Jaunie mērnieku laiki

Pēc pārdzīvotā kopmantiešu varas laika ļaunumiem ļaužu prāti

Pēc pārdzīvotā kopmantiešu varas laika ļaunumiem ļaužu prāti sāka lēnām apmierināties, lai gan aizmirstams nebija nekas no tām briesmām un ciešanām, kādas tikko pagājušas. Kas vien bija palicis dzimtenē un nestāvējis līdza kopmantiešu negantībās, tie varēja sajusties esot lai­mīgi vismaz taī ziņā, ka atlikusi jel dzīvība, lai arī manta vai visa nolaupīta.- Turpretī briesmu, bēdu un bada laiki turpinājās joprojām tiem, kas vai nu aizgāja kopmantie­šiem līdza uz austrumiem cerībā, ka tur viņiem būs tāda pati Lejputrija, kāda še, vai arī kas atradušies jau turpat un kalpojuši turienes milzu briesmoņiem tāpat kā še, kur briesmu darbi pēc mazākiem apstākļiem bija darāmi arī mazākā mērā. Bet tur pieņemšanu atrada .un tika atzīti pa turienes apstākļu mēroga līdzīgiem vienīgi paši diženākie un asinainākie varmākas, kas tur bijuši pazīstami jau iepriekš ar viņu briesmonībām līdzīgi, kā tur darīja austru­mos. Turpretī mazāka mēra bendu kalpiem bija jāpaliek neievērotiem, jo tādu viņiem pašiem vienmēr bez gala. Badā būdami, tādi ilgi tur nevarēja dzīvot, tālab daudzi no viņiem lūkoja iezagties atpakaļ dzimtenē, bet iekrita cits pēc cita tiesu nagos, no kuriem vaļā tika vienīgi tādi, par kuru noziedzībām trūka itin skaidru liecību; un tādu nebija arī visai maz, ko attaisnoja aiz pierādījumu trū­kuma, lai gan zināt viņu noziedzības zināja kā uz delnas.

Tā nu, kā zināms, viss bija apsviedies otrādi: tiem ne­sen tik visai vajātiem un apspaidītiem, tiem goda un miera cilvēkiem, kam izdevies palikt dzīviem un jel pavisam ne­novārdzinātiem šausmīgos cietumos, bija vecais miers at­pakaļ, bet viņu vajātājiem turpinājās joprojām savukārt atbildību rinda par viņu darbiem. Tikai visām četrām zinā­mām jaunavām — Vilmai, Alvīnai, Majai un Idai — ļaužu ziņkārība ar aizdomību nelika un nelika miera, spriežot un pētot pēc viņu noslēptās dzīves vietas pa zināmā kop­mantiešu varas laika beigām. Dažādu aizdomību valodas ne tikvien nemitējās un pat nemazinājās, bet audzin pie­auga. Nu jau stāstīja plaši un gaiši, ka viņas spiegojušas priekš kopmantiešiem un stāvējušas taisni viņu dienestā par nodevējām. Viņu meklēšana no pavēlniecības' puses bijusi tik vien tīša_ izlikšanās, lai noslēptu patiesību. Sauca pie vārdiem pat tās vietas, kur kopmantiešu kareivji viņas mitinājuši. Bez tam no tumšākiem ļaudīm bija vienmēr drošāk dzirdams, ka burvību ziņā viņām lai neviens neti­cot, jo no vella skolām viņas brīvas neesot. Un kur ņēmusi Maja vācu valodu, kad citas, iedamas diezgan tālās sko­lās, nemākot tomēr pavisam vēl vāciski sarunāties, ja tik vien no grāmatām mācēt? Bez tam tiekot dzirdēts, ka Vilma tar Alvīnu, kad satiekoties, savā starpā sarunājoties angliski un franciski, ko agrāk nemācējušas — tāpat kā Maja vāciski. Savu tiesu vāciski protot tagad arī Ruķīšu Ida, kura agrāk nezinājusi ne vārda līdzīgi Majai.

Izcēlās vēl arī tādas tenkas, ka viņas spējot pacelties un lidot pa gaisu, un aizlaisties, kurp gribot, ikkatrā pirmā veca mēneša ceturtdienas vakarā pulksten deviņos un trīs­padsmit minūtēs. Pie šām pēdēji minētām pasakām savu tiesu vainīga bija arī Vilmas jocīgā nebēdība, kad viņa, trakās tenkas dzirdēdama, iečukstēja īpaši mēlnesīgām vecenēm ausīs vēl trakākas lietas un tādā ziņā pilināja šaī pļāpu ugunī vēl eļļu klāt. Sie paši gaisā braukšanas meli bija pārtīši viņas papausti, lai tiekot muļķiem ko brī­noties un māņiem ticēt.

Prātīgi cilvēki gan par šādām nejēdzībām tik pasmējās, bet par dažiem jautājumiem tie arī grozīja galvas, it īpaši par tām aizdomām, ka viņas slēpdamās kalpojušas kop­mantiešiem un stāvot pat joprojām ar viņiem sakarā, ko aplinkus liecinot taču zināmā uzturēšanās vietas slēpšana.

Viss tas skanēja arī apsardzības ausīs, kura beidzot ļaužu apmierināšanas labad gribēja darīt reiz visām muļ­ķībām galu, noskaidrojot lietu pēc patiesības. Taī ziņā viņa aicināja visas četras jaunavas uz kancleju izskaidroties un it sevišķi vēl taī lietā, vai un cik taisnības tām melšām par jaunavu kalpošanu politiskā ziņā kopmantiešiem. Pro­tama lieta, ka dažas no viņām par to iztrūkās, kā Ida un pa daļai arī Alvīna, bet visvairāk gan Maja. Pavisam bez­bēdīga palika vienīgi Vilma, uzskatīdama šo aicinājumu tikai par jocīgu gadījumu. Maja it pavisam negribēja iet viena, bet lūdzin lūdza veco krusttēvu līdza, ko tas ari apsolīja, redzēdams viņas izbailes. Pārējām trim jauna­vām gāja līdza viņu tēvi, lai pa daļai lūgti vai nelūgti. Vilma paļāvās gan pati uz sevi, kā jau teikts, nelikdamās nekā bēdājot, bet viņas māte nebija citādi mierā un vienas nelaida.

— Mammiņ, tu laikam baidies, ka mēs varam atkal pa­zust? — Vilma smiedamās sacīja.

— Kas gan vēl zina, vai vaļā tiksat vai nē un vai otr­reiz izdosies tā izglābties, kā bija izdevies pirmreiz.

— Par šo otro reizi varam tik pasmieties, kad viņu sa­līdzinām ar pirmās reizes briesmām.

— Labāk neesi vis tik droša un lepna. Ieteicams ir tu­rēties īsti šādos gadījumos pie vientiesīgas pazemības. Man, meit, tomēr prāts nemierīgs un pilns baiļu.

Bailes sajuta par savām meitām arī tikpat Alvīnas māte, bet īpaši pusneredzīgā Idas māmuliņa un jo vairāk jau tāpēc, ka Ida pati bija baiļu pārņemta. Birstot asarām arī no viņas vāj-ām acīm, viņa, turēdama meitu pirms šķirša­nās apkamptu, sacīja:

— Ja tev, īdiņ, jāiet cietumā, tad zini, ka tās pašas bē­das atnesīs man nāvi arī.

— Mīļo mammiņ, cerēsim visu labu, — Ida, viņu mutē­dama, sacīja, un abu asaras saskrēja vienkop.

Roķēnos Janka, sajūdzis tēvam un Alvīnai zirgu, noska­tījās garām acīm viņiem aizbraucot pakaļ un nomurmināja pie sevis:

— Kad tik, velli, neiegrūž vien Ruķīšu Idas cietumā! — Bet, kā jau ieradis, savas māsas likteņa nepieminēja nemaz.

Vai nu bījia nejaušs gadījums, vai apsardzības nodoms aicināt nopratināšanā vispirms Vilmu. Var viegli būt do­mājams, ka apsardzība pārzināja viņu esam prāta un rak­stura ziņā spēcīgāku par pārējām trim un tālab uzskatīja viņu it kā par šā neizprotamā jaunavu pulciņa vadītāju un priekšnieci. Pirmais un svarīgākais jautājums, ko ap­sardzība viņai vaicāja, bija tas pats zināmais par prom­būtnes laika dzīves vietu. Uz to viņa atbildēja mierīgā prātā un pilnīgā pieklājībā, bet ar pašapziņu sekoši:

— Ja es par savu prombūtnes laiku esmu kaut kādā ziņā vainojama, tad lūdzu man to sacīt ar pierādījumiem, bet, ja nē, tad šāds vaicājums man uzskatāms it kā par ziņkārību. Jo bija ne vien simtiem, bet pat tūkstošiem cil­vēku, kas glābās no slepkavīgām briesmu tiesām gan pa mežiem, gan pa svešiem šķūņiem un citu ēku augšām — dienās še, naktīs citur, mainot bez tam atkal vietas vai Ikkatru dienu, ikkatru nakti iaiz bailēm, ka jau neseko ķē­rēji. Kurš tādā nāves briesmu laikā gan būs spējis nēsāt lidza diengrāmatu un atradis iespēju un prieku viņā rak­stīt par savām varbūt bezgala daudzām dzīves vietām? Cik man zināms, tad citiem nemaz netiek vaicāts, kur viņi mituši, tik mums četrām vien neliek miera, lai arī uz to nav nekam nekāda īpaša cēloņa.

— Citi stāsta, kur viņi mituši, — bija apsardzības at­bilde.

— Daži stāsta gan, bet ir daudz, kas nestāsta nekā vai arī stāsta pavirši un bieži pat nepatiesību bez bēdas, jo kas gan sameklēs taisnību? Un, kad es tagad stāstītu, ko gribētu, kurš gan būtu, kas ņemtos pretoties un liecināt citādi?

— Bet par jums visām pastāv vispārībā aizdomas, ka jūs kalpojušas kā nodevējas kopmantiešiem un jūsu mek­lēšana no viņu puses bijusi tik ārēja izlikšanās jūsu aiz­slēpšanas labad. Jo, ja jau patiesi viņi būtot gribējuši jūs atrast, gan tad būtot varējuši.

— Lūdzu, lai nāk un liecina, kas var liecināt. Es gri­bētu redzēt kādu, kas to spētu.

— Tik tālu līdz šim tā lieta vēl nav vadīta.

— Un nebūs vadāma arī nekad, — Vilma pašapzinīgi atteica. — Un varu vēl sacīt tik to, ka neapzinos darījusi nekur nekādas noziedzības. Sava mitekļa ziņā pa kopman­tiešu varas laika beigām vēlāk varbūt arī varēšu ko stās­tīt līdz ar manām trim zināmām draudzenēm, un tad darī­sim to labprāt, cik varēsim. Pieminu beigās vēl tik to, ka mēs visas .četras bijām jau tikpat kā pazudinātas uz nāvi no aizdomām par dažu nevainīgu cilvēku glābšanu no briesmu tiesas, kas nozīmēja jau tikpat daudz kā no nāves. Kā tad nu varētu būt vēl domājams otrādi, ka kopman­tiešu vara uzticētos un pieņemtu mūs par nodevējām ot­rādā ziņā? Mums bijia pašām tik glābjama sava dzīvība, vairāk nekas.

Vēl nāca Vilmai jautājums par to, kā viņas spējušas uzturēties iztikas ziņā, kur visiem bijis ciešams tik grūts trūcības laiks.

— Arī šis jautājums skaitāms man pie ziņkārības jau­tājumiem ikkatram, kurš, no nāves glābdamies, zinājis go­dīgi uzturēties un nav sūdzēts un pierādīts par zagli un laupītāju, — Vilma, mazliet padomājusi, atbildēja jopro­jām mierīgā prātā. — Jārauga bija no līdzcietīgiem cilvē­kiem kaut ko nopirkt vai izlūgt, bet zināms, ka nevar do­māts tikt par nekādu pilnīgu uzturu, bet labi ja tik par badveidlgu dzīvības vilkšanu vien.

Ar to tad Vilmas izpratinājums galvenā kārtā pabei­dzās, -un pēc viņas aicināja Alvīnu, Idu un, beidzot, Maju. Bet apsardzība no nevienas nespēja vairāk nekā izdabūt, kā no Vilmas dzirdējuši, jo viņas visas turējās pie vie­nādu domu atbildēm. Un, lai gan viņas nevarēja uzstāties tik droši un ar tādu noteiktību kā Vilma, lai arī īpaši Ida un Maja runāja ar viņām piemītošo baillbu, tad tomēr visu viņu atbildes kopā bija arī skaidras un savstarpēji ne pretrunīgas vai sarežģītas.

Majai atsevišķi no citām biedrenēm nācās izskaidroties par savu citiem neizprotamā ceļā iegūto vācu valodas mā­cēšanu, kas saceļot sabiedrībā lielas aizdomas, ka tikusi slepen aizvesta pa gaisu uz Vāciju kā tautas un valsts nodevēja. Tur samācījusies vāciski un tad uz īsāku laiku aizgādājusi turp arī šās trīs biedrenes laikam taī pašā ziņā, lai varot jo pilnīgi sarīkot nodevību.

Apmēram pēc šādiem ievada vārdiem nāca viņai šis jautājums:

— Sakāt — kur jūs nodzīvojāt bezmaz pilnu gadu, vai tik patiesi ne Vācijā?

Lai nu gan, uz pagastnamu ejot, nebija ikkurš jautā­jums paredzams, ko nāksies Majai atbildēt, bet pašus sva­rīgākos jau varēja gan iedomāt, īpaši šo pašu un otru par vācu valodas mācēšanu, tālab domājams, ka vecais krust­tēvs nebūs viņai padoma liedzis, kādos vārdos apmēram tie atbildami, lai arī pats nezināja vēl tāpat kā citi, nedz kur Maja bijusi, nedz kur mācījusies vāciski. Tik viss tas viņam arī izlikās kā kāds pasakains brīnums, bet viņš, Majas nemaz vairāk netincinādams, mierīgi gaidīja atnā­kam apsolīto stāstīšanas laiku. Ka Maja bijusi jau uz šāda jautājuma dzirdēšanu sataisināta, to varēja prast jau no viņas atbildes, kura izskanēja vismaz bez samulsuma un nerādījās esam pavisam negaidīta. Viņa atbildēja bez lie­kas bailības sekoši:

— Neesmu nedz Vācijā bijusi, nedz par tautas un valsts nodevēju kļuvusi, nedz arī savu triju līdzbiedreņu nekur vedusi, nezinu ārī vēl pasacīt, kur īsti esmu bijusi, bet zinu tik to, ka līdzcietīgi, žēlīgi cilvēki ir mani glābuši no briesmīgas nāves un par mani gādājuši. Var būt, ka ar laiku zināt dabūšu, un tad arī nekavēšos stāstīt visu pa­tiesību.

— Bet kur un kā jūs iemācījāties vāciski, ko agrāk vis

nemācējāt?

— Lūdzu, no kā jūs to domājat, ka es agrāk nemācēju?

— Nav neviens dzirdējis jūs agrāk nekur vāciski runā­jam.

— Tad protams, ka man nav vajadzība bijusi vāciski runāt. Jo, dzīvojot tādu ļaužu vidū, kas visi māk latviski un latviski vien arī runā, tur vienam otram ierunāties sav­starpēji kādā citā valodā būtu tikai lielība vai citu nonici­nāšana. Bet, kad man nāca gadījums izpalīdzēt ar valodu cittautietim — vācietim, kas latviski pavisam nemācēja, tad, lai pati cik prazdama, darīju to aiz pienākuma un bez nekādas lielības, tik īstenā un patiesā vajadzībā.

— Bet jūs taču esat runājuši tādā ārzemnieku izloksnē, kādas še īsti neviens neprot, — apsardzība iebilda tālāk.

— Līdz šim, kā man zināms, ir bijusi brīvība mācēt un runāt, kādā izloksnē kurš grib vai prot, neturot tāpēc uz nevienu nekādu aizdomu, — Maja domīgi atbildēja.

— Jā gan, bet šoreiz tomēr ir vajadzīgs to zināt sakarā ar jūsu noslēpumainās pazušanas dzīvi un viņas nozīmi, — apsardzība uzstājās.

— Kas vēro ikkatru mācīšanās izdevību, tas var dzīvē mācīties šo un to šur un tur, ko citi palaiž nevērīgi ga­rām. Manā pirmā ganu laikā kādam citam saimniekam taī pašā ciemā gāja ganos vecs, dzeršanā nogrimis ārzemes vācietis, senākais maiznieks Krikmeijers. Tas mācēja gan puslīdz arī latviski, bet mīlēja runāt tik vāciski, kur vien uz to atrada iespēju. Tā kā viņam, ganu gaitā kalpojot, šaī ziņā bija jājūtas esot pavisam kā vientulim, tad viņš sāka lopus komandēt vāciski. Kad ganāmais pulks izdzenot no­kļuva olnīcas galā lejā un viņš vēlējās, lai tas griežas pa kreisai rokai uz ezermalu, tad uzsauca: «Links seewārts!» — bet, kad, īpaši bizenes dienās, gribēja dzīt uz meža pusi, tad atkal pavēlēja: «Rechts waldwārtsl» Kad bija laiks dzīt mājā, tad rīkojums skanēja: «Grade aus heimwārts!» Lopi, kā par brīnumu, ar laiku likās to sapro­tot un sāka klausīt. Bez Krikmeijera mēs bijām ganos di­vas meitenes, un mums abām sāka iepatikt viņa vāciskie izsaucieni, tikpat tie pieminētie, kā arī citi, un mēs savu­kārt sākām saukāt tāpat kā viņš. Kad Krikmeijers mūsu domas nomanīja, tad viņam bija prieks par to un viņš sāka mūs mācīt pamazām plašāk vāciski. Tā tas sākās un tur­pinājās vienu otru vasaru. Krikmeijers sajutās it kā par skolotāju, un mēs ieradinājāmies viņu cienīt un viņam pa­kalpot: lai tik sēd ežmalā vai zem kāda koka pīpodams, bet mēs ganījām lopus arī priekš viņa. Kad bija vaļīgāk, tad gājām iatkal vāciski sarunāties un tādā ceļā pamazām iemācījāmies jel tik daudz, ka varējām šaī valodā un Krik- meijera izloksnē ar viņu un arī savstarpēji ar manu ganu biedreni saprasties. Vēlāk es mācījos no dažas grāmatas un izlietoju arī dažas citas sarunāšanās izdevības, nekam tomēr bez īstas vajadzības nerādīdama, ka vāciski kaut ko prastu. Liela jau mana prašana nav ir tagad vis, bet vienīgi visvajadzīgāko ikdienišķībā puslīdz saprotami lai­kam izteikt varu, jo viņreiz tas ārzemes vācietis, ar kuru bija jārunā pagastnamā, rādīja un sacīja, ka mani saprot. Tur nu ir visa mana valodas noslēpuma atklājums atrā­dīts, tālab ceru, ka par mani nekādā ziņā neuzticības aiz­domas turpinātas netiks.

