ASTOTĀ DAĻA

1

Viņi aizveda viņu uz to Vērlēses aviobāzes daļu, ko Gaisa spēki bija paturējuši savā rīcībā. Uz pamazu, pa pusei zemē ieraktu baraku kompleksu, blakus teritorijai, kas bija nožogota, izcaurumota ar drenāžas urbumiem un apjozta ar plāksnēm ar uz­rakstu "Piesārņots".

Lietus sāka līt, kad viņi brauca caur Jonstrupu. Lietus neri­mās tās trīs diennaktis, kamēr viņu nopratināja.

Viņi ļāva viņam gulēt apmēram trīs stundas diennaktī, šis laika intervāls bija viņa minējums, pulksteņa nebija. Viņi nedeva viņam neko ēst, bet piedāvāja kafiju un sulu, viņš dzēra tikai ūdeni — gadījumam, ja viņi būtu kaut ko piejaukuši sulai un kafijai.

Viņš dzirdēja lietu spēlējam uz jumta, varbūt tas atskaņoja Baha kantātes. Pēc divām diennaktīm viņš sadzirdēja sešus Haidna stīgu kvartetus, pilnīgi skaidri, tos, kurus viņš bija sacerējis pēc desmit gadu pārtraukuma. Un pēc tam sešus Mocarta kvarte­tus, kas bija atbilde uz Haidna kvartetiem. Tajā brīdī Kaspers bija sācis redzēt nakts sapņus vaļējām acīm. Viņš atskārta, ka tā mūzikas un lietus būšana ir tādēļ, lai izdzīvotu. Lai radītu kop­sakaru realitātē, kas bruka kopā.

Viņi bija trīs pārinieku komandas, pa vīrietim un sievietei katrā, viņi acīmredzot bija sapratuši, kādas ir viņa sajūtas ar sie­vietēm. Sievietes bija sirsnīgas un mātišķas, ikviena nopratinātāju komanda strādā ar pretrunu starp labo un slikto vecāku, viņam gribējās izraudāties sievietēm pie krūts, divreiz viņš to izdarīja, jautājumi tikmēr turpinājās.

- Kāpēc bērnus nolaupīja?

- Es nezinu, viņš teica. Vai tas nevar būt saistīts ar izpir­kuma maksu, ar seksu?

- Tu tiki runājis par gaišredzību.

- Tas noteikti ir pārpratums, viņš sacīja. Gaišredzība ir māņticība, es neesmu māņticīgs, vai jums tas ir rakstveidā, vai ierakstā?

- Kāpēc tu atgriezies Dānijā?

- Esmu atgriezies mājās, lai nomirtu savā ligzdiņā. Man ir četrdesmit divi gadi. Jūs zināt, tāpat kā ziloņi. Man Dānija ir ziloņu kapsēta.

- Kāpēc tu lauzi savus līgumus?

- Man vairs nav tās enerģijas, kas agrāk.

- Kur tu iepriekš biji saticis šos bērnus?

- Nekad agrāk viņus neesmu redzējis.

- Meitene apgalvo, ka viņa ir tikusies ar tevi iepriekš.

- Viņai nepareizi palicis atmiņā. Tā ir tiem, kurus mīl un die­vina, un redz avīzē. Bērniem un pieaugušajiem šķiet, ka viņi tevi pazīst. Es turēju aizdomās arī jūs. Par to, ka vienkārši gri­bat atrasties tuvumā slavenībai.

- Pirmoreiz klosterī tu biji pērnā gada aprīlī.

- Pirmoreiz es tur biju pirms mēneša. Taisnā ceļā no lidostas.

- Kāpēc viņas aizbrauca tev pakaļ?

- Pajautā viņām! Viņas ir žēlsirdīgās māsas. Vai nomaldī­jušos dvēseļu kopšana nav viņu darbs?

Pēc divām diennaktīm sākās draudi.

- Sieviete, viņi sacīja. Un bērns. Mēs varam abus aizturēt uz neierobežotu laiku. Civilais ārkārtas stāvoklis atceļ likumu spēku.

- Kāds tam sakars ar mani?

- Rīt tevi izdos Spānijai.

Viņš iekšēji smējās. Klusus, privātus smieklus. Viņš vairs ne­juta baiļu. Cilvēkam var atņemt tikai tik un tik daudz. Pēc tam viņš ir brīvs.

- Kains, viņam pretī sēdošā sieviete jautāja. Ko tev iz­saka šis vārds?

- Vai tas nav no Bībeles?

- Kad tu pirmoreiz satiki viņu?

-Ja es varētu mazliet pasēdēt tev klēpī, Kaspers atteica. Un sakopot domas. Tad varbūt kaut kas atpeldētu.

Viņi bija piešķīruši viņam krēslu ar slīpu sēdekli. Viņš nemitīgi slīdēja nost no tā. Viņš bija dzirdējis par tādiem krēsliem, vai­rākus marokāniešu cirka māksliniekus bija nopratinājis Ārzemju leģions, Ajačju, Korsikā. Viņi stāstīja, ka ar krēslu bijis ļaunāk nekā ar piekaušanu. Kaspers bija to izturējis dažas stundas, līdz "Disonanses kvarteta" vidum.

- Man vajag citu krēslu, viņš sacīja. Tam nav obligāti jābūt Eames. Bet tam jābūt labākam. Citādi es nodarīšu jums ļaunu.

Viņi nebija reaģējuši. Nebija domājuši, ka viņam baterijās vēl ir strāva. Viņš bija piecēlies kājās, ar pēdu uzmetis krēslu gaisā un iebliezis ar to vīrietim pa galvu.

Nākamajā mirklī telpa bija ļaužu pilna, viņu ieslēdza rokudzelžos, melnos plastmasas savilcējos. Tomēr labāku krēslu vi­ņam iedeva.

- Vai bērni prot kaut ko īpašu? viņi bija jautājuši.

- Viņi izskatījās pēc talantīgiem bērniem, viņš sacīja. Viņi noteikti māk gudri dirst. Kā būtu, ja pavaicātu viņiem pašiem?

Telpā bija iegarens spogulis, lāsmojošs, kā pārvilkts ar eļļu, vien­virziena rūts aizdomās turēto identificēšanai. Viņa gadījumā tā bija zemē nomesta nauda, viņš dzirdēja ik kustību otrpus stiklam.

Vienīgais, par ko viņš varēja sūdzēties, bija tas, ka stikls no­grieza dažu labu augsto frekvenci, gluži kā mikls gaiss.

Lielāko tiesu laika viņš dzirdēja Merku. Daju laika — Strandvejenas baronesi. Vīriešus un sievietes ar autoritatīvu skanējumu. Divreiz viņš dzirdēja kādu, kas varēja būt ārlietu ministrs, viņam prātā bija palicis skaņas raksts vienā no ložām kādas galā iz­rādes laikā. Vai arī tās visas bija iedomas. Vienīgais, par ko viņš bija pārliecināts, bija lietus.

Pēc divām diennaktīm viņš apjēdza, ka viņi meklē ne jau patie­sību. Viņi meklē safabricējumu. Ar kuru varētu sadzīvot gan viņi paši, gan sabiedrība.

- Vai bērni tika seksuāli izmantoti? Vai tāpēc tas viss?

Viņš bija pacēlis galvu un ielūkojies viņiem acīs.

- Tāds bija motīvs, viņš sacīja. Bet viņi nepaguva. Tas un varbūt nauda. Klostera karitatīvais fonds ir bagāts. Kopš pagā­jušā gadsimta sākuma. Dāvinājumi no augstāko aprindu krievu imigrantiem. Kuri ieradās Dānijā, bēgot no revolūcijas.

Viņš sajuta, ka viņi ir viņam rokā. Kopš tā brīža viņam pie­derēja kontrole pār viņiem.

- Kas tornī bija darāms sievietei, inženierei?

- Bijusī draudzene. Es biju spiests izmantot palīdzību, kas bija dabūjama.

- Un tu pats?

Viņš iekārtojās uz žiletes asmens. Bija svarīgi nodrošināties ar Merka palīdzību. Un nomierināt viņam pretī esošo vīrieti un sievieti.

- Iekšlietu ministrijas policijas nodaļa vērsās pie manis. Tā­pēc ka es biju pasniedzis meitenei stundas. Ierasta apjautāšanās procedūra. Es piedāvājos palīdzēt. Cerēju, ka tas varētu nākt man par labu tiesas prāvā.

Viņu seja nepauda nekādu izteiksmi. Bet atvieglojums līda laukā pa visām porām.

Kādā brīdī viņš laikam tomēr bija noģībis. Viņš nebija pama­nījis pārmaiņas, taču piefiksēja, ka telpa ir kļuvusi citāda, sie­nas tagad bija dzeltenas, plazmatiskas.

Viņš gulēja uz plāna matrača, viņš dzirdēja tos, kuri viņu iz­prašņāja, viņš saprata jautājumus, bet neredzēja jautātājus.

Viņš zināja, ka piedzīvo sava veida psihozi, iekšēju. Starp viļ­ņojošajām sienām veidolu ieguva cilvēka ķermeņi ar zvēra gal­vām, viņš tūdaļ saprata, ka cilvēki, kas negaidot iemesti tur, kur tagad atradās viņš, sajūk prātā.

Viņš piefiksēja, ka lūgšana ir tā, kas nodrošina sava veida nosvērtību. Ta skanēja stabili, kā dziļš, muzikāls akcepts apkār­tējai nestrukturētībai. Lūgšana ir plosts, kas mūs sveikus un veselus izved cauri šķiršanās procesiem, cauri dzērumiem, sēņu halucinācijām, trešās pakāpes nopratināšanām, kā runā, pat cauri nāvei.

Lūgšana un mīlestība. Viņš domāja par Stīni.

Viņa bija sabijusi prom vairākus gadus. Viņš bija izmēģinājies visu, draudus un šantāžu pret Ģeodēzijas institūtu, viņš bija izmēģinājis Interpola Bezvēsts pazudušo personu nodaļu, privātdetektīvus, advokātus ar starptautiskiem sakariem, viņš bija publicējis privārsludinājumus Eiropas lielākajās avīzēs, bez rezultātiem.

Kādu pēcpusdienu viņš bija aizbraucis uz Holti, pie viņas vecākiem. Bija ziema, viņas tēvs rosījās dārzā, ar potējamo nazi apgraizīdams augļu kokus. Kādu laiciņu Kaspers stāvēja, ska­tīdamies, kā viņš strādā. Un reizē uzsūca vīrieša skanējumu. Kaut kas no tā atgādināja Stīni.

Ar mīlestību nevajag būt pārlieku sentimentāliem, Kas­pers sacīja. Lielākā tiesa no tā, ko cilvēki sauc par mīlestību, arī te, Holtē, vienlīdz labi būtu iespējams ar kādu citu. Mīlestībā ir ļoti daudz praktiskuma, es to dzirdu, un ar to viss ir kārtībā. Bet, jo precīzāk cilvēki sader kopā, jo vairāk tu esi gatavs ielaisties ar otru, jo mazāk ir izvēles iespēju. Es nemāku to izskaidrot, ber ar to ir līdzīgi kā ar manu nodarbošanos, no manis nekas cits lāgā nebūtu sanācis, alternatīvas ir dažas vai neviena. Ar Stīni un mani bija tāpat, kā tāda izrāde, tā tika pārtraukta vēl tad, kad bija tikko sākusies, un iepriekš ir pārdoti divdesmit četri tūkstoši biļešu, man ir atbildība pret skatītājiem. Un skatītāji ir visi tie manas un Stīnes būtības elementi, kas grib viens otru, tie ir ne tikai iekšējais princis un princese, tie ir arī iekšējie kropļi, pun­duri, iekšējie resgalīgie bērni. Viņi sēž un gaida, jo zina, ka šī izrā­dei ir nolemta tam, lai to nospēlētu līdz galam. To ir pasūtinājis kaut kas augstāks. Kaut kur, ārpus parastās sīkmanības, ir pa­rakstīts līgums, kurš, kā es jūtu, ir jāpilda.

