Klusā meitene

PIEKTĀ DAĻA

1

Lejā gaidīja ātrās palīdzības mašīna, viņas palīdzēja Kasperam iekāpt. Vadītāja sēdeklis bija aizslēpts aiz matēta stikla starp­sienas, tā tika atbīdīta malā. Arī šoferis un viņam blakus sēdošā sieviete bija baltā virssvārcī.

Iegaudojās sirēna, ātrās palīdzības mašīna šķērsoja taksomet­riem iezīmēto vietu un stāvlaukumu un apmetās apkārt. Šofera virssvārcim bija stāvapkakle, bet no tās augšup uz galvaskausu kā baltas liesmas lodāja ducis rētu, tas bija Francs Fībers.

Viņiem garām pretējā virzienā aizbrāzas policijas mašīna ar ieslēgtām bākugunīm. Sievietes bija atvirzījušās no Kaspera, rū­pes bija pagaisušas. To arī varēja gaidīt. Kādā vietā Gregorijs Palama ir rakstījis, ka viens no iemesliem, kas lika tuksneša tē­viem pieņemt celibātu, bija atskārtums, ka tad, kad sievietes ir dabūjušas gribēto, mātišķums pazūd.

Viņi izbrauca cauri F.restadenai. Un nogriezās pa labi nobrauk­tuvē uz Transporta centru. Sirēna tika izslēgta. Nesamazinājusi ātrumu, ātrās palīdzības mašīna pārbrauca pāri mauriņam un apstājās aiz slēgta grila bāra, taisni blakus lielam audi. Sievietes izcēla Kasperu laukā un iesēdināja audi pakaļējā sēdeklī. Francs Fībers pārlingoja no viena vadītāja sēdekļa uz otru, kā pērtiķis, neizmantodams kruķus. Audi uzņēma ātrumu, izmetās uz šo­sejas, apdzīšanas joslā. Spidometrs rādīja simt astoņdesmit, Kaspers dzirdēja sirēnas gan viņiem priekšā, gan aiz muguras. Kaut kur no priekšas un augšas tuvojās helikopters.

- Viņi patlaban bloķē visu Amageras salu, Francs Flbers teica. Ko saka smalkā dzirde?

- Lūgsimies visi! Kaspers atbildēja. Lai ir migla. Un lai ir brīvs ceļš pār Zēlandes tiltu.

Mašīna nogriezās. Ienira miglas mūrī. Brauktuve izzuda. Pre­tim braucošās mašīnas saruka par dzelteniem spīduļiem. Sie­vietes blenza uz viņu.

- Ir divas iespējas, Kaspers skaidroja. Man ir tiešā saikne ar Mūsu TēvsMāmiņu. Vai arī es dzirdēju miglu. Un to, ka tilta virzienā nav sirēnu.

Viņš juta savu ķermeni sabrūkam, kādas rokas viņam palī­dzēja, viņš saļima pakaļējā sēdeklī. Viņš mēģināja noturēties pie apziņas, nosakot brauciena maršrutu pēc skaņām — ienākošās lidmašīnas uz divpadsmitā skrejceļa, īsāks skrejceļš, stipram zie­meļu vai dienvidu vējam, tas piešķīra īpašu skanējumu un ritmu, lidmašīnām nosēžoties. Kaijas, ātrās palīdzības mašīnai braucot pār tiltu. Valbijas nomales sociālais reālisms. Frederiksbergas ār­malas semipermanentā pansionāta skanējums. Putnu rezervāta un ellīgas satiksmes īpašais skaņu jūklis vietā, kur Fārumas auto­maģistrāle pāršķeļ Uterslevas purvu.

Viņš aizslīdēja prom un atgriezās. Viņi bija nobraukuši no šosejas, satiksme kļuvusi retāka, mašīna iegriezās kādā grants ceļā. Nenometusi ātrumu, tā izbrauca caur vārtiem, viņš tos pazina, tie bija Rābijas fonda māju aptverošās sētas daļa. Audi apstā­jās, realitāte tika pagriezta klusāk, tā izdzisa un pazuda.

2

Pasaule tapa no jauna, viņš tika stumts ar ripojošām nestuvēm, pa baltajiem gaiteņiem, garām ikonām, iekšā liftā. Afrikāniete stāvēja viņam blakus, viņa turēja rokās plastmasas maisiņus, no maisiņiem uz viņa plaukstas locītavām stiepās caurulītes, viņas bija uzlikušas sistēmu. Viņš dzirdēja pēc sievietes skaņas, ka viņai ir bail, bet viņš nesaklausīja, no kā.

Durvis atvērās, viņi brauca pa gariem gaiteņiem, augšup ar liftu, pa vēl vienu gaiteni, nonāca operāciju zālē. Nu viņš dzir­dēja, no kā viņai bail. Viņai bija bail no tā, ka viņš mirst.

Viņam apkārt bija sešas sievietes. Ikviena vīrieša sapnis, bet viņš vairs nejuta savu ķermeni. Visām mugurā zaļš operāciju virssvārcis, visām, atskaitot afrikānieti, uz sejas maska.

- Tev ievadīs pretsāpju līdzekli, viņa sacīja.

- Es esmu artists, viņš atteica. Es gribu just, kā nervi raustās.

Balsij nebija skaņas, viņas nedzirdēja Kasperu. Viņš redzēja, kā adata ieslīd miesā virs plaukstas locītavas. Dzirdamības lokā bija Zilā dāma. Nu Kaspers ieraudzīja viņu.

- Esmu ieradies pēc samaksas, viņš bilda.

Skaņas nebija, viņa acīmredzot tik un tā bija dzirdējusi Kas­peru. Viņa noliecās pie viņa un pasmaidīja.

- Patiess prieks, viņa sacīja.

Atkal viņa apziņa devās prom, gausa soli, kā jauna meitene pastaigā pa pilsētu.

Viņš atgriezās. Ne gluži ķermenī. Bet tam blakus. Afrikāniete runāja, bet teiktais nebija adresēts viņam.

- Es izmeklēšu, vai nav iekšējas asiņošanas, viņa sacīja. Tur ir gan lodes ceļš, gan sitieni.

Atvēris acis, viņš skatījās, kā viņa strādā. Viņam būtu gribē­jies sievieti mierināt. Sacīt, ka tam nav tik liela nozīme, vai cil­vēks dzīvo vai mirst.

- Perkutēju vēderu, viņa teica. Saspīlējumu nav. Bet ir sā­pes. Asinsspiediens un pulss zems. Noteikt hematokrīta līmeni! Hemoglobīns 4-5. Asins pārliešanu!

Viņš gribēja ko bilst. "Par to nevar būt ne runas," viņš gri­bēja teikt. "Es piekrītu Rūdolfam Šteineram. Asinis ir eine sehr geistige Flussigkeit, ļoti gaisīgs šķidrums."

Pār lūpām nenāca ne skaņas. Viņas sāka asins pārliešanu, viņš dzirdēja svešās asinis gārguļojam dzīslās.

- Simt miligramu petidīna! afrikāniete izrīkoja. Efedrīnu! Es cenšos noturēt viņu pie apziņas, bet neizdodas.

Viņa runāja ar Zilo dāmu.

- Viņš ir aizslīdējis, afrikāniete teica.

Kaspers bezrūpīgi iesmējās. Savā nodabā. Viņš pamazām at­brīvojās no apgrūtinošās identificēšanās ar ķermeni. Bet dzirde ir mūžīga, tas izraisīja viņa smieklus.

- Maza kalibra lode, afrikāniete sacīja, ar mazu izejas ātrumu, no tuvuma. Tērauda lode, no tām, ko policija izmanto, lai šautu caur durvīm un automašīnām. Mēs viņu tūdaļ safotografēsim, potītes, pēdu locītavas, galvaskausu, plaukstas locī­tavas. Vēdera dobuma kopainu. Columna cervicalis.

Kāds uzlika svina aizsargu uz vēdera lejasdaļas un vairog­dziedzera. Uz ķermeņa, kurš vairs nebija viņējais.

Viņš atradās kādā vietā, kur tikpat kā nebija laika. Ķermeņi un fiziskie veidoli bija izgaisuši, atlikušas vien skaņas un noska­ņas. Kaut kur, kādā tālā nostūrī, operēja kādu viņa būtības daļu.

- Ziepjūdeni! afrikāniete teica. Mēs šujam intrakutāni. Slēdzējsloksnītes un histoakrilu grieztajām brūcēm! Mums ir uzņēmumi. Nav cietušas ne aknas, ne liesa, ne nieres. Pulss tur­pina kristies. Peānus! Viņš joprojām asiņo. Spieķkaula lūzums. Es gribu reģionālo anestēziju padusē. Vietējo apkārt lūzuma vietai.

Viņas kaut ko darīja ar viņa plaukstas locītavu. Ja viņam būtu bijusi labāka saikne ar ķermeni, viņš būtu noģībis aiz sāpēm. Bet saiknes tikpat kā nebija.

- Ģipsi! afrikāniete sacīja. Šinas rokai. Cirkulāro potītei. Mēs to iegriezīsim, šis lūzums vēl arvien ir pietūkšanas procesā. Pulss turpina kristies. Vai mums ir EKG?

Viņš bija sniedzis konsultācijas Olborgas universitātes Skaņas kvalitātes izpētes centram, psihoakustikas nodaļai, par operāciju zāļu iekārtojumu, viņš bija ieteicis atrast skaņu, kurā klostera pacietā atbalsošanās būtu kombinēta ar dzīvojamās istabas intimitāti. Lai radītu slimniekiem sajūtu, kurā savienotos mājī­gums un reliģiskā autoritāte. Tieši šāda skaņa patlaban valdīja viņam apkārt.

Operāciju zāles skaņas tika pagrieztas klusāk. Izvadītas skaņu attēla perifērijā. Viņš karājās gaisā. Rēnā vējā. Viņš pats bija tikai skaņas struktūra, tikai skanisks apziņas nesējs. Un mīlestības nesējs. Viņš dzirdēja afrikānieti, viņa runāja ar Zilo dāmu. Viņas bija tālu prom, aiz aizvērtām durvīm, lai viņš nesaklausītu. Tāpat kā toreiz, kad viņš salauza muguru. Viņš smējās, laimīgs, viņam bija noslēpums, viņa dzirdei bija nedaudzi ierobežojumi, vai pat neviena.