Jādomā, ka Maja spēja tik droši izstāstīt savu paskaid­rojumu tāpēc, ka viņai līdzās stāvēja vecais krusttēvs, šad un tad viņu iesāņus ar dažiem vārdiem pabalstīdams.

Kad apsardzība bija beigusi visas pārklausāmās jauna­vas izpratināt pa vienai, tad saaicināja visas kopā līdz ar viņu tēviem un aizbildni, veco krusttēvu.

Tur nu, par visu jaunavu lielām izbailēm, viņas dabūja dzirdēt sekošo uztraukuma ziņu no apsardzības. Neesot gan līdz šim nekāds pārkāpums vai noziegums pierādīts, bet skaidrība arī nekāda nedabūta, īpaši par uzturēšanās vietu izbēgšanas laikā. Un, tā kā aizdomas esot cēlušās politiskā ziņā par kopošanos ar kopmantiešiem nodevības nozīmē, tad viņām vismaz līdz lietas noskaidrojumam caur augstāku apsardzības iestādi jāpa liekot šepat apcietinātām līdz tālākai pavēlei, kas izšķiršot jautājumu, vai viņas at­laižamas vai sūtāmas tālāk.

Sis apsardzības nolēmums izskanēja ar tādu cietu no­teiktību, ka bija jāšaubās par viņa atcelšanu caur lūgu­miem vai pārliecinājumiem. Jaunavu tēvi un vecais krust­tēvs sāka apspriesties, kas taču darāms, kamēr jaunavas pašas palika kā triektin satriektas, nezinādamas, ko iesākt. Viņi visi vienprātīgi nosprieda būt viņām par atbildīgiem galviniekiem, ka viņas savu tagadējo dzīves vietu neatstās vismaz bez apsardzības ziņas un tad ikkatrā laikā, kad vien apsardzība vai kāda tiesu iestāde to prasīs, viņas vi­sas stāsies priekšā ar atbildību uz pirmo aicinājumu. Pie­ņemdami vecā krusttēva priekšlikumu, viņi gāja vēl soli tālāk un apņēmās galvot savstarpēji visi par visām jau­navām, ka viņas būs atrodamas ikkurā brīdī ar pilnu pa­klausību valdības iestādēm, un vēl par to arī, ka viņas nav neviena vainojama nedz politiskā, nedz citā kādā nozie­dzībā. Līdz ar to visi trīs zināmo meitu tēvi vienprātīgi uzaicināja veco krusttēvu stāties visu vārdā ar šo priekš­likumu un lūgumu apsardzības priekšā kā jaunavu atsva­binātājam. Viņš, drusku apdomājies, sacīja, ka jārunā jau esot tā kā tā savas aizbildnības meitas dēļ, tad jau varot gan pieņemt viņas mīļo draudzeņu likteni arī līdza.

Laķis, apsardzības/priekšā stājies, izlūdza vispirms at­ļauju runāt apturēto jaunavu atsvabināšanas lietā un, kad atļauja bija dota, tad runāja sekoši:

— Cik saprotu, tad godājamā apsardzība ieskata par vajadzīgu gādāt drošību, lai aizdomās turamās četras jau­navas būtu kaut kuru brīdi dabūjamas pie tālākas atbildī­bas, un jāatzīst, ka apsardzībai tas vajadzīgs līdz lietas pilnīgam noskaidrojumam. Tādā ziņā šām bēdu jaunek- lēm tad jāpaliek par cietumniecēm uz nezināmu laiku, kas īpaši jaunu, godīgu sieviešu sirdīm var dot uz visu mūžu nelabu, nevēlamu iespaidu. Bet, kad nu šie trīs tēvi par savām meitām un es par savu aizbildnības meitu uzņema­mies visi kā galvinieki atbildību un ne vien vēl ikkurš par savu meitu vien, turpretī ikkurš par visām, ka viņas īpaši bez apsardzības ziņas savu līdzšinīgo dzīves vietu neat­stās, kālab nekad nezināmas nebūs, un ka paklausīs visas uz mata turpmākiem aicinājumiem ierasties uz atbildību še vai citur, — vai tad gadījumā apsardzība neatrastu par iespējamu viņas līdz lietas izbeigšanai atstāt mūsu ziņā, kā bijušas līdz šim un kā būtu arī turpmāk? Cik man no­jaušams, tad visvairāk aizdomu krīt uz viņām taī ziņā, ka viņas, vismaz vēl šobrīd, nespēj atrādīt savu mitekļu, kur mājojušas pa prombūtnes laiku, kas man arī nav zināms; bet galvoju droši par visām, ka nekādos neceļos nedz no­devības, nedz netiklības ziņā nebūs bijušas, kas ar laiku gan atklāsies, kā rio viņām solīts tiek. Jādomā, ka līdz ne­noteiktam laikam viņas uz to saista kāds goda pienākums vai neizpaužams solījums, tādēļ es savai aizbildnības mei­tai neuzmācos ar uzspiedīgiem iztaujājumiem, jo esmu pil­nīgi pārliecināts, ka tikpat viņai, kā viņas trim biedrenēm apziņa droša un skaidra. Laicīgas mantas man nav, ko likt ķīlām, bet ir gan vienīgā augstas sajūtības manta: vecum veca karavīra ilgas, nevainotas kalpošanas gods, kas līd* šim nekur nav ieķīlāts, bet ko tagad še lieku droši ķīlā, ka šās visas četras jaunavas noziedzību ziņā tiek nepatiesi aizdomās turētas un ka viņas ikkatru bridi ari turpmāk stāsies priekšā apsardzības vai tiesu iestādēm, kad vien tiks aicinātas, ja apsardzība laipni atzītu, ka var viņas visas atlaist. Līdz ar mani uz to parakstītos arī visi šie trīs goda vīri, kas tāpat, cik man droši zināms, nav nekur vainoti. Bez mums saistītos ar saviem parakstiem arī vi­sas jaunavas pašas. Tad nu visu šo jaunavu, kā arī to triju tēvu un pats savā vārdā lūdzu atlaist viņas brīvībā uz viņu tagadējām dzīves vietām, kuru viņas neatstās bez apsardzības ziņas līdz pilnīga attaisnojuma dienai un var­būt ar vēl ilgāk pēc tam.

Apsardzības sastāvs iegāja brīdi dziļāk apspriesties, ko darīt. Tad iznāca un pasludināja krusttēva Laķa lūgumu par ievērotu un pieņemtu, ko dzirdot jaunavu pabālējušie vaidziņi sāka aiz prieka atkal ziedēt. Tūliņ tika sastādīts protokols par jaunavu atstāšanu vecāku un aizbildņa Laķa atbildībā, apņemoties jaunavām pašām visu pildīt, kas lūgumā solīts un protokolā rakstīts. Vārdu paraksti viņām, neatšķirot pat drošākās Vilmas, vai nu vēl aiz baiļu iespaida, vai aiz pasludinātās brīvības prieka, vai pat aiz šām abām sajūtībām vienkop izdevās sadrebinātiem bur­tiem, lai arī gan izlasāmi.

Kad viss šis pulciņš izgāja pagalmā un vecais krusttēvs sameklēja jau pīpīti, tad visas jaunavas steidzās samutēt viņam rokas, bet viņš pasmiedamies lūkoja tās kopā ar pīpīti bēdzināt sev aiz muguras. Tomēr viņas saklupa ar pulku arī tur un samutēja, lai tiek vai rokām vien, vai pa daļai pīpītei arī. Viņš tad, mīlīgi pasmiedamies, noteica:

— Jā, ko mīļiem bērniem darīt! Viņu pateicība lielāka par nopelnu. Tiktu jau vaļā tāpat varbūt bez manis arī.

Bet uz to viņas atsaucās gandrīz kā no vienas mutes:

— Netiktu vis, netiktu vis.

Ida, nokļuvusi atpakaļ Rūķīšos, steidzās atrast un ieprie­cināt savu nevarīgo mammiņu, kas viņu pavadīja ar lielām bēdām uz apsardzību. Viņa atrada to, kā jau domā­jams, noraudājušos kaktiņā sēdam. Līdz ar redzes mazinā­šanos viņai sāka mazināties arī jau dzirde, tāpēc viņa lū­koja īdu pazīt atkal, īpaši aptaustīdama: no vaigiem, žoda, deguna, matu pīnēm un tā vispāri no galvas apkārtnes. Kad bija visapkārt to aptaustījusi, tad sacīja:

— Rādās, ka esi jau gan tā pati. — Un tad, piespiedusi Idas vaigus savam vaigam, izsaucās:

— Manu dārgo bērniņ! — pie tam saspiezdama īdu tik stipri, ka tā iekliedzās:

— Vai, vai, mammiņ, nenospied jel manisl

Roķēnu rijas priekšā Janka sagaidīja atbraucot tēvu un māsu Alvīnu, lai var saņemt un nojūgt zirgu. Grožu salo­cīdams, viņš vaicāja Alvīnai, kura sāka iet jau uz istabas pusi:

— Vai Ruķīšu Ida arī vaļā?

— Vaļā jau, vaļā tava īda arī, — viņa, atpakaļ nepa­griezdamās, atbildēja mazcienīgi pār plecu.

— Labi gan, labi gan. Ak tu Dieviņ, lai tad kā! Pašreiz pie šiem vārdiem samestai auklai atraisoties,

stipri savilktais resnais loks spruka vaļā, dikti nožvakstēdams.

PIEKTĀS UN SESTĀS DAĻAS PLĀNA UZMETUMS

PIEKTĀS UN SESTĀS DAĻAS PLĀNA UZMETUMS

V

I. Jaunavu tincināšana par nestāstīšanu, kur slēpušās. (Kopā ar kopmantiešiem.)

II. Kā Vernulis cīnās par savas dzīves ierīcību uz pie­šķirtās zemes. Gaužas par drauga Linuma nāvi.

III. Pārnāk Steņģu dēls ar ģimeni — negaidīts. Naidi ar vīra māti vedeklai.

IV. Cenšanās pēc muižas viduča. Intrigas.

V. Katrēns skolā. Izmaina pret lasāmo grāmatu ne­krietnu ziņģu burtnīcu. Maja to uzrāda vecam krust­tēvam.

VI. Krulais dabū zemi kā kaujā kritušā dēla mantinieks, bet meita, kā ierēdņa vīrs pilsētā izprasa daudz pa­līdzības, tad zeme jāpārdod, un nauda arī drīz beigta. Meitas apģērbs: lejspus pleciem un kalnpus ceļgaliem vien ir kāda ēna no drēbēm.

VII. Kā cenšas pēc dabūto jauno īpašumu uzkopšanas. Kopmantīhas pretstats.

VIII. Vecā lielmāte pārdod ceļa naudas labad nekurnē­dama par nieku to viņai nomaļā vietā piešķirto ze­mes gabalu un taisās aizbraukt.

IX. Tiesā Ķimuru, Ceru un Frici. Lieciniekos Tuluks, Steņģene, Late Murine.

X. Murlāns aizņemas mājas būvei naudu, bet izdzīvo.

XI. Stērģenieks pārdod savu zemes gabalu.

XII. Jetes tiesāšana.

Stērģenieks nospēlē naudu, iet atpakaļ pie Virgu Joniņa.

Ezermuiž. augstiem kungiem. Iemītnieki izlikti.

Auguru māte Pilnos.

Steņģene joprojām tiesāties.

Plīņi visgalīgi Lūru mantiniecēm un Graustiņam.

Lielmātes aizvadīšana. Zināma tiek -jaunavu uzturas vieta. Atceļ viņām zvērastu.

Jete pārvesta, un viņas atgriešanās gaita.

Vilmas un Alvlnas saruna par nākotnes izredzēm priekš visām četrām. Baznīcā pie dievgalda.

Laka novēlējumi Majai, kas darāms pēc nāves.

Laķa miršana.

Graustiņš ierodas. Mājas sajūtlba. Augura māte pie miroņa.

18-367

«JAUNOS MĒRNIEKU LAIKUS» LASOT

«JAUNOS MĒRNIEKU LAIKUS» LASOT

1923. gadā Kaudzītes Matīsam apritēja mūža septiņdesmit piektā gadskārta un tās atzīmēšana notika vietējībā — Vecpiebalgas Lab­darības biedrībā, bet jo īpaši plaši — Rīgā. Rakstnieku šīs godināša­nas dziļi aizkustināja. Draugam Kārlim Eglēm viņš par to 1923. gada 24. oktobrī rakstīja:

«Caur visiem ārkārtīgi sirsnīgiem cildinājumiem esmu tā kā iztrau­cēts no vienaldzības miega. Ieraugu, ka, dzīves saulei rietot, vēl daudz steidzamu darbu.» (K. Eg'ie. «Atmiņas». R., 1972, 55. Ipp.) Un vēl vēs­tulē pēc apmēram nedēļas (3. XI 1923. g.): «Rīgā piedzīvotie mīlestī­bas pilnie godinājumi dzīvo joprojām nemitīgi pa atmiņu.» (Turpat, 56. Ipp.)

īsteni gan, ja ciešāk paskatāmies, miera dzīvei pēc lielajiem kara un juku gadiem pamazām atgriežoties, Matīss ne brīdi nebija spalvu no rokām izlaidis. Viņš bija turpinājis un pabeidzis jau pirms kara aizsākto atmiņu grāmatu par tautisko laikmetu un tā ievērojamāka­jiem darbiniekiem, viņš bija uzrakstījis grāmatu par savu dzimto no­vadu, viņa sirdij tik dārgo Vecpiebalgu, kārtoja agrāk uzrakstītu darbu jaunus izdevumus, rakstīja rakstus par jaunības gados līdzi dzīvoto tautas atmodu, bet rakstniekam tomēr laikam šķita, ka viņš ir, lauku klusumā dzīvodams, kā puslīdz aizmirsts, kā sūnām apaudzis celms meža biezokņā. Jubilejas godinājumi Rīgā tāpēc laikam patiesi sirmo rakstnieku itin kā ieveda jauno laiku literārajā dzīvē, viņjī zuda atstā- tības, pamestības sajūta, radās jauna darbošanās griba.

Lielajā jubilejas vakarā Rīgā viņam bija piesūtīts šāds apsveikums:

«1. X 1923.

Kaudzītes Matīsam Nacionālā teātrī, Rīgā

Sirmajam «Mērnieku laiku» tēvam tagadējos mērnieku laikus ap­rakstīt novēl izbijis mērnieks, tagad skolotājs.» («Kaudzītes Matīsa 75 gadu jubileja». R„ 1924, 77. Ipp.)

Aprakstīt «jaunos mērnieku laikus» Kaudzītes Matīsu jau bija mu­dinājis savā apsveikuma vēstulē no Jaunauces Kārlis Sillings, Vecpie-

baigas kādreizējā mācītāja Ferdinanda Sillinga radinieks: «Kādi laiki nu ir! Nu ir atkal mērnieku laiki — vai aprakstīsiet? Būtu priecājies — tad dzirdētu, kā ir.» (Turpat, 91. lpp.)

Pēc rakstnieka liecības, uz jaunu mērnieku laiku aprakstīšanu viņu reizēm sastopoties rosinājuši arī plebaldzēni.

Nav droši nosakāms, uz kādu laikmetu īsti šais mudinājumos tē­mēts: vai uz 1919. gadu, tātad padomju varas laiku, vai varbūt uz Latvijas Republikas zemes reformu divdesmito gadu sākumā, kad notika muižu zemes sadalīšana, jaunsaimniecību zemes piešķiršana. Bet rosināts rakstnieks tika, droši vien tas tika darīts ari galda runās jubilejas sarīkojumos.

Kā savās atmiņās liecina Kārlis Egle, Kaudzītes Matīss viņam jau 1922. gada vasarā kādreiz ieminējies: «Tiek jau šis tas domāts un darīts arī stāstu darbu ziņā, kas būtu tāds kā lielāks apveidos, bet tas viss vēl tikai tā padomā, un dzīves rūpes un gadu nasta neļauj vairs tik strauji darboties pie rakstīšanas kā jaunās dienās, tad nevar vis krietni zināt, kas no tā pēdīgi iznāks.» (Kaudzītes Matīss. «Jaunie «Mērnieku laiki»». Cēsis—Rīga, 1927, 4. daļa, III—IV lpp.) Nākamajā gadā, vēl pirms jubilejas sarīkojumiem, K- Egle par šo jauno darbu uzzina ko konkrētāku: «..sāka noskaidroties, ka lieta grozās ap pē­dējo gadu notikumu attēlošanu plašākā darbā un ka šis darbs taisni tā arī sauksies — «Jaunie Mērnieku laiki», par kādu tas drīz vien kļuva atklātībā pazīstams.» (Turpat, IV lpp.)

Jo drīz pēc jubilejas — 1924. gada 28. janvāri — rakstīdams vēs­tulē Kārlim Eglēm par dažādiem darbiem, pie kā patlaban tiek strā­dāts, Kaudzītes Matīss skopi piezīmē: «Bez tam esmu iesācis kaut ko citu lielāku ari.» Un turpina: «Gribētu steigt, vai abām rokām rakstī­dams, bet kad tik aiz steidzības darbi nesaragžās un nepaliek uz vie­tas! Bet gribu cerēt, ka tā nebūs.» (K. Egle. «Atmiņas», 67. lpp.)