Vīrietis pacēla skatienu. Acīs viņam bija asaras.

- Es tur neko nevaru iesākt, viņš sacīja.

Kaspers bija aizbraucis pie sava tēva. Maksimiliāns bija pār­vācies atpakaļ uz Skodsborgas savrupmāju, ir gan jābūt piesar­dzīgam, pārvācoties atpakaļ uz vietām, kur esi piedzīvojis lielos zaudējumus, savrupmāju pildīja Helēnas Kronēs atbalss.

Viņi bija apsēdušies dzīvojamā istabā jūras pusē, ap viņiem bija visas pareizās mēbeles, pareizās gleznas, pareizais skats pa logu, diemžēl ar materiāliem vien ir par maz, kādam ir jāiedveš tajos dzīvība, kādam ir jāiepūš instrumentā.

- Tu vienmēr esi ļoti daudz ko turējis noslēpumā, Kaspers teica, es to pilnībā atbalstu, arī man ir sava noslēgtā puse, bet ir kaut kas attiecībā uz Stīni, es vienmēr esmu to dzirdējis, tev kaut kas ir zināms, tagad tev tas būs jāpasaka.

Maksimiliāns bija aplaidis acis apkārt, neatrazdams mek­lēto, izeju, tas ir viens no trūkumiem, ja iedzīve ir dārga, bet vienkārša, apkārtējā vide vairs nepiedāvā aizbildinājumus un paslēptuves.

- Policijai ir centralizēts reģistrs, es apskatījos viņas vārdu. Viņa ir sēdējusi divus gadus Horsensas cietuma sieviešu no­daļā. Par slepkavību. Detaļas man neizdevās noskaidrot.

Viņš pavadīja Kasperu laukā.

- Mana problēma, Kaspers sacīja, ir tā, ka pat tad, ja viņa būtu nobendējusi un apēdusi veselu ģimeni, es viņu mīlētu tik un tā.

Maksmiliāns atvēra durvis.

- Es arī, viņš teica.

Tēvs un dēls nolūkojās uz sniegotajiem mauriņiem. Viņu ska­nējums bija radniecīgs. Ļoti bieži kāds noteikts vientulības as­pekts tiek pārnests no vienas paaudzes nākamajā.

- Tik un tā mums ir jādzīvo, Kaspers teica. Es pamazām noskaņoju savu prātu uz to, ka varētu satikt medmāsiņas tipa būtni. Nenāktu par sliktu, ja viņa darbotos Ētikas padomē. Un būtu iesaistīta brīvprātīgajā draudzes darbā.

- Kad būsi viņu atradis, Maksimiliāns sacīja. Ja viņai būs māte vai vecāka māsa. Vai tad tu piezvanīsi savam tēvam?

Strandvejenas baronese izdabūja viņu no psihozes. Atgrieza rea­litātē, kas nebija necik labāka par to, no kurienes viņš nāca. Viņa noteica viņam pulsu. Atvēra acu plakstiņus un iespīdināja viņam acīs. Zināmā mērā tas tomēr nomierināja Kasperu. Acīm­redzot viņiem bija svarīgi noturēt viņu pie dzīvības.

Kādā brīdī, uz beigām, kaut arī tobrīd viņš nezināja, ka tu­vojas beigas, viņi izgāja no telpas. Ienāca Viviāna Bargā. Sākumā viņš neredzēja sievieti, viņa redze bija slikta, arī atmiņa. Bet viņš pazina viņas La bemol mažoru. Skaņkārtas dziļumu. Tas līdzjū­tību. Viņš atcerējās, kā Mocarts bija daudz komponējis teātrī. Uzskaņojies uz dziedātājiem. Un tad sacerējis tieši viņu skaņkārtai. Viņai viņš būtu sacerējis āriju par lauztu sirdi. La bemol mažorā.

Viņš nesaprata, kā viņa panākusi, ka viņu ielaiž. Bet, ja bija kāds, kas to spēja, tā bija viņa.

Viņš zināja, ka nedrīkst neko viņai jautāt. Visam būs klau­sītāji kā studijas ierakstā. Tikpat viņš pajautāja.

- Bērni un Stlne?

- Drošībā.

Viņa mēģināja saglabāt masku. Bet viņas acīs viņš redzēja savējo spoguļattēlu. Viņš droši vien izskatījās pēc rēga.

- Kains un sieviete?

- Pazuduši.

Viņai līdzi bija neliels pārnēsājamais atskaņotājs. Viņa no­lika to uz galda un ieslēdza. Toms Veitss dziedāja "Cold Water" no "Mule Variations", dziļa vientulība un dziļa līdzcietība, un dziļas garīgās ilgas, kas nebija atradušas ceļu mājup un, vistica­māk, šajā dzīvē arī neatradīs, simt četrdesmit decibelu skaļumā Otrā pasaules kara bunkurā. Tas paralizēs visus viņu sīkos kon­densatora mikrofonus.

Viņa noliecās pie Kaspera.

- Es esmu redzējusi Valsts Tieslietu medicīnas ekspertīzes slē­dzienu. Miris ar infarktu. Vai man panākt, ka to pārskata?

Viņš papurināja galvu.

- Kāds būs oficiālais stāsts? viņa jautāja.

- Kompromiss. Bērni nolaupīti. Seksuālu un ekonomisku mo­tīvu sajaukums. Nolaupītāji nepaguva tos īstenot.

- Dzīves realitāti veido kompromisi, viņa teica. Tas ir tas, ko cilvēki spēj paciest. Daudzi mani slimnieki labprātāk grib mirt pie ieslēgta televizora. Mēs ar tavu tēvu. Mēs bijām tikuši tam garām. Mēs bijām ceļā uz nezināmu zemi.

Viņa bija prom. Nopratinātāju komanda bija atgriezusies, viņi kaut ko jautāja, viņš atbildēja, viņš nesaprata ne jautājumus, ne savas atbildes. Telpā stāvēja Mērks. Ar izbīdāmo nazi. Viņš pārgrieza savilcējus, Kaspers pateicīgi nobraucīja pietūkušās plaukstas.

- Kains un sieviete, viņš sacīja. Tas, ka viņi izmuka. Vai tas arī ietilpa darījumā?

Mērks papurināja galvu. Kaspers dzirdēja, ka tā ir taisnība.

- Avedēres aizsprosts ir aizvērts. Ūdens izsūknēšana ir sāku­sies. Pēc septiņiem mēnešiem atvērs pilsētas centru. Pēc astoņ­padsmit mēnešiem pilsēta izskatīsies pēc sevis. Rētaina. Bet citādā ziņā tāda, it kā nekas nebūtu noticis.

- Tuksneša tēvi, Kaspers teica. Un Hēgelis. Un Kārlis Markss. Un Vecās Derības autori. Viņi atklāja, ka tad, ja cilvē­kam vai pilsētai pienāk brīdinājums. No Dievišķā. Un viņi ne­klausās. Tad vēsture atkārtojas. Vispirms kā brīdinājumi. Un pēcāk kā katastrofas.

Zem Merka pārguruma Kaspers saklausīja dusmas. Tomēr ir svarīgi cilvēkus atmodināt. Un nav ne vainas tajā, ka dažkārt pirmais pamostas naids.

- Mani nekad nav interesējušas reliģijas, ministrijas ierēd­nis sacīja. Un jo sevišķi mani neinteresē Kārlis Markss un tuksneša tēvi.

- Nekad nav par vēlu kļūt gudrākam, Kaspers atteica. Pat situācijā, kurā atrodies tu. Ar trim ceturtdaļām sistēmas kapā.

Mērks atkāpās atmuguriski. Bez manēžas treniņa, bez pie­ciem tūkstošiem nakšu kopā ar diviem tūkstošiem cilvēku, kuri nav ar pliku roku ņemami, sarunā ar klaunu ir grūti paturēt pēdējo vārdu.

Durvis aizcirtās. Kaspers nolika galvu uz galda un aizmiga.

2

Viņš pamodās dienas gaismā, kas ieplūda caur logu restēm, viņam izdevās pietrausties kājās. Viņš noskatījās uz Felledparku un āra baseinu, no otrā stāva. Viņš atradās Valsts slimnīcas A nodaļā, slēgtajā apakšnodaļā.

Viņš bija ģērbies slimnīcas drēbēs. T-kreklā un garajās apakš­biksēs. Uz galda gulēja loterijas biļete, viņa tintes pildspalva, četras kronas un septiņdesmit piecas ēras skaidrā naudā. Viņi bija paņēmuši viņa kurpes.

Viņš palika guļam, pavisam rāms. Mēģināja uzsākt sarunu ar savu nervu sistēmu.

No paviljona kafejnīcas skaļruņiem viņš dzirdēja kādu saksofonistu ķeramies klāt pie bezcerīgā uzdevuma atmaksāt kādu drusku mūsu kopējā parāda Koltreinam.

No stāvvietā noliktas automašīnas radio dziedāja Čets Beikers, to laiku ierakstā, kad viņš vēl bija palaists apgrozībā kā Dīns Mārtiņš, ar zobiem mutē un matiem uz galvas. Svings bija tāds, kādu Kaspers spēja iedomāties saceļam vienīgi debesu pul­kus, kad tie riņķo ap Dieva troni.

No plunčāšanās baseina atlidoja bērnu balsis un smiekli, tie sakopojās "Otrā Brandenburgas koncerta" fragmentos. Arī Bahs bija piedzīvojis svingu.

Kaspers ieklausījās caur sienu. Sadzirdēja divus vīriešus, ku­riem vēl nebija izveidojies dziļāks kontakts ar sievišķo, tie bija abi mūki.

Atvērās durvis, palātā ienāca Zilā dāma, aiz viņas mūki. Viņa turēja rokas paceltas uz sāniem, viņi veica sievietes apskati, iz­gāja, aizvēra aiz sevis durvis.

Viņa pievilka viņam klāt krēslu, viņš piecēlās gultā sēdus. Tā viņi abi sēdēja kādu brītiņu. Ap viņiem sabiezēja klusums.

- Bērni ir drošībā, viņa sacīja. Stīne ir drošībā. Viņus no­pratināja, tas nebija nekas jautrs, bet nu tas ir galā. Tagad viņiem ir miers.

Viņš palocīja galvu.

- Benneiveis cirks ir izsūtījis rudens programmu, tu arī tur esi, jau ir sadrukāti plakāti, izskatās, ka tev ir bijis pašiecelts impresārijs, kāda sieviete, kas televīzijai izteikusies, ka Iekšlietu ministrija ir sniegusi viņai tiesiski saistošu iepriekšējo apstipri­nājumu, ka tu atgūsi savu Dānijas pilsonību. Es aprunājos ar Parīzes Patriarhātu, viņi ir vērsušies pie Spānijas karaļa, apžē­lošanas jautājumā. Tad jau redzēsim.

Sieviete piecēlās.

- Es gribu tikt ārā, Kaspers teica. Es gribu redzēt Stīni un Klāru Mariju.

- Viņi grasās tev veikt lielo tiesu psihiatrijas izmeklēšanu. Arī Drošības policija nav tikusi ar tevi galā. Arī H nodaļa ne. Viņi saka, tas prasīs trīs mēnešus. Tevi izlaidīs augustā.

Viņš sagrāba sievieti aiz formastērpa. Viņa maigi noņēma viņa rokas.

- Pienāk brīdis, viņa sacīja, kad jūtas skolotāja un mā­cekļa starpā ir sasniegušas tādu dziļumu, kura dēļ palīdzība un kontakts būs vienmēr. Taču mums allaž jāpiesargājas, lai tas nepāraugtu lutināšanā.

Kasperā izšāvās niknums, kā klauns no lādītes.

- Tev jāvar man dot ko vairāk, viņš teica. Paraugies uz manu situāciju! Man ir vajadzīga informācija. Mierinājums un svētība.

- Es varu tev iedot autobusa talonu.

- Viņi ir atņēmuši man kurpes, viņš sacīja. Tas ir efektī­vāk nekā važas un rokudzelži. Bez kurpēm es netikšu tālāk par Nerrealeju.