- Viņš slīd prom no mums, afrikāniete sacīja. Tā ir kopējā slodze uz viņa sistēmu. Šautā brūce. Piekaušana. Kaulu lūzumi. Galvaskausa lūzums. Asins zudumi. Psiholoģiskā slodze. Neko tur vairs nevar darīt.

Viņš pa pusei gāja, pa pusei lidinājās pa jūras krastu. Viņš dzirdēja pulsu, ļoti varenu, mierīgu, varbūt tas bija Mūsu TevsMāmiņas pulss, varbūt viņa paša. Durvis uz lielo koncertzāli pama­zām vērās vaļā. Viņš stāvēja, turēdams rokā galīgo biļeti.

Viņš pamanīja, ka līdzās iet Zilā dāma.

Tas bija reāli. Viņam nerādījās halucinācijas. Kaut kur fizis­kajā pasaulē viņa sarunājās ar māsu Gloriju. Un tikpat viņa gāja te, viņam blakus.

Viņas signāls bija ļoti apjomīgs. Un vienlaikus ārkārtīgi dis­krēts. Reizē visur klātesošs un anonīms. Viņš nekad neko tam­līdzīgu nebija dzirdējis. Tas aptvēra liedagu, jūru un viņu pašu. Tas aptvēra sadzirdamo universu. Ar absolūtu respektu.

- Es dodos prom, viņš teica. Dodos iekšā lielajā brīvībā.

Viņa palocīja galvu.

- Brīvs no kontraktiem, viņš turpināja. Brīvs no uzstā­šanās. Brīvs no revidentiem. No Ieņēmumu dienesta. No prātī­gas apiešanās ar naudu. Brīvs no grima noņemšanas. No iešanas uz ateju. No skūšanās. Brīvs no sieviešu valdzinājuma un ņem­šanās ar viņām. Brīvs no ģērbšanās. No rēķinu apmaksas. Brīvs no skaņas piesārņojuma, no pasaules trokšņa. Brīvs no mūzi­kas. Atskaitot varbūt Baha mūziku, varbūt Bahs paliek cauri nāvei.

Viņa klausījās. Tikai ļoti retos gadījumos kāds bija viņā tā klausījies, tas bija noticis reizi gadā. Un tad vienmēr tā bija bijusi kāda sieviete vai bērns. Tos vakarus viņš bija spēlējis krietni labāk nekā caurmērā.

- Tik un tā, viņš sacīja, šķiet, kaut kā trūkst.

Viņi stāvēja ūdens malā. Pa lielu gabalu, tālu krastā, viņš re­dzēja savu ķermeni. Pievienotu pie aparātiem, kas mērīja elek­trisku signālu, kurš pamazām izdzisa.

- Varbūt trūkst Klāras Marijas, Zilā dāma noteica.

- Varbūt.

Viņš ļāva savai dzirdei izplesties kā lodei, viņš saklausīja kluso meiteni. Arī otru bērnu. Viņš nespēja noteikt vietu, no kurienes nāca skaņa, visas koordinātas bija izšķīdušas. Tomēr pēc elpo­šanas viņš dzirdēja, ka viņi guļ. Viņš būtu varējis palikt stāvam un klausāmies ilgi, varbūt mūžu mūžos. Viņa dzīvē bija bijis pā­rāk maz iespēju klausīties aizmigušos bērnos.

Viņš dzirdēja, ka pēc brītiņa kāds viņus uzmodinās un izdzīs ārā. Savā ziņā tas nebija pēc brītiņa, tas bija tagad. Viņš nedzir­dēja laika secībā, viņš dzirdēja vienlaicīgumā.

Viņš saprata, kā trūkst. Lai viņa dzīve būru vesela dzīve, pa­beigta izrāde, pēc kuras var atstāt manēžu un justies tā, ka esi izpildījis savas saistības. Viņam pietrūka tā, lai viņš būtu izne­sis bērnus naktī un ienesis drošībā.

Viņš nolēma dzīvot.

Sāka virzīties atpakaļ uz savu ķermeni. Zilā dāma gāja līdzās.

Viņš nesaklausīja viņas smaidu. Bet šķita sadzirdam kaut ko no gandarījuma. Itin kā tieši to viņa dziļi sirdī būtu vēlējusies. Tas viņu aizkaitināja. Provocēja nepatiku pret to, ka sievišķais manipulē ar viņu. Tas, kurš atgriežas savā ķermenī, diemžēl at­griežas arī pie fundamentālām savas personības šķautnēm.

- Tā ir zināma lieta, viņš teica, ka tas, kurš tuvojas garī­gai atklāsmei, dabū iet caur intensīvu fizisko sāpju posmiem.

- Ta ir zināma lieta, viņa attrauca, ka augstus kokus aiz­ķer visi vēji.

- Es nevaru pamest savu publiku, viņš sacīja. Es paguvu uzstāties vienā amerikāņu sarunšovā, CBS televīzijā, pirms iekļūšanas melnajā sarakstā. Tam bija divdesmit miljonu skatī­tāju. Es joprojām dzirdu viņus raudam. Un ilgojos pēc da capo. Starp citu, vai to pašu tu nestāstīji par svētajiem? Ka viņi atgrie­žoties, lai iepriecinātu meklētājus.

- Viņiem bija, ar ko tos iepriecināt. Un tev?

Vienu mirkli viņš bija satriekts. Tā runāt! Ar skaņas dvēseli, kas atstājusi savu mirstošo un daudz cietušo ķermeni.

- Iesākumā, viņš teica, es iepriecināšu viņus ar savu pie­ticību.

Tas tomēr lika viņai apstāties. Viņš sajuta gandarījumu. Ja tu vari — kaut tikai uz mirkli — aizbāzt muti apgaismotām klostera priekšniecēm viņu nefiziskajā manifestācijā. Tad pil­nīgi miris tu nevari būt.

3

Viņš atgriezās sāpju karaļvalsti.

Tās bija viscaur. Reizē paralizētas un nejūtīgas sāpes vēderā un lejasdaļā. Smadzeņu satricinājuma konstantās, pulsējošās, reizē trulās un ķirurģiskās sāpes. Karstais dūrējs pietūkumos ap kaulu lūzumiem. Organisma nepieradums pie svešajām asi­nīm. Sāpes, zobārstei ieliekot vietā izsistos zobus. So sāpju padzi­ļināšanās, kad tie sāka iestiprināties žoklī.

Tikai īsiem laika sprīžiem viņš spēja noturēties pie samaņas. Šajos sprīžos viņš lūdzās. Vārdiem spēka nepietika, viņš tikai izliecās cauri viņa ķermeni aptverošajai gādībai pretim lielajai gādībai ārpusē, pretim Mūsu TēvsMāmiņai.

Palaikam viņš atvēra acis. Dažbrīd viņš redzēja afrikānieti. Lāgiem Zilo dāmu. Pēc tam viņš atkal devās laukā, uz jūras pusi. Bet ik reizi atgriezās.

Kāds iedeva viņam padzerties, viņa rīkle svila. Viņš redzēja, kā ap viņu pazūd baltie gaiteņi. Atvērās kādas durvis, smagas, ska­ņas necaurlaidīgas durvis, ar gumijas uzmalām. Kasperu ieveda kādā telpā.

Viņš nevarēja pagrozīt galvu. Bet gulta bija paceļama, afri­kāniete maķenīt pieslēja viņa ķermeņa augšdaļu. Viņš atradās klostera cellē.

Sajūta bija, kā pārnākot mājās. Laukā, īstajā dzīvē, ļaudis mēdza klāt galdu divpadsmit personām ar zili apgleznotu por­celānu. Viņiem bija savrupmāja, ādas dīvāns, divas stereo iekār­tas, trīs televizori, astoņi simti grāmatu, ko viņi nekad nepārlasīs, četrdesmit astoņas pudeles sarkanvīna, kas noglabātas viņu di­manta vainaga kāzām. Un tik daudz pagrabā nobāztas drazas, ka viņi izmisīgi lūkojās pēc lielākas mājas. Kurpretī ikviens cirks un deviņdesmit deviņi artisti no simta gribēja izvairīties no jebkā, kas nebija sakravājams un pārvedams vienā pēcpusdienā. Un telpa ap viņu bija tieši tāda. Viņa gulta, galds, izlietne, durvis, ku­ras veda uz nelielu balkonu ar skatu uz ezeru. Vairāk nekā.

Ja neskaita elektroniku. Uz galda stāvēja monitori, pieslēgti pie elektrodiem viņam uz krūtīm. Viņš juta vairākus elektrodus, kas bija piestiprināti pie deniņiem.

- Klāra Marija? viņš ierunājās.

Afrikāniete papurināja galvu.

- Cik ilgi esmu te sabijis?

Viņa balsi nevarēja pazīt. Viņa acīmredzot vienalga bija to sapratusi.

- Astoņas dienas.

- Nes šurp manas drēbes!… Man jāceļas un jāiet, es esmu vienīgais, kurš var meiteni atrast.

- Aprimsties! viņa sacīja. Vai arī mēs tevi piefiksēsim. Priecājies, ka vispār esi dzīvs!

Viņa uzlika viņam uz pirksta knaģi, no knaģa gāja vads, pie­vienots vēl vienam monitoram.

- Pulsoksimetrs, viņa teica. Nosaka skābekļa piesātinā­jumu asinīs.

- Telefonu? viņš čukstēja.

Afrikāniete papurināja galvu. Viņa uzlika viņam uz krūtīm vēl vairākus elektrodus.

- Kardioskops, viņa sacīja. Monitorē sirdsdarbību.

Viņš manīja savu apziņu izsīkstam.

- Gandijs, viņš teica. Turpināja gulēt blakus kailām sievietēm. Pēc tam kad bija devis tikumības zvērestu. Lai pār­baudītu savu seksuālo savaldību. Es nezinu, vai tev varētu būt interese?