Rakstnieks intensīvi nododas jaunajam darbam. Viņš iecerējis to četrās daļās, respektīvi, četrās grāmatās, un pirmā daļa šajā ziemā jāpabeidz, jo, kad nāca pavasaris un vasara, pie rakstāmpults pieiet Iespējams tikai vēlās vakara stundās vai agri no rīta. Bija noticis tā, ka mūža vakarā viņš no rakstnieka un aktīva sabiedriska darbinieka kļuvis par Kalna Kaibēnu kopēju, aprūpētāju, visu mājas darbu darī­tāju, kur vien vajadzīga vīrieša roka. Par to viņš atkārtoti ieminas vēstulēs Kārlim Eglēm, atceras, ka agrāk viņam bijis Iespējams dzīvot citādi:

«Ir sava laime, kad darbu netrūkst un ka var spēt tos darīt, bet sava laime ir arī, kad var izraudzīties no vairākiem darbiem tos, uz ko nestos prāts. Ienāk prātā atkal neviļu tās bezrūpīgās laimes dienas, kad apmēram tika sacerēti «Mērnieku laiki». Lai nu galvenais darbs skolā nebij viegls, bet sīkās dzīves raizes un gādību tad viegli varēja padalīt starp citiem.»

Par veselību Matiss nevar žēloties, kaut kas ari paaug tīrumā un dārzā, tāpēc: «Un tomēr labi, labi arī tā kā tagad. Nav pret likteni arī tagad ko kurnēt, bet drīzāk gan daudzkārt pateikties, ka šajās laiku grūtībās jel pavisam šādā vecumā iespējams dzīvību vilkt. «Ir labi, ka tā gājis. Ir labi, ka tā iet.»» (K. Egle. «Atmiņas», 41. ipp.)

Un tā — no saimniecības darbiem pavaļīgs, Kaudzītes Matīss 1924. gada ziemā uzraksta «Jauno mērnieku laiku» pirmo daļu un 2. maijā var rakstīt vēstulē Kārlim Eglēm, ka nosūta tam solīto ma­nuskriptu.

Te varbūt ir vietā daži vārdi par Kārļa Egles, rakstnieka, tulkotāja, bibliogrāfa, bibliotekāra, lomu Kaudzītes Matīsa dzīves pēdējos gados. Viņi iepazinās vaigs vaigā 1920. gada beigās un tūlīt jutās viens otram tuvi, kaut vienam bija jau 72 gadi un otram 33 gadi. Kārlis Egle sāka strādāt pie grāmatu izdevēja O. Jēpes, un acīmredzot ar viņa gādību un ieteikumu O. Jēpe kļuva par cītīgāko Kaudzītes Ma­tīsa pēdējo mūža gadu grāmatu izdevēju. Vēl vairāk. Kaudzītes Ma­tīss uz Rīgu aizkļūt iespēja reti, tāpēc viņam bija vairāk nekā paro­cīgi, ka Kārlis Egle rūpējās gan par manuskriptu nodošanu izdevējam, gan par korektūru sūtīšanu uz Kaibēniem, gan par papildinājumiem jau nosūtītajos manuskriptos. Reizēm Kārlis Egle lasīja arī korektūras loksnes. Par šo sadarbību liecina daudzās vēstules, kas ir saglabājušās. Kārlis Egle bija arī viens no pirmajiem — ja ne pats pirmais — Kaudzītes Matīsa to gadu jauno darbu lasītājiem. Rakstnieks labprāt gribēja dzirdēt Kārļa Egles domas par tiem. Nosūtot «Jauno mērnieku laiku» manuskriptu, Kaudzītes Matīss raksta:

«Jums, kas esat darbiem apkrauti, pirms iespiešanas gan varbūt neiznāks laika to palasīt, lai gan vēlams tas būtu. Bet nu draugs Misiņš gan, kā ceru, iespēs to jel pa daļai darīt. Viņam arī šepat rakstu, un, ja viņš vēlēsies, tad pie Jums pieies un uz lasīšanu pa­ņems, bet, kad vajadzēs, tad atkal atdos. Būtu man visai patīkami, ja no Jums diviem un varbūt arī pa daļai no Zeiferta kunga iepriekš kaut ko dzirdētu, kas Jums būtu par šo iesākumu sakāms, ko ir ap­ņēmies turpināt 4 daļās, uz ko vajaga daudz laika, veselības un gara spēku — ja tik tas viss man būs vēl novēlēts, bet jācerē ir.» (Turpat, 76. Ipp.)

Jo drīzi Kārlis Egle ir manuskriptu iepazinis un dara autoram zināmas savas piezīmes. Kaudzītes Matīss par tām pateicas un raksta, ka nobrauks uz Rīgu, lai raudzītu visu pārrunāt gan ar Egli, gaiļ Misiņu un varbūt arī ar Zeifertu. Matīss vēstulē izsaka ari dažas do­mas par savu jauno darbu:

«Virsraksta ziņā negribēju noteikt nekāda atribūta (nenorādīt, vai tas ir stāsts vai romāns, — /. Ķ.), lai liek ikkurš lasītājs pats, kādu grib. Stāsta nozīme «Jauno Mērnieku laiku» lietā jau nu gan tam savārstījumam būs, bet negribēju aizrādīt nekāda šabloniska šauruma, aprobežojuma sakārtojuma ziņā, jo tad mēdz daudz ko spriedelēt, vai pilda to nozīmi vai ne, u. c.» (Te acīmredzot Kaudzītes Matīss atceras, ka «Mērnieku laiku» pirmie vērtētāji atkārtoti noņēmās ar skaidro­šanu, vai tas ir stāsts vai romāns, it kā no tā būtu atkarīga darba vērtība.)

«Jaunajos mērnieku laikos» ir ļoti daudz dialogu, un Matīss skaidro, kāpēc: «Tai dialoģiskā lietā man bij tas centiens .. nereprezentēties publikas priekšā tik daudz rakstītājam, bet ļaut darīt stāsta personī­bām, cik iespējams.» Viņš raksta arī par darba kompozīciju: «Esmu gribējis, lai ikkatra nodaļa dabūtu tādu kā sevišķa stāsta īpašību, bet visas beidzot saistītos kopā.» (Turpat, 79. lpp.)

Vēsts, ka top jauni «Mērnieku laiki», ir acim redzami ieintriģējusi literāro pasauli. Laikrakstu ļaudis interesējas, vai nevar jau pirms romāna iznākšanas kādu fragmentu nodrukāt, savukārt 0. Jēpe pa­ziņo, ka ar šo romānu viņš sāk izdot sēriju «Latvju daiļdarbi».

Romānu paredzēts publicēt pa daļām, bet, cik daļu īsti būs un kāds būs to saturs, to droši nezina ne izdevējs, ne pats autors. Bet — tāda prakse tolaik bija parasta. Visu izšķīra savstarpēja uzticēšanās.

Kārlis Egle sūta uz Kāibēniem romāna korektūras, Matīss izsaka savus vēlējumies par grāmatas tehnisko iekārtojumu. «Jaunie mēr­nieku laiki» salikti cieši saspiestām rindām, tāpēc Matīss raksta, ka tas katrā ziņā novēršams: «.. daiļliteratūru visas tautas mēdz dot It īpaši ērti iespiestu un viegli lasāmu. īpaši vecāki cilvēki saspiestu rakstu neņem ne rokā. Apgādātājs nekā nezaudēs, jo maksu apskaita pēc loksnēm un publika mīļāk pirks vieglāk lasāmas grāmatas nekā biežāk saspiestiem rakstiem. Pīpiņa kgam arī esmu par to rakstījis, ka retinājumam jānāk.» (Turpat, 85. lpp.)

Kaudzītes Matīsa prasība tiek ievērota, drukātais teksts acij grūtī­bas nesagādā.

Romāna pirmā daļa iznāk 1924. gada vasarā, un drīz par to pa­rādās recenzijas. Arī tas atbilst tālaika praksei — darbu vērtēt, pirms tas izlasāms pabeigtā veidā. Cik tālu nopublicēts, tik tālu novērtēts. Žurnālā «Domas» raksta Andrejs Upīts, «Ritumā» — Kārlis Zariņš, «Latvju Grāmatā» — Pēteris Ermanis. Viņi visi ir pazīstami rakst­nieki. Atzinīgu vārdu maz, izteikti pat ļoti asi, kritiski vērtējumi. Visbargākais — Andrejs Upīts, viņš savu recenziju sāk nesaudzīgiem vārdiem:

«Vislielākā dzīves gudrība rakstniekam ir — laikā apklust. Ar varu nelauzties pāri savas literāriskās gaitas samanāmai robežai. Nemēģi­nāt pagarināt savu dabisko, zināma laika un paša individuālas īpat­nības nosprausto mūžu. Bet tā ir ari visgrūtāk izpildāmā prasība. Nav viegli apguldīt rakstnieku uz lauriem. Vecā slava neļauj norimties mierā. Provocē ari apkārtnes seklā, liekulīgā lišķība. It sevišķi tādā vecumā, kad nav vairs pietiekošas vingrības sabiedriskos vērtējumos, ne estētiskā paškritikā. Tā, liekas, radušies ari Kaudzītes Matīsa «Jau­nie mērnieku laiki».» (A. U. «Kaudzītes Matīsa «Jaunie mērnieku laiki»». — Domas, 1924, Ns 8.)

Tie ir nežēlīgi vārdi, un tāpēc šeit varbūt ir vietā piebilst, ka paradoksālā kārtā līdzīgi spriedumi Andreja Upiša mūža beigās tika attiecināti ari uz viņu pašu. Tā, piemēram, kādā sanāksmē Rakstnieku Savienībā Anna Sakse lūdza savus kolēģus, lai tie, ja viņa nonākusi Andreja Upīša spriešanas spējā, viņai pasaka tieši acīs, ka laiks apklust.

Par īstu piedauzības akmeni jaunā romāna novērtēšanā bija kļu­vuši «Mērnieku laiki». Recenzenti tos izvirza savā ziņā par jaunā romāna mērauklu un sašutuši konstatē, ka jaunais romāns veco ne­aizsniedz. Kārlis Zariņš raksta: «..jāatzīstas, ka grāmata, kas atrodas mūsu priekšā, ir tikai bāls atspīdums, tāla atbalss no klasiskajiem «Mērnieku laikiem». Te ļoti maz kas palicis pāri no tā dzīvā gara, kas valda pirmā, lielākā Kaudzīšu Reiņa un Matīsa darbā.» (K. Zariņš. «Jaunie mērnieku laiki». — Ritums, 1924, N« 6.)

Andrejs Upīts arī jau recenzijas sākuma daļā nojautā: «Vai daudz no vecajām vērtībām palicis vēl «Jaunajiem mērnieku laikiem»?»

Savu recenziju viņš beidz ar vārdiem:

«Bet vienu gan mēs vēlētos: lai turpmākie Piebalgas apceļotāji un vecā rakstnieka godinātāji mēģinātu viņu atrunāt — neturpināt «Jauno mērnieku laiku» rakstīšanu un neaptumšot veco «Mērnieku laiku» slavu ar nevarīgiem un absolūti nevērtīgiem ražojumiem.» (Do­mas, 1924, Ne 8.)

Kārlis Zariņš gan atzīst, ka nav ko pārmest, ka «Jaunie mērnieku laiki» neaizsniedz vecos: «Vecie «Mērnieku laiki» paši par sevi ir darbs, kuru grūti pārspēt un ar kuru pilnīgi pietiek, lai ieietu nemir­stībā.» (Ritums, 1924, Ka 6.)

Recenzenti pārmeta autoram attēlotā laikmeta nepazīšanu. K. Za­riņš: «. .jaunkis temats — sarežģītie pēckara apstākļi un revolū­cija — liekas Kaudzītes Matīsam pilnīgi svešs. Viscaur jūtama zināma nevarība un apstākļu nepazīšana.» A. Upīts: «Par sevi saprotams, ka itin nekādas laikmeta noskaņas nav un nevar būt visiem šiem sapļā- pājumiem un niekiem. [..] Dzīves virmas straujumā, dažādu šķiru interešu sadursmē un tipu bagātībā radikālās agrārās reformas laiki nesalīdzināmi raibāki par vecajiem mērnieku laikiem. Kaudzītes Matīss viņus dzird kā vēju garām šalcam un nesaprot, no kurienes tas nāk, kurp iet.» Recenzenti kritizē romāna dialogu stieptību, naivu reliģio­zitātes slavināšanu. P. Ermanis: «Vietām liekas, it kā lasītu piecdes­mitos gados pag. gadusimtenī sarakstītu grāmatiņu «tiem mīļiem lat­viešiem».» (Latvju Grāmata, 1924, Ws 5.)

Kaudzītes Matīsu vērtētāju spriedumi satrauca un saniknoja, viņam tie šķita netaisni, bez pārliecinoša pamatojuma, un viņš gatavoja pretrakstu. Viņš taču nāca no 19. gadsimta literārās dzīves, kad autoru spēkošanās ar viņu darbu vērtētājiem bija diezgan parasta parādība. Art pats Kaudzītes Matīss tolaik bija šai ziņā īpaši aktīvs, vārdi viņam tādās reizēs kabatā nebija jāmeklē. Viņš un Auseklis ar preses starpniecību apmainījās ne sevišķi glaimojošiem vārdiem, bet polemika vairāku gadu garumā Matīsam bija ar Pārstrautu Jāni par Lauten- baha-Jūsmiņa «Zalkšu līgavu». Sī polemika notika, strīdniekiem ua; sava rēķina izdodot pat atsevišķas brošūras (atcerēsimies: arī Kron- valda Atis savus «Tautiskos centienus», kas bija polemika pret vācu avīzē «Zeitung fūr Stadt und Lanā» ievietotu rakstu, izdeva īpašā brošūrā). Tā arī tagad iebildes pret «Jauno mērnieku laiku» kritizē­tājiem Kaudzītes Matīss gribēja izdot brošūrā, pie tam tādā pašā sa­likumā, kādā bija izdots romāns, lai šīs iebildes varētu pievienot ro­māna otrajai daļai.

Sai lietā Matīss sazinājās ar Kārli Egli. Kārlim Eglēm nodoms nepatika, bet Matīss nelikās mierā. Kārlis Egle par to atminas;

«Nelīdzēja aizrādījumi, ka šādām polemikām būtu maza nozīme, pirms darbs pats vēl nav pabeigts, K. M. palika pie sava. Aizrādīdams, ka viņam ne tikai morāliska, bet ari juridiska tiesība prasīt atspēko­juma uzņemšanu, atbildi Ermanim «Latvju Grāmatā» viņš nodeva, un tā tika arī 1924. gada 6. burtnīcā iespiesta. Neiespiestas palika at­bildes Upītim un Zariņam, kuras viņš pats beidzot atlika.» (K. Egle. «Atmiņas», 91. lpp.)

Kaudzītes Matīsa atbildē Pēterim Ermanim iezīmējas virkne ap­stākļu, kas rakstnieku un viņu darbu vērtētāju attieksmēs šķiet aktuāli vēl joprojām. Un pirmām kārtām — rakstniekiem visbiežāk liekas, ka viņi ir pārprasti, ka kritiķis nekā nejēdz, ka viņa spriedumi ir kultu­rāla cilvēka necienīgi, utt. Kaut — kā tas ir arī šai gadījumā — vērtējumus izteikuši cilvēki, kas pirmām kārtām ir rakstnieki un nevis kritiķi. Tāpat polemika liecina, cik grūti, pat neiespējami, literāru darbu vērtējot, pārliecinoši pierādīt savu spriedumu patiesīgumu un cik viegli ir izsacīt neloģiskus, greizus spriedumus.

Kaudzītes Matīss par P. Ermaņa izsacītiem vērtējumiem raksta:

«Redzu, ka ar Jums dažu domu un ieskatu noskaidrošanas ziņā ir Iespējams parunāties vismaz kā ar godīgu pārspriedēju, kas nestā­jas pie darba jau ar aizspriedumīgām nopelšanas domām, kā to, rādās, darījuši Andr. Upīts un K. Zariņš, tālabad še dodu īsumā sekošās vajadzīgās pretpiezīmes.»

Kā jau minēts, recenzenti, arī P. Ermanis, izsacīja kritiskus sprie­dumus par romānā pārlieku uzsvērto reliģiozitāti, un Kaudzītes Matīss asi iebilst, ka P. Ermanis piedēvē romāna tēlu reliģisko pārliecību paša autora reliģiskajai pārliecībai (P. Ermanis: Kaudzītes Matīss «vecuma dienās iestidzis diezgan nesimpātiskā pietismā»).

Te jāatceras, ka brāji Kaudzītes, jo īpaši Reinis, uzskatīja: sava reliģiskā pārliecība nevienam nav nedz jādara zināma, nedz jāaplie­cina, tā ir sfēra, kurā nevienam nav tiesības ielauzties. Tāpēc Matīss raksta par recenzenta spriedumiem asā noteiktībā:

«Bez tam Jūsu izteikumi rāda, ka Jūs ar to pašu nevienādības mēru mērojat arī mani pašu manas reliģiskās pārliecības ziņā, ka agrāk es bijis pareizos ieskatos, bet nu vecumā iestidzis svētulībā. Se man Jums jāaizrāda, ka mani reliģiskie ieskati zināmi tik man pašam un viņu neizteic nedz. (vecie), nedz «Jaunie Mērnieku laiki»; tikai tie izraudzītie abu vietu darītāji dzīvo savos ieskatos un ieaudzi­nātā pārliecībā, stāvot man viņiem gandrīz nemanāmiem aiz muguras.»