- Pirms nācu palātā, viņa bilda, es biju iegājusi tualetē. Tepat pa gaiteni uz priekšu. Sieviešu tualetē. Tur es aizmirsu tās kurpes, ar kurām atnācu. Dievišķīgas nejaušības pēc tās bija krosenes. Man pārāk lielas. 42. izmērs. Sajūta bija kā klauna kur­pēs. Par laimi, kabatā man bija šīs.

Viņa pastiepa uz priekšu pēdas pacēlumu. Viņai kājās bija baltas treniņčības.

Viņa piecēlās.

- Es nebūšu tā, kas tev pastāstīs, ka Stīne un Klāra Marija atrodas Rābijas fonda mājā. Bet vairs ne ilgāk kā divdesmit čet­ras stundas.

Viņa bija aizgājusi.

Viņš atvēra durvis.

- Man vajag uz tualeti, viņš teica.

Mūki gāja viņam katrs savā pusē, turēdami viņu zem rokas.

- Lūdzu, esiet kāds tik mīļš un ienāciet man līdzi! viņš sacīja. Pēdējās dienas ir paplosījušās nervus, man nepatiktu kakāt vienatnē.

Mūki mazliet atrāvās no viņa, tieši ar to arī viņš bija rēķi­nājies. Kad Kaspers iegāja tualetē, viņi palika stāvam aiz ārē­jām durvīm.

Viņš pazina tualetes. Slēgtajā nodaļā viņš bija bijis vairākas reizes, labajos gados, ar audzēkņiem, robežgadījumu diagnozes un šizofrēniķi, kuru Domāšanas traucējumu koeficients bija 1,0. Tolaik viņš bija parakstījies uz jebko, ja vecākiem bija nauda. Un dažkārt, jau tolaik, arī aiz līdzjūtības. Skaista likās doma, ka šī līdzjūtība tagad atgiezās pie viņa, kā maigi karmiskie nokrišņi.

Gan Asīzes Francisks, gan Ramana Maharši ir sacījis, ka ap­gaismotajam tieši pasaule ir trakonams, turpretī slēgtās nodaļas var šķist atbrīvojoši normālas. Viņi abi bija sevi dēvējuši par "Dieva klaunu".

Viņš iegāja sieviešu tualetē. Krosenes stāvēja aiz klozetpoda. Tas bija viņējās. Zilā dāma acīmredzot bija tās atradusi viņa koferī.

Tām piemita debešķīgs skanējums. Viņš iztaustīja tās un sa­juta naudaszīmes. Piecus tūkstošus kronu, piecsimt kronu bank­notēs. Bors izskatījās veselāks nekā iepriekšējo reizi.

Spoguļi virs izlietnes bija slīpēta nerūsējošā tērauda plāksnes. Viena toreizējā Kaspera audzēkne bija aizmukusi no kādas tua­letes, pa griestiem, viņa tā arī neatradās. Kas ir pa spēkam klien­tiem, jābūt iespējamam arī psihoterapeitam. Viņš uzkāpa uz poda bākas un tālāk uz roku žāvētāja. Griestu plāksnes bija Rockfon ražojums, daudzi psihiskie traucējumi rada paaugsti­nātu skaņas jutīgumu. Kā, piemēram, viņējo. Viņš paspieda vienu plāksnes sekciju augšup un uzvilkās ventilācijas šahtā.

Viņš izkļuva no tās pie tukša kabineta, kas bija vērsts uz Henrikharpestrengsveju, nolēca no palodzes zaļā mauriņā pretī slim­nīcas veļas mazgātavai. Pa atvērtu logu viņš no kādas kaudzes izķeksēja zilas darba bikses.

Viņš devās atpakaļ uz centrālo ieeju, laimīgas iedomas vadīts.

Reģistratūrā nosauca Lones Borfeltas vārdu, viņam pateica stāvu, nodaļas un palātas numuru, viņš brauca augšup.

Palāta atradās ķirurģiskajā nodaļā, tā bija daudzvietīga. Gultā pie loga gulēja kāds vīrietis, apsaitētu galvu, bet ar vitalitātes skaņu un vispārējo atmosfēru ap sevi, virs pārsēja kā drēbju suka slējās melnie mati.

Uz krēsla pie gultas sēdēja Lone Borfelta. Viņa bija pēdējā grūt­niecības posmā, kad gan ķermenis, gan skanējums šķiet atro­damies uz eksplozijas robežas.

Es paņēmu papildu dežūru, Kaspers sacīja. Savā galvenā ārsta blakusdarbā, lai apklaušinātos par veselības stāvokli, vai atļausiet?

Viņš pielika ausi sievietei pie vēdera, gultā guļošajam vīri­etim pārskrēja spazma.

- Izklausās stabili, Kaspers teica. Viņš ir piedzīvojis sa­tricinājumu. Bet pamazām atlabst. Bērni spēj paciest neticamas lietas. Viņš būs pilnībā iznēsāts rakaris. Kā klājas līgavainim?

- Viņam vēl jāpiesargās ar runāšanu, sieviete sacīja.

- Izbaudi to! Kaspers teica. Kamēr vēl var. Mēs visi ru­nājam par daudz.

- Kā ir ar bērniem?

- Viņi ir atpakaļ. Pie tēta un mammas.

Viņai acīs sariesās asaras.

- Kains ir pazudis, viņš sacīja. Vai tev būtu kāds ierosi­nājums, kur es varētu viņu atrast? Ar nolūku pieklājīgi apmai­nīties viedokļiem par notikušo.

Viņa papurināja galvu.

- Vienīgais, kas atkārtojās, viņa sacīja, bija tas, ka tu­vumā vajadzēja atrasties pirtij.

Kaspers atkāpās uz durvīm.

- Mēs gribētu pateikties, viņa bilda.

- Bēthovens, Kaspers teica, kad publika šņaukājās par daudz, sacīja: "Mākslinieks negrib asaras. Viņš grib aplausus."

- Mēs gribētu tevi uzaicināt uz kristībām, sieviete sacīja.

No pārējām palātas gultām slimnieki sekoja līdzi vārdu ap­maiņai.

- Tādam cilvēkam kā man, Kaspers teica. Parasti ir jāsargā privātā dzīve no savas pārmērīgās popularitātes. Taču šajā gadījumā es varētu izdarīt izņēmumu. Tā ka es būšu. Kā labā feja. Dāvana, ko likšu šūpulī šim mazgadīgajam noziedznieciņam, būs vissmalkākā dzirde. Un vislabākās manieres.

- Par to, Lone Borfelta sacīja, skatienam slīdot pār viņa darba biksēm un T-kreklu, mēs, iespējams, varētu tev palīdzēt ar mazliet pieklājīgākām drēbēm.

Viņš gāja pa Blegdamsveju. Izdzirdējis sirēnas, viņš ienira Felledparkā. Viņš uztaustīja to vietu sevī, kur lūgšana saka: lai notiek Mūsu IevsMāmiņas griba, pat ja tas nozīmē, ka mani saņems ciet. Un kur mēs tikpat lūdzam, lai tiek dota vēl kaut stunda.

Skriešus solī viņu apdzina kāda sieviete. Smalkvilnas sporta tērpā un krosenēs.

Viņš uztaisīja spurtu. Pieskrēja viņai blakus. Tā bija nodaļas priekšniece Asta Borello.

- Es esmu izmucis no slēgtās nodaļas, viņš sacīja.

Nesamazinot ātrumu, viņa pagrieza galvu. Ieraudzīja slim­nīcas T-kreklu.

Viņš nebūtu spējis sevišķi ilgi ieturēt vienu soli ar sievieti, par laimi, tas arī nebija nepieciešams, viņa nobremzēja un sāka iet. Stīvi raudzīdamās uz priekšu. Viņš juta viņai līdzi, viņam bija pazīstama šī sajūta. Cerēt, ka tev pretī ir fatamorgāna. Un reizē apzināties, ka diemžēl tā vis nav.

- Es gribu tev pastāstīt, ka es neturu ļaunu prātu, viņš teica.

Viņa gribēja mesties skriešus, bet kājas neklausīja.

- Es savus nodokļus maksāju ne tikai ar prieku, viņš tur­pināja. Es tos maksāju ar līksmu sirds drebēšanu. Bet es gribu tev palīdzēt tikt uz priekšu. Tavā personības attīstībā. Tas risks, ko rada Valsts ieņēmumu dienests un pārspīlēta nodarbošanās ar sportu. Tas ir tāds, ka tu zaudē savu dabisko, plūdeno, sieviš­ķīgo spontanitāti. Padomā par to!

Viņam bija jādodas tālāk. Viņš laidās rikšos. Ticis līdz rožu dārzam, pie Esterbro Pasta nodaļas, viņš pagriezās atpakaļ un pamāja ar roku. Viņa neatbildēja uz Kaspera sveicienu. Bet pat no tāda attāluma viņš dzirdēja, ka šī tikšanās ir atstājusi pa­liekošu iespaidu uz sievieti.

Viņš gaidīja krūmos, iepretim ieejas kāpnēm. Nepagāja ne piecas minūtes, iekams apstājās kāda mašīna, vīrietis izkāpa no tās, lai iemestu pastkastē vēstuli, atslēga palika iekšā, motors darbojās.

Kaspers iesēdās vadītāja sēdeklī. Uz blakus sēdekļa gulēja žakete auduma maisiņā un ieslēgts mobilais telefons, kā gan var paveikties! Jo, kam ir, tam dos (Marka 4:25). Viņš ieslēdzās un drusku nolaida logu.

Vīrietis bija gaišmatainais Princis Drošsirdis, profesors Franks.

Kaspers ieklausījās situācijā. Tās dievišķajā neiespējamībā. Viņš zināja, zināja, bet tomēr neaptvēra, ka atrodas uz robežas ar to vietu, kur tiek rakstīts viņa dzīves scenārijs.

Fs esmu ētisks cilvēks, viņš sacīja pa loga šķirbiņu. Dziļi ticīgs. Bet man ir vajadzīga mašīna. Es jūtu, ka tas nav nejauši, ka tā būs tavējā. Es jūtu, ka mums ar tevi ir dāvāts mazs ieskats tajā, kā darbojas kompensējošā karma. Sava veida liktenīga atmaksa. Un tomēr es tev saku — tu vari paņemt savu auto rīt. Pie Bellahojas telšu laukuma. Atslēgas būs virs saulessarga.

Tad viņš uzgāzēja.

Viņš pārbrauca pāri Langelinjebroena tiltam un piestāja krast­malā pie Toldbodenas. Veselais saprāts viņam stāstīja, ka viņam būtu jābūt sagumušam zem lielajiem, neatrisinātajiem eksisten­ciālajiem jautājumiem — kur ir sieviete, kur ir bērns, kas būs ar atriebi? Tomēr veselais saprāts ir tikai viena no daudzām iekšējā zēnu kora balsīm. Tā vietā viņš dzirdēja pavasari. Dzir­dēja dzīvi sev apkārt. Pat tad, kad jūrmalas promenādē cilvēki ir stipri aizņemti ar naudas raušanu bez jebkādas citas perspek­tīvas, kā vien sagādāt lielvēderainas vecumdienas un atstāt krietnu sīceni bērniem, kuriem tikpat ir viennozīmīgi kaitīgi mantot prāvākas summas, pat tad tas izklausās brīnišķīgi. Un bija jau ne tikai cilvēki. Kaspers dzirdēja arī gājputnus, ceļā uz Falsterbo, pavasari, kas rautin rāvās uz Zviedriju.

Viņš uzspieda tālruņa numuru, ko Kains bija uzrakstījis uz loterijas biļetes.

"Jā?

Atbildot uz telefona zvanu, ir jābūt piesardzīgam, kādu dienu var piezvanīt viens no lielajiem klauniem. Kainam būtu bijis jāļauj, lai telefons zvana, brīdī, kad viņš atsaucās, viņa at­rašanās vieta bija noteikta. Kaspers brīdi paklausījās. Tad pār­trauca savienojumu.

