Viņš izdzirdēja zem atvērtā loga kā pērno kūlu vējos iešalcamies veceņu balsis:
— Etils ir zaķapastala! Etils ir nodevējs! Etils izvairās piedalīties Marsa uzvaras gājienā pret Zemi!
— Melsiet vien, raganas! — viņš uzkliedza.
Tagad balsis murdēja klusi kā ūdeņi garajos kanālos zem Marsa debesīm.
— Etila dēlam mūždien būs jāsarkst, apzinoties, ka viņa tēvs ir gļēvulis! — galvas kopā sabāzušas, viltīgās acis šaudīdamas, čukstēja krunkainās raganas. — Kauns, kauns!
Istabas otrā stūrī raudāja viņa sieva. Viņas asaras ritēja kā apnicīgs auksts lietus pār kārniņiem.
— Ak Etil, kā tu tā vari?
Etils nolika sāņus metāla grāmatu apzeltītā stiepļu iesējumā, grāmatu, kas visu rītu bija viņam skaļi stāstījusi par kādu notikumu.
— Es taču centos izskaidrot, — viņš teica.
— Ir muļķīgi domāt par Marsa uzbrukumu Zemei. Viņi mūs samals miltos.
Aiz loga dzirdēja dārdus un brīkšķus, vara šķindoņu, bungu rīboņu, kliedzienus, soļu dimu, karogu šalkas un dziesmas. Pa ielu akmeņiem ar uguns ieročiem plecos maršēja kareivji. Nopakaļ dipināja bērni. Vecenes vicināja netīrus karodziņus.
— Es palikšu uz Marsa un lasīšu grāmatu, — sacīja Etils.
Pie durvīm stipri pieklauvēja. Tilla atvēra durvis. Istabā iedrāzās Etila sievas tēvs.
— Ko es dzirdu? Mans znots ir nodevējs?
— Jā, tēv.
— Tu nestājies marsiešu armijas rindās?
— Nē, tēv.
— Ak tu viens! — Vecais pietvīka. — Tavs vārds ir aptraipīts! Tevi nošaus.
— Šaujiet vien, tad būs miers.
— Kur tas ir dzirdēts, ka marsietis neuzbrūk Zemei? Kur?
— Nav dzirdēts. Piekritu, ka tas ir kaut kas neticams.
— Neticami, — nošņācās vecenes zem loga.
— Tēt, vai tu nevari viņu pierunāt? — lūdzās Tilla.
— Pamēģini pierunāt mēslu kaudzi, — atcirta tēvs, nikni zibsnīdams ar acīm. Viņš piegāja klāt Etilam. — Orķestri spēlē, diena uz goda, sievietes raud, bērni līksmojas, viss ir, kā vajag, vīri braši soļo, bet tu sēdi te… Ak lavu negodu!
— Tavu negodu! — noelsās balsis attālajos krūmos. •
— Taisies kā tiec ārā no manas mājas ar
savu tukšo gvelšanu! — pēkšņi uzkliedza Etils. — Vācies ar savām medaļām un bungām!
Viņš stūma sievas tēvu ārā garām šņukstošajai Tillai, bet šai brīdī durvis atvērās — ienāca patruļa.
— Etils Vraijs? — kāds uzbrēca.
— Jā.
— Jus esat arestēts!
— Ardievu, dārgā sieviņ. Eju karot ar šiem muļķiem! — uzsauca Etils, kad bruņukreklos ietērptie vīri izgrūda viņu uz ielas.
— Ardievu, ardievu, — attālinādamās atbildēja pilsētas vecenes.
Kamera bija tīra un kārtīga. Palicis bez grāmatas, Etils jutās nelāgi. Viņš ieķērās res- tēs un skatījās, kā naksnīgajās debesīs aiz- trauc raķetes. Salti mirgoja neskaitāmas zvaigznes; šķita, ka tās pajūk uz visām pusēm, līdzko starp tām uzliesmo kāda raķete.'
— Muļķi, — čukstēja Etils. — Muļķi!
Kameras durvis atvērās. Ienāca kāds cilvēks, stumdams kaut ko ratiņiem līdzīgu, pilnu ar grāmatām. Ratiņi bija piekrauti līdz malām. Aiz tiem rēgojās pulkveža stāvs.
— Etil Vraij, mēs gribēti^zināt, kādēļ jums mājās glabājās šīs aizliegtās Zemes grāmatas. Visi šie «Brīnumaino notikumu», «Zinātnisko stāstu» un «Fantastisko stāstu» sējumi. Paskaidrojiet.
Viņš satvēra Etila roku virs locītavas.
Etils izrāva roku.
— Ja esat nodomājuši mani nošaut — šaujiet. Tieši šo grāmatu dēj es nevēlos karot ar Zemi. Šīs literatūras dēļ jūsu uzbrukums lemts neveiksmei.
— Kā tā? — Pulkvedis nīgri pablenza uz sadzeltējušajiem žurnāliem.
— Paņemiet kādu grāmatu, — sacīja Etils. — Kura pagadās pie rokas. Deviņos no desmit stāstiem, kas tapuši tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā, trīsdesmitajā, līdz piecdesmitajam gadam pēc Zemes kalendāra, stāstīts par marsiešu uzbrukumiem Zemei …
— Aha! — Pulkvedis pavīpsnāja un pamāja ar galvu.
… un par viņu sakāvi, — pabeidza Etils.
— Tā taču ir nodevība! Turēt tādas grāmatas!
— Tā nu tas ir, dariet, ko gribat. Bet atļaujiet man izdarīt dažus secinājumus. Katrs tāds uzbrukums neizbēgami cietis neveiksmi kāda jauna cilvēka dēļ; parasti tas bijis kalsnējs, parasti īrs, vārdā Miks, Riks, Džiks vai Be- nons-, parasti darbojies uz savu roku un sakāvis marsiešus.
■— Un jūs tam ticat?
— Nē, ka zemieši tiešām spējuši to izdarīt, tam es neticu. Bet viņiem ir tradīcija, saprotiet jel, paaudžu paaudzes jau no mazām dienām aizrautīgi lasa un uzsūc šos izdomājumus. Viņiem nav nekā cita kā grāmatas par atsistiem uzbrukumiem. Vai mums, marsiešiem, kaut kas tamlīdzīgs ir?
— Nu…
— Nav.
— Laikam tā ir…
— Jā gan, jūs pats zināt. Mēs nekad neesam sacerējuši tādus fantastiskus stāstus. Pašlaik mēs esam izslējušies, mēs ejam uzbrukumā un — aiziesim bojā.
— Nesaprotu, kāds pamats jums tā runāt. Kāds tam sakars ar vecajiem žurnāliem?