Kad Kaudzītes Matīss pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados polemizēja ar Pārstrautu Jāni, pēdējais Kaudzītes Matīsu dažādi cen­tās apkaunināt kā aprobežotu spriedēju, kas no dzejas mākslas smal­kumiem nekā nesaprot. Kaudzītes Matīss savukārt aprādīja, ka tāds spriedējs ir pats Pārstrautu Jānis, un vienai no savām polemiskajām brošūrām lika moto: «Ārste, dziedini pats sevi!» Tagad bija sagadījies tā, ka Pēteris Ērmanis, vērtēdams «Jaunos mērnieku laikus», rakstīja: «Ja «Mērnieku laikus» (pirmo romānu) salīdzina ar «Mirušo dvēseļu» pirmo daļu, tad Kaudzītes Matīsa jaunais romāns pilnā mērā pielīdzi­nāms Gogoļa ģeniālā sacerējuma otrai daļai.»

Kaudzītes Matīss zināja, ka «Mirušo dvēseļu» otro daļu rakstīja garīgi slims cilvēks. Vai šai gadījumā Pēteris Ermanis aplinkus ap­rāda, ka tāds tagad ir viņš, Kaudzītes Matīss? Un Matīss savā pret­rakstā turpina ar neslēptu žulti:

«Bet Jūs sperat vēl kādu soli dziļāk, meklēdami atrast mani no­grimušu garīgos murgos, līdzīgi Gogoļam viņa mūža galā, kas aiz­rāda kā uz domām par mana prāta neskaidrību vai pat uz jukumu. Nu, paturat vien savu prātu gaišu paši (vēlēt laikam nedrīkstēs, lai Dievs to uztur?), bet par manu prāta gaismu Jūsu šaubas nevietā.»

Pēteris Ermanis bija skāris ari jautājumu, kas jau krietni agrāk, _ «Mērnieku laikus» apcerot, atkārtoti nodarbinājis vērtētāju prātus: kāda loma Reinim un kāda Matīsam romāna tapšanā? Abi brāļi bija devuši atklātībā paskaidrojumu, ka tas ir viņu abu kopdarbs, kur nekas nav šķirams vai dalāms — to nevar izdarīt viņi paši un neiz­darīs arī neviens cits. Bet nu, lūk, atkal šis dalīšanas mēģinājums! Pēteris Ermanis raksta:

«Kaudzītes Matīss pie šā jaunā darba stājies viens pats, jo veco «Mērnieku laiku» otrs līdzautors miris. Tomēr jaunajā sacerējumā jūtams dziļā un asā domātāja Reiņa padoma trūkums.» Arī Andrejs Upīts bija piebildis mazliet divdomīgi: «Kur palicis Kaudzītes Matīsa mākslinieka talants? Vai aizgāji» tas līdz ar brāli Reini?» Matīss aizsvilstas:

«Kad «Jaunos Mērnieku laikos» nav tas, kas vecos, tad Jūs uzņe­maties tūliņ izšķirt, kam no (veco) «Mērnieku laiku» sarakstītājiem dziļāku domu nopelns, un to piešķirat droši manam brālim. Aiz mīles­tības, pateicības un atzinības es viņam atvēlu sirsnīgi ikkatru god­devības ziediņu, ko laiks birdina gandrīz pēc pussimts gadiem arvienu jo devīgāk uz (veciem) «Mērnieku laikiem»; bet kaut kam trešam tur nav vairāk" neko iespējams izdarīt un izspriest, kā vien kas no manis rakstīts jau mana brāļa dzīvības laikā «Par «Mērnieku laiku» izcel­šanos».»

Matīsam nav pieņemami ari aizrādījumi uz romāna valodu:

«Pēdīgi valodas notiesājums arī viens no smagākiem: «valoda vec­modīga un grūta».»

Matīss atbild pašpārliecināti:

«Es rakstu tā, kā runā svešvārdiski nesamāksloti un cittautiski nesaviltoti latvieši — vienkāršos, ikkatram viegli saprotamos izteiku­mos, bez nodeldētiem Un no svešuma Ievazātiem «modes» iedaudzinā­jumiem (izsmeļoša runa, stāsta apjoms, uzdevuma augstumi, istaba ož pēc tabakas, momentu lozungi etc.). Tādi īsteni latviski latvieši neviens nekad neatrod manas valodas nedz par vecu, nedz par grūtu, bet viegli saprotamu, un šī liecība ir priekš manis pati īstenākā, zinot, ka valoda nav nekāda dāmu platmale, kas grozāma pēc sezonu «mo­dēm». Bet kā tad nu būs ar tautasdziesmu valodas jautājumu vai ve­cumu modes ziņā?»

Ar to Matīss savus pretlebildumus beidz:

«Sie ir no manas puses lielākie iebildumi pret Jūsu pārsprieduma domām. Mazākiem eju garām. Bet atrodu ari dažus ievērības cienīgus aizrādījumus, kuri pārdomājami.»

Viņš nenociešas un piebilst, ka ir ari citādas domas par jauno romānu:

«Lai Jūs dabūtu redzēt, kā spriež citi lasītāji par «Jauniem Mēr­nieku laikiem», tad pievienoju še dažas rindiņas no vēstules, ko man raksta pavisam svešs cilvēks no tālas vietas:

«Šodien izlasīju Jūsu dziļi pārdomāto jauno darbu «Jaunie Mēr­nieku laiki», kur Jūs tik pareizi esat zīmējuši tukšās un briedušās vārpas, sirdsšķīstos un garā nabagos. Lasījām to abi ar savu sieviņu un vietām līdz asarām bijām aizkustināti par tur aprakstīto Majas un Laķa dvēseles dziļumu. Mūsu rupjā materiālisma, pašmīlības un ateisma laikmetā šādi raksti ir kā kvēlošas zvaigznes tumšā naktī.»»

Seko paraksts: «Kaudzītes Matīss». Pašpārliecināti vārdi, cieša pār­liecība par sava sprieduma pareizumu. Te gribētu piebilst: tas rakstu­rīgs gan Matīsam, gan Reinim. Viņi nav pārsteidzīgi, viņu atzinumi skaidri, no tīras sirds izauguši, bet it kā nepieļauj ari, ka viņiem nevarētu būt taisnība. Sai ziņā viņu raksturā ir kāda sīksta cietība, ko reizēm var saukt ari par neiecietību. Tā viņiem palīdzēja dzivot un strādāt, iet uz izraudzīto mērķi. Iznākt no dzimtnlecības laiku tumsas un k|ūt par izciliem savas tautas kultūras kopējiem. Laikam tieši tāpēc negatīvā kritika ne mirkli, šķiet, neradīja Matīsā šaubas par aizsāktā romāna vērtīgumu, varbūt notika pat gluži otrādi: tā pamudināja vēl noteiktāk turpināt darbu — ik gadu uzrakstīt vienu no ieplānotajām romāna četrām daļām. Iespējams, ka Matīss šai laikā atcerējās arī sākotnējos «Mērnieku laiku» vērtējumus: recenzentiem ne­pieņemamas šķita tieši tās romāna lappuses, kas, gadiem ritot, ieguva arvien lielāku slavu, — nodaļas, kurās darbojās Ķencis, Švauksts, Pietūka Krustiņš, Drekberģis. Tolaik rakstīja, ka epizodes ar viņiem vajadzējis vismaz īsināt, ka tie visi ir pārspīlēti, sadomāti tēli. Bet tai pašā laikā piebaldzēni jau meklēt meklēja (un dara to vēl tagad), kurš viņu starpā ir «īstais» Svaukstsj Pietūka Krustiņš, Ķencis… Piebaldzēniem šie tēli sadomāti nelikās.

Kaudzītes Matīss ik gadu, kā bija iecerējis un acīmredzot izdevē­jam O. Jēpem apsolījis, uzrakstīja pa romāna dajai. Rakstīja joprojām lielāko tiesu ziemās, lauku darbu pavaļas laikā, un tā 1925. gadā atklātībā parādījās romāna otrā daļa, 1926. gadā — trešā daļa.

Par 1925./1926. mācības gadu Kaudzītes Matīss raksta: «Sai ziemā sarakstīju «Jauniem mērnieku laikiem» IV daļu un dažus mazākus rakstu darbus.» (Kaudzītes Matīss. «Vecpiebalgas Kaibēn-, vēlāk Og- rēnskolas hronika». R„ 1939, 157. Ipp.) Vēstulē Kārlim Eglēm 3. jū­lijā Matīss gan raksta mazliet citādāk: «Strādājams man ir, kā jau zināt, galvenā kārtā pie mana lielākā darba turpinājuma, bet vasaras laikā maz pie viņa nekļūstu. Taču IV ir jau tuvu pie beigām.»

Tā ir pēdējā Eglēm (un reizē arī Jānim Misiņam) rakstītā Matisa vēstule. Kā liecina Ķ. Egle, viņš nokļuvis Kaibēnos augusta pirmajās dienās. Kaudzītes Matīsu viņš atradis spirgtu un rosīgu. Matīss stās­tījis, ka romāna ceturtā daļa «lielāko tiesu sarakstīta Kaibēnu dārzā pie primitīva, paša Kaudzītes Matīsa improvizēta un pagatavota pultveidīga galdiņa, puķu dobes tuvumā .., kā to viņš, pēdējoreiz tiekoties, liecināja, ar sevišķu prieku un humoru rādīdams šo vietu. [..] Ceturtās daļas manuskripts bija tolaik jau galīgi pabeigts un sagatavots nodo­šanai drukā.» Matīss sākumā gribējis to dot tūdaļ Eglēm līdzi, bet īsi pirms šķiršanās savu nodomu mainījis. Tā kā tai pašā gadā izde­vējam nebūšot iespēju ceturto daļu laist klajā, tad nav ko steigt, viņš mēģināšot uzrakstīto vēlreiz pārlasīt, lai visu precizētu. Viņš gada beigās cerot nokļūt Rīgā un tad manuskriptu Eglēm aizvedīšot.

Pēc rakstnieka sievas Līzes liecības, Matīss romāna ceturtās daļas manuskriptu aizspējis pārlūkot gandrīz līdz beigām, bet šo darbu pār­trauca pēkšņa nāve 8. novembri, pēcpusdienā, Kaibēnu dārzā. Manus­kriptu vēlāk Kārlim Eglēm nodevusi Līze, un romāna ceturtā daļa nāk klajā 1927. gada otrā pusē. Grāmatā ievietotas Kārļa Egles levadpie- zīmes un beigās piektās daļas aizsākuma pirmuzmetums, kā arī iss piektās un sestās daļas plānojums, kas uzņemti ari šajā romāna iz­devumā.

Kritika itiri kā pagura izvērtēt «Jaunos mērnieku laikus» pa atse­višķām daļām. Liela jēga tādai nodarbībai patiesi nebija, jo par ro­mānu taču īsti varētu spriest, kad tas atklātībā nonācis viss. Andrejs Upīts «Domās» (1925, 5) vēl novērtēja romāna otro daļu, konsta­tēdams, ka tikai «viena vienīgā vērā liekama doma tajā atrodama: «Ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai ari neviens nav re­dzams, kas būs liekams iekšā.»» Upīts no jauna atkārtoja, ka Kaudzī­tes Matīss metas cīņā pret parādībām, «kuras viņam tikpat svešas kā kāda etruskiešu gramatika». Pēc tam «Domas» «Jaunos mērnieku lai­kus» pamet un neraksta par tiem ari tad, kad ir iznākusi romāna ceturtā daļa un ir zināms, ka turpinājuma vairs nebūs.

Par romāna pirmo un otro daļu raksta A. Goba «Ilustrētā Žurnālā», par pirmajām trim daļām A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrak­stā», par trešo daļu — Līgotņu Jēkabs «Jaunības Tekās», par ceturto daļu — A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā», viņš devis ari itin kā romāna kopvērtējumu. Tas ir ari vienīgais, jo visi iepriekšējie recenzenti sprieda tikai par romāna kādu daļu. Minētie kritiķi atšķi­rībā no pirmās daļas vērtētājiem (A. Upīša, K. Zariņa, P. Ermaņa), gan arī norādot uz dažādiem trūkumiem, romānu kopumā novērtē po­zitīvi. A. Goba, piemēram, raksta:

««Jaunajos mērnieku laikos» Kaudzītes Matīsa ievērojamā perso­nība redzama sevišķi spilgti. Grāmatas nolūks ir: rādīt sociālistiskās utopijas aplamības, sevišķi, kad to mēģina realizēt mūsu apstākļos un kad vēl pie šī darba ķeras neprašas un noziedzīgi, slinki, pat necil­vēcīgi ļaudis. Sludinātās laimes vietā ierodas posts. Blakus šai idejai Kaudzīte grib rādīt vēl otru: visā tanī burzmā nepazūd tikumiski stip­rākie, un tas ir viņam gandarījums. [..] Lai arī mākslinieciskā un psi­holoģiskā patiesība bieži vien cieš, tomēr netrūkst pievilcīgu vietu. «Jaunie mērnieku laiki» savu parādīšanos atklātībā pilnīgi attaisno: viņa ir interesanta grāmata.» (Ilustrēts Žurnāls, 1925, Ns 7/8.)

Tagad «Jaunie mērnieku laiki» iznāk no jauna. Ar visām stiprajām un vājajām lappusēm, bet šķiet — lasītājs varbūt dos romānam citādu novērtējumu nekā tad, kad tas parādījās pirmo reizi. Gadi ir gājuši, viņējo dienu notikumi, kas guvuši atspoguļojumu romānā, sīkāk mūs­dienu lasītājiem, katrā' ziņā to lielākajai daļai, nav zināmi, mēs ve­ramies romāna notikumos no laiku tāles. Un vēl — un varbūt tas ir vissvarīgākais — mūsdienu lasītājs ir bijis spiests piedalīties tai dialogā, tai polemikā, kas mūsu dzimtenē sākās pirms septiņiem gadu desmitiem un bija visdzīvākā aktualitāte pēdējos piecos gadu desmi­tos, pusgadsimtu. Jo «Jaunie mērnieku laiki» ir uzrakstīti gan par cilvēcību, gan necilvēcību nepārprotami politiskā aspektā.

Kā tad tā? Kaudzītes Matīss un politisks romāns. Ir taču zināms, ka Kaudzītes Matīss nekad nav tiecies uz politiskiem ķīviņiem. Vis­maz viņš pats ir to apliecinājis. Viņa brālis Reinis — jā, Reinis gan dažkārt jaucies ar saviem rakstiem dažādās politikās, latviešu zem­nieka un reizēm vispār latviešu tautas tiesības dažādu laikmetu cen­tienos un grozībās aizstāvēdams. Bet ir noticies tā, ka politisku ro­mānu uzrakstījis tieši «miermīlīgais» Matīssl Tiesa gan, reizēm viņš nemaz tik miermīlīgs savā literārajā darbībā nav bijis. Laikam taču tieši viņš (un nevis brālis Reinis) «Mērnieku laikos» uzrakstīja ko­dīgo «Augsta dziesma, skani, skani Zilā zvaigžņu haosā», viņš uzrak­stīja arī cenzūras aizliegto kupleju «Nekur tā neiet kā pasaulē», viņš pārtulkojis dažu labu satīrisku Heinriha Heines rindu. Un tomēr ko­pumā pēc asumiem viņš nekāroja, tas nebija viņa dabā. Bet varbūt vēl būtiski nozīmīgāk bija tas, ka viņš visu mūžu bija skolotājs un gri­bēja tāds būt. Lai viņu nepatriektu no skolotāja darba, viņam vaja­dzēja daudz pacietības, vajadzēja spēt neatdarīt muti, kad gribējās kliegt. Vajadzēja strādāt savai tautai laikmetos, kad latviešu skolotā­jam kā augstākais ideāls bija izvirzīts iznīcināt to tautu, kuras bērniem skolotājs mācīja "latviski rakstīt un lasīt.

Divdesmitajos gados, Latvijas Republikai nodibinoties, šis sveš­zemnieku uzspiestais jūgs bija atkritis. Ilgi cieti slēgto muti bija iespējams atdarīt. Varēja iejaukties politiskos pārspriedumos, nebaido­ties nokļūt vajāšanas virpulī un mānijā! Un Kaudzītes Matīss raksta par politiskajiem notikumiem, kas Latvijā norisinājās, muižniecības varai sabrūkot un tālāk, padomju varai īsajā valdīšanas laikā realizē­jot laukos savus centienus. Nesenie notikumi bija Kaudzītes Matīsu skarbi aizskāruši, varbūt dziļāk nekā jebkurš no laikmetiem, kuriem cauri bija dzīvots un strādāts. Bija raudzīts iznīcināt pamatu pamatu, uz kura celta viņa un lielas latviešu daļas dzīve: bija aizskarta zeme, kas ir laiļku iedzīvotāju eksistences drošākais balsts, bija apdraudēta un pat atņemta tā mantība, ko latviešu zemnieks iekrājis, sūri strā­dājot, dzīvojot stingrā pieticībā. Matīss nāca no laikmeta, kad zemes iegūšana par dzimtu bija katra lauku cilvēka sapnis. Tam tika krāta nauda, lai zemi iepirktu, celtu ēkas, iegādātu iedzīvi. Tā darījuši ari Reinis un Matīss, un tā viņi tika pie Kalna Kaibēniem. Un tagad viss jāiznīcina? Viss mūža darbs! Un tas notiek drakoniska, asiņaina te­rora apstākļos! Un bieži vien to liek darīt cilvēki, kam kārtīgs dienas darbs visu mūžu bijis svešs.

Romānā attēlotais laikmets ir lielā mērā abstrahēts, Darboja-s da­žādi sociāli spēki, bet neviens no tiem netiek saukts Latvijas vēsturis­kajai īstenībai atbilstošos vārdos. Nav ne lielinieku, ne komunistu, ne sociālistu, ne nacionālistu. Nav ari ne latviešu, ne krievu, ne vāciešu. Ne Latvijas, ne Krievijas. Sastopam dažādus bruņotus spēkus, un ari tie atbilstoši Latvijas vēsturei nav nodēvēti. Tāpēc dibināts ir Kaudzi- tes Matīsa iebildums P. Ermanim, kas bija rakstījis, ka romāna dar­bība (pirmajā daļā) norisinās, cik noskārstams, 1917. gada pavasarī, bet ka tā tomēr īsti nesaskan ar šo laiku:

«..neesmu nekur un nekam solījies rakstīt kaut ko noteikti vēstu­risku ar datiem un skaitļiem, bet sastādu tik vispārīgu ainu pēc [sava] ieskata.»

Sī «vispārīgā aina» ir divu dzīvošanas principu sadursme. Vienā pusē stāv cilvēki, ko Kaudzītes Matīss nodēvējis par savmantiešiem, otrā pusē — kopmantieši. Savmantieši dzīvojuši pēc principa, ka cil­vēkam tiesība uz savu mantu, savu īpašurņu, kas iegūts cītīgā, nerim­stošā darbā, pašaizliedzīgi strādājot. Kopmantieši šādu privātīpašumu neatzīst. Zīmīgs ir jaundibinātās izpildu komitejas priekšnieka Vernuļa un Brenča Linuma dialogs tautas sapulcē. Vernulis sapulcētajiem stāsta par jauno varu un šīs varas nākotnes plāniem:

«Mēs stāvam pašlaik mūsu dzīves iekārtas ceļa jūtīs jeb, īstenāk sakot, vecās, nepanesamās iekārtas beigās, kas pamatota uz netaisnī­bas, un jaunas, laimīgas vienlīdzības iekārtas sākumā. Līdz šim esam bijuši daži vien strādātāji, bet citi labuma ņēmēji, turpmāk turpretī nepazīsim vairs nekādu darba devēju, nedz algojamu strādnieku, bet visiem būs vienādā mērā jāstrādā un jāsaņem vienāda iztikas daļa, dzīvojot uz kopmantas.»

Vernulis stāsta par jaunās iekārtas labumiem, un lasītājam tās šķiet frāzes, kas gadiem ilgi dzirdētas, bet palikušas tikai skaļu vārdu līmenī. Sai ziņā daudzas «Jauno mērnieku laiku» lappuses ir itin kā šodien vai vakar, aizvakar rakstītas. Skaisti vārdi, vārdi, vārdi… Cilvēkiem būs daudz brīva laika, tie varēs to izmantot sevis izglīto­šanai, atkritīs bērnu audzināšanas grūtumi, būs ikvienam bagātīgi iespējams iegādāties pārtiku, apģērbu. «Savu lopu un zirgu neviens neturēs, bet pienu dabūs tāpat no viskopības.. .» «Zeltam un sudra­bam tādā prātīgā iekārtojumā nepaliks citas nozīmes kā vien priekš greznumiem.» Cilvēki būs laimīgi tikuši vaļā ari no zemes: «Zeme ne­piederēs tad vairs šim tam pa vienam, bet visiem vienkop, tāpat kā gaiss, ko elpojam, un saules gaisma un siltuma, ko saņemam par brīvu.»

Vernulis savu runu nobeidz, uzsaukdams:

«Tāpēc lai dzīvo augsti mantas un darba vienkopībal Lai nāve ap­rij līdzšinīgo kapitālistisko verdzībul»

Brencis Linums Vernulim iebilst:

«Teorijas tiek sastādītas, kā grib notiekam, bet dzīve pati saka, kā jānotiek. Teorijas mēdz viņu cēlēji uzstādīt kā žurku slazdus, lai dzīve lied tur iekšā, bet viņa tās nievā.»

No daudzajiem Linuma iebildumiem šeit gribas atzīmēt vienu: jauno «līdztiesības», «vienlīdzības» sistēmu veidojot un izveidojot, radīsies «bezgalīgi liekēžu bari uzraudzības ziņā» un. «tiem it īpaši vispirmiem l.ejputrijas dzīve īstenā ziņā celsies uz verdzībā nodzīto nabagu r6- ķena».

Varu savās rokās sagrābuši, kopmantleši savmantiešlem piederošo ar dažādiem paņēmieniem lūko atņemt, pie tam sodīdami katru pat ar nāves sodu, ja saskata pretošanos viņu varai, viņu rīcībai, viņu vār­diem un darbiem. Darbojas tiesas, asinstiesas, kurās nekas netiek no­skaidrots, bet tikai raudzīts notiesāt. Tiek daudzināta vārda brīvība, bet drīkst runāt tikai to, kas kopmantiešiem pa prātam. Kas bilst kaut puszilblti citādi, ir sodāms. Lasītājs, kam zināmi notikumi, kādi norisi­nājās 1919. gadā, kad Latvijā tika nodibināta padomju vara, nepār­protami saskata kopmantiešu darbos šīs varas izrīkošanos, ar nežēlīgu teroru raugot izveidot jaunu kārtību. Sīkāku, detalizētu vēsturisko no­risi no romāna veltīgi prasīt, tāpat kā veltīgi Dž. Orvela «Dzīvnieku fermā» vai romānā «1984» meklēt vēsturiski konkrētu kādas valsts va­ras īstenības detalizētu notēlojumu. Sai ziņā «Jaunie mērnieku laiki» ir pirmreizēja parādība latviešu literatūrā, un, šķiet, nav pamata Kau­dzītēm Matīsam piedēvēt, kā tas izskanēja dažās kritikās, laikmeta neizpratni, atpalicību utt. Ne velti romāns ilgus gadus atradās tā saucamajā specfondā, lasītājiem bez īpašām atjaujam nepieejams, ne­izlasāms. Šobrīd romānu pārlasot, kopmantiešu izrīcībā sastopam bez­gala daudz no tā, ko esam pieredzējuši kopš pēckara gadiem. Bries­mīgo vārdu un darbu nesaskaņu, netaisnas, bezjēdzīgas tiesas. Alka­tību pēc mantas, pēc varas. Liekulīgi par cilvēcību runājot, bez kaut­rēšanās strādāt netaisnības un necilvēcības darbus. Kaudzītes Matīss romānā ar mācītāja muti novērtē kopmantiešu valdīšanas laikmetu šā­diem vārdiem:

«Mums bija solīta personas neaizskaramība, ka bez tiesas sprie­duma neviens netikšot apcietināts, bet apcietināja kaut kuru bez it nekādas vainas — vārdzināja necilvēcīgi pa briesmīgiem moku cietu­miem gandrīz pavisam badā, līdz beidzot, kad iepatikās vai apnika cietumā ilgāk turēt, nogalināja un paturēja visu sev, kas kuram pie­derēja. [..]

Viņi solīja rakstu brīvību, bet nejāva izdot vairāk neviena laik­raksta kā tik savu partijas avīzi vai kādu tai pavisam līdzīgu, tāpat nevienas grāmatas, kur rakstīts kaut kas cits nekā viņu slava vien.

Viņi solīja runāšanas jeb vārda brīvību, bet cietināja un nogalināja ikkatru, kurš izsacīja kaut vai vienu pašu vārdu, kas zīmēts cik necik uz viņu valdību. Un ne vēl to vien, bet ari bez vārda sacīšanas, kad tik domāja, ka kaut kurš varētu ta! ziņā ko sacīt.

Viņi solīja pilnu sapulču brīvību, bet tik šāva nost visus, ko vien atrada kādā pulciņā kopā, lai arī tik vien viesošanās ziņā.

Viņi solīja mantas ziņā ievest pilnīgu vienlīdzību, bet Ieveda vēl lielāku nevienādību, nekā bija agrāk, dzīvodami paši pārpilnībā, bet tautu pamezdami izbadojumā…

Viņi soiijās ierīkot lielas, priekšzīmīgas lopkopības iestādes un ar to iemeslu ņēma saimniekiem nost bezmaz pēdējās govtiņas, bet ieveda tik lopu nomērdēšanas paraugu.. .» (IV daļa, 530., 531. lpp.)

Sie vārdi rakstīti 1926. gadā, bet vai tie neskan, itin kā tajos būtu apkopots nevis pusgada laikā pieredzētais, bet vairāk nekā pusgad­simta posmā piedzīvotais?

Tolaik nesen notikušo varbūt vēl varēja skaidrot ar juku, lielu pār­vērtību laiku gaisotni, kādai parasti iet līdzi gadijuma cietsirdība, ne­žēlība un bieži vien arī muļķība, bet mūsdienu lasītājs zina, ka ap­mēram līdzīgi viss notika garus gadu desmitus, miera laikos, nevie­nam pat nopietni neapdraudot šo «kopmantiešu» varu. Sādā aspektā Kaudzītes Matīsa romāns mūsu dienās iegūst jaunu aktualitāti, un nešķiet, ka to uzrakstījis vecs cilvēks, kas vairs savu laiku neizprot. Viņš sprieda par to, ko pieredzēja tiešamībā, un acis viņam neaizmigloja godīgi vai negodīgi domātas idejas, pēc kurām jāpārveido dzīve.

Viena no romāna īpatnībām ir tā, ka tajā, satīriski paspilgtinot krāsas, figurē vai vienīgi «mazie ļaudis», vietējība, jo īpaši kopman- tiešus attēlojot. To lielais vairums ir apbružāti, nejauši pie varas tikuši cilvēki. Mantas kundzību viņi sakās iznīcinām, bet paši pēc tās kārot kāro, zemi atņem, bet klusībā prāto, kā labākos zemes gabalus nākotnē paturēt sev. Kopmantiešu valstību ceļ tumsonība, cietsirdība, neapval­dīta varas kāre.

Kaut nedaudz, romānā ienākuši arī daži notikumi, kas risinājušies Matīsa dzimtajā novadā Vecpiebalgā. Kaibēnu-Ogrēnu skolas hronikā par 1918./1919. gadu Matīss ierakstījis:

Izpildu komiteja «..uzlika visus maksājumus, visus kalpojumus, bet pati un visi tās kārtas cilvēki nenesa nekādu sabiedrības nastu, turpretī vēlējās būt vēl uzturami un iemitināmi brīvdzlvokļos pie saim­niekiem. Tirgotavas, kas iepatika, gan slēdza, gan iztukšoja, tāpat no­ņēma, ko gribēja, kā Labdarības biedrībai viņas namu ar visu, kas iekšā, pārdēvējot to par «strādnieku klubu». Māju īpašniekus sāka dēvēt tikai par bijušajiem saimniekiem un atstāja tiem viņu mājas nomā vēl tik uz vienu gadu. Ļoti viņi centās izplatīt bezvērtīgas krievu naudas papīriņus., [sauktus] par «kerenkām». [..] Tirgotavas tādā ziņā ar tām blēņu zīmītēm tika vai pavisam izpostītas, jo pret tām ņēma, ko kurš gribēja, līdz iztukšojumam; tāpat dziļā postā iedzina arī krājaizdevu sabiedrību, visos atmaksājumos bezmaz tik «kerenkas» vien dabūjot.» (144.—145. lpp.)

Romānā attēlotajam skolotājam, kas apcietinājumā izdara pašnā­vību, par prototipu ņemts bijušais Vecpiebalgas Upītes skolas skolo­tājs Reinis Resnais, kas «bija slēpies visu ziemas laiku dažādās vie­tās un aprīļa mēnesi nejauši izzināts viņa paša siena šķūni un tūliņ apcietināts, lai gan būtu varējis vēl izbēgt. Paredzēdams briesmīgās tribunāla mocības un pēc tam šausmīgo nogalinājumu, bija ieņēmis labāk — laikam jau ilgāk pie sevis glabājamu — nāvekli nekā ļāvies tik visai sevi gānīt un vārdzināt, kur glābiņš nekam nebija pare­dzams, kas krita tajos briesmu varas nagos.» (Turpat, 145. Ipp.)

No Vecpiebalgā pieredzētā radusies arī epizode, kurā kopmantieši atkāpdamies nogalina pulciņu cilvēku, ko uzskata par saviem atkritē­jiem. «Tos bija ielenkuši Alauksta ezera sarga mājā vakara laikā, aiz­veduši sev līdza, skaitā deviņus, visvairāk jaunekļus, un tad ceļā bries­mīgi nogalinājuši. Vēlāk piederīgie viņus izraka un tad ar godu ap­glabāja draudzes kapsētā.»

«Jaunos mērnieku laikus» no «Mērnieku laikiem» šķir četrdesmit piecu gadu ilgs laika posms. Sais gados radās virkne dzejoļu un tul­kojumu, bet prozu Kaudzītes Matīss nerakstīja. Sai jomā viņam darbs bija jāsāk itin kā pilnīgi no jauna, un var pat vērot, ka viņa spalva rit gludāk tieši romāna tālākajās daļās, kad viņš bija vairāk ierak­stījies.

Romāns uzrakstīts neizlidzināti, itin kā steigā, labas epizodes mi­jas ar bāli veidotām, atkal un atkal nākas sastapties ar stieptību. Daļa trūkumu radušies acīmredzot tāpēc, ka romāns lielāko tiesu uzrakstīts dialogu formā, tie nav tik koncentrēti, spilgti, ka spētu aizstāt autora veidotu tēlojumu. Atkārtojas dažādās dauzoņu un dzērāju izdarības.

Romāna tēliem lielā mērā piemīt tas pasausais abstraktums, kāds daiļdarbos parasti vērojams, kad autoriem tēli kļūst par viņu ideju tiešiem paudējiem. Kur tas nenotiek, tēlu dzīvīguma, krāsainības pa­kāpe lielāka (Steņģene, Katrēns, Vernulis u. c.). Romāna valodai ir zināms vecmodības zīmogs, bet tas nenozīmē, ka tai trūkst saturīguma. Matīss bija dzīvē daudz pieredzējis, un to romānā nevar nepamanīt. Piemēram, Ansis Linums spriež: «Visīsāks mūžs tādām [valdībām], kur valdītāja grib būt tik kaut kura viena kārta vien, kā varmācīga citu kārtu un citu domu nospiedēja savlabuma pēc.. , kur netiek gri­bēts cilvēkam hekā vairāk atstāt kā vien labi ja zirga likteni, suņa tiesības, bet rīkotāju pulciņa rokās vien jāsaplūst visai verdziski kalpi­nātās tautas peļņai. Verdzības jūga nesējus lūko tad mierināt, laižot tiem acīs vēlēšanas tiesību putekļus, kur tomēr beidzot vēlēšanu tiesība nespēj nekā grozīt viņiem par labu.» (III daļa, 271. Ipp.)

Kopumā didaktiski naiva ir reliģiskā līnija, bet uzmanību var izpel­nīties «Jauno mērnieku laiku» autora domas par cilvēka un Dieva at­tieksmēm. Vispirms — kā ir saprotams pats Dievs, kā viņš atklājas? Mācītājs skaidro iesvētāmajiem jauniešiem:

«Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvi­nātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet jo­projām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams.»

Cilvēka prātam mūžam paliks neaptverami tris jautājumi: «kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbību, bet nevis pašu darītāju arī, .. viņa esamību saņemam ar ticību».

Kā redzams, Kaudzītes Matīss šeit ir daudz «modernāks», nekā viņu laikam mēs iedomājamies.

Kādu va|u Dievs devis cilvēkam? Dzīvniekiem, «Jaunajos mērnieku laikos» spriež mācītājs, staigājams tikai tāds ceļš, kāds tiem no radī­tāja norādīts, turpretī cilvēks ir brīvs radījums — «viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzīvību vai nāvi, uz labdarī- bām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības». (I daļa, 116. lpp.)

Jāpiezīmē, ka šīs domas cieši sasaucas ar jau «Mērnieku laikos» izteikto atziņu: kas pie cilvēcības noziedzies, tos būs tiesāt pašiem cil­vēkiem un negaidīt uz īpašu Dieva sodu. Ne Reinim, ne Matīsam īsti nebija pieņemama atziņa par grēku piedošanu, tos nožēlojot. Vi­ņiem šķita, ka neviens cilvēks, arī mācītājs ne, nedrīkstētu būt tik augstprātīgs, ka varētu uzņemties Dieva vietā piedot vai nepiedot grēkus. Brāļiem Kaudzītēm šķita, ka tāda «sistēma» cilvēku pat itin kā pamudina uz grēkošanu: ko nedēļā sagrēko, to svētdienā ar Dievu izlīdzina, un var grēkot atkal no jauna …

Kad kopmantiešu laiki ir pāri, cilvēki pastiprināti alkst pēc mācī­tāja vārdiem. Itin kā tādā ceļā atgriežama cilvēcība savās tiesībās, at­jaunojama laba un ļauna, godīguma un negodīguma izpratne. Kad parādījās «Jaunie mērnieku laiki», kritika to uzskatīja par Kaudzītes Matīsa vecmodību, iegrimšanu pātarniecībā. Bet tagad mūsu dzīvē pār­steidzošā kārtā ari vērojama garīguma atjaunošana ar reliģijas pa­līdzību un tāda rīcība nešķiet kā vecmodība. Ak laiki, ak likteņi!

Romānu kopumā uztveram kā rakstnieka vēršanos pret kopmantie­šiem, un tiešām šai ziņā Matīsa spalvai pieder krietni daudz spilgtu lappušu, zīmīgu vērojumu, jūtam rakstnieka sirdsasiņu klātbūtni. Bet uzmanīgus mūs dara romāna aizstiepšanās garumā. Pašreizējā veidā tā centrā ir kopmantieši, viņu laikmets. īsteni šis laikmets izbeidzas romāna trešajā daļā, savukārt ar mācītāja muti izsacītu kopmantiešu darbības novērtējumu beidzas romāna ceturtā daļa, bet autors romānu vēl turpina. Vajadzīga piektā, varbūt pat sestā daļa… Sižeta pave­dienus it viegli autors varēja pabeigt jau ceturtajā daļā, jo vienīgais, kas lasītājam palicis neuzzināts, ir četru jaunavu noslēpumainā pazu­šana kopmantiešu varas beigu dienās.

Ceturtajā daļā īsteni jau ir atkal jauna zemes dalīšana, atkal jauni mērnieku laiki: notiek agrārreforma. Sādu reformu realizēja Latvijas Republika (kaut arī šī republika vārdā saukta netiek). Arī jaunā vara nav brīva no neattaisnojamām varmācībām. Tāda ir nevainīgā Linuma notiesāšana un nošaušana, un šī epizode ari ņemta no Vecpiebalgā pieredzētā. Tiecoties pēc zemes, notiek jaunas neiietibas, zeļ kukuļošana, līdzīgi, kā bija «Mērnieku laiku» gados. Laikam šo līniju autors bija paredzējis plašāk izvērst romānu turpmākajās daļās, rādot, ka lielu pārvērtību laikmeti allaž saceļ daudz duļķu. Līdz ar to «Jaunie mēr­nieku laiki» no politiskas ievirzes romāna, kāds tas ir nepabeigtajā formā, izvērstos par morāles romānu, kādi ir «Mērnieku laiki». Tiesas spriešana par cilvēkiem, viņu dabu, kas ar lielu spilgtumu atklājas šādu pārgrozījumu gados. Te nāk prātā Reinis Kaudzīte, kas savos domu izteikumos taujāt taujā: kad no pasaules pazudīs ļaunums, nelie­tība? Reinis nonāk pie drūma secinājuma: kamēr pasaulē būs cilvēks, būs arī ļaunums, būs nelietība. Iznīcini cilvēku, un būs zudis arī ļau­nums. Matīsam šī Reiņa drūmā atziņa bija zināma, bet viņa skats uz pasauli bija gaišāks: vienmēr pasaulē ir mitis ari godīgums, kaut nīsts un vajāts, un to neiznīcinās nekādas pretvaras. Cilvēku pašu varā ir veidot savu dzīvi: godīgumā vai negodīgumā, taisnīgumā vai netais­nīgumā. Ari tiesāt un sodīt tos, kas ir pret cilvēcību noziegušies.

Jānis Kalniņš KOMENTĀRI

Jānis Kalniņš

KOMENTĀRI

Romāna valoda Ir samērā sarežģīta, īpaši vārdu gramatiskais vei­dols — daudz mūsdienu rakstu valodā neierastu atvasinājumu, īpaši ar piedēkļiem, neparasta vārdu kārtība teikumā, dīvaini sarežģītas vārdu kopas, arī Vidzemes vidienas izloksnēm raksturīgās īpatnības. Fonētisko variantu nav īpaši daudz, te minami vārdi ar kādu pār­mainītu skaņu vai pagarinātu patskani: asinains, attāļu, bakinas, bargi, briļļains, brizdu brizdams, bulvēns, caurcaurim, censigs, kari' trakts, kumisārs, ļagens, plaikšķities, pušķot, saragžit, sevišķs, skram- biņas 'skrandiņas', skaņi, skrapšam 'skrapstam', skremstele, sprēdzite, šeniene, vanskare; ar atmestu vai iespraustu patskani vai līdzskani: bēguļi, biedris, čaklis, gunkurs, iesāņu, kvenkšot, nelaiku, neviļu, pa- kāpne, pirmreiz, staigums, tiekams, vienkop, vienumēr, vikši, vikstols.

Teikumu izveidē izmantotas vārdu kopas, kas no mūsdienu valo­das viedokja ir pārblīvētas, tajās ir «liekie vārdi». I. Lietvārdi: 1) no­zīme (visbiežāk lietotais) — apsarga nozīmes darbos, draudzības no­zīmē 'kā draugs', dabūt īpašnieka nozīmi, saucama īstenā nozīmē, līgavas māsas nozīmē, tiesājams ..lielu noziegumu nozīmē, kā pasakas nozimē, priekšnieka nozīmē, kā sienas nozīmē, taisnīgas tiesas nozimē, izteikt.. uzslavas nozimē, pārnācis uzvarētāja nozimē, ieskatāms val­dības vira nozimē, uzņemas viņa (tēva) nozīmi; 2) ziņā — sajūtot., aizvēju aizstāvības ziņā, nolaida kokus baļķu ziņā, cēluma ziņā, runā­jam labā ziņā, pabalsta meklēšanas ziņā, nolūka sasniegšanas ziņā, nopietnā ziņā, noslēpšanās ziņā, kā noslēpuma ziņā, slepenā ziņā 'sle­penībā', uzraudzības ziņā, šis vajadzības ziņā; 3) kārtā — steidzīgā kārtā 'steigā'; 4) sajūta, sajūtiba — nospiestas sajūtas atbilde 'no­mākta atbilde*, nospiestas sajūtibas izskatā 'izskatīdamies nospiests', politiskās sajūtibas murgi 'politiskie murgi'; 5) gals — bez barības gala 'bez barības', bez pabalsta gala, bez vainas gala; 6) dažādi liet­vārdi — klizmu apstākļos 'klizmā', no savlabuma cēloņa 'pašlabuma dēj', uzturēja lepnuma izskatu 'izturējās lepni', ieķert putna kumosa prātā 'ieķert putna kumosu, mazu kumosu'; citādā sajūtibas sastāvā 'ar citādām sajūtām', smiekliem savstarpēji margojot ..ap lūpām "ar smiekliem ap lūpām', spiega veidā 'kā spiegs', uz vienlīdzības pamata 'vienlīdzīgi'. II. Darbības vārdi: 7) celties — varētu celties vērība 'varētu ievērot', celsies vietā 'būs vietā', ceļas piedauzības 'rodas pie-

dauzības'; 8) sākt — sāka lūkot pārliecināties 'lūkoja pārliecināties', sāka nomanāms tikt 'tika nomanāms', uzsāka turpināt 'turpināja'; 9) stāvēt — stāvēt bailēs 'baidīties', galva ..stāvēja apiita 'bija ap­tīta', stāv uz apziņas 'ir uz sirdsapziņas', nestāvu nekādā attiecībā pret pagastu 'neesmu attiecībās ar pagastu', jāstāv darbā, 'stāvēt parādos, algas saņemšanas lietā pakaļ nestāv 'algas saņemšana nebūs'; 10) citi darbības vārdi — neesmu liedzigs bijis uzņemties 'neesmu liedzies uz­ņemties', lai netiek ..jāliek pirksti 'lai nav jāliek pirksti', piekrīt uztu­rēties 'jāuzturas', vaigs pieņēma nospiestu izskatu 'izskatījās no­spiests', esi rūpējusies gādāt 'esi rūpējusies'.

Daudz mazāk ir tādu vārdu kopu, kur ir vārdu izlaidumi: no aiz­bildnības meitām 'no aizbildnībā esošām meitām', ir Linuma domās 'ir vienās domās ar Linumu', nezināja citur piestāties 'nezināja, kur ci­tur varētu piestāties', jāgādā paturēt 'jāgādā, ka varētu paturēt'.

īpatnējo sintaktisko modeļu apskata turpinājumā — par vārdu ko­pām un vārdu virknēm, kur vārdu kārtība neatbilst mūsu šodienas uz­tverei. No aptuveni 50 šāda tipa reģistrējumiem citēti tikai nedaudzi. Raksturīgākie tipi: 1) darbības vārds teikuma beigās, tas varētu no­rādīt uz vācu valodas ietekmi — nevar nemaz atļauts būt, pazīstamas viņas tev nebūs bijušas, nevar atstāta tikt, aizdomas varētu celt, ap­ciemot vēlējos, vai skaidri rakstītāji esat vai nē; 2) neparastāks vārdu izkārtojums teikumā — pretinieks es neesmu valdībai, samērā esat spēcīgs virs, velcies kā vilkdamies cauri, ietu uz savu pusi katrs — un daudzi citi līdzīgi veidojumi.

Lietvārdiem raksturīgās īpatnības: 1) skaitļu mija — vajaga pienā­cīga apava, brille, bez ierunas, daudz ievērību rādīt, izprieca, atradinā­šanās no kustības, bez rada raksta, kā pie reiboņām, tiesība piederēt} 2) deklināciju mija; arī mīkstinājumu izmaiņas 2., 5. un 6. deklinā­cijā — spiestiem no savlabuma cēloņa, kareivs, kleiti, kvīts, no maksta, pajumts, palieki, petrolejs, piki, pulkstens, sejs, talki, vadons, vierituls, vlkstols, brāļam, feldfēbeļam, jaunekļam, baložam, tinis, aizvēja, at- pūša, izbriņa, līdz padusam, pāra, pavalga, pulka, siltuma, spala, škl- doņa, no žņaugām, apave, bendu, bulte, desmlte, procenta, strīde, trak- tiere, durvs, iznēsājām.. pusbods kabatās vien un — divu nedēļu, vlņļaudies (te redzam laika akuzatīvu un seno i-celma galotni -ies, -Is vietā). No vārddarināšanas viedokļa lietvārdiem raksturīgas šādas īpatnības- 1) bezpriedēkļa formas ar priedēkļiem atvasināto vietā: kalpojuma rinda 'pakalpojumu virkne', liecība 'apliecība', spēja 'iespē­jas'; 2) formas ar priedēkļiem, kam atbilst bezpriedēkļu formas vai formas ar citiem priedēkļiem: mantu apņēmēji 'mantu atņēmēji', zī­mēts iesūdzibā, nokalpojums, saviesības, par atlūdzēju, pilnā izjukumā, izlidziba 'atlīdzība', izņēmums 'ieņēmums', izveiksme, pabalsts 'at­balsts', iet par papaudēju, pataupījumi, pielīdzinājumam, pielievenl, piejāvība, uzgribu, uzļāvība 'paļāvība', parīkošu par uzvērotājiem;

3) tradicionālo piedēkļu vietā atšķirīgi piedēkļi, kas vai nu liecina par izloksnes Mezīmēin, vai atbilst pagājušā gadsimta beigu tradīci­jām: a) atvasinājumi ar -ums, -umies, kam atbilst atvasinājumi ar -šana — nāca apcietinājumi un nogalinājumi, viņas apraudājumos, iesirgums, iemusinājumi, loga izdauzījums, amata izpildījumi, lamā' jumi, nokavējumi, nokavējumies, nopinums, uz novītumu, pabeigums, par sugu pārveidoju'mos, par uzmeklējumu, paziņojumu un pievedumu klāt, pazudums, aiz piedzēruma, nav gaiša sajēguma, samierinājums, tincinājums, par savu dzives vietas trūkumu, vilcinājums; b) -ums, -umies, kam atbilst atvasinājumi ar -ība vai bezpiedēkļa formas — grūtumi, jaunumā, bagātums, savādumi; vieglums 'viegli', piezīmē' jums 'piezīme'; c) atvasinājumi ar -ība, kam atbilst bezpiedēkļa for­mas: briesmibas 'briesmas', izbriniba, murdzlbas 'murgu' uguntiņi, ne- mleribā, pabalstiba, ar sajūsmibu, dalibniedba, ipašniecibas pusēm, ienaidlba, naidiba, laimiba, sajūtiba, šaubiba, nesajuta uz to drošību; d) atvasinājumi ar -ība, kam atbilst atvasinājumi ar -šana, -šanās — apskaudiba, atraidiba, neizdevība, par neizpaudibu, noraidlba, visa pareizība 'viss pareizais', pārgrozība, priekš sagādibas 'sagādā­šanai', bez šaubibām, uzkundzibām; e) atvasinājumi ar -ība, kam at­bilst atvasinājumi ar -ums un citiem piedēkļiem, un arī bezpiedēkļa formas — aiz trūcības 'trūkuma dēļ'; daudz pretību 'daudz pretišķību', pretiba 'pretestība'; daudz ienaidibu 'daudz ienaida'; f) atvasinājumi ar -ība, kam atbilst apstākļa vārds ar -īgi — par pretību 'pretīgi', stei- dzibā 'steidzīgi'; g) atvasinājumi ar -šana, -šanās, kam atbilst darbī­bas vārda formas vai arī lietvārds ar -ums — apsveikšana 'apsvei­kums', pie atvadīšanās 'atvadoties', pie liecināšanas 'liecinot', neprasīja peldināšanās 'nevajadzēja izpeldēties'; h) atvasinājumi ar dažādiem mūsdienu valodai neatbilstošiem piedēkļiem — dabūjējs, gadijiens, gvardija, panijas, kravaža, lāpiķis, pusteceņus, rēķens, bezdievnieks, virtuvniece, sirdsēdu asaras, uzraudzīša; i) atšķirīgi veidotas pamazi­nāmās formas — krisliņš, peļņina, pulksteniņš, vaziši, 'važiņas', maķe- nitis 'maciņš', zlmiķitis 'zīmulītis', muļķēns-, j) sastopami atgriezeniskie lietvārdi — iereibušies rīkolājies, sarunātājās, tiesātājies; k) atvasinā­jums ar diviem piedēkļiem — trūkumigs 'trūcīgs'; 1) bezpiedēkļa for­mas, kam atbilst atvasinājumi ar piedēkļiem, — samēra daļa 'samērīga daļa', sasiride, tiele, uzgaidu istaba, veids 'veidols'; m) vārdkopas, kam atbilst salikteņi, — sānu lietas 'sānlietas', uzturas vielas 'uzturvielas'.

īpašības vārdiem raksturīgās atšķirības: a) paplašinātās formas nepaplašināto vietā: agrajo puķu pušķi, lielajās mājas; b) atvasinā­jumi ar -īgs, kam atbilst bezpiedēkļa forma vai forma ar citu pie­dēkli — cildenigs, ļaunīgs, noteiktigs, pilnīgā sastāvā, atzīt .. jūsu blēņigo zīmīšu, nomodīgas ausis, abām vaļīgi 'abām ir vaļa, brīvais laiks', tuvēji piederīgi, atraidlgā balsi, piedevīga, uztraucīga un ne- mierīga, brīnumīgs, lidzšitūgs, savstarplgi, vēsturīgs; c) formas ar piedēkļiem, kam parasti atbilst bezpiedēkļa forma — īstenais 'Īstais', lielisks 'liels', smagigsnējs 'smagnējs', trakisks 'traks', vidišks 'vidu­vējs'; d) formas bez priedēkļiem — priekšējie 'iepriekšējie', sevišķs 'at­sevišķs', viesigs — saviesīgs.

Apstākļa vārdiem raksturīgs: 1) izskaņa -īgi, kam atbilst a) bez­piedēkļa formas — cietigi, drūmigi, greznigi, kārigi, lepnigi, ļaunigi; b) citi piedēkļi — abpusīgi 'abpusēji', pārliecīgi 'pārliecinoši; arī bez­piedēkļa forma, kam atbilst atvasinājums ar -īgi — garši 'garšīgi';

2) formas ar -in, kas atvasinātas no darbības vārda pagātnes celma,— bet ne jutin, lūdzin lūdzu, riebin riebties, sviedin sviest, šļucin šļūkt;

3) bez priedēkļa — pirms 'vispirms'; ar priedēkli — piemīlīgi 'mīlīgi';

4) ar citu galotni — pāra reizes.

Prievārdu lietojumā arī vērojamas novirzes no mūsdienās pierastās prievārdu sistēmas; atšķirības saistās gan ar dialekta iezīmēm, gan arhaiskāku formu lietojumu. Aiz — gadi nokavēti aiz skolām, aiz vielu trūkuma; ar — ar mantas izdalīšanu 'kad mantu izdalīs', apakš — apakš viņu (skolnieku) komitejām 'skolnieku komiteju vadībā'; caur — caur tādiem vārdiem 'tādu vārdu dēj*, caur ..liecību 'liecības dēļ', caur .. uztraukuma notikumu 'uztraucošā notikuma dēļ', caur viņu pa­līdzību 'ar viņu palīdzību', caur.. gādību 'ar gādibu', slēpts caur sa­grozījumiem 'ar sagrozīšanu, sagrozot', caur stāstīšanu 'stāstīšanas dēļ', saņēmu caur meiteni ziņu; labad — nodokļu uzlikšanas labad 'nodokļu uzlikšanas dēļ', apmuļķošanas labad 'lai apmuļķotu', sataisī­šanās labad uz ceļu 'sataisīšanās dēj, lai sataisītos ceļam', uzlūkošanas labad 'uzraudzīšanai'; no — nomezdams mieru no auzu kraušanas 'mezdams mieru auzu kraušanai', meklē no aizdomām 'meklē uz aiz­domu pamata; bij turēts aizdomās no (kā) 'turēja aizdomās (kas)', apdāvināts no viņa 'viņa apdāvināts'; pa — pa brītiņu 'pēc brītiņa', pa ceļa virsu 'ceļā', pa biļetēm 'par biļetēm', pa gadījumam 'gadījuma pēc'; par — atstāt par peļņu 'atstāt peļņas tiesai', par baznīcu.. pār­gājusi 'izgājusi cauri baznīcai', par bridi 'pēc brīža', par trim nedē­ļām 'pēc trim nedēļām', par mājas dabūšanu 'lai dabūtu māju', pazīs­tami.. par sabiedriskiem darbiniekiem 'pazīstami kā sabiedriski darbi­nieki', par šo ceļu 'šādā ceļā', vairāk par jums 'vairāk kā jūs', par citām pavēlniecībām 'pa citām pavēlniecībām', par dienu 'pa dienu', par ziemu 'pa ziemu, ziemā', tiesāti par pretiniekiem 'kā pretinieki'; pēc — pēc domām 'domās', pēc Ierastas glitibas 'ierastā glītumā', reibuma iegūšanas pēc 'lai iegūtu reibumu', jālāno pēc tabakas 'jālienē tabaka', pēc taisnības 'tā, kā ir taisnīgi'; pie — pie basām kājām 'ar apavu trūkumu', (lietojat) pie cilvēka 'pret cilvēku', pazīstama.. pie viņas cepures 'pazīstama f)ēc cepures', iet pie darba 'iet darbā', uz­brukumi pie dzīvības' 'uzbrukumi dzīvībai', pie drīzumā 'drīzumā', pie meklēšanas 'meklējot', pie.. vajadzīgās naudas 'vajadzīgās naudas dēļ', stundu pie stundas 'stundu pēc stundas'; priekš — priekš dabū­šanas, aizstāvētājs priekš Lūru meitām 'Lūru meitu aizstāvētājs', prieki visa mūža 'visam mūžam'; uz — par Antona attiecībām uz Vilmu 'par attiecībām ar Vilinu', nedrošība attiecībā uz pretinieku 'bailes no preti­nieka', strādājot.. uz maizes un dzivokla 'apgādāts ar maizi un dzī­vokli', uz otru pusi cēlās jautājums 'no otras puses cēlās jautājums', uz noteiktas maksas 'par., maksu', domāju uz vajadzību 'domāju par vajadzību', uzskats uz rakstniecību 'uzskats par rakstniecību', uz tās ir likts nāves sods 'par to ir uzlikts nāves sods', likuma uz to nav 'likuma par to nav', ko tu uz to saki 'ko tu par to saki', uz to varētu aizrādīt 'par to norādītu', uz ko esot (maz laika) 'kam esot, priekš kā esot', ir uz to (pajūgs) 'ir priekš tā', esmu., uz ceļa 'ceļā', nemieru uz aiziešanu 'vēlēšanos aiziet', uz mājas dabūšanu 'lai dabūtu māju', uz nonāvēšanu 'nonāvēšanai par labu'; uz notiesāšanu 'notiesāšanai', uz manis pazudināšanu 'manis pazudināšanai', uz sprieduma saņemšanu 'sprieduma saņemšanai'.