Viņš brauca atpakaļ garām Anglikāņu baznīcai, uz tās grunts­gabala Krievijas cars sākotnēji bija plānojis vērienīgi iecerētu Krievu baznīcas būvniecību, varbūt isihazams — pie nedaudz lielākas veiksmes — būtu varējis gūt nedaudz lielākus panāku­mus dāņu publikā.

Kaspers nolika automašīnu laukumā pie Marmora baznīcas. Uzvilka žaketi. Dronningenstvergādes kioskā nopirka kāršu kavu. Pienācis pie Ņevska baznīcas, viņš brītiņu palika stāvam, ar tīk­smi aplūkoja Broņņikova gleznoto Aleksandra Ņevska portretu, dziļi ievilka elpu, noskaitīja lūgšanu un ieklausījās baznīcā. Tās disciplīnā. Tās līdzcietībā. Tās spītībā. Tās dziļajā zināšanā, ka ir vajadzīgs treniņš, lai gūtu dievišķo pieredzi. Gluži kā cirkā. Lutera ideja par to, ka viss ir iepriekšnolemts, Kasperam vien­mēr bija šķitusi esam tiešā pretrunā ar mūsu visu ikdienišķo pie­redzi. Neilgi pirms Graučo Marksa nāves kāds žurnālists bija viņam lūdzis eksistenciālu kopsavilkumu, izcilais komiķis bija noslaucījis no sejas ironiju kā lateksa masku, tik tuvu nāvei ne­bija laika nekam sīkākam par patiesību. "Lielākā daļa no mums," viņš sacīja, "ir spiesti mēģināt savu zemo inteliģenci kompensēt ar uzcītību. Tas viss ir treniņš."

Viņš piespieda pogu, diakons atvēra durvis.

Man ļoti vajag nomazgāties, Kaspers sacīja.

Viņi izgāja cauri mazajai aulai, diakons atvēra kādas durvis, pasniedza Kasperam lielu raupja audekla dvieli, viņiem sejā sitās tvaiks, biezs kā dūmi.

Tā bija krievu pirts. Kaspers devās pa šauru, flīzēm klātu gai­teni, viņš saskaitīja piecas atvērtas durvis, kas veda uz mazām telpiņām, katrā no tām iegremdēta vanna, vairākās vannās gulēja vīrieši, pludojoši, bez svara, maigi tusnījoši, kā valzirgu mazuļi. Koridors noslēdzās ar koplietošanas telpu ar mazu, pilnīgi apaļu baseinu, karstajā ūdenī uz plauktiņa sēdēja seši vīrieši, trīs no viņiem — ar garu bārdu.

Kaspers novilka drēbes un nolika uz kāda krēsla. Pa stikla durvīm iegāja tvaika pirtī.

Uz telpas sienām bija uzgleznoti Jaunās Derības šķīstīšanās motīvi, Jēzus kristības, Jēzus uzstāj, ka mazgās mācekļiem kājas, toties Marija Magdalēna mazgā viņējās. Sieviete bija zīmēta ar aizgrieztu vaigu, lai viņai nevajadzētu nolūkoties pirts kailumā.

Gar telpas dibensienu atradās marmora lāvas trīs līmeņos, uz apakšējās sēdēja Kains. Kaspers pievilka krēslu pretī otram vīrietim un apsēdās.

Kains droši vien bija te sēdējis jau labu laiciņu, viņa seja bija sarkana un mikla, ādas virsmas asinsvadi pulsēja.

- Tu biji tas, kurš zvanīja, viņš sacīja, kā tu mani atradi?

Kaspers norādīja uz apkārtni. Viņi dzirdēja tvaika kluso šņā­koņu, no ventiļiem virs marmora lāvas. Ūdens murdēšanu cau­rulēs. Kaut kur tālumā bija dzirdama mūzika.

- Čaikovska "Liturģija" un "Vakara lūgšana", Kaspers at­bildēja. Es nedzirdēju ne tēmas, ne vārdus. Bet modalitāte bija saklausāma. Un zvanu virstoņi. Te ir jābūt zvaniem. Es ne­esmu dzirdējis tos zvanām. Bet, skanot dziesmai, tie šūpojas līdzi.

Viņš attaisīja kāršu kastīti, pārplēsa foliju, sajauca kārtis.

- Ir seši zvani, Kains sacīja. Būvēti kā zvanu spēle. Pēdējais zvaniķis, kurš pārzināja tehniku, nomira sešdesmit otrajā gadā. Baznīcai un tās mistērijām draud izmiršana. Es kļūšu par tās glābiņu.

Kaspers izdalīja kārtis.

- Kā tādam stāvus bagātam godavīram kā tev, viņš jau­tāja, kuram pieder kūrorti un sanatorijas, ir modusies interese par mazu krievu tvaika pirti ar piederošu kapelu Bredgādē?

- Man par to izstāstīja Māte Marija. Šī ir reliģisko patriarhu tikšanās vieta. Te nāk Svētā Ansgara baznīcas mācītāji. Katoļu bīskaps. Virsrabīns. Karaliskais konfesionārijs. Māte Marija saka, tai dienā, kad uzaicinās arī viņu un imāmus, Dānijā pavērsies jauna reliģiskās kopbūtnes perspektīva.

- Un no kurienes tu pazīsti Māti Mariju?

- Mūs sapazīstināja Klāra Marija.

Kaspers sajuta pēkšņu, neizskaidrojamu un iracionālu greiz­sirdības dūrienu. Vīrieši nevēlas dalīt sieviešu uzmanību ar ci­tiem vīriešiem, tam nav nekādas nozīmes, vai sievietēm ir pāri par septiņdesmit vai mazāk par divpadsmit gadiem, mēs viņas gribam paturēt sev vien.

- Pacel savas kārtis! Kaspers sacīja. Mēs spēlēsim Hold'em, divas kārtis rokā, piecas uz galda, trīs apļi.

Viņš apgrieza uz galda trīs kārtis, tur bija ercena dāma, kreiča kungs un pīķa dūzis.

Kains pacēla savas kārtis.

- Uz ko mēs spēlējam? viņš jautāja.

- Uz tavu dzīvību, Kaspers atbildēja.

Kains paraudzījās uz viņu. Kaspers atkal izdzirdēja vīrieša fizisko bīstamību.

- Likmes ir patiesības daļas, Kaspers teica. Godīgums. Es sākšu, vai dzirdi skaņas, kas mums apkārt? Atstarojumu no sienu marmora? Drusciņ mīkstāku nekā no granīta. Bet jopro­jām cietu. Un tomēr tvaika atmiekšķētu. Tas rada intimitāti. Pa vidu cietumam. Vai tu to dzirdi?

Tvaiki saslēdzās ap viņiem, telpas sienas sāka gaist.

- Šajā te intimitātē, Kaspers turpināja, sēžam mēs ar tevi. Kad vīrieši ir kopā kaili, parādās īpašs, turpat vai laimīgs skanējums. Tu esi brīvs no stīvinātās apkaklītes un tauriņa, un matu ruļļiem. Brīvs no sevis pasniegšanas, maska palikusi drē­bēs. Tu esi mazliet tuvāk pats sev. Jo tev to ļauj tālas, laimīgas atmiņas par rotaļāšanos kailam liedagā. Priecīgi akustiskie suvenīri no futbola kluba ģērbtuvēm, vai tu spēj izsekot, vai tu to dzirdi? Prātā nāk Ekeharts: "Ar ko gan Dievs ir mīlējies, lai dzemdētu tik daudz skaņu?" Un visā šajā skaņu bungādiņu lei­putrijā ieskanies tu. Tava alkatība. Tavi likumpārkāpumi un manipulācijas. Ar ko pietiek mūža ieslodzījumam. Un vistālāk dibenplānā — bērna slepkavība un izkropļošana. Soli nu! Tava obligātā likme ir patiesība par bērnu. Kur es esmu ko saklau­sījis aplam?

- Gadījumā ar bērnu, Kains sacīja. Vainīgs bija Ernsts. Kurš izgāja no rāmjiem. Viņš ir samaksājis.

Kains pacēla trīs kārtis un izlika tās uz galda, tur bija kreiča kungs, ercena devītnieks un kārava divnieks.

- Tu esi atbildīgs, Kaspers sacīja.

- Es nožēloju. Māte Marija apgalvo, ka neviens grēks nav tik liels, lai to nevarētu nožēlot.

- Un kā ar taisnīgumu? Kaspers jautāja.

-Tu esi nikns. Kā armija. Vai atbildēsi uz šo likmi, tu esi nikns kā viena vīra armija?

Kāršu vēdeklis sagriezās Kaspera acu priekšā.

- Kas ir pamudinājis uz tādu jēra dievbijību? viņš vaicāja.

- Tikšanās ar meiteni. Ar Māti Mariju. Es pārdošu visu. No­došu visu Rābijas fonda rīcībā. Es nožēloju. Absolūti. Es gaidu, kad tu solīsi.

- Palīdzi man ar hronoloģiju! Kaspers teica. Pērnā gada augustā visi divpadsmit bērni ir sapulcējušies Kopenhāgenā. Viņi griežas pie tevis. Tu kaut ko piedāvā. Vai nokārtot zemestrī­ces? Vai viņi spēja panākt, ka tās notiek? Vai viņi spēj manipu­lēt ar fizisko pasauli? Vai tikai prognozēt to?

Viņš apgrieza otrādi kārti, tas bija pīķa desmitnieks.

Kains paraustīja plecus.

- Es strādāju ar opcijām. Manā skatījumā nav gandrīz nekā­das atšķirības. Starp panākšanu, ka lietas notiek, un zināšanu, ka tās notiks. Viņi teica, ka būs zemestrīces.

- Tad tev rodas ideja sapirkties nevērtīgus gruntsgabalus. Un potenciālajiem pircējiem radīt priekšstatu, pareizo vai nepareizo priekšstatu, ka zemestrīces un iegrimšana ir galā. Šai nolūkā tev bija vajadzīgi bērni. Un viņi pieprasīja pretī, lai tu viņus at­gādā šurp, vai tā tas ir?

Kains pamāja ar galvu.

- Bet ir jābūt vēl kaut kam, Kaspers sacīja.

- Man jāpalīdz viņiem vadīt sabiedrisko domu. Un presi. Kad viņi nāks klajā ar šo te.

Kaspers lēnām nogrozīja galvu.

- Viņi grib pasauli piespiest uz kaut ko. Draudēdami, ka viņi var izsaukt dabas katastrofas. Tas ir vandalisms. Bērnu terorisms. Viņi ir mazi noziedznieki. Vai tā ir tiesa? Vai viņi ir uz to spējīgi?

Kains paraustīja plecus.

- Un tu biji domājis tajā piedalīties? Kaspers jautāja.

- Es esmu atgriezts. Esmu redzējis gaismu.

- Kur bērni dzīvoja, kamēr viņi bija šeit?

- Rābijas fonda mājā. Tas bija vienkārši. Es liku, lai mana darbiniece vēršas Rābijas fondā.

- Blondīne, Kaspers noteica. Irēne Papasa?

Kains pamāja.

- Fonds pats noorganizēja transportu. Bet mēs aizbraucām viņiem pakaļ uz ārzemēm. Dažos gadījumos vecāki negribēja ļaut viņiem aizbraukt. Tāpēc iesniegumi policijai. Diemžēl es vienu no uzdevumiem uzticēju Ernstam.

- Kāpēc Māte Marija neredzēja tev cauri?

Kains apvērsa kārti. Tas bija kreiča divnieks.

- Simenons Jaunais Teologs raksta, viņš sacīja, ka ir sva­rīgi garīgajam skolotājam nepiedēvēt viszinību. Pat visdižākie cilvēki vien ir.

Kasperam elpojot iemetās dūrējs. Varbūt pie vainas bija tvaiks, varbūt sarūgtinājums, esot spiestam atsacīties no monopola uz baznīcas tēvu citēšanu.

- Pēc tam jūs simulējāt nolaupīšanu, viņš teica. Kāpēc tikai divus bērnus?

