Kaleidoskops

RAĶETE

Katru nakti Fiorello Bodoni pamodās un klausījās, kā melnajās debesīs šņākdamas aizšaujas raķetes. Pārliecinājies, ka viņa labā sieva gu], viņš uzcēlās un uz pirkstgaliem iz­gāja ārā. Kaut dažas minūtes nejust vakarējo ēdienu neizvēdināmo smaku šai upmalas mā­jiņā! Kaut īsu brīdi Jaut sirdij kopā ar raķe­tēm pacelties augstu debesīs!

Arī šai naktī viņš puskails stāvēja tumsā un vēroja gaisā izšļācamies ugunīgas strūk­las. Raķetes mēroja neiedomājami garu ce­ļu — uz Marsu, uz Saturnu, uz Venēru!

— Tā, tā, Bodoni…

Bodoni satrūkās.

Rāmi plūstošās upes krastā uz piena pudeJu groza sēdēja vecs vīrs, tāpat vērodams pus­nakts klusumā aiztraucamies raķetes.

— Ā, tas esi tu, Bramante!

— Tu nāc ārā katru nakti, Bodoni?

— Tikai ieelpot svaigu gaisu.

— Ak tā? Es gan labprātāk paskatos uz raķetēm, — teica Bramante. — Es vēl biju puika, kad tās parādījās. Ir pagājuši astoņ­desmit gadi, un es vēl ne reizi neesmu li­dojis.

— Es gan ceru kādreiz pavizināties, — teica Bodoni.

— Muļķis! — iesaucās Bramante. — Tu nekad nelidosi. To var atļauties tikai bagāti ļaudis. — Viņš pašūpoja savu sirmo galvu. — Kad es biju jauns, vini rakstīja ar ugunī­giem burtiem: NĀKOTNES PASAULE! ZI­NĀTNES UN TEHNIKAS SASNIEGUMI UN ĒRTĪBAS VISIEM! Kas tev deva! Ir pagājuši astoņdesmit gadi. Nākotne ir kļuvusi par ta­gadni, bet vai mēs lidojam ar raķetēm? Nekā nebija! Mēs mitināmies būdelēs, tāpat kā mi­tinājušies mūsu senči.

— Varbūt mani dēli… — ierunājās Bo­doni.

— Ne dēli, ne mazdēli! — sirmgalvis pār­trauca. — Tikai bagātajiem lemts sapņot un lidot ar raķetēm.

— Paklau, vecais, — Bodoni nedroši ieru­nājās, — esmu iekrājis trīstūkstoš dolāru. Se­šus gadus taupīju. Savai darbnīcai, lai iegā­dātos šo to no mašīnām. Bet nu jau veselu mēnesi man naktīs nenāk miegs. Es klausos, kā lido raķetes. Un domāju. Bet šonakt esmu izlēmis galīgi. Kāds no mūsu ģimenes lidos uz Marsu! — Viņa tumšās acis zibēja.

— Nejēga! — atcirta Bramante. — Kā tu izvēlēsies? Kurš lidos? Ja lidosi pats, sieva ņems ļaunā, jo tu tomēr būsi bijis debesīs, mazlietiņ tuvāk dievam. Kad tu pēc tam ga­diem stāstīsi viņai par šo lielisko ceļojumu — tu domā, ka viņai sirds nekāps pa muti laukā?

— Nē, nē!

— Tā būs, kad es tev saku! Un tavi bērni? Vai viņiem pietiks ar atmiņām par tēti, kas lidojis uz Marsu, kamēr viņi palikuši tepat uz Zemes? Uzdosi tu gan saviem dēliem prātīgu uzdevumu. Viņi sapņos par raķetēm līdz kapa malai. Naktīs viņi ne acu neaizvērs. Nonīks ilgās pēc tām. Tāpat kā tu patlaban. Viņi la­bāk gribēs mirt, ja nevarēs lidot. To domu neiekal viņiem galvā, es tev p; ekodinu. Lai viņi samierinās ar savu nabadzību. Lai skatās uz savām rokām un vecajiem dzelžiem, nevis uz zvaigznēm.

