Kaleidoskops

ZEMEŅU LOGS

Sapnī viņš aizvēra stiklotās ārdurvis, kurās bija gan zemeņu logi un citronu logi, gan logi mākoņu baltumā un kalnu strauta dzidrumā. Apkārt lielajai rūtij rindojās daudzas mazas krāsainas rūtiņas — sārtas un dzeltenas ikā augļu vīns un želatīna plāksnītes un vēsi zil- gas kā ledus gabaliņi. Atausa atmiņā, kā tēvs viņu bērnu dienās bija pacēlis uz rokām: «Pa­skaties!» Un cauri zaļajam stiklam pasaule šķita kā smaragds, kā mīksta sūna un pipar­mētru biezoknis. «Paskaties!» Violetā rūts visus garāmgājējus pārvērta staigājošos vīn­ogu ķekaros. Un beidzot — zemeņu logs iegremdēja pilsētu siltā, rožainā dūmakā, pār­sedza pasaulei sārtu saullēkta šķidrautu un apcirpto mauru padarīja līdzīgu pasakainam persiešu paklājam. Zemeņu logs bija visla­bākais — tas izdziedēja cilvēku bālumu, sa­sildīja auksto lietu un aizdedzināja priecīgās dzirkstīs februāra virpuļojošo sniegputeni.

«Jā, jā! Palūk …»

Viņš pamodās.

Vēl atrazdamies sapņa varā, viņš izdzir­dēja savus zēnus sarunājamies un gulēja tumsā, ieklausīdamies viņu balsīs — tās ska­nēja skumīgi ka vējš, kas zilajos pakalnos dzenāja izžuvušo jūru baltās smiltis. Un tad viņš atcerējās.

«Mēs atrodamies uz Marsa,» viņš domāja.

— Kas īr? — sieva miegā iesaucās.

Viņš neviļus bija to pateicis skaļi un tagad

centās gulēt iespējami klusi, nepakustēda­mies. Bet tad, ar dīvainu stinguma sajūtu ap­tverdams īstenību, redzēja, ka sieva pieceļas, kā rēgs pāriet istabai un, pacēlusi bālo seju pret viņu saliekamās mājiņās mazajiem, aug­stajiem logiem, nekustīgi raugās spožajās, bet svešādajās zvaigznēs.

— Kerij! — viņš klusu pasauca.

Viņa nedzirdēja.

— Kerij! — viņš'čukstēja. — Man tev kaut kas jāpasaka. Jau veselu mēnesi es taisos tev to pateikt… rīt… rīt no rīta . ..

Bet sieva sēdēja zilgajā zvaigžņu gaismā, nogrimusi sevī, un pat nepaskatījās uz viņu.

«Kauit nekad nenorietētu saule,» viņš do­māja, «kaut vispār nebūtu nakšu!» Dienā viņš strādāja ciematā, celdams jaunus mājokļus, zēni bija skolā, un Kerija rosījās pa māju, tīrīdama, kopdama dārzu, gatavodama ēdienu. Bet, kad norietēja saule un viņu rokas vairs nerušināja dobes, necilāja āmuru un naglas, nerēķināja aritmētikas uzdevumus, tumsā ap viņiem kā naktsputni salidoja atmi­ņas.

Sieva sakustējās un mazliet pagrieza galvu.

— Bob, — viņa beidzot sacīja, — es gribu a

— Bet Kerij!

— Šeit mēs neesam mājās, — viņa tur­pināja.

Sievas acis bija asaru pilnas.

— Kerij, pacieties vēl mazliet!

— Mana pacietība ir galā, es vairs nespēju!

