Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Te nu tā atkal bija - mana panika! Es jau atkal atrados nomodā. Ari pārējie bija dzirdējuši šos trokšņus. Paklausot kopīgai intuīcijai, mēs veikli noslēpāmies aiz netālas malkas grēdas. Pa spraugām starp pagalēm palūrēju uz veikala fasādi un izlasīju pabālējušo izkārtni virs durvīm.

Mandijs, Daisons un Straips, advokātu birojs. Iedvešam naidu un bailes kopš 1666. gada.

Kāds atbīdīja bultu, un durvis lēnām atvērās. Tajās parādījās pazīstama melna kapuce - Šārons. Viņš paskatījās apkārt, pārliecinājās, ka gaiss ir tīrs, un tad izlavījās uz ielas un aizslēdza durvis. Kamēr laivu vīrs steigšus devās uz Bēdīgi Slavenās ielas pusi, mēs čukstus pārspriedām, vai būtu viņam jāseko. Vai Šārons mums vēl bija vajadzīgs? Vai viņam varēja uzticēties? Iespējams, varbūt. Ko gan viņš darīja aiz šī dēļiem aiznaglotā veikala skatloga? Vai šis bija tas advokāts, par tikšanos ar kuru viņš runāja? Kāpēc viņš tā lavījās?

Pārlieku daudz jautājumu, pārāk daudz neskaidrību par mūsu pavadoni. Mēs nolēmām, ka visu paveiksim vieni paši. Palikām uz vietas un vērojām, kā Šārons pagriežas un nozūd rēgainajā smogā.

Mēs devāmies ceļā Dūmu ielas un nebūtņu tilta meklējumos. Nevēloties riskēt un piedzīvot vēl kādu neparedzamu tikšanos, vienojāmies, ka meklēsim paši, vairs nevienam nejautājot ceļu. Meklēšana kļuva vieglāka, tiklīdz ieraudzījām aizas ielu plāksnītes, kas bija paslēptas visneparastākajās vietās - ceļgalu augstumā aiz ielu soliņiem, pašā laternas staba galā... Uzraksti bija ieskrāpēti pat bruģakmeņos zem kājām, bet ari ar šo norāžu palīdzību mēs vienlīdz bieži nogriezāmies pareizā un nepareizā virzienā. Šķita, ka šī aiza veidota tā, lai tajā iesprostotie sajuktu prātā. Dažas ielas pēkšņi izbeidzās strupceļā pie tukšas sienas un turpinājās pavisam kaut kur citur. Dažas pagriezās tik šaurā leņķi, ka drīz vien kā spirāles atveda atpakaļ izejas pozīcijā. Kādai ielai vispār nebija nosaukuma, varbūt tādas ielas bija vairākas. Neviena iela nebija tik tīra un tik labi sakopta kā Bēdīgi Slavenā iela - acīmredzot tur tika pieliktas īpašas pūles, lai radītu patīkamu vidi pircējiem, kuri interesējas par īpatnu svaigu gaļu. Kopš Lorēnas preču aplūkošanas un Emmas stāsta uzklausīšanas jau pati šī doma lika manam kuņģim sāpīgi sažņaugties.

Klīstot aizvien tālāk, es sāku izprast aizas unikālo plānojumu un atpazinu ielas ne tik daudz pēc to nosaukuma kā pēc rakstura. Katra iela bija neatkārtojama, un katrā atradās tematiski radniecīgas tirgotavas. Sēru iela lepojās ar diviem apbedīšanas birojiem, medija salonu, galdnieka darbnīcu, kur strādāja tikai un vienīgi ar lietotiem zārku dēļiem, profesionālu apraudātāju biroju, kuri nedēļas nogalē darbojās ari kā bārddziņu kvartets, un nodokļu inspektora kantori. Dūņu iela izrādījās pārsteidzoši koša - ar palodzēm piekarinātām puķu kastēm un koši krāsotiem namiem; pat lopkautuve tās sākumā atradās simpātiskā zilā ēkā, kas pēc toņa atgādināja sarkanrīklītes olu čaumalu. Man nācās apspiest savādu vēlmi tur iegriezties un palūgt ekskursiju. Turpretī Kapmiršu ielā bija ierīkota atkritumu bedre. Tās centru šķērsoja atklāta notekcaurule, virs kuras spietoja agresīvu mušu kolonija, bet ietves applūdināja trūdoši dārzeņi, kas piederēja atlaižu veikala saimniekam. Izkārtne pie šī veikala apgalvoja, ka viņš tikai ar vienu skūpstu padarīs šos puvekļus atkal svaigus.

Novārdzināto avēnija bija tikai piecdesmit pēdas gara un veltīta vienai vienīgai nodarbei: divi vīrieši tirgoja uzkodas no ragavām piestiprināta groza. Ap viņiem drūzmējās bērni un skaļi pieprasīja savu porciju. Edisons ošņājās gar to kājām - ja nu kaut kas nokrīt zemē. Es jau grasījos pasaukt suni, kad kāds no vīriešiem iekliedzās: - Kaķa gaļa! Sanāciet pēc vārītas kaķa gaļas! - Edisons pats atskrēja atpakaļ, asti kājstarpē iežmiedzis, un īdēja: - Es vairs nekad neēdīšu gaļu! Nekad...

Pa Augšējo Kvēpu ielu mēs tuvojāmies Dūmu ielai. Jo tuvāk nonācām, jo vairāk noplucis šķita šis kvartāls. Tā veikalu fasādes bija pamestas, šķērsieliņās nemanīja nevienu gājēju, kvēpu un pelnu straumes vijās ap mūsu kājām un padarīja ietvi melnu. Šķita, ka pati nāve ar savu tuvošanos inficējusi šo ielu. Pašā galā iela strauji nogriezās pa labi, un tieši pirms līkuma atradās veca koka māja ar tikpat senu vīreli, kurš apsargāja tās sašķiebušās sienas. Viņš ar saru slotu slaucīja pelnus, bet tie no jauna sakrājās tik ātri, ka vecajam nebija nekādu cerību tos savākt.

Es pajautāju vīrelim, kāpēc viņš tā cenšas. Viņš satrūkās, paskatījās uz mani un piekļāva slotu pie krūtīm, kā baidoties, ka es to nozagšu. Veča kājas bija basas un līdz ceļiem nokvēpušas melnas. - Kādam jau tas jādara, - viņš sacīja. - Nevar taču ļaut šai vietai pārvērsties par elli.

Mēs gājām tālāk, un drūmais vecis atgriezās pie darba, lai gan artrīta skartie pirksti tik tikko spēja noturēt slotas kātu. Nospriedu, ka viņam piemīt zināms majestātiskums un nepakļā-vība, un es to apbrīnoju. Viņš bija kā uzticams cietoksnis, kas atsakās padoties. Kā pēdējais sargkareivis pašā pasaules malā.

Aiz ielas līkuma nonācām kvartālā, kur ēkas gluži vai meta nost ādu. Vispirms mēs pagājām garām pagalam izbalējušām sienām, pēc tam mājām, kur daudzi logi bija aizkvēpuši vai rūtis izsistas, vēl tālāk jumti ieliecās un sienas bruka. Beigu beigās izgājām uz krustojuma ar Dūmu ielu, kur gar malām gaisā slējās vien karkasi - nomelnējušie baļķi bija sakrituši haotiskās kaudzēs, un pelnos kā sīkas sirsniņas, kas tūliņ pārstās pukstēt, gailēja ogles. Mēs stāvējām un raudzījāmies apkārt kā zibens ķerti. No dziļajām, ietvi šķeļošajām plaisām gaisā cēlās sēra dūmi. Virs drupām kā putnu biedēkļi glūnēja liesmu noplicināti koku stumbri. Pa ielu plivinājās pelnu vērpetes, reizēm paceļoties pat pēdas augstumā. Ši vieta bija līdzīga Ellei, un es nekad nebiju domājis, ka tādā nonākšu.

- Tātad šādi izskatās centrālā ieeja nebūtņu pasaulē, - Edisons norūca. - Cik atbilstoši!

- Pavisam nereāli, - es sacīju un atpogāju mēteli. Visapkārt valdīja tāds karstums kā pirtī; tas izlīda caur zolēm un apņēma manas pēdas. - Ko Šārons teica - kas te notika?

- Pazemes ugunsgrēks, - Emma atbildēja. - Tādi var gailēt pat gadiem ilgi. Labi zināms, cik grūti tos apdzēst.

Atskanēja tāds troksnis, it kā kāds būtu atvēris milzīgu zeltera skārdeni, un no plaisas ietvē mazāk nekā desmit pēdas no mums gaisā uzšāvās augstas oranžu liesmu strūklas. Mēs sa-trūkāmies un palēcāmies, tomēr spējām uzreiz atkal savākties.

- Mēs nedrīkstam šeit atrasties ne minūti ilgāk, kā nepieciešams! - Emma iesaucās. - Uz kuru pusi?

Izvēle bija maza - pa kreisi vai pa labi. Mēs zinājām, ka Dūmu iela vienā galā izbeidzas pie grāvja, bet otrā - pie nebūtņu tilta, tikai mums nebija ne jausmas, kur kas atrodas. Turklāt abos virzienos dūmu, miglas un vēja pūsto pelnu aizsegā necik tālu nevarēja saskatīt. Izvēle uz labu laimi varētu nozīmēt bīstamu apkārtceļu un zaudētu laiku.

Mūs jau pārņēma izmisums, kad caur miglu līdz mums atskanēja dziedāšana. Mēs pamukām nost no ceļa un noslēpāmies kādas mājas pārogļotajā karkasā. Dziedātāji tuvojās, un viņu balsis pieņēmās skaļumā; mēs pat saklausījām savādās dziesmas vārdus:

Nakti pirms kāršanas atnāca bende

Brīdināt zagli par to, kas vēl būs.

Ka salauzīs kaulus un uzkārs uz āķa,

Tad noraus tam roku vēl dzīvam - tā būs.

Ka nodīrās sānus un laidīs pa vējam,

Par apsmieklu visiem tad zaglis šis kļūūūūs...

Tad dziedātāji apklusa, ievilka elpu un pabeidza dziesmu: SEŠAS PĒDAS ZEM ZEMES!

Jau krietnu laiku pirms tam, kad tie iznira no smoga, man bija skaidrs, kam pieder šīs balsis. Mūsu skatienam parādījās stāvi melnos virsvalkos ar melnām, robustām kurpēm kājās; gar nācēju sāniem priecīgi zvārojās instrumentu maisi. Pat pēc smaga dienas darba nelokāmie karātavu meistari joprojām dziedāja pilnā rīklē.

- Lai svētība viņu neskanīgajām dvēselēm! - Emma klusi nosmēja.

Mēs jau bijām redzējuši viņus strādājam pie grāvja Dūmu ielas galā, tāpēc pieņēmums, ka meistari nāk tieši no turienes, šķita visnotaļ pamatots, un tas nozīmēja, ka viņi dodas uz tilta pusi. Mēs nogaidījām, līdz vīrieši pagāja garām un atkal nozuda skatienam, un tad atgriezāmies uz ceļa un sekojām karātavu cēlējiem.

Mēs izgājām caur sodrēju mākoņiem, kas padarīja melnus manu bikšu atlokus, Emmas kurpes un kailās potītes, bet Edi-sona kājas nomelnēja visā to garumā. Netālu no mums karātavu meistari uzsāka citu dziesmu, kas dīvaini atbalsojās virs krāsmatām. Mums apkārt nebija nekā, tikai drupas. Ik pa brīdim atskanēja spalga čīkstoņa, kam ātri vien sekoja liesmu mēles izšaušanās no zemes. Tomēr tas vairs ne reizi nenotika tik tuvu mums kā pirmoreiz. Mums paveicās, jo tur būtu pavisam viegli pārvērsies cepetī.

Nez no kurienes sacēlās vējš un sagrieza pelnus un karstos izdedžus melnā virpulī, kas tiecās uz debesīm. Mēs uzgriezām muguru un piesedzām seju, lai kaut cik varētu paelpot. Aizvilku mutei priekšā krekla apkakli, bet tas neko daudz nelīdzēja, un es sāku klepot. Emma paņēma Edisonu uz rokām, bet ari sāka kāsēt. Es norāvu sev mēteli un pārmetu pāri draugu galvām. Emma pārstāja klepot, un caur auduma slāņiem es dzirdēju Edisonu klusi sakām: - Paldies!

Mūsu spēkos bija tikai saspiesties ciešāk un nogaidīt, līdz pelnu vētra beigsies. Biju vēl aizvēris acis, kad sadzirdēju turpat blakus kaut ko kustamies. Palūrējis starp pirkstiem, ieraudzīju ainu, kas mani pārsteidza pat pēc visa Velna aizā pieredzētā: kāds vīrietis absolūti ikdienišķā solī, piespiedis pie mutes kabatlakatu, mierīgi pastaigājās pa ielu. Viņam nebija grūti orientēties tumsa, jo no acu dobumiem izplūda spilgtas, baltas gaismas stari.

- Labvakar! - viņš uzsauca, pavērsdams starus pret mani un pielikdams roku pie cepures. Es mēģināju atbildēt, bet mute pieplūda pilna pelniem un pēc tam ari acis, un, kad es tās atkal atvēru, svešinieks jau bija prom.

Kad vējš sāka pierimt, mēs kāsējām, spļāvām pelnus un berzējām acis, līdz atkal atguvām visas maņas. Emma nolika Edi-sonu zemē un sacīja: - Ja nepiesargāsimies, šī cilpa mūs piebeigs, vēl pirms to paspēs nebūtnes. - Viņa atdeva man mēteli un stāvēja manā apskāvienā, līdz gaiss pavisam noskaidrojās. Emma prata tā apvīt man rokas un piekļaut galvu pie krūtīm, ka starp mums nepalika ne mazākās spraudziņas, un man ārkārtīgi sagribējās noskūpstīt meiteni turpat, kur mēs atradāmies, no galvas līdz kājām noklāti ar sodrējiem.

Edisons nokremšļojās. - Man negribas jūs traucēt, bet mums tiešām ir jādodas tālāk.

Mazliet apjukuši, mēs palaidām viens otru vaļā un gājām tālāk. Drīz vien mums priekšā no miglas iznira pelēki stāvi. Tie ņudzēja krustu šķērsu, laipojot starp būdām abās brauktuves pusēs. Mēs minstinājāmies, satraukti par to, kas šie nezināmie varētu būt, bet cita ceļa nebija.

- Zodu uz priekšu un muguru taisnu! - Emma uzsauca. - Pacenties izskatīties biedējoši.

Mēs devāmies uz priekšu un iejukām pretimnācēju pūli. Tie izskatījās mežonīgi un šaudīja apkārt bažīgus skatienus. Ģērbušies no miskastes izvilktās skrandās, viņi bija noķepuši ar kvēpiem no galvas līdz kājām. Es sataisīju dusmīgu skatienu un centos radīt bīstama cilvēka iespaidu, cik nu tas bija manos spēkos. Svešie kā iepērti suņi pamuka malā.

Mēs atradāmies tādā kā graustu rajonā. Zemas būdas no ugunsdroša metāla atgriezumiem ar skārda jumtiem, ko uz vietas noturēja laukakmeņi un koku celmi, auduma stērbeles durvju vietā, ja durvis vispār bija. Sēnītēm apaugušas nodegušās civilizācijas atliekas, kuras tik tikko varēja manīt.

Pa ielu skraidīja vistas. Kāds vīrietis ceļa vidū noliecās pie zemē dūmojošas plaisas un svelmainajā karstumā cepa olas.

- Neejiet tiem pārlieku tuvu, tie ļaudis izskatās slimi, - Edi-sons noņurdēja.

Ari man tā šķita. Par saslimšanu liecināja svešinieku savādā stāja un stiklainais skatiens. Daži uz galvas nēsāja raupju masku vai maisu ar acu augstumā iegrieztām šķirbām - iespējams, lai noslēptu kaites skarto seju vai ari lai palēninātu slimības izplatību.

- Kas viņi tādi? - es vaicāju.

- Nav ne jausmas, - Emma atbildēja, - un es ari negrasos jautāt.

- Izteikšu minējumu, ka nekur citur viņi nav gaidīti, - norūca Edisons. - Neaizskaramie, mēra pārnēsātāji vai ari noziedznieki, kuru nodarījumus pat Velna aizā uzskata par nepiedodamiem. Šeit, pašā dibenā, uz īpatņu pasaules galējās robežas, apmetušies tie, kuriem ir izdevies izbēgt no karātavām. Izstumto pasaules izstumtie.

-Ja šī ir galējā robeža, tādā gadījumā nebūtnēm jābūt pavisam tuvu, - Emma paziņoja.

- Vai tas, ka šie ļaudis ir īpatņi, ir viennozīmīgi skaidrs? - es nebiju drošs. Es viņos nesaskatīju gandrīz neko īpašu, izņemot izmisumu. Pat ja tā no manas puses bija pārliecīga lepnība, es nespēju noticēt, ka īpatņu kopiena, lai cik degradējusies, varētu pieļaut dzīvi šādā viduslaikiem raksturīgā netīrībā.

- Nezinu un negribu zināt! - Emma atcirta. - Vienkārši ej uz priekšu!

Mēs turpinājām ceļu nodurtām galvām un uz priekšu vērstiem skatieniem un tēlojām, ka mūs nebūt neinteresē, vai pretimnācēji atbild ar to pašu. Vairums turējās no mums pa gabalu, bet daži vilkās pakaļ un lūdza ubagu dāvanas.

- Vienalga ko. Vienalga ko! Kaut blašķīti, kaut lāsīti! - kāds teica, pielikdams roku pie acīm.

- Lūdzu! - otrs bija tikpat uzstājīgs. - Jau dienām ilgi neesam dabūjuši ne lāsīti!

Šo cilvēku sejas klāja baku rētas un skrambas, it kā pār vaigiem būtu lijušas skābes asaras. Es tik tikko spēju uz viņiem noraudzīties.

- Lai ko jūs gribat, mums tā nav. - Emma ar kāju atgaiņājās no lūdzējiem.

Ubagi atkāpās un palika stāvam uz ceļa, veltot mums drūmus skatienus. Kāds cits iesaucās spalgā, asā balsī: - Ei, tu! Puika!

- Nepievērs uzmanību, - Emma pačukstēja.

Galvu nepagriezis, iesānis pašķielēju uz kliedzēju. Skrandās ietinies vīrietis tupēja zemē pie sienas un ar drebošu roku rādīja uz mani.

- Tu esi tas? Puika! Tu taču esi tas, vai ta’ ne? - Svešais noņēma pār brillēm pārvilktu acs pārsēju un nopētīja mani. - Je-heiiii! - viņš paklusām iesvilpās, un sejā atplauka bezzobains nomelnējušu smaganu smaids. - Viņi jau gaida tevi.

- Kas tad?

Es nespēju ilgāk izturēt un nostājos iepretī svešiniekam. Emma nepacietīgi nopūtās.

Ubaga smaids iepletās vēl neprātīgāks. - Putekļu mātes un mezglu rāvēji! Nolāpitie pārziņi un svētītie kartogrāfi! Visi un ikviens! - Trakais pacēla rokas gaisā un paklanījās tēlotā pazemībā, tad atklepoja gļotas. - Gaida tevi jau sennnnnn.

- Kāpēc?

- Ejam! Skaidrs, ka viņš ir ārprātīgs, - Emma mani steidzināja.

- Lielā izrāde, lielā izrāde, - gluži kā karnevāla iekšā saucējs ubags klaigāja te augstākā, te zemākā balsī. - Vislielākā, labākā un pati pēdējā! Tā ir jau gannndriz klāt!...

Pār augumu pārskrēja netīkami auksti drebuļi. - Es jūs nepazīstu, un jūs, nolādēts, nekādā gadījumā nevarat pazīt mani! -Es pagriezos un devos prom.

- Protams, pazīstu, - ubaga balss mani panāca. - Tu esi tas puika, kurš runā ar tukšpauriem.

Es sastingu. Emma un Edisons pagriezās un apstulbuši blenza uz mani.

Es skrēju atpakaļ un metos ubagam virsū. - Kas tu esi? - kliedzu viņam tieši sejā. - Kas tev to teica?

Bet trakais tikai smējās un smējās, un no viņa es vairs neko neuzzināju.

Ap mums jau pulcējās bariņš vērotāju, un mēs nemanīti aizlavījāmies prom.

- Tikai neskaties atpakaļ! - Edisons uzsauca.

- Aizmirsti! - piebilda Emma. - Viņš ir traks.

Šķiet, mēs visi sapratām, ka šis cilvēks varētu pateikt kaut ko vairāk, bet tā arī neko no viņa neuzzinājām. Ātri soļojām uz priekšu paranoiskā klusumā, bet smadzenes zumēja no neatbildamiem jautājumiem. Neviens nepieminēja ubaga savādos apgalvojumus, un es biju pateicīgs par to. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko tie varētu nozīmēt, un biju arī pārlieku noguris, lai par to prātotu. Emma un Edisons tik vārgi vilka kājas uz priekšu, ka bija skaidrs - ari viņu spēki iet uz beigām. Ari par to mēs nerunājām. Pārgurums bija mūsu jaunais ienaidnieks, un, to pieminot, mēs tikai vairotu tā spēku.

Ceļš mūsu priekšā vijās lejup, tā galā krājās vēl blāvs miglas klājs, un mēs piemiedzām acis, cenšoties ieraudzīt nebūtņu tiltu. Man iešāvās prātā, ka Lorēna varēja mums samelot. Ja nu tāda tilta nemaz nav? Ja nu viņa mūs nosūtīja uz šo bedri, cerot, ka tās iemītnieki mūs apēdīs dzīvus? Būtu mēs veduši to sievieti sev līdzi, varētu viņu piespiest...

- Tur tas ir! - Edisons iekliedzās, un suņa augums, izliecies kā bulta, norādīja uz priekšu.

Mēs centāmies saskatīt to, ko viņš jau redzēja - lai gan Edisons nēsāja brilles, viņa redze tik un tā bija labāka par mūsējo -, un jau pēc desmit soļiem neskaidri samanījām, ka ceļš sašaurinās un pēc tam izliecas pāri tādam kā bezdibenim.

- Tilts! - Emma iesaucās.

Acumirklī aizmirsuši par nogurumu, metāmies uz priekšu skriešus, saceļot gaisā melnu putekļu mākoni. Jau pēc minūtes apstājāmies, lai atvilktu elpu; no šīs vietas redzamība bija skaidrāka. Virs bezdibeņa krājās zaļganas dūmakas palags. Zem tā pavīdēja balta akmens sienas svītra, virs tās - augsta torņa neskaidrās aprises, kura spice pazuda miglā.

Te nu tas bija - nebūtņu cietoksnis. Ap to valdīja tāds kā nesaprotams tukšums - līdzīgi sejai, kuras vaibsti pēkšņi pazūd

skatienam. Nepareizība piemita arī pašam tā izvietojumam -diženā, baltā cietokšņa skaidrās līnijas nesaderīgi kontrastēja ar Dūmu ielas apdegušo atkritumu izgāztuvi, itin kā piepilsētas iepirkumu centrs būtu uzbūvēts Azenkūras kaujas laukā. Tikai paskatoties uz to, mani pārņēma šausmas un skaidra mērķa izjūta. Es gluži vai jutu savas muļķīgi notriektās un bezjēdzīgās dzīves atšķirīgos pavedienus savij amies kopā un tiecamies uz vienu mērķi, kas bija apslēpts aiz šī mūra. Tur tas bija - uzdevums, kas man jāpaveic, vai arī jāiet bojā, cenšoties to izdarīt. Parāds, kas man jāsamaksā. Veikums, kuram mana mūža līdzšinējie prieki un briesmas bija vien prelūdija, ja visam notiekošajam ir kāds iemesls, manējais atradās aiz šī mūra.

Emma man līdzās iesmējās. Kad veltīju viņai neizpratnes pilnu skatienu, meitene savaldīja emocijas.

- Tad tur viņi slēpjas? - Emma centās paskaidrot savu uzvedību.

- Tā varētu būt, - Edisons norūca. - Vai tev tas šķiet smieklīgi?

- Gandrīz visu mūžu esmu baidījusies no nebūtnēm un ienīdusi tos. Nav iespējams pateikt, cik reižu šo gadu laikā esmu iztēlojusies mirkli, kad mēs beidzot atradīsim viņu alu, viņu midzeni. Biju gaidījusi ieraudzīt vismaz neieņemamu cietoksni. Asinīm slacītus mūrus. Verdošas eļļas ezeru... Bet nekā.

- Tad jau tu esi vīlusies? - es jautāju.

-Jā, mazliet. - Emma kā atvainodamās norādīja uz pils pusi.

- Vai tad viņi nav spējīgi ne uz ko labāku?

- Arī es esmu vīlies, - Edisons piekrita draudzenei. - Cerēju, ka mūsu pusē būs vismaz kaut kāds karaspēks. Tomēr, spriežot pēc cietokšņa izskata, tas varētu izrādīties lieki.

- Diez vai, - es iebildu. - Aiz tā mūra mūs var sagaidīt jebkas.

- Tādā gadījumā būsim gatavi jebkam, - Emma pavēstīja.

- Ar ko gan tādu viņi varētu mūs pārsteigt, ko mēs jau nebūtu piedzīvojuši? Esam pārcietuši lodes, sprādzienus un tukšpauru uzbrukumus... Svarīgi ir tas, ka beidzot esam klāt un pēc ilgiem gadiem, kad viņi uzglūnēja mums, mēs tagad nākam, lai uzbruktu viņiem.

- Esmu pārliecināts, ka viņi jau trīc pie visām miesām, - es sacīju.

- Iešu sameklēšu Kolu, - Emma turpināja. - Es viņu atradīšu un likšu viņam liet asaras un saukt māti. Es likšu viņam lūgties, lai neatņemu viņa bezvērtīgo dzīvību, un pēc tam sagrābšu viņu aiz rīkles, saspiedīšu ar abām plaukstām un sadedzināšu viņa galvu...

- Neskriesim notikumiem pa priekšu, - es teicu. - Esmu pārliecināts, ka starp viņu un mums būs vēl daudzi citi. Tur ir pilns ar nebūtnēm, iespējams, arī bruņoti sargi.

- Varbūt pat tukšpauri, - Edisons man piekrita.

- Skaidrs, ka tur ir tukšpauri. - Izklausījās, ka šāda doma viņu mazliet pat aizrauj.

- Tieši tāpēc nez vai mums ir jāmetas uzbrukumā vārtiem, nezinot, kas sagaida otrā pusē. Varbūt mums ir dota tikai viena iespēja, un es neesmu ar mieru to palaist vējā.

- Labi, - Emma samierinājās. - Ko tu ierosini?

- Mums jāizdomā, kā iesūtīt cietoksni Edisonu. No mums visiem viņu visgrūtāk pamanīt, jo viņš ir pietiekami mazs, lai paslēptos gandrīz jebkur, turklāt viņam arī ir vislabākā oža. Edisons varētu nemanīts tikt otrpus mūrim, pēc tam izlavīties laukā un pastāstīt mums, ko redzējis. Protams, ja viņš ir tam gatavs.

- Un ja nu es neatgriežos? - suns jautāja.

- Tad mēs iesim tevi glābt, - es atbildēju.

Edisons bridi - bet tikai pavisam īsu bridi - apdomājās. - Esmu ar mieru, bet ar vienu noteikumu.

- Klāj vaļā!

- Es vēlos, lai teiksmās, ko pēc tam stāstīs par mūsu uzvaru, mani dēvētu par Bezbailīgo Edisonu.

- Tad lai tā notiek! - Emma pasludināja.

- Labāk - Ārkārtīgi Bezbailīgais, - Edisons turpināja. - Un Izskatīgais...

- Sarunāts, - es piekritu.

- Lieliski, - suns noteica. - Tad jau laiks doties turp. Та tilta otrā pusē atrodas gandrīz visi mūsu mīļie. Ik minūte, kas paiet šajā krastā, ir pagājusi velti.

Mēs nolēmām pavadīt suni līdz tiltam un tur gaidīt viņa atgriešanos. Skrējiens lejā no kalna padevās viegli. Jo tuvāk tiltam, jo blīvāka kļuva šī graustu rajona apbūve. Spraugas starp būdām aizvien sašaurinājās, līdz tādu vairs nebija nemaz, un ainava abpus mums saplūda vienotā raibā rūsas saēsta metāla lupat-deķī. Bet tad Dūmu ielas graustu un nojumju rinda spēji izbeidzās, un mūsu priekšā pletās simt jardu plata sabrukušu sienu un baļķu nodeguļu josla - tāda kā bufera zona, kuru droši vien bija radijuši paši nebūtnes. Galu galā mēs nonācām līdz tiltam, pie kura uzejas gluži kā bārdas rugāji ap ieplestu muti slaistījās bariņš ļaužu - daži desmiti. Lai gan atradāmies pārāk tālu, lai saskatītu viņu apģērbu, Edisons pavēstīja: - Re, kur karavīru apmetne gatavojas aplenkt cietoksni! Es zināju, ka nebūsim vienīgie, kas dosies kaujā...

Tomēr, nonākuši tuvāk, mēs sapratām, ka tie nekādā gadījumā nav kareivji. Edisona mazā cerība noplaka līdz ar vilšanās pilnu nopūtu.