- Tik vien bija vajadzīgs. Lai pārliecinātu pircējus.

- Klāra Marija nosūtīja karti kādai hidroloģei. Sekulārordenim piesaistītai sievietei. Kartē bija redzama Kopenhāgenas osta pēc zemestrīces. Kāpēc tā tika nosūtīta?

Kainam izmainījās skanējums. Pār viņa seju pārskrēja pēkšņi radušos un izzudušu muskuļu saspringumu un tiku rotaļa.

- Tie bērni, viņi ir sātana izdzimums. Viņus nolaupīt pats par sevi ir sods. Tiesiskā vajāšana nav vajadzīga. Viņi būs gribējuši pierādīt, ka zināja par zemestrīcēm jau iepriekš. Bet viņi nebija informējuši mani.

Viņš apgrieza kārti. Tas bija kārava sešinieks.

- Bet tieši manas kļūdas, Kains sacīja. Tās ir fantastisks izejas punkts garīgās izaugsmes procesam. Es spēšu izdarīt mil­zīgas lietas. Sieviešu un bērnu labā.

- Vispirms, Kaspers teica, tev būs jāpasēž cietumā. Es gribu redzēt kārtis.

Viņš izlika savas kārtis. Kains blenza uz viņa straitu. Tad izlika savējās. Tur bija ercena kungs un ercena piecnieks.

- Sarkanajā krāsā ir maz pigmenta, Kaspers sacīja. Ne­daudz vieglākas, nedaudz ātrākas nekā melnās. Toties bilžu kār­tis ir drusku smagākas. Es dzirdēju tavas kārtis.

Kains pieliecās uz viņa pusi.

- Man ir sakari kā Amerikas prezidentam. Es atdzīvināšu šo baznīcu. Es atbalstīšu Fondu. Es esmu kolosāls sabiedrotais.

- Es esmu tas, kurš izglāba bērnus, Kaspers atteica.

- Man piemīt fantastisks garīgais potenciāls, Kains sacīja. Māte Marija ir likusi man to noprast. Es tikai biju spiests iet pa apkārtceļu. Tā gadījies daudziem dižajiem. Milarepam. Bībe­les muitniekam. Bagātajam vīram. Pāvilam. Bet tagad es krītu ceļos. Izpērku grēkus. Savā izaugsmē es aizlidošu uz priekšu kā auļojošs zirgs.

- Tu ielidosi Horsensas Valsts cietumā. Ordeņa māsu zvaig­zne esmu es.

- Es esmu nonācis līdz pazemībai, Kains teica. Dziļai pa­zemībai. Es atdošu visu baznīcai. Fondam. Es zemojos sava tu­vākā priekšā.

- Mana pazemība ir globāla, Kaspers atbildēja. Es esmu upurējis globālu karjeru. Es mazgāju visu cilvēku kājas. Pat tavējās.

Kaspers rāvās tikt vaļā no krēsla un nomesties ceļos. Bet viņš bija novārdzināts, un Kains traucās tai pašā virzienā. Tās bija pazemības sacensības. Bet tvaiki aizsedza viņiem skatu. Viens otra priekšā nometušies ceļos, viņi sasitās ar galvām, netīšām, bet ar tādu spēku, it kā tas būtu abpusējs belziens ar galvu.

Mums, iesācējiem, grūtības sagādā tas, ka labie nodomi slikti pacieš saspringtas situācijas. Ka līdzcietība, kad pienāk izšķi­rīgs bridis, bieži vien izrādās esam tikai plāna lapiņu zelta kār­tiņa virs krietni rupjāka metāla. Kains aplika rokas Kasperam ap kaklu. Tik un tā Kaspers palika sēžam. Kad kaislīgs pokera spēlmanis ir iekārtojies uz sēdēšanu, ir vajadzīgs patiesi daudz, lai viņu izkustinātu no vietas.

Taču viņš manīja, kā viņam pamazām atslēdzas redze un dzirde. Kains lēnām spieda viņu uz aizmuguri, uz marmora lāvu un sprauslām, no kurienes šņākuļoja verdoši karstais tvaiks.

Kaspers piefiksēja lūgšanu, kas pievērsās Dismasam, lāga laupītājam, pie krusta līdzās Pestītājam. Dismass bija svētais aizbildnis visiem azartspēlmaņiem un visiem tiem, kuri izcieš garus cietumsodus.

Tad viņš iebelza sev priekšā esošajam vīrietim ar galvu.

Tas aizlidināja Kainu atpakaļ, viņa ķermenis aizslīdēja pa plāno ūdens kārtiņu uz grīdas un ar dobju troksni atsitās pret sienu. Āda virs pieres bija pāršķelta, seja pārklājusies ar asinīm.

Atvērās stikla durvis, ailē nostājās diakons.

- Pirts ir svēta, viņš teica, tāpat kā baznīca.

Viņš pakāpās maliņā, Kaspers pietrausās kājās, lēnām, zvārodamies, viņš piecēla Kainu, pa pusei aizvilka, pa pusei aiz­nesa viņu garām diakonam.

Diakons norādīja, Kaspers nostatīja Kainu zem dušas, pats nostājās zem citas. Diakons atgrieza krānu.

Dušas galvas bija nevis vienkārši lielas, bet tik lielas kā dzir­navu rati. Un ūdens, kas gāzās no tām, bija nevis vienkārši auksts, bet Kaukāza šļūdoņu ūdens.

- Noskalošanās ar aukstu ūdeni, večuks domīgi sacīja,

- vienmēr ir bijusi viens no dziļākajiem garīgajiem paņēmieniem.

Kaspers manīja, kā saraujas miljoniem kapilāru. Toties augst­sirdība piebrieda.

- Greizsirdība pieaug proporcionāli tam, cik tuvu esi pie­kļuvis lielajiem garīgajiem skolotājiem, viņš sacīja Kainam.

- Beigās, kad jau esi pieskāriena attālumā, tā konverģē uz vāj­prātu. Es lūdzu tev piedošanu.

Kaina skatiens vēl bija peldošs. Kaspers paņēma no radia­toriem vienu no lielajiem dvieļiem un devās pie biznesmeņa.

- Nāc, viņš mudināja, un ļauj, lai Kaspers noslauka tev muguru!

Kains parāvās atpakaļ.

- Pēc tam, Kaspers teica, es tevi ieziedīšu ar mitrinošu krēmu. Un izmasēšu tev pēdas.

Kains paķēra dvieli no kāda krēsla. No baseina viņus vē­roja bārdaiņi.

Kains grīļodamies kāpās atpakaļ. Neizlaizdams Kasperu no acīm, aptina sev apkārt dvieli. Aizstreipuļoja pa gaiteni. Kaspers mina viņam uz pēdām.

- Sitiens, Kaspers sauca, ko es tev izdarīju ar galvu. Es ņemu to atpakaļ. Es skūpstu tev pieri. Es raudu gaužas asaras, ka atkal zaudēju savaldību.

Kains atdabūja vaļā durvis, kas veda uz ielu. Pa kāpnēm notenterēja uz ietvi.

Garāmgājēji apstājās. Vistuvāk kāpnēm stāvēja kāda sieviete. Vienu fantastisku mirkli Kasperam šķita, ka tā ir Asta Borello. Tas būtu bijis monumentāls sinhroniskums.

Tad viņš ieraudzīja, ka tā ir svešiniece. Un savā ziņā tas bija atvieglojums. Kad kosmoss ceļ priekšā labvēlīgas sagadīšanās, ir tīkami, ja nepārdozē.

Kains aizlocījās garām sievietei un metās skriešus, prom pa Bredgādi. Kaspers pamāja skatītājiem ar roku. Klanīdamies viņš atpakaļgaitā atkāpās uz garderobēm.

Viņš devās pa gaiteni, apģērbās, ārā iedams apstājās pie vienas no mazajām kabīnītēm. Vannā sēdošais vīrietis bija aizslēpies aiz avīzes, Kaspers ienāca telpā.

- Piedošanu par traucējumu, viņš teica, bet es vados pēc skaņas. Mani neliek mierā ilgas vēl pēdējo reizi paklausīties, kā skan Scbaffbausen Kara zirgs. Un iemest aci tavā avīzē.

Vīrietis paņēma avīzi malā, tas bija Veidebīls, viņi abi lūko­jās uz tīkkoka krēslu blakus vannai, uz rūpīgi salocītajām drē­bēm stāvēja rokas pulkstenis.

Advokāts pasniedza Kasperam avīzi, viņš uzgāja meklēto, Dānijas Loto pēdējās izlozes rezultāti bija pēdējā lapā. Kaspers izvilka savu biļeti, viņa pirksti pārskrēja pār numuriem, viņš at­rada savējo, viņa loterijas biļete bija vinnējusi. Viņš palika rāmi stāvam, kādu minūti.

- Manai loterijas biļetei ir vinnests, viņš sacīja. Seši mil­joni. Šī te ir astotdaļas loze, tas nozīmē, ka es esmu nopelnījis septiņsimt piecdesmit tūkstošus. Un man ir jāatzīst, ka tikko, pirms pāris sekundēm, bija īss brīdis, kad mani piepildīja ne jau pateicība Dievišķajam, bet gan sarūgtinājums par to, ka es reiz Kampmansgādē neaizgāju atpakaļ pie savas iemīļotās tiesu izpildītājas Astas un neaizņēmos taukšķi, un nenopirku veselu lozi, vai saproti, par ko es runāju?

Advokāts papurināja galvu.

- Alkatība, Kaspers teica, ir viens no garīgā progresa visāķīgākajiem šķēršļiem. Tomēr, paldies Dievam, es jau nāka­majā mirklī sajutu, kā aizsākas sirds lūgšana, tā skan vēl tagad, es lūdzos Svēto Cecīliju, es nezinu, vai tu viņu pazīsti, viņa ir mūzikas svētā aizbildne.

Kasperam aiz muguras bija kustība, gaitenī stāvēja diakons.

- Es atvainojos par pirmītējo incidentu, Kaspers bilda, ber kā jums var ienākt prātā atvērt durvis tādam mandrilam kā Kains, tas iet pāri manai saprašanai.

- Ja kāda vieta vai atmosfēra ir vispatiesākajā nozīmē die­višķa, diakons atbildēja, tad tā nevar būt slēgta nevienam.

Visi trīs vīrieši saskatījās. Kaspers apjauta, ka ir kļūdaini no­vērtējis Austrumu baznīcu. Varbūt tā tomēr beigās atvērsies modernajai pasaulei un pārdzīvos to.

- Vai tas attiecas arī uz mūsu draudzeni, viņš iejautājās, Māti Mariju — Bagsvērdas metropolīti?

Diakonam vajadzēja brītiņu, lai atbildētu.

- Pie tā mums vēl būs jāpiestrādā, viņš sacīja.

Kaspers salocīja loterijas biļeti.

- Uz šīs biļetes ir vairāki numuri, viņš sacīja. Tālruņa numuri un citi. Arī vinnesta numurs. Man neviens no tiem ne­būs vajadzīgs. Tur, uz kurieni es dodos.

Viņš iebāza loterijas biļeti diakonam virssvārku kabatā.

- Simbolisks pienesums, viņš bilda. Kristietības darbam, integrējot sarežģītas kundzītes.

Diakons pavadīja viņu ārā.

- Kā būtu ar mazo vārdiņu "paldies"? Kaspers vaicāja. Lai nu kā, tas ir tuvu pie miljoniņa.

- Pahoms, večuks atteica, apmēram 307. gadā vairākus no tiem klostera likumiem, ko piemērojam vēl šodien, saņēma pa taisno vīzijā no Dieva. Vīzijā tika arī sacīts, ka tad, ja kāds sniedz žēlsirdības dāvanu brāļiem un māsām, tad jāpateicas ir devējam.

Kaspers un diakons saskatījās. Tad Kaspers palocījās.

- Paldies! viņš sacīja. Tev. Austrumu baznīcai. Un Dāni­jas Loto.

