bij arī tā, kas sauca: «Sit viņu krustā!» Turpretī no tās pašas tautas nāca vīrs līdz ar citiem, kas lielākā mīlestībā noņēma viņu no krusta, ietina spodrā audeklā un noguldīja pat savā kapā, ko bij izcirtis klinti. Se nu redzat visskaidrāko mācību, ko nozīmē tauta un kā viņa jāsaprot, un ko var nozīmēt kaut kuru reizi šāda vai tāda bara balss.

— Redzi nu, Mārc, brāl, kā aizbāž tev muti tas kam raksti zināmi kā uz delnas! Man jau baile vie bij, ka iesāki. Ko nu atbildēsi? — Remps, Tulukam pielīdis, čukstēja.

— Ko tu, Andž, te māžojies! —- Tuluks viņam uzsauca un tad, negribēdams jel Rempa priekšā palikt par rakstu nepratēju, lūkoja aizstāvēties, sacīdams

— Tam jau visam pēc rakstim tā bij notikt, jo pestītāš citādi nedabūtu par mūsu grēkiem ciest, lei.

— Ja tā gribētum skaidrot, tad aizbildināms varētu būt pat Jūdasa nodevības noziegums ari, — mācītājs atbildēja savā lēnprātības garā. — Bet jums tad nāktos zināt ari šo vārdu: «Apgrēcībai gan pasaulē jānāk, bet vai tam, caur ko apgrēcība nāk!

— Nu jau iepiņķējies, Marc, brāl, vēl dziļāk. Labāk met nu mieru ar skaidrojumiem; kā ir, tai paliek, — Remps atkal līda no muguras puses klāt čukstēdams.

— Kaut jel tu, Andž, nepļurkšķētu pa vidu! — Tuluks jo sirdīgi Rempam uzsauca, atpakaļ pagriezdamies, — Pats jau no rakstim, lei, nezini vairāk kā neredzīgs no gaismas.

— Ko nu, Marc, brāl, par nezināšanu! — Remps lepni atsaucās. — As zinu vēl arī to bausli: «Tev būs to svētu dienu svētīt.» Manis dēļ lai pataisa par svētdienām kač visas dienas — nevienā nelikšu ne pirksta pie darba. Tik pātiesīgi as pildu rakstus. As lieku vie puikām meklēt pa kālenderēm visādas pārsvētas un visas viņas svētu, lai vai Bētuļa, Vai Miķeļa, Toma vai Jākaupa diena. As aizsēju vie no paša rīta turpat, kur āsat citi druki.— Lielies vien nu vēl ar savu slikumu, — Tuluks īgni atcirta. — Visim sliņķim jau par kungu ceļams esi. -

— Ko nu, Mārc, brāl, lepojies! — Remps draudzīgi viņam uzsauca. — Tevis paša arī tur nekad nav trūcis. Un vēl nupat āizpārītu arī svētīsam ceturtos svētkus, pat vēl piektos un vairāk, kā šodien iesākuši pie pirmiem.

— Kad jau ar vilkim kopā esi, tad jākauc viņim līdza, lei, kad arī pats negribi, piederēdams pie goda virim, Tuluks runāja joprojām ar savu lepnumu, vienā vai otrā pusē vaigu bārdu paburzīdams. «

~ Navāri jau, Mārc, brāl,izgrozīties! Remps piemīlīgi viņam atgādināja. — Tu jau tāpat neesi vis nedz meklējams, nedz aicināms. Dažreiz atrodies vie jau visiem priekšā.

Kaut tu, Andž, labāk ar tādim melim paliktu pie malas un neplukšķētu, — Tuluks viņu ar nepatiku aprāja un taisījās atkāpties.

Bet pašreiz Linums pakāpās pāra pakāpņus uz baznīcas trepēm pēc tam, kad iepriekš bij parunājies ar Vernuli. Viņš uzsāka runāt:

— Jūs ar citiem jūsu domu biedriem gribat celt jaunu valsti ar jaunu valdību uz labākiem likumiem ua teicamāku iekārta. To jau tad varētu slavēt vien, ja tas izrādītos par patiesību. Bet man un ikkatram apdomīgam cilvēkam jāšaubās, vai šāds varmācības un patvarības gars, kāds tagad še parādās, būs jūsu valsts uzturētājs un jūsu valdības stiprinātājs? No jums un citiem jūsu domu biedriem dzirdām bieži vien daudzinam brīvību un taisnību, bet Še neparādās nedz brīvība, nedz taisnība, kad Јūs gribat spriest sev ar varu karoga nesēju. Cik ilgi jūs spēsat valdīt ar varas darbiem? Neviena valsts nav varējusi pastāvēt, kura ar varmācību un briesmu draudiem gribējusi valdīt. Jūs, cik noprotams, gribat rīkot šobrīd savu gājienu ar to nolūku, lai piedabūtu labi daudz labprātīgu līdzgājēju no šās dienas baznīcēniem, bet mācītāju gribat spiest ar varu pie līdziešanas un karoga nešanas. Ja nu to darīsat, vai tad varat gaidīt, ka jel viens no tiem jums piebiedrosies? Turpretī visi ar bailēm dosies projām. Ja jūs nepratīsat rīkot savu gājienu un visas citas darbības tādā garā, ka arī citādi domājoši cilvēki jums var piebiedroties, tad šaī ceļā panāksat tik atbaidību pie visiem. Man jāsaka pat par sevi, ka labprātīgas rīcības gadījumā arī es ietu jums-līdza jel paklausīties, kas tiks runāts, bet, ja tiek strādāts tādiem varas līdzekļiem, tad nesajūtu vismaz nekādas labpatikas uz to,

— Nu valns nūron, vui tis karaugs tik bazgola smogs iraid, kad par viņa aizanešanu jostreidas? — Stērģenieks no pulkas iesaucās. — Dūdīt viņu tik mun as aizaneseišu vui leidz Pītarbargai. Azarmuižeiņa jou mun bous tā kā tā.

Atskanēja daži smiekli.

- Velns, velns, sātans! Vai tev tā Ezermuižiņa vien ir, ko grauzt, kā bada vilkam kauls? Nē, nē — labāk nekā, labāk nekā! — sauciens atskanēja no attāļākas vietas.

— Klausieties, ļaudis! Tī iraid lamošanās, — Stērģenieks uzmanīgi uzsauca. — Tī jau tī poti Steņģene vin bous. Aizaīšu uz Rodvišku bozneicu, oizamoksašu rubli loi nūsoucina, ka golva opsagriežas ūtrodi.

— Ja nu tev vēl tas rublis pavisam būtu, bet kā ta iespētu aiznest viņu līdz Radviškiem? — kāds zobgals vaicāja no pulka.

— Loi valns par stender, bat tod nadzeršu, — Stērģenieks droši atteica.

— Ar tevi varētu noderēt uz nezin cik» ka tu rubļa līdz Radviškiem neaiznestu, — kāds cits piebilda. — Pat trijatā ar Tuluku un Rempi arī nē.

— Tad Jo mazāk cerības, =— kāds trešais piezīmēja.

— Gan as zinošu, kā jodara: aizastellēšu po teļgrāpi,— Stērģenieks pašapzinīgi nobeidza.

Vernulis pakāpās drusku uz baznīcas trepēm un uzsauca baram

— Karogu lai nes tie paši, kas viņu nesa pirmāk, un ļaujat mācītājam mierīgi ceļu. Tagad iesim.

Lai gan Vernulis stāvēja augsts cienībā pie šāda bara |audīm vispāri un lai gan še vietējībā viņš bij vienīgais,

kurš spēja uzstāties tiem kā vadītājs, tomēr prāti uz varmācību bij tik tāļu jau iekustinājušies, ka viņa vārdiem sāka pietrūkt jau spēka novērst nekārtības un varas darbus, jo atskanēja nepaklausības saucieni joprojām. Viņš apgriezās turpat pie pāra pakāpņus vien augstāk stāvošā mācītāja un deva tam pusklusām padomu labāk apgriezties atpakaļ, iet baznīcai cauri un pā otrām durvīm projām.

Bet mācītājs atbildēja, ka tādā ceļā nevarot būt sasniedzama nekāda glābšana.

. Ja jūs še sava bara nevarat atturēt no varmācības,— viņš sacīja Vernulim, — kas tad atturēs un valdīs viņu tur tāļāk, kad dzīsies man pakaļ un nāks arī mājā pie manis ar briesmu draudiem un darbiem?.,

Vernulis drusku padomāja un tad griezās pie bara mazliet garākos vārdos, uzaicinādams uz miera prātu, bet nelīdzēja nekā, jo bars sāka pulgot jau arī viņu pašu:

— Divkosīgs nodevējs!

-— Mācītāja apvārdots atkritējs no tautas!

— Mēs tev neuzticam, tu bagātnieku draugs! -

- Es neesmu ne nodevējs, ne atkritējs no tautas, ne bagātnieku draugs, bet palieku uzticīgs bezmantiešu kārtai, tikai neļauju ķerties pie patvarības darbiem, — Vernulis mierināja. — Ļaujat tik mācītājam iet viņa ceļu, un iesim mēs savu.

Ienaida prāts negribēja vis vēl rimties, bet tad runāja arī kāds cits no gaišprātīgākiem bara dalībniekiem, skubinādams uz miera pusi; un arī par mācītāja neaizskaramību; tad sāka iestāties arī daži no baznīcēniem, īpaši tādi krietnākie vīri, kam draudzē cienība, kā Virgu Joniņš, Antuļu Paurs, Bolēnu Vilnis un vēl daži citi. Tad tik pēdīgi nemiers aprima, baram aizejot savu nodomāto ceļu. Antuļu Paurs uzaicināja mācītāju sēsties uz viņa garajiem ratiem, ka aizvestu viņu mājā, kas arī tā notika.

2. Steidzīgi iestājās jauna valdības iekārta, saukdamās par bezmantiešu pavēlniecību

Steidzīgi iestājās jauna valdības iekārta, saukdamās par bezmantiešu pavēlniecību. Nebij pat zināms, kur atrodas šās varas augstāka vieta un kas viņas nesēji, bet visur un visi bijās no tās. Nebij tiesības un vietas par neko žēloties nedrīkstēja ne mazākā ziņā nebūt ar kaut ko nemierā, jo tad tad nāca tūliņ apcietinājumi un pēc tam drīz nogalinājumi pie soda tiesas.

Nebij vairs izpildu komitejas, bet pavēlniecība ar pavēlnieku Augura Antonu priekšgalā, paliekot no agrākiem', vienīgi vēl Plīņu Jetei par sekretērieti, bet Vernulis bij pārcelts uz augstāku valdības iestādi. Sarīkoja gan ari dažas jaunas vēlēšanas, bet balsu tiesības nedeva citiem kā tikai bezmantiešiem. Ievēlēti gan tika iz tādiem daži darītāji, bet tiem taču nebij nekādas balsu tiesības nekādās lietās kā tikai klausīšana, ko pavēl tie locekļi, kas saucās par partijas biedriem.

Uztura vielas, īpaši labību un miltus vai putraimus, saimniekiem visur visus patvarīgi noņēma, atstājot tik pa mazumiņam pašiem. Slēpēji bij apdraudēti ar nāvi. Nepalika tiesības nevienam uz nekādu mantu, bet, ja kas vēl atlikās, tad to vajadzēja uzskatīt tikai tā kā pagaidām glabāšanā palikušu īpašumu. Saimniekiem noņemtās uztura vielas dalīja par brīvu bezmantiešiem, kuri Jīdz tam bij uzturējušies patstāvīgi, bet nu nevēroja vairs nekā cita kā ar tukšām kulēm padusēs lānot tik ap pavēlniecības namu, meklējot dabūt visu par velti, nedarot vairs nekā cita. Tiesības uz nekustamiem īpašumiem visas atņēma un īpašniekiem atstāja pagaidu tiesību tik uz vienu gadu turēt vēl savas mājas nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Nami pilsētās arī tika atņemti. .

Saimnieku kārtai un viņu piederīgiem nebij gandrīz nekādu tiesību pat vai pret noslepkavošanu. Par cilvēkiem uzskatīja vienīgi bezmantiešus; un jo lielāki tukšinieki tie jo milzīgāki palaidņi, noziedznieki un sliņķi, jo pilntiesīgāki valsts locekļi. Sī bezmantiešu valstība, dalīdama tiem tādiem labību, miltus tin putraimus, ko atņēmuši saimniekiem, bij visādā ziņā nospiesto un iztukšoto saimnieku rīkotāja un dzinēja dažādās šķūtēs un citos grūtos kalpojumos, gaidīdama ar ļaunigu prieku, cik ilgi spēšot izturēt.

Saimniekiem noņemto uztura vielu krājums nespēja kalpot visai ilgi bezdarbīgo bezmantiešu vajadzībām, tāpēc bij jāsāk gudrot, kur ņems visu to ari turpmāk. Pagaidām cita nevarēja saprātot kā vien sākt domāt par paslēptavām, kurā ziņā aizdomas griezās stipri uz turīgākiem un reibinošu vielu nemīlētājiem saimniekiem, apskaužot tādus naidības pilnām sirdīm. Apskaudība rādījās, visvairāk sajūtama tiem pašiem trim, kā Virgu Joniņam, Antuļu Pauram un Bolēnu Vilnim, lai gan tie tikai caur savu krietnību un uzticību bij cēlušies par iztikušiem saimniekiem; bet arī rādījās, ka viņi vai taisni tāpēc tika no bezmantiešiem ar apskaudību neieredzēti, ka senāk bijuši pilnīgi mazturīgu vecāku bērni un nu tādi — vai pārāk par visiem. Par šiem un par dažiem citiem līdzīgiem bij dzirdamas dpmas ka viņiem vajagot būt daudz paslēptas visādas labības, kuras jāmeklē rokā. Tika izkaldināti gari dzelzs iesmi, ar kuriem durstot meklēt nosleptuvēs pa salmu un siena blāķiem gubeņos, šķūņos un pa ēku, augšām. Ar tiem pašiem rīkiem meklēja arī paslēptu drēbju uņ audeklu. Ja tik šaī ceļā ko atrada, tad to ne vien paņēma, bet uzlika slēpējiem arī izpirkšanas maksu. no soda, ko arī tādi pietvertie pildīja lai vai kādā ceļā, kad tik glābtos no soda tiesas briesmām.

Dzīvokļu īpašniekiem nebij vairs nekādu tiesību par tiem, jo pavēlniecība atņēma, kam ko gribēja, un ielika iekšā,:kuri viņai patika un kuri vēlējas šai Vai citā mājā iemitināties. Izraidīja arī veco La.ķi no viņa istabas Plīņu mājā, ko tas bij īrējis vairāk gadus no saimnieces, vai,nokalpodams pie darbiem, vai maksādams naudā. To pavēlniecība atdeva Jetei uz viņas noteiktīgu vēlējumos, ka viņa pati sacīja, par salonu, kur pulcināt un audzināt brīvā garā jaunatni viņas pašas tiešā vadībā,

Laķis, iedams pastāvīgi darbos pie saimniekiem, atrada visur, pa vasarām dzīvokli priekšā, kur gadījās darbs, un abas aizbildības meitenes bij nodotas nu pie saimniekiem pa vasaru, lai tad ziemā atkal kā būdams, Mātes tīnim savai un meiteņu gultiņai līdz ar kādiem sēdeklīšlern un kaut ko citu viņš. bij sarunājis vietu jel pagaidām Augura mātes klētī Ezermuižiņā.

Kad Laķis atbrauca Plīņos pakaļ šām savām mantām ar tā saimnieka zirgu, kur pats patlaban strādāta, tad atrada Jeti pagalmā pie augšpēdu nomesta grābekļa, spaidot ar kāju viņa zarus pret pieti tādā veidā, ka lai kāta gals cilājas uz augšu un krīt atpakaļ, vaicādama:

— Kas šis par tādu verķi?

Bet reiz, netīši stiprāk paspiežot, grābekļa kāts -pauķs! — pašai stipri pa pieri.

— Ak tu vella grābeklis — viņa iesaucās pieri abām rokām saķērusi. ' -

— Grābekļa agrāk nepazīst, bet, kad tas iemet pašai sāpīgi pa pieri, tad zina tūliņ arī viņa vārdu. Līdzīgi tas ir tāpat ar dzīvi — kamēr viņa pilnā mierā, tikmēr neliekas tās pazīstot; bet, līdzko viņa sāk dot kādu mācību, tad zina tūliņ, kas viņa tāda ir.

— Ļe, ļe, ļe! — Jete atļergājās, pieri joprojām vēl spaidīdama. Būtu viņai bijusi šoreiz arī galvā lielā cepure, tad

Šis sitiens tiktu tik tai, lai ari viņai tad būtu jānokrīt zemē, bet nu tjka pašai.

Kad Laķis bij sakrāvis visu vezumā, sasējis ar virvi kopā un atvadījās no turpat būdamās saimnieces, kura izteica viņam savu līdzjūtību par dzīves vietas pietrūkumu, tad Jete, istabas «priekšā sēdēdama un roku joprojām pie pieres spiezdama, sacīja:

— Kas viņam par bēdu? Ja nav vietas šai saulē, tad būs labu labā viņā saulē. .

— Tiesa gan, — Laķis atteica, pīpīti piebāzdams. — Man būs vieta vēl tikpat še, kā tur; bet viegli var nākt laiks, kad tev nebūs nekā nevienā vietā.

Drīz pēc Laķa iziešanas no Plīņiem Jete sāka ierīkoties cik iespējams augstkārtīgi šai savā iekarotā un jauniedabūtā salonā kā izredzēta jaunatnes vadītāja sadzīves izglītības ceļos. Sameklētas tika pa izpostīto Bungžu muižas pili puslīdz vēl lietojamās istablietas, kuras ievietoja tur ar visnepieciešamākierrt pielāpījumiem. Turpat dabūja līdza vēl dažus pussaplosītus logu aizkarus un kaut kādus izrotājumu gabalus, ar ko pušķot sienas. Pašai viņai bij gādāts drusku paaugstinātā vietā troņveidīgs krēsls ar zīda drānas jumtiņu. Vairāk reizes nedēļā viņa saaicināja uz sapulcēm jaunatni, vienmēr greznīgi mainīdama savus apģērbus, brīžam parādīdamās pat spīdujāinās rotās un pastāvīgi ar vēdekli rokā. Bet visvairāk brīnums bij jaunekļiem par viņas sejas nepielīdzināmo skaistumu, kas pārspēja pat rožu jauko sārtumu.

Viņa sēdēja savā goda krēslā, pilna laipnīgas labvēlības un žēlīgas piemīlības, laimībā smaidīdama un vēdekli gan izplatīdama, gan salaizdama, turoties arvien daiļā sēdu veidā, pārsegusies viegli ar zvaigžņainu, caurspīdīgu audumu, kurš viņas kailajās miesas daļas izrādīja vēl skaistākas, nekā tās varēja būt ' tiešamībā. Patīkamu smaržu viļņi nolidoja pa visu telpu pie vēdekļa pavēcinājuma, un nomirdzēja gredzenu rindas pirkstos līdz ar zibošu rokas sprādzi" Jaunekļiem viņa žēlīgi ar vēdekli norādīja vietas, dažiem tāļāk, citiem tuvāk pie sevis. Sniedza apkārt pat papirosus. -

Ar laiku daži skolotākie jaunekļi, kad bija iedrošināti no viņas pievilcīgās laipnības, sāka izteikt katrt ko uzslavas , nozīmē uz viņas rotu un arī pašas skaistumu. Tādiem tad viņa mēdza žēlīgi paplikšķināt ar delnu pa vaigu vai ar vēdekli pa plecu, sacīdama,,-

— Ak jūs, glaimotājs!

Bieži vien nāca plašākas un dziļākas sarunas par dzimumu kopdzīves attiecībām. Tai ziņā Jetēs jaunkunctee kādreiz skaidroja jaunavām, dodama padomu nesaistīties dzīvē vis ar Vienu vīrieti vien uz mūžu, kas esot tik gara un miesas verdzība, b.et lai lidojot ap daudziem, kā bites darot brīvā dabā ap ziediem. Arī saimnieciskiem priekšnesumiem tika dota sava rinda. Kad kādreiz kāds jauneklis, kas arī bij gājis pilsētu skolās, lasīja sacerējumu par piensaimniecību un aizņēma arī piena atšķaidīšanas nedarbus ar ūdeni, kā tas pilsētās tiekot piedzīvots, tad Jetes jaunkundze tuf pievienoja no savas puses sekošo pielikumu:

— Ne tikai piena veikalnieki vilto pienu ar atšķidrinājumiem, bet to pašu dara arī zemnieki un.ja.vēl rte plašāk, tikai gan grūtāk pierādāmā ceļa, nekā tas darāms pilsētās. Tā, paveidam, šās pašas mājas saimniece, kura citādā ziņā gan teicama sieviete, kodina vienumēr g$ņu meitenei pirms mājā dzīšanas padzirdināt govis pie upītes un pēc tam tūliņ slauc pusdienā, kā vakarā. Tad nu Viegli var noprast, ko tas nozīmē un kādš tādam pienam labums var būt.

Plaši stāstīja Jetes jaunkundze, kādi prieki un laime esot gudrām jaunavām — visvairāk lielās pilsētās. '

— Tur debešķīga dzīve, — tā viņa ar sajūsmu teic». — Laiks paiet vienā jautrību reibonī. Tikko var izgulēties un pārģērbties citās rotās no vieniem līgsmību jaukumiem līdz otriem. Nekāda bēda nedz par rotām un greznumiem, nedz par iztiku. Zelts, samts un zīds ar visādiem gardumiem. Muļķes visas, kas lauku dzīvē nomokās ar grūtiem darbiem.

Vientiesīgās meitenes kārīgi klausījās šajās augstas gudrības mācībās.

Pabeigt mēdza šādas sapulces ar rotaļām, no kurām īpaši viena Jetes jaunkundzei bij mīļāka par visām citām, kālab to visbiežāk atkārtoja un visilgāk turpināja. Viņa pabeidzās ikkatru reizi ar šiem dziesmas vārdiem!

Lai tās rozes plūcam,

Kamēr viņas zied..

3. Kādu dietnu ieradās pie mācītāja divi viņa draudzes cilvēki

Kādu dietnu ieradās pie mācītāja divi viņa draudzes cilvēki un lūdza dot atļauju tautas sapulces noturēšanai baznīcā. Viņi to sacīja gan kā lūgšanas veidā, bet izskaņa bij drīzāk tāda kā pavēles nozīmē.

Un kā uzdevumā tad jūs nākat? — mācītājs vaicāja

— Tās pašas sapulces vārdā, kas pirmos vasaras sVētkos bij pie baznīcas, — viņi atbildēja. j

— Tas tur bij tik tāds laužu pulks, kas salasījies priekš viena gājiena bez kādas satversmes, kā gan vajadzīgs, kad grib likt savā vārdā ko darīt, tāpēc tas nevar but nekāds uzdevumu devējs priekš turpmākām rīcībām. Bet, lai nu tas ar! būtu kā būdams, man taī lietā jāsaka sekoši, — mācītājs, nolicis spalvu, ar kuru līdz šim bija rakstījis draudzes grāmatas, ienācējus uzrunāja, kad tos bij uzalcinājis piesēsties. Vispirms man jāaizrāda, ka baznīca ; nav priekš laicīgām sapulcēm, bet tik priekš dievvārdu reizēm. .

— Bet mums citas tādas ēkas nav, kur varētu sapulcēties pēc mūsu vajadzībām, ienācēji skaidroja.

- — Jums ir vismaz tas pats lielais Bungžu muižas šķūnis, kur jau nesen turējāt lielu sapulci, — tā mācītājs.

— Tas piekravāts pēc tam visādām grabažām un bez derīgiem sēdekļiem, — nāca atbilde. — Bet mums vajadzīga cienīga vieta, kur jāspriež arī tiesa.

— Tiesas spriešanai taču ir lidzšinīgais pagastnams, — -mācītājs aizrādīja, taisīdamies atkal rakstīt.

- — Viss pulks tur saiet nevar, — ienācēji atbildēja.

. — Vai tad viss tas pulka būs tiesas spriedējs? — mācītājs izbrīnodarnies vaicāja.

— Jā gan, jo citādi pie taisnības nav tiekams, — nāca no lūdzējiem atbilde.

— Nu tad tādā spriešanā ne par ko citu tik maz nevarēs būt runājams kā par taisnības sasniegšanu, — mācītājs sacīja, galvu papurinādams. — Tur valdīs tikai partiju gars. Un, kura partija skaita ziņā būs pārāka, tai iznāks sprieduma par labu, lai taisnība bijusi nebijusi.

Acumirkli padomājis, viņš runāja tāļāk.

— Taču mans pienākums nav runāt par taisnības jautājumu jūsu tiesas spriešanā, bet man jāsaka domas attiecībā uz baznīcas nozīmi un tik taī ziņā, vai tādām vajadzībām baznīca jāmeklē un jāatļauj, uz ko atbildams ar noteiktu nē, jo baznīca nolemta, kā jau sacīju, tik dievvārdu sludināšanai. Bez tam, kad jārunā par baznīcu pašu tikāt ēkās nozīmē, tur man tad nav tiesības nedz liegt, nedz izvēlēt, jo baznīcu pārvalda baznīcas Valde, kuras priekšgalā stāv bazfīīcās priekšnieks. Ar to tad ir pabeigts tas, kas man šaī lietā jums sakāms.

Kad tik jums, mācītāj, šās atraidības dēļ neceļas kāds sliktums? — viens no ienācējiem brīdinoši sacīja,

Sā laika valdības ir cietīgas. , - — Ja ceļas, lai ceļas kas celdamies, bet pret patiesību un sava amata pārliecību runāt nerunāšu, darīt nedarīšu, — mācītājs pabeidza ar drošu pašapziņu.

Ar izejošiem ienācējiem durvīs pārmainīdamās, ienāca pie mācītāja Steņģene, kad bij priekšistabā laikam gaidījusi jau rindas. Sasveicinājusies ar mācītāju, Viņa atsēdās rādītā krēslā, atlaida uz muguras pazīstamo rūtaino sedzeni un sacīja: -

— Atnācu pie jums, mācītāj, gargarēm izteikties par visu, kas spiež sirdi varbūt metīsies vieglāk.

Ja tik man būs vien vaļa gargarēm klausīties, — mācītājs atbildēja, atkal grāmatā rakstīdams.

— Kādēļ nu nebūs? — Steņģene runāja. — Mācītājiem jau darbdienas ir vaļas dienas.

Tad pie jums arī ir iesakņojušās tās pašas aplamās domas, kas pie daudziem citiem, — mācītājs atteica. — Tur jāsaka man pretī, ka es dažā svētdienā esmu brīvāks nekā daudzās darbdienās.

— Kas jums tad darbdienās īsti darāms? — Steņģene pētīja.

— Nākat dzīvojat še vienu nedēļu, tad novērosat un nebūs vairs jāvaicā, — bij mācītāja atbilde.

— Kaut bijusi vaļai — Steņģene atteica.

—Tā; tā- mācītājs piebilda. — Jums vaļas nav, bet man gan viņa tiek pieskaitīta.

ko nu var zināt, — Steņģene atsaucās. — No iedaudzinājumiem tāpat pavirši mēdz domāt; bet būt jau var, ka domājam nepareizi.

— Dažu dienu man šādu ciemiņu un viešņu vien līdz divdesmit un pat vēl vairāk — kā priekšējie un jūs, kurt visi nākat ar savām vajadzībām, kas man pildāmas. Un kur tad visvisādi amata darbi, daždažādi ceļi un daudz kas cits, — mācītājs papildināja. — Bet tad sakāt nu savus stāstus, kamēr man vēl mazliet vaļīgāks brīdis. Drusku vēlāk būs jābrauc ņemt kādu vecu, nevarīgu māti pie dievgalda. :

— Man jau gan to stāstu ir vairāk, bet nezinu, ar kuru lai iesāku? — Steņģene prātoja. — Jāsāk pa kārtai vai ar to, kas vecāks. Kā par postu, rudenī ar Vernuli pie tiesas būdama, pačukstēju tiesnesim, ka par pusnaudu var dabūt zīmogmarkas paklusām pie Zālamana Jankeļa; bet nav vis esus mutes turētājs. Papaudis izmekles tiesnesim, un tas nu man uz kakla kā nelabs — sauc, pārpārim tincinādams un solīdams nodot augstai tiesai. Jankels izliedzas un sauc mani par «mulke bābe», un nu man vien viss tas negals uz kakla. Ko nu lai daru? Labi būtu, ja ar šās jaunās valdības iesākšanos visas vecās tiesas izjuktu. Bet līdz tam vai labāk nebūtu jābēg? Ko jūs sakāt?

— Tad jūs gribat bēgt no likuma varas, kā pravietis Jona bēga no Dieva un viņa pavēlēs — mācītājs zobgalīgi atbildēja. — Bet pielūkojat, ka neieskrejat tik kādas lielas zivs vēderā.

— Ko nu še uz sausas zemes runāt par lielām zivīm? — Steņģene centās atjokot.

- Uz jūru jau es neiešu.

— Uz sausas, zemes tādas rijīgas zivis vēl daudz lielākas un arī briesmīgas, — mācītājs sacīja līdzības ziņā. -— Jonu jūras zivs ierija vienu pašu un paturēja iekšā tik trīs dienas un naktis, bet uz sauszemes ir zivis, kas ierij simtiem, tūkstošiem un. patur iekšā ne vien mēnešiem, bet pat daudz gadiem.

— Tie jau tad laikam cietumi? — Steņģene kā izbijusies ievaicājās., — Vī die, kā man no viņiem balli ,„..

— Nevajaga tik padoties blēdībām, tad bail nebūs, lai cietumu vai cik daudz, — tā atkal mācītājs.

— Vai nu pie manis kādas blēdības? — tā atkal Steņģene. — Man jau nekas tā nav, mīlams kā taisnība un. nīdams kā netaisnība!

— Tā nav vis nekāda taisnība kad valstij tiek noblēdīti ienākumi ar viltīgi gādātām zīmogmarkām, — mācītājs skaidroja « Tas.;yismaz. tļķpat, kā, kad pircējs norautu jums svaru no sviegta vai pieviltu pie izmaksas. Var ari būt, ka šādi nedarbi ir līdzīgi taisni zādzībai.

Tētiņ, Dieviņ kas nu to būtu iedomājis! bij Steņģenes izsauciens. — Vai nu es tīši dzītos uz blēdību?

— Bet kā tad, kad, viltīgi ko atrautu jums, — vai to tad jūs atzītu un saprastu par blēdību vai nē? — mācītājs uzstāja.

— To — to nu gan, — Steņģene vilcinoši atbildēja.

— Nūja, tad iznāk tā, ka to, ko citi noblēdī mums, — to gan atzīstam par blēdību, bet to, ko noviltojam citiem, tas iznāk tik tā vien kā nejauši, kā netīši un nekrīt svarā, — bij mācītāja domu slēdziens.

— Ak Dievs tēvs, ko nu es, meitieša cilvēks, tik dziļi lai izprotu! — tie Steņģenes vārdi. — Es tik domāju, ka tur nekam nekāda kaite tādēļ nenotieķ.

— Bet, kad jūs pirktu linu audeklu un atrastos iedots kokvilnas gabals, vai tad atjēgtos, ka kaite notikusi, vai nē?

— Tad jau gan.

— Bet taču zināms jums jau bij tas, ka Jankeļa markas nav vis tas pašas, ko dod valdība, tāpēc nevar nezināms palikt,-ka tie, kas viņas pārdod vai pirk, apzog valsti. Tas izgrozāms nav.

— Kas nu to tā varēja iedomāt? — Steņģene atsaucās.

— Iedomāt varēja gan, kad vien gribētu saprast, tik cilvēku prāts saredz gan itu pārkāpumus, bet nemīl atzīt savus par tādiem,' mācītājs centās pabeigt. — Un nu nelepojaties turpmāk ar savu lielu taisnības mīlestību un netaisnības neieredzēšanu, kur izrādās, ka tā vis nav.

— Kāda man smaga sirds, kad jādzird šāds skaidrojums, — Steņģene nopūtās.

— Tas tik tāpēc tā, ka neviens nav taisnības jēdziena jums darījis saprotama, — mācītājs piebilda,

— Nu ko tad lai es daru? Kā lai izraisos no šām cilpām?—viņa vaicāja.

— Tiesu lietās kaut kam padomu dot — tas nesaietas gan ar maniem amata pienākumiem, tāpēc es varu sacīt tikai to, kas zīmējas vispāri uz ikkatra cilvēka taisnības pienākumiem, — mācītājs izteka domās.'-— Izsakāt tiesnesim visu taisnību un aizmaksājat desmitkārt to, kas valstij noblēdīts. Var būt, ka ar to pietiek.

— Lipinājusi es nevienas tādas markas gan neesmu, — viņa domīgi stāstīja. — Mani tik pierunāja dažas nopirkt.

— Nu tad tā lieta gan visai svarīga nevarēs būt, — mācītājs izteica. — Atdodat tās nopirktās markas tiesnesim, zaudējot savus izdevumus par tām. Lai tad spriež, kā jāspriež.

Pie šiem vārdiem mācītājs paskatījās pulkstenā un sacīja:

— Ja jums vēl kas runājams, tad darāt to drīz — man nav vairs ilgi laika.

— Man jau ar to posta dzērāju Stērģenieku vienumēr sametas, — Steņģene iesāka atkal. — Viņš kā uzkratīts uz manas dzīves vietiņas — Ezermuižiņas un grib to man noņem to dzirdot, ik reizes sirds saskrienas uz dusmīgiem vārdiem. Līdz šim viņš biedināja tik ar sūdzēšanu, bet nu no tās pašas vasaras svētku sapulces lielās ar manis nosaucināšanu Radvišku baznīcā lai man galva apgriežoties otrādi. Nezinu, vai tā var nosaucināt?

— Mūsu ticībā tādas nosaucināšanas jeb nolādēšanas nav, un es arī gan neticu ka taisni tie nosaucināšanas vārdi var ļaunuma nesēji but; bet ikkurš cilvēks, kas citam saka ļaunus vārdus, nosaucina pats sevi. Kristus māca sakrāt uz ienaidnieka galvas kvēlošas ogles, tas ir …

— Kad tik es tiktu tam pagānam ar kvēlošām oglēm klāt, es viņam grūstu virsū ne vien krāsns kvēlu, bet no visām kalēju ēzēm tādu uguni, kur vai akmeņi kūst laukā, lai viņš vai turpat sagruzd uz vietas, tas nekauņai — Steņģene dusmu pilna pārtrauca mācītāju pusvārdā.

— Tas runāts ir tikai līdzībā un nevis uz ienaida, bet uz pacietības, saderības un piedošanas pusi, — mācītājs skaidroja. — Kvēlošām oglēm še jānozīmē ienaidnieka paša sirdsapziņas pārmetumi un ļaunprātības nožēlojumi.