— Bet…

— Pieņemsim, ka aizlidos tava sieva. Kā tu jutīsies, zinot, ka viņa ir redzējusi, bet tu neesi? Viņa būs kļuvusi līdzīga svētajiem. Tev gribēsies iegrūst viņu upē. Nē, Bodoni, labāk iegādājies jaunu griežamo mašīnu, kas tev vajadzīga kā ēst, liec, lai nazis sagriež ta­vus sapņus gabaliņos. Un samal tos miltos.

Sirmgalvis apklusa un vērās dzelmē, kur zibēja lidojošo raķešu atspulgi.

— Ar labu nakti, — sacīja Bodoni.

— Saldus sapņus, — atsaucās sirmgalvis.

Kad no spīdīgās kārbas izlēca sagrauzdē­tas maizes rieciens, Bodoni tikko neiekliedzās. Visu nakti viņš bija novārtījies bez miega. Nemierīgi knosījās bērni, blakām rāmi kā aiz­midzis kalns gulēja sieva, bet Bodoni grozījās no vieniem sāniem uz otriem un raudzījās tuk­šumā. Bramantem bija taisnība. Labāk iegul­dīt līdzekļus kādā pasākumā. Vai bija vērts krāt naudu, ja no visas ģimenes tikai v: enam būs iespēja lidot ar raķeti, turpretim pārējiem vajadzēs žēli noskatīties?

— Ēd maizi, Fiorello, — teica viņa sieva Marija.

— Mana rīkle ir sausa, — atbildēja Bo­doni.

Istabā ieskrēja bērni — trīs puikas, rau­dami viens otram no rokām spēju raķeti, un divas meitenes, nesdamas lelles, kas attēloja Marsa, Venēras un Neptuna iedzīvotājus, za­ļus ērmus ar trim dzeltenām acīm un divpa­dsmit pirkstiem.

— Es redzēju raķeti, tā lidoja uz Ve­nēru! — kliedza Paolo.

— Tā uzšāvās gaisā — u-šš! — atdarināja Antonello.

— Klusāk! — apsauca Bodoni, aizspiedis ciet ausis.

Mazie neizpratnē palūkojās uz tēvu. Viņš reti kad uzkliedza.

Bodoni piecēlās.

— Klausieties visi, — viņš sacīja. — Man pietiek naudas, lai vienam no mums nopirktu bijeti lidojumam uz Marsu.

Bērni sajūsmā iespiedzās.

— Sapratāt? — viņš vaicāja. — Lidot var tikai viens no mums. Nu, kurš lidos?

— Es, es, es! — cits caur citu kliedza bērni.

— Tu, — teica Marija.

— Nē, tu, — teica Bodoni.

Visi apklusa. Bērni pārdomāja.

— Lai lido Lorenco, viņš ir vecākais.

— Lai lido Miriamna, viņa ir meitene!

— Apdomā, ko visu tu neredzēsi, — sieva sacīja Bodoni. Bet acis lūkojās kaut kā dī­vaini un balss drebēja. — Meteorīti kā zivju bariņi. Bezgalība. Mēness. Jābrauc tam, kas var vēlāk visu, kā nākas, izstāstīt. Tu proti runāt.

— Blēņas. Tu arī proti, — viņš atteica.

Visi trīcēja.

— Nu, tā, — skumji sacīja Bodoni.

Viņš izvilka no slotas dažāda garuma rīk­stītes. — Uzvar īsākā. — Viņš izstiepa sa­žņaugto dūri. — Velciet.

Visi pēc kārtas vilka rīkstīti.

— Garā.

— Garā.

Nākamais.

— Garā.

Bērni bija izvilkuši. Istabā kļuva kluss. Bija atlikušas divas rīkstītes. Bodoni sajuta dūrienu sirdī.

— Tava kārta, Marij, — viņš nočukstēja.

Marija izvilka.

— īsā, — viņa sacīja. •

— Redziet nu, — Lorenco puspriecīgi, pus- bēdīgi nopūtās. — Māmiņa lidos uz Marsu.

Bodoni centās smaidīt.

— Apsveicu! Šodien pat nopirkšu tev bi­ļeti.

— Pagaidi, Fiorello …

— Nākamnedēļ varēsi braukt, — viņš no­murmināja.

Marija redzēja bērnu skumjās acis skatā­mies uz viņu, kaut gan lūpas zem lielajiem taisnajiem deguniem smaidīja. Viņa lēni snie­dza rīkstīti vīram. — Es nevaru lidot uz Marsu.

— Kādēļ ne?

— Man jādomā par nākamo bērnu.

— Ko?

Marija novērsās.

— Manā stāvoklī nav ieteicams ceļot.

Viņš saņēma sievu pie elkoņa.

— Vai tas ir tiesa?

— Velciet vēlreiz. Sāciet otrreiz.

— Kādēļ tu man agrāk neko neteici? — viņš neticīgi vaicāja.

— Neienāca prātā.

— Marij, Marij, — viņš nočukstēja un no­glāstīja viņai vaigu. Tad pagriezās pret bēr­niem. — Velciet vēlreiz.

Un Paolo tūlīt izvilka īso rīkstīti.

— Es lidoju uz Marsu! — Viņš lēkāja aiz prieka. — Paldies, tēt!

Pārējie bērni, sāniski sagriezušies, atgāja malā.

— Tev ir laime, Paolo.

Smaids nozuda no zēna sejas, viņš pētoši noskatīja vecākus, brāļus un māsas.

— Vai tiešām es varu lidot? — viņš neti­cīgi jautāja.

— Vari, vari.

— Bet vai jūs mani mīlēsiet, kad es atgrie­zīšos? *

— Protams.

Viņš ilgi raudzījās uz dārgo rīkstīti savā drebošajā plaukstā, tad pakratīja galvu un nometa rīkstīti.

— Biju pavisam piemirsis. Sākas mācības. Es nedrīkstu izlaist stundas. Velciet vēlreiz.

Neviens tomēr nevilka. Visi izskatījās no­mākti.

— Neviens nebrauks, — Lorenco sacīja.

— Tas ir vislabākais, — Marija pateica.

— Bramantem ir taisnība, — Bodoni sa­cīja.

Pēc brokastīm, kas šķebināja viņam dūšu, Fiorello Bodoni strādāja savā darbnīcā: van­dījās pa lūžņiem, grieza, kausēja un lēja me­tālu. lai varētu no tā iztaisīt kaut ko iēdzīgu. Viņa darba rīki bija pagalam izjukuši; neprā­tīgā konkurence divdesmit gadus bija turējusi viņu trūkuma bezdibeņa malā. Rīts bija gau­žām nelāgs.

Pēcpusdienā pagalmā ienāca kāds cilvēks uri uzsauca Bodoni, kas rīkojās ap griežamo mašīnu:

— Ei, Bodoni, varu dot tev šādus tādus dzelžus!

— Ko īsti, mister Metjūz? — izklaidīgi ap­jautājās Bodoni.

— Raķeškuģi. Kas tad nu? Vai tad tev to nevajag?

— Vajag, vajag! — Fiorello saķēra Met- jūzu aiz piedurknes un samulsis aprāvās.

— Saprotams, tas nav īsts, — paskaidroja Metjūzs. — Tu jau zini, kad projektē raķeti, vispirms uztaisa alumīnija modeli dabiskā lielumā. Ja tu to izkausēsi, kaut kāda pelņa tev atlēks. Es tev atdošu par diviem tūksto­šiem.

Bodoni nolaida roku.

— Man nav naudas.

— 2ēl. Gribēju tev palīdzēt. Pēdējo reizi, kad runājām, tu sūrojies, ka visi pārsolot ta­vus lūžņus. Es nodomāju, sak, pačukstēšu tev pa kluso. Ja jau ne …

— Man kā ēst vajadzīgi jauni rīki. Esmu sakrājis naudu, lai nopirktu tos.

— Saprotu.

— Ja es nopirktu jūsu raķeti, es pat ne­spētu to izkausēt. Mana alumīnija kausē­jamā krāsns pagājušajā nedēļā galīgi iz­juka …

— Skaidrs.

— Es neko nevarētu iesākt, ja arī nopirktu no jums raķeti.

— Zinu.

Bodoni samirkšķināja un aizmiedza acis. Tad atvēra tās un paskatījās uz Metjūzu.

— Esmu pēdējais muļķis. Es izņemšu savu naudu no bankas un atdošu jums.

— Bet ja tu nespēsi izkausēt raķeti…

— Vediet to šurp, — sacīja Bodoni.

— Lai notiek, ja tu tā vēlies. Šovakar?

— Labi būtu, — atbildēja Bodoni. — Jā,

raķete man šonakt noderēs.

Spīdēja mēness. Liela, balta darbnīcas pa­galmā slējās raķete. Tā bija uzsūkusi mēness bālgano spīdumu un zvaigžņu zilgo mirdzu­mu. Bodoni tīksmi aplūkoja raķetes stāvu. Viņš gribēja to noglāstīt, gribēja tai pie­glaust vaigu un uzticēt visapslēptākās domas un vēlmes.

Galvu atgāzis, viņš skatījās uz raķeti.

— Tu esi mana, — viņš teica. — Kaut tu nekad nekustēsies no vietas un neizverdīsi liesmas, kaut tu piecdesmit gadus stāvēsi te­pat un rūsēsi, tomēr tu esi mana.

No raķetes dvesmoja laiks un attālums. Tas bija tikpat kā ieiet pulksteņa mehānismā. Pē­dējais sīkums bija nostrādāts ar Šveices pulksteņmeistaru rūpību. So raķeti varētu nē­sāt kā breloku pie pulksteņķēdes.

— Nudien es šonakt pārgulēšu tajā, — Bodoni saviļņots čukstēja.

Viņš apsēdās pilota krēslā.

Paraustīja sviru.

Acis pievēris, viņš ar aizvērtu muti sāka dūkt.

Dūkoņa kļuva aizvien stiprāka, stiprāka, spalgāka, spalgāka, nevaldāmāka, dīvāka, aizvien līksmāka, dūkoņa piestrāvoja ķermeni, rāva un grūda kopā ar kuģi kaut kādā apdul­linošā klusumā un metāla šķindoņā, bet Bo­doni rokas tvarstīja vadības ierīces, aizvērto acu plakstiņi raustījās, un skaņas pieņēmās un pieņēmās skaļumā, līdz pārvērtās, par uguni, par spēku, kas pacēla viņu un nesa, un dzīrās saplosīt gabalos. Bodoni gandrīz vai aizrāvās elpa. Viņš dūca vienā dūkšanā, jo nespēja vairs rimties, viņam vajadzēja turpi­nāt ar vēl ciešāk samiegtām acīm, ar vētraini pukstošu sirdi.

— Starts! — viņš griezīgi iekliedzās.

Grūdiens! Pērkonīga dārdoņai

— Mēness! — viņš kliedza, neko neredzē­dams, no visa spēka samiedzis ciet acis. — Meteori — Nedzirdams lidojums vulkāniskā purpursārtā gaismā.

— Marss, ak dievs, Marss! Marss!

Aizgūtnēm elsodams, viņš bezspēkā at­slīga krēslā. Drebošās rokas bija palaidušas vaļā sviras, galva atmesta atpakaļ. Viņš sē­dēja ilgi, smagi elsodams, sirds pamazām no­rima.

Lēni, pavisam lēni viņš atvēra acis.

Viņš atradās turpat darbnīcas pagalmā.

Brīdi sēdēja nekustīgi. Sēdēja un, acu ne­novērsdams, skatījās uz metāla lūžņu kau­dzēm. Tad, pielēcis kājās, nikni iezvēla pa svirām.

— Starts, velns parāvis!

Raķete klusēja.

— Es tev rādīšu! — viņš ierēcas.

Izlīdis ārā nakts dzestrajā gaisā, viņš klup­dams krizdams iedarbināja ar pilnu jaudu savu briesmīgo griežamo mašīnu un tuvojās ar to raķetei. Viņš veikli pavērsa smago griežņi pret debesīm.

Rokas kniesa laist mašīnu darbā, satriekt drupās, sagraizīt gabalos šo nekustīgo māņu sapni, šo muļķīgo lietu, par kuru viņš bija sa­maksājis, bet kas nekustējās ne akls un ir nedomāja klausīt.

— Es tevi pārmācīšu! — viņš sēca.

Bet roka sastinga pacelta.

Pār raķetes sudrabaino ķermeni lija mē­ness gaisma. Aiz raķetes rēgojās viņa mājas tumšais stāvs ar gaišiem logiem. Viņš dzir­dēja, ka mājā ir ieslēgts radio un no tā viļņo tāla mūzika. Pusstundu viņš sēdēja, domīgi raudzīdamies uz raķeti un savas mājas ugu­nīm, un viņa acis te samiedzās šauras, te atvērās platas jo platas. Tad viņš atstāja grie­žamo mašīnu un devās prom, un ejot sāka smieties, bet, piegājis pie virtuves durvīm, atņēma elpu un uzsauca sievai:

— Marij! Marij, posies! Mēs lidojam uz Marsu!

— Vai!

— Ak vai!

— Nespēju ticēt!

— Gan tu redzēsi, gan.

Bērni stāvēja ārā vējā, mīņājās un vēl ne­uzdrošinājās pieskarties spožajai raķetei. Viņi tikai klaigāja. Marija skatījās uz vīru.

— Ko tu esi izdarījis? — viņa jautāja. — Iztērēji mūsu naudu? Tā taču nekad neli­dos!

— Un kā vēl lidos, — viņš atbildēja, neno- laizdams acu no raķetes.

— Zvaigžņu kuģi maksā miljonus. Vai tev ir miljoni?

— Tā lidos, — viņš spītīgi atkārtoja. — Bet tagad ejiet visi mājās. Man jāzvana pa tele­fonu, man ir daudz darba. Rīt mēs lidojam! Tikai nevienam ne pušplēsta vārda, sapratāt? Tas ir noslēpums.

Atpakaļ skatīdamies, bērni klunkuroja prom no raķetes. Viņu satrauktās sejiņas parādījās mājas logos.

Marija nekustējās.

— Tu esi mūs izputinājis, — beidzot viņa ierunājās. — Mūsu nauda izdota par šo … par šo krāmu! Vajadzēja nopirkt darba rīkus, bet tu…

— Gan tu redzēsi, — viņš sacīja.

Ne vārda neteikusi, viņa apgriezās un gāja prom.

— Dievs, palīdzi man, — viņš nočukstēja un ķērās pie darba.

Naktī smagās mašīnas pieveda visādas kastes, un Bodoni ar smaidu šķīrās no sa­viem ietaupījumiem. Ar lodlampu un metāla sloksnēm rokā viņš metās virsū raķetei, kaut ko pierīkoja klāt, kaut ko ņēma nost, būrās ap raķeti ar uguni un klusībā zākāja to. Viņš sabāza raķetes tukšajā dzinēju telpā deviņus galīgi vecus automobiļu motorus. Tad viņš aizlodēja dzinēju telpu tā, lai neviena acs ne­varētu noskatīt, ko viņš slepenībā paveicis.

Rīta gaismai svīstot, viņš iegāja virtuvē.

— Marij, — viņš teica, — tagad es varu ēst brokastis.

Viņa neatbildēja.

Pievakarē viņš pasauca bērnus:

— Viss ir gatavs! Nāciet šurp!

Māja klusēja kā izmirusi.

— Es ieslēdzu viņus pieliekamajā,- — sa­cīja Marija.

— Kādēļ tā? — viņš noprasīja.

— Tu dabūsi galu tai raķetē, — viņa teica. — Kādu raķeti gan var nopirkt par divtūkstoš dolāriem? Skaidrs, ka tikai draņķīgu!

— Paklau, Marij …

— Tā eksplodēs. Un vispār — tu taču ne­esi nekāds pilots.

— Tomēr es lidošu ar šo raķeti. Esmu jau to pielāgojis.

— Tu esi jucis, — viņa sacīja.

— Kur ir pieliekamā atslēga?

— Pie manis.

Viņš izstiepa roku.

— Dod šurp.

Marija atdeva atslēgu.

— Tu viņus pazudināsi.

— Nē jau, nē.

— Jā, pazudināsi. Es nojaušu.

Viņš stāvēja un skatījās uz sievii.

— Tu nelidosi kopā ar mums?

— Es palikšu tepat, — viņa atbildēja.

— Tad tu redzēsi un sapratīsi, — viņš sacīja un pasmaidīja. Viņš atslēdza pielie­kamo. — Nāciet ārā, bērni. Nāciet man līdzi.

— Uz redzēšanos, uz redzēšanos, māmiņ!

Izslējusies taisna, viņa klusi pa virtuves

logu nolūkojās pakaļ vīram un bērniem.

Apstājies pie raķetes durvīm, tēvs sacīja:

— Bērni, mēs aizlidojam uz nedēļu. Jums jātiek atpakaļ uz skolu, bet mani gaida darbs.

Viņš visiem pēc kārtas paspieda roku.

— Paklausieties. Sī raķete ir ļoti veca un lidos vēl vienu pašu reizi. Tā vairs nekad ne- pacelsies gaisā. Tas būs vienīgais lidojums jūsu mūžā. Skatieties ar abām acīm!

— Labi, tēt.

— Paklausieties, centieties neko nepalaist garām. Ievelciet dziļi nāsīs raķetes smaržu. Izjūtiet raķeti. Iegaumējiet. Kad jūs atgriezīsieties, jums būs visu mūžu ko stās­tīt.

— Labi, tēt.

Kuģis klusēja kā apstādinats pulkstenis. Aiz viņiem nošņākdamās hermētiski noslē­dzās durvis. Bodoni iecēla bērnus kā mazas mūmijas gumijas guļamtīklos un piesprā­dzēja ar jostām.

— Gatavi? — tevs noprasīja.

— Gatavi! — atsaucās visi.

— Starts!

Viņš noknikšķināja desmit slēdžus. Raķete nodārdēja un palēcās. Bērni spiegd ami svai­dījās savos guļamtīklos.

— Re, re, kur Mēness!

Mēness rēgaini aizslīdēja garām. Kā ugu­nīgi ziedi pašķīda meteorīti. Laiks aizplūda viļņojošā gāzes strūklā. Bērni klaigāja. Pēc dažām stundām, atpestīti no savām guļvie­tām, viņi skatījās ārā pa iluminatoriem.

— Re, kur ir Zeme!

— Bet re, kur Marss!

Raķete kaisīja rožainas uguns ziedlapiņas, bet pulksteņa rādītāji mērīja laiku; bērniem acis jau vērās ciet. Beidzot viņi kā apreibuši tauriņi atkal nolikās savās guļaintīklu kūni- ņās.

— Jauki, — čukstēja Bodoni.

Viņš uz pirkstgaliem izgāja no vadības tel­pas un baiļu pilns ilgi stāvēja pie izejas durvīm. Tad piespieda pogu.

Durvis atvērās. Viņš izkāpa no kuģa. Izpla­tījumā? Tumšā meteorītu straumē un sakai­tētu gāzu lāpas gaismā? Strauji dilstošu at­tālumu valstībā un neizmērojamā telpā?

Nē. Bodoni pasmaidīja.

Drebošā raķete stāvēja ar metāla lūžņiem piemētātā pagalma vidū.

Kā vienmēr te stāvēja ar priekškaramo at­slēgu aizslēgtie sarūsējušie vārti, klusā mā­jiņa upes krastā, virtuves logā spīdēja uguns, un upe tecēja uz to pašu jūru. Bet pašā pa­galma vidū, burvīgu sapni auzdama, slējās drebošā un mirdzošā raķete. Tā raustījās un rūca, šūpodama gulošos' bērnus kā zirnekļa tīklā sapinušās mušas.

Pie virtuves loga stāvēja Marija.

Viņš pamāja sievai ar roku un uzsmai­dīja.'

Viņš nevareja saskatīt, vai viņa atmāj pretī vai nē. Tā kā mazlietiņ pamātu. Un mazlietiņ pasmaidītu.

Saule ausa.

Bodoni steigšus iekāpa atpakaļ raķetē. Klu­sums. Bērni vēl gulēja. Viņš atviegloti nopū­tās. Pats arī atlaidās guļamtīklā, piesprādzē­jās un aizvēra acis. Viņš klusībā lūdzās: kaut vēl sešas dienas neviens netraucētu šo ilūziju! Lai garām traucas izplatījums, lai zem kuģa parādās sarkanīgais Marss ar saviem pavado­ņiem, lai krāsainajā filmā negadās neviens robs! Lai viss notiek trīs dimensijās, lai ne­pievil paslēptie spoguli un ekrāni, kas rada šo nepārspējamo ilūziju! Lai noteiktais laiks pa­iet bez starpgadījumiem!

Viņš pamodās.

Netālu no raķetes peldēja sarkanīgais Marss.

— Tēt! — Bērni centās atbrīvoties no gu- ļamtīkliem.

Bodoni ieraudzīja, ka sarkanīgais Marss iz­skatās nevainojami, bez neviena plankuma, un bija ļoti laimīgs.

Septītās dienas pievakarē raķete mitējās drebēt.

— Mājās esam, — teica Bodoni.

Durvis atvērās, un viņi gāja pāri pielūžņo- tajam pagalmam, viņu asinis gavilēja, acis staroja laimē.

— Es jums uzcepu šķiņķi ar olām, — sa­cīja Marija, stāvēdama virtuves durvīs.

— Māmiņ, māmiņ, tev vajadzēja gan lidot kopā ar mums! Tad tu būtu redzējusi Marsu, māmiņ, un meteorus, visu, visu.

— Jā, — viņa atbildēja.

Pirms gulētiešanas bērni sastājās ap tēvu.

— Paldies, tēt!

— Nav par ko.

— Mēs to vienmēr atcerēsimies, tēt. Mēs nekad neaizmirsīsim.

Vēlu naktī Bodoni atvēra acis. Viņš manīja, ka s'eva, blakām gulēdama, vēro viņu. Viņas seja ilgi nekustējās, te piepeši sieva sāka skūpstīt vīra vaigņs un pieri.

— Kas tad nu? — viņš iesaucās.

— Tu esi vislabākais tēvs pasaulē, — viņa čukstēja.

— Kā tā?

— Tagad es redzu, — viņa sacīja. — Ta­gad es saprotu.

Nelaizdama vajā viņa roku, Marija atslīga uz spilvena un aizvēra acis.

— Jauki ir tā ceļot, vai ne? — viņa jautāja.

— Jauki, — viņš atbildēja.

— Varbūt… Varbūt kādu nakti tu ari mani paņemsi līdzi nelielā ceļojumā? Kā tu domā?

— Tikai pavisam nelielā, — viņš atteica.

— Paldies, — viņa sacīja. — Ar labu nakti!

— Ar labu nakti, — sacīja Fiorello Bodoni.