Klusā meitene

SESTĀ DAĻA

1

Viss bija nodarīts trīs stundu laikā.

Viņa atnāca tūdaļ pēc pusnakts, palīdzēja viņam iesēsties ratiņkrēslā. Lifts nobrauca līdz pazemes garāžai. Viņš saskai­tīja autoparkā divpadsmit mašīnu — divi apvidus auto, ātrās palīdzības mašīna, ar kuru viņš bija atvests šurp, vēl viena ātrās palīdzības mašīna, kravas auto, divi pikapi, viens universālis, trīs polo, varbūt mūķeņu lielajam šopingam, kravas autobuss.

Māsa Glorija nolaida kravas autobusa pacēlāju, uzstūma viņu uz platformas, pacēla to, ieripināja viņu autobusā, nofik­sēja ratiņkrēslu. Francs Fībers sēdēja pie stūres.

I.ameļu vārti acīmredzot bija aprīkoti ar sensoru vai darbi­nāmi ar tālvadību, tie uzslīdēja augšā paši, ārā kā mūris stāvēja nakts. Atvērās sētas režģu vārti, automašīnas lukturi uzķēra miglas plūksnas.

Mums ir trīs stundas, afrikāniete sacīja. Pēc tam kāds sāks brīnīties.

Tev bija kāds šoferis, Kaspers bilda, kuram bija laiva.

Neatrāvis acu no brauktuves, Francs Fībers kaut ko uz­šņāpa blociņā zem ikonas. Viņš padeva lapiņu uz aizmuguri Kasperam.

Kaspers mēģināja uzspiest numuru, bet nevarēja, rokas trī­cēja, viņš norādīja uz numuru, afrikāniete uzspieda to viņa vietā.

Viņš bija spiests pavilkt apsējus malā, lai pieliktu telefonu pie auss. Pagāja mūžība, iekams klausuli pacēla. Liels cilvēks.

- Te Fībera vecākais brālis, Kaspers teica. Fībers saka, tev esot laiva, tu varot to piebraukt pēc stundas ceturkšņa.

Vīrietis nogārdzās klausulē.

- Tev vajag ārstu! Ir nakts vidus!

Cilvēku motīvi neatrodas viņiem priekšā. Tie ir mums aiz muguras, mēs no tiem bēgam. Klausulē dzirdamajai balsij aiz muguras bija atmiņas par būšanu atstātam novārtā un pames­tību. Pret šīm atmiņām tā bija atradusi atbalstu materialitātē. Vārdi plūda no gaļīga ķermeņa, kas atradās milzīgā savrupmājā.

- Man ir sāpīgi, Kaspers sacīja. Iedomājoties, ka tu būtu va­rējis saglabāt savu darbu. Un būt par desmit tūkstošiem bagātāks.

Viņi uzbrauca uz Bispebūenas ceļa pārvada. Telefons klusēja. Varbūt tās bija tikai iedomas. Un vīrietis jau liek nost klausuli.

- Skaidrā naudā?

Kaspers izvilka no rītasvārku kabatas fonda naudu, viņš pa­cēla to ielu apgaismojumā. Saskaitīja divdesmit banknošu. Uz kurām bija attēlots Bors. Kvantu mehāniķim zem acīm bija prāvi maisiņi. Tas būs šo to maksājis. Dzīvot ar svētā sirdi un inte­liģenci. Un tikpat ieguldīt savus pūliņus lielajā bumbā.

- Mazlietotās piecsimt kronu naudaszīmēs, viņš atbildēja. Viņš dzirdēja, kā tiek ieslēgta lampa, nočīkst gulta, ierūcas

kaut kas smags. Sieva vai rotveilers.

- Naktī osta ir bloķēta, vīrietis sacīja.

- Vai viņiem ir izdevies pārliecināt īstu jūrnieku, ka, saulei rietot, Ēresunds tiek slēgts?

Viņi uzbrauca uz Obulvāra.

- Kalvebodes mols, balss paziņoja. Iepretim Slūsehavnas ostai. Pēc pusstundas.

Viņi nogriezās gar Centrālo staciju un Pasta termināli. Auto­mašīna aizcirtās uz dienvidiem, gar ostu. Viņi pabrauca garām jaunajam zivju tirgus laukumam. Kaspera bērnībā šajā vietā bija atradušās ogļu noliktavas, peldošās mājas un rūpnieciskās ra­žotnes, tagad te bija tirdzniecības centri un naktsklubi.

Viņi pabrauca garām H.K. Ersteda spēkstacijai, Belvederes piestātnei, viņš te nebija bijis desmit gadu. Viņa bērnībā te bija stāvējuši pietauvoti divsimt piecdesmit kuteru, te bija atradu­šies mazdārziņi, kur ļaudis mitinājās cauru gadu. Tagad te bija boulinga halles, biroju ēkas un pornofilmu studijas. Te bija bijusi mītne vairākiem mazajiem un vidēji lielajiem cirkiem, viņš at­minējās vairākas ziemas sezonas Sīdhavnas ostā. Tolaik pilsēta bija beigusies šajā vietā, uz dienvidaustrumiem no Zēlandes tilta bija pletusies tundra. Tagad te bija golfa laukumi, futbola stadions, benzīntanki. Trīs nami, ko viņš atminējās no tiem laikiem, nu bija vēstures pieminekļi un iežogoti atradās dzelz­ceļa teritorijā. Ko lai cilvēks domā — vai mēs visi būtu puspaaudzes laikā iznākuši no džungļiem un nonākuši zooloģiskajā dārzā?

- Manā bērnībā, viņš sacīja, te bija pilsētas otrā puse. Tagad tā visa ir fasāde. Man tas nav saprotams.

Publika — tas vienmēr ir jauki. Taču viņš bija runājis ar sevi. Nebija gaidījis atbildi.

- Otrā puse ir neskarta, afrikāniete teica. Tikpat liela kā toreiz. Vai lielāka. Tikai uzpucēta.

Kasperu pārņēma pašam nesaprotamas dusmas.

- Kā gan, viņš sacīja, mazgadīga mūķene, kas uzaugusi Āfrikas krūmājos, ieguvusi šādas zinības par dzīves ēnainajām pusēm?

Viņa paliecās uz priekšu, aizspēra Franča Fībera kājas prom un nospieda bremzes. Daudz netrūka, ka Kaspers būtu izrauts no ratiņkrēsla un izlidotu pa priekšējo stiklu. Francs Fībers bija bāls kā spoks.

Afrikāniete pārvilka medaljonu sev pār galvu un pasniedza uz aizmuguri. Viņa iededza mašīnā gaismu. Kaspers ieraudzīja fotogrāfiju ar diviem bērniem un vīrieti, zaļā pļavā. Bērniem bija rokas un kājas pa gaisu un dauzonīgs, balts smaids pa visu ģīmi. Vīrietim bija maigas lūpas un skatiens, kas maigumam pie­bēra sāli.

- Man ir trīsdesmit pieci gadi, viņa teica. Man ir vīrs un divi bērni.

Sudrabs silts iegūla viņa plaukstā. Tas smaržoja pēc viņas. Kaspers zināja, ka kaut kur tropos jābūt augam, kurš dienvidus saulē izstaro tieši šo smaržu.

Viņš pagrieza plakano metālu otrādi. Otrā pusē bija iegra­vēti divi zulu vairogi un divi sakrustoti asegaji, un teksts "Pir­mais Visāfrikas aikido čempionāts".

- Mani arvien vairāk vilina mūķenes dzīve, Kaspers bilda. Vai var kandidēt?

Kravas autobusiņš apstājās pie diviem sekliem ostas baseiniem starp diviem moliem, viena mola tālākajā galā bija manāma rosība, citādi viss bija kluss. Māsa Glorija izstūma Kasperu uz pacēlāja un nolaida viņu uz zemes. Lēnām, mierīgi pārripināja viņu pāri ceļam uz ostas teritoriju. Satiksmes nebija, viņš mī­lēja nakti. Maziņam viņam māte bija lasījusi priekšā, bieži ne, tam nepietika laika un enerģijas, bet dažreiz. Viņa bija lasījusi grāmatu "Palle viens pats pasaulē". Viņš tajā bija saklausījis klu­sumu. Aiz attēliem, aiz teksta, aiz grāmatas šķietamā vientulīguma viņš bija saklausījis spirdzinošo klusumu pilsētā, kur viss dus.

Tāda pati sajūta bija tagad — ka pilsētā viņam apkārt valda pilnīgs klusums. Un ka viņu uz priekšu nes visaptverošs sieviš­ķīgums.

Uz vistālākā cementa pāļa sēdēja zirga deķī ietinies cilvēks. Ticis molam līdz pusei, Kaspers jau atskārta, ka ir redzējis viņu iepriekš, redzējis vai dzirdējis viņu.

Sarkanā biete piecēlās kājās, tirkīzos nebija ne mazākās mi­ņas, ka viņš pazītu Kasperu. Būtu jau arī bijis dīvaini, Kaspers bija apsaitēts kā mūmija. Tas bija vīrs, kurš bija vadījis Stīnes laivu garām Nacionālajai bankai, pirms četrpadsmit dienu il­gas mūžības.

- Ja mums jātiek slēgtajā zonā, viņš teica, tie būs vēl pieci tūkstoši.

Ekonomisko spuldzīšu gaismā Bors izskatījās vēl vairāk no­vārdzis. Stīne reiz bija stāstījusi Kasperam par Einšteina preto­šanos kvantu mehānikas varbūtiskajiem skaidrojumiem. Tāpat kā visi dižie pokera spēlmaņi, Einšteins bija izjutis nejaušības robežu. Satikt Sarkano bieti te, Sīdhavnas ostā, bija otrpus ro­bežas. Kaspers noskurinājās. Vienu īsu mirkli viņam radās sa­jūta, ka Mūsu TēvsMāmiņa spēlē ar iezīmētām kārtīm.

Viņš atkorķēja konjaku, afrikāniete padeva viņam divas acu skalojamās glāzes, viņam izdevās ieliet, par spīti rokas drebē­šanai.

- Mēs ar māsu Gloriju, Kaspers sacīja, dzīvojam vienā klosterī. Mūkus no mūķenēm šķir režģi. Mēs esam lūkojušies viens uz otru caur režģiem veselu gadu. Tieši šovakar, viņas as­toņpadsmit gadu dzimšanas dienā, mums ir brivsolis. Tāpēc mēs gribētu to nosvinēt divatā.

Vīrietis nopētīja apsējus. Ģipsi. Ratiņkrēslu.

- Vēl pieci tūkstoši. Depozītā. Dabūsiet, kad atgriezīsieties.

Kaspers uzlika brilles. Noskaitīja pusi summas. Ne bez piepūles.

- Mēs atstāsim laivu tur, viņš teica. Pie Nīhavnas. Tev ne­būs nekāda riska. Atceries nu, kā tas ir, kad tev ir astoņpadsmit un tu esi iemīlējies.