— Es tur ietu gan gaidīt, kad tādam negantniekam sāks mosties sirdsapziņa — varbūt nekad, Un mana iekoptā dzīve? vietiņa būs man atrauta un nolaupīta, ?- Steņģene pukojas joprojām dusmās.

— Bet tāds cilvēks, kas negrib rādīt labprātības citiem, tāds lai arī negaida labprātības pretī, un tādiem arvienu dzīvē daudz pretību, daudz ienaidības, — bij mācītāja aizrādījums.

— Labprātīgiem cilvēkiem es rādu labprātību ar prieku pretī, bet tik Jaunam, bezdievīgam iekārotājam gan nē, lai notiek kas notikdams, — tā viņa palika negrozāma.

— Nu tad taisni uz jums zīmējas tie Kristus vārdi: «Ja jūs mīlējāt tik tos, .kas jūs mīlē, vai tad pagāni nedara tāpat?» — mācītājs vēl pieminēja. — Ja jūs turētu labu prātu ari uz Stērgenieku, tad Jums nebūtu vismaz tagad so nosaucināšanas baiļu. Tikai īsteni kristīgs prāts izsargā cilvēku no šādām Jaunuma bailēm. Un kur tad paliek jūsu pašu kārošana pēc Augura mātes daļas? Jūsu taisnība tad nav nemaz citāda kā Stērģenieka netaisnība. Bet nu man vaļas vairs nav.

Pag. pag man vēl viena svarīga lieta, ko vaicāt, — Steņģene uzsauca mācītājam, kurš jau bij uzcēlies no galda.

— Nu tad sakāt gluži īsi un skaidri, — skanēja pavēle.

— Jā, īsi un skaidri gan, — viņa atkārtoja mācītāja vārdus un vaicāja: — Sakāt, mācītāj, — vai būs šogad pastardiena vai nē? Visās avīzēs briesmas vien ziņojoti visur zeme trīcot, iegrimstot ēkas, jūrā' izceļoties jaunas salas, visur ļauni darbi un grēku pilna pasaule," tīri kā Zodomas laikos.

— Pastardienas nākšana cilvēkiem nav zināma, — mācītājs atbildēja.

— Vai tad raksti nerāda? — viņa vaicāja.

— Raksti saka tā: no tās dienas un stundas nezina nedz -tas dēls, nedz tie eņģeļi, kā vien- tas tēvs, — nāca skaidrojums.

— Nu ko tad jūs tur mācāties gadu gadiem, kā dzird, parādus taisīdami, kad neizdabūjat zināt ne pastardienas nākšanas tāpat kā mēs, tie muļķīši? — Steņģene uzceldamās pārmetoši runāja. — Ko tad nu līdz visas tās grāmatu rindas? Visi plaukti līcin līkst kā no malkas šķilām vai visapkārt, bet labuma nekāda!.'

Mācītājs pasmīnēja un sacīja;

— Nevajag prasīt no grāmatām tādu ziņu, kas cilvēkiem nav vēlētas zināt. Dakteri arī nevar izdziedināt visu sirdzēju, bet vai tāpēc drīkstam domāt un sacīt, ka dakteri mācījušies veltīgi? ' .

— Redzi nu, kāds posts! — Steņģene izsaucās un sāka siet cieti sedzenes stūrus uz muguras. — Nevari dabūt padoma tikpat no muļķiem, kā no gudriem. Ko nu, cilvēks, sapratīsi? Sivēns ierunāts, šodien vai rītu jāiet pakaļ, un ko nu zināsi darīt — vai pirku vēl pavisam vai nē! ja nepirksi un pastardiena nenāk, tad jāpaliek ziemu bez pavalgas, bet atkal, ja nopirksi un, pastardiena nāk, ko tad darīsi ar sivēnu vai tad līdza aizvedīsi? Naudu var jel vieglāk paķert pie sevis kad jābēg.

— Ja jums tik vien vajadzības pēc pastardienas zināšanas kā sivēna pirkšanas vai nepirkšanas dēļ, tad pirkāt tikai droši jau tāpēc vien, ka nauda arī neies nevienam līdza, tāpat kā manta, — tā mācītājs lūkoja viņu pārliecināt. ,

— Jā, bet jūs jau sakāt to tikai tāpat no domām vien, nevis no zināšanas, līdzīgi kā mans muļķa vecis arī, kas nav nogājis pat ne vienas pilnas ziemas skolā, kamēr jūs esat gājuši gadu gadiem, un beigās tikpat vien ir no viena, kā no otra.

— Tajās lietās, kas visiem cilvēkiem vienādi nezināmas, protams, ka tur visi vienādi nezināšanā tāpat kā priekš flāves, kur arī nav starpības, — tā mācītājs pabeidza runāt un vienmēr ar pilnu pacietību pret Steņģenes vientiesīgiem nonievājumiem. — Bet nu redzat, Steņģa māt! Jūs viena pati aiz'ņēmāt man gandrīz pāri par stundu laika, bet nomanu, ka uzgaidāmā istabā ir jau vairāk gaidītāju,

kuri arī ņems ikkurš savu daļu laika. Tiem nu jāgaida manas pārbraukšanas vai jāiet veltīgi mājā un jānāk citu reizi. Nu domāju, ķa jūs tagad arī vairs nesacīsat vis, ka mācītājam darbdienas — vaļas dienas.

4. Baznīcas slēdzējam un apkalpotājam patvarīgi bij atņemtas atslēgas

Baznīcas slēdzējam un apkalpotājam patvarīgi bij atņemtas atslēgas un sapulcētam ļaužu baram atvērtas baznīcas durvis visā plašumā. Tur nu plūda iekšā ar steigu un spiešanos, it kā kad būtu kas ķerams un tverams. Atskanēja visādi gaviļu saucieni par brīvību, par uzvaru. Cepures lidoja pa gaisu un tika liktas atpakaļ uz galvām. Rādījās, ka sanākušie pirmā galā nemaz neapjauta, kas īsti darāms. Vernulis, kā zināms, pārcelts bij uz augstāķū vietu, bet pavēlniekam Augura Antonam trūka cienības, trūka rīcības sajēguma. Izcēlās vispārīga kņada. Dažs "pulciņš sarunājās savrup, sirdīdamies par bagātniekiem un gudrodami, kā viņus izdeldēt un dabūt viņu mantu sev, saucot par tādiem visus saimniekus, lai tie kādi būdami, mazturīgi vai pat nabadzīgi, bet diezgan, kad tik saimnieki. Citur cits pulks sprieda un sirdījās p^r mācītāju, ka tas liedzis atzīt baznīcu par atļaujamu šai svarīgai sapulcei ūn ko tāpēc ar viņu darīt, jo viņam vajagot būt brīvības pretiniekam — nodevējam. Atskanēja jau dažs izteikums pat par viņa apcietināšanu. Vēl kāds cits pūlis sprieda par to, kādām vajadzībām baznīcu atdot un ierīkota Kādā stūri daži jaunieši sapulcināja sievietes uz dziedāšanu dievvārdu meldijās, sacīdami priekšā laicīgas dziesmas, sacerētas šādas; sapulces garā un prātā, pilnas svētumu un baznīcas zaimiem. Jete ar Augura Antonu sēdēja atmuguriski altāra priekšā pīpodami un meta izpīpoto papirosu galus atšūbeņš altārī, ko1 citi, viņos ieskatījušies, . darīja tiem pakaļ.

Pa labu brīdi kāds svešnieks stājās par runātāju un skaidroja, kādi ļaunumi pasaulei nesami no tā, ka par valdītājiem esot tik mantīgās šķiras, bet kādi labumi celšoties, kad nākšot vispasaules valdīšana bezmantiešu rokās. Mantieši, ar mantas kārību saauguši, cenšoties pēc savlabuma visiem un visādiem līdzekļiem, nevērodami amata pienākumu tik daudz kā savas pašu lietas, kamēr bezmantieši ar sirds skaidrību kalpošot tik saviem uzdevumiem valsts labā. Mantieši, pie bagātības ieraduši, kārojot tik lielu algu, cik vien iespējams, kamēr bezmantieši būšot mierā tik ar to, cik izejot visvienkāršām dzīves vajadzībām. Mantieši esot gudri uz viltu un piekukuļojami, kamēr bezmantieši palikšot vienumēr nenopērkami un taisnības mīlētāji, jo, dzīvojot viskopīgā mantā, visiem jau bēz tam visa labuma būšot diezgan un vēl vairāk, nekā bezmantiešiem ierasts. Mantieši turoties tik pie vecām bizēm, kamēr bezmantieši spēšot atrast jaunus, derīgus ceļus progresam. Privātmantas iekārtu tik tad varot cerēt par iznīcināmu, kad privātīpašumu turētāji būšot attāļināti no valdības amatiem. Mantieši esot kūtri dzīties pēc jauniem atradumiem un izgudrojumiem, kamēr bezmantieši arī šaī ziņā būšot paši spirgtākie darītāji.

So samērā diezgan garo runu sapulce uzņēma ar lielākām gavilēm, un pat Stērģenieks, ar pīpīti zobos uz loga sēdēdams, izsaucās.

— Tis teisa! Tis vuss teisa!

Pretruna nekāda necēlās, jo, kā rādījās, nebij neviena vismaz tāda citādu uzskatu cilvēka, kas varētu uzstāties ar runu, un tāda runa laikam netiktu arī pielaista.

Pēc tam runāja kāda arī sveša sieviete par sieviešu beztiesīgo stāvokli attiecībā uz vīriešiem. Vajagot dot patstā'-vības tiesību.

Kas jūs pie tādiem nelabim vīriešiem dzen vai velk klāt? — Tuluks taujāja. — Neejat neviena pie viņim, tad varēsat savās tiesībās dzīvot, lei. — Noskanēja vispāri smiekli.» '

Runātāja uzskaitās par tādu nicinošu piezīmi un sacīja:

— Redzēsim jau, redzēsim, cik ilgi jums tāda skrambu lāču vecpuišu valsts un tauta pastāvēs bez nopulgojamām sievietēm. — Daži atkal nosmējās savu reizi par šo aso atcirtumu.

Remps pielīda pie Tuluka un pieliecies sāka viņam pusbalsī runāt pie auss:

— Edz nu, Mārc, brāl! Ko jau tu pulkā mut' palaidīsi, tur purvā vie ieskriesi! Ekur nu vecpuišiem gods pasaules priekšā! Ja jau šitādā pulkā, kur cits Citu uz vārdiem ķer, kāds grib ko sacīt, tad jāzina, kādi tie vārdi, ko domāsi teikt,

Uzskaitās Tuluks arī un uzkliedza Rempam

— Kaut -jel tu, Andž, neļurbātos un nemaisītos līdza tur, kur es runāju! Tādim muļķim jāzina mierīgi turēties kaut kur savā kaktā pie malas, lei.

» As Jau neešu vis nekad šitādā ķitā iebrids, kur navar kāju dabūt laukā,— Remps smiedamies atteica.

Tuluks taisījās vēl Rempam gāzt kaut ko svarīgu virsū, lai nepaliktu viņam virsroka, bet pašlaik atskanēja Jetes balss, kālab prātiem un ausīm bij griezies uz to pusi — dzirdēt un vērot, protams, kaut ko no jauna, kas arī izrādījās par patiesību.

Jete vēlējās, lai sapulce šodien piespriestu viņai vienai pašai visu Plīņu māju par dzimtu, neievērojot neviena Iīdztiesībnieka jo viņai esot pašas vecākās tiesības uz to, ko jau atzinusi savā laikā komiteja; bez tam viņa darbojoties, vadīdama grūto jaunatnes izglītības darbu, pulcēdama to reizes divas vai pat trīs nedēļā pie sevis Plīņu mājā, nedabūdama par to nekādas īstas algas. Bet ar Plīņu mājas ienākumiem viņa būtot bijusi mierā, lai ari tie neesot nekādi lielie:

Pār šo prasību izcēlās dažas savstarpēji pretējas domas sapulcē. Vieni bij, kas Jetes prasību atzina par pamatotu un pildāmu, otri aizrādīja uz Lūru meitenēm, ka tās arī esot īstenas bezmantietes, trešie sprieda, ka tagad, kur tiekot domāts, kS tas ticis izteikts piirmā runā un agrāk, īpašuma tiesības pavisam gāzt, tāpēc neesot nekādās jēgas pūlēties vēl šai pašā sapulcē viņas vairot, kur aizrādījums bijis tās tādas atzīt par iznīcināmām, uz ko virzoties viss Valdības prāts. Vēl kādi aiztādīja, ka šās sapulces spriedums, ja ari tas būtu sastādījies prasītājai par labu, nevarētu iet spēkā jau tāpēc vien, ka šāda sapulce nevarot pierādīt savu tiesību uz tāda sprieduma spriešanu un ka zemes īpašumu iegūšanas lietas, vismaz līdz kādam laikam, esot liktas pie malas un bez īpašas atļaujas nevarot tikt no jauna kustinātas.

Domu izmaiņa par un pret šo prasību turpinājās labi ilgi.

īstens sapulces vadons ievēlēts nebij, bet par tādu uzstājās un tika arī ieskaitīts pirmais runātājs. Tomēr kārtības sapulcē viņš neieveda vai arī nespēja ievest. Jo, kamēr bij runājams tik par tādām lietām, kur nesacēlās domu starpība klausītājos, tikmēr bij gan pilns miers. Bet tagad, kur domu un ieskatu dažādība sacēlās krietni liela, parādījās arī liels kārtības trūkums. Bezmaz ikkurš sapulces loceklis runāja, par, sevi, neklausoties citos, tāpēc sadzirdams bij tikai milzīgs vārdu varkšķis no kura tik dažas balsis varēja šad un tad izšķirt, kas lūkoja ar pārkliegšanu pacelties vi&kopīgai kņadai pa virsu

Bijis nebijis, bet no vadītāja puses tika atzīts, ka balsu vairakums dodot Jetes jaunkundzei tiesību Plīņu māju dabūt un uzskatīt par savu, ko uz Jete vēlējumos arī ierakstīja kādā lapā un viņai to pasnitedza laikam ar pieņemta vai iecelta vadoņa parakstu.

— Kod Jou nu Jetes jounkundzei pišķir vusu Pleiņu moju, tod jou mun ar reiz vorēs pobeigt nūraksteit tu Steņģu pusi nū Azarmiiižeiņas, kuru kumiteja viņīm otņēma, un mun tika pirmā rūka uz dobeišanu, Stērģenieks uzsāka, joprojām uz loga sēdēdams un laikam pavisam tukšu pīpīti sūkādams.

— Vai nu Vēl neesi no tās Ezermuižinas atēdies? To Vien grauž un zelē kā kaulu, lai vai zobi izbirst.

Tāds sauciens atskanēja no paša ļaužu biezuma, uz kurieni visas acis tagad griezās un sāka ieraudzīt pa starpām baltas un melnas rūtiņas kādā sedzenē. Tad no vairākam balsīm atskanēja saucieni:

— Steņģene, Steņģene Tā pati Steņģene! . ,

— Vāl jou navaid vus. posabeigusi izaleidzinātīs par vasaras svātku lamojumu un otkan sāk nū jouna. Jasaucina vin bous, — Stērģelnieks draudēja.

— Pats jau nu sevi esi nosaucinājis par noklīdušu dzērāju, — bij Steņģenes pretvārds, lai gan pašas redzēt nevarēja. .

— Nu kod tā tod joa nāks rinda tev, — tā Stērģenieks tāļāk.

tāpat pašam vien rinda paliks, man nepadarīsi vis nekā, — skanēja tas pats domājamais Steņģenes sauciens no drūzmas.

Taī brīdī kāda spēcīga balss kļuva dzirdama no otras malas un iemantoja sapulces vērību. Tur parādījās ne ikkatram pazīstams spēcīgs zaļoksnis un runāja sekoši:

— Ko te klausīties viņu divu savstarpējās strīdēs un saucināšanas draudos. Mums taču vēl svarīgas lietaS, ko apspriest. Bez tam Steņģene ir divkosīgas dabai cilvēks. Pirmāk viņa turējusies bezmantiešu pusē, bet tagad turoties par mantiešiem, kad dabūjusi dzirdēt, ka viņai nevarot būt cerības uz mantas dabūšanu no citiem. Tātad viņa ir tikai savlabuma meklētāja, kas pieslienas, viena alga, šai vai tai stojēvai, kur.katru reizi derīgākas izredzes uz savlabumu. Tāds vēja karogam līdzīgs cilvēks nevar gaidīt no bezmantiešiem nedz aizstāvības, nedz līdzjūtības.

Sapulce saņēma šos vārdus ar piaukšķiēniem.

— Tis labi, tis labi! — Stērģenieks izsaucās. — Nu mun dreizāk pīzaspreidis Azarmuižeiņas Steņģu pusi.

— Rij, nu tad rij un aizrijies ar manu nelaimi un manām asarām! — Steņģene atkliedza un, diktā balsī raudādama, izgāja ārā, smieklu pavadīta.

Priekšējais runātājs, kuru vairāki sāka pazīt par kāda kaimiņu pagasta bezmantiešu vadītāju Gustu Ņurci, ko Vernulis aiziedams bij atstājis tā kā par savu vietnieku, sāka turpināt un pabeigt savu runu, sacīdams;

— Jau šās sapulces iesākuma brīdī ir pieminēts ticis jautājums starp citiem, kas lai tiktu ierīkots baznīcā. Tagad ir rinda izspriest šo svarīgo lietu, jo tiem tā saucamiem dievvārdiem, kuru turpmāk vairs nebūs, nevajadzēs arī nekādas ēkas.

Sapulce atkal saplaukšķināja.

Tad tas vīrs, kas bij teicis pašu pirmo runu un ticis Ieskatīts kā par sapulces vadoni, arī atzina šo priekšlikumu par svarīgu un tūliņ izspriežamu, tālab uzaicināja izteikt domas, ko ierīkot turpmāk baznīcā.

Daži ieteica viņu priekš kādas augstākas skolas, citi priekš amatnieku darbnīcas arī priekš kāzu svinēšanas, priekš teātra, priekš vingrotājiem un izstādēm.

Beidzot runāja atkal Nurcis, ka vajadzīga būšot vienmēr šāda liela telpa priekš tautas sapulcēm tāpat kā šodien un citas tādas neesot, tāpēc lai viņu nosaucot par bezmantiešu namu, kur sanākt, kad vien kam laiks un vaļa, pie grāmatām, pie mūzikas, pie izrādēm un dziesmām, pie runu un dažādu zinātnisku mācību klausīšanās; un, kad noturamas viskopīgas sapulces, tad arī šim nolūkam.

Sis priekšlikums atrada atbalsi vai pie it visiem sapulces dalībniekiem. Tad Nurcis, kā lietas iesācējs, runāja tājāk, sacīdams:

— Bet tāds nams nevar būt tukšs no iztikas, tur vajadzīgs būs dabūt jel kaut ko baudīt, īpaši, kad jādzīvo

kopā Ilgāk, kā tas arvienu būs. Pilsētās tas citādi, kur viss tuvumā un viss pie rokas, kamēr še uz laukiem jāsalasās no tālākas apkārtnes un tad arī ilgāk jāpaliek kopā. Saprotams, ka tāda kopdzīve ar teicamām ierīcībām un derīgiem laika kavēkļiem notiks visvairāk svētdienās, jo darbdienās, īpaši attāļākiem, maz būs iespējams ierasties. Tad nu vajadzīgs būs gādāt visvairāk par to, ka vispirms un vismaz svētdienās iztikas netrūktu, uz ko ierīkojama pilna bufete priekš bezmantiešiem, iesākot gan tik svētdienām. Vēlāk, ja vajadzība rādīs, tad var rīkot arī priekš dažām un, beidzot, vislielā vajadzībā priekš visām dienām.

Sacēlās sapulcē jo lielāka piekrišana ar saucieniem un plaukšķieniem.

— -Taču bezmantiešiem nebūs iespējams ēdienus un dzērienus samaksāt, Nurcis turpināja, — tālab tādai bufetei vajadzīgs būt bezmaksas bufetei, bet — kā jau sacīts — tik priekš bezmantiešiem.

Sacēlās vislielākās piekrišanas gaviles un cits troksnis, un Nurcis sacīja pēdējos, vissvarīgākos vārdus!

— Tur nu celsies tūliņ gan jautājums, no kādām naudām uzturēt tādu bezmaksas bufeti? Uz to jāatbild īsi un noteikti, ka tas gādājams mantieŠu šķirai un, ja viņa to liegtos darīt, tad jāņem no viņas spaidu ceļā, — Nurcis turpināja.

Prieka gaviles negribēja rimties, un no šā brīža Nurcis palika uz pēdām par visiecienītāko bezmantiešu vīru, pazīstamu ikkatram ar uzslavu. Ar izsaucieniem ievēlēta tika komiteja priekš bezmaksas bufetes sarīkošanas bezmantiešiem baznīcā. Vispirmie saucieni priekš komitejas sastāva nāca Nurcim ar Jeti, kurn pēc ilgas reibināšanās ar pīpošanu grauza visu laiku saldumus, pasniegdama tos pa reizei arī saviem apkārtējiem cienītājiem, cik ilgi viņai rokas somiņa iespēja šai ziņā kalpot.

— Nazin vuj taī bupetie bous brendiņš arī par breivu? — Stērģenieks jautāja,

— Vai tad tā nu būtu kāda pilna bupete, kur brandāvīna trūktu? — Remps atbildēja ar pretjautājumu. — To jau tu, Jān, brāl, pats vāri saprast. Tam jau vajaga būt, lai trūkst vai cita visa.

— Tas tiesa, tev tiesa, Andž — Tuluks arī steidzās palīdzēt. — Paraug štie, kad iet biedrības uz zaļumiem un arī sludina pilnu bufeti, tad jau tici droši, ka monopola atradīsies pašā pirmākā vietā. Kā nu bez viņa, lei?

Sarunas drusku apklusa, un kāds vecāks vīrs sāka žēloties, ka saimnieki vispāri tagad laižot pienu caur mašīniem, izsūkdami tādā kārtā tam Visu labumu, ka paliekot tikai mazvērtīga daļa, un ar to tad uzturot saimi, gan sataisīdami biezpienā, kas iznākot tik sauss un ciets kā putraimi, ka birzin birstot. Saī ziņā atsaucās līdzīgi citas balsis arī, tāpat žēlodamās, un izcēlās atkal liels sarunu juceklis, kur nebij nekas izšķirams, bet tik daudz gan varēja nojaust, ka vai visi vēlas atpakaļ senajo piensaimniecības iekārtu ar kraistīšanu, bez separatoriem.

Nu nāca priekšlikums aizliegt visiem laist pienu caur separatoriem, bet tika arī aizrādīts, ka tāda aizlieguma nepildīšot un laidīšot tāpat slepen, kad saimes cilvēku nebūšot klāt. Tad tālāk nāca padomi separatorus visiem atņemt, bet tūliņ cēlās jautājums, kur viņus salikšot un kādai vajadzībai glabāšot, tāpēc esot vislabāk viņus uz pēdām iznicināt, sūtot apkārt ar rungām rokās separatoru sadauzītājus, ar ko šī lieta pabeidzās.

— Lai tīk dūd vin pavēli, ka vojagas sadouzeit, tod rungas sodabeisim paši, — Stērģenieks piedāvājās, un atskanēja vispārīgi smiekli. ~

Kāds no klātesošiem saimniekiem gan tā kā puslīdz nedroši ievaicājās, kur tad celšoties ienākumi, no kā maksāt saimei lielās algas un nodokļus, kad iznīcināšot vienīgos ienākumu devējus.

Uz to tika atbildēts, ka visām algām un saimes stāvoklim pašlaik esot beigas klāt, kur visi būšot vienādi kopdarbos un kopmantā. Tad ierīkošoties, cik labāk vajadzēšot.

Kāds cits no saimniekiem cēla sūdzību, ka otra saimnieka iedzīviete zogot pastāvīgi viņa malku. Bet tur nāca aizbildinājumi, ka to darot no bezmantiešu stāvokļa un Sim saimniekam esot meža daudz, kas uzskatāms no šā laika jau par kopmantu:

— Jā, meža man vairāk gan par dažiem citiem saimniekiem, bet siena samērā ļoti maz. Turpretī manai malkas zaglei siena vairāk, nekā pašai vajaga, un bez tam Viņa nav arī nekāda bezmantiete, jo tura govi, pāra aitu un sivēnu. Tad nu no šā laika būs man tiesība ņemt bez atlīdzības pretī sienu no viņas.

Tur nāca atbilde, ka tas nesaskanot ar apziņu, ja tiktu ļauts ņemt lielākam no mazāks.

— Tad nu man savukārt nāksies meklēt tādu, kas par mani turīgāks, un ņemt sienu no viņa, — sūdzētājs pabeidza. — Jo, kā redzams, mazākai turībai zādzībā tiek atļauta, kad zog vai laupa no turīgākiem jeb lielākiem.

Uz to nenāca viņam vairs nekāda atbilde un laikam nevarēja arī nākt', bet lieta palika, kā bijusi,

Vēl iekustināja gan jautājumus arī par dienestnieku stāvokļa uzlabošanu pie saimniekiem, ka vajagot dabūt par sevi precētiem divu istabu un neprecētiem pa Vienai ar četrpadsmit līniju lampām un pēc astoņām darba stundām aizjūgu pie durvīm, ko izvizināties, — tāpat par algas augstumu un par brīvstundām ēšanas laikos. Bet to visu atlika beidzot pie malas aiz divējādiem cēloņiem.

Pirmkārt — ka šī sapulce jau krietni ieilgusi, un otrkārt — ka pašlaik stāv durvju priekšā zināmās lielās pārgrozības kopmantas un kopdarba ziņā.

Pēc sapulces Jete tūliņ aizsteidzās uz Plīņiem pie saimnieces pasludināt viņai savas tiesības uz Plīņu māju un pieprasīt nomaksāt —ja ne uz pēdām, tad ikkatrā ziņā vienas nedēļas laikā viņai par tekošo gadu visu nomas naudu, kas vēl nemaksāta, skaitot no Jurģiem. Sī ziņa saimniecei bij, kā saprotams, lielākais pārsteigums un traucēklis, jo noma nāca valdībai, kur maksāts par iedzīvoto gadu nebij vēl nekas; naudas rokā arī nekādas, un ienākumi vismaz drīzumā neparedzami. Viņa sāka Jeti lūgt, sacīdama:

— Mīļo jaunkundzīt! Lūdzu, ciešaties kādu laiciņa ar mani, kamēr dabūju ko pārdot no lopiem uz rudeņa pusi.

Bet nāca cletīga atbilde, ka gaidīt nevarot aiz lielām vajadzībām.

Saimniece tomēr vēl mēģināja lūgt, aizrādīdama sekošot

— Jums jau, mīļo jaunkundzīt, nāk alga par darbību pavēlniecībā, un ir pie manis dzīvoklis tikpat kā par brīvu, kad vien jums iepatikās šurp nākt no pavēlniecības. Piepalīdzu cik necik iztikas ziņā un uz priekšu darīšu šai lietā vēl vairāk, tik lūdzu paciesties.

— No tā nieka, kas man ienāk pavēlniecībā, pietiek labi ja priekš tik dārgiem papirosiem un saldumiem, bet kur tad nU viss ftrlz Jāsāk gādāt par rudeņa sezonas rotu, un cik tā atkal nemaksāsi Bet viss jums ari vēl, saimniece, no manis nav izteikts. Ar to mazumu vien es necik tāļu nevaru tikt, man vajadzīga arī drīz nākamā gada noma, apmēram par pāra nedēļām vēlāk…

— Ak Kungs un Dievs! — saimniece izsaucās, plaukstas sasizdama un nenogaidīdama beigu vārda. — Tad man jāput laukā no dzīves. Tad mantība jāizklīdina un jāpaliek nabadzībā.

— Bet es tur nevaru darīt nekā vairāk kā tik gan atlaist ceturto daļu no visas nākamās gada nomas, ja tiek pārējais aizmaksāts nosacītā laikā, un tas ir mans pēdējais vārds, — bij negrozāms Jetes noteikums. — Ir vai nav — nācēju man netrūks arī par pilnu un vēl lielāku nomu. Varu izdot vai rītdien uz nākamu gadu citam. — To sacījusi, Jete iegāja lepni iekšā, kā daždien savā mājā, bet saimniece palika pagalmā stāvot kā apmulsusi, it kā nezinādama, vai soli kur spert vai stāvēt vien uz vietas.

Pavēlniecībā Jete nesa gan lepno sekretērietes vārdu, bet nebij vis tik uzcītīga un vērīga pie darbiem, kā vajadzētu; tik savu aigU gan centās izdabūt arvienu vai uz priekšu. Augura Antons sāka pamazām pret Jeti atdzist un tās vietā raudzīties vairāk uz Briņu Vilmu, kuru bij iepazinis un ievērojis pa mācības laiku. Un, kad Jetei darbi dien no dienas vilkās lēnāk uz priekšu, viņš līdz ar saviem pavēlniecības biedriem nolēma aicināt Vilmu pie rakstīšanas darbiem, kuru, kā iemesla labad tika sacīts, rodoties arvienu vairāk. Un, tā kā Vilmai līdz tam laikam nebij atgadījusies cita vieta, samērīga ar viņas mācībām, tad viņa — lai arī kavēdamās un šaubīdamās — to uzaicinājumu pagaidām pieņēma, īsti jau tāpēc, ka māja viņai nebij tālu no pavēlniecības, kur viņa nevēlējās pa¬likt par naktīm, bet iet ikkatru vakaru pie savējiem. Arēji viņa bij klusa, un izskatījās, ka maz ko vēro par politisko gaitu, iegaumēja un saprata visu smalki. Jete arī drīz sāka atstāt bezmaz visu viņas rokās, paturēdama sev gan¬drīz tik vārdā parakstīšanu, tāpēc vai visi ienākošie raksti gāja caur Vilmas rokām un viņai tādā ceļā- nāca viss zināms.

Briņu Vilma ar Roķēnu Alvīnu bij sirdsdraudzenes jau no pirmskolas laika, tāpat viņas draudzējās arī tālākās skolās joprojām, un beidzot šī draudzība iesakņojās jo dziļi pa viņu mācības laiku ar visiem to ievērojamo dienu piedzīvojumiem. Reti kāda nedēļa pagāja, viņām nesatie¬koties, bet satikās bieži arī vairāk reizēm nedēļā.

5. Otrā vai trešā svētdienā pēc baznīcā noturētās sapulces Vilma

Otrā vai trešā svētdienā pēc baznīcā noturētās sapulces Vilma atkal gāja ciemā pie Roķēnu Alvīnas. Satiekoties viņām, kā arvienu, bij liels prieks ar straujiem smiekliem par saredzēšanos un draudzības laimi. Pēc pirmās jautrās sarunas un abpusējiem ikdienišķības stāstiem Alvīna ieaicināja viešņu dārzā piesēsties soliņā pie puķu dobēm. Un, kad tas bij noticis, tad sacīja!

— Stāsti nu atkal ko jaunu

— Jā, stāstīt varu gan kaut ko, bet tik tādu, kas atkal ļoti slēpjams, — Vilma atbildēja un paskatījās apkārt, vai tāds lieks nedzird. Un, lai gan bij pārliecinājusies, ka nav neviena cita dzirdētāja kā vien Alvīna, tomēr runāja tik pusbalsī: — Tev, māsiņ, zināms jau no viņas reizes, ka Jete no baznīcā noturētās sapulces dienas ieskata Plīņus par savu īpašumu un pieprasa ļoti strauji no tagadējās saimnieces ne vien Šā iedzīvotā gada, bet arī nākamā gada nomu, ja grib uz priekšu arī to māju valdīt, kur gan atlaiž tad ceturto da|u no nākamā gada nomas, ja pārējo samaksā drīz un pilnā summā. Ja nē, tad izdošot māju tūliņ citam. Saprotams, ka šis uzbrukums iztraucēja nabaga saimnieci līdz izmisumam. Bet tomēr uz dzīvošanu viņa domā, lai arī ar bēdu un nelaimes pilnu sirdi.

Bet par tām starpām ir iegadījies kaut kas neiedomāts un neparedzēts: vecais Laķis iesniedza nupat aizvakar pavēlniecībā augstākas valdības rakstu, kurš apgāž sapulces nolēmumu, ka Plīņu māja piederētu Jetei, jo tādai viena gadījuma sapulcei neesot tiesības rīkoties ar zemes īpašumiem. Bez tam no jauna zemes gabali netikšot nekam vairs apstiprināti par sevi, tāpēc ka mantas un darba vienkopība esot pašlaik jau tuvumā. Jete, Šo rakstu ieraudzīdama, saskaitās kā uguns liesma un būtu droši vien raudzījusi to noslēpt jel tik ilgi, kamēr no iebiedētās Plīņu saimnieces dabūtu naudu savā rokā, ja es viņu nebūtu drīzumā ierakstījusi jau ienākušo rakstu grāmatā zem numura. Bet tomēr viņa paturēja ir tad vel to savā ziņā vien, nelaizdama likt citu Visu ienākušo rakstu sakopojumā, no kā var prast, ka ari vēl tagad viņai domas ir uz šā raksta slēpšanu.

— Bet vai pavēlnieks Augurs nedabūja tā raksta redzēt? — Alvīna taujāja.

— ko nu pavēlnieks tas neievēro nekā! tāpat kā viņa palīgi, —Vilma atteica,, — Jete dara gandrīz viena pati, ko un ķā grib.

Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk:

— Bet nu nelaimīgai Plīņu saimniecei paliek šis priekš viņas tik svarīgais pārgrozījums nezināms, un viņa savās bēdās rīkojas, protams, uz Jetes prasības pildīšanu, lai arī vai jāiznīkst.

— Bet tu jau varēji viņai paklusām paziņot, — Alvīna sacīja.

— Apdomā, māsiņ, tās briesmas, kādām tad es būtu padota — Vilma izsaucās. — Lai arī to darītu, cik slepen varētu, bet aizdomas kristu tūliņ uz mani kā vienīgo šās viņu slēpjamās lietas zinātāju, un tad es tūliņ būtu ikkatrā mutē spiedzene, spiedzene, nodevēja, nodevēja un kā jau tāda tad projām uz briesmu tiesu un stādāma drīz šauteņu galā

— Bet zina to, protams, bez tevis arī Laķis, — tā Alvīna, — un tās paziņojuma aizdomas nevarētu krist vismaz; uz tevi vien.