Afrikāniete norakstīja skait|us no monitoriem. Telpā bija vēl viena sieviete. Viņas sarunājās. Viņam sāpēja. Viņš dzirdēja savu māti. Vai tur kas slikts, ka viens ražens puisis domā par savu māri?! Kaut arī viņam ir četrdesmit divi gadi. Kad nu ir gadījies būt pusmirušam.

Viņš dzirdēja māti gluži skaidri. Nu viņš ieraudzīja to savā priekšā. Viņš nebūtu varējis piecelties no gultas un aiziet uz tua­leti. Visticamāk, viņam bija uzvilktas autiņbiksītes. Bet bērnības atmiņas bija neskartas.

Tas bija brīnišķīgi. Kad cilvēkam ir četrdesmit divi gadi, viņš arvien lielāku savu dzīves daļu pavada atmiņās.

Bija bijusi nakts, izrāde beigusies, Helēnei Kronei joprojām mu­gurā bija triko, ap gurniem dvielis, viņš dzirdēja frotē auduma švīkstus. Viņš zināja, ka viņas pleciem jābūt kailiem. Vairums citu sieviešu slēpās no saules, viņa māte inhalēja gaismu. Tas bija bijis īsi pēc nelaimes gadījuma, viņš bija pilnīgi akls. Viņš dzir­dēja viņas sudraba rotu šķindu. Tās viņam vēstīja, ka ir mēness apspīdēta nakts. Viņš zināja, ka mēness gaismā sudrabs uz brū­nās ādas būs balts. Tas nekad netika izteikts, bet viņš zināja, ka mātei šīs rotas dāvājuši iepriekšējie mīļākie. Ka to nepārtrauktā, melodiskā žvadzoņa Maksimiliānam ir pastāvīgs darba punkts, memento mori, gluži kā tad, ja uz mazā galdiņa, kur viņa ser­vēja zupu, stāvētu galvaskauss.

Māte cepa maizi, tērauda katlā, kuru bija uzlikusi uz pašām oglēm mazajā Mors0 krāsniņā, bija septiņdesmito gadu sākums, pusē cirka laukumu vagoniem nebija pievadīta strāva.

Smaržoja pēc ziediem. Viņiem apkārt vienmēr bija papilnam puķupodu. Pārbrauciena laikā tie aizņēma lielāko daļu vagoniņa.

Helēne Kronē mīlēja puķes. Ikvienā vietā, kur viņi uzstājās ilgāk par trim dienām, viņa kaut ko iestādīja, kaut vai lai redzētu aizmetamies dlgļlapas, pirms atkal jādodas ceļā. Maksimiliāns zināja, ka viņa vienīgā iespēja aizvilkt māti prom no cirka ir aiz­vilināt ar dārzu. Viņš tika mēģinājis, tas nebija izdevies.

Viņi iznesa Kasperu ieģipsētu laukā. Māte iedeva viņam zupu un maizi. Viņš varēja rīkoties tikai ar labo roku.

Viņš dzirdēja mātes kustības, tās bija nepiespiestas, pašsapro­tamas. Kaut arī bija nakts. Kaut arī viņai aiz muguras bija darba diena sešpadsmit stundu garumā, no kurām četras aizņēma smags fiziskais treniņš. Kaut arī viņā dūca bailes par dēlu, bez mitas. Par spīti tam visam, viņa bija dabiska. Veidā, kāds sav­vaļas dzīvniekiem ir kopīgs ar Baha mūziku. Dabiskumā, kura dēļ nenāk ne prātā mainīt kaut noti, jo citādi nemaz nevar būt. Patiesa brīvība ir tā, kad nav jāizvēlas, jo viss ir ideāls tāds, kāds tas ir.

Maksimiliāns Kronē sēdēja atgāzies un pieņēma pasniegto, tā arī nekad nepateikdamies, atzinība bija iebūvēta pašā situācijā.

Kaspers dzirdēja savu vecāku savstarpējo intimitāti, un arī kaislību, piesardzību. Viņš nebūtu varējis nosaukt to vārdā. To­mēr viņš manīja, ka tad, ja gribas māju sajūtu, kas ir dziļa un at­vērta, un dabiska, kā Baha mūzika un lielie kaķi savannā, par to ir jāmaksā, par to ir jāmaksā ar risku, kāds pastāv, dzīvojot savu dzīvi līdzās diviem poliem, starp kuriem ir augsta poten­ciālu starpība.

Maksimiliāns piemiga. Viņš paģība no noguruma, Helēna Kronē viņu maigi, gaužām maigi pamodināja. Lāga neatmodies viņš piecēlās, iestreipuļoja vagoniņā un nogāzās garšļaukus.

Kaspers ieklausījās savā mātē, kamēr viņa noridāja traukus. Viņš dzirdēja piekusumu. Bet aiz tā bija kāda varenāka skaņa, kuru viņš nespēja atšifrēt.

Viņa pacēla Kasperu uz rokām un ienesa iekšā, nolika gultā, viņš dzirdēja, kā viņa paceļ lampas kupolu un nopūš gaismu.

Viņš nevarēja aizmigt. Gulēja tumsā un domāja par nāvi. Vi­ņam bija bail nomirt.

Tā nebija taisnība, ko viņš bija stāstījis Stīnei. Ka Mūsu TēvsMāmiņas skaņa padarījusi viņu bezbailīgu. Tā nebija taisnība. Viņš gulēja tumsā un baiļojās.

Tad atlidoja kāda skaņa, turpat viņam līdzās, tā bija viņa māte.

Viņa apsēdās uz gultas malas. Viņš dzirdēja viņas naktskrekla maigo skaņu. Viņš zināja, ka tad, ja būtu spējīgs redzēt, izskatī­tos, ka viņa uzvilkusi mugurā mēnesnīcu.

Varbūt tā nebija viena noteikta nakts, viņam bija sajūta, ka tādas varētu būt bijušas daudzas. Bet vienalga, itin kā viņpus tām, bija tikai viena gara nakts.

Viņa ilgi sēdēja, neko nesacīdama, vien turēdama viņa roku. Tad viņa sāka pagalam klusītēm dziedāt, viņa dziedāja bieži, bet viņam māte nebija dziedājusi kopš mazotnes.

Viņai sākot dziedāt, atkal parādījās tā skaņa, kas aiz viņas. Tā bija varena, varenāka par atsevišķu cilvēku. Un tā gāja cauri itin visam. Viņš to sazīmēja. Tā bija — pilnā skaļumā — mātes mīlestība pret savu bērnu. Un ne tikai vienas mātes. Visu māšu mīlestība pret visiem bērniem.

Varbūt viņš bija gulējis. Un tad pamodies. Varbūt viņš atradās slimnīcas palātā. Varbūt tā bija cita nakts, kopā ar Helēni Kroni.

Viņa vairs nedziedāja. Viņa stāstīja.

Par savu bērnību. Par dzīvniekiem, kādi viņiem bija bijuši, par kādiem viņa bija dzirdējusi.

Manai mātei, tavai vecaimātei, viņa teica, bija uznā­ciens kā baltajai klaunienei, Austrijā, pirms kara un kara laikā. Ar suņiem. Viņiem bija terjera kucīte. Māte pārveda to uz Dā­niju. Es atceros vienu no tās kucēniem. Kad mēs abi skrējām pa garu zāli vai labību, tam ik pēc pieciem metriem bija jāpalecas augstu gaisā, lai ieraudzītu mani.

Kamēr viņa runāja, Kaspers klausījās cauri viņas balsij. Viņš dzirdēja cirka māksliniekus, par kuriem māte stāstīja, viņš spēja noteikt viņu toņkārtu. Viņš atklāja, ka Visumā no ikviena cil­vēka skaņas paveras pieeja visām citām skaņām.

Viņš saprata, ka tie, par kuriem māte stāstīja, ir miruši. Viņa vecāmāte bija mirusi. Suns bija miris, cilvēki bija miruši. Tik un tā viņa mātes balss bija durvis uz viņu skanējumu. Viņš to dzirdēja. Bet nesaprata.

Bija viena meitene, Helēne Kronē teica, Kārena, mēs bijām vienaudzes.

Kaspers ieklausījās šim vārdam cauri. Viņš atskārta, ka atmiņa atvedusi viņu tieši uz šo skanisko vietu tādēļ, lai vēlreiz nospē­lētu tieši šo epizodi.

Viņas dēļ es nomainīju stingri nostiepto virvi pret vaļīgo, Helēne Kronē sacīja. Mums bija ziemas mītne pie Holtes. Ār­pus teritorijas atradās merģeļa karjers, viņa pierunāja mani pār­peldēt pāri igvātī, karjeram pāri bija pārstiepta virve. Viņa sacīja, ka gribot iemācīties staigāt pa virvi. Mēs nemācējām peldēt. Pieaugušie mūs pieķēra. Viņi pārbijās. Tika nolemts, ka mums jāiemācās peldēt. Tuvākā peldētava atradās pie Fūresēena ezera. Mēs braucām turp ar riteņiem, gar pašu Gammelgordu un Skovbrīnetu. Kādu dienu Kārena teica: "Tev jāsatiek māsas." Tas bija klosteris, pie viena no ezeriem. Patiesībā tik vien kā savrup­māja. Mūs uzcienāja ar tēju un cietiem cepumiem. Kuri kļuva mīksti, kad pamērcējām tos tējā. Tur bija kāda sieviete, es atce­ros viņu kā vecu, viņai droši vien bija gadi piecdesmit.

"Vai tu gribi kaut ko pajautāt?" viņa vaicāja.

Es viņai uzticējos. Viņa labi smaržoja. Tas bija veids, kā es jutu, vai uzticos pieaugušajiem.

Helēne Kronē iesmējās tumsā, klusināti, lai nepamodinātu vīru.

"Jā," es atbildēju, "es gribu kaut ko pajautāt. Dažreiz man ir bail, ka pasaule ir sapnis."

"Ko saka pieaugušie?" mūķene taujāja. "Kad tu viņiem to jautā?"