Vīrietis blenza uz Kasperu. Tas pacēla glāzi.

- Par Pestītāju, viņš sacīja. Pirmais tosts vienmēr par Pestītāju.

Māsa Glorija pārlika abas alumīnija sliedes no piestātnes uz reliņu, viņa iestūma Kasperu laivā.

- Yanmar motors, vīrietis bilda. Kā jūs to iedarbināsiet?

Mūķene atvēra motora nodalījumu, pakustināja aizbīdni, pagrieza aizdedzi, motors pamodās, viņa palaida vaļā atsperes, ielika ātrumā, uzgāzēja, laiva lēnītēm aizslīdēja garām vīrietim piestātnē.

Kaspers pacēla savu glāzi.

- Viņa izmācījās par kurinātāju, viņš teica. Pirms tam kad izstudēja par ārsti. Bet pēc tam kad viņa deva mūžīgos solīju­mus. Un ieguva melno jostu.

Laiva izslīdēja no Slūselēbetas kanāla, ostas kuģu ceļš pletās platāks.

- Mēs tur trenējāmies, Kaspers stāstīja, kad es biju bērns. Mazie cirki, kuriem pietrūka rocības īstām ziemas mītnēm, tie nomāja vietu Nordhavnas ostā vai te. Pusdienās mēs devāmies uz molu un sēdējām tur, pavasarī, pie garšvielu noliktavām. Man bija sapnis, nomoda sapnis, tolaik un daudzus gadus pēc tam. Aina, kas uzradās pati no sevis. Es iztēlojos, ka man būs bērni, ka es viņiem izrādīšu, kur esmu dzīvojis un strādājis. Vienmēr redzēju acu priekšā šo ostu. Un kādu dienu es stāvēšu kopā ar viņiem burukuģa priekšgalā un noraudzīšos uz Sīdhavnas ostu, un mēs peldēsim prom. Un tā būs lielas brīvības sajūta.

- Vai tur bija arī sieviete? afrikāniete vaicāja. Sapnī?

Viņš apdomājās.

- Nē, viņš atteica. Patiesībā biju tikai es un bērni.

Viņi aizpeldēja garām Teglholmenas pussalai, bakborra pusē pavērās Temmergrāvena kanāls, viņi tuvojās nožogojumam. Tas bija neilona tīkls, kas karājās no kabeļa, kurš bija pārvilkts pāri ostas ieejai un piestiprināts pie oranžām bojām un kuru pār­trauca barjera un uz platformas uzcelts šķūnis.

Viņš atcerējās citas letes, kas bija gadījušās viņam ceļā, mek­lējot Klāru Mariju. Viņš iedomājās par Zilo dāmu. Atskārta, ka ielūkojas projekcijā, kas nāk no paša apziņas. īsu brīdi šis atskārtums piepildīja viņu ar bezrūpību.

Viņš iedomājās par vīrieti, kura laivu nu bija noīrējis, tas bija kārtējais šķērslis un reizē palīgs ceļā pie klusās meitenes. Viņš paskatījās uz afrikānieti sev pretī, tā bija kārtējā sievišķuma ma­nifestācija. Viņš sajuta atkārtošanos, viņš bija sagūstīts skaniskā repetīcijā, sava veida bungu cilpā. Taču pirmo reizi mūžā viņš to apzinājās. Šajā apziņā ausa brīvība, viņš to dzirdēja.

- Mūs apturēs, afrikāniete sacīja.

Viņš ieklausījās, šķūnī neviena nebija.

- Mēs esam nevardarbīgā misijā Mūsu TēvsMāmiņas uzde­vumā, viņš atteica, kosmoss ir ar mums.

Viņa palīdzēja Kasperam izkļūt no ratiņkrēsla un nogulties laivas dibenā, pati apgūlās uz airsola, laiva paslīdēja zem bar­jeras, uz platformas nebija redzams neviens cilvēks, viņi atra­dās Gasverkshavnas ostā.

- Kāpēc tev nav bērnu? viņa vaicāja.

Izbrīnīts viņš saklausīja sevi sakām taisnību. Vai to mazu­miņu taisnības, ko iespējams izteikt.

- Varbūt es nekad nenoticēju, ka manī būs pietiekami sta­bilitātes. Ko piedāvāt bērnam. Es zināju, ka varu kaut ko darīt bērnu labad pusstundu līdz trīs ceturkšņus no vietas. Manēžā. Prožektoru gaismā. Bet varbūt neesmu īsti piemērots garākai distancei.

- Vai vispār bija kāda sieviete?

- Pa īstam tikai vienu reizi. Un diezgan īsu laiku.

Ar atklātību jābūt uzmanīgam. Viņš piepeši sadzirdēja, kā ap viņu saslēdzas vientulība. Juta, kā afrikāniete klausās. Ma­nīja, ka viņa šajā brīdī dzird un saprot viņa sistēmu.

- Pat ar bērniem tu visai bieži esi viens, viņa sacīja. Pat ģimenē. Bērni ļoti strauji mainās. Nekādas stabilitātes nav. Visu laiku tev tiek atgādināts, ka pēc laiciņa viņi būs savā dzīvē. Šoreiz esmu sabijusi prom mēnesi. Kad pēc trim nedēļām atgrie­zīšos mājās, viņi būs pārvērtušies, sajūta būs tāda, it kā es viņus satiktu pirmo reizi. It kā viņi būtu sveši. Arī ikdienā. Varbūt tā ir tiesa, ka mīlestība ilgst mūžīgi. Tomēr tās izskats visu laiku mainās.

Laivai priekšā slējās miglas valnis, viņi iepeldēja tajā.

No miglas iznira Langebro tilts. Tas bija slēgts. Bet pie Tirdz­niecības darbinieku arodbiedrības nama stāvēja automašīna. Ja cilvēkam ir divkārt reāli atņemtas autovadītāja tiesības divās Eiropas valstīs, viņš instinktīvi lūkojas pēc vīra ar policijas āt­ruma kontroles kameru, Kaspers uzgāja viņu uz tilta pretējās puses ietves, līdzās kontroltornim. Arī afrikāniete ieraudzīja viņu.

Mūs ieraudzīs, viņa teica, mūs izsēdinās ārā, te visur patrulē flote.

Kaspers norādīja, laiva iegriezās Kristianshavnas kanālos. Lielākā daļa kvartāla bija evakuēta, biroju ēkas tumšas, pames­tie dzīvokļi tumši, ielas tukšas. Laiva paslīdēja zem tilta arkas, pār kuru veda Torvegāde. Velves koncentrēja visu skaņu, ieliek­tas virsmas fokusē skaņu degpunktā, tilta arkas ir akustiskās kristāla bumbas, tās sakopo visus apkārtnes signālus. Kaspers dzirdēja tukšo dzīvokļu atbalsis. Dzirdēja ūdens šņākoņu, tam sūcoties caur namu mūriem. Briestoša sagruvuma skaņu. Un gabaliņu tālāk — neizprotamu tropu skaņu.

Pēdējā Overgādennedenvandetas mājā, pašā augšā, pa ap­tumšotām loga rūtīm sūcās šauras gaismas svītriņas.

2

l.ietusmeža putni nedziedāja, tie smēja, tie klaigāja, tie gārguļoja. Dibenplānā jautās Kilimandžaro kraujās, zilās ēnas, pel­došas dūmakā. Kalna pakājē Serengeti leknais zaļums. Savannai priekšā lietusmežs un putni. Lietusmežam priekšā sieviete, klub­krēslā pie galda, uz kura stāvēja divas alkohola pudeles un glāze.

Varbūt viņai bija deviņdesmit pieci gadi, varbūt divsimt de­viņdesmit pieci, kaut kad aizvēsturiskā laikā viņa bija saplūdusi ar krēslu, vairs nevarēja izšķirt, kur beidzas cilvēks un kur sā­kas masīvā mēbele.

Kaspers aizripinājās ar ratiņkrēslu pie galda. Viņš vēl neuz­drošinājās ievilkt elpu. Smaka bija par stipru, nāves un liķiera smaka.

Afrikāniete bija palikusi stāvam pie durvīm.

- Miltu tārpi, krēslā sēdošā sieviete sacīja. Putnu barība. Palien zem paklāja, guļ un pūst. Neko tur nevar padarīt. Paņem glāzi, mīļo draudziņ, kādi ceļi mūs šurp atveduši? Kas ir tā melnā drostaliņa?

Istaba būtu varējusi būt gaiša, gaiss būtu varējis būt svaigs, kanāla pusē atradās sešas logu ailes. Bet tās bija aizsegtas ar rullo un horizontālajām žalūzijām.

- Es esmu Maksimiliāna Kronēs dēls.

- Vai mums ir kāds personības dokuments, mīļo draudziņ?

Sejas āda bija bez dzīvības, kā vaska lellei. Viena acs akla un pelēkraiba vērās džungļos, otra bija melna un intensīvi dzīva. Ta nopētīja Kaspera pasi.

Istaba bija liela, bet nepieejama. Džungļi bija sastādīti prāvos keramikas podos, kas stāvēja uz filcēta neilona paklāja, Āfrikas fototapetes priekšā. Augiem priekšā galds, krēsls un statīvs ar siltumnīcas lampām. Apkārt augiem vismaz simt putnu. Pārē­jās divas trešdaļas telpas aizņēma papīrs un kartons kompaktā masā. No grīdas līdz griestiem vienlaidu blāķī bija sakrautas un sapresētas grāmatas, fotoalbumi, vēstuļu saišķi, žurnāli, pastkar­tes, arhīva kastes, katalogu ķīpas, eļļas gleznas un plakātu ruļļi.

- Šī ir tikai trešā daļa, viņa sacīja. Pārējais ir Karaliskās bib­liotēkas arhīvos. Arī filmas un video. Tūkstoš piecsimt stundu filmas.

- Tu pazini manu vecomāti.

Ar abām rokām saņēmusi vienu no pudelēm, viņa pagrieza to pret Kasperu, viņš papurināja galvu. Viņa ielēja. Vispirms no vienas pudeles, pēc tam no otras, zaļu un dzeltenu šartrēzi. Viņa sajauca tās proporcijā vienu pret vienu.

Glāze bija šaura. Taču to, kā pietrūka diametrā, tā atguva garumā, glāze bija tik augsta kā ziedu vāze. Varbūt tādēļ, lai sa­īsinātu garo ceļu no galda līdz mutei. Ja rastos tāda steiga.

Tāda steiga radās. Viņa dzēra kā celtnieks, salēja šķidrumu rīklē bez kādām rīšanas kustībām. Tad nolika glāzi uz galda un noklakšķināja mēli.

- Sevi vajag lutināt. Jo sevišķi tad, ja esi viens. Henrijs no­mira pirms desmit gadiem.