Laķis rakstu atnesa ar lakas zīmogu slēgtā kuvērā, kas ir zīme ka, saturs nav, vis darīts viņam zināms, kā jau par nedraudzīgu pazīstamam tagadējās valdības iekārai, Vilma; stāstīja. —- Bez tam no Laķa gudrības dziļuma nav vis, gaidāms tāds neapdomības seklums, ka viņš ietu par papaudēju tādā kļūmīgā lietā, kuras, kā domājams, pats vēl skaidri nezina. Līdzjūtība gan spiež tai bēdu pilnai Plīņu saimniecei palīdzēt, bet nevar atrast ce]a, kā to lai izdarām.

Kad Alvīna klusēja, nevarēdama laikam nekāda padoma dot, tad Vilma pa brītiņu uzsāka sarunu turpināt:

— Bet nu nāk vēl pats ļaunākais un varbūt arī pats grūtākais gadījums. Surp nākdama, šorīt satieku Plīņu saimnieci braucam un vedam divas slaucamas govis pie ratiem, un puisēns līdza par dzinēju. Vaicāju viņai: Kurp tad, Plīņu māt, jums vedamas šās govis?» Paceļ viņa savas asarainās acis un bēdu pilno seju, sacīdama: «Ko nu, meitiņ, lai izstāstu! Jābrauc uz Liepleju, tur rītu tirgs, jāpārdod abas labākās govtiņas priekš Jetes palaidnībām. Redzi nu, meitiņ, kādi laiki! Nekur aizstāvības, nekur žēlošanās ceļa.» Pēc tam viņa sāka rūgti raudāt, seju delnām aizklādama. — Saki, māsiņ, — ko tu darītu tādā brīdī, būdama manā vietā?

— Man patiesi nav spējams sacīt, kas tādā gadījumā labāk darāms, — stāstīt nedrīkst, bet līdzjūtība spiež palīdzēt, Alvīna atbildēja domu pilna.

- Un atlikt arī nevar uz vēlāku laiku, jo tad jau govis būs pārdotas un dzīve varbūt pagalam izpostīta, jo saimniece vēl šaubījis, vai tik ar divām govīm vien pietikšot tādai vajadzībai, —" Vilma piebilda un pa labu klusuma bridi uzsāka no jauna

— Bet ko tu sacīsi, māsiņ, vai tu mani ilzbildināsi vai nē, ka es sajutos piespiesta ķerties pie melu līdzekļiem, lai gan ne sevis, bet aplinku palīdzības labā? Es viņai stāstīju, ka rītu Lieplejā tirga nebūšot, jo pamanīta tikusi tai apgabalā lipīga zirgu sērga, laikam vai Sibīrijas mēris, un ka tāpēc tirgs atcelts. Viņa iztrūkās un sāka bēdāties, ka nevarēšot laikā maksājumu pildīt. Es raudzīju mierināt ar to, ka šo pašu nedēju būs šur tur ari citi tirgi uz citām pusēm, lai- gan skaidri,nezināju, kur un kādi. Acumirkļa vajadzība bij tik tāda, ka aizkavētu braukšanu un govju pārdošanu. Nu, ko tu saki uz to?

Man jāsaka, ka tev bijusi istā bridi laba apķērība pareizo padomu dot; — Alvīna atbildēja. — man par sevi jāliecina, ka es vis nespētu tik noteikti apķerties un uztvert šo vienīgo glābšanas ceļu.

— Bet nu nāk jautājums — ko darīt tālāk? Atturēta viņa gan ir no braukšanas uz tirgu, bet gādāšanas rūpju tādēļ jau neatstās, — Vilma turpināja. — Kad tik neiegadās kāds pircējs mājā un nenopirk uz vietas, tāpēc jālūko būtu kaut jel ar kādu iemestu viņu no tāda posta soļa atturēt pavisam, iedrošinot tik uz to, lai Jetes draudu tik visai nebītos, bet lai darītu visu lēnāk, nepostīdama savas dzīves. Tas jāsaka būtu tik tā kā nejauši, kā bez nodoma, tā vien kā ar gadījumu. Saprotams, ka Jete neuzdrošināsies vismaz mākties vēl no jauna viņai virsū, atkārtodama savus draudus. Labi būtu,'māsiņ, ka tu varētu atsūtīt tūliņ šodien savu krustmāti ar kādas vajadzības iemeslu.

— To varēs gan, — Alvīna atbildēja. — Plīņu saimnie-cei ir labs miltu siets, un mums pašlaik maizes milti sijājami, jo samalti sēnalaini.

— Lūko, māsiņ, ierunāties krustmātei par līdzjūtību Plīņu saimniecei nevis ka kādu virslietu, bet tik tā kā iesāņus, — Vilma mācīja. — Tomēr, tā arī gan, ka netiktu piemirsts šis otrais uzdtevums, kurš patiesībā,ir gan ne vien lielākais, bet pats īstenais,, jo miltu sieta: dēļ tu, protams, krustmātes vismaz šodien nesūtītu uz Plīņiem ua varbūt arī nemaz. Tur viņai jāsaka gari sevišķi tik tas, ka liela steigšanās nav vajadzīga un lai gādā lēnām bez iedzīves postīšanas. Un parvisām lietām lai runā tik viesi no sevis, bet pavisam ne tā, it kā kad tu būtu likusi runāt. Man ļoti žēl tā bēdu pilnā cilvēka.

— Man tāpat, — Alvīna nopūzdamās sacīja. — Sapratīšu gan un lūkošu izdarīt, kad krustmāte pārnāks vien no ganiem.

— Bet ir man daža cita lieta ari runājama, kur vēlos, māsiņ, dzirdēt tavas domas un tavu padomu. Esmu gari iestājusies pavēlniecībā kā palīdzētāja sekreterietei, bet man šī vieta nemīl viņas stāvokļa pēc. Sāku nomanīt no Augura uz sevi lielāku vērību Un uzmanību, nekā pēc manas stāvokļa nozīmes tas man pienāktos, par ko, kā rādās, krīt uz mani jau dažs greizs acu uzmetiens no manas priekšnieces Jetes jaunkundzes, kur klāt Augura laipnība;

kas iet pāri manas darbības pienākuma pakāpnim, nav man pavisam patīkama. Saki tad nu, māsiņ, ko tu domā,

vai lai es tur ilgāk palieku vai nē? Man ir cēlušās gandrīz tās domas ar šā mēneša beigām vai pavisam atstāties.

Alvīna, drusku padomājusi, sacīja savu prātus

— Mīļā Vilmai Es gan domātu otrādi, ka tev nebūtu īpaši šaī laika brīdī atstājamies no tās vietas, kurai ir sava nozīme attiecībā uz šā laika valdības rīcību. Arvjenu draudīgāks vien metas viss dzīves gaiss. Dien" no dienas drūmākas vien ziņas nāk no valdības darbiem. Dzird vien pastāvīgi, ka tas un cits godīgs cilvēks apcietināts un aizvests uz briesmu tiesu, kamēr pazīstamie noziedznieki un nelieši ne vien staigā brīvi, bet ir vēl lielu lielie darītāji un pavēļu pildītāji. Kā jau nupat caur tavu turienes kalpošanu ir nākusi iespēja varbūt izglābt nabaga Plīņu saimnieci no izputināšanas, tā var nākt iespēja turpmāk izglābt dažu labu varbūt pat no nāves, tāpēc tava palikšana taī vietā var nākt šim un tam par laimi Tātad tev jāpaliek turpat. -

— To es arī, māsiņ, saprotu gan, ka briesmu dienas nāk un ir jau pat atnākušas, — Vilma domādama runāja.

— Pat Jete, kad saņēma Laķa atnesto aizlieguma rakstu par Plīņu mājas nedabūšanu, dusmās izgrūda ļoti nozīmīgu draudu vārdu riar viņu, sacīdama: «Nu, lai tik pagaida tas vecais kraķlsl» Bet, tūliņ apķerdamās, atkal raudzīja savus draudus mazināt vai pat dzēst.

— Satikos, viņsvētdien pie baznīcas ar sirsnīgo draudzeni Lūru Maju, — Alvīna stāstīja. — Viņa, nabadzīte, ir vienmēr baiļu pilna par savu nākotni, ka sirds paredzot visādas briesmas vien. Tev, Vilma, viņa lika sacīt labdienas.

— Paldies par labdienām. Ticu jau gari, ka viņas stāvoklī pret Jeti mantojuma ziņā viņai var nemierīgs prāts būt, — Vilma uzsāka. — Bet man rādās, ka Jete, līdzko viņai nāktu rokā kāda krietna šķipsna naudas, liktos atpakaļ uz virspilsētu, jo sirdās arvienu par lauku dzīves garlaicību un tukšību, kamēr tUr esot viss citādi; bet tik nav nekad ne graša pie rokas, ar ko aizkļūt uz turieni. Ja jau viņa nozustu vien no Šejienes un ja izdotos viņai pilsētā tikt vēl pie dzīves lepnuma, tad varbūt aizmirstos Plīņi un Majai vairs bēdu nebūtu par viņu.

— Nu, tik daudz Jetei mūžam nebūs, cik vienmēr vajadzēs, tālab arī viņa nemitēsies pavisam pēc Plīņu mājas tiekties, lai vai kur būdama, — Alvīna nopietni runāja.

— Viņas aiziešana būtu gan vēlējama vismaz taī ziņā, ka tad tu nāktu viņas vietā par sektetērieti.

— Nebūtu vis man tad vēl ne tik pa prātam nekā tagad, jo kas tad varētu no valodām apklausīties, ja arī. viņas vietā mani pieņemtu? — Vilma teica pretī. — Neticu arī, ka tas tā notiktu, jo visas lietas jau man nenāk vis zināmas. Viņi, kuri saucas par parti as biedriem, kur pieder bez Augura un Jetes arī vēl pavē nieka palīgi, tura slepenas apspriedes sevišķā, viņiem vien piederošā istabā. Dažreiz esmu dabūjusi dzirdēt jau arī bagātnieces nosaukumu. — Drusku apdomājusies, Vilma sacīja vēl sekošos vārdus: — Lai arī būtu ar visu citu šā vai tā, bet par visām lietām man nekādi nepatīk būt Augura tuvumā un sajust viņa laipnības rādījumus un ka varētu gandrīz izskatīties, it kā kad es viņa tuvuma meklētu.

-— Bet caur to vien tu vari cerēt kaut ko izzināt, kā jau nupat runājām, —Alvīna piezīmēja. — Ja viņš būtu pret tevi vienaldzīgs, tad, protams, tu tādu svarīgu lietu zināt nedabūtu, kāda šī pati par Jeti un Plīņu māju. Tālab paliec vien mierīgi un vēro joprojām.

Te sāka viņām atskanēt no mājas puses rupja, svešāda balss:

— Kas, valns, tī par todu moju, kur navīna cilvāka īkšā? Jaīt raudzeit pār dorzu, kur loikam kādi bous. Tur tā kā dzird vordus.

— Nudien, tas jau Stērģenieks! — Alvīna iesaucās. — Kas, «valns», viņam te "var būt meklējams?

Tūliņ arī parādījās Stērģenieka ielāpainais veids visā plašumā ar šauteni plečos.

— Labreit, jaunkundzes! — viņš pienākdams uzsauca abām jaunavām. — Jums moja pavusam tukša. Na coja līluma īškā. Nāku meklēt jite, kur dzirdu runājam.

— Jā, svētdienas diena, visi izklīduši pa vaļai, — Alvīna atbildēja. — Tēvs ar māti ciemā, krustmāte ganos, un nezin kur citi katrs. Vai jums kāda vajadzība?

— Mun vajadzeigs zināt, vui jite navaid bejs šūdīn va-cais Laķis? — Stērģenieks taujāja.

— Viņš ir gan šorīt laikam bijis pie tēva aprunāties par darbiem, kamēr tēvs vēl bij mājā, un pēc tam aizgājis.

— A nazin uz kurini? — Stērģenieks vaicāja tāļāk.

— Laikam … laikam uz Bungžu muižas pusi, — Alvīna, drusku kavēdamās, atteica. — Bet kāda jums vajadzība viņu tik cieši mēklēt?

— Ir aša pavēle ņemt viņu tūliņ cīši un stīpt uz soda tīsu, bat pogana navar nūstapt, — Stērģenieks, uz aiziešanu pagriezdamies, atteica un pēc tam atsveicinājies izgāja no darza, .

Alvīna pagājās viņam pakaļ līdz dārza sētai pavērties uz pagalmu un atnākusi sacīja Vilmai ļoti aizkustinātā balsī:

— Kā tad! Pagalmā Tuluks un Ramps arī ar steberēm plecos. Vismaz pagaidām labi tas, ka viņi aizlīgo uz Bungžu muižas, pusi, kamēr krusttēvs Laķis ir aizgājis pavisam otrādā virzienā. Par laimi, es pie laika vēl apķēros uz tutieni, sacīt.

— Jā, nākdama es Laķi redzēju ejam pa Ezermuižiņas . ceļu, varbūt arī uz baznīcu, — Vilma atsaucās.

— Tas tad labi gan, — Alvīna apliecināja un tad runāta joprojām ar lielu uztrauktību: — Tad redzi nu, Vilma mīļā, ka briesmu laiki mums ne vien gaidāmi; bet jau klāti , Un, kad šitādu vecu goda cilvēku nezin par ko grib tiesāt, kuram tad vairs drošība palikt netiesātam jeb, pareizāk sakot, nenotiesātam?

— Protams, ka šobrīd tā ir, kur valda varas nesēju iegriba, bet ne likumi, — Vilma piebalsoja. — Bet-man nupat nāk prātā, ka tam vajaga būt Jetes ļaunuma panākumam, lai dabūtu reiz viņu pilnīgi sev nost no ceļa, pastāvīgi cenšoties uz Plīņu mājas dabūšanu. Drīz pēc tam, kad saņēma Laķa atnesto aizlieguma raksti^, viņa ieslēdzās viena pati telefona istabā un runāja slepen ilgu laiku, nelaizdama iekšā pat pavēlnieka Augura. Skaidra lieta, ka cits nekas viņai nevarēja būt tik visai slēpjams un tik ilgi runājanis. Rakstu ceļā šī pavēle tik ātri arī nebūtu pavisam izdabūjama. Bez tam viņa ir centusies izdarīt tā, ka lai domas neķristu uz viņu, kad nepaliek nekur nekāda rakstu zīme pakaļ no viņas. Bet tu jau, māsiņ, to sapratīsi, ka es tik tev vienai drīkstu šādas domas sacīt, jo viņai, kā rādās, ir liela iespēja augstākās vietās savu gribu izvest cauri.

Vari paļauties, ka to sapratīšu gan un varēšu arī, — tā atkal Alvīna. — Bet saki nu, Vilma mīļā, — vai un ko mēs šaī lietā lai darām? Uz to jau gan nekādi nevar domāt, ka krusttēvu Laķi pavisam varētu izglābt no apcietināšanas, bet varbūt tik klusām paziņot, lai viņš zina, kas gaidams, un var-sagatavoties uz to?

— Tas domājams gan, — Vilma apstiprināja. Bēgt jau viņš nebēgs aiz savas kareiviskās lepnuma apziņas vien. Un kur tāds nabaga cilvēks lai glābtos, būdams bez nekādiem liekiem dzīves līdzekļiem, kā tik no rokas mutē, un arī bez nekāda radeniecības palīga? Var tikai būt, ka viņš pasteidz kaut ko padarīt un pakārtot savu, aizgādības meitu lietā, satikties vismaz vēl ar Maju un to pamierināt.

— Ak bēdu bēdas! — Alvīna izsaucās. — Māja gan ņems vai galu, par viņu raudādama, kur vecais krusttēvs viņai par visu, visu tik nteizsaķāmi mīļš un dārgs. Bet kur un kādā ceļā lai viņam šo bēdu ziņu piesūtām?

— Man ir domas, uz māju ejot, ņemt drusku līkumu un iegriezties pie Ruķīšu Idas, lai viņa aiziet uz Ezermuīžiņu un pasaka vismaz Augura mātei, kādās briesmas viņas draugam tuvumā, ja paša tur negadītos. Viņa gan tad sapratīs, ko darīt, Ida ir ari taou uzticama mutes turētāja, Vilma steidzīgi runāja. — Un tev, māsiņ, nav tik jāaizmirst Plīņu saimnieces glābšana. — To sacījusi, Vilma uz ātru aiziešanu ķēra rokā savu lakatu, ko bij nolikusi pie puķēm uz sola, un sāka no Alvīnas atvadīties.

— Kā man žēl, Vilma mīļā, ka šī satikšanās tik negaidot izjūk! — Alvīna izsaucās. — šodien mēs varētu palikt kopā līdz pašam vakaram — abām vaļīgi, dziedāt mācīšanās arī nav. Kaut tik šis posta traucēklis neuznāktu!

— Labāk, māsiņ, taču, ka viņš uznāca, nekā kad paietu garām, — Vilma izteicās mazāk satricinātā prātā. — Tagad caur šo nejaušo gadījumu varam Jel kaut kam vēl bēdās j€ļl ko palīdzēt, bet citādi vis nevarētu. Mums var nākt vēl šis tas, kur palīdzības un glābšanas ziņā vajadzīga būs mierīga noņēmība .Jaunavas abas — kā iztraucētas stirniņas — izgāja kopā no dārza un pagalmā galīgi izšķīrās. Alvīna solījās iet tūliņ uz ganiem un palikt līdz mājā dzīšanai krustmātes vietā, lai viņa labāk tūliņ ejot pie Plīņu saimnieces. Tā viņas, vēl atskatīdamās un lakatiņus pavēcinādamas, aizsteidzās uz savu pusi katra.

6. Pāra dienas vēlāk ieradās pie Augura mātes Ezermuižiņā Brencis Linums

Pāra dienas vēlāk ieradās pie Augura mātes Ezermuižiņā Brencis Linums nopietni nospiestas sajūtlbas izskatā un atrada Augura māti noraudājušos. Rādījās, ka viņiem bij vienkopības raizes un bēdas un ka viņi to savstarpēji paši saprata, tālab pēc sasveicināšanās labu brīdi sarunas nespēja'iesākties.

Pēdīgi Linums lēnām uzsāka runāti

Jūs, Augura māt, laikam varēsat gan viegli uzminēt manas nākšanas cēloni pie jums, ka abi esam skumjās par mūsu cienījamā, drauga likteni .

Noprotu jau gan, —- Augura māte atbildēja, acu nepaceldama. — Vai Viņš jau aizvests?

— Jā, šorīt aizveda, un es pašlaik pēc tam no turienes nāku.

— Vai viņš nebij visai skumīgs un nobēdājies? — Augura māte taujāja.

— Nevis, — Linums atbildēja. — Viņš paturēja savu ierasto cienības sajūtību, lai gan nakts bijusi jāpavada cietumā. Nelika trūkt pat savas pazīstamās zobgalības. Tā, paveidam, kad aizvedēji prātoja, vai rokas siet vai nē, viņš sacīja: «Kur jūs ņemsat tik stipras virves, kas man nebūs saraujamas kā Zimsānam?»

— Un kas tie vedēji tādi bij un vai braukšus veda? — Augura māte vaicāja tāļāk.

— Tie paši zināmie trīs plenči — aizsargi, kā viņus pa jaunam sauc, un braukšus gan: Tuluks ar Rempi abpušāl^ ratos un sStērģenieks jāšus pakaļ.

— Vai tad rokas arī sēja? — Augura māte bēdīgi turpināja taujāt.

— Beidzot netika vis sietas, — bij Linuma atbilde. — «Kur nu, vainu,- viņš bāgs? Mems vusim šautenes. Ja jou bēdzējs boutu, tad bāgtu agroāk. Zināt jou loikam da-bija pī laika,» Stērģenieks mierināja citus.

— Kaut jel tiktu zināms, kādu vainu tie necilvēki viņam liek? Augura māte, seju noslaucīdama, runāja. — Ne viņš ir viņiem pretinieks, ne viņu varas apskaudējs tikai vecs, godīgs nabaga strādnieks.

— Vai viņi daudz ko vaicā? - Linums atteica. — Tiem diezgan, kad tik nomana, kurš nav ar viņiem pilnam vienis pratis. Bez tam tie, kas tur tāļāk un augstāk, — tie īstie tiesātāji jeb notiesātāji — nemēdz vis zetnākiem darītājiem apcietināšanas cēloņūs sacīt, tie pavēl tik darīt. Bet taču ticu, ka Laķa krusttēvs, kā mierīgs bezmantietis, notiesāts netiks, jo', kā rādās, apsūdzība pamatojas tik uz sav-labuma lietu. Skaidri noprotams, ka apvainojums ir nācis no Jetes, kurai viņš ir kā skabarga; acī ar savām aizgādniecības meitām pie Plīņu mājas dabūšanas, lai arī tagad — protams, tik uz kādu laiku — ir apturētas zemes īpašuma tiesības un uzspiests kopmantas stāvoklis.

— Vēl jau gan, nabags, pirms apcietināšanas bij pasteidzies kaut ko no jauna parūpēties par abām aizgādniecības meitām, kad nezin caur kādu labsirdības gādību bij iepriekš dabūjis zināt par savām dzīves briesmām, negribēdams tomēr no tām ne soli izvairīties, — Augura māte sērīgi stāstīja. — Vecākā meita Maja, kura jau pilnīgi saprot viņa aizgādības un lielo, tēvišķas mīlestībās pilno nozīmi, mirkst — nabaga bērns — vienās bēdu asarās; kad ticis zināms, kāda nelaime nāks pār viņas tik ļoti mīlamo, veco krusttēvu.

— Bet nu mūsu tuvākais pienākums ir gādāt par drauga atsvabināšanu, un Šis jautājums ir īstenais manis atvedējs pie jums, — ar šiem vārdiem Linums griezās pie šā brīža īstenā nākšanas cēloņa. — Jādomā jau nu gan, kā es sacīju, ka par viņa notiesāšanu ko bīties nebūtu, lai arī, kā noprotams, viņš tādā ziņā ir ticis iesūdzēts, bet bež atsvabināšanas gādājuma viņu Var noturēt apcietinātu nezin cik ilgi, kamēr caur iespējīgu gādību var cerēt dabūt viņu drīz atpakaļ.

— Ļoti labi gan, ka esat uz to domājuši; bet ko lai es tur varētu iespēt? — Augura māte sērīgi Vaicāja.

— Bet man liekas, ka jus.esat ja tik pavisam ne vienīgā, ka§ var taī lietā ko iespēt, un taisni tādēļ esmu ieradies tagad pie jums, — tā atkal Linums.

— Tavu brīnumu! —- Augura māte izsaucās., — Ko tad gan lai es tik grūtā lietā iespētu?

— īpaši jūs sevī gan nē, bet caur jūsu aizgādību varbūt cits, — Linums skaidroja. ~ Jūsu dēla dēls ir ~še pavēlnieks vietējībā, no kurienes izgājusi apsūdzība. Viņam, kā protams, nāksies šo to atbildēt uz dažiem pieprasījumiem un dot liecību. Jūs viņam esat vairāk nekā māte vien un vienīgā dvēsele no tuvākas radniecības, turklāt īstenā audzinātāja un gādnieks.

Augura māte, par šiem Linuma vārdiem brītiņu padomājusi, atbildēja:

— Tik daudz jau nu gan varu sacīt, ka līdz šim viņš manus vārdus ir vērojis un turējis mani laikam mīļu, kā no mazām dienām pieradinājies; bet nav arī liedzams, ka bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī, kas viss kopā ir darījis man grūtu sirdi. Skolās nepabeigušu, viņu šaī amatā ir ielikuši, bet nezin vai tik spēj to cienīgi valdīt? Var nu būt, ka savu seklumu sāks pamaz atzīt un "mesties nopietni prātīgāks, par ko man līdz šim vēl nekas nav bijis novērojams, jo reti kad nāk uz māju, turpat vien dzīvodams, tāpēc nevaru solīt vai caur viņu tiks kas panākts, lai gan par nabaga Laķi esmu nobēdājusies lūdza jums un citiem viņa draugiem. Tomēr darīt gribu pēc jūsu padoma, jo — kā jau sacīju — mana sirds runā tur līdza citām līdzcietīgām sirdīm.

— Lai arī būtu bijušas dažas varbūt jaunības viegluma vai paviršības zīmes zināmas še mājā starp savējiem, bet tālākās vietās, kā, paveidam, šaī gadījumā pie soda tiesas, tas viss neņāk nekādā svarā, un nav arī tur no tā pat nekas zināms, bet nozīme paliek tik tam, kādu atsauksmi dod kaut kuras valdības iestādes priekšstāvis, — Linums izskaidroja un par brītiņu turpināja vēl: — Patiesību par krusttēvu Laķi liecinot, nevar arī celties nekādas grūtības nevienam, kas tik vien viņu pazīst, jo viņš ir īstens goda cilvēks, kas nekam ļauna nedz darījis, nedz vēlējis, bet pie patiesības turējies un taisnību vērojis darbos, kā vārdos viņš ir kalpojis godam ilgus gadus kara klausībā un atrodas tagad dziļa vecuma gados līdz beigām īstena bezmantieša stāvoklī, pelnīdams kā algādzis joprojām sev iztiku un izaudzinājis turklāt vēl divas viņam aizbildnības ziņā uzticētas radu meitenes, sākot no viņu mazākās mazatnes. Ja viņš, ikkatram dzīves virzienam nav līdzgājējs, tad tādēļ nav vis citu virzienu nīdētājs, bet tik sava par labu atzīta virziena jeb ceļa staigātājs. Protams,, ka iesūdzēts viņš ir aiz personīga naida un aiz ļaunas, netaisnas atziņas pēc savlabuma.

— Jā, bet viņš, tas mans muļķa puika, jau nepratīs tā gaiši izlikt Laķa īpašību, kā jūs to varat, varbūt arī īsti negribēs, — Augura māte iebilda. —* Labāk būtu, ka jūs paši to tā uzrakstītu, kā sacījāt, tad es viņam to taču varētu iedot.

Uz to Linums atbildēja tik pa labu brīdi, kad bij padomājis? ,

— Mani raksti būs pavēlniecībā pazīstami, un man nepatiktos vis tos tur rādīt, jo tad tiks domāts, ka es rakstījis aiz lielas draudzības Un sastāstījis Laķa krletnumus un godīgumu, vairāk, nekā var būt. Bez tam paredzu, ka man pašam arī Laķa liktenis var nākt un ka tas nestāv vairs visai tāļu, un man tad vaļā tikt nāksies nevis grūtāk vien par Laķi, bet varbūt pavisam neiespējams, kur tad šāds mans rakstīts liecības raksts arī kritīs svaru kausā uz manis pazudināšanu.

— Ak Dievs, kāda otrāda briesmīga taisnība sāk celties pasaulē! - Augura māte nopūzdamās izsaucās.Kas vien patiesīgāki, krietnāki un prātīgāki cilvēki, tiem jātiek vārdzinātiem un nogalinātiem. Kādiem tad nu vajadzēs būt

nākamiem laikiem, kad izdeldēs visu, kas labs, derīgs un godīgs?

— Tur netiek vaicāts par neko citu kā tik par to, lai ar brīvības, ar tiesību un labklājības solījumiem dabūtu ļaužu pulkus savā varā kāds mazs vadoņu skaits un pēc tos ar ieroču spēku spiestu klausīt viņu savlabuma gribai un kalpināt, nerunājot vēlāk vairs nekā par brīvību un citiem augstiem labumiem, — Linums runāja, izplēsdams no kabatas grāmatiņas kādu tukšu lapu un griezdamies pēc tam pie Augura mātes sekošiem vārdiem:

— Es rakstīšu gan, bet ar to norunu, ka jūs, Augura māt, saucat no manas lapiņas priekšā un pēc tam lapiņu sadedzināta

- Bet es jau nevarēšu salasīt Augura māte bažījās.

— Es rakstīšu rupji.em burtiem un tik skaidri, ka jums nenāksies grūti ar brilles palīgu saredzēt, — Brencis paskaidroja. — Ja vienā lapiņā nesaies, tad ņemšu vēl otru klāt. — To sacījis un zīmuli izvilcis, viņš sāka uz galdiņa rakstīt. - -

Atstādama Linumu rakstām, Augura māte izgāja ārā un atgriezās tik pēc laba brīža, kad Linums bij jau rakstīt pabeidzis un, savu rakstījumu klusām pārlasīdams, to šur tur viegli izlaboja. Taī brīdī Augura māte nāca atpakaļ un, tikko slieksni pārkāpusi, sāka stāstīt:

— Atkal, Brenc, jauna bēdu ziņa! Mana pušelniece Steņģa māte nupat atnākusi no pavēlniecības un stāsta, ka tūliņ iesākšoties mantas atņemšana saimniekiem. Atstāšot tik pa vienai govij, pa vienam zirgam — un citu visu nost, . pat darba rīkus un drēbes, kas vairāk nekā kuram mugurā. To viņlaik iztikai atstāto labības mazumiņu samazināšot vēl līdz pusei un tad sākšot dzīt visus kopdarbā, īpaši pie kara laikos papostīto muižu atjaunošanas. Lielā Bungžu muižā vien vajadzīgs esot ap simts govu un ari liets skaits strādnieku pie zemes darbiem un pie ēku atjaunošanas.

Beigās pasmiedamās viņa piebilda vēl sekoši

— Steņģa māte agrāk dedzīgi kāroja pēc visas Ezermui-žiņas, bet nu būtu ļoti laimīga, kad varētu paturēt tik savu daļu un savu mantību bet nu pagaļam visiem viss. Jā, Dievs zin no kā dzīvosim, īpaši mēs, kas esam vēl no vecās paaudzes, kad visu noņems, kas sūri grūti ietaupīts?

— Solīt viņi gan sola vecuma iztiku, bet kur tā celsies, kad paši strādnieki nebūs uzturami no kopdarba peļņas, kā jau sāk pierādīties, — Linums drūmīgi atbildēja un tad, pierakstītās pāra lapiņas paņemdams, sacija še nu ir tas, ko jūs, Augura māt, vēlējāties no manis, Es vēl izlasīšu jums priekšā.

Pēc izlasīšanas Augura māte, uzlikusi brilli, lūkoja lasīt pati un drīz pārliecinājās, ka varēšot gan.

— Bet kā lai es satiekos ar savu Antonu šās lietas labad? — viņa, lapiņas turēdama, prātoja. — Turp iet uz pavēlniecību man nekādi netiktos, visvairāk jau Jetes pēc,

— Jums jāpaaicina viņš šurp pie sevis, kur lai noraksta visā klusumā, — Linums pamācīja uzceldamies. — Aizsūtāt vienu no savām meitām ar ziņu, ka viņš jums ļoti vajadzīgs, lai nekavējas nākt Man gan būtu puslīdz pa cejam pie viņa pavēlniecībā iegriezties, bet jums arī saprotams, ka man nekrīt to darīt taī pašā ziņā, kā jau runājām.

— Tas tiesa, to saprotu arī, — Augura māte teica šķiroties.

Uz galīgu atvadīšanos Augura mātei roku sniegdams, Linums viņai sacīja:

« — Var viegli šaī briesmu un varmācības laikā gadīties, ka vairs neredzamies, jo es par savu brīvību un dzīvību neesmu drošībā nevienu stundu. Ja nu tā notiek, AugUra māti ka es ar veco draugu Laķi vairs netiekos, tad sakiet jūs viņam no manis pēdējās ardievas un saldiniet pēc iespējas viņa tik ļoti rūgtās beigu dienas. Ar Dievu!

To sacījis, Linums veikli un vingri izgāja, bet Augura māte, ?bām rokām sev seju aizsegusi, atkrita krēslā. , Augura Antons, lai prāta un mācību ziņā kāds būdams, bet savai tēva mātei viņš bij un palika visai pieķērīgs un viņas prāta darītājs ar bērnišķu uzļāvību, apzinādamies esot vienīgi viņas audzināts un mācīts pēc abu vecāku agrās nāves

Ari Šoreiz viņš paklausīja ātri vecai māmiņai un drīz ieradās pie viņas Ezermuižiņā.

— Kādēļ, dēls, jūs esat apcietinājuši un aizsūtījuši Laķa krusttēvu? — tā Augura māte drīz viņam vaicāja.

— Pēc soda tiesas pavēles, — Antons atbildēja.

— Bet kāds slepkava tad viņš ir, ka ar varu jāved projām, kamēr daži zagļi un blēži dzīvo bez bēdas? — Augura māte turpināja ar rūgtumu.

— Valdības pretinieki tiek tiesāti bārgāk nekā zagļi un blēži.

— Un kur tad viņš valdībai pretojies vai neklausījis? —-tā atkal Augura māte.

— Kad izsaka vien kādus nemiera vārdus …

— Un kur tad viņš tādus izsacījis?

— Kas var to zināt, ļo mums tik pavēl to un to darīt,— Antons atbildēja, skatīdamies laukā pa logu.

— Bet vai tad no jums, no tās pavēlniecības, ķā jūs tur tiekat saukti, nemaz nekādu liecību neprasa? — Augura māte pētīdama sniedzās dziļāk.

— Nupat jau prasīts ir gan.

— Un kādu liecību tad jūs dosat?

— Nevar vēl zināt, kādu nospriedīs.

— Vai tad vēl pavisam kas spriežams arī par tik godīgu cilvēku un vecu goda pulka kareivu? — tā Augura māte uzstāja. Viņš ir dažus aizkaitinājis un mani arī priekšpēdējā sapulcē zobojis, kad es uzstājos ar nopietnu runu par cilvēces nākotni, paskaidrot gribēdams, kā turpmāk būs; — Antons atteica,: iepīpodams papirosu, izvilcis to no spīdīga maksta.

— Tici, dēls, droši ja viņš tevi arī ir pazobojis, tad zobojums ir bijis pelnīts un vajadzīgs. Viņam visi dzīves uzskati ir noskaidrojušies kā zvaigžņainas debesis skaidrā naktī,: kamēr tev vēl viss tiņājas pa paviršības dūmakām, — Augura māte runāja arvienu jūsmīgāk. — Protams gan, ka viņš šādai rīcībai draudzīgs nevar būt, kādu jūs, jaunie, slavējat un viņai kalpojat. Vai kurmēr kāds gaiša prāta cilvēks var ticēt, ka šāda varmācīga valdība varēs ilgi pastāvēt? Vai-cilveki ilgi cietīs tādu patvarības un netaisnības jūgu,; kāds tagad viņus sāk spiest? Sāda negantība var-tik kādu laiku turpināties un visu labklājību izpostīt, bet it nekā laba dibināt un atnest.

— Klausīt piespiedīs ar spēku, — Antons pusnedroši iebilda. Pietrūks spēka ari, jo tas drīz saies pretpusē, — Augura māte pārliecinoši runāja. —Lai nu tas arī būtu kā būdams, bet laiks drīzumā rādīs to, kam jānāk un kās nāks. Tikai, dēls, apsoli man droši un skaidri, ka darīsi visu, ko vien iespēsi; priekš krusttēva Laķa drīzas atsvabināšanas.