— Cīņas spars. Tam ir milzīga nozīme. Ze- mieši zina, ka viņi nevar neuzvarēt. Sī apziņa ir visiem asinīs! Viņi nevar neuzvarēt. Viņi atsitīs jebkuru uzbrukumu, lai cik lieliski organizēts tas būtu. Tieši tādas grāmatas, kādas viņi salasījušies jaunībā, iedveš ticību sev, ticību, kam nav līdzīgas. Bet mēs, marsieši? Mēs neesam tik pārliecināti par sevi; mēs zinām, ka varam ciest sakāvi. Mūsu cīņas spars ir vājš, kaut gan mēs rībinām bungas un pūšam taures.
— Es nevēlos dzirdēt! Tā ir nodevība! — iekliedzās pulkvedis. — Pēc desmit minūtēm šīs grāmatas tiks sadedzinātas un tu tāpat. Vari izvēlēties, Etil Vraij. Vai nu iestājies Kara leģionā, vai arī tevi sadedzinās.
— Nāve tik un tā. Labāk tad sadegu.
— Ei, ļaudis!
Viņu izgrūda pagalmā. Te viņš redzēja, kā uguns aprij grāmatas, kuras viņš bija krājis ar tādu mīlestību. Pagalma vidū bija izrakta īpaša piecas pēdas dziļa bedre, tajā ielieta degviela. Kad pielaida uguni, rūkdama izšāvās liesma. Pēc kāda laika bedrē iegrūdīs viņu.
Pagalma pretējā stūrī ēnā viņš pamanīja drūmi un vientulīgi stāvam savu dēlu ar skumju un izbaiļu izteiksmi lielajās dzeltenajās acīs. Zēns nedz" kustējās, nedz bilda kādu vārdu, viņš tikai skatījās uz tēvu kā mirstošs zvērēns, kā mēms zvērēns, kas izlūdzas žēlastību.
Etils palūkojās uz trakojošām liesmām. Viņš sajuta, ka rupjas rokas sagrābj viņu, norauj apģērbu un stumj tuvāk svelmīgajai nāves vietai. Tikai tad Etils norija kamolu un 'izsaucās:
— Pagaidiet!
Oranžu liesmu apspīdētā pulkveža seja pavirzījās tuvāk virmojošajā gaisā.
— Ko tev vajag?
— Es iestāšos Leģionā, — atbildēja Etils.
— Labi! Laidiet viņu vaļā!
Viņu vairs neturēja ciet.
Etils apgriezās un ieraudzīja, ka dēls stāv pagalma attālākajā stūrī un gaida. Viņa dēls nesmaidīja, tikai gaidīja.
Uzliesmodama spožāk par zvaigznēm, debesīs aiztrauca bronzas raķete …
— Bet tagad mēs novēlēsim drošsirdīgajiem cīnītājiem laimīgu ceļu, — sacīja pulkvedis.
Nograndīja orķestris un vējš apslacīja nosvīdušos kareivjus ar glāsainām asaru lietus lāsēm. Bērni lēkāja. Ņirbošajā pūlī Etils ieraudzīja sievu raudam aiz lepnuma, bet dēlu stāvam viņai blakus klusi un svinīgi.
Bezbēdīgi smiedamies, viņi ierindas solī sakāpa starpplanētu kuģī. Ierāpās savās zirnekļa tīkliem līdzīgajās guļvietās un piesprādzējās. Visā kuģī laiski gulšņāja kareivji. Viņi kaut ko zelēja un gaidīja. Aizkrita ciet smagais vāks. Nošņācās kāds ventīlis.
— Uz priekšu, pretī Zemei un iznīcībai! — nočukstēja Etils.
— Ko? — kāds iejautājās.
— Uz priekšu, pretī spožai uzvarai! — pienācīgi sašķobījis seju, sacīja Etils.
Raķete pacēlās gaisā.
«Izplatījums,» domāja Etils. «Te nu mēs lidojam vara katlā pāri bezdibenīgai tumsai un rožainiem kāviem. Te nu mēs lidojam, lai zemiešu acis, ieraugot mūsu slaveno raķeti, ieplestos šausmās. Bet kā tu pats jūties, atrazdamies tik tālu tālu no mājām, no sievas, no dēla?»
Viņš centās izprast, kādēļ dreb. Bija tā, it kā visapslēptākos, dzīvībai vissvarīgākos orgānus viņš būtu piesaistījis dzimtajam Marsam un tad izdarījis miljoniem jūdžu garu lēcienu. Sirds vēl joprojām bija uz Marsa, tur tā pukstēja un kvēloja. Smadzenes vēl joprojām bija uz Marsa, tur tās domāja Un trīsēja kā pamesta lāpa. Kuņģis vēl joprojām bija uz Marsa, tur tas miegaini centās sagremot pēdējās pusdienas. Arī plaušas vēl joprojām bija tur, Marsa vēskjā, zilgajā, skurbino- šajā gaisā — viegli darbināmas plēšas, kas ilgojas pēc atbrīvošanas, un viena tava ķermeņa daja alkst savienoties ar citām.
Tagad taču tu esi tikai automāts bez skrūvēm un zobratiem, līķis, kuru tie, kam pār tevi vara, uzšķērduši, lai visu, kas tevī bijis vērtīgs, iemestu izsīkušu jūru dibenā un izsvaidītu pa drūmiem pakalniem. Te nu tu esi tukšs kā izdzerta pudele, apdzisis, sastindzis, tev palikušas vienīgi rokas, lai nestu nāvi zemie- šiem. «Rokas — lūk, viss, kas palicis pāri no tevis,» viņš nodomāja stingā vienaldzībā.
Tu guli milzīgā zirnekļa tīklā. Tu neesi viens, taču visi pārējie ir sveiki un veseli — dvēsele un miesa viņiem ir vienota. Bet viss, kas tevī vēl dzīvs, palicis aiz muguras un novakares vējos klaido pa vientulīgajām jūrām. Te, raķetē, ir tikai auksta māla pika bez dzīvības.
— Uzbrukuma posteņi, uzbrukuma posteņi, uzbrukumā!
— Gatavs! Gatavs! Gatavs!
— Celties!
— Ārā no tīkliem! Veicīgi!
Etils sarosījās. Kaut kur viņam priekšā kustējās viņa ledainās rokas.
«Cik ātri tas viss iznāca,» viņš nodomāja. «Pirms gada no Zemes uz Marsu atlidoja raķete. Mūsu zinātnieki, kas apveltīti ar apbrīnojamām telepātijas spējām, to nokopēja; mūsu strādnieki savās apbrīnojamās rūpnīcās uzbūvēja simtiem tādu pašu raķešu. Kopš tā laika neviens cits raķeškuģis no Zemes nav bijis uz Marsa, un tomēr mēs visi pārvaldām Zemes iedzīvotāju valodu. Mēs esam apguvuši viņu kultūru, izpratuši viņu domu gājienu. Un mēs dārgi samaksāsim par saviem izcilajiem panākumiem .. .»