Kustēdamās kā transā, viņa atvēra kumo­des atvilktnes, izņēma salocītos mutautiņus, kreklus, veļu un salika visu uz kumodes, — neskatīdamās, ļaudama rokām mehāniski dar­boties, izņemt drānas, pacelt, nolikt. Jau ilgu laiku tas tā notika gandrīz katru nakti. Viņa pasaka to, pārcilā lietas, klusēdama pastāv kādu brīdi, tad atkal visu noliek vietā un stingu seju atgriežas gultā, lai ieslīgtu sap­ņos. Viņš bažījās, ka kādu nakti sieva izkra­vās it visas atvilktnes un sniegsies pēc veca­jiem čemodāniem, kas bija salikti sienmalē.

— Bob… — Sievas balsī nebija rūgtuma, tā skanēja klusi, neizteiksmīgi un bezkrā­saini kā mēness gaisma, kas apspīdēja viņas stāvu. — Šo sešu mēnešu laikā es tik daudzas naktis esmu to teikusi. Man ir kauns. Tu smagi strādā, būvēdams ciematā mājas. Sie­vai, kuras vīrs tik smagi strādā, gan nevaja­dzētu vēl gausties viņam apkārt. Taču es ne­spēju klusēt. Visvairāk man te pietrūkst vi­sādu ierastu sīkumu. Muļķīgi nieki, bet neiz­iet no prāta. Mūsu šūpoles uz lieveņa. Pītais šūpuļkrēsls. Sēžam vasaras vakaros un rau­gāmies ļaudīs, kas iet vai brauc garām. Tur mājās, Ohaio. Un mūsu mazais melnais pia- ■nīns — atceries, tas vienmēr bija noskaņo­jies. Mana zviedru stikla vāze. Mūsu viesista­bas iekārta — ak jā, es zinu, tā bija smag­nēja kā ziloņu bars, un visas lietas jau ve­cas. Un ķīniešu kristāla lustra ar pakariņiem, kas šķindēja, kad uzpūta vējš. Un sarunas ar kaimiņiem uz lieveņa siltos jūlija vakaros… Tas viss ir nieki, nenozīmīgi sīkumi. Bet taisni par tiem visvairāk jādomā, kad naktī nenāk miegs. Lūdzu, piedod man!

—; Es saprotu, Kerij, — viņš sacīja. — Marss ir tik tālu no Zemes. Te viss ir mums svešs — ko acis redz, kam rokas pieskaras, ko krūtis ieelpo. Es pats arī naktīs atceros un do­māju. Mēs dzīvojām ļoti jaukā pilsētā.

— Pavasarī un vasarā tā bija kā zaļš dārzs, — sieva sacīja. — Bet lapkritī dzel­tena un sārta. Un mums bija tik jauka māja — ļoti veca, astoņdesmit deviņdesmit gadu vai pat vairāk. Naktīs man likās, ka māja runā, čukst kaut ko. Sausais koks bija kā dzīva būtne. Kāpņu margas, lievenis, pa­lodzes … Kam vien pieskārās cilvēka roka, tas atsaucās. Katrai istabai bija sava valoda. Un vakaros, guļot tumsā un klausoties šajās klusajās mājas balsīs, likās, ka visapkārt ir draugi, un varēja tik labi un droši aizmigt. Jaunās mājas, ko ceļ tagad, nevar būt tādas. Mājā vajag izaugt un nodzīvot vairākām pa­audzēm, lai tā kļūtu par cilvēku draugu,

iegūtu dvēseli. Šī mūsu tagadējā kārba nemaz nezina, ka es tajā mītu, tai ir vienalga, vai es dzīvoju, vai mirstu. Tā šķind kā skārds, un skārds ir auksts. Tajā nav poru, kur iesūk­ties gadiem. Šai mājai nav pagraba, kur va­rētu kaut ko uzglabāt nākamgadarn vai aiz- nākamgadam. Tai nav bēniņu, kur stāvētu vecas lietas no pērnā un aizpērnā gada un vēl no tēvutēvu laikiem. Bob, ja mums te būtu kaut dažas no mūsu vecajām lietām, tad mēs spētu sarast arī ar visu jauno. Bet, kad visas, it visas lietas ir svešas, tās ne mūžam nevar kļūt tuvas.