Uz grīdas Kaspers redzēja, kā viņa sevi lutina. Tur stāvēja divas rindas pudeļu, rūpīgi sastatītas strīpā, kā rekvizīti pirms izrādes, pa divdesmit dažām no katras krāsas. Viņas sirds droši vien ir iekonservēta spirtā un cukurā, kā zaļš valrieksts. Viņš nekad nepiekļūs viņai klāt.

- Tava vecāmāte bija no Vīnes bērniem. Atbrauca uz Dāniju 20. gada martā. Viņiem kaklā bija uzkārta īpaša pase. Austrijā viņi būtu nomiruši badā. Viņa bija vienā sūtījumā ar Ilonu Vīselmani. Debitēja "Mūķenes bērnā", Karaliskajā teātrī, astoņ­padsmit gadu vecumā. Viena no Ernsta Rolfa neskaitāmajām sirdsdāmām. Apprecējās ar Stēntoftu. To, kurš sacerēja meldiņu dziesmai "Tava sirds ir briesmās, Andresen".

Putni bija apklusuši. Telpu pamazām piepildīja jauna skaņa. Iedarbinātas izcilas atmiņas skaņa.

- Tava vecāmāte nonāca aprūpē. Izšūšanas piederumu vei­kalā. Ēreskēbingā. Tas nu jaunkundzei ne vella nepatika. Laikam jau bija sava veida spaidu darbi. Pirmajā ziemā viņa pa ledu pārgāja uz Svendborgu. Tolaik cirkam līdzi bija rēvija. Teltī. Viņa aizbrauca ar vienu no rēvijas aktieriem. Ir kāda viņas tālaika fotogrāfija. Ar virsjaku mugurā, pa pusei aitas vilnas, pa pusei kamieļvilnas. Neglīta kā nelaime. Virsjaka.

Viņai uz pleca uzlaidās putns, Amazones papagailis, piecdes­mit tūkstoš kronu vērts, zili emaljēts, zeltīts, sarkans, tas iedū­dojās, viņa tam atbildēja ar identisku skaņu, no rīkles dziļumiem. Tas pieglauda knābi viņai pie delnas.

- Es zinu, ko tu domā, mīļo draudziņ. Tu domā: "Kāpēc viņa neatrod sev citu draugu? Ar kuru doties uz Dīrehāvenas parku?" Man ir tikai maķenīt pāri astoņdesmit, bet tu tā saki tāpēc, ka esi vēl zaļš gurķis. Neesi sastapis lielo mīlestību. Nekad vairs nebūs tā kā ar Henriju. Es pat nevaru izlikt viņa fotogrāfiju, lai stāv. Lielo, 52. gada, bildētu pie Elfelta. Ir tāda sajūta, it kā tā mani sauktu. Psihologs teica, lai es vācot to prom.

- Vai tur bija kāds sakars ar reliģiju? Ar Austrumu baznīcu?

Viņa iemērca pirkstu glāzē un pacēla to augšup pret putnu.

Ar raupju mēli tas nolaizīja liķieri.

- Arī policija man to prasīja. Atbilde ir — nē!

Viņa iztukšoja glāzi pati.

- Viņi neko nesamaksāja. Policisti. Man ir ļoti lielas izmak­sas. Es vācu materiālus muzejam. Vislielākā kolekcija pasaulē. Parasti es prasu četrus tūkstošus. Ja varu atbildēt uz līdzenas vietas. Ja tu vēl grasies aizņemties kādu fotogrāfiju, tie ir papil­dus divi tūkstoši. Ja iznāks grāmata, tajā jābūt atsaucei uz mani.

Viņš izvilka aploksni ar atlikušo fonda naudu.

- Vai tur bija kāds sakars ar bērnu trenēšanu?

- Mūķenes nemetas kopā ar cirku. Vai varam apskatīt to naudu?

Viņš noskaitīja banknotes uz galda.

- Mūķenes es nepieminēju, viņš sacīja.

Viņas rokas aptaustīja naudaszīmes. Viņš pazina viņas ska­nējumu, cirka mākslinieces skanējumu. Viņa bija māsa. Garīgā ziņā.

- Vairāki bērni bija mācījušies klostera skolās. Pa ziemu. Kad cirks stāvēja uz vietas. Austrumos nekādu problēmu. Nekāda naida starp cirku un baznīcu. Ieradušies Dānijā, viņi turējās kopā. Pulcējās ap Krievu baznīcu. Viņus vāca kopā kāda sieviete.

Melnā acs mirkšķinādamās raudzījās uz Kasperu.

- Varbūt ir kāda fotogrāfija, viņa teica.

Viņš nolika uz galda vēl vienu banknoti.

- Pamēģini vidējo eju!

Viņš ieripināja ratiņkrēslu papīra kalnā. Vidējā eja bija sprauga kaudžu starpā. Sievietes balss viņam sekoja, caururbjoša, kā putna kliedziens.

- Tu tagad stāvi pie portreta ar autogrāfu, tajā redzams mans ļoti, ļoti tuvs draugs, Čārlijs Rivels. Pa labi no viņa sākas albumi.

Tur bija seši plaukti, tie turpinājās tālu tumsā. Tur varēja būt vismaz trīsdesmit plauktu metri.

- Viens no pirmajiem ir sarkans ar zelta iespiedumu.

Sējums bija smags kā bilžu Bībele, putnu noķēzīts, viņš no­lika to viņai priekšā.

Viņa būtu varējusi uzšķirt īsto lapu uzreiz, viņa to nedarīja. Lēnām pārlapoja. Bezgalīgas sekvences ar rūpīgi pielīmētām melnbaltām fotogrāfijām, uz kurām atstāti nesalasāmi autogrāfi. Vīrieši ar sakrustotām rokām un ievaskotām ūsām. Sievietes, kuras būru varējušas iziet ringā pret sumo cīkstoni, un uz cīk­stoni neviens neliktu ne graša.

- Viņa pulcināja viņus svētdienās. Ārpus pilsētas bija tāds kā klosteris. Bagsvērdā. Varbūt joprojām ir. Viņai sanāca nepa­tikšanas. Bija jāmet miers. Cirka māksliniekiem svētdiena nav brīvdiena. Un ko viņa no viņiem gribēja? Viņai sanāca nepa­tikšanas ar audžuvecākiem.

Kaspera acis pārslīdēja pār fotogrāfijām. Viņš ieklausījās tajās. Ieklausījās viņas balsī. Dzirdēja laika ritumu. Vēsturi. Tai bija pavājināts skanējums. Lielākā daļa notikumu atstāj tikai vārgu jo vārgu atbalsi, fotogrāfijās redzamie cilvēki bija miruši, viņi dzīvoja vairs tikai arhivētajā apziņā viņam pretī. Un pēc neilga laika nebūs arī viņas.

- Vai tiem bērniem piemita kas īpašs?

Viņas skanējums izmainījās. Laika putekļi pacēlās no tā. Viņš bija uzskaņojies uz kaut ko tādu, kas nebija pagātne. Kas bija tagadne.

Kaspers uzlika naudaszīmi uz mazās kaudzītes. Viņa aplai­zīja lūpas.

- Es neesmu tik veca. Es biju mazs bērns. Bet klīda baumas. Noturīgas. Runāja, ka atsevišķi lielie telšu īpašnieki — viņi maksā­jot vairākiem bērniem. Par to vien, lai viņi būtu klāt. Izrāžu laikā.

Viņa pastūma pudeli uz Kaspera pusi.

- Vai vari būt galants, mīļo draudziņ? Man ir reimatisms.

Viņš ielēja. Sieviete uzrunāja afrikānieti.

- Tu esi sev atradusi garšīgu gaļas gabaliņu, manu drostaliņ! Kaut arī viņš sēž ratiņkrēsiā.

Viņa iedzēra.

- Es esmu redzējusi viņus visus. Sākot no Truksas un atpa­kaļ. Arī ārzemju iluzionistus. Tā visa ir amata māksla. Nekādas maģijas. Tik un tā vairākiem bērniem maksāja. Runā, ka tad, ja viņi tur vienkārši bija, cirks bija pilns. Visas biļetes pārdotas. Nekādu nelaimes gadījumu manēžā. Protams, tā ir māņticība.

Artisti ir māņticīgi. Divas no tām meitenēm nomira. Autoavā­rija. Un noslīkšana. Klīda baumas. Ka viņas dabūtas pie malas. Greizsirdība. No citu cirka direktoru puses. Baumas ir vienmēr. Bet Henrijs vienalga man allaž sacīja: "Ir tikai divas lietas, kuru dēļ cilvēki var izdarīt slepkavību, — sekss un nauda."

Viņas pirksti apstājās pie kādas fotogrāfijas.

- Ap cilvēku mēdz būt kāda gaisotne. Kā ap mani. Putni mani mīl. Un vīrieši. Vīrieši un putni. Viņi vienmēr cīnījušies par to, lai tiktu man klēpī. Varbūt tā bija gaisotne. Ap bērniem. Es atceros dažus no viņiem. No pašiem pirmajiem gadiem pēc kara.

Kaspers pavilka grāmatu pie sevis. Fotogrāfija bija uzņemta tādā kā mazdārziņā. Saules gaisma. Vasaras puķes. Divpadsmit cilvēku ap dārza galdu mauriņā. Galda galā sieviete māsas for­mastērpā. Gara kā žirafe. Māte Rābija. Viņai blakus jaunāka sieviete. No fotogrāfijas pacēlās skanējums, it kā tas būtu DVD ar skaņas celiņu. Tā bija Zilā dāma. Divdesmitgadīga. Jau tolaik ar spilgtu skaņu. Kā Baham jaunībā. Vēl arvien tuvu Bukstehūdem. Bet priekšā gaida lielās motetes.

Ap galdu sievietes un vīrieši pēc četrdesmit. Un gadus des­mit vecs zēns.

Kaspers piebikstīja ar pirkstu zēnam. Izsmalcināta skaņa. Kā Bēthovenam jaunībā.

- Borasa mantinieks, sieviete sacīja. Pazuda.

Zēna rokas gulēja uz galda. Ne tā, kā bērniem parasti guļ rokas. Dzīvas. Apziņa jau tobrīd līdz pašiem nagu galiem. Tas bija Dafijs.

- Ko saka baumas? viņš jautāja. Kas tur bija par lietu?

Viņa nokremšķinājās. Viņš uzlika uz galda savu pēdējo nau­daszīmi. Gaisotne istabā bija maģiska. Patiesa uzticēšanās vien­mēr ir gaisīga. Viņš saklausīja, ka par šo viņa ir klusējusi visu savu mūžu. Un viņš saklausīja viņas sāpes par noklusējumu.