3

Viņš novietoja mašīnu Nībrovejā. Tāpat kā iepriekšējo reizi. Tikai šoreiz, apbūvei beidzoties, viņš devās uz ezera krastu.

Viņš bija spiests iet gluži lēnītēm. Viņš varēja būt nokrities par piecpadsmit kilogramiem. Nebija atlicis nekādu tauku, pat uz pakaļas ne. Viņam bija asinsizplūdumi jau no sēdēšanas uz krēsla, kamēr viņu nopratināja.

Viņš atrada kādu vietu iepretim mazajai kupola baznīciņai, taču skatu uz klosteri aizsedza koks. Viņam izdevās kaut kā pārtrausties pār sētu. Bet viņš bija spiests palikt guļam zālē, minūtes desmit, iekams varēja turpināt ceļu.

Viņš iegāja galvenajā ēkā pa sānu durvīm. Gaiteņi bija tukši. Tālumā viņš dzirdēja misi. Viņas dziedāja kaut ko no Baha, vienu no Lieldienu kantātēm, ar vārdiem "Priecājieties, sirdis!".

Aiz mūzikas viņš saklausīja meklēto.

Viņš uzbrauca ar liftu uz viesu spārnu. Viņas bija iemitinā­tas tajā cellē, kas bija bijusi viņējā. Kad viņš vēl bija mūķene.

Viņš pieklauvēja un iegāja iekšā. Stīne un Klāra Marija sē­dēja uz gultas un dzēra tēju. Viņām starpā atradās leļļu kalns. Viņš paņēma krēslu, to, uz kura bija sēdējusi Zilā dāma.

Skanējums apkārt viņām bija lielāks nekā telpa, tas bija velvjains, kā katedrāle. Viņš bija to dzirdējis iepriekš, ka vecāku un bērnu interference mēdz pieņemt šādu formu, kad ir mīlestība. Un kad gan sieviete, gan bērns izskatījās kā no sengrieķu mito­loģijas nākušas.

Viņš nebija piederīgs šai skaņu ainai. Viņam tajā nebija vie­tas. Viņš neizturēja kvalifikāciju. Viņu nekad tajā neielaidīs. Bija par vēlu.

- Labi gan, ka tu atnāci! meitene sacīja. Tev būs man jālasa vakara pasaciņas. Un pēc tam jāspēlē. Gan uz vijoles, gan uz kla­vierēm. Kaut ko no tā tur Baha. Katru vakaru.

Viņa panācās tuvāk.

- Es sēdēšu tev klēpī. Tev būs jāmīļo mani. Katru vakaru. Es esmu ļoti mīlīga.

Viņa sāka dungot. "Bona Nox".

Viņam sāka svīst paduses.

- Būs vajadzīgs ilgs laiks, viņa teica. Ilgs, ilgs laiks. Iekams tu būsi samaksājis. Par to, ka tevis nebija, kad es biju maziņa.

Viņa noplātījās uz leļļu pusi.

- Divsimt Rratz lelles. Viņas bija man apsolījušas piecus sim­tus. Viņas bija man apsolījušas!

Viņa piecēlās.

- Čau! viņa sacīja. Es eju ārā spēlēties.

Nonākusi viņam pretī, meitene apstājās. Pārlaida ar pirkstu galiem gar žokli. Kā pieaugusi sieviete.

- Viņa ir mana, viņa bilda. Mana mamma. Tikai mana.

Viņš pamāja ar galvu.

- Man šķiet, tev nevajadzētu viņai neko teikt, viņa sacīja. Neko tādu, ko arī es nevarētu dzirdēt.

Viņš vēlreiz pamāja ar galvu. Meitenes starojums bija nesa­tricināms. Kā Karajanam. Neviens nebija varējis neko iebilst Karajanam. Ne Rihters. Pat ne Bergmans.

Un prom viņa bija.

Viņš nogaidīja, kamēr izveidojās Stīnes pašas skanējums. Arī tas bija telpa. Mazliet savādākas formas nekā tā, kas viņai bija kopā ar meiteni. Viņš bija dzirdējis šo telpu kopš pirmās reizes. Jūrmalā. Viņam bija uznākusi vēlēšanās ieiet tajā. Vēlēšanās nebija īstais vārds. Viņš bija iesūkts tajā. Un pēc tam nekad ne­bija ticis laukā. Nebija gribējis.

Tā bija brīva telpa. Nekādu mēbeļu, uz kurām piemesties. Nekādu lamatu. Nekādas rezervētības. Un tomēr. Kādā vietā ieeja vienmēr bija bijusi aizliegta. Bet tagad viņam vairs nebija nekā, ko zaudēt.

- Tu divus gadus sēdēji Horsensas cietumā, viņš sacīja. Pirms es tevi satiku. Par slepkavību.

Viņš bija sēdējis pretī dažnedažādiem noziedzniekiem. Tāds ir cirks. Vispusīga pasaule. Slepkavības vienmēr ietvēra sevišķs skanējums. Kaut kāds galējību skanējums. Tas parādījās tagad, cellē. Vārdiem piemīt tāda īpašība. To skaņas kvalitāte vien ak­tivizē gabaliņu realitātes, ko tie nosauc.

- Viņš bija mīļākais, viņa sacīja. Viņš mani izvaroja. Tas notika, kad viņš sāka mani tvarstīt otru reizi.

Viņš ieklausījās viņas sistēmā.

- Tādā gadījumā, viņš teica, izvarošana ir ceļš, kuru es neparko neizvēlēšos iet.

Viņa piecēlās, pienāca klāt un apstājās viņam aiz muguras.

- Par to man ir prieks, viņa sacīja. Par to man, nolādēts, ir prieks.

Viņa ar roku noglauda viņa skaustu. Viņa releji atslēdzās. Smadzenes atslēdzās. Sinapses pārstāja šaudīties. Viņš bija da­būjams par pliku paldies, ja vien tiktu savākts. Viņam nebija ne­kādu bloku pret Stīni. Ārā viņš dzirdēja bērnu smieklus.

- Cik ilgi viņi te būs? viņš jautāja. Bērni.

- Viņi lidos mājup rīt. Visi, izņemot Klāru Mariju.

- Kā tur bija ar to zemestrīces prognozēšanu?

- Man bija kaut kas jāizdomā. Lai izskaidrotu tev viņas un manējo kontaktu.

Kaut kur dziļi, dziļi iekšā viņam iezvanījās trauksmes sig­nāls. Bet tas bija pārāk tālu prom. Viņš sajuta viņas delnu sil­tumu. Gluži kā sveloņu. Viņa dzirde izslēdzās.

4

Viņš pamodās un zināja, ka sieviete un meitene ir viņu pametušas.

Viņš bija gulējis ciešā miegā. Sapnī bija rādījušies rēgi, kā opija reibulī. Ķermenis bija nomocīts, acis miega opijlīmes aizlipinā­tas. Viņš noskenēja ēku, viņas bija prom. Viņš izstreipuļoja gai­tenī un atvēra durvis uz viņu celli. Viņas nebija gulējušas gultā. Leļļu nebija. Viņu drēbju nebija.

Viņš iešļāca sejā aukstu ūdeni. Spogulī redzamā seja vairs ne­brēca pēc sieviešu žurnālu lasītāju uzmanības. Tā brēca pēc plas­tiskās ķirurģijas. Pēc Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas.

Viņš saklausīja vienu no rīta dievkalpojumiem. No baznīcas. Mūra sienu izsijātu. Sešdesmit sievietes ekstāzē. Kamēr viņš pats tik tikko spēja noturēties kājās.

Mazs būdams, kad visi telšu īpašnieki bija bijuši vīrieši un visas mātes — sievietes, viņš bija vēlējies, kaut valdīšana pasaulē varētu notikt pēc sievišķīga principa. Tagad, kad tas bija sācis piepildīties, viņam uzmācās šaubas.

Viņš klumburoja pa baltajiem gaiteņiem. Ar sajūtu, it kā rāpotu uz visām četrām. Pie gala istabas viņš palika stāvam un klausāmies.

Runātāja bija afrikāniete.

Kaste, viņa sacīja. Ar trīssimt lellēm. No rotaļlietu vei­kala Fdetter BR. Tā nevar būt pazudusi. Jums tā noteikti kaut kur stāv.

Mistiķiem un klauniem ikviena pēkšņi radusies situācija uzdzirkstī saules gaismā. Kā vizuāls un audiāls dārgakmens. Viņš atvēra durvis.

Viņa sēdēja pie Zilās dāmas rakstāmgalda. Kāja bija ģipsī. Grieztās brūces sejas tumsā zaigoja rozā. Tās dzija.

Viņš dzirdēja, ka ir pagājusi vismaz diennakts, kopš viņa gulējusi. Un ka viņa spēj to paciest.

- Kur viņas ir? viņš jautāja.

Viņš pats dzirdēja, ka balsi klāj putekļi un sveķi.

- Viņas tev atrakstīs. Mēneša laikā.

Ja viņas vietā atrastos jebkurš cits, Kaspers būtu izspiedis at­zīšanos. Bet šis nebija īstais brīdis, lai pašrocīgi sakropļotu sevi.

Aizsākās lūgšana. Viņš juta savu elpošanu. Viņa sistēma ga­tavojās pēdējam uznācienam. Viņas acis kavējās pie viņa. Viņš zināja, ka tad, ja pieļaus kaut vienu kļūdu, afrikāniete izslēgs viņu no spēles.

Viņš nolika viņai priekšā mašīnas atslēgas.

- Es biju spiests nozagt auto, kad vakar devos šurp. Tas stāv pie Nībrogordas mājām. Karaliski zils BMW. Mani māc bai­les, ka tad, kad to atradīs, tas kaitēs jūsu godam. Es pagaidām esmu palaists brīvībā saskaņā ar jūsu ārsta slēdzienu. Mašīna ir jānogādā uz Bellahojas telšu laukumu. Kā tev šķiet, vai mēs varētu pierunāt kādu no mazajām novicēm to aizdzīt?

Viņas acis nolūkoja Kasperu. Viņš pievērsa savu skanējumu un uzmanību kāju pēdām. Tieši tā viņš bija iztīrījis Eiropas pokera salonus. Nekādas pievēršanās sirdij. Nekādas izlikša­nās. Tā vietā viņš bija nolaidis savu uzmanību pie kāju pēdām.

Viņa piecēlās.

- Tu dabūsi viņas atkal redzēt, viņa sacīja. Stīni un Klāru Mariju. Var arī paiet gads. Viss prasa tik laika, cik tas prasa. Bet tu dabūsi viņas redzēt.

- Es esmu pilnīgi mierīgs, viņš atteica.

Viņa staigāja ar vienu pašu kruķi. Bez svara. Brīdi viņš palika sēžam un vienkārši Izbaudīja šo skatu. Arī Bahs būtu tā darījis. Pat ja viņš patlaban sacerētu "Fūgas mākslas" pēdējo daļu.

Viņš pagriezās pret telefonu. Ieklausījās lūgšanā. Tagad viņam pēdējo reizi būs jātiek garām sliekšņa sargātājai. Pēdējo reizi jāaizmānās garām letei. Pēdējo reizi jāiemanevrē prāvos melos. Kaspers manīja, ka tas nebija tikai viņa paša dēļ vien. Ka viņā un caur viņu aktīvs bija kas lielāks. Vai Mūsu IevsMāmiņa? Tā mēs varam cerēt. Bet vai jebkad varam būt pilnīgi pārliecināti?

Viņš piezvanīja uz F&tter BR, uz galveno nodaļu, Roskildevejā. Klausuli pacēla jauna sieviete. Viņš nebija varējis neko saga­tavot, viņš taisnā ceļā sekoja balss atvērtībai. Līdz trīsdesmit gadu vecumam cilvēki vēl nav atmetuši ticību tam, ka patiesi dižais var gadīties pēkšņi.

- Te zvana Galma pārvaldnieks, viņš sacīja. Mēs gribētu pasūtināt piecsimt Bratz leļļu. Ar mašīnām un drēbēm, un visiem piederumiem. Iesaiņotas kastē. Vai tās var piegādāt stundas laikā? Tā ir diplomātiskā dāvana. Jānogādā otrpus Premjera dienesta rezidencei, starp Bagsvērdu un Lingbīsē ezeru. Tur ir diskrēta preču piegādes ieeja.