— Lielgabaliem gatavoties!
— Ir!
— Mērķeklis!
— Attālums jūdzēs?
— Desmittūkstoš jūdžu!
— Uzbrukumā!
Dunošs klusums. It kā raķetē būtu paslēpts klusi ņudzošs spiets. Kā bites san mazas spolītes, trīs sviras un zib riteņi. Klusēdami gaida cilvēki. Klusumā dziedzeri lēni un neatturami izspiež sviedrus padusēs, uz pieres un zem bezkrāsainajām acīm.
— Uzmanību! Sagatavoties!
Etils turējās no visa spēka, lai nezaudētu prātu, turējās un gaidīja ilgi.
Klusums, klusums, klusums. Gaidas.
T-i-i-i!
— Kas tas?
— Radio no Zemes.
— Noskaņoties uz viņu viļņa!
— Viņi mēģina nodibināt sakarus ar mums, mēģina mūs izsaukt. Noskaņojieties uz viņu viļņa!
— I-i-i!
— Tie ir viņi! Klausieties!
— Izsaucam marsiešu kara raķetes!
Visi apklusa un klausījās, spieta dūkoņa norima, un raķetē gaidās sastingušie vīri izdzirdēja asu balsi noskaldām:
— Runā Zeme! Runā Viljams Sommerss, Amerikas rūpnieku asociācijas prezidents!
Saliecies uz priekšu, aizvēris acis, Etils stingri stāvēja savā postenī.
— Esiet sveicināti uz Zemes!
— Ko? — raķetē sāka kliegt. — Ko viņš teica?
— Jā, esiet sveicināti uz Zemes!
— Tā ir blēdība.
Etils satrūkās, atvēra acis un apmulsis vērās griestos, no.kurienes nāca balss.
— Esiet sveicināti! Esiet sveicināti uz zaļās Zemes, rūpniecības planētas! — paziņoja laipnā balss. — Mēs gaidām jūs ar atplestām rokām, lai necilvēcīgais uzbrukums pārvērstos par draudzīgu savienību uz mūžu mūžiem.
— Tā ir blēdība!
— Css, klausieties!
— Pirms daudziem gadiem mēs, Zemes iedzīvotāji, atteicāmies no kariem un iznīcinājām savas atombumbas. Un tagad, kad mēs neesam sagatavoti karam, mums neatliek nekas cits kā apsveikt jūs. Mūsu planēta ir jūsu rīcībā. Mēs lūdzam tikai žēlastību no jums, labie un augstsirdīgie iebrucēji.
— Tas nevar būt! — kāds nočukstēja.
— Skaidrs, ka blēdība!
— Laidieties zemē un esiet sveicināti visi, — teica Zemes pārstāvis misters Viljams Sommerss. — Nolaidieties, kur jums patīk. Zeme pieder jums, mēs visi esam brāļi!
Etils sāka smieties. Visi pagriezās un raudzījās uz viņu. Daži marsieši izlikās viņu neredzam.
— Viņš ir zaudējis prātu!
Viņš smējās tik ilgi, kamēr viņam iezvēla.
Mazs resns vīrelis nokaitētā raķetodroma vidū Grīntaunā, Kalifornijas štatā, izrāva spodri baltu mutautiņu un noslaucīja aprasojušo pieri. Stāvēdams uz tikko uzceltās dēļu tribīnes, viņš truli blenza piecdesmittūkstoš cilvēku lielajā pūlī, ko atturēja rokrokā saķērušos policistu ķēde.
— Tur viņi lido!
Pūlis noelsās.
— Nē, tās ir kaijas.
Vilšanās ņurdoņa.
— Es sāku domāt, ka mums labāk vajadzēja pieteikt viņiem karu, — mērs čukstēja. — Tad mēs visi varētu iet mājās.
— Sš! — sieva viņu apsauca.
— Lūk, kur viņi! — pūlis iedūcās.
No saules stariem izlidoja marsiešu raķetes.
— Vai visi ir gatavi? — mērs satraukts palūkojās visapkārt.
— Jā, ser, — atbildēja 1965. gada miss Ka- lifornija.
— Jā, — piebalsoja 1940. gada miss Amerika, kura bija atskrējusi pēdējā brīdī mājā palikušās slimās 1966. gada miss Amerikas vietā.
— Jā, ser, — dedzīgi atsaucās Sanfer- nando ielejas 1956. gada misters Lielākais pampelmūze.
— Orķestris ir gatavs?
Orķestranti pacēla savas taures kā šaujamos.
— Tieši tā!
Raķetes nolaidās.
— Aiziet!
Orķestris nospēlēja «Kalifornija, eju pie tevis» desmitreiz pēc kārtas.
No divpadsmitiem līdz vieniem dienā mērs runāja, stiepdams rokas uz kluso, neuzticīgo raķešu pusi.
Vienos piecpadsmit raķešu lūkas atvērās.
Orķestris nospēlēja «Ai zelta štats» trīsreiz pēc kārtas.
Etils un vēl pussimts marsiešu nolēca zemē ar šaušanai sagatavotiem ieročiem rokās.
Mērs paskrējās uz priekšu, nesdams rokās Zemes atslēgu.
Orķestris spēlēja «Uz pilsētu nāk Santa
Klauss», bet no Longblčas speciāli atgadātais koris izpildīja šo'dziesmu ar pavisam citiem vārdiem, apmēram tā: «Uz pilsētu nāk marsieši».
Redzot, ka neviens nav apbruņots, marsieši nomierinājās, bet šaujamos nenolaida.
No pusdiviem līdz diviem piecpadsmit mērs marsiešiem par prieku atkārtoja savu runu.
Pustrijos 1940. gada miss Amerika piedāvājās noskūpstīt visus marsiešus, ja vien viņi nostātos rindā.
Divos trīsdesmit minūtēs un desmit sekundēs orķestris rāva vaļā «Stāstiet visi, kā jums klājas», lai slēptu apjukumu, kas bija izcēlies miss Amerikas vainas dēļ.
Divos trīsdesmit piecās misters Lielākais pampelmūze uzdāvināja marsiešiem ar savu dārzu augļiem piekrautu divtonnīgu smago mašīnu.
Divos trīsdesmit septiņās iners izdalīja visiem marsiešiem brīvbiļetes uz Aristokrātu un Majestātes teātriem, pie tam turēdams runu, kas ieilga pāri trijiem.
Orķestris spēlēja un piecdesmittūkstoš sagaidītāji dziedāja «Viņi ir lieliski puiši».
Svinības beidzās četros,
Etils un divi viņa biedri apsēdās raķetes ēnā.
— Tad tāda ir Zeme!