— Apsolīt es nekā nevaru …

— Vari gan, un jāapsola tev ir!— tā Augura māte joprojām ar pieaugošu sirds iekustinājumu. — Neņem par

spriedējiem tādus klāt, kas ir krusttēva Laķa pazudinātāji, kā laikam Jetes jaunkundze, kura to dara sava labuma pēc uz Pllņu mājas dabūšanu …

— Jetei ari viņš ir daudz aizriebis ar saviem skarbiem vārdiem par viņu, — Antons teica starpā.

—Tik skarbu vārdu viņš vēl pavisam Jetei nav sacījis,^ kādu viņai vajadzētu, — tā Augura māte.pretī. — Ja būtu i vien, kas saka vēl skarbāk, tad varbūt labotos. Bet aiz-; mirsti, dēls, pats arī savu pazobojumu, ja kāds ir bijis, un apsoli man visu, ko es saku.

— Vēl nevaru solīt…

— Vari gan, un tev jāapsola, vai arī, ja nē, — tad zini, ka tu caur to būtu manas nāves cēloņa nesējs. Krusttēvs Laķis ir mans laika biedris un jaunības draugs. Es pazīstu viņa sirds krietnumu un prāta gaišumu ar goda tikumiem. Viņš tikai nav aplamu bezprātības ceļu gājējs un Jaunu mācību ieredzētājs. Tāpēc saki, dēls, noteikti, ka darīsi visu, ko vien iespēsi, priekš krusttēva Laķa nekavējama atsvabinājuma, vai arī tu vēlies manu nāvi!

Pēdējos vārdus sacīdama, viņa saķēra cieti Antona roku it kā uz promnelaišanu, kamēr nav devis apsolījuma. Antons nomanīja, ka viņas roka strauji drebēja, un no tā ,lika sajust pats tādu kā savādu bailību, kas pamudināja viņu uz apsolīšanos, ko arī tūliņ darīja:

kad jau nu tev mans solījums tik ļoti vajadzīgs, tad ar tādu dodu.

Nu tad ņem tur no skapja papīru un sēsties še rakstīt tā kā es saukšu priekšā un tā, ka šo pašu rakstījumu vari tūliņ no pavēlniecības aizsūtīt, nedodot viņa pavisam īpaši sekretērietes rokās, nedz ari kādu citu līdzzinātāju.

Antons klusi paklausīja un rakstīja visu tā, kā tēvmāte viņam sauca priekšā, pats tur nekā klāt nelikdams, nedz atraudams vai grozīdams, jo viņš jutās par visām lietām laimīgs, tai ziņā, ka liecības raksts nebij jāgudro pašam.

Kad bij rakstīt pabeidzis un norakstu dikti izlasījis, kā tēvmāte to vēlējās, gribēdama pārliecināties, vai pareizi uzraķstīts, un kad dzirdēja visu esam, kā vajaga, tad beidzot sacīja;

— Sūti nu, dēls, šādu projām ar savu amata parakstu, paturēdams stipri vērā to, ka solījumu pildīšana ir ikkatra cilvēka augsts goda pienākums.

7. Kādā lietainā vakarā, krēslai pieņemoties, mācītāja vecā krustmāte

Kādā lietainā vakarā, krēslai pieņemoties, mācītāja vecā krustmāte iegāja pie viņa, ziņodama,ka: — Divi tādi savādi, sveši puisieši esot atbraukuši, un viņiem ļoti vajagot pie tevis tikt. Vai lai laižu?

— Laid, lai viņi nāk, — mācītājs, atbildējaj iededzinādams lampā uguni.

Svešie ienākuši sāka drusku vairāk atklāt savas sejas, un mācītājs, brīnumu pilns, viņos skatījās beidzot izsaukdamies: —Kāda neiedomājama parādībai Patiesi Vilma un Alvīna! Uz kādu masku balli tad jūs, meitas? — Bet, ievērodams jaunavu sejās iztraucējuma zīmes, sāka sajust nopietnību un sacīja :

— Jūs, mīļie bērni, esat izbailēs. Vai kas noticis?

Vilma apskatījās, vai duris aiz viņām cieti, un tad

iesāka, bet tomēr tik pusbalsī:

— Tikai jūsu priekšā, mācītāja kungs, mēs drīkstam rādīties, kas esam, bet visu citu priekšā jārādās par svešiem vīriešiem. Es esmu brāļa drēbēs…

— Man tēva mētelis virsū un cepure, Alvīna teica starpā. — Jā, izbailēs mēs esam gan, mācītāja kungs, par jums un gribētu būt par jūsu glābējām …

—- Jums, mācītāja kungs, ir apcietināšanas briesmas tuvu klāt, — Vilma ziņoja joprojām pusbalsī un bailēs.

— Un mēs uzņemtos kaut uz kurieni par nakti jūs aizvest, — Alvīna vēstīja savukārt arī paklusu un kā steidzībā. Šonakt ir pēdējais laiks — ritu jau par, vēlu, — tā atkal Vilma ar dziļu nemieru.

— Mums ir uz to viegls un veikls pajūgs, kad tik jūs noteicat, uz kuru pusi laist, — Alvīna steidzās stāstīt, kā mudinadama doties ceļā.

Tā abas sirsnīgās jaunavas centās viena par otru ieteikt mācītājam glābšanos un aicināt uz braukšanu. Viņam, to dzirdot, pirmā brīdī pārlaidās bālums pār seju, bet tad viņš raudzīja atkal saņemties un rādīt mierīgu prātu, runādams . . — Es, dziļi kustināts, jums pateicos, mīļās meitas, par jūsu līdzjūtības sirsnību, jo tā palīdzēs vieglināt man manas paredzamās briesmīgās ciešanas, apzinoties, ka ir taču arī sirdis, kas grib tik mīļi mani no ļaunas varas glābt, uz ko taisījies gan esmu, nojauzdams, ka garām tā neies, bet ne vēl domājis to tik drīz nākam, tomēr jūsu tik labi apdomātā glābšanās sagatavojuma pieņemt nevaru, jo man jāiet šis ciešanu un varbūt arī moku pilnais nāves ceļš.

— Bet kādēļ jums tīši jāpaliek nelaimē kad vēl varat tikt glābti? - Alvīna nemierīgi vaicāja.

— Vēl ir laikā brīdis, kur glābšanās iespējama caur izbēgšanu, bet arī pats pēdējais tāds, —- Vilma arī atgādināja, tikpat uztraukta būdama.

— Manas mīļās jaunavas! Man pietrūkst vārdu jums pienācīgi pateikties par jūsu tik grūti sagatavojamo glābšanās ceļu,mācītājs atkal uzsāka ar smagi nospiestu sirdi, —bet es nedrīkstu aizmirst, ka mūsu lielais krusta nāves un citu negantu moku cietējs arī gan varēja izbēgt un glābties, bet viņš palika pacietīgs «līdz nāvei, līdz krusta nāvei», kā arī man pienākas apliecināt, pat ar dzīvību, to, ko esmu sludinājis.

— Bet citi mācītāji taču ir steigušies glābties, — tā Vilma.

— Saucienes mācītājs arī jau no viņnedēļas esot projām, — atkal Alvīna. -

Tā abas jaunavas, savstarpēji mainīdamās, pūlējās vēl pierunāt savu mācītāju uz glābšanos. Bet viņš uz to atbildējat r

— Ir tiesa, mīļās meitas, ka citi no maniem amata brāļiem ir glābušies, kuriem dzīves apstākļi to aizbildina, bet man jāpaliek stāvot un gaidot, kas nāks un kas notiks. Labi jel tas, ka šo dzīves negaisu dabūju no jums vēl drusku pie laika zināt, ka varu cik necik nokārtot savus darbus un pienākumus. Ja varat, tad paziņojat baznīcas priekšniekam, lai paņem no šejienes glabāšanā draudzes grāmatas, ja manis vairs mājā neatrod, — Bet kā lai es apmierinu savu nabaga krustmāti, kura par mani rūpējas ar visu sirdi? Kādu apgādību lai;atstāju viņai un tiem diviem trūcīgiem, arī veciem cilvēkiem, kas manā pajumtē un ieraduši jel pa daļai dabūt no manis uzturu?

Sos pēdējos vārdus mācītājs runāja pie sevis, it kā kad domātos esot viens pats.

Abas jaunavas, bēdīgi pārliecinājušās, ka nebūs iespējams pierunāt savu no nesenā mācības laika sirsnīgā bērnišķībā iemīlēto un iecienīto mācītāju uz glābšanos, asaras slaucīdamas, sāka taisīties uz iešanu, ģīmjus atkal pa daļai aizsegdamas. Šķiršanās brīdis bij dziļi aizkustinošs. Viņas nespēja asaru valdīt, un mācītājs tik ar grūtību noturējās, raudzīdams pat vēl viņas mierināt ar cerību uz laiku labošanos. Bet, līdzko jaunavas bij izgājušas, tad viņš sašļuka ceļoS pie galda, Izsaukdamies!

— Kungs, ja šis biķeris… Tomēr ne mans prāts l…

Negribēdams satraucēt jau vakarā zināmos savus trīs līdzmājniekus ar šo saņemto briesmu ziņu, mācītājs patu

rēja to līdz ritam vēl pie sevis, lai viņi, šaī naktī dabū vēl maigu miegu, bet pats nedabūja gandrīz pavisam iemigt, gan kārtodams draudzes grāmatas un dažādus citus rakstus, gan arī nevarēdams miegā gulēt, jo, līdzko gāja acis cieti, tā jātrūkstas bij augšā no šausmīgiem sapņiem, tāpēc rītā viņš nejuta spirgtuma, bet nogurumu.

Un, kad beidzot gaidāmā briesmu patiesība līdzmajniekiem reiz bij jāstāsta, tad sirds sažņaudzās no tām raudām un žēlabām, kādas tur atskanēja. Nelaimīgā krustmāte iekrita gultā krampju sarautiem locekļiem,, dikti vaimanādama gan aiz lielām bēdām» gan aiz grūtām miesas sāpēm, kas viņai cēlās lielu bēdu uztraukumā. Veco, nespēcīgo piedzīvotāju pāriņa plūda asarām savā kaktiņā un gauži šņukstēja, bet palīdzēt mācītājs nevarēja.nekam nekā, kas spieda viņa novārgušo sirdi otrtik līdz ar briesmām un bailēm par sevi pašu.

Desmitā rīta stundā ieradās pie mācītāja visi trīs zināmie apsargi ar šautenēm plecos. Kamēr drēbju aplasīšana iesākusies un nodota viņu varā, tikmēr viņi bij redzami apģērbušies kā bagātnieki. Lai gan laiks stāvēja vēl diezgan silts, bet Tulukam bij jau pat brangs kažoks mugurā, Stērģeniekam jauns mētelis un-Rempam tāpat. Daži, kas viņu jaunos apģērbus ievērojuši, zināja stāstīt, ka tie bieži mainoties — nākot arvien citi, bet, kur paliekot priekšējie, par to ikkurš nozīmīgi, bet arī saprotami tik pasmējās. Un, ja kas ko sacīja, tad sacīja tikai to, ka saglabāti jau gan netiekot. .

No šā paša brīža, kad parādījās mājā apsargi, mācītājs nožēlojami, sajuta brīvību esam pagalam, un viņš kā manīt nomanīja, ka visur viņam seko aizsargu acis, turklāt vēl ar aizdomību un neuzticību. Kad vien viņš kur pagriezās kaut ko paņemt vai nolikt, jau tūliņ virzījās kāds no viņiem pakaļ skatīties, ko tur darīs. Kad beidzot viņš gāja atvadīties no nelaimīgās krustmātes, arī tad tur Remps līda viņu apsargāt un skatīties, vai nav tur kādas citas durvis, pa kurām izbēgt. Sī aizdomu un neuzticības sajū-tība viņam uz reizes palika tik nepanesami smaga, ka gribēja gandrīz celties tai ar lepnumu pretī, ka tādi dzīves pabiras var tapt viņam par brīvības nolaupītājiem, bet drīz ari savaldījās un palika kluss, zinādams, ka ap to vien netiks nekas, panākts, ja sacjs šiem zemākiem darītājiem kādu nebūt atraidibu, tāpēc atzina par derīgu steigties projām,. cik drīzāk var. . Vēl laukā izgājušam, viņam skanēja griezīgi ausīs un no ausim sirdi krustmātes sāpju vaimanas, un nabadzīga piedzīvotāju pāriņa, iztipinājusi arī laukā, taisījās vai kā par līdzgājēju; bet, paklausot mācītāja mājienam, palika sagrauzta raudulībā un bēdu dziļumā' stāvot un noskatoties paka], cik fā}u var redzēt. Atpakaļ tipinot uz skumju pilno kaktiņu, vecītis sacīja savai vecenītei:

— Tad šitādas nu ir tās slavētās laimes un brīvības! zīmēs

Ceļā uz pavēlniecību visi trīs apsargi turēja mācītāju pastāvīgi ielenķtu: divi gāja viņam abpušām un trešais — Stērģenieks — iepakaļ. Tuluks, kā valodas gribēdams, sāka runāt:

— Ja jūs, mācītāš, šito apcietināšanu zinātu, tad jūs gan izbēgta laikā un līdz ar citim, lei?

—Visi nebēg vis, ja ari zina — mācītājs atteica. — Vai tas, kas Ģetzemanē iesāka ciest, nezināja, kas viņam gaidāms, bet vai tāpēc bēga, lai arī varēja izbēgt?

- Nu, cik tad tādu kā tas! — Tuluks izsaucās.

— Par priekšzīmi viņš jāņem ikkatram, — tā atkal mācītājs.

— Nazin kur tei Ģetzeme iraid, vui šaipus Goujas vui viņpus, un kam viņa bous, vui jounīm saimnīkīm vui vacim? — Stērģenieks vaicāja.

— Vai tu, Jān, brāl, nezini, ka zemes vairs nebūs nevienam par sevi, bet visiem visa kopā? — Remps viņam skaidroja.

— Nu, lai lūst vui pleist, a Azarmuižeiņa bous mun, kad ar Steņģene trakuj, cik vin grib. Viņa nadabeis nakā.

Viņu saruna stieptos varbūt vēl ilgāk, bet pārtrūka ar dažiem pretimbraucējiem, kuri brīnodamies noskatījās tajos četros gājējos*"Viens no viņiem, garām pabraucis, pusbalsī izsaucās:

— Lai nu redz pasaule, kāds tagadējai valdībai noziedznieks, kādi viņa vedēji!

— Jā, briesmu, varmācības un netaisnības laiki patlaban klāt, — otrs atsaucās.

Nonākušiem pie pavēlniecības, tikpat mācītājam, kā viņa vedējiem nācās labu brīdi ārā gaidīt, tiekams parādījās durvis kāds no pavēlnieka Augura palīgiem, arī jauneklis un ar revolveri pie sāniem. Taš lika vest apcietināto mācītāju iekšā, kur ne vien viņam atņēma visu, kas bij klāt, bet izspaidīja vēl pat visas drēbju vīles, vai kaa aizdomīga nepaliek, un tad ieslēdza slaumainā cietuma kambarītī, kur uz lažas atradās drusku vecu salmu un augstā vietā mazs, aizdzelžots lodziņš uz pusgaišo mājas priekšiņu.

Otrā rītā pēc joprojām bezmiega nakts izlaida cietumnieku laukā uz aizvešanu tājāk pie soda tiesas. Bet par izlaidēju un pavada raksta iznesēju nāca atkal cits. no pavēlnieka palīgiem, tāpat ar revolveri pie sāniem. Augurs pats nerādījās, laikam taču aiz nelabas apziņas. Mācītājs nopurināja pielipušos salmus no virssvārkiem un -vēlējās, lai viņam atļautu pieiet pie grāvja nomazgāt seju. To ar grūtību atļāva gan, bet vismaz diviem apsargiem ejot līaza.

Pēc tam cēlās saruna pavēlnieka palīgam ar apsargiem, vai arestantu vest sasietu vai vaļējām rokām.

Pavēlnieka palīgs vaicāja mācītājam, vai viņš apņemoties nebēgt, dodams goda vārdu, uz ko mācītājs atbildēja:

— Es nestāvu vairs nekādā likuma aizsardzībā, bet tik varmācības patvarībā, un varmācība var darīt un dara, arī, ko viņa grib. Ar viņu nav iespējams stāties nekādos, līgumos, nekādos solījumos ar goda vārdu, kur goda nav.

Aizsargi izsacīja, ka aizbēgt jau nu gan viņš nekur nevarot, jo: — Mums visim Šautenes, lei, — tā Tuluks.

Beidzot taču, laikam tā kā drusku piekaunēdamies, lika mācītājam sēsties ratos vaļējām rokām. TUluks ar Rempi abpušām ratos, Stērģeņieks pakaļ jāšus.

Salasījies bij pavēlniecības pagalmā kluss pulciņš mācītājam labi pazīstamutdraudzes tocekju laikam kā pavadīšanas ziņāj Jau ratos sēdot no tiem atsveicinādamies, viņš lūdza rūpēties par viņa krustmāti, kuru viņas tagadējās ciešanas laikam drīz nomākšot, un abus tos vecos piedzīvotājus lai gādājot iemitināt varbūt nespējnieku namā. Baznīcas priekšniekam lai sakot viņa ardievas un uzaicinot visdrīzākā laikā ņemt savā ziņā draudzes grāmatas un visu, kas tur palicis. Atsaucās vairākas balsis, ka viss tas tikšot darīts, pēc kam mācītājs pavēlēja savu draudzi Dieva glābšanai, un rati sāka kustēties. Bet no pavēlniecības trepēm nāca drusku dzirdamas kādas riebīgas ņirdzības.

Ceļā līdz soda tiesai bij vēl divas pavēlniecības, un tur ikkatrā apcietinātiem jāpavada nakts.

Ceļš gāja garām kādai kara laikos nopostītai, bet tagad atjaunotai baznīcai, kur torņa stalažas patlaban krita nost. Uz baznīcu rādīdams, Stērģenieks vaicāja:

— A kod jel jitū bazneicu īdzars?

— Baznīcas, Jān, tiek iesvētītas, nevis iedzertas, — Tuluks viņam nopietni atteica.

— A vui tod veina nadūd jitoi bozneicā? — tā Stērģenieks tājāk. '

— Tas jau, Jān, brāl, tik tā vie kā zīmei, — Remps skaidroja savu tiesu.

— A mun tīticeiba napateik pavusam, kur bazneicā. nadūd veina< Pots.vin altārie steip laukā vasaļu pukolu leidz dibanam, ka lai vui vādars pacaļas, a ļoudis nadabei nakā, — bij Stērģenieka atbilde.

— Ļaudīm tas visim jāsaņem ar ticību vien, lei, — Tuluks vēl pielika.

— A pa kom tod jis pots arei navor sasajemt ar ticeibu' vin un nadzart? — Stērģenieks runāja kā prātodams.

— Citīm skatūtīs vui sierds kreit laukā, a nadabei navīns na pousteit.

Tuluks ar Rempi pasmējās, bet mācītājs neņēma dalības nedz ar vārdiem, nedz ar vaibstiem.

Nokļuvušiem pie nākamās pavēlniecības, Stērģenieks tūliņ ičstģidzās iekša un izsaucās:

— Nākiet saņemiet arestantu! Te iraid raksts leidza.

Kārtij turienes darbvedis vēl pabeidza rakstīt iesākto teikumu; tikmēr iesteidzās tur viņa jauniņā sieva, iekliegdamās:

Tavus vellus no cilvēkiem! Atveduši ir mācītāju apcietinātu! Vai nu vairs bezdievīgāks darbs ir dzirdēts!

— Tī ir breismīga lamošanās! — Stērģenieks atsaucās.

— Jūs, Tuluk un Rempi… —; Bet, atpakaļ paskatījies un nekatra no tiem neieraudzījis, jo viņi bij palikuši ārā apsargāt mācītāju, viņš griezās pret darbvedi un uzsauca viņam;

— Jūs līcinīks, jūs dzirdējit, ko viņa teica, ka mās «valni nu ciļvākīm, arestanta vešana —«bezdeiveigokais darbs»

— Es nedzirdēju nekā, man savs darbs, — darbvedis atteica, uz Stērģenieku nemaz nepaskatīdamies.

— Nu, kungs, kod pī soda tīsas bous jāceļ treis pirksti goisā, gan tad bousīt dzirdējuši, kū viņa saceja.

— Vai es uz jums to sacīju? — runātāja apcirtās, manījusi pārsteidzības misēkli.

—Nu tad sakīt — kas tad ir tī «valni nū cilvākīm»? Loikam augsta valdeiba, kura pavāl apcītinat? Tad braukšu reitu leidza pī soda tīsas, — tā Stērģenieks grasījās.

— Brauc, ja gribi, man tu nekā nepadarīsi! — viņa, rādīdama bezbailību, atcirta un izsteidzās laukā ievest nelaimīgo mācītāju savā dzīvoklī, jo tas pie viņas stāvēja augstā cienībā. Viņš bij dāvinājis tai jau pārklausīšanas gados skaistas grāmatiņas, bij viņu ievērojis kā censīgu skolnieci, bij iesvētījis pēc svarīgām un neaizmirstamām mācības nedēļām un beidzot bij salaulājis,' sacīdams tādu jauku runu, kuru viņa vēl tagad varēja gaiši atstāstīt.

Asaru pilnām acīm viņa piesteidzās pie mācītāja un lūdza to savā dzīvoklī, bet Tuluks stājās priekšā, lepni sacīdams:

— Vai jūs neziniet, ka arestantiem nav brīv iet, kur grib? Mums viņš jānodod, kur pienākas, un jādabū pretī saņemšanas raksts, lei. Pēc tam . tad saņēmējim brīvība vest, ja grib, ari citur, nekā cietumā, ar atbildību par saviem darbiem, lei.

— Mums viņš jānodod šite uz cietumu, — Remps piepalīdzēja. — Es ešu Andžs, šitas ir Mārcs un iekšā Jāns — mās jau visi zinām gan, kas jādara; vai nu mums pirmais cietumnieks vedams, vai beidzamais būs.

— Kaut jūs visi ellē aizgājuši, tādi Andži, Mārči un Jāņil — viņa uztraukumā atkal izsacīja un solījās būt mācītājam par apsargātāju.

— Mēs paši viņu apsargāsim līdz atdošanai,un raksta dabūšanai, — Tuluks cienīgi atteica. — Bet, kad jūs drīkstat sacīt uz mums, tiem atvedējiem, lai ejam ellē, par to mēs žēlosimies pie soda tiesas, lei.

Pašlaik iznāca darbvedis ārā ar rakstu rokā un Sterģe-nieks viņam pakaļ. Rakstu atdevis Sterģeniekam, darbvedis aicināja mācītāji! iekšā. Iegāja darbvedis ar sievu un mācītājs. Bet līdza ielīda arī Stērģenieks un uzsāka:

— Kā tod nu, kundze, bous par to lamošanu, vui gribīt izleigt ar lobu vui īt pī soda tīsas? As tā naškinkūšu, lai vui valns par stenderi.

— Tādas posta nelaimes ar šitādiem! — viņa atkal iesaucās.

— Ej nu pagaidi tur ļaužu istabā, tad mēs drīz sacīsim, kā būs, — darbvedis atteica Stērģeniekarn, bet iziedams viņš vēl piebilda:

— Ilgi as vus nagaideišu. Ja nakā; tad jāšu tūliņ torp.

Kad Stērģenieks bij laukā, tad darbvedis sievai sacīja:

— Ķezā jau nu tu esi. Ja viņš iesūdz, kas, kā domājams, notiks, tad ikkatrā ziņā vari tikt vesta uz turieni un bez nekā nepaliksi' jo tagad vairs likumu nav, bet tik spriedēju griba; tālab ej ieaicini kaut kur un lūko izlīgt, ko viņš, kā redzams, vairāk vēlas.

— Ej nu tu labak manā vietā izdari, — viņa atteica,

— Man atkal var pasprukt kāds vārds par tiem, tiem — lai kā viņus, dos neliešus, sauktu. Es nevaru savaldīties par tādu bezdievību. — Un atkal viņai acis pildījās asarām. :

Darbvedis izgāja un bij izlīdzis ar Stērģenieku ;par divdesmit pieciem rubļiem, ko redzēja un zināja arī pārējie divi Stērģenieks lēca tūliņ zirgam mugurā un laida atpakaļ, bet Tuluks ar Rempi skrēja viņam gabaliņu pakaļ, saukdami viens par otru.

— Jān, Jān, brāli Vai tu pavisam grāka nebīsties, ka viens pats gribi visu norīt? Redzēsi, redzēsi, ka ellē degsi, gruzdams un smirdēdams kā sauss elkšņa sakārns šķušu blāķē!

— Palūk štie, kāds ačka! Drukim negrib vēlēt nekā laba līdza! Lēc, lec ar visiem saviem grēkiem pie vella!

— Kas mun par jums, klurģīm, daļas! Ejīt peļūt— Stērģenieks atkliedza un lēkšiem aizjāja.

— Bij nu bijs zirgs kād's, tad varētu dzīties tam -blēžam pakaļ, bet nu nakā— .Remps nosūrojās.

— Vai tu, Andž, domātu viņu braukšim panākt? — Tuluks atteici. — Jātniekim braucēš netiek līdza, lei.

— Cik viņš, Mārc, bral, liels blēds, — tā atkal Remps.

— Pādev's zirgam iepriekš ātri maiz' un prom no mums kā nelabs ar naudu.

— Nevarēsim vis ar viņu peļņas lietā ilgāk kopoties, — Tuluks nqpietni izsacījās, — cik nopelnām, nopelnām paši vien, lei.

— Tas labi, tas labi, Mārc, bral! — Remps izsaucās.

— Labāk tāpat divatā vie — -cik ir lai ir pašiem.

— Bet vai mēs šoreiz lai ejam gluži ar sausu ;rīkli projām pēc tik gara ceļa? — Tuluks jautāja. — Iesim pie darbveža gudrās madāmas un vaicāsim, kur tad tā elle ir uz kurieni mums, arestantu atvedējiem, jāiet. Un, ja nekā nedos, tad solīsimies iet un vaicāt soda tiesai; gan tad jel cik necik dos, lei.

— Tas, Mārc, brāl, bazgala prātīgi — Remps izsaucās.

— lesam vie ābi klāt — nākāda bāda, nudie!

kā gudrojuši, tā arī izdevās. Abi ielīda iekšā un pēc ilgākas draudu pilnas kaulēšanās iznāca ar desmitnieku Tulukam rokā.

— Ekā, Mārc, brāl, labi izdevās! — Remps, Tulukam līdza tuntuļodams, izsaucās.

— Kad jau neatlaidīsimies vien, tad izdosies ik reizes, ja šāds piespiešanas līdzeklis rokā, bet, par nelaimi, tie sievieši, kas šādās cilpās vienu otru reizi spirinājušies, paliek gudrāki un sāk valdīt muti, — Tuluks pabeidza, griezdamies pa celiņu uz traktiera pusi, un Remps pusteceņus viņam cieši līdzās, vēl sacīdams!

— Labi jākaitina vie, tad izsprūk gan val tādi vārdi.

Bet darbveža dedzīgā sieva palika kā uguns pilna dusmās par šiem saviem piedzīvojumiem un īpaši par mācītāja liktenī.

— Tās naudas man tik žēl nebūtu, ko šie dzērāju nekauņas izspieda, bet viņu blēdības un īpaši šās bezdievīgās mācītāja vārdzināšanas ar mierīgu prātu nevaru panesti — Viņa izsaucās, būdama joti iekustināta.

— Jāmācas valdīties savos izteikumos, — darbvedis piebilda. — Bīties no tevis viņi neies, bet uzmanīsies tik, kur tevi var ķert.

— To jau es zinu gan, bet man sirds tik pilna, ka valdīties nevaru, lai vai kas! — viņa izskaidroja.

Darbvedis pasmējās un sacīja:

— Cik ilgi šitāds «lai vai kas» mums varēs būt panesams, kad jādod projām viens papīrs pēc otra, bet trešā vis varbūt vairs nepaliek?

Sērīgi pasmīnēja arī mācītājs.

Se pie mīlīgas kopšanas viņš pavadīja nakti glītā gultā un pēc divām bezmiega naktīm taču dabūja dažas stundas puslīdz maigi pagulēties. Rīta darbvedis aizveda viņu ar savti žirgti taisni pie soda tiesas, nestājoties nemaz vairs nākamā pavēlniecībā. Bet viņa sieva pēc bērnišķīgi sirsnīgas atvadīšanās no mācītāja palika, asaras slaucīdama, pagalmā.

8. Kādas nedēļas pēc Laķa aizvešanas atnāca Augura mātei ziņa

Kādas nedēļas pēc Laķa aizvešanas atnāca Augura mātei ziņa, ka viņš pavisam atsvabināts un vēloties tikt atpakaļ, bet nespējot šoreiz kājām atnākt, jo esot arī kaut kas nesams un trūkstot derīga apava, tālab lūdzot sūtīt pretī kādu pārvedēju, kuram viņš mājā aizmaksāšot. Protams, ka Augura mātei šī bij iepriecinoša ziņa par viņas pašas un par Linuma gādības tabu izdošanos. Uz noteiktas maksas viņa sarunāja Steņģi, savu pušelnieku, par atvedēju, kurš arī nekavēdamies aizbrauca un par nakti nokļuva galā.

Steņģam bij pavisam nesaprotams tas stāvoklis, kādā viņš atrada Laķi soda tiesas namā. Viņam bij jādomā sastapt un redzēt to kā novārgušu cietumnieku, atšķirtu no visiem brīviem un laimīgiem cilvēkiem, nievātu un nicinātu, kādus mēdz uzlūkot bez nekādas līdzjūtības. Bet liels, bij viņa brīnums, ieraugot to pavisam otrādos apstākļos: pilnā brīvībā, jautru un labi iztikušu. Saimniece līdz ar viņas dienestniecēm likās uzskatot to pat kā savieti un mājas draugu, ar viņu arī tērzēdamas un pajokodamās gandrīz kā pilnīgā draudzības vienkopībā. Viņas jokojās pat par Laķa nelaišanu projām, jo nebūšot, kas skaldot un ienesot malku, un pietrūkšot ūdensvīra.

Lai gan nebij nekāds īstens ēdiena laiks, starp brokastīm un pusdienu, tomēr saimniece nekavējās sarīkot viņam bagātu galdu pirms aizbraukšanas, kā pati sacīja, no kungu paliekiem, lai gan nekādu palieku īpašību tur nevarēja nomanīt. Pabailīgo Steņģi visā viņa vientiesībā un vienkāršībā aicināja arī sēsties pie greznā un bagātā galda, kāda agrāk laikam nekad un nekur nebij redzējis. Viņš piesēdās gah, bet nesaprata, ko tur iesākt un ko darīt» Viss tur mirdzēja un spīdēja. Dažādi, viņam pavisam sveši ēdieni stāvēja skaistos traukos, un viņu izskats liecināja, ka tie ļoti gardi, bet bail bij tiem aiztikt un pavisam cilāt savas sarepējušās grūtu darbu darītāja rokas.

Par laimi, saimniece izsūtīja savas dienestnieces kaut kur pie darbiem un izgāja pati arī. Tad Laķis, redzēdams drauga apmulsumu, steidzās viņam palīgā ar aizrādījumiem, kas un kā ņemams un ēdams vai dzerams.

Kad Laķis bij izvadīts kā draugs un rads un kad abi ar Steņģi atradās jau ratos, tad Steņģis uzsāka:

— Tur jau laikam tev dzīve ir bijusi nevis kā cietumniekam, bet kā lielam ciemiņam un pat kā augstu kungu kāz-niekam. -

— Varēja jau gan izdejoties arī kā pa kāzām, kam tik vieglas kājas un sirdī prieks uz to, — Laķis mierīgi atbildēja. — Jo, kamēr aiz durvīm rakstīja novārdzinātiem un nevainīgiem cietējiem nāves sodus, tikmēr otrā valdīja bezbēdīgu prieku jautrība. :

Un ko tad tu tikmēr darīji? — Steņģis kā brīnodamies vaicāja.

— Es, ko es? — Laķis pasmiedamies atteica. — Es situ plaukstas par tādiem tik laimīgiem laikiem un saucu pilnā priekā: lai dzīvo tie, lai dzīvo tie! »

Steņģis nosmējās un taujāja tāļāki

— Un tad tev tāds vien ir bijis tas apcietinājums kā putnam mežā? Vai tad būrī tevis nemaz neslodzīja?

_ — Būrim iekšpuses nedabūju redzēt citādi, kā tik palīdzot ienest tur traukus ar ēdienu un izdalot pa istabām.

— Bet kālab tad tu pavisam esi ar tādu steigu un cietību vilkts projām turp, no kurienes līdz šim, kā dzird neviens neatnāk? — bij atkal Šteņģa jautājums.

—Mana cēlā radiniece Jetes jaunkundze bij mani apsūdzējusi uz nāvi, bet soda tiesa jau zināja, ka tas darīts tik savlabuma pēc par Plīņu mājas dabūšanu un ka pretinieks es neesmu valdībai, Pazīstams es esmu bijis jau.no manas ilgās un nevainotās kafa klausības un citādi. :

Un kā tās sievietes -—saimnieces ar tevi tik visai sadraudzējušās? Agrāk jau pazīstamas viņas tev nebūs bijušas, — tā Steņģis joprojām.

— Dodi tik sievietēm godu, esi viņām čakli pakalpīgs un vispāri uzmanīgs palīdzētājs, tad draugs būsi drīz, lai arī cik vecs, — Laķis nozīmīgi atbildēja. — Tūliņ es sākti viņām palīdzēt šo to piegādāt un pasniegt, kas vajadzīgs. Tad pa vakariem viņas ļoti mīlēja klausīties manos kara dzīves stāstos un piedzīvojumos, kurus pa brīžam var papušķot ar siržu jaukumiem un citām skaistām jūtu krāsām.

— Jā, jā, kad redzam, kā dzīvo še, kā jādzīvo mums, kur atstāj tik piecpadsmit mārciņas miltu kuram par mēnesi, bet citu _visu atņem, un kā vēl jādzīvo tiem, kas smok cietumos, tad saprotam gan to slavēto vienlīdzību: Vieni nezina, ko ēst aiz trūcības, otri — aiz pārpilnības. Še pārpārim visa, citur trūcīgākā nabadzība un pusbads, — Steņģis nopūtās.

— Trūcības diezgan daudz še arī, — Laķis zobgalīgi pretojās. — Paliek daudz kas nedabūts. Tā šorīt saimniece, rokas lauzīdama, bažījās, ko dot kungiem pusdienā. Iekārojuši esot putnu piena un vēžu asiņu, bet atrast nekur — tīrais posts.

Steņģis pasmējās un sacīja:

— Nūja, ta viena puse vēlas dabūt to, kas pasaulē gan ir, bet priekš viņas nedabūjams, otra to, kas pasaulē nav atrodams un tāpēc arī nedabūjams. Tātad abas puses trūcībā.