- Viņi negatavojas aplenkumam, - es sacīju. - Viņi vienkārši... ir te sagūluši.

Tik noskrandušus graustu iemītniekus vēl nebija gadijies redzēt; tie bija pakrituši pelnos tādās nedzīva sastinguma pozās, ka īsu bridi es sēdošos noturēju par mirušiem. Viņu mati un ķermeņi bija nomelnējuši no pelniem un taukiem un sejas izvagoja tik daudz izciļņu un rētu, ka tie varēja būt lepras slimnieki. Kad turpinājām ceļu starp viņiem, daži vārgi pacēla skatienu, it kā kādu gaidīdami, bet ne jau mūs. Tad galvas atkrita atpakaļ uz krūtīm. Vienīgais cilvēks, kas stāvēja, bija puišelis ar mednieka ausaini galvā, kurš ložņāja starp gulošajiem un aptīrija to kabatas. Pamodinātie viņu iepļaukāja, bet nesaņēmās, lai mestos zaglēnam pakaļ. Viņiem jau nemaz nebija, ko zagt.

Pēkšņi kāds, kuram gājām garām, iekliedzās: - Jūs mirsiet!

Emma apstājās un izaicinoši uzsauca gulošajam: - Kurš to teica?

-Jūs mirsiet!

Klaigātājs gulēja uz zemē nomesta kartona gabala, un dzeltenās acis lūrēja cauri melno matu ērkulim. - Viņu tiltu nevienam nav lemts šķērsot bez viņu atļaujas.

- Mēs tik un tā to šķērsosim. Tāpēc, ja jums ir zināms kaut kas, no kā mums jāpasargājas, sakiet to tūlīt pat!

Vīrietis izspieda vārgu smieklu. Pārējie klusēja.

Emma nopētīja gulošos. - Vai neviens mums nepalīdzēs?

Kāds vīrietis sāka runāt: - Uzmanieties, lai ne... - bet jau pēc pirmajiem vārdiem cits vīrs viņu apklusināja.

- Lai viņi iet, un pēc dažām dienām mums atkritīs viņu suliņa!

Graustu iemītnieku bariņu pāršalca mokpilns, kārs vaids.

- Ek, ko gan es atdotu par mazu trauciņu! - nočukstēja kāda sieviete man pie kājām.

- Tikai par lāsi, par vienu vienīgu lāsi! - kāds vīrietis iedziedājās un tupus palēcās. - Tikai par lāsi viņu suliņas!

- Beidziet mūs spīdzināt! - iesmilkstējās cits. - Pat nepieminiet to!

- Ejiet visi pie velna! - Emma uzkliedza. - Gatavojies iet pāri, Bezbailīgais Edison!

Mēs riebumā novērsāmies no gulošajiem.

Šaurais, viducī izliektais tilts bija būvēts no tik dzidra marmora, ka šķita - pat ielas pelni neuzdrošinās uz tā nosēsties. Edi-sons lika mums apstāties pašā tilta sākumā. - Pagaidiet, te kaut kas ir! - viņš sacīja, un mēs stāvējām un nervozējām, kamēr suns aizvēra acis un ošņāja gaisu līdzīgi kā gaišreģis, kurš veras kristāla lodē.

- Mums tūliņ pat jāiet pāri. Šeit mēs esam kā uz delnas, -Emma pačukstēja, bet Edisons jau bija projām. Turklāt patiešām nešķita, ka mums uzglūnētu lielas briesmas. Uz tilta neviena nebija, arī otrā galā neviens neapsargāja restotos vārtus. Nevienu nemanīja arī uz garā, baltā mūra, kur varētu stāvēt ar šaujamajiem un binokļiem apbruņoti vīri. Papildus mūriem cietokšņa aizsardzības sistēmu veidoja vēl tikai bezdibenis, kurš to apvija kā grāvis un kura dibenā mutuļoja verdoša upe. No tās gaisā pacēlās sēra zaļi tvaiki, kas apņēma mūs visus. Tilts bija vienīgā redzamā pāreja.

- Joprojām jūties vīlusies? - es jautāju.

- Absolūti aizvainota, - Emma attrauca. - Izskatās, ka viņi pat necenšas mūs nelaist sev klāt.

-Jā, tas mani satrauc.

Edisons noelsās un plati atvēra acis. Tās izstaroja elektrisku gaismu.

- Kas ir? - Emma aizelsusies jautāja.

-Tikai pavisam vārgas pēdas, bet Balensiagas Žubītes smaržu es sajustu jebkur.

- Un pārējie?

Edisons paošņāja vēlreiz. - Kopā ar viņu bija vairāki mūsējie. Nevaru pateikt, tieši kuri vai cik viņu bijis. Pēdas ir diezgan neskaidras. Nesen pa šo ceļu ir gājuši daudzi īpatņi, un es nerunāju par tiem tur. - Suns uzmeta indīgu skatienu mums aiz muguras gulošajiem. - Viņu īpatnā būtība ir vāja, gandrīz pilnīgi izzudusi.

- Tad jau tā sieviete, kuru nopratinājām, būs teikusi patiesību, - es secināju. - Nebūtnes ved savus gūstekņus tieši šurp. Mūsu draugi ir pabijuši te.

Kopš brīža, kad draugus aizveda, manu sirdi nospieda smacējoša bezcerība, bet šobrīd tās tvēriens mazliet atslāba. Pirmoreiz ilgu stundu laikā mūs mudināja rīkoties ne tikai cerība un minējumi. Bijām ienaidnieka teritorijā sadzinuši draugu pēdas līdz pat nebūtņu mitekļa slieksnim. Jau pats šis fakts bija uzskatāms par nelielu uzvaru, un, lai arī tikai uz acumirkli, tomēr mani pārņēma pārliecība, ka viss ir iespējams.

- Tādā gadījumā vēl dīvaināk, ka šo vietu neviens neapsargā, - Emma drūmi noburkšķēja. - Man tas nemaz nepatīk.

- Man arī ne, - es piekritu. - Tomēr neredzu citu ceļu, kā turp nokļūt.

- Es varētu tikt pāri ari šim te, - Edisons norūca.

- Mēs tev sekosim tik tālu, cik varēsim, - Emma piebilda.

- Es to augstu vērtēju, - Edisons vairs neizklausījās tik ļoti bezbailīgs.

Es nospriedu, ka tiltam varētu pārskriet pāri mazāk nekā minūtes laikā, bet kāpēc lai skrietu? Tāpēc, manā prātā materializējās Tolkīna rakstītās rindas, ka Mordorā neviens tā vienkārši neieiet.

Mēs metāmies pāri tiltam ātrā riksī, un mums aiz muguras atskanēja sačukstēšanās un pieklusināti smiekli. Es atskatījos uz zemē gulošajiem. Pārliecināti, ka mūs gaida šaušalīgs gals, viņi sakustējās, meklēdami labāku skatu uz tiltu. Vēl pietrūka tikai popkorna. Man gribējās atgriezties un viņus visus līdz beidzamajam iegrūst verdošajā upē.

Pēc dažām dienām mums atkritīs viņu suliņa. Es nezināju, kā to saprast, un cerēju, ka nekad ari neuzzināšu.

Tilta izliekums kļuva stāvāks. Piezagusies paranoja lika sirdij pukstēt divtik ātri. Biju pārliecināts, ka kaut kas nokritis no gaisa un mums vairs nebūs, kurp skriet. Es jutos kā pele, kura metas uz slazdu.

Čukstus atsaucām atmiņā plānoto: dabūsim Edisonu iekšā pa vārtiem, tad jozīsim atpakaļ uz graustu rajonu un sameklēsim kādu neuzkrītošu slēpni, kur nogaidīsim. Ja suns neatgriezīsies triju stundu laikā, mēs ar Emmu atradīsim veidu, kā iekļūt cietoksnī.

Mēs tuvojāmies tilta augstākajai vietai, no kuras es varētu uzmest acis līdz šim aizsegtajai lejup vērstajai daļai, kad laternu stabi sāka kliegt:

- Stāt!

- Kas tur nāk?

- Neviens netiks garām!

Mēs apstājāmies un apjukuši blenzām pavērtām mutēm, nesaprazdami, ka klaigā nevis laternu stabi, bet gan uz gariem pīķiem uzmauktas nocirstas galvas. Tās izskatījās briesmigi -ar sakaltušu, pelēku ādu un izkārtām mēlēm, un, lai gan vairs nesaistītas ar rīkli, trīs no šim galvām bija mūs uzrunājušas. Tilta abās pusēs pa pāriem bija izvietotas pavisam astoņas galvas.

Šķita, ka Edisons vienīgais nav pārsteigts. - Tikai nesakiet, ka ne reizi neesat redzējuši tilta galvu, - viņš sacīja.

- Ne soli tālāk! - iesaucās galva no mums pa kreisi. - Tos, kuri šķērso tiltu bez atļaujas, gandrīz pavisam droši gaida nāve!

- Varbūt būtu jāsaka pavisam droši, - piebilda galva no mums pa labi. - Gandrīz izklausās tā pārāk nekonkrēti.

- Mums ir atļauja, - es veikli sameloju. - Es esmu nebūtne un vedu šos divus īpatņus pie Kola.

- Mūs neviens nav brīdinājis, - galva pa kreisi izklausījās aizkaitināta.

- Ričard, vai viņi tev atgādina gūstekņus? - pajautāja galva pa labi.

- Nevaru to pateikt, - attrauca kreisā. - Kraukļi jau pirms daudzām nedēļām izknāba man acis.

- Tev ari? - labā pārjautāja. - Žēl.

- Viņš neizklausās ne pēc viena man zināma nebūtnes, - turpināja kreisā galva. - Kā jūs sauc, kungs?

- Smits, - es atbildēju.

- На! Smita mums nav! - atcirta galva pa labi.

- Esmu jauniņais.

- Labs mēģinājums. Nē, nedomāju vis, ka laidīsim jūs garām.

- Un kurš gan mūs apturēs? - es painteresējos.

- Skaidrs, ka ne jau mēs, - atbildēja galva pa kreisi. - Mēs šeit esam tikai vēstneši.

- Un informētāji, - piebilda galva pa labi. - Vai tu zini, ka man ir grāds muzeju zinībās? Es nemaz nesapņoju kļūt par tilta galvu...

- Neviens negrib būt par tilta galvu! - atcirta kreisā. - Kurš mazulis gan uzaug ar sapni, ka kļūs par kaut kādu sasodītu tilta galvu, kas visu dienu dzen prom ļaudis un kam kraukļi izknābā acis?! Tomēr dzīve ne visiem kaisa rozes zem kājām, vai ne?

- Ejam! - Emma čukstēja. - Tās spēj tikai pļāpāt ar mums.

Vairs neklausīdamies galvu teiktajā, devāmies tālāk pa tiltu,

bet katra no galvām, kam gājām garām, turpināja mūs brīdināt.

- Ne soli tālāk! - kliedza ceturtā.

-Jūs ejat pretī briesmām! - kauca piektā.

- Viņi laikam neklausās, - piebilda sestā galva.

- Labs ir, - gaisīgā toni sarija septītā. - Tikai nesakiet, ka mēs jūs nebrīdinājām!

Astotā galva tikai parādīja mums savu biezo, zaļo mēli, un tad jau tās palika mums aiz muguras. Bet gandrīz augstākajā punktā tilts spēji aprāvās - tur, kur bija jāatrodas bruģakmeņiem, pletās liels, divdesmit pēdas dziļš bezdibenis, kurā es gandrīz ievēlos. Emma mani noķēra, kad es jau vicināju rokas pa gaisu, lai noturētos uz tilta.

- Nolādēts, viņi to tiltu nav pabeiguši! - Mani vaigi svila no adrenalīna un apjukuma. Sadzirdēju mums aiz muguras vispirms galvu un pēc tam arī zemē gulošo nabagu smieklus.

Būtu mēs joprojām skrējuši, laikus nenobremzētu un pārkristu pāri aizas malai.

- Kā tu jūties? - Emma pajautāja.

- Man viss kārtībā, - es attraucu, - bet mums gan nav. Kā mēs tagad dabūsim Edisonu pāri?

- Tas nu gan ir satraucoši, - suns izmeta, soļojot gar bezdibeņa malu. - Man ne prātā nenāk, ka mēs varētu lēkt pāri...

- Nekādu izredžu, - es atbildēju. - Pat maksimāli ātri skrienot, attālums ir pārāk liels. Pat ja lēktu pāri ar kārti.

- Hm... - Emma atskatījās. - Jūs man piespēlējāt labu ideju. Tūlīt būšu atpakaļ.

Mēs ar Edisonu vērojām, kā Emma aiziet lejup pa tiltu un apstājas pie tuvākās galvas. Meitene satvēra plaukstās pīķi, uz kura galva bija uzmaukta, un parāva.

Kārts viegli iznāca laukā. Lai gan galva skaļi protestēja, Emma nolika to zemē, pielika pēdu tai pie sejas un spēcīgi iespēra. Galva noslīdēja no pīķa un aizripoja lejup pa tiltu, nikni kaukdama. Starojošā Emma atgriezās pie mums, nostādīja pīķa galu bezdibeņa malā un ļāva tam ar skaļu metālisku troksni pārkrist pāri aizai.

Emma pavērās uz rezultātu un sarauca pieri. - Nav jau gluži Londonas tilts. - Šķita, ka uz divdesmit pēdas garās un collu platās, vidū mazliet ieliektās laipas tikai cirka akrobāts varētu noturēt līdzsvaru.

- Pieliksim klāt vēl kādu, - es ierosināju.

Mēs skraidījām šurpu turpu, vilkām pīķus laukā no zemes un likām tos pāri aizai. Galvas spļaudījās, lamājās un izkliedza tukšus draudus. Kad pēdējā no pīķa norautā galva aizripoja pa zemi, mēs bijām izveidojuši nelielu metāla tiltiņu tik tikko pēdas platumā, kurš turklāt bija slidens no galvu spļaudekļiem un tik nestabils, ka to sakustināja pat pelnu brāzma.

- Par Angliju! - Edisons iesaucās un steigšus uzkāpa uz piķiem.

- Par mis Peregrīni! - es piebalsoju, sekodams sunim.

- Par mīlestību uz putniem - aiziet! - Emma nokliedzās un uzkāpa uz laipiņas aiz manis.

Edisons pamatīgi bremzēja mūsu virzīšanos uz priekšu. Viņa mazās ķepiņas nemitīgi ieslīdēja spraugās starp pīķiem, kas griezās uz riņķi kā asis un lika manam kuņģim savilkties mezglā. Es centos domāt tikai par to, kur lieku nākamo soli, un neredzēt bezdibeni zem pēdām, bet tas nebija iespējams. Verdošā upe pievilka manu skatienu kā magnēts, un es pieķēru sevi prātā pārliekam, vai atrodamies pietiekami augstu, lai es ietu bojā jau kritiena laikā, vai arī izdzīvošu tik ilgi, lai sajustu, ko nozīmē izvārīties dzīvam. Tikmēr Edisons bija pavisam atmetis domu pāriet pāri un, nogūlies uz pīķiem, sāka līst uz priekšu kā gliemezis. Tā viņš nožēlojami virzījās uz priekšu collu pēc collas un bija jau ticis pāri pusceļam, kad sajūta manā kuņģī pastiprinājās un tas savilkās mezglā; es jau pārlieku labi zināju, ko tas nozīmē.

Tukšpauris. Es mēģināju to pateikt skaļi, bet mute bija izkaltusi, un, kamēr noriju siekalas un pārdabūju vārdu pār lūpām, sajūta bija pastiprinājusies desmitkārt.

- Cik briesmīga neveiksme! - Edisons atsaucās. - Kur tas ir - priekšā vai aiz mums?

Es to nevarēju uzreiz pateikt, un pagāja laiks, līdz piefiksēju tukšpaura atrašanās vietu.

- Džeikob! Priekšā vai aizmugurē? - Emma iekliedza man ausī.

Priekšā. Mans iekšējais kompass nemēdza kļūdīties, bet tam nebija nozīmes - tobrīd mēs labi pārskatījām visu lejupejošo ceļu līdz pat vārtiem, bet tur neviena nebija. Tur nebija nekā.

- Es nezinu, - atbildēju.

- Tad ejam tālāk uz priekšu! - Emma attrauca.

Mēs atradāmies tuvāk otram, nevis šim krastam, un mums izdotos ātrāk tikt nost no pīķiem, ja ietu uz priekšu. Es atmetu bailes malā, pieliecos, paņēmu Edisonu uz rokām un metos skriet, kājām slidot un ķeroties aiz nestabilajiem piķiem. Spriežot pēc sajūtām, tukšpauris atradās tik tuvu, ka viņu varētu aizsniegt, un nu jau es to ari dzirdēju - ņurdēšana atskanēja no kādas neredzamas vietas mums priekšā. Mans skatiens sekoja skaņai līdz kādam punktam zemāk par mūsu kājām - trūkstošajā tilta daļā, kur akmeni bija izcirsti vairāki šauri caurumi.

Tur. Tilts bija vidū tukšs, un tukšpauris mitinājās šajā tukšumā. Lai gan tā ķermenis nekādi nespētu izspraukties cauri akmenī izcirstajām spraugām, mēles to varētu paveikt.

Biju jau ticis nost no pīķiem un stāvēju uz stabilās tilta virsmas, kad izdzirdēju Emmas kliedzienu. Nometu Edisonu zemē un pagriezos, lai atskatītos, kad viena no tukšpaura mēlēm apķērās meitenei ap vidukli un parāva viņu gaisā.

Emma izkliedza manu vārdu, un es saucu viņas vārdu. Mēle purināja un mētāja manu draudzeni augšā lejā. Viņa vēlreiz iekliedzās. Nespēju iedomāties vēl briesmīgāku skaņu.

Cita mēle no apakšas uzsita pa pīķiem, mūsu uz ātru roku darinātais tiltiņš grabēdams aizlidoja pa gaisu, un pīķi kā sērkociņi iebira bezdibenī. Tad otra mēle pasniedzās pēc Edisona, bet trešā ieblieza man pa krūtīm.

Es nokritu zemē, un, kamēr cīnījos pēc elpas, mēle apvijās man ap vidukli un pacēla mani gaisā. Otra bija satvērusi Edisonu aiz pakaļkājām. Vienā mirklī mēs visi trīs jau zvārojāmies ar kājām gaisā.

Asinis saskrēja galvā un aptumšoja skatienu. Es dzirdēju, kā Edisons rej un kož tukšpaura mēlē.

- Nedari tā, tas nometīs tevi zemē! - es saucu, bet suns turpināja pretoties.

Arī Emma bija bezspēcīga: ja viņa apdedzinātu ap vidukli apvijušos mēli, tukšpauris nomestu viņu zemē.

- Džeikob, runā ar viņu! - meitene kliedza. - Liec viņam apstāties!

Es pieliecos, lai saskatītu šaurās spraugas, caur kurām mēles bija izlīdušas. Tukšpaura zobi bija iecirsti akmens režģī. Aiz tām asinskāri mirdzēja melnas, izvalbītas acis. Mēs kā augļi karājāmies resnajās stīgās virs dziļā bezdibeņa.

Es centos runāt tukšpaurim saprotamā valodā. - LIEC MŪS ZEMĒ! - es kliedzu, bet atskanēja tikai angļu valodas vārdi.

-Vēlreiz! - iesaucās Edisons.

Es pievēru acis un iztēlojos, kā tukšpauris paklausa manai pavēlei, tad mēģināju vēlreiz.

- Liec mūs zemē uz tilta!

Jau atkal angliski. Šis nebija tas tukšpauris, kuru biju iepazinis un ar kuru stundām ilgi sarunājos, kad tas bija iesalis ledū. Šis bija cits, man nezināms radījums, un saikne starp mums bija vārga un nedroša. Šķita - briesmonis jūt, ka es meklēju piekļuvi tā smadzenēm, un piepeši uzmeta mūs augšā, atvēzējoties tā, it kā grasītos ielidināt aizā. Man jāatrod kontakts - lai vai kā, bet tūlīt...

- STĀT! - es ieaurojos ar jēlu rīkli un šoreiz sadzirdēju tukš-pauru valodas rīkles skaņas.

Mēs sastingām augstu gaisā. Kādu brīdi mēs tur vienkārši karājāmies un šūpojāmies vējā kā izkarināti veļas gabali. Šo to mani vārdi bija panākuši, bet ne pietiekami daudz. Es biju tikai radījis tukšpaura galvā apjukumu.

- Man trūkst elpas, - Emma nočukstēja. Mēle jau žņaudza meitenes kaklu pārāk cieši, un viņas seja stipri pietvīka.

- Liec mūs zemē uz tilta! - es sacīju - jau atkal tukšpauru valodā. Ik frāze, pateikta tukšpauru mēlē, ieķērās man rīklē. Ik reizi, kad kaut ko pateicu, mani pārņēma sajūta, it kā es atkle-potu spraudītes.

Tukšpauris kā šaubīdamies nodrebinājās. īsu, optimisma pilnu brīdi es pat nospriedu, ka tas paklausīs, bet tad nezvērs pacēla mani vēl augstāk gaisā un kratīja tik stipri, kā parasti izpurina slapju dvieli.

Mans skatiens aizmiglojās un uz acumirkli aptumšojās. Kad atjēdzos, mēle bija sastingusi un mutē krājās asinis.

- Pavēli tam likt mūs zemē! - Emma kliedza, bet es vairs tik tikko spēju parunāt.

- Et jau mēģinu... - es nošļupstēju, tad noklepojos un izspļāvu asinis. - Liet mūt zemē! - es izdvesu tik tikko saprotamā angļu valodā. - Liet mūt...

Es apklusu un sakārtoju domas. Dziļi ievilku elpu.

- Liec mūs zemē uz tilta! - mana pavēle izskanēja skaidrā tukšpauru valodā.

Es trīsreiz atkārtoju šos vārdus, cerot, ka tie ieķersies tukš-paura reptiļa smadzeņu rievās. - Liec mūs zemē uz tilta! Liec mūs zemē uz tilta! Liec mūs zemē uz tilta!

Nezvērs pēkšņi vilies ierēcās tā, ka visi kauli šķita nodrebam, pierāva mani pie caurumiem tilta pamatnē, aiz kuriem pats bija ieslodzīts, un ierēcās vēlreiz. Man uz sejas nošķīda melnu siekalu pārslas. Pēc tam tukšpauris pameta mūs visus trīs gaisā un aizsvieda atpakaļ tur, no kurienes bijām nākuši.

Šķita, ka mēs spirināmies gaisā pārlieku ilgi. Mēs kritām, tuvodamies savam neizbēgamajam liktenim - par to es biju pārliecināts -, bet tad mans plecs atsitās pret tilta cieto bruģi un mēs slīdējām lejup visā tā garumā līdz pašai tilta pamatnei.

Pārsteidzošā kārtā mēs joprojām bijām dzīvi. Sasisti, bet pie pilnas apziņas un nezaudējuši nevienu locekli. Ripojot pa gludo tilta marmoru, trāpījām pa nocirsto galvu kaudzi, kas pašķīda uz visām pusēm, un beidzot apstājāmies. Kamēr atguvāmies, galvas mūs dzēlīgi apsmēja.

- Laipni lūgti atpakaļ! - izmeta tā galva, kas gulēja vistuvāk man. - Jūsu šausmu kliedzieni mums itin labi patika. Jums gan ir spēcīgas plaušas!

- Kāpēc jūs mums nepateicāt, ka tajā sasodītajā tiltā slēpjas tukšpauris?! - es atcirtu un beidzot piecēlos sēdus. Viss mans ķermenis - saskrāpētās rokas, nobrāztie ceļi un pulsējošais plecs, kas droši vien bija izmežģīts, - svila no sāpēm.

- Kāds mums prieks to darīt? Pārsteigumi ir daudz labāki.

- Jūs laikam esat iepatikušies Kuteklim, - sacīja otra galva.

- Iepriekšējam apmeklētājam tas nokoda kājas.

- Tas vēl nekas, - ierunājās galva ar spīdīgu pirāta riņķi ausi.

- Es reiz redzēju, kā tas apvija mēli ap īpatni, uz piecām minūtēm iemērca to upē un pēc tam uzvilka augšā un apēda.

- īpatņi al dente! - trešā galva sajūsmināti iesaucās. - Mūsu Kuteklis ir gardēdis.

Vēl īsti nespēdams nostāvēt uz kājām, es aizvilkos dažas pēdas uz priekšu līdz Emmai un Edisonam. Meitene sēdēja un berzēja galvu, bet suns mēģināja ar visu svaru nostāties uz savainotās ķepas.

- Kā jūs jūtaties?

- Diezgan stipri sasitu galvu, - Emma man atbildēja un, kad es pašķiru viņas matus, lai tuvāk apskatītu tekošo asins strūkliņu, sāpēs saviebās.

Edisons pacēla gaisā ļengano ķepu. - Šķiet, ka tā ir lauzta. Tu nu gan būtu varējis palūgt, lai tas zvērs noliek mūs zemē maigāk.

- Ārkārtīgi smieklīgi! - es atcirtu. - Ja tā padomā - kāpēc es tam neliku vienkārši nožmiegt visus nebūtnes un izglābt mūsu draugus?

- Vispār jau es brīnos par to pašu, - sacīja Emma.

- Es jokojos.

- Es gan ne, - meitene attrauca. Es nosusināju viņas brūci sava krekla aprocē. Emma spēji ievilka elpu un atgrūda manu roku. - Kas tur īsti notika?

- Kā noprotu, tukšpauris mani saprata, bet man neizdevās piespiest viņu paklausīt. Ar šo tukšpauri man nav tāda kontakta kā... ar to otru.

Briesmonis bija beigts, sašķaidīts gulēja zem tilta, iespējams, pat noslīcis, un tobrīd man sametās viņa mazliet žēl.

- Kā tu atradi kontaktu ar to pirmo? - Edisons jautāja.

Es ātri atsaucu atmiņā, kā atradu tukšpauri, iesalušu ledū līdz pat acāboliem, un, pavadot nakti savādi tuvā atmosfērā ar nezvēra galvai pieliktu roku, man acīmredzot izdevās ielauzties nozīmīgā tā nervu sistēmas daļā.

- Ja tev nebija kontakta ar to tukšpauri zem tilta, kāpēc tas neatņēma mums dzīvību? - Edisons neatstājās.

- Varbūt es to apmulsināju?

- Tev šī spēja jāattlsta, - Emma bija tieša. - Mums jādabū Edisons otrā krastā.

- Jāattīsta? Un ko man darīt - varbūt ņemt privātstundas? Tas nezvērs mūs nogalinās, tiklīdz nākamreiz tiks tuvumā. Mums jāatrod cita pārejas vieta.

- Džeikob, citas pārejas vietas nav. - Emma ar pirkstiem atglauda no sejas sapinkājušos matu plīvuru un cieši ielūkojās man acīs. - Tu esi tā pāreja.

Es jau sāku meklēt ne īpaši ticamus atspēkojumus, kad sajutu asas sāpes un iekaucies pielēcu stāvus. Viena no galvām bija iekodusi man dibenā.

- Kas vēl nebūs! - es iekliedzos un saberzēju sāpīgo vietu.

- Uzmauc mūs atpakaļ uz pīķiem un noliec, kur atradi, vandalis tāds! - galva sacīja.

Es no visa spēka iespēru galvai, un tā aizripoja līdz zemē sēdošo nabagu bariņam. Visas pārējās galvas sāka klaigāt un mūs lamāt, ar žokļu kustībām groteski pārvietojoties pa zemi. Es atbildēju ar lāstiem un spārdīju pelnus briesmīgajām galvām ar sažuvušo ādu sejā, līdz tās visas spļaudījās un kāsēja. Tad pa gaisu atlidoja kaut kas neliels un apaļš un ar slapju plīkšķi trāpīja man pa muguru.

Sapuvis ābols. Es pagriezos pret nabagiem. - Kurš to meta?

Skrandaiņi ierēcās un sāka ķiķināt zemās balsīs kā narkomāni.

- Tinieties atpakaļ turp, no kurienes esat nākuši! - viens no viņiem iebrēcās.

Es sāku apsvērt, ka šī doma nemaz nav tik peļama.

- Kā viņi uzdrošinās! - Edisons norūca.

- Neņem galvā! - Manas dusmas bija gandrīz galā. - Labāk...

- Kā tu uzdrošinies? - Edisons atkal nokliedzās un veikli sacēlās pakaļkājās. - Vai tad jūs neesat īpatņi? Kā jums nav kauna? Mēs taču cenšamies jums palīdzēt!

- Dodiet mums pudelīti vai ari pārtopiet par izbāzeņiem! -ieķērcās kāds skrandains sievišķis.

Edisons jau trīcēja aiz niknuma. - Mēs cenšamies jums palīdzēt, - suns atkārtoja, - bet jūs pret mums tā -jūs pret mums tā! Kamēr mūsējos nogalina un mūsu cilpas iznīcina, jūs te gulšņājat ienaidnieka vārtu priekšā! Jums pašiem būtu jāuzbrūk! - Ar savainoto ķepu Edisons norādīja uz vārtiem. - Jūs visi esat nodevēji, un es zvēru, ka pienāks diena, kad es jūs vilkšu Imbriņu taisnās tiesas priekšā, kura jūs sodīs!

- Labi, labi, netērē ar viņiem pēdējos spēkus. - Emma nedroši piecēlās kājās, bet pret meitenes plecu uzreiz atsitās sapuvusi kāpostgalva un ar plīkšķi sašķīda pret zemi.