— Es jau saku, ka šīs netīrās žurkas ir ja- apsit, — teica kāds marsietis. — Es viņiem neticu. Viņiem ir kaut kas aiz ādas. Kādēļ gan viņi tā priecājas par mums? — Viņš turēja kasti, kurā kaut kas čaukstēja. — Kt) viņi man te iegrūduši? Teica, ka esot paraugs. — Viņš izlasīja uzrakstu: «BLIKS. Jaunas ziepju skaidiņas».
Apkārt mudžēja pūlis, zemieši bija sajaukušies ar marsiešiem kā karnevālā. Pūlis mur- dēja kā katls, ļaudis aptaustīja raķetes, izprašņāja atbraucējus.
Etils stāvēja kā sasalis. Drebuļi sāka viņu kratīt vēl stiprāk.
— Vai jūs nemanāt? — viņš čukstēja. — Cik tas aizdomīgi, nelāga … Mums klāsies plāni. Viņiem kaut kas ir padomā. Kaut kas velnišķi briesmīgs. Viņi mums kaut ko nodarīs — es nojaušu.
— Bet es saku, ka viņi ir apsitami, visi kā viens!
— Kā var nogalināt tos, kas sauc tevi par draugu un brāli? — jautāja otrs marsietis.
Etils papurināja galvu.
— Viņi neizliekas. Un tomēr man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu iemesti lielā skābes mucā un mazpamazām izšķīstu. Man ir baisi… — Viņš centās uztvert pūļa noskaņojumu. — Jā, viņi izturas pret mums labvēlīgi, sagaida mūs «ar atplestām rokām», kā viņiem pieņemts teikt. Te ir milzums visparastāko cilvēku. Un tomēr … tomēr …
Orķestris nospēlēja «Vel ārā mucu». Kompānija «Heigenbeka alus», Fresno, Kaliforni- jas štatā, pacienāja visus par velti ar alu.
Marsiešiem kļuva nelabi.
Viņi vēma. Malu malās šļācās netīras strūklakas.
Etils rīstīdamies sēdēja vīģes koka ēnā.'
— Sazvērestība … sazvērestība, tā ir briesmīga sazvērestība, — viņš stenēja, spiezdams rokas pie vēdera.
— Ko tu esi ieēdis?
Viņa priekšā stāvēja pulkvedis.
— Kaut ko tādu, ko vietējie sauc par kukurūzas pārslām, — izdvesa Etils.
— Un ko vēl?
— Vēl kaut kādu gaļas gabalu ar veģi un dzēru kaut kādu dzeltenu šķidrumu no mucas ar ledu, un ēdu kaut kādu zivi un kaut ko tādu, ko viņi sauc par kūku, — Etils nopūtās, un viņa plakstiņi noraustījās.
Visapkārt vaidēja no Marsa atlidojušie iekarotāji.
— Sitiet nost tās viltīgās čūskas! — kāds vārgi iebrēcās.
— Rimsties, — apsauca pulkvedis. — Tā ir vienkārši viesmīlība. Viņi ir pārcentušies. Celieties augšā, vīri. Iesim uz pilsētu. Drošības labad mums visur jāizvieto nelieli garnizoni. Pārējās raķetes nolaižas citās pilsētās. Mums jāsāk rīkoties.
Kareivji piesvempās kājās un muļķīgi blisināja acis.
— Uz priekšu, soļos — marš!
Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri!…
Baltā pilsētiņa snauda, ietinusies mirgojošā tveices šķidrautā. Viss izdvesa svelmi — stabi, betons, metāls, audekla nojumes, jumti, pape — viss.
Uz asfalta nodunēja marsiešu soļi.
— Uzmanīgāk! — pusbalsī brīdināja pulkvedis.
Viņi gāja garām skaistumkopšanas salonam.
Iekšā kāds zaglīgi noķiķināja.
— Paskatieties!
Logā kā lelle parādījās un nozuda vara ruda galva. Atslēgas caurumā nozibēja zila acs.
— Tā ir sazvērestība, — nomurmināja Etils. — Sazvērestība, kad es jums saku!
Sakarsētajā gaisā uzvēdīja smaržu vilnis, ko virpuļojoši ventilatori sūknēja ārā no alām, kur kā jūras dzelmju būtnes zem elektriskajiem kupoliem ar mežonīgos vijumos vai līdzīgi kalnu grēdām uzbužinātiem matiem, ar viltīgām vai stiklainām acīm, ar neona reklāmu sārtumā uzkrāsotām lūpām sēdēja sievietes. Ventilatori griezās, karstuma sastindzinātajā gaisā ieplūda smaržīgas vēsmas, ievī- damās koku zaļajā lapotnē un ielavīdamās pārsteigto marsiešu rindās.
Etila nervi neizturēja.
— Dievs, esi mums žēlīgs! — viņš iekliedzās. — Kāpsim atpakaļ raķetēs un — uz mājām! Mēs iekritīsim viņu nagos! Paskatieties tikai uz šiem šausmoņiem tur iekša! Jūs redzat? Jūs redzat šos nešķistos zemūdens radījumus, šīs sievietes, kas sēž savās šaurajās drēgnajās alās mākslīgā klintī?
— Muti ciet!
«Paskatieties vien uz viņām,» domāja Etils. «Kājas kā kolonas, un kleitas pār tām kustas kā vēsas zaļganas žaunas.»
Viņš atkal iekliedzās.
— Aizbāziet kāds viņam muti!
— Viņas bruks mums virsū, apmētās mūs ar šokolādes kārbām un modes žurnāliem, spiegs, pārgriezušas savas sarkanās, biezi nokrāsotās mutes! Viņas noslīcinās mūs banali- tāšu plūdos, notrulinās mūsu jūtas! Palūkojieties uz šīm sievietēm, elektriskās mašīnas spīdzina viņas, bet viņu balsis gan dūdo, gan dzied, gan murmina! Vai tad drīkst līst šajās alās?
— Kādēļ ne? — iejautājās marsieši.
— Viņas taču jūs izceps, izbalinās, pārvērtīs līdz nepazīšanai! Saplosīs, samals miltos, un ikviens no jums kļūs par vīru, ne par ko vairāk, par darba lopu, kas pelna naudu, lai viņas varētu sēdēt te un rīt savu sasodīto šokolādi! Vai jūs domājat, ka spēsiet tās savaldīt?
— Spēsim, velns pārāvis!
No tālienes atskanēja augsta, spiedzīga sievietes balss:
— Paskat, vai tas vidū nav smukiņš?
— Galu galā marsieši nav nemaz neglīti.
Nu ko, vīrieši kas vīrieši, — tvīksmi atsaucās kāda cita.
— Ei jūs! Au-u-u! Marsieši! Ei-i!
Etils kliegdams metās skriet. ..