— Bet savāda sajūta katrai, — Laķis piebilda.

— Un tad tie neredzēta lepnuma galda trauki. Kur tie tādi cēlušies? — Steņģis turpināja. — Tādu neredz pat virspilsētas logos.

— Tie ir savākti no pilīm, kur viņi esot diezgan kalpojuši un nu varot nākt ari zemāku ļaužu rokas, — Laķis pastāstīja. — Sie nav vis vēl paši labākie, kas bij šodien uz mūsu galda,

— Kas tie vairs par zemākiem ļaudīm, kuri dzīvo tādā pilnībā un greznumā? — tā Steņģis tāļāk. — Tie nestāv pakaļ agrākiem kungiem ne mata, ja vēl ne priekšā viņiem,

— Ir jau zināma lieta, ka kungu nozīme pasaulē tikai mainās, bet nekad neizzūd, lai nāk kāda valdība nākdama, -— tā Laķis vēl papildīja šās domas. — Tik tas gan novērots, ka, valdībām biežāk mainoties, nāk kundzība arvienu lielāka un bārgāka, jo ikkatrai valdībai iet sava kundzība līdza.

Ceļā viņi satika vedam no plašākas apkārtnes apcietinājumā vairākus skolotus cilvēkus, visvairāk tādus, kas pazīstami bij par sabiedriskiem darbiniekiem. Sādi smagu jūtu nospiestie ceļotāji turpināja savu šausmīgo gaitu, dziļu bēdu.pilni. un pat pazīstamu neievērodami, kas pretī brauca.

Palaidušam garām dažus tādus pretimbraucējus, kas vedami vispāri uz nāvi, Laķim radās atkal viela, vispāri ko runāt. Viņam nāca prātā, ka patlaban ir sacīti Steņģim un arī dzirdēti no viņa gan pa jokam, gan nopietnībā daži vārdi', kurus var attiecināt kā aplinku sacītus uz pretestību valdībai, tāpēc viņš atzina par vajadzīgu Steņģim to atgādināt un piekodināt mutes turēšanu, sacīdams:

— Klausies, Steņģi! Laiki ir nupat nikni. Pāra neapdomībā izsacītu vārdu dēļ var kaut kurš krist briesmīgās cietuma mokās un arī briesmīgā nāvē. Tie še ar lielu apsardzību vedamie, nelaimīgie cilvēki ir varbūt visi piespiesti iet pretī tādam, šausmīgam nāves liktenim, kad dažs, kas zin, tik šo to izsacījis, ka kaut kurā ziņā nav mierā ar tagadējās valdības rīcību, un ticis apsūdzēts par viņas pretinieku. Gudra mutes turēšana šādos laikos ir dzīves virsi ieta. Es visa to laiku, kamēr biju tur, esmu tā izturējies, it: kā ķad nekas bīstams nebūtu un ka nekā no tā nezinātu. Esmu runājis tikpat ar sievietēm, kā ar kaut karu vīrieti tikai jautru sadzīves valodu, nezīmēdamies ne vārdiņa galā uz valdību un viņas darbiem, un darījis vienumēr jautrā prātā dažādus darbus, nelikdamies pat ne zinot, ne noprotot, ka atrodos tuvākā lielāko briesmu tuvumā,

kur, kā nomanāms bij, ikkatru nakti tika daži apšauti un tūliņ aprakti, ko dienās varēja noprast, kā nejauši vajadzībā garām ejot, no izcilātām svaigām smiltīm, neapstājoties ne acumirkli uz vērīgu skatīšanos, bet vienmēr un Visur likties, ka nekā nav un nekā nezinu. Nomodīgas ausis sadzirdēja arvien iap pusnakti ari šāvienu troksni no vairākām šautenēm vairāk reizes. Tev, mājā dzīvojot, kur no tā visa nekas nav nomanāms, var izlikties, ka nav nekāda bīšanās par vienu otru vārdu un nav jāvairās, ka šo to zinām no tagadnes briesmībām, bet cietīgi jāsargās no Ikviena tāda vārda, kas aizdomīgi uz to varētu aizrādīt. Pat savai Dārtai nesaki tādā ziņā labāk it nekā un neliecies arī pret citiem vispār i un pavisam nekā zinot; un, kas Se Braucot runāts, tas lai paliek līdz pēdējam vārdam, kur bijis. Pasaulē pa ilgo māžu esmu Šai ziņā daudz ko redzējis, daudz ko dzirdējis un daudz ko zinājis—nopratis, bet visur un par visu cietis klusu. Ja nespētu tā noturēties, tad tev nevajadzētu vis man braukt vairs pretī. Saī ziņā it īpaši piemērojami tie zināmie gudrības vārdi: būt gudriem kS čūskām un bez viltus kā. baložiem. Tu jau neatrodies gan vairs nekādos pārsteidzības un neapdomības gados, nemīli arī daudz un bez vajadzības it vai pavisam runāt, tāpēc varbūt nemaz nebūtu'iemesla tev visu šo skaidrot, bet par vainu tas vismaz nevar būt īsti jau tādēļ, ka mūsu klusajā dzīvē, attāļu no visiem briesmu gadījumiem, nenojaušam un neturam par vajadzīgu ļoti no visa sargāties, kas aizdomas varētu celt.

— Pļāpīga gara kā jau pats saki, man nu gan nav, labi kad varu izrunāt jel to pašu, kas vajadzīgs; bet, protams, ka par vainu nebūs tavi vārdi ari, lai labāk zinu, kas šitie tādi par laikiem. Tu pieminēji arī manu meitieti Dārtu, lai tai tāpat nekā nestāstot no Šitādām lietām. Bet man ar viņu gan nav nekad citas sarunas ka tik sanaidēšanās. Ar labu viņa nerunā gandrīz nemaz. Tikai pastāvīgi mani nopulgo, noniecina, bet darīt pati labāka neka nedara. Man mierīgākas ir tik tās dienas, kad viņa dauzās ap tiesām, bet, kad mājā, tad tīrais negals. Tik, par postu, tagad vi§ai nav nevienas tiesas lietas. Dod i nu padomus — kur kādu lai atrod?

Pie pēdējiem vārdiem Steņģis pasmējās, un smiekli uznāca Laķim arī. Tad viņš padomājis sacīja:

—- Lielai jau tai lietai nevajag būt, un mazu izdomāt var drīz. Nu, paveidam, tavs robežnieks Grauduļu Krīcums ir mudīgs zirgu laidējs citu tiesā. Apsoli viņam, ka brauksi ziemu talkā, par to lai salaiž zirgus svētdien tavā pļavā ka ganu meita redz un mājā izstāsta. Tad droši vien uz ilgāku laiku tev miers.

— Vai zini, nudien tas padoms nav peļams! — Steņģis priecīgi atsaucās. —. Kad tik Krīcums ar mieru.

Laķis, to dzirdēdams, sāka domīgi un jautājoši lūkoties uz Steņģi. So savu padomu viņš bij domājis dot tik pa jokam, bet nu redzēja, ka Steņģis saņem to no patiesības un taisās likt lietā, tāpēc Laķim tas vis nepatika un viņš saka domāt par sava padoma atsaukšanu, uz ko Steņģis tomēr nebij vis piedabūjams, bet atbildēja sekosi:

— Man viss viena alga dzīvojot, vai kāds padoms dots pa jokam vai par patiesību. Kad tik viņš man derīgs, tad pieņemu vienu, kā otru. No nelaimes jāglābjas, uzņemoties pat zaudējumus. Zinu jau gan, ka lieki izdevumi atkal gāzīsies virsū tai pašai pusizputinātai dzīvītei, bet taču būs jet kādas dienas no vajājumiem miers, kas man nepieciešams, lai cik dārgi sasniedzams. 6ez tam izputēšana tik un tā tuvu ir, un kaut kāds nieka aiztaupījums vien vairs izglābējs nav un nebūs.

Laķis skatījās joprojām Steņģī, kā pārliecinādamies par viņa prāta skaidrību, un beidzot sacīja pašaubīdamies:

— Vai patiesi tava Dārta tik nepanesama un nesamierināma var būt? Man viņa gluži tik atskabargaina neizskatās.

— Nu, kad tu palūkotu ar viņu kādu laiku dzīvot, tad, runātu citādi un vairs nešaubītos, — Steņģis cietīgi atteica. — Bet var jau būt, ka tu mācētu kādu laiku viņai pa

prātam iztikt, būdams smalkāks izdarītājs, tāpat kā. tām tur pie soda tiesas. Bet ko es, kas māku dziļi brist tik pašu smagāko darba gaitu?

Laķis pasmējās un sacīja pa jokam:

— Sāc jel mesties drusku čaganāks, esi jau pārāk smagigsnējs.

— Kad vecam smaga darba cilvēkam kāds grib sacīt, lai metas veiklāks un šurmīgāks, tad var sacīt arī arkla vērsim, lai sāktu tecēt rikšiem, uz ko viņš pavisam nav piespiežams, — Steņģis, dziļi nopūzdamies, atteica un sāka skubināt zirgu.

Pēc tam viņš runāja vēl uz Laķi:

— Nav jau tavs mūžs arī bijis nekāds vieglais, bet taču citāds gan nekā man, kam jābried gadu no gada kā ķieģel-nieka zirgam vienmēr pa to pašu mālu mīni vien. Karu laikos tev varēja gan būt dažreiz grūtāk nekā man, bet miera laikos taču vieglāk. Man turpretī mūžam tas pats darba jūgs uz kakla: jaunība vai vecums, vasara vai ziemat saule vai slapdraņķis.

— Bij man tas pats jaunībā uņ ir tas pats arī tagad vecumā. Bez darba un lielāko tiesu, kā jau zini, bez grūta darba nespēju vadīt nevienas dienas, īpaši un jo vairāk tāpēc, ka bijis un ir jāgādā joprojām par abām zināmām aizbildnības meitām, — bij Laķa atbilde.

— Ir jau tās rūpes tev pašlaik samazinājušās, un paredzams, ka drīz nostāsies pavisam. Vecākā jau taču vadīsies pati ar sevi, un jaunākā sāk arī pelnīt, — Steņģis miefi* nāja Laķi. -

— Bet to pašu rūpjudēļ vien jau arī šitās apcietinājuma grūtības man jānes, kur biju apsūdzēts pat uz nāvi, — Laķis atgādināja. -— Nav vēl nemaz arī zināms, kā viņas beigsies Plīņu mājas lietā. Gan jau tagad ir sludināts, ka visas lauku saimniecības un nami pilsētās piederēšot visiem kopā, bet vai tāds iekārtojums vismaz ilgi pastāvēs, par to ļoti jāšaubās ikkatram prāta cilvēkam. Nāks ar laiku īpašuma tiesības atpakaļ, un varēs celties daudz kas darāms man tās pašas zināmās mājas dēļ.

Vakars nebij vairs tāļu, un sāka mirdzināt biezs lietutiņš. Varēja paredzēt, ka līs nakti jo vairāk. Tā kā līdz mājai atlikās vēl verstu divdesmit un rītu bij svētdiena, kālab steigties nevajadzēja, tad abi ceļinieki norunāja iebraukt un palikt pa nakti kāda zināma saimnieka rijas priekšā, kur pašlaik braucams bij garām. Lietum arvien pieņemoties, viņi jutās laimīgi, atrazdamies viesmīlīgā paspārnē.

Steņģis dabūja no saimnieka atļauju piesiet zirgu papuvē, un pēc tam abi ceļa biedri, atgulušies salmu blāķī, varēja izteikties pēc sirds patikas labu labo sarunu.

Kad kādu brīdi bij runājuši par šo un to un sāka gandrīz trūkt jau runājamās vielas, tad Steņģis uzsāka no jauna:

— Šodien tu man vienu padomu devi, lai gan gribēji dabūt vēlāk to atpakaļ, bet nu lūgšu vēl otra padoma kādā citā lietā.

— Kad tik atkal neiedodu padomu uz postu? — Laķis smiedamies atsaucās. — Tev tādas savādas vajadzības, un, kad joku pēc ko sacīšu, tad tu atkal pieņemsi tūliņ uz izdarīšanu, un beidziot vaina kritīs uz padoma devēju, tāpēc labāk nemeklē pie manis vairs nekāda padoma.

— Šoreiz tā vis neiznāks, tādēļ meklēšu gan, — tā Steņģis palika pie sava nodoma. — Es esmu nicin apnicis

šai manā pasta dzīvē tik visai jēgdamies — un vēl manos tagadējos tālos vecuma gados, kur no meitieša puses nekā cita nav kā tik nebeidzamie urdījumi, pārsaukumi un nonievājumi, lai ari darījis esi vai visu pats vien…

— Bet uz to pašu pusi vien jau tava valoda atkal iet, : kurp pirmāk gāja. Tur es labāk nesaku ne vārda, — Laķis pasteidzās atteikties

— Pagaidi, pagaidi — Steņģis viņam uzsauca. — Beigas būs pavisam citādas. Kā jau zini, mana vecene ar savu

gudrību bij iekārojusi dabūt visu Ezermuižiņu sev vien, bet iznāca, ka pameta caur to arī savu pusi. Lai nu gan pirmā dalīšana apstājās un spriedumi palika neizpildīti, bet ticams, ka ar laiku tie atjaunosies un viņas dēļ neviens spriedums, neiznāks man par labu, un dzīves vieta jāatstāj būs, tāpēc savu vecuma dienu miera labad domātu pie laika norakstīt sev kādu maizes devēju un atdot viņam savu mantu, cik nu tās vēl ir atlicies, jo paša dēls nezin kur palicis, vai kritis karā vai nomiris gultā, bet ilgus gadus no viņa vairs nekā. nedzirdu.

— Vai tas tavs nākamais maizes devējs, kā tu viņu sauc, ir tev jau izraudzīts, un kas viņš tāds? — Laķis domādams vaicāja,

— Ir jau gandrīz gan, — Steņģis vilcinādamies atbildēja. — Tas, ir sievai, brāļa dēls un dzīvo pa pilsētām. Viņa pati jo vairāk to tā grib, jo esot gudrs padoma devējs tiesu lietās. Varbūt viņa tad metīsies pret mani arī labprātīgāka.

— Un ko viņš dara pa pilsētām, un kāds viņa mantas stāvoklis? —- tā Laķis pētīja.

— Laikam dzīvo tāpat, kā sakāms, no rokas mutē, — tā atkal Steņģis. Audzējami viņam ir arī bērni…

— Un tad tu laikam vēlies lai es saku, ko. tev darīt, vai ņemt «maizes devēju» vai nē? — bij vēl Laķa taujājums.

— Nūja, — Steņģis īsi pasacīja

— Nu tad klausies! Mans padoms tur šāds, — Laķis atsaucās. — Atdot vari, «maizes devējam» visu citu mantu, bet iepriekš iegādājies divas mantas un tās paturi sev: spieķi no ezermalas kārkliem, noplēšot tam mizu, lai spīd balts pasaulē, un tarbu, ko kārt plecos, jo maizi no tāda pieņemta devēja dabūsi, vislielais tik ilgi, kamēr tam būs rokā tava iedotā mantība, kura necik ilgi nepastāvēs, un tad savs ceļš kuram priekšā. Lai citiem tas šāds vai tāds, bet tev neizbēgami tas ar balto spieķi rokā un tarbu plecos. Nu tad sapratīsi manu padomu.

— Kā nu tik gaiša padoma lai nesaprastu? — Steņģis,rūgti smaidīdams, Izteica. Bet kur lai palieku, kad tagadējā dzīves vieta, būs atstājams, kas paredzams un gaidāms? Kur man, šitādam, būs iespējams atrast cilti?

— Var būt, ka iemēra kādu gabalu no muižu zemēm, kad atnāks gaidāmie dalīšanas laiki, lai gan tagad tie nerādās esam tuvu, tomēr ilgi tāļumā tie arī nestāvēs, — Laķis Steņģi drošināja, — bet, kamēr prāts pie paša, tikmēr neņem «maizes devēja» mājā.

Pašlaik pienāca pie viņiem mājas saimnieks un kaut kur apsēdās, sacīdams

— Man liekas, ka jūs esat braukdami no soda tiesas, ko citi sauc arī par briesmu tiesu.

— No soda tiesas jau gan, — Laķis atbildēja, — bet neesam nedz sodīti, nedz briesmās bijuši.

— Bet tur jau reti kāds tiekot vaļā, dzīvību paņemdams līdza, — tā saimnieks. Kad pēc tam Laķis ar Steņģi nesteidzās nekā sacīt, tad viņš runāja tāļāk:

— No šejienes arī dažus aizveda. Viens no tiem gan atnāca, kad bij izpircies par lielu naudu. Viņš bij tirgotājs, un vainas nekādas, tik iesaukts tāpēc par spekulantu. Par diviem citiem vēl nekas nav zināms. Pret viņiem tiek meklētas liecības uz notiesāšanu. Bet dzird, ka neveicoties vis dabūt, lai arī meklē caur laikrakstu. Daži no mūsu pagasta bij aizbraukuši liecināt par labu, bet tikuši izraidīti laukā, ka tādu liecību viņiem nevajagot. Kādi divi, laikam apcietinājumu paredzēdami, ir pazuduši, un jādomā, ka laikam aizbēguši. Mekleti viņi tiek ļoti, bet .nav vēl dzirdēts, ka butu atrasti. Visiem tagad jāstāv vienās bailēs, ka nenāk vien jau šim vai tam aizvedēji pakaļ. — Tad, pret Laķi pagriezies, viņš vaicāja;

— Jūs jau laikam esat tas daudzinātais, cēlais agrāku laiku gvards Laķis, ko? Domājos agrāk kaut kur redzējis.

— Tas pats jau gan, — Laķis smiedamies atbildēja. — Bet nu jau viss cēlums pagalam.

— Un kādēļ tad jūs tikāt vesti turp? — saimnieks taujāja.

— Ko nu manu vešanu vērot — Laķis atteica, atmezdams ar roku. — Es jau nebiju nekas cits kā dienu stāvētājs. Kad laiks galā — brauc mājā, tas ir viss. — Pēc tam viņš paberzēja tabaku uņ iešņauca, jo, salmos guļot. taisīt uguni un pīpot būtu pārdrošība pret apdomību un pieklājību.

— Un ko tad jūs, tur dzīvodami, novērojāt?, — tā vēl saimnieks,

— Neko citu kā tik to, ka viss kluss un mierīgs, — bij Laķa atbilde.

— Vai nedabūjāt jel šāvienus dzirdēt? Stāsta, ka notiesātos šaujot slepen pa naktīm.

— Man ausis jau sen kara kaujās pret šāvieniem aizkritušas, — Laķis atteica. — No manis nav nekāda šāvienu dzirdētāja pat tādās vietās, kur patiesi tiek šauts, bet tur taī vietā nekā. Bez tam naktīs esmu maigs gulētājs.

Kad pēc šās sarunas bij parunājušies vēl par lauku darbiem un par laiku, kāds viņš ir vajadzīgs un kāds gaidāms, tad saimnieks aicināja abus viesus istabā pie vakariņām un turpat raudzīt pārgulēt, bet viņi pateikdamies aizbildinājās, ka esot pašiem sava ceļa maize līdza un varot pasnausties šepat salmos, jo, līdzko lietus nostāšoties un pamanīšot gaismu, tad braukšot tūliņ projām, un ar to atvadījās.

Rītā bij jauka saules diena, kad abi braucēji nonāca Ezermuižiņā priekš pusdienas. Laķis nezināja pagaidām citur piestāties kā turpat kopā ar Steņģi, lai tad rītu redzēšot, kurp griezties pie darba.

Laķim priekšā tur atradās nedomājot dažas sagaidītājas — vispirms abas aizbildnības meitas, Maja ar Katrēnu, tad Augura māte un arī Steņģa māte. Maja sakampa ap elkoni viņa labo roku, spieda to pie sirds, birstot asarām kā rupjām lietus lāsēm.

— Tu gan, mīļais, vecais krusttēv, nevari iedomāt, cik es par tavu aizvešanu esmu raudājusi! — viņa izsaucās.

— Bet kam tad nu vairs tagad raudi, kad es esmu atpakaļ?—viņš vaicāja, paglaudīdams Majai galvu.

— Mīļais, vecais krusttēv! Es patiesi nevaru izšķirt, kurā brīdī man bēdu asaras beidzas un kurā prieka asaras iesākas, — Maja atbildēja ar dziļu sirsnību, raudām tomēr nestājoties. — Tik to jau gan sajūtu, ka šitās vairs nav bēdu asaras.

— Nu tad pabeidz viņas drīz un neizraudi acu, — vecais krusttēvs mierināja.

-— Mans prieks nu, vecais krusttēv, tik liels, ka uz reizes'nevaru vis aprimt, — viņa sacīja, raudas patiesi valdīdama.

Katrēns vēcināja jau atkal vecā krusttēva kreiso roku, kā jau ierasts, un izsaucās:

— Tas gudri gan, vecais krusttēv, ka tu atpakaļ! Vai tu izbēgi no soda tiesas?

— Es nebēgu ne no kara kaujām, ne no tiesām, bet

stāvu visur ar drošību un skaidru sirdi, — vecais krusttēvs atbildēja ar tādu pašapziņu, kas pat bērnam kļuva sajūtama.

— Tas ar gudri gan.

— Nu tad dari tu arī visādi gudri, dzīvodama savos Stuģēnos un nebēgdama nekādi — To sacīdams, vecais krusttēvs pievilka mīlīgi Katrēna galvu pie sevis.

— Stuģēnu māte mani šodien atlaida, kad sacīju, ka tu būsi laikam mājā, — Katrēns izstāstīja.

— Es jau nedomāju vis, ka tu šodien būtu bēgusi, bet tik saku to vispāri, — tā vecais krusttēvs atlaida meiteni.

Augura māte steidzās arī apsveikt atnācēju, viņam roku sniegdama un sacīdamas

— Būtu gan bijuši ceļami goda vārti uz tavu laimīgu atnākšanu no tik grūtas gaitas, bet nebij neviena, kas dara; tad nu ņem par labu vārdos vien izsacītu sveicienu, un lai tev vairs nekad tādas bēdas neuznāk.

Uz to Laķis viņai atbildēja.

— Noprotu, ka tu, Augura māt, esi visvairāk gādājusi par manu pārnākšanu, tāpēc tev vislielākā pateicība no manis.

Steņģene pie saviem apsveikšanas vārdiem piemetināja vēl sekošos:

— Nu tev jāiesūdz tie, kas tevi vainojuši. Es, tavā vietā būdama, nebītos ne no zīmogmarkām, ne no tiesu naudas, ne no ceļiem

— Gan būs kāds, kas piemeklēs to arī bez manis, — Laķis viņai atteica un ieraudzīja pašlaik pienākam fon Drelern kundzi ar grāmatu padusē, spieķīti rokā, Laķa dāvināto apavi kājās.

Viņa apsveicinājās ar abām saimniecēm un tad griezās pie Laķa, sacīdama, ka ieradusies še puslīdz divējādā ziņā. Iedama pie Linuma atmainīt grāmatu, ceļā dabūjusi zināt, ka Laķis pašlaik mājā, tāpēc negribējusi palikt ar savu sveicienu pakaļ un — otrkārt — vēlējusies atrādīties un vēl pateikties par Laķa dāvināto tik vieglo apavi, kuru jau iemācījusies uzaut un atzīstot, īpaši vasarai, par ļoti derīgu. Laķis izsacīja savu prieku, ka dāvinājums derīgs, un lūdza sacīt labdienu Linumam līdz ar pateicību par atsvabinājuma gādību. Kad fon Drelern kundze bij to apsolījusi, tad Laķis beidzot sacīja!

— Pateicos jums visām par apsveikumiem un novēlu, lai jums ikkatrai būtu tik laba sajūtība visu mūžu, kāda man tagad.

9. Pavēlnieks Antons Augurs jeb Augura Antons

Pavēlnieks Antons Augurs jeb Augura Antons saņēma no soda tiesas, ko citi sauca par briesmu tiesu, šāda satura neizpaužamu vēstuli

«Biedram pavēlniekam A. Auguram.

Pret arestēto turienes mācītāju neatsaucas še apvainojoši liecinieki, bez kādiem būtu neveikli viņu notiesāt, bet no apgrozības tas dabūjams laukā ikkatrā ziņā kā kaitīgs subjekts progresam. Uz laikraksta aicinājumiem neviens tāds liecinieks nav pieteicies, tālab Tev ar iejūsminājumiem vai aplinkiem apsolījumiem jālūko drīzumā vismaz divus tādus atrast vietējībā un gādāt šurp.»

Augura Antonam bij par palīgiem daži pazīstami un daži arī pavisam sveši jaunekļi. Ar tiem nu viņš apspriedās, kādā ceļā lieciniekus, pret .mācītāju dabūt, diezgan labi noprazdams ka viegli vis nenāksies tādus atrast, jo nebij domājams ka draudzē pavisam atsauksies pret viņu kādi ļaunprātīgi liecinātāji, kas ietu bez pamata apvainot. Tāpēc domas, viņiem cēlās uz to pusi, ka. jālūko piedabūt kādus, kam jāiet, spiestiem no savlabuma cēloņa, un kuru dzīves labklājība stāv valdības iestāžu ziņā, kas var darīt, kā grib viņiem par labu vai par sliktu.

Apskatoties pēc tādiem visā pagastā, griezās domas uz abiem Steņģiem, kuriem kaut kādos nenoteiktos vārdos cik necik likt prast ko par cerību vismaz uz savas daļas paturēšanu no Ezermuižiņas. Steņģi, pats un pati, protams, liecinās ikkatrā ziņā, kas vajadzīgs, aiz bailēm vien par vietas zaudēšanu un, cenšanos jel šādā liecināšanas ceļā to paturēt.

Steidzamā kārtā tika pavēstīti abi Steņģi uz pavēlniecību, nesakot vis, kādā vajadzībā. Viņi, cilvēki, arī drīz bij klāt un pat nezināšanas bailēs izskrējuši gandrīz tādi paši, kā mājā būdami. Pati tikko bij paguvusi paķert savu rūtaino sedzeni kā kādu amata apģērbu. Pavēlniecībā jeb citreizējā, pagastnamā bij visur citāds izskats un valdīja tūliņ citāds gars nekā agrāk, kas īpaši Steņģim pašam izskatījās ļoti svešādi, jo no tā laika viņš tur nemaz nebij iegājis, kamēr iestājusies pavēlniecība. Virs sava laika pagastvaldes; un priekšējās izpildu komitejas priekšniecības durvīm stāvēja tagad uzraksts: «Pavēlniecība. Sodīts tiks ikkurš, kas še bez atļaujas ieies».

Pirmā istabā aiz laužu uzgaidāmās sēdēja daži rakstveži pie rakstu darbiem, un pavēlniecības durvis apsargāja pagasta ziņneša palīgs ar šauteni plecos. Visā mājā bij sajūtamas tādas kā baiļu pilnas šausmas un nedrošības klusums. Visi, kas nāca un gāja, sargājās savstarpēji sarunāties, kā gan agrāk bij paradis. Pat uzgaidāmā istabā neviens nesajuta uz to drošības.

Kad Steņģu ierašanās bij pieteikta, tad tiem, lai ari tik steidzīgi sauktiem, nācās taču līdz aicinājumam labi ilgi gaidīt, laikam gan tādā ziņā, lai dabūtu sajust, ka jāstāv augstas valdības priekšā. Beidzot taču iznāca durvju stāvētājs ar savu šauteni plecos un tādā kā baigu pilnā balsi aicināja Steņģi iekšā. ,

Atstājis cepuri uzgaidāmā istabā un matus vairākkārt saglaudījis, Steņģis beidzot ielīda baiļu pilns pie pavēlniecības. Tur viņš ieraudzīja sēžam pilnā augstības cienībā pavēlnieku Augura Antonu ar revolveri pie sāniem, sekretērieti Jeti iepretī un, dažus jaunekļus pavēlnieka palīgus. '

Steņģa ienākšanu tie neviens nelikās manot un šķirstīja tik kaut kādus papīrus. Mazliet pakavējies un iekāsējies, bet nebūdams vēl vaicāts, viņš uzdrošinājās iesākt:

— Es esmu aicināts un atnācis. Lūdzu tad, kas man tiks sacīts?

— Jums jāiet piesoda tiesas liecināt pa mācītāju, — bij pavēlnieka atbilde. ' ^ .

— nu, kad jāiet.— jāiet, ko tur cita, — tS Steņģis pretī.

- Bet ko jūs par viņu 1iecināsat? — pavēlnieks taujāja.

Kad dzirdēšu, ko tiesa vaicās, tad liecināšu, ko zināšu, — Steņģis mierīgi atteica. — Par to cilvēku liecināt viegli — ļauna viņš nav darījis, kā tikai labu.

— Tas nav jāvēro, bet jāliecina tik tā, kā vajaga, — tā atkal viņam cietīgi pavēlēja.

Bet kā tad vajaga? — tā Steņģis.

— Apvainot vajaga.

—Bet, kad vainu nekādu nav, kā tad var apvainot?

Tad vaina jāmeklē un jāatrod.

— Un kad nevar nekādu atrast?

— Tad — tad — jāizdomā, —, pavēlnieks stostīdamies pamācīja.

— Tad jau tiek gribēts, lai es eju par viltīgu liecinieku, kādi bij pie pestītāja notiesāšanas? — Steņģis prātoja, galvu noliecis.

— Vainu ir diezgan, kad grib vien atrast un saprast,

lai pestītājs bijis nebijis, — pavēlnieks atkal pa brītiņu-uzsāka. — Nav gājis par karoga nesēju pie kritušo varoņu kapiem un liedzies tiem sacīt slavas vārdu, izvairījies no baznīcas atvēlēšanas priekš tautas sapulces, mulsina jaunatni ar ticības lietām un vispār! nav draudzīgs valdībai — un tā vēl šis tas cits arī.

—- To viņš dara vai nedara visu tik tā, kā viņa amats pavēl vai aizliedz, — Steņģis vēl atteica. — Bet, ja jau tādus cilvēkus sāk notiesāt, vai tad jel viens no visiem varēs palikt nenotiesāts?

— Par to jums nekāda bēda, bet zināt tik to — kas nav valdības draugs, kā tas rādās arī pie jums, tas nevar cerēt uz nekādām dzīves vietām nākotnē, — bij pavēlnieka atbilde.

Steņģis, drusku padomājis un pāra reizes smagi nosēcies, sacīja vēl savu beigu vārdu:

— Klausīt valdībai gribu uz vārda un par liecinieku iet, ja aicināsi bet netaisnas un uz netaisnību pavēlētas liecības gan nedošu, lai nepaliek dzīvē vai ne egles, kur paiet apakša.

To sacījis, viņš smagiem soļiem virzījās uz durvju pusi, dzirdēdams nosakām pakaļ šos vārdus:

— Uz labu nekāda liecība nav vajadzīga, lai jūsu muļķīgā taisnība paliek kur būdama.

Aicinājums nāca no pavēlnieka Steņģa sievai, lai nāk iekšā, bet viņa iegāja tik par brīdi, kad laikam no vīra bij dabūjusi vispāri zināt, ko prasīs, un tad, negaidīdama nekādas sacīšanas no pavēlniecības puses, uzsāka tūliņ pati:

— Tētiņ Dieviņ, kā lai drīkstu netaisni liecināt par tādu cilvēku, kas pats visus uz taisnību vien vadījis? Vai tad tur nebūs grēka pret Dievu un viņa .baušļiem?

— Nav nedz Dieva, nedz grjēka, un par kaut kādiem baušļiem vairs nekāda bēda, bei ir tikai valdības griba ūn vajadzība, vairāk nekā, tāpēc jāliecina tik tā, kā viņa grib un kā viņai vajaga, pavēlnieks lepni atbildēja.

— Ne Dieva, ne grēka, ne par baušļiem vairs bēda — tādu izbaiļu! — Steņģene izsaucās patiesīgi briesmu pilna un rāva savu rūtaino sedzeni no pleciem atpakaļ uz galvu, tālāk iesaukdamās:

— Pag, kur te tās durvis? Ak, jā! Labi gan, tepat ir!

Saņēmusi durvju rokturi, viņa pagriezās vēl atpakaļ un

sacīja:

— Ar tādiem cilvēkiem, kam nav nedz Dieva, nedz grēka, nedz bēda par baušļiem, man bail būtu iet vienu

ceļu, ne vēl atrasties vienā pajumtā. Laimek ka nav pašlaik pērkoņa padebeša virs galvām!

—Kas jau muļķis ir, lai muļķis paliek, tur citiem nekā ko bēdāt, — bij nievātnīga atsauksme no pavēlniecības. — Bet lieta še tik tāda: ja jau negribi ievērot valdības uzaicinājuma, tad saprotams, ka esi apnikusi Ezermuižiņā dzīvot un savu daļu no viņas uz priekšu paturēt, vairāk nekā, — pavēlnieks nozīmīgi pasludināja.

— Ak Kungs un Dievs! Tad man ar netaisnu liecību jāgādā paturēt manu dzīves vietiņu! — Steņģene kā izmisumā iekliedzās.

, — Kur no valdības puses kas tiek gribēts, tur par netaisnību nav ko runāt, — tā atkal pavēlnieks.

— Nu tad lai noraksta pie tiesas pratkulē, ka manas liecības dēļ mācītājam ļauns nekas nenotiks un no Ezer-muižiņas vismaz puse paliks man, kā bijusi, lai tad arī liecinu, — Steņģene sāka kaulēties.

—- Jums ir runča gudrība lūkot zivis ķert tā, ka ķepa netiek slapja, — kāds no pavēlnieka palīgiem smiedamies aizrādīja, — tikai tas tad jāievēro, ka ar tādu gudrību viņš nevienas zivis nav noķēris un nenoķers.

Visi nosmējās, un pavēlnieks vaicāja Steņģenei:

— Kāds labums tad no tādas liecības būs?

— Un tad man vajaga liecināt uz mācītāja nogalināšanu, nezinot pat, kādas vainas dēļ? Steņģene vaimanu balsī izsaucās.

— Vainas tad diezgan, kad tik zinām to — kas «neir» ar mums, tie ir pret mums, un tādi jāņem laukā no apgrozības, vairāk nekā, — atskanēja cietīgs vārds no pavēlnieka. —r Kas šaī ziņā negrib liecināt, lai neliecina — gan jau pēc redzēs neliecināšanas panākumu,

—' Sis kārdinājums ir briesmīgs! — Steņģene ar sevi cīnījās. — Bet, lai Dievs dara ko darīdams, netaisni liecināt nedrīkstu. — un vēl uz nevainīga cilvēka pazudināšanu sava solīta labuma pēc.

— Bet zināms ir, ka tu kādreiz pat no tiesas galda esi gribējusi iet meklēt lieciniekus sava labuma pēc, — pavēlnieks aizrādīja.