- Sanāks divas kastes, viņa sacīja. Uz paletes. Ar kurjerpastu. Mums visas mašīnas ir aizņemtas. Un mums leļļu nav noliktavā, vedējiem vajadzēs drusku laika, lai tās savāktu pa veikaliem.

- Būs jau labi, Kaspers sacīja. Mēs bruņosimies ar kara­lisku pacietību.

- Kam lai es nosūtu rēķinu?

Kaspera apziņa bija nogulsnējusies pie kāju pēdām. Lūgšana bija neatslābstoša.

- Pa tiešo uz Amālienborgu. Pasta indekss nav nepieciešams. Un mums parasti ir divdesmit procentu atlaide.

Viņš gaidīja mašīnu ezera krastā. Bija pavasaris. Ceļā uz vasaru. Tā piebrauca pēc stundas. Milzīga kā īsts pārcelšanās servisa

kravas auto. Tam pie stūres sēdēja skanējums, kuru Kaspers pazina. No tālas pagātnes. Viņš identificēja seju. Tā piederēja vienam no mazgadīgajiem nažu vicinātājiem, kas bija palīdzē­juši viņam iekļūt Konon ēkā. Viņam blakus sēdēja tumšmatai­nais četrpadsmitgadīgais zēns.

Kaspers dzirdēja, kā viņu skanējums izplešas šokā. bet sejas neko nenodeva.

Viņš aizņēmās no puišiem izbīdāmo nazi. Uzšķērda kasti. Izgāza iepakojumus ar lellēm mašīnā. Līdz kaste bija piepildīta līdz pusei. Viņš izgrieza ar nazi kartonā trīs caurumus.

- Tagad es ierāpšos iekšā, viņš teica. Jūs aiztaisīsiet vāku aiz manis. Un aizlīmēsiet ar līmlenti.

No kravas kastes grīdas viņš paņēma divas riepu sviras. Mēs tiekam vadīti, kā Augustīns sacīja, un Ramana Maharši pēc viņa. Tik un tā nenāk par ļaunu veikt piesardzības pasākumus.

- Tā ir pasaka, jaunākais zēns teica. Es to zinu. No sko­las. Dāņu pasaka. Pēc tam mēs tevi iemetīsim upē.

- Ne vella nebija!

Viņš izstāstīja ceļu atpakaļ uz klosteri.

- Kabinetā sēž afrikāniete. Viņai acis ir tik lielas kā vienam no Korāna briesmoņiem. Bet neļaujieties bailēm! Sakiet, ka jums ir sūtījums ar lellēm. Nosūtīts pirms vairākām dienām. Bet aizkavējies. Un kur lai to nogādā? Viņa iedos jums adresi. Jūs aizbrauksiet uz turieni. Uzliksiet mani uz ratiņiem. Un ievedīsiet līdz galam iekšā.

Kaspers ierāpās kastē. Puiši nepakustējās.

- Tu esi kļuvis tievāks, mazākais sacīja. Kopš pēdējās reizes, kad tevi satikām. Nav arī nekāds brīnums. Ar tavu dzīvesveidu.

Kaspers iekārtoja sev guļvietu. Starp iepakojumiem.

- Bet ar finansēm tev noteikti viss joprojām kārtībā, zēns teica.

Kaspers iztukšoja kabatas. Atrada pēdējos piecus tūksto­šus. Pastiepa uz priekšu.

- Tu esi izmisis cilvēks, zēns sacīja. Varētu mēģināt izda­rīt uz tevi vēl lielāku spiedienu. Mums vajag kādu drusku arī par riepu svirām.

Kaspers izgrieza kabatas otrādi, tās bija tukšas.

- Bet pildspalva?

Viņš pasniedza zēnam tintes pildspalvu. Puiši aizvēra vāku. Aizlīmēja kasti ar līmlenti.

- Tu tiksi nogādāts līdz pašam saņēmējam, jaunākā balss sacīja. Pat tad, ja adresātu apsargā velni. Zvēru pie Korāna. Es vienmēr esmu izpildījis savu līguma daļu.

5

Viņš juta, kā kasti uzceļ uz ratiņiem. Dzirdēja puišu piepūlēto elpu, stumjoties augšup pa nogāzi. Dzirdēja satiksmes maģis­trāles. Atbalsi no vaļējiem laukumiem un parkiem. Vēja čaboņu banānpalmās. Viņi bija pie Botāniskā dārza. Pie Ģeoloģijas mu­zeja. Ceļā uz Kopenhāgenas observatoriju.

Viņiem acīmredzot līdzi bija sliedes, viņi pārstūma ratiņus pār durvju slieksni un ieripināja liftā. Viņš vairs neatcerējās, cik liftu bija bijis pēdējo mēnešu laikā. Bezgala daudz. Viņš zināja — kaut kādā ziņā šis būs pēdējais.

Viņu aizveda pa gaiteni un iestūma pa kādām durvīm, viņš dzirdēja, kā telpa ap kasti iegūst kupola formu — vai arī viņš pats. Kaste tika nocelta no ratiņiem. Puišu soļi attālinājās, viņam apkārt iestājās klusums.

Nevis parastais klusums. Tas klusums, kuru Mūsu TēvsMāmiņa būs uzmodulējusi brīdī, kad viņa atvēra muti un sacīja: "Lai top gaisma!"

Viņš sakopoja pēdējos spēkus, atspērās pret vāku un atrāva to vaļā.

Telpai bija kupola forma. Tā bija pati observatorija, griesti bija ideāla puslode, veidota no divkārša liekuma vara plāksnēm. Pie sienas sākās milzīgs spodrināta misiņa un bronzas tele­skops, uzmontēts uz sliedes, kas gar sienu aprakstīja pilnu apli. Atzvilis pret okulāru, stāvēja Josefs Kains.

Zem kupola cauruma, aplī apkārt Kaspera kastei, sēdēja visi divpadsmit bērni. Stīne un Zilā dāma. Andrea Finka. Dafijs. Ku­ģojošā sarkanā biete. Skrodera pozā. Kā grupu terapijas muļ­ķīši. Kā austrumzemju mūķenes pūdžā laikā.

Nevar sabūt trīsdesmit gadu šovbiznesā, negūstot izdevību vairākos gaumīgos gadījumos papriecāties par plikām sievie­tēm, kas izlec no tortes. Tomēr Kasperam nekad nebija bijis iz­devības pilnībā ieklausīties šo sieviešu situācijā. Tāda viņam bija tagad.

Viņš izjuta dziļu gandarījumu. Vienu brīdi viņam apkārt eso­šās sejas aiz izbrīna bija zaudējušas izteiksmi. Vienu brīdi klu­sums atkāpās no visvarošajām sievietēm un fantastiskajiem bērniem. Un pilnskanīgi skanēja bezpalīdzīgais pārsteigums. Teiciens "kā no debesīm nokritis" būtu pilnībā atbilstošs. Pat Zilās dāmas gadījumā.

Tajā brīdī Kaspers sajuta, ikviens zem observatorijas kupola sajuta, ka Mūsu TevsMāmiņa, pat vissvētākajos saietos, tur klaunu pēdējam brīdim, kā trumpja kārti piedurknē.

Tad atjaunojās klusums.

Zilā dāma piecēlās, paņēma krēslu, bērni atbrīvēja vietu. Viņa nolika krēslu aplī.

- Kaspers Kronē, viņa teica. Avanti. Esi no sirds sveicināts.

Gar sienām stāvēja ceļasomas, jau tagad ar divpadsmit da­žādu aviosabiedrību birkām. Viņš bija liecinieks atvadām.

- Bērni ne brīdi nebija nolaupīti, Kaspers sacīja. Viņi tajā piedalījās brīvprātīgi. Bija sadursmes. Tomēr brīvprātīgums. Viņi noslēdza darījumu ar Kainu. Par ko tas bija?

"Kauns" nebija tas vārds, ko viņš būtu attiecinājis uz pretī esošajiem bērniem. Taču tagad šī sajūta kļuva klātesoša. Izcilā veidā disonantiska. Kā Bēthovena "Devītās simfonijas" pēdē­jās daļas sākums. Bērni izskatījās — visi kā viens tie izskatījās — pēc desmit līdz četrpadsmit gadus veciem seksuālajiem no­ziedzniekiem, kuri pieķerti nodarījuma vietā un kuriem tagad, tāpat kā mums, visiem pārējiem, jāmēģina saprast, kā lai dzivo tālāk un saglabā cienīgumu un ticību brīvajai gribai, kad esi atklājis, ka mēs kā sānpelžvēži dzīvojam uz muguras valim, kas sevī iemieso zemūdens spēkus, pār kuriem mums nav teikšanas.

- Viņi gribēja sapulcēties, Zilā dāma sacīja. Te, Kopen­hāgenā. Viņi gribēja atkal satikties. Tas ir ļoti grūti un dārgi. Sa­pulcināt divpadsmit bērnus. Mēs to darām reizi gadā. Ar lielām pūlēm. Viņi panāca, ka to izdara Kains.

Kaspers paraudzījās uz vīrieti pie tālskata.

- Tu, viņš sacīja, tu pat nepārvestu deviņdesmitgadīgu večiņu pāri šosejai, iepriekš nenoskaidrojis viņas kredītspēju. Ko tu dabūji pretī?

Viņš manīja sievieti izsveram savus vārdus.

- Viņš domāja, ka bērni spēj kaut ko paveikt. Fiziskajā pa­saulē. Ka apziņa, ja tā spēj sasniegt stāvokli, kurā esamība vēl nav noformējusies, spēj ietekmēt fizisko realitāti. Protams, tas bija naivi.

- Protams, Kaspers atteica.

Noklusējumi nostājas situācijas perifērijā, kā netīras skaņas sēru apmale. Telpa trīcēja no nepateiktā. Kaspers zināja, ka Mūsu TēvsMāmiņa norādīs uz kādu, kuram būs jārod izeja no tagadnes. Viņš cerēja, ka tas nebūs viņš.

Tā bija klusā meitene.

Klāra Marija piecēlās.

- Josef! viņa sacīja. Māte Marija! Dafij! Andrea! Suenson! Es labprāt aprunātos ar jums ārpusē. Bez lieciniekiem. Mirklīti.

Tas tika pateikts dziļā nopietnībā. Lielā, nevainīgā svinīgumā. Atsevišķos gadījumos bērna uzstājība ir tik spēcīga, ka visi ir spiesti tai ļauties, — mazais zēns "Ķeizara jaunajās drēbēs", jau­nais Jēzus templī. Zilā dāma piecēlās kājās. Kains arī. Dafijs. Andrea Finka. Jūras spēku virsnieks.

Viņiem būtu vajadzējis palikt sēžam. No brīža, kad viņi pie­cēlās, viņiem nebija nekādu izredžu.

Meitene pieturēja viņiem durvis. Viņi izgāja laukā. Tad viņa aizvēra tās no iekšpuses. Un aizslēdza.

Durvis izskatījās kā no tiem laikiem, kad observatorija tika celta. No masīva ozola. Smagas kā baznīcas durvis.

Meitene pagriezās pret bērniem un Kasperu. Tad uzsmaidīja.

Smaids bija tāds, no kura Kasperam radās vēlēšanās ielīst atpakaļ kartona kastē. Bet bija par vēlu. Tieši tāpēc ir jāapdo­mājas, iekams no tiesas doties ceļā, kas ved laukā no paša per­sonības. Bieži vien nekāda vienkārša atpakaļceļa īsti nav.

- Es nezinu, kādas ir tavas domas par karu, meitene sacīja.

Kaspers neatbildēja.

- Mēs domājām, ka tad, ja pasaulei kaut ko parādītu, kaut ko pilnīgi neticamu, tad varbūt izdotos panākt, ka tā saprot. Ka pieaugušie saprot. Ka pārstāj karot.