Viņš tumsā pamāja. — Par to arī es pats esmu domājis.

Sieva raudzījās uz mēness gaismas apspī­dētajiem čemodāniem pie sienas. Viņas roka pastiepās uz to pusi.

— Kerij!

— Kas ir?

Viņš apsēdās uz gultas malas. — Kerij, es esmu izdarījis vienu traku muļķību. Visus šos mēnešus es ar bailēm sirdī klausījos, kā tu gremdējies atmiņās, kā zēni naktīs sačukstas un kā tur ārā pār Marsa izžuvušajām jūrām auro vējš, un … — Viņš apklusa un ar pū­lēm ievilka elpu. — Tev jāzina, ko es esmu izdarījis un kāpēc es to esmu darījis. Es iztē­rēju visu naudu, ko mēs bijām iekrājuši des­mit gados un kas vēl pirms mēneša bija mūsu kontā bankā.

— Bob!

— Es esmu to aizsviedis, Kerij, velns lai parauj, izkaisījis vēja! Tam vajadzēja būt priecīgam pārsteigumam. Bet nu šonakt es redzu, kā tu te stāvi, un tepat uz grīdas ir šie nolādētie čemodāni un …

— Bob! — sieva pagriezās pret viņu. — Tu gribi teikt, ka mēs visu laiku esam cietuši šo dzīvi uz Marsa un ik nedēļu nolikuši katru ietaupīto grasi tikai tālab, lai tu dažās stun­dās šo naudu notriektu?!

— Nezinu, — viņš sacīja. — Es esmu ne­prātīgs muļķis. Paklausies, rīts vairs nav tālu. Mēs piecelsimies agri. Es vedīšu tevi parā­dīt, ko esmu izdarījis. Es negribu tev to teikt, es gribu, lai tu to redzi. Un, ja tam visam ne­būs nekādas jēgas, nu, tad taču vienmēr mūsu rīcībā paliek šie čemodāni un raķete, kas čet­ras reizes nedēļā dodas uz Zemi.

Sieva pat nepakustējās, tikai murmi­nāja:

— Ak Bob, Bob!

— Nepārmet man vairāk! — viņš sacīja.

— Ak Bob, Bob!… — Kerija neticīgi šūpoja galvu. Viņš novērsās un atkal apgūlās savā gultas malā, bet sieva apsēdās uz otras malas un palika tā sēžam, raudzīdamās uz kumodi, kur glītās kaudzītēs, kā pirmīt salikti un atstāti, gulēja viņas mutautiņi un rotas­lietas, un veļa. Arā mēness gaismas caur­austa vēja brāzma sakustināja aizmigušos putekļus un uzvirpināja tos gaisā.

Beidzot viņa atlaidās, taču neteica vairāk ne vārda un gulēja vīram līdzās (kā salts akmens, stingi vērdamās nakts garajā tuneli pretī pirmajai rītausmas blāzmai.

Viņi piecēlās mazā gaismiņā un klusi kā rēgi staigāja pa savu saliekamo mājiņu, ne- pārmīdami ne pušplēsta vārda. Šī mēmā spēle ilga visu rītu, un brīžiem gandrīz likās, ka kāds vairs nespēs to izturēt un iekliegsies, — tīk nomācošā klusumā tēvs, māte un zēni no­mazgājās un saģērbās, apsēdās pie brokastu galda un apēda pāris grauzdētās maizītes ar kafiju un augļu sulu, cits uz citu neskatīda­mies, tikai katrs slepus vērodams kāda cita sejas atspulgu spožajā grauzdējamā aparāta, stikla krūzes vai naža virsmā, kur viņu visu sejas bija bezformīgi izplūdušas un agrā rīta gaismā izskatījās šausminoši svešas. Tad bei­dzot viņi atvēra mājiņas durvis, ļaujot telpā ieskriet vējam, kas pūta pār aukstajām ziili baltajām Marsa jūrām, kur viļņojās un plaka vienīgi smilšu gūzmas, veidodamas spokainus rakstus, un izgāja ārā zem nemīlīgajām, stin­dzinoši saltajām debesīm, lai dotos uz pilsētu, kas no šejienes šķita kā filmas dekorācija, nolikta tālu priekšā uz milzīgas, tukšas ska­tuves.