— Tas tiesa gan, ka es gribēju iet, bet tik par taisnību, nevis par netaisnību, — Steņģene atbildēja.

— Nu tad ej vien ar savu Dievu, kurp gribi, bet redzēsi jau gan, vai viņš nāks tevi glābt, kad atradīsies varbūt pagalmā, — pavēlnieks atraidoši piezīmēja.

Steņģene, joprojām ar vienu roku valdīdama durvju

rokturi un otru pielikusi sev pie mutes, šaubīgas svārstības pilna, prātoja:

— Bet nezin kā būtu, kad manai liecībai pierakstītu klāt, ka pati es viņai neticu?

— Tad jau atkal tā pati runča gudrība vien iznāktu kā pirmāk, — bij dzirdama smieklu pavadīta piezīme no pavēlniecības.

— Bez tam, ka tāda liecība tāpat ne tikvien nekam nederētu, tevi varētu tiesāt par tādas liecības došanu, kurai pati netici un kura tāpēc nepatiesa, — tā viņai atkal kāds cits no pavēlnieka palīgiem paskaidrojam

— Jā, posts un bēdas vien uz visām pusēm, Steņģene, ārā iedama, vēl smagi nopūtās. — Bet jādomā, ka nabagu tarba nesama taču vieglāk kaklā nekā ļauna apziņa sirdi par netaisnas liecības došanu uz godīga un nevainīga cilvēka pazudināšanu.

Pavēlniecībai nu bij jāpaliek rokas nolaidušai un acis izplētušai brīnojoties par to grūtumu, kā šādas liecības sadabūjamas, kas nebij iedomāts. Nu vajadzēja sākt prātot, kas darams tāļāk nolūka sasniegšanā. Atzīts tika joprojām, ka pavisam veltīgi aicināt tādus cilvēkus, kuriem no valdības puses nav gaidāms nekāds labums, nedz palīdzība, bet jālūko atrast vēl īstenāk tādus kas jo pilnīgi atkarībā no valdības labprātības, un par tādiem varēja domāt vēl vienīgi visus trīs apsargus, par kuriem vismaz nebūtu jāšaubās, ka tie liegsies liecināt, ko viņiem liks, Lai arī būtu jāsaprot viņus par to drusku ievērot viņu vienmērīgās vajadzībās ar dažu pabalstu.. Lai nu gan viņiem kā lieciniekiem īstena cienības ieskata nebūtu, bet taču tie stāv valdības dienestā un vainoti nav, lai arī noklīdums pie viņiem nenodzēšami redzams.

Pirmo no miličiem aicināja Tuluku un izskaidroja viņam, ka jāiet par liecinieku pret mācītāju un jāliecina apvainojoši; bet pavēlniecība nebij ne iedomājusi to dzirdēt, ko dzirdēja, jo Tuluks atbildēja sekoši:

— Par kam lai es liecina ļaunu no tāda cilvēka, kurš man darījis tik vien labu un mācījis staigāt uz Dieva ceļim, lei?

— Nav jāmeklē ne nekādu Dieva ceļu, ne nekādu mācību labuma, bet diezgan, kad saka tik to, ka viņš apvērsuma un valdības pretinieks, — bij pavēlniecības atbilde.

— Bet es jau, kungi, nemaz nezinu, kur mācītāš būtu kā pretinieks parādījies valdībai, lei? Bez drošim pamatim nevar nekā liecināt, īpaši jau uz vainas pusi.

— Ir drošu pamatu diezgan, — pavēlnieks cēli atteica

— Viņš liedzās vasaras svētkos nest gājiena karogu, izvairījās no atļaujas došanas tautas sapulcei baznīcā, un daudz kas cita.

— Jā, bet karoga nešana nepieder pie viņa amata darbim, un baznīcas izvēlēšana, kā zināms, nestāv mācītāja varā, un atslēgas nav pie viņa, lei. Man bail, ka neizliecinu netaisnību. ,,

— Kur nu uz reizes cēlies tik liels taisnības prāts? pavēlnieks uzsauca. — Pērn turpretī tai viesīgā dejas vakarā, kur saskrējāt visi trīs no dejotājiem naudu plēst, tad čukstoši stāstījāt Stērģeniekam, ka esot abi .ar Rempi liecinādami izglābuši no soda kādu monopola pārdevēju tirgū, kad nebijis brīv pārdot. Un vai tad tā bij taisnības liecība?

— Ko nu, kungs, tādu liecību līdzināt ar šito! — Tuluks atteica. — Kāds nu tur nieka grēks, kad izliecina uz labu tādā mazā lietā, kur valdības kungi izdod liegšanas pavēli tik priekš citim, bet paši zina apgādāt priekš sevis, ko tik vēlas. Tāpat arī, kad mēs šad un tad, šā vai tā pamānām bagātus dzērājus kā pa jokim, lai mums arī kas tiek, lei, vai pabaidām lamātājus ar tiesu; bet bail no tādas liecības, kas dodama, kā var saprast, uz ļaunu un pat uz nāvi- par godīgu un labsirdīgu cilvēku bez vainas. Dzērāji jau gan mēs esam, bet ne tik dziļi krituši bezdievībā.

- Nu tad zināt to, ka tādi; kas negrib darīt valdībai pa prātam — tie viņai vajadzīgi arī nebūs, — pavēlnieks atraidoši izsacīja.

-— Vai tad atņemsit tūliņ manu amata ieroci pie šiem pašim vārdim, — Tuluks vaicāja.

— Tas nāks vēlāk, — pavēlnieks īsi un īgni atbildēja, noprazdams, ka ar šo velti ilgāk pūlēties, un parādīdams viņam durvi uz āru.

Nu sauca iekšā Rempi, Tas ienāca salīcis, kā kādu lielu nevarību radīdams; un, kad bij dzirdējis, kas būšot darāms, tad saka atlūgties, sacīdams:

— Mani gan atlaižat,no tās liecenāšanas. As nemācēšu kungiem, pa prātam izliecenāt, un tad sāks māni ķibelēt. Dodat man labāk, tai vietā kādu darbu tepat mājā, nekā kad jāiet uz turieņu. Daudz vis ās par liecenieku neešu gaš, ja tik nu, kad kāds paaicena par tām pašām, vādera zālēm un labi izmāca, kas jāliecina kurā lietā. Brīžam, eče vai, kad sāmisās, tad nākāži — sāk gandrīz smieties,

un ne paldies izpircējam maksātājam no labuma, kā tik daždie pie maksājuma.

— To vien zini un turi prātā, ka nav jāliecina nevienā lietā par labu, bet visās vienīgi par sliktu, — tāds bija pavēlniecības pamācījums.

— Vai nu ās vēl ik reizes varu zināt, ko valdnieki grib ātzlt par labu un ko par sliktu, — Remps, vaļā raisīdamies, stostījās. — Labāk jau, kad esi brīvs. No māns jau gaņ mazs panākums. Dur tukšmanos, vej, tā pati dūrēja sāpe, raug, šitā. — To sacījis, viņš raudzījās apkārt, vai tuvumā kāds būs, kam grūst ar īkšķi sānos, bet, kad neviena negadījās, tad grūda pats sev un iekliedzāss — Vai! — Tad runāja vēl tāļāk: — Braucot ikkatra ratu pagrāndīšanās sānos kā durtin iedur. Kāds, nu tad vairs esi liecenieks?

— Aizvestu un atvestu vai šūpuļa ratos, kad tik gribētu darīt, kas vajadzīgs, — pavēlnieks ar nepatiku izsaucās, — bet, kad jau nu nē, — nē. Zināms, ka visi neklausītāji ir valdības pretinieki. Ej,tad, ej, kad neklausi — neklausi

— Edz, edz — tā, tā — labi, lābii — Remps iziedams nostostījās.

Nu atlikās pavēlniecībai vairs tikai Stērģenieks. Vismaz šo viņa cerēja esam gluži droši savā lomā. Bet, kā par brīnumu, neveicās piedabūt arī viņu. Gan viņš jutās vilināts no aplinkiem labumu solījumiem, bet pakasīja vairāk reizēm pakausi un prātoja, ko labāk darīt.

— Vui tod mun Azarmuižeiņi tūliņ nūroksteisīt? — viņš vaicāja. Bet, kad droši nekas netika solīts, tad sāka atkal šaubīties, sacīdams: — Grāks vin bous. Viņš mun nakā ļauna navaid dārejs, a vēl šū tū īšķiņkūja.

— Un tad naudas arī tev laikam nevajaga? — nāca ' pats spēcīgākais vaicājums no pavēlniecības puses.

— Vojadzātu gan, troki vojadzātu, bat.., To sacīdams, Stērģenieks pakasīja atkal pakausi.

— Nu, un kas tad vēl tur par «bat»? — pavēlnieks viņam vaicāja.

— Bat bail vin iraid nū grāka, — viņš nedroši izsacīja.

— Ne tur baiļu, ne tur grēka, un grēka nav pavisam, kad jādara, ko vajadzīgs darīt, — pavēlniecība mierināja.

— Cik tod jus dūsit tīs noudas? — Stērģenieks, kā šau bībā svārstīdamies, ievaicājās. — Poģiras gon iraid trokas. Divi dīnas navaid dobeita na pileite.

Pavēlnieks ievīkstīja kaut ko papīriņā un pasniedza viņam. Stērģenieks drusku atlocīja to vīkstoliņu, lai redzētu

vismaz, kāda krāsa atrodas tur iekšā un vai cik, tad salocīja no jauna un rādījās apmierināts. Bet palika joprojām nenpņēmīgs, ko darīt, ko nē.

Neprāto nu vairāk nekā! — pavēlnieks viņam uzsauca. — Rītu jābrauc projām. Šķūtnieks būs no sabiedrības.

Stērģenieks virzījās gan uz durvju pusi, bet vēl vienmēr šaubu pilns, ko īsti darīt. Kārdinājuma pievilcība uz vienu pusi bezgala liela, grēka bailes un drusku laikam kaut kas no apziņas otrā pusē. Iziedams viņš vēl paturēja sev gala vārda tiesību uz vēlāku brīdi šiem vārdiem

— As vāl drusku apsadūmāšūs.

— Nekā ko domāt, ja negribi būt valdībai pretiniecīgs, — noskanēja viņam pakaļ sauciens no pavēlniecības galda.

Stērģenieks izgājis apsēdās pagastnama jeb — pa jaunam — pavēlniecības nama priekšā uz soliņa, iebēra pēdējās pabiras no tabakas maka pīpītē, uztaisīja dūmus, tad atlocīja saņemto vīkstoliņu pavisam, izcilāja viņa saturu, par kuru kādā citā reizē justos nezin cik priecīgs, bet palika joprojām drūm un tāds kā baiļu pilns Briesmīgi lielo reibuma gribu nu varēja apmierināt uz pēdām, iegādāt bez tam arī tabaku un sērkociņus. Nezin vai un kad tik liela laime pieredzēta. Nebij pat jāgaida lamāšanas, nebij jāsauc liecinieki, jādraud ar tiesu un ilgi jātielējas, līdz kaut ko var dabūt rokā. Un tik vien par visu vaadzētu pasacīt pie tiesas, ka ir gan vainīgs šādā vai tādā lietā. Un tomēr viņam izlikās, ka šis vīkstoliņš dedzin dega sarepējušās rokās biezai ādai cauri tā, ka gribētu sviest to vai zemē tādu pašu atlocītu.

Pašlaik pienāca pie viņa Tuluks un, ieraudzījis atlocītā papīriņā naudu, sacīja viņam:

— A re! Jūdasa alga tev jau rokā, lei, tik nu pielūko, ka atliekas no tiem pašiem asiņu grašiem tik daudz pāri, ar ko iegādāt stipru cilpu savam smagumam.

— Valns viņu! Mun viņa dzeļ jou sirdie kā čūska, — Stērģenieks rūgti atsaucās. — Napaturēšu vus, dūšu tūliņ otpokoļ.

— Labi, ja vēl to spēj, — Tuluks sacīja, — bet, kad jau grēcinieks atrodas tik dziļi iekš velna nagiem, lei, tad ļoti grūti ir viņam izrauties.

— Otdūšu gon, — Stērģenieks izsacīja un piecēlies gāja iekšā — atpakaļ pie valdonības atdot saņemto naudu un atteikties no liecināšanas. Iegājis viņš sacīja sekoši:

-— As gon asmu līls dzārajs un nūkleidis pī vusa, ka vui vīna skromba prrīkškā, ūtra pakaļā, bat par Jūdasu nagribīs īt. še jir jiusu nauda, ņemit, kungs, tū otpokoļ.

Nu kad tā, tad varēsat iet varbūt pavisam, — noskanēja sirdīgi pavēlniecības atbilde. — Valdībai tādu neklausītāju nevajadzēs.

— Lūdzu, vuj tiuliņ otņemsit šauteni? — Stērģenieks kā sagrauzts vaicāja.

To noteiks augstāka valdība, — bij aisauciens no pavēlniecības.

— Loi tad dzan muni uz kureini dzeidami, a todas līcei-bas dūt navaru, — bij Stērģenieka pēdējais vārds.

Pavēlniecībā brīdi valdīja smags klusums par tik lielu un pat neiedomātu neizdevību. Pēc tam tad pavēlnieks nosirdījās šiem vārdiem:

— Te nu skaidri redzams, kādu absurdu tautai ieaudzina tie reliģijas mācības murgi, ka no pieciem cilvēkiem neatrodas pat neviens pretīgs liecinātājs pēc vajadzības. Visiem Dievs, visiem grēks, dažam pat vēl apziņas muļķība, citem arī nezināšana, kā un ko liecināt.

Sekretēriete Jete, aizkūpinājusi pa to brīdi papirosu un pasniegusi arī pavēlniekam Antonam, sacīja:

— Lai pataisa visas baznīcas par tautas klubiem un, ieved tādu audzināšanas režīmu jaunatnei, kāds ir manā salonā Plīņos, tad liecinās pēc necik gadiem, kā vajadzēs un ko vien vēlēs. Tur nav ko kavēties.

10. No baznīcā noturētās sapulces dienas sākot, Gusts Nurcis

No baznīcā noturētās sapulces dienas sākot, Gusts Nurcis kļuva kā ar vienu sitienu visā plašā pagastā pie bezmantiešiem. par pašu ievērojamāko vīru, un pie visiem viņiem radās uz pēdām tas ieskats, ka viņš ne vien cienīgs pēcnācējs Vernulim, bet pat vēl kā pārāks par viņu, īpaši to diženo domu labad, ka baznīcā ierīkojama bezmantiešiem no saimnieku dodamiem līdzekļiem brīvbufete. Saī ziņā viņš tika ja ne pavisam dievināts. Drīz viņu ataicināja no mazākā kaimiņu pagasta šurp uz lielāka darba vietu un turpmākās sapulcēs deva viņam dalību pavēlniecībā, bet it īpaši viņam uzticēja baznīcas ierīkošanu par bezmantiešu sadzīves namu, kur vispirmā šķirā vajadzīgs būt pieminētai un ļoti gaidītai brīvbufetei, no iesākuma gan tikai pa svētdienām.

Nurcis„ protams, tādai uzticībai nevarēja pretoties, uzskatīdams sevi par vienīgo vīru,, kas. tādu lielu uzdevumu var veikt. Viņš sadalīja visus pagasta saimniekus vairākos pulciņos, uzdodams, ko lai katrs pa kārtai gādā bufetei uz to un to svētdienu: šis pienu, tas sviestu, cits svaigu gaļu, dažs maizi vai plāceņus ua sieru, olas vai citu ko

Bet, lai nebūtot tur jādzīvo bez nekādas gara baudas īpaši, kamēr vēl neesot ierīkotas izrādes un nenotiekot vēli koncerti, pagaidām esot jāatver tur vispirms grāmatu krātuve, citādi sadzīves varot iznākt garlaicīgas. Bet kur grāmatas ņemt? Pašiem to nevienam nebij. Domas griezās drīz uz Linuma krātuvi līdz ar viņa lielo, stipro skapi»

Drīz bij Linums ari pavēstīts uz pavēlniecību, kur Nurcis viņam pasludināja, ka esot nolemts «pārņemt» viņa grāmatas līdz ar skapi, ko ievietot citreizējā baznīcā un tagadējā bezmantiešu sadzīves namā, lai tiekot tautai, ar ko pakavēt laiku, uz ko Linums mierīgā prātā atbildēja, skatīdamies laikraksta lapā, ko bij paņēmis no galda:

— Paņemt jau jūs varat, kad gribat, jo spēks un vara jūsu rokā, bet to gan saku, ka ne vien jūsu «tauta», bet ari jūs paši nesapratīsat nekā no manām grāmatām.

— Kā jūs drīkstat; par mums tik zemu domāt?! — Nurcis Linumam cietīgi uzsauca. — Kādēļ tauta un mēs nesaprastu?

— Par jūsu «tautu» vēl nemaz neruaājot, saku droši par jums pašiem, ka priekš manu grāmatu saprašanas jums visiem pārāk maz izglītības. Ja gribat, tad varat pārliecināties — Linums, bezbailīgi atteica, viņu neviena neuzlūkodams., . .

—- Tas ir pavēlniecības aizskārums un noniecinājums, par ko jāsastāda protokols un jāiesūta, kur pienākas! — Nurcis, izsaucās, un Augurs ar citiem viņam piebalsoja

— Jā, jā, darāt vien, tad jau īpaši dabūsim zināt, kāds vien kuram jums mācības stāvoklis, kad tiksat pārklausīti pie manām grāmatām, uz ko es pastāvēšu, kad nāks lieta izspriežama augstākā vietā, lai dabū zināt, cik maniem vārdiem patiesības vai nepatiesības, spriežot par jūsu zinātnisko mācību stāvokli, ejot garām, kā jau pieminēju, jūsu «tautai» pavisam.

Pavēlniecības vīri saskatījās savstarpēji cits citam zīmīgi acīs, un protokola lietas neviens vairs nepieminēja. Tik Nurcis pa brīdi atbildēja, kā raudzīdams izsprausties no nepatīkamā iepiņķējuma:

—Var gan būt, ka dažas jūsu grāmatas ir gādātas priekš īpašām zinātnēm, bet tās arī lai nāk vien līdza turpat klāt, jo ar laiku aicināsim dažādus lektorus, kuri varēs tur smelties vajadzīgās ziņas, ja arī to citādi nevajadzētu.

Bet kas tad būsat parakstītājies manu grāmatu rādītājam par viņu patvaļīgu saņemšanu līdz ar skapi? — Linums vaicāja, pacēlis acis no laikraksta. — Man jāvēlas, ka parakstītos ar atbildību visa pavēlniecība

— Mēs varam paņemt tik tāpat, bez nekāda atbildības paraksta, — Nurcis atteica.

— To jūs varat gan, tas jau tiesa, — Linums vienaldzīgi atsacīja. — To var arī laupītāji, kad tik tiem pienācīgi liels spēks. Un, ja tā notiks pie manas dārgās mantas kur man salaista visa mana peļņa, tad es no savas puses varēšu to uzskatīt par laupīšanu.

Visi klusēja, tik pa labu brīdi iebilda Augurs

— Bet kā mēs še zināsim, vai skapī visas grāmatas ir, kas rādītājā ierākstītas?

— Tur jūs varēsat pārliecināties, kad ņemsat rokā rādītāju un salīdzināsat tur ierakstītos virsrakstus ar grāmatu virsrakstiem pēc sanumurējuma, — bij Linuma atbilde, — jo tik daudz man jūsu prašanai jāuzticas, ka vismaz dažs no jums spēs salīdzināt grāmatu virsrakstus ar rādītāju.

— Jūs vai ikkatra vārda galā, taisni vai aplinku, cenšaties norādīt mūs par nespējniekiem, — Nurcis žēlojās.

— Vienu jūsu nespējību pierāda atkal še, raugāt, valdības vēstnesis", — Linums sacīja, pasniegdams viņiem laikraksta lapu un parādīdams tur īpašu vietu. — še atkal tiek meklētas pret mācītāju pazudināšanas liecības, kādu jūs neesat vis spējuši sadabūt še, viņa draudzē.

Pietvīka, to dzirdot, Augura Antons un citi viņa palīgi, atskaitot tik Nurci, kurš tad vēl še nebij bijis, bet sacīt šoreiz neviens nekā nesacīja aizbildinājuma vai atraidījuma ziņā. Neviens no viņiem laikrakstā arī nemaz nepaskatījās, kas bij zīme, ka šī ziņa nav viņiem vairs viss nezināma.

Kad Linums atvadījies izgāja, tad pa brītiņu noskanēja viņam pakaļ no pavēlniecības galda šie vārdi:

— Ellīgi žultīgs cilvēks!

Bet kāda cita balss piebilda:

— Gan laiks lauzīs arī viņa ragus.

Grāmatu «pārņemšanas» nodoms palika spēkā, un pavēlniecība bij beidzot ar mieru parakstīties viņas pilnā

sastāvā par grāmatu saņemšanu uz ticības pēc Linuma sarakstītā rādītāja. Linumam tik nu nācās gaidīt, kad ņems viņa skapi un vedīs projām, lai gan no grāmatām šķirties viņam varbūt nenācās daudz vieglāk kā sacīt ardievas dzīvībai. Daži gan viņam ieteica svarīgākās un dārgākās grāmatas pie laika izņemt un atstāt tik tādas ar vieglāku saturu, bet viņi uz to nebij piedabūjams, jo viņam visas grāmatas esot tikai svarīgākā rakstniecības izlase.

Pēc dažām dienām patiesi ieradās pie Linuma četri vecīgi darbinieki ar divzirgu aizjūgu un smaga vezuma ratiem. Iegājuši un apvaicājušies, viņi sāka prātot, kā tik smagu Skapi iznest, jo pavēlēts bij aizvest viņu pilnā sastāvā, grāmatu nemaz neizkravājot, laikam tādā ziņā, lai tās neizjūk no pareiza sakārtojuma.

Nu sāka lūkot pārliecināties, vai un kā būšot iespējams skapi kustināt. Palūko spiest viens pie virsējās sānu zimzas uz augšu, bet velti — nekust! Iet otrs arī — tas pats. Kad saiet visi četri, tad pacel gan vienu pusi drusku uz augšu un atlaiž atpakaļ, bet vairāk arī nenieka. Sāk prātot un spriest, vai pavisam drīkstams četriem turētājiem vien tādu svaru gāzt sāņus, kas ar visu savu smagumu nenoturams var zvelties uz grīdas un vēl kādu no turētājiem nosist. Viņi griezās pēc padoma pie turpat savā nodabā strādājošā Linuma. Bet tas atbildēja, ka viņam neesot nekādas tiesībai iejaukties 'pavēlniecības darbos ar nekādiem padomiem vai aizrādījumiem, jo viņai pašai esot diezgan spēka, diezgan padoma.

Viņi izgāja visi ārā; sasēdās pagalmā uz baļķa, pīpoja un gudroja, ko īsti darīt, un pēc ilgāka prātojuma palika pie tām domām, ka darbs jāatstāj nedarīts un ka pie tāda svara gabala vajagot droši vien otrtik spēka klāt, jo tas skapis sverot ar visu, kas tur iekšā, ne mazāk kā trīs birkavi, bet varbūt vairāk arī. Negājuši vairs nemaz istabā atpakaļ, viņi aizbrauca.

pēc dažām dienām saradās atkal ar to pašu aizjūgu skaitā astoņi nesēji, pa starpām krietni spēka vīri. Skapi viņi nu nogāza .sāņus, smagiem grāmatu sējumiem plauktos iekšā ar troksni gāžoties, un aiznesa līdz durvīm. Bet nu tik atdūrās atkal uz lielu neiespējamību, ka palodas atradās par zemākām, nekā tāda priekšmeta iznešanai vajadzīgs. Un ko nu atkal darīt? Nesamais jāliek zemē un jālūko atrast padomu. Daži griezās pie Linuma ar vaicājumu, kā pavisam bijis iespējams tādu skapi šite ienest?

— Tur viens no diviem, Linums zobgalīgi atbildēja, | — vai nu viņš mazgadībā ienests un izaudzis liels, vai šepat radījies un laukā vēl nemaz nav bijis.

Citi sāka prātot jau par palodu izzāģēšanu istabas un priekšiņas durvij, bet tur Linums aizrādīja, ka visīstenāk esot pa malēniskam noārdīt visapkārt istabas sienas un tad piebīdīt ačgārniski ratus klāt, lai var uzcelt skapi bez nekādas nešanas. Viņi to saprata gan par izzobojumu un tik pasmējās.

Arī šis nesēju pulks izgāja ārā aprunāties, kas tālāk darāms. Tur nāca drīz arī mājas saimnieks no tīruma, un viņi sāka stāstīt tam savas domas par palodu izzāģēšanas vajadzību, bet viņam iesitās prātā nejauši tas pats zobgalibas aizrādījums, kādu izsacījis Linums: lai ārdot vien labāk māju pašu nost, jo, kad traki varas darbi esot pie rindas, tad jau varot darīt ari pašus trakākos no tiem — jo spēka esot diezgan. Tāļāk ejot, viņam bij ienākusi prātā vēl viena lieta, ko izsacīja, pagriezdamies atpakaļ pret nesējiem

— Tās durvis ir priekš tā skapja iznešanas ne vien zemas, bet arī šauras, un priekšiņa tik maza, ka tur līdz ar durvīm viņu izgrozīt nevar iespējams būt, tālab jāsaka no patiesības, ka mājas nojaukšana var izdarāma būt vieglāk nekā durvju sienu izpostīšana vien

Darbinieki, izmērījuši durvju platumu un atzinuši, ka saimniekam tiesa par skapja neiznešanu cauri arī durvju platuma ziņā, beidzot nosprieda uz savu galvu nekā neuzsākt, bet ziņot lietas apstākļus atpakaļ pavēlniecībai, lai tad viņa zina rīkot tāļāk, kas darāms. Pēc tam viņi iegāja atpakaļ istabā, atcēla skapi viņa pirmajā vietā un devās tukši projām kā atbraukuši.

Bet pavēlniecība, laikam drusku apnikusi no šādām neizdevībām, vismaz pagaidām atstājās no tāļākas rīkošanas skapja un grāmatu aizvešanas lietā uz baznīcu, un visi prāti viņai bij saistīti tik pie pirmās brīvbufetes sarīkošanas darbiem nākamai svētdienai, kurp jau tikuši bezmantieši ar apkārtrakstu uzaicināti ierasties baznīcā uz kopsadzīvi pie brīvbufetes un runām līdz vēlam vakarām.

Uzaicināja ar cietu pavēli vienu no tiem pagasta iecirkņiem, kuru, kā Nurcis bij iedalījis, ieskaitīja par pirmo priekš bezmantiešu brīvbufetes sagādības šai reizei, nepildīšanas gadījumā piedraudot jau ar soda tiesu. Ikkatram tā iecirkņa saimniekam ar vārdu bij noteikts, cik un kas jāved svētdienas rītā uz pavēlniecību.

Šo pavēli saņemot, cēlās ikkatrā' mājā, kur vien viņa iesūtīta, izmisuma vaimanas, kur to visu ņemt, ko pavēlēts dot, jo jau vairāk nekā vienreiz pārtikas vielu apmērs bij samazināts bezmantiešiem par labu, lai ari daži bezmantieši maizes un visas iztikas ziņā bij pārāki par saimniekiem. Saimnieces, iztraucētas no šādas ārkārtīgas prasības, it visas sajutās esot dziļā postā un nelaimē. Daža izsaucās, ka sviests neesot redzēts pašiem nedēļu nedējām ne naža galā, cita atrādīja, ka maizes pēdējais kukuls iegriezts esot uz galda, vēl kāda norādī|a, ka gaļas citādi nevarot dabūt ne čīpslas, kā vien ja no tā paša pavisam samazinātā turamo lopu skaita kādu ņemot nokaušanai, un tā citas vēl daudz un dažādi Bet bailes no briesmu draudiem piespieda gādāt, lai jāatdod pat vairāk par iespēju, grimstot parādos. ,

Ķamēr svētdienas rītā pa attiecīgā brīvbufetes uztura vielu sagādātāju iecirkņa mājām saimnieces raudādamas kravāja laukā uz aizvešanu visu, kas vien pēc prasības un pavēles sadabūjams mājā vai priekšējās dienās ar vis lielākām grūtībām gādāts no citurienes, tikmēr pavēlniecībā valdīja īstena prieka pilna rīcības rosība pie atvedamo ēdienu vielu saņemšanas, izkārtošanas un sadalīšanas bufetes vajadzībām. '

Viens no pavēlnieka palīgiem stāvēja uzgaidu istabā visu atvesto lepni saņemdams gan pēc svara, gan pēc skaita un mēra, sevišķi no ikkatras mājas, un sauca priekšā otram palīgam, sēdošam tur pie galda uz pierakstīšanu, kas un cik kuram: cik pēc svara šim maizes, cik tam plāceņu, cik citam sviesta vai siera, cik kādam gatavas gaļas, tad — cik pēc mēra salda piena vai paniņu, ciķ pēc skaita novārītu olu vai mazo sieriņu un tā tāļāk. Par svārstītāju un mērītāju stāvēja pagasta ziņnesis. Visi grozi, piena un sviesta trauki tika paturēti līdz rītdienai.

Daži pārtikas atvedēji ziņoja saņēmējiem, ka veduši gan esot, kas bijis, bet nespējuši sagādāt visa, kas prasīts, lai ņemot vai dzīvību laukā. Tādiem, zināms, sarakstā piezīmēja saukšanu pie atbildības.

Stērgenieks slaistījās pa vidu ar tukšu pīpīti zobos un šauteni plecos, ļoti uzmanīgi skatīdamies, ko kurš ienes. Un, kad bij palaidis garām krietnu skaitu grozu un tur nekā priekš sevis neatradis, izsaucās;

— Navīnam na šļakatas brendiņa, na pinkas tabaka!

Remps iebāza galvu no ārpuses pa durvīm un sauca

— Jān, brāl, ko nu lai dara? Brandāvīna nevienam.

Pa brītiņu ienāca iedusmotā sajūtībā Tuluks un sacījai

— Visi atbraukuši, bet tīri sausā, nevienam no visim ne pilītes, lei. …

— Kos tī, valns, bous par bupeti, kur na lāseites brendiņa, na pīpeites tabaka! — tā Stērģenieks nosirdījās.

Kura saimnieka atvedums bij nosvērts, izmērīts vai saskaitīts, to ienesa tepat iekšā, kur sagatavošanas darbi gāja ar fabrikas steidzību. Tur visā čaklumā taisīja sviestmaizes, apliekot vēl ar gaļas, ar olu un sieru šķēlītēm un satinot ikkatru pēc tam sevišķā papīrā, kuru darbu darīja pavēlniecības priekšnieks. Jetes jaunkundze ar augsti atbraucītām piedurknēm un milzīgu priekšautu, kas apņēma visu augumu, strādāja, sagriezdama šķēlītēm gaļu ar lielu uzupurēšanās un pazemošanās nozīmi mazajo brāļu un māsu labā, atturēdamās tik ilgu laiku pat no savas tik nepieciešamās pīpošanas. Vislielāko sajūtību nesa, kā saprotams, pats šo augsto domu iesācējs par bezmantiešu brīvbufetēm, kurām paredzama liela nākotne šās atmestās kārtas pacelšanas ziņā. Še ir ierauts jaunu, cēlu domu ceļš kas stiepsies drīz ar uzvaru caur visiem novadiem. Darbā līdza piedalījis arī gan Briņu Vilma, būdama līdzdarbniece pavēlniecības rakstvedībā, bet vairāk gan tik taī nolūkā, lai viņas atraušanās nedotu iemesla nolamāšanai par bagātnieci.

Ziņnesis, kādu grozu ienesdams, stāstīja, ka pie baznīcas esot jau liels pulks ļaužu, kas laikam gaidot iesākšanas, ko stāstījis kāds no iztikas atvedējiem, kam bijis braucams gar baznīcu.

— Tā jau ir skaidra zīme, cik šādi gara pacilāšanas sarīkojumi vajadzīgi nabadzīgai un panesīgai bezmantiešu kārtai, — Nurcis skaidroja. — Tā saucamo dievvārdu sējums viņiem jau lidz kaklam apriebies, Un dvēsele slāpst pēc kaut kā augstāka; cēlāka — pēc patiesības.

Sāka aprunāties arī par to, kurā laikā bufeti atklāt un kā uzturēt kārtību, ja ļaudis spiestos virsū? Un vai varēs ierīkoties, ka dažam netiek par daudz, citam nekā?

Bet drīz par šiem jautājumiem pašu vidū nodibinājās pilnīgs apmierinājums, jo tie jau nebūs nekādi bagātnieki, kas ieraduši visu patvarīgi grābt, ķert un raut, tie būs pieklājīgi goda ļautiņi, kas nesteigsies rīcībai priekšā, nesniegsies ņemt neko savām rokām savvajlgi, bet būs klusi un pacietīgi gaidīs, kad aicinās vai kad ko sniegs. Tur nekā ko baidīties, jo šie cilvēki vis piedauzības nedarīs. No tiem dažs labs izrīkojums pamācīsies kārtību. Ko nu par to!

Puikstens nosita desmit, kad sāka kraut vezumos grozus un traukus, ko sūtīt uz baznīcu. Braucēji cits pec cita aizlīgoja, bet rīkotāji tūliņ vēl reizē ar viņiem nevarēja tikt.

Lai nu ved vien un novieto bufetes mantas. Steidziba nekāda nav. Nurcim ar pāra rindām jāpabeidz vēl cilde-nīgā atklāšanas runa, Jetes jaunkundzei jāuzpurina drusku ceļam mati. Auguram jāpiebāž visai dienai papirosi, vēl kāds no palīgiem palicis nezin kur. Bet lai, lai — laika diezgan.

Pirmām bufetes mantu vezumam pie baznīcas nonākot, atskanēja no drūzmas «urrā» saucieni un piesteidzās sveši grozu saņēmāji, kas rādījās krietni iereibuši. Vedējiem bij viena alga, kas saņem, kad tik tiek vezumi tukši.

Divi pirmie grozi nokļuva gandrīz laimigi līdz nostādītiem galdiem altāra priekšā. Bet, kad nesēji steidzās apgādāties paši ar kādu daļu no grozu satura, tad citi, kas steigušies līdza, sāka ātri darīt to pašu. Svešas vecenes grūda, ko varēja, azotēs un krāva priekšautos. Dažiem ari svešiem večiem bij kules plecos apakš lietu kabatu mēteļiem. Tie arī grūda, kur ko varēja. Un, kas šķitās diezgan dabūjuši, tie steidzās pa otrām durvīm ārā un projām. Tādā veidā pirmie divi grozi iztukšojās pāra minūtēs, bet citi netika tālāk kā, vislielākais, līdz baznīcas vidum, kur tad ap» viņiem, izcēlās drūzmīģa grūstīšanās, kliegšana un pat, kaušanāsr Piena trauki, kuri nāca iekšā pēc maizes groziem, grūstoties tika izgāzti, un dažam, kurš gribēja no'kāda vēl neizgāzta trauka dzert, sagāzās viss trauka saturs uz galvas un krūtīm. Tukšo, sīko trauku grozs bij apgāzts un trauki saberzti.