Etils apsēdās parkā, drebēdams pie visām miesām. Viņš pārcilāja atmiņā redzēto. Raudzīdamies naksnīgajās debesīs, viņš domāja par savu tālo dzimteni un jutās bezgala vientuļš. Pat tagad, sēžot zem klusajiem kokiem, viņš iztālēm redzēja, kā marsiešu kareivji pastaigājas pa ielām ar Zemes sievietēm, kā nozūd mazu izpriecu piļu spokainajā pustumsā, kur klausīsies šaušalīgas skaņas, ko izdveš pār zaļiem ekrāniem slīdoši nāves bāli rēgi, un blakām sēdēs mazas sievietes ar sa- cirtotiem matiem un zelēs stīgrus gumijas kumšķus, bet zem krēsliem mētāsies citi kumšķi, un tajos kā aizvēsturiskos pārakmeņojumos uz laiku laikiem saglabāsies sīku sieviešu zobu iespiedumi. Ēnu ala — kinematogrāfs.
— Hello!
Viņš pārbijies pacēla galvu.
Laiski zelēdama gumiju, viņam blakām uz sola sēdēja sieviete.
— Neskrien prom, es taču nekožu, — viņa sacīja.
— Vai! — viņam paspruka.
— Vai negribi aiziet uz kino? — sieviete turpināja.
— Nē.
— Iesim, — viņa vedināja. — Visi aizgaja.
— Nē, — atkārtoja Etils. — Vai jūs uz Zemes neko citu nedarāt?
— Citu? Vai tad ar to nepietiek? — Viņas zilās acis aizdomīgi iepletās. — Ko tu gribi — lai es tupu mājā un būros grāmatā? Ha-lia! Tas ir vareni!
Brīdi Etils vērās viņā, tad jautāja:
— Bet ko vēl jūs darāt?
— Vizināmies ar mašīnām. Vai tev ir mašīna? Tev noteikti jāiegādājas jaunais lielais «Podlers 'seši» ar atbīdāmo jumtu. O, tā ir eleganta mašīna! Katram, kam ir «Podlers seši», jebkura meitene ies līdzi, par to es galvoju! — viņa sacīja un pameta Etilam ar aci. — Varu saderēt, ka tev ir vesels lērums naudas, ja jau tu nāc no Marsa. Varu saderēt, ja tu tiešām gribi, tu vari dabūt «Podleru seši» un laist, kur patīk.
— Kur, uz kino?
— Un kas tur slikts?
— Nekas, nekas …
— Vai jūs, mister, zināt, kā jūs runājat? — viņa jautāja. — Kā komunists! Jā, ser, tādas runas neviens necietīs, pie joda. Kas vainas mūsu mazajai vecajai sabiedrībai. Mēs esam miermīlīgi, atļāvām marsiešiem mūs iekarot un pat pirkstiņu nepakustinājām, vai ne?
x — Tieši to -es nesaprotu, — sacīja Etils.
— Kādēļ jūs to pieļāvāt?
— Tādēļ, ka esam augstsirdīgi, lūk, kādēļ! Iegaumējiet — augstsirdīgi!
Viņa devās meklēt sev citu sarunu biedru.
Saņēmis drosmi, Etils sāka rakstīt yēstuli sievai. Noklājis papīru uz ceļiem, viņš ar pildspalvu rūpīgi uzvilka: «Dārgā Tilla!»
Taču viņu atkal iztraucēja. Pasīka večiņa ^r bērnišķīgi apaļu, novītušu un grumbu izrakstītu sejiņu kratīja viņam pie pašām ausīm tamburīnu, tā ka viņam gribot negribot vajadzēja paskatīties.
— Mans brāli! — viņa iesaucās, acīm kvēlojot. — Vai tu esi iemantojis glābšanu?
— Vai man draud briesmas? — Etils uztrūkās kājās un nometa zemē pildspalvu.
— Lielas briesmas pie tam vēl! — vecā iegaudojās, žvadzinādama tamburīnu un vērsdama acis pret debesīm. — Tev jātop glābtam, mans brāli, tev draud bojā eja!
— Man liekas, jums taisnība, — viņš sacīja drebēdams.
— Mēs šodien jau daudzus esam izglābuši. Es pati izglābu trīs marsiešus. Vai tas nav jauki? — Viņa plati pasmaidīja.
— Jādomā gan.
Vecene raudzījās ar neslēptām aizdomām. Viņa pieliecās Etilam tuvāk un noslēpumaini čukstēja:
— Mans brāli, vai tu esi kristīts?
— Nezinu, — viņš atbildēja tāpat čukstus.
— Tu nezini? — vecā iesaucās, pasviez- dama gaisā roku ar tamburīnu.
— Vai tas ir kaut kas līdzīgs nošaušanai? — Etils jautāja.
— Mans brāli, — viņa sacīja, — tu esi iestidzis ļaunumā un grēkos. Es vainoju neziņas tumsu, kurā tu esi uzaudzis. Skaidri redzams, ka jūsu Marsa skolas ir drausmīgas — jums it nemaz nemāca, kas ir taisnība. Jūs samaitā ar meliem. Mans brāli, ja gribi tapt laimīgs, tev jāļaujas kristīties.
— Un tad es kļūšu laimīgs jau šajā pasaulē? — Etils jautāja.
— Neprasi visu uzreiz, — večiņa atbildēja.
— Samierinies ar mazumu, jo tajā pasaulē, kur mēs visi reiz nonāksim, būs labāk nekā šajā.
— To pasauli es pazīstu, — viņš sacīja.
— Tur valda miers, — vina turpināja.
— Jā.
— Tur ir klusums.
— Jā.
— Tur tek piena un medus upes.
— Jā gan, — piekrita Etils.
— Un visi līksmi smejas.
— To var redzēt, — sacīja Etils.
— Tā pasaule ir labāka, — sacīja vecā.
— Daudz labāka, — viņš apstiprināja.
— Jā, Marss ir liela planēta.
— Mister, — viņa uzrausās kājās un kratīja tamburīnu viņam gar pašu degunu, — jūs mani zobojat?
— Nebūt nē, — Etils bija samulsis un apjucis. — Es domāju, ka jūs runājat par…
— Neba par jūsu nožēlojamo veco pretīgo Marsu, kad es jums saku, mister! Tādi kā jūs
mūžīgi mūžos vārīsies kallā, jūs sagaida elles mocības …
— Man jāatzīst, ka Zeme nav sevišķi patīkama vieta. Jūs to aprakstījāt lieliski.
— Mister, jūs atkal izsmejat mani! — večiņa pikti uzbrēca.
— Nē, nē, lūdzu, piedodiet. Tas aiz nezināšanas.
— Labi, — viņa sacīja, — tu esi pagāns, be.t visi pagāni ir neaudzināti. Te būs papīrs. Atnāc rītvakar uz norādīto adresi, tevi nokristīs, un tu tapsi laimīgs. Mēs gavilējam, mēs soļojam un tērzējam un, ja tu gribi dzirdēt mūsu taures un bungas, tu atnāksi, vai nē?