— Uz kurieni mēs ejam? — Kerija jau­tāja.

— Uz raķešu staciju, — vīrs atbildēja.

— Bet, pirms mēs tur nonākam, man vēl jums daudz kas jāpasaka.

Zēni bija palikuši mazliet iepakaļ un tagad gāja vecākiem aiz muguras un klausījās. Tēvs lūkojās tikai taisni uz priekšu un visu laiku, kamēr runāja, ne reizi nepaskatījās ne uz sievu, ne dēliem, lai redzētu, kā tie uzņem viņa teikto.

— Es ticu Marsam, — viņš klusu iesāka.

— Esmu gandrīz pārliecināts, ka pienāks diena, kad tas būs mūsu. Mēs piespiedīsim Marsu padoties. Mēs to apdzīvosim. Mēs neat- metīsim ar roku un nebēgsim projām. Es to pēkšņi sapratu kādā dienā apmēram pirms gada, drīz pēc tam, kad mēs tikko bijām te ieradušies. Kāpēc mēs esam šurp atbrau­kuši? — es jautāju sev. Tāpēc, es teicu, tāpēc. Tas ir tas pats, kas notiek ar lašiem katru gadu. Laši nezina, kāpēc dodas uz vienu no­teiktu vietu, un tomēr viņi to dara. Augšup pa upēm, ko tie neatceras, pretī straumei, lecot pari ūdenskritumiem, līdz beidzot sasniedz vietu, kur tie nārsto un pēc tam mirst, un tad atkal viss sākas 110 gala. To var nosaukt par rases atmiņu, instinktu vai arī nenosaukt nekā, bet šāds brīnumspēks pastāv. Un tāpat ir ar mums.

Viņi gāja cauri klusajam rītam, un bezgalī­gās debesis nolūkojās lejup uz viņiem, un dī­vainās zilās un mākoņu baltās smiltis risēja ap viņu kājām uz nesen asfaltētā ceļa.

— Tā nu mēs esam ieradušies uz Marsa.

Un uz kurieni dosimies tālāk? Uz Jupiteru, Neptūnu, Plutonu un arvien tālāk. Pareizi. Arvien tālāk. Kāpēc? Kādu dienu Saule eks­plodēs kā saplaisājis ceplis. Bum! — un Zemes vairs nebūs. Bet Marss varbūt paliks ne­skarts, vai varbūt, ja Mārss aizies bojā, pa­liks Plutons, bet, ja arī tas cietis šajā kata­strofā, kur tad būsim mēs, tas ir, mūsu maz­bērni?

Viņš pievērsa ciešu skatienu dzeltensārto debesu gludajam kupolam.

— Mēs dzīvosim uz kādas planētas, kam varbūt vārda vietā būs tikai numurs, teiksim, 97. zvaigžņu sistēmas 6. planēta vai 99. zvaigžņu sistēmas 2. planēta! Tik sasodīti tālu no šejienes, ka cilvēka prātam tas ne­maz nav aptverams. Mēs būsim aizlidojuši — vai saprotat? — aizlidojuši tālu projām un drošībā! Un tad es nodomāju pie sevis — ahā, skaidrs! Tad tāpēc mēs esam atbraukuši uz Marsu, tad tāpēc cilvēki būvē un palaiž raķe­tes.