Remps, aiz bailēm nomaļus stāvēdams, kliedza:

— Jān, Mārc! Ķerat nu, ķerat jel kādu plācenīti, lai tīk kaut vai šļiekas ko norīt.

— Vui tu, vaina ļurba, pats navari grūstīs vido īkšā un dabeit pāra ķeģu pa purnu? — Stērģenieks atkliedza.

— Paskat, cik viņš, ačka, gudrs, dzīt citus pēc plāceņiem trakuma pūlī, bet pats domāt jau tik uz ēšanu, lei, — Tuluks nosmējās.

Kuri tik dabūja tādā laupīšanas ceļā ko sagrābt, tie joprojām steidzās driz*no baznīcas ārā, bet ari godīgie cilvēki, kas varas darbos neiedevās, nepalika vairs tur ilgāk stāvot, laikam baidīdamies, ka var iekrist līdza kādā atbildības vai liecību ķezā. Mantu atvedēji; redzēdami ari trakuma garu, nozuda ātri visi, līdzko viņiem vezumi iztukšojās. Un pavēlniecības sastāvs, kad tas ieradās nepilnu pusstundu vēlāk, atrada baznīcā tik piena plūdus, trauku drupatas, salauzītus grozus,, samīdītas sviestmaizes līdz ar citiem izmētātiem un sabojātiem ēdmaņas gabaliem, bet gandrīz vaira nekādu cilvēku Pat: visi trīs aizsargi ar savām šautenēm bij nozuduši.

Daži no ticamākiem un turpat vēl mazā skaitā palikušiem aculieciniekiem izstāstīja, ka pirmākie un arī lielākie rāvēji, veči un vecenes, bijuši apkārtējo vairāku nespējnieku māju iemītnieki, kas sanākuši taisni tik ar raušanu iedzīvoties. Čitt gan no sevis nebūtot tāda trakuma iesākuši. Bet, redzēdami, ka šā vai tā nekas neatliks, ja gribēs tikai noskatīties un atļaut viņiem vieniem visu, gājuši tie ari barā, un tā sacēlusies šī mežonīgā nekārtība jo liela, kur vairs nebijis bēdāšanas par mantu vien, bet ari citam par citu, acs vai: galva.

Bet ko no darīt pavēlniecībai, redzot šā kaujas lauka atliekas cēlušās no tiem nesavtīgiem, godīgiem miera cilvēciņiem, uz kuru pieklājības jūtām un apziņas varēja tik droši paļauties. Pirmā brīdī visi bij īsti apmulsuši un nesaprata, ko tas viss nozīmē, bet drīz sāka atjēgties. Nurcim labās rokas padusē bij grāmata, kur sarakstīts viss, kas no katra devēja priekš bufetes saņemts, ko laikam gribēja lasīt priekšā un par pilnības neatvedējiem izsaukt lāstus un «pienaglot»,… bet tagad viņš ļāva tai noslīdēt zemē. Viņa kreisā roka, kā rādījās, dusmīgi sāka burzīt un žņaudzīt cēlās atklāšanas runas rokrakstu par jaunu, dižanu strāvu bezmantiešu dzīves un gara paaugstināšanā, Jete iesteidzās mācītāja ģērbkambarī, ātri norāva savu plato priekšautu, savīkstīja to padusē un tūliņ nozuda. Augura Antons laikam šķita, ka visa atbildība paliek Nurcim kā neaprobežotam sapulces pilnvarniekam taisījās diezgan mierīgi projām. Viņam nebij vis īsti par prieku, ka Nurcis uz reizes pacēlies tik lielā slavā pāri viņam. Viņa palīgi, nejuzdamies pavisam par kaut ko atbildīgi, pīpēdami un smiedamies gāja laukā. Pēdīgi visiem līdza nopietns un domīgs arī Nurcis atstāja baznīcu — pat neaizslēgtu apkārtējo suņu kopšanā līdz ar visiem kara lauka piederumiem.

Drīz pēc tam Nurcis negaidot pat rītdienas, paņēma padusē savu pauniņu un aizgāja no šā pagasta nezin uz kurieni, laikam zinādams labi, ka algas saņemšanas lietā pakaļ nestāv. Drīz arī viņš tika aizmirsts un vairs nepieminēts.

Tikai Jetes jaunkundzei pietrūka cēlā pavadītāja pa vakariem uz Plīņiem. Kad jau, vakaram tuvojoties, viņa sacīja vien: «Iešu par nakti uz savu māju,» — jo tā viņa Plīņus sauca —, tad tā bij Nurcim skaidra zīme saprast laimīgas pavadības prieku un godu.

Bet Augura Antonam, kā pavēlniecības priekšniekam, iesākās rītā īstenas nedienas ar atbildību vismaz par groziem un traukiem, ko nespēja atdot saimniecēm, kad tās sāka nākt un tos atprasīt. Gan viņš aizrādīja uz Nurci, kurš bijis īstenais darītājs un tagad jau projām, gan sūtīja uz baznīcu meklēt savu mantu. Bet viņas uz to atsaucās, ka visi noteikumi nākuši no pavēlniecības pašas un par Nurci vienu pašu neesot nekas jāzina. Par savu mantu meklēšanu baznīcā, kā viņas tika taī ziņā uz turieni raidītas, viena no viņām izsacījās sekoši:

— Baznīcā, jā, baznīcā! Tur ir tik drupatas un salaužņu blāķi redzami, bet neviena vesela trauka, ne groza. Tur jūs ar mūsu asarām slacīto un nāves draudiem izspiesto nabadzību barojat bez bēdas pasaules suņus, piedraņķēdami līdza vēl baznīcu.

Kāda cita solījās meklēties par visu šito augstākās vietās, un, tā kā pavēlnieks apzinājās visu darījis no savas galvas, paļaudamies tik uz Nurcir tad visai lepni viņš pret tādiem pārsaukumiem un draudiem uzstāties nedrīkstēja, tik raudzīja noslēgties un palikt nepieejams.

Bet baznīcas priekšnieks, saprazdams, ka nu visa māžošanās par baznīcu būs pārgājusi, lika to iztīrīt un izmaz-

gāt, atdodams atslēgas no jauna baznīcas apkalpotājam, uram tās patvarīgi bij atņemtas.

11. Pie Steņģiem Ezermuižiņā ieradās viens no ieceltiem mantu sarakstītājiem

Pie Steņģiem Ezermuižiņā ieradās viens no ieceltiem mantu sarakstītājiem ar palīgu un uzaicināja Steņģus atrādīt visu mantu, lai to varot «pārņemt» pēc valdības pavēles priekš viskopības, aizrādot tūliņ jau soda tiesas bārdzību priekš slēpējiem. Steņģis pats nerunāja tam nekā pretī, bet tik sacīja:

- Ejat vien rakstiet, tur jau viss ir redzams un zināms.

— Bet man vajadzīgs, ka ikkatra lieta tiek parādīta, lai neiejūk vidū kāda sveša manta.

Steņģis pagriezās pret sievu un to parīkoja, sacīdams;

— Ej nu, Dārta, atrādi, lai jau raksta, kad grib.

— Es jau iešu gan tur tādam rādīt! — viņa skarbi at-saucās. — Kādas mantas šis te nolicis, ka jāmeklē? Ne man vajaga kopmantas, ne kopdarba. Es dzīvošu pati par sevi kā līdz šim, citi lai dara, kā kurš grib.

— Ko tur nu pretī tiepties? Tik un tā jau paņems. Prātīgāks ir, kad atdod ar labu, — Steņģis mudināja.

— Ar labu nedošu nolaupīt it nekā; ja ar varu ņem, tad lai ņem dzīvību arī līdza.

— Kādu laiku jau varbūt neņems, jo jādabū tik zināt, kas par mantu kur ap ir, lai vajadzībā var dabūt,— sarakstītājs raudzīja ieskaidrot.

— Tu jau redzi, ka no tā mana muļķa veča nekāda aizstāvētāja nav, lai vai aplaupa, kas grib. Bet es, nabags sievieša cilvēks, stāvēšu pretī vai līdz nāvei.

— Nu, kad ar labu netiek ļauts, tad man šoreiz še ko darīt nav, — sarakstītājs pabeidza un ņēma kopā savas lietas uz aiziešanu. — Man šajā gājienā jāraksta tikai labprātīgi atļaujamās mantas, bet tad ar pretiniekiem valdība rīkosies vēlāk pēc sava ieskata.

— Nezin ko tad viņa ar tādiem darīs? — Steņģis bailīgi jautāja.

— Jādomā, ka ņems nost, ko gribēs, kad sagādās vietas nedzīvai mantai, kur nolikt, un lopus pagaidām atdos turpat kopējiem, kur barība, — sarakstītājs stāstīja, vai dzīs uz muižām priekš kopdarbības saimniecībām.

— Un ko tad, nezin, ar pašiem? — Steņģis tāpat bailīgi vaicāja.

— Ar pašiem? Nuja, ar pašiem jau vieglāk tikt galā. Nodos protams, soda tiesai kā pretiniekus, un beigts.

— Vai dzirdi, Dārt, ko cilvēks stāsta! — Steņģis uzsauca sievai. — Kāds briesmu gals gaidāms par neklausīšanu!

— Tad bada nāve tev laikam būs labāka, kad pēdējo noņems un atstās bez maizes garozas tukšumā? Steņģene, acu nepaceldama, atteica,

— Lai šā vai tā, bet es gan labāk pie atdošanas, Dārt; dari tu kā dalīdama, pilnvara tev ir.

— Jā, nedzīva pilnvara ir, bet vīram dzīvības tikpat kā nav. Pilnvara vien pati nekā nesargās, nekā neaizstāvēs, Steņģene pieceldamās atteica.

—- Ak Dievs, to nu darīsim! — Steņģis nopūtās. — Ir jau mums darbu diezgan arī tādu kur vīrs viens pats darītājs par visu, bet sievas kā nav, tā nav.

-Drīzāk var iztikt bez sievieša nekā bez laba vīrieša, kas man jācieš, — Steņģene šos pēdējos vārdus runāja, iziedama ārā un par sarakstītāju nekā nevērodama..

Pēc tam sarakstītājs paņēma savu grāmatu padusē atvadījās no Steņģa un aizgāja kopā ar savu palīgu, bet Steņģis palika nopūtu pilns kādu brīdi istabā un tad gāja smagiem soļiem ārā, pie sevis runādams:

— Dievs vien to zin, kas būs, kas nebūs, bet labs gan nekas nav paredzams.

Pagāja dienu desmit, un šī lietai palika tā kā pārgājusi un pat vai piemirsta. Atnāca otra svētdiena, un viss bij joprojām klusu tikpat šāī lietā, kā vispāri.

Tad svētdienas pēcpusdienā Steņģene ātri ienāca istabā, kur Steņģis vien sēdēja pīpodams uz mūriņa. Viņa atraisīja savu zināmo sedzeni likās kaut ko meklējot pa skapi un sāka vārdus tā kā bērtin bērt, runādama it kā pie sevis, bet arī gan tā, ka Steņģim viss labi dzirdams būtu. .

-Nu tad nu reiz tu, blēža putns, esi stiprā cilpā, no kuras tu vis neizrausies, kā ik gadus gan tev izdevies. Vienmēr esi zinājis noēdināt manu atāliņu ar zirgiem un izliegties, bet nu esi cieti, nu nebūs nekā. Redzētājas ir ganu meitas no divām pusēm. Ak tā! — Sapīt zirgus pie robežas un tad, ar apaušiem sapērdams, satriekt manā pļaviņā! Nu tu dabūsi atbildēt nevis par atālu vien kā kad zirgi netīši būtu pārgājuši pār robežu, bet es tevi nu iztiesāšu kā zagli, ka tīšām esi zirgus pļavā iedzinis. Padoma man diezgan, ko daži cilvēki ir jau devuši, tik nu jāzina darīt tāļāk ka neizsprūc.

— Kādu savvalodu tu, Dārt, te kā skaldīt skaldi?'Uz ko tu tik visai sirdies? — Steņģis tā kā nedroši ievaicājās.

— Vēl tev jātaujā gan būs, uz ko sirdos? Kad sagrūdīšu abus ar Krīcumu cietumā, tad dabūsi zināt. Tur varēsat droši runāt un nebūs vairs jālied, aiz rudzu gubām slapstoties, čukstēt kā šorīt. Ak tu domā, ka es nezinu? Ir godīgi cilvēki, kas izstāsta.

— Kāda tad, Dārt, man tur slapstīšanās? Es aizgāju tik paraudzīt, Vai rudzi gubās nesāk augt pēc tik lieliem lietiem, — Steņģis, izdauzīdams uz mūriņa malas izpīpoto pīpīti, runāja, acis nolaidis. — Ceļā satikos ar Krīcumu, un abi piegriezāmies aizvējā uzpīpot. Tur visa slapstīšanās un čukstēšaņa.

— Jā, jā! Es tev ticēšu gan! Tavi mānīšanās meli man nav vis pirmo reizi dzirdami. Bet zini gādāt rītu no paša rīta man zirgu pie durvīm, lai nav jāgaida kā citām reizēm. Laika man nav kavēties. Jāaizskrien vēl pēc zīmogmarkām un pēc apsūdzības raksta …

— Kad tik nepieķeries pie Jankeļa taisītām …

—Es tev došu gan labas Jankeļa taisītās …

— Vai nu es, Dārt, ko sliktu? Es tik tāpat vien, labu gribēdams.

— Kas tev labs, ko gribēti Bet dodi šurp naudu! — viņa uzsauca, sedzeni uz muguras sasiedama.

— Turpat skapī augšplauktā maciņš ir. Ņem, cik tur atrodi. Man citas naudas nav.

Viņa paķēra maciņu, paskatījās tur iekšā un iesaucās:

— Ko lai es ar to vien iesāku? Tur man nekā netiek. Tāds tu esi' saimnieks — tukšinieks?

— Ko saimnieks var saimnieces lielām naudas vajadzībām naudas piekalt? Aizmaksā, šoreiz tik zīmogmarkas, lai iesūdzības raksts paliek parādā.

— Tā jau man vienumēr ar nebūšanas kauna vien jālaužas, kad vīra nav pelnītāja! — Steņģene, maķelīti kabatā bāzdama, nodusmojās un sāka iet laukā.

Nākamā rītā, kā pavēlēts, Steņģis piebrauca laiku zirgu sievai pie durvīm. Viņa arī drīz iznāca savā visur pazīstamā sedzenē, sēdās ratos un tūliņ sāka braukt projām. Steņģis, viņai pakaļ skatīdamies, klusām pie sevis noņurdēja

— Labi, kad jel viena pati diena paies bez urdījumiem un bez naida.

Steņģene nebij vēl izbraukusi no pagalma, kad ieraudzīja nākam taisni uz Steņģu pusi četrus cilvēkus: divus vīriešus divas sievietes. Viņa drusku tā kā sarāvās un apturēja zirgu. Ari Steņģis bij ieraudzījis nācējus un gāja lēnām tiem pretī iepakaļ aizbraucējai. Nācējiem arvien tuvojoties, varēja sākt pazīt Stērģenieku ar šauteni plecos, kādu jaunu cilvēku ar revolveri pie sāniem un divas sievietes ar rīkstēm rokās. Nācēji ar Steņģi sastapās pie Steņģenes, sēdošas joprojām ratos. Gandrīz bez nekādas apsveikšanās jaunais vīrietis, kam revolvers pie sāniem, pagriezies pret Steņģi, iesāka runāt:

— Jūs esat lieguši jūsu mantību sarakstīt, tad tagad ir pavēlēts ņemt to ar varu projām. Es esmu pavēlnieka palīgs, un še ir apsardzības spēks klāt, — to sacīdams, viņš rādīja uz Stērģenieku. — Vispirms tiks šodien paņemtas jūsu govis un aizdzītas uz Bungžu muižu priekš ierīkojamās kopdarba un kopmantas lielsaimniecības, kālab še līdza ir ņemtas šās divas sievietes par govju aizdzinējām Steņģene, to dzirdējusi, ne vārda nesacīdama, izlēca no ratiem, atraisīja ātri sedzeni, atmeta to ratos uz sēdekļa, norāva un atsvieda turpat arī mēteli, un, iekam citi dabūja atjēgties, ko tas nozīmē, viņa aizskrēja un nostājās drīz kūts durvīs ar koku rokās un uzsauca sekojošam Stērģeniekam:

— Nāc tik!

Stērģenieks virzījās apdomīgi tuvāk, bet Steņģenes koks vēcinājās ātri viņam pretī bez stāšanās. Pienāca citi visi arī un nesaprata, kas nu būs. Pavēlnieka palīgs gumdīja Stērģenieku dabūt Steņģeni cieti, raut no kūts durvīm nost un apcietināt.

Stērģenieks raudzīja pievirzīties no vienas un otras puses, bet nekā, viena alga, visur briesmas. Viņš nolika šauteni, lai tā nebūtu par kavēkli, un lūkoja virzīties cieti gar sienu, bet arī tur briesmu diezgan, jo koks, ar spēku vēcināts, atsitās brīžam pie sienas, brīžam pie zemas nospāres; Stērģenieks lūkoja vēl koka vēcinātājai drusku tuvoties, un, Steņģenei jo sirdīgi koku vēcinot, tas, labi garš būdams, aizķērās aiz spāres, caur ko vēcināšanas mazliet piestājās. To acumirkli manīgi izlietodams, Stērģenieks uzklupa Steņģenei un rāva to nost no kūts durvīm. Koku viņa atlaida un sāka cīkstēties ar savu uzbrucēju bez ne kāda trokšņa laišanas no mutes.

Brīžam viņa iespēja ar visu Stērģenieku atvirzīties tuvāk atpakaļ pie kūts durvīm, bet tad atkal tika aizvirzīta tālāk nost drēbes abiem vlrkšēt virkšēja; Stērģeniekam nokrita cepure, Stieņģenei sāka pajukt mati un parādījās pliki pleci. Piepeši viņa cirtās apkārt un ar neiedomātu spēku izvērsās no Stērģenieka dzelžu rokām. Un, iekam tas paguva atjēgties, viņa paķēra no aizdurvs kūts sekumus, nostājās atkal kūts durvīs un uzsauca Stērģeniekam: — Nāc, kad gribi tavs gals vai mans.

— Valna meitiškis! — Stērģenieks nosirdījās.

Steņģis, kas līdz tam bij stāvējis, rokas lauzīdams un vaimanādams, tagad iesaucās nelaimīgā balsī;

— Dārta, Dārta, siev, ko tu nu dari!

Daru to, kas sievai jādara, kad vīra nav par aizstāvētāju un mantas sargātāju, — viņa, drusku smagi elsādamā, bet sekumu nenolaizdama, atteica.

Pārplēsta viņai cīkstoties bij jaka, pārrauts pat krekls. Šo drēbju gabalu skrandas slīdēja gar pleciem uz leju jau līdz padusēm. Matu šķipsnas bij izšķirstījušās uz visām galvas pusēm. Mazu aizskārumu gadījumos viņa mēdza apraudāties, bet šoreiz viņas acīs nebij ne valguma zīmes. Tās spīdēja nospožinātā tērauda krāsā. Nerādījās viņa jūtot vai vērojot ari nekā par savas miesas kailumu, kas metās lielāks, grimstot saplosītām drēbēm uz leju.

Viņa sāka nomanīt, ka Stērģenieks tīko dabūt savu šauteni rokā, bet neuzdrošinājās iet tai klāt aiz sekumu tuvuma; un, kamēr viņš pagriezās aprunāties pie sava rīkotāja, kas darāms tāļāk tikmēr Steņģene ātri paķēra, tuvumā būdama, viņa šauteni, iesvieda to aiz sevis kūtī un stāvēja atkal ar izstieptiem sekumiem rokās.

Steņģenei par laimi, šorīt lopi bij paturēti ilgāk kūtī aiz agras rudeņa nakts salnas; bet, ja būtu ganībā, tad nespētu vis nedz tā sargāt, nedz pati sargāties.

Rīkojošais pavēlnieka palīgs piegāja tuvāk pie Steņģenes un sāka viņu uzaicināt uz mierīgu pieļāvību, lūkodams pat iestāstīt, kādi labumi nākšot, kad mantu salaidīšot vienkop un visus darbus lieliem pulkiem ātri apdarīšot.

— Elles blēži! — viņa uzkliedza, sekumus tāpat turēdama. — Solīt jūs solāt bagātību, taisnību, vienlīdzību, bet laupāt beidzamo mantiņu nost. Tāda ir jūsu taisnība, tādi jūsu vienlīdzības meli. Es nekāda māņu labuma no jums negaidu un neprasu, bet gribu atturēt tik savu nabadzību no izlaupīšanas. Liekat tik man mieru un ejat ar savu varmācību un viltību, kurp gribat, es jums neaiztikšu un pakaļ neiešu.

Ziņkārībā sapulcējušies bij visi abu Ezermuižiņas saimniecību ļaudis un daži pat no tuvākām kaimiņu mājām. Pulkā ieradās arī Augura māte. Viņa piegāja pie pavēlniecīgā rīkotāja un sāka ar to runāt, lai liekot jel uz brīdi tai nelaimīgai pretiniecei mieru — šī gribot apsegt viņai jel miesas plikumus, kas šausmīgi izskatoties.

Pavēlnieka palīgs, pazīdams sava priekšnieka tēvmāti, ievēroja viņas lūgumu un, lika Stērģeniekam pagaidīt. Augura māte piegāja pie Steņģenes, sacīdama:

— Laid, šomāt, lai es tevi cik necik apkopju, tikmēr tev uzbrukumu nebūs.

— Bet sekumu es nenolaidīšu un cits lai neviens tuvumā nenāk?— viņa atsacīja drusku drebošām lūpām un pieņēma Augura mātes palīdzību.

Augura māte sakopoja kaut kā Steņģenei izjukušos matus, tad izņēma no savām drēbēm dažas cilpadatas un saspraustīja ar tām viņai ap pleciem saplosītā krekla un jakas daļas, tā ka tās varēja turēties cik necik kopā. Pēc tam viņa sacīja Steņģenei:

— Es iešu, šomāt, par savienotāju. Varbūt Izdosies tevi atpestīt.

— Ja gribi, Augura māt, tad ej, bet es no šejienes nekustēšu, kamēr vien viņi būs šite, — viņa ar noteiktību izsacījās.

Augura māte saka atkal ar rīkotāju runāt, pat viņu lūgt, lai jel atstāj lopus pa vecam viņas pašas kopšanā uņ lai nedarot Šitik neganta varas darbu trokšņa. Bet rīkotājs uz to atbildēja:

— Jā, bet vakar pavēlniecībā viņa bezgala nejauki ķengājusi manu krusttēvu Krīcumu, kuram zirgi laikam iegājuši drusku viņas pļavā —- atāla, un tad visai liela brēka ar cietuma solīšanu un visādi, ka zaglis zaglis…

— Nav vis zirgi iegājuši vien atālā, bet tīši, ar apaušiem perot, tur iedzīti, kur tad divējāda vaina: atlīdzība un sods, Steņģene metās starpā.

— Kas vēl zina, kur vainai sākums, - rīkotājs sacīja. —- Tik to vienīgi redz, kur beigas. Kad tik sākumam nav dzimteņe šepat.

— Es sava veča neaizstāvu vis. Tas tāds pats blēdnieks. Ar Krīcumu aiz rudzu gubām vakarrīt čukstējuši, un neilgi pēc tam Krīcums zirgus sadzinis pļavā. Es laikam nezinu vis.

Pulkā bij dzirdami smiekli.

—Ko nu, Dārt, tukšu stāsti? Met labāk visu pie malas, — Steņģis centās sievu mierināt.

Metīšu gan, pagaidi vien. Pats jau zini gan, ka cilpās līdzi esi, un nu labinies. Laikam par tabaku būs pārdevis.

Atkal padzirdēja smieklus.

Augura māte nu stājās par starpnieci un sāka abas puses vienot uz izlīgšanu. Pavēlnieka palīgs beidzot bij ar mieru atkāpties tukšā, ja vien viņa krusttēvs Krīcums netiekot ķengāts un vazāts sūdzībās.

Lai viņš aizmaksā man zīmogmarkas. — Vai tad Jankeļam vairs nav? — kāds no pulkas ievaicājās starpā. — Un lai dod savā strejgabala mājiņā man dzīves vietu, kad no šejienes, kā paredzams, izliks. Veča es līdza neņemšu — man tik vienai pašai ar divām govīm.

Rīkotājs atbildēja, ka ar tādiem līgumiem viņš nevarot ielaisties, bet tikai atstāt gan lopus šobrīd mājā, kad ar Krīcumu tiekot noderēts miers bez nekādas līdzināšanas starpības un ka lopu skaits tiekot darīts viņam zināms.

—« Vai priekš sarakstīšanas? — Steņģene ātri ievaicājās.

— Nu, kad tik man zināms, lai tad es daru ko darīdams.

— Tāpat vien var dabūt zināt gan, bet sarakstīt nē, — Steņģene cietīgi nosacīja!

— Es tik aiznesīšu ziņu pavēlniecībai, lai viņa tad dara, ko zina,— bij rīkotāja vārdi. — Ja man tas netiek ļauts, tad no lopu aizdzīšanas es atkāpties nevaru; tik tādā ga-dijumā jāmeklē lielāka spēka. '

Steņģenei vēl labi ilgi prātojot, vai tik netiekot piemānīta, pie viņas piegāja no jauna Augura māte un sāka viņai ieskaidrot, ka tāda paskatīšanās un paskaitīšana nekā bīstama nenozīmējot, lai tālab nepretojoties, jo atņemt jau neatņemšot, bet citādi nākšot, kā jau dzirdēts, ar lielāku spēku un beidzot taču aizdzīšot. Steņģene labu brīdi apdomājās un tad sacīja:

— Lai nāk kūtī viena no tām dzinējām un lai izskaita galvas. Viņa vismaz nerakstīs. Bet kas lai galvo vīrieti, ka tas nesāk rakstīt? Ja pilns miers norunāts, tad tā pati sieviete lai paņem arī Stērģenieka šauteni, bet pats Stērģenieks lai tuvumā nenāk.

— Kas mun par vajadzeibu it pī todas dusmu pūces? — Stērģenieks atsaucās.

— Tik šitāda dusmu pūce var atturēties pret tādu vistu vanagu, kāds tu, — Steņģene meta pretī. — Jau sen esi izsalcis pēc šitās manas ligzdiņas un nu gribi aprit papriekšu vēl mani pašu, lai nav, kas pretojas.

— Vui as pavusam tav tuvu ītu, ja naboutu pavēles?

Vispēdīgi šī negantā ķilda pabeidzās ar to, ka rīkotājs,

nemieru apnicis, pieņēma Steņģenes priekšlikumu, iesūtīja vienu no līdzpaņemtām lopdzinējām izskaitīt, cik govju un cik vaļenieku, un paņemt no kūts Stērģenieka šauteni, kā Steņģene bij gribejusi.

Kad tas visgalīgi bij noticis un visi četri atnācēji aizgājuši, tik tad Steņģene nolaida sekumus un nolika tos atpakaļ aizdurvī.

Visi ziņkārīgie arī drīz nozuda, un Augura māte sacīja no aukstuma jau drebošai Steņģenei: , — Nāc, šomāt, pie manis, man silta istabiņa, un pšlaik būs tēja. Tu esi nodrūdzējusi. Tur sasildījies un palabosim tavas saplēstās drēbes.

Steņģene, nekā nesacīdama un savu saplēsto apģērbu, cik spējams, pieturēdama, gāja; viņai mierīgi līdza un Augura mātes istabā atrada patiešām patīkami siltu gaisu, kur drebuļi viņai drīz pārgāja.

Steņģis, viens pats palicis un noskatījies aizejošai sievai paka], griezās nojūgt zirgu un nolikt viņas mēteli ar sedzeni, runādams pie sevis:

— te nu bij tas domātais un cerētais mierīgākā dienu labums! Saceļas vēl trakums mājā, kur negantais meitietis ņem un izsuņķē tevi pašu līdza. Ko tu tādam darīsi!?

Kamēr Augura māte rīkojās, sameklēdama kaut ko brokastīm ar tēju, tikmēr Steņģenei, sēdot tādai pašai, kāda viņa bij, spruka rūgtas raudas vaļā.

Augura māte, ienākusi ar dažiem traukiem rokās, salikusi tos uz galda un ieraudzījusi Steņģeni tik sāpīgi raudam, piegāja pie viņas, uzlika tai roku vēl uz viņas pusplikā pleca, vaicādama:

— šomāt, ko tad nu vairs tik žēli raudi? nu jau tev vismaz šobrīd briesmas pagāja garām.

Steņģene ātri piecēlās un straujām asarām plūstot krita viņai ap kaklu, sacīdama:

—- Mīļā māsa! Tu esi vienīgā dvēsele, kas man manās bēdās jūti līdza un par mani tik mīļi iežēlojies, kad man visapkārt tik naidnieki un varmākas vien rēgojas. Man tagad smaga sirds, ka esmu bijusi netaisna pret tevi, iekārodama tavu daļu no Ezermuižiņas. Nu jau es paliktu mierā ar to pašu savu daļiņu vien, ja tik to man atstātu, bet nebūs jau gan nekā. Sapnī skaidri noredzēju. Un tad visas šitās mokas ar tiem mantu rakstītājiem un noņēmējiem, kas sirdi lauztin lauž: .

— Tās bēdas tev, šomāt, nav vienai vien, bet visiem vispāri, — tā Augura māte viņai pretī. — Tev vēl nekas nav noņemts, bet man tie paši trīs dažādu izrunu apsargi izlasīja priekš sevis visas labākās vīra un dēla drēbes, kas bij man glabājamas par piemiņu, bet vairs neredz vis nevienam to mugurā, lai gan toreiz visi tūliņ tajās ieģērbās, savus, vecos kankarus nesdami nastās līdza Šoreiz caur izlīgumu tev vēl izdevās gan izglābties, bet vai tā paliktu, ja tu nepieļautos? Tad nāktu, kā jau sacīja, ar lielāku spēku un izdarītu, ko gribētu. Tāpat, ja salnas rīts neaizkavētu laikā izlaist lopus, tad ganībā tu neaizsargātu vis savu govju aizdzīšanas. Tu redzi, šomāt kādi laiki tagad ir, kur tāds, kam spēks un vara, drīkst nākt un iztukšot cita māju tik tāpēc vien, ka viņa krusttēvu taisās sūdzēt par tīšu pļavas izganīšanu.

— Gan es viņu notveršu vēl kādu citu reizi, — Steņģene mierinājās, un Augura māte drusku pasmējās.

Pēc tam Steņģene Augura māti karsti nomutēja, un tad drīz abas saderīgās pušelnīcas sēdēja pie brokastu galda, runādamas joprojām par esošiem laikiem un viņu briesmām, kur Steņģene sevišķi nožēlojās par to, ka dēla joprojām neesot mājā, jo tad viņa bez aizstāvja nebūtu bijusi, lai vecais kur un kā būdams.

Pēc brokastīm, kad Steņģenei prāts bij drusku apmierinājies un drēbes vēl pielāpītas, Augura māte viņu lūdza pagulēties šās gultā, ko Steņģene neliedzās darīt. Drīz viņa tur maigi iemiga un nogulēja mierīgi līdz pēcpusdienai.

12. Kādu dienu ap launaga laiku Maja noraudājusies atsteidzās

Kādu dienu ap launaga laiku Maja noraudājusies atsteidzās pie lauku darbā strādājošā Laķa un aizgrābtībā viņam stāstīja:

— Vecais krusttēv, Katrīnas Stuģēnos vairs nav! Jete aizvakar viņu aizmānījusi projām un pazudusi ar visu, šodien Stuģēnu māte bij attrinkusi meitu vaicāt, kas esot, vai meitene vairs nenākšot ganos.

— Vai slepen aizmānījusi? — Laķis domīgi taujāja.

— Solījušies vest pie šuvējas, nomērīt drēbju kārtu, ko šī gribot viņai dāvināt, — Maja stāstīja tāļāk. — Par nakti gan meitenei būšot jāpaliek pie viņas, bet rītā atnākšot. Un nu jau esot trešā diena, sagaidīt nevarot nākam. Steidzamu lauku darbu dēļ lieliem cilvēkiem neesot vaļas ganos iet. Es tai taujātājai solījos steigties pie tevis un no saimnieces uz pāra stundām vien izlūdzos. Man jāsteidzas tūliņ atpakaļ.

— Ak Kungs un Dievs, ko nu lai iesāku?! — Laķis kā izmisumā izsaucās, nomezdams mieru no auzu kraušanas gubā. Ikkatrā ziņā viņai ir ļauni nodomi ar to nabaga muļķa bērnu.

— Kad tik nenogalina? — Maja, atkal asarām plūstot, izsaucās.

— Ko lai zinām? — Laķis, sirdī sagrauzts, izsacīja. — Iespēt viņa var visu, kas tik viņai izrādās derīgāks priekš viņas dzīves lepnuma. Bet man liekas, ka vispirms viņa raudzīs izmantot no tā bērna naudu, kuras viņai priekš palaidnībām vienumēr ļoti vajaga un nu vēl no Plīņu saimnieces cerētā un gribētā daudzuma nedabūja.

— Vai tad viņa var bērnu pārdot? — Maja nesapratnē jautāja.

— Taisni pārdot nu gan nē, bet var aizgādāt ar lieliem jaukas dzīves māņiem tāļu projām, lai audzē priekš vislielākās netikumības noklīduma, priekš miesas un dvēseles visdraņķīgākā samaitājuma, kādam jau vismaz pa daļai rādās kalpojot pati, kas patiesībā to pašu nozīmē, ko vislopiskākā pārdošana un arī nogalināšana. Tad viņa ar vienu pašu gaitu dabū pie malas jau vienu no līdzmantniecēm un vēl varbūt labu ķērienu naudas klāt.

— Vai Dieviņ, cik tas briesmīgi! — Maja kā izbijusies iesaucās.

— Jā, meit, tik briesmīgas lietas notiek lielās pilsētās, un Jetei tas būs ļoti labi zināms. Klusajā lauku dzīvē gan tādas briesmas citādi nav pamanāmas, ka ja kad daža meitene vai jaunava tiek aizvilināta līdzīgi Katrēnam, kas bez sava nodoma nav darīts.

— Bet ko tad tu nu, vecais krusttēv, iesāksi? — Maja nelaimes bailēs taujāja.