Viņa teica "pieaugušie". Nevis "tētis un mamma". Viņa sa­prata, kādu es redzu pasauli.

"Viņi saka, lai es iekniebju sev rokā. Viņi saka, ka tad, ja sā­pēs, es zināšu, ka esmu nomodā."

Mūķene iemērca cepumu tējā. Lēnītēm. Varbūt tā bija pirmā reize, kad es sastapu pieaugušo, kurā nebija ne druskas nepa­cietības.

"Un ko tu par to domā?" viņa vaicāja.

"Es domāju — un, ja tas, ka man sāp, ja arī tas man rādās sapnī?"

Šķiet, viņa man neatbildēja. Bet tad, kad mēs devāmies prom, viņa pavadīja mūs līdz riteņiem. Tiem bija īstas gumijas riepas, kaut arī bija kara laiks. Cirkam riepas stāvēja rezervē, triku ri­teņiem.

Viņa noglauda man galvu.

"Ja šis būtu sapnis," viņa sacīja, "vai tad tev gribētos pa­mosties?"

"Tikai tad, ja es būtu pārliecināta, ka mans tētis un mamma tur būtu," es atbildēju.

Viņa iesmējās, klusi, draudzīgi, es nesapratu, par ko.

"Atnāc vēl," viņa teica. "Būsi laipni gaidīta. Jebkurā laikā. Tu vari nākt līdzi Kārenai."

Bet es tā arī neaizgāju. Līdz reizei, kad biju paņēmusi tevi līdzi uz baznīcu Bredgādē. Lai satiktu viņu. Mūķeni. Māti Rābiju.

4

Viņš uzmodās, kāds sēdēja uz gultas, sākumā viņš nodomāja, ka māte. Bet tā bija afrikāniete.

- Cik ilgi esmu te sabijis?

- Četrpadsmit dienu. Tev bija augsta temperatūra. Šautās brū­ces infekcija. Tevi ārstēja ar penicilīnu. Infekcija atkāpjas.

Viņš nejautāja par Klāru Mariju. Dzirdēja sasprindzinājumu afrikānietes sistēmā. Blakus gultai stāvēja salokāms ratiņkrēsls.

- Signāls, viņš sacīja, skaņa, kas vienreiz ir pārraidīta, nekad neapstājas. Tā ceļo, līdz pašiem tālākajiem Visuma nostū­riem. Varbūt tā maina savu stāvokli, no mehāniskām svārstībām uz siltuma starojumu, tālāk uz gaismu, taču impulss turpinās. Es dzirdu citus cilvēkus, atsevišķus citus cilvēkus, arī tad, ja viņu ķermenis ir citur. Sajūta ir tāda, it kā daļa viņu skaņas atrastos dzirdamo frekvenču diapazonā. Vēl viena daļa ir ultraskaņa. Vēl viena daļa infraskaņa. Un daļa skaņas ir nefiziska. Es dzirdu Klāru Mariju. Viņa ir pakļauta spiedienam. Novesta līdz robe­žai, cik viņas sistēma var paciest. Pat viņējā.

- Neviens tik tālu nevar dzirdēt.

- Šķiršanās. Viņu biedē šķiršanās. No jums. No manis. No kaut kā, kas man nav zināms. Varbūt viņi grib vest viņu prom.

Viņa nevarēja nobālēt, tam viņas āda bija par tumšu. Bet viņš dzirdēja, kā no ādas virspuses aizplūst dzīvība.

- Policija vairs neko nevar izdarīt, viņš teica. Jūs vairs neko nevarat izdarīt. Bet es šo to varu. Ar tavu atbalstu. Tikai mums ir jādodas laukā no šejienes.

- Tu esi piesaistīts pie gultas.

- Tu palīdzēsi man iesēsties ratiņkrēslā. Cilvēki ir paveikuši dižus darbus, sēdēdami ratiņkrēslā. Hokings. Dzelzsvīrs. Ireneo Funess.

Viņas vairs nebija. Viņas vietu bija ieņēmušas divas citas mū­ķenes.

Tālumā viņš dzirdēja skanam lielo pulsu. Varbūt tas bija viņa paša pulss. Viņš saguma.

Pie viņa sēdēja Klāra Marija. Sākumā viņš nodomāja, ka tā ir īstenība, viņš sajutās ļoti laimīgs, viņa būs izsprukusi. Tad viņš ievēroja, ka viņa sēž uz baznīcas sola. Un viņa slimnieka istabā nebija baznīcas solu, tās acīmredzot bija halucinācijas, atmiņas. Bet dažreiz mūs pie dzīvības uztur tieši atmiņas.

Viņa sēdēja ar sānu pret Kasperu. Kā bija sēdējusi trešo reizi, kad viņš satika meiteni. Trešo un priekšpēdējo reizi.

Tas bija bijis divas nedēļas pirms aizbraukšanas uz Spāniju. Viņš bija devies uz Bredgādi, uz Ņevska baznīcu. Baznīca bija slēgta, pie durvīm karājās plāksnīte, ka baznīcas, Krievu bibliotēkas un pirts apmeklētājiem tā atvērta divreiz nedēļā. Viņš bija devies turp vēlreiz nākamajā dienā. Sākumā viņš bija vienīgais apmek­lētājs. Baznīcu viņam izrādīja vīrietis sirmiem matiem un bārdu un smagu krievu akcentu.

Baznīcas telpas akustikai piemita maigums, kāds baznīcām ir gluži neparasts, viņam uznāca liela vēlme piedāvāt to iekļau­šanai Beraneka grāmatā "Koncertzāles un opernami. Mūzika, akustika un arhitektūra", kas līdztekus Ekehartam bija viņa iecienītā lasāmviela, sava veida dziļi salkana akustiskā porno­grāfija. Večukam, kas izrādīja viņam baznīcu, piemita maigums, kāds ir neparasts vīriešiem. Bet arī nogurums.

Dodamies laukā, Kaspers sadzirdēja klusumu.

- Kas vēl bez mums ir šajā ēkā? viņš vaicāja.

Vīrieša seja bija bezkaislīga. Kaspers atkārtoja jautājumu.

- Neviena nav. Tikai kāds bērns.

Kaspers gāja atpakaļ uz baznīcas telpu. Klāra Marija sēdēja pie paša altāra. Viņas acis bija aizvērtas. Viņš palika stāvam vi­ņai aiz muguras minūtes divas.

- Uz ko tu blenz, Guli Zosuli? viņa noprasīja.

Viņi bija kopā devušies atpakaļ pie večuka. Pie izejas Kaspers izvilka tūkstoškronu banknoti, lēnām salocīja to un iebāza baz­nīcas kastītē.

- Kāda šeit ir pārvaldība? viņš jautāja. Kas ir augstākā reliģiskā instance?

- Ņevska baznīca atrodas Baltkrievijas patriarhāta pakļautībā. Kaspers nogaidīja. Vīrietis aplaida skatienu visapkārt. Itin

kā lai pārliecinātos, ka tik tiešām neviens nenoklausās.

- Pirms revolūcijas mūsu draudze bija pakļauta Maskavas metropolītam. Par to notiek strīds.

Zem noguruma Kaspers nu sadzirdēja skumjas.

- Un citas Dānijā esošās draudzes?

- Tās ir piesaistījušās citām sinodēm.

- Vai tās netiek atstumtas? Izslēgtas no baznīcas? Vīrietis atvēra durvis.

- Austrumu baznīca nemēdz izslēgt. Tā ir decentralizēta. Konstantinopoles patriarhs ir primus inter pares. Bet ikviena draudze var būtībā pasludināt savu pašpārvaldi.

- Un Rābijas fonds?

Skumjas un nogurums pārvērtās bailēs.

- Tajā par metropolītu ir iecelta sieviete. Tas nozīmē, ka šī draudze ir izstājusies no Baznīcas. Sieviete nevar kāpt augstāk par diakones amatu. Viņas ir konfliktā ar Svētajiem Rakstiem.

Brītiņu viņi visi trīs stāvēja durvju ailē. Uz robežšķirtnes starp

Bredgādes izsoļu zālēm, satiksmi, restorāniem, viesnīcām un to žilbinošo prostitūciju. Un baznīcas telpu, kura atzvilusi pret div­tūkstoš gadu senu tradīciju, un viduslaiku realitāti, kas kuru katru brīdi būs neatgriežami pazudusi. Tikai ar pūlēm Kaspers noturējās pretī dzenulim večuku pacelt un paaijāt savās rokās.

- Paldies par ekskursiju! viņš teica.

Viņš bija nolicis mašīnu Dronningenstvergādes autostāvvietas augšējā stāvā. Klāra Marija gāja viņam cieši līdzās. Kasperu vienmēr bija fascinējusi dažādība, ar kādu cilvēki gāja kopsolī. Meitene kustējās reizē saskaņā ar sevi un absolūtā ritmiskā at­saucībā uz viņa sistēmu, sajūta bija tāda, it kā viņi dziedātu klu­suma duetu.

Autostāvvietā viņi brīdi palika stāvam pie mašīnas. Zem vi­ņiem atradās Ņevska baznīcas kupols.

- Mūsu draudzenīte, Kaspers ierunājās. Maziņā Māte Marija. Droši vien ir ar spalvainām krūtīm. Zem pusb-up krūš­tura. Viņa ir šķeltniece.

Meitene pavērās augšup uz viņu.

- Lielā Māte Marija, viņa sacīja. Un viņa nav atšķēlusies. Ir tādi, kuri nav spējuši tikt līdzi.

Viņš izdzirdēja savu pietvīkumu vēl pirms tam, kad sajuta to. Sākumā viņš to nesaprata. Tad atskārta, ka viņu ir aprājis bērns.

Viņi brauca pa Strandvejenu uz ziemeļiem, nepārmīdami ne vārda, iekams bija tikuši galā. Pie viņa gruntsgabala meitene ierunājās.

- Es gribu piebraukt mašīnu vietā.

Viņš apstājās, atstūma sēdekli atpakaļ, meitene apsēdās vi­ņam starp kājām. Viņa tik tikko varēja redzēt laukā pa priek­šējo stiklu.