Arī mana draudzene zaudēja savaldību.

- Tad nu tā, kāda ģīmis tūlīt sadegs! - viņa kliedza un pamāja ar liesmojošo delnu uz nabagu pusi.

Kamēr Edisons runāja, vairāki stāvi, sabāzuši galvas kopā, sazvērnieciski sačukstējās, un tagad tie tuvojās mums ar neasiem ieročiem rokās. Nozāģēts zars. Caurules gabals. Situācija strauji pasliktinājās.

-Jūs mums esat līdz kaklam! - nesteidzīgi viļādams vārdus, pavēstīja kāds apskrambāts vīrietis. - Mēs jūs iemetīsim upē.

- To es gan gribētu redzēt! - Emma atcirta.

- Es gan ne, - es iebildu. - Manuprāt, mums jāzūd kokos.

Viņi bija seši, mēs - trīs, turklāt ne īpaši labā stāvoklī: Edisons kliboja, pār Emmas seju tecēja asinis, un es pēc pleca savainojuma tik tikko varēju pacelt labo roku. Tikmēr uzbrucēji jau sāka mūs ielenkt. Viņu mērķis bija iedzīt mūs aizā.

Emma atskatījās uz tiltu un tad pievērsās man: - Saņemies! Es zinu, ka tu vari dabūt mūs pāri. Pamēģini vēlreiz!

- Emma, es nevaru. Nevaru. Es to saku nopietni.

Tā bija patiesība. Kontrolēt šo tukšpauri nebija manos spēkos, vismaz pagaidām ne, un es to apzinājos.

- Ja tas puika saka, ka nevar, tātad nevar. Es gribu viņam ticēt, - Edisons ierunājās. - Mums jāatrod cita izeja.

Emma sapīka. - Piemēram? - Viņa uzlūkoja Edisonu. - Vai tu vari paskriet? - Emma pavērās uz mani. - Vai tu vari cīnīties?

Atbilde uz abiem jautājumiem bija “nē”. Es sapratu, ko mana draudzene gribēja teikt: mūsu iespējas strauji gaisa.

- Šādos apstākļos tādi kā es necīnās. Mēs pārliecinām ar vārdu! - Edisona teiktais nepieļāva iebildumus. Pagriezies ar seju pret nācējiem, suns iesaucās varenā balsī: - Mūsu brāļi īpatņi, esiet saprātīgi! Ļaujiet man teikt dažus vārdus.

Nācēji nepievērsa viņam nekādu uzmanību un aizvien vairāk aizšķērsoja mums atkāpšanās ceļu. Mēs kāpāmies atpakaļ uz tilta pusi, un Emma jau audzēja pēc iespējas lielāku uguns bumbu, bet Edisons tikmēr turpināja sludināt par dzīvniekiem, kas harmoniski sadzīvo mežā. Kāpēc mēs nevarētu rīkoties tāpat? - Ņemsim kaut vai parastu ezi un tā kaimiņu oposumu... Vai, saskaroties ar kopīgu ienaidnieku - ziemu -, viņi tērē spēkus, cenšoties viens otru iedzīt aizā? Nē!

- Viņš ir pavisam sagājis sviestā, - Emma secināja. - Aizver rīkli un labāk iekod kādam no viņiem!

Es pavēros apkārt un ar acīm meklēju kaut ko, ko varētu izmantot kā ieroci. Galvas bija vienīgie cietie priekšmeti izstieptas rokas attālumā. Es pagrābu vienu no tām aiz pēdējās atlikušās matu šķipsnas.

- Vai te ir vēl kāda cita pārejas vieta? - es kliedzu tai sejā. - Saki ātri, vai ari es tevi ielidināšu upē!

- Ej ellē! - Galva nospļāvās un atvāza žokļus, lai iekostu man.

Es metu to uz uzbrucēju pusi, bet kreisā roka izrādījās neveikla, un galva piezemējās pārāk tuvu. Es pasniedzos pēc citas galvas, pacēlu to un atkārtoju savu jautājumu.

- Tāda, protams, ir, - galva ņirdzīgi nošņāca. - Melnās bērtas pakaļējās durvīs! Jūsu vietā es gan labāk izvēlētos tiltu un tukš-pauri...

- Kas ir melnā bērta? Saki, vai es ari tevi aizsviedīšu!

- Viena no tām kuru katru brīdi tevi notrieks, - galva atcirta, un netālu atskanēja trīs šāvieni - tra-ta-ta! - lēni un nosvērti kā brīdinājums. Vīri, kas tikko grasījās mums uzbrukt, sastinga un visi kā viens atskatījās uz ceļu.

Gaisā sacelta pelnu mākoņa aizsegā mums tuvojās kaut kas liels, līdzīgs grabošai kastei. Tad mēs sadzirdējām nokrakšķam liela dzinēja ātruma pārslēgu, un no tumsas iznira smagā mašīna. Tas bija mūsdienīgs, militārām vajadzībām radīts braucamrīks ar kniedētām bruņām un riteņiem cilvēkam līdz jostasvietai. Tās aizmugurē atradās kravas nodalījums bez logiem, kuru no abām pusēm apsargāja divi ar automātiem bruņojušies nebūt-nes bruņuvestēs.

Tiklīdz parādījās mašīna, nabagi ieslīga tādā kā neprātā. Tie smējās un priecigi klaigāja, vicināja rokas un sita plaukstas gluži kā kuģa katastrofa izdzīvojušie uz vientuļas salas, kuri cenšas pievērst pāri lidojošas lidmašīnas uzmanību. Tā nu gadījās, ka nabagi aizmirsa par mums. Tā bija lieliska iespēja, un mēs negrasījāmies to palaist vējā. Es izslējos taisni, pasitu Edisonu kreisajā padusē un pakaļ Emmai vilkos laukā uz ceļa. Mēs būtu varējuši neapstāties - nogriezties no Dūmu ielas un noslēpties kādā drošākā Velna aizas nostūrī -, bet nu beigu beigās atradāmies aci pret aci ar savu ienaidnieku. Tas, kas notika vai grasījās notikt, nudien bija svarīgi. Mēs apstājāmies labu gabalu no ceļmalas, noslēpāmies aiz apdegušu koku pudura, kas mūs gandrīz nepiesedza, un vērojām, kas notiks.

Mašīna piebremzēja, un to ielenca ņudzošs pazemīgu ubagu bars. Tie lūdzās pēc pudelītes, pēc suliņas, pēc ambrozijas... Tikai pagaršot, tikai mazliet, kungs, lūdzu! Šiem slakteriem veltītā pielūgsme izraisīja pretīgumu, bet par ķeršanos pie karavīru drēbēm un zābakiem tie saņēma pretī vien apkaltu zoļu spērienus. Es tik tiešām nodomāju, ka nebūtnes sāks šaut vai ari iedarbinās mašīnu un sašķaidīs tos muļķus, kas bija nostājušies starp viņiem un tiltu. Taču smagā mašīna apstājās, un nebūtnes sāka izkliegt rīkojumus. Nostāties rindā, tepat, saglabāt kārtību, vai ari neko nedabūsiet! Kā trūkumcietēji rindā pēc maizes iebiedētais pūlis nostājās cits aiz cita un, nepacietīgi dīdoties, gaidīja, ko tiem tūliņ iedos.

Edisons bez brīdinājuma sāka lauzties ārā no mana tvēriena, cenšoties tikt zemē. Es pajautāju sunim, kas viņam lēcies, bet viņš tikai smilkstēja un vēl stiprāk rāvās brīvībā. Edisona seju pārņēma tāda izmisuma izteiksme, it kā viņš nupat būtu sadzinis galvenās pēdas. Emma sunim ieknieba, un tas apklusa tikai uz brīdi, lai pateiktu: - Tā ir viņa, mis Žubīte! - Tajā brīdī es sapratu, ka ar melno bērtu bija domāta mašīna ieslodzīto pārvadāšanai un ka nebūtņu milzīgā braucamrīka bagāžas nodalījumā noslēptā krava gandrīz noteikti ir cilvēki.

Tad Edisons man iekoda. Es iekaucies palaidu suni vaļā, un vienā acumirklī tas jau klumpačoja prom. Emma nolamājās, un es uzsaucu: - Edison, nevajag! - Tomēr apturēt viņu nebija iespējams; viņš klausīja instinktiem un uzticīga suņa neapspiežamajai vēlmei aizstāvēt savu saimnieci. Es metos Edisonam pakaļ, bet nenoķēru - viņš izrādījās pārsteidzoši veikls radījums, lai gan viņam bija tikai trīs veselas kājas. Tad Emma piecēla mani kājās, un mēs abi izskrējām no savas slēptuves uz ceļa un metāmies pakaļ sunim.

īsu, gaistošu acumirkli man šķita, ka mēs varētu Edisonu panākt, jo karavīrus bija ielencis pūlis un nabagi bija pārāk aizņemti, lai domātu par mums. Iespējams, tā ari būtu noticis, ja vien pusceļā līdz brauktuvei Emma nepamanītu durvis mašīnas aizmugurē un viņu nepārņemtu uzmācīga ideja. Durvīs ir atslēga, un to var izkausēt. Tās durvis varētu dabūt vaļā - tā viņa droši vien nosprieda. Vismaz tā es iztulkoju cerību, kas atausa meitenes sejā. Emma pagāja garām Edisonam, pat nepasniedzoties pēc viņa, un uzrāpās uz smagās mašīnas dubļu bufera.

Sargi sāka kliegt. Es sakampu Edisonu, bet viņš izslīdēja man no rokām un pamuka zem mašīnas. Emma sāka kausēt durvju rokturi, bet pirmais karavīrs atvēzējās ar automātu kā ar beisbola nūju. Sitiens trāpīja meitenei pa sāniem, un viņa nokrita zemē. Es metos pie apsarga un biju gatavs tam nodarīt visu, ko vien mana veselā roka spētu, bet kāds izspēra man pamatu zem kājām, un es nogāzos zemē uz savainotā pleca. Cauri ķermenim izurbās sāpju šautra.

Dzirdot apsarga kliedzienus, pavēros augšup un ieraudzīju, ka ieroča viņam vairs nav un viņš vicina pa gaisu apdedzinātu roku. Nākamajā brīdī karavīrs atkāpās nevaldāmi kūsājošajā pūlī. Nabagi viņu ielenca un vairs nevis lūdza, bet pieprasīja un pat draudēja kā prātu zaudējuši, līdz nez no kurienes kāda skrandaiņa rokā pazibēja karavīra ierocis. Panikas pārņemtais sargs pacēla rokas virs galvas un māja savam kolēģim: Dabū mani prom no šejienes!

Pēc neilga cīniņa es uzslējos kājās un skrēju glābt Emmu. Otrs karavīrs metās iekšā pūlī un izšāva gaisā, lai varētu izvilkt kolēģi ārā no tā un dabūt iekšā kravas mašīnā. Tiklīdz abi tika uz braucamās daļas, mašīnas sāni nolaidās un dzinējs ierēcās. Es tiku līdz Emmai brīdī, kad braucamrīks jau traucās uz tilta pusi, ar milzīgajām riepām svaidot uz visām pusēm granti un pelnus.

Es saņēmu draudzenes roku, lai pārliecinātos, ka viņa joprojām ir sveika un vesela. - Tev tek asinis. Daudz asiņu, - es neveikli konstatēju faktu, jo tobrīd nespēju labāk izteikt, cik briesmīgi jutos, redzot Emmu savainotu un klibojošu, asinīs mirkstošiem matiem.

- Kur Edisons? - viņa pajautāja, un, pirms es paspēju dabūt pār lūpām vārdu nezinu, meitene turpināja: - Mums jāseko mašīnai. Varbūt tā ir mūsu vienīgā iespēja.

Kad paskatījāmies uz priekšu, smagā mašīna jau piebrauca pie tilta, un bruņotais karavīrs sašāva divus skrandaiņus, kas centās pieķerties pie borta. Tiklīdz abi ievainotie, no sāpēm savilkušies čokurā, nokrita uz putekļainās zemes, man kļuva skaidrs, ka Emma kļūdās un skriešana pakaļ mašīnai atkrīt, tāpat arī pārkļūšana pāri bezdibenim. Tas bija bezcerīgi, un tagad to zināja arī skrandaiņi. Kad divi lūdzēji nokrita, es sajutu, ka nabagu izmisums pāraug niknumā un, šķiet, vienā mirklī šis ienaids pavērsās pret mums.

Mēs mēģinājām bēgt, bet visi atkāpšanās ceļi bija bloķēti. Bars kliedza, ka mēs esam visu samaitājuši, ka nu viņi ir nogriezuši mums ceļu un mēs esam pelnījuši nāvi. Pār mums vēlās triecieni - pļaukas un grūdieni uzbrucēju rokas plosīja mūsu matus un drēbes. Es centos pasargāt Emmu, bet beigu beigās vismaz dažas sekundes viņa aizstāvēja mani, atgaiņājoties ar rokām un apdedzinot katru, kurš pagadījās ceļā. Tomēr pat ar manas draudzenes sakurtajām liesmām nebija diezgan, lai atbrīvotos no uzbrucējiem, un sitieni turpinājās, līdz bijām nogrūsti uz ceļiem un tad jau, savilkušies čokurā un ar rokām aizseguši seju, vārtījāmies pa zemi. Mūs no visām pusēm ķēra sāpīgi belzieni.

Biju gandrīz pārliecināts, ka mirstu vai sapņoju, jo tobrīd izdzirdēju skaļu un enerģisku dziesmu: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! - Katrai rindiņai sekoja sulīgi blīkšķi un attiecīgi uzsaucieni: - Kāds (ZLAUKT!) gods mums ir būvēt (ZLAUKT!) siekstas un karātavas!

Pēc dažām nodziedātajām rindiņām un vairākiem blīkšķiem sitienu zalves izbeidzās un skrandaiņu pūlis, bažīgi kurnot, atkāpās. Caur asiņu un spļaudekļu miglu es neskaidri samanīju piecus muskuļotos karātavu meistarus ar darbarīkiem, kas piesieti pie vidukļa, un rokās paceltiem veseriem. Viņi izlauzās cauri pūlim un jau ielenca mūs, bet tad šaubu mākti nopētīja tā, it kā mēs būtu neredzēta zivju suga, kādu viņi nebija cerējuši ieraudzīt savos tīklos.

- Vai tie ir viņi? - es dzirdēju vienu no vīriem jautājam.

- Brāl, necik labi viņi neizskatās.

- Skaidrs, ka tie ir viņi! - attrauca otrs zemā un pazīstamā balsī, kas ieskanējās kā miglas taure.

- Tas ir Šārons! - Emma iesaucās.

Es varēju pakustināt roku tik daudz, lai noslaucītu asinis no acs. Tur jau viņš stāvēja visā savā septiņas pēdas garajā augumā, melnajā apmetnī ietinies. Man gribējās smieties vai vismaz mēģināt pasmieties, jo nekad vēl nebiju priecājies ieraudzīt tik neglītu cilvēku. Viņš izvilka no kabatas un pacēla virs galvas mazas stikla blašķītes, tad iekliedzās: MAN IR TAS, KO JŪS GRIBAT, SLIMIE MĒRKAĶI! ŅEMIET TO UN LIECIET TOS BĒRNUS MIERĀ!

Šārons pagriezās un iesvieda blašķes pūlī. Skrandaiņi kliegdami un brēkdami metās tām pakaļ, gatavi saplosīt cits citu, lai tikai dabūtu pudelīti sev. Un tad es vairs manīju tikai karātavu cēlājus, kuri mazliet saburzīti, bet neskarti bāza veserus aiz jostas. Šārons lēni tuvojās mums, pastiepis uz priekšu sniegbalto roku, un teica: - Kas gan jums bija prātā, tā aizlavoties prom? Es līdz nelabumam uztraucos pārjums!

- Tas tiesa, - apstiprināja kāds no karātavu meistariem.

- Viņš nelikās mierā un lika mums visur jūs meklēt.

Es mēģināju pieslieties sēdus, bet nekas nesanāca. Nākamajā bridi Šārons jau bija noliecies pār mums un vērīgi pētīja kā uz ceļa notriektus zvērus.

- Vai rokas un kājas ir vietā? Paiet varat? Velns un elle, ko tie neģēļi jums nodarījuši! - Laivu vīra emocijas svārstījās starp armijas instruktora niknumu un tēva rūpēm.

- Džeikobs ir savainots, - dzirdēju Emmas aizlūzušo balsi sakām. - Tu ari, - es mēģināju piebilst, bet mēle neklausīja. Šķita, ka draudzenei ir taisnība: mana galva bija smaga kā akmens, un acis kā sabojājies satelīta signāls rādija saraustītu attēlu - te skaidri saskatāmu, te miglas bildi. Es pacēlos gaisā -Šārons mani nesa uz rokām. Šis vīrietis izrādījās daudz spēcīgāks, nekā izskatījās, un mani pārņēma pēkšņa doma, ko ari centos izteikt skali: Kur irEdisons?

Mēle peldēja kā pa putru, bet Šārons kaut kā tomēr mani saprata, pagrieza manu galvu uz tilta pusi un sacīja: - Tur.

Pa gabalu šķita, ka smagā mašīna lidinās pa gaisu. Vai manas satricinātās smadzenes taisīja jokus?

Nē. Tagad es skaidri redzēju, ka tukšpaura mēles ceļ smago mašīnu pāri bezdibenim.

Bet kur palicis Edisons?

- Tur, - laivu virs atkārtoja. - Apakšā.

Zem mašīnas nokarājās divas pakaļkājas un maziņš, brūns ķermenītis. Edisons bija ar zobiem pieķēries pie kādas mašīnas šasijas detaļas un vizinājās uz priekšu, viltīgais velns. Tiklidz mēles nolika mašīnu tilta otrā pusē, es pie sevis nodomāju: Ar dievpalīgu, mazais, bezbailīgais suņuk! Iespējams, tu esi mūsu lielākā cerība.

Un nākamajā bridi es jau iegrimu miglā, pasaulē ap mani iestājās nakts.

Mani mocīja saraustīti murgi, kuros runāja svešās valodās; es sapņoju par mājām, par nāvi. Acumirklīgos apziņas uzplaiksnījumos pazibēja bezjēdzīgi fragmenti - visticamāk, manu satricināto smadzeņu darbības radītas neskaidras un maldīgas ainas. Kāda sieviete bez sejas pūta man acīs putekļus. Es jutu, ka iegrimstu siltā ūdenī. Emmas balss man apgalvoja, ka viss būs kārtībā, ka mums apkārt ir draugi un mēs esam drošībā. Pēc tam - dziļš miegs bez sapņiem, pat nezinu, uz cik ilgu laiku.

Kad pamodos nākamreiz, zināju, ka vairs nesapņoju. Es gulēju gultā kādā mazā istabiņā. Caur aizvērtiem slēģiem telpā spraucās vārga gaismiņa. Tātad diena. Bet kura diena?

Man mugurā bija pidžama, nevis vecās, asinīm notraipītās drānas, un acīs vairs negrauza grants. Kāds bija par mani parūpējies. Un vēl kas: lai gan biju pārguris līdz nāvei, es gandrīz nejutu sāpes. Plecs vairs nesmeldza, arī sasistā galva ne. Es īsti nesapratu, ko tas nozīmē.

Mēģināju pieslieties sēdus, bet jau pusceļā nācās apstāties un atbalstīties uz elkoņiem. Uz naktsgaldiņa blakus gultai atradās stikla krūka ar ūdeni. Vienā istabas stūrī slējās smagnējs koka skapis, otrā... Es samirkšķināju un izberzēju acis, lai pārliecinātos par ieraudzīto. Jā, tur krēslā sēdēja kāds aizmidzis vīrietis. Manas smadzenes darbojās tik bremzēti, ka es pat nesabijos, tikai nodomāju: cik savādi! Šis vīrs ari izskatījās dīvaini, un īsu bridi es pūlējos apjēgt, ko īsti redzu. Šķita, ka šis cilvēks ir salikts kopā no divām dažādām pusēm: vienā pusē mati kā nolaizīti piegūlās ādai, bet otrā bija sacēlušies gaisā salipušā vilnī. Vienu vaigu klāja nīkulīga bārdiņa, bet otrs bija gludi noskūts. Pat svešinieka drānas - bikses, saburzītais svīteris un Elizabetes laika apkakle ar rišām - bija pa pusei modernas, pa pusei arhaiskas.

- Sveiki! - es izdvesu visai nepārliecināti.

Vīrietis iekliedzās un tik stipri salēcās, ka novēlās no krēsla un ar blīkšķi piezemējās uz grīdas. - Ak vai! Ak kungs! - Viņš apsēdās atpakaļ krēslā un skatījās uz mani plati ieplestām acīm, valdīdams trīsošās rokas. - Jūs pamodāties!

- Piedodiet, negribēju jūs nobiedēt...

- Ak nē, tas taču nekas, tā ir tikai mana vaina, - svešais atbildēja, nogludināja saburzītās drēbes un iztaisnoja apkaklītes rišas. - Tikai, lūdzu, nesakiet nevienam, ka biju iesnaudies, jūs pieskatot!

- Kas jūs esat? - es jautāju. - Kur atrodos? - Manas smadzenes ātri vien noskaidrojās, un tās piepildīja aizvien jauni jautājumi: - Un kur ir Emma?

- Nūjā, pareizi. - Vīrietis vēl vairāk satraucās. - Es laikam nebūšu vislabāk informētais saimes pārstāvis, kas var atbildēt uz ...jautājumiem...

Vīrietis nočukstēja pēdējo vārdu un sarauca pieri tā, it kā jautāt būtu aizliegts. - Tomēr... - Viņš norādīja uz mani. - Jūs esat Džeikobs. Mani sauc Nims. - Svešais iebakstīja sev krūtīs un tad ar roku apvilka gaisā apli. - Un šī māja pieder Bentema kungam. Viņš ļoti vēlas jūs satikt. Patiesību sakot, man viņam tūliņ pat jāpavēstī, ka esat pamodies.

Atbalstījies uz elkoņiem, beidzot tiku sēdus, bet piepūle gandrīz atņēma beidzamos spēkus. - Nekas tāds mani neinteresē. Es gribu satikt Emmu.

- Protams! Jūsu draudzene...

Vīrietis savicināja rokas kā īsus spārnus, bet acis šaudījās šurpu turpu, it kā Emma varētu atrasties kādā no istabas kaktiem.

- Man viņa jāredz! Tūlīt pat!

- Mani sauc Nims! - svešais iekviecās. - Un man jāpaziņo -jā, ievērojot stingrus norādījumus...

Mani pārņēma panika: ja nu Šārons, kā jau peļņas kārs cilvēks, izglāba mūs no skrandaiņu pūļa tikai tāpēc, lai pārdotu rezerves daļām?

- EMMA! - man izdevās izkliegt. - KUR TU ESI?

Nims apklusa un atkrita krēslā - laikam taču biju viņu nobiedējis un apklusinājis.

Jau pēc mirkļa no gaiteņa atskanēja soļu rīboņa un istabā ieskrēja kāds kungs baltā virsvalkā. - Jūs esat pamodies! - viņš iesaucās. Man atlika tikai pieņemt, ka tas ir ārsts.

- Es gribu satikt Emmu! - es uzstāju un mēģināju izcelt kājas no gultas, bet tās izrādījās smagas kā koka bluķi.

Piesteidzās ārsts un noguldīja mani atpakaļ uz palagiem. - Nepārpūlieties, jums vēl jāatlabst!

Viņš aizsūtīja Nimu sameklēt Bentema kungu. Atsities pret durvju stenderi un izmeties ārā gaiteni, Nims aizskrēja. Nākamajā mirkli es jau ieraudzīju durvīs Emmu - aizelsušos un priekā starojošu. Viņas mati klājās pār tīru, baltu kleitu.

- Džeikob?

Draudzenes parādīšanās lika pieplūst spēkiem; es izslējos taisni un pastūmu dakteri malā.

- Emma!

- Tu esi pamodies! - viņa iesaucās un pieskrēja man klāt.

- Uzmanīgi, viņš vēl ir tik ļoti vārgs! - ārsts brīdināja.

Emma uzmanīgi un maigi apskāva mani, tad apsēdās uz gultas malas man līdzās. - Piedod, ka nebiju klāt, kad tu pamodies. Man teica, ka būsi nemaņā vēl vairākas stundas...

- Viss kārtībā, - es atbildēju. - Bet kur mēs atrodamies? Cik sen mēs te jau esam?

Emma pavērās uz ārstu. Viņš kaut ko pierakstīja mazā kabatas grāmatiņā, bet acīmredzot arī klausījās. Mana draudzene uzgrieza dakterim muguru un turpināja jau čukstus: - Mēs esam Velna aizā, kāda bagāta vīra mājā. Tā ir slēpta vieta. Šārons mūs šurp atveda pirms vienas... pirms pusotras dienas.

- Un tas ir viss? - Es nopētīju Emmas seju. Viņas āda bija ideāli gluda, un par rētām vairs liecināja vien šauras, bālas svītriņas.

- Izskatās, ka tu esi gandrīz izveseļojusies!

- Man jau bija tikai dažas skrambas un sasitumi...

- Nevar būt. Es atceros, kas ar tevi tur laukā notika.

- Tev bija lauzta riba un savainots plecs, - iejaucās dakteris.

- Te ir kāda sieviete... dziedniece, - Emma paskaidroja.

- Viņas miesa rada iedarbīgus putekļus...

- Un vēl divkāršs smadzeņu satricinājums, - piebilda ārsts.

- Galu galā - nekas tāds, ar ko mēs netiktu galā. Bet tevi, puis, pie mums atveda gandrīz beigtu.

Es paplikšķināju sev pa krūtīm, vēderu un citām sasistajām vietām. Nesāpēja. Pacēlu gaisā labo roku un izgrozīju plecu. Viss kārtībā. - Tāda sajūta, ka es būtu ticis pie jaunas rokas, - es nebeidzu brīnīties.

- Tev paveicās, ka nevajadzēja jaunu galvu, - atskanēja Šā-rona balss, un viņš parādījās durvju ailā pilnā augumā. - Faktiski jau žēl, ka viņi tev tādu neiedeva, jo esošā acīmredzot ir pilna ar skaidām. Tā pazust! Man nebija ne mazākās nojausmas, uz kurieni... Pēc visiem maniem brīdinājumiem par šo aizu! Par ko gan tu domāji? - Laivu vīrs izslējās virs mums ar Emmu un pakratīja garo, balto pirkstu.

Es viņam uzsmaidīju. - Sveicināti, Šāron! Man prieks jūs atkal redzēt.

- Kā tad, ha-ha-ha, tagad jau tu smaidi un viss rādās rozā toņos, bet tur laukā jūs gandrīz ieskrējāt nāvei zobos!

- Mums paveicās, - Emma sacīja.

- Jā, paveicās, ka es tur biju! Par laimi, tovakar mani brālēni karātavu meistari bija brīvi un es viņus noķēru, pirms tie “Šūpulī

un zārkā” bija ielējuši sev rīklē gana daudz grāvja alus. Starp citu, viņi nestrādā par brīvu. Viņu pakalpojumus es pieskaitīšu jūsu rēķinam tāpat kā samaksu par manu sapostīto laivu!

- Labi, labi, - es piekritu. - Rimstieties!

- Par ko gan tu domāji? - viņš atkārtoja, un briesmīgā elpa mūs apskāva kā smirdīgs mākonis.

Un tad es atcerējos, ko biju domājis, bet vēlāk it kā piemirsis. - Par to, ka jūs esat viens neuzticams stulbenis! - es atcirtu. - Ka jūs uztrauc tikai nauda un jūs pie pirmās iespējas varētu mūs pārdot verdzībā! Tā gan. Mēs to noskaidrojām. Mēs visu zinām par to, kā jūs, īpatņi, šeit kārtojat riebīgus darījumus. Un, ja jūs kaut mirkli iedomājaties, ka mēs noticēsim, ka jūs... - es norādīju uz Šāronu ar pirkstu, - vai jebkurš no jums, - es norādīju uz dakteri, - mums palīdzat tikai un vienīgi laipnības dēļ, jūs esat zaudējuši prātu! Tāpēc vai nu pasakiet, ko grasāties ar mums iesākt un kurp vest, vai laidiet vaļā, jo mēs... mums ir...

Pēkšņi man uzbruka nepārvarams noguruma vilnis un skatiens aizmiglojās.

- Izdomājiet kaut ko labāku...

Es sapurināju galvu un mēģināju piecelties stāvus, bet istaba pēkšņi sagriezās. Emma satvēra manas delnas, un ārsts maigi noguldīja mani atpakaļ uz spilvena. - Mēs jums palīdzam tāpēc, ka Bentema kungs tā lūdza, - viņš īsi atbildēja. - Par to, ko viņš no jums vēlas, būs jājautā viņam pašam.

- Kā jau teicu, tas kāviņtursauc kungs var nobučot man pffmmm...

Emma aizspieda man muti. - Patlaban Džeikobs īsti labi nejūtas, - viņa sacīja. - Esmu pārliecināta, ka viņš gribēja pateikties par to, ka izglābāt mūs. Mēs esam jūsu parādnieki.

- Ari to, - es nomurmināju starp draudzenes pirkstiem.

Es biju dusmīgs un nobijies, bet ari patiesi laimīgs, ka esmu dzīvs un ka arī Emma ir sveika un izdziedēta. Par to domājot, jebkāda vēlme pretoties pagaisa un mani pārņēma tīra pateicība. Es pievēru acis, lai neredzētu, kā telpa ap mani jau atkal sagriežas, un klausījos, kā pārējie čukstus spriež par mani.

- Viņš vēl nav vesels, - dakteris skaidroja. - Šādā stāvoklī viņam nedrīkst atļaut tikties ar Bentema kungu.

- Viņam galva nav kārtībā, - teica Šārons. - Ja man un tam skuķim ļautu parunāt ar viņu zem sešām acīm, mēs viņu varētu vest pie prāta - par to esmu drošs. Vai atstāsiet mūs vienus?

Ārsts negribīgi aizgāja. Tiklīdz viņš bija prom, es atkal atvēru acis un koncentrēju skatienu uz Emmu, kura raudzījās manī.

- Kur ir Edisons? - es jautāju.

- Viņš tika pāri, - mana draudzene atbildēja.

- Pareizi. - Notikušais pamazām atausa atmiņā. - Vai viņš ir devis kādu ziņu? Varbūt ir jau atgriezies?

- Nē, nav, - Emma klusi atbildēja. - Vēl nav.

Prātā pārliku, ko tas varētu nozīmēt un kas ar Edisonu noticis, bet nespēju paciest radušos secinājumu. - Mēs apsolījām doties viņam pakaļ, - es teicu. - Ja viņš varēja tikt pāri, arī mēs esam uz to spējīgi.

- Tam tilta tukšpaurim, iespējams, nav nekādas daļas par to, vai pāri tiek kāds suns, - Šārons iejaucās, - bet jūs gan viņš noķeksētu nost un uzreiz iemestu verdošajā straumē.

- Ejiet prom, - es viņam sacīju. - Gribu parunāt ar Emmu zem četrām acīm.

- Kādēļ? Lai jūs izrāptos laukā pa logu un atkal aizbēgtu?

- Mēs nekur neaiziesim, - Emma sacīja. - Džeikobs taču nespēj pat izkāpt no gultas!

Šārons nebija tik viegli pārliecināms. - Es sēdēšu stūrī un kārtošu pats savas lietas, - viņš ierosināja. - Tāds ir mans vienīgais piedāvājums. - Laivu vīrs apmetās uz Nima krēsla ar vienu paroceni un svilpodams sāka tīrīt nagus.

Emma palīdzēja man piecelties sēdus, un mēs sabāzām galvas kopā un sačukstējāmies. īsu brīdi mani tik ļoti saviļņoja draudzenes tuvums, ka visi galvu pārplūdinājušie jautājumi pagaisa un vairs pastāvēja tikai viņas roka, kas skāra manu seju, glāstot vaigu un zodu.

- Tu mani tik ļoti pārbiedēji, - Emma iesāka. - Nudien, es domāju, ka esmu tevi zaudējusi.

- Man viss kārtībā. - Es apzinājos, ka tā nebūt nav, bet bailes pašam par sevi mani mulsināja.

- Nupat vēl tā nebija. Nekādā ziņā. Tev jāatvainojas dakterim.

- Zinu. Biju pavisam pārbijies. Un piedod, ja tevi nobiedēju.

Emma pamāja ar galvu un novērsa skatienu. Viņas acis īsu

mirkli raudzījās sienā, un, kad tās atkal lūkojās mani, pamanīju tajās mirdzam vēl neredzētu skarbumu.

- Man patīk domāt, ka esmu stipra, - meitene sacīja. - Atšķirībā no Bronvīnes, Milarda vai Enoha es patlaban esmu brīvībā tieši tāpēc, ka esmu pietiekami stipra, lai uz mani varētu paļauties. Tāda esmu bijusi vienmēr - meitene, kura var izturēt jebko. It kā sāpju sensors manā organismā nebūtu ieslēgts. Es varu izmest no atmiņas visas briesmas, izturēt un atkal ķerties pie tā, kas jādara. - Emmas plauksta virs palaga sameklēja manējo. Mūsu pirksti acumirklī savijās kopā. - Bet, domājot par tevi, par to, kāds tu izskatījies, kad viņi tevi aizvilka prom pa zemi...

Emma satraukti nopūtās un nogrozīja galvu, kā cenšoties atgaiņāt atmiņas. - Es vienkārši salūzu.

- Es arī. - Atmiņā atgriezās sāpes, kādas jutu ik reizi, kad nācās redzēt Emmu ciešam, šausmas, kas mani pārņēma ik reizi, kad viņai draudēja briesmas... - Es arī. - Es ciešāk satvēru draudzenes pirkstus un domāju, ko vēl pateikt, bet viņa pasteidzās pirmā.

- Es gribu, lai tu man kaut ko apsoli.

- Ko vien vēlies.

- Es gribu, lai tu nemirsti.

Uz manām lūpām izlauzās smaids. Emma nesmaidīja. - Tu nedrīksti mirt, - viņa turpināja. - Ja es tevi pazaudēšu, pārējais, sasodīts, nebūs ne graša vērts.

Es apskāvu Emmu un pievilku sev cieši klāt. - Es ļoti pacentīšos.

- Ar to nepietiek, - viņa čukstēja. - Apsoli man!

- Labs ir. Es nemiršu.

- Saki, ka apsoli!

- Es apsolu. Saki to pašu!

- Es apsolu.

- Ak vai! - kaktā bezbēdīgi iesaucās Šārons. - Šie saldie mīlnieku meli...

Mēs palaidām viens otru vaļā. - Jums tas nebija jāklausās! - es viņam pārmetu.

- Nu jau būs diezgan, - laivu virs noburkšķēja, ar troksni pārvilka krēslu pāri istabai un nolika pie gultas. - Mums jāapspriež svarīgas lietas. Un konkrēti - tu man esi atvainošanos parādā.

г

L

- Par ko? - Viņš sāka mani kaitināt.

- Par mana rakstura un reputācijas apšaubīšanu.

- Ikviens vārds bija patiesība, - es attraucu. - Šī cilpa ir pilna ar draņķiem un ķertajiem, un jūs esat stulbenis, kuru uztrauc tikai nauda!

- Kurš ne par kripatiņu nejūt līdzi savējo ciešanām, - Emma piebilda. - Tomēr vēlreiz jāsaka: paldies, ka mūs izglābāt.

- Atrodoties šeit, ļaudis iemācās meklēt galveno, - Šārons sacīja. - Katram ir savs stāsts, savas ciešanas. Visi no tevis kaut ko grib un gandrīz vienmēr melo. Tāpēc - jā, es palieku nepiedodami egocentrisks un domāju par to, kā nopelnīt. Bet mani dziļi aizvaino jūsu pieņēmums, ka man varētu būt jebkādas darīšanas ar tiem, kuri tirgo īpatņus. Tas, ka esmu kapitālists, vēl nenozīmē, ka esmu nelietis ar ļaunu sirdi.

- Un kā gan mēs to varējām zināt? - es painteresējos. - Mums bija jālūdzas un jūs jāpiekukuļo, lai jūs nepamestu mūs piestātnē, vai atceraties?

Šārons paraustīja plecus. - Tad es vēl nesapratu, kas jūs esat.

Es paraudzījos uz Emmu, tad norādīju pats uz sevi. - Kas es esmu?

- Tu, manu zēn. Bentema kungs jau sen gaida, lai aprunātos ar tevi. Kopš tās dienas, kad es pirmoreiz piestiprināju izkārtni, ka esmu laivu vīrs, un tas notika pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Bentems panāca man drošu iekļūšanu aizā un izkļūšanu no tās, un par to es apsolīju sekot, kad parādīsies tu. Mans pienākums bija atvest tevi pie viņa. Beidzot esmu līdz galam izpildījis savu līguma daļu.

-Jūs noteikti esat sajaucis mani ar kādu citu, - es teicu. - Es neesmu nekas.

- Viņš sacīja, ka tu mācēsi sarunāties tukšpauru mēlē. Cik daudz īpatņu tu pazīsti, kuri to prot?

- Bet viņam ir tikai sešpadsmit gadu, - Emma iejaucās. - Pa īstam sešpadsmit. Tad kā gan...

- Tāpēc jau pagāja kāds laiks, līdz es visu saliku pa plauktiņiem, - Šārons skaidroja. - Man bija personiski jātiekas ar Ben-tema kungu, lai par to parunātu, un to es ari darīju, kad jūs abi aizmukāt. Lieta tāda, ka tu isti neatbilsti aprakstam. Visus šos gadus es centos ieraudzīt vecu viru.

- Vecu viru, - es atkārtoju.

- Tieši tā.

- Kurš prot sarunāties ar tukšpauriem?

- Kā jau es teicu.

Emmas pirksti ciešāk savilkās ap manējiem, un mēs saskatījāmies. Nē, tas nevar būt. Sajutis pieplūstam svaigus spēkus, es nocēlu kājas no gultas. - Es gribu runāt ar to Bentemu. Tūlīt.

- Viņš tevi pieņems, kad būs gatavs, - Šārons norādīja.

- Nē, tūlīt!

Kā gadījās, kā ne, tieši tajā bridi kāds pieklauvēja pie durvīm. Šārons tās atvēra, un uz sliekšņa stāvēja Nims. - Bentema kungs gaidis mūsu viesus uz tēju pēc stundas bibliotēkā, - viņš teica.

- Mēs nevaram gaidīt stundu, - es uzstāju. - Jau tā esam zaudējuši pārāk daudz laika.

To dzirdot, Nims viegli piesarka un piepūta vaigus. - Zaudējuši?

- Džeikobs gribēja teikt, ka mūs gaida vēl viena steidzama tikšanās tepat aizā un mēs jau kavējam tās sākumu, - Emma paskaidroja.

- Bentema kungs uzstāj uz nesteidzīgu tikšanos, - Nims atbildēja. - Kā viņš mēdz teikt: dienā, kad vairs neatliks laika labām manierēm, mēs šo pasauli būsim zaudējuši. Un tāpēc man jāpanāk, lai jūs būtu piemēroti ģērbušies. - Nims piegāja pie skapja un atvēra tā smagās durvis. Skapi atradās vairāki pakaramie ar drēbēm. - Izvēlieties, kas jums labāk patīk.

Emma izvilka kleitu ar rišām un uzmeta lūpu. - Pavisam nepiemēroti. Kāpēc mums jāspēlē pārģērbšanās un jāmalko tēja, kamēr mūsu draugi un imbrlnes ir spiesti izciest... putns vien zina ko?

- Mēs to darām viņu dēļ, - es teicu. - Mums jāspēlē līdzi tikai tik ilgi, līdz Bentems pateiks to, ko zina. Tas varētu būt svarīgi.

- Vai ari viņš varētu izrādīties tikai vientuļš vecs vīrs.

- Nerunājiet tā par Bentema kungu! - Viņa seja savilkās grumbās. - Bentema kungs ir svētais, gigants starp cilvēkiem!

- Ak, atslābsti! - Šārons neizturēja. Viņš piegāja pie loga un atvilka biezos aizkarus. Istabā iezagās bāla dienasgaisma zirņu zupas krāsā. - Velciet mugurā, un viss, - viņš turpināja. - Jums abiem ir randiņš.

Es pametu malā segu, un Emma palīdzēja man izkāpt no gultas. Pavēros laukā pa logu un ieraudzīju tukšu, dzeltenā smogā grimstošu ielu. Pēc tam, Emmas rokas atbalstīts, tiku līdz skapim, lai izvēlētos drēbju kārtu. Uz viena pakaramā ieraudzīju apģērbu ar zīmīti, ka tas domāts man.

- Lūdzu, vai jūs varētu uz bridi iziet ārā, lai mēs pārģērbtos? - es teicu.

Šārons uzmeta aci Nimam un paraustīja plecus. Nima rokas nervozi nodrebēja. - Tas nebūtu pieļaujams!

- Ko nu vairs, ar viņiem viss kārtībā, - Šārons atmeta ar roku. - Nekādas muļķošanās, sarunāts?

Emma piesarka kā biete. - Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

- Skaidrs, ka nav. - Laivu virs izstūma Nimu ārā no istabas un tad apstājās durvis. - Vai es varu jums uzticēties, ka atkal neaizbēgsiet?

- Kāpēc lai mēs bēgtu? - es noburkšķēju. - Mēs taču gribam satikt Bentema kungu.

- Mēs nekur neiesim, - Emma nogrieza kā ar nazi. - Bet kāpēc jūs vēl esat te?

- Bentema kungs palūdza, lai es jūs pieskatu.

Es pie sevis prātoju, vai tas nozīmē, ka Šārons mūs apturētu, ja mēs mēģinātu aiziet.

- Laikam esat tam vīram ļoti daudz parādā, - es izmetu.

- Ārkārtīgi daudz, - viņš attrauca. - Esmu viņam parādā par savu dzīvību. - Pieliecis galvu gandrīz līdz zemei, laivu virs izgāja priekšnamā.

- Tu pārvelc drēbes tur! - Emma pamāja uz nelielu abām telpām kopīgu vannasistabu. - Es pārģērbšos tepat. Un nekādas lūrēšanas, pirms es pieklauvēšu!

- Labīīī, - es novilku, pārspīlējot savu vilšanos, lai to neizrādītu. Lai gan iespēja ieraudzīt Emmu apakšveļā bija nenoliedzami vilinoša, visas pēdējā laikā pārciestās dzīvībai bīstamās briesmas šo manas pusaugu puikas smadzeņu daļu bija pamatīgi iesaldējušas. Tomēr vien daži nopietni skūpsti varētu pamodināt manu pamatinstinktu.

Lai vai kā, es ieslēdzos vannasistabā ar spožām, baltām flīzēm un smagu dzelzs armatūru un pārliecos pār izlietni, lai nopētītu sevi sudrabotā spogulī.

Es izskatījos briesmīgi.

Uzblīdušo seju šķērsoja nejaukas sārtas švīkas, kas gan ātri dzija, tomēr vēl nebija pagaisušas un atgādināja par ikvienu saņemto sitienu. Krūtis kā ģeogrāfisko karti klāja neglīti zilumi, kas, tiesa, nesāpēja. Grūti iztīrāmās ausu rievas bija pieķepušas ar sakaltušām asinīm. No redzamā skata man kļuva nelabi, un nācās pieķerties pie izlietnes, lai nepakristu. Pēkšņi atmiņā uzplaiksnīja nejaukas atmiņas par to, kā mani sit ar dūrēm un sper ar kājām un kā strauji tuvojas zeme.

Līdz šim neviens vēl nebija mēģinājis mani nogalināt ar kailām rokām. Tā bija jauna pieredze, pavisam citāda nekā bēgšana no tukšpauriem, kad es skrēju, instinkta dzīts. Ari jūtot, kā uz tevi šauj, pārņem citāda sajūta, jo lodes nogalina ātri un bezpersoniski. Savukārt, lai kādu nožmiegtu ar rokām, ir jāpastrādā. Šajā gadījumā nepieciešams naids. Cik savādi un sāpīgi apzināties, ka šāds naids ir veltīts man! Ka īpatņi, kuri pat nezina manu vārdu, kolektīva neprāta brīdī ienīst mani tik ļoti, ka cenšas izdzēst manu dzīvību pašu rokām. Tas lika man kaunēties - it kā neizprotamā veidā man būtu atņemta cilvēcība -, lai gan īsti nespēju aptvert, par ko. Ar to man nāksies samierināties, ja kādreiz pienāks diena, kad pietiks laika domām par kaut ko tādu.

Es atgriezu krānu, lai noskalotu seju. Caurules nodrebēja un iekaucās, tomēr pēc pamatīga orķestrāla priekšnesuma krāns izklepoja vien brūngana ūdens malku. Pat ja tas Bentems bija bagāts, nekāda greznība nespētu pasargāt viņu no patiesības, ka viņš mitinās ellīgā vietā.

Nez kā viņš šeit nonāca?

Vēl lielāku interesi radīja jautājums, kas šim kungam ir zināms vai, konkrētāk, ko viņš zina par manu vectēvu? Protams, tieši par viņu Šārons runāja, sacīdams, ka viņam bija jāpamana vecs virs, kurš prastu sarunāties ar tukšpauriem. Varbūt vecaistēvs satika Bentemu kara laikā pēc tam, kad jau bija pametis mis Peregrines māju, bet pirms aizbraukšanas uz Ameriku? Par šo būtisko savas dzīves posmu vectēvs runāja reti un nemēdza ieslīgt detaļās. Lai cik daudz es pēdējo mēnešu laikā būtu uzzinājis par vectēvu, daudzējādā ziņā viņš joprojām man palika noslēpumains. Skumju mākts nospriedu: kopš opīša vairs nav, visticamāk, tā ari paliks.

Es uzvilku Bentema dotās drēbes: zilu privātskolas audzēkņa kreklu, pelēku vilnas svīteri un vienkāršas, melnas bikses. Viss ideāli derēja, it kā šejienieši būtu zinājuši par manu ierašanos. Kad āvu kājās brūnas šņorējamas ādas kurpes, Emma pieklaudzināja pie durvīm.

- Kā tev tur iekšā klājas?

Es atvēru durvis, un mani apžilbināja kaut kas liels un dzeltens. Milzīgajā kanārijputniņa krāsas dzeltenajā kleitā ar kuplām piedurknēm un apakšmalu, kas pinās starp kājām, Emma izskatījās nožēlojami.

Viņa nopūtās. - Tici man, šis bija mazākais no drēbnieku radītajiem ļaunumiem.

- Tu izskaties pēc milzīga putna, - es sacīju un izgāju no vannasistabas pie draudzenes. - Savukārt es ar to svīteri izskatos pēc TV šova vadītāja Rodžersa kunga. Tas Bentems ir viens nežēlīgs cilvēks.

Emma nereaģēja ne uz vienu, ne otru līdzību. Ignorējot mani, viņa piegāja pie loga un pavērās laukā.

-Jā, derēs.

- Kas derēs?

- ŠI dzega. Tā ir varen liela, un tur ir daudz, kur pieķerties. Drošāk nekā atrakciju parka klinšu siena.

- Kāda gan mums daļa gar dzegas drošumu? - es jautāju un ari piegāju pie loga.

- Tāda, ka Šārons novēro priekšnamu, un skaidrs, ka caur to mēs nevaram bēgt.

Dažbrīd šķita, ka Emma domās ieslīgst mūsu sarunā, mani pašu uz to nepaaicinot, un pēc tam jūtas neapmierināta, ka es apjūku, kad viņa galu galā kaut ko pasaka skaļi. Meitenes smadzenes funkcionēja tik ātri, ka laiku pa laikam tās apsteidza pašas sevi.

- Mēs nekur nevaram bēgt, - es sacīju. - Mums jāsatiek Bentems.

- Tā arī darīsim, tikai lai mani pakar, ja nākamo stundu es aizvadīšu šajā istabā, lauzot rokas. Svētais Bentema kungs ir Velna aizā dzīvojošs trimdinieks, un tas nozīmē, ka, visticamāk, viņa nekrietnā pagātne bijusi bīstama un nožēlojama. Es gribu mazliet apskatīt viņa māju un noskaidrot, ko tur ieraudzīsim. Mēs atgriezīsimies, vēl pirms kāds pamanīs, ka esam nozuduši. Goda vārds!

- Nu, lai notiek, dosimies slepenā operācijā. Tādam mērķim mēs esam ideāli ģērbušies.

- Ļoti smieklīgi.

Man kājās bija kurpes ar cietām zolēm, un katrs solis atbalsojās kā āmura sitiens. Emmas kleita bija košāka pat par dzelteno bīstamības ceļa zīmi, turklāt es tikai pavisam nesen biju tiktāl atguvis spēkus, lai pats nostātos uz kājām. Un tomēr es piekritu. Šādos jautājumos manai draudzenei bieži vien izrādījās taisnība, un tobrīd es biju atkarīgs no viņas intuīcijas.

- Ja kāds mūs pamanīs, neko darīt, - Emma sacīja. - Ir skaidrs, ka tas vīrs ir gaidījis veselu mūžību, lai tevi satiktu. Par nelielu ekskursiju viņš mūs vairs nepadzīs.

Emma pavēra logu un uzrāpās uz dzegas. Es piesardzīgi pabāzu laukā galvu. Mēs atradāmies otrajā stāvā kādā tukšā ielā Velna aizas labajā rajonā. Es pamanīju malkas grēdu - aiz tās

mēs bijām slēpušies, kad Šārons iznāca no šķietami pamestā veikala. Tieši zem mums atradās Mandija, Daisona un Straipa advokātu birojs. Šāda firma, protams, neeksistēja. Tā bija tikai viltus izkārtne, kas slēpa ieeju Bentema mājā.

Emma pasniedza man roku. - Zinu, ka tu neesi sajūsmā par augstumu, bet es neļaušu tev nokrist.

Pēc purināšanas virs verdošas upes tukšpaura tvērienā šāds kritiens vairs nešķita tik biedējošs. Emmai bija taisnība: dzega izrādījās plata, un pie dekoratīvajiem rotājumiem un groteska-jām sejām, kas šur tur izvirzījās no ēkas fasādes, varēja veiksmīgi pieķerties. Es izrāpos laukā, pieķēros un trīcošām kājām sekoju draudzenei.

Dzega turpinājās aiz mājas stūra, un mēs bijām gandrīz droši, ka virzāmies uz priekšu paralēli priekšnamam un Šārons mūs nevar redzēt. Mēs mēģinājām atvērt kādu logu.

Tas izrādījās aizslēgts. Tad virzījāmies tālāk un mēģinājām attaisīt nākamo, bet arī tas bija aizslēgts, tāpat trešais, ceturtais un piektais.

- Drīz būsim sasnieguši mājas otru galu, - es teicu. - Ja nu mums neizdosies attaisīt nevienu logu?

- Nākamo izdosies, - Emma atbildēja.

- Kā tu zini?

- Esmu gaišreģe. - Līdz ar šiem vārdiem viņa iespēra pa logu, un saplēstā stikla lauskas ielidoja telpā vai notinkšķēja, atsitoties pret mūri.

- Nē, tu esi huligāne.

Emma novaikstljās un ar plaukstu izsita no rāmja pēdējās rūts atliekas.

Pa caurumu meitene ielīda istabā. Es mazliet negribīgi viņai sekoju tumšajā un bīstamajā telpā. Pagāja kāds bridis, līdz acis pierada pie tumsas. Nīkulīgā gaisma ieplūda istabā tikai pa caurumu mūsu nupat saplēstajās žalūzijās, un tā ļāva mums saskatīt īstu mantu vācēja paradīzi. Koka redeļu grozi un kastes nedrošās kaudzēs slējās līdz pat griestiem, un starp tām palika tikai šaura sprauga, pa kuru pārvietoties.

- Man rodas aizdomas, ka Bentemam nepatīk neko mest ārā, - Emma piezīmēja.

Es atbildēju ar strauju trīskāršu šķavu zalvi. Gaisā biezēja putekļi. Emma novēlēja man veselību, iededza plaukstā liesmiņu un apgaismoja tuvāko kasti. Uz tās vīdēja etiķete: Rm. AM-157.

- Kā tu domā - kas tajās glabājas? - es jautāju.

- Lai to noskaidrotu, būs vajadzīgs lauznis, - Emma attrauca. - Izskatās diezgan stabila.

- Man likās, ka tu esi gaišreģe.

Emma parādīja mēli.

Tā kā laužņa mums nebija, turpinājām apskatīt telpu. Tiklīdz attālinājāmies no loga un pa to ieplūstošās nīkulīgās gaismiņas, Emmas liesma palielinājās. Pa šauro eju starp kastēm nonācām līdz durvju arkai un citai istabai, kas izrādījās tikpat tumša un gandrīz tikpat piekrauta. Tomēr tur glabājās nevis kastes, bet gan milzīgas, ar baltiem putekļu pārklājiem apsegtas mēbeles. Emma jau grasījās vienu pārklāju noraut nost, bet es laikus satvēru viņas roku.

- Kas tev lēcies? - draudzene izklausījās sarūgtināta.

- Zem tā var atrasties kaut kas briesmīgs.

- Jā, tieši tā, - viņa teica un norāva pārsegu, saceļot gaisā putekļu mākoni.

Kad putekļi nosēdās, mēs ieraudzījām paši savu neskaidro atspulgu stikla skapī, kādus mēdz izmantot muzejos. Vitrīna bija augstumā līdz viduklim un kādas četras pēdas plata. Tajā glabājās rūpīgi sakārtoti priekšmeti ar klāt pieliktām zīmītēm: no kokosrieksta čaumalas izgrebts trauks, no vaļa muguras skriemeļa izgatavota ķemme, neliels akmens cirvis un vēl daži eksponāti, kuru pielietojums nebija uzreiz nosakāms. Pie stikla piestiprinātais uzraksts vēstīja: īpatņu mājsaimniecības priekšmeti noEsprito Santo salas Jaunajā Hibrīdu salu arhipelāgā Klusā okeāna dienvidu daļā, iegūti 1750. gadā.

- Ak vai! - Emma nočukstēja.

- Savādi, - es atbildēju.

Emma nolika pārklāju vietā, lai gan īsti nebija jēgas slēpt mūsu viesošanās pēdas, jo saplēsto logu salabot nevarējām. Tā mēs virzījāmies pa telpu uz priekšu un uz labu laimi atsedzām vairākus priekšmetus. Tie bija dažnedažādi muzeja eksponāti,

starp kuriem it kā nepastāvēja nekāda saistība, ja nu vien tāda, ka savulaik šīs lietas bija piederējušas īpatņiem. Vienā skapī atradās spilgti zīda apģērbi, ko īpatņi bija valkājuši Tālajos Austrumos ap 1800. gadu. Citā vitrīnā mēs ieraudzījām kaut ko, kas pirmajā brīdī izskatījās pēc koka stumbru šķērsgriezumiem, bet, rūpīgāk apskatot, izrādījās no naglaina koka plāksnes izgatavotas durvis ar dzelzs eņģēm un rokturi. Blakus atradās uzraksts: Ieeja īpatņu mājā no plašajām Hibernijas ārēm, 1530. gads.

- Oho! - Emma pieliecās, lai apskatītu tuvāk. - Es pat nenojautu, ka mūsu šajā pasaulē ir tik daudz.

- Vai arī bija tik daudz, - es precizēju. - Nez vai viņi vairs ir dzīvi...

Beidzamo mēs aplūkojām kolekciju ar nosaukumu Hetu īpatņu ieroči no Kaimaklas pazemes pilsētas, laiks nezināms. Pārsteidzošā kārtā skapī mēs ieraudzījām tikai beigtas vaboles un tauriņus.

Emma pavērsa liesmu tā, lai ielūkotos man acīs. - Laikam esam noskaidrojuši, ka Bentems ir vēstures maniaks. Esi gatavs iet tālāk?

Mēs izskrējām cauri vēl divām ar putekļiem klātām vitrīnām piebāztām telpām un nonācām pie vienkāršām kāpnēm, pa kurām uzkāpām uz nākamo stāvu. No kāpņu telpas pavērās durvis uz garu un greznu, tepiķiem klātu gaiteni. Tas izskatījās nebeidzams - vienādā attālumā izvietotās durvis un tapešu raksta atkārtošanās radīja reibinošu bezgalības ilūziju.

Mēs devāmies uz priekšu un ielūkojāmies blakustelpās. Tās bija identiski mēbelētas, identiski iekārtotas un aplīmētas ar identiskām tapetēm. Katrā istabā atradās gulta, naktsgaldiņš un skapis - tieši tāpat kā telpā, kurā es biju atguvies. Sarkano magoņu raksts vijās pa tapetēm un hipnotizējošās cilpās turpinājās uz tepiķa. Šķita, ka šo istabu pamazām pārņem daba. Faktiski istabas nebūtu nekādi atšķiramas, ja ne mazās misiņa plāksnītes ar katras telpas nosaukumu pie durvīm. Tie visi bija eksotiski: Alpu istaba, Gobi istaba, Amazones istaba...

No gaiteņa durvis veda uz kādām piecdesmit telpām, un mēs bijām tikuši vien līdz pusei, kad jau pielikām soli, jo bija skaidrs,

ka šeit neko jaunu vairs nevaram atklāt. Tad pēkšņi sajutām tik stindzinošu gaisa plūsmu, ka sāka smelgt āda.

- Brrr. - Es sarāvos čokurā. - No kurienes tas pūš?

- Vai tikai kāds nebūs atstājis vaļā logu, - Emma noteica.

- Bet ārā nav auksts, - es iebildu, un viņa paraustīja plecus.

Mēs gājām pa vestibilu uz priekšu, un, jo tālāk tikām, jo aukstāks kļuva. Galu galā mēs nogriezāmies ap stūri un nonācām tajā gaiteņa daļā, kur pie griestiem karājās lāstekas un tepiķus klāja sarma. Šķita, ka sals nāk no vienas konkrētas istabas. Mēs nostājāmies pie tās un vērojām, kā spraugā zem durvīm krājas sniegpārslas.

- Cik dīvaini! - Es nodrebinājos.

- Neparasti, šaubu nav, - Emma man piekrita, - pat pēc maniem ieskatiem.

Es spēru soli uz priekšu, un zem kājām nogurkstēja sniegs. Izpētījis pie durvīm piestiprināto plāksnīti, es izlasīju: Sibīrijas istaba.

Es paraudzījos uz Emmu. Viņa vērās manī.

- Varbūt tur tikai darbojas īpaši spēcīgs gaisa kondicionētājs, - Emma ieminējās.

- Taisīsim vaļā un noskaidrosim, - es ierosināju un nospiedu durvju rokturi, bet tās nevērās. - Aizslēgts.

Emma pielika pie roktura savu plaukstu un vairākas sekundes nelaida vaļā. Izkusušais ledus sāka pilēt uz grīdas.

- Nevis aizslēgts, bet aizsalis.

Viņa nospieda rokturi un pagrūda durvis uz priekšu, bet tās pavērās tikai šaurā spraudziņā. Mēs pielikām plecus pie durvīm un uz trīs pagrūdām. Durvis atsprāga vaļā, un sejā iebrāzās arktiska gaisa pūsma. Sniegpārslas lidoja visur - ari mums acīs un gaitenī aiz muguras.

Pieseguši sejas, ielūkojāmies istabā. Tā bija mēbelēta tāpat kā citas telpas - ar gultu, drēbju skapi un naktsgaldiņu -, bet zem dziļajām sniega kupenām slēpās neskaidri, balti pauguri.

- Kas tie tādi? - es skaļi iesaucos, lai pārkliegtu kaucošo vēju. - Vēl viena cilpa?

- Nevar būt! - arī Emma kliedza. - Mēs jau vienā esam!

Pieliekušies pret vēju, mēs iegājām telpā, lai apskatītu to tuvāk. Agrāk man šķita, ka sniegs un ledus nāk no atvērtā loga, bet, tiklīdz brāzma pierima, kļuva skaidrs, ka istabā logu nemaz nav un trūkst ari pretējās sienas. Abās pusēs esošās sienas un griestus virs galvas klāja ledus, iespējams, kaut kur zem kājām atradās ari tepiķis, bet tur, kur būtu jābūt ceturtajai sienai, pavērās skats uz apledojušu alu un uz ainavu aiz tās - bezgalīgiem balta sniega un melnu klinšu plašumiem.

Cik varēju spriest, tuvāk Sibīrijai nemaz nebūtu iespējams nonākt.

Cauri istabai prom neskartajā ainavā tiecās nošķūrēta taciņa vienas lāpstas platumā. Mēs šļūcām pa taku laukā no istabas un ielīdām alā, nepārstājot apbrīnot visu apkārt redzamo. Kā baltu koku mežs no grīdas augšup cēlās un no griestiem nokarājās milzīgi ledus pīķi.

Emmu bija grūti pārsteigt - viņa bija jau gandrīz simt gadus veca un visu mūžu redzējusi daudz ko īpatnu, tomēr šķita, ka šī vieta izraisa viņā patiesu apbrīnu.

- Cik pārsteidzoši! - meitene iesaucās, pieliecās un sagrāba saujā sniegu. Viņa smiedamās meta ar piku man. - Vai tas nav pārsteidzoši?

- Ir gan, - es izspiedu caur klabošajiem zobiem, - tikai kāpēc tas viss atrodas šeit?

Izlavierējuši cauri milzīgajām lāstekām, mēs nonācām klajumā. Atskatījies es istabu mums aiz muguras vairs neredzēju -to pilnībā aizsedza alas sienas.

Emma steidzās uz priekšu, tad pagriezās atpakaļ un satraukti uzsauca: - Nāc šurp!

Es aizbridu pa aizvien dziļāko sniegu līdz draudzenei. Tur pavērās dīvains skats. Mūsu priekšā pletās balts, līdzens lauks. Tam blakus zeme aizvijās dziļās, līkumotās krokās, kas atgādināja plaisas šļūdoni.

- Mēs šeit neesam vieni, - Emma teica un norādīja uz kādu, ko vēl nebiju pamanījis. Plaisas malā stāvēja kāds vīrietis un raudzījās tai pāri.

- Ko viņš tur dara? - Mans jautājums izskanēja vairāk vai mazāk retoriski.

- Šķiet, uz kaut ko skatās.

Mēs vērojām, kā svešinieks lēnītēm pastaigājas gar plaisas malu, nepārstādams raudzīties lejup. Pēc brīža es sapratu, ka esmu ārkārtīgi pārsalis un vairs nejūtu seju. Gaisā pacēlās sniega vērpete un aizsedza skatienu.

Kad pēc brīža sniegs norima, vīrietis lūkojās tieši uz mums.

Emma sastinga. - Ko nu?

- Kā tev šķiet, vai viņš mūs redz?

Emma pavērās uz savu spilgti dzelteno kleitu. - Jā.

Kādu bridi mēs stāvējām, nenovēršot acis no svešinieka, un viņš pāri baltajam klajumam raudzījās uz mums. Tad vīrietis metās skriet uz mūsu pusi. Mūs šķīra gandrīz simt metri, dziļš sniegs un nelīdzenas ledus plaisas. Grūti noprast, vai viņš gribēja mums nodarīt kaut ko ļaunu, bet mēs atradāmies tur, kur mums nebija jābūt, un šķita, ka visprātīgāk būtu doties prom. Šādu lēmumu skaļi pastiprināja kauciens, kādu līdz šim biju dzirdējis tikai vienreiz - čigānu apmetnē.

Lācis.

Ātrs skatiens pār plecu apstiprināja manas aizdomas: no kādas plaisas šurp joņoja milzīgs, melns lācis un tuvojās vīrietim. Viņi abi grasījās mums uzbrukt, turklāt lācis veica ceļu daudz ātrāk nekā cilvēks.

- LĀCIS! - es gluži lieki nokliedzos.

Es mēģināju skriet, bet sastingušās kājas atteicās klausīt. Emma, it kā nejūtot salu, saķēra mani aiz rokas un vilka uz priekšu. Mēs iemukām atpakaļ alā, izsteberējām cauri istabai un laukā pa durvīm, ap kurām pusēnā grimstošo gaiteni jau pildīja sniega kupenas. Es aizrāvu durvis aiz mums ciet, it kā tās varētu apturēt lāci, un mēs steidzāmies atpakaļ pa garo gaiteni, tad lejā pa kāpnēm un iekšā Bentema slēgtajā muzejā, lai paslēptos starp baltā sniega segām klātajiem rēgiem.

Mēs noslēpāmies starp sienu un milzīgu, putekļiem klātu veidojumu telpas dziļākajā stūri, tad ielīdām tik šaurā spraugā, ka nevarējām pagriezt galvu, lai redzētu viens otru, un aukstums, no kura tā bijām bēguši, tagad pārņēma mūsu kaulus. Klusi drebinādamies, stāvējām kā stāvi manekeni, un no drēbēm kūstošais sniegs peļķēs krājās pie kājām. Emma saņēma manu labo roku savā kreisajā - tas ari bija viss siltums, ko varējām viens otram dot. Pamazām starp mums veidojās sapratne, kādu nav iespējams izteikt vārdos, - tā bija īpaša žestu un skatienu, pieskārienu un aizvien kaislīgāku skūpstu valoda, kas ik mirkli kļuva bagātāka, spēcīgāka un sarežģītāka. Tā bija aizraujoša un ļoti būtiska izjūta, un tādos mirkļos kā šis tā lāva nedaudz mazāk just aukstumu un bailes.

Kad pēc dažām minūtēm neviens lācis tā ari neparādījās, lai mūs apritu, uzdrošinājāmies čukstus bilst kādu vārdu.

- Vai mēs tikko atradāmies cilpā? - es vaicāju. - Vai tā bija cilpa cilpā?

- Es nezinu, kas tas bija, - Emma atbildēja.

- Sibīrija, lā bija rakstīts uz durvīm.

-Ja tā bija Sibīrija, tad istaba, kurā tā atrodas, ir tāds kā portāls, nevis cilpa. Bet portāli, protams, neeksistē.

- Protams, - es piekritu, lai gan nemaz nebūtu tik dīvaini ticēt, ka pasaulē, kurā pastāv laika cilpas, eksistē ari portāli.

- Ja nu tā bija tikai ļoti sena cilpa? - es ieminējos. - Piemēram, no leduslaikmeta, desmit vai piecpadsmit tūkstošus gadu veca? Varbūt tolaik Velna aiza izskatījās tieši tā.

- Diez vai mēdz būt tik aizvēsturiskas cilpas, - Emma nočukstēja.

Man klabēja zobi. - Man nepāriet drebuļi, - es teicu.

Emma piespiedās man pie sāna un ar silto roku saberzēja muguru.

- Ja es varētu izveidot portālu ar izeju uz jebkuru vietu, -es sariju, - Sibīrija neatrastos manas izvēles saraksta augšgalā.

- Uz kurieni tu tādā gadījumā dotos?

- Hm, varbūt uz Havaju salām... Lai gan pieļauju, ka tur ir garlaicīgi. Kurš gan neizvēlētos Havaju salas!

-Es.

- Kur tu gribētu nonākt?

- Tur, no kurienes esi tu, - Emma atbildēja. - Floridā.

- Jēziņ, kāpēc tu gribētu nokļūt tieši tur?

- Domāju, ka man būtu interesanti redzēt vietu, kur tu uzaugi.

- Cik mīļi. Tur gan nekā īpaša nav. Florida nudien ir mierīga vieta.

Emma uzlika galvu man uz pleca un uzpūta uz manas rokas siltu elpu. - Izklausās pēc paradīzes.

- Tev sniegs saķēries matos, - es teicu, bet pārslas izkusa, tiklīdz es mēģināju tās notraust zemē. Es nopurināju auksto ūdeni uz grīdas un tajā brīdī pamanīju mūsu pēdas. Mēs bijām atstājuši uz grīdas kūstošā sniega svītru, kas droši vien aizveda uz mūsu slēptuvi.

- Mēs nu gan esam stulbeņi! - Es norādīju uz pēdām. - Vajadzēja atstāt kurpes ārpusē.

- Viss kārtībā, - Emma mani mierināja. - Ja viņi līdz šim nav sadzinuši mums pēdas, varbūt...

No istabas pretējā stūra atskanēja skaļi, metāliski soļi, ko pavadīja liela dzīvnieka elsošana.

- Atpakaļ pie loga - cik ātri vien vari! - Emma nošņāca, un mēs izlīdām no slēptuves.

Es mēģināju skriet, bet paslīdēju peļķē. Pieķēros pie pirmā priekšmeta, kas trāpījās pa rokai, un tas izrādījās pār lielo eksponātu pārklātais palags, aiz kura nupat bijām slēpušies. Pārklājs noslīdēja nost ar skaļu šššššvīks!, kas atbalsojās telpā. Skatienam pavērās kārtējā virina; krītot pārklājs parāva mani līdzi, un es piezemējos peļķē uz saņurcītas auduma kaudzes.

Paskatījies augšup, vispirms ieraudzīju meiteni, taču nevis Emmu, kura stāvēja man līdzās, bet gan citu seju, kas atradās vitrīnā manai draudzenei aiz muguras. Aiz stikla redzamajai būtnei bija nevainojama eņģeļa seja, matos iesieta lente un rišām rotāta kleita. Viņa ar stiklainu skatienu vērās vienā punktā, neko neredzot, - tāds cilvēka izbāznis.

Es pārbijos. Emma pagriezās, lai paskatītos, kas mani tā nobiedējis, un tad sabijās arī viņa.

Draudzene uzrāva mani kājās, un mēs skriešus metāmies prom.

Es aizmirsu visu - vīrieti, kas skrēja mums pakaļ, lāci un Sibīriju. Gribēju vienīgi tikt prom no šīs istabas, tālāk no izbāztās meitenes un tālu prom no jebkādas iespējas, ka mēs ar Emmu varētu piedzīvot tādu pašu likteni - nomirt un pārtapt aiz stikla izstādītos izbāžņos. Nu es zināju par Bentemu visu nepieciešamo - izrādījās, ka viņš ir prātu zaudējis kolekcionārs. Biju pārliecināts, ka, paraudzījušies zem citiem pārklājiem, mēs ieraudzītu šai meitenei līdzīgus eksponātus.

Tiklīdz bijām skriešus nogriezušies ap stūri, virs galvas ieraudzījām biedējošu desmit pēdas augstu spalvu kalnu ar asiem nagiem. Mēs iekliedzāmies, un pārāk vēlu nobremzējuši, pa peļķi aizslīdējām tieši līdz lāča ķepām. Tur mēs sarāvāmies čokurā un gaidījām nāvi. Mūs apņēma karsta un smirdīga elpa. Pār manu vaigu pārbrauca kaut kas slapjš un ass.

Lācis mani nolaizīja. Lācis mani nolaizīja, un kāds smējās.

- Nomierinieties, viņš nekodīs! - atskanēja balss, un es noņēmu plaukstu no acīm. No augšas manī noraudzījās lielas, brūnas acis virs gara, spalvaina purna.

Vai šos vārdus teica pats lācis? Vai lāči mēdz runāt par sevi trešajā personā?

- Viņu sauc Pits, - balss turpināja, - un viņš ir mans miesassargs. Diezgan draudzīgs, ja vien jūs esat draudzīgi man. Pit, sēdi!

Pits apsēdās un nu nolaizīja nevis manu seju, bet gan savu ķepu. Es acumirklī pielēcu kājās, noslaucīju no vaiga slienas un beidzot ieraudzīju pašu balss īpašnieku. Tas bija pavecs vīrs -smalks kungs ar neuzkrītošu smīnu uz lūpām, kurš lieliski piestāvēja pie viņa satriecošā veidola - cilindra, spieķa, cimdiem un augstās, baltās apkaklītes virs tumšās žaketes.

Kungs viegli pielieca galvu un pielika roku pie cepures. - Mai-rons Bentems, esmu jūsu rīcībā.

- Lēnītēm atkāpjamies, - Emma nočukstēja man pie auss, un mēs abi piecēlāmies kājās un sāniski atkāpāmies nost no lāča.

- Mēs nevēlamies nekādas nepatikšanas, kungs. Vienkārši ļaujiet mums iet, un neviens necietīs.

Bentems iepleta rokas un pasmaidīja. - Varat iet prom, kad vien vēlaties, bet tā jūs sagādātu man lielu vilšanos. Jūs tikai nupat ieradāties, un mums ir tik daudz, par ko parunāt.

- Vai tiešām? - es attraucu. - Varbūt iesākumā jūs paskaidrosiet par to meiteni tur tajā skapī?

- Un par Sibīrijas istabu! - Emma man piebalsoja.

- Jūs esat apjukuši, nosaluši un izmirkuši. Vai nebūtu labāk par to parunāt pie tases karstas tējas?

Būtu gan, tikai es negrasījos to atzīt skaļi.

- Nekur mēs neiesim, pirms uzzināsim, kas te notiek! -Emma paziņoja.

- Lieliski, - Bentems atbildēja, ne par kripatu nezaudējis labo omu. - Sibīrijas istabā jūs pārsteidzāt manu asistentu. Kā jau droši vien nopratāt, no turienes paveras ceļš uz laika cilpu Sibīrijā.

- Bet tas taču nav iespējams, - Emma iebilda. - Sibīrija atrodas tūkstošiem jūdžu tālu.

- Trīstūkstoš četrsimt astoņdesmit deviņas jūdzes, - Bentems precizēja. - Ar starpcilpu ceļojumiem es nodarbojos visu mūžu. - Viņš pievērsās man. - Savukārt tas eksponāts, kuru jūs atsedzāt, ir Sofronija Vinsteda - vēsturē pirmā īpatne, kas piedzimusi Anglijas karaliskajā ģimenē. Viņa aizvadīja aizraujošu mūžu, kas, tiesa, beidzās mazliet traģiski. Manā īpatnīcā atrodas dažnedažādi ievērojami īpatņi - kā labi pazīstami, tā nevienam nezināmi un pat bēdīgi slaveni. Ar lielāko prieku esmu gatavs jums izrādīt jebkuru vai visus. Man nav, ko slēpt.

- Tas vecis ir jucis, - es pačukstēju Emmai. - Viņš grib mūs izbāzt un pievienot savai kolekcijai!

Bentems iesmējās. (Viņam, bez šaubām, bija izcila dzirde.)

- Manu zēn, tie ir tikai vaska modeļi. Jā, es esmu kolekcionārs un senlietu glabātājs, bet es nekolekcionēju cilvēkus! Vai jūs tiešām domājat, ka es tik ilgi gaidīju uz tikšanos ar jums tikai tāpēc, ka gribu jūs izķidāt un ieslēgt vitrīnā?

- Esmu dzirdējis par vēl neparastākiem hobijiem, - es sacīju un atcerējos Enoha homunkulu armiju. - Ko jūs gribat no mums?

- Visu pēc kārtas. Pirmām kārtām ļausim jums sasildīties un izžūt. Pēc tam padzersim tēju un tad...

- Nevēlos būt nepieklājīga, - Emma pārtrauca mājas saimnieku, - bet mēs šeit uzturamies jau pārāk ilgi. Mūsu draugiem...

- Pagaidām ar viņiem viss ir kārtībā, es painteresējos, - Bentems atbildēja. - Noskaidroju, ka viņu dzīve vēl nav tik tuvu galam, kā jums varbūt šķiet.

- Kā jūs to zināt? - Emma ātri atcirta. - Ko jūs gribat teikt ar “vēl nav tik tuvu galam”?

- Ko jūs gribat teikt ar “noskaidroju”? - es vienlaikus noprasīju.

- Visu pēc kārtas, - Bentems atkārtoja. - Es zinu, ka tas nav viegli, bet esiet pacietīgi. Ir pārlieku daudz stāstāmā, lai visu pateiktu uzreiz, turklāt ir jāņem vērā arī jūsu stāvoklis. - Viņš sniedza mums roku. - Skatieties, jūs taču drebat!

- Labi, lai notiek, - es samierinājos. - Padzersim tēju.

- Lieliski! - Bentems nopriecājās un divreiz uzsita ar spieķi pa grīdu. - Pit, šurp!

Lācis diezgan atsaucīgi ierūcās, nostājās uz pakaļkājām un devās uz priekšu pie Bentema, gāzelēdamies kā resns cilvēks ar stabiem līdzīgām kājām. Piegājis pie saimnieka, dzīvnieks pieliecās un pacēla viņu gaisā. Pits nesa viņu kā mazu bērnu, ar vienu ķepu atbalstot muguru, bet ar otru pieturot saimnieka kājas.

- Es zinu, ka šis ir neierasts pārvietošanās veids, - Bentems skaidroja, - bet es ātri piekūstu. - Viņš norādīja ar spieķi uz priekšu. - Pit, uz bibliotēku!

Mēs ar Emmu pārsteigti raudzījāmies, kā lācis līdz ar Bentema kungu pamazām attālinās no mums.

Katru dienu vis nesanāk kaut ko tādu redzēt, es nodomāju. To gan varētu attiecināt uz gandrīz visu todien piedzīvoto.

- Pit, stāvi! - atskanēja Bentema komanda.

Lācis apstājās. Bentems mums pamāja.

- Nāciet!

Mēs tikai blenzām, neizkustējušies no vietas.

- Atvainojiet, - Emma sarija, un mēs metāmies viņiem pakaļ.

Mēs sekojām Bentemam un viņa lācim pa gaiteņu labirintu.

- Vai jūsu lācis ir īpatnis? - es painteresējos.

-Jā, viņš ir Grimmu lācis. - Bentems sirsnīgi paberzēja dzīvnieka plecu. - Krievijā un Somijā tie ir imbrīņu tuvākie kompanjoni, un tur dzīvojošie īpatņi jau sen ir iecienījuši Grimmu lāču piejaucēšanu. Šie dzīvnieki ir gana spēcīgi, lai pieveiktu tukš-pauri, bet ari pietiekami maigi, lai parūpētos par mazu bērnu. Ziemas nakti viņi silda labāk par elektrisko segu un ari kalpo kā bezbailīgi aizstāvji - par to jūs jau pārliecinājāties. Pit, pa kreisi!

Kamēr Bentems slavināja Grimmu lāču labās īpašības, mēs nonācām nelielā priekštelpā. Tās vidū zem stikla kupola atradās trīs dāmas, bet virs viņām bija izslējies milzīgs, pēc skata ļauns lācis. Uz īsu bridi man pat aizrāvās elpa, līdz pamanīju, ka tie ir kārtējie stingie Bentema eksponāti.

- Lūk, mis Zldaste, mis Strazda un mis Dūkure, kā ari viņu lācis Aleksis, - Bentems sacīja.

Vērīgāk ieskatoties, ievēroju, ka lācis šķietami sargā imbrīņu vaska figūras. Dāmas mierīgās pozās sēdēja ap dzīvnieku, bet tas bija sastindzis rēciena bridi un atvēzējis ķepu pret ienaidnieku. Otra ķepa gandrīz mīļi balstījās uz vienas imbrlnes pleca, viņas pirksti apvija garo lāča nagu, kā norādot uz imbrlnes pārsteidzošo varu pār šo biedējošo radījumu.

- Aleksis bija Pita tēva tēvocis, - Bentems paskaidroja. - Sasveicinies ar savu tēvoci, Pit!

Pits ieņurdējās.

- Kaut tu varētu šādi valdīt pār tukšpauriem! - Emma man pačukstēja.

- Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai apmācītu Grimmu lāci? - es jautāju namatēvam.

- Daudzi gadi, - viņš atbildēja. - Pēc dabas Grimmi ir ļoti neatkarīgi.

- Daudzi gadi, - es pačukstēju Emmai.

Viņa izvalbīja acis. - Vai tad arī Aleksis ir izgatavots no vaska? - viņa vērsās pie Bentema.

- Nē, viņš ir izbāzts.

Acīmredzot Bentema nepatika pret īpatnu cilvēku taksidermiju uz īpatniem dzīvniekiem neattiecās. Ja Edisons būtu šeit, viņš šķiltu zibeņus, es pie sevis nospriedu.

Es nodrebinājos, un Emma pārlaida man pār muguru siltu plaukstu. To pamanīja arī Bentems, kurš sacīja: - Piedodiet! Ciemiņi pie manis gadās tik reti, ka es nespēju atturēties no kolekcijas izrādīšanas, kad tas notiek. Bet nu - ja reiz solīju tēju, tad tēja arī būs!

Namatēvs norādīja ar spieķa galu uz priekšu, un Pits devās tālāk. Viņiem pakaļ mēs izgājām no putekļiem klātajām eksponātu krātuves telpām un nonācām citā mājas daļā. To lielā mērā varēja raksturot kā parasta bagātnieka namu: marmora kolonnām rotāts vestibils; formāla ēdamistaba ar tapetēm klātām sienām un vairāk nekā desmit sēdvietām. Abu ēkas spārnu vienīgais mērķis, kā man šķita, bija gaumīgi izkārtotu mēbeļu kolekcijas izrādīšana. Tomēr katrā telpā papildus visam pārējam atradās ari daži Bentema īpatņu kolekcijas eksponāti.

- Spānija, piecpadsmitais gadsimts. - Namatēvs norādīja uz zālē izvietotām mirdzošām bruņām. - Liku izgatavot jaunas. Der man kā uzlietas!

Beidzot mēs piegājām pie bibliotēkas - skaistāku telpu es nebiju redzējis. Bentems lika, lai Pits noliek viņu zemē, notrausa pie žaketes pielipušās spalvas un aicināja mūs ienākt. Telpa bija vismaz trīs stāvus augsta, ar grāmatu plauktiem, kas pacēlās galvu reibinošā augstumā. Par piekļūšanu tiem gādāja vairākas trepes, platformas un kāpnītes ar ritenīšiem.

- Jāatzīst, neesmu tās visas izlasījis, - Bentems teica, - bet es pie tā strādāju.

Namatēvs norādīja mums uz neskaitāmiem dīvāniņiem, kas bija izvietoti ap iedegtu kamīnu, kura radītais siltums piepildīja telpu. Šārons un Nims mūs jau gaidīja pie uguns. - Nosaukt mani par neuzticamu stulbeni! - laivu vīrs nošņāca, bet, pirms viņš paspēja sabārt mani vēl vairāk, namatēvs viņu aizsūtīja pēc segām. Mēs baudījām saimnieka labvēlību, un Šāronam ar savu aso mēli nācās pagaidīt.

Jau pavisam drīz sēdējām uz dīvāna, ietinušies pledos. Nims rosījās, uz apzeltītas paplātes gatavodams tēju, un Pits, saritinājies pie kamīna, ātri vien ielaidās ziemas miega stāvoklī. Es mēģināju pretoties mājīgajai labsajūtai, kas sāka mani pārņemt, un koncentrēties uz vēl nepadarītajiem darbiem - svarīgajiem jautājumiem un šķietami neatrisināmajām problēmām. Domāju par mūsu draugiem un imbrīnēm. Par absurdo un bezcerīgo uzdevumu, ko bijām apņēmušies veikt. Ja domātu par to visu vienlaikus, šis smagums varētu mani nospiest. Tāpēc palūdzu Nimam trīs cukura graudus un tik daudz krējuma, ka tēja kļuva balta. Es to izdzēru trijos malkos un palūdzu vēl.

Šārons bija atkāpies bibliotēkas stūri, kur īgņojās, vienlaikus noklausīdamies mūsu sarunu.

Emma nepacietīgi vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt galā ar formalitātēm. - Tātad - vai tagad mēs varam parunāties?

Bentems izlikās meiteni nedzirdam. Viņš sēdēja mums iepretī un vērās manī ar neizprotamu smaidiņu sejā.

- Kas par lietu? - es jautāju, noslaucīdams no zoda tējas lāsi.

- Cik pārdabiski! - viņš attrauca. - Jūs esat kā izspļauts.

- Izspļauts kas?

-Jūsu vectēvs, protams.

Es atrāvu tējas tasi no lūpām. - Vai jūs viņu pazināt?

- Pazinu gan. Viņš bija mans draugs. Tas bija sen, kad man tik ļoti vajadzēja draugu.

Es paraudzījos uz Emmu. Viegli nobālējusi, viņa cieši satvēra tējas tasi.

- Vectēvs pirms dažiem mēnešiem nomira, - es sacīju.

-Jā. Man bija ļoti skumji to dzirdēt, - Bentems atsaucās. - Ja

godīgi, esmu pārsteigts, ka viņš tik ilgi izturēja. Domāju, ka viņš jau sen ir nogalināts. Jūsu vectēvam bija daudz ienaidnieku, bet viņš bija ārkārtīgi talantīgs cilvēks.

- Kāds bija jūsu draudzības raksturs? - Emma ierunājās policijas izmeklētāja balsi.

- Un jūs droši vien esat Emma Blūma, - vecais kungs beidzot uzlūkoja ari manu draudzeni. - Esmu daudz pārjums dzirdējis.

Šķita, ka dzirdētais Emmu pārsteidz. - Patiesi?

- О jā. Ābrahams bija jums ļoti pieķēries.

- Man tas ir kas jauns. - Emma pietvīka.

-Jūs esat pat vēl daiļāka, nekā viņš jūs raksturoja.

Emmas zods nervozi saspringa. - Paldies! - viņa izmeta it kā starp citu. - Kā jūs iepazināties?

Smaids nozuda no Bentema sejas. - Tagad pievērsīsimies darāmajam.

-Ja jums nav iebildumu.

- Nekādā ziņā, - vecais kungs sacīja, tomēr viņa attieksme kļuva mazliet vēsāka. - Jā, jūs man iepriekš vaicājāt par Sibīrijas istabu, un es zinu, Blūmas jaunkundz, ka manis dotā atbilde jūs neapmierināja.

- Tas tiesa, bet mani... mūs... vairāk interesē Džeikoba vecaistēvs un iemesls, kāpēc jūs atvedāt mūs šurp.

- Tas viss ir savstarpēji saistīts, ticiet man. Ir jāsāk ar šo istabu un visu šo māju kopumā.

- Labi, - es piekritu. - Pastāstiet par šo namu!

Bentems ievilka elpu un uz mirkli apdomādams pielika pirkstu galus pie lūpām. Tad viņš teica: - ŠI māja ir pilna ar bezgala vērtīgiem artefaktiem, kurus visu mūžu esmu vedis šurp no ekspedīcijām, tomēr neviens eksponāts nav vērtīgāks par pašu māju. Tas ir aparāts, manis paša izgudrota ierīce, ko es dēvēju par Pancilpikumu.

- Bentema kungs ir ģēnijs, - Nims pavēstīja, novietodams mums priekšā sviestmaižu šķīvi. - Sviestmaizi, Bentema kungs?

Bentems atmāja ar roku, ka nevēlas. - Un ari tie vēl nav paši pamati. Mans stāsts sākas ļoti sen - pirms šī ēka vēl bija uzcelta. Tolaik man bija tikpat gadu, cik tagad jums, Džeikob. Mēs ar brāli aizrāvāmies ar izpēti. Pētījām Perpleksa Anomāļa kartes un sapņojām par to, kā paviesosimies visās viņa atklātajās cilpās. Mēs iztēlojāmies, kā atklāsim vēl vairāk jaunu cilpu un apmeklēsim tās ne tikai vienu reizi vien, bet vēl un vēl. Tā mēs cerējām atjaunot īpatņu pasaules slavas dienas. - Bentems pieliecās man tuvāk. - Vai saprotat, ko vēlos pateikt?

Es saraucu pieri. - Atjaunot tās slavas dienas... ar kartēm?

- Nē, ne jau tikai ar kartēm. Pajautājiet sev pats: kas mūs, cilvēkus, padara vājus?

- Vai nebūtnes? - Emma minēja.

- Tukšpauri? - es jautāju.

- Senāk, kad to vēl nebija, - mājas saimnieks vēlējās mums palīdzēt.

Emma turpināja: - Normālo cilvēku vajāšana?

- Nē. Tas ir tikai mūsu vājuma simptoms. Ģeogrāfija ir tā, kas padara mūs vājus. Pēc maniem vispārīgiem aprēķiniem, mūsdienās visā pasaulē ir aptuveni desmit tūkstoši īpatņu. To mēs zinām tikpat labi kā to, ka Visumā ir jābūt ari citām saprātīgu būtņu apdzīvotām planētām - tas ir matemātisks imperatīvs. -Vecais kungs pasmaidīja un iemalkoja tēju. - Tagad iztēlosimies desmit tūkstošus īpatņu, no kuriem ikvienam piemīt apbrīnojamas spējas un kuri sanāk kopā vienuviet kopēja mērķa vārdā. Tas taču būtu spēks, ar ko jārēķinās, vai ne tā?

- Pieļauju, ka būtu gan, - Emma sacīja.

- Gandrīz noteikti būtu, - Bentems uzsvēra. - Tomēr ģeogrāfiskie apstākļi mūs sašķeļ simtiem vājās apakšvienībās - desmit īpatņi te, divpadsmit tur -, jo ir ārkārtīgi grūti pārcelties no cilpas, kas atrodas Austrālijas nomalē, teiksim, uz cilpu Āfrikas raga galā. Jāņem vērā ne tikai normālajiem ļaudīm un parastajai pasaulei piemītošais apdraudējums, bet arī neizbēgamā novecošana, dodoties ilgā ceļojumā. Pat mūsu gaisa ceļojumu laikmetā ģeogrāfijas tirānija nepieļauj pārvietošanos starp attālākajām cilpām - izņemot visbezbailīgāko pārdrošnieku riskantos izgā-jienus.

Bentems uz bridi apklusa, rūpīgi nopētīja telpu un tad turpināja:

- Tad nu tā. Iztēlojieties saikni starp cilpām Austrālijā un Āfrikā. Pēkšņi šo cilpu iemītnieki varētu veidot attiecības. Savstarpēji tirgoties. Mācīties cits no cita. Draudu situācijā viņi varētu apvienoties, lai aizsargātu otras cilpas iemītniekus. Pavērtos dažādas, līdz šim nereālas iespējas. Tā pamazām, veidojoties aizvien attīstītākam sakaru tīklam, īpatņu pasaule no tālu izmētātām, izolētās cilpās noslēptām ciltīm pārvērstos varenā, vienotā un spēcīgā nācijā.

Runas gaitā Bentems kustējās aizvien aizrautīgāk, un līdz ar beidzamo sakāmo viņš pacēla rokas gaisā un izpleta pirkstus, kā tverot pēc kāda neredzama trenažiera stieņa.

- Un tāpēc jūs radījāt savu aparātu? - es ieminējos.

- Tāpēc es radīju savu aparātu. - Vecais kungs nolaida rokas. - Mēs ar brāli meklējām vieglāku iespēju, kā iepazīt īpatņu pasauli, taču atklājām līdzekli, kā to vienot. Pancilpikuma mērķis bija kļūt par mūsu glābiņu; šis izgudrojums uz visiem laikiem mainītu īpatņu pasaules raksturu. Tas darbojas šādi: viss sākas šeit, šajā mājā, ar nelielu aparāta sastāvdaļu, ko sauc par atmiņu. Tā ietilpst cilvēka saujā. - Bentems pavēra plaukstu. - Šo atmiņu tu paņem līdzi ārā no mājas, no šīs cilpas, un tad cauri tagadnei aiznes uz kādu citu cilpu, kura var atrasties tiklab pasaules otrā malā, kā blakusciematā. Un, kad tu atgriezies šajā cilpā, atmiņā ir uzkrājušies un uz šejieni nogādāti otras cilpas iemītnieku parametri - gluži kā DNS. Tos varētu izmantot, lai izveidotu jaunu ieeju otrajā cilpā, kas atrastos jau šeit, šajā mājā.

- Tajā augšstāva gaitenī, - Emma minēja, - kur tās daudzās durvis un plāksnītes?

- Tieši tā, - Bentems atbildēja. - Katra no tām telpām ir ieeja kādā cilpā, kuru mēs ar brāli visu šo garo gadu laikā esam iepazinuši un par kuru esam atveduši atpakaļ informāciju. Izmantojot Pancilpikumu, sākotnējais, uzņēmīgais iepazīšanās solis ir jāveic tikai vienreiz, un pēc tam jau katrs ceļojums pretējā virzienā var notikt vienā acumirklī.

- Līdzīgi kā pa telegrāfa līnijām, - Emma sacīja.

- Aptuveni, - Bentems piekrita. - Un tādējādi šī māja teorētiski varētu pārtapt par visu pasaules cilpu centrālo krātuvi.

Es apdomāju dzirdēto. Atcerējos, cik grūti man bija pirmoreiz nokļūt līdz mis Peregrines cilpai... Ja nu es būtu varējis nevis veikt garo ceļu līdz mazajai saliņai netālu no Velsas krastiem, bet gan iekļūt mis Peregrines cilpā no sava sienas skapja Englvudā? Es varētu dzīvot abas dzīves: mājās, kopā ar vecākiem un šeit -draugu un Emmas sabiedrībā.

Ja vien... Ja šāda pāreja pastāvētu, vectēvam Portmenam un Emmai nemaz nebūtu jāšķiras. Šāds apgalvojums izklausījās tik savādi, ka skudriņas pārskrēja pār visu augumu.

Bentems apklusa un pielika pie lūpām tējas tasi. - Atdzisusi, - viņš secināja un nolika to malā.

Emma izlīda no pleda, piecēlās un piegāja pie Bentema dīvāna, tad iemērca viņa tējā rādītājpirkstu. Jau pēc brīža tēja atkal bija uzkarsusi.

Bentems uzsmaidīja Emmai. - Fantastiski, - viņš sacīja.

Emma izņēma pirkstu no tases. - Man ir viens jautājums.

- Esmu gatavs saderēt, ka zinu, par ko, - vecais kungs teica.

- Nu, par ko?

- Ja kaut kas tik apbrīnojams patiesi pastāv, kāpēc mēs līdz šim neko par to nezinājām?

- Tieši tā. - Meitene atgriezās un apsēdās man līdzās.

- Jūs par to neko neesat dzirdējuši - un neviens nav dzirdējis - tāpēc, ka manu brāli diemžēl piemeklēja nelaime. - Bentems sadrūma. - Aparāts tapa ar viņa palīdzību, bet galu galā tas kļuva ari par viņa bojāejas cēloni. Beigu beigās Pancilpikums tika izmantots, nevis lai vienotu cilvēkus, kāds bija tā mērķis, bet pavisam pretējam mērķim. Nepatikšanas sākās tad, kad mēs sapratām, ka uzdevums apceļot visas pasaulē pastāvošās cilpas, lai radītu izeju uz tām šeit, ir labākajā gadījumā smieklīgs. Tas tik lielā mērā neatbilda mūsu iespējām, ka robežojās ar murgu. Mums bija nepieciešama palīdzība, turklāt liela. Par laimi, mans brālis bija tik harismātiska personība un tik labi prata pārliecināt, ka mēs viegli tikām pie vajadzīgā atbalsta. Drīz vien mūsu rīcībā atradās neliels jaunu, entuziasma pārņemtu īpatņu

karaspēks, kuri bija ar mieru riskēt ar dzīvību, lai palīdzētu mums īstenot savu sapni. Tolaik es gan vēl nenojautu, ka mana brāļa un mani mērķi patiesībā ir stipri atšķirīgi - viņš tos vēl turēja noslēpumā.

Ar nelielu piepūli Bentems piecēlās kājās. - Ir kāda leģenda. Blūmas jaunkundz, varbūt jūs to zināt. - Ar spieķi klaudzinādams pa grīdu, vecais vīrs šķērsoja istabu, apstājās pie plauktiem un paņēma kādu grāmatiņu. - Tā ir teika par zudušu cilpu. Par tādu kā pēcpasauli, kur pēc nāves glabājas mūsu īpatnās dvēseles.

- Abatona, - Emma sacīja. - Protams, esmu dzirdējusi par to. Bet tā jau ir tikai leģenda.

- Varbūt jūs varētu izstāstīt mums šo leģendu - mūsu jaunpienākušā drauga dēļ, - Bentems lūdza.

Viņš nestabiliem soļiem atgriezās pie divāna un pasniedza man grāmatiņu. Plānais sējums zaļā iesējumā bija ļoti vecs un malās apbružāts. Uz vāka vīdēja uzraksts: īpatņu pasakas.

- Esmu to lasījis! - es iesaucos. - Vismaz daļu.

- Šim izdevumam ir gandrīz sešsimt gadu, - Bentems paskaidroja. - Tajā pēdējoreiz tika iekļauts stāsts, kuru Blūmas jaunkundze tūlīt mums atgādinās. Šo leģendu uzskatīja par bīstamu, un kādu laiku tās stāstīšanu traktēja kā noziedzīgu soli, tāpēc jūsu rokās esošais sējums ir īpatņu pasaules vēsturē vienīgā aizliegtā grāmata.

Es atvēru grāmatiņu. Tā bija rakstīta greznā, pārcilvēciski skaistā rokrakstā, un katras lappuses malu rotāja neskaitāmas ilustrācijas.

- Sen neesmu to dzirdējusi, - Emma neizlēmīgi nočukstēja.

- Es jums palīdzēšu, - Bentems sacīja un lēnītēm apsēdās uz dīvāna. - Sāciet!

- Labs ir, - Emma teica. - Leģenda vēsta par senajiem laikiem, nudien par tūkstošiem gadu senu pagātni, kad pastāvēja īpaša cilpa, kurp īpatņi devās pēc nāves.

- īpatņu paradīze, - es minēju.

- Ne gluži. Mēs tur nepalikām uz mūžīgiem laikiem. Drīzāk tā atgādināja... grāmatu krātuvi. - Šķiet, Emma nebija pārlieci-

nāta, ka ir izvēlējusies pareizo vārdu, un pavērās uz Bentemu. - Vai pareizi?

-Jā, - Vecais kungs pamāja ar galvu. - Uzskatīja, ka īpatņu dvēseles ir vērtīgas un pastāv ierobežotā daudzumā, tātad būtu izšķērdība ņemt tās līdzi kapā. Tāpēc mūža beigās mums bija jāveic ceļojums uz šo krātuvi, kur citi uzglabāja mūsu dvēseles turpmākai izmantošanai. Mēs, īpatņi, pat domājot par garīgām sfērām, vienmēr esam bijuši taupīgi.

- Pirmais termodinamikas likums, - es sacīju.

Vecais kungs neizpratnē palūkojās uz mani.

- Matēriju nav iespējams ne radīt, ne iznīcināt. Šajā gadījumā - mūsu dvēseles. (Dažbrīd es pārsteidzu pats sevi ar zināšanām, kas atausa atmiņā no skolā mācītā.)

- Varētu teikt, ka princips ir līdzīgs, - Bentems teica. - Senatnē ļaudis ticēja, ka cilvēcei ir pieejams tikai noteikts īpatno dvēseļu daudzums, un, nākot pasaulē, īpatnis aizņemas vienu sev, līdzīgi kā mēs no bibliotēkas ņemam grāmatas. - Bentems norādīja uz plauktiem visapkārt. - Savukārt, kad mūžam jeb īpatņa dvēseles aizņemšanās laikam pienāca gals, tā bija jāatdod.

Namatēvs pamāja uz Emmas pusi. - Lūdzu, tālāk jūs!

- Tātad pastāvēja šī krātuve, - mana draudzene iesāka. - Es to vienmēr iztēlojos pilnu ar grāmatām skaistos, spīdīgos vākos, kuros noglabātas īpatņu dvēseles. Tūkstošiem gadu ļaudis aizņēmās šīs dvēseles un tieši pirms nāves tās atdeva, un viss bija kārtībā. Tad vienu dienu kādam iešāvās prātā, ka šajā krātuvē varētu ielauzties, pat ja nemaz negrasies mirt. Viņš to arī izdarīja un izlaupīja šo vietu. Viņš nozaga visietekmīgākās dvēseles, kādas vien izdevās atrast, un izmantoja tās, lai radītu postījumus. - Emma pavērās uz Bentemu. - Vai pareizi?

- Satura ziņā precīzi, tikai stāstījums ir mazliet neprasmīgs, - namatēvs attrauca.

- Viņš tās izmantoja? Kā? - es tincināju.

- Apvienojot īpatņu spējas ar savējām, - Bentems paskaidroja. - Galu galā krātuves uzraugi nogalināja nelieti, atguva nolaupītās dvēseles un atjaunoja veco kārtību. Tomēr džins bija izlaists laukā no pudeles, ja tā var teikt. Mūsu sabiedrību kā inde pārņēma kaitīga doma, ka šajā krātuvē ir iespējams ielauzties. Tas, kurš kontrolē krātuvi, varētu valdīt pār visu īpatņu pasauli. Un drīz vien dvēseles atkal nozaga. Iestājās drūmi laiki, kad varas apmātie uzsāka episkus karagājienus cits pret citu, lai iegūtu noteikšanu pār Abatonu un Dvēseļu krātuvi. Tika zaudēts daudz dzīvību. Zeme tika nopostīta. Visur valdīja bads un sērgas, bet ar neiedomājamu varu apveltītie īpatņi tikmēr cits citu nogalināja ar plūdiem un zibens spērieniem. Tā arī radās parasto ļaužu mīti par dieviem, kuri debesīs cīnās par to, kurš būs noteicējs. Mūsu kauja par Dvēseļu krātuvi ir viņu Titānu sadursme.

- Man šķiet, jūs teicāt, ka šis stāsts nav balstīts uz patiesiem notikumiem, - es iebildu.

- Pie tā mēs vēl nonāksim, - Bentems atbildēja un pievērsās Nimam, kurš nīka turpat netālu. - Nim, tu vari iet. Mums vairs nevajadzēs tēju.

- Atvainojiet, kungs, es negribēju noklausīties, bet nu sekos mana mīļākā leģendas dala.

- Tādā gadījumā apsēdies.

Nims, sakrustojis kājas, apmetās uz grīdas un atbalstīja zodu pret delnu.

- Kā jau teicu, īsu, bet briesmīgu laikposmu mūsu ļaudis piemeklēja posts un nelaimes. Vara pār krātuvi bieži gāja no rokas rokā, un to pavadīja vērienīga asinsizliešana. Un tad kādu dienu tam pienāca gals. Pašpasludinātais Abatonas ķēniņš bija kritis kaujā, un viņa slepkava grasījās iegūt dvēseļu krātuvi sev, bet tā arī to neatrada. Vienas nakts laikā šī cilpa bija zudusi.

- Zudusi? - es pārjautāju.

- Vienu dienu bija, otru - vairs nekā, - Emma paskaidroja.

- Tā pagaisa, - Nims apstiprināja.

- Kā vēsta leģenda, Dvēseļu krātuve atradās senās Abatonas pilsētas uzkalnos. Kad topošais valdnieks ieradās, lai pieprasītu savu laupījumu, krātuves vairs nebija. Tāpat kā pašas pilsētas. Tā bija pagaisusi, it kā tās nekad nebūtu bijis, - pilsētas vietā pletās gluda, zaļa pļava.

- Neaptverami, - es sacīju.

- Tur neko nevar darīt, tā ir tikai sena teika, - Emma noteica.

- Leģenda par zudušo cilpu, - es izlasīju manā priekšā atvērtajā lappusē.

- Iespējams, mēs nekad arī neuzzināsim, vai Abatona patiesi reiz pastāvējusi. - Bentema lūpas iepletās sfinksas smaidā. - Tāpēc jau tā ir leģenda. Tomēr, gluži tāpat kā baumas par apslēptajiem dārgumiem, šī stāsta pasakainais raksturs gadsimtiem ilgi nav atturējis cilvēkus no Abatonas meklēšanas. Runā, ka pat Perplekss Anomālis ir veltījis daudzus gadus Abatonas cilpas meklējumiem; tāpēc jau viņš arī atklāja tik daudz cilpu, kuras atainotas viņa slavenajās kartēs.

- To es nezināju, - Emma teica. - Tad jau laikam tās noderējušas arī kaut kam labam.

- Un arī ļoti sliktam, - namatēvs piebilda. - Arī mans brālis ticēja šim stāstam. Muļķības dēļ es piedevu viņam rakstura vājumu un nepievērsu tam uzmanību. Par vēlu aptvēru, cik lielā mērā šis trakums viņu pārņēmis. Mans harismātiskais brālis jau bija paspējis pārliecināt visu mūsu jauno rekrūšu armiju, ka tā ir patiesība. Ka Abatona patiesi pastāv. Ka Dvēseļu krātuvi var atklāt. Brālis šiem ļaudīm stāstīja, ka Perplekss Anomālis ir ticis leģendārajai vietai pavisam tuvu un atliek tikai pabeigt viņa iesākto. Tad tur uzkrātā vērienīgā un bīstamā vara nonāktu mūsu rokās. Viņu rokās.

Es gaidīju pārlieku ilgi, - Bentems turpināja, - un šī ideja pārņēma brāli kā vēzis. Viņi nepārstāja meklēt zaudēto cilpu un rīkoja ekspedīciju pēc ekspedīcijas, un katra neveiksme tikai stiprināja viņu dedzību. Tika aizmirsts mērķis vienot īpatņu pasauli. Visu šo laiku mans brālis domāja tikai par to, lai gluži kā senlaiku īpatņu dievs iegūtu varu pār šo pasauli. Kad es mēģināju stāties viņam pretī un atgūt paša radīto aparātu, brālis mani nosauca par nodevēju, pavērsa savu karaspēku pret mani un iemeta mani cietumā.

Bentema pirksti bija iekrampējušies spieķa izliekumā kā kaklā, kuru viņš gribētu pārlauzt, bet tobrīd vecais kungs pacēla acis, un es ieraudzīju, ka viņa seja kļuvusi bāla kā pēcnāves maska. - Varbūt jūs jau nojaušat, kā manu brāli sauc.

Es aši uzmeklēju Emmu. Viņa vērās mani plati ieplestām acīm. Mēs abi reizē pateicām:

- Kols.

Bentems apstiprinoši pamāja ar galvu. - Viņa īstais vārds ir Džeks.

Emma pieliecās tuvāk vecajam vīram. - Tādā gadījumā jūsu māsa ir...

- Mana māsa ir Alma Peregrine, - viņš sacīja.

Mēs blenzām uz Bentemu kā zibens ķerti. Vai tiešām šis cilvēks, kurš sēdēja mūsu priekšā, varēja būt mis Peregrines brālis? Es zināju, ka viņai ir divi brāļi - viņa bija to pieminējusi vienu vai divas reizes, pat rādījusi man fotogrāfiju, kurā tie bija iemūžināti kā puikas. Imbrīne bija man stāstījusi ari par to, kā viņu nemirstības meklējumi 1908. gadā noveduši pie nelaimes, kuras rezultātā brāļi un viņu piekritēji pārvērtās par tukšpauriem un vēlāk - par nebūtnēm, kurus mēs pazinām un no kuriem baidījāmies. Tomēr mis Peregrine ne reizi nebija minējusi kāda brāļa vārdu, un viņas stāstītais visai maz līdzinājās nupat no Bentema dzirdētajam.

- Ja jūsu teiktais atbilst patiesībai, jūs droši vien esat ne-būtne, - es secināju.

Nimam atkārās žoklis. - Bentema kungs nav... - Viņš jau bija gatavs lēkt kājās un aizstāvēt sava kunga godu, bet Bentems pamāja, lai liekas mierā.

- Viss kārtībā, Nim. Līdz šim viņi zināja tikai Emmas versiju par notikušo. Tomēr viņas zināšanas nav gluži pilnīgas.

- Es nedzirdēju, ka jūs to būtu noliedzis, - Emma ierunājās.

- Es neesmu nebūtne! - Bentems atcirta. Viņš nebija pieradis pie iztaujāšanas, un kur nu vēl no tādiem kā mēs, un smalkajai ārienei sāka spraukties cauri šī kunga lepnums.

- Tādā gadījumā jums droši vien nekas nebūs pretī, ja mēs to pārbaudīsim, - es teicu, - tikai, lai varētu pārliecināties...

- Protams, ne, - Bentems attrauca. Viņš ar spieķa palīdzību pieslējās stāvus un lēnītēm izšļūca neitrālajā teritorijā starp mūsu dīvāniem. Pits laiskā ziņkārē pacēla galvu, bet Nims uzgrieza muguru, saniknots, ka viņa kungam jāpacieš tāds pazemojums.

Mēs nostājāmies uz tepiķa pretī Bentemam. Viņš mazliet pieliecās, lai mums nebūtu jāstāv uz pirkstgaliem, - šis kungs izrādījās pārsteidzoši gara auguma - un mirkli pagaidīja, kamēr mēs pētījām viņa acu baltumus, vai neatradīsim kontaktlēcas vai kādu citu mānekli. Bentema acu zīlītes bija asinsvadu izvagotas tā, it kā viņš nebūtu gulējis vairākas naktis, bet visādi citādi neko aizdomīgu nemanījām.

Mēs spērām soli atpakaļ. - Labs ir, jūs neesat nebūtne, - es atzinu, - bet tas nozīmē, ka jūs nevarat būt Kola brālis.

- Diemžēl jūsu secinājumi tiek balstīti uz kļūdainiem pieņēmumiem, - namatēvs atbildēja. - Es esmu atbildīgs par to, ka mans brālis un viņa sekotāji pārtapa tukšpauros, bet pats es par tādu nekļuvu.

- Tātad jūs radījāt tukšpaurus? - Emma nespēja noticēt.

- Kādēļ?

Bentems uzgrieza mums muguru un vērās kamīnā. - Tā bija briesmīga kļūda. Nelaimes gadījums. - Mēs gaidījām paskaidrojumu. Šķita, ka vecajam vīram jāpieliek patiesi lielas pūles, lai atsāktu stāstu par to, kas līdz šim tika slēpts. - Es esmu vainīgs, ka ļāvu tam visam tik ilgi turpināties, - viņš iesāka smagu sirdi.

- Es nepārstāju sevi mānīt, ka mans brālis nav tik bīstams, kā šķiet. Tikai pēc tam, kad viņš mani ieslodzīja, aptvēru, cik lielā mērā esmu maldījies, un tad jau bija par vēlu, lai rīkotos.

Bentems piegāja tuvāk uguns siltumam un pietupēs, lai noglaudītu lāča spalvaino vēderu. Vīrieša pirksti iejuka Pita vilnā.

- Es zināju, ka Džeks ir jāaptur, un ne jau tikai manis dēļ vai tāpēc, ka pastāvētu kaut mazākās briesmas, ka viņš galu galā varētu atrast Dvēseļu krātuvi. Nē, bija skaidrs, ka mana brāļa ambīcijas sniedzas daudz tālāk. Mēnešiem ilgi Džeks bija padarījis mūsu rekrūšus par politiski bīstamas kustības ķēdes suņiem. Pats sevi viņš uzdeva par tādu kā potenciālu upuri, kura mērķis ir atņemt varu pār mūsu sabiedrību imbnņu degradējošajai ietekmei, kā viņš to sauca.

- Tikai pateicoties imbrinēm, mūsu sabiedrība joprojām pastāv, - Emma ar rūgtumu piebilda.

- Tā gan, - Bentems atzina, - bet jums jāsaprot, ka mans brālis bija briesmīgi skaudīgs. Jau kopš laika, kad bijām vēl zēni, Džeks apskauda māsu par viņai piemītošo varu un statusu. Salīdzinājumā ar viņu mēs bijām apveltīti ar niecīgām spējām. Gados vecākās imbrines, kuras mūs pieskatīja, pamanīja Almas lielo talantu, kad viņai bija tikai trīs gadi. Ļaudis tik ļoti pievērsās mūsu māsai, ka Džeks kļuva vai traks. Kad Alma bija vēl zīdainis, Džeks viņai knieba, lai redzētu, kā mazā raud. Kad māsa mācījās pārvērsties par putnu, viņš meiteni vajāja un plūca viņai spalvas.

Es pamanīju no Emmas pirkstiem paceļamies niknu liesmiņu, bet viņa to tūliņ apdzēsa tējā.

- Laika gaitā viņš rīkojās arvien nejaukāk, - Bentems turpināja. - Džekam izdevās atklāt un izmantot savā labā dažos citos īpatņos snaudošo ļaundabīgo skaudību. Viņš sasauca sapulces un uzstājās ar runām, aicinot dumpīgi noskaņotos sacelties par taisno lietu. Velna aiza bija pateicīga vieta, jo te mita daudzi padzītie īpatņi, kuri bija naidīgi noskaņoti pret imbriņu valdīšanu.

- Pīšļuspārni, - Emma ierunājās. - Tā viņi sevi sauca vēl pirms nebūtņu parādīšanās. Mis Peregrine mums šo to stāstīja par viņiem.

- “Kam mums viņu spārni!” Džeks mums sludināja. “Mēs paši izaudzēsim sev spārnus!” Viņš to, protams, domāja me-taforiski, bet brāļa līdzskrējēji tiešām staigāja pa pilsētu, piestiprinājuši pie muguras mākslīgus spārnus kā savas kustības simbolu. - Bentems piecēlās kājās un aicināja mūs pieiet pie grāmatplauktiem. - Lūk, kopš tā laika man ir saglabājusies šī fotogrāfija. Dažas Džekam neizdevās iznicināt. - Namatēvs nocēla no plaukta albumu un atvēra lappusi ar fotogrāfiju, kurā redzamais ļaužu pūlis ieklausās kādā runātājā. - Šeit Džeks uzstājas ar kārtējo naidīgo runu.

Klausītāju pūlī manīja gandrīz tikai vīriešus ar lielām, pamatīgām cepurēm galvā. Kādi trīsdesmit viri centās noturēt līdzsvaru, pakāpušies uz kastēm, vai karājās pie žoga, lai tikai dzirdētu, ko Kols saka.

Bentems pāršķīra lapu un parādīja mums citu fotogrāfiju -šoreiz divus spirgtus un veselus, uzvalkos ģērbušos jaunus vīriešus ar katliņiem galvā. Viens atklāti smaidīja, otra sejā nemanīja nekādu izteiksmi. - Tas pa kreisi esmu es, bet Džeks ir pa labi, -vecais vīrs paskaidroja. - Džeks smaidīja tikai tad, kad centās kaut ko no otra dabūt.

Visbeidzot Bentems uzšķīra attēlu ar zēnu, kuram aiz pleciem pletās lieli spārni kā pūcei. Puika sēdēja uz augsta postamenta un ar klusu nicinājumu vērās kamerā, vienu aci piesedzis ar piešķiebtās cepures nagu. Fotoattēla apakšā bija rakstīts: Kam mums viņu spārni?

- Viens no Džeka rekrutēšanas plakātiem, - Bentems paskaidroja.

Vecais vīrs pacēla otro fotogrāfiju tuvāk acīm un nopētīja brāļa seju. - Viņā vienmēr mita kaut kas tumšs, bet es atteicos to atzīt. Alma izrādījās acīgāka - viņa drīz vien atstūma brāli. Savukārt mēs ar Džeku bijām līdziga vecuma un līdzīgi domājām, vismaz man tā šķita. Mēs bijām čomi, viena kaluma resgaļi. Tomēr Džeks slēpa no manis savu patieso seju. Es neredzēju, kāds viņš ir patiesībā, līdz pat dienai, kad pateicu: - Džek, tev ir jāpieliek tam punkts. - Par to brālis mani piekāva un iemeta tumšā bedrē, lai es tur nomirtu. Tomēr tad jau bija par vēlu.

Bentems paskatījās uz augšu, un vecā vīra acīs atspīdēja kamīna liesmas. - Atskārsme, ka paša brālim tu nenozīmē absolūti neko, nav nekas patīkams. - Kādu brīdi viņš klusēja un nespēja atbrīvoties no nejaukām atmiņām.

- Tomēr jūs nenomirāt, - Emma sacīja. - Jūs pārvērtāt viņus par tukšpauriem.

-Jā.

- Kā tas notika?

- Es viņus piemānīju.

- Ar viltu pataisījāt par šausmīgiem monstriem? - es vaicāju.

- Es nemaz negribēju pārvērst viņus par briesmoņiem. Mana vēlme bija tikai atbrīvoties no viņiem. - Bentems stīvi atgriezās pie dīvāna un apsēdās uz spilveniem. - Es biju badā un jau tuvu nāvei, kad pār mani nāca apgaismība - ideāls stāsts, ar kuru ievilināt brāli slazdā. Tikpat seni meli kā pati cilvēce. Jaunības strūklaka. Ar pirkstu es ieskrāpēju savas celles grīdā šo neskaidro teoriju, kā manipulēt ar cilpām. Teoriju, kura spētu pagriezt laiku pretējā virzienā un uz visiem laikiem iznīcināt turpmākas novecošanas draudus. Vismaz tā šķita. Patiesībā tās bija tikai blaknes šo soļu patiesajam raksturojumam. Šie noslēpumainie un gandrīz aizmirstie paņēmieni paredzēja ārkārtas gadījumā ātri un uz visiem laikiem sagraut cilpas.

Es iztēlojos klišejisko zinātniskās fantastikas filmu pašiznīcināšanās pogu. Miniatūra supernova jeb zvaigzne, kas izdziest.

- Es nekādā gadījumā negaidīju, ka manai viltībai būs tik lieli panākumi, - Bentems turpināja. - Kāds kustības piekritējs, kura simpātijas man izdevās pamodināt, uzdeva manus paņēmienus par savējiem, un Džeks viņam noticēja. Brālis aizveda savus sekotājus uz kādu tālu cilpu, lai izmēģinātu šo teoriju. Es cerēju, ka tur viņi uz visiem laikiem aizcirtis aiz sevis durvis.

- Bet tā gluži nenotika, - Emma sacīja.

- Vai toreiz uzgāja gaisā puse Sibīrijas? - es pajautāju.

- Reakcija bija tik spēcīga, ka turpinājās visu dienu un vēl nakti, - Bentems atbildēja. - Par to ir saglabājušās fotogrāfijas, tāpat ari par sprādziena sekām...

Mūsu namatēvs norādīja uz grīdu, kur bija atstājis albumu, un gaidīja, līdz mēs atradīsim attiecīgos uzņēmumus. Vienu, uzņemtu nakti kādā tālā neskartas dabas stūrī, šķērsoja vertikāls liesmas stabs. Lai gan tas atradās tālu, tā izstarotā nokaitētā baltā enerģija izgaismoja nakti kā debesskrāpja lieluma brīnumsvecīte. Otrā fotogrāfijā bija redzams nopostīts ciemats - vienas vienīgas drupas, māju gruveši un koki ar norautu mizu. Tikai raugoties tajā, es gandrīz saklausīju vientuļās vēja pūsmas un gluži vai taustāmo klusumu, kāds valda vietā, kurai piepeši laupīta dzīvība.

Bentems nogrozīja galvu. - Pat visbaisākajos murgos es ne reizi nebiju iztēlojies to, kas varētu izlīst no sadragātas cilpas, - viņš teica. - īsu brīdi pēc tam valdīja miers. Atbrīvots no ieslodzījuma, sāku atlabt un atguvu savu aparātu. Šķita, ka mana brāļa drūmajam laikmetam pienācis gals. Bet ar to viss tikai sākās.

- Tā izcēlās Tukšpauru karš, - Emma paskaidroja.

- Drīz vien sāka runāt par radījumiem, kas cēlušies no ēnām. -Bentems turpināja. - Klīda baumas, ka tie iznākot no izpostītajiem mežiem, lai apēstu īpatņus, parastos ļaudis, dzīvniekus -visu, kas pēc lieluma atbilst viņu žokļu atvērumam.

- Es reiz redzēju, kā tukšpauris aprij mašīnu, - Nims ierunājās.

Es pārjautāju: - Mašīnu?

- Es pats tajā sēdēju, - viņš apstiprināja.

Mēs gaidījām, kad viņš turpinās.

- Un? - Emma neizturēja.

- Es aizbēgu, - Nims paraustīja plecus. - Tam rīklē iestrēga stūres stienis.

- Vai es drīkstu turpināt? - namatēvs ieminējās.

- Protams, kungs. Es atvainojos.

- Kā jau teicu, šos jaunradītos pretekļus gandrīz nekas nespēja aizkavēt - ja nu vienīgi stūres stieņi un cilpu ieejas. To mums, par laimi, netrūka. Un tā mēs lielākoties risinājām tukšpauru problēmu, uzturoties savās cilpās, un izgājām laukā tikai tad, ja nebija citas izvēles. Tukšpauri mūs nenobeidza, tikai padarīja mūsu dzīvi krietni grūtāku, izolētāku un bīstamāku.

- Un kā radās nebūtnes? - es jautāju.

- Pieļauju, ka mēs tiksim arī līdz tam, - Emma piezīmēja.

- Tiksim gan, - Bentems apstiprināja. - Kopš manas pirmās tikšanās ar tukšpauri bija pagājuši pieci gadi, kad pirmoreiz satiku nebūtni. Pēc pusnakts kāds pieklauvēja pie manām durvīm. Es atrados savās mājās, cilpas drošībā, vismaz tā man šķita. Atvēris durvis, ieraudzīju uz sliekšņa stāvam savu brāli Džeku mazliet apskrandušās drēbēs, bet kopumā tādu pašu kā agrāk, tikai viņa acāboli bija tukši un balti kā spalvas neskarta papīra lapa.

Mēs ar Emmu pa to laiku bijām apsēdušies zemē ar sakrustotām kājām un, paliekušies uz priekšu, kāri tvērām katru Ben-tema vārdu. Vecais vīrs nemierīgi vērās gaisā virs mums.

- Viņš bija apēdis pietiekami daudz īpatņu, lai piepildītu savu tukšpaura dvēseli un pārvērstos par manam brālim līdzīgu radījumu, tomēr ne līdz galam. Pavisam pagaisusi bija arī tā niecīgā cilvēcības daļa, kas ilgo gadu laikā bija viņā saglabājusies, - tā bija izzudusi līdz ar acu krāsu. Nebūtne līdzinās kādreizējam īpatnim tikpat lielā mērā kā vairākkārt kopēta lapa oriģinālam. Ir zudusi krāsa un visas detaļas...

- Un kā ar atmiņu? - es pavaicāju.

- To Džeks bija saglabājis. Diemžēl, jo pretējā gadījumā viņš varbūt būtu aizmirsis visu par Abatonu un Dvēseļu krātuvi. Jā, ari to, ko biju viņam nodalījis.

- Kā viņš uzzināja, ka tas bijāt jūs? - Emma jautāja.

- Norakstīsim to uz brāļu intuīciju. Kādu dienu, kad Džekam nebija nekā labāka, ko darīt, viņš mani spīdzināja, līdz es pats atzinos. - Bentems pamāja uz savām kājām. - Tā arī neesmu līdz galam atlabis, kā redzat.

- Tomēr viņš jūs nenogalināja, - es piebildu.

- Nebūtnes ir pragmatiski radījumi, un atriebība nav necik spēcīga motivācija, - vecais kungs paskaidroja. - Ar domu par Abatonas atrašanu Džeks bija apsēsts vēl vairāk nekā jebkad, bet viņš to nevarētu paveikt bez mana aparāta un manis kā šīs tehnikas vadītāja. Es kļuvu par Kola ieslodzīto un vergu, savukārt Velna aiza pārvērtās par neliela, bet ietekmīga nebūtņu kontingenta štābu, kur tie kala plānus par Dvēseļu krātuves uzlaušanu. Droši vien nu jums jau ir skaidrs, ka tieši tāds ir viņu galīgais mērķis.

- Es domāju, ka viņi vēlas pavērst atpakaļ reakciju, kuras rezultātā pārtapa tukšpauros, un kļūt vēl lielāki un labāki, - es teicu. - “Šoreiz viss jāizdara pareizi,” - es piebildu, ar pirkstiem gaisā uzvelkot iztēlotas pēdiņas.

Bentems sarauca pieri. - Kur jūs kaut ko tādu dzirdējāt?

- Nebūtne mums to pateica mirkli pirms nāves, - Emma skaidroja. - Tieši tādēļ tiem esot vajadzīgas imbrīnes - lai padarītu šo reakciju vēl varenāku.

- Galīgas muļķības! - Bentems iebilda. - Tā varētu būt tikai tāda pasaciņa, lai jūs maldinātu. Lai gan pieļauju, ka tas, kurš to teica, saviem vārdiem arī ticēja. Par Abatonas meklējumiem zināja tikai Džekam pietuvinātie.

-Ja imbrīnes viņiem nav vajadzīgas reakcijas dēļ, kāpēc viņi tā nopūlas ar to nolaupīšanu? - es gribēju saprast.

- Tāpēc, ka Abatonas cilpa nav vienkārši zaudēta, - mūsu namatēvs atbildēja. - Kā vēsta leģenda, pirms zaudēšanas tā tika arī aizslēgtā, un to izdarīja imbrīnes. Precīzāk sakot, divpadsmit imbrīnes, kuras sanāca kopā no divpadsmit tāliem īpatņu pasaules nostūriem. Lai no jauna atslēgtu Abatonu, ja izdosies to atrast, ir nepieciešamas divpadsmit šīs pašas imbrīnes vai viņu pēcteces. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka mans brālis ir nolaupījis tieši divpadsmit imbrīnes, kurām viņš tik ilgus gadus dzina pēdas.

- Es to zināju, - es sacīju. - Tur bija jābūt kaut kam vairāk par tās reakcijas rekonstrukciju, kuras rezultātā viņi pārvērtās tukšpauros.

- Tad jau viņš ir to atradis, - Emma atskārta. - Kols tā neriskētu un nenolaupītu imbrīnes, ja nezinātu, kur Abatona atrodas.

- Man šķita, ka jūs to nosaucāt par leģendu, - es nesapratu. - Bet tagad jūs par to runājat kā par reālu vietu. Kā tad īsti ir?

- Imbrīņu padomes oficiālā nostāja vēsta, ka Dvēseļu krātuve ir tikai fantāzijas auglis, - Bentems attrauca.

- Man vienalga, ko saka padome! - Emma iesaucās. - Ko sakātjūs?

- Mans viedoklis ir tikai manējais, - vecais vīrs izvairīgi norūca. - Tomēr, ja krātuve reāli pastāv un Džekam izdosies to atrast un atvērt, viņš tik un tā nespēs nozagt dvēseles. Viņš to nezina, bet ir nepieciešams kaut kas vēl - trešā atslēga.

- Un kāda tā būtu? - es jautāju.

- Neviens nevar paņemt dvēseļu krūkas. Gandrīz visiem tās paliek neredzamas un nesataustāmas. Pat imbrīnes nespēj tām pieskarties. Runā, ka tikai īpaši lietpratēji, kurus dēvē par dvēseļu pārziņiem, prot tās saskatīt un ar tām rīkoties, bet jau tūkstoš gadu šajā pasaulē nav nācis neviens pārzinis. Ja šī krātuve pastāv, Džeks tajā ieraudzīs tikai tukšus plauktus.

- Kāds atvieglojums! - es atzinu.

- Jā un nē, - Emma iebilda. - Ko viņš iesāks, kad sapratīs, ka imbrines, kuras viņš tik ilgi medījis, viņam neko labu nevar dot? Viņš kļūs traks no dusmām!

- Par to es uztraucos visvairāk, - Bentems piekrita. - Dže-kam ir neciešams raksturs, un, ja viņa tik ilgi lolotais sapnis izgaisīs...

Es mēģināju iztēloties, ko tas nozīmē, un centos stādīties priekšā spīdzināšanu, uz kādu Kolam līdzīgie ir spējīgi, bet prāts nepieņēma tādas domas. Šķita, ka šīs šausmas ir uztvērusi arī Emma, jo viņas nākamie vārdi izskanēja asi, kā uzlādēti ar niknumu.

- Mēs viņus izglābsim.

- Mūs vieno kopīgs mērķis, - Bentems sacīja. - Iznīcināt manu brāli un viņam līdzīgos un izglābt manu māsu un citas imbrines. Ceru, ka visi kopā varēsim paveikt abus uzdevumus.

Tobrīd vecais kungs, iegrimis lielajā dīvānā, ar trīcošajām kājām pieslietu spieķi izskatījās tik sīks, ka es gandrīz iesmējos.

- Kā gan? - es jautāju. - Mums būs nepieciešama armija.

- Nepareizi, - Bentems attrauca. - Nebūtnes var viegli atsist veselu armiju. Par laimi, mūsu rokās ir kaut kas daudz labāks. -Vecais kungs paskatījās uz mums ar Emmu, un viņa lūpas savilkās smaidā. - Mums esat jūs abi. Un jums ir paveicies, ka jums esmu es. - Bentems atspiedās pret spieķi un lēnām pieslējās stāvus. Mums vajag dabūt jūs iekšā viņu cietoksnī.

- Šķiet, ka iekļūt tajā ir gandrīz neiespējami, - es atgādināju.

- Tā tas ir no tradicionālā viedokļa, - Bentems paskaidroja. - Ilgo gadu laikā, kad Velna aiza kalpoja par cietuma cilpu, tā tika veidota kā ieslodzījuma vieta ļaunākajiem no ļaunajiem. Atgriezušies šeit, nebūtnes pielāgoja aizu savām mājokļa vajadzībām, un cietums, no kura savulaik nebija iespējams aizbēgt, nu bija pārtapis par viņu cietoksni, kurā nav iespējams ielauzties.

- Tomēr jūs zināt, kā tur iekļūt, - Emma minēja.

- Es varētu to uzzināt, ja vien jūs man palīdzēsiet, - mūsu namatēvs turpināja. - Kad Džeks ar saviem nebūtnēm ieradās šeit, viņi nolaupīja mana Pancilpikuma sirdi. Viņi mani piespieda sabojāt paša radīto ierīci, nokopēt cilpas un radīt tās no jauna jau iekšpus cietokšņa mūriem, lai viņi varētu turpināt darbu daudz drošākos apstākļos.

- Tad jau... ir vēl viens? - es jautāju.

Bentems apstiprinoši pamāja ar galvu. - Mans aparāts ir oriģināls, bet pie viņiem atrodas kopija. Tie abi ir savstarpēji saistīti, un katrā atrodas durvis ar izeju uz otru ierīci.

Emma izslējās taisni. - Vai jūs gribat teikt, ka mēs varam izmantot jūsu aparātu, lai iekļūtu viņu pusē?

- Pareizi.

- Kāpēc tad jūs vēl neesat to izdarījis? - es nesapratu. - Kāpēc neizdarījāt to jau pirms daudziem gadiem?

- Džeks salauza manu ierīci tik lielā mērā, ka man šķita - es to nekādi nevarēšu salabot, - Bentems atbildēja. - Jau gadiem ilgi darbojas tikai viena istaba - tā, no kuras var nokļūt Sibīrijā. Lai gan cītīgi meklējām, mums nav izdevies atrast veidu, kā caur to iekļūt Džeka ierīcē.

Man atmiņā atausa vīrietis, kuru mēs redzējām veramies šļūdoņa plaisā. Šķita, ka viņš cenšas saskatīt dziļajā sniegā apslēptās durvis.

- Mums jāatver citas durvis un citas istabas, - Bentems turpināja, - bet, lai to panāktu, man nepieciešama atbilstoša rezerves daļa, ko likt Džeka nozagtās vietā. - Dinamomašīna - mana Pancilpikuma sirds. Man jau sen radās aizdomas, ka kaut kas tāds varētu darboties, un tā būtu ļoti jaudīga un bīstama ierīce. Tomēr - lai gan šāda ierīce atrodas tepat Velna aizā, man tā ari nav izdevies pie tās tikt. Līdz šim.

Vecais kungs pievērsās man.

- Manu zēn, tev ir jāatved pie manis kāds tukšpauris.

Es, protams, teicu “jā”. Tobrīd būtu piekritis gandrīz visam, ja vien, manuprāt, tas varētu glābt mūsu draugus. Tikai pēc tam, kad biju to pateicis un Bentems jau rokasspiedienā purināja manas plaukstas, man atausa sajēga, ka es pat nenojaušu, kur to tukšpauri dabūt. Par to, ka nebūtņu cietoksni tādu ir daudz, man nebija nekādu šaubu, bet mēs jau zinājām, ka nekādi nevaram tur iekļūt. Tieši tad Šārons iznāca no tumsas, kas istabas stūros vilkās aizvien biezāka, lai beidzot pavēstītu mums kaut cik labu ziņu.

- Vai atceries to savu draugu, kuram uzkrita virsū tilts? -viņš vaicāja. - Izrādās, viņš nemaz nav pavisam beigts. Pirms dažām stundām viņu izvilka ārā no grāvja.

- Kas izvilka?

- Pirāti. Viņi to iekala ķēdēs un būri aizvizināja līdz pat Dūņu ielas galam. Dzirdēju, ka ar viņu esot liela ņemšanās...

- Tad viss skaidrs, - Emma paziņoja, saspringusi no satraukuma. - Mēs nolaupīsim to tukšpauri un atvedīsim šurp, tad no jauna iedarbināsim Bentema kunga ierīci, atvērsim durvis uz nebūtņu cietoksni un izglābsim savus draugus.

- Cik vienkārši! - Šārons ierēcās smieklos. - Izņemot pašu pēdējo cēlienu.

- Un pirmo, - es piebildu.

Emma nostājās man cieši blakus. - Piedod, mīļais! Es apsolīju tavu palīdzību, tev pat nepajautājusi. Kā tev šķiet, vai tiksi ar to tukšpauri galā?

Es par to nebiju īsti pārliecināts. Man nudien bija izdevies panākt, ka šis radījums veic dažas lieliskas darbības Drudža grāvī, tomēr piejaucēt to kā kucēnu un atvest visu garo ceļu līdz pat Bentema mājai - tas bija par daudz prasīts no manām rudimentārajām iemaņām tukšpauru dresūrā. Pēc pirmās neveiksmīgās satikšanās ari mana pārliecība par paša spējām bija palikusi nemainīgi zema, tomēr viss bija atkarīgs no tā, vai spēšu to paveikt.

- Protams, es tikšu galā. - Pagāja pārlieku ilgs laiks, pirms dabūju pār lūpām šos vārdus. - Kad dosimies ceļā?

Bentems sasita plaukstas. - Tā nu gan ir apņēmība!

Emmas skatiens bija piekalts manai sejai. Viņa saprata, ka es izliekos.

- Varat doties ceļā, tiklīdz esat gatavi, - namatēvs atbildēja. - Šārons jums parādīs ceļu.

- Mēs nedrīkstam gaidīt, - laivu vīrs iebilda. - Kā noprotu, izpriecājušies par to tukšpauri, vietējie viņu nogalinās.

Emma pacilāja savu volāniem rotāto kleitu. - Es teiktu, ka tādā gadījumā mums jāpārģērbjas.

- Dabiski, - Bentems sacīja un aizsūtīja Nimu sameklēt mums šim nolūkam piemērotākas drānas. Jau pēc minūtes kalpotājs atgriezās ar modernām darba biksēm un jakām, un zābakiem ar biezām zolēm. Visas drēbes bija melnas, ūdensnecaurlaidīgas un mazliet elastīgas.

Mēs iegājām katrs savā istabā, lai pārģērbtos, un pēc tam satikāmies vestibilā piedzīvojumiem piemērotākā ietērpā. Šis raupjais un bezformīgais apģērbs padarīja Emmu mazliet vīrišķīgu (lai gan nevarētu teikt, ka neglītu), bet viņa nesūdzējās, tikai sasēja matus zirgastē, izslējās kā pēc komandas Mierā! un salutēja. - Seržante Blūma, ziņoju par gatavību veikt pienākumus.

- Smukākais zaldāts, kādu nācies redzēt, - es sacīju briesmīgajā Džonam Veinam raksturīgajā manierē, stiepjot vārdus.

Pastāvēja tieša saikne starp manu satraukumu un stulbo joku daudzumu. Tobrīd es drebēju pie visām miesām un no kuņģa kā gar nodilušu tapu organismā sūcās skāba sula. - Vai tu tiešām domā, ka mums tas izdosies? - es vaicāju.

-Jā, - mana draudzene atbildēja.

- Tu nekad nešaubies, vai ne?

Emma papurināja galvu. - Šaubas ir kā kniepadatas, kas sadursta glābšanas laivu.

Viņa pienāca man klāt, un mēs apskāvāmies. Jutu vieglās trīsas, kas pārņem meitenes ķermeni. Viņa nebija nesalaužama. Tobrīd es atskārtu, ka mans pārliecības trūkums par saviem spēkiem iedragā arī Emmas pārliecību, bet tieši uz tās viss balstījās. Tā bija mūsu glābšanas laiva.

Es uzskatīju Emmas ticību man par pārsteidzīgu. Šķita, ka, pēc viņas domām, man tikai jāpasit knipis, un tukšpauris dejos, ja es tā gribēšu. Ka es tikai ļauju savam iekšējam vājumam likt šķēršļus paša spējām. Pa daļai es to ņēmu ļaunā, pa daļai šaubījos, vai draudzenei tomēr nav taisnība. Vienīgais veids, kā to noskaidrot līdz galam, būtu tuvoties nākamajam tukšpaurim ar nesatricināmu pārliecību, ka es to pieradināšu.

- Kaut es varētu uz visu paskatīties tavām acīm! - es čukstus teicu.

Emmas tvēriens kļuva ciešāks, un es izlēmu mēģināt.

Vestibilā parādījās ari Šārons un Bentems. - Vai esat gatavi? - laivu virs jautāja.

Mēs palaidām viens otru vaļā. - Gatavi, - es atbildēju.

Bentems paspieda roku vispirms man, tad Emmai. - Es tik ļoti priecājos, ka esat šeit, - viņš sacīja. - Uztveru to par pierādījumu, ka zvaigznes sāk kļūt mums labvēlīgas.

- Ceru, ka jums taisnība, - Emma piebilda.

Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad es atcerējos jautājumu, kuru visu laiku gribēju uzdot, un aptvēru, ka sliktākā scenārija gadījumā ši ir mana pēdējā iespēja to izdarīt.

- Bentema kungs, - es iesāku, - mēs nemaz neparunājām par manu vectēvu. Kā jūs iepazināties? Kāpēc meklējāt tieši viņu?

Bentema pierē parādījās izbrīna rieva; tad viņš ātri pasmaidīja, kā slēpjot acumirkļa pārsteigumu. - Man viņa pietrūka, tas arī viss, - vecais kungs attrauca. - Mēs bijām seni draugi, un es cerēju, ka kādu dienu mums varētu laimēties atkal satikties.

Es zināju, ka tā nav visa patiesība, un Emmas piemiegtajās acis redzēju, ka ari viņai tas ir skaidrs, tomēr nebija laika noskaidrot kaut ko vairāk. Tobrīd mūsu nākotne bija daudz būtiskāka problēma nekā pagātne.

Bentems pacēla roku atvadām. - Esiet uzmanīgi tur laukā, -viņš sarija. - Es palikšu šeit un sagatavošu Pancilpikumu, lai tas varētu triumfāli atgriezties aktīvajā darbībā. - To pateicis, namatēvs aizkliboja atpakaļ uz savu bibliotēku, un mēs dzirdējām lācim doto pavēli: - Pit, augšā! Mums ir jāpastrādā!

Šūpodams rokā koka nūju un plikšķinādams ar lielajām pēdām pa akmens grīdu, Šārons veda mūs prom pa garu gaiteni. Nonācis līdz ārdurvīm, viņš apstājās, pieliecās līdz mūsu augumam un sāka klāstīt savus pamatnoteikumus.

- Tur, kurp mēs dodamies, ir bīstami. Velna aizā palicis pavisam maz nevienam nepiederošu īpatno bērnu, tāpēc ļaudis jūs ievēros. Nerunājiet ne ar vienu, iekams kāds jūs neuzrunā. Neskatieties nevienam acis. Sekojiet man nelielā atstatumā, bet ne mirkli neizlaidiet mani no acīm. Izliksimies, ka esat mani vergi.

- Kas? - Emma iesaucās. - Mēs to nedarīsim!

- Tā būs visdrošāk, - Šārons skaidroja.

- Tas ir pazemojoši!

-Jā, bet tā mēs radīsim mazāk jautājumu.

- Kā lai mēs izliekamies? - es vaicāju.

- Vienkārši dariet visu, ko es likšu, bez kavēšanās un jautājumiem. Un saglabājiet mazliet stiklainu skatienu.

- Tieši tā, saimniek! - es atbildēju robota balsi.

- Nē, - Emma iebilda, - viņš domāja - tā, kā izskatījās tie bērni Bēdīgi Slavenajā ielā.

Es sataisīju šļauganu seju un neskanīgi norunāju: - Sveiki! Mēs visi šeit esam ļoti laimīgi.

Emma nodrebinājās un novērsās.

- Malacis! - Šārons sacīja un pavērās uz manu draudzeni. -Tagad mēģini tu!

- Ja mums tas jādara, es labāk izlikšos par mēmu, - viņa atcirta.

Ar to Šāronam bija diezgan. Viņš atvēra durvis un izveda mūs ārā dziestošajā dienasgaismā.

ĀRā gaiss atgādināja indīgi dzeltenīgu zupu, un es pat nespēju noteikt, kur tobrīd debesīs meklējama saule. Varēja tikai noprast, ka diena tuvojas vakaram un gaisma pamazām gaist. Mēs turējāmies dažus soļus aiz Šārona un ik reizi, kad viņš ieraudzīja uz ielas kādu paziņu, centāmies neatpalikt un ātrāk steigties uz priekšu, lai izvairītos no sarunām. Šķita, ka ļaudis pazīst Šā-ronu; viņam bija laba reputācija, un, kā man šķita, viņš bažījās, vai mēs to gadījumā neaptraipīsim.

Mēs virzījāmies uz priekšu pa savādi priecīgo Dūņu ielu ar puķu kastēm zem logiem un spilgti krāsotām mājām, tad nogriezāmies uz Kapmiršu ielu, kur ietvju bruģa vietā kājas mina dubļus un mājas aizstāja noplukušas, sašķiebušās būdas. Vīri ar dziļi pār acīm pārvilktām cepurēm galvā drūzmējās ap sagruvuša grausta paliekām. Izrādījās, ka viņi sargā ieeju būdā, kurai visi logi bija tumši. Šārons lika mums palikt uz vietas, un mēs gaidījām, kamēr mūsu pavadonis devās aprunāties.

Gaisā bija jūtama vārga benzīna smaka. Tālumā sarunas un smiekli te uzvirmoja skaļāk, te pieklusa, te atkal uzvirmoja un pieklusa. Tādi trokšņi varētu nākt no sporta bāra, kur vīri vēro kādu sporta pārraidi, taču šeit tas nebija iespējams. Šīs bija izteikti modernas skaņas, bet aizā nebija televizoru.

No mājas iznāca vīrietis dubļiem notašķītās biksēs. Tiklīdz durvis atsprāga vaļā, balsis pieņēmās spēkā un tad atkal pieklusa, kad durvis aizvērās. Vīrietis aizgāja pa ielu ar spaini rokā. Mēs pagriezāmies un pavadījām viņu ar skatieniem. Svešais vīrietis tuvojās kaut kam, ko es līdz šim nebiju ievērojis, - diviem

lāču mazuļiem, kas ielas galā bija pieķēdēti pie nozāģēta laternu staba. Tie izskatījās briesmīgi noskumuši, jo ķēdes stiepās tikai dažu pēdu garumā. Lācēni sēdēja uz dubļainās zemes un, spalvainās ausis pieglauduši, ar zināmām bailēm vērās uz tuvojošos vīrieti. Vīrietis nometa mazuļu priekšā smirdīgas ēdiena paliekas un, ne vārda neteicis, aizgāja. Šī aina radīja neizsakāmu nomāktības izjūtu.

- Tie tur dresē lāčus, - Šārons norūca, un pagriezušies mēs pamanījām, ka laivu vīrs jau stāv mums aiz muguras. - Šeit ar asiņainām derībām taisa lielu naudu, un cīņas ar Grimmu lāci tiek uzskatītas par vislielāko izaicinājumu. Jaunajiem cīkstoņiem kaut kur ir jātrenējas, tā nu iesākumā viņi cīnās ar lāču mazuļiem.

- Cik briesmīgi! - es nopūtos.

- Tomēr, pateicoties jūsu briesmonim, šodien lāčiem ir dota brīvdiena. - Šārons norādīja uz mazo mājeli. - Tas atrodas tur, ēkas dziļumā. Tomēr, pirms dosimies iekšā, man jūs jābrīdina: tas ir ambrozijas midzenis, un tur būs īpatņi, kuri uz brīdi zaudējuši prātu. Nerunājiet ar viņiem un, lai kas notiktu, neskatieties acīs! Es pazīstu ļaudis, kas tā zaudējuši redzi.

- Ko jūs ar to gribat teikt - zaudējuši redzi? - es jautāju.

- Tieši to, ko pateicu. Tagad sekojiet man, un vairs nekādu jautājumu! Vergi neko neprasa saviem saimniekiem.

Es pamanīju, kā Emma sakož zobus. Šārons devās turp, kur vīrieši drūzmējās pie mājas durvīm, un mēs centāmies neatpalikt.

Šārons uzrunāja vīriešus. Es pūlējos saklausīt, ko viņš saka, vienlaikus saglabājot verdzisku distanci un nepaceļot skatienu. Viens no vīriešiem pavēstīja Šāronam, ka mums ir jāmaksā par ieeju, un laivu vīrs izvilka no apmetņa kabatas monētu un samaksāja. Kāds cits interesējās par mums.

- Es vēl nepaspēju dot viņiem vārdus, - Šārons atbildēja.

- Tikai vakar tos nopirku. Vēl tik zaļi, ka neizlaižu šos no acīm.

- Vai tiešām tā ir? - vīrietis attrauca un tuvojās mums.

- Jums nav vārdu?

Es nogrozīju galvu un izlikos mēms tāpat kā Emma. Vīrietis nopētīja mūs no galvas līdz kājām. Man gribējās izlīst no paša ādas. - Vai tik es neesmu tevi jau kaut kur redzējis? - Svešais pieliecās vēl tuvāk.

Es neteicu neko.

- Varbūt Lorēnas skatlogā, - Šārons ieminējās.

- Ne-e, - svešais novilka un atmeta ar roku. - Ai, esmu drošs, ka atcerēšos, kur.

Es uzdrošinājos uzmest vīrietim skatienu tikai tad, kad viņš uzgrieza mums muguru. Ja viņš ari bija grāvja pirāts, tad ne no tiem, ar kuriem mēs saplūcāmies. Šim pār zodu stiepās pārsējs un vēl viens apņēma pieri. Ari vairākiem citiem vīriem bija līdzīgas saites, un vienam es pamanīju pat acs pārsēju. Nospriedu, ka viņi droši vien guvuši savainojumus cīņā ar lāčiem.

Vīrietis ar acs pārsēju atvēra mums durvis. - Lai jums jautrs vakars! - viņš sacīja. - Bet šos abus es šodien būri vēl nelaistu, ja vien negribat tos skrāpēt nost no grīdas.

- Mēs esam nākuši šurp, tikai lai paskatītos un mācītos, -sacīja Šārons.

- Gudri teikts.

Vīrietis pamāja, lai ejam iekšā, un mēs steidzāmies pakaļ Šā-ronam, lai pēc iespējas ātrāk nozustu no blenzēju redzesloka. Septiņas pēdas garajam Šāronam nācās pieliekties, lai ieietu pa durvīm, un viņš neizslējās visu laiku, kamēr vien sabijām telpās, - tik zemi bija griesti. Mēs bijām nonākuši tumšā, piedūmotā istabā, un, kamēr acis pierada, es samanīju tikai šur tur gailošus oranžas gaismas starus. Pamazām skatienam pavērās visa telpa, kuru izgaismoja eļļas lampas. To liesmas bija nogrieztas līdz minimumam un nebija lielākas par iedegtu sērkociņu. Istaba bija šaura un gara, ar sienās iebūvētām divstāvu lāvām, kādas mēdz būt okeāna laineru zemākajos stāvos, kur nekad neiespīd gaisma.

Es pār kaut ko paklupu un gandrīz zaudēju līdzsvaru.

- Kāpēc te ir tik tumšs? - es nomurmināju, tā laužot solījumu neuzdot jautājumus.

- Tiklīdz ambrozijas iespaids izplēn, acis kļūst ļoti jutīgas, -Šārons paskaidroja. - Pat bāla dienasgaisma kļūst neciešama.

Tad es pamanīju uz lāvām gulošos cilvēkus; daži bija atlai-dušies un aizmiguši, citi sēdēja saburzītos palagos. Viņi apātiski smēķēja, čukstus sarunājās un vēroja mūs. Daži runāja paši ar sevi, izplūstot nesaprotamos monologos. Vēl citu sejas bija klātas apsējiem tāpat kā tiem vīriem pie durvīm, daži valkāja sejas maskas. Es gribēju pajautāt par maskām, bet pieveikt tukšpauri un tikt no šejienes laukā vēlējos vēl vairāk.

Mēs izlīdām caur kreļļu virteņu žalūzijām un nonācām mazliet gaišākā telpā, kur atradās ievērojami vairāk ļaužu nekā pirmajā. Tur pie pretējās sienas uz krēsla stāvēja drukns vīrietis un norādīja, uz kurām no divām durvīm cilvēkiem jāiet. - Cīkstoņi - pa kreisi, skatītāji - pa labi! - viņš sauca. - Likmes izdarīt uz sliekšņa!

Es sadzirdēju kliedzienus no kādas tālākas telpas, un pēc mirkļa pūlis pašķirās, lai palaistu garām trīs vīrus. Divi no viņiem vilka lidzi trešo, kurš asiņoja un bija zaudējis samaņu. Viņus pavadīja svilpieni un bļaušana.

- Tā izskatās zaudētāji! - nokliedzās uz krēsla stāvošais. - Un šādi, - viņš norādīja uz blakustelpu, - izskatās gļēvuļi.

Es pabāzu galvu pa blakusistabas durvīm un ieraudzīju tur visiem par apsmieklu stāvam divus nožēlojamus vīriešus. Viņi bija no galvas līdz kājām izvārtīti piķi un spalvās.

- Lai viņi kalpo par atgādinājumu! - vīrietis turpināja. - Katram cīkstonim jāpavada būri vismaz divas minūtes!

- Un kas esi tu? - Šārons man jautāja. - Cīkstonis vai skatītājs?

Es jutu, kā sirds sažņaudzas, jo iztēlojos gaidāmos notikumus: man ne tikai jāpiejaucē šis tukšpauris, bet ari tas jāizdara trokšņainas un potenciāli naidīgas publikas priekšā un pēc tam vēl jāmēģina tikt no šejienes prom. Es cerēju, ka nezvērs nav pārāk savainots, jo man bija nojauta, ka viņa spēks būs nepieciešams, lai atbrīvotu mums ceļu promiešanai. Šie īpatņi negrasījās bez cīņas atteikties no savas rotaļlietas.

- Cīkstonis, - es atbildēju. - Lai iegūtu pilnu kontroli pār tukšpauri, man būs jātiek viņam tuvu klāt.

Mēs ar Emmu saskatījāmies, un viņa pasmaidīja. Tu to spēj, sacīja šis smaids, un tobrīd es sajutu, ka tiešām spēju. Es izgāju pa cīkstoņiem paredzētajām durvīm, jaunas pārliecības spēcināts, un Šārons ar Emmu man sekoja.

Mana pārliecība ilga aptuveni četras sekundes, bet ar šo laiku pietika, lai es ieietu istabā un pamanītu asinis, kas krājās uz grīdas un klāja sienas. Asins straume mani aizveda līdz spilgti izgaismotai zālei un tālāk ārā pa atvērtām durvīm, aiz kurām es pamanīju vēl citu ļaužu pūli un tam tieši blakus - liela būra restes.

No blakustelpas atskanēja spalgs kliedziens. Tika izsaukts nākamais cīkstonis.

Kāds vīrietis iznāca no tumšās telpas, kas atradās pa kreisi no mums, viņš bija līdz jostasvietai kails un ar vienkāršu, baltu masku uz sejas. Uz mirkli viņš apstājās zāles galā, kā saņemot drosmi, tad atmeta galvu un pacēla roku virs tās. Viņš turēja rokā nelielu stikla pudelīti.

- Neskatieties! - Šārons mūs virzīja uz sienas pusi. Bet es nespēju neskatīties.

Vīrietis nesteidzīgi ielēja no pudelītes maskas acu caurumos melnu šķidrumu. Tad viņš nometa tukšo blašķi zemē, nodūra galvu un ierūcās. Šķita, ka uz dažām sekundēm viņš tika paralizēts, bet tad ķermenis nodrebēja un no katras acu atveres izplūda divi baltas gaismas stari. Pat gaišajā telpā tie bija skaidri saskatāmi.

Emma noelsās. Vīrietis pārsteigumā pagriezās uz mūsu pusi - laikam taču līdz šim viņš bija domājis, ka atrodas telpā viens pats. Viņa acu stari pacēlās mums virs galvas, un siena iečūkstējās.

- Es tikai gāju cauri, - Šārons izmeta tā, it kā gribētu teikt: Kā klājas, draugs? Un vienlaikus: Tikai, lūdzu, nenogalini mūs ar tiem stariem!

- Tad ej cauri! - vīrietis nošņāca.

Tobrīd no acīm plūstošie gaismas stari jau sāka bālēt un nodrebēja, un pavisam nodzisa, tiklīdz cīkstonis aizgriezās. Viņš izgāja cauri priekšnamam un devās ārā pa durvīm, atstājot aiz muguras divas mutuļojošas dūmu strūklas. Kad viņš bija prom, es uzdrošinājos paraudzīties uz tapetēm mums virs galvas. Vietu, kur cīkstoņa skatiens bija šķērsojis sienu, iezīmēja divas brūnganas deguma svītras. Paldies Dievam, viņš nebija ielūkojies man acīs.

- Pirms ejam tālāk, labāk būs, ja tu mums visu paskaidrosi, - es teicu.

- Ambrozija, - Šārons atbildēja. - Cīkstoņi to lieto, lai pastiprinātu savas spējas. Diemžēl iedarbība ātri beidzas, un, tiklīdz tā izplēn, viņi kļūst daudz vārgāki nekā pirms tam. Ja tas kļūst par

ieradumu, spējas izgaist gandrīz pavisam - līdz nākamajai ambrozijas devai. Pavisam drīz tu sāc lietot ambroziju, ne tikai lai cīnītos, bet arī lai vispār spētu darboties, kā īpatnim pienākas. Tu kļūsti atkarīgs no tā, kurš ambroziju tirgo. - Vīrietis norādīja uz telpu pa labi no mums, kur balsu murdoņa veidoja savādu kontrapunktu ārā skanošajiem skaļajiem bļāvieniem. - Radot to mantu, nebūtnes izspēlēja savu iedarbīgāko triku. Kamēr vien šejienieši būs atkarīgi no ambrozijas, neviens viņus vairs nenodos.

Es palūrēju blakustelpā, lai redzētu, kā izskatās īpatnais narkotiku tirgotājs, un ieraudzīju kādu cilvēku ar dīvainu bārdainu masku; viņu no abām pusēm uzmanīja divi vīrieši ar šautenēm rokās.

- Kas tam cilvēkam ar acīm? - Emma jautāja.

- Gaismas plūsma ir tikai viens blakusefekts, - Šārons paskaidroja. - Otra blakne ir tāda, ka gadu gaitā ambrozija izkausē cilvēka seju. Pēc tā var pazīt pieredzējušākos cīkstoņus - aiz maskas viņi slēpj sakropļoto seju.

Mēs ar Emmu riebumā saskatījāmies, bet tad kāds mūs no telpas pasauca. - Ei, jūs tur, laukā! - dīleris kliedza. - Lūdzu, ienāciet!

- Atvainojiet, mums jāsteidzas! - es atcirtu.

Šārons man iebakstīja zem lāpstiņas un nošņāca: - Vai aizmirsi, ka esi vergs?

- Nūjā, saimniek, - es atbildēju un devos uz durvīm.

Vīrietis maskā sēdēja uz krēsla telpā ar apgleznotām sienām.

Viņš izturējās nesatricināmi mierīgi, vienu roku uzlicis uz blakus esošā galda un eleganti pārmetis kāju pār kāju. Bruņotie vīri ieņēma divus telpas stūrus, bet trešajā atradās koka lāde uz riteņiem.

- Nebaidieties, - dīleris sacīja, pamādams, lai eju tuvāk. - Arī jūsu draugi tiek laipni lūgti.

Es spēru dažus soļus tālāk istabā, un Šārons ar Emmu - tūliņ aiz manis.

- Agrāk neesmu jūs šeit redzējis, - narkotiku tirgotājs teica.

- Es viņu tikai nupat atvedu, - Šārons iejaucās. - Viņam vēl nav pat...

- Vai es ar tevi runāju? - dileris atcirta.

Mūsu pavadonis apklusa.

- Nē, nerunāju vis, - svešinieks turpināja. Viņš braucīja pielīmēto bārdu un, kā man šķita, pētīja mani caur maskā izgrieztajiem caurumiem. Man ienāca prātā, kāds šis vīrietis izskatās bez maskas un tieši cik daudz ambrozijas jāielej acīs, lai tā izgrauztu sejā caurumu. Tad pār muguru pārskrēja drebuļi, un es nožēloju, ka esmu tik tālu aizdomājies.

- Tu esi nācis šurp, lai cīnītos, - vīrietis turpināja.

Es to apstiprināju.

- Tad jau tev ir paveicies. Es nupat saņēmu lielisku ambras porciju, kas ievērojami palielinās tavas izredzes izdzīvot!

- Man tā nav vajadzīga, paldies.

Dīleris pavērās uz saviem sargiem, lai redzētu viņu reakciju. Abu bruņoto vīru sejas bija akmenscietas, bet tad tie iesmējās. - Zini, tur ārā ir tukšpauris. Vai esi par tādiem dzirdējis?

Es spēju domāt vienīgi par tukšpauriem un īpaši jau par bla-kustelpā esošo. Es izmisīgi gribēju tikt garām, bet bija skaidrs, ka baisais vīrelis šeit ir saimnieks un, saniknojot viņu, mēs sagādātu sev vairāk nepatikšanu, nekā varējām atļauties.

- Esmu par tiem dzirdējis.

- Un kā tev, pēc tavām domām, klāsies cīņā ar tādu?

- Es domāju, ka labi.

- Tikai labi? - Vīrietis sakrustoja rokas uz krūtīm. - Es gribu zināt, vai ir vērts likt uz tevi. Vai tu uzvarēsi?

Es pateicu dīlerim to, ko viņš gribēja dzirdēt: - Jā.

- Nu labi, ja es likšu uz tevi naudu, tev vajadzēs mazliet palīdzības. - Vīrietis piecēlās kājās, piegāja pie zāļu skapīša un atvēra tā durvis. Iemirdzējās skapītī saliktās stikla blašķītes, to bija rindām - visas pilnas ar tumšu šķidrumu un aizbāztas ar mazītiņiem korķīšiem. Dīleris paņēma vienu un deva to man. - Tā izcels visas tavas labākās spējas un pastiprinās tās desmitkārtīgi.

- Nē, paldies, - es sacīju. - Man tā nav vajadzīga.

- Sākumā jau visi tā saka. Bet pēc tam, dabūjuši kāvienu - ja vispār izdzīvo -, visi to lieto. - Dīleris pagrieza pudelīti pret bālo gaismu. Par spīti visam, es paskatījos uz to.

- No kā tā gatavota? - es painteresējos.

Dīleris iesmējās. - No ragiem, nagiem un kucēnu astēm. -Viņš vēlreiz sniedza man blašķi. - Par velti.

-Viņš jau teica, ka negrib, - Šārons iejaucās.

Man šķita, ka dīleris metīsies virsū mūsu pavadonim, taču viņš piešķieba galvu, pavērās uz Šāronu un teica: - Vai es tevi pazīstu?

- Diez vai, - laivu vīrs attrauca.

- Noteikti pazīstu, - dīleris sacīja, pamādams ar galvu. - Tu biji viens no maniem labākajiem klientiem. Kas ar tevi noticis?

- Es atteicos no šī ieraduma.

Dīleris piegāja pie Šārona. - Tā vien šķiet, ka būsi gaidījis pārāk ilgi, - viņš norūca un kā kaitinot paraustīja Šārona kapuci.

Mūsu pavadonis sagrāba dīlera delnu. Sargi pacēla šautenes.

- Uzmanīgāk! - narkotiku tirgotājs nošņācās.

Šārons vēl kādu bridi nogaidīja, tad palaida roku vaļā.

- Nu tā, - dīleris pievērsās man. - No bezmaksas parauga taču tu neatteiksies, vai ne?

Man nebija ne mazākās vēlēšanās jebkad vērt vaļā to draņķi, bet šķita, ka prātīgāk būtu to paņemt, lai šī saruna beigtos. Es tā ari izdarīju.

- Malacis, - dīleris teica un izvadīja mūs ārā no telpas.

- Jūs bijāt atkarīgais? - Emma uzšņāca Šāronam. - Kāpēc mums to nepateicāt?

- Ko tas būtu mainījis? - Šārons norūca. - Jā, daži gadi man pagāja drūmi. Tad Bentems mani pieņēma un atradināja no tā draņķa.

Es pagriezos, lai ieskatītos viņam sejā, un centos aptvert viņa teikto. - Bentems to izdarīja?

- Es jau teicu, ka esmu tam cilvēkam dzīvību parādā.

Emma paņēma pudelīti un pacēla gaisā. Spilgtākā gaismā

sudrabainās skaidiņas melnajā šķidrumā iemirdzējās kā sīki saules zaķīši. Ambrozija izskatījās valdzinoši, un, par spīti bla-kusefektiem, es nespēju aptvert, kā dažas lāses varētu stiprināt manas spējas. - Viņš tā ari nepateica, no kā tā sastāv, - Emma sacīja.

- No mums pašiem, - Šārons atbildēja. - Sīkas īpatņiem nozagto dvēseļu daļiņas, ko nebūtnes saberž un atkal iebaro mums. Ikviena nolaupītā īpatņa dvēsele beigu beigās nonāk šādā blašķē.

Emma šausmās aizmeta pudelīti, bet Šārons to pacēla un noslēpa zem apmetņa. - Nekad nezini, kurā bridi kaut kas tāds var noderēt, - viņš teica.

- Nespēju noticēt, ka jūs lietojāt to draņķi, zinot, no kā tas sastāv, - es norūcu.

- Es ne reizi neesmu teicis, ka ar to lepojos, - Šārons atbildēja.

Velnišķīgā shēma savā ļaunumā bija nevainojama. Nebūtnes bija pārvērtuši Velna aizā mītošos īpatņus par kanibāliem, kuri kāroja paši pēc savām dvēselēm. Padarot viņus atkarīgus no ambrozijas, nebūtnes nodrošināja kontroli pār tiem un turēja iedzīvotājus savos grožos. Ja drīzākajā laikā neatbrīvosim savus draugus, viņu dvēseles iepildīs nākamajās blašķītēs.

Es izdzirdēju tukšpaura rēcienu - tas atgādināja uzvaras saucienu -, un jau pēc minūtes vīrieti, kurš mūsu acu priekšā ielēja acīs ambroziju, asiņojošu un bez samaņas izvilka laukā pa durvīm un aizstiepa mums garām uz priekšnamu.

Mana kārta, es nospriedu, un visu ķermeni pārņēma adrenalīna izraisīts satraukums.

Ārā pie ambrozijas migas atradās mūriem apjozts iekšpa-galms, kura centrā es ieraudzīju aptuveni četrdesmit pēdas platu būri, kura stiprās restes, kā man šķita, bija itin piemērotas tukšpaura ieslodzīšanai. Uz zemes, aptuveni tik tālu no būra restēm, cik tālu aizsniedzās radījuma mēles, bija novilkta līnija, un skatītāji - kopumā kādi četrdesmit skarba paskata īpatņi - bija tālredzīgi iekārtojušies aiz tās. Gar iekšpagalma mūriem bija izvietoti mazāki būri, kuros bija ieslodzīts tīģeris, vilks un dzīvnieks, kurš izskatījās pēc pieauguša Grimmu lāča. Šie zvēri tobrīd izraisīja mazāku interesi, vismaz salīdzinājumā ar tukšpauri, un tika uzglabāti cīņām citu dienu.

Galvenais intereses objekts pastaigājās pa lielo būri, un kalta ķēde ap kaklu noturēja to pie smaga dzelzs staba. Tukšpauris bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka man gandrīz vai gribējās to pažēlot. Briesmonis bija nokrāsots ar baltu krāsu un vietām notriepts ar dubļiem, tā padarot redzamu ikvienam, bet ari mazliet smieklīgu - līdzīgu dalmācietim vai mīmam. Tukšpauris smagi kliboja

un atstāja aiz sevis melnas asiņu pēdas. Muskuļotās mēles, kas normālos apstākļos svaidītos pa gaisu, ļengani vilkās pakaļ. Savainots un pazemots tas visai maz atgādināja rēgaino vīziju, pie kuras es jau biju pieradis, bet uz publiku, kas līdz šim nebija redzējusi nevienu tukšpauri, tas tik un tā atstāja iespaidu. Un labi, ka tā, jo pat tik novārdzinātā stāvoklī tukšpaurim bija izdevies nokautēt vairākus cīkstoņus pēc kārtas. Tas joprojām bija ļoti bīstams un ārkārtīgi neparedzams. Es pieļāvu, ka tieši šī iemesla dēļ visapkārt iekšpagalmam stāv bruņoti vīri. Labāk nodrošināties nekā nožēlot.

Mēs ar Šāronu un Emmu sanācām kopā, lai vienotos par taktiku. Visi bijām vienisprātis, ka lielākās problēmas nebūs saistītas ar manu ieiešanu būrī un pat ne ar tukšpaura kontrolēšanu, -bijām pieņēmuši, ka tas ir man pa spēkam. Visgrūtāk būs dabūt tukšpauri laukā no krātiņa un prom no šiem ļaudīm.

- Kā tu domā, vai tev izdotos pārkausēt to ķēdi, kas viņam ap kaklu? - es jautāju Emmai.

-Ja manā rīcībā būtu divas dienas, - viņa atbildēja. - Diez vai pietiks tikai ar paskaidrojumu, ka tas tukšpauris mums tik tiešām ir ļoti nepieciešams un ka mēs to atvedīsim atpakaļ, tiklīdz būsim padarījuši savu darbu.

- Tu pat nepaspētu pateikt šo teikumu līdz galam. - Šārons nopētīja skatītājus. - Tādu jautrību tie tipi nebūtu redzējuši gadiem ilgi. Nekādu izredžu.

- Nākamais cīkstonis! - iekliedzās kāda sieviete, kura visu pārraudzīja no otrā stāva loga.

Pūļa malā mazs pulciņš vīriešu strīdējās par to, kuram nākamajam pienākusi kārta cīnīties. Būra iekšpusē zeme jau mirka asinīs, un šķita, ka neviens īsti nesteidzas izliet arī savējās. Vīrieši tikko bija vilkuši salmiņus, un kāds līdz pusei kails spēcīgas miesasbūves vīrs nupat bija dabūjis īsāko.

- Tas bez maskas, - Šārons komentēja, nopētījis cīkstoņa kuplās ūsas un salīdzinoši maz cietušo seju. - Viņam jau laiks sākt cīņu.

Vīrietis saņēma drosmi un cienīgi iznāca publikas priekšā. Viņš skaļā balsī ar spāņu akcentu paziņoja skatītājiem, ka nav

cietis zaudējumu nevienā cīņā, ka darīs tukšpaurim galu un paturēs tā galvu kā trofeju. Un ka viņa īpašās spējas ārkārtīgi ātri sadziedēt ievainojumus neļaus tukšpaurim savainot viņu nāvīgi.

- Vai redzat šis daiļās zīmes? - Spānis uzgrieza publikai muguru, lai parādītu neglītu nagu formas rētu kolekciju. - Kāds Grimmu lācis man to nodarīja pagājušonedēļ. Tās bija collu dziļas, - viņš apgalvoja, - bet sadzija tajā pašā dienā! - Lielībnieks norādīja uz būri ieslodzīto tukšpauri. - Tam vecajam, krunkainajam radījumam nav nekādu izredžu!

- Tagad tas noteikti viņu piebeigs, - Emma sacīja.

Vīrietis ielēja sev acīs ambrozijas pudelītes saturu. Viņa augums saspringa, un no redzokļiem izšāvās gaiši gaismas stari, atstājot uz zemes deguma zīmes. Jau nākamajā brīdī gaisma apdzisa. Tā stiprinājies, spānis pārliecinoši piegāja pie krātiņa durvīm, kur viņu jau gaidīja cilvēks ar lielu atslēgu saišķi, lai atslēgtu būri.

- Paturi acīs to vīru ar atslēgām, - es sacīju. - Viņš mums, iespējams, noderēs.

Šārons iebāza roku kabatā un aiz astes izvilka ārā žurku, kas spirinājās pretī. - Vai tu dzirdēji, Ksavjēr? - viņš uzrunāja žurku. - Ej atnes tās atslēgas! - Mūsu pavadonis nometa grauzēju zemē, un tas ātri aizskrēja.

Plātīgais cīkstonis iegāja krātiņā un nostājās aci pret aci ar tukšpauri. Izņēmis aiz siksnas aizbāztu duncīti, vīrietis ieliecās ceļos un ieņēma cīņas pozu, bet nekā citādi vēlmi pēc mešanās cīņā neizrādīja. Gluži pretēji - radās iespaids, ka viņš grasās novilkt laiku, plātoties un izkliedzot profesionāla cīkstoņa draudus. - Nāc šurp, tu, zvērs! Es no tevis nebaidos! Es sagriezīšu tavas mēles gabalos un uztaisīšu no tām bikšu siksnu! Ar taviem kāju nagiem es bakstīšu zobus, bet tavu galvu pielikšu mājās pie sienas!

Tukšpauris garlaikoti vēroja spāņa dižošanos.

Cīkstonis izrādījās, pārvelkot ar dunci pār delmu, un, tiklīdz parādījās asinis, sadziedēja brūci. 11 sadzija un aizvilkās ciet, pirms kaut viena asins lāse paspēja nopilēt zemē. - Es esmu nepieveicams! - viņš sauca. - Es nebaidos!

Pēkšņi tukšpauris metās uz vīrieša pusi un ierēcās, tik ļoti nobiedējot spāni, ka tas nosvieda nazi zemē un aizšāva plaukstas priekšā sejai. Radās iespaids, ka tukšpaurim šis pretinieks ir apnicis.

Publika - un arī mēs - izplūda skaļos smieklos, un vīrietis, aiz mulsuma piesarcis, pieliecās, lai paceltu nazi. Tobrīd tukšpauris nograbināja ķēdes un, pastiepis uz priekšu mēles kā sažņaugtas dūres, sāka virzīties tuvāk pretiniekam.

Vīrietis saprata, ka godu un cieņu izdosies saglabāt, tikai iesaistoties cīņā ar briesmoni, un spēra dažus piesardzīgus soļus

uz priekšu, draudīgi vicinot dunci. Tukšpauris izšāva vienu nokrāsoto mēli uz spāņa pusi. Cīkstonis izklupa uz priekšu un trāpīja briesmonim ar dunci. Savainotais radījums iekaucās, pievilka mēli sev klāt un kā saniknots kaķis uzšņāca vīrietim.

- Tā tev būs mācība, kā uzbrukt donam Fernando! - vīrietis kliedza.

- Tas puisis laikam nekad neizdarīs pareizos secinājumus, -es teicu. - Izsmiet tukšpauri nav prāta darbs.

Šķita, ka vīrietis ir piespiedis tukšpauri bēgt. Radījums atkāpās, bet cīkstonis, joprojām sēkdams un vicinādams nazi, nāca aizvien tuvāk. Kad tukšpaurim vairs nebija, kur atkāpties, jo tā mugura jau atspiedās pret būra restēm, vīrietis pacēla nazi gaisā. - Sagatavojies nāvei, tu, dēmonu pēcnācēj! - viņš iesaucās un metās uz priekšu.

Kādu bridi es prātā pārliku, vai neiejaukties un neizglābt tukšpauri, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka tās bijušas tikai lamatas. Tobrīd nezvēra ķēde visā garumā atradās vīrietim aiz muguras; tukšpauris to sagrāba un no visa spēka parāva uz sāniem. Dons Fernando aizlidoja pa gaisu un ar galvu ietriecās metāla stabā. Tanks!... un viņa ļenganais stāvs izstiepās uz zemes. Kārtējais nokauts.

Pieveiktais bija tik bezkaunīgi lielījies, ka publika nespēja neuzsaukt urravas tukšpaurim.

Būri iesteidzās bariņš vīriešu ar lāpām un elektrībai pieslēgtiem pīķiem, ar kādiem parasti mēdz kaitināt zvērus, un neļāva tukšpaurim izkustēties no vietas, līdz tā nekustīgo pretinieku izvilka ārā no krātiņa.

- Kurš nākamais? - iesaucās tiesnese.

Pārējie cīkstoņi apmainījās ar bažīgiem skatieniem un turpināja strīdēties. Tagad neviens vairs nevēlējās iet iekšā būri.

Izņemot mani.

Vērojot spāņa nožēlojamo sniegumu un tukšpaura viltību, man radās ideja. Tas nebija drošas uzvaras plāns, pat ne labs plāns, bet vismaz kaut kas, tātad labāks par neko. Mēs - es un tukšpauris - notēlosim viņa nāvi.

Es saņēmu dūšu, un, kā jau tas parasti notiek, kad kaut mazliet drosmīgi vai ļoti muļķīgi veicu kādu uzdevumu, smadzenes pameta manu ķermeni. Es it kā vēroju pats sevi no attāluma. Pamāju tiesnesei un iesaucos: - Es būšu nākamais!

lūdz šim brīdim biju neredzams, bet nu publika un visi cīnītāji pagriezās pret mani.

- Kas tev padomā? - Emma čukstus jautāja.

Šis tas jau bija, bet es tik ļoti biju iegrimis plānu kalšanā, ka nepastāstīju par tiem Emmai un Šāronam, un nu vairs nebija laika tos atklāt. Un varbūt tā pat bija labāk. Es baidījos, ka, izteikti skaļi, mani plāni izklausītos nožēlojami vai - vēl ļaunāk, - nereāli un es zaudētu pārliecību.

- Domāju, ka labāk vienkārši jums visu parādīšu, - es atbildēju. - Bet mans nodoms nekādi neīstenosies, ja mēs netiksim pie tām tur atslēgām.

- Nesatraucies, Ksavjērs jau ir ķēries pie darba, - Šārons attrauca. Tad atskanēja pīkstiens, un, pavēries lejup, es ieraudzīju minēto žurku ar siera gabalu mutē. Šārons pacēla dzīvnieciņu un norāja: - Es teicu atslēgas, nevis sieru!

- Es tās dabūšu, - Emma centās mani pārliecināt, - tikai apsoli, ka atgriezīsies sveiks un vesels!

Es apsolīju. Draudzene man novēlēja veiksmi un noskūpstīja uz lūpām. Tad es paskatījos uz Šāronu, kurš palieca galvu uz manu pusi, kā gribēdams teikt: Ceru, ka tu negaidi skūpstu ari no manis. Es iesmējos un devos uz cīkstoņu pusi.