Kaleidoskops

EPILOGS

Tuvojās pusnakts. Mēness spīdēja augstu pie debesīm. Tetovētais gulēja nekustīgi. Es biju apskatījis visu, kas bija skatāms. Stāsti bija izlasīti, visi izlasīti un zināmi.

Bija palikusi tikai neizteiksmīgā vieta uz Tetovētā muguras, juceklīgo krāsu un ne­skaidro apveidu laukums. Tagad, kad es uz to lūkojos, bezveidīgais ielāps sakustējās un sāka lēni mainīt savu izskatu. Galu galā tas pārvērtās par seju, par seju, kas raudzījās mani no raibās muguras, par seju ar pazīs­tamu degunu un muti, ar pazīstamām acīm.

Zīmējums bija izplūdis. Tomēr es biju redzē­jis pietiekami daudz, lai pietrūktos kājās. Es stāvēju mēnesnīcā, nobijies, ka varētu sacel­ties vējš vai sakustēties zvaigznes un atmo­dināt neparasto galeriju pie manām kājām. Bet viņš gulēja mierīgi tālāk.

Zīmējums uz viņa muguras rādīja pašu Te­tovēto, kura pirksti žņaudz man ciet kaklu. Es negaidīju, lai šī aina kļūtu vēl skaidrāka, asāka un izteiksmīgāka.

Mēness pavadīts, es skrēju prom pa ceļu. Es neskatījos atpakaļ. Priekšā atradās tumsā tīta, dusoša pilsētiņa. Es zināju, ka ilgi pirms rītausmas nonākšu tajā…