Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

ĪPATŅI - katras, cilvēku vai dzīvnieku, sugas apslēpts atzars, kura pārstāvji, viņiem pašiem par laimi vai nelaimi, ir apveltīti ar pārdabiskām spējām. Senos laikos godātie un nesenākā pagātnē par biedējošiem uzskatītie un tāpēc vajātie īpatņi nu ir kļuvuši par izstumtajiem un dzīvo ēnu pasaulē.

ClLPA - ierobežota vieta, kur viena diena bezgalīgi atkārtojas. Imbrīnes to radījušas un uztur, lai sniegtu pajumti aizbilstamajiem īpatņiem un pasargātu viņus no briesmām. Cilpas uz nenoteiktu laiku aptur to iemītnieku novecošanu. Tomēr cilpās dzīvojošie nekādā ziņā nav uzskatāmi par nemirstīgiem - katra diena, kuru tie izlaiduši, ir parāds, kas uzkrājas un ir jāatdod, šaušalīgi ātri novecojot, ja cilpas iemītnieks pārlieku ilgi uzturas ārpus savas cilpas.

IMBRĪNES - īpatņu pasaules valdnieces, kurām piemīt spēja mainīt savu veidolu. Pēc pašu vēlēšanās viņas var pārvērsties par putniem un manipulēt ar laiku, lmbrīņu pienākumos ietilpst īpatno bērnu aizsargāšana. Senajā īpatņu valodā vārds ymbryne (ko izrunā kā imm brinn) nozīmē revolūcija vai ķēde.

TUKŠPAURI - briesmoņi, kuri savulaik paši bijuši īpatņi, bet tagad medī savu agrāko brāļu un māsu dvēseles. To novītusī miesa atgādina līķi, izņemot muskuļotos žokļus, aiz kuriem slēpjas spēcīgas, taustekļiem līdzīgas mēles. Tukšpauri ir īpaši bīstami, jo tos neredz neviens, izņemot dažus īpatņus, un starp dzīvajiem tāds vienīgais zināmais ir Džeikobs Portmens. (To pieprata ari viņa nelaiķa vecaistēvs.) Vēl nesen tukšpauri nevarēja iekļūt cilpās, tāpēc īpatņi labprāt apmetās tieši tajās, bet nesenu inovāciju rezultātā šo radījumu spējas ir krietni pieaugušas.

NeBŪTNES - apēduši pietiekami daudz īpatņu dvēseļu, tukšpauri pārtop par nebūtnēm, kas jau ir visiem redzami un visnotaļ atgādina normālos cilvēkus, izņemot vienu iezīmi - baltos acābolus bez zīlītēm. Nebūtnes ir gudri, tie prot manipulēt ar citiem un lieliski izlikties par cilvēkiem. Jau gadiem ilgi šie briesmoņi nemanāmi iefiltrējas kā normālo cilvēku, tā ipatņu sabiedrībā. Ikviens - tuvākā veikaliņa īpašnieks, autobusa šoferis vai pat psihiatrs - var izrādīties nebūtne. Izmantojot tukšpaurus kā nežēlīgus slepkavas, nebūtnes uzsākuši ilgstošu nogalināšanas, iebiedēšanas un nolaupīšanas kampaņu. Viņu galvenais mērķis ir atriebties īpatņiem un pārņemt savās rokās varu pār īpatņu pasauli.

Briesmeklis, nenovērsdams acis no mūsu rīklēm, 'stāvēja mazāk nekā izstieptas mēles attālumā, un tā sačokurojušās smadzenes alka nogalināt. Gaiss vibrēja no tā vēlmes mūs aprīt. Tukšpauri ir radīti ar kāri pēc īpatņu dvēselēm, un tobrīd mēs stāvējām viņa priekšā kā uz paplātes. Nebūdams lielāks par tukšpaura kumosu, bezbailīgais Edisons ne soli neatkāpās no maniem sāniem, suņa aste bija pilnā gatavībā; nokausētā Emma tvēra pēc mana atbalsta un bija tik ļoti pārgurusi, ka spēja uzšķilt vien sērkociņa liesmu. Mūsu muguras balstījās pret salauzto telefona būdiņu. Visapkārt mūsu cieši noslēgtajam lokam metrostacija atgādināja uzspridzinātu naktsklubu. Tvaiki lauzās laukā no sabojātajām caurulēm kā rēgaini aizkari. Pie griestiem saplēstos vados nokarājās sašķaidīti monitori. Sadragātu stikla lausku jūra pletās līdz pat sliedēm un atspīdēja izmisīgi mirgojošajās sarkanajās trauksmes ugunīs kā akru liela diskobumba. Mēs atradāmies sprostā: vienā pusē pacēlās bieza siena, otrā - līdz ceļiem augsts stikla lausku krāvums. Radījums, kura vienīgais dabiskais instinkts vedināja mūs saplosīt, atradās vien divu soļu attālumā, tomēr tas nepakustējās, lai piekļūtu mums tuvāk. Šķita, ka tas, ieaudzis zemē un nokāris nāvējošo galvu, šūpojas uz papēžiem kā dzērājs vai mēnessērdzīgais. Man bija izdevies iemidzināt briesmoņa mēles, un tagad tās vijās tukš-paurim rīklē kā čūskas midzenī.

Es. Es to biju paveicis. Džeikobs Portmens - kaut kāds puika no nekurienes Floridā. Pagaidām šis tumsas radījums un bērnu murgu varonis mūs nenogalināja, un tikai tāpēc, ka es liku to nedarīt. Es pavisam skaidri pavēlēju tukšpaurim palaist vaļā manu kaklu. Atkāpies! - es viņam teicu. Stāvi! - es kliedzu valodā, kas veidojās no skaņām, kādas, manuprāt, cilvēka mutei nemaz nebūtu pa spēkam izdvest. Tomēr brīnumainā kārtā tās atskanēja, un nezvēra ķermenis pakļāvās man, tikai acis joprojām izaicinoši vērās tieši manējās. Pats nezinu, kā man izdevās pakļaut šo briesmoni un apburt to. Tomēr iemidzinātie mēdz pamosties un burvestības - atslābt, īpaši, ja tās radušās nejauši, un es manīju, ka aiz stingās virsmas tukšpaura iekšas jau gatavojas izvirdumam.

Edisons piebakstīja ar pumu man pie stilba. - Drīz būs klāt jauni nebūtnes. Vai tas briesmonis palaidīs mūs garām?

- Parunā ar to vēl, - Emma vāri izdvesa kā apreibusi. - Liec tam rāpot prom.

Es meklēju vārdus, bet tie nenāca pār lūpām. - Es neprotu.

- Vēl nupat tu to prati, - Edisons iebilda. - Izklausījās tā, it kā tevī būtu iemiesojies kāds dēmons.

Nupat, kad es vēl nenojautu, ka to protu, īstie vārdi jau atradās man uz mēles un gaidīja, kad tiks izteikti. Tagad mani centieni tos atgūt līdzinājās mēģinājumam ar plikām rokām noķert zivi. Ik reizi, kad kādu skāru, tas izslīdēja no tvēriena.

Ej prom! - es kliedzu.

Šie vārdi izskanēja angļu valodā. Tukšpauris nepakustējās. Es sasprindzināju muguru, naidīgi ielūkojos tintes melnajās acīs un mēģināju vēlreiz.

Taisies, ka tiec! Liec mūs mierā!

Atkal angliski. Tukšpauris kā zinātkārs suns pacēla galvu, bet visādi citādi atgādināja stingu statuju.

- Vai viņš aiztinās? - Edisons gribēja zināt.

Citi par to nevarēja pārliecināties, jo tikai es pratu saskatīt tukšpaurus. - Joprojām ir tepat, - es atbildēju. - Nesaprotu, kas nogājis greizi.

Es jutos kā muļķis, no kura izsūknēts gaiss. Vai tiešām manas spējas tik ātri pagaisušas?

- Tas nekas, - ierunājās Emma. - Jebkurā gadījumā - ar tukš-pauriem taču nav iespējams saprātīgi sarunāties. - Viņa pastiepa roku uz priekšu un mēģināja uzšķilt liesmiņu, bet tā uzreiz noplaka. Šķita, ka šie centieni atņem meitenei beidzamos spēkus, un es aptvēru Emmu ap vidukli, lai viņa nenoveltos zemē.

- Pataupi spēkus, sērkociņ, - Edisons ieteica. - Mums tie noteikti vēl noderēs.

- Ja vajadzēs, es cīnīšos kaut ar aukstām rokām, - Emma nočukstēja. - Ir svarīgi tikai atrast pārējos, iekams nav par vēlu.

Pārējos. Lai gan viņu tēli uz sliedēm pamazām pagaisa, es viņus joprojām redzēju: Horācija smalkās drēbes bija pārvērtušās skrandās, Bronvīnes spēki nespēja turēties pretī nebūtņu šautenēm, Enohu pēc pārciestā sprādziena joprojām mocīja nelabums, un Hjū, cenšoties izmantot radušos haosu, mēģināja novilkt Olīvijai smagās kurpes, lai viņa paceltos gaisā un aizlidotu, bet kāds satvēra meiteni aiz papēža un novilka atpakaļ uz zemes, pirms vēl viņa bija paspējusi pacelties pietiekami augstu. Visi raudošie un pārbiedētie bērni zem šauteņu stobriem tika sadzīti vagonā un prom bija. Aizvesti līdz ar imbrīni, kuru paši gandrīz nejauši nogalinājām, viņi tagad caur Londonas dzīlēm tuvojās liktenim, kas var būt vēl ļaunāks par nāvi. Es nospriedu, ka jau ir par vēlu. Par vēlu bija jau mirklī, kad Kola kareivji iebruka mis Žubītes sasalušajā slēpnī. Bija par vēlu jau tonakt, kad mēs kļūdaini noturējām mis Peregrines ļauno brāli par mums tik ļoti mīļo imbrīni. Tomēr es nozvērējos par katru cenu sameklēt draugus un mūsu imbrīni, pat ja atgūt varēsim tikai viņu mirstīgās atliekas - pat ja mums pašiem tas nozīmētu tikai vairot kritušo rindas.

Un tātad - kaut kur piķa melnajā tumsā atradās izeja uz ielu. Aiz kādām durvīm, kādu kāpņu vai eskalatora galā, kaut kur pie vistālākās sienas. Kā lai līdz tām nokļūst?

Pie velna, nost no ceļa! - es uzkliedzu tukšpaurim, mēģinot pēdējo reizi.

Protams, vārdi izskanēja angļu valodā. Briesmonis ieņurdējās kā govs, bet nepakustējās. Bezjēdzīgi. Biju pazaudējis vārdus.

- Plāns B, - es teicu. - Tukšpauris man neklausa, tāpēc mēģināsim paiet tam garām un cerēsim, ka tas paliks uz vietas.

- Kā gan mēs paiesim tam garām, pa kurieni? - Emma pajautāja.

Lai apmestu nezvēram lielāku loku, mums nāktos iet pa saplēstā stikla kaudzēm, bet lauskas sagrieztu Emmas plikos stilbus un Edisona ķepas. Es apsvēru citas iespējas: suni es varētu paņemt uz rokām, bet tik un tā paliktu Emma. Es varētu sameklēt smailu stikla šķembu un iedurt to briesmonim acīs, kā jau biju veiksmīgi darījis iepriekš, tikai, ja man neizdotos to paveikt ar pirmo triecienu, tukšpauris noteikti acumirklī pamostos un mūs nogalinātu. No otras puses apiet nezvēru varētu tikai pa šauru, no lauskām brīvu spraudziņu starp tukšpauri un sienu. Tā bija tikai kādu pēdu, varbūt pusotru plata. Pavisam niecīga platība, pat ja mēs piespiestos ar muguru pie sienas. Es bažījos, vai, nonākuši tik tuvu tukšpaurim vai - pat vēl trakāk - nejauši tam pieskārušies, mēs nepamodinātu to no trauslā transa, kas pagaidām lika tam palikt sastingušam. Ja reiz nespējām pieaudzēt spārnus un pārlidot pār briesmoņa galvu, tā tomēr šķita mūsu vienīgā iespēja.

- Vai tu varēsi kaut mazliet paiet? - es jautāju Emmai. - Vismaz paklibot uz priekšu?

Lai pārbaudītu, vai spēj noturēt pašas svaru, viņa saspieda ceļus kopā un palaida vaļā roku, kas turējās man ap vidukli. - Varu, pievelkot kāju.

- Tad rīkosimies šādi: lavīsimies tam garām pa to tur spraugu, piespiežot muguru pie sienas. Vietas nav daudz, bet, ja piesargāsimies...

Edisons saprata manis teikto un ierāvās pašā telefona būdiņas kaktā. - Vai tiešām tu domā, ka mums jālien tam tik tuvu klāt?

- Varbūt arī nav.

-Un ja nu tas pamostas, kad mēs...

- Nepamodīsies, - es tēloju pārliecību. - Tikai nekādu pēkšņu kustību, un, lai kas arī notiktu, nepieskarieties tam zvēram!

- Nu viss ir tavās rokās, - Edisons norūca. - Lai putns mūs pasargā!

Es pacēlu no grīdas kādu lielu un garu šķembu un iebāzu to kabatā. Ar pāris soļiem aizlavījušies līdz sienai, piespiedām muguras pie aukstajām flīzēm un milimetru pa milimetram virzījāmies tuvāk tukšpaurim. Tā acis sekoja katrai mūsu kustībai, nenovēršoties no manis. Jau pēc dažiem nedrošiem soļiem mūs apņēma tik pretīgs briesmoņa smārds, ka man acīs saskrēja asaras. Edisons ieklepojās, un Emma piesedza nāsis ar plaukstu.

- Tikai vēl mazliet tālāk. - Tēlotais miers darīja manu balsi griezīgu. Es izņēmu stikla gabalu no kabatas un satvēru, pavērsis smailo galu uz priekšu, tad paspēru soli un vēl vienu. Mēs jau atradāmies tik tuvu viens otram, ka es ar izstieptu roku varētu aizsniegt tukšpauri. Dzirdēju tā sirdi pukstam aiz ribām, un sitienu biežums pieauga līdz ar katru mūsu sperto soli. Tas sīksti turējās man pretī un ar katru neironu pūlējās atņemt man kontroli pār situāciju. Nekusties, es teicu, tikai lūpām vien izrunājot angļu vārdus. Tu piederi man. Es tevi kontrolēju. Nekusties.

Es izpūtu gaisu no krūtīm, izstiepos kā stīga un piespiedu visus mugurkaula skriemeļus pie sienas, tad kā krabis sāniski ievirzījos šaurajā spraugā starp sienu un tukšpauri.

Nekusties, tikai nekusties.

Sper soli, pieveicies klāt, sper soli. Es aizturēju elpu, nezvēra siekalainās elsas paātrinājās, bet no nāsīm izplūda melns, mikls mākonis. Droši vien vēlme mūs aprīt nezvēram kļuva mokoša. Tāpat kā mana vēlme bēgt, bet es nepievērsu tai uzmanību, jo tā rīkotos drīzāk medījums, nevis situācijas noteicējs.

Nekusties. Nekusties.

Vēl daži soļi, vēl pāris pēdu, un mēs būsim tikuši tam garām. Tukšpaura plecs atradās tikai mata attālumā no manām krūtīm.

Tikai ne...

... un tad tas izkustējās. Ar vienu ātru kustību tukšpauris pacēla galvu un pagrieza rumpi pret mani.

Es sastingu. - Tikai nekustieties, - es šoreiz sacīju jau skaļi -pārējiem. Edisons aizsedza pumu ar ķepām, un Emma palika kā zemē iemieta, tikai pirksti kā skrūvspīles iekrampējās manā rokā. Es pārakmeņojos, iztēlojoties to, kas mūs sagaida, - pre-tekļa mēles, zobi un beigas.

Atkāpies, atkāpies, atkāpies!

Angliski, angliski, tikai angliski.

Sekundes ritēja uz priekšu, bet mēs pārsteidzošā kārtā joprojām bijām dzīvi. Lai gan radījuma krūtis aizvien vēl cilājās, tas atkal bija šķietami pārakmeņojies.

Mainot pozīciju, es milimetru pa milimetram virzījos gar sienu uz priekšu. Tukšpauris man sekoja, mazliet kustinot galvu, tā acis bija pievērstas man kā kompasa adata. Visa nezvēra miesa jau pilnībā alka pakļauties man, tomēr tas nekustējās un neatvēra žokļus. Ja burvestība, kurai biju pakļāvis šo radījumu -lai kāda tā būtu -, būtu pagaisusi, mēs jau būtu beigti.

Tukšpauris tikai vēroja mani. Tas gaidīja manus norādījumus, bet es nepratu tos sniegt. - Viltus trauksme, - es teicu, un Emma skaļi un atviegloti nopūtās.

Mēs izlīdām pa spraugu un atrāvāmies no sienas, tad steidzāmies prom, cik vien ātri Emma spēja paklibot uz priekšu. Tiklīdz starp mums un tukšpauri izveidojās neliels attālums, es atskatījos. Nezvērs bija pilnībā pagriezies ar seju pret mani.

Paliec uz vietas, es nočukstēju angļu valodā. Labi.

* * *

Kad izgājām cauri tvaika sienai, mūsu skatienam pavērās eskalators. 11 pakāpieni bija sasaluši un strāva - atslēgta. Ap to kā mokošs vēstījums no augšpasaules blāvoja vārgs dienasgaismas oreols. No dzīvo pasaules, tagadnes pasaules. Tās, kur mita mani vecāki. Viņi abi atradās šeit, Londonā, un elpoja šejienes gaisu. Pavisam īsa gājiena attālumā.

Sveiki, jūs tur!

Neaptverami. Un vēl neaptveramāks šķita fakts, ka tikai pirms mazāk nekā piecām minūtēm es visu izstāstīju tēvam, īsajā versijā tas skanētu šādi: Es esmu tāds pats kā vectēvs Port-mens. Esmu īpatnis. Vecāki nesapratīs, bet vismaz tagad viņi to zina. Varbūt mana prombūtne vairs nešķiet tik liela nodevība. Ausīs joprojām skanēja tēva balss, kurš lūdzās, lai atgriežos mājās. Kamēr mēs klibojām uz gaismas pusi, man nācās pārvarēt pēkšņu un nožēlojamu vēlmi nopurināt Emmas roku un mesties uz priekšu skriešus, lai izglābtos no smacējošās tumsas, atrastu vecākus un lūgtu piedošanu, bet pēc tam ieraustos tēva un mātes greznās viesnīcas numura gultā un aizmigtu.

Tas nu nepavisam nebūtu pieļaujams. Es tā nekad nespētu rīkoties, jo mīlēju Emmu un biju viņai to pateicis, - es viņu nepamestu ne par kādu cenu. Un ne jau tāpēc, ka es būtu augstsirdīgs vai drosmīgs, vai īsts bruņinieks. Nekas no tā nav attiecināms uz mani. Es baiļojos, ka, pametis Emmu vienu, saplosītu pats sevi.

Un kur vēl pārējie, visi pārējie! Mūsu nabaga iznīcībai nolemtie draugi. Mums viņi ir jāatrod, tikai kā? Kopš tā vilciena, kas aizrāva viņus nebūtībā, šajā stacijā nebija manīts neviens sastāvs, un pēc sprādzieniem un šāvienu trokšņiem, kas satricināja visu būvi, man kļuva skaidrs, ka vilcienu vairs nebūs. Tādējādi mūsu rīcībā atlika divas iespējas un abas vienlīdz baisas: pa tuneļiem kājām sekot draugiem un cerēt, ka vairs nesatiksim nevienu tukšpauri, vai ari kāpt augšup pa eskalatoru tieši pretī tam, kas mūs gaida virszemē, - visticamāk, nebūtņu iznīcinātāju vienība -, tur pārkārtoties un tad apsvērt visu no jauna.

Es zināju, kurai iespējai dodu priekšroku. Tumsa man bija līdz kaklam un tukšpauri - vēl vairāk.

- Kāpsim augšā! - es mudināju Emmu doties uz sastingušo eskalatoru. - Sameklēsim kādu drošu vietu un tur izplānosim nākamo soli, bet tu tikmēr atgūsi spēkus.

- Nekādā gadījumā! - viņa atcirta. - Mēs nevaram tā vienkārši pamest pārējos. Kāda nozīme tam, kā es jūtos?

- Mēs viņus nepametīsim. Tomēr jābūt reālistiem: mēs esam savainoti un bezpalīdzīgi, mūsu pārējie draugi droši vien jau atrodas jūdzēm tālu - laukā no metro tuneļiem un ceļā uz kādu citu vietu. Un galu galā - kā lai mēs viņus atrodam?

- Tāpat kā es atradu jūs, - atbildēja Edisons. - Ar manu degunu. Redziet, īpatņiem piemīt neatkārtojams aromāts, ko spēj saost tikai suņi, kas ir tik pārliecināti par sevi kā es. Un jūs - kā gadījies, kā ne - esat viena stipri smaržojoša īpatņu grupiņa. Man šķiet, ka bailes un nemazgāšanās smaržu tikai pastiprina...

- Tādā gadījumā mēs viņiem sekosim! - paziņoja Emma.

Viņa pārsteidzošā spēku uzplūdā vilka mani uz sliežu pusi,

bet es turējos pretī, cenšoties atsvabināt mūsu sadotās rokas. - Nē, tā nevar, vilcieni vairs noteikti nekursē, un, ja mēs iesim uz priekšu kājām...

- Man vienalga, cik tas bīstami. Es viņus nepametīšu.

- Tas ir ne tikai bīstami, bet arī bezjēdzīgi. Emma, viņu vairs nav.

Meitene atrāva roku un sāka klibot uz sliežu pusi. Viņa klupa, bet noturējās kājās. Saki kaut ko, es bez skaņas pateicu Ediso-nam, un viņš apmeta loku, lai aizšķērsotu Emmai ceļu.

- Man žēl, bet viņam laikam ir taisnība. Ja iesim uz priekšu kājām, mūsu draugu smarža būs sen pagaisusi, pirms mēs viņus sameklēsim. Pat manām izcilajām spējām ir savas robežas.

Emma pavērās tunelī, tad uzmeta man ciešanu pilnu skatienu. Es pasniedzu viņai roku. - Lūdzu, kāpsim augšā! Tas nenozīmē, ka mēs padodamies.

- Labi, - viņa teica, smagi nopūzdamās. - Lai notiek.

Bet, tiklīdz mēs pagriezāmies uz eskalatora pusi, no tumsas apņemtajām sliedēm kādu gabalu tālāk atskanēja balss.

- Šeit!

Balss bija vārga, bet pazīstama, ar krievu akcentu. Tā piederēja salokāmajam cilvēkam. Ielūkojies tumsā, es pamanīju blakus sliedēm viņa sagumušo stāvu un pacelto roku. Kaujas laikā vīrietis tika sašauts, un es jau domāju, ka nebūtnes iemetuši viņu vilcienā līdz ar mūsu draugiem, bet nu viņš gulēja uz perona un mums māja.

- Sergej! - iesaucās Emma.

- Vai tu viņu pazīsti? - Edisons vaicāja, aizdomu mākts.

- Viņš bija viens no mis Žubītes īpatnajiem bēgļiem, - es atbildēju, spicējot ausis, lai saklausītu tālumā no virszemes nākošo sirēnu atbalsis. Mūs gaidīja nepatikšanas - varbūt maskējušās par palīgiem -, un mani pārņēma bažas, vai tikai mūsu labākā iespēja tikt laukā no tuneļa sveikā neizslīd caur pirkstiem. Tomēr mēs nevarējām šo cilvēku tā vienkārši pamest nelaimē.

Izvairoties no lielākajiem stikla šķembu kalniem, Edisons aizsteidzās pie salokāmā cilvēka. Emma ļāva man atkal saņemt viņu aiz rokas, un mēs vilkāmies pakaļ sunim. Sergejs gulēja uz viena sāna, stikla lausku un asiņu klāts. Lode bija trāpījusi kādā dzīvībai svarīgā orgānā. Vīrietis grozīja ieplaisājušās brilles tievos metāla rāmjos, cerot mani labāk saskatīt. - Ir brīnums, ir brīnums, - viņš izdvesa tik vājā balsī kā trešoreiz uzlieta tēja. - Es dzirdēju jūs runāt briesmoņu mēlē. Ir brīnums.

- Nav vis, - es atteicu un nometos ceļos viņam blakus. - Vairs nav, esmu jau zaudējis šo prasmi.

- Ja tevī dotums, tas ir visiem laikiem.

No eskalatora tuneļa puses atbalsojās soļi un balsis. Es pabīdīju stikla šķembas malā, lai pabāztu plaukstas zem gulošā vīrieša, un teicu: - Mēs nesīsim jūs līdzi.

- Atstājiet mani, - viņš noelsās. - Drīz manis vairs nebūs...

Es neņēmu vērā dzirdēto, bet pabīdīju rokas zem Sergeja

ķermeņa un pacēlu viņu gaisā. Salokāmais cilvēks bija garš kā trepes, bet ari viegls kā spalva. Es turēju viņu uz rokām kā lielu mazuli, un vīrieša kārnās kājas nokarājās pār manu elkoni, bet galva balstījās uz pleca.

Divi stāvi noskrēja lejā pa beidzamajiem eskalatora pakāpieniem un apstājās tā pakājē. Bālās dienasgaismas apņemti, abi ielūkojās negaidītajā tumsā. Emma norādīja uz grīdu, un mēs klusi notupāmies uz ceļiem, cerot, ka mūs nepamanīs. Kaut nu tie būtu vienkārši civiliedzīvotāji, kas ieradušies, lai iekāptu met-rovilcienā! Bet tad es izdzirdēju rācijas pīkstoņu, un abi vīrieši ieslēdza lukturīšus, kuru stari atspīdēja pret spilgtajām atstarojošajām jakām.

Droši vien tie bija glābēji vai arī par tādiem pārģērbušies ne-būtnes. Manas šaubas neizzuda līdz pat brīdim, kad viņi noņēma no galvas saulesbrilles ar gumijas sakabi.

Protams.

Mūsu iespējas saruka vēl uz pusi. Tagad atlika tikai sliedes un tuneļi. Savainotiem mums nekādi neizdotos paskriet ātrāk par nebūtnēm, tomēr mēs joprojām varētu izglābties, ja vien mūs nepamanītu, un pagaidām tas nebija noticis, jo izpostītajā metrostacijā valdīja haoss. Abu lukturu gaisma skenēja grīdu. Mēs ar Emmu atkāpāmies tuvāk sliedēm. Ja vien mums izdotos nemanītiem iemukt tunelī... Bet Edisons, nolādēts, nekustējās ne no vietas!

- Ejam! - es viņam uzšņācu.

- Tie ir ātrās palīdzības šoferi, un tam cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, - suns atbildēja pārlieku skaļi, un lukturīšu gaismas stari atrāvās no grīdas un pašāvās uz mūsu pusi.

- Palieciet, kur esat! - viens no vīriešiem iekliedzās un izņēma no maksts pistoli, bet otrs ķērās pie rācijas.

Un tad viens pēc otra notika divi pavisam negaidīti atgadījumi. Vispirms, kad jau biju gatavs nomest salokāmo cilvēku uz sliedēm un tad kopā ar Emmu ielēkt viņam pakaļ, tunelī ierēcās pērkondimdoša sirēna un tālumā spoži uzspīdēja prožektors. Sastāvējies gaiss, protams, plūda no vilciena, kas neizprotamā kārtā atkal kursēja - par spīti sprādzienam. Par otru notikumu pavēstīja mans kuņģis, savelkoties sāpēs, jo tukšpauris bija izrāvies no stinguma un jau lēkšoja uz mūsu pusi. Es to vienlaikus sajutu un ieraudzīju - preteklis, plaši pavēris melnās lūpas un izstiepis mēles gaisa vilnī, tvaika lavīnas apņemts, metās mums virsū.

Mēs atradāmies slazdā. Ja skriesim uz kāpnēm, mūs nošaus un saplosīs. Ja nolēksim uz sliedēm, mūs sašķaidīs vilciens. Mēs nevarētu paglābties ari vagonā, jo paies vismaz desmit sekundes, līdz sastāvs apstāsies, un vēl divpadsmit, līdz atvērsies durvis, kuras aizvērsies vēl pēc desmit sekundēm. Līdz tam laikam mēs jau būsim nobeigti trijos dažādos veidos. Un tāpēc es rīkojos tā, kā parasti daru tad, ja pietrūkst padoma, - pavēros uz Emmu. Meitenes sejā es saskatīju izmisumu, jo viņa saprata, cik bezcerīgā situācijā atrodamies. Tomēr stingrā apņēmība, par ko liecināja kā klintī izcirstais žoklis, vēstīja, ka viņa tik un tā ir nolēmusi rīkoties. Tikai tad, kad Emma, rokas izstiepusi, sāka steberēt uz priekšu, es atcerējos, ka viņa neredz tukšpauri. Mēģināju viņu brīdināt, notvert un apturēt, bet nespēju bilst ne vārda, turklāt nevarētu arī satvert meiteni, nenometot zemē salokāmo cilvēku. Nākamajā brīdī Edisons jau atradās blakus Emmai un rūca uz nebūtni, bet meitene bezcerīgi mēģināja uzšķilt liesmu. Pazibēja tikai viena dzirkstele, tad otra, un vairs nekā - gluži tā, it kā šķiltavām būtu beigusies degviela.

Nebūtne izplūda smieklos, tad paraustīja aizslēgu un nomērķēja uz Emmu. Tukšpauris metās man virsū, kaucot skaļāk par vilciena bremžu čīkstoņu mums aiz muguras. Tobrīd es aptvēru, ka gals klāt un man nav nekā, ar ko pretoties. Tajā mirklī manī kaut kas atslāba, un līdz ar to pagaisa arī sāpes, ko jutu, kad tuvumā bija tukšpauris. Šīs sāpes līdzinājās smalkam dūrienam, un, tiklīdz tās pierima, es sadzirdēju kādu citu skaņu, tādu kā apziņas čukstu.

Tas bija vārds.

Es metos tam pakaļ, sakampu ar abām rokām un izkliedzu tik stipri, kā mēdz kliegt augstākās līgas beisbola komandas bumbas metējs. - Viņu! - es saucu sev nepazīstamā valodā. Tikai divas zilbes, kurās ietilpa neaptverami apjomīga nozīme, un, kolīdz vārds bija izskanējis no manas rīkles, es pamanīju acumirklīgu rezultātu. Tukšpauris vairs neskrēja pie manis, bet apstājās kā zemē iemiets, sazvērojās uz kājām, tad spēji pagriezās sānis un izšāva mēli. Tā noplīkšķēja pret platformu un trīsreiz apvijās ap nebūtnes kāju. Izsists no līdzsvara, necilvēks izšāva griestos un nākamajā mirklī jau tika apgriezts ar kājām gaisā; tā viņš ari palika, kliegdams un mētādamies ar rokām un kājām.

Mani draugi uzreiz nesaprata, kas noticis. Kamēr viņi stāvēja un blenza pavērtām mutēm, otra nebūtne kaut ko iekliedza rācijā, un es sadzirdēju sev aiz muguras ar joni atveramies vagona durvis.

Tas bija mūsu mirklis.

- UZ PRIEKŠU! - es kliedzu, un abi draugi man paklausīja. Emma metās uz priekšu klupdama krizdama, un Edisons pinās meitenei pa kājām, bet es centos iedabūt asinīm noklāto salokāmo cilvēku iekšā pa šaurajām durvīm. Beigu beigās mēs visi četri tikām pāri slieksnim un sabrukām uz metro vagona grīdas.

Jau atkal atskanēja šāvieni, ko nebūtne neprātīgi raidīja uz tukšpauri.

Durvis pievērās līdz pusei, tad atkal atslīdēja vaļā. - Lūdzu, atbrīvojiet durvju aiļu! - atskanēja ierakstīts paziņojums.

- Kājas! - Emma norādīja uz kurpēm salokāmā cilvēka garo kāju galā, kuru purngali atradās ārpus vagona. Es rāpos uz priekšu, lai ierautu viņa pēdas iekšā, un dažu nebeidzami ilgu sekunžu laikā, pirms durvis aizvērās pavisam, gaisā pakarinātais nebūtne paspēja raidīt vēl vairākus nemērķētus šāvienus. Tad tukšpaurim apnika notiekošais un tas trieca nebūtni pret sienu. Nebūtne sašļuka zemē un pārtapa nekustīgā kaudzē.

Otrs nebūtne steidzās uz izeju. -Arī viņu, - es centos pateikt, bet bija jau mazliet par vēlu. Durvis aizvērās, un vilciens, strauji noraustījies, izkustējās no vietas.

Palūkojies apkārt, ar atvieglojuma izjūtu konstatēju, ka esam ieklupuši pavisam tukšā vagonā. Ko gan par mums padomātu parastie cilvēki?

- Vai tev viss kārtībā? - es vaicāju Emmai, kura piecēlās sēdus un, smagi elšot, mani cieši nopētīja.

- Pateicoties tev, - viņa atbildēja. - Vai tiešām tu liki tukšpau-rim to visu izdarīt?

- Laikam gan, - es pats nebiju īsti pārliecināts.

- Neticami, - meitene klusi piebilda. Man netapa skaidrs, vai viņa to saka no bailēm vai aizkustinājuma. Iespējams, gan tā, gan tā.

- Tu izglābi mums dzīvību, - Edisons sacīja un mīļi paberzēja galvu pret manu roku. - Tu esi ļoti īpašs puisis.

Atskanēja salokāmā cilvēka smiekli, un, pavēries lejup, es pamanīju viņa sāpju pārņemtajā sejā smaidu. - Vai redzi? - viņš sacīja. - Es jau sacīt. Ir brīnums. - Vīrietis kļuva nopietns, saņēma manu roku un iespieda saujā mazītiņu papīra gabaliņu. Tā bija fotogrāfija. - Mana sieva, mans bērns, - viņš teica. - Ienaidnieks jau sen viņus sagrābt. Ja tu atrast pārējos, varbūt...

Fotogrāfijā redzamais mani šokēja. Naudas maka izmēra fotoattēlā bija redzama sieviete ar mazuli uz rokām. Acīmredzot Sergejs nebija šķiries no šis fotogrāfijas jau sen. Lai gan attēlā redzamie cilvēki jauki smaidīja, pati fotogrāfija - vai tās negatīvs -bija pamatīgi cietusi, iespējams, pat gandrīz sadegusi, vismaz pakļauta tik lielam karstumam, ka sejas bija deformējušās un saskatāmas tikai fragmentāri. Līdz šim Sergejs nebija bildis ne vārda par savu ģimeni; kopš mūsu iepazīšanās viņš man bija pastāstījis tikai to, ka veido īpatņu armiju un tāpēc apceļo cilpu pēc cilpas, lai kaujas spējīgos, uzbrukumos un iznicināšanas operācijās izdzīvojušos iesauktu brīvprātīgajos. Salokāmais cilvēks nekad netika mums teicis, ka veido šo armiju tāpēc, lai atgūtu savus mīļos.

- Mēs atradīsim ari viņus, - es apsolīju.

Mēs abi zinājām, cik šāda iespēja ir nereāla, tomēr Sergejs vēlējās dzirdēt tieši to.

- Paldies! - viņš izdvesa un atslāba. Asins peļķe zem vīrieša ķermeņa pletās plašumā.

- Viņam vairs daudz nav atlicis. - Edisons piegāja pie Sergeja un nolaizīja vīrieša seju.

- Varbūt man pietiks liesmas, lai piededzinātu ievainojumu, -Emma sacīja un metās pie Sergeja, berzēdama plaukstas.

Edisons apošņāja salokāmā cilvēka kreklu uz vēdera. - Šeit. Viņš ir ievainots šeit. - Emma no abām pusēm pietuvināja plaukstas brūcei, un vagonā izplatījās degošas gaļas smaka. Man šķita, ka paģībšu, un es piecēlos kājās.

Es pavēros laukā pa logu. Mēs joprojām nebijām izbraukuši no stacijas; iespējams, kustību bremzēja uz sliedēm sabirušie gruveši. Mirguļojošais avārijas luktura SOS signāls šo to izgaismoja apkārt valdošajā tumsā. Stikla lauskām apbērts nebūtnes līķis uz grīdas. Saspiestā telefona būdiņa - mūsu nesenās izglābšanās lieciniece. Tukšpauris - tā apveids mani šokēja - klum-pačoja pa peronu mums pakaļ tikai dažu vagonu attālumā. Tā kustības bija ikdienišķas, kā ikrīta krosu skrienot.

- Apstājies! Paliec uz vietas! - es nošņācu uz loga pusi angļu valodā. Manas smadzenes lāgā nedarbojās - es jau atkal sajutu savainojuma un šāvienu trokšņu sekas.

Beidzot vilciens uzņēma ātrumu, un mēs iebraucām tunelī. Es piespiedu seju pie stikla, lai uzmestu vēl beidzamo skatienu aiz muguras palikušajam peronam. Tur valdīja tumsa, tikai tumsa, un tad es šķietamā zibspuldzes uzplaiksnījumā ieraudzīju tukšpauri kā stingā momentuzņēmumā - tā mēles kā laso metās pakaļ pēdējā vagona riteņiem.

Brīnums. Vai lāsts. Es vēl nebiju tā īsti izpratis atšķirību.

* * *

Es saņēmu Sergeju aiz kājām, Emma - aiz rokām, un mēs saudzīgi uzcēlām viņu uz garā sola, kur tas, vagona kustības ieaijāts, ieslīga nemaņā zem picas pusfabrikātu reklāmas. Ja reiz viņam jāmirst, lai tas vismaz nenotiek uz grīdas.

Emma pavilka augstāk Sergeja plāno kreklu. - Asiņošana apstājusies, bet viņš nomirs, ja visdrīzākajā laikā nenonāks slimnīcā, - viņa pavēstīja.

- Varbūt viņš nomirs tik un tā, - piebilda Edisons. - Un īpaši jau tagadējā slimnīcā. Iedomājieties tikai: pēc dienām trim Sergejs pamostas ar sadakterētiem sāniem, bet visa pasaule jau pārvērtusies - novecojusi par gadiem divsimt, un putns vien zin’, kas vēl noticis.

- Iespējams, - Emma attrauca. - Tomēr man jāsaka, ka ļoti brīnīšos, ja pēc trim dienām kāds no mums vispār būs dzīvs -neatkarīgi no veselības stāvokļa. īsti nezinu, kā vēl varam viņam palīdzēt.

Jau iepriekš biju dzirdējis viņus pieminam šo termiņu - divas trīs dienas bija ilgākais laika sprīdis, cik ikviens cilpā dzīvojošais īpatnis var uzturēties tagadnē, strauji nenovecojot. Ar to pietika, lai viņi paviesotos mūsu laikā, nevis lai šeit paliktu. Ar divām trim dienām būtu diezgan, lai pārceļotu no cilpas uz cilpu, bet par maz, lai kaut reizi rastos kārdinājums uzturēties tagadnē ilgāk. Tikai pārgalvīgie un imbrines mēdza doties ceļojumos uz tagadni un palikt šeit ilgāk par dažām stundām, jo aizkavēšanās radīja pārlieku smagas sekas.

Emma pieslējās kājās, nedrošiem soļiem devās uz priekšu un pieķērās pie balsta stieņa; bāli dzeltenajā apgaismojumā viņas seja šķita neveselīga. Es paņēmu meiteni aiz rokas un apsēdināju sev blakus. Zaudējusi pēdējos spēkus, viņa sabruka pret manu sānu. Es jutos tāpat. Dienām ilgi nebiju nedz normāli gulējis, nedz ari jēdzīgi ēdis, ja neskaita tās dažas reizes, kad mums radās iespēja pārēsties kā cūkām. Vairs īsti neatcerējos, cik ilgi jau skraidīju apkārt neērtajās kurpēs, no kurām uz pēdām veidojās tulznas; turklāt ik reizi, kad bildu kādu vārdu tukšpauru mēlē, dzīvības spēki aizplūda no manis un es nepratu tos atgūt. Tā rezultātā biju tik ārkārtīgi pārguris, ka šādas sajūtas man bija pilnīgi jaunas - gluži nereālas. Es gan biju atklājis pats sevi jaunu enerģijas avotu, bet tas izrādījās izsīcis un vārgs, un es bažījos, vai, ņemot enerģiju no šī avota, neizsmelšu savus beidzamos spēkus.

Bet par to varēšu padomāt kādu citu reizi. Pagaidām es centos izbaudīt reto miera mirkli - ar roku apskāvis Emmu, ļāvu viņas galvai noslīgt man uz pleca un vienkārši elpoju. Iespējams, rīkojos savtīgi, tā ari nepieminot tukšpauri, kas sekoja mūsu vilcienam. Bet ko gan kāds no mums varētu darīt lietas labā? Vai nu briesmonis mūs noķers, vai ne. Vai nu nogalinās, vai ari ne. Kad tas panāks mūs nākamreiz - un par to, ka šāda reize pienāks, es nemaz nešaubījos man vai nu izdosies atrast īstos vārdus un apturēt tā mēles, vai ari neizdosies.

Es skatījos, kā Edisons uzlec uz pretējā sola, ar ķepu atver slēdzi un atbīda vaļā logu. Vagonā ielauzās vilciena saceltais drudžainais troksnis un silts, sastāvējies tuneļa gaiss. Edisons sēdēja un ošņāja gaisu, suņa acis mirdzēja un purniņš drebēja. Gaiss smakoja pēc veciem sviedriem un sausiem trūdiem, tomēr šķita, ka Edisons jūt ari kaut ko citu, smalkāku. Informāciju, kuru nepieciešams rūpīgi apdomāt.

- Vai tu viņus saodi? - es pajautāju.

Suns dzirdēja manu jautājumu, bet ilgi neatbildēja, acis piekalis griestiem, it kā censtos noformulēt domu. - Saodu, - Edisons beidzot ierunājās, - un viņu pēdas ir skaidri pamanāmas.

Pat tik lielā ātrumā sunim izdevās saost smaržu, ko pirms vairākām minūtēm tuneli bija atstājuši ar iepriekšējā metro sastāvu aizbraukušie īpatņi. Tas bija iespaidīgi, un es to pateicu ari Edisonam.

- Paldies, bet tas jau nav tikai mans nopelns, - viņš iebilda. - Kāds droši vien pavēra logu ari viņu vagonā, pretējā gadījumā smarža būtu daudz vājāka. Varbūt to izdarīja mis Žubīte, labi zinot, ka es centīšos viņiem sekot.

- Kā viņa zināja, ka tu esi ar mums? - es nesapratu.

- Kā tu mūs atradi? - jautāja Emma.

- Acumirkli! - Edisons spēji iesaucās. Vilciens piebremzēja un iebrauca stacijā, un tumsas vietā aiz logiem jau zibēja baltas flīzes. Suns izbāza degunu laukā pa logu un, pievēris acis, koncentrējās. - Diez vai viņi izkāpa šeit, tomēr katram gadījumam esiet gatavi.

Mēs ar Emmu piecēlāmies kājās un mēģinājām pēc iespējas labāk piesegt salokāmo cilvēku. Ieraudzījis, ka uz platformas nav daudz cilvēku, es mazliet nomierinājos. Savādi, ka tur vispār kāds atradās un ka metrovilcieni vēl kursēja. It kā nekas nebūtu

noticis. Man radās aizdomas, ka par to ir gādājuši nebūtnes, cerot, ka mēs iekritīsim lamatās - iekāpsim vagonā un tā kļūsim par viegli notveramiem upuriem. Skaidrs, ka mūs nebūtu grūti pamanīt mūsdienu Londonas parasto pasažieru vidū.

- Centies izskatīties ikdienišķi, it kā tu būtu parasts cilvēks, - es sacīju.

Emmai manis teiktais šķita smieklīgs, bet viņa apspieda smieklus. Laikam jau pateicu kaut ko jocīgu, ņemot vērā, ka mēs vispār nekur īsti neiederējāmies un vismazāk jau nu Londonas metro.

Vilciens apstājās, un durvis atvērās. Edisons ievilka nāsīs lielu malku gaisa, bet tikmēr mūsu vagonā iekāpa kāda smalka pusmēteli ģērbusies sieviete. Ieraugot mūs, viņa iepleta muti, tad apdomājās un izkāpa laukā. Nekā nebija. Paldies, nē! Un viņai to nevarētu pārmest. Dīvainajās senatnīgajās drānās, notašķījušies ar asinīm un dubļiem, mēs izskatījāmies baisi. Droši vien mēs radījām iespaidu, ka nupat bijām nomušljuši nabaga blakus gulošo vīru.

- Centies izskatīties ikdienišķi, - Emma nosprauslojās.

Edisons atrāvās no loga. - Mēs dodamies pareizajā virzienā, - viņš teica. - Mis Žubīte un pārējie noteikti ir braukuši pa šo ceļu.

- Vai viņi te neizkāpa? - es gribēju zināt.

- Diez vai. Bet, ja nākamajā stacijā vairs nesaodīšu viņu pēdas, būs skaidrs, ka esam aizbraukuši par tālu.

Durvis ar blīkšķi aizvērās, vilciens iegaudojās, un elektrība jau atkal dzina sastāvu uz priekšu. Es jau grasījos ierosināt, ka mums jāsameklē citas drēbes, kad Emma man līdzās salēcās, kā kaut ko atcerējusies.

- Edison? Kas notika ar Fionu un Klēru?

Izdzirdot šos vārdus, mani pārņēma nejauks satraukums. Pēdējoreiz mēs viņas redzējām mis Žubītes zvērnīcā - Fiona palika kopā ar Klēru, kura bija pārlieku slima, lai dotos ceļā. Kols mums paziņoja, ka esot ieņēmis zvērnīcu un sagūstījis meitenes, bet viņš pateica arī to, ka Edisons esot miris, tāpēc viņa paustā informācija nebija īpaši ticama.

- Mjā... - Edisons skumji nodūra galvu. - Diemžēl man jums jāsaka bēdīgas vēstis. Es zināmā mērā cerēju, ka jūs to nepajautāsiet.

Asinis aizplūda no Emmas sejas. - Saki!

- Protams, - suns atbildēja. - Pavisam drīz pēc tam, kad jūs devāties ceļā, pie mums iebruka nebūtņu bars. Mēs tiem metām ar sprāgstošajām olām un tad aizmukām katrs uz savu pusi un paslēpāmies. Tā lielākā meitene ar izspūrušajiem matiem...

- Fiona. - Man ietrīsējās sirds.

- Viņa lika lietā savas spējas un paslēpa mūs kokos un pašas izaudzētos krūmos. Mēs bijām tik labi nomaskēti, ka paietu vairākas dienas, līdz nebūtnes atrastu mūs visus, bet tie palaida gāzi un izdzina mūs no slēpņiem.

- Gāzi! - Emma iekliedzās. - Tie nelieši apzvērēja, ka nekad vairs to nepielietos!

- Acīmredzot būs samelojuši, - Edisons noteica.

Kādā no mis Peregrines albumiem es reiz redzēju šāda uzbrukuma laikā uzņemtas fotogrāfijas: nebūtnes ar maskām uz sejas un skābekļa baloniem uz muguras stāvēja tā, it kā nekas īpašs nenotiktu, un laida gaisā indīgas gāzes mākoņus. Lai gan šī gāze nebija nāvējoša, tā svilināja plaušas un rīkli un izraisīja neciešamas sāpes. Klīda baumas, ka to saelpojušās imbrines vairs nespēj izkļūt no putna veidola.

- Mūs sagūstījuši, viņi nopratināja visus par mis Žubītes atrašanās vietu, - Edisons turpināja stāstu. - Meklējot kartes, dienasgrāmatas vai nezin ko vēl, viņi apgrieza ar kājām gaisā imbrīnes torni, un, kad nabaga Dierdra mēģināja stāties tiem ceļā, briesmoņi viņu nošāva.

Uz mirkli atmiņā pavīdēja emurafes iegarenā, lempīgā seja ar retajiem zobiem. Tā bija tik mīļa, ka mans kuņģis savilkās neciešamā mezglā. Kādam nelietim gan jābūt, lai spētu nogalināt šādu radību? - Ak kungs, cik briesmīgi! - es nočukstēju.

- Tiešām briesmīgi, - Emma nevērīgi piekrita. - Bet kas notika ar meitenēm?

- Nebūtnes noķēra mazāko, - Edisons turpināja. - Un otra... Izcēlās kautiņš ar dažiem karavīriem; tas notika netālu no kraujas, un meitene iekrita aizā.

Es pavēros uz Edisonu neizpratnes pilnām acīm. - Ko? - īsu brīdi pasaule pārvērtās neskaidrā plankumā, bet es drīz vien atkal koncentrēju skatienu.

Emma sastinga, bet viņas seja neizrādīja ne mazākās emocijas. - Kā - iekrita? Cik dziļi?

- Tā bija liela aiza, vismaz tūkstoš pēdas dziļa. - Suņa spēcīgais apakšžoklis nošļuka uz leju. - Man ļoti žēl.

Es smagi sabruku zemē. Emma palika stāvam kājās, turēdamās pie stieņa baltiem pirkstu kauliņiem. - Nē, - viņa apņēmīgi sacīja, - nē, tas nevar būt. Varbūt Klēra krītot paspēja pie kaut kā pieķerties... Pie kāda zara vai klintsradzes...

Edisona skatiens bija kā piekalts ar košļājamām gumijām nosētajai grīdai. - Varbūt.

- Vai arī apakšā augošie koki darīja Fionas piezemēšanos mīkstāku un uztvēra viņu kā tīklā. Jūs taču zināt, ka viņa prot ar tiem runāt!

-Jā, - suns atbildēja, - cerību nekad nedrīkst zaudēt.

Es centos iztēloties, kā asie priedes zari varētu padarīt kritienu mīkstāku. Tas šķita neiespējami. Es vēroju, kā Emmas izlolotā niecīgā cerība pagaist. Tad meitenes ceļi iedrebējās, viņa palaida stieni vaļā un sabruka uz sēdekļa man blakus.

Asarām acīs meitene pavērās uz Edisonu. - Man ļoti žēl tavas draudzenes.

Suns pamāja ar galvu. - Man ari.

- Ja mis Peregrine būtu kopā ar mums, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, - Emma nočukstēja. Tad viņas galva nošļuka un meitene izplūda asarās.

Man gribējās apskaut Emmu, bet nez kāpēc šķita, ka tā es ielauztos viņas privātumā un pievērstu sev to uzmanību, kas tobrīd patiesībā piederēja tikai viņai pašai. Tāpēc es vienkārši sēdēju, blenzu uz savām rokām un ļāvu Emmai bēdāties par zaudēto draudzeni. Edisons godbijīgi novērsās, vismaz man tā šķita. Un, iespējams, ari tāpēc, ka vilciens, tuvojoties nākamajai stacijai, piebremzēja.

Durvis atvērās. Edisons izbāza galvu ārā pa logu, paostīja gaisu, uzrūca kādam, kurš grasījās ienākt mūsu vagonā, un tad atgriezās pie mums. Kad durvis kārtējo reizi aizvērās, Emma jau bija paguvusi noslaucīt asaras un pacelt galvu.

Es cieši saņēmu meitenes delnu. - Vai ar tevi viss kārtībā? -Kaut es spētu atrast atbilstošākus vārdus...

- Ir jābūt kārtībā, vai ne? - meitene atbildēja. - To draugu dēļ, kuri vēl ir dzīvi.

Dažs labs Emmas manieri apslāpēt ciešanas un noslēpt tās dziļākajā dvēseles stūri varētu uztvert kā skarbu, bet es viņu jau pietiekami labi pazinu, lai saprastu. Šai meitenei bija tik plaša sirds kā visa Francija, un tos dažus veiksminiekus, kas bija iekļuvuši viņas sirdi, Emma mīlēja ar ikvienu šis varenās sirds kriksīti. Tomēr šādi mērogi bija ari bīstami. Ja Emma ļautu savai sirdij pārdzīvot par visu, viņa pati sevi iznicinātu, tāpēc viņai bija jāapsauc, jānomierina un jānoslēdz sava sirds. Visnežēlīgākie pārdzīvojumi jānoslēpj uz vistālākās salas, kura strauji pildījās ar ciešanām un uz kuras viņai reiz nāksies dzīvot.

- Stāsti tālāk, - Emma uzrunāja Edisonu. - Kas notika ar Klēru?

- Viņu aizveda nebūtnes. Aizbāza viņai abas mutes un iestūķēja maisā.

- Bet viņa taču bija dzīva? - es pajautāju.

- Un visiem koda kā negudra. Pēc tam mēs mazajā kapsētā apglabājām Deirdru un es devos uz Londonu, lai sameklētu

mis Žubīti un brīdinātu jūs visus. Kāds no imbrines baložiem parādīja ceļu līdz viņas slēptuvei, un, lai gan es ļoti nopriecājos, ieraugot jūs jau priekšā, diemžēl šo vietu bija atraduši arī nebūtnes. Viņu aplenkums jau bija sācies, un man atlika vien bezspēcīgi noraudzīties, kā tie nezvēri ieņem ēku. Pārējo jūs jau zināt. Kad jūs veda uz pazemi, es jums sekoju. Tiklīdz spridzināšana norima, radās iespēja jums palīdzēt, un to ari izmantoju.

- Par to tev liels paldies! - Es aptvēru, ka līdz šim mēs īsti neapzinājāmies, cik daudz esam šim sunim parādā. - Nebūtu tu aizvilcis mūs prom...

- Nūjā... Nav nekādas vajadzības izteikt nepatīkamus pieņēmumus, - Edisons atbildēja. - Es gan cerēju, ka pateicībā par manu cēlo rīcību jūs palīdzēsiet man izglābt no nebūtnēm mis Žubīti. Lai cik neticami tas izklausītos. Jūs zināt, ka viņa man nozīmē visu.

Nevis mūs, bet mis Žubīti Edisons gribēja izraut no nebūtņu nagiem, tomēr atšķirībā no iepriekšējā vilciena sastāva mēs bijām reāli izglābjami, un viņš izmantoja bridi un ātri darīja to, ko varēja.

- Protams, mēs tev palīdzēsim, - es sacīju. - Vai tad mēs jau to nedarām?

-Jā, jā, - Edisons attrauca, - tikai jums jāsaprot, ka mis Žubīte, kā jau imbrine, nebūtnēm ir daudz vērtīgāka nekā īpatņu bērni, tāpēc viņas atbrīvošana var izrādīties daudz sarežģītāka. Mani uztrauc... ja brīnumainā kārtā mums paveiktos izglābt jūsu draugus...

- Paga, paga... - es iejaucos. - Kurš saka, ka viņa ir vērtīgāka?

- Edisonam ir taisnība, - Emma norādīja. - Nav šaubu, ka mis Peregrini noslēps aiz lielākas atslēgas, bet mēs viņu nepametīsim. Mēs vairs nekad nevienu nepametīsim. Dodam savu īpatņu godavārdu.

Šķita, ka tas suni apmierina. - Pateicos, - viņš sacīja un nolaida saspicētās ausis. Tad Edisons uzlēca uz sola, lai pavērtos laukā pa logu, jo mēs iebraucām nākamajā stacijā. - Paslēpieties! - viņš, pēkšņi pieliekdamies, iesaucās. - Ienaidnieks ir pavisam tuvu.

Nebūtnes jau gaidīja mūs. Divus briesmoņus es pamanīju policistu uniformās stāvam uz perona ņudzoša pasažieru pūļa viducī. Kamēr mūsu vilciena sastāvs iebrauca stacijā, viņi rūpīgi nopētīja katru vagonu. Mēs metāmies uz grīdas zem logiem, cerot, ka netiksim pamanīti, bet es zināju, ka tā nenotiks. Tas necilvēks ar rāciju bija paziņojis pārējiem, kuri noteikti jau zināja, ka mēs atrodamies vilcienā. Tagad nebūtnēm bija tikai jāpārbauda vagoni.

Vilciens apstājās, un ļaudis sakāpa vagonos, tikai mūsējā ne. Es riskēju un pavēros laukā pa atvērtajām durvīm. Ieraudzīju nebūtni otrā perona galā ar baltajām acīm skenējam vagonus un straujā gaitā tuvojamies mums.

- Viens nāk uz mūsu pusi, - es klusi sacīju. - Emma, vai esi gatava uzšķilt?

- Gandrīz vairs nav degvielas, - meitene atbildēja.

Nebūtne atradās jau pavisam tuvu. Četru vagonu attālumā.

Trīs vagonu attālumā...

- Esiet gatavi mesties skriešus!

No briesmoņa mūs šķīra vairs tikai viens vagons. Un tad atskanēja kluss balss ieraksts: - Uzmanību, durvis aizveras!

- Aizturiet vilcienu! - nebūtne iesaucās, bet durvis jau vērās ciet.

Radījums iebāza roku spraugā. Durvis atkal atvērās. Tas ielēca blakusvagonā.

Es pavēros uz durvīm starp abiem vagoniem. Tās bija saslēgtas ar ķēdi - paldies Dievam par tādām mazām dāvanām! Vagona durvis aizcirtās, un sastāvs sāka kustēties. Mēs nolikām salokāmo cilvēku uz grīdas un paši saritinājāmies stūri, kur mūs nevarētu redzēt no tā vagona, kurā atradās nebūtne.

- Ko mēs iesāksim? - Emma vaicāja. - Tiklīdz vilciens atkal apstāsies, viņš ienāks iekšā un mūs atradīs.

- Vai varam būt pilnīgi pārliecināti, ka tas ir nebūtne? - Edi-sons painteresējās.

- Vai kaķi aug kokos? - Emma atbildēja ar pretjautājumu.

- Šajos platuma grādos ne.

- Tādā gadījumā mēs, protams, nevaram būt pārliecināti, bet, runājot par nebūtnēm, ir kāds sens teiciens: ja neesi pārliecināts, izdari pieņēmumu!

- Labs ir, - es teicu. - Tiklīdz durvis būs vaļā, skriesim uz izeju!

Edisons nopūtās. - Mēs tik bēgam un bēgam, - viņš piebilda tik nievājoši, it kā viņam, gardēdim, kāds būtu piedāvājis apkaltušu amerikāņu siera šķēli. - Neliekam lietā izdomu. Varbūt mums jāpamēģina aizlavīties? Vai ari iejukt pūlī? Tas būtu radoši, un pēc tam mēs varētu neviena nemanīti vienkārši aiziet prom ar augstu paceltu galvu.

- Es neciešu bēgšanu tāpat kā visi citi, - es sacīju, - bet mēs ar Emmu izskatāmies kā deviņpadsmitā gadsimta uzšķērdēji, un tu esi suns, kurš valkā brilles. Mēs nevaram palikt nepamanīti.

- Kamēr neviens nav sācis ražot lēcas suņiem, man būs jāiztiek ar brillēm, - Edisons norūca.

- Kur tas tukšpauris ir, kad viņu vajag? - Emma izmeta it kā starp citu.

- Droši vien vilciens to sabraucis, ja mums ir paveicies, - es attraucu. - Un ko tu ar to gribēji teikt?

- Tikai to, ka agrāk viņš dažbrīd izrādījās itin noderīgs.

- Un vēl pirms tam viņš mūs gandrīz nogalināja, turklāt divreiz! Nē, trīsreiz! Lai kā man tas izdevās, es to tukšpauri savaldīju zināmā mērā nejaušības dēļ. Bet kas notiks tad, kad man tas vairs neizdosies? Mums būs gals klāt.

Emma uzreiz neatbildēja, tikai īsu bridi mani nopētīja, tad saņēma manu ar netīrumiem klāto roku un divreiz to maigi noskūpstīja.

- Un par ko tas? - Es biju pārsteigts.

- Tev nav ne mazākās nojausmas, vai ne?

- Par ko?

- Par to, ka tu esi caur un cauri brīnums.

Edisons ierūcās.

- Tev piemīt apbrīnojams talants, - Emma čukstēja. - Es esmu pārliecināta, ka tev nepieciešams tikai mazliet patrenēties.

- Iespējams. Parasti gan sākumā trenēšanās nozīmē neveiksmes, un šoreiz mana neveiksme nozīmētu citu cilvēku bojāeju.

Emma stingrāk saspieda manu delnu. - Nekas tik labi nepalīdz apgūt jaunas prasmes kā neliels sasprindzinājums.

Es mēģināju pasmaidīt, bet man tas neizdevās. Domājot par postījumiem, kādus es varētu izraisīt, sirds smeldza pārlieku stipri. Manas spējas atgādināja pielādētu ieroci, ar kuru es neprotu rīkoties. Sasodīts, es pat nezināju, kurš gals jāvērš pret ienaidnieku! Labāk jāliek tas malā, iekams nav uzsprādzis man rokās.

Otrā vagona galā atskanēja kāds troksnis, un mēs pamanījām, ka durvis atveras. Tās nebija saslēgtas ar ķēdi, un vagonā ienāca divi ādas drēbēs ģērbušies pusaudži - puisis un meitene. Viņi smējās un padeva viens otram aizdedzinātu cigareti.

- Mums būs nepatikšanas, - meitene sacīja, noskūpstīdama draugu uz kakla.

Zēns atglauda no draudzenes sejas nepaklausīgu matu šķipsnu. - Es to daru visu laiku, dārgumiņ, - viņš teica, tad ieraudzīja mūs un sastinga. Puiša pierē ievilkās pārsteiguma rievas. Durvis, pa kurām abi bija ienākuši vagonā, ar blīkšķi aizcirtās.

- Sveiki! - es izdvesu pavisam ikdienišķi, it kā mēs nebūt netupētu uz ceļiem blakus mirstošam, asinīs mirkstošam cilvēkam. - Kā sviežas?

Tikai nepārbīstieties! Nenododiet mūs!

Zēna uzacs noraustījās. - Vai jūs...?

- Neesam novilkuši kostīmus, - es atbildēju. - Mazliet par daudz aizrāvāmies ar neīstajām asinīm.

- Ak tā. - Zēns man acīmredzot nenoticēja.

Meitene blenza uz salokāmo cilvēku. - Vai viņš...?

- Piemāvies, - Emma atbildēja. - Pilns kā mārks. Tā jau viņš izgāza tās neīstās asinis uz grīdas. Un pats sev uz drēbēm.

- Un mums arī, - sacīja Edisons. Pusaudžu galvas spēji pagriezās uz suņa pusi, un viņu acis iepletās vēl platāk.

- Lempis tāds, apklusti! - Emma čukstēja.

Zēns pacēla trīcošo roku un norādīja uz suni. - Vai viņš tikko...?

Edisons pateica tikai pāris vārdu. Lai noslēptu patiesību, mēs vēl varētu notēlot, ka tas bijis triks ar atbalsi, taču lepnība traucēja mūsu sunim tēlot muļķi.

- Protams, es neko neteicu, - viņš norūca un pacēla degunu gaisā. - Suņi nerunā angliski. Vai kādā citā cilvēku valodā. Tikai ar vienu vienīgu vērā ņemamu izņēmumu - luksemburgiešu valodu, ko pieprot tikai baņķieri un luksemburgieši, tāpēc tai nav īsti jēdzīga pielietojuma. Nē, jūs esat saēdušies kaut ko aizliegtu un murgojat, tas ari viss. Bet tagad, ja neiebilstat, maniem draugiem jāaizņemas jūsu drēbes. Lūdzu, izģērbieties tūlīt pat!

Nobālējis un trīcošs zēns sāka vilkt nost ādas jaku, bet paspēja izbrīvēt tikai vienu roku, kad ceļi saļodzījās un viņš paģībis sabruka zemē. Tad meitene sāka kliegt un nekādi nespēja apklust.

Acumirkli nebūtne jau dauzīja pa slēgtajām durvīm, un no viņa baltajiem acāboliem strāvoja slepkavnieka tieksmes.

- Kāds te runāja par aizlavišanos, - es teicu.

Edisons aizgriezās un palūkojās uz nezvēru. - Tas noteikti ir nebūtne, - suns paziņoja un dziļdomīgi pamāja ar galvu.

- Cik labi, ka vismaz tas nu ir noskaidrots! - Emma piebilda.

Vagons spēji noraustījās, un iekaucās bremzes. Mēs iebraucām stacijā. Es uzrāvu Emmu kājās un sagatavojos skriešanai.

- Un kā būs ar Sergeju? - Emma pajautāja un metās pie salokāmā cilvēka.

Ņemot vērā, ka Emma vēl nebija pilnībā atguvusi spēkus, mums jau tā būtu pietiekami grūti aizbēgt no diviem nebūtnēm, bet ar salokāmo cilvēku uz rokām tas kļūtu neiespējami.

- Sergejam būs jāpaliek šeit, - es atbildēju. - Viņu atradis un aizvedis pie ārsta. H ir labākā iespēja viņam un ari mums.

Pārsteidzošā kārtā Emma man piekrita. - Šķiet, ka ari viņš pats tā gribētu. - Meitene ātri noliecās pie Sergeja. - Piedodiet, ka nevaram ņemt jūs līdzi! Bet es nešaubos, ka mēs vēl tiksimies.

- Nākamajā pasaulē, - Sergejs izdvesa un mazliet pavēra acis. - Abatonā.

Līdz ar šiem noslēpumainajiem vārdiem un meitenes griezīgo kliegšanu vilciens apstājās un durvis atvērās.

Mēs nerīkojāmies gudri. Mēs nejutām pateicību. Tiklīdz vilciena durvis bija vajā, vienkārši metāmies skriešus, cik ātri vien spējām.

Nebūtne izlēca no blakusvagona un iebrāzās mūsējā, bet tobrid mēs jau bijām paskrējuši garām kliedzošajai meitenei, pārlēkuši pāri paģībušajam zēnam un uz perona lauzām ceļu pretī nākošajā pūlī, kas gluži kā nārstojošu zivju bars plūda uz vilciena pusi. Atšķirībā no citām šī stacija bija pilna kā piebāzta.

- Turp! - es iesaucos un vilku Emmu sev līdzi uz tālumā spīdošā uzraksta IZEJA pusi. Cerēju, ka Edisons atrodas turpat mums pie kājām, bet visapkārt ņudzēja tik daudz cilvēku, ka es tik tikko varēju saskatīt gridu. Par laimi, Emma atguva spēkus -vai ari meiteni spēcināja adrenalīna pieplūdums -, jo diez vai es būtu noturējis viņas svaru, laužoties cauri cilvēku pūlim.

Starp mums un vilcienu vairs bija palicis pēdas divdesmit liels attālums, un tur bija kādi piecdesmit cilvēki, kad nebūtne izbrāzās no vagona un sāka kliegt rācijā: - Es esmu kārtības sargs! Nost no ceļa! Apturiet tos bērnus! - Vai nu neviens viņu nesadzirdēja uz atbalsojošos stacijas trokšņu fona, vai ari ļaudis vienkārši nepievērsa tam uzmanību. Kad atskatījos, nebūtne attālinājās no mums, un tajā bridi Emma, mētādama kājas pa labi un pa kreisi, metās pūlī un mēs skrējām tālāk. Ļaudis mums aiz muguras kliedza un krita cits pār citu, un, kad es otrreiz palūkojos atpakaļ, redzēju, ka nebūtne laužas uz priekšu mums pakaļ, kāpj cilvēkiem uz kājām un mugurām, saņemot belzienus ar lietussargiem un portfeļiem. Tad viņš piesarcis un neapmierināts apstājās un tvēra pie aizpogātās ieroča maksts. Taču tobrid pūlis starp mums un šo necilvēku jau bija gana plašs, un, lai gan es nemaz nešaubījos, ka viņam netrūks nežēlības, lai atklātu uguni ļaužu pūlī, viņš nebija tik liels muļķis, lai tā rīkotos. Briestošā panika padarītu mūsu noķeršanu vēl grūtāku.

Kad es atskatījos trešoreiz, nebūtne jau atradās tik tālu un tik lielā pūli, ka es viņu tik tikko saskatīju. Iespējams, viņš nemaz tik ļoti nevēlējās mūs noķert. Galu galā mēs nebijām ne

īsti gards kumoss, ne vērtīga balva. Varbūt sunim bija taisnība un salīdzinājumā ar imbrīnēm mēs nemaz nebijām pūļu vērti.

Pusceļā uz izejas durvīm cilvēku jau bija tik maz, ka mēs varējām mesties brīvā skrējienā, tomēr jau pēc dažiem soļiem Emma satvēra mani aiz piedurknes un apstādināja. - Edisons! -Viņa metās apkārt un ielūkojās pūlī. - Kur palika Edisons?

Jau nākamajā mirklī suns izlēca no visblīvākās vietas pūlī, vilkdams līdzi pie kaklasiksnas sprādzes pieķērušos garu balta auduma strēmeli. - Labi, ka jūs mani pagaidījāt, - viņš teica. - Es aizķēros aiz kādas kundzes zeķes...

Izdzirdējuši runājošu suni, ļaudis atskatījās.

- Aiziet, mēs nedrīkstam tagad apstāties! - es sacīju.

Emma norāva zeķi no Edisona kaklasiksnas, un mēs jau atkal skrējām uz izeju. Mums priekšā pavērās eskalators un lifta kabīne. Eskalators darbojās, bet uz tā atradās daudz cilvēku, tāpēc es vedu pārējos uz lifta pusi. Kad skrējām garām sievietei, kas bija nokrāsojusies zilā krāsā no galvas līdz papēžiem, pat es pagriezos un atskatījos, lai gan kājas joprojām nesa mani uz priekšu. Dāmas mati bija zili, seju klāja zils grims, un viņa bija ģērbusies zilā, cieši piegulošā triko.

Viņa tik tikko izzuda skatienam, kad es ieraudzīju vēl di-vaināku radījumu. Vīrieša galva bija vertikāli it kā sadalīta uz pusēm: viena puse bija gludi noskūta un saulē iedegusi, uz otras atstātie mati - ar putām sakārtoti kustīgās cirtās. Pat ja Emma šo tipu pamanīja, viņa neatskatījās. Varbūt meitene bija tik ļoti pieradusi satikt īstus īpatņus, ka dīvaina paskata parastos ļaudis tik tikko pamanīja. Bet ja nu tie nemaz nav parastie cilvēki? - es sāku domāt. Ja nu tie ir īpatņi un tagadnes vietā mēs esam nonākuši tikai kārtējā cilpā?Ja nu...

Un tad es ieraudzīju divus zēnus, kuri ar spīdošiem gaismas zobeniem rokās cīkstējās pie tirdzniecības automātu sienas. Līdz ar katru plastmasas zobenu sadursmi es skaidrāk saskatīju īstenību. Šie dīvainā izskata cilvēki nav īpatņi. Tie ir ērmi. Mēs pilnīgi noteikti atradāmies tagadnē.

Lifta durvis atvērās divdesmit pēdas no mums. Mēs uzņēmām tempu un ieskrējām kabīnē tik spēji, ka pat atsitāmies ar

plaukstām pret tālāko sienu, bet Edisons ielēca šaurajā telpā uz trim kājām. Es pagriezu galvu atpakaļ īstajā brīdī, lai aiz gandrīz aizvērtajām durvīm pamanītu, kā nebūtne izraujas no cilvēku pūļa un ar pilnu sparu skrien uz mūsu pusi, bet pie sliedēm, pa kurām jau attālinājās vilciens, no pēdējā vagona jumta nolec tukšpauris un ar mēlēm pieķeras pie stacijas griestiem. Tas karājās pie vieglās griestu konstrukcijas kā zirneklis un ar melnām, zvīļojošām acīm vērās mani.

Tad kabīnes durvis aizvērās līdz galam un mēs viegli cēlāmies augšup. Kāds noteica: - Kur tad šāva, draudziņ?

Kabīnes dziļākajā stūri stāvēja un smīnēja kāds savādi ģērbies pusmūža vīrietis. Viņa krekls bija saplēsts un seju klāja uzzīmētas krusteniskas rētas, bet pie vienas rokas pirkstiem bija piestiprināts asinīm klāts motorzāģis - nu gatavais Kapteinis Āķis!

Viņu ieraudzījusi, Emma spēji atkāpās. - Kas jūs tāds?

Šķita, ka vīrietis jūtas mazliet aizvainots. - Nu izbeidziet!

-Ja patiesi gribat zināt, kur šauj, neatbildiet! - Emma jau cēla plaukstas gaisā, bet es pasteidzos un apturēju meiteni.

- Viņš ir nekas, - es noteicu.

- Un man likās, ka šogad esmu izvēlējies skaidri izprotamu tēlu, - vīrietis nomurmināja. Pēc tam viņš sarauca pieri un mazliet pacēla zāģi. - Mani sauc Ešs. Jūs taču zināt... Tumsas armija...

- Neesmu par tādu dzirdējusi, - Emma attrauca. - Kas ir jūsu imbrine?

- Mana... kas?

- Viņš tikai iejūtas tēlā, - es centos paskaidrot, bet viņa manī neklausījās.

- Kāda nozīme tam, kas jūs esat? - Emma turpināja. - Armija mums noderētu, un ubagiem neklājas izvēlēties. Kur ir jūsu pārējie vīri?

Vīrietis pārsteigumā izbolīja acis. - L-O-L. Jūs gan savādi runājat, čomiņi. Skaidrs, ka visi jau atrodas Saietu centrā.

- Tas ir karnevāla kostīms, - es pačukstēju Emmai. Un tad pievērsos svešiniekam: - Viņa maz skatās filmas.

- Karnevāla kostīms? - Emma sarauca pieri. - Bet viņš taču ir pieaudzis cilvēks.

- Un kas par to? - vīrietis atcirta un nopētīja mūs no galvas līdz kājām. - Un kas jūs paši būtu? Staigājoši dorki? Varbūt nākat no Izcilo kretīnu līgas?

- Mēs esam īpatnie bērni, - atbildēja Edisons, kuram pašcieņa neļāva klusēt vēl kaut bridi ilgāk. - Un es esmu septītais kucēns, metiena septītā kucēna bērns, un nāku no senas un slavenas dinastijas...

Vīrietis paģība, vēl pirms Edisons paguva pabeigt sakāmo; viņa galva atsitās pret grīdu ar tādu būkšķi, ka es saviebos.

- Tev ir jāpārtrauc runāt, - Emma sacīja, tomēr pasmaidīja.

- Tā viņam ari vajag! - Edisons attrauca. - Tāds rupeklis! Bet tagad žigli - nočiepsim viņam naudas maku!

- Nekādā ziņā! - es iejaucos. - Mēs neesam zagļi.

Edisons nošņācās. - Uzdrošinos norādīt, ka mums tas ir vairāk vajadzīgs nekā viņam.

- Bet, pie joda, kāpēc viņš ir tā pārģērbies? - Emma nelikās mierā.

Atskanēja zvans, un lifta kabīnes durvis sāka vērties vaļā.

- Mani māc aizdomas, ka tūlīt tu to uzzināsi, - es atbildēju.

# * *

Lifta durvis atvērās, un gluži kā uz burvja mājienu mūsu priekšā pavērās tik spilgtas gaismas apspīdēta pasaule, ka bija jāpiesedz acis. Mēs izkāpām uz ļaužu pilnas ietves, un es ievilku nāsīs tik tīkamo svaigo gaisu. Ielas bija pārģērbušos cilvēku pilnas: elastīgos triko tērpušies supervaroņi, neveikli zombiji ar spilgtu grimu, no anime epizodēm izkāpušas meitenes ar uzkrītoši iezīmētām acīm un kaujas cirvjiem rokās. Visi pulcējās nesaskanīgos bariņos uz satiksmei slēgtās ielas braucamās daļas. Šķita, ka viņus kā naktstauriņus pievelk liela, pelēka ēka, pie kuras piestiprināts reklāmas plakāts sludināja: ŠODIEN PIE MUMS KARNEVĀLS!

Emma riebumā novērsās. - Ko tas viss nozīmē?

Edisons palūrēja pāri briļļu rāmim uz kādu ākstu ar zaļiem matiem, kurš pielaboja uz sejas uzkrāsoto masku. - Spriežot pēc ietērpa, šķiet, ka viņi pulcējas uz kaut kādiem baznīcas svētkiem.

- Droši vien. - Es piedabūju Emmu atgriezties uz ietves. - Nebīsties, tie ir tikai pārģērbušies parastie ļaudis, un viņi par tādiem uzskata ari mūs. Mums jāuztraucas tikai par to nebūtni. -Es nespēju atgādināt ari par tukšpaura klātbūtni, jo cerēju, ka, iekāpjot liftā, esam to aizkavējuši. - Mums kaut kur jānoslēpjas, līdz viņš pazūd no šejienes, un tad jāielavās atpakaļ metro...

- Tas nebūs nepieciešams, - Edisons norūca un, degungalu raustīdams, aizskrēja prom pa ļaužu pilno ielu.

- Klau! - Emma uzsauca sunim. - Uz kurieni tu ej?

Bet Edisons jau joza atpakaļ pie mums.

- Urā, mums ir paveicies! - viņš iesaucās, priecīgi palunci-nādams astes stumbeni. - Deguns man pavēstīja, ka šeit mūsu draugus pa eskalatoru izveda virszemē. Beigu beigās mēs tomēr esam gājuši pa pareizo ceļu!

- Paldies putniem! - sacīja Emma.

- Kā tev šķiet, vai varēsi sekot pa viņu pēdām? - es painteresējos.

- Vai man šķiet, ka to varēšu? Ne jau velti mani dēvē par Edi-sonu Apbrīnojamo! Nudien, vēl nav radīts tāds aromāts, smarža vai tik īpatnējs odekolons, kuru es nespētu saost no simt metru attāluma!

Pat situācijā, kad steidzami jārisina problēmas, iespēja parunāt par savu diženumu ātri vien novērsa Edisona uzmanību, un lepnā, varenā balss bija kā radīta šim nolūkam.

- Labs ir, mēs sapratām, - es teicu, bet suns tikai aizrautīgi turpināja lielīties un devās uz priekšu, sekojot savam degunam.

- ... īpatni es atrastu pat tukšpauru midzenī, bet imbrīni -zooloģiskajā dārzā.

Mēs sekojām Edisonam un iejukām karnevāla tērpos ģērbušos ļaužu pūlī, ložņājām starp punduriem uz koka kājām un vampīru princešu bariņiem, gandrīz saskrējāmies ar Pikačū un Edvardu Šķērroci, kuri uz ielas dejoja valsi. Skaidrs, kāpēc mūsu draugus atveda šurp, es nospriedu. Šeit varējām ideāli noslēpties ne tikai mēs, kas šādā pūlī izskatījāmies visnotaļ normāli, bet arī īpatņu bērnus nolaupījušie nebūtnes šādos apstākļos varēja palikt nemanīti. Pat ja kāds no bērniem uzdrošinātos saukt palīgā, kurš gan to uztvertu nopietni un iejauktos notiekošajā? Kur vien

paskaties, cilvēki iejutās daždažādos tēlos un iesaistījās improvizētos iestudētos kautiņos. Tērpušies briesmoņu kostīmos, tie rēca un kauca kā zombiji. Savāda paskata bērni klaigās, ka viņus nolaupījuši ļaudis, kas grib atņemt viņiem dvēseles? Neviens pat aci nepamirkšķinās.

Edisons, ošņādams zemi, apmeta loku, tad apjucis apsēdās. Ņemot vērā, ka pat šādā kompānijā runājošs suns varētu šokēt klātesošos, es pieliecos zemāk un klusi pavaicāju Edisonam, kas par lietu.

- Es tikai... - viņš minstinājās, - es laikam...

- Vai tu pazaudēji pēdas? - Emma neizturēja. - Man šķita, ka tavs deguns ir visspēcīgs.

- Es tikai esmu nomaldījies. Nesaprotu, kā tas notika... Pēdas pavisam skaidri atveda līdz šejienei un tad pazuda.

- Aizšņorē kurpes, - Emma pēkšņi sacīja. - Tūlīt pat!

Es pavēros sev uz kājām. - Bet tās nav...

Meitene sagrāba mani aiz rokas un parāva pie zemes. - Aizšņorē. Kurpes. - Viņa atkārtoja un piebilda pavisam nedzirdami:

- Nebūtne!

Tā mēs tupējām, noslēpušies diezgan skrajā ļaužu barā. Tad atskanēja skaļi krakšķi un rācijā ierunājās čerkstoša balss:

- Kods 141! Visām vienībām nekavējoties paziņot par savu atrašanās vietu!

Nebūtne atradās pavisam netālu. Mēs dzirdējām viņa atbildi. Piesmakuši balss runāja ar savādu akcentu: - Runā M. Es sekoju aizbēgušajiem. Lūdzu atļauju turpināt meklējumus. Beidzu.

Mēs ar Emmu apmainījāmies satrauktiem skatieniem.

- M, atļauja netiek dota. Vēlāk tīrītāji izslaucīs laukumu. Beidzu.

- Šķiet, ka tam zēnam ir kāda ietekme uz tīrītājiem. Ar slaucīšanu vien varētu nepietikt.

Tīrītāji. Nebūtne droši vien runāja par tukšpauriem. Un viņš noteikti runāja arī par mani.

- Atļauja netiek dota! - atrūca čerkstošā balss. - Nekavējoties atgriezieties izejas pozīcijā, vai ari pavadīsiet šo nakti bedrē. Beidzu.

- Sapratu, - nebūtne nočukstēja rācijā un aizšļūca prom.

- Mums jāseko tam nelietim, - Emma teica. - Viņš varētu mūs aizvest pie pārējiem.

- Un ievest tieši lauvas midzeni, - piebilda Edisons. - Lai gan man šķiet, ka tas ir neizbēgami.

Es joprojām grīļojos. - Viņi ir atmaskojuši mani, - es vārgi čukstēju. - Droši vien redzēja, ko es izdarīju.

- Tieši tā, - Emma piekrita. - Un tāpēc šiem dūša saskrēja papēžos.

Es izslējos, lai pārliecinātos, ka nebūtne patiesi aiziet. Šis radījums soļoja cauri cilvēku pūlim, apmeta loku ap mašīnu sastrēgumu un aizsteidzās uz ielas malā novietotas policijas mašīnas pusi.

Mēs sekojām nebūtnei līdz pat satiksmes nožogojumam. Tad es pavēros apkārt un mēģināju uzminēt nolaupītāju nākamo darbību. Mums aiz muguras atradās cilvēku pūlis, bet priekšā, aiz nožogojuma, automašīnas meklēja vietu, kur apstāties. - Varbūt mūsu draugi līdz šejienei atnāca kājām un tad tika iesēdināti mašīnā?

Edisona acis priekā iegailējās, un viņš nostājās uz pakaļkājām, lai palūkotos pāri nožogojumam. - Jā! Tā ari būs noticis. Gudrs puika!

- Par ko tu tā priecājies? - Emma nesaprata. - Ja mūsu draugus aizveda ar mašīnu, tagad viņi var atrasties jebkur.

- Tādā gadījumā mēs viņiem jebkur ari sekosim, - Edisons uzsvēra. - Lai gan es šaubos, vai viņus aizveda pārlieku tālu. Manam vecajam saimniekam netālu no šejienes bija lauku māja, un es labi pārzinu šo pilsētas daļu. Šeit nav lielu ostu, un ari Londonas robeža neatrodas tuvu, toties šeit ir dažas cilpu ieejas. Ļoti iespējams, ka viņus aizveda uz kādu no tām. Tagad paceliet mani augstāk!

Es tā ari izdarīju, un ar manu palīdzību Edisons pārrāpās pāri barjerai un sāka ošņāt gaisu otrā pusē. Jau pēc dažām sekundēm suns atkal saoda mūsu draugu pēdas. - Turp! - viņš pamāja uz to ielas galu, kur nebūtne jau bija iekāpis policijas mašīnā un brauca projām pa ielu.

- Šķiet, ka nāksies iet kājām, - es teicu Emmai. - Vai tev pietiks spēka?

- Pietiks, - meitene atbildēja, - tikai mums tuvāko stundu laikā jāatrod kāda cita cilpa. Pretējā gadījumā man sāks dīgt sirmi mati un ap acīm veidosies krunkas. - Viņa pasmaidīja, it kā tas būtu joks.

- To nu es nepieļaušu, - es atrūcu.

Mēs uzlēcām uz barjeras, un es uzmetu pēdējo skatienu met-rostacijai, kas palika aiz muguras.

- Vai tu redzi to tukšpauri?

- Nē, es nezinu, kur tas pazuda, un tas mani satrauc.

- Satrauksimies tikai par šībrīža draudiem, - Emma atsaucās.

* * *

Mēs virzījāmies uz priekšu tik strauji, cik spēja Emma, un, turēdamies tuvāk ēkām, kas joprojām tinās rīta ēnās, centāmies sekot Edisona ožai, vienlaikus vērojot, vai kaut kur nemanīsim policiju. Mēs pagājām garām rūpniecības rajonam pie vecajiem dokiem, kur starp noliktavu rindām pazibēja tumšā Temzas straume, un tad nonācām izsmalcinātā tirdzniecības rajonā, kur stikla namu pirmajos stāvos mirdzēja smalku veikalu izgaismotie skatlogi. Virs namu jumtiem es pamanīju Svētā Pāvila katedrāles kupolu, kurš jau atkal bija vesels un ap kuru pletās skaidras, zilas debesis. Visas bumbas jau bija nomestas un bumbvedēji -sen notriekti, nodoti metāllūžņos vai ievietoti muzejos, kur tie aiz nostieptām virvēm krāja putekļus. Nu uz tiem neizpratnes pilnām acīm vērās vien skolēni, kuriem šis karš šķita tikpat sena pagātne kā krusta kari. Man tas pavisam burtiski bija vakardiena. Nespēju noticēt, ka šīs ir tās pašas ielas, pa kurām mēs tikai pagājušonakt izglābāmies no nāves, skrienot gar aptumšotajiem logiem un izvairoties no bumbu izrautajiem krāteriem. Tagad tās bija grūti pazīt - šķita, ka lepnie lielveikali izauguši tieši no pelniem gluži tāpat kā ļaudis, kuri pastaigājās pa gaiteņiem ar nodurtām galvām, ieurbušies mobilajos telefonos, zī-molu drānās tērpušies. Piepeši tagadne man rādījās tik savāda, tik triviāla un mulsinoša. Es sajutos kā viens no mītu varoņiem, kurš, izlauzies atpakaļ virszemē, konstatē, ka šī pasaule ir tieši tikpat nolādēta kā tā, kas zem zemes.

Un tad pār mani nāca apgaismība - es biju atgriezies. Es atkal atrados tagadnē un biju te nokļuvis bez mis Peregrines palīdzības.. . Lai gan tika uzskatīts, ka tas nav iespējams.

- Emma? Kā es te nonācu? - es jautāju.

Viņa neatrāva vērīgās acis no ielas un nepārtraukti vēroja, vai mūs negaida nepatikšanas. - Tu domā Londonu? Ar vilcienu, muļķīti.

- Nē, - es pieklusināju balsi. - Es domāju tagadni. Tu man teici, ka tikai mis Peregrine var nosūtīt mani atpakaļ.

Emma pagrieza galvu un pavērās manī piemiegtām acīm. - Jā, - viņa lēni atbildēja, - tā bija.

- Vai arī tu tā domāji.

- Nē, tā bija, esmu par to pārliecināta. Tā jau tas darbojas.

- Un kā tad es nonācu šeit?

Šķita, ka esmu Emmu samulsinājis. - Džeikob, es nezinu. Varbūt...

- Atradu! - Edisons aizrautīgi iekliedzās, un mēs apklusuši pievērsāmies viņam. Suņa augums saspringti izslējās un purns norādīja uz ielu, kurā tikko bijām iegriezušies. - Tagad es saožu vairākus desmitus īpatņu pēdu, un šīs pēdas ir svaigas!

- Un ko tas nozīmē? - es jautāju.

- To, ka šurp atvesti arī citi nolaupītie īpatņi, ne tikai mūsu draugi, - Emma atbildēja. - Nebūtņu slēptuve atrodas pavisam netālu.

- Pavisam netālu no šejienes? - es nespēju noticēt. Visā ielas garumā mūsu skatieniem pavērās ātrās ēdināšanas ieskrietuves un bezgaumīgu suvenīru kioski; arī mēs paši stāvējām pie kādas netīras bufetes neona izgaismotā skatloga. - Es laikam biju iztēlojies kādu... nejaukāku vietu.

- Piemēram, drēgna cietokšņa kazemātu. - Emma piekrītoši pamāja ar galvu.

- Vai ari koncentrācijas nometni, ko no visām pusēm sargā zaldāti un dzeloņstieples, - es piebildu.

- Un vēl sniegu - gluži kā Horācija zīmējumā.

- Iespējams, mēs vēl atradīsim ari tādu vietu, - Edisons iejaucās. - Paturiet prātā, ka šī varētu būt tikai ieeja cilpā!

Otrā ielas pusē tūristi fotografējās pie kādas no pilsētas iko-niskajām sarkanajām telefona būdiņām. Tad viņi pamanīja mūs un pavērsa savas kameras šurp.

- Ei, jūs tur! - Emma iesaucās. - Nekādu fotogrāfiju!

Cilvēki veltīja mums neizpratnes pilnus skatienus. Nekur

vairs nemanīja karnevāla tērpos ģērbušos ļaudis, un mēs uz šī fona izcēlāmies kā asiņaini, uz augšu pacelti īkšķi.

- Sekojiet man! Visas pēdas ved turp, - Edisons nošņāca.

Mēs aizsteidzāmies prom pa ielu viņam pakaļ.

- Kaut šeit būtu Milards! - es sacīju. - Viņš varētu visu izlūkot, neviena nemanīts.

- Un, ja Horācijs atrastos kopā ar mums, viņš varētu atcerēties kādu sapni, kas mums palīdzētu, - teica Emma.

- Vai arī sameklēt mums jaunas drēbes, - es piebildu.

-Ja neapklusīsim, es sākšu raudāt, - Emma paziņoja.

Mēs nonācām uz mola, kur kūsāja dzīvība. Saule atmirdzēja tumšajā Temzas ūdeņu strēlē, un tūristu grupas ar naģenēm un ap vidukli apsietām somiņām sakāpa dažās lielās laivās, kas piedāvāja vairāk vai mazāk vienādas ekskursijas pa Londonu.

Edisons apstājās. - īpatņi tika atvesti šurp, - viņš pavēstīja. - Šķiet, ka pēc tam viņiem lika sakāpt kādā laivā.

Mēs sekojām suņa ožai un spraucāmies cauri tūristu pūlim, līdz nonācām pie tukšas laivu piestātnes. Patiesi, nebūtnes bija sadzinuši mūsu draugus kādā laivā, un mums tagad bija jādodas viņiem pakaļ, tikai - ar ko? Apstaigājām visu piestātni un meklējām, kas mūs varētu aizvest.

- Tas nekam neder, - Emma īgņojās. - Šie kuģīši ir pārāk lieli un pārpildīti. Mums vajadzīgs kaut kas mazāks, ko mēs paši varētu vadīt.

- Uzgaidiet mirkli! - Edisona degungals noraustījās. Pietuvinājis to dēļu grīdai, suns aizskrēja. Mēs metāmies viņam pakaļ lejup pa nelielu trapu bez uzraksta, kuram tūristi nepievērsa uzmanību. Tā galā zem ielas līmeņa atradās lejas piestātne, kas tik tikko slējās virs ūdens. Nemanīja ne dvēseles, šī piestātne šķita pamesta.

Tur arī Edisons apstājās un rūpīgi koncentrējās. - Te ir bijuši īpatņi.

- Vai mūsu īpatņi? - Emma jautāja.

Edisons vēlreiz paošņāja piestātni un nogrozīja galvu. - Mūsējie ne, bet te ir daudz pēdu - jaunu un vecāku, stipri saožamu un jau gaistošu -, un tās visas sajaucas kopā. Šis doks tiek bieži izmantots.

Otrā galā dēļu grida sašaurinājās un nozuda zem galvenās piestātnes līmeņa, kur valdīja ēna.

- Nez kurš to tik bieži izmanto? - Emma piebilda un bažīgi paraudzījās tumsā. - Neesmu neko dzirdējusi par ieeju cilpā, kas atrastos zem Vopingas dokiem.

Edisons nespēja atbildēt. Atlika tikai doties uz priekšu un izpētīt piestātni, un tā mēs ari darījām, satraukti tuvodamies ēnu pārņemtajam mola galam. Tiklīdz acis aprada, mēs ieraudzījām vēl vienu molu - pavisam citādu nekā tas patīkamais saules apspīdētais mums virs galvas. Te lejā dēļi trūdēja, pārklājās ar zaļām gļotām un dažviet izrādījās salauzti. Pīkstošu žurku bariņš izskrēja cauri pamestu konservu kārbu kaudzei un mazliet tālāk ielēca no piestātnes kādā aizvēsturiskā sacīkšu laivā, kas turējās virs tumšā ūdens starp apsūnojošiem koka pāļiem.

Emma ierunājās: - Sliktākajā gadījumā noderēs ari tā...

- Bet tur čum un mudž no žurkām! - Edisonu pārņēma šausmas.

- Ne uz ilgu laiku. - Emma uzšķīla mazītiņu liesmiņu. - Mūsu sabiedrība žurkām diez kā nepatīk.

Tā kā nebija neviena, kas varētu mūs aizkavēt, mēs, pārlēkuši bīstamākajām vietām, nonācām pie laivas un sākām to atsiet no piestātnes.

- STĀT! - no laivas atskanēja dārdoša balss.

Emma iespiedzās, Edisons iesmilkstējās, un es gandrīz zaudēju samaņu. Laivā sēdošais vīrietis - kā gan mēs viņu iepriekš nepamanījām?! - lēnītēm piecēlās kājās un centimetru pa centimetram izslējās virs mūsu galvām. Viņš bija vismaz divus metrus piecpadsmit centimetrus garš; masīvo stāvu apņēma krokās krītošs apmetnis, un seju skatienam aizsedza tumša kapuce.

-Man... es ļoti atvainojos! - Emma stostījās.-Mēs... mums tikai šķita, ka šī laiva vairs...

- Cik daudzi jau ir mēģinājusi to Šāronam nozagt! - vīrs atbildēja pērkondimdošā balsī. - Tagad viņu pauros mitinās jūras radības!

- Es zvēru, ka mēs negribējām...

- Iesim labāk prom. - Edisons nosmilkstējies atkāpās. - Mēs ļoti atvainojamies, ka jūs iztraucējām, kungs.

- KLUSU! - laivu vīrs norēca un ar milzu soli izkāpa uz čīkstošā mola. - Ikvienam, kurš ierodas, lai paņemtu manu laivu, PAR TO JĀSAMAKSĀ!

Es biju pagalam pārbijies, un, tiklīdz Emma iekliedzās “SKRIENAM!”, jau griezos prom, lai bēgtu. Tomēr bijām paspēruši tikai dažus soļus, kad kāja iebruka satrunējušā dēlī un es atsitos ar seju pret piestātnes grīdu. Es centos pierausties atkal stāvus, bet kāja bija ieķērusies caurumā līdz pat augšstilbam. Biju iestrēdzis, un, kad Emma un Edisons atgriezās, lai man palīdzētu, izrādījās par vēlu. Laivinieks jau atradās mums blakus un no augšas nosmējās tā, ka rēkoņa atbalsojās kā tukšā alā. Varbūt tumsa pastrādāja kādu triku, bet esmu gatavs apzvērēt, ka redzēju žurku pabāžam galvu no laivu vīra kapuces malas un otru izskrienam no vīra piedurknes, kad viņš lēnām pacēla roku uz mūsu pusi.

- Nost no mums, maniaks tāds! - Emma kliedza un sasita plaukstas, lai uzšķiltu liesmu. Tomēr viņas iedegtā uguns nekādi neizklīdināja zem vīrieša kapuces valdošo tumsu, un mani pārņēma bažas, ka pat saulei tas nebūtu pa spēkam. Laivu vīrs parādīja mums to, ko turēja izstieptajā rokā. Tas nebija nazis vai kāds cits ierocis. Starp īkšķi un garo, balto rādītājpirkstu viņš turēja papīra gabalu.

Laivinieks pasniedza to man un pieliecās tā, lai es varētu papīru aizsniegt.

- Lūdzu! - viņš mierīgi turpināja. - Izlasi!

Es vilcinājos. - Kas tas ir?

- Cenu lapa. Un vēl cita informācija par maniem pakalpojumiem.

Drebot aiz bailēm, pasniedzos un paņēmu papīru. Mēs visi trīs sabāzām galvas kopā, lai Emmas rādītajā gaismiņā izlasītu uz tās rakstīto.

Es pavēros augšup uz milzīgo laivinieku. - Tad jau tas esat jūs... - es nedroši bildu. - Jūs esat... Šārons?

- Ar visu savu miesu un dvēseli, - viņš atbildēja tik glumi eļļainā balsī, ka man mati sacēlās gaisā.

- Svētais putns! Vecīt, tu mūs pārbiedēji gandrīz līdz nāvei! -Edisons paziņoja. - Vai tiešām vajadzēja tā aurot un bļaustīties?

- Es atvainojos. Biju iesnaudies, un jūs mani sabiedējāt.

- Mēs sabiedējām jūs?

- Pirmajā mirklī es tiešām nodomāju, ka gribat nozagt manu laivu, - Šārons nosmējās.

- Ha-ha-ha! - Emma izspieda smieklu. - Nē, mēs tikai... gribējām pārliecināties, vai tā ir pietauvota, kā nākas.

Laivu vīrs aizgriezās un nopētīja virvi, kas bija vienkārši apsieta ap koka pāli.

- Un ko jūs noskaidrojāt? - viņš pajautāja, un kapuces dziļumā pazibēja balts zobu pusmēness.

- Caur un caur... kuģis kā jau kuģis, - es attraucu un beidzot izbrīvēju kāju no cauruma. - Tiešām laba un kārtīgi pietauvota.

- Es pati neprastu sasiet labāku mezglu, - Emma piebilda un palīdzēja man piecelties kājās.

- Starp citu, tie, kuri patiesi mēģināja... Vai tiešām viņi visi...? - Edisons pavērās uz tumšo dzīli un skaļi norija baiļu siekalas.

- Kāda starpībai - laivu vīrs atcirta. - Ja reiz mani pamodinājāt, esmu jūsu rīcībā. Kā varu pakalpot?

- Mums vajag noīrēt jūsu laivu, - Emma apņēmīgi pavēstīja. - Tikai laivu.

- To es nevaru pieļaut, - Šārons atbildēja. - Es vienmēr pats vadu šo laivu.

- Tad gan nekā, - Edisons noteica un pagriezās, jau gatavs iet prom.

Emma notvēra suni aiz kaklasiksnas. - Pagaidi! - viņa nošņāca. - Mēs vēl neesam pabeiguši. - Tad meitene laipni uzsmaidīja laivu vīram. - Mums tapis zināms, ka daudzi īpatņi ir izgājuši caur šo...

Emma palūkojās apkārt, kā meklējot īstos vārdus.

- ... vietu. Vai iemesls ir tāds, ka tepat netālu atrodas ieeja kādā cilpā?

- Nesaprotu, par ko tu runā, - Šārons atteica.

- Jūs, protams, nedrīkstat to tā vienkārši atzīt. Es jūs ļoti labi saprotu, bet kopā ar mums jūs esat drošībā. Acīmredzot mēs esam...

Es iebakstīju Emmai ar elkoni. - Emma, klusē!

- Kāpēc? Viņš jau dzirdēja suni runājam un redzēja manis uzšķilto liesmu. Ja mēs nevaram runāt atklāti...

- Bet mēs nezinām, vai viņš ir... - es iebildu.

- Protams, ir, - meitene attrauca un pievērsās Šāronam. - Jūs taču esat īpatnis, vai ne?

Laivu vīrs vienaldzīgi vērās mūsos.

- Viņš taču ir tāds, vai ne? - Emma pavaicāja Edisonam. - Vai tu to saod?

- Nē, īsti ne.

- Vispār jau, manuprāt, tam nav nozīmes, ja vien viņš nav nebūtne. - Emma uzmeta Šāronam dedzīgu skatienu. - Jūs taču tas neesat, vai ne?

- Es esmu darījumu cilvēks, - laivu virs rāmi atbildēja.

- Kurš ir pieradis sastapt runājošus suņus un meitenes, kas prot ar plaukstām uzšķilt uguni, - piebilda Edisons.

- Manā nozarē nākas satikt dažādus ļaudis.

- Beigsim kult tukšus salmus, - es teicu un nopurināju ūdeni vispirms no vienas, tad - otras kājas. - Mēs meklējam savus draugus. Mums šķiet, ka viņi beidzamās stundas laikā ir te bijuši. Lielākoties bērni, bet arī daži pieaugušie. Viens ir neredzams, kāda cita prot lidot...

- Būtu grūti viņus nepamanīt, - sacīja Emma. - Un nebūtņu bars bija pavērsis pret viņiem ieroču stobrus.

Šārons sakrustoja garās, melnās rokas. - Kā jau es teicu, manu laivu noīrē dažādi ļaudis, un ikviens paļaujas uz manu absolūto diskrētumu. Es nemēdzu runāt par saviem klientiem.

- Vai tiešām? - Emma pārjautāja. - Atvainojiet mūs uz mirkli.

Viņa paveda mani sāņus un sāka čukstēt pie auss.

- Ja viņš nesāks runāt, es tik tiešām pa īstam sadusmošos.

- Tikai nerīkojies pārsteidzīgi, - es tikpat klusi atbildēju.

- Kāpēc gan? Vai tiešām tu tici visām tām muļķībām par galvaskausiem un jūras mošķiem?

- Patiesībā jā. Es zinu, ka viņš ir riebīgs tips, bet...

- Riebīgs tips? Viņš faktiski atzinās, ka ir sadarbojies ar ne-būtnēm! Viņš pat varētu būt viens no tiem!

- Bet viņš ir noderīgs riebeklis. Man ir aizdomas, ka viņš precīzi zina, kurp aizveda mūsu draugus. Jāuzdod tikai pareizie jautājumi.

- Tad uzdod tos! - Emma skarbi atcirta.

Es pievērsos Šāronam, pasmaidīju un sacīju: - Ko jūs varat pastāstīt par saviem maršrutiem?

Virs acumirkli atplauka. - Beidzot temats, par kuru drīkstu brīvi runāt. Man te paglabāta šāda tāda informācija. - Viņš veikli pagriezās un devās pie tuvākā pāļa. Pie tā bija pienaglots plaukts, uz kura glabājās galvaskauss un senatnīgs lidotāja ekipējums: ādas cepure, brilles un viegla šalle. Starp galvaskausa zobiem bija iebāztas vairākas aprakstītas papīra lapas. Šārons vienu izvilka un pasniedza man. Tā izrādījās salkana tūrisma brošūra, kura izskatījās tā, it kā būtu drukāta laikā, kad mans vecaistēvs vēl bija puika. Es pašķirstīju to, bet Šārons nokremšļojās un sāka runāt.

- Sāksim no sākuma. Ģimenēm patīk pakete “Bads un liesmas”.. . No rīta mēs dodamies augšup pa upi un vērojam vikingu iekarotājus, kuri ar katapultām pāri pilsētas mūrim šauj slimas aitas, pēc tam notiesājam jaukas līdzi paņemtas pusdienas, bet vakarā noskatāmies 1666. gada Lielo ugunsgrēku, kas pēc saulrieta izvēršas grandiozā izrādē, jo liesmas atspīd ūdeni. Nu ļoti skaisti! Vai ari, ja jūsu rīcībā ir tikai dažas stundas, varu piedāvāt jauku iepazīšanos ar Karātavu doku - ceļojums notiek tieši saulrietā un ir īpaši populārs medus mēnesi. ŠI ceļojuma laikā var noklausīties pirātu brīnišķīgi nepieklājīgajās lamās un spilgtajās uzrunās pirms pakāršanas. Par nelielu samaksu varat ar viņiem pat nofotografēties!

Brošūrā es redzēju ilustrācijas ar smaidošiem tūristiem, kuri priecājas par laivu vira aprakstītajām izklaidēm. Pēdējā lappusē bija nodrukāts kāda Šārona klienta attēls, kurš pozēja uz īgnu pirātu bara fona, bet tie turēja gatavībā dunčus un pistoles.

- Vai tad īpatņi to dara prieka pēc? - es nespēju noticēt.

- Mēs velti tērējam laiku, - Emma pačukstēja un bažīgi atskatījās. - Esmu gatava saderēt, ka viņš tikai velk laiku, līdz ieradīsies nākamā nebūtņu patruļa.

- Man tā nešķiet, - es atbildēju. - Pagaidi mazliet...

Šārons turpināja stāstījumu, it kā nebūtu mūs dzirdējis.

- ... un, kad pabraucam garām Londonas tiltam, var apskatīt arī uz pīķiem uzdurtās mēnessērdzīgo galvas! Visbeidzot varu piedāvāt mūsu vispieprasītāko ekskursiju, kas personiski man patīk vislabāk. Bet tas jau nav svarīgi, - laivu vīrs kautrīgi piebilda un atmeta ar roku. - Ja tā padomā, diez vai jūs interesētu Velna aiza.

- Kāpēc ne? - Emma teica. - Vai tur ir pārāk skaisti un jauki?

- Patiesībā tā ir diezgan skarba vieta. Un noteikti nav piemērota bērniem...

Emma piecirta kāju, un viss trūdošais doks salīgojās. - Tātad turp aizveda mūsu draugus, vai tiesa? - viņa kliedza. - Vai tiesa?!

- Tikai nezaudējiet savaldīšanos, jaunkundz. Es galvenokārt rūpējos par jūsu drošību.

- Beidziet pūst miglu acīs un pasakiet, kas tur atrodas!

- Labi, ja tik ļoti uzstājat... - Šārons nočāpstināja lūpas ar tādu troksni, ka šķita, viņš ienirst siltā vannā, un tad saberzēja kaulainās plaukstas, it kā jau domas par to vien sagādātu viņam prieku. - Tur ir daudz nāvējoša un pretīga. Viss, ko sirds vēlas, ja vien tā kāro pēc kaut kā nejauka, biedējoša un riebīga. Nereti es sapņoju par to, ka kādu dienu likšu savu kārti mierā un pārvākšos uz turieni, varbūt pat atvēršu Dūņu ielā nelielu lopkautuvi...

- Atgādiniet, kā to vietu sauc! - Edisons palūdza.

- Velna aiza, - laivu vīrs sapņaini atbildēja.

Edisons nodrebēja no galvas līdz pat astes galam. - Es zinu, kas tā ir, - viņš norūca. - Briesmīga vieta, visdrūmākais un bīstamākais graustu rajons visā ilgajā Londonas vēsturē. Esmu dzirdējis stāstām par to, ka īpatnos dzīvniekus turp aizved krātiņos un liek tiem kauties citam ar citu asiņainās sporta spēlēs.

Grimmu lāčus tur uzrīda emurafēm un šimpanzežus - kazfla-mingo... Vecākiem liek cinīties ar pašu bērniem! Viņus piespiež citam citu sakropļot un nogalināt tikai tāpēc, lai daži nenormāli īpatņi varētu izklaidēties.

- Pretīgi, - Emma secināja. - Kurš ipatnis gan būtu ar mieru tādā murgā piedalīties?

Edisons nožēlā nogrozīja galvu. - Izstumtie... Mantkārīgie... Padzītie...

- Bet īpatņu pasaulē taču nav nekādu izstumto! - Emma nesaprata. - Sargi nogādā visus noziegumu izdarīšanā vainojamos īpatņus uz soda cilpu.

- Cik maz gan jūs pazīstat paši savu pasauli! - laivu vīrs secināja.

- Ja noziedzniekus neizdodas noķert, viņus ari nevar ielikt cietumā, - Edisons paskaidroja. - Vismaz ne tādā gadijumā, ja šie nevaldāmie un likumus ignorējošie īpatņi paglābjas šādā cilpā.

- Tas jau izklausās pēc elles, - es teicu. - Kāpēc gan lai kāds gribētu turp doties no brīva prāta?

- Kas vienam elle, citiem - paradīze, - Šārons piebilda. - Tā ir pēdējā patiesi brīvā vieta, kur var nopirkt un pārdot jebko... -Viņš pieliecās man tuvāk un ierunājās klusāk: - Vai arī noslēpt jebko.

- Piemēram, nolaupītas imbrīnes un īpatnos bērnus? Vai to jūs gribat teikt? - es nelikos mierā.

- Neko tādu es gan neteicu. - Laivu virs paraustīja plecus un pievērsās žurkai, kura izbāza degunu no apmetņa malas. - Kuš, Pērsij, tētim jāstrādā.

Kad Šārons maigi iebāza žurku atpakaļ, es cieši apskāvu Emmu un Edisonu un čukstus vaicāju: - Ko teiksiet? Vai tiešām viņi būtu aizveduši mūsu draugus uz to... velna bedri?

- Vispār jau viņiem jātur ieslodzītie kādā cilpā, turklāt diezgan senā, - Emma piebilda. - Pretējā gadijumā mēs ātri novecotu pat dienas vai divu laikā...

- Bet kāda gan nebūtnēm daļa par to, vai mēs novecojam vai ne? - es attraucu. - Tie vienkārši grib nolaupit mūsu dvēseles.

- Iespējams, bet imbrīnēm gan viņi neļautu mirt. Viņas tiem vajadzīgas, lai atkārtotu 1908. gada notikumus. Vai atceraties nebūtņu neprātīgo plānu?

- Visas tās muļķības, par ko sapņoja Golans... Nemirstība un vara pār visu pasauli...

- Tā gan. Tāpēc jau viņi mēnešiem ilgi nolaupa imbrines, un tāpēc viņiem vajadzīga vieta, kur tās nepārvērstos izkaltušās ādās, vai ne tā? Un tas nozīmē, ka jāmeklē ļoti sena cilpa. Vismaz astoņdesmit vai simt gadu veca. Un, ja Velna aiza patiesi ir izvirtības džungļi, kur likumiem nav varas...

- Tāda tā ir, - Edisons apstiprināja.

- Tādā gadījumā tā varētu būt ideāla vieta, kur nebūtnēm noslēpt savus gūstekņus.

- Turklāt vēl pašas īpatņu Londonas centrā, - Edisons piebilda. - Visiem deguna priekšā. Mazie, viltīgie nekauņas...

- Šķiet, ka esam visu noskaidrojuši, - es sacīju.

Padomājusi Emma metās pie Šārona. - Mums, lūdzu, trīs biļetes uz to pretīgo, briesmīgo vietu, par kuru stāstījāt!

- Vienmēr jābūt ļoti, ļoti pārliecinātam par savām vēlmēm, - laivu vīrs norūca. - Tādi nevainīgi jēriņi kā jūs ne vienmēr atgriežas no Velna aizas.

- Mēs esam pārliecināti, - es apstiprināju.

- Tad jau ļoti labi. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju!

- Vienīgi... mums nav to trīs zelta gabalu, - Emma atzinās.

- Vai tiešām? - Šārons salika jumtiņā garo pirkstu galus un nopūtās. Līdz mums atplūda trūdoša kapa smaka. - Parasti es uzstāju uz priekšapmaksu, bet šorīt esmu tāds labdabīgs. Man patīk jūsu drosmīgais optimisms. Labs ir, paliksiet parādā. - Un tad Šārons iesmējās, it kā zinātu, ka mēs nekad neatdosim parādu, paspēra soli sāņus un ar apmetņa segto roku norādīja uz savu laivu.

- Laipni lūgti uz klāja, bērni!

Pirms mēs iekāpām laivā, Šārons demonstratīvi no tās izmeta sešas žurkas, kuras spirinājās pretī, - it kā izbraukums bez grauzēju klātbūtnes būtu tikai Ļoti Svarīgiem īpatņiem pieejama greznība. Pēc tam laivu vīrs pasniedza Emmai roku un palīdzēja norausties no doka. Mūs visus trīs apsēdināja citu citam blakus uz parasta koka sola. Kamēr Šārons atsēja tauvu, mani pārņēma bažas, vai uzticēšanās šim cilvēkam ir tikai mūsu muļķība vai ari, to darot, esam pārkāpuši pārgalvības robežu - līdzīgi kā apguļoties uz dusu ceļa vidū.

Ar to vienkāršas muļķības un pārgalvības robežas pārkāpšanu ir tā, ka nereti tu pat nezini, kurā pusē atrodies, līdz ir jau par vēlu. Kad beidzot esi gana pieradis pie apstākļiem, lai sāktu tos apsvērt, izrādās, ka svira jau ir nospiesta un lidmašīna virzās laukā no angāra. Mūsu gadījumā laiva jau attālinājās no piestātnes, un, vērojot, kā Šārons ar kailo pēdu atsperas no mola, es pamanīju, ka tā īsti nelīdzinās cilvēka pēdai: garie pirksti atgādināja mazus cīsiņus, bet dzeltenie nagi to galā bija saliekušies kā zvēram. Mani pārņēma smacējoša pārliecība par to, kurā robežas pusē mēs atrodamies un ka ir jau par vēlu kaut ko vērst par labu.

Šārons parāva aizdedzes vadu, un nelielais ārpus laivas piekarinātais motoriņš izklepoja zilu dūmu mākoni. Laivu vīrs sakrustoja kājas un apsēdās uz melnā apmetņa, kas bija kaudzē sagūlis laivas dibenā. Motors sāka pukšķināt, un caur apkārt vīdošajiem pālu džungļiem Šārons izstūrēja laivu no mola slēgtās daļas siltajā saules gaismā. Mēs atradāmies kanālā - cilvēka roku radītā Temzas pietekā, kuras abus krastus ieskāva stiklotas ēkas

un kur ūdenī šūpojās vairāk kuģīšu nekā vannā, kad tur mazgājas mazulis. Karameļu sarkani velkoņi un platas, zemas baržas, ekskursiju kuģīši ar tūristiem pārpildītu klāju, kuri bauda svaigu gaisu... Savādi, bet neviens no viņiem nepavērsa pret mums savus fotoaparātus un, šķiet, pat nepamanija neparasto laivu, kas aizpukšķināja garām, lai gan pie stūres stāvēja īsts nāves eņģelis, uz sola sēdēja divi asinīm nošļakstījušies bērneļi un pāri laivas malai nolūkojās suns ar brillēm. Un labi, ka tā. Varbūt Šārons bija nobūris savu laivu, lai to redzētu tikai īpatņi? Es nolēmu pie šādas pārliecības palikt, jo laivā jau nebija, kur paslēpties, ja tāda vajadzība rastos.

Apskatījis kuģīti dienas gaismā, ievēroju, ka tas ir ārkārtīgi vienkāršs - izņemot krāšņu kokgriezuma figūru priekšgalā. Tā bija veidota varenas, zvīņām klātas čūskas veidolā, kura izliekusies augšup kā smalks burts S; galvas vietā tai rēgojās milzīgs melones lieluma acābols bez plakstiņa, kas vērās uz priekšu bezgalībā.

- Kas tas ir? - es jautāju, pārlaidis plaukstu pār nopulēto virsmu.

- īves koks, - Šārons atbildēja, pārkliedzot motora pukšķi-nāšanu.

- Kāds vēl koks?

- Acs ir izgatavota no šī koka.

- Bet kam tā vajadzīga?

- Lai redzētu! - laivu vīrs īgni atcirta.

Pēc tam viņš paātrināja motora gaitu - laikam, lai nedzirdētu manus jautājumus, - un laiva, uzņemot ātrumu, viegli pacēlās virs viļņiem. Es elpoju jauko gaisu un priecājos par saules stariem un vēju, kas glāstīja seju. Tikmēr Edisons, mēli izkāris un ķepas pār laivas sānu pārlicis, šķita tik laimīgs, kādu es šo suni vēl nebiju redzējis.

Cik brīnišķīga diena braucienam uz elli!

- Es nespēju saprast, kā tu te nonāci, - Emma ierunājās. - Kā nonāci atpakaļ tagadnē?

- Un kā tev šķiet? - es attraucu.

- Man ir tikai viens saprātīgs izskaidrojums, lai gan tas gandrīz neko nepaskaidro. Kad mēs atradāmies pazemes tuneļos

kopā ar nebūtnēm un pēc tam iegriezāmies tagadnē, tu sekoji mums, nevis pēkšņi viens pats paliki tūkstoš astoņi simti kurā tur gadā tāpēc, ka mis Peregrine atradās kaut kur turpat netālu un, nevienam nezinot, palīdzēja tev ceļot cauri laikam.

- Diez vai. Emma, man šķiet... - es saminstinājos, jo nevēlējos izteikties nesaudzīgi. - Vai, tavuprāt, viņa bija paslēpusies tunelī?

- Es nenoliedzu, ka tas ir iespējams. Mums nav ne jausmas, kur viņa bija.

- Mis Peregrine atrodas nebūtņu gūstā. Kols to atzina!

- Kopš kura laika tu tici nebūtņu teiktajam?

- Tev taisnība, - es piekritu. - Bet, ja reiz Kols ar to lepojās, es nospriedu, ka viņš, iespējams, runā taisnību.

- Varbūt... Vai arī viņš tā teica tāpēc, lai mūs morāli salauztu un mēs gribētu kapitulēt. Vai atceries, kā Kols centās mūs pārliecināt, lai padodamies viņa kareivjiem?

- Tā bija. - Es sadrūmu. Smadzenes var pārkarst no visām šīm iespēj amībām! - Labi. Vienkārši ņemsim kā argumentu to, ka mis P. atradās tunelī kopā ar mums. Kāpēc gan lai viņa uzņemtos rūpes un sūtītu mani atpakaļ tagadnē kā nebūtņu gūstekni? Mēs tik tikko nezaudējām savas dvēseles. Iestigušam tajā cilpā man klātos daudz labāk.

Uz īsu mirkli Emma šķita pa īstam sagrauta, bet drīz vien meitenes seja atplauka un viņa sacīja: - Ja vien mums abiem nav paredzēts izglābt visus pārējos. Varbūt tas ietilpa mis Peregrines plānos?

- Bet kā viņa varēja zināt, ka mēs aizbēgsim no nebūtnēm?

Emma iesānis uzmeta skatienu Edisonam un nočukstēja:

- Iespējams, viņai bija kāds palīgs.

- Hm, šī hipotētisko iespēju virkne kļūst pavisam neticama. -Nopūties es rūpīgi izvēlējos nākamos vārdus. - Es zinu - tu gribi ticēt, ka mis Peregrine atrodas kaut kur ārpusē, brīvībā un pieskata mūs. Arī es to gribētu...

- Es to vēlos tik ļoti, ka sirds sāp...

- Tomēr, ja mūsu imbrine būtu šeit, vai tad viņa ar mums kaut kā nesazinātos? Un, ja viņam ir kāda loma notiekošajā, - es

klusi piebildu, pamādams ar galvu uz Edisona pusi, - vai tad līdz šim brīdim viņš nebūtu to pieminējis?

- Nebūtu, ja viņš ir devis slepenības zvērestu. Varbūt ir pārlieku bīstami kādam to teikt, pat mums... Ja mēs zinātu mis Peregrines atrašanās vietu un nāktu gaismā, ka mēs to zinām, mūs spīdzinātu, un mēs varētu neizturēt...

- Bet viņš izturētu un neizpļāpātos? - Biju runājis pārāk skaļi, un suns pavērās uz mums. - Viņa vaigi vēja pūsmā piepūtās kā baloni un mēle smieklīgi trīsuļoja. - Ahoi, jūs tur! - Edi-sons iesaucās. - Es saskaitīju jau piecdesmit sešas zivis, lai gan kāds pārītis no tām patiesībā varētu būt nogrimuši atkritumi. Par ko jūs abi tur sačukstaties?

- Tāpat vien, ne par ko, - Emma atbildēja.

- Nez kāpēc es jums neticu, - suns nočukstēja, bet intuīcija drīz vien izrādījās stiprāka par aizdomām, un jau nākamajā brīdī viņš iebrēcās: - Zivs! - un atkal pievērsa lāzera aso skatienu ūdenim. - Zivs... vēl... un vēl viena... mēsli... zivs...

- Es zinu, ka šī doma ir pavisam traka, - Emma drūmi nosmēja. - Tomēr manām smadzenēm ir paredzēts ģenerēt cerību.

- Man prieks par to, - es piebildu, - jo manējās ģenerē tikai ļaunākās iespējas scenārijus.

- Tas nozīmē, ka mēs viens bez otra nevaram iztikt.

- Tā nu tas ir, bet man šķita, ka mēs to jau bijām sapratuši.

Laivas pamatīgā šūpošanās te sakļāva mūsu augumus, te lika

pašķirties katram uz savu pusi.

- Vai tiešām esat droši, ka nevēlaties labāk doties romantiskā kruīzā? - Šārons jautāja. - Vēl nav par vēlu.

- Pilnīgi pārliecināti, - es apstiprināju. - Mums ir šis tas jāpaveic.

- Tādā gadījumā ierosinu atvērt to kasti, uz kuras sēžat. Kad šķērsosim robežu, jums noderēs tas, kas tur noglabāts.

Mēs pacēlām eņģēs iestiprināto sola virsmu un ieraudzījām lielu brezenta gabalu.

- Kam mums tas? - es gribēju zināt.

- Lai zem tā paslēptos, - Šārons attrauca un ievirzīja laivu šaurākā kanālā, kura krastos slējās lepnāki daudzdzīvokļu nami.

- Līdz šim es varēju noslēpt jūs skatieniem, bet pašā aizā aizsardzība, ko varu jums piedāvāt, nedarbojas, un pretekļi jau pie ieejas vaktē, vai nepamanīs kādu viegli iegūstamu medījumu. Un jūs, šaubu nav, esat ļoti viegli dabūjams medījums.

- Es zināju, ka jums kaut kas ir aiz ādas, - es teicu. - Mums nepievērsa uzmanību neviens tūrists.

- Pagātnes zvērībās drošāk noraudzīties, ja pats neesi redzams to dalībniekiem, - laivu virs paskaidroja. - Es taču nevaru pieļaut, ka vikingu sirotāji nolaupa manus klientus, vai ne? Iedomājieties, kādas tad būtu atsauksmes!

Mēs strauji tuvojāmies tādam kā tunelim - kādas simt pēdas garam kanāla posmam, ko nosedza tilts, uz kura slējās noliktavu vai vecu dzirnavu ēka. Otrā tuneļa galā spoži spidēja mirdzoša ūdens virsma un zilās debess pusaplis. Pa vidu bija tikai tumsa. ŠI vieta tikpat maz atgādināja ieeju cilpā kā jebkura cita redzētā ainava.

Mēs izvilkām no lādes milzīgo brezenta gabalu, kas aizņēma pusi laivas. Emma apgūlās man līdzās, mēs apsedzāmies un kā palagu pievilkām audekla malu līdz pat zodam. Kad laiva iebrauca zem tilta valdošajā tumsā, Šārons izslēdza motoru un paslēpa to zem otra, mazāka brezenta gabala. Tad viņš piecēlās stāvus, izvilka saliekamu kārti, ielaida to ūdeni līdz upes dibenam un gariem, klusiem vēzieniem sāka vadīt laivu dziļāk tuneli.

- Starp citu, no kādiem pretekļiem mēs slēpjamies? - painteresējās Emma. - Vai no nebūtnēm?

- īpatņu pasaulē ir ari citi ļaundari, ne tikai jūsu ienīstie ne-būtnes, - Šārons atbildēja, un viņa teiktais atbalsojās pret tuneļa akmens sienām. - Cilvēks bez principiem, kurš izliekas par draugu, var būt tikpat bistams kā atklāts ienaidnieks.

Emma nopūtās. - Kāpēc jūs vienmēr izsakāties tik nekonkrēti?

- Noslēpiet galvas! - viņš atcirta. - Ari tu, suns!

Edisons ierausās atpakaļ zem brezenta, un mēs pārvilkām to pāri galvai. Zem auduma gabala bija tumši un karsti, turklāt aizvien stiprāk oda pēc motoreļļas.

- Vai jums ir bail? - Edisons tumsā čukstēja.

- Ne īpaši, - atteica Emma. - Un tev, Džeikob?

- Tik ļoti, ka varētu apvemties. Kā tev, Edison?

- Es, protams, nebaidos, - suns atbildēja. - Manai šķirnei bailīgums nav raksturīgs.

Tomēr jau nākamajā mirklī Edisons ielīda starp mani un Emmu, un es sajutu, ka viss viņa augums trie.

Mēdz gadīties ari tik ātras un gludas pārejas vietas kā šoseju ātrumposmi, bet ieeja šajā cilpā atgādināja kratīšanos pa bedrainu ceļu, iekļaušanos U veida pagriezienā un tad izvairišanos no ietriekšanās klintī, turklāt pilnīgā tumsā. Kad beidzot viss bija galā, man reiba galva un mani māca nogurums. Nez kas tas par neredzamu mehānismu, kura dēļ dažas pārejas ir grūtāk pārciest nekā citas? Varbūt ceļš ir tikpat grūts, cik galamērķis. Šis ceļojums atgādināja bezceļa ralliju cilvēka neskartā dabā, jo patiesibā tieši to mēs ari bijām pieveikuši.

- Klāt esam, - Šārons pavēstīja.

- Vai visiem viss kārtībā? - Es pasniedzos pēc Emmas rokas.

- Griežamies atpakaļ, manas iekšas palika otrā pusē, - Edisons norūca.

- Palieciet klusi, iekams neesmu atradis kādu drošu vietu, kur jūs paslēpt, - Šārons teica.

Pārsteidzoši, cik lielā mērā pastiprinās dzirde, kad nevari likt lietā redzi. Es mierīgi gulēju zem brezenta un ļāvos apkārt valdošo sen pagājībā zudušas pasaules trokšņu hipnozei. Iesākumā skanēja tikai šļaksti, laivu vira kārtij ieslīdot ūdenī, bet drīz vien tiem pievienojās ari citi trokšņi, kas, saplūstot kopā, gleznoja manā iztēlē komplicētas ainas. Es iztēlojos, ka ritmisko koka atsišanos pret ūdeni izraisījuši garām ejošas laivas airi, kuras tilpne līdz malām piekrauta ar zivīm. Dzirdot sieviešu balsis, es stādījos priekšā to īpašnieces, kuras sasaucas no pretējo māju logiem un apmainās ar jaunākajām klačām, vienlaikus izkarot uz striķa izmazgāto veļu. Priekšā ierējās suns un smējās bērni; es saklausīju ari vēl tālākas balsis, kas dziedāja āmura vēzienu

ritmā: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! - Drīz vien es jau iztēlojos, kā bezbailīgi skursteņslauķi ar cilindriem galvā aizsteidzas pa skarbi šarmantajām ieliņām, un ļaudis pulcējas bariņos, lai vieglāk pārciestu dzīves grūtības, triecot jokus un uzdziedot kādu dziesmu.

Tur neko nevarēja darīt. Visas zināšanas par Viktorijas laika graustiem biju smēlies lētajā Olivera Tvista mūzikla versijā. Divpadsmit gadu vecumā piedalījos tā uzvedumā pašdarbības teātri un spēlēju piekto bāreni, ja vēlaties zināt. Izrādes dienā mani piemeklēja tik baiss lampu drudzis, ka es notēloju vēdergripu un, ģērbies kostīmā, ar spaini starp kājām noraudzījos uz izrādi no aizkulisēm.

Lai nu kā, tādas ainas veidojās manā iztēlē, līdz es pamanīju brezentā netālu no mana pleca mazītiņu caurumiņu, ko droši vien bija izgrauzušas žurkas. Mazliet pagrozījies, es varēju caur to lūrēt uz ārpasauli. Pavisam drīz manis iztēlotā laimes pilnā, mūzikla iespaidotā ainava pagaisa gluži kā Salvadora Dali glezna. Vispirms mani nobiedēja mājas, kas slējās abpus kanālam, lai gan mājas būtu stipri pārspīlēti teikts. Šajos trūdošajos graustos nemanīja nevienu taisnu līniju. Būdas kumpa cita pie citas kā pārgurušu kareivju ierinda, kuri aizsnaudušies sardzes laikā. Šķiet, tikai apstāklis, ka grausti bija ļoti cieši saspiesti kopā, pasargāja tos no tūlītējas iegāšanās kanālā. Būdu apakšējo trešdaļu klāja biezs zaļi melnu dūņu slānis. Katra ļodzīgā lieveņa galā vīdēja tāda kā zārkveida kaste, un tikai vēlāk, izdzirdējis no vienas kastes skaļu stenēšanu un pamanījis kaut ko ieveļamies ūdenī no citas, es sapratu, kas šie veidojumi ir patiesībā. Koka sišanos pret ūdeni, ko biju dzirdējis iepriekš, izraisīja nevis airi, bet ķemertiņi, kas arī bija vainojami neciešami spēcīgajā smakā.

Klaigājošās sievas patiesi sasaucās no logiem pretējās kanāla malās, kā es biju iztēlojies, tikai izmazgātu veļu viņas neizkāra un noteikti neapmainījās ar baumām, vismaz vairs ne, jo tobrīd viņas bārstīja cita citai adresētus apvainojumus un draudus. Viens iedzērušais sievišķis pavicināja saplēstu pudeli un iesmējās, bet otrs turpināja izkliegt tādus epitetus, ka es tos tik tikko sapratu: - Tu i’ vien’ smacīg’ slamp’, ka pa’ santim’ vērt’ kāj’

pat veil’ vectētiš’! - Ja vien es sapratu viņas teikto pareizi, tas izklausījās itin ironiski, jo pati bļāvēja bija līdz jostasvietai kaila un nelikās, ka viņu uztrauc, vai kāds to redz. Kad mēs braucām garām, abas sievas apklusa un uzsvilpa Šāronam, bet viņš tās ignorēja.

Šo skatu gribējās pēc iespējas ātrāk izdzēst no atmiņas, un man izdevās to aizstāt ar vēl nejaukāku ainu: mēs tuvojāmies bērnu baram, kuri sēdēja uz ļodzīga gājēju tiltiņa un kuļāja kājas. Viņi turēja virs ūdens aiz pakaļkājām virvē iesietu suni, ik pa brīdim iebāza nabaga radību upē un priecīgi klaigāja, kad izmisīgie rējieni apklusa un virs ūdens parādījās vien gaisa burbuļi. Es savaldījos un pārvarēju tieksmi mest brezentu malā un uzkliegt šiem neliešiem. Vismaz Edisons to neredzēja, pretējā gadījumā nekāda pārliecināšana nelīdzētu un neatturētu viņu no mešanās ar atņirgtiem zobiem virsū puikām, tā atklājot mūsu slēpni.

- Es zinu, kas tev aiz ādas, - Šārons man pačukstēja. - Ja gribi apskatīt apkārtni, mazliet pagaidi, jo pēc mirkļa mēs jau būsim ļaunākajam garām.

- Vai tu lūri laukā? - Emma čukstus vaicāja un iebakstīja man sānos.

- Varbūt, - es teicu un turpināju skatīties.

Laivu vīrs mūs apklusināja. Izvilcis kārti no upes, viņš noņēma tai galu un iedeva man īsu nazi, ar ko pārgriezt puiku striķi, kad peldēsim garām. Suns iegāzās ūdenī un pateicīgi peldēja prom, bet puikas ar naidpilniem skatieniem sāka mūs apmētāt ar improvizētiem lādiņiem. Šārons tikai turpināja bakstīt ar kārti upes dibenu un nepievērsa tam uzmanību, tieši tāpat kā nupat bija ignorējis klaigājošās sievas, līdz lidojoša ābola serde tik tikko netrāpīja viņam pa galvu. Tad laivu vīrs nopūtās, pagriezās un nesteidzīgi noņēma apmetņa kapuci no galvas - vien tik daudz, lai puikas redzētu viņa seju, bet es ne.

Lai arī kas būtu pavēries viņu skatienam, tas zēnus pārbiedēja gandrīz līdz nāvei, jo visi kliegdami aizskrēja no tilta un viens pat tik ļoti steidzās, ka paklupa un ievēlās ar seju smirdošajā ūdenī. Šārons tikai noklakšķināja mēli, atkal uzlika galvā kapuci un pagriezās ar seju pret mūsu galamērķi.

- Kas tur notika? - Emma satraukti vaicāja. - Kas tas bija?

- Laipna sagaidīšana Velna aizā, - Šārons atbildēja. - Un tagad, ja vēlaties redzēt, kur mēs atrodamies, varat mazliet pabāzt laukā degunus, un atlikušajā laikā es mēģināšu izvizināt jūs ekskursijā, kas būs ikvienas jūsu zelta monētas vērta.

Mēs pavilkām brezenta malu zemāk līdz zodam. Emma un Edisons vienā balsi iekliedzās. Manuprāt, Emma nobijās no ieraudzītā, bet Edisons, spriežot pēc sašķobītā purna, - no smakas. Tā bija neaprakstāma - it kā mums visapkārt sutinātos svaigu notekūdeņu sautējums.

- Pie tā drīz pierod, - Edisons teica, pamanījis manu saviebto seju.

Emma ieķērās man rokā un novaidējās: - Fui, tas ir tik briesmīgi'....

Tā ari bija. Tagad skatoties ar abām acīm, šī vieta izrādījās vēl ellišķīgāka. Visu māju pamati bija satrūdējuši līdz mīkstai putrai. Prātam neaptveramas koka laipas, no kurām dažas bija tikai dēļa platumā, šķērsoja kanālu kā pirkstu spēlē sakrustota aukla; smakojošos krastus klāja atkritumu kalni, un dažādi radījumi tajās kaut ko rosīgi meklēja. Visapkārt manīja tikai melnā, dzeltenā un zaļā nokrāsas - gluži kā mēslu un trūdu zemes karogā -, tomēr melnā krāsa dominēja. Ar to bija noķēzīta vai katra virsma un nosmērēta ikviena seja. Visapkārt no skursteņiem gaisā cēlās melni dūmu stabi, bet vēl draudīgāki tie virmoja virs tālumā redzamajiem rūpnīcu dūmeņiem, kas tūlīt pat pavēstīja par savu klātbūtni ar tik varenu industriālu dunoņu, ka gluži kā pirmatnējas kara bungas tricināja visas vēl nesaplīsušās logu rūtis.

- Draugi, šī ir Velna aiza, - Šārons iesāka vien tik skaļā plūstošā balsi, lai mēs varētu sadzirdēt. - Reālais iedzīvotāju daudzums - septiņi tūkstoši divi simti seši, oficiālais iedzīvotāju daudzums - nulle. Pilsētas gudrie tēvi pat atsakās atzīt viņu esamību. Šie mīlīgie ūdeņi, kuros patlaban dreifējam, tiek dēvēti par Drudža grāvi, un rūpnīcu notekūdeņi, atkritumi un dzīvnieku maitas, kas te peld un pastāvīgi nonāk ūdeni, ne tikai rada apburošo aromātu, bet ari izraisa tik regulāras slimību epidēmijas, ka pēc tām varētu noteikt pareizu laiku. Iespaidīgās ainas dēļ šo vietu mēdz dēvēt ari par Holeras galvaspilsētu... Un tomēr... -Šārona melnajā tērptā roka norādīja uz kādu jaunu meiteni, kura iemērca ūdenī spaini. - Daudzām šim nabaga dvēselēm grāvis kalpo gan kā noteka, gan ūdens ņemšanas avots.

- Viņa taču netaisās to dzert! - Emmu pārņēma šausmas.

- Pēc dažām dienām, kad smagākās daļas būs nosēdušās, viņa nosmels no augšas dzidrāko daļu.

Emma riebumā novērsās. - Nevar būt.

- Jā. Baisi apkaunojoši, - laivu virs ikdienišķi pavēstīja un turpināja bārstīt faktus, gluži kā lasot no grāmatas. - Galvenās iedzīvotāju nodarbošanās ir rakāšanās pa atkritumiem un svešinieku ievilināšana Velna aizā, lai tur iesistu viņiem pa galvu un aplaupītu. Izklaidei viņi lieto iekšķīgi visus pieejamos degšķid-rumus un tad rauj vaļā nepieklājīgas dziesmas, cik vien skaļi spēj. Rajona galvenā eksportprece ir kausēti dzelzs izdedži, malti kauli un nabadzība. No ievērojamajām vietām jāmin...

- Nav smieklīgi, - Emma viņu pārtrauca.

- Kā, lūdzu?

- Es teicu, ka tas nav smieklīgi! Tie cilvēki cieš, bet jūs par viņiem smejaties!

- Es nemaz nesmejos, - laivu virs valdonīgi atbildēja. - Tikai pavēstu jums vērtīgu informāciju, kas varētu izglābt jums dzīvību. Bet, ja jūs tomēr drīzāk būtu ar mieru mesties šajos džungļos absolūtā neziņā...

- Tā mēs nedarītu, - es teicu. - Viņa ļoti atvainojas. Lūdzu, turpiniet!

Emma uzmeta man nosodošu skatienu, un es uzreiz atbildēju ar to pašu. Nebija piemērotākais bridis uzstāt uz politkorek-tumu, pat ja Šārona teiktais izklausījās mazliet nežēlīgi.

- Mirušo valstības vārdā, runājiet klusāk! - Šārons aizkaitināts turpināja. - Kā jau teicu, no ievērojamām vietām jāmin Svētā Rūtlidža atradeņu cietums - tālredzīgas politikas iestāde, kur bāreņus iesloga, vēl pirms viņi paspējuši izdarīt noziegumu, tā pasargājot sabiedrību no milzīgiem izdevumiem un nepatikšanām; Svētā Bamabas mēnessērdzīgo, šarlatānu un kriminālo ļaundaru patversme, kas darbojas uz brīvprātības principiem.

sniedzot ārpakalpojumus, un gandrīz vienmēr ir tukša; kā arī Dūmu iela, kur liesmas kvēlo jau astoņdesmit septiņus gadus, jo neviens nav vīžojis apdzēst pazemes ugunsgrēku. - Laivu vīrs norādīja uz nomelnējušu tukšumu starp krastmalas graustiem. - Tur tā sākas, un, kā redzat, te viss ir sadedzis līdz oglēm.

Krāsmatās darbojās vairāki vīri. Es pieņēmu, ka viņi naglo koka karkasu, lai atjaunotu vienu no ēkām. Ieraudzījuši mūs peldam garām, tie apstājās un skaļi pasveicināja Šāronu, kurš atbildēja tikai ar rokas mājienu, it kā būtu mazliet samulsis.

- Vai tie ir jūsu draugi? - es vaicāju.

- Attāli radinieki, - viņš nomurmināja. - Mūsu ģimenes nodarbe ir karātavu izgatavošana.

- Kā izgatavošana? - Emma pārjautāja.

Pirms vēl Šārons paspēja atbildēt, vīri bija atsākuši darbu un, vicinot āmurus, skaļi dziedāja: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! Kāds gods mums ir būvēt siekstas un karātavas!

Ja es nebūtu tik pārbijies, varbūt pat ļautos smiekliem.

Mēs neatlaidīgi kuģojām pa Drudža grāvi. Šķita, ka ar katru Šārona kārts vēzienu tā krasti aizvien ciešāk sakļaujas ap mums kā kopā saliktas plaukstas; dažviet grāvis bija tik šaurs, ka to varētu šķērsot pat bez laipas. No jumta uz jumtu varētu pārlēkt. Tos šķīra vien šaura pelēkas debess svītra, bet apakšā valdīja smacējoša tumsa. Šārons visu laiku nepārtraukti tarkšķēja kā atdzīvojusies mācību grāmata. Dažās minūtēs viņš paguva izstāstīt par Velna aizā valdošajām modes tendencēm (ļoti iecienīta bija nozagtu parūku piekarināšana pie jostas cilpām), iekšzemes kopproduktu (tas bija stabili negatīvs) un apdzīvotās vietas izcelsmes vēsturi (tas notika vēl tālajā divpadsmitajā gadsimtā, nodarbinot tārpu audzētājus). Laivu vīrs nupat bija pievērsies arhitektūras sasniegumiem, kad Edisons, kurš visu ekskursijas laiku dīdījās man līdzās, beidzot viņu pārtrauca:

- Šķiet, jūs zināt par šo elles caurumu visu, izņemot jebko, kas mums kaut mazliet varētu noderēt.

- Tas būtu? - Šārona pacietība tuvojās beigām.

- Kam šeit drīkst uzticēties?

- Absolūti nevienam.

- Kā lai mēs atrodam šajā cilpā dzīvojošos īpatņus? - Emma jautāja.

-Jums to nevajadzētu gribēt.

- Kur nebūtnes tur mūsu draugus? - es pavaicāju.

- Šāda informācija kaitē biznesam, - Šārons rimti atbildēja.

- Tad laidiet mūs laukā no šīs sasodītās laivas, un mēs paši dosimies viņus meklēt! - Edisons iesaucās. - Mēs zaudējam dārgo laiku, un no jūsu nebeidzamā monologa man nāk miegs. Mēs nolīgām laivu vīru, nevis skolas madāmu!

- Hm, par šādu rupjību es varētu jūs iemest grāvī, bet tādā gadījumā nesaņemtu tās zelta monētas, ko esat man parādā.

- Zelta monētas! - Aiz riebuma Emma gandrīz nospļāvās. - Bet kā tad ar jūsu līdzpilsoņu - citu īpatņu labklājību? Kā ar lojalitāti?

Šārons nosmējās. - Ja domātu par kaut ko tādu, es jau sen būtu miris.

- Un nez vai tad mums visiem neklātos labāk, - Emma noburkšķēja un aizgriezās.

Kamēr sarunājāmies, ap mums sāka vīties miglas lēkšķes. Šī migla nemaz nelīdzinājās Kērnholmas pelēkajai dūmakai - šeit biezēja netīrs, dzeltenbrūns gaiss, kas pēc krāsas un konsistences atgādināja ķirbju zupu. Pēkšņā miglas parādīšanās dalīja mūsu pavadoni bažīgu, un viņš ātri grozīja galvu uz visām pusēm, kā gaidot nepatikšanas vai arī meklējot vietu, kur mūs izlaist krastā.

- Nolādēts, nolādēts, nolādēts... Tā ir slikta zīme, - viņš čukstēja.

- Tā ir tikai migla, - Emma iebilda. - Mēs nebaidāmies no miglas.

- Es arī ne, - Šārons turpināja, - bet šī nav migla. Tas ir smogs, turklāt cilvēku radīts. Smogā mēdz notikt nelabas lietas, un mums pēc iespējas ātrāk jātiek no tā laukā.

Laivu vīrs nošņāca, lai pabāžam galvas zem brezenta, un mēs paklausījām. Es atgriezos pie cauruma un atsāku lūrēt. Pēc brīža no smoga iznira cita laiva un aizpeldēja pretējā virzienā,

gandrīz saskaroties ar mūsējo. Pie airiem bija kāds virietis, bet aizmugurē sēdēja sieviete, un, lai gan Šārons padeva labrītu, abi tikai blenza preti un nenovērsa skatienu ari tad, kad bija jau labā gabalā, līdz atkal nozuda smogā. Kaut ko purpinādams zem deguna, Šārons aizvizināja mūs līdz kreisajam krastam, pie kura uzbūvēto nelielo piestātni es tik tikko saskatīju. Tomēr, tiklīdz izdzirdējām soļus uz koka plankām un pieklusinātu balsu murdoņu, mūsu pavadonis atspiedās pret kārti un spēji atvirzījās no krasta.

Mēs zigzagiem virzījāmies no krasta uz krastu un meklējām vietu, kur piestāt, bet ik reizi, kad nonācām tuvu, Šārons saskatīja kaut ko nevēlamu un atkal sagrieza laivas priekšgalu uz upes vidu. - Maitasputni, - viņš murmināja. - Vieni vienīgi maitasputni...

Es nevienu tā ari nepamanīju, līdz mēs izbraucām zem ieliekušās laipas, pār kuru mums virs galvas gāja kāds cilvēks. Kad otrā pusē izslīdējām ārā, viņš apstājās, paraudzījās lejup un pavēra muti kliedzienam pēc palīdzības - vismaz man tā likās -, bet pār lūpām nevis atskanēja balss, bet gan izšāvās biezu, dzeltenu dūmu mākonis, kas tuvojās mums tik strauji kā ūdens no ugunsdzēsēju hidranta.

Es panikā aizturēju elpu. Ja nu tā ir indīga gāze? Bet Šārons nepiesedza seju un netvēra pēc maskas, bet tikai purpināja: - Nolādēts, nolādēts, nolādēts... - Tikmēr vīrieša izpūstais mākonis apņēma mūs un sajaucās ar smogu; tā rezultātā redzamība samazinājās līdz nullei. Jau pēc dažām sekundēm skatienam pazuda kā vīrietis, tā tilts, uz kura viņš stāvēja, un arī abi kanāla krasti.

Es norāvu brezentu no galvas (tik un tā neviens mūs tagad nevarētu redzēt) un klusi sacīju: - Kad jūs teicāt, ka tas smogs ir cilvēku radīts, man likās, jūs domājāt skursteņus, bet ne jau tik burtiski...

- Nudien! - Emma izlīda no brezenta apakšas. - Kam tas domāts?

- Maitasputni palaiž smogu, lai noslēptu savus darījumus un padarītu laupījumu neredzīgu, - Šārons paskaidroja. - Jums ir paveicies, ka mani nevar tik viegli nomedīt. - Viņš izvilka garo kārti no ūdens, pārcēla to pāri galvai un pabakstīja koka acābolu laivas priekšgalā. Acs uzspīdēja kā miglas lukturis un mazliet izklīdināja priekšā esošo smogu. Pēc tam laivu vīrs jau atkal iebāza kārts galu kanālā, smagi atspiedās un iegrieza laivu lēnā aplī, izgaismojot apkārtējo ūdens virsmu.

- Ja jau viņi tā dara, vai tad tie nav īpatņi? Un, ja viņi ir īpatņi, tie varētu būt ari draudzīgi... - Emma sacīja.

- Sirdsšķīstie jau nu nekļūst par notekgrāvja pirātiem, - Šārons norūca un apturēja laivas griešanos, jo mūsu laivas gaismā parādījās vēl kāds šurp braucošs kuģītis. - Kā velnu piemin...

Mēs viņus saskatījām diezgan labi, bet viņi no mums pagaidām varēja redzēt vien spilgtu gaismas staru. Tā gan nebija nekāda lielā priekšrocība, bet mēs vismaz varējām viņus pietiekami novērtēt, pirms noslēpāmies zem brezenta. Tie bija divi vīri divtik lielā laivā kā mūsējā. Viens no viņiem vadīja gandrīz nedzirdamu piekarināmo motoru, otrs turēja rokā rungu.

- Ja viņi ir tik bīstami, kāpēc mēs vienkārši stāvam un gaidām? - es čukstus vaicāju.

- Mēs atrodamies pārāk dziļi aizā, lai no viņiem aizbēgtu, un man droši vien izdosies visu nokārtot ar mierīgām sarunām.

- Bet ja nu neizdosies? - Emma nelikās mierā.

- Tad jums, iespējams, būs jābēg peldus.

Emma pavērās uz eļļaino ūdeni un teica: - Es drīzāk miršu.

- Jūsu izvēle. Bet tagad, bērni, es iesaku jums noslēpties, un lai tur lejā nepakustētos ne muskulis!

Mēs kārtējo reizi pārvilkām brezentu pār galvu. Jau nākamajā mirkli dzirdējām spēcīgu balsi saucam: - Ahoi, laiviniek!

- Ahoi! - Šārons atņēma sveicienu.

Airi atgrūdās no ūdens, un mūsu laiva, atsitusies pret otru kuģīti, noraustījās.

- Ko jūs te meklējat?

- Esmu devies tikai izklaides braucienā, - Šārons mierīgi atbildēja.

- Tad nu gan piemērota diena, - svešais nosmēja.

Otram vīram gan joki nenāca prātā. - Kas zem tā deķ’? - viņš norūca ar tik tikko samanāmu akcentu.

- Tā ir mana darīšana, ko es turu savā laivā.

- Viss, kas brauc pa Drudža grāv’, i mūs darišen’.

- Veci striķi un visādi krāmi, ja gribat zināt, - Šārons atbildēja. - Nekā interesanta.

- Tad jau jums nebūs nekas pretī, ja mēs uzmetīsim aci, -ierunājās pirmais.

- Un kā tad mūsu vienošanās? Vai tad neesmu jums šomēnes samaksājis?

- Vairs nikād’ vienošenes, - atcirta otrs vīrs. - Nebūtņi maksa piectik cen’ par maz’ trekn’ kūmos’. Ikviens, kas ļau’ kumosam aizmukt... tiek bedre vai vēl sliktek.

- Kas gan var būt vēl sliktāk par bedri? - iebilda pirmais.

- Es i negrib nemaz zinet.

- Bet, kungi, būsim saprātīgi! - Šārons iejaucās. - Varbūt pienācis īstais bridis panākt jaunu vienošanos? Es varu piedāvāt nosacījumus, kas izkonkurēs ikvienu...

Kumoss... man pārskrēja drebuļi, lai gan no Emmas ātri uzkarstošajām plaukstām zem brezenta jau krājās lipīgs siltums. Es cerēju, ka viņai nenāksies likt rokas lietā, bet abi vīri nekustējās no vietas, un mani māca bažas, ka laivinieka pļāpas ilgi viņus vairs neaizturēs. Cīniņš gan nozīmētu nelaimi. Pat ja mums izdotos pieveikt laivā esošos, kā jau Šārons teica, maitasputni ir visapkārt. Man prātā rādījās vīzija par to, kā izveidojas banda un laivās metas mums pakaļ, apšauda mūs no krastiem un lec virsū no laipām, un es sāku sastingt aiz bailēm. Nudien, es nemaz nevēlējos uzzināt, ko viņi saprot ar vārdu kumoss...

Pēkšņi es sadzirdēju cerīgu troksni - vīri apmainījās ar džinkstošām monētām, un otrais sacīja: - Jē, tāds čungurs! A to es var' iet dzīvet uz Spānij’...

Tomēr vienlaikus ar cerību rašanos man pakrūtē sāka nelāgi žņaugt. Vecā pazīstamā sajūta... Tikai tad es atskārtu, ka tā jau labu laiku bija pakāpeniski briedusi. Tā sākās kā nieze, tad pārtapa trulās sāpēs, bet tagad sāpes jau kļuva asākas, un tas nepārprotami liecināja par tukšpaura klātbūtni.

Bet ne jau šāda tāda tukšpaura, bet manējā.

Pirmoreiz šis vārds iešāvās prātā bez brīdinājuma. Manējais. Vai arī es to sapratu nepareizi. Ja nu es piederēju viņam?

Neviens no variantiem negarantēja drošību. Es pieļāvu, ka tas grib mani nogalināt tieši tāpat, kā to vēlētos jebkurš cits tukšpauris, tikai kaut kas bija īslaicīgi vājinājis šo dziņu. Tas pats noslēpumainais spēks, kas vilka šo radījumu pie manis un pagrieza manī noslēptā kompasa adatiņu uz tā pusi. Tieši šī adatiņa nupat man pavēstīja, ka tukšpauris ir pavisam netālu un nāk arvien tuvāk.

īstajā brīdī, lai liktu mūs noķert un nogalināt vai ari lai pats darītu mums galu. Tobrīd es nospriedu: gadījumā ja mums izdosies droši tikt krastā, mans pirmais darbiņš būs gādāt, lai reizi par visām reizēm no viņa atbrīvotos.

Tikai kur tas ir? Ja tukšpauris atrastos tik tuvu, kā man šķita, tas jau būtu piepeldējis pie mums pa grāvi un es pilnīgi noteikti būtu sadzirdējis, kā radījums ar septiņiem locekļiem ūdenī atvēzējas peldējumam brasā. Tad adatiņa izkustējās no vietas un nolaidās zemāk, un es zināju, gandrīz vai redzēju, ka tas atrodas zem ūdens. Acīmredzot tukšpauriem nemaz nav tik bieži jāelpo. Jau nākamajā brīdī atskanēja būkšķis, un tukšpauris pieķērās pie mūsu laivas dibena. Mēs visi salēcāmies no trokšņa, bet tikai es sapratu, ko tas nozīmē. Kaut es varētu brīdināt savus draugus! Bet man nācās gulēt nekustīgi, lai gan nezvēra miesa atradās tikai dažu collu attālumā otrpus dēļiem, uz kuriem mēs gulējām.

- Kas tas bija? - pirmais vīrs jautāja.

- Es neko nedzirdēju, - Šārons sameloja.

Laid vaļā! - es domās sacīju tukšpaurim, cerot, ka viņš mani sadzirdēs. Ej prom un liec mūs mierā! Taču radijums sāka grabināties gar dēliem. Es iztēlojos, kā tas ar garajiem zobiem iegraužas laivas dibenā.

- Es to dzirdēj’ tik skaidri kā dien’, - iebilda otrs vīrs. - Tas laivinieks grib mūs pataiset par muļķēm, Redž!

- Man šķiet, tev ir taisnība, - piekrita otrs.

- Ticiet man, jūs esat pavisam tālu no patiesības, - teica Šārons. - Manai laivai ir viens sasodīts defekts. Jau sen vajadzēja saremontēt.

- Aizmirsti, darījums nav spēkā. Rādi, kas tev tur ir!

- Varbūt jūs ļautu man palielināt piedāvājumu? - Šārons neatlaidās. - Uzskatīsim to par pateicību par jūsu laipno pretimnākšanu.

Vīrieši paklusām apspriedās.

-Ja mēs palaidīs šo vaļam un kāds cits šo noķers ar kūmos’, mēs tiks bedre.

- Vai vēl ļaunāk.

Ej prom, ej prom, ej PROM! - es domās lūdzu tukšpaurim angļu vārdiem.

Tuk, tuk, TUK! - tas atbildēja, klaudzinot pa laivu.

- Pavelc nost to lupatu! - pieprasīja pirmais vīrietis.

- Kungs, ja jūs acumirkli pagaidītu...

Bet vīrieši bija izlēmuši. Mūsu laiva sašūpojās, jo tajā kāds iekāpa. Atskanēja kliedzieni, un soļi nodunēja mums virs galvas; laivā izcēlās plūkšanās.

Vairs nav jēgas slēpties, es nospriedu, un šķita, ka mani draugi uzskata tāpat. Es redzēju Emmas gailošos pirkstus sniedzamies uz brezenta pārvalka malu.

- Uz trīs, - viņa pačukstēja. - Esat gatavi?

- Kā sacīkšu zirgs, - Edisons norūca.

- Pagaidiet, - es teicu, - pirms tam jums jāzina, ka zem laivas ir...

Šo teikumu es tā ari nepabeidzu, jo nākamajā mirklī brezents tika norauts nost.

Turpmākie notikumi risinājās strauji. Edisons iecirta zobus rokā, kas nupat bija noņēmusi brezentu, un Emma metās virsū tās pārsteigtajam īpašniekam un ar karstajiem pirkstiem applaucēja viņam seju. Vīrietis iekaucās, kāpās atpakaļ un ievēlās ūdenī. Kautiņa rezultātā Šārons gulēja zemē, un otrs vīrietis stāvēja virs viņa, atvēzējis rungu. Edisons palēcās un ar žokļiem sakampa tā kāju. Svešais pagriezās, lai nopurinātu suni, un tikmēr Šārons paspēja atkal nostāties uz kājām un iebelzt uzbrucējam pa vēderu. Vīrietis sāpēs saliecās, un Šārons to atbruņoja ar meistarīgu kārts vēzienu.

—«—

Vīrietis nolēma atkāpties, kamēr vēl var, un ielēca atpakaļ savā laivā. Šārons norāva no piekarināmā motora to sedzošo auduma gabalu, parāva aizdedzes vadu, un mūsu laiva atdzīvojās, taču vienlaikus no smoga parādījās un strauji tuvojās cita laiva. Tajā sēdēja vēl trīs vīri, un viens, apbruņojies ar veclaicīgu pistoli, pavērsa stobru pret Emmu.

Es nokliedzos, lai meitene guļas zemē, un satvēru viņu, bet jau tajā pašā mirklī no šaujamā atskanēja tarkšķis un izplūda baltu dūmu mākonis. Pēc tam vīrietis notēmēja uz Šāronu, kurš palaida vaļā droseli un pacēla rokas gaisā. Man šķiet, ar to ari būtu pienākusi mūsu pēdējā stundiņa, ja vien man pār lūpām nesāktu straumēm plūst savādi vārdi. Mana balss bija zema, skaļa un runāja man pašam nesaprotamā valodā.

Nogremdē viņu laivu! Ķeries klāt ar mēlēm un nogremdē viņu laivu!

Pussekundē, kamēr visi pārējie pagriezās un vērās uz mani, tukšpauris palaida vaļā mūsu laivu un ar visām mēlēm metās pie tikko piebraukušās. Mēles izšāvās no ūdens, apķērās kuģīša pakaļgalam, pacēla to gaisā, un laiva apmeta atmugurisku salto tā, ka visi trīs vīrieši iekrita ūdenī.

Ar ķīli gaisā kuģītis uzkrita virsū diviem no viņiem.

Lai gan Šāronam bija iespēja paraut droseli un aizvest mūs prom, viņš tikai stāvēja kā sastindzis no šoka, joprojām pacēlis gaisā rokas.

Un labi, ka tā. Es tik un tā vēl nebiju visu pabeidzis.

Tagad to otru, es sacīju un paskatījos uz ūdenī peldošo šāvēju.

Šķita, ka tukšpauris zem ūdens mani dzird, jo, tiklīdz pateicu sakāmo, cilvēks otrā laivā iekliedzās, pavērās lejup un bez pēdām pazuda zem ūdens, kas šajā vietā acumirklī iekrāsojās sarkans.

- Es tev neliku viņu apēst! - es teicu angliski.

- Ko jūs gaidāt? - Emma uzkliedza Šāronam. - Aiziet!

- Labi, labi, - laivu vīrs izstomīja. Nopurinājis apstulbumu, viņš nolaida rokas un noliecās pār droseli. Iekaucās motors, Šārons pagrieza stūri un iegrieza laivu ciešā lokā tā, ka mēs ar Emmu un Edisonu sakritām kaudzē. Laiva izslēja priekšgalu gaisā un šāvās uz priekšu, un pavisam drīz mēs jau traucāmies

cauri smoga mutuļiem atpakaļ uz turieni, no kurienes bijām nākuši.

Emma pavērās uz mani, un es atskatījos; lai gan motora troksnis un asins dunoņa deniņos neļāva neko lāgā saklausīt, manuprāt, es saskatīju meitenes sejā gan izbailes, gan uzmundrinājumu. Viņas skatiens mani it kā uzmundrināja: Džeikob Portmen, tu izraisi apbrīnu un biedē. Tomēr, kad Emma beigu beigās ierunājās, es sapratu tikai vienu vārdu: Kur?

Nudien, kur tas palika? Vēl nupat es biju cerējis, ka mums izdosies aizbēgt no tukšpaura, kamēr tas tiks galā ar atlikušajiem grāvja pirātiem, bet tobrīd kuņģis man pavēstīja, ka nezvērs joprojām atrodas tuvumā un seko mums, visticamāk, pieķēries pie laivas ar mēli.

Tuvu, es atbildēju bez skaņas.

Emmas acis iemirdzējās, un viņa spēji pamāja ar galvu: Labi.

Es nogrozīju galvu. Kāpēc Emma nebaidījās? Kāpēc viņa nesaskatīja mums draudošās briesmas? Tukšpauris bija pagaršojis asinis un nupat pameta līdz galam nenotiesātu maltīti. Kurš gan varētu pateikt, cik alkatības vēl kūsā tā vēnās? Tomēr Emmas skatiens un iešķībais smaidiņš mani uzmundrināja un vairoja pārliecību par to, ka nav nekā tāda, kas man nebūtu pa spēkam.

Mēs strauji tuvojāmies tiltam un uz tā stāvošajam īpatnim, kurš pūta no mutes smogu. Pieplacis pie margām un nomērķējis uz mums ieroča stobru, viņš mūs gaidīja.

Mēs pieplakām pie laivas dibena. Izdzirdot divus šāvienus, es pavēros augšup un sapratu, ka nevienam nav trāpīts.

Laiva paslīdēja zem tilta. Jau nākamajā bridi mēs atkal būsim redzami un viņš izšaus uz mums vēlreiz. To es nevarēju pieļaut.

Pagriezos un tukšpauru mēlē nokliedzu: Tilts! Laikam taču radījums mani saprata. Divas mēles, kas neturējās pie mūsu laivas, izšāvās gaisā un ar sulīgu plīkšķi apvijās ap nestabilajiem tilta balstiem. Nu jau visas trīs mēles atritinājās, izveidoja trīsstūri un nostiepās tik stipri kā līdz galam novilkta gumija. Tukšpaura ķermenis iznira no ūdens un gluži kā jūraszvaigzne izpletās starp laivu un tiltu.

Laiva apstājās tik strauji, it kā kāds būtu norāvis stopkrānu, un mēs visi sabrukām tās dibenā. Tilts novaidējās un nodrebēja, īpatnis, kurš vēl nupat bija mērķējis uz mums, paklupa, un šaujamais nokrita zemē. Es nospriedu, ka kādam noteikti jāpadodas - vai nu tiltam, vai tukšpaurim. Tilts kvieca kā iestrēgusi cūka un draudēja pārtrūkt uz pusēm, taču, tiklīdz īpatnis noliecās, lai atkal paķertu ieroci, šķita, ka tilts tomēr noturēsies, tātad es biju velti zaudējis gan izdevīgu mirkli, gan ātrumu. Mēs vairs nebijām pat kustīgi mērķi.

Laid vaļā! - es uzkliedzu tukšpaurim, šoreiz viņa valodā.

Tukšpauris neklausīja - šis radījums neparko nebija ar mieru no brīvas gribas palaist mani vaļā. Tad es steidzos uz laivas pakaļgalu un pārliecos pār bortu. Viena no mēlēm bija mezglā apsējusies ap stūri. Atmiņā atausa gadījums, kad no Emmas pieskāriena tukšpauris palaida vaļā viņas potīti; es pievilku viņu sev klāt un liku sakarsēt stūri. Emma tā ari darīja un, cenšoties līdz tai aizsniegties, gandrīz ievēlās ūdeni. Tukšpauris iekviecās un atlaida stūri.

Linga bija palaista vaļā. Tukšpauris aizlidoja pa gaisu un ar satriecošu krakšķi ietriecās tiltā; visa konstrukcija nodrebēja, saļodzījās un iegāzās ūdeni. Vienlaikus mūsu laivas pakaļgals iegrima zem virsmas un motors atkal dzina mūs uz priekšu. No pēkšņā paātrinājuma sabirām zemē kā notriekti ķegļi. Šāronam izdevās noturēt stūri rokās un nostāties taisni; viņš droši mainīja kustības virzienu un paglāba mūs no sadursmes ar krastmalu. Traucāmies uz priekšu pa grāvi, ūdens virsmā aiz sevis atstājot melnu trīsstūri.

Mēs noliecāmies pie zemes, ja nu gadījumā atskanētu jauni šāvieni. Šķita, ka esam izglābušies no tūlītēja apdraudējuma. Maitasputni bija atpalikuši, un es nespēju iztēloties, kā viņi varētu mūs panākt.

Edisons aizelsies ierunājās: - Tas taču bija tas pats radījums, kuru mēs satikām metro, vai ne?

Pamanījis, ka joprojām esmu aizturējis elpu, beidzot izpūtu gaisu no plaušām un apstiprinoši pamāju ar galvu. Emma paskatījās uz mani, kā gaidot sīkākus paskaidrojumus, bet mani nervi

līdz smalkākajam neironam joprojām centās saprast to, cik savādi nupat bija attīstījušies notikumi. Pagaidām man bija skaidrs viens: šoreiz es jau gandrīz biju pakļāvis tukšpauri. Šķita, ka ar katru sastapšanās reizi piekļūstu tuvāk tā nervu centram. Vārdi plūda pār lūpām vieglāk un manai mēlei saprotamāk, un tukš-pauris izrādīja aizvien mazāku pretestību. Tomēr tas joprojām bija kā tīģeris, kuram man izdevies aplikt suņa kaklasiksnu. Jebkurā brīdī šis radījums varētu mesties virsū un sakost mani vai kādu citu no mums. Taču man nezināmu iemeslu dēļ tas vēl nebija noticis.

Es nospriedu, ka varbūt pēc vēl pāris mēģinājumiem man tiešām izdosies pilnībā pakļaut tukšpauri. Un tad... un tad... Ak kungs, kas tik man nenāk prātā...

Tad mēs kļūtu neapturami.

Es atskatījos uz to, kas bija atlicis no tilta, - tur, kur vēl nupat slējās vesela būve, tagad gaisā cēlās putekļu un koka skaidu vērpetes. Es centos saskatīt zemāk esošajā postažā kādu mēli, bet lūžņu kaudzē nemanīja dzīvību. Tad es mēģināju sajust tukš-paura klātbūtni, bet tukšais un pārmocītais kuņģis nespēja neko ziņot. Un tad dubļu krāsas smoga siena mums aiz muguras sakļāvās un aizsedza postažu.

Brīdī, kad nezvērs bija tik ļoti vajadzīgs, tas bija padarījis sev galu.

Tiklīdz Šārons palaida droseli brīvāk, laivas priekšgals noliecās zemāk, pagriezās pa labi un caur lēni izklīstošo smogu virzījās uz rēgainu ēku rindas pusi. Tās slējās virs ūdensmalas kā garš vienots mūris, kas atgādināja drīzāk nevis apdzīvotu kvartālu, bet gan drūmu, cietokšņa labirinta ārējo robežu ar pavisam nedaudziem ieejas punktiem. Mēs lēnītēm dreifējām gar krastu piestātnes meklējumos. Tieši Emma beidzot tādu pamanīja, lai gan es, tikai stipri piemiedzis acis, sapratu, ka esam atraduši kaut ko vairāk par ēnu spēli.

Būtu gan pārspīlēti šo spraugu nosaukt par ielu; tā bija šķirba starp ēkām, šaura kā naža asmens, plecu platumā un reizes piecdesmit vairāk augstumā, un tās ieeju iezīmēja apsūnojuši, pie krastmalas piestiprināti pakāpieni. Es to pamanīju tikai uz īsu bridi, un tā tūlīt pat nozuda ēnā, kur saules stari neiespīdēja.

- Uz kurieni tā ved? - es jautāju.

- Turp, kur eņģeļiem bail ieklīst, - Šārons atbildēja. - Es gan nebūtu jums izvēlējies šo piestātni, bet šobrīd mūsu izvēle ir ierobežota. Vai esat pārliecināti, ka negribat labāk pamest šo aizu? Vēl nav par vēlu.

- Pavisam pārliecināti, - Emma un Edisons atbildēja vienā balsi.

Es gan labprāt būtu apstrīdējis šādu apgalvojumu, bet vairs nebija iespējams griezties atpakaļ. Dažu pēdējo dienu laikā es biju vadījies pēc vienas devīzes: Izglāb draugus vai arī ej bojā, to mēģinot! Bija pienācis laiks doties uz priekšu.

- Tādā gadījumā, ahoi, kāpiet krastā! - Šārons sausi izmeta, izņēma no sava sēdekļa lādes tauvas striķi, uzmeta to uz pakāpieniem un pievilka laivu pie krasta. - Lūdzu, visi izkāpiet! Uzmanīgi uz pakāpieniem! Pagaidiet, palaidiet mani!

Kā jau cilvēks, kurš to darījis neskaitāmas reizes, Šārons veikli uzkāpa pa slidenajām, šaurajām trepēm. Ticis krastā, viņš pieliecās un pasniedza roku, lai pēc kārtas palīdzētu izkāpt no laivas ari mums. Vispirms augšā tika Emma, tad es padevu augšup nervozo un kustīgo Edisonu un pēc tam, atteicies no Šārona rokas, lepni un spītīgi uzrāpos pa pakāpieniem pats, gandrīz ieveldamies ūdenī.

Tiklīdz visi bijām droši tikuši krastā, Šārons jau rāpās lejā. Laivas motors joprojām darbojās.

- Acumirkli, - Emma viņu uzrunāja. - Uz kurieni tad jūs?

- Prom no šejienes! - Šārons atbildēja un no trepēm ielēca laivā. - Esiet tik laipni un pametiet man to striķi!

- Nekādā gadījumā! Vispirms parādiet mums ceļu! Mums nav ne jausmas, kur atrodamies!

- Es nenodarbojos ar sauszemes ekskursijām. Esmu tikai un vienīgi laivu gids.

Mēs saskatījāmies, nespēdami noticēt dzirdētajam.

- Vismaz norādiet mums virzienu! - es sāku lūgties.

- Vai labāk iedodiet karti, - piebilda Edisons.

- Karti! - Šārons iesaucās, it kā vēl lielāku muļķibu nebūtu dzirdējis. - Velna aizā ir vairāk zagļu ieliņu, slepkavu tuneļu un nelegālu midzeņu nekā jebkur citur visā pasaulē. Šo vietu nav iespējams iezīmēt kartē. Beidziet reiz uzvesties bērnišķīgi un padodiet manu striķi!

- Tikai tad, ja pateiksiet mums ko noderīgu! - Emma atcirta. - Kāda cilvēka vārdu, kam lūgt palīdzību un kas mūs nepārdotu nebūtnēm!

Šārons atbildēja ar smiekliem.

Emma ieņēma izaicinošu pozu. - Tādam ir jābūt.

Šārons paklanījās. - Jūs ar viņu jau runājat! - Tad laivu virs uzkāpa pa pakāpieniem līdz pusei un izrāva striķi Emmai no rokām. - Nu jau diezgan! Visu labu, mazie! Esmu itin pārliecināts, ka mēs vairs netiksimies.

To pateicis, Šārons iekāpa laivā, un viņa kājas uzreiz iegrima līdz potītēm ūdeni. Iespiedzies kā meitene, viņš noliecās paskatīties. Laikam šāviņi, kas netrāpīja mums, bija izurbuši dažus caurumus laivā, un tajā sāka krāties ūdens.

- Re, ko esat panākuši! Mana laiva ir sašauta vienos caurumos!

Emmas acis iedegās. - Ko mēs esam panākuši?

Šārons ātri novērtēja postījumus un secināja, ka tie ir ievērojami. - Esmu bezizejā! - laivu virs dramatiski pavēstīja, tad izslēdza motoru, sabīdīja garo kārti lidz zižļa lielumam un atkal izkāpa krastā. - Man jāsameklē kāds amatnieks, kas pratis salabot laivu, - viņš norūca un pasteidzās mums garām. - Un nekādas sekošanas man!

Mēs metāmies Šāronam pakaļ pa šauro eju.

- Kāpēc gan ne? - Emma spalgi iekliedzās.

-Tāpēc, ka jūs esat nolādēti! Jūs nesat neveiksmi! - laivu virs atgaiņājās no mums kā no mušām. - Pazūdiet!

- Ko nozīmē -pazūdiet!? - Emma paskrēja dažus soļus un ieķērās Šārona apmetņa piesegtajā elkoni. Laivu virs ātri pagriezās

un nopurināja meitenes roku, un īsu acumirkli pat šķita, ka viņš ir gatavs Emmai iesist. Es saspringu un grasījos mesties Šāro-nam virsū, bet atvēzētā roka tā arī palika gaisā kā brīdinājums.

- Es šo maršrutu esmu veicis neskaitāmas reizes, un grāvja pirāti nekad man nebija uzbrukuši. Man ne reizi nebija nācies atsegt pārklāju un likt lietā benzīna motoru. Un nekad, nevienu reizi mana laiva nebija cietusi. Jūs sagādājat vairāk nepatikšanu, nekā paši esat vērti - vienkārši un skaidri -, un es vairs negribu ar jums nekā kopīga.

Kamēr laivu vīrs runāja, es paraudzījos uz eju viņam aiz muguras. Acis joprojām centās pierast pie tumsas, tomēr tām pavērās šausminoša aina: līkumaino, labirintam līdzīgo ieliņu no abām pusēm kā caurumi trūkstošu zobu vietā ieskāva nebeidzamas atveres bez durvīm, no kurām skanēja nejauki trokšņi: čabēšana, skrāpēšanās, steidzīgi soļi. Pat tobrīd es sajutu izsalkušu acu skatienus un manīju pazibam dunčus.

Mēs nedrīkstējām tur palikt vieni. Atlika tikai lūgties.

- Mēs samaksāsim divtik, cik solījām, - es teicu.

- Un salabosim jūsu laivu, - piebalsoja Edisons.

- Man pie kājas jūsu asiņainā kabatas nauda! - Šārons atcirta. - Vai neredzat, ka esmu iznīcināts? Kā lai es atgriežos Velna aizā? Vai tiešām jums šķiet, ka tie maitasputni atstās mani dzīvu, ja reiz mani klienti ir nogalinājuši divus no viņiem?

- Un ko mums, jūsuprāt, vajadzēja darīt? - Emma iebilda. - Mums taču bija jācīnās pretī!

- Nemēģiniet mani pārliecināt! Situācija nekādā ziņā nebūtu tik tālu- nonākusi, ja ne... j a ne tas... - Šārons pavērās uz mani un pabeidza teikumu jau čukstus: - Tu varēji iepriekš pabridināt, ka esi uz vienu roku ar tumsas radībām!

- Hm, - es nezināju, ko īsti atbildēt, - es gan neteiktu, ka esmu ar viņiem uz vienu roku...

- Šajā pasaulē man nav bail gandrīz ne no kā, bet no briesmoņiem, kas izsūc dvēseles, gan es, kā likums, turos pa gabalu, un viens no tādiem tev pilnīgi droši seko kā pieradināts asins-suns! Vai tik tas kuru katru mirkli nebūs klāt?

- Diez vai, - Edisons iebilda. - Vai esat aizmirsis, kā pavisam nesen tam uz galvas uzkrita tilts?

- Tikai tāda sīka laipiņa, - attrauca Šārons. - Tagad, ja atļausiet, man jāsarunā, lai kāds saremontē laivu! - To pateicis, viņš aizsteidzās prom.

Pirms es paguvu panākt laivu vīru, viņš jau bija nogriezies ap stūri, un, kad mēs nonācām tik tālu, no viņa vairs nebija ne miņas. Droši vien mūsu pavadonis bija ieniris kādā no paša pieminētajiem tuneļiem. Apmulsuši un pārbijušies mēs apstājāmies un vērāmies uz visām pusēm.

- Nespēju noticēt, ka viņš tā vienkārši mūs pameta, - es sacīju.

- Es arī ne, - Edisons vēsi piebilda. - Patiesību sakot, man nešķiet, ka viņš mūs pameta, - viņš tikai uzsit cenu. - Suns nokremšļojās, apsēdās uz pakaļējām ķepām un sāka kaukt uz māju jumtiem: - Labais cilvēk! Mēs gribam izglābt savus draugus un imbrines, un, ticiet man, mēs to ari izdarīsim, un, kad tas būs noticis un viņi uzzinās, kā jūs izturējāties pret mums, viņi būs ārkārtīgi pateicīgi.

Edisons ļāva teiktajam kādu brīdi izskanēt un tad turpināja:

- Aizmirstiet par līdzcietību! Nospļauties uz lojalitāti! Ja esat tik gudrs un ambiciozs cilvēks, par kādu es jūs uzskatu, jūs pamanīsiet izcilo iespēju tikt uz priekšu, tiklīdz tāda radīsies. Mēs jau esam jums parādā, tomēr monētu nočiepšana bērniem un dzīvniekiem ir briesmīgi pieticīgs dzīvesveids salīdzinājumā ar to, kādu varētu sagādāt imbrines, ja tās kļūtu par jūsu parād-. niecēm! Kā jums patiktu pašam sava cilpa - personiskais rotaļ-laukums, ko nesabojātu neviens cits īpatnis? Kur un kad vien vēlaties - uz leknas tropu salas absolūta miera laikmetā vai arī dziļā bedrē mēra laikos. Kā vien vēlaties.

- Vai viņām tas tiešām būtu pa spēkam? - es pačukstēju Emmai.

Viņa paraustīja plecus.

- Tikai iztēlojieties šīs iespējas! - Edisons iekaucās.

Suņa teiktais atbalsojās tālumā. Mēs ieklausījāmies un gaidījām.

Kaut kur strīdējās divi cilvēki.

Kādu mocīja klepus lēkme.

Kāds vilka pa kāpnēm kaut ko smagu.

-Jā, tā bija skaista runa, - Emma nopūtās.

- Tad jau aizmirsti par viņu, - es sacīju un ielūkojos ejās, kas aizvijās prom pa kreisi, pa labi un tieši uz priekšu. - Kurp iesim?

Mēs uz labu laimi izvēlējāmies ceļu un devāmies uz priekšu. Jau pēc desmit soļiem atskanēja kāda balss: - Jūsu vietā es turp nedotos. Tā ir Kanibālu aleja, un tas nebūt nav nekāds jaukais nosaukums.

Mums aiz muguras, rokas sānos iespiedis kā fitnesa treneris, stāvēja Šārons. - Uz vecumu man sirds sāk atmaigt, - viņš piebilda. - Vai ari sāk atmiekšķēties smadzenes.

- Vai tas nozīmē, ka jūs mums palīdzēsiet? - Emma painteresējās.

Sāka līņāt. Šārons pavērās uz debesim un uz īsu bridi mazliet atsedza paslēpto seju. - Es te pazīstu kādu juristu. Vispirms jums jāparaksta līgums par to, cik esat man parādā.

- Labi, labi, - Emma samierinājās. - Bet jūs taču mums palīdzēsiet?

- Pēc tam man jānokārto laivas remonts.

- Un tad?

- Jā, tad es jums palīdzēšu. Lai gan nevaru apsolīt nekādu rezultātu un jau pašā sākumā gribu pavēstīt, ka jūs esat muļķi.

Ņemot vērā, ko Šārons bija licis mums piedzīvot, mēs nespējām tā pa īstam viņam pateikties.

- Tagad neatkāpieties no manis ne soli un līdz pēdējam burtam izpildiet visu, ko likšu! Šodien jau esat nogalinājuši divus plēsoņas, un pārējie metīsies jums pakaļ, pieminiet manus vārdus!

Mēs uzreiz piekritām.

-Ja viņi jūs noķers, jūs mani nepazīstat. Pat neesat satikuši.

Mēs kā ķīniešu lellītes apstiprinoši mājām ar galvu.

- Un, lai ko jūs darītu, ne reizi, nekādā gadījumā nepieskarieties ambrozijai, pat tās pilienam ne, vai ari - kā es te stāvu -nemūžam netiksiet no šejienes prom.

- Es nezinu, kas tā tāda, - es pavēstīju un, spriežot pēc Emmas un Edisona sejas izteiksmes, nopratu, ka ari viņiem nav ne jausmas.

- Gan uzzināsi, - Šārons draudīgi norūca, pagriezās un līdz ar apmetņa vēzienu nozuda smogā.

Mūsdienu lopkautuvē govs pirms noslaktē-šanas iziet caur līkumotu labirintu. Krasie _ pagriezieni un nepārskatāmie stūri ļauj

dzīvniekam redzēt uz priekšu tikai pavisam nelielā attālumā, tāpēc tas līdz pat pēdējiem soļiem nenojauš, kurp ceļš to atvedis, līdz labirinta eja piepeši sašaurinās un metāla sakas cieši sakļaujas ap kaklu. Kad mūsu trijotne aizsteidzās pakaļ Šāro-nam dziļāk Velna aizā, es skaidri zināju, kas mūs sagaida, ja ari nebiju drošs, tieši kad un kā. Soli pa solim, pagriezienu aiz pagrieziena mēs līdām dziļāk tik ciešā mezglā, ka nebūt nebiju pārliecināts, vai izdosies to atšķetināt.

Smakojošais gaiss nekustējās, un vienīgā izeja vidēja augstu virs galvas nelīdzenas debesu strīpas izskatā. Izliektās un ieslīpās sienas atradās tik tuvu viena otrai, ka dažviet nācās pārvietoties sāniski, un visciešākajās vietās iepriekšējo gājēju drānas bija atstājušas melnas pēdas. Tur neredzēja nekā dabiska, nekā zaļa, vispār nekā dzīva, ja neņem vērā uz visām pusēm skraidošus kukaiņus un graustu iemītniekus, kuri asinīm pielijušām acīm lūrēja pa durvju spraugu vai caur bruģi ierīkotiem režģiem. Ja pa priekšu neietu mūsu garais, melnajā apmetni tītais pavadonis, tie, visticamāk, būtu mums uzbrukuši. Mēs dzinām pēdas pašai Nāvei un līdām iekšā Elles dziļākajā bedrē.

Pagrieziens sekoja pagriezienam. Katra nākamā eja nemaz neatšķīrās no iepriekšējās. Nekur nemanīja ne ceļa zīmes, ne uzrakstus. Šārons virzījās uz priekšu, vai nu paklausot izcilai atmiņai, vai ari tikai uz labu laimi, cenšoties aizbēgt no grāvja pirātiem, ja tie mums joprojām sekotu.

- Vai jūs tiešām zināt, kurp mēs ejam? - Emma pajautāja.

- Skaidrs, ka zinu! - Šārons norūca un neatskatījies strauji nozuda ap stūri. Tad viņš apstājās, pagriezās atpakaļ un, stipri pieliecies, iegāja pa durvīm, kuras līdz pusei bija iegrimušas zem ielas līmeņa. Aiz tām atradās drēgns, tikai pēdas piecas augsts pagrabs, kuru izgaismoja pavisam niecīga dzeltenpelēka gaisma. Pieliekuši galvas, mēs skrējām uz priekšu pa pazemes gaiteni, kur zemē mētājās dzīvnieku kauli un griesti strīķējās gar galvu. Traucāmies garām tam, ko es centos neredzēt: kādai kaktā pakritušai figūrai, ļaudīm, kuri miegā trīcēja uz nožēlojamiem salmu maisiem, skrandainam zēnam, kurš gulēja zemē ar ubaga tarbu ap roku. Gaiteņa galā atradās plašāka telpa, un dažu aizķepušo logu gaismā es tur ieraudzīju divas nožēlojama paskata sievas, kuras mazgāja drēbes smirdīgajos grāvja ūdeņos.

Pēc tam mēs kāpām dažus pakāpienus uz augšu un, paldies Dievam, izgājām laukā - vairākām ēkām kopīgā mūriem apjoztā iekšpagalmā. Kādā citā realitātē tajā, iespējams, zaļotu zāle vai slietos kopīgā veranda, bet mēs atradāmies Velna aizā, un šajā mitrajā iekšpagalmā bija ierīkota cūkkūts. Pa logu izgāzto atkritumu spaiņu uz sienām atstātās pēdas tagad apsaimniekoja mušu mākoņi, un pašā centrā dubļos bija uzsliets šķībs koka aploks, kurā stāvēja izdēdējis zēns un pieskatīja vēl kārnāku cūku - vienu pašu. Kāda sieviete sēdēja pie dubļu ķieģeļu sienas, smēķēja un lasīja avīzi, bet viņai aiz muguras stāvēja jauna meitene un ķeksēja viņai ārā no matiem utis. Kad mēs barā pasteidzāmies garām, sieviete un meitene mūs nemaz nepamanīja, bet puika pavērsa pret mums mēslu dakšu zarus. Sapratis, ka viņa cūka mūs neinteresē, tas pārguris notupās zemē.

Emma apstājās pagalma vidū un palūkojās augšup uz striķī starp jumta notekcaurulēm pakārto veļu. Viņa kārtējo reizi norādīja, ka mūsu asinīm piesūkušās drēbes liek domāt par līdzdalību slepkavībā, un ierosināja, ka vajadzētu pārģērbties. Šārons atbildēja, ka šajā vietā slepkavas nav nekas neredzēts, un steidzināja doties uz priekšu, bet Emma nepiekāpās un atgādināja, ka metro sastaptais nebūtne redzēja mūsu asiņainās drānas un pa rāciju par to paziņoja saviem kolēģiem, turklāt apģērba dēļ mēs pat pūlī bijām viegli pamanāmi. Ja godīgi, es domāju, ka Emma vienkārši jutās neērti ar cita cilvēka asinīm piemirkušā un jau sakaltušā blūzē. To pašu varēja teikt par mani, un, ja mēs atrastu savus draugus, es negribētu, lai viņi redz mūs tādus.

Šārons norūca piekrišanu. Lai gan līdz šim virs bija mērķējis uz iekšpagalma stūri esošu žogu, tagad viņš pagriezās un ieveda mūs vienā no ēkām. Uzkāpuši trīs vai četrus kāpņu posmus, līdz pat Edisons sāka elst, mēs pa atvērtām durvīm iegājām pakaļ Šāronam nolaistā istabā. Pa jumtā esošo spraugu telpā bija iekļuvis lietus, un grīdu gluži kā dīķī klāja dūņas. Sienas sedza nomelnējušas gļotas. Pie galda blakus nokvēpušam logam divas sievietes un jaunāka meitene lēja sviedrus pie kājminamām šujmašīnām.

- Mums vajadzētu kādas drēbes, - Šārons vērsās pie sievietēm savā skaļajā basā, satricinot plānās sienas.

Bālās sejas pavērās uz mums. Viena no sievietēm paķēra adatu un satvēra to kā ieroci. - Lūdzu...

Šārons pacēla roku un mazliet noņēma kapuci no galvas tā, lai tikai šuvējas redzētu viņa seju. Sievietes noelsās, iešņukstējās un nemaņā nokrita pār galdu.

- Vai tas tiešām bija nepieciešams? - es pārmetu.

- Ne obligāti, - mūsu pavadonis attrauca un uzvilka kapuci atpakaļ. - Toties efektīvi.

No auduma atgriezumiem sievietes šūdināja vienkāršus kreklus un kleitas. Lupatas, ar kurām viņas strādāja, kaudzēs mētājās uz grīdas, un sašūtās drēbes, kas sastāvēja no ielāpiem un šuvēm kā Frankenšteina briesmonis, karājās uz virves aiz loga. Kamēr Emma pa trīsi vilka apģērba gabalus iekšā istabā, mans skatiens klīda pa telpu. Tā pavisam noteikti bija ne tikai darbistaba - sievietes turpat arī dzīvoja. Es ieraudzīju no dēļu galiem sanaglotu gultu. Virs pavarda pakarinātajā daudz cietušajā katlā manīja bada zupas paliekas, zivju ādas un savītušas kāpostu lapas. Visskumjāk šajā telpā izskatījās tās iemītnieču nožēlojamie centieni izrotāt dzīvesvietu - sakaltušu ziedu pušķītis, pie kamīna dzegas pienaglots pakavs un ierāmēts karalienes Viktorijas portrets. Labāk vispār nebūtu to darījušas.

Izmisums tur bija gluži vai sataustāms; tas nomāca visu, pat biezēja gaisā. Tik izteiktu nabadzību es redzēju pirmoreiz. Vai tiešām īpatņi varētu dzīvot tik nožēlojamos apstākļos? Kamēr Šārons ievilka pa logu istabā vairākus kreklus, es viņam to pavaicāju. Šķita, ka šāda doma gandrīz vai aizvainojusi laivu vīru. - īpatņi nekādā gadījumā nepieļautu, ka viņus tā pazemo. Šie ir parastie graustu iemītnieki, kuri iestiguši bezgalīgajā tādas dienas atkārtojumā, kādu nu šī cilpa ir radījusi. Parastie cilvēki apdzīvo aizas pūžņojošās nomales, bet tās sirds pieder mums.

Šie bija parastie ļaudis. Turklāt cilpā iestrēguši parastie ļaudis - tādi paši kā Kērnholmā redzētie, kuriem ļaunākie puikas dara pāri, spēlējot sirojumu pa ciematu. Es centos sevi pārliecināt, ka viņi ir tikpat dabiska fona sastāvdaļa kā jūra vai klintis, tomēr, uzmetot acis skrandās tērpto sieviešu vēja appūstajām sejām, mani sirdsapziņas pārmetumi par to, ka mēs viņas apžogam, nez kāpēc nemazinājās.

- Mēs noteikti pazīsim īpatņus, tiklīdz tos ieraudzīsim, -Emma paziņoja, šķirojot kaudzē samestas netīras blūzes.

- Kā parasti, - Edisons attrauca. - Vērīgums nekad nav bijusi mūsu stiprā puse.

Es novilku asiņaino kreklu un tā vietā uzģērbu vismazāk nosmērēto lupatu, kādu izdevās atrast. Šādu ģērbu, iespējams, izsniedz ieslodzījuma nometnē. Strīpainajam kreklam trūka apkakles, un piedurknes izrādījās dažāda garuma, turklāt tas bija sadiegts no tik asa auduma gabaliem, ka pat smilšpapīrs šķistu maigāks. Bet tas man vismaz derēja, un, uzvilcis pa virsu vienkāršu melnu mēteli, ko atradu pārliktu pār krēsla atzveltni, es jau pavisam ticami atgādināju vietējo.

Mēs uzgriezām muguru, lai Emma varētu pārģērbties mais-veida kleitā, kas pinās meitenei gar kājām. - Šajā es nevarēšu paskriet, - viņa žēlojās, bet tad paķēra no šuvēju galda šķēres un sāka pielāgot skrandu. Viņa grieza un dūra gluži kā miesnieks, un nogrieza apakšu līdz ceļiem.

- Derēs. - Emma novērtēja paveikto spoguli. - Mazliet skrandaini, bet...

Es nepadomājis izmetu: - Horācijs var uzburt tev labāku. -Nez kāpēc biju piemirsis, ka draugi vairs negaida mūs blakus-telpā. - Es gribēju teikt... ja mēs atkal satiksimies...

- Nevajag! - Emma mani pārtrauca. Kādu mirkli viņa izskatījās ļoti skumja, lielu bēdu pārņemta, bet tad veikli aizgriezās, nolika šķēres un mērķtiecīgi devās uz durvīm. Kad meitene atkal atskatījās, viņas sejā vīdēja apņēmība. - Ejam! Mēs jau tā esam zaudējuši daudz laika.

Emmai piemita apbrīnojama spēja pārvērst skumjas dusmās un dusmas - rīcībā, tāpēc viņa nemēdza ilgi bēdāties. Un nākamajā mirklī Edisons, es - un Šārons, kurš, kā nojaušu, līdz pat šim brīdim nebija īsti sapratis, ar ko viņam ir darīšana, - jau sekojām Emmai ārā pa durvīm un lejā pa kāpnēm.

* * *

Kopumā Velna aiza, vismaz tās īpašais centrs, bija tikai desmit vai divdesmit kvartālu garumā un platumā. Iznākuši no šuvēju mājas, mēs izrāvām no žoga dēli un pa caurumu izlīdām smacīgā sānieliņā. Pa to mēs nonācām citā, jau mazāk smirdīgā ejā un pēc tam - vēl mazliet platākā ielā, kas mūs aizveda līdz tik platai ielai, ka mēs ar Emmu jau varējām virzīties uz priekšu blakus viens otram. Tā ielas turpināja aizvien vairāk plesties gluži kā asinsvadi, kas atslābst pēc sirdslēkmes, līdz mēs nonācām ejā, ko jau pa īstam varēja saukt par ielu. Tās vidu klāja sarkanu ķieģeļu bruģis, un gar malām stiepās ietves.

- Visiem atpakaļ! - Emma nočukstēja. Mēs aiz stūra piepla-kām pie sienas un gluži kā kaujinieki palūrējām ap to, galvu plecos ierāvuši.

- Kā jums šķiet, ko jūs tagad darāt? - Šārons vaicāja. Viņš joprojām atradās uz ielas un laikam taču drīzāk bažījās par to, vai mēs nesagādāsim viņam kaunu, nevis par iespēju tikt nogalinātam.

- Meklējam vietas, kur paslēpties, un bēgšanas ceļus, -Emma paskaidroja.

- Šeit neviens nevienu neslēpj, - laivu vīrs sacīja. - Pirāti rosās tikai nevienam nepiederošā zemē. Šī ir Bēdīgi Slavenā iela, un šeit viņi mums nesekos.

Patiesībā par to vēstīja arī uzraksts uz mājas stūra - pirmais, ko pamanīju Velna aizā. Uz tā savādā rokrakstā bija rakstīts: Bēdīgi Slavenā iela. Pirātisms nav vēlams.

- Nav vēlams? - es nesapratu. - Un ko tad saka par slepkavību? Vai tā vienkārši netiek atbalstīta?

- Manuprāt, slepkavība tiek pieļauta ar ierobežojumiem.

- Vai šeit vispār jebkas ir aizliegts? - jautāja Edisons.

- Sods par novēlotu bibliotēkas grāmatu atdošanu ir bargs -desmit pātagas cirtieni par dienu, un tas vēl tikai par izdevumiem mīkstajos vākos.

- Šeit ir arī bibliotēka?

- Divas. Lai gan vienā nedod grāmatas uz mājām, jo visi sējumi ir iesieti cilvēka ādā un ir ļoti vērtīgi.

Mēs atkāpāmies no sienas un mazliet apjukuši pavērāmies apkārt. Biju gaidījis, ka nekurienes vidū aiz katra stūra uzglūnēs nāve, bet, cik varēja spriest no pirmā skatiena, Bēdīgi Slavenā iela izrādījās pilsoniskas paklausības osta. Ielas malā rindojās glīti veikaliņi, un ikvienam bija arī izkārtne, noformēti skatlogi un augšstāvos - dzīvokļi. Nekur nemanīja ne iebrukušu jumtu, ne izsistu loga rūti. Ielās netrūka arī cilvēku, kuri, nekur nesteidzoties, klīda apkārt pa vienam vai pārīšos un ik pa brīdim apstājās, lai iegrieztos kādā bodītē vai pavērotu skatlogu. Viņi nebija ģērbušies skrandās. Šo ļaužu sejas bija tīras. Pat ja viss šajā vietā nebija pavisam jauns un spožs, laikazoba skartās virsmas un padilusī krāsa ielai piešķīra savādu, pat simpātisku ilgi lietota roku darba raksturu. Ja mana māte kādā no bieži šķirstītajiem, bet nekad neizlasītajiem ceļojumu žurnāliem, kas mājās klāja kafijas galdiņu, redzētu Bēdīgi Slaveno ielu, viņa droši vien būtu sajūsmā par glito skatu un žēlotos, ka abi ar tēti tā arī ne reizi nav devušies īstā ceļojumā pa Eiropu. - Ak, Frenk, lūdzu, aizbrauksim!

Emma šķita jūtami vīlusies. - Es gaidīju kaut ko daudz ļaunāku.

- Es ari. Kur tad ir visi tie slepkavu midzeņi un asiņaino sacīkšu laukumi?

- Es gan nezinu, ar ko, jūsuprāt, ļaudis te nodarbojas, -iejaucās Šārons, - bet par slepkavu bedrēm neesmu neko dzirdējis. Runājot par asiņaino sacīkšu laukumiem, tāds ir tikai viens - tepat Dūņu ielā un tas pieder Derekam. Vecais labais Dereks tā ari nav atdevis man piecīti...

- Un kur tad nebūtnes? - Emma pajautāja. - Un kur palikuši mūsu nolaupītie draugi?

- Nerunā tik skaļi! - Šārons nošņāca. - Tiklīdz nokārtošu savas darīšanas, sameklēsim kādu, kurš var jums palīdzēt. Bet līdz tam brīdim nerunājiet par to vairs ne vārda!

Emma metās virsū laivu vīram. - Tad nelieciet man to vairs atkārtot! Kamēr mēs te novērtējam jūsu palīdzību un zināšanas, mūsu draugu dzīve strauji tuvojas beigām. Es netaisos te vienkārši stāvēt un slaistīties, lai izvairītos no dažām skrambām.

Šārons kādu bridi klusi noskatījās uz meiteni no augšas un tad ierunājās: - Visu mūsu dzīve tuvojas beigām. Jūsu vietā es tik ļoti nesteigtos noskaidrot, ko tas nozīmē.

Mēs devāmies ceļā, lai sameklētu Šārona juristu. Drīz vien mūsu pavadonis aizsvilās: - Es varētu apzvērēt, ka viņa birojs atradās šajā ielā. - Viņš strauji pagriezās apkārt. - Lai gan neesmu viņu saticis jau gadiem ilgi. Varbūt viņš ir pārvācies...

Šārons nolēma turpināt meklējumus viens pats un lika mums palikt uz vietas. - Pēc dažām minūtēm būšu atpakaļ. Nerunājiet ne ar vienu.

Viņš aizgāja un atstāja mūs vienus. Mēs neveikli sastājāmies uz ietves un nesapratām, ko lai iesāk. Garāmgājēji atskatījās uz mums.

- Nudien, viņš mūs piemānīja, vai tad ne? - Emma sacīja. - Pēc viņa teiktā, šeit būtu jāatrodas kriminālās pasaules epicentram, bet man šī vieta atgādina jebkuru citu cilpu. Patiesību sakot, šejienieši man šķiet normālāki nekā visi jebkad redzētie īpatņi - it kā visas raksturīgās iezīmes būtu viņiem atņemtas. Caur un cauri garlaicīgi.

- Nevar būt, ka tu tā tiešām domā, - Edisons iebilda. - Es vēl nekad nebiju redzējis tik nejauku, pat pretīgu vietu.

Mēs abi pārsteigumā pavērāmies uz suni.

- Kāpēc? Te nav nekā cita kā tikai mazi veikaliņi.

-11 gan, tikai paskatieties, ko tajos tirgo!

Līdz šim mēs nebijām to izdarījuši. Skatlogā tieši mums aiz muguras stāvēja labi ģērbies vīrietis ar sērīgu skatienu un diezgan garu bārdu. Pamanījis mūsu interesi, viņš viegli pamāja ar galvu, pacēla gaisā kabatas pulksteni un nospieda podziņu tā sānos. Tajā pašā brīdī vīrietis sastinga, un šķita, ka viņa veidols it kā kļūst neskaidrāks. Vēl pēc dažām sekundēm viņš sāka pārvietoties, nemaz nekustoties, - te pazuda, te tūliņ atkal parādījās skatloga pretējā stūrī.

- Oho! Tas nu gan ir veikls triks! - es atzinu.

Vīrietis atkārtoja pazušanu un teleportējās atpakaļ uz sākotnējo atrašanās vietu. Kamēr es stāvēju kā apburts, Emma un Edisons devās pie nākamās bodītes skatloga. Es gāju viņiem līdzi un ieraudzīju līdzīgu ainu, tikai šoreiz aiz stikla atradās melnā kleitā ģērbta sieviete ar garu kreļļu virteni rokā.

Pamanījusi, ka skatāmies, viņa pievēra plakstus un kā mēnessērdzīgā pastiepa rokas sev priekšā. Pēc tam viņa sāka lēnītēm pārskaitīt krelles, katru zīlīti pagrozot. Biju piekalis skatienu krellēm tik cieši, ka tikai pēc vairākām sekundēm pamanīju, kas notiek ar viņas seju: tā pārvērtās un līdz ar katru saskaitīto krellīti kļuva citāda. Es ievēroju, ka, pagriežot vienu krellīti, sievietes bālā sejas āda vēl vairāk zaudē krāsu, pēc nākamās lūpas kļuva plānākas, vēl pēc tam mati ieguva košāku sarkano toni. Tā visa rezultātā pēc vairāku desmitu krellīšu pagrozīšanas sievietes seja bija pavisam citāda: no tumsnējas vecmāmiņas ar apaļu seju viņa bija pārvērtusies par jaunu rudmati ar smailu degunu. Notikušais aizrāva un vienlaikus darīja mani nemierīgu.

Līdzko izrāde bija galā, es pievērsos Edisonam un jautāju: - Es nesaprotu, ko viņi pārdod.

Pirms vēl suns paspēja atbildēt, pie mums piesteidzās gadus desmit vecs zēns un iespieda man saujā pāris kartīšu. - Divas par vienu cenu, tikai šodien! - viņš iekliedzās. - No saprātīgiem piedāvājumiem nedrīkst atteikties!

Es pagriezu kartītes otrādi un uz vienas ieraudzīju telepor-tācijas meistara fotogrāfiju, bet otrā pusē - uzrakstu: Dž. Edvins Bregs, bilokācijas speciālists. Otra pastkarte izrādījās kreļļu dāmas attēls transa stāvoklī; to papildināja teksts: Dž. Finke, sieviete ar tūkstoš sejām.

- Tiš, mēs nepirksim! - Emma nošņāca, un zēns aizsteidzās projām, veltījis meitenei drūmu skatienu.

- Vai tagad jūs saprotat, ko te tirgo? - Edisons teica.

Es pievērsos citiem veikaliem. Visā Bēdīgi Slavenās ielas garumā gandrīz katrā skatlogā atradās teleportācijas meistaram vai kreļļu dāmai līdzīgi ļaudis - īpatņi, kuri bija gatavi rādīt priekšnesumu, ja tikai kāds pavērtos uz viņu pusi.

Es izteicu riskantu minējumu: - Viņi pārdod... paši sevi?

- Gluži kā nespodra spuldzīte, kurā iedegas dzīvība, - Edisons atbildēja.

- Un vai tas ir slikti? - es jau atkal minēju.

- Jā, - Edisons asi atrūca. - Visā īpatņu pasaulē tas ir aizliegts, un itin pamatoti.

- īpatņa neparastās spējas ir svētīga dāvana, un, to pārdodot, tiek noniecināts viss, kādēļ mēs esam īpaši, - Emma paskaidroja.

Izklausījās tā, it kā meitene mehāniski atkārtotu kādu neapstrīdamu patiesību, ko iekalusi atmiņā jau agrā bērnībā.

- Nūja. Ko lai dara... - es novilku.

- Neizklausās, ka tu būtu pārliecināts, - Edisons norādīja.

- Es laikam nesaprotu, kādu ļaunumu šādi var nodarīt. Ja man nepieciešami kāda neredzama cilvēka pakalpojumi un šim neredzamajam vajadzīga nauda, kāpēc gan mēs nevarētu vienoties?

- Atšķirībā no deviņdesmit deviņiem procentiem cilvēces tev tomēr ir stipras ētiskās normas, - Emma sacīja. - Bet ja nu neredzama īpatņa pakalpojumus gribētu iegādāties ļauns cilvēks vai ari kāds, kura morālās normas nesasniedz vidējo līmeni?

- Neredzamajam īpatnim būtu jānoraida piedāvājums.

- Ne vienmēr viss ir tikai melns vai balts, - Emma sacīja. - Pārdodot sevi, mēs samaitājam savu ētisko kompasu un pavisam drīz, pašiem nezinot, ieslīgstam pelēkajā zonā otrpus labā un ļaunā robežai. Mēs sākam darīt to, ko nekad nedarītu, ja mums par to nemaksātu. Un, ja izmisums ir gana liels, īpatņi var pārdoties ikvienam, lai kādi būtu tā nodomi.

- Piemēram, nebūtnei, - Edisons izteicās tieši.

- Jā, tas būtu slikti, - es piekritu. - Bet vai jūs tiešām domājat, ka īpatnis varētu tā rīkoties?

- Neesi taču vientiesis! - Edisons iesaucās. - Vai neredzi, kādā stāvoklī ir šī vieta? Varbūt šī ir vienīgā cilpa Eiropā, kuru

nebūtnes nav nopostījuši. Un kā tev šķiet, kāpēc? Tāpēc, ka ir ārkārtīgi izdevīgi uzturēt veselu pilsētu pilnu ar ideāli paklausīgiem renegātiem un informatoriem, kas to vien gaida kā cenas piedāvājumu, - par to es esmu pārliecināts!

- Varbūt tomēr nevajadzētu kliegt tik skaļi, - es brīdināju.

- Izklausās loģiski, - Emma atzina. - Viņi droši vien ir iefiltrējuši mūsu cilpās savus informatorus no īpatņu vidus. Kā gan citādi viņi tik daudz zinātu? Par ieejām cilpās, aizsardzību un vājajiem punktiem... Tikai ar šādu cilvēku palīdzību. - Emma pavērās apkārt ar indīgu sejas izteiksmi, it kā nupat būtu iedzērusi ieskābušu pienu.

- Tik tiešām - no saprātīgiem piedāvājumiem nedrīkst atteikties, - Edisons nošņāca. - Nodevēji, ikviens no viņiem! Visus vajadzētu pakārt!

- Kas par lietu, mīļum? Slikta diena?

Atskatījušies mēs ieraudzījām aiz muguras kādu sievieti. (Nez cik sen viņa tur jau stāvēja? Ko viņa dzirdēja?) Dāma bija ģērbusies 20. gadsimta 50. gadu darījumu stilā - svārkos līdz celim un melnās laiviņās ar zemiem papēžiem - un laiski smēķēja cigareti. Viņas mati bija sakārtoti augstā frizūrā un runas manierē bija jaušams Amerikas Vidējo rietumu stieptais akcents.

- Mani sauc Lorēna, un jūs šajā pilsētā esat ieradušies pavisam nesen, - sieviete teica.

- Mēs kādu gaidām, - Emma attrauca. - Mēs... mums ir atvaļinājums.

- Varat neturpināt! - Lorēna viņu pārtrauca. - Man pašai ir brīvdienas. Jau pēdējos piecdesmit gadus. - Amerikāniete iesmējās, atsedzot lūpu krāsas pēdas uz zobiem. - Ja varu jums kaut kā palīdzēt, tikai pasakiet! Lorēnai ir labākais Bēdīgi Slavenajā ielā pieejamais klāsts, un tas nav apstrīdams.

- Paldies, nē, - es sacīju.

- Neuztraucies, mīļum, viņi nekož.

- Tas mūs neinteresē.

Lorēna paraustīja plecus. - Es tikai izturējos draudzīgi. Jūs izskatījāties mazliet apmaldījušies, tas arī viss.

Sieviete pagriezās un jau attālinājās, bet kaut kas no viņas teiktā pamodināja Emmas interesi.

- Kas tad ir jūsu klāstā?

Lorēna atskatījās, un viņas sejā atplauka pieglaimīgs smaids. - Ved un jauni. Dažnedažādi talanti. Daļa no maniem klientiem vēlas tikai izrādi, un nekādas vainas, bet citiem ir īpašas vajadzības. Mēs gādājam, lai ikviens tiktu apmierināts.

- Puisis jau teica: paldies, nē, - Edisons dusmīgi ieņurdējās un grasījās dzīt sievieti prom, kad Emma nostājās starp abiem un teica: - Es gribētu redzēt.

- Ko tu gribētu? - es pārjautāju.

- Es gribu redzēt. - Emmas balsi iezagās viltīga nots. - Parādiet!

- Tikai nopietnos nolūkos, - Lorēna piebilda.

- Man ir ļoti nopietni nolūki.

Es nezināju, kas Emmai aiz ādas, bet pietiekami uzticējos viņai, lai ļautu notikumiem plūst savu gaitu.

- Un kā būs ar viņiem? - Lorēna veltīja nepārliecinātu skatienu man un Edisonam. - Vai viņi vienmēr ir tik nepieklājīgi?

-Jā, bet viņiem nav ne vainas.

Lorēna piemiegtām acīm paraudzījās uz mums tā, it kā iztēlotos, cik viegli būtu dabūt mūs prom no šīs vietas ar spēku, ja rastos tāda vajadzība.

- Ko tu proti? - viņa jautāja man. - Vai visu?

Emma nokāsējās un izvalbīja acis uz manu pusi. Man acumirklī bija skaidra viņas nosūtītā ziņa: Melo!

- Savulaik es pratu lidināt pa gaisu zīmuļus un šo to dtu, - es iesāku, - bet tagad nesanāk pat nolikt kādu stāvus. Laikam jau būšu... sabojājies, kaut kā tā...

- Tā gadās pat visspējīgākajiem. - Tad sieviete pievērsās Edisonam: - Un tu?

Edisons izbolīja acis. - Es taču esmu runājošs suns, vai ne?

- Un tu proti tikai runāt?

- Dažbrīd tā šķiet, - es nespēju paturēt sakāmo pie sevis.

- Nezinu, par kura teikto apvainoties vairāk, - Edisons norūca.

Lorēna ievilka beidzamo dūmu un aizsvieda cigareti. - Viss kārtībā, saldumiņi. Sekojiet man!

Viņa attālinājās. Mēs palikām uz vietas un pārgājām uz čukstiem.

- Un kā tad paliek ar Šāronu? Viņš lika mums gaidīt šeit, - es atgādināju.

- Tas ilgs tikai minūti, - attrauca Emma. - Un mani māc nojausma, ka viņa par to, kur nebūtnes slēpj mūsējos, zina daudz vairāk nekā Šārons.

- Un tu ceri, ka viņa brīvprātīgi izpaudis šādu informāciju? - Edisons piebilda.

- Tad jau redzēs, - Emma teica un pagriezās, lai sekotu Lorēnai.

Lorēnas veikalam nebija ne skatloga, ne izkārtnes - tikai vienkāršas durvis ar auklā pakarinātu sudraba zvaniņu. Lorēna to paraustīja. Bridi mēs gaidījām, līdz iekšpusē kāds atvilka vairākas bultas, un tad durvis pavērās šaurā spraugā. No ēnas mūs uzlūkoja spoža acs.

- Vai svaiga gaļa? - vaicāja vīrieša balss.

- Klienti, - Lorēna atbildēja. - Laid iekšā.

Acs nozuda no spraugas, un durvis atvērās līdz galam. Mēs iegājām oficiāli iekārtotā vestibilā, kur šveicars gaidīja, lai mums pakalpotu. Viņš bija ģērbies masīvā mēteli ar augstu apkakli un platmalē ar lielām malām. Tā bija uzmaukta tik dziļi, ka no vīrieša sejas varējām samanīt tikai vērīgu acu pāri un degungalu. Viņš aizšķērsoja mums ceļu un nopētīja mūs no galvas līdz kājām.

- Nu? - Lorēna jautāja.

Šķita, ka vīrietis izvērtē, vai neesam bīstami. - Labs ir, - viņš teica un pagāja malā. Aizvēris un aizslēdzis durvis, šveicars mums sekoja, bet Lorēna rādīja ceļu.

Mēs nonācām tumšā salonā, ko izgaismoja trīsuļojošas eļļas lampu liesmiņas. Tā bija lēta bodīte ar pretenziju uz diženumu: sienas rotāja zeltīti vijumi un samta aizkari, griestu kupols bija apgleznots ar saulē iedegušiem un tunikās tērptiem sengrieķu dieviem, savukārt marmora kolonnas ieskāva ieeju zālē.

Lorēna pamāja šveicaram. - Paldies, Kārlos!

Karloss aizlavījās uz telpas tālāko stūri. Lorēna piegāja pie aizkariem piesegtas sienas un parāva aukliņu. Auduma gabali pavērās un atsedza plašu bieza stikla paneli. Mēs piegājām tuvāk un ieraudzījām aiz stikla vēl vienu istabu. Tā ļoti līdzinājās tai, kurā atradāmies, tikai bija nedaudz mazāka par šo. Tur uz krēsliem un dīvāniem laiski zvilnēja cilvēki: daži lasīja, citi snauduļoja. Es saskaitīju astoņus. Daži šķita gados vecāki -ar sirmot sākušiem deniņiem. Diviem - puikam un meitenei -vēl nebija desmit gadu. Kā nopratu, visi šie ļaudis bija ieslodzītie.

Edisons jau gribēja kaut ko jautāt, bet Lorēna nepacietīgi pamāja ar roku. - Lūdzu, jautājumus pēc tam! - Viņa piegāja pie stikla, paņēma klausuli, ko vads savienoja ar zemāk esošo sienu, un sacīja: - Numur trīspadsmit!

Mazākais puika otrpus stiklam piecēlās kājās un šļūca šurp. Zēna kājas un rokas bija saķēdētas, un tikai viņš vienīgais no visiem redzamajiem īpatņiem bija ģērbts kā cietumnieks: svītrainās biksēs, kreklā un cepurē, kam bija piestiprināts uzkrītošs skaitlis 13. Lai gan puika nevarēja būt vecāks par desmit gadiem, viņa seju klāja pieauguša vīrieša apmatojums: kupls kazbārdi-ņas trīsstūris un biezas uzacis, kuras atgādināja kaut kādus džungļu kāpurus un zem kurām mūsos vērās aukstas un vērtējošas acis.

- Kāpēc viņš ir tā saķēdēts? - es jautāju. - Vai viņš ir bīstams?

- Gan redzēsiet, - Lorēna atbildēja.

Zēns aizvēra acis. Šķita, ka viņš koncentrējas. Nākamajā mirklī zem cepures malas parādījās mati, kas nostiepās pāri viņa pierei. Arī kazbārdiņa sāka augt; tā savijās līkumā, pacēlās gaisā un tad sāka šūpoties kā apburta čūska.

- Svētā dzērve, cik apbrīnojami dīvaini! - Edisons iesaucās.

- Tagad skatieties vērīgi! - Lorēna pasmaidīja.

Numurs trīspadsmit pacēla gaisā važās kaltās rokas. Viņa kazbārdiņas smailais gals pagriezās pret atslēgu, apvijās ap atslēgas caurumu un ielavījās tajā. Tad zēns atvēra acis, un tās bez jebkādas izteiksmes vērās tieši uz priekšu. Pagāja aptuveni desmit sekundes, tad savītā kazbārdiņa sastinga un sāka vibrēt, radot tik spalgu toni, ka tas bija dzirdams pat cauri stikla panelim.

Slēdzene atvērās, un ķēdes novēlās no puikas rokām.

Viņš viegli pamāja ar galvu. Es apvaldīju vēlmi aplaudēt.

- Viņš prot atvērt visas pasaules atslēgas, - Lorēnas balsī bija manāma lepnuma atblāzma.

Zēns atgriezās pie sava krēsla un atsāka lasīt žurnālu.

Lorēna piesedza klausules galu ar plaukstu. - Viņš ir unikāls tāpat kā pārējie. Viens ir domu lasītājs, ļoti lietpratīgs. Cits var līdz pat plecam izbāzt roku cauri sienai. Ticiet man, tas var būt daudz noderīgāk, nekā izklausās. 11 mazā meitene spēj pacelties gaisā, tiklīdz iedzer pietiekami daudz vīnogu zeltera.

- Vai tas var būt? - Edisons neskaidri nobubināja.

- Viņa labprāt jums to nodemonstrēs, - Lorēna sacīja un ar klausules starpniecību pasauca mazo pie stikla.

- Tas nav nepieciešams, - Emma izspieda caur sakostajiem zobiem.

- Tas ir viņu darbs, - Lorēna iebilda. - Numur pieci, uz priekšu!

Mazā meitenīte piegāja pie galda, kas bija nokrauts ar pudelēm, izvēlējās to, kurā atradās violets šķidrums, un iedzēra krietnu malku. Kad pudele bija tukša, viņa to nolika atpakaļ, klusu nožagojās un nostājās pie krēsla ar augstu, no kārtīm veidotu atzveltni. Mazliet vēlāk meitene nožagojās vēlreiz, un viņas pēdas lēnītēm cēlās gaisā, bet galva gan palika uz vietas. Trešoreiz nožagojoties, meitenes pēdas jau atradās deviņdesmit grādu leņķi pret grīdu, viņa visā garumā karājās gaisā guļus, tikai ar kaklu balstīdamās pret krēslu.

Šķiet, ka Lorēna bija gaidījusi no mums skaļāku reakciju, bet mēs stingi klusējām, lai gan bijām pārsteigti. - Ar šiem nebūs viegli, - viņa nobubināja un lika meitenei atgriezties vietā.

Lorēna pakarināja klausuli un pagriezās ar seju pret mums. - Nu tā. Ja nekas no redzētā jums negāja pie sirds, man ir līgums ar citiem staļļiem - varu kādu noīrēt. Klāsts, ko varu jums piedāvāt, nebūt neaprobežojas ar to, ko redzējāt šeit.

- Ar staļļiem, - Emma atkārtoja. Viņas balsi nemanīja nekādas emocijas, bet es zināju, ka iekšā viņa gluži vai vārās no niknuma. - Tad jau jūs atzīstat, ka izturaties pret viņiem kā pret lopiem.

Lorēna kādu bridi pētīja Emmu. Pēc tam viņas skatiens pārmetās uz vīrieti mētelī, kurš aizmugurē stāvēja sardzē. - Protams, ne, - viņa teica. - Šie ir augstražīgi ieguldījumi. Viņus labi baro, ļauj atpūsties un apmāca darboties saspringtā situācijā, un viņi ir tīri kā svaigi uzkritis sniegs. Vairākums nav skāruši pat ne lāsi ambrozijas, un man birojā ir dokumenti, kas to apstiprina. Vai arī varat pavaicāt viņiem pašiem. Numuri trīspadsmit un seši! - viņa nokliedza klausulē. - Nāciet pasakiet šiem ļaudīm, kā jums te patīk!

Mazais zēns un meitene piecēlās kājās un piešļūca pie stikla. Puika paņēma klausuli. - Mums šeit ļoti patīk, - viņš noskaitīja kā robots. - Kundze labi izturas pret mums.

Viņš pasniedza klausuli meitenei. - Mums patīk darīt to, ko darām. Mēs... - Viņa apklusa un centās atsaukt atmiņā to, ko bija iemācījusies un nu piemirsusi. - Mums patīk mūsu darbs, -viņa nedroši nomurmināja.

Aizkaitinātā Lorēna lika tiem iet. - Nu jūs to paši dzirdējāt. Tagad es varētu jums ļaut izmēģināt vienu vai divus, tikai pirms tam man jāsaņem zināma priekšapmaksa.

- Es labprāt redzētu tos dokumentus, - Emma pavēstīja un atskatījās uz mētelī tērpto vīrieti. - Tos, kas atrodas jūsu birojā. - Meitenes pie sāniem piespiestās rokas jau sāka gailēt. Bija skaidrs, ka jātiek no šejienes prom, pirms sākušās nepatikšanas. Lai arī kādu informāciju šī sieviete varētu mums pavēstīt, tā nebija cīniņa vērta, un, lai glābtu visus šos bērnus... Jā, lai cik cietsirdīgi tas izklausītos, vispirms mums bija jāglābj pašiem savi īpašie bērni.

- Vispār jau tas nebūs nepieciešams, - es teicu, pieliecos Emmai pie auss un pačukstēju: - Kad atgriezīsimies, mēs palīdzēsim viņiem. Ir jāpatur prātā galvenais.

- Dokumentus, - Emma atkārtoja, nepievērsdama man uzmanību.

- Lai notiek, - Lorēna atbildēja. - Nāciet uz manu biroju, un tur arī par visu parunāsim.

Lorēnas birojs izrādījās pieliekamajā iebāzts rakstāmgalds un krēsls. Tiklīdz sieviete aizvēra durvis, Emma metās viņai virsū un stipri piespieda pie durvīm. Lorēna lamājās un sauca palīgā Karlosu, bet apklusa, kad Emma pielika viņai pie sejas plaukstu, kas bija nokaitēta kā elektriskās cepeškrāsns spirāle. Tur, kur Emma skāra Lorēnas blūzi, bija palikuši melni plaukstu nospiedumi.

Kāds uzsita pa durvīm, un otrā pusē atskanēja rēciens.

- Sakiet viņam, ka viss kārtībā, - Emma klusu, bet stingri uzstāja.

- Man viss kārtībā, - Lorēna stīvi izspieda.

Durvis vēlreiz norībēja pret sievietes muguru.

- Pasakiet vēlreiz!

Šoreiz Lorēna runāja jau pārliecinošāk: - Ej prom! Man jākārto darba lietas!

Atskanēja vēl viens rūciens, un soļi attālinājās.

- Jūs rīkojaties ļoti muļķīgi, - Lorēna paziņoja. - Nevienam nekad nav izdevies man kaut ko nozagt un palikt dzīvam.

- Mums nevajag naudu! - Emma atcirta. - Jums tikai jāatbild uz dažiem jautājumiem.

- Par ko?

- Par tiem cilvēkiem tur ārā. Kā jums šķiet, vai viņi jums pieder?

Lorēnas pierē ievilkās grumba. - Ko tas nozīmē?

- Tie cilvēki... Tie bērni... Vai jūs viņus nopirkāt? Vai uzskatāt, ka viņi jums pieder?

- Nekad neesmu nevienu pirkusi.

- Jūs viņus nopirkāt un tagad pārdodat. Jūs esat vergu tirgotāja.

- Tā tas nenotiek. Viņi pie manis atnāca no brīvas gribas. Esmu viņu aģente.

-Jūs esat viņu sutenere! - Emma nospļāvās.

- Nebūtu manis, viņi nomirtu badā. Vai tiktu nolaupīti.

- Kas tad viņus nolaupītu?

-Jūs zināt, kas.

- Es gribu to dzirdēt no jums.

Sieviete iesmējās. - Tā gan nav laba doma.

- Vai tiešām? - Es spēru soli uz priekšu. - Kāpēc?

- Viņiem visur ir ausis, un viņiem nepatīk, ja par tiem runā.

- Es esmu nogalinājis nebūtnes, - es teicu. - Man no viņiem nav bail.

- Tad tu esi idiots.

- Vai iekost viņai? - Edisons jautāja. - Es tiešām to gribētu, tikai mazliet...

- Kas notiek tad, kad viņi saņem kādu gūstā? - es izlikos nedzirdējis suni.

-To neviens nezina. Esmu mēģinājusi noskaidrot, bet...

- Lieku galvu ķīlā, ka jūs ļoti centāties, - piebilda Emma.

- Reizēm viņi te iegriežas. Lai iepirktos, - Lorēna paskaidroja.

- Iepirktos... Tas gan ir jauks apzīmējums, - Edisons nelikās mierā.

- Lai izmantotu manus ļaudis. - Lorēna pavērās apkārt un turpināja jau čukstus: - Es to nevaru ciest. Nekad nevar zināt, cik daudzus viņi gribēs un uz cik ilgu laiku. Bet man nākas dot viņiem to, ko viņi prasa. Es jau varētu pažēloties... tikai žēloties nav iespējams.

- Esmu gatava saderēt, ka jūs nežēlojaties ari par to, cik viņi jums samaksā, - Emma nicinoši izmeta.

- Ar to vis īsti nepietiek, ņemot vērā, ko viņi liek īpatņiem pārciest. Kad dzirdu viņus nākam, es cenšos paslēpt mazākos. Viņi tos atved atpakaļ piekautus un ar izdzēstu atmiņu. Es viņiem prasu: “Kur jūs aizveda? Ko jums lika darīt?” Bet mazie neko neatceras. - Lorēna nogrozīja galvu. - Murgi gan viņus nomoka. Briesmīgi murgi. Pēc tam viņus grūti kādam pārdot.

- Vajadzētu pārdot jūs! - Emma izspēra, niknumā drebēdama. - Un neviens nemaksātu pat nieka grasi.

Es sabāzu dūres bikšu kabatās, lai neiesistu Lorēnai. Tomēr no viņas bija jāuzzina vēl kaut kas cits. - Kas notiek ar tiem īpatņiem, ko nebūtnes nolaupa citās cilpās? - es jautāju.

-Viņi ved tos šurp un pēc tam tālāk smagajās mašīnās. Agrāk tā notika tikai retu reizi. Pēdējā laikā - nepārtraukti.

- Vai šodien kāda mašīna jau atbrauca? - es neatlaidos.

- Pirms pāris stundām, - sieviete atbildēja. - Te bija pilns ar sargiem un nobloķētas ielas. Viņi sarīkoja pamatīgu izrādi.

- Vai parasti tā nenotiek?

- Parasti ne. Šķiet, ka šeit viņi jūtas drošībā. Šī piegāde droši vien bija īpaši nozīmīga.

Tie noteikti bija viņi, es nospriedu. Mani pārņēma satraukuma vilnis, ko acumirklī apdzēsa Edisona uzbrukums Lorēnai: - Esmu absolūti pārliecināts, ka šeit viņi jūtas drošībā - starp tik ideāliem nodevējiem! - suns nošņāca.

Es sagrābu Edisonu aiz kaklasiksnas un parāvu atpakaļ. - Nomierinies!

Edisons turējās man pretī, un īsu mirkli šķita, ka viņš varētu pat iecirst zobus man rokā, bet tad suns atslāba.

- Mēs darām visu, lai izdzīvotu, - Lorēna pikti nočukstēja.

- Tāpat kā mēs, - Emma sacīja. - Tagad pasakiet, uz kurieni tās smagās mašīnas aizbrauca, un, ja izrādīsies, ka mums samelojāt vai arī tas ceļš aizvedīs uz lamatām, es atgriezīšos un aizkausēšu jums ciet nāsis! - Meitene pielika nokaitētu pirkstu Lorēnai pie degungala. - Sarunāts?

Es gandrīz spēju iztēloties, ka Emma tā arī izdarītu. Viņa grima aizvien dziļāk naida bezdibenī, un līdz šim es nekad vēl nebiju redzējis savu draudzeni pilnībā atklājam šo rakstura šķautni, un, lai gan šādās situācijās tas bija noderīgi, tas bija arī mazliet biedējoši. Man negribējās domāt par to, uz ko Emma būtu spējīga, ja būtu attiecīgi motivēta.

- Viņus aizved uz nebūtnēm piederošo aizas daļu, - Lorēna atbildēja un novērsa seju no Emmas karstā pirksta. - Otrpus tiltam.

- Kuram tiltam? - Emma piebāza pirkstu vēl tuvāk.

- Dūmu ielas galā. Pat nemēģiniet to šķērsot, ja vien negribat, lai jūsu galvas uzsprauž uz piķa.

Es sapratu, ka neko vairāk mēs no Lorēnas neizspiedīsim. Tagad bija jāizlemj, ko ar viņu iesākt. Edisons gribēja sievietei iekost. Emma alka ar nu jau līdz baltkvēlei uzkarsēto pirkstu iededzināt Lorēnas pierē burtu V kā mūžīgu verdzenes zīmi. Es pārliecināju abus to nedarīt, un mēs tikai aizbāzām viņai muti un ar aizkaru auklu piesējām viņu pie galda kājas. Mēs jau grasījāmies Lorēnu pamest, kad man ienāca prātā vēl kaut kas, ko vēlējos noskaidrot.

- Es domāju par nolaupītajiem īpatņiem. Kas ar viņiem notiek?

- Mrmhr...

Es izņēmu Lorēnai no mutes aizbāzni.

- Neviens nav izbēdzis, lai to pastāstītu, - viņa sacīja. - Tomēr klīst šādas tādas baumas.

- Par ko?

- Ir arī kaut kas ļaunāks par nāvi. - Lorēna mums veltīja duļķainu smaidu. - Pieļauju, ka jums tieši tas ir jānoskaidro, vai ne?

Tiklīdz atvērām kabineta durvis, vīrietis mētelī uzreiz metās mums virsū, pacēlis virs galvas kaut ko smagu. Pirms viņš paspēja tikt līdz mums, iekaucās pieklusināta biroja trauksmes sirēna. Viņš apstājās un mainīja kustības virzienu, lai pārliecinātos par to, kas noticis ar Lorēnu. Tiklīdz vīrietis pārkāpa pār kabineta slieksni, Emma aizcirta durvis viņam aiz muguras un izkausēja durvju rokturi, pārvēršot to nekam nederīgos izdedžos.

Tā mēs ieguvām pāris minūšu laika.

Mēs ar Edisonu metāmies uz izeju. Pusceļā es aptvēru, ka Emma mums neseko. Viņa sita ar roku pa ieslodzīto īpatņu kameras logu.

- Mēs varam jums palīdzēt aizbēgt! Parādiet, kur ir durvis!

Ieslodzītie kūtri pavērās uz mūsu pusi un palika zvilnam uz saviem guļamkrēsliem un dīvāniem.

- Metiet ar kaut ko, lai tas stikls saplīst! - Emma sauca. - Pasteidzieties!

Neviens nepakustējās. Šķita, ka ieslodzītie īpatņi ir apjukuši. Varbūt viņi neticēja, ka bēgšana tik tiešām ir iespējama, vai arī negribēja tikt izglābti.

- Emma, mēs nedrīkstam ilgāk gaidīt. - Es paraustīju draudzeni aiz rokas.

Viņa neatkāpās. - Lūdzu! - meitene kliedza klausulē. - Izlaidiet ārā vismaz bērnus!

No kabineta atskanēja skaļi kliedzieni. Durvis raustījās eņģēs. Emma vīlusies ieblieza pa stiklu ar dūri.

- Kas viņiem lēcies?

Ieslodzītie apstulbuši saskatījās. Mazais zēns un meitene sāka raudāt.

Edisons ar zobiem ieķērās Emmas kleitas apakšmalā. - Mums jāiet!

Emma ļāva klausulei nokrist zemē un dusmīga novērsās.

Mēs metāmies laukā pa durvīm un izskrējām uz ietves. Vējš bija atpūtis biezu, dzeltenīgu smogu, viss tinās dūmakā, un nevarēja saskatīt ielas pretējo pusi. Bijām jau aizskrējuši līdz kvartāla galam, kad sadzirdējām Lorēnu aurojam mums aiz muguras, bet saskatīt sievieti nevarējām. Krustojumā mēs nogriezāmies un pēc tam vēlreiz, līdz šķita, ka esam no viņas atrāvušies. Kādā tukšā ielā pie aizvērtiem skatloga slēģiem apstājāmies, lai atvilktu elpu.

- To sauc par Stokholmas sindromu - kad upuri sāk izjust simpātijas pret nolaupītājiem, - es teicu.

- Man šķiet, ka viņi bija vienkārši nobijušies, - sacīja Edisons. - Uz kurieni lai viņi bēgtu? Visa šī vieta ir viens vienīgs cietums.

-Jūs abi kļūdāties, - ierunājās Emma. - Viņi ir sazāļoti.

- Izklausās, ka tu par to esi pārliecināta, - es piebildu.

Emma atglauda matus no sejas. - Kad es aizbēgu no mājām

un strādāju cirkā, pēc kāda no uguns rīšanas priekšnesumiem pie manis pienāca sieviete. Viņa teica, ka zinot, kas es esmu, ka viņa pazīstot arī citus man līdzīgos un ka es varētu nopelnīt

daudz vairāk naudas, ja ietu strādāt pie viņas. - Emma nopētīja ielu, viņas vaigi bija pietvīkuši no straujā skrējiena. - Es viņai teicu, ka negribu iet prom. Sieviete turpināja uzstāt. Beigu beigās viņa sadusmojās un aizgāja. Tonakt es pamodos kādas kulbas dibenā ar aizbāztu muti un dzelžiem uz rokām. Nespēju ne pakustēties, ne sakarīgi domāt. Mani izglāba mis Peregrine. Nebūtu viņa mani atradusi nākamajā dienā, kad cirks apstājās, lai no jauna apkaltu zirgus, es, iespējams, būtu nonākusi turpat, kur viņi, - Emma pamāja ar galvu uz to pusi, no kurienes nupat bijām atskrējuši.

- Par to tu man nebiji stāstījusi, - es klusi sacīju.

- Par tādām lietām jau nepatīk runāt.

- Man ļoti žēl, ka ar tevi tā notika, - sacīja Edisons. - Vai tā sieviete tur birojā bija tā pati, kura tevi nolaupīja?

Emma bridi apdomājās.

- Tas notika ļoti sen. Esmu izdzēsusi no atmiņas visu ļaunāko, ari savas pāridarītājas seju. Vienu gan zinu. Ja jūs mani atstātu vienatnē ar to sievieti, neesmu pārliecināta, ka spētu savaldīties un viņu nenogalināt.

- Ikvienam no mums ir savi dēmoni, kas jānokauj, - es sacīju.

Mani pārņēma pēkšņs pārguruma vilnis, un es atslēju muguru pret dēļiem aizsistu logu. Cik ilgi mēs jau bijām nomodā? Cik stundu bija pagājis, kopš Kols atklāja savu īsto seju? Šķita, ka aizritējušas vairākas dienas, kaut gan nevarētu būt aizritējušas vairāk nekā desmit vai divpadsmit stundas. Kopš tā brīža ik sekunde bija pagājusi kā karā - murgainā cīniņā un nebeidzamās šausmās. Jutu, ka ķermenis tuvojas sabrukumam. Tikai panika mani uzturēja pie samaņas, un, tiklīdz tā sāka gaist, gaisu ari es.

Es ļāvu plakstiem aizvērties uz sīku sekundes daļu, bet šausmas mani atrada pat šajā tumšajā nemaņas mirklī. Mūžīgās nāves rēgs noliecies mielojās ar mana vectēva miesu, un no tā acīm tecēja eļļa. Pēc tam šīs pašas acis, apbruņojušās ar dārza šķērēm, kaukdamas ienira kapa dūksnājā. Paša nelabā sāpēs saviebtā seja brēcot atmuguriski ievēlās tukšumā. Es jau biju nogalinājis savus dēmonus, bet uzvaras izrādījās gaistošas, jo pieveikto vietā ātri vien cēlās jauni.

Mani plakstiņi atsprāga vaļā, kad aiz muguras - otrpus aiznaglotajam logam - izdzirdēju soļus. Es palēcu malā un pagriezos ar seju pret to. Lai gan veikals izskatījās sen pamests, iekšā tomēr kāds atradās, un tagad tas nāca laukā.