— Centīšos aiziet, — stomīgi sacīja Etils.
Viņa gāja prom, sizdama ar plaukstām tamburīnu un pilnā kaklā dziedādama «Laimīga esmu, laimīga vienmēr».
Apmulsušais Etils atsāka rakstīt vēstuli.
«Dārgā Tilla! Vai Tu vari iedomāties, savā naivitātē es iztēlojos, ka zemieši sagaidīs mūs ar lielgabaliem un bumbām. Nekā tamlīdzīga! Esmu rūgti maldījies. Te nav ne Rika, ne Mika, ne Džika vai Benona, neviena no tiem brašuļiem, kas glābj pasaules. Neviena.
Te ir tikai gaišmataini roboti ar rožainiem gumijas ķermeņiem, dzīvi un tomēr daudzējādā ziņā mazliet līdzīgi automātiem, būtnes, kas visu savu mūžu pavada alās. Viņu der- rieres [1] ir neticami platas. Viņu acis ir nekustīgas, sastingušas no nepārtrauktas kino skatīšanās. Tienl ir attīstīti vienīgi žokļu muskuļi — viņi nemitīgi košļā gumiju.
Tādi ir ne vien atsevišķi cilvēki, mana dārgā Tilla, tāda ir visa civilizētā pasaule, kurā mēs esam iemesti kā saujiņa sēklu milzīgā betona maisītājā. No mums nekas nepaliks pāri. Mūs nogalinās nevis viņu ieroči, bet gan laipnība. Mūs iznīcinās nevis viņu raķetes, bet viņu automobilis …»
Izmisīgs kliedziens. Brīkšķis, vēlreiz brīk- šķis. Tad klusums.
Etils pielēca kājās. Uz ielas bija sadūrušās divas mašīnas. Viena pilna ar marsiešiem, otra — ar zemiešiem. Etils turpināja vēstuli.
«Mīļā, mīļā Tilla, daži skaitļi, ja tu atļauj. Seit, Amerikas kontinentā, katru gadu iet bojā četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku; viņi pārvēršas receklī tieši savās skārda kārbās — automobiļos. Sarkanā asiņainā receklī, no kura balti kauli lien ārā kā piepešas iedomas, kā smieklīgas un šausmīgas iedomas, kas rēgojas sastingušajā masā. Mašīnas tiek saplacinātas par glītām sardīņu bundžām, kurās viss ir sajucis un viss ir klusu.
Uz šosejām visur asiņaina putra, un virs tās dūkdamas laidelējas zaļās mušas. Sejas, ko negaidītās apstāšanās pārvērtušas par karnevāla maskām. Ir viņiem tāds karnevāls — Visu svēto dienā. Man šķiet, šai dienā viņi pielūdz automobili, katrā ziņā to, kas nes nāvi.
Tu paskaties pa logu un ieraugi cieši apskāvušos guļam divus, kuri vēl pirms brīža nepazina viens otru, bet tagad ir beigti. Es paredzu, ka mūsu armiju saberzīs druskās, saindēs un ievilinās kino slazdos visādas burves un košļājamā gumija. Rīt pat es mēģināšu bēgt atpakaļ uz Marsu, iekams nav par vēlu.
Mana Tilla, kaut kur zemes virsū ir kāds cilvēks, kura varā ir nospiest sviru un izglābt pasauli. Sis cilvēks pašreiz ir bez darba. Viņa sviru klāj putekļi. Viņš pats spēlē kārtis.
šīs nešķīstās planētas sievietes slīcina mūs banālas juteklības un nepiedienīgas koķetērijas palos un trako uz velna paraušanu, pirms vietējie parfimēri savārīs . viņas ziepēs. Ar labu nakti, Tilla. Novēli man veiksmi, jo iespējams, ka es bēgot aizeju bojā. Skūpstu mūsu dēlu.»
Klusiņām šņukstēdams, Etils salocīja vēstuli un piekodināja sev, ka jāatceras un jānosūta vēstule ar pasta raķeti.
Viņš izgāja no parka. Ko viņš varēja darīt? Bēgt? Vēlu vakarā atgriezties stāvvietā, ielavīties raķetē un lidot atpakaļ uz Marsu? Vai tas ir iespējams? Viņš nogrozīja galvu. Viņš bija galīgā neziņā.
Viens gan Etilam bija skaidrs: ja viņš paliks te, viņu sagūstīs šīs neskaitāmās lietas, kas rūc, sprauslā un šņāc, kas pūš virsū dūmus un nejauku dvaku. Pusgada laikā viņam būs liela sārta, labi kopta čūla, astronomiskos skaitļos izsakāms asinsspiediens, aklumam radniecīga tuvredzība un kā okeāns melni, mokoši murgi, ar kuriem viņam būs jācīnās katru nakti. Nē, tikai ne to!
Savos mehanizētajos zārkos galvu reibinošā ātrumā garām drāzās zemieši ar trulām sejām. Drīz, jā, pavisam drīz viņi izgudros automobili ar sešiem sudraba rokturiem!
— Ei jūs!
Iekaucās sirēna. Ietves malā bija apstājusies gara, draudīgi melna, līķratiem līdzīga mašīna. Kāds izliecās ārā.
— Marsietis?
— Jā.
— Tieši jus esat man vajadzīgs. Žigli rāpieties iekšā — jums ir vareni laimējies. Rāpieties iekšā! Aizvedīsim jūs uz kādu jauku vietiņu, tur varēsim aprunāties. Nāciet taču, nestāviet kā stabs!
Etils kā hipnotizēts atvēra durtiņas un iekāpa.
Mašīna sakustējās.
— Ko jūs dzersiet, E. V.? Varbūt kokteili? Oficiant, divus manhetenus! Liecieties mierā, E. V. Es izmaksāju. Es un Lielā studija. Ir nedomājiet vilkt ārā maku. Priecājos iepazīties, E. V. Mani sauc R. R. Van Plenks. Varbūt esat par tādu dzirdējis? Neesat? Nekas, sniedziet roku.
Etils juta, ka viņa.roku paņurkā un palaiž vaļā. Viņi sēdēja tumšā alā, kur spēlēja mūzika un tekalēja oficianti. Uz galdiņa parādījās divas glāzes. Tas viss bija noticis tik negaidīti. Rokas uz krūtīm sakrustojis, Van Plenks vēroja paša atrasto marsieti.
— Lūk, kādēļ jūs, E. V., esat man vajadzīgs. Man ir viscēlākā ideja, kāda jebkad bijusi. Nesaprotu pat, kā man tā iešāvās prātā. Es sēdēju šodien mājā un domāju: «Mīļā stundiņ, kas tā būtu par filmu! «Marsiešu uzbrukums Zemei». Kas tad man būtu darāms? Jāatrod filmas konsultants.» Nu, sēdos iekšā mašīnā, sameklēju jūs, un te nu mēs esam! Iedzersim! Uz jūsu veselību un mūsu panākumiem! Prozīt!
— Bet… — mēģināja iebilst Etils.
— Zinu, zinu, par velti jūs negribēsiet. Nav ko bažīties, naudas mums netrūks. Bez tam man ir tāda melna grāmatiņa, pilna ar firzi- ķiem, varēšu jums aizdot.
— Man ne visai patīk jūsu Zemes augi un …
— Jūs, Mek, patiešām esat jokdaris. Labi, paklausieties, kādu es iztēlojos šo filmu. — Viņš uzbudināti saliecās uz priekšu. — Vispirms lieliska aina: marsieši varen aizsvilu- šies, sit bungas, kliedz un brēc. Tālumā milzīgas sudraba pilsētas …
— Bet uz Marsa nemaz nav tādu pilsētu …
— Mums vajadzīgi krāšņi skati, dēliņ.
Krāšņi! Tavs tētuks zina labāk. Vārdu sakot, visi marsieši dej ap ugunskuru …
— Mēs nedejojam ap ugunskuriem …
— Sajā filmā ugunskurs būs, un jūs die- siet, — acis aizmiedzis, lepns savā pārliecībā pasludināja Van Plenks. Viņš pamāja ar galvu un sapņaini turpināja: — Tad mums jāsadabū skaista marsiete, slaida, ar gaišiem matiem.
— Marsietes ir tumšmatainas .
— Paklau, E. V., es nezinu, kā mēs sapratīsimies. Starp citu, dēliņ, tev vajadzētu mainīt vārdu. Kā tad tevi īsti sauc?
— Etils.
— Kaut kāds sieviešu vārds. Es izdomāšu tev piemērotāku. Saukšu tevi par Džo. Okei, Džo! Kā jau es teicu, mūsu marsietēm vajadzēs kļūt gaišmatainām, tāpēc, ka tāpēc. Citādi tētukam būs bēdīgs prāts. Nu, kas tev sakāms?
— Es domāju, ka …
— Un vēl mums vajadzīga aina, lai skatītāji gauži raudātu, šai ainā marsiete izglābj no drošas bojā ejas kuģi ar veselu marsiešu varzu, kad kuģim trāpījis meteorīts vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā būs satriecoša aina. Zini, man prieks, ka es tevi sastapu. Tev šis darījums ar mums būs izdevīgs, kad es tev saku.
Etils pārliecās pār galdiņu un cieši satvēra viņa roku.
— Acumirkli. Gribu jums kaut ko pajautāt.
— Skaidrs, Džo, šauj vien vaļā.
— Kādēļ jūs esat pret mums tik laipni? Mēs uzbrūkam jūsu planētai, bet jūs visi kā viens sagaidāt mūs kā savus bērnus pēc ilgas šķiršanās. Kādēļ?
— Ir gan tie marsieši dīvaini! Uzreiz var redzēt, cik jūs naivi. Padomā tā, Mak. Mēs esam mazi ļautiņi, vai ne?
Viņš pavicināja ar smaragdiem greznotu iedegušu rociņu.
— Mēs visi esam vienkārši kā zeme, vai ne? Bet mēs, zemieši, lepojamies ar to. Mūsu laikmets ir Vienkāršā Cilvēka laikmets, Bili, un mēs lepojamies, ka esam mazi. Bilij, visi šīs planētas iedzīvotāji ir Sarojani. Tā ir, ser. Milzīgi kupla labsirdīgu Sarojanu ģimene, un visi mīl cits citu. Mēs saprotam jūs, marsiešus, Džo, un mēs zinām, kādēļ jūs uz- brukāt Zemei. Mēs zinām, cik vientuļi jūs jūtaties uz sava mazā aukstā Marsa, kā jums skauž, ka mums ir tādas pilsētas …
— Mūsu civilizācija ir daudz vecāka par jūsējo…
— Lūdzu, nepārtrauc mani, Džo, un nesarūgtini. Ļauj man izklāstīt savu teoriju līdz galam, un tad tu vari runāt pēc sirds patikas. Kā jau teicu, jūs jutāties tur vientuļi un lidojāt šurp apskatīt mūsu pilsētas, mūsu sievietes, visu, visu, un mēs jūs laipni uzņēmām, jo jūs taču esat mūsu brāļi, tādi paši vienkārši ļaudis kā mēs visi.
Starp citu, ir vēl kāds sīkums, Rosko: ar šo uzbrukumu var mazlietiņ nopelnīt. Kaut vai, piemēram, ar filmu, ko esmu iecerejis un kas ienesis mums biljonu tīras peļņas, kā es te sēžu. Nākamnedēļ mēs laidīsim pārdošanā speciālas Marsa lelles par trīsdesmit dolāriem gabalā. Tas ož pēc miljoniem. Bez tam esmu noslēdzis līgumu, ka izlaidīšu kādu marsiešu spēli, tā maksās piecus dolārus. Vēl daudz ko var izgudrot.
— Ak tā … — sacīja Etils un atvirzījās nostāk.
—. Nu un, saprotams, te paveras lielisks jauns tirgus. Mēs varēsim pārdot jums matu iznīcināšanas līdzekļus, košļājamo gumiju, zābaksmēru — visu ko.
— Pagaidiet. Vēl viens jautājums.
— Klāj vaļā.
— Kāds ir jūsu priekšvārds? Ko nozīmē R. R.?
— Ričards Roberts.
Etils paraudzījās griestos.
— Bet vai negadās, ka dažreiz kāds nejauši nosauc jūs par … par Riku.
— Uzminēji, draudziņ. Kā tad, ka par Riku.
Etils ievilka elpu un sāka gardi jo gardi
smieties. Piebakstīja savam sarunu biedram.
— Tatad jūs esat Riks? Riks! Jūs esat Riks!
— Kas tur smieklīgs, puisīt? Paskaidro tētukam!
— Jūs nesapratīsiet… man ienāca prātā kāds jocīgs atgadījums . .. Ha-ha!
Asaras ritēja Etilam pār vaigiem un lūpāna. Viņš zvēla ar dūri pa galdu.
— Tātad jūs esat Riks. Vai, cik savādi, cik jokaini! Nekādu spēkavīra muskuļu, ne enerģiska zoda, ne šaujamā. Tikai pilns maks, gredzens ar smaragdu un resns vēders!
— Ei, pievaldi mēli! Apolons es varbūt neesmu, bet…
— Sniedziet roku, Rik. Sen ilgojos iepazīties ar jums. Jūs esat cilvēks, kas iekaros Marsu ar kokteiļa maisītājiem, supinatoriem, pokera spēļu kauliņiem, zirgu pletnēm, ādas zābakiem, rūtainām cepurēm un ruma blaš- ķēm.
— Neesmu nekas vairāk kā pieticīgs uzņēmējs, — sacīja Van Plenks, acis nodūris. — Es daru savu darbu un saņemu savu gaužām pieticīgo peļņas daļiņu. Bet, kā jau teicu, Mart, esmu sen domājis par tirgošanos ar Marsu, kam varētu piegādāt tēvoča Vigilija rotaļlietas un Dika Treisija komiksus. Tur viss būs jauns. Neredzēti plašs noieta tirgus, vai nav taisnība? Kā tad! Mēs marsiešus appludināsim ar precēm. Viņi tās izķers plēsdamies, bērniņ! Un kā nu nē —- Parīzes smaržas un apģērbi, Oškošas kombinezoni, ko? Un pirmklasīgi apavi…
— Mēs apavus nevalkājam.
— Ko es dzirdu? — R. R. pacēla acis pret griestiem. — Uz Marsa dzīvo neaptēsti lauķi? Nekas, Džo, mēs par to parūpēsimies. Nokau- nināsim visus, tad nestaigās basām kājām. Un tad viņiem būs vajadzīgs apavu krēms!
— Vai…
Van Plenks uzblieza Etilam pa plecu.
— Tātad norunāts? Tu būsi manas filmas tehniskais direktors. Sākumā tu saņemsi divsimt dolāru nedēļā, vēlāk piecsimt dolāru. Ko tu teiksi?
— Man ir nelabi, — atbildēja Etils. Viņš bija iedzēris kokteili un tagad kļuva zils.
— Lūdzu piedošanu. Es nezināju, ka tu nespēj turēt. Iziesim ārā svaigā gaisā.
Ārā Etilam kļuva labāk. Viņš grīļojās.
— Tad tādēļ Zeme mūs tā sagaidīja?
— Bez šaubām, dēliņ. Uz Zemes katrā laikā var rasties izdevība godīgi nopelnīt, dolāru dēļ katrs papūlēsies. Pircējam vienmēr ir taisnība. Neļaunojies. Te ir mana vizītkarte. Rīt no rīta deviņos atbrauc uz studiju Holivudā. Tev parādīs tavu kabinetu. Es ieradīšos vienpadsmitos, tad aprunāsimies. Esi klāt tieši deviņos. Pie mums ir stingra kārtība.
— Kādēļ?
— Galaher, tu esi gatavais ērms, tomēr tu man patīc. Ar labu nakti! Laimīgu uzbrukumu!
Automašīna aizbrauca.
Etils apmulsis noskatījās pakaļ. Tad, paberzējis pieri ar plaukstu, lēnām gāja pa ielu uz raķešu stāvvietu.
— Nu, ko tu tagad iesāksi? — viņš pats sev skaļi jautāja.
Raķetes klusi laistījās mēnesnīcā. No pilsētas plūda uzdzīves trokšņi. Lauka lazaretē
varēja vērot satrauktu rosību: kāds jauns marsietis, spriežot pēc viņa brēcieniem, bija pārāk daudz redzējis, pārāk daudz iemetis, pārāk daudz saklausījies dzertuvēs mazo sar- kandzelteno kastīšu dziesmas, un viņu no galdiņa pie galdiņa bija vajājusi kāda sieviete, milzīga kā zilonis. Viņš vienā laidā murmināja:
— Trūkst elpas … beigts, pagalam.
Elsas pamazām noklusa. Etils iznāca no paēnas un devās šķērsām pāri avēnijai pie raķeškuģiem. Tālumā vāļājās apdzērušies sargi. Viņš ieklausījās. No milzīgās pilsētas lidoja šurp rūkoņa, mūzika un autosignāli. Bet Etilam izklausījās, ka viņš dzird arī citas skaņas: iesala mašīnu zaglīgo zumēšanu, gatavojot iesala dzērienu, no kura kareivji aptaukojas, kjūst laiski un aizmāršīgi, kino alu apreibinošās balsis, kas aijā un ieaijā marsiešus dziļdziļā miegā, no kura viņi neatmodī- sies līdz sava mūža galam.
Cik daudz marsiešu pēc gada iedzīs kapā aknu ciroze, nierakmeņi, augsts asinsspiediens, pašnāvība?
Etils stāvēja tukšās avēnijas vidū. Divus kvartālus tālāk tieši viņam virsū drāzās mašīna.
Viņš varēja izvēlēties: palikt tepat, pieņemt kinostudijas piedāvājumu, kļūt par filmas konsultantu un sākt pamazītēm piebalsot šefam, sak, jā, uz Marsa tiešām notika slaktiņš, jā, mūsu sievietes ir garas un gaišmatainas,jā, pie mums ciltis dejo un upurē elku dieviem, jā, jā, jā. Bet viņš varēja arī iet, iekāpt raķetē un viens pats atgriezties uz Marsa.
— Bet kas būs pēc gada? — viņš jautāja.
Uz Marsa atklās Zilā kanāla nakts klubu un Vecpilsētas spēļu namu. Jā, pašā Marsa senās pilsētas sirdī! Un visās vecajās pilsētās griezīsies un ņirbēs neona reklāmu ugunis, uz sentēvu kapiem tiks rīkota uzdzīve — tas būs, tas viss būs.
Taču pagaidām vēl tas nav noticis. Pēc dažām dienām viņš būs mājās. Tilla ar dēlu gaida viņu, un uz mūža beigām viņš vēl dažus gadus varēs pasēdēt kopā ar sievu kanāla malā, ļauties vēja glāstiem, palasīt savas iemīļotās grāmatas, nobaudīt pa malciņam garšīgu vieglu vīnu, papļāpāt un mierīgi padzīvot, līdz uz galvas uzgāzīsies neona neprāts.
Tad viņi ar Tillu'varbūt atradīs patvērumu zilajos kalnos un būs tur drošībā vēl kādu gadu, kamēr tūristi arī tur sāks knikšķināt savus fotoaparātus un brīnīties, cik jocīgi viss izskatās.
Viņš jau skaidri zināja, ko teiks Tillai:
«Karš ir briesmīgs, bet miers dažkārt var būt vēl šausmīgāks.»
Viņš stāvēja platās avēnijas vidū.
Apgriezās un nebija pārsteigts, ieraugot, ka viņam taisni virsū drāžas ar spiedzošiem pusaudžiem pilna mašīna. Šie zēni un meitenes, kam nebija vairāk par sešpadsmit gadiem, mētāja vaļējo mašīnu no vienas avēnijas malas uz otru. Etils redzēja, ka tie rāda uz viņu ar pirkstiem un rēc. Motors kauca aizvien stiprāk. Mašīna brāzās ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Viņš sāka skriet.
«Jā, jā,» viņš gurdi nodomāja, sajuzdams mašīnu pavisam tuvu, «cik dīvaini, cik skumji… Dārd gluži kā betona maisītājs.»