- Runā, ka viņa vienu reizi sapulcinājusi audžuvecākus. Un to bērnu vecākus, kuri bija nākuši līdzi. Un viņa tiem sacījusi, ka bērniem esot iespēja. Gluži kā tad, kad tu kaut ko māki manēžā, viņa sacījusi. Gluži kā kad tā būtu svēta vieta. Kur pa­laikam notiek kaut kas dievišķs. Kad artisti ir trenēti. Un vienkopus. Un tiek ieslēgta gaisma, un spēlē mūzika. Un pār klāt­esošajiem nāk žēlastība. Tad šie bērni kaut ko iespētu. Bērni un atsevišķi pieaugušie. Ja viņi trenētos. Un būtu vienkopus. Viņa netika uzklausīta. Varbūt viņi nenoticēja viņai. Un iedomā par to laiku. Divdesmitie trīsdesmitie gadi. Nabadzība. Dāņu men­talitāte. Spiritisms. Ļauno garu izdzīšana. Viņai nācās palaist bērnus vaļā. Labi vien bija. Tie tik tādi kumēdiņi.

Kaspers ielūkojās melnajā acī sev pretī. Viņš atpazina sievieti. Viņa bija Delfu orākuls. Viņa bija viena no sāgu zintniecēm. Viņa bija "Šķiltavu" ragana. Vecā fūrija, kas ar slotu notriekusi gar zemi Hakuinu. Hetēra, kas apgāzusi vēkšpēdus Marpu.

Viņam gribējās to izstāstīt viņai. Izstāstīt to māsai Glorijai. Bet varbūt šis brīdis nebija īstais.

- Josefs Kains?

Viņa papurināja galvu. Bet viņas skanējums pamāja ar galvu.

- Viņa sacīja, ka cilvēks varot kļūt kā Dievs, sieviete teica. Varot sastapt Dievu. Vai tā ir tiesa?

Mūsdienās pat orākuli meklē galīgo atbildi. Viņš norādīja uz mūžamežu.

- Putniņš iesprūdis.

Viņa zibenīgi pagriezās. Aklā acs nu kavējās pie Kaspera. Plū­deņa, nesteidzīgā kustībā viņš pacēla savu naudu no galda. Sa­dalīja kaudzīti divās daļās. Pusi nolika sievietei priekšā.

- Arī tevis pašas labad, viņš sacīja. Mums jāatrod tāda summa, ar kādu var sadzīvot gan tava, gan mana sirds.

Melnā acs kļuva ļauna.

- Tu esi sūdabambulis, viņa izgrūda. Ar sliktu gaumi. Manā bērnībā nēģeri bija kas tāds, ko mēs izrādījām cirkā. Aiz restēm.

Kaspers neredzēja afrikānieti kustamies. Vienā brīdī viņa stāvēja pie durvīm, nākamajā jau gulēja izstiepusies pār galdu. Vienā rokā viņa turēja Amazones papagaili, ar otru bija sagrā­busi veco sievieti aiz skausta. Abas sievietes vērās viena otrā.

- Vai mēs pieņemam atvainošanos? krēslā sēdošā jautāja.

- Kā tur palika ar Kainu? Kaspers noprasīja.

Melno aci pārņēma bailes. Praktiski neviens no mums ne­pagūst atēsties dzīves, visiem mums gribas dzīvot, neatkarīgi no vecuma.

- Tās ir baumas, viņa sacīja. Runā, kāds esot mēģinājis pārpirkt. Vairākus vidēji lielos cirkus. Šis vārds tika pieminēts.

Kaspers vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu fotoattēlam. Viens no vīriešiem vērās objektīvā tā, it kā būtu gatavs kraut pa mūli. Kaspers norādīja uz viņu.

- Te ir melnbalts, viņš teica. Bet tāda vīriešu pazinēja kā tu noteikti spēs atcerēsies, vai šīs acis bija zilas.

- Tirkīza krāsā, sieviete atbildēja. Kā Klusā okeāna la­gūna.

- Un tu spēsi atcerēties kādu drusciņu par šo vīrieti.

- Gerts. Suensons. Jūras spēki. Es atceros, kā sastapu viņu pirmoreiz. Viņš bija piedzēries. Gulēja, pārliecies pār restorāna "Wivex" bāra leti. Savā baltajā jūras virsnieka formastērpā.

Afrikāniete piecēlās. Palaida putnu vaļā.

- Vai tā bija tiesa?

Vecā sieviete pateica to čukstus. Kaspers dzirdēja viņas ilgas. Tās dzirdamas visos cilvēkos. Tomēr vairākumam tās ir aizstum­tas dibenplānā. Sievietē tās piepeši aizpildīja visu.

- 1a būtu cita lieta, viņa teica. Mirt. Ja zinātu, ka viņā pusē ir mīlestība.

Kaspers sāka ripināties atmuguriski.

- Uzspļauj tiem psihologiem! viņš sacīja. Atliec Henrija bildi atpakaļ uz galda!

3

Afrikāniete nospieda pogu, lifta izsaukšanas paneli nebija gais­mas, strāva bija atslēgusies. Viņa palīdzēja Kasperam izrausties no ratiņkrēsla, lai sāktu kāpienu lejup pa kāpnēm.

Viņš dzirdēja, kā atveras vārti uz Overgādennedenvandetu, mirkli vēlāk —ārdurvis. Afrikāniete nolika ratiņkrēslu un domīgi pavērās uz Kasperu. Surpceļā viņi nebija redzējuši nevienu cilvēku.

Kaspers izbaudīja kustību, kas virzījās augšup pa kāpnēm. Vairums cilvēku iet augšup pa kāpnēm tā, it kā viņiem tas būtu jāpārlaiž. It kā darīšana būtu ar sava veida kustību drazām, bez kurām mīļuprāt gribētos iztikt. Vīrietis, kas kāpa viņiem pretī, kustējās nesteidzīgi, tīksmigi, koncentrēti, gandrīz bez skaņas.

Viņš apgāja ap stūri, tas bija Kains. Viņš bija uzkāpis piecus stāvus, pēc viņa elpošanas nekas tāds nebija nomanāms.

Ieraudzījis viņus abus, Kains apstājās.

Kaspers neizlaida viņu no acīm. Viņš ieklausījās māsā Glo­rijā. Viņas skanējumā nebija pazīšanas nots. Viņa nekad agrāk nebija sastapusi šo vīrieti.

Kains, Kaspers sacīja, ir mans ložas brālis, no Jūras virs­nieku biedrības. Kamēr tu pacelsi buras un sagatavosi manu glāb­šanas vesti, mēs ar viņu pārmīsim pāris vārdu.

Afrikāniete vērās te uz vienu, te uz otru. Kaspers dzirdēja vi­ņas sarunu ar pašas instinktiem. Tie viņai teica, ka kaut kas nav labi. Tikpat viņa paklausīja.

Ārdurvis aizvērās aiz viņas.

- Policijā teica, ka tu esot izdots Spānijai, Kains ierunājās.

Kaspers pasniedza Kainam salocīto ratiņkrēslu. Pieķērās pie

margām. Padeva biznesmenim savu brīvo roku. Kains to pieņēma. Lēnām, cieši piespiedušies viens otram, viņi devās lejupceļā.

Kaspers manīja otra vīrieša ķermeni drebam, pavisam vieg­lītēm, arī savējo. Viņš manīja, cik Kains ir bīstams. Viņš zināja, ka pats tagad atrodas tuvāk nāvei nekā jebkad manēžā.

- Es varu tev aiztaupīt kāpienu augšup, Kaspers bilda. Mums varētu sanākt darījums. Es aprunājos ar viņu. Ar putnu kundzi. Es zinu šo to par priekšvēsturi. To, ko zinu, es izstāstīšu tev. Tu man pretī pastāstīsi mazliet par bērniem.

Kainam mati bija apgriezti ļoti īsi. Lai izlīdzinātu ezītī apcirpto pakausi. Bija mēģināts izņemt hennu, tas nebija gluži izdevies.

Nemanāmi Kaspers palielināja svaru uz otra vīrieša roku.

- 20. gados Austrumu baznīcas mūķenēm Dānijā trāpās uni­kāla vadone, māte Rābija. Būs bijusi no tām, ko viņas mēdz saukt par neparastu apziņu. Viņai ir doma trenēt bērnus. Viņa sāk ar cirka māksliniekiem. Varbūt tāpēc, ka daudzas artistu ģimenes pie­vēršas Austrumu baznīcai. Kurai ir savs sekulārinstitūts. Varbūt tāpēc, ka pēc Pirmā pasaules kara Dānijā bija nonākuši klos­tera skolās treniņu izgājuši Austrumeiropas bērni.

- Ko viņa gribēja viņiem iemācīt?

- Viņai bija doma, ka nelielas bērnu un pieaugušo grupas, zināmos apstākļos, var paaugstināt globālo žēlsirdību. Pārraidīt sirds signālu. Vai tas ir galīgs savārstījums?

Kains neatbildēja. Viņi stāvēja pie augsta loga. Rūts bija stikla mozaīka, palodze mazliet virs ceļgala. Kaspers zināja, ka viņš varētu izlingot to otru laukā pa logu. Un viņi bija piektajā stāvā. Viņš dzirdēja tādu pašu pārspriedumu Kaina apziņā.

Viņiem priekšā, kāpņu laukumiņā, atradās divi krēsli. Lai pansionāta iemītnieki, ja gadītos kāpt augšup, varētu atpūtināt savas birstošās kājas.

- Pēc neilga laiciņa, Kaspers teica, mēs ar tevi noslēgsim savas mūža gaitas. Varbūt vienā un tai pašā psihiatriskajā pan­sionātā. Šādos te krēslos. Tur mēs satiksim tās puķes, ko būsim sabradājuši. Arī noziegumus pret bērniem.

- Viņi netika nolaupīti. Meitene uzmeklēja mani. Viņa pie­dāvāja darījumu. Man bija jāatrod vienpadsmit pārējie bērni. Un jāatved viņi šurp.

Kaspers ieklausījās Kaina sistēmā. Varbūt viņš runāja patiesību.

- Ko tu dabūji pretī? viņš vaicāja.

Kains neatbildēja.

- Mātei Rābijai tas neizdevās, Kaspers sacīja. Kāds sāka bērnus ekonomiski izmantot. Līdzjūtības vietā nauda.

- Vai obligāti ir jābūt "vietā"? Vai nevar būt "gan, gan"? Man ļoti patīk solo partitas tavā ieskaņojumā. Baham bija gan, gan.

Viņi nokāpa stāvu zemāk, klusēdami.

- Viss varētu te arī beigties, Kaspers teica. Laimīgi beig­ties. Tu atdod bērnus atpakaļ. Naudu.

Kains klusi iesmējās.

- Viss vienalga beigsies laimīgi.

- Ko bērni gribēja? Kaspers jautāja.

- Pasaule to uzzinās. īstajā brīdī. Arī tas ir saistīts ar žēlas­tību. Tas ir ļoti skaisti.

- Klāra Marija bija sista. Kad viņa uzmeklēja mani.

Kains palūkojās uz savu labo roku. Kaspers dzirdēja, ka šis

vīrietis pats kaut kādā ziņā ir satriekts.

- Šie bērni ir ekstremāli, viņš sacīja. Un tam līdzi nāk fakts, ka viņi arī ekstremāli uzprasās uz iepliķēšanu.

Kaspers ieklausījās varenajā skaņā sev līdzās. Kains bija pa­tiesi saviļņots. Savas būtības sakarīgajā daļā. Otra daļa bija uz laiku atbīdīta malā.

- Tu un es, Kains sacīja. Mēs varētu šo to paveikt kopā. Es esmu savācis visnotaļ īpašu cilvēku loku. Ir šis kontakts ar bērniem. Man procesā ir ļoti liels darījums. Mēs varētu pelnīt naudu. Un palīdzēt pasaulei doties pareizajā virzienā. Nāc pie manis!

Kāpņu šahta spirāliski savērpās Kaspera acu priekšā.

- Padomā par to! Kains teica. Es tev iedošu savu numuru.

Kaspers automātiski pasniedza loterijas biļeti, ap otru vīrieti

valdīja tāds magnētisms, kam nevarēja turēties pretī, biļete teju teju būs pierakstīta ar uzviju, gluži kā mažora skaņkārta, tur lāgā neko vairs nevarēja ietilpināt, balles karte teju teju būs pār­pildīta. Kains uzrakstīja savu numuru un padeva lapiņu atpakaļ.

Viņš izzvejoja kabatlakatu. Izšņauca degunu.

- Es esmu viegli aizkustināms cilvēks, viņš sacīja.

- Redzu, Kaspers atteica. Vai tu uz banku dodies raudā­dams?

Kaina skanējums izmainījās. Abi kopā viņi stāvēja uz krau­jas un noraudzījās bezdibenī.

- Es darbojos, balstoties uz sabiedrībai nozīmīgu vīziju. Es esmu labākais, kas ar šiem bērniem noticis ilgā laikā. Ar meiteni toreiz sanāca nelaimes gadījums. Tas vairs nekad neatkārtosies. Šis te ir ļoti intensīvi. Tāda parādība, kādai līdzīgu pasaule ne­kad nav redzējusi. Šiem bērniem vajadzība palīdzība. Palīdzība un vadība. Un es to varu nodrošināt.

Kaspers dzirdēja, kā caurums otra vīrieša sistēmā sāk vērties vaļā. Personības veselīgā daļa tika pagriezta klusāk. Un virsroku ņēma kas cits. Kaspers manīja, ka viņš pats zaudē savaldīšanos.

- Es esmu ieklausījies daudzos cilvēkus, viņš teica. Un patlaban es dzirdu, ka tu būtu atradums ikvienam trakonamam.

Viņi bija ieķērušies viens otrā vienlaikus. Ārdurvis atdarījās. Durvju ailē stāvēja afrikāniete. Aiz viņas, vārtu velvē, stāvēja plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu, F.rnsts.

Kains palaida Kasperu vaļā. Apmeta sievietei līkumu. Kas­pers pasauca. Kains pagriezās.

- Pēc divām nedēļām, Kaspers sacīja. Es atnākšu apcie­mot tevi čokā. Un aplīdzināšu matus.

4

Kaspers atlocīja savu ratiņkrēslu. Iesēdās tajā. Plecīgais vīrietis palika stāvam. Viņa deguns bija apsaitēts. Bet tikai ar plānu apsēju. Liktenis būs aizvedis viņu pie pareizā ķirurga. Kaspers pieripinājās viņam klāt.

- Mēs ar tevi, Ernst, viņš sacīja, mēs esam stiprie, maz­runīgie tipi. Kuri iziet laukā un visu nokārto.

Vīrietis gāja pa priekšu. Ārā pa vārtiem, tālāk pa ietvi. Kas­pers pievizinājās viņam blakus. Ernsts paskatījās uz Kaspera vēderu. Uz vietu, kur bija redzējis tajā ieejam lodi.

- Es vienmēr staigāju, priekšpusē iebāzis bilžu Bībeli apakš­biksēs, Kaspers bilda. Tā mīkstināja triecienu.

Otra vīrieša sistēmā nebija nekādas atbalss. Nekādas hu­mora izjūtas. Tas padara klauna darbu grūtāku. Bet ne mazāk svarīgu.

- Ir tāda vieta, Kaspers teica. Kur plaušas ir beigušās. Un nieres un aknas, un liesa vēl nav sākusies. Tur tā izgāja cauri. Nākamreiz tev jātēmē maķenīt augstāk.

Ernsts pamāja ar galvu.

- To es atcerēšos, viņš sacīja. To es noteikti atcerēšos.

Uz paša tilta Sanktannegādes turpinājumā stāvēja helikop­ters, mazītiņš, kā paprāvs zelta zivtiņas trauks. Kaspers noska­tījās, kā Kains atvāž vaļā kabīnes priekšējo stiklu un iekāpj iekšā. Pilota sēdeklī sēdēja Aske Brodersens.

Kasperam un F.rnstam aiz muguras bija atradusies kafej­nīca, logi tai bija izdauzīti, bet uz ietves joprojām stāvēja galdi un krēsli, plecīgais vīrietis apsēdās kādā krēslā.

- Ar ko tu tos nogriezi? Kaspers vaicāja. Meitenes pirkstus?

Tas bija domāts, lai atvērtu otra vīrieša sistēmu, tas izdevās,

Kaspers sāka viņu dzirdēt, skaņa nebija necik pievilcīga.

Ernsta sistēmā nebija ne mazākās piekāpības. Tas, ko Kas­pers dzirdēja, bija bezbailība.

Ir divu veidu bezbailība. Pirmā ir mīlētāju bezbailība, mistiķu bezbailība, drosme, ko dveš no "Eūgas mākslas" un ceļas no tā, ka esi atvēries līdz galam un atdevies pilnībā, un neesi neko apspiedis, un nu pasaule ieplūst tevī un piepilda tevi, un tu zini, ka esi saņēmis visu uz palikšanu un vairs nekad nebūs nekā, ko zaudēt.

Šī vīrieša drosme bija tā otra. Kas ceļas no tā, ka esi atradis avotu un aiztaisījis to ciet vienu reizi par visām, un tāpēc esi kļuvis bezvērtīgs, un, kaut arī uz spēles likta dzīvība, tomēr tu paliec mierīgs, jo nav jau īsti nekā, ko zaudēt.

Viņš paraudzījās uz Kasperu.

- Tev ir iekšas, viņš sacīja. Tas nu man jāatzīst.

- Kāpēc? Kaspers jautāja. Kāpēc bija jāatņem viņai dzī­vība?

Viena no īpašībām, kas raksturo mūs, azarta cienītājus, ir pievilkšanās pie tām situācijām, kurās esam atstājuši saprātī­guma ārējos priekšposteņus sev aiz muguras un nodevuši savu likteni tam, ko sauc par nejaušību.

- Es mīlēju viņu, Ernsts atbildēja. Tāpēc biju spiests to darīt.

Brīdī, kad vārdi bija izteikti, Kaspers saklausīja uzrodamies mīlestību. Ne pasaulīgo mīlestību, ne ilgas pēc seksa vai naudas, šīs ilgošanās ir sapnīgi vājas līdzās tam, kas mirkli ieskanējās apkārt vīrietim viņam blakus. Tas, ko viņš sadzirdēja, bija ilgu ilgas, tvīksme pēc dievišķā.

- Viņai tas bija. Un viņa negribēja man to dot. Ko lai es būtu iesācis?

Bridi atvērta stāvēja vesela pasaule. Kontinents. Overgādennedenvandetas vidū. Pie pamestajiem kanāliem un drūpošajām ēkām. Tas bija to ļaužu trakums, kuri ir mazliet pagaršojuši lielo klusumu un nu netiek pie nākamajiem pilieniem. Kaspers domāja par Pestītāju. Tieši šajā laikā Viņš bija bijis dikti aiz­ņemts, kārtodams savu augšāmcelšanos un atgriešanos. Pēc tam kad mācekļi bija viņu nosūdzējuši un nodevuši, un viņš bija spīdzināts un mocīts, un sodīts ar nāvi.

Kaspers paraudzījās uz Ernstu. Viņš zināja, ka ieklausās tās īpašās sajūtas aspektos, kādu garīgi realizējies cilvēks uzjundī savos pielūdzējos, kaut arī šis cilvēks ir bērns.

Tad Kaspers saklausīja otra vīrieša bēdas. Tās bija tālu prom, pie pašām Piena Ceļa robežām, divpadsmit inkarnāciju uz priekšu nākotnē. Bet tās bija lielas, tās itin viegli varētu apņemt Kristianshavnu un tās apkārtni. Tās bija tāda cilvēka bēdas, kurš ir noziedzies pats pret savām dziļākajām ilgām.

- Esi tik labs, aizripini mani uz laivu! Kaspers teica.

Ernsts piecēlās, aizstūma Kasperu līdz kanālam. Afrikāniete

stāvēja pie piestātnes. Viņa un Ernsts uzmanīgi nopētīja viens otru, kā kobra un mangusts. Kaut arī Kaspers nevarēja droši pa­teikt, kurš ir kurš.

Māsa Glorija iecēla Kasperu laivā. Iedarbināja motoru. Pār viņiem noliecās plecīgais vīrietis. Viņš noplātīja gaisā divus pirk­stus, kā šķēres.

- Ar asknaiblēm, viņš sacīja.

5

Laiva izbrauca pa apakšu tiltam, kurš savienoja Kristianshavnu ar Arsenālēnas salu. Ostas kuģu ceļš bija pagaisis pelēkos pa­debešos.

Afrikāniete palīdzēja Kasperam aizkļūt uz pakaļējo airsolu, iedeva viņam stūres rokturi, neieģipsētajā rokā. Viņa atvēra pie­liekamo telpu. Izvilka laukā lietus apmetni, jūrnieka cepuri, darba cimdus, uzročus, plakanu šķidruma kompasu, nolika kompasu uz sola, migla nāca un gāja.

Viņš manīja sievietes mieru. Viņam prātā ienāca Groks. Viņa Inese. Kura visu mūžu bija pavadījusi vīru. Atbalstījusi viņu. Uzticīgi kā klēpja suns. Brutāli kā miesassargs. Gādīgi kā medi­cīnas māsa.

Kāpēc viņam pašam tas nekad nebija izdevies? Atrast īstu sievieti. Maigu. Pacietīgu. Lojālu. Kāpēc viņa mūža sievietes bija fūrijas? Kā viņa māte. Kā Sonja. Kā Stīne. Klāra Marija. Kā māsa Glorija. Sievietes, kuras bija nenospriegotās virves virtuozes. Mašīnmeistares. Hidroloģes. Monstru bērni. Cīņas sporta mū­ķenes ar vīriem un bērniem.

Vēja brīze pavēra miglā koridoru. Tā galā atradās objekts, kuram vajadzēja būt 5. pilonam. Trīsstāvīgs alumīnija un koka tornis, taisnstūrains, uzcelts uz cementa pieturvietas platformas, kura pirms zemestrīcēm bija bijusi daļa no Bornholmas prāmja piestātnes. Pret jaunām zemestrīcēm celtne bija nodrošināta ar tērauda stieplēm, kā telts ar vētras atsējiem. Uz jumta slējās antenu mežs, divi rotējoši radara sensori. Pie platformas pietauvotas stāvēja divas no flotei piederošajām zemajām, melni matētajām ātrlaivām.

Kaspers padeva stūres rokturi māsai Glorijai. Uzvilka uzroci uz veselās rokas. Izcēli vijoli no futrāļa, Viņi slīdēja gar Kris­tiāna IV tilta balstiem.

- Viss ir apsargāts, afrikāniete sacīja, mums būs jāgrie­žas atpakaļ.

Viņš uzskaņoja vijoli. Piepeši viņš sadzirdēja, kas viņam ir piedāvājams sievietēm — dzinējspēks. Neviena sieviete brīvprā­tīgi nestūrēs iekšā Ūdenslīdēju korpusā, bruņojusies tikai ar savu nelabojamo optimismu un "Partitu Mi mažorā".

Iedegās kāds prožektors.

- Ja drīkst atbalstīt ģipša roku tev uz pleca, Kaspers bilda.

Viņš aizvēra acis un sāka spēlēt, reizē runādams aizkadra

tekstu, lai nomierinātu afrikānieti.

- Karavīriem patīk mūzika, viņš sacīja, vienmēr kaut kas tiek atskaņots, kad ļaudis kaujas. Tikai lidz šim viņi izvēlējās nepareizos skaņdarbus. Viņiem būtu vajadzējis iedomāt par Bahu, viņi būtu varējuši izvairīties no asinsizliešanām. Tāda mū­zika kā šī ved taisnā ceļā uz pamieru. Taisnā ceļā uz mediāciju, nevis tiesas prāvām. Pēc brītiņa mēs būsim iekšā.

Viņš ļāvās mūzikai. Tā atvēra sirdi, kā cilvēks atver blanšētu tomātu kārbu. Viņa paša sirdi, karavīru, Stīnes sirdi. Viņš zināja, ka viņa ir iznākusi uz platformas.

Laiva aizslīdēja gar autoriepām, piekārtām kā fenderiem, vi­ņiem apkārt valdīja klusums, miglas un mūzikas blīvums daļēji radīja to intimitāti, kuras mēdz pietrūkt, spēlējot ārpus telpām. Sajūtu, ka starp Ārlietu ministriju, tiltu, platformu un Nacio­nālo banku ir nospriegota koncertzāle.

Māsa Glorija izlika alumīnija sliedes, sākumā uz platformas nebija dzīvības, tad sakustējās divi karavīri, kā roboti. Kaspers tika uzvilkts uz platformas cementa.

Stīnei līdzās stāvēja jauns vīrietis, civilā, bet ar pūtēju orķes­tra skanējumu. Kaut kur, agrāk, Kaspers bija dzirdējis šo skaņu. Stīnes acis bija mūzikas aiznarkotas. Tās blenza uz Kasperu. Uz ratiņkrēslu. Sliedēm. Ģipsi. Ēģiptiešu apsaitējumu. Uz māsu Gloriju.

- Piecas minūtes, viņš čukstēja. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Lēnām un ar piepūli viņas dvēsele uznira virspusē. Tad viņa ievilka gaisu.

- Nekad! viņa izgrūda.

No apsējiem viņš izvilka ierakstītās vēstules kvīti, uz kuras atradās Klāras Marijas zīmējums. Stīne izlasīja to. Tvēra pēc tās. Tās vairs nebija.

Viņš pamāja ar galvu uz māsas Glorijas pusi.

- Viņa ir no Tikumības policijas, viņš sacīja. Tu vari ieaici­nāt mani iekšā. Vai arī mēs varam turpināt sarunu Policijas pār­valdē.

6

Lifts bija no organiskā stikla. Jaunais vīrietis mēģināja iesprauk­ties, bet vietas tajā pietika tikai četriem, un ratiņkrēsls bija iz­pleties par diviem. Kaspers diskrēti nobloķēja viņam ieeju, durvis aizvērās, viņi grima dziļumā. Spiediena izmaiņas dēļ, pārvieto­joties lejup, visas skaņas nobīdās. Tā bija normāla situācija, ņe­mot vērā atrašanos kopā ar Stīni. Ar viņu kopā nekad nepagāja necik ilgs laiks, kad tu jau virzījies lejup zem vai augšup virs vis­pārzināmās reģistra daļas.

Viņi pabrauca garām sakaru telpai, kurā pie digitālām tele­fonu centrālēm sēdēja ar galvas tālruņiem aprīkoti cilvēki. Lifts apstājās. Viņš ļāva, lai Stīne izkāpj pirmā. Kad māsa Glorija stūma viņu uz priekšu, viņš iebāza divus darba cimda pirkstus lifta durvju atdurī. Tas nobloķēs elektrisko kontaktu, tas aiz­kavēs uz platformas stāvošo jauno vīrieti. Jauniem cilvēkiem der vingrināt spēju atlikt savas vajadzības.

Viņi devās garām nelielai ēdnīcai, ātrumā Kaspers paķēra no kaudzes pusdienu šķīvi. Nekad nevar zināt, kas noderēs, vai mēs visi neesam gājuši mācībā pie Muļķa Hansa? Viņiem aiz mu­guras valdīja klusums, lifts bija nobloķēts.

Viņi iegāja brīnišķīgā telpā, lielā un kvadrātiskā kā Reitera brīvo kustību paklājs, bet pieblīvētā kā kosmosa kuģis. Tajā bija viena siena, noklāta ar plakaniem monitoriem, kuros bija redzama jūras virsma. Viena siena ar desmit kvadrātmetriem meteoroloģisko pārskata karšu. Konsoles ar radara displejiem. Desmit metri granīta plāksnes ar saviem piecdesmit seismogrāfiem. Ducis drukas ratu, ko kuriem lielākais tik prāvs kā Dāni­jas Loto laimes rats. Trīs galdu rindas ar datoriem, pie kuriem sēdēja jauni cilvēki, kam ķermenis bija kā radīts MTV mūzikas porno klipiem un galva — doktora grādam Rīmaņa ģeomet­rijā. Pie brīvās sienas atradās divreiz četrus metrus liela akvārija rūts, uz ostas baseina pusi, tā dibens bija izgaismots. Par spīti dūņām, Kaspers saskatīja zivju barus.

Telpai piemita koncentrēta skaņa, ko radīja ventilatori, mega­baiti, ciparu spieti, šķidrumdzeses procesoru irdzēšana. Kaspers sajuta pēkšņu līksmi. Viņš atradās uz divdesmit pirmā gadsimta ekvivalenta kapteiņa Nemo komandtiltiņam. Viņš mīlēja dabas­zinātnes. Un tas nekas, ka dabaszinātnes nemīlēja viņu. Neat­bildētai mīlestībai mēdz būt liels dziļums.

Stīne nopētīja viņa apsējus.

- Es biju uz tikšanos, viņš sacīja. Ar pāris indivīdiem, kas nolaupījuši Klāru Mariju.

Viņa atspiedās pret granīta plāksni.

- Viņa ir sabijusi prom vairāk nekā astoņpadsmit diennakšu, viņš teica. Meitenēm, kuras pazudušas ilgāk par divdesmit četrām stundām, prognozes ir sliktas. Tad nu es iedomājos, vai tu varētu man palīdzēt.

Viņa pagriezās, mehāniski, un devās pa priekšu, gar monitoru rindu. Viņa apsēdās. Afrikāniete piestūma Kaspera krēslu viņai preri.

Tā bija viņas darbavieta. Tur stāvēja pudele itāļu minerālūdens. Hiacinte Pyrex stikla kolbā. Ja viņai tā bija dāvināta, viņš negri­bēja zināt, kurš bijis dāvinātājs. Trīs īsi galdnieka zīmuļi, uzasi­nāti ar nazi. Blakus gulēja nazis, kas tos asinājis. Pīts bērza tāss groziņš skaidām. Neliela kārbiņa mitrinoša krēma.

Galds kā visi citi galdi. Kvadrātmetrs mēbeles virsmas. Tik­pat tam piemita atmosfēra, kas apmeklētājā uzjundīja vēlmi te ierīkot apmetni. Tam piemita viņas smarža, viņš to ieelpoja.

- Mēs sēžam tīmekļa viducī, viņa ierunājās. Mums ir sa­kari ar Upsalas Seismiskās izpētes nodaļu, ar Bergenas Cietzemes fizikas institūtu. Ar visu NORSAR. Britu Ģeoloģiskās izpētes centru Edinburgā. EMSC Nicā un Madridē. Mums ir seismisko novērojumu stacija uz Vestvoldenas uzbēruma. Vēl viena kaļķa raktuvēs Mēnstedē. Tieši zem mums ir septiņsimt metru dziļa mēraka, izurbta un ierīkota pēc pirmās zemestrīces. Tajā atro­das tūkstoš septiņsimt sensoru. Blakus telpā mums ir vairāk aparatūras nekā Sanfrancisko. REF TEK pašrakstītāji. Meisnera seismogrāfi. Mūsu uzdevumā armija uzspridzina piecsimt kilo­gramus dinamīta nedēļā, astoņsimt ģeofonu reģistrē vibrācijas. Lai mēs varam izmērīt spiediena viļņu pārvietošanos pa pazemi. Mēs mērām sprieguma laukus. Elastīgās spiediena izmaiņas ze­mes slāņos. Vietējas magnētisma pārmaiņas. No Dragēras līdz Fārumai izlikta kvadrātmetru tīkla gruntsūdens izmaiņas un deformācijas. Mums ir četri biologi, kas novēro sīko grauzēju uzvedības izmaiņas Kopenhāgenas piepilsētas mežos. Saskaņā ar kādu ķīniešu teoriju. Ka dzīvnieki reaģē uz zemestrīcēm pirms tam, kad tās notiek. Pie mums ir GeoEorschungsZentrum mo­bilā komanda no Potsdamas. Man ir simtiem asistējošu ģeofiziku, inženieru un tehniķu. Viņi apstrādā sešus miljonus mērījumu rezultātu diennaktī. Divreiz nedēļā viens no mūsu ģeodēzistiem, skatītāju mīlulis, uzstājas ekrānā, visos kanālos, un stāsta par panākumiem izpratnē par to, kas šis viss ir. Par varbūtību, ka būs jaunas zemestrīces. Par risku, ka būs jāevakuē prāva daļa Kopenhāgenas un Zēlandes.

Kāds acīmredzot bija veicis vardarbības aktu pret darba cimdu. Kaspers dzirdēja, kā lifts uzbrauc augšā.