— Bob …

— Ļauj man pabeigt! Ne tapec, lai tiktu pie naudas. Ne tāpēc, lai redzētu neredzētus skatus, nē! Tā dažkārt saka, bet tie ir meli, sevis apmānīšanai izdomāti iegansti. Lai kļūtu bagāti, lai kļūtu slaveni, mēdz teikt. Lai izklaidētos, paceļotu apkārt, mēdz teikt. Bet visu laiku dziļi cilvēkā tikšķ kaut kas cits, gluži tāpat kā tas tikšķ lašos un vaļos, tāpat kā tas pēc dieva likuma tikšķ vissīkākajā mik-.

robā, kāds vien ir pasaulē. Un šis mazais pulkstenis, kas tikšķ katrā dzīvā būtnē, vai zināt, ko tas saka? Tas saka: dodieties pro­jām, vērsieties plašumā, nepalieciet uz vietas, turpiniet peldēt! Aizlidojiet uz tik daudzām pasaulēm un uzceliet tik daudz pilsētu, ka ne­kad nekas vairs nevarēs iznīcināt cilvēku! Vai tu saproti, Kerij? Mēs neesam tikai tāpat vien atlidojuši uz Marsu, visas cilvēces, visas no­lādētās cilvēku cilts nākamība ir atkarīga no tā, ko mēs paveiksim savā mūžā. Jocīgi to ap­zināties, bet tas ir kaut kas tik milzīgs, ka mati ceļas stāvus.

Tēvs juta, ka zēni, ne soli neatkāpdamies, nāk aiz muguras, un juta blakus Keriju, un viņam gribējās ieskatīties sievas sejā, lai re­dzētu, kā viņa to visu uzņem, bet viņš tomēr nepameta uz to pusi nevienu skatienu.

— Tas būtībā ir tāpat kā toreiz, kad manā bērnībā vienu pavasari mēs abi ar tēvu stai­gājām pa tīrumiem un kaisījām zemē sēklu ar rokām, jo mūsu sējmašīna bija salūzusi un trūka naudas tās izlabošanai. Lauki bija jā­apsēj, vienalga, .kā, lai vēlāk būtu raža. Mans dievs, Kerij, vai tu atceries tos rakstus avīžu svētdienas pielikumos? PĒC MILJONS GA­DIEM ZEMESLODE SASALS! Zēns būdams, es reiz brēcu ka kults, izlasījis šādu rakstu. Māte jautāja, kāpēc es raudot. «Man žēl to nabaga cilvēku, kas tad ies bojā,» es atbil­dēju. «Nerūpējies par viņiem,» māte sacīja. Bet, Kerij, taisni-tas ir galvenais, ko gribu pateikt: mēs rūpējamies par viņiem. Citādi mēs nebūtu šeit. Ir ļoti svarīgi, lai vienmēr dzīvotu Cilvēks ar lielo C. Manuprāt, nekas nav labāks par šo Cilvēku ar lielo C. Pro­tams, es varu būt neobjektīvs, tāpēc ka pats esmu viens no šās cilts.>Bet, ja vispār iespē­jams iegūt nemirstību, par ko cilvēki allaž runā, tad šiš ir vienīgais ceļš uz to — vēr­sties plašumā, apdzīvot Visumu. Tad, par spīti nelaimēm un neveiksmēm vienā vietā, raža tomēr būs droša. Kas par to, ja Zemi piemeklēs bads un rūsa? Cilvēks audzēs jau­nus kviešus uz Venēras vai velns zina kādā tālā Visuma malā, kur nākamajos tūkstoš gados būs nokļuvis. Šī doma mani aizrāva, Kerij, neprātīgi aizrāva. Kad es beidzot to ap­jēdzu, tad tik ļoti satraucos, ka gribējās grābt ciet katru cilvēku, tevi, zēnus un pateikt, ikā tas ir. Bet, velns parāvis, es zināju, ka tas nav vajadzīgs. Bs zināju, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad jūs paši sevī airī sadzir­dēsiet šo tikšķēšanu, un tad jūs sapratīsiet, un nevienam vairs nebūs nekas jāskaidro. Tas izklausās pārāk gudri, Kerij, es zinu, tās ir pārāk lielas domas piecarpus pēdu garam cilvēkam, bet, pie v.isa, kas man svēts, — tā ir patiesība.

Viņi gāja pa pilsētas tukšajām ielām un klausījās savu soļu skanīgajā atbalsī.

— Un kāds tam sakars ar šo rītu? — Ke­rij a jautāja.

— Tūlīt es to pateikšu, — viņš sacīja.

— Man jau arī gribas atgriezties mājās. Bet otra balss mani saka: ja mēs aizbrauksim, viss būs pagalam. Un tad es sāku domāt: kas mūs visvairāk nomāc? Tas, ka šeit nav dažu lietu, kas mums bija agrāk. Zēnu lietu, tavējo, manējo. Un tad es prātoju: ja ir vajadzīga ikāda veca lieta, lai varētu uzsākt kaut ko jaunu, tad, dieva vārds, jāizmanto šī vecā lieta. Atceros, vēstures grāmatās stāstīts, ka pirms tūkstoš gadiem cilvēki ielika kvēlojošas ogles izdobtā govs ragā, visu dienu ar savu elpu tās uzpūta un, klejodami no vietas uz vietu, visur nesa šo uguni sev līdz, lai vakarā iekurtu ugunskuru ar dzirkstīm, kas saglabā­tas no rīta. Arvien jauns ugunskurs, bet ar­vien tajā bija kaut kas no vecā. Tad es sāku svērt un vērtēt. Vai Vecais ir visas mūsu nau­das vērts? — es jautāju. Nē! Vienīgi tas, ko ■mēs sasniedzām vecajā dzīvē, ir kaut ko vērts. Nu, bet vai Jaunais ir visas mūsu naudas vērts? — es jautāju. — Vai tu esi ar mieru nākamības vārdā to iztērēt? Jā! — es teicu. Ja vien es spētu uzvarēt to, kas velk mūs atpakaļ uz < Zemi, es būtu gatavs apliet savu naudu ar petroleju un uzraut sērko­ciņu!

Kerija un abi zēni apstājās kā sastinguši. Viņi stāvēja ielas vidū un raudzījās tēvā ar tādām acīm, it kā viņš būtu viesulis, kas, pāri skriedams, gandrīz notriecis viņus gar zemi un tagad norimdams attālinās.

— Šorīt pienāca kravas raķete, — viņš klusi sacīja. — Tā atveda mūsu lietas. Iesim un paņemsim tās.

Viņi lēnām uzkāpa pa raķešu stacijas trīs pakāpieniem un cauri tukšajai, skanīgajai priekštelpai devās uz bagāžas noliktavu, ku­ras bīdāmās durvis pašlaik tikko atvērās.

— Pastāsti mums vēl par lašiem! — viens no zēniem sacīja.

Rīts bija jau mazliet iesilis, kad viņi iz­brauca no pilsētas īrētā kravas mašīnā, stāv­grūdām piekrautā ar lielām kastēm un (kār­bām, pakām un saiņiem, gan gariem, gan augstiem, gan īsiem, gan plakaniem, un uz ikviena no tiem bija numurs un glīti uzrak­stīta adrese: Robertam Prentisam Ņūtoledo pilsētā uz Marsa.

Automašīna apstājās pie mazās saliekamās ■mājiņas. Zēni pirmie izlēca laukā un palī­dzēja izkāpt mātei. Bobs vēl kādu mirkli pa­lika sēžam pie stūres, tad lēnām izkāpa arī pats, apgāja mašīnai apkārt un ielūkojās kra­vas telpā.

Ap pusdienlaiku visas kasies, izņemot vienu, bija attaisītas, to saturs izkravāts uz senās jūras smiltīm, un visa ģimene nu stā­vēja atvesto mantu vidū.

— Kerij …

Viņš paņēma sievu pie rokas un uzveda pa vecajām lieveņa kāpnītēm, kas, izņemtas no redeļu kastes, stāvēja malā.

— Ieklausies, Kerij! …

Pakāpieni zem kājām čīkstēja, it kā kaut ko čukstēdami.

— Ko viņi stāsta, pasaki man, ko viņi stāsta?

Kerija stāvēja uz vecajiem koka pakāpie­niem, tikko turēdamās kājās, un nespēja iz­teikt ne vārda.

Viņš pamāja ar roku. — Te būs lievenis, te viesistaba, ēdamistaba, virtuve, trīs guļam­istabas. Daļu mēs uzbūvēsim no jauna, daļu atvedīsim no Zemes. Pagaidām gan mums te ir tikai lievenis, šis tas no viesistabas mēbe­lēm un vecā gulta.

— Visa mūsu nauda, Bob!

Viņš smaidīdams pagriezās pret sievu.

— Tu taču nedusmojies, nu, paskaties man acīs! Nē, tu nedusmojies. Mēs pamazām visu atvedīsim šurp, nākamgad, pēc pieciem ga­diem! Kristāla vāzes, armēņu paklāju, ko tava māte mums uzdāvināja sešdesmit pirmajā gadā! Lai tad Saule eksplodē!

Viņi aplūkoja citas kastes, uz kurām bija numuri un uzraksti: lieveņa šūpoles, pītais šūpuļkrēsls, ķīniešu lustra ar pakariņiem …

— Es pats tiem uzpūtīšu, lai sāk skanēt.

Viņi ielika parādes durvis ar mazajām krā­sainā stikla rūtiņām kāpņu augšgalā, un Ke- rija paskatījās pa zemeņu logu.

— Ko tu redzi?

Bet viņš zināja, ko sieva redz, jo arī pats skatījās caur krāsaino stiklu. Marsa aukstās

debesis tagad bija siltas, un tā mirušās jūras dega krāsainas, tā pakalni izskatījās kār ze­meņu saldējuma kaudzes un smiltis kā vēja sijātas kvēlojošas ogles. Zemeņu logs, zemeņu logs — tas uzklāja pasaulei maigi sārtu plī­vu r li un deva sirdij un aCīm nebeidzamas rīt­ausmas gaismu. Noliecies un raudzīdamies uz pārvērtušos pasauli, Bobs sacīj>a:

— Pēc gada arī šeit jau būs pilsēta. Te būs ēnaina iela, tev būs savs lievenis, un tev būs draugi. Tad viss šis tev nebūs vairs tik ļoti vajadzīgs. Bet ar to mēs sākam, ar šo ierasto lietu mazumiņu, un mums jāgādā, lai tas vēr­stos plašumā, lai Marss kļūtu mums tik tuvs, it kā mēs būtu visu mūžu te nodzīvojuši.

Viņš noskrēja lejā pie pēdējās, vēl neatvēr­tās, ar audeklu .apvilktās kastes. Ar kabatas nazi izgrieza caurumiņu audeklā un iesaucās:

— Uzmini, kas tas ir!

— Mana virtuves plīts? Krāsniņa?

— Nekas tamlīdzīgs. — Viņš mīļi pasmai­dīja. — Uzdziedi dziesmiņu!

— Bob, tu esi pilnīgi sajucis!

— Uzdziedi man dziesmiņu, kas būtu visas mūsu izdotās naudas vērta — bija tā un iz­bija, nav ko sūroties. „

— Es nezinu nevienu citu, tikai «Genoveva, mīļā Genoveva!».

— Dziedi to pašu!

Bet viņa nespēja atvērt muti un sākt dziesmu. Bobs redzēja sievas lūpas kusta­mies, taču pāri tām nenāca ne skaņa.

Viņš atrāva plašāk audeklu, iebāza roku kastē un 'kādu brīdi (klusēdams tur taustījās, un tad sāka pats dziedāt dziesmas vārdus, līdz beidzot viņa roka sakustējās pēdējo reizi un klusajā rītā atskanēja dzidrs pianīna akords.

— Tā, — viņš sacīja. — Nodziedāsim to visi kopā! No sākuma līdz beigām, labi ska­nīgi!