Viņa nevarēja aizsniegt pedāļus. Bet viņai nebija problēmu ar ātrumpārslēgu. Acīmredzot viņa bija braukusi iepriekš.

- Es trenējos, viņa sacīja. Tam brīdim, kad tu uzdāvināsi man kosmosa kuģi.

Viņi stāvēja, piebraukuši pie dzīvojamā vagoniņa. Motors vēl darbojās.

Viņa atlaidās pret Kasperu, viņas pakausis balstījās viņam uz krūtīm. Dziļš miers sakļāvās viņam apkārt, vienlaicīga brī­vības un atvieglojuma sajūta, kā "Čakonas" pēdējā daļā. Dziļā intimitāte viņu starpā bija bez saistībām, bez pieķeršanās fizis­kajai realitātei. Viņš nodomāja, ka varbūt tieši tāda, palaikam, mēdz būt sajūta, kad tev ir bērns.

- Vai lidosi man līdzi? viņa jautāja.

Viņš pamāja ar galvu, viņi kopā rotaļājās un dzejoja, tie bija viņas patīkamie joki, šajā brīdī viņš būtu piekritis jebkam.

Viņa pavilka stūri atpakaļ. Tad viņš saklausīja klusumu.

Tas lodveidā pletās no meitenes, sasniedza viņa ķermeni, apkļāva to, aizsniedza automobiļa šasiju, tā ieguva pasteļkrāsu, viņš pieķērās pie stūres, itin kā izvairīdamies no sadursmes. Izvairīties nebija no kā, pati parādība bija zudusi, it kā tās ne­kad nebūtu bijis. Tomēr vienu mirkli, vienu niecīgu mirkli nebija bijis nekādu fizisko ierobežojumu, bija bijis vienīgi klusums. Tas, un vēl dziļā saliedētība ar bērnu viņam priekšā.

- Kas tas bija? viņš vaicāja.

Meitene izkāpa no mašīnas. Viņas sejas izteiksme nepauda neko. Viņš gāja viņai nopakaļ, lāgā nevarēdams noturēties kā­jās. Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi — lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?

- Dāņu kultūra, viņš teica, vai mudž no dziesmu pērlēm par maziem zēniem, kas aizved māti jāšus uz zirga. Bet nav daudz par mazām meitenēm. Kas aizlidina pusmūža vīriešus ar "Lotus Elise".

Viņas sejā nebija nekādas izpratnes. Nekādas rezonanses.

- Es gribu ēst, viņa sacīja.

Viņš uzcepa viņai dārzeņus, uzvārīja trifeļu rīsus, pielēja maz­liet saldā krējuma, pievienoja karija maisījumu ar fenheli un kaltētu sīpolu pulveri, tas padarīja mērci viendabīgāku, viņš bija to iemācījies no Stīnes. Ik reizes, kad viņš gatavoja un notiesāja kādu no ēdieniem, ko viņa bija tam iemācījusi, viņš sajuta reizē prieku un bēdas, it kā piedalītos sava veida erotiskā vakarēdienā.

- Es tev iemācīšu dziesmu, meitene paziņoja.

Viņa sāka dziedāt, viņas balss bija maķenīt piesmakusi, viņa dziedāja pilnīgi tīri, viņš sastinga. Tā bija "Bona Nox". Viņš bija iemācījis to Stīnei, viņai tā bija ļoti patikusi. Tā vienlaikus satu­rēja Mocarta mūžseno izsmalcinātību un viņa jaundzimušo ne­vainību. Un viņa mīlestību pret Baha fūgām.

Viņš pievienojās, viņi dziedāja kopā. Viņam acīs sariesās asa­ras, viņš nesaprata, kāpēc. Dziedādams viņš raudāja, asaras bira karija maisījumā. Viņš ieklausījās faktā, ka ikvienam cilvēkam ir lemts zaudēt ikvienu citu, pēc brīža viņam pretī esošā meitene būs prom, viņš nespēja to izturēt.

Kāds viņam pieskārās, tā bija meitene, viņa pastiepās un no­glāstīja viņa miklos vaigus.

- Patiesībā, viņa teica, nav īsti nekā, no kā baidīties.

Viņš bija aizvedis meiteni mājās, bija maijs, nakts bija gaiša. Viņi palika stāvam pie žoga, kas apjoza Rābijas fonda māju.

- No kā tu iemācījies to dziesmu? viņš apvaicājās.

Viņas seja zaudēja izteiksmi. Viņš dzirdēja pavasari ap viņiem.

Visu mūžu viņš bija mīlējis smago un sulīgo augšanas skaņu. Bet ne tagad. Tagad tā viņam atgādināja par šķiršanos.

- Kā sauc pretējo tam, ka cilvēki vairs nesatiek viens otru? viņa jautāja.

- Saredzēšanās.

Viņa paņēma Kaspera roku.

- Mums, viņa teica, patiesībā nav ardievu. Tikai sare­dzēšanās.

Viņam nebija ne jausmas, ko viņa ar to domā. Brīdis bija pa­cilāts, viņš pamanīja nemieru. Kad cilvēks atrodas lielā pacē­lumā, viņš tiek pilnīgi saplacināts, ja nokrīt.

- Tu atgriezīsies, viņa sacīja. Māte Marija apgalvo, ka tu atgriezīsies. Viņa saka, ka esot tev kaut ko apsolījusi. Viņa saka, tev vajadzīgs burkāns. Kā ēzelim, viņa saka. Lai tu zinātu, pa kuru ceļu jāiet.

Viņam sareiba galva no dusmām.

Meitene sēdēja jāteniski uz žoga.

- Man ir burkāns, ko tev piesolīt, viņa teica. Tu atgriezī­sies. Un es tev izstāstīšu, kurš man iemācīja to dziesmu.

Un prom viņa bija.

5

Viiļš piespiedu kārtā uznira apziņas virspusē, viņa dzirdi iebai­dīja viena no skaņām, kuras paciešanai viņš bija kļuvis par vecu, portatīvā datora barbariskais ventilators.

Telpā, monitora priekšā, sēdēja afrikāniete.

- Kāpēc Austrumu baznīca? viņš jautāja. Kāpēc ne ma­ķenīt šamanisma? Eksorcisms. Vai katolicisms? Ja nu ir tāda vajadzība.

- Prieka dēļ, viņa atbildēja. Austrumu baznīca ir pati gai­šākā. Svars nav likts uz Pestītāja ciešanām. Tas likts uz apgais­motību. Augšāmcelšanos. Ziedošanos šajā dzīvē. Es to jutu kopš pašas bērnības. Adisabebā bija visu veidu draudzes. Koptiskā bija pati līksmākā.

Viņš sadzirdēja sievietē jaunu šķautni. Ieeju viņas pilnīgajā garīgajā dziļumā. Viņam būtu ļoti patikusi šī skaņa. Ja viņš ne­būtu tik gurdens. Un ja, afrikānietei runājot, viņam nebūtu jā­iztukšo rūgtais greizsirdības biķeris. Jānorij doma, ka sievietes var atrast tikpat kā pilnīgu laimi, neiesaistot tajā citus vīriešus, kā vien Pestītāju. Un varbūt pat Viņu ne.

- Esmu atradusi kaut ko Kaina rakstītu, viņa sacīja. Internetā.

Sākumā viņš afrikānieti nedzirdēja. Bija uzskaņojies uz viņas seksualitāti. Tai piemita tāds spars kā Olatunji bungu solo, kā lietusmežā skrejošam gnu. Kā viņai izdevies pārdzīvot pirmos trīsdesmit gadus celibātā?

Tad viņas vārdi aizsniedza Kasperu.

Viņš bija par vecu internetam. Ne jau tāpēc, ka viņam nepa­tika skaņa, kibertelpa izklausījās pēc kakofonijas bez apakšē­jās robežas, tās skanējums bija kā vislētākajiem iedomājamiem tirgus laukuma kumēdiņiem, kas izrādīti publiskajā tualetē pie lielceļa. Visas skaņas, kādas ir pasaulē. Sakabinātas kopā visze­mākajā iedomājamā organizatoriskajā līmenī. Mūsu visu iek­šējais blēdis mīl internetu.

Bet no šīs vietas līdz tam, ka tu atsakies no dabiskā cienīguma un apgūsti, kā dators darbojas, tomēr ir tāds gabaliņš ejams.

Ekrānā iznira teksts. Viņš mēģināja fokusēt skatienu. Neiz­devās. Viņš vienmēr bija bijis gliemezīgi lēns lasītājs. Nošu ne. Vienmēr bija spējis nolasīt Bēthovena "Re mažora koncerta" nošu sistēmas pa taisno no lapas. Bet ar grāmatām bija citādi. Notācija bija vienīgā rakstu valoda, ar kuru viņš bija noslēdzis mieru.

- Nolasi man priekšā, viņš mudināja, lai tā ir mana va­kara pasaka.

Viņa noskenēja tekstu. Viņš dzirdēja, kā viņa izveido tūlītēju pārskatu. Izvelk atslēgas vārdus.

- Tas ir fragments, viņa teica. Trūkst virsraksta un ievada. Varbūt tekstu bija paredzēts izdzēst, bet tas ir izdevies tikai da­ļēji. Runa ir par brīdināšanas sistēmām Dānijas teritoriālajos ūdeņos. Iepazīstinot ar kaut ko tādu kā Lingbijas Radio NAVWARN, NAVTEK, Shippos, Dānijas Radio kuģu ceļa informācija un Teksta TV. Apraksts par tranzīta maršrutu pārkārtošanu Dānijas teritoriālajos ūdeņos. VTS jeb kuģu satiksmes pakalpo­jumi, radaru un ziņojumu dienests Lielajā Beltā un Drogdena jūras šaurumā.

Viņš dzirdēja nepiespiestību, ar kādu viņa orientējās sveš­valodā.