- Mēs esam izvirzījuši virkni iespējamo skaidrojumu. Rīt­vakar es uzstāšos televīzijā ar rezumējumu. Es sacīšu šādi: relatī­vajā sistēmā Dānija kopā ar Islandi virzās uz dienvidaustrumiem. Bet mēs nevaram tikt tālāk, Āfrika virzās uz ziemeļiem un spiež uz Eirāziju. Un alpīnā plātņu sadursmes zona pamazām pārbīdās uz ziemeļiem. Tas ir radījis kristāliskā pamatklintāja eksploziju. Trīs līdz četru kilometru dziļumā zem Kopenhāgenas. Ap eks­plozijas vietu atrodas smago iežu slānis — līdzīgi kā Silkeborgas anomālijā. Tas nav ļāvis spiediena vilnim izplesties. Tāpēc zemes­trīce nekur citur nav reģistrēta. Vienīgais postījums, kas ir noti­cis, ir virszemes iegrimšana. Ir pamats domāt, ka zemestrīču vairs nebūs. Zemestrīces ir grūti prognozēt. Mūsu rīcībā nav drošu metožu. Mēs nevaram izmērīt sprieguma uzkrāšanos lielākās dzīlēs. Mēs nezinām, cik zemes virsma spēj izturēt. Tomēr mēs esam pilni paļāvības. Mēs paliksim modrībā. Bet mums nav ne­kādu pazīmju, ka būtu nepieciešams veikt evakuāciju. Mēs do­mājam, ka īstu zemestrīču vairs nebūs. Tā es sacīšu rītvakar.

- Tas atstās nomierinošu iespaidu, viņš sacīja.

Viņa paliecās uz priekšu, uz Kaspera pusi. Citos apstākļos viņš būtu izbaudījis ik centimetru. Tagad ne.

- Jā, viņa klusi noteica. Un tieši tā tas arī ir domāts. Tā ka būtībā slikti ir tikai viens. Ka tie ir meli.

Vienu mirkli Kaspera perifērā dzirde bija atslēgusies, neuz­manības brīdī klāt bija pienācis jaunais vīrietis no platformas.

- Viņš ir izraidīts, vīrietis sacīja Stīnei. Viņam vajadzēja būt ar lidmašīnu aizgādātam prom no valsts.

Kaspers sazīmēju viņu, tas bija Merka pāžs.

- Pulkvežleitnants Brejnings, Stīne teica. Ir atbildīgs par mūsu drošību.

Virsnieks nostājās Kaspera priekšā.

- Ir izsludināta viņa meklēšana, viņš teica. Viņš ir agresīvs.

Viņi neskatījās uz Kasperu. Tas bija nepiesardzīgi. No liela­jiem klauniem nevajag nolaist acu. Viņam joprojām bija pusdienu šķīvis. No kāda plaukta zem vienas no tāfelēm viņš paņēma cietu rādāmkociņu, iegrieza šķīvi gaisā, uzķēra to uz naga gala, nocentrēja uz rādāmkociņa, nolika kociņu uz galda, pastūma ratiņkrēslu uz priekšu. Jaunie cilvēki un afrikāniete hipnotizēti vērās uz virpuļojošo žiroskopu.

Viņš pieripinājās pie Stīnes.

- Mēs tūdaļ ņemam viņu ciet, virsnieks paziņoja.

Stinei un virsniekam aiz muguras eksplodēja jautrā virtuve, šķīvis nebija no fajansa, tas bija īsts porcelāns, to varēja dzirdēt brīdī, kad tas sašķīda keramisku šķembu mākonī.

Brīdī, kad virsnieks un Stīne apmetās apkārt, Kaspers atvēra viņas rakstāmgalda augšējo atvilktni. Viņa nekad neko nebija slēgusi, ne toreiz, ne arī tagad, viņa akli uzticējās pasaulei. Diem­žēl šāda uzticēšanās ne vienmēr ir pamatota.

Pašā augšā gulēja šādas tādas naudaszīmes, zem tām neliela kaudzīte mutautiņu, kas smaržoja pēc lavandas. Zem lavandām atradās sena paziņa. No plastmasas kabatā ieliktas melnbaltas fotogrāfijas izmērā septiņpadsmit reiz septiņpadsmit uz viņu no­raudzījās Klāra Marija. Viņš iebāza plastmasas kabatu aiz ap­sējiem un aizvēra atvilktni.

Viņi pagriezās un skatījās uz viņu. Jaunie cilvēki skatījās uz viņu. Afrikāniete skatījās uz viņu. Neviens netic, ka vīrietim ratiņkrēslā, kas sašņorēts kā čoriso desa, piemīt jebkāda rīcībspēja. Situācija bija disociēta nerealitātē. Šajā aizmirstībā strādā klauns.

- Ja mēs varētu palikt divatā, viņš sacīja Stīnei.

Virsnieks papurināja galvu.

- Ir tādas lietas, Kaspers teica, ko vīrietis var izdarīt sievietes labā tikai divatnē.

Stīnei aiz muguras atradās kaut kas slūžu durvīm līdzīgs. Viņa atgrūda tās vaļā, iegāja telpā. Afrikāniete pārcēla Kasperu ar ratiņkrēslu pāri slieksnim, tas bija trīsdesmit centimetrus augsts. Viņa iegāja līdzi iekšā. Aizvēra masīvās durvis tā, itin kā tās būtu no kartona.

- Brejnings ir no Bruņoto spēku Izlūkdienesta, Stīne teica.

- Tāpēc arī es tik labi izturos pret viņu, Kaspers atbildēja. Mums jācenšas palīdzēt, lai nākamās paaudzes talantiem iz­augsme un briedums nāktu vieglāk nekā mums, kam nebija tādu iespēju.

Ap viņiem esošā relpa bija kā prāvs slotu skapis, ar rūpnie­cisko i/lietni, ūdens putekļsūcējiem, plauktiem ar uzkopšanas līdzek|iem, šauriem metāla galdiem, pieskrūvētiem pie sienas. Sienas bija no gaiša granīta, kā luksusa vannas istabā.

- Te sākas pagrabi, Stīne sacīja, tie, kas zem Nacionālās bankas.

Viņš izvilka plastmasas kabatu, no kabatas fotogrāfiju, un nolika to uz galda.

- Nekādas zemestrīces nebija, viņa teica. Nevienā brīdī.

Mīlestība ir kaut kādā veidā saistīta ar atpazīšanu. Nezinā­mais var mūs fascinēt, pievilkt mūs, bet mīlestība ir augšana, lēna, savstarpējas paļāvības vidē. Kopš pirmās reizes, kad viņš bija saticis Stīni pludmalē, bija kas tāds, ko viņš sadzirdēja kā pazīstamu, uzticēšanās, tā bija dzirdama ari šobrīd. Un vēl kas cits, kā tolaik, tā tagad, svešs, nepārvarams, kā neizpētīts kon­tinents. Laikam ritot, tas nebija kļuvis mazāks.

- Mēs paši to jutām, viņš sacīja. Restorānā.

- Mēs jutām zemes virsmas vibrāciju. Vietēju.

- Lielās zemestrīces. Astoņas balles pēc Rihtera skalas. Es lasīju avīzē.

- Ballēs pēc Rihtera skalas mēra kopējo enerģijas izlādi. Tas ir rezultāts, ko iegūst, ar vairākiem mainīgajiem koriģējot lo­garitmu, ko aprēķina no seismogrāfa noteiktās svārstību am­plitūdas dalījuma ar svārstību skaitu. Bet nekādas amplitūdas nebija. Nekādu Zemes garozas svārstību. Abi lielie atgadījumi nebija zemestrīces.

- Zemes iegrimšana?

- Iegrimšana ir nevienmērīga. Tā sākas kādā punktā un eksponenciāli izplešas. Šīs te bija pilnīgi vienmērīgas kustības.

Viņa saņēma Kasperu aiz apkakles.

-Tā dēvētā lūzumzona. Tā ir taisnstūris. Septiņsimt metru reiz pusotrs kilometrs, plus iegrime cauri visai Nīhavnai. Taisna. Līmeniska.

Stīnes seja atradās tieši pretī viņējai. Viņai bija tāds skanē­jums, kādu viņš vēl nekad nebija dzirdējis. Izbrīna un izmisuma amalgama.

- Zemestrīce ir pēkšņa Zemes garozas nobīde, plus šīs nobī­des sekas. Primārie viļņi un pēc tam apļveidīgi sekundārie viļņi, kas nodara postījumus. Šajā gadījumā nebija nekādas eksplo­zīvas nobīdes. Vienā brīdī viss ir normāli. Nākamajā septiņsimt reiz tūkstoš piecsimt metru liels četrstūris iegrimst par trim augstuma metriem. Un pārklājas ar ūdeni. Un paliek mierā.

- Alas kaļķī?

- Grotu iegrimšanas ir nevienmērīgas. Tās nenotiek kā pēc līmeņrāža. Tās nebeidzas ar līmeņu pārbīdi.

Kāds dauzījās pie durvīm. Kaspers nolika pasta kvīti Stīnei priekšā uz galda, virsū uz fotogrāfijas. Adresētu viņai. Un parak­stītu ar desmitgadīgas meitenes savādi drošo roku. Viņš nebija pārliecināts, ka Stīne to ir redzējusi.

- Tik un tā mēs varbūt spētu tam atrast kādu skaidrojumu, viņa teica. Tā arī dabaszinātnieki strādā. Mēs prognozējam no­tikumus atpakaļgaitā. Es esmu pārliecināta, ka mums tas būtu izdevies. Ja vien nebūtu tādi bojāgājušo un ievainoto rādītāji.

- Nebija neviena cietušā. *

- Nūja. Neviena. Ko tu par to domā?

- Liela laime. Jūtama Dieva roka.

Viņa sastinga.

- Tas ir jaunums, viņa sacīja. Tavā vārdu krājumā. Tas par Dieva roku.

- Es progresēju. Piedzīvoju vētrainu attīstību.

Viņš dzirdēja koncentrētību blakus telpā. Kāds gatavojās darīt kaut ko ļaunīgu ar durvīm. Kaspers iedomājās par Zilo dāmu. Viņš dzirdēja, ka grasās atkārtoties viens no viņa mūža piedziedājumiem — tieši tai brīdī, kad tev veidojas dziļš kon­takts ar sievieti, aiz durvīm gatavošanās pasākumus veic kolek­tīvā zemapziņa, ar leņķa slīpmašīnu un lielu dimanta asmeni.

- Pārāk liela, viņa sacīja. Tā laime. Pārāk paveicās. Mēs palūdzām, lai uztaisa seku prognozi. Palūdzām policijai, Civi­lās aizsardzības dienestam un Aviācijas un dzelzceļa avāriju iz­meklēšanas komisijai, kas darbojas Satiksmes drošības padomes pakļautībā. Palūdzām, lai aprēķina prognozējamos zaudējumus. Balstoties uz UCLA materiāliem, viņiem ir pieredze ar zemes­trīcēm lielpilsētās. Viņi izskaitļoja — ne mazāk kā desmit tūkstoši bojāgājušo. Trīsreiz vairāk ievainoto. Elektrotīkliem nodarītie zaudējumi miljarda vērtībā. Kanalizācijai — miljarda vērtībā. Desmit miljardu vērtībā — ēkām nodarītie kaitējumi, lielāko­ties ugunsgrēki un sagrūšana. Pirmā iegrimšana izraisīja spie­diena vilni ar trīs metru augstu viļņa fronti. Tas noslaucīja ietves un brauktuves gar kanālu malām. Aizrāva sev līdzi astoņsimt piecdesmit automašīnu. Piecdesmit metru garu brauktuvi uz Knipelsbro tilta. Aizslīdēja gar astoņsimt ēkām. Kurās bija vai­rāk nekā trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Un neviena cietušā. Ne noslīkuša zīdaiņa. Ne stabā iebraukušas mašīnas. Ne vecas kundzes, kurai kāds uzkāpis uz varžacīm.

Caur durvīm atvēlās vibrācija. Varenie spēki, kas gribēja ne­pieļaut, ka princis dabū princesi, bija sākuši griezt.

Stīne pacēla plastmasas kabatu no galda, aiz fotogrāfijas atradās bērna zīmējums.

- Es to saņēmu divas dienas pirms pirmās zemestrīces. Ar vēstuli. Ierakstītu.

Zīmējums bija izkrāsots, rūpīgi. Kaspers redzēja pili. Ar trim torņiem. Zivis aizsarggrāvī. Mājas un mašīnas. Bruņinieka pili. Paceļamu tiltu.

- Tā ir jaunā Ārlietu ministrija, viņa teica.

Viņš to saskatīja. Kāpnes. Tiltu. Tas nebija vienkārši tilts pār aizsarggrāvi. Tas bija Knipelsbro tilts. Pils nebija vienkārši pils. Tā bija Nordea mītne, Erkenforta. Pilsēta nebija vienkārši pil­sēta, tā bija pilsētas daļa, Brēmerholma. Viņai bija bijis paraugs, varbūt Kopenhāgenas karte. Labajā stūrī viņa bija to parakstījusi:

Klāra Marija. 10 gadi. Un datums. 24. septembris. Tas bija ne­parasti. Viņš bija redzējis tūkstošiem bērnu zīmējumu. Varbūt ar gadaskaitli. Bet nekad ne ar datumu.

Un precizitāte. Tāda pati precizitāte bija Lones Borfeltas klī­nikas uzmetumā.

- Tā ir karte, Stine sacīja. Precīza. Kad to papēta. Te Na­cionālā banka. Svitzer administratīvā ēka Nīhavnā. Viesnīca Adtniral. Mastu celtnis. Sausie doki.

Viņa pietuvināja savu seju viņējai.

- Tā ir pirmās iegrimšanas karte, viņa teica. Precīza līdz sīkumam. Un nosūtīta četrdesmit astoņas stundas pirms tam, kad tā notika.

Cauri izlauzās jauna skaņa, spiedienizrurīgā balonā pildītas gāzes šņākoņa. Leņķa slīpmašīnai kompāniju sastādīja grieša­nas deglis.

- Mums nu būs jāiet, afrikāniete ierunājās.

Viņa atvēra durvis, kas veda uz vēl mazāku istabu, tukšu, bet ar vēl vienām durvīm, viņa atvēra tās, trepes šķita gāžamies uz priekšu bezdibenīgā tumsā.

Kaspers mēģināja sakoncentrēties, ieklausīties, bet viņa dzirde nedarbojās. Viņš sajutās kā bērns, klēpja bērns. Viņš izvēlējās lūgšanu Jaunavai Marijai, viņš ļāvās lūgšanai un praktiskās lie­tas atstāja mātes ziņā.

Afrikāniete nocēla uz galda stāvošā telefona klausuli un piezvanīja. Kaspers dzirdēja, ka otrā galā atsaucas Francs Fībers.

- Un pēc tam savāc mūs virszemē, viņa sacīja.

- Fotogrāfija, Kaspers bilda. Tavā atvilktnē. Tai mums pietrūkst dabaszinātniska skaidrojuma.

Stīnei vienmēr bija riebies, ja viņai prasīja paskaidrojumus. Prasīja norunas. Viņai riebās viss, kas šķita apdraudam viņas brīvību.

- Viņa uzmeklēja mani.

- Kur? viņš jautāja. Es — tavs duālis, tavs dvēseles part­neris — nevarēju tevi atrast. Kā lai to būtu varējusi desmitga­dīga meitene?

Afrikāniete nolika klausuli. Stīne atvēra durvis uz trepēm.

- Pa kanalizācijas vadu, viņa sacīja, un centrālo kabeļu cauruļvadu no Havnegādes līdz Holmenai, tās noved uz metro.

Viņas nesa viņu pa kāpnēm, stūma gar pazemes kanālu, no­laida lejā pa slīpni. Viņš bija aplicis roku sievietēm, labi apzinā­damies, ka patlaban iestājas vēl viena eksistenciāla monotonija. Taču sievietes nepārtrauktā straumē izstaro dziedējošu vitālo enerģiju. Tieši viņa situācijā, rekonvalescences periodā, šādām dziedējošām īpašībām bija izšķirīga nozīme. Bahs būtu darījis tāpat.

Viņi iznāca metro tunelī. To izgaismoja avārijas lampas, slie­des klāja ūdens. Stīne nometās ceļos pie ratiņkrēsla.

- Šī ir pēdējā reize, viņa teica, kad mēs abi redzamies.

Viņa ļāva pirkstu galiem pārslīdēt pār viņa brūcēm un šu­vēm. Pār pietūkušajām sejas daļām. Pieskāriens bija tik saudzīgs, ka nebija nekādu sāpju. Jau toreiz, pirms viņa pazuda, viņas pieskārienos sev Kaspers bija jutis, ka izcilās izrādes nebūt nav tās, kas notiek uz podija vai manēžā. Izcilās izrādes ir tad, kad pirkstu gali aizslauka pagalam plānu plīvuru starp cilvēkiem un atklāj Visumu tā veselumā.

- Tā ir parasta lieta, viņš čukstēja, ka lielu mīlestības uz­plaukumu ievada smagas slimības un sakropļojumi.

- Tā ir parasta lieta, viņa čukstēja, ka tas, kurš negrib klausīt, dabū matīt.

7

Lielākajai daļai no mums attieksmi pret mīļoto cilvēku izsaka noteikts skaņdarbs. Mālers, bildinādams Almu, izmantoja vienu no saviem "Adadžo", Jekaterinai Gordejevai un Sergejam Grinkovam tā bija bijusi "Mēnesnīcas sonāte", Kasperam tā bija "Čakona". Viņš to dzirdēja tagad, ūdens lāsošanā no sienām, tuneļa atbalsī, afrikānietes elpā. Viņa pārbaudīja viņa pulsu, ne­samazinādama ātrumu, viņa neko neteica, bet viņš dzirdēja viņas raizes, viņa apziņa naca un gāja.

Viņi izgāja cauri neapgaismotam posmam, viņa uzstūma viņu augšā pa slīpni, viņa nesa viņu, atvēra kādas durvis, viņi izkļuva rītausmā, viņi bija pie Nerreportas stacijas. Viņiem apkārt bija cilvēki, pieaugošs pūlis. Viņš vienmēr bija vairījies no cilvēku pūļiem, pūlī ir pārāk daudz skaņu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš bija palicis cirkā. Palicis manēžā. Pie mūzikas. Tas, kurš uzstājas, cenšas visas citas skaņas sinhronizēt ar savu sis­tēmu. Pirmoreiz, uzvarējis cirka festivālā Montekarlo, dabūjis Sudraba klaunu, viņš pēc apbalvošanas bija devies, lēnām, no Grand Palais, blakus lielajam valsts kazino, uz ostu. Deviņi no desmit pretimnācējiem pazina viņu. Viņš bija nodomājis, ka var­būt tas ir vēl viens veids, kā atrisināt problēmu. Ja vien tu esi pietiekami slavens, ja vien tu esi karalis, ja vien tavs signāls ir pietiekami stiprs, tad tu pārskani pārējos.

Nākamie divdesmit gadi bija šo pozīciju apcirpuši, jo se­višķi pēdējie pieci gadi. Viņš bija atskārtis, ka plašākā saietā ērti nav iekārtojies ne virtuozs, ne karalis. Savā elementā ir tikai tas, kurš ir anonīms. Uz tādu, kāds viņš bija tagad, neviens ne­skatījās, un, ja kāds paskatījās, tad tāpēc, lai saprastu, kāpēc tāda princese kā afrikāniete ir paņēmusi līdzi ratiņkrēslā staļļa puisi.

Kāds uzsvilpa, trīs skaņas, tīru, lauztu Do mažora akordu, svilpiens bija adresēts viņam, tieši tādas neērtības jāizcieš mums, kas esam paši savas harizmas upuri, viņš tika aizstumts uz priekšu, uzripināts uz pacēlāja, pacelts, iestumts vietā kravas autobusiņā, šofera sēdeklī sēdēja Francs Fībers.

- Pret tevi, Kaspers sacīja, man, bezbērnu cilvēkam, bija sākusi plaukt mīlestība, kuru varētu pielīdzināt tai, kādu tēvs iz­jūt pret dēlu. Līdz es pirms brītiņa saņēmu informāciju, kas liek man domāt, ka esmu pieķēris tevi vēl vienos melos. Tas kungs, kura gondolu mēs ar māsu Gloriju bijām aizņēmušies, ar debes­zilām acīm un ādas krāsu kā turnedo, viņš nav viens no taviem šoferiem. Viņš ir jūras virsnieks. Ar piesaisti šai te būšanai.

Francs Fībers minstinājās. Kaspers pievilka ratiņkrēslu tuvāk šofera sēdeklim. Zēniņš parāvās projām.

- Gerts Suensons, viņš sacīja. Viņš ir no Jūras adminis­trācijas. Piesaistīts mūsu sekulārordenim. Viņš ir atbildīgs par visu satiksmi, kas ved slēgtajā zonā un ārā no tās. Viņš palī­dzēja policijai. Kaina medībās.

Kaspers aizvēra acis. Briesmīgi ir būt iespundētam, neatkarīgi no tā, vai kameras nosaukums ir manēža vai vispārpieņemtā realitātes versija.

- Mēs nedabūjām brokastis, viņš sacīja. Vai nebūtu atli­cis drusku espreso? Un kāda lāse armanjaka?

Viņa apziņa pašlikvidējās, viņš gribēja noregulēt frekvenci uz savas prombūtnes skaņu, un prom viņš bija.