Kasperam mutē bija sausums. Bet reizē acis slapjā vietā.

- Ļoti skaista doma, viņš sacīja. Ko jūs gribējāt parādīt pasaulei?

- Ja nu tas būtu kas liels, viņa teica. Par ko uzzinātu visa pasaule. Atgadījums kādā pilsētā. Kur nevienam nekas neno­tiktu. Bet kur būtu redzams, cik dārgi tas varētu izmaksāt. Ja mēs neliktos mierā. Tas ir vienīgais, no kā cilvēkiem ir pa īstam bail. Zaudēt naudu. Tad varbūt izdotos viņus sakliegt.

- Un pie viena izsist sev piecsimt bārbiju, viņš sacīja.

Viņa pasmaidīja. Tas nebija smaicis, kādu meita velta

tēvam.

- Viens otru taču neizslēdz, vai ne? viņa sacīja.

Kaspers pamāja ar galvu. Viņam bija stīvs sprands. It kā at­tīstītos straujš meningīts.

- Bahs arī tā būtu sacījis, viņš atbildēja.

Viņa pienāca viņam klāt.

- Mums ar tevi, viņa teica, ies jautri!

Viņš atvirzījās no meitenes. Viņas skanējums kļuva nāvīgi nopietns.

- Mēs domājām. Ka tad, ja tas būtu pietiekami svarīgi, ne­būtu nekā tāda, ko nevarētu izdarīt.

- Tavs tēvs vienmēr ir strādājis pēc tā paša principa, viņš sacīja. Lai tikai aizsniegtu viņu sirdis.

Viņa ieņēma vietu aplī.

- Vai jūs iegremdējāt zemi? viņš jautāja. Vai apziņa var izmainīt fizisko esamību?

Varbūt viņa nedzirdēja Kasperu. Varbūt viņa bija nogriezusi klusāk viņa kanālu, viņš manīja dusmas, kas aizrāva viņam elpu.

- Tu atceries, es gribēju kļūt par piloti, viņa teica.

Viņa ieskatījās Kasperam acīs.

- Ir tāds pirmsstarta pārbaudes saraksts, viņa sacīja. Pirms motoriem. Altimetrs. Elektrosistēma. Degvielas sistēma. Navi­gācija. Maršruta ielāde. Radiobākas frekvence. Esmu par to lasījusi. īstās grāmatās. Vai palīdzēsi man kļūt par piloti, kad es būšu liela?

Viņš nepakustējās.

- Mēs iedarbinām motorus, viņa teica.

Divpadsmit bērnu sejas bija atvērtas. Možas jo možas. Atbrī­votas kā miegā. Bet ar plaši atplestām acīm.

- Vai jūs to sarīkojāt? Kaspers jautāja. Vai jūs izraisījāt zemes iegrimšanu?

Viņa palūkojās uz Kasperu.

- Varbūt tā vienkārši iegadījās, viņa sacīja. Nejauši. Un mēs to iepriekš itin kā sajūtām. Kā tev šķiet?

Viņš manīja telpu sabiezējam. Mati viņam uz galvas saslē­jās stāvus. Kā atrodoties elektrostatiskajā ģeneratorā.

- Daļa bija rakstīta angļu valodā, viņa turpināja. Cabin ready. Doors released.

Viņš aplaida skatienu bērniem. Tie cits pēc cita palocīja galvu. Kaspers būtu ņēmis kājas pār pleciem. Bet viņš zināja, ka ir par vēlu. Smadzeņu kontrole pār ķermeni bija pārtrūkusi.

- Ready for pushback, meitene sacīja. Kopenhāgenas observatorija ar Kasperu Kroni un Stīni, un viņu meitu, un draugiem ir cleared for pusbback.

Viņa pacēla abus rādītājpirkstus.

Vienu brīdi ēka vibrēja. Ne briesmīgi, tomēr pilnīgi nepār­protami. Vai arī tā bija viņa paša drebēšana.

Tad tā pārvērtās par gaismu. Vai arī viņam bija pārstājusi darboties redze.

Viņš juta observatoriju paceļamies gaisā un pārsniedzam ska­ņas ātrumu. Viņš ieskatījās meitenei acīs. Tas bija absolūti mierīgas.

Varbūt viņi cēlās vertikāli augšup. Viņš vērās laukā pa to, kas varbūt bija šīs ēkas gaismassienas, varbūt — halucinācijas, varbūt — jauna veida vizuālie uztvērumi. Viņš domājās redzam, kā zem viņiem prom krīt Kopenhāgena, itin kā pilsēta grimtu bezdibenī. Bet vai mēs jebkad varam būt pilnīgi pārliecināti?

Viņš juta, kā no diafragmas uz augšu spiežas vēmiens. Viņam šķita, ka ir samierinājies ar nāvi. Tagad, kad tā sēdēja viņam pretī, bērna izskatā, viņš atskārta, ka tā nav riesa. Kad tā stun­diņa sita, viņam negribējās mirt.

- Ved mūs atpakaļ! viņš teica. Nosēdini mūs!

Viņa balss bija pūkaina kā pīpslauķis.

Meitene atkal pasmaidīja. Viņai bija izkritis priekšzobs. Vai izsists. Tas bija bezzobu smīns. Kā lielajām raganām.

- Vai varētu tevi pierunāt? viņa sacīja. Pamēģināt vēlreiz? Ar mammu?

Viņa seja bija sviedru maska. Gaismas sviedru.

- Tā ir šantāža, viņš teica. Garīga šantāža.

- Pati labākā, viņa sacīja.

Viņš pacēla rokas.

- Lai notiek, viņš bilda.

- Zvēri! Pie Mūsu TēvsMāmiņas.

- Tā ir zaimošana. Dieva vārda nelietīga valkāšana.

- Vai tu vari atļauties šādi tielēties?

Viņš pacēla roku, lai zvērētu.

Tajā brīdī tika atspertas vaļā durvis.

Spērējs bija Kains.

Kasperu piepildīja sava veida respekts pret viņu. Durvis gan nebija tādas kā vēl pirms minūtes, tās bija lāsmojošas kā akva­relis, vibrējoši spīdīgas. Tomēr tās joprojām bija no ozolkoka.

Durvīs stāvēja Zilā dāma. Lielākā daļa viņas bija pārvērtu­sies par varavīksnes gaismu. Bet ne visa. Un atlikusī daļa bija dusmīga.

Viņas dusmas bija fantastiskas. Kaspers uzreiz saprata, ka viņam ir jānovērtē šī skaņa. Ka izdevība to dzirdēt viņam nega­dīsies bieži.

Klāra Marija! viņa teica. Taisi to ciet!

Tonis bija tāds, kādam līdzīgu Kaspers nekad nebija dzirdē­jis. Balss bija autoritatīva kā patiess pastardienas pareģojums. Tā neko nepieprasīja. Tā vienkārši izveidoja jaunu realitāti.

Nekādas piezemēšanās nebija. Vienā brīdī zaigojošā kolba šķita lidināmies četrsimt metru virs pilsētas, un vienlaikus ārpus laika un telpas, absolūtā klusumā, fluorescējoša, caurspīdīga. Nākamajā brīdī atjaunojās realitāte. Viss pa vecam. Nekā nav bijis. Un nekas vairs nav, kā agrāk.

Kamēr tas norisinājās, Kaspera galva bija bijusi iztukšota. Tagad viņa paša psiholoģija gāzās viņam virsū kā aizturēts pai­suma vilnis. Un pirmā doma bija — ja varētu kļūt par šo bērnu impresāriju!

Vai tas nav tas, uz ko mēs visi tiecamies? Lai bērni mūs ap­gādātu un mēs varētu sēdēt ar saslietām kājām, ļaujot vakara kāsītim apņemt pirmsmiega drinku, apziņā, ka mums algoti ļau­dis gādā, lai mūsu ietaupījumi nes pēc iespējas lielāku peļņu.

Tad cauri izlauzās lūgšana. Viņš apjauta, ka tad, ja tu ar Mūsu TēvsMāmiņu brauc ar ātrumu četrsimt kilometru stundā un tver pēc ceļmalas kokiem, lai noplūktu augli, tad vislielākā varbūtība ir tā, ka tev noraus roku.

Viņš sastapās ar Zilās dāmas skatienu. Viņas skanējums pieņēmās spēkā. Sajūta bija, kā raugoties ūdenī, kas žvadz no dārgakmeņiem.

- So te, viņa sacīja, mēs paturēsim pie sevis. Vēl kādu laiku.

Kains stāvēja viņai cieši līdzās. Viņa aplika viņam roku ap

vidukli.

Kasperam šis šoks bija savā ziņā lielāks nekā pirmītējais. Viņš atmuguriski atgāzās lūgšanā. Nav nekā tāda, ko Dievišķais nespētu panest.

- Lai kristietība varētu izdzīvot, Zilā dāma sacīja, ir jā­notiek būtiskām pārvērtībām.

Viņa būtu varējusi dabūt jebkuru. Viņa būtu varējusi dabūt kādu no šiem četrpadsniitgadīgajiem zēniem. Mazliet citos ap­stākļos viņa, iespējams, būtu varējusi dabūt viņu pašu, Kasperu Kroni.

- Tu būtu varējusi dabūt jebkuru, Kaspers sacīja. Kāpēc jāņem tieši Klibais velns?

ļosefs Kains izslējās staltāks.

- Es esmu grandiozā nožēlas procesā, viņš sacīja. Es at­tīrīšos. Kļūšu par jaunu cilvēku. Esmu runājis ar Mariju par iespēju veikt mūža grēksūdzi.

- Tam vajadzēs pāris gadu, Kaspers atteica. Tev bez mi­tas runājot divdesmit četras stundas diennaktī.

Kains salocījās lēcienam. Kaspers novicinājās ar riepu svi­rām. Maigi, aicinoši, kā ar ķīniešu vēdekļiem.

Kāds viņam pieskārās, tā bija Stīne. Viņš piezemējās pats savā ķermenī.

Viņa stāvēja viņam aiz muguras. Kā tolaik, kad viņš noņēma grimu. Pagātnē, kura vairs neeksistēja. Kura vairs nekad neva­rēs atkārtoties. Un kurā viņš neilgojās atgriezties. Bet kura tik­pat labi izskatītos atmiņu kladē.

- Atklāti runājot, viņš teica, es nekad neesmu ticējis, ka jel viena sieviete varētu mani mīlēt.

Viņas rokas kļuva siltas, gandrīz svelošas, uz viņa ādas.

Es to lieliski saprotu, viņa atbildēja, es arī pati tam ne velna nebūtu ticējusi. Bet, par spīti visai mazticamībai un dabas likumiem, iespējams, tomēr ir viena, kura tevi mīl.

Viņš aizvēra acis.

Šim brīdim piemita kaut kas no BWV 565, "Tokātas un fūgas re minorā", noslēguma, vareni, liktenīgi mūzikas pīlāri, kas īslaicīgi nostājas savā vietā, pirms atkal atveras priekškars.

Tomēr tajā bija viegla nosvere uz romantismu. Un Kaspers zināja, ka kosmoss nav sevišķi romantisks. Romantisms ir ga­lējs stāvoklis, un visas galējības tiek izlīdzinātas.

Viņš sajuta kaut ko piekļaujamies savam ķermenim. Tas bija bērns. Klusā meitene iespiedās pa vidu starp viņu un Stīni. Viņa uzsmaidīja viņam. Vilka smaidu.

Atiezis ilkņus, viņš pasmaidīja pretī. Ar dzirdi pārlūkoja nā­kotni. Viņš to saklausīja tikai kumosiņiem, gabaliņiem un daļām.

Tas, ko viņš dzirdēja, visādā ziņā izklausījās skaisti. Visādā ziņā — kā pavisam lielā galā izrāde. Un visādā ziņā — ļoti, ļoti grūti.

Paldies Jesam Bertelsenam, Ērikam Hēgam, Kārenai Hēgai, Nellijai Džeinai, Jākobam Mallingam Lambertam un Oto fon Moltkem-Letam.

Загрузка...