- Te ir apraksts par brīdinājumiem, ko katastrofas gadījumā laiž caur Jūras sporta drošības padomi. Hidrogrāfijas dienesta pienākumi. Jūras spēku virsnieku pilnvaras, jo sevišķi viņu policejisko tiesību apmērs uz ūdeņiem. Uzskaitīti uzdevumi, kurus paredzēts veikt kaut kam tādam kā Jūras zemessardzes kuteri MHV 951. Jūrniecības pārvaldes atbildība par kuģoša­nas drošību, pārvirzot visu satiksmi no Ēresunda uz Lielo Beltu. Procedūras apraksts, pārceļot vadošās personas uz Jūras spēku operatīvo štābu Orhūsā. Satiksmes sadalīšana Lielajā Beltā. Lielā un Mazā Belta iespējas tikt galā ar Ēresunda slēgšanu. Un tā tālāk, turpinājums uz vēl piecpadsmit lapām.

- Kas tas ir? Kaspers jautāja.

- Memorands, viņa sacīja. Tapis pirms desmit gadiem. Kaina rakstīts. International Maritime Organisation uzdevumā. Tā ir analīze. Kādas varētu būt potenciālās sekas dabas kata­strofai vai terora aktam, kas slēgtu Ēresundu.

Viņš ieklausījās afrikānietē.

- Tam jābūt konfidenciālam, viņš teica. Tu neatradi to internetā.

Viņa piecēlās.

- Tu saņēmi to no Merka, viņš turpināja. Viņš droši vien palūdza, lai tu parādi to man. Citādi es nedabūtu to redzēt. Man neviens nekad neko nestāsta.

Sieviete palika stāvam durvīs.

- Viņam ir bijusi laba intuīcija, Kaspers teica. Kainam. Ja viņš bijis uz šīm pēdām jau pirms desmit gadiem. Viņš varbūt ir gaišreģis. Varbūt es te esmu vienīgais, kurš ir ieslodzīts pa­rastajā realitātē.

Viņa bija prom.

6

Viņš sajuta sauli uz ādas, kā glāstu. Viņš atdarīja acis. Viņas bija izstūmušas viņa gultu pagalmā. Viņš pa pusei sēdēja, pa pusei gulēja, ar seju pret baseinu. Ūdeni apslēpa rododendrs. Viņa mātei bija ļoti paticis tieši šis augs. Tā sīkstuma un auglīguma dēļ. Citi vīrieši nesa savām sievām ziedus. Maksimiliāns bija pārradies mājās ar kubikmetru Azalea diabolica, tā bija uzplau­kusi un uzziedējusi pretdabiski, janvāra vidū.

Viņam blakus kāds sēdēja, tā bija Zilā dāma.

- Iedvesmu mēs esam smēlušās no Aleksandrijas klostera dārziem, viņa sacīja. Princips tulkojumā no koptu valodas uz angļu — ir hide and reveal. Ūdens, avots visu laiku ir nojau­šams. Bet nekad ne redzams. Tas ir sava veida garīgs striptīzs. Tam jāpadara meklētājs vai traks aiz ilgām pēc Dieva.

- Klāra Marija? viņš pavaicāja.

Viņas skanējums satumsa, tas ietekmēja visu tuvējo apkār­tni, viņam bija sajūta, it kā debesīm priekšā aizietu mākonis.

- Mums pienāca telefona zvans. Ir dzirdama viņas balss. Kāda vīrieša balss. Viņi teic, ka viņa drīz atgriezīsies.

- Vai tas ir ierakstīts, vai varu to noklausīties?

Viņa neatbildēja.

- Kad mani atveda, viņš sacīja. Kamēr viņas mani ap­kopa. Es biju tuvu tam, lai atvadītos. Es pieredzēju, ka tu esi kopā ar mani. Promejot. Uz kādu vietu viņā pusē. Vai tas bija fakts?

- Vairākas baznīcas dižās sievietes, viņa teica, ir sacīju­šas, ka svētītam cilvēkam — nevis tādiem sīkiem pārvaldniekiem kā mēs, bet cilvēkiem, kas ir piepildījuši dievišķīgo — mēdz būt trīs dažādi veidoli, kā trīs dažādi Pestītāja aspekti. Skaniskā puse. Fiziskā forma. Un kā mīlestības aspekts.

- Es esmu audzināts ārpus baznīcas, viņš bilda. Ne kristīts, ne iesvētīts. Es nezinu, cik pieklājīgi mēdz uzrunāt abati. Bet tad, ja es varētu runāt tiešu valodu, es sacītu, ka tu izsakies aplinkiem.

Viņi ieklausījās apslēptā ūdens šļakstoņā. Viņš nezināja, vai var uzticēties Zilajai dāmai. Parasti cilvēkiem uzticēties nevar. Parasti tam nav nozīmes. Šoreiz tam bija izšķirīga nozīme.

- Bērnībā, viņš sacīja, māte bija paņēmusi mani līdzi uz Ņevska baznīcu Bredgādē. Viņai bija saruna ar kādu sievieti, kura varētu būt bijusi tava priekšgājēja. Ar sievieti, kuru viņa bija sastapusi šeit, maza būdama.

- Tā būs bijusi Māte Rābija.

- Daudzus gadus vēlāk es aizrakstīju viņai. Bērnībā es biju slims. Vienu laiku biju akls un daļēji paralizēts. Tajā laikā izmai­nījās mana dzirde. Tas, ko es dzirdēju. Man nebija, pie kā vēr­sties ar to. Tā nu es aizrakstīju viņai. Pēc trīspadsmit gadiem es atkal ieraudzīju savu vēstuli. Pie sievietes, kura mani pameta.

- Vēstule būs stāvējusi arhīvā. Tur viņa būs to dabūjusi. Vai tas ir slikti?

Viņš nevarēja pagriezt galvu. Bet juta sev pievērsto sievietes skatienu.

- Vai bija vardarbība?

- Es biju novests līdz galējai robežai.

- Sievietēm reti kad patīk vardarbība.

- Sievietes grib mani izmantot. Tāda ir mana pieredze. Tieši šīs bailes uzjundīja manī tas, ka viņai bija vēstule. Sievietes kaut ko grib. Manu naudu. Slavu. Lielo enerģiju.

- Varbūt, viņa teica, viņas tikai grib pabūt tuvumā tavai pieticībai.

Viņam izdevās pagriezt galvu uz viņas pusi. Par spīti sāpēm. Par spīti elektrodiem.

Viņas vairs nebija. Uz krēsla, kur viņa bija sēdējusi, gulēja bezvadu telefons.

Caur uzziņu dienestu viņš sazvanīja Valsts slimnīcu. Klausuli pacēla Maksimiliāns.

- Vai tu esi Spānijā?

Balsij nebija skaļuma, necik daudz no ķermeņa nevarēja būt palicis pāri.

- Es nekur neaizbraucu. Esmu slimnīcā. Ar viltotu ārsta at­zinumu. Žirgts kā gurķītis.

Viņš dzirdēja, ka viņa tēvs dzird meliem cauri. Viņš dzirdēja tēva bēdas. Vecāku raizes par saviem bērniem nebeidzas nekad.

- Tu esi ticis uz kaut kādām pēdām, Maksimiliāns teica. Kopenhāgenas iekšpilsēta pieder pensiju fondiem, nekustamā īpašuma aģentūrām un privātpersonām. Pensiju fondi pagai­dām izturas mierīgi, tas ir Inženieru pensiju fonds, Pensiju ap­drošināšanas fonds, Ārstu pensiju fonds, Juristu un ekonomistu pensiju fonds. Visi viņu ieguldījumi ir ilgtermiņa, viņiem ir pa­pilnam kapitāla. Mūs neinteresē flagmaņu īpašumi, piemēram, banku galvenās mītnes, apdrošinātāju centrālie biroji un tā tālāk, pagaidām tie nenonāks pārdošanā. Lielākās nekustamā īpašuma aģentūras ir akciju sabiedrība "Norden", Gūtenberghūsas nami, "Jeudan", nekustamā īpašuma akciju sabiedrība "Danbo". Tās kopā ar pensiju fondiem ir piespiedušas valsti veikt atbalsta uzpirkumus. Gluži kā tad, ja, piemēram, iebrūkot dīķiem, plūdi ir samazinājuši lauksaimniecības zemju vērtību. Valsts ir piekri­tusi un uzpirkusi, kā lēš, piecus desmit procentus vecpilsētas un Frederiksstadenas, par cenu informācija netiek izpausta, bet, visticamāk, ir veikts kadastrālais novērtējums. Ir iesaistījusies Nacionālā banka, un Tieslietu ministrija izdarījusi iepirkumus. Tad vēl atliek privātpersonas. īres namu un privāto dzīvokļu īpašnieki. Es esmu apklaušinājies. Runā, ka ir bijusi plaša tirdz­niecība, arī paniska, tas bija gaidāms. Bet neviens nav cēlis trauk­smi, neviens nav uzodis kopējus pirkumus. Tā nu es vēršos Kopenhāgenas pilsētas Tehnikas un būvniecības departamentā, lai uzzinātu, vai viņi ir saņēmuši kopējus pieprasījumus. Pirms vecpilsētas gruntsgabala cenas noteikšanas interesenti izpētītu apbūves blīvumu, grunts sastāvu un iespējamo piesārņojumu, pat tādā situācijā kā pašreizējā. Departaments ir līdis no ādas ārā. Bet atbildējis uz daudzām pusēm. Tā nu es eju tālāk. Te, uz nāves cisām gulēdams. Visi darījumi tiek reģistrēti zemes­grāmatā. Tavam vecajam tēvam, protams, ir tiešais pieslēgums Hestemellestrēdes Zemesgrāmatu nodaļas zemesgrāmatai. Izrā­dās, kopš pērnā gada septembra īpašumus pirkuši divdesmit sep­tiņi dāņu un ārzemju uzņēmumi. Nevienā gadījumā cena nav publiskota. Bet mēs runājam par miljardiem. Varbūt piecdesmit. Varbūt simt. Pirms katastrofas cenu noteica īres maksas līme­nis. Gājēju ielas apkaimē tas bija divdesmit pieci tūkstoši par kvadrātmetru. Tagad sekos pats interesantākais. Es saglabāju ārzemju uzņēmumus. Un piezvanu uz Uzņēmumu reģistru. Dā­nijā nereģistrē uzņēmumu īpašniekus. Bet direktoram un valdei ir jābūt. Viņu vārdus es pierakstu. Kopā ar uzņēmumu dibināša­nas datumiem. Un nu tas interesantais. Visi divdesmit četri uz­ņēmumi ir dibināti pērnā gada septembrī. Un visu uzņēmumu valdes locekļu un direktora amatus ieņem vieni un tie paši div­padsmit cilvēki.