— Jā, ko es lai iesāku, to es jautāju pats sev arī? Ko lai iešāku, būdams tukšs nabaga cilvēks? Vispirms un par visām lietām man nav nemaz naudas, un bez viņas nevar nekā iesākt, nevar pat ne soļa tālāk spert. Saprotams gan, ka Jete uz virspilsētu būs devusies, kur tai visi tumšu veikalu kakti labi zināmi. Bet ko lai es, bez it nekā tur iegājis, panāku, ar ko meklēšu palīdzības, kur neviens bez aizmaksas ne soļa nespers, no kā uzturēšos pats? Uz pēdām tur nekas nevarēs būt panākams, kur viss ar smalku gudrību noslēpts — tikpat pati Jete, kā meitene. Bez tam tagad tur visa kārtība pagalam un ikkurš dara, ko grib, vai nedara pret blēdībām nekā.

Tad Maja, saujā kaut ko saspiestu turēdama, sāka pusnedroši runāt

— Es, vecais krusttēv, arī jau gan domāju uz naudas vajadzību un steidzībā izlūdzu saimniekam cik spējams dot šādā ātrā un lielā vajadzībā no manas šās vasaras aldziņas. Še nu, ņem jel to mazumiņu, kaut ari vai tik dzelzceļa vajadzībai…

Mīļais nabaga bērnsl Laķis aizkustināts sacīja. — Tev pašai vajadzīgas darba drēbes un apavs. Ko nu tu vari šitādās lietās līdzēt?

— Neatraidi, mījais, vecais krusttēv! Es nevaru uz sevi domāt, māsas glābšanu aizmirsdama. Pielāpīdama iztikšu vēl šās lauku darbu nedēļas, un pa ziemu varbūt izdosies kaut ko sagādāt. Man jau še nav vis vēl visa mana peļņīna, saimniekam nebij vairāk pie rokas, ko dot, — citādi jau es atnestu gan visu šurp.

— Atraidīt, mīļo meit, gan es tik sirsnīgas dalības nevaru un negribu, tikai man nāca prātā tavas pašas lielās vajadzības. Bet, kad tu gribi tās pieciest vai atturpināt, kas, no otras puses, man dod arī prieku, ka centies darīt priekš māsas glābšanas, kas vien iespējams, tad es to pieņemu un jūtos pat vēl drošināts, ka nestāvu šajās lielās bēdās gluži viens pats.

— Man priekš sevis, vecajs krusttēvs, ir arī apmierinājums, ka nelaimē tu nepalieci bez līdzdalības; jo tas, ko tu darīsi priekš Katrīnas glābšanas, man jāatzīst, kā kad tiktu darīts priekš manis pašas. Radeniecībā viņa man stāv tuvāk kā nevienam citam.

— Nūja, mīļais bērns! Esi jau darījusi, ko spējusi, — vecais krusttēvs sirsnīgos vārdos sarunu pabeidza. — Jādomā man arī, vai nu ko iespēšu darīt. Tev nav laika ilgāk kavēties, man tāda nevaļa, ka nezinu, kā varēšu atraisīties no darba, un tomēr aizgādnības pienākumus to prasa. Esmu šai mājā tikpat kā vienīgais laukstrādnieks no vīriešu puses, un nu, man aizejot, nepaliks še vairs neviena. Saimnieks guļ nevesels, un puiša cita nav. Nebūs viņam spējams gādāt arī tās pašas nieka aldziņas, cik man par šo darba laiku nāktos un ko gribēju sataupīt priekš zābakiem, bet nu stāv atkal lielāka vajadzība priekšgalā, un tomēr rokā vis nedabūšu ir tad. Līdz vakaram man gan jānostrādā tepat, lai diena tiek pilna, un naktij pretī nekur aizskriet nevaru. Rītā agri iešu vispirms gar draugu Linumu, varbūt viņš spēs pagaidām palīdzēt man ar naudu. Tad tāpat puslīdz pa ceļam jāziņo pavēlniecībā par notikušo un jāaptaujājas tuvāk par Jetes nozušanu un vai tur nav visā šai lietā kaut kas vairāk zināms. Pēc tam tik jāgriežas uz dzelzceļa pusi un jāapvaicājas, vai varēs nojaust šo vai to no bēgles pēdām. Tādi, bērns, ir šobrīd mani nodomi, bet tāļāk nekā nezinu. Ej tad tu atpakaļ, tur paliec mierīgi pie saviem darbiem un gaidi, vai man kas izdosies vai nē. Tas viss tagad nezināms.

Pats sirdēstu pilns, bet atkal apraudājušos Maju aizejot mierinādams, Laķis steidzās nokopt līdz vakaram nopļauto lauku, ko pabeidza ar lielāko uzcītību tikai tumsas sākumā. Drīz vakariņas ieturējis, viņš gāja pie sasirgušā saimnieka ziņot tam savas bēdas un lūgt, ja iespējams, algu par savu nokalpojumu šādai tik neparedzētai un lielai vajadzībai. Saprotams gan, ka saimnieks par viņa negaidīto aiziešanu palika visai skumīgs un par naudu sacīja, ka pašreiz nespējot dot it nekā, bet atzina arī; ka Laķis negājis nevar palikt.

Līdz. ar to saimnieks ziņoja Laķim vēl par citām lielām bēdām. Esot saņemta pat ar soda piedraudējumu cietīga pavēle braukt rītu arestantu šķūtēs, un nu māja bez viena vīrieša, tālab ja varēšot piedabūt saimnieci par braucēju, bet cita neviena braucēja neesot kā ja tik viņa. Meita bailīga — tās jau pie braukšanas nepiedabūšot. Aiz bezgalīgi daudzām šķūtēm un citām visādām kalpošanām vien būšot jāizput

Nākamā rītā gaismiņa tikko svīda, kad Laķis jau ieradās pie Linuma. Viņš bij, domājis atrast to vēl gultā, bet, par brīnumu, ieraudzīdams logos gaismu, viņš gāja nekavēdamies iekšā un ieraudzīja tur, ko nebij domājis. Kamēr līdz šim pie Linuma bij ierasts redzēt visu patīkamā kārtībā, tikmēr tagad tur atradās šis tas kā apjaukts, kā steidzībā izmētāts — daži drēbju gabali ar darba lietām un grāmatām juku jukām. Linums pats bij saģērbies savās labākās drēbēs kā uz aiziešanu. Ieraudzījis tādu savādību un ar Linumu savā ierastā jautrības īpašībā sasveicinājies, Laķis kā pabrīnodamies izsaucās?,

— Kāda mobilizācija tad te nu iet vaļā?

— Tā ir man savu reizi tāda kara mobilizācija, kādu tu priekš sevis esi jau izkarojis un pārnācis uzvarētāja nozīmē, bet man jāiet pašlaik rindas priekšgala drīzāk uz nāvi nekā uz dzīvību.

— izzini nu, nabaga cilvēks, kas kurā vietā nenotiek! — tā atkal Laķis. — Visur bēdas, briesmas un posts. Laba jau, protams, šī rīcība nekā nenozīmē.

— Kur un kam citam tagad kas labs kā vienīgi tiem, kuru rokā visa vara, — Linums, pastāvīgi rīkodamies, atteica.

— Nu tad saki jel, lai es saprotu, — kas īsti notiek?. — Laķis Linumam uzstāja.

— še, lasi! — Linums steidzībā izteica, parādīdams uz galda apbakstītu zīmīti.

Laķis uzliķa brilli un sāka pie uguns burtot

"Jums pašā tuvumā ir apcietināšanas briesmas. Vissteidzīgākā kārtā šonakt vēl varat glābties"

Laķis, zīmīti izburtojis, nolika brilli makstī un sacīja

-Agrāk jau, kā rādās, miera nebūs šādiem negantības

darbiem, kā kad tie tagadējie apcietinātāji un sodītāji nāks visi paši pa kārtai tāda paša nogalināšanas likteņa varā.

— Tā kā tas bij savā laikā ari Parīzē, — Linums neapstādamies paturpināja.

— Bet saki nu, draugs, — ko šitas viss nozīmē un ko tu esi nodomājis tagad uzsākt — vai pazust? — Laķis pētīja

— Nevis pazust, — Linums atbildēja. — Bēgt negribu, bet tik izvairīties no riebīgiem aizvešanas grūtumiem. Aiziešu pats uz soda tiesu un pieteikšos. Gribu vismaz redzēt, ar kādu taisnību viņi mani tiesās un varbūt notiesās.

Taisnība viņiem tik tādai kas nav ar mums, tiem pazudums.

— Nu, lai tad dara kā darīdami, bet priekšā stādīšos, — Linums steidzībā vēl atteica. — Nu saki tad, vecais draugs, — kāds gadījums tevi šurp atveda pašā tai pēdējā brīdī, kad bij vajadzīgs un kad vēlējos ar tevi priekš aiziešanas satikties?

— Mani atveda manas bēdas, kuras ari ir lielas, un tās jāizstāsta drīzumā, jo laika tev vairs nav kavēties. Lieta tāda, ka lepnā sekretēriete Jetes jaunkundze pazudusi pati un aizbēgdama aizvīlusi sev līdza arī manu mazāko aizbildnības meitēnu Katrēnu nezin uz kurieni un kādā nodomā, bet šai vai tai ziņā viņas nodomiem vajaga būt ļauniem pret to nabaga bērnu.

— Jā, jā! — Linums iesaucās. — Tas jau bij domājams, ka tāda lapsa neatstās vistu kūts ar tukšu muti. Ir zināms, ka algu arī izdabūjusi vienmēr mēnesi uz priekšu tāpat kā brīvbufetes rīkotājs Nurcis.

— Bet es mierā taču palikt nevaru, nekā tur negādājis par bērna izglābšanu, lai gan iespējas nav it nekādas, — Laķis stāstīja tāļāk. — Uz virspilsētu jau viņa ikkatrā ziņā būs griezusies, tālab domātu viņai sekot un taujāt, kur palikusi; bet ko lai daru, kad rokas pavisam tukšas? Domāts bij iegriezties pie tevis un izlūgt varbūt kādu par līdzībiņu aizdevuma ziņā, bet tagad, kur redzu tevi ne mazākās bēdās, par to nav nekā, ko runāt. — To stāstīdams, viņš ?āka aizkurināt pīpīti, taisīdamies uz aiziešanu, lai neaizkavētu drauga ilgāk no nodomātā ceļa. Bet Linums, noklausījies viņa vārdos, deva sekošo atbildi:

— Tavu brīnumu, kā divas vajadzības pēdējā brīdī var sagadīties kopā un savstarpēji izlīdzināties! Es it īpaši vēlējos ar tevi satikties priekš aiziešanas un atdot tavā ziņā manu mazo ietaupījumiņu, bet nebij iespējams saziņoties, un tu atnāci taisni labāk, nekā dažreiz aicināts. še tavās rokās šis nieka vīkstoliņš — lieto viņu pēc vajadzības. Ja es pārnāku uz dzīvi, tad, ja vajadzēs, ar laiku atdabūšu — ja nē, tad lai paliek priekš šās pašas vajadzības, kā dots.

Ar šiem vārdiem Linums pasniedza Laķim mazu vīkstoliņu, vēl piebilzdams, lai šobrīd nemaz neskaitot, jo necik neesot iekšā.

Laķis, vīkstoliņu paņemdams, it skumīgi atbildēja:

— Citā brīdī šāda gadījuma dēļ, ko varētu nosaukt par laimīgu, es sajustos iepriecināts, bet šoreiz palieku divkārtēju bēdu pilns. Pie paša bēdām pievienojas vēl labākā drauga nelaime līdza. Taču neņemt nevaru, zinādams, ka tur tev nauda nekā nenozīmēs ne pie labākas iztikas gādāšanas, ne arī kaut kādai citai vajadzībai, jo paņemt visu gan paņems, bet iedot nekā neiedos.

Pēc tam abi draugi, sirsnīgi atvadījušies, izšķīrās, lai ietu uz savu pusi katrs. Laķis aizgāja papriekšu, bet Linumam bij jāpabeidz nokopt vēl savas lietas un jāatdod saimniekam sava dzīvokļa atslēga ar ziņojumu, ka aizejot labprātīgi pie soda tiesas, ko lai pasakot zināmiem apsargiem, kad tie nākot viņu aizvest.

Pavēlniecībā Laķis nokļuva ap brokastu laiku un, uzgaidāma telpā viens pats būdams, iebaudīja drusku no līdzpaņemtās maizei doniņas, kad īenāca kāds jauns, patīkama un ļoti labsirdīga izskata cilvēks glītā apģērbā. Bet viņiem tūliņ nekāda sarunā nevarēja iesākties — kā jau daždien svešu starpā. Laķis, kā laiku kavēdams, iepīpoja. -

Tad nāca cauri no savas istabas pagasta ziņnesis un sāka ar Laķi sarunāties, saukdams viņu dažreiz pie vārda. Kad ziņnesis izgāja un palika tur atkal šie divi vien, tad svešais ienācējs piegāja pie Laķa un sāka ar viņu runāt

— Kā nupat dzirdēju no šā vīra, kurš izgāja, tad jūsu vārds ir Laķis un laikam gan tas pats, kura aizbildnībā stāv divas no domājamām Plīņu mājas mantiniecēm?

— Jā gan, — bij Laķa atbilde.

— Nu labi, kad es jūs nejauši sastopu, jo vēlējos visādā ziņā ar jums satikties. Manu vārdu jau būsat dzirdējuši: es esmu jūrnieks Graustiņš un skaitu sevi arī par vienu no Plīņu mājas līdzmantiniekiem. Mans kuģis stāv patlaban šejienes ostā, kur viņš iztukšojams un piepildāms. Esmu uz pāra dienam atvaļinājies un šonakt nāku no stacijas. Apciemot vēlējos dažus vecus radus un arī apvaicātjes še pavēlniecībā par to pašu Plīņu mājas lietu, Bet, kad nu ir gadījies nejauši sastapt še jūs, tad gaidīt man veltīgi, kamēr iesāks kanclejā darbus,

Graustiņš, to runādams, piesēdās uz sola pie Laķa un uztaisīja arī dūmus, kuplākus par Laķa dūmiem.

— Bet ko nu, kungs, varam vairs pavisam runāt par mājas mantojumiem, kad nevienam neviena māja vairs nepieder, — Laķis teica pretī. — Visus īpašniekus sauc tik par agrākiem īpašniekiem un grib atstāt pagaidām viņiem tikai uz vienu gadu nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Tas pats ir un būs arī ar namiem pilsētās, kā to jau zināt.

— Tas tā pastāvēs tikai kādu laiciņu, un tad nāks atpakaļ īpašumu tiesības savā mērā, — bij Graustiņa vārdi.

Vai pasaule ilgi nesis tādu verdzības jūgu, kur ikkatram jātiek dzītin dzītam pie kopdarbiem, bet kur pašiem nepiederēs nekas, kā vien tiem dzinējiem viss, lai gan apmuļķošanas labad stāsta, ka piederēšot visiem viss?

— Tiesa, tiesa, — Laķis piebalsoja. — Putniem ir ligzdas, zvēriem alas, bet cilvēkam negrib atstāt pašam, ne kur savu galvu likt. Domāt jau klusībā varam šo to, kas nāks vai kam jānāk, tik jāgaida mierīgi pestīšanas laika.

— Bet pag, — Graustiņš ki atcerēdamies iesacījās. — Cik man ticis zināms, tad ir bez abām jūsu aizbildnības meitām un bez manis vēl viena tiesību rādītāja uz Plīņieņi, kā esmu dzirdējis, pēc plašāk pazīstama vārda Plīņu Jete. Un, ja es savām acīm un savai atmiņai varu ticēt, tad vakar virspilsēti es viņu redzēju ar lielu platmali galvā un pusauga meiteni diezgan trūcīgā laucinieku apģērbā pie rokas ieejam Levja Rubensona veikalā, kur es kā neviļu ievēroju vēl viņa izkārtni.

Laķis sāka ļoti vērīgi klausīties, un Graustiņš stāstīja tāļāk:

— Man viņa ar visu savu izskatu ir palikusi atmiņā no pērnā gada jūrnieku balles, kur to kā vienu no jautrākām dejotājām cits citam ķēra vai iz rokām un jaunkundzes Plīņu Jetes vārds skanēja starp visiem dejotājiem.

— Bet mīļais Graustiņa kungs! Jums pašiem nevar būt ne jausmas no tā, cik lielu palīdzību jūs man esat snieguši ar jūsu nejaušo novērojumu par Jetes ierašanos virspilsētā, — Laķis uzsāka aizkustinātā balsī. — Es esmu patlaban uz ceļa dzīt tai blēdniecei pēdas. Tā viņai līdzvedamā pusauga meitene ir jaunākā no manām abām aizbildnības meitām, un viņa to aizvilinājusi no ganu gaitas

sev līdza, solīdamās vest pie šuvējas drēbju nomērīt, un ir laikam ar jo lieliem solījumiem vilkusi vien tāļāk, kamēr, kā jau bij domājams, iepeldējusi ar visu lielajos noslēpšanās plūdos virsprlsētā. Bez lieliem un ļauniem nodomiem šī viņas viltība nav darīta. Viņai ir vajadzējis dabūt jau vienu līdzmantinieci par šo ceļu pie malas un vēl, kā protams, pie vienumēr bezgala vajadzīgās naudas priekš palaidnībām, aizgādājot to vientiesīgo bērnu samaitāšanai netiklībā. Man nu jel tas labums, ka nevajadzēs pa ceļa virsu vairs nekā taujāt, bet doties vien pilsētā iekšā. Tik vien tad atkal celsies jautājums, ko tur panākšu, jo Levja Rubensona veikals, kā saprotams, būs un paliks pilnīgi noslēpumains.

— Tiesa gan, ka grūt' jums nāksies tādas viegli noslēpjamas pēdas sadzenāt, kur tagad pilsētā nekādas īstas kārtības nav, kāpēc uz kādu drošu pabalstu meklēšanas ziņā no valdības puses gaidīt nevar, — Graustiņš prātoja. — Vai bez slepenpolicijas rīcības to pavisam varēs iespēt? Bet slepenpolicija šās vajadzības ziņā nav tagad pavisam dabūjama. Viņa tik meklē no aizdomām valdības nepiekritējus, ko nodot briesmu tiesām uņ dabūt lielas godalgas.

Mazu brītiņu iestājās abu starpā klusums. Tad Graustiņš, drusku padomājis, uzsāka atkal turpināt

— Tuvāk padomājot, man nav pavisam ticības, ka jūs paši vien tur varēsat ko iespēt.To jau tā viltniece un viņas līdzbiedri droši sapratīs, ka meklēšanai jānāk un ka īpaši jūs dzīsaties pakaļ, tālab zinās noslēpties uz visciešāko. Bet vai varbūt man nebūtu iespējams vairāk ko panākt pat jums?

— Man, Graustiņa kungs, pat vārdu trūkst, ar ko jums pateikties, ja jūs to darītu! -— Laķis sirsnīgi kustināts, atbildēja. — Ka man pašam no sevis nekādas iespējas nav un nebūs, to es it labi saprotu, bet mierā vismaz palikt nevaru. Ka labprātīgas iespējīgas palīdzības jāmeklē, to nojautu tūliņ, kad saņēmu caur vecāko aizgādības meiteni šo izbaiļu pilno ziņu. Bet kur lai tādu atrodu un ar ko lai līdzinu? Tur pietrūkst atbildes. Tomēr, ja jūsu laipnība būtu uzņemties šo grūto un priekš manis tik svarīgo gādību, tad es uz pēdām būtu it kā no smagas nastas atsvabināts un pat jau iepriekš iepriecināts, pateikdamies jums rītā un vakarā līdz mūža galam.

— Man pilsētā ir daži sakari ar attiecīgām aprindām. Var būt, ka kaut kas izdodas. —To sacīdams, Graustiņš izvilka no kabatas grāmatiņu, izņēma no tās savu karti,uzrakstīja tur vēl pāra vārdus klāt un pasniedza Laķim, paskaidrodams

—Aizparītu es būšu jau atpakaļ uz sava kuģa, un ar šo karti, uz kuras lasāms arī kuģa vārds, jūs tiksat kaut kurā laikā pielaisti pie manis, kur tad jau, kas zin, varēšu ko tuvāk sacīt. Bet zināmā Plīņu mājas lieta lai paliek mierā, kā tagad ir; tik vien, kad nāks no jauna viņa atkal kustināma, tad ceru, ka jūs vismaz nerunāsat manām tiesībām pretī. Mantas nezīmē šī māja man nebūtu tik svarīga kā atmiņu pēc, ka tur tēva un vectēva dzīves vieta pagātnē.

— Plīņu mājas zeme ir tik plaša, ka tur var ierīkot pat trīs mērenas saimniecības, — bij Laķa atbilde. — Un es jau pirmās komitejas laikā esmu gribējis atzīt citu mantinieku tiesības arī un atzīšu tās uz priekšu tāpat, kad ar labu līgst un ja lieta nāks kādreiz izspriešanā.

Pie atvadīšanās ar Graustiņu Laķis vēl piebilda:

— Saņemat, Graustiņa kungs, jau manu pirmo pateicību par līdzšinējo palīdzību manās bēdās un arī uz ceramo nākamo. Man vēl še jāpaliek, līdz iesāksies darbi pavēlniecībā, kur tad jādabū vismaz apliecība, ka varu meklēt aizviļinātu vai pat nozagtu bērnu.

13. Līdzko pavēlniecības kancleju atvēra, Laķis gāja tūliņ iekšā

Līdzko pavēlniecības kancleju atvēra, Laķis gāja tūliņ iekšā pieteikt savas vajadzības. Iz «prezidija» telpas iznāca viens no priekšnieka palīgiem uzklausīt, kas Laķim īsti vajadzīgs. Un kad bij dzirdējis visu notikušo, kā ari Laķa lūgumu pēc naudas pabalsta no pagasta puses, ka varētu dzīties viltniecei pakaļ un nolaupīto bērnu atvest, kā arī dabūt apliecību, ka ir brīvība un tiesība viņu meklēt, tad iegāja atpakaļ «prezidijā» — laikam aprunāties, kas atbildams. Pa labu brīdi iznāca tas pats palīgs ar ziņu, ka apliecību izdošot gan, bet naudas pabalsta vis nevarot dabūt, jo bērni esot pašiem jāuzlūko, ka netiekot aizvilināti. Aizliedzas arī dot kaut kādas ziņas par Jeti.

— Jā, kad pagasts man, nabaga cilvēkam, kas nezina, kā pats uzturēties, uzliek audzināt un uzturēt divus bērnus bez pabalsta gala, tad man vēl jādzird aplinku pārmetums par bērnu neuzlūkošanu, kad esmu izvilcis jau arī to pašu aizvilināto mazāko līdz puspeļņas stāvoklim. Un kā lai es uzlūkošanu izdaru, kad meitene nodota par ganu vairāk verstu tālumā un kad pats esmu par puisi pie saimnieka, nelīzdams vis vēl pat savā lielā vecumā pagastam uz kakla, bet nopelnu pats sev uzturu, lai gan ne bez lielām grūtībām?

Pret šiem Laķa vārdiem pavēlnieka palīgs vairs nekā neatbildēja vai arī, īstenāk sakot, nespēja nekā atbildēt, tik vēlēja Vilmai, kura tagad, pēc Jetes nozušanas, bij pilntiesīga sekretēriete, izrakstīt, liecību uz aizvilinātās meitenes atdabūšanu kaut kurā vietā.

Apliecību saņēmis, Laķis steidzās tūliņ ārā un atrada priekšistabā visus trīs zināmos apsargus. Pīpīti uztaisīdams, viņš sacīja tiem; lai ņemot līdza stipras virves, jo:

— Tas, kas jums jāved šodien, nebūs vis tāds vien, kāds biju viņlaik es un mācītājs, bet pavisam citāds Simsāns.

— Nu, no munīm nogīm loi nagudrei izalouztīs, Stērģenieks lielījās.

— Ko nu tu lepojies ar saviem nagiem, kad viendien Steņģene gandrīz pašu sviedusi pančkā iekšā kā pupu kuli — un nevarēji vis atdabūt no kuts durvīm nost, — Laķis pazobojās, un abi pārējie apsargi nosmējās.

— Ar todu valna meitiški nagribies pluineitīs, a dūd, Laķi, jal pīpīti tabāka! Nū vokardīnas navaid navīns dūms dabīts.

— Vai nu tev, tik spēcīgam pelnītājam, jālāno pēc tabakas ap mani, vecu nespējnieku. Drīzāk jau tu būtu iedevis man pāra pīpītēm uz ceļa, — Laķis lēnām atbildēja; bet, savu pīpīti piebāzis, pasniedza tad pustukšo maciņu taču arī Srērģeniekam, kurš tad stūma savā pīpītē, cik vien varēja. Un tad, beigās atdevis, lika uguni virsū, kad ari sērkociņu bij izspiedis no tā paša Laķa. Pēc tam, dūmus kupli vilkdams, viņš runāja:

— Ja jou boutu, vuj tod as nadūtu? Cik lila muna peļņa? Arestanti vin jāvadā, kur nakas naīnāk.

-— Un kur tad tava alga no pagasta?

Tī izīt kā nabejusi.

— Nu tad tavām vajadzībām diezgan nekad nebūs, — Laķis iziedams pabeidza.

Pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu un saimnieci stāvam klāt. Pie viņas piegājis, Laķis paklusā balsī stāstīja:

— Saimniece, es varu tev paziņot, ka šoreiz tāļāk vis jābrauc nebūs. Arestanta nekāda neatradīs.

— Ak tu Dieviņ, lai tad kā'! — saimniece priecīgi izsaucās.

— Bet nelieci nekam iepriekš prast, ka tas tev zināms, — Laķis vēl paklusāk viņu pamācīja. — Nerunā par to ar nevienu it nekā, bet tik gaidi un dari, ko tev sacīs. Protams, ka tevi tad atlaidīs mājā. Attiecībā uz sevi Laķis saimniecei vēl pieminēja:

— Cik.ilga būs mana palikšana projām, to tagad zināt nevaru; bet, kad jau atpakaļ nākšu, tad vispirms pie jums turpat piestāšos, lai vajadzīgs būšu jums vēl vai nē. Savas grūtās bēdu gaitas lietā varu jau vismaz to pateikt, ka man radīsies laikam kāda ievērojama palīdzība Katrēna meklēšanā.

Dienas trīs pēc Laķa aiziešanas no sava saimnieka ieradis tai- mājā Lūra Majas saimniece ar otru un tikpat uztraucošu ziņu priekš Laķa, lai gan zinājusi, ka viņš nebūs mājā atrodams, bet lai viņam pārnākušam nebūtu nezināms, kas noticis. Vakar krēslas laikā, tā viņa stāstīja, atbraukuši viņas mājā divi savādi, sveši vīrieši, sadabūjuši Maju kūtī govis slaucam un, nenogaidījuši pat pabeidzam, ātri ar bārdzības draudiem aizrāvuši sev līdza, ka Maja nedabūjusi pat ne pārģērbties un paķērusi tik kaut ko nastiņā. Nebijis noprotams, kas tā varējusi būt tāda par bārdzību, pārtīša vai no patiesības. Un tad šorīt ieradušies Majas meklēt visi trīs tie paši zināmie aizsargi — dzērāji un ārdījuši sirdusirdīdamies vai visu māju laukā. Savu stāstu viņa pabeidza šiem vārdiem:

- Nevaru saprast, kas šitie par trakiem laikiem, kad tvarsta un gūsta tikai pašus viskrietnākos cilvēkus? Par Maju krietnākas meitas es nevaru pat iedomāt, bet viņa arī jāgūsta cieti un jāved, kā protams, uz nošaušanu. Tavu briesmīgu valdību, kāda šitā

Laķa saimniece uz to atbildēja sekoši: Pie Majas tvarstīšanas gan vainīga būs tā pati bēgle Jetes jaunkundze. Viņa grib pazudināt abas lielajās Plīņu mājas līdzmantinieces, lai māju var dabūt, viena pati un izpalaidņot.

— Bet tam nabaga Laķa krusttēvam, kam abas tās meitenes tik ļoti mīļas, kraujas virsū bēdas uz bēdām, — viešņa, uz aiziešanu taisīdamās, vēl piebilda un tad, atvadījusies no Laķa saimnieces, kas arī bij skumju un bažu pilna par šādiem nedzirdētiem piedzīvojumiem ar abām meitenēm, gāja steidzīgi uz māju, beidzot vēl pieminēdama, ka neesot vis vairs Majas, kas darījusi tik daudz darbu, bet nu atrodoties viss uz pašas pleciem vien.

Laķis, pa tām starpām virspilsētā nokļuvis, sajutās kā jūrā iepeldējis, kur ūdens bez gala, bet, pieturēšanās nekādas, kur cilvēki plūst šurp un turp, bet priekš viņa vajadzības neviena. Pirmo dienu viņš nostaigāja gandrīz pa ielām vien, daudz. .nekur, neiegriezdamies, bet otrā dienā lūkoja uzmeklēt., pēc Graustiņa stāstījuma Levja Rubensona veikalu un iet tur iekšā ar tabakas pirkšanas iemeslu, lai dabūtu varbūt kaut ko novērot. Dūmus uztaisījis, viņi labu brīdi pastaigājās vēl pa veikalu, apskatīdams preces un sāka gan it kā novērodams nomanīt, ka pārdevēji lūkojas uz viņu drusku savādi — ne kā uz kaut kuru citu niecīga pirkuma prasītāju. No tā Laķis sprieda, ka viņa kā zādzības pēdu dzinēja izskats ir tur zināms un ka ar šejieni tai noziedzībai tiešs ceļa sakars. Viņam bij zināms virspilsētā kāds vecs pazīstams. Viņš nodomāja to uzmeklēt un atrada arī; bet tas šaī lietā nespēja viņam nekā palīdzēt.

Trešā dienā Laķis gāja pēc pusdienas uz kuģi pie Graustiņa un atrada gan to pārnākušu, bet viņš atbildēja, ka vēl nekas neesot izzināts, tālab lai nākot ritvakaru, tad varbūt jav varēšot daudzmaz ko zināt. Un tā tas arī iznāca, jo ceturtās dienas vakarā Laķis dabūja dzirdēt no Graustiņa vismaz to, ka Jetes pašas vairs še neesot — viņa aizlaidusies jau kaut kur projām, kas zin kādu vajadzību spiesta —, bet meitenei vajagot, atrasties gan vēl šepat virspilsētā, tik viņa esot turama lielā noslēptībā. Līdz ar šo ziņu Graustiņš deva Laķim vēl šo padomu:

— Tagad vislabāk būs, ka jūs dažas dienas no pilsētas pavisam pazūdat, aizceļodami uz mājām atpakaļ. Jūsu izskats no bēgles stāstījumiem, kā protams, viņas līdzblēžiem droši vien būs zināms; un, kad jūsu vairs še esam nekur neredzēs, tad viņi metīsies drošāki, domādami, ka netiek vairs vēroti. Bet man manā kuģa ļaužu pulkā ir vairāk izmanīgu cilvēku un divi pat tādi, kas agrāk kalpojuši slepenpolicijā. Tiem es. likšu, pētīt noziedzībai pēdas un citus parīkošu par dzelzceļu un tvaikoņu piestātņu uzvērotājiem, ka meitene netiktu aizvesta projām. Pēc dienām četrām piecām varat atkal ierasties, bet nerādīties vis daudz uz ielām un. tāpat kā tagad, vakara laikā nākt pie manis

Sim uzaicinājumam Laķis steidzās tūliņ paklausīt un ar nākamo vilcienu aizbrauca atpakaļ. Ilgāk: pilsētā palikt viņam nebūtu bijis arī iespējams, jo tā naudiņa, ko viņš saņēma no Majas, bij izgājusi jau pa dzelzceļa biļetēm un naktsmājām vien, neskaitot Iīdza kādu mazumiņu pirktas iztikas, bet Linuma uzticētai naudai viņš vismaz vēl šoreiz aiztikt negribēja.

Mājā jeb bijušā darba vietā ar lielu nogurumu atnācis, viņš atrada priekšā jau pieņemtu citu strādnieku viņa vietā. Gan viņš to labi saprata un atzina, ka saimniekam un saimniecei cita ceļa nav bijis kā tik steidzamas lauku nokopšanas darba laikā bez strādnieka nepalikt, gaidot uz viņa neparedzamo pārnākšanu, bet ļoti smagi taču viņam palika ap sirdi, nezinot, kur piestāties, kā uzturēties un kā izkļūt no zināmām bēdām. Viņa vaigs pieņēma smagu, drūmu un nospiestu izskatu. Pat iemīlētais iepīpošartas uzjautrinājums, ko vispāri noguruma brīžos vēlējās, palika šoreiz kā aizmirsts.

Pašlaik ienāca saimniece no virtuves, priekšdrēbē slaucīdama rokas, un sasveicinājās gan laipni ar Laķi, bet varēja jau nomanīt, ka tai arī īsta prieka vis nav. Tad Laķis viņai sacīja:

— Es,saimniece, pienācu pie jums pa vecam ieradumam, it kā parādīdamies, ka esmu pārnācis, jo aiziedams tā solījos; bet nu jau manis jums vairs nevajaga. es tagad iešu tāļāk.

— Pagaidi nu, Laķa krusttēv, — saimniece sacīja pretī. — Drīz būs pusdiena — paēdīsim kopā, tad jau varēsi iet. Mums jau vēl jāmaksā par nokalpojumu, bet naudas tāpat kā nav, tā nav. Kas vēl bijis, tas iziet neveselam par daktera zālēm, un priekš citiem maksājumiem nekā.

« Bet, redzēdama Laķa nemieru uz aiziešanu, viņa sāka domāt, ka viņš nepaliks, tāpēc runāja tāļāk:

— Man gan, Laķa krusttēv, nav prieka tev vēl otru lielu bēdu ziņu stāstīt, bet noklusēt arī nevaru. Pag, laikam aizvakar atnāca Majas saimniece lielā nevaļā pie manis, stāstīdama, ka divi sveši, savādi puisieši aizveduši Maju projām vakara krēslā, bet nezinām, uz kurieni, un rītā pēc tam zināmie apsargi meklējuši viņās ar lielāko nemieru, bet veltīgi, jo viņa bijusi jau aizvesta.

Laķis, to dzirdēdams, aizklāja abām delnām seju, atkrita krēslā sēdu un no bēdu dziļumiem izsaucās:

— Ak Kungs un Dievs! Vai tad visas pasaules nelaime grib gāzties uz mani un manu vecumu vien? No ilggadīgās dzīves vietiņas jau agrāk esmu izstumts un atrodos zem klajām debesīm bez paspārnes; palicis esmu bez maizes kumosiņa, un beigās mani nabaga bērni man nolaupīti, kas zin uz ko? varbūt pat uz nonāvēšanu… Ak vai, ak vai!