īpatnības ir arī noliegto formu veidošanā: man nekā ko daļā iet 'man nav ar ko daļā iet', drošības nebij par nevienu zirgu 'drošības nebij ne par vienu zirgu'.

Lasot grūtības rada mūsdienu valodai neparastas atvasinājumu ko­pas ar īpatnējām nozīmēm, galvenokārt lietvārdi.

1) atvasinājums ar -ība ģenitīvā + atvasinājums ar -Iba: apšaubibas aizsardzība 'aizsardzība no šaubām, apšaubīšanas', bagātības netais- tūba 'netaisnība, ko rada bagātība', draudzības vienkopibā 'draudzīgā vienotībā', goddevības jautrība 'goddevīga jautrība', (ierastā) jautrības īpašībā 'ierasti piemītošā jautrībā', (caur) labsirdības gādību 'labsirdī­gas gādības (dēļ)', lidzjūtības sirsnība 'līdzjūtīga sirsnība', (uz) pat- vaļības tiesībām 'tiesībām uz patvaļu', nevienādības netaisnība 'ne­taisna nevienādība', (par) vienlīdzības neiespējamību 'par to, ka vien­līdzība nav iespējama', vienlidzibas taisnība 'vienlīdzība un taisnība', (lai neceļas) vienpusības netaisnība '(lai nerodas) vienpusīga netais­nība', slepenības un klusēšanas vajadzība 'vajadzība pēc slepenības un klusēšanas';

2) atvasinājums ar -ība+lietvārda locījums: aizdomibas bailes 'bailes, ko rada aizdomas', par aizdomibas jautājumu 'lieta, jautājums, par ko tiek turēts aizdomās', izraudzibas jautājums 'jautājums par izraudzīšanos', ar bārdzības draudiem 'ar bargiem draudiem', cienības ieskats 'cienīgs izskats', (augstāks) mācības stāvoklis '(augstāka) izglītība', nepacietības raksts 'raksts, kurā izteikta nepacietība', ng- steidzibas garā 'nesteidzīgi, lēnā garā', patstāvības vara 'patstāvīga vara', ar taisnības bailēm 'ar bailēm no taisnības', Ir vēl.. tiesību rā­dītāja 'ir vēl, kas uzrāda tiesības', (nodibinājās) varbūtības uzskats 'radās uzskats, ka varbūt', vajadzības nodomā 'ar kādu vajadzību', pāri par vienlidzibas samēru 'vienādi samērojamu', bez šaubības ne­miera 'bez šaubām un nemiera';

3) darbības vārda locījuma forma+ -ība: iedusmota sajūtiba 'dus­mīga sajūta', panāksat tik atbaidibu 'panāksiet to, ka atbaidīsiet', sa­cēlās vērība 'kļuva vērīgi, sāka ievērot', (ja) vajadzība rādīšoties '(ja) izrādīsies vajadzīgs';

4) atvasinājums ar -ība ģenitīvā + atvasinājums ar -ums: (pēc) drošības nokārtojuma '(pēc) drošības pasākuma', (rādīt no) izplatības sajēguma 'dot nojēgumu (izpratni) par izplatījumu', (priekš) neliku­mības noklīduma 'netikumībai un paklīšanai', (trūka) rīcības sajēguma '(trūka) jēgas, sajēgas, kā rīkoties', savvaļibas sapulcējumi 'patvaļīga sapulcēšanās';

5) atvasinājums ar -ums+atvasinājums, ar -ums: uztraukuma ap­jukums 'uztraukts apjukums', notiesājumu pavilcinājumi 'vilcināšanās notiesāt', ieradumu pildījums 'ieradumu pildīšana';

6) lietvārds ģenitīvā + atvasinājums ar -ums: uz., varas lepnuma 'lepnumu par varu', pašapziņas cēlumu 'cildenu pašapziņu', aiz gais­mas aptrūkuma 'tā kā (pie)trūka gaismas, bija gaismas trūkums';

7) darbības vārda forma + atvasinājums ar -ums: nāca pasludinā­jums 'tika pasludināts', priekš nekavējama atsvabinājuma 'nekavējošai atbrīvošanai', viltot ar atšķidrinājumiem 'viltot atšķidrinot, pielejot ūdeni';

8) atvasinājums ar -ums+lietvārda forma: apvainojumu netaisnība 'netaisnīgi apvainojumi', izmisuma nelaimē 'nelaimīga un izmisusi', atsvabinājuma gādība 'gādība par atsvabināšanu', ar noteikumu rīko­jamas pavēles veidā 'ar noteikti izpildāmu pavēli';

9) atvasinājumi ar -šana-fatvasinājumi ar -ība: (par) zāģēšanas vajadzību 'nepieciešamību izzāģēt', dabūšanas tiesība 'tiesības dabūt', nestāstīšanas noņēmiba 'apņemšanās nestāstīt';

10) atvasinājumi ar -šana + atvasinājumi ar -ums: apcietināšanas uzdevumā 'ar uzdevumu apcietināt", bez vienošanās panākuma 'nepa­nākdami vienpšanos', par dalīšanas padzirdējumiem 'padzirdot par dalīšanos';

11) atvasinājumi ar -šana+lietvārda forma: ar atdabūšanas no­lūku 'nolūkā atdabūt', ar iekārošanas iedomām 'iekārojot iedomās', ar ielenkšanas nolūku 'nolūkā ievilināt', aiz izsaukšanas bailēm (uz nāvi) 'no bailēm, ka izsauks (uz nāves sodu)1 , ar stīpu likšanas iemeslu 'lai liktu stīpas', ar nodibināšanas nolūku 'nolūkā nodibināt', nogali­nāšanas nolūkā 'ar nolūku nogalināt', nosaucināšanas bailes 'bailes no nolādēšanas', pasludināšanas izskata labad 'lai izskatītos, ka pa­sludina';

12) lietvārda forma + atvasinājums ar -šana: sakūdītājs uz neat­ļaušanu 'kas sakūda neatļaut';

13) īpašības vārds ar izskaņu -īgs + atvasinājums ar -ība, -šana: drūzmiga grūstīšanās 'drūzma un grūstīšanās', iespējīga labprātīga palīdzība 'palīdzība no laba prāta un ar plašām iespējām', no labvēlī­bā

gas sajūtibas 'no labvēlīgām jūtām', nepārsteidzīga apdomība 'apdo- mīgums bez pārsteidzības', vienmērīgās vajadzībās 'vienmēr esošās vajadzībās';

14) īpašības vārds ar izskaņu -īgs+lietvārda forma: pretīgs lieci­nātājs 'liecinātājs pretī, tas, kas liecina pret apsūdzēto';

15) lietvārds ģenitīvā + lietvārda forma: briesmu bailes 'bailes no briesmām', briesmu rinda 'ar briesmām saistītā (gājēju) rinda', ne­laimes bailes, vienlidzibas meli 'melošana par vienlīdzību';

16) darbības vārda forma + darbības vārda forma: noturējies nepa­zīstams 'izturējies tā, ka nevar pazīt', kuri sajūtas turoties vienkop 'kuri jūtas vienoti'.

Darbības vārda lietošanā atšķirības vērojamas atsevišķu formu veidošanā un lietojuma intensitātē, bet visvairāk to ir divdabju sistēmā:

1) formu dialektālās iezīmes — iemu 'eju', liedot 'lienot', jābried 'jābrien', nid 'nīst', pirk 'pērk'; daudzskaitļa otrās personas izskaņas -at, -at, -aties — nenāksat, nešaubisaties, pārliecināsat un pavēles izteiksmes daudzskaitļa 2. personas izskaņas -at, -āt, -aties — metat, nepūlējaties, pasēdaties, piesēstaties, pastāstāt, sakāt izskaņas -iet, -ieties vietā;

2) īpaši intensīvi un lielā daudzveidībā lietotas ciešamās kārtas formas — tika aizmirsts un vairs nepieminēts, tikt aizrauts uz skar­biem izteikumiem, neiets nevar palikt, tiek gribēts rikoties, kas tiek likts dzēst, lai netiek strīdēties, tika pratināti un neredzēti atgrieža­mies, cerībās priecināts, atļauja nav turēta par vajadzīgu, darbībai bi] iesākties, kaite ir bijusi ņemta par iemeslu, būs bijušas nodomātas, ticis gribēts aizvest, ticis vēlēts lūkot iepiņķēt;

3) vajadzības izteiksmes veidošanā vērojama dažādība: vajadzības izteiksmes formu vietā lietota ciešamā kārta — ikkatram jātiek dzītam 'ikkatrs tiek dzīts', kad aicinātam jātiek 'kad tieku aicināts'; vajadzī­bas izteiksmes vietā lietotas formas ar -ams- -amies — tev nebūtu atstājamies 'tev nav jāatstājas', nebij vis nākams 'nebij jānāk', ļau­numi nesami 'ļaunumi jānes', bij tiekams slepeni 'bij slepeni jātiek'. Neparasts ir nominatīva lietojums akuzatīva vietā teikumos ar vaja­dzības izteiksmi: tu esi jāatstāj, jūs neesat jāatstāj-,

4) vēlējuma izteikšanai lietotas dažādas darbības vārdu formas: a) tradicionālā izskaņa -tu; b) īstenības izteiksmes personu formas — dabū 'dabūtu'; c) vēlējuma izteiksme ar -tum — atstātam, gribētam, nezinātum, sacītum; d) vēlējuma izteiksmes saliktie laiki, kur palīga darbības vārds būt darināts kā nelokāmais divdabis ar izskaņu -ot: būtot, ari būšot — iespējams būtot, būšot ļāvusi, būšot varēts ieteikt, būtot vajadzējis novērtēt, nebūtot ticis, būtot bijis; arī citi ar -ot —• varot tielēties-,

5) daudz lietoti atgriezeniskie darbības vārdi — apmeklējaties, ka autiņi (lakatiņi) viegli paķerami, skolotāja domājās sajūtot, tu domā- jles būt, saruna pabeidzās, nedabūja saklausīties, ar grūtumiem jāap­rodas, uzturēties 'sevi uzturēt'; bet dažiem tradicionāli atgriezeniska­jiem verbiem attiecīgās galotnes trūkst — labi iepatika, uzņemt darbus;

6) īpatnējas divdabju formas: a) ar izskaņām -ams, -dams — man no stāstiem atminams, nebūtu spējams bijis atrast, drīkstams, nekas nav tā mīlams.. un., nidams, nemirstama dvēsele, nākamu ceturt­dienu, kur stāvams dievgaldniekiem, man ticis zināms, lieta nāks kustināma, nekas nevarēs būt panākams, cik blj varams, no vēlāk at­vedamiem, tur būdamie, visur klātbūdams 'visur klātesošs', īgnā prātā būdamai, atbildēja tuvumā būdamā.. Plieņu saimniece par pirkamiem lieciniekiem; b) divdabji ar -am un -ot personu formu vietā — domāja iespēju esam 'domāja, ka ir iespējams', es gribētu vēlam jūs, sajutās esot, sajuzdamies esot izveicīgāki rikotājies ar zobenu-, c) daži īpatnēji divdabju lietojumi — nav vis esus 'nav vis bijis', esošam 'esot', skaidrā galvā esoši, nevainotā nevainojamā';

7) no vārddarināšanas v(»dok|a vērojamas a) celmu svārstības — balodams, brīnoties, čāpāt, ?'.*āt, gāzuļoties, ģenģerot, iztukšities, kau- llšanās, sanaidēties, pabrīnoties, izgudrēt; b) 3, konjugācijas verbiem svārstības -īt un -ināt lietošanā — izbāzities par augstākiem 'iemanī­ties augstākos amatos', iztaisinājusi gultiņu, kūjinātos laukā, skaus- tlšanās 'apskaušanās', 'āpināt, apšķebēties, ieaudzēt, papildīt; c) atva­sinājuma pamatā cita saknes forma — saspraustu, izsprausties no iepiņķējuma 'izspraukties', saroclties 'sarokoties';

8) tradicionālo priedēkļu vietā: a) atšķirīgi — aizmaksāt 'samaksāt', aizsniegt, apņemšot 'noņemšot', dadot klāt 'piedot klāt', iedabūjis 'sa­dabūjis', iekaitināts, iespēja 'paspēja', izmantot no bērna naudu 'iemantot bērna naudu', jāizsteidz 'jāsasteidz', noderējies 'saderējis', noejot 'aizejot', noņemt 'paņemt', nostājušies nākt 'pārstājuši nākt', pabeigusies, 'izbeigusies', pabeidzās 'nobeidzās', padabūt 'sadabūt', pa­paudis 'izpaudis', pasniedzams 'sasniedzams', pavēlēja draudzi 'novē­lēja draudzi', pavieglināt 'atvieglināt', piepildīt (pavēles) 'izpildīt', piesniedzams 'sasniedzams', abi pietika ar vienu 'iztika ar vienu', sa­mesties stenderē 'aizmesties stenderē', sasmieties 'pasmieties', uz­ģērbties 'apģērbties', uzjauties 'paļauties', uzrādīt., uz to 'norādīt', uzvirzījās un uzgrozījās pēc vajadzības 'ievirzījās un iegrozījās'; b) bez- priedēkļa formas — kustināts 'aizkustināts', likt prast 'saprast', kā protams 'kā saprotams', nebūtu spējams 'nebūtu iespējams', neturējās kā draugs 'neizturējās kā draugs', vēlēs 'pavēlēs'; c) formas ar «lie­kiem» priedēkļiem — man apsmiesies 'smiesies', izgādāšu 'gādāšu, rū­pēšos', nomest mieru no darbiem 'mest mieru darbiem', pametās par kurinātājiem 'metās par kurinātājiem', paturpināja 'turpināja', saprata 'prata', sajutās 'jutās'; 9) vērojama atšķirīga rekcija. Visbiežāk sa­stopams ģenitīvs (aiz darbības vārdiem, kas literārajā valodā prasa citu locījumu) — kāju neāva, pirts.. atdzisināt, neatstās vistu kūts, dabūt pāra govu, savas nabadzības nedošu, gaidi laika, lai neaizka­vētu drauga, savas daļas jāmeklē, drēbju nomērīt, nopaļāt palīdzības, pieteikt.. vajadzības, vajadzēs būt dalības-, reti nominatīvs datīva vietā — esi apnikusi.. dzīvot-, datīvs — uzticētai naudai aiztikt, es jums neaiztikšu, man.. nemīl-, akuzatīvs — ko ļāva notikt.

IPATNEJAKO VĀRDU SKAIDROJUMS

IPATNEJAKO VĀRDU SKAIDROJUMS

aika — nicinājuma izteikšanai — aklaisl, aitietis — aita, aizbil- denības labad — aizbildināšanas dēļ, attaisnošanas dēļ, aizkārtne — priekškaramā atslēga, aizkurkt — ilgi, monotoni runājot, kādu aizru­nāt, šeit: uzlaist nelaimi, aizķert — sastapt, satikt mājās, aizliegties — noliegt ko, atteikties no kā, aizmirkšts — aizmiegts, aiz to — tāpēc, aiztvert — aizstāt (mājās u. tml.), sastapt, aprika — pilna rika, aprinda — rinda, kas stāv lokā ap ko, apsperties — kļūt, apmesties (iespējams, jaundarinājums), apstāvis — apstāji, apstāšanās, apšu- tains vējš — ātrs, mainīgs vējš, ārpusējs — ārpuses, ārpusē esošs, astes zvaigzne — komēta, ass, pusass — malkas garuma mērs 1,12 m, astras — zirga astes astrs, atklātības amatā — sabiedriskā amatā, nevar atķert — nevar atminēt, izdomāt, atkurst — atsaukties, at- plūds — plūdu beigas, atrasties — būt, atspirdzenigi — tā, lai at­spirgtu (autora jaunvārds), atstāties — atteikties, atšūbeņš — atmu­guriski, pār plecu (mest, sviest), atturpināt — atlikt, attālināt (autora jaundarinājums), (esmu) atvaļinājies — paņēmis atvaļinājumu, aiz­gājis no darba, atvēza — atvēziens, audzēt — audzināt, augsts (ve­cums) — liels (vecums), badīklis — smaili nodrāzts koks, badvei- dīgs — bada (uzturs) (autora jaundarinājums), baigu pilnā balsī — briesmu, baiļu pilnā balsi, bāreņu tiesa — iestāde, kuras aprūpē bija bāreņi u. c. sevi apgādāt nespējīgie, baroklis — barojamais, tas, kas jābaro, bezbēdīgā (steigā) — bezrūpīgā (steigā), bezmantieši — trū­cīgie, bezzemnieki (autora jaundarinājums), blāvas — asinsizplūdumi no sitieniem, blīnēt — glūnēt, lūrēt, cēls — stalts, iznesigs, graciozs, izcils, celties — sākties, rasties (par domām, valodām), cerene — iecerētā, līgava, uz visciešāko — uz vislabāko, pamatīgāko, cilpada- tas — tamboradatas, citiem laikiem — citā reizē, čagans — veikls, apsviedīgs, daudzināt (kamēr sadaudzina) — runāt (kamēr piesauc, pierunā kaut ko), dienu stāvētājs — dieninieks, dežurants, dieveris — vīra brālis, dīkts — skaļš, spalgs, (no sevis) domāt — (pašam) do­māt, domājamais — gaidāmais, drīzumā (ierakstījusi) — ātrumā, ne­padomājot (Ierakstījusi), pie drīzumā — ātri, drīzi, dzelzszeme — dzelzsrūda, dziļjūtigs — dziļi Jūtošs (jaunvārds), dzimta, piederēt par dzimtu — dzimtsīpašums, dzīve — saimniecība, arī iedzīve, dzīvei' nieki — apakšīrnieki, dzīvība — dzīve, iedzīve, ēdmaņa — ēdamais, gādāt, gādāšana — rūpēties, aprūpe, gaisaviete — vieglprātīga sie­viete, gaišprātigs — ar gaišu prātu, gudrs (autora jaundarinājums), gāju zvaigzne — planēta, gargarētn — gari un plaši, grandīt — kra­tīt (pakratīt, sakratīt), griezties (prom) — šeit: doties prom, sagriez- ties grodumā — samesties likumā (no smaga darba), gudreniecigs — pārgudrs, gumdit — skubināt, steidzināt, gurstite — linu sauja, gūzma — kaut kas liels, šeit laikam: liela sieviete, iecilpošana — ievilināšana cilpā, iedaudzinājums — uzskats, ko pauž, daudzina, iedibināties — iedziļināties, nokļūt domas dzīlēs, iegāds — uzkrājums, iegātnis — vīrs, kas pāriet dzīvot sievastēva namā, ienīdēt — ienīst, ieradīts — iedzimts, iericiba — iekārta, iekārtojums (piemēram, istabā), iespēt (ko) — spēt izdarīt, paveikt ko, iespējigs — tāds, kam ir iespē­jas, varēšana, ietikt — ietilpt, ietiņāt — ietīt, iepīt, ik gadus — katru gadu, ikkurš — ikkatrs, ipašnieciba — īpašnieku slānis, Iskijs — His- kija, Bībeles personāžs, īslaicīgi — ātri, itin — gluži, it vai pavisam — pat pavisam, izbēdziens — bēgšana, izbēgšana, neizdaiļots — neiz­glītots, izgrandit — izkratīt (ko meklējot), izklaušinājums — nopra­tināšana, izmainīt (domas) — apmainīties (domām), izmanīgs — izveicīgs, veikls, izplatīt (vēdekli) — izplest (vēdekli), izpuķēt — izrotāt (ar puķēm), izslīkt (par acim) — izskatīt (acis), izspilgusē — izlepusi, izslaigu (gājiens) — polonēze, izsuņkēt — aprunāt, izsmiet, Izteiksmes — izteicieni, iztiņāties — šeit: izgrozīties, iztraucēt — iz­biedēt, likt satrūkties, iztraucējums — satrūkšanās, bailes, izvairibas — izvairīšanās, izveicnieks — izveicīgs cilvēks (autora jaunvārds), nav Izvedams — nav ieviešams, izžorlties — izstaipīties, izžāvāties, jāre — tracis, jārēšanās, jaunākā (laikā) — pēdējā (laikā), jēgties (pa sa­pulcēm) — ņemties, darboties, jel — vismaz, ježakas — koki, ko liek uz ragavām, lai tās būtu platākas, praviets Jona — Jonass, Bībeles personāžs, jūdēt — nomierināt, salabināt, jūkle — jūklis, jūkligs — juceklīgs, (ceļa) jūtis — (ceļu) krustojums, krustceles, ka (nedzir­dētu) — lai (nedzirdētu), darbos kā vārdos — gan darbos, gan vār­dos, kad — ka, kāddien — kādu dienu, kāju teka — kājceliņš, taka, kalnpus (elkoņa) — virs (elkoņa), kambaris — šeit: brāļu draudzes lūgšanu nams, kambaru tēvi — brāļu draudzes sludinātāji, sacītāji, kāpene — ziemas ceļā vietas uz ceļa, kur nokusis sniegs, kārības — kāre, iekāres, kārstīties apkārt (kam) — snaikstīties, mēģināt iegūt (ko), (sadabūt) kārtā — zivju murdā, katrs — kurš (no abiem), kaut kurš — kurš katrs, jebkurš, kerenkas — naudas zīmes, ko Krievijā lietoja pēc Februāra revolūcijas, klebikis — durvju kliņķis, kleņģis — slaists, knipeles — mežģīnes, kopgājēji — kopā ejošie, krāpniecigs — krāpnieka (svešinieks), nekrist (to darīt) — nepienākties, uz kris- tapi — uz pristavu, krujāties — gatavoties (uz kā iegūšanu), kuls — klona grīda, kurmēr — cik necik, kaut cik, kur — kurš, kura, kāds, kāda, (par sevi) kurš — katrs (atsevišķi), kurš (darbs darāms) — šis darbs darāms, labpatīkams — patīkams, labprātīgs — ar labu prātu, labprātību (lūgt) — pretī nākšanu (lūgt), lai (jāatdod) — kaut arī (jāatdod), lai… vai nē — vai… vai nē, lai… lai — kaut… kaut, uz laimes — paļauties uz gadījumu, (veseļošanās) laikmets — laiks, lānot —- nabagot, prasīdamam staigāt (autora jaunvārds), lēna (runāšana) — klusa runāšana, (neredzēta) lepnuma — (neredzēti) lepni, grezni, līdza (dzirdēt) — arī, tāpat, līdzi, līdzmājinieciba — līdzsaimnieki mājā (autora jaunvārds), lidzvedamais — līdzi veda­mais, liekšu — lieku, blakus, sāņus (darbus), lieliski — ļoti, likopi — salīgšana, līguma atzīmēšana, limbu (ježakas) — koki, ko liek uz ragavām vai ratiem, lingu lingām — līkumu līkumis, lūkot — uzrau­dzīt, pieskatīt, jaunumi — ļaundarības, ļēpis — sikspārnis, ļerdzīgi (cilvēki) — nepatīkami,' nejauki (cilvēki) (autora jaundarinājums), maigles — knaibles, mājniece — mājasmāte, mājotne — mājvieta, mārša — brāļa sieva, uz mata — tiešām, mazcieniba — necieņa, ma- zit — mazdrusciņ, (ne)mēgšana — (ne)mēģināšana ko darīt (autora jaundarinājums), melngalvīte — pavasara puķe, arī jāņa poga, migu- žas, miegužas — miega pūžņi, nemīl (par to runāt) — nav patīkami, nepatīk (par to runāt), nemīlēsies (dzert) — negribēsies (dzert), (mālu) mine — mālains, dubļains ceļš, nemisīgi — bez kļūdīšanās, (pa)misities — kļūdīties, modzēklis — spoks, nemost (nemož) — neprast, nesaprast, nagatēt — palaist nagus (autora jaundarinājums), nākt (pagalam) — būt (pagalam), naškinkūšu, neškiņķošu — nedāvi­nāšu, neaizbildināmi (apvainoti) — bez iespējām attaisnoties, nebē­dīgi — ar nevērību, bezrūpīgi, aiz nebēdības — aiz necieņas, pavi­sam… nedz kā — nedz… nedz, negantības (darbiem) — negantiem darbiem, (uz) neiespējamību — (uz ko) neiespējamu, kas nav iespē­jams, ne ilgi — ne pēc ilga laika, uz (arī: no) neizdevībām — uz neizdošanos, no neizdošanās, nekatrs — neviens no abiem, nekurā ziņā — nekādā ziņā, nespējnieks — nabags, nevesels — slims, nevie­nādība — nevienlīdzība, nievātnīgi — nievīgi, nievājoši, no vienas puses,. uz otru pusi — no vienas puses.. no otras puses, nodibi­nāts — noskaidrots, izdibināts, nodrūdzēt — nosalt, nokopt — no­vākt, sakārtot, nomaidit — nomīdīt, iezīmēt, (agri) nomirēja — (agri) nomirusi, jauna nomirusi, nosaucināt — nolādēt, (esot turama) no- slēptibā — (turot) noslēptu, nospaidigs — nomācošs, nospiedošs, no- spāres — nojume, līdz zemei nojumts jumts, pagaiji — pakūri, gai- iējošie gali, (apģērbu) pagali — novalkātu drēbju gabali, paguzu — sakumpis, uz paliekamu (laiku) — paliekoši, pamaz — pamazām, pa­ņēmiens — rindiņa, papirms — vispirms, papriekšu, par visārn lie­tām — galvenokārt, visam pāri, pārsaucējs — noliedzējs, pārsaucīgi — noliedzot iepriekšējo, pārsaukāt — norāt, likt atteikties, pārsaukums — pārmetums, arī: atteikšanās, pārspēcinieki — tie, kam ir pārspēks, pārsvars, pārtišs — tīši pārmērīgs, Pasilija — Sibīrija (senākā forma), (nāca) pasludinājums — (tika) pasludināts, pasmidit — pasmidināt, pasmīnēdams — pasmaidīdams, pašprātiba — paštaisnība, iedomība, pušskanis — patskanis, pašstāviba — patstāvība, pati — saimniece, sieva, (no) patiesības — patiess, patkulē — protokolā, paveidam — piemēram, pavēstīt — izsaukt ar pavēsti, pavisam — vispār, pavisu visam — pavisam, pēc — pēc tam, pie rindas — šeit: dienas kārtībā, pēclaikiem — nākošiem laikiem, piebāzišana — piekukuļošana, bez piedauzības (Izrunāties) — pieklājīgi (runāt), piedauzīgs — nekau­nīgs, nepieklājīgs, piedauzīga dzīves kārtība — šeit: prostitūcija, pie­laist — pievienot, pielaižams — pieļaujams, pierizgāt — piebāzt, pie­spējams — tāds, ko var pakļaut, pilnība — pilns apjoms, (netiks) pilnības — (nebūs) pilnā apjomā, pirmā galā — vispirms, pirmām galam — sākumam, pirmējais — iepriekšējais, pirmāk — iepriekš, pirmākā tiesība — pirmtiesības, plegznēt — miegaini gaidit, plēne — šeit: plāna drēbe, prast — saprast, noprast, prāti — domas, pretes­tība — pretošanās, priekšliekamā karote — ēdamkarote, puslīdz — daļēji, pušelnica — līdziedzīvotāja, pušelnieks — līdzsaimnieks, pūš- ļēgi — nastiņa, sainis (autora jaundarinājums), (visa) radība — šeit: (viss) esošais, pastāvošais, (ne)rādijās (apmierināms) — likās, ka nav nomierināms, rēgāties — šeit: raudzīties, ar acīm meklēties, arī snaikstīties, reižu reizēm — daudzreiz, riklis — rijīgs cilvēks, rin- kas — tirgus, rokas kambaris — pieliekamais kambaris, rokasmeita — kalpone, apkalpotāja, (rijas) rove — (rijas) krāsns virsējā daļa, sa- censonība — sāncensība, sacensonis — sāncensis, sacilkt — savilkt cilpā (autora jaundarinājums), sagrandīt — sabiedēt, satricināt, (no­spiestā) sajūtībā — juzdamies (nospiests), sainiošana — apsaimnie­košana, (kopā) salaist — apvienot, salaužņu blāķi — drupu kaudzes, blāķi, salīdzināt — samierināt, samanīties — sajusties, samērā (ar mūža īsumu) — samērojami, arī: lielā mērā, samērīgs (ar mācībām) — (izglītībai, zināšanām) atbilstošs, samērojams, samutēties — saskūp­stīties, sapratīgs — ar sapratni, izpratni, saprotamā (nozīmē) — zināmā (nozīmē), sastādāmās dajas — sastāvdaļas, (atbildi) sastā­dīt — (atbildi) dot, sagatavot, satiņāt — satīt, ietīt, satrinkt — sa­triekt, sadzīt, Saules valsts — Saules sistēma, savieši — savējie, savlabuma (jautājums) — sava labuma (jautājums), pašlabuma (jautājums), savalnes — bandas, savrups tīrums kalpam, savvaloda — nesaprotama, ari neskaidra valoda, (ņemt) savvaļīgi — (ņemt) patva­ļīgi, sēkāt — sēkt, smagi elpot, sekosi — tūlīt, uz pēdām, sekretē- riete — rakstvede, sekretāre (autora jaundarinājums), sēks — no­pļauta zāle, sievietišks (liktens) — sievietes (liktenis), sināta — se­nāts, sirdusirdldamies — stipri dusmodamies, skrebeligs — nevaldāms, ātrs, skriveriša — rakstvede, skurmis — kaudze, kopa, slaumains — nekopts, netīrs, slēpsna — paslēpies cilvēks, sniegties — šeit: tiekties, spaidonlgs — spiedīgs, nomācošs, spējams — iespējams, (rijas) spelte — (rijas) krāsns dibens, spiķis — spieķis, spirdzenlgs — at­spirdzinošs, stāvbāzām — stāvgrūdām, stāvoklis — katedra, tribīne, stāvu zvaigzne — zvaigzne, stebene — apaļš koks, šeit iron.: šautene, stiprs (mutes turētājs) — drošs, pārliecinošs, strejgabals — no saim­niecības atsevišķi esošs zemes gabals, stukalka — pļēgurs, svies­tene — saulpurene, šai — šajā, šaubīgi gaidīdams — ar šaubām gaidīdams, šurmigs — spēcīgs, enerģisks, tad — nu taču, tad taču, tādā ziņā — tādējādi, tai — tajā, tekatnis — četrus līdz piecus gadus vecs bērns, uz ticības — uzticoties, ar uzticēšanos, tiekams — iekams, kamēr vēl, tieseltiieclgs — ķildīgs, kašķīgs, tikpat ap .. kā ap — gan… gan, vienlīdz… kā, traucēk'āgs — 1) traucējošs, nepatīkams, 2) nemierīgs, ar pārtraukumiem (par rniegu), tūgoties — šeit laikam: gausties, (uztura) tukšibā — bez uztura, tukšiniecigs (puika) — tuk­šinieks puika, uzdoties — pieteikties, uzlūkot — uzraudzīt, uzmašas — īpaši, ar nolūku, (pie) uzprova — (uz) piemērīšanu, uzstādīt — uz­likt, uztrauktibas (lapa) — brīdinājuma (lapa), ar uztraucošām ziņām, uzturēties — sevi uzturēt, iztikt ar saviem līdzekļiem, vaļas stun­das — brīvās stundas, vaļenieki — vecāki cilvēki, kas nelīgst pastā­vīgā darbā, bet atstrādā dienas par uzturu, vadons — vadītājs, vajā­dams (bars) — vajājošs (bars), varkšķis — pļāpa, vasarnīca — va­saras kalpone, vairāk, nekā domāts un pat vēlēties — gribēts, kā ver- dots — kā vārīts, kā applaucēts, arī: uz karstām pēdām, vērot — ievērot, rūpēties, vienādi — vienmēr, (mantas izdalījums) pastāvēs vienāds — (mantas izdalīšana) būs vienmēr, vienkop — kopā, vienā vietā, vienkopiba — 1) kolektīvais īpašums, 2) kolektīvisms, vienko- pibā — kopus, kopīgi, vienkoplgi kopīgi, kolektīvi, vienkoplgs — kopējs, kolektīvs, vienpakaļ otras — vienu pēc otras, vienviet — kopā, vietējibā — uz vietas, pie vietējiem, vilcenlgs — tāds, kas vilcinās, (dara ko) vilcinādamies, arī (kas) novilcināts, vlldities — cerēt, do­māt (par precībām), (suņu) vilte — (suņu) bars, viņlaik — viņos laikos, viņlaudis, viņļaužu — kaimiņi, kaimiņu, virkšēt — švirkstēt, virslieta — galvenā lieta, galvenais jautājums, (kā kādu) virsnieku — (kā ko) virsējo, vadošo, virspilsēta — galvaspilsēta, visādi — visādos veidos, (tik) visai — (tik) ļoti, visgaligi — galīgi, arī: galu galā, visgallgs — galējais, viskopigs — kopīgs visiem, vispārējs, visnicenī' gāk — visnicinošāk, palika vispāri kluss — viscaur, visur, visapkārt, vispēdīgi — 1) paši pēdējie, 2) pašās beigās, vispusīgi — no visām pusēm, zaļokšņi — pilnā spēkā esoši (par cilvēku), zaļotāji — uz­dzīvotāji, tie zaļi dzīvo, zīmēt — domāt, zīmējoties — šeit: kas attie­cas, Zimsāns, Zimzans — Simšons, Bībeles personāžs, izcils stipri­nieks, zināmais — jau pazīstamais, pieminētais, žartot — jokoties, smieties, iļagans — neizveicīgs, lempīgs, žurme — spēks, enerģija.

Beatrise Reidzā

HB Ns 6246

Matīss Kaudzīte

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

Redaktores D. Ruža, 1. Čaklā Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne Tehniskās redaktores L. Engere, V. Ruskule Korektore S. Liniņa

Nodota salikšanai 16.04.91. Parakstīta iespiešana! 11.03.92. Reģistr. apliec. N» 2-0306. Formāts 84X103/ 32. Tipogrāfijās papīrs. Literatūras garnilura. Augstspiedums. 30,24 uzsk. iespiedi.; 30.45 uzsk. krāsu nov.; 36,17 izdevn. 1. Pašūt. A's 367-5. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīga, Aspazijas bulv. 24. Izdevn. N? 70/33528/Klm-565. Iespiesta tipogrāfijā «Rota», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Kaudzīte M.

Ka 862 Jaunie mērnieku laiki: Romāns / Pēcv. aut. J. Kalniņš; Koment. aut. B. Reidzāne; Māksi. I. Zvagūzis. — R.: Liesma, 1992. — 575 Ipp.

ISBN 5—410—00976—2

««Jaunajos mērnieku laikos» Kaudzītes Matīsa_ Ievērojamā personība redzama sevišķi spilgti. Grāmatas nolūks ir rādīt sociālistiskās utopijas aplamības, sevišķi, kad to mēģina rea­lizēt mūsu apstākļos un kad vēl pie šī darba ķeras neprašas un noziedzīgi, slinki, pat necilvēcīgi ļaudis. Sludinātās lai­mes vietā ierodas posts. Blakus šai idejai Kaudzīte grib rādīt vēl otru: visā tanī burzmā nepazūd tikumiski stiprākie, un tas ir viņam gandarījums.» (A. Goba, 1925. gadā.)

4702370201—70

K M801(ll)-92 92 84 L 1-44