Kaspera sirds iepukstējās straujāk. Paaugstinātais pulss lika izskriet caur galvaskausu sāpju vilnim.

- Vai viņiem nebūs jāsamaksā peļņa nodokļos? viņš jautāja.

- Viņiem nebūs jāuzrāda nekāda peļņa. Dānijā ir tiesības ap­likt ar nodokļiem ienākumus, kas gūti no nekustamā īpašuma tirdzniecības. Bet ne tos, kas gūti no tirdzniecības ar uzņēmu­miem. Šie te mūsu divdesmit četri uzņēmumi ir varbūt iegādā­jušies īpašumus par diviem miljardiem. Bet pārdoti tiks ne jau īpašumi, bet gan uzņēmumi. Par sešdesmit vai simt miljardiem. Viņiem jāskatās tikai viens. Lai nevarētu pierādīt, ka pirms uz­ņēmumu pirkšanas viņi ir noslēguši līgumu par darījumiem ar īpašumiem.

Kaspers centās domāt.

- Un tas vēl nav viss, Maksimiliāns turpināja. Man jopro­jām ir — kaut arī tu diez vai tam ticēsi — draugi un draudzenes. Viena draudzene strādā Kopenhāgenas Fondu biržas uzraudzī­bas nodaļā. Es nosaucu viņai visus divpadsmit vārdus. Nesakot, kur esmu tos salasījis. Pajautāju, vai viņai tie ir zināmi, vai viņa varētu iedomāties kaut ko, kas vieno šos divpadsmit cilvēkus.

Kaspers zināja, kas tagad sekos. Bet neviens ar empātiju ap­veltīts cirka mākslinieks manēžā neatņems partnerim prieku pār­durt balonu.

- Visi divpadsmit ir — vai vēl nesen ir bijuši — Konon algu sarakstā.

- Kains, Kaspers sacīja. Ar pagātni jūras flotē un Jūras administrācijā. Viņš zinātu šo to par plūdiem.

- Un par rīkošanos katastrofas situācijās.

- Datums, Kaspers teica, vai tev ir datums, kad uzņēmumi dibināti?

Viņš dzirdēja čabam papīrus.

- Tie ir dibināti laikā no 2. līdz 24. septembrim.

Iestājās klusums. Šajā klusumā Kaspers saklausīja sava tēva šoku, tas sākās vienā punktā, epicentrā, kā tonis, kas uzdots ap­ziņas mentālajā daļā, no turienes tas lodveidīgi izpletās.

- Žēlīgā debess! Maksimiliāns izgrūda. Tas nozīmē. Ka viņi ir zinājuši, ka būs zemestrīces.

7

Kaspers pamodās, skanot Sirēnu dziesmām, Valkīru lidojumam, baznīcas skaņkārtā, viņam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas, varbūt ellē. Viņš gāzās laukā, tumsā, un uzkrita uz naktsgaldiņa. Realitāte atjaunojās un atrada viņu guļam uz grīdas dēļiem, sa­pinušos vados.

Viņas varēja būt metru septiņdesmit attālumā, skaņa bija iz­filtrēta caur vairākiem metriem mūra, tur varēja būt sievietes divdesmit trīsdesmit, ar tādu intonāciju, it kā viņas būtu ceļā uz sabatu. Pulkstenis gulēja viņam līdzās, bija trīs no rīta.

Viņš norāva elektrodus. Ieķērās gultā. Viņam izdevās pieslie­ties kājās. Pirmo reizi pa divām nedēļām viņš piecēlās stāvus.

Viņš aizvilkās līdz izlietnei. Ieslēdza gaismu virs tās. Viņa skuveklis atradās uz plaukta. Kopā ar putām un bārdas nazi. Un ādas siksnu, uz kuras iztaisnot asmeni. Noliktu zinīgi un ar rūpību. Ja licēja būtu bijusi paša māte, tas būtu sagādājis prieku. Ber paša māte bija mirusi jau divdesmit deviņus gadus, viņa nepaguva redzēt viņu skujamies.

Viņš skuvās lēnām un pamatīgi.

Viņš sastapa sevi spogulī. Ikviens vīrietis, kurš skujas, vēlas, lai tajā nolūkotos sieviete un novērtētu rezultātu. Kaspera ga­dījumā bija pagājuši desmit gadi, kopš kāds bija nolūkojies. Pē­dējā bija bijusi Stīne. Kopš tā laika skatītājas bija tikai ģērbējas.

Kāds nolūkojās tagad.

Tā bija Zilā dāma. Viņa stāvēja, atspiedusies pret durvīm. Kaspers nebija dzirdējis viņu atnākam. Viņš paskatījās uz viņas pēdām. Ķepu ar spilventiņiem nebija. Bija sandalēs ieautas basas kājas. Un nagu laka. Bezkrāsaina. Ar mirdzumu. Dziesma pie­ņēmās spēkā.

- Stundu lūgšanas, viņa teica. Matutīne. No trijiem līdz četriem.

Viņš noskaloja pēdējās putas ar aukstu ūdeni.

- Divas lietas, viņš sacīja. Vai aptaustīsi, vai ir sanācis pietiekami gluds, lai varētu iekļūt Paradīzē?

Viņas rokas bija vēsas, tās smaržoja pēc kaut kā, kas varbūt bija sandalkoks.

- Iztikt var. Un otra?

- Kāpēc viņas ir te? Sievietes. Ko tas dod? Nomodā šajā dē­moniskajā stundā. Grieķu mantras. Vilna uz kailas miesas. Ne­glītas gleznas ar bāliem jauniem vīriešiem pie krusta. Totāla paklausība. Ko tas dod?

Viņa ienāca cellē, aizvēra durvis, tikai tad atbildēja.

- Mīlestību, viņa teica.

Viņa izvilka ratiņkrēslu, viņš apsēdās. Viņa piemetās viņam pretī. Abi sēdēja un klausījās dziedāšanā. Neviena normāla dzirde nebūtu varējusi to uztvert pa tādu gabalu. Bet viņš zināja, ka Zilās dāmas dzirde var.

- Reiz tu to sapratīsi, viņa bilda. Gan to, kāpēc viņa pa­zuda, gan to, kāpēc viņai bija vēstule.

Viņš neapjēdza, kā viņa varēja to zināt. Bet viņš uzticējās viņai. Intonācijas dēļ. Viņš saklausīja zinīgumu. Pasaulē ir papilnam cilvēku, kas izsakās par lietām, par kurām viņiem nav sapraša­nas. Ar Zilo dāmu bija citādi. Viņš piefiksēja savu uzticēšanos kā fizisku atslābumu. Kas lika brūcēm iesmelgties.

- Tev lika trūkties, viņa sacīja. Pēdējās četrdesmit asto­ņas stundas. Pirms mēs aizbraucām tev pakaļ.

Viņš manīja, ka gaidāms liels uznāciens. Viņam bija trīsdes­mit gadus ilga pieredze ar lielo uznācienu sadzirdēšanu pirms to sākuma. Taču šis bija bez kulisēm. Bez mūzikas. Bez gaismām. Bez publikas. Bez priekšnesuma. Kaut kas trausās ārā no orķes­tra bedres, kuras nebija. Tas bija izbīlis.

- Man lika novecot, viņš sacīja. Tas divas diennaktis. Lika novecot par piecpadsmit gadiem.

- No otras puses — tās taču bija paredzamas?

Viņš neticēja pats savām ausīm.

- Vai tā nebija vienkārši atkārtojumu sērija? viņa vaicāja. Viena un tā pati tikšanās? Ar vieniem un tiem pašiem diviem cilvēkiem?

Viņš ieklausījās viņas sistēmā. Nekas nebija dzirdams. Ķer­meņa skaņas, dabiski, bija. Bet nebija nekādas prāta skaņas. Ne­kādu domu čukstu. Nekādas agresijas. Nekādu nodomu. Viņa bija klusa kā pilnīga prombūtne.

Bet viņa nebija promesoša. Kaspers uztvēra viņas skatienu. Viņš mēģināja rast priekšstatu par viņas ķermeni. Tas bija stingrs kā klints, kā pamatklintāja bluķis. Un reizē trausls, kā liesma, kuru pēc brīža var nopūst caurvējš. Viņam mati uz galvas saslē­jās stāvus.

- Tajās četrdesmit astoņās stundās, viņš iebilda, es satiku vairāk cilvēku, nekā spēju atcerēties. Biju dzīvības briesmās. Mani visi vajāja. Tāpēc ka es mēģinu izglābt bērna dzīvību. Un izpildīt norunu. Tā bija murgu sērija. Tad par ko mēs runājam?

- Vai tās nebija vienkārši dažādas variācijas par ļoti vien­kāršu tēmu — viena un tā pati tikšanās? Ar vieniem un tiem pa­šiem diviem cilvēkiem?

Viņš blenza uz Zilo dāmu.

- Vīrietis un sieviete, viņa teica. Lai tev būtu cik necik dažādības, tie sastopami divos variantos. Tie, kuri bērniem pa­līdz. Un tie, kuri bērniem dara pāri.

Palēninājumā, ārkārtīgā pretestībā, viņš ar dzirdi pārlūkoja tās divas diennaktis. Viņš dzirdēja tikšanos ar Brodersenu un blondo sievieti. Ar Merku un Astu Barello, Maksimiliānu un Viviānu Bargo. Ar Loni Borfelti un vīriešiem, kas viņai apkārt. Kainu un pirtnieci.

- Pāris reižu viņi varbūt bija atšķirti, Zilā dāma sacīja. Un tu sastapi vīrieti atsevišķi, sievieti atsevišķi.

Viņš dzirdēja Dafiju. Franču Fīberu. Stīni. Sonju.

- Bet laikam jau tomēr gluži līdzīgi, viņa turpināja. Ar tevi vai pret tevi. Bet citādi gluži līdzīgi.

- Bija ne jau tikšanās vien, viņš iebilda.

Viņa pamāja.

- Bija bēgšana. Brīvībā. Tu esi bēglis. Un bija ielaušanās. Iespraukšanās. Tu esi meklētājs. Bet visu laiku pa vienām un tām pašām sliedēm. Cik daudzām praktiski identiskām letēm tu tiki garām praktiski vienādā veidā?

Viņš dzirdēja, kā skan Ole Miedziņš Ieņēmumu dienestā. Eņ­ģelis viņpus skaņu izolējošās ietaises pie slēgtās zonas. Ļaunā māte Lones Borfeltas klīnikā. Ieeja Torbekas sanatorijā. Sievie­tes, kas sēdēja pie telefona. Sēdēja un sargāja Valsts Zemes die­nestu. Viņš dzirdēja, kā skan policists aiz Slotsholmenas letes. Vīrietis stikla būrī pie Konon.

Izbīlis kļuva konkrēts, pārvērtās par bailēm. Paniskām bai­lēm, paniskām un kurlām. Bailēm tikt iesprostotam.

- Tā bija tikai tās divas diennaktis, viņš taisnojās. Citādi mana dzīve ir bijusi krāsu palete.

Viņš dzirdēja savu balsi no malas. Tā piederēja cilvēkam, kuru viņš nepazina.

- Es esmu uztaisījis piecsimt izrāžu, viņš sacīja.

- Bet visas gluži līdzīgas, vai ne?

Viņš ieskatījās viņai acīs. Nekad vēl nebija sastapis tādu ska­tienu. Tas bija pilnīgi mierīgs. Un pilnīgi modrs.

- Tas nekas, viņa teica. Mēs visi cenšamies nomaskēt monotoniju. Bet tas prasa piepūli. Nemitīgi uzstāt uz savu sevišķumu.

Ja reiz mēs tikpat atgādinām cits citu. Mūsu uzvaras ir vienādas. Mūsu ciešanas. Pamēģini brīdi sajust atvieglojumu, kas slēpjas parastumā!

Viņš paraudzījās uz Zilo dāmu. Viņa bija caurspīdīga, kā ak­varelis. Itin kā viņa pamazām izšķīstu skaņās, vēl neizveidotā skanējumā.

Viņš saklausīja, cik maz tēmu ir viņa dzīvē. Cik maz ir stīgu, uz kurām vienmēr ir varēts spēlēt. Viņš palaida tās vaļā.

Viņam apkārt viss noklusa. Viņā iekšā noklusa. Iestājās lie­lāks klusums nekā jebkad agrāk.

Pamazām vērās vaļā durvis. Uz lielo mūziku. Viņš zināja, ka arī viņa to dzird.

- Arī tā, Zilā dāma sacīja, pat tā ilgākā laikā kļūst mo­notona.

Viņš palaida to vaļā. Attapās otrpus koncertzālei. Mūsu TēvsMāmiņas aizkulisēs. Tur bija caurums. Skaņas sienā. Pa cau­rumu plūda klusums. Pirmo reizi mūžā viņa dzirdei bija miers.

Viņam nebija apjēgas, cik ilgi tas turpinājās, šim brīdim nebija garuma. Lai varētu runāt par laika nogriezni, ir vajadzīgs, lai kus­tas metronoms, lai šūpojas svārsts. Viss bija bijis kluss un rāms.

- Ko tu izdarīji? Kaspers jautāja.

Viņš nespēja piespiest sevi ielūkoties viņai taisni acīs.

- Savā ziņā neko, viņa atbildēja. Paspēlēju spēli "Kurš klusāk?".

Viņš tomēr pacēla acis uz Zilo dāmu. Viņa smaidīja. Viņas smaids izklausījās tā, kā dzied Ficdžeralde. Reizē pēc draiska bērna un pārlaicīga brieduma. Vai viņa bija večiņa vai pagalam maza meitene?

- Māte Rābija, viņa sacīja, mana skolotāja un priekšgā­jēja, bieži mēdza teikt, ka viņa uzlūkojot cilvēkus kā iesprosto­tus burbulī. Burbulī — vienā vai divās vietās — ir pa caurumam. Tikai caur šiem caurumiem burbuļi var pievienoties citiem burbu|iem, tikai pa tiem cilvēki var sazināties un pieredzēt rea­litāti. Un šie caurumi nodrošina to, ka mēs visu laiku nonākam vienās un tajās pašās fundamentālajās situācijās. Ikviens no mums nēsā apkārt savējo realitāti. Kurai ir ļoti niecīga saskare ar citu cilvēku realitāti. Kāds tad īsti bija iemesls, kāpēc tu ne­kad neatbildēji uz viņas vēstuli?

Viņš neko nesacīja.

- Vēlēšanās būt sevišķam, Zilā dāma turpināja, tā ir ļoti spēcīga. Mums visiem. Tas nekas, ka dzīve ir mokoša. Ja vien mo­cības ir sevišķas. Bet tad, kad sastopi kādu, kurš ir gudrāks. Kurš ieklausās dziļāk. Tad parādās risks, ka uz savu sevišķumu būs jāparaugās plašākā perspektīvā. Vai tas bija iemesls?

- Daļēji, viņš atbildēja. Bet man arī bija bail. Ka tas pa­vājinās… dzirdi.

Viņš juta, ka sieviete viņu saprot.

Laukā bija kļuvis gaišs. Viņš nebija manījis austam gaismu. Viņš dzirdēja bērnu balsis, bērnu un jauniešu. Viņam uzmetās zosāda.

- Šie bērni nav parasti, viņš teica. Es esmu redzējis, kā viņi apstādina laiku.

Balsis pienāca tuvāk, viņi bija lejā zem loga, viņš pazina divas balsis, tā nevarēja būt taisnība. Tik un tā viņš uzlika brilles, aiz­ripinājās ar krēslu pie loga. Lejā zem loga bija stacionāri galdi un soli, bērni ēda brokastis ārā.

Tuvākais bērns bija Slotsholmenas zēns. Tas ar ūdeni galvā. Gadu vecāks. Bet joprojām tas pats. Viņa krūšu kabatiņā Kaspers redzēja savējās tintes pildspalvas priekšteci.

Bailes atgriezās. Viņš juta, kā sviedri tek no padusēm, lejup pa sāniem. Otra skaņa atlidoja no attālāka bērnu bariņa. Viņiem ēdienu pasniedza liels zēns, kāds tur vairs zēns, jauns vīrietis. Balss bija piesmakusi, viņš izklausījās pēc Svētās Annes rūcēju kora. Tas bija puisis no Rungstedes viesnīcas.

- Es pazīstu divus, viņš sacīja.

- Tā būs nejaušība.

- Es esmu kāršu spēlmanis. Es zinu, ciktāl sniedzas nejau­šība. Šis jau ir ārpus.

Viņa sēdēja, kur visu laiku bija sēdējusi.

- Simons, viņa bilda. Viņš iet rajā bērnudārzā, no kura tu viņu paņēmi.

Viņš papurināja galvu, lai atvairītu triecienu.

- Viņš tevi gaidīja, viņa sacīja. Ne tobrīd. Bet agrāk vai vē­lāk. Mēs visi tevi gaidījām. Viena no lietām, ko es iemācījos no mātes Rābijas, bija tā, ka neatlaidīgie, tie, kuri meklē, tie agrāk vai vēlāk uzradīsies. Atliek vienīgi gaidīt.

- Un otrs? Garais? Viņš apkalpoja mani viesnīcā.

Viņa paraustīja plecus. Piecēlās.

Viņš sajuta aklas dusmas par to, ka viņa grasās viņu pamest. Šādā brīdī.

- Mēs esam tikko sākuši, viņš teica.

Viņa papurināja galvu.

- Tas, uz ko mēs ļāvām cerēt, bija nojausma par klusumu. Nevis dzīves noslēpumu enciklopēdija.

Ja Kaspers būtu varējis pieslieties kājās, viņš būtu sagrābis sievieti ciet.

- Tu esi liels egoists, viņa sacīja. Es to uzlūkoju pozitīvi. Liels egoists ir liels grēcinieks. Lieliem grēciniekiem ir izredzes uz lielu nožēlu. Nožēla ir pamats atspērienam.

Viņa pavilka uz leju vienu uzsvārča plecu. Viņš blenza uz melnām mežģīnēm — visticamāk, zīda.

- Esmu uzaugusi sava veida pārticībā, viņa teica. Nekad nespētu dzīvot ar vilnu uz kailas miesas.

Viņam izdevās noturēt centrējumu.

- Un ikdienā? viņš vaicāja. Ir pazuduši divi bērni.

No viņas sejas aizplūda jebkāds humors.

- Tas ir pat ļaunāk, viņa atbildēja, nekā tu iedomājies.

Afrikāniete atnesa zupu, viņa palika sēžam, kamēr Kaspers ēda.

- Lielākā daļa, viņš sacīja, nav mūsu varā, tas ir Mūsu TevsMāmiņas varā. Vai bērns pazūd, vai atgriežas. Vai viņš dzīvo, vai mirst. Varbūt mēs — visdziļākajā būtībā — neko tur nevaram mainīt. Bet, lai varētu izturēt ielūkošanos pašam savā bezspēcībā, viens gan ir jāizdara. Ir jāizdara viss, kas ir tavos spēkos.

Viņa sacītais neaizsniedza sievieti, viņa bija noslēgta. Viņa savāca Kaspera galda piederumus. Durvīs palika stāvam.

- Es sadabūšu mašīnu, viņa teica. Šonakt.

- Kā būtu ar pudeli konjaka? Dažām glāzītēm. Un pretsāpju līdzekli, drusciņu morfīna brīdim, kad man būs jāuzstājas?