Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Vīri nopētīja mani no galvas līdz kājām. Biju pārliecināts, ka viņi uzskata mani par jukušu, tomēr neviens nemēģināja mani apturēt. Galu galā - ja šis slikti sagatavotais puika, kurš pirms cīņas pat negribēja likt lietā ambroziju, vēlas mesties nezvēram rīklē, pirms tam to mazliet nokausējot, viņiem nebija nekas pretī pieņemt šādu dāvanu. Un, ja mani centieni beigtos ar nāvi, -es taču esmu tikai vergs... Šī doma modināja manī naidu pret šiem vīriem un nožēlu par nabaga nolaupītajiem īpatņiem, kuru dvēseles nu šļakstījās viņu pašu rokās esošajās pudelītēs. Tas

nokaitināja mani vēl stiprāk. Es pieliku visas pūles, lai pārvērstu niknumu nesalaužamā pārliecībā un uzmanībā, bet lielākoties tas tikai traucēja koncentrēties.

Un tomēr. Kamēr atslēgu vīrs grabināja saišķi un atslēdza krātiņu, es ielūkojos tajā un, sev pašam par pārsteigumu un prieku, konstatēju, ka šaubas pagaisušas un gaidāmās nāves rēgs pazudis līdz ar man pāri plūstošajiem šausmu viļņiem. Es jau divreiz biju saticis šo tukšpauri un pakļāvis to savai vadībai, un nu bija pienākusi trešā reize. Par spīti dusmām, biju kluss un mierīgs, un tieši miers palīdzēja saprast, ka vajadzīgie vārdi galvā jau gaida, lai tiktu pateikti.

Vīrietis atvēra vārtiņus, un es iegāju būrī. Durvis tikko bija aizvērušās, kad tukšpauris, kā saniknots rēgs grabinādams ķēdi, sāka kustēties uz manu pusi.

Mēle, šoreiz nepievil mani!

Es aizliku roku priekšā mutei un sacīju tukšpauru rīkles valodā:

Apstājies!

Tukšpauris apstājās.

Sēdi! - es teicu.

Nezvērs paklausīja.

Mani pārņēma atvieglojuma vilnis. Uztraukums bija izrādījies lieks; kontakta atjaunošana padevās tik viegli, kā paņemot rokās vecas, pakļāvīgas ķēves grožus. Briesmoņa kontrolēšana mazliet atgādināja cīniņu ar augumā krietni mazāku pretinieku: tas bija pieķēdēts un centās tikt brīvībā, bet tik lielā mērā atpalika no manis spēkā, ka radīja visai nelielas briesmas. Tomēr vieglums, ar kādu es valdīju pār tukšpauri, izraisīja jaunas problēmas. Dabūt šo radījumu ārā no krātiņa nebūs viegli, ja vien visi klātesošie nedomās, ka viņš ir beigts un vairs nav bīstams. Bet tukšpaura bojāejai neviens nenoticēs, ja mana uzvara nāks pārāk viegli. Es biju kaulains, ambrozijas neapburts puika; es taču nevarēju viņu vienkārši iepļaukāt un notriekt zemē. Lai triks izdotos pavisam pārliecinoši, man bija jāsariko vesela izrāde.

Kā gan lai es nogalinu tukšpauri? Noteikti ne jau ar kailām rokām. Meklējot krātiņā kādu ideju, manas acis pievērsās

iepriekšējā cīkstoņa duncim, kas bija nomests zemē pie metāla staba. Tukšpauris sēdēja turpat blakus, un tas radīja sarežģījumus, tāpēc es pagrābu saujā granti, negaidīti pieskrēju pie tukš-paura un iesviedu tam sejā.

Kaktā! - es pavēlēju, aizsedzis muti ar plaukstu. Radījums pagriezās un metās uz krātiņa stūri. No malas izskatījās, ka sīkie akmentiņi viņu ir nobiedējuši. Tad es piesteidzos pie staba, pagrābu no zemes nazi un atkāpos. Sīkais drosmes uzplaiksnījums izpelnījās kāda skatītāja svilpienu.

Dusmīgs! - es teicu, un tukšpauris ierēcies sāka šaudīt apkārt mēles, it kā manas drošās kustības būtu to satracinājušas. Paskatījies pār plecu, ieraudzīju pūlī Emmu, kura jau zagšus tuvojās atslēgu vīram.

Labi.

Man vajadzēja padarīt situāciju vēl dramatiskāku. Nāc pie manis! - es pavēlēju, un, tiklīdz tukšpauris bija par dažiem soļiem pietuvojies, es liku tam izšaut mēli un sagrābt mani aiz kājas.

Radījums tā ari izdarīja, mēle iedzēla un divreiz apvijās man ap stilbu. Pēc tam es pavēlēju tukšpaurim noraut mani gar zemi un pa putekļaino grīdu pievilkt sev klāt, bet pats izlikos, ka cenšos pie kaut kā pieķerties.

Kad nonācu pie metāla staba, es ar abām rokām apķēros ap to.

Velc klāt, tikai ne stipri!

Lai gan vārdi neizskanēja īpaši skaidri, tukšpauris laikam saprata tieši to, ko es domāju, it kā es vienkārši būtu vizualizējis kādu darbību un ar pāris vārdiem varētu nodot tam veselu rindkopu informācijas. Un, kad es biju pieķēries pie staba un tukšpauris mani pacēla gaisā, viss notika tieši tā, kā biju iztēlojies.

Man sāk padoties, diezgan apmierināts nospriedu.

Dažas sekundes cīnījos un gārdzu, cerot, ka šīs skaņas izklausās pēc īstām ciešanām, un tad palaidu stabu vaļā. Publika gaidīja, ka mani kuru katru mirkli nogalinās, iespējams, īsākajā no tās dienas cīniņiem; ļaudis sāka mani izsmiet un apsaukāt.

Bija pienācis īstais bridis manam triecienam.

Kāju! - es pavēlēju. Tukšpauris atkal apvija mēli ap manu stilbu.

Velc!

Radījums sāka vilkt mani sev klāt, bet es spārdījos un kaucu.

Mute!

Tukšpauris pavēra rīkli, it kā gatavotos mani aprīt veselu. Es veikli pagriezos un triecu ar dunā pa mēli, kas nelaida vaļā manu potīti. Patiesībā es neiegriezu tukšpaurim, tikai liku tam ātri palaist mani vaļā un iekliegties, lai radītu iespaidu, ka savainojums tomēr bijis. Tukšpauris paklausīja - tas iebrēcās un ievilka mēles atpakaļ mutē. Notiekošais man atgādināja sliktu pantomīmu, jo aptuveni sekunde nošķīra manu pavēli no tukšpaura reakcijas, bet publika acīmredzot uzķērās. Ņirgu vietā atskanēja atzinības saucieni. Cīņa kļuva interesanta, jo potenciālajam zaudētājam varbūt tomēr bija kādas izredzes uzvarēt.

Cerot, ka mūsu darbības neatgādina kautiņu no lētas filmas, mēs ar tukšpauri gatavojāmies nākamajai sadursmei un apmainījāmies ar sitieniem. Es metos virsū nezvēram, un tas nogāza mani no kājām. Es dūru ar dunci un atkāpos. Tukšpauris kauca, un tā mēles šaudījās pa gaisu; mēs metām lokus viens ap otru. Es pat liku radījumam pacelt mani gaisā un (maigi) sapurināt, tad (izlikos, ka) iedūru tam mēlē, un tas mani (varbūt pārlieku saudzīgi) nometa zemē.

Es riskēju un vēlreiz uzmetu acis Emmai. Viņa stāvēja cīkstoņu bariņa vidū blakus atslēgu vīram un parādīja man zīmīgu žestu, novelkot ar īkšķi pār rīkli.

Pietiek muļļāties!

Pareizi. Laiks pielikt punktu. Es ievilku dziļu elpu, saņēmu drosmi un biju gatavs lielajam finālam.

Ar atvēzētu nazi metos virsū tukšpaurim. Tas izšāva mēli man pie kājām, un es pārlēcu tai pāri; nākamreiz mēle tika mērķēta uz manu galvu, un es pieliecies izvairījos.

Viss notika atbilstoši plānotajam.

Nākamajā solī biju paredzējis vēlreiz pārlēkt pāri mēlei, kas vijās man gar kājām, un tad izlikties, ka ieduru tukšpaurim sirdī, taču piepeši mēle iesita man tieši pa krūtīm. Blieziens bija

spēcīgs kā smagsvara bokserim, tas nogāza mani uz muguras un aizsita elpu. Apstulbis gulēju zemē un nespēju paelpot, bet publika mani izsvilpa.

AtpakaļI - es centos pateikt, bet man trūka elpas.

Nākamajā mirkli tukšpauris, nikni aurodams, uzlēca man virsū un atvēra žokļus. Pat ja tikai uz mirkli, šis radījums bija atbrīvojies no manas varas, un tas nejutās laimīgs. Man bija jāatgūst kontrole, turklāt ātri, bet tukšpaura mēles cieši turēja manas rokas un kāju, turklāt mirdzošie ilkņi jau gandrīz skāra seju. Tik tikko paspējis ievilkt elpu - malku tukšpaura smakas es nevis ierunājos, bet gan aizrijos.

Tā būtu bijusi mana pēdējā stundiņa, ja mani neglābtu dīvainā tukšpaura anatomija: ar izbāztām mēlēm tas nespēja aizcirst žokļus. Pirms nokost man galvu, tam nāktos palaist vaļā manu roku - to, kurā joprojām turēju dunci. Es paveicu vienīgo, kas, manuprāt, varēja mani glābt. Triecu nazi augšup.

Asmens dziļi iecirtās tukšpaura rīklē. Tas iekaucās un aizripoja prom, bet mēles šaudījās gaisā, cenšoties notvert dunci.

Publika sajūsmā zaudēja prātu.

Kad es beidzot atkal varēju pievilkt plaušas pilnas ar svaigu gaisu, pieslējos sēdus un ieraudzīju, ka tukšpauris sāpēs lokās uz zemes dažu metru attālumā. No tā savainotās rīkles šļācās melnas asinis. Bez mazākās patikas, kādu izjustu citos apstākļos, es aptvēru, ka, iespējams, esmu šo radījumu nogalinājis. Pa īstam nogalinājis, lai gan tas ne tuvu neatbilda maniem plāniem. Ar acs kaktiņu pamanīju Šāronu, kurš iepleta rokas vispārzināmajā žestā, kas nozīmē: Tu nupat visu salaidi dēlī.

Nolēmu glābt, kas vēl glābjams, un piecēlos kājās. Atguvis kontroli pār tukšpauri, es pavēlēju tam atslābt un iestāstīju, ka tas nejūt sāpes. Pamazām radījums pārstāja pretoties, un mēles noslīga zemē. Tad es piegāju pie tukšpaura, izvilku savu asiņaino dunci tam no rīkles un pacēlu gaisā, lai parādītu skatītājiem. Viņi iekliedzās un sveica mani, bet es visiem spēkiem centos radīt triumfālu iespaidu, lai gan patiesībā jutos pagalam izgāzies. Biju līdz nāvei nobijies, ka nupat esmu samaitājis iespēju glābt mūsu draugus.

Atslēgu vīrs atvēra krātiņa durvis, un divi vīrieši piesteidzās apskatīt tukšpauri.

Nekusties! - es nomurmināju, kamēr viņi pārbaudīja radījuma stāvokli. Viens vīrietis tēmēja uz tukšpauri ar šauteni, bet otrs tikmēr bakstīja gulošo ar nūju un pielika plaukstu tam pie nāsīm.

Neelpo!

Tukšpauris neelpoja. Patiesību sakot, tas tik lieliski izlikās par beigtu, ka pārliecinātu pat mani, ja vien starp mums joprojām nepastāvētu saikne.

Vīrieši noticēja viltībai. Pārbaudītājs nometa nūju, kā boksa mačā pacēla gaisā manu roku un paziņoja, ka esmu uzvarējis. Skatītāji vēlreiz veltīja man urravas, un es pamanīju, kā nauda maina īpašniekus un tie, kuri bija likuši pret mani, vīlušies izmaksā citiem pienākošās summas.

Drīz vien skatītāji - tostarp arī Emma un Šārons - iegāja krātiņā, lai labāk apskatītu šķietami beigto tukšpauri.

Emma metās man ap kaklu. - Viss kārtībā! - viņa sacīja. - Tev nebija izvēles.

- Tas nav miris, - es pačukstēju draudzenei, - bet tikai ievainots. Nezinu, cik daudz tam vēl atlicis. Mums tas jādabū no šejienes laukā!

- Tad jau labi vien ir, ka es tās tomēr dabūju. - Emma ieslidināja atslēgu saišķi man kabatā.

- На, tu esi ģēnijs! - es atbildēju.

Tomēr, kad pagriezos, lai atslēgtu važas tukšpaurim ap kaklu, ieraudzīju, ka man ceļu aizšķērsojis klaigājošu cilvēku pūlis, un tie ikviens gribēja tikt tuvāk pieveiktajam radījumam. Visi vēlējās to labi apskatīt, tam pieskarties, paņemt par piemiņu spalvu kušķi vai asinīm piesūkušos smilšu sauju. Es mēģināju izlauzties cauri, bet cilvēki mani visu laiku apturēja, lai paspiestu roku un uzsistu uz pleca.

- Tas bija neticami!

- Tev gan paveicās, mazais!

- Vai tu tiešām nelietoji ambru?

Visu šo laiku es skandināju pie sevis tikai tukšpaurim dzirdamas pavēles palikt guļam un izlikties par beigtu, jo sajutu, ka tas sāk dīdīties gluži kā mazs bērns, kurš pārlieku ilgi nosēdējis mierā. Radījums bija nemierīgs un savainots, un man nācās likt lietā ikvienu brīvo uzmanības drusku, lai neļautu tam pielēkt kājās un piepildīt rīkli ar apkārt esošo īpatņu miesu.

Kad beidzot tiku līdz tukšpaura ķēdei un jau meklēju slēdzeni, mani uzrunāja ambrozijas tirgonis. Es pagriezos un ieraudzīju viņa biedējošo, bārdaino masku tikai dažas collas no savas sejas.

- Vai tu domā, ka es nesaprotu, kas te notiek? - viņš ierunājās. Dīlerim pie abiem sāniem stāvēja pa bruņotam sargam. - Vai tu mani uzskati par aklu?

- Nezinu, par ko jūs runājat, - es attraucu. īsu bridi šķita: dīleris ir mani atmaskojis un zina, ka tukšpauris nemaz nav miris. Tomēr viņa sargi uz to pat nepaskatījās.

Dīleris sagrābā mani aiz jakas apkakles. - Ar mani neviens nedzīs jokus! - viņš turpināja. - Šī ir mana vieta!

Ļaudis sāka no mums atkāpties. Šim cilvēkam acīmredzot bija slikta slava.

- Te neviens nedzen jokus, - es dzirdēju Šāronu sakām man aiz muguras. - Vienkārši nomierinies.

- Krāpnieku nevar piekrāpt, - dīleris nelikās mierā. - Tu te ieradies un paziņoji, ka esi atvedis svaigu gaļu; tu apgalvoji, ka līdz šim viņš nav spēkojies pat ar Grimmu lāču mazuli, un kas notiek pēc tam? - Vīrietis pameta ar roku uz kritušā tukšpaura pusi. - Es neparko tam nenoticēšu!

- Viņš ir beigts, - es sacīju. - Pārbaudiet pats, ja vēlaties.

Dīleris palaida vaļā manu jaku un sagrāba mani aiz rīkles.

- EI, TU! - iesaucās Emma.

Sargi pavērsa stobrus pret viņu.

- Man ir tikai viens jautājums, - dīleris sacīja. - Ko tu tirgo?

Tvēriens aizvien saspringa.

- Tirgoju? - es izdvesu.

Dīleris nopūtās, aizkaitināts, ka tomēr nāksies paskaidrot. - Tu ierodies manā teritorijā, nogalini manu tukšpauri un pārliecini manus klientus, ka manu produktu nevajag pirkt.

Viņš bija noturējis mani par narkotiku tirgotāju un konkurentu, kurš ieradies, lai atņemtu viņam biznesu. Vājprāts.

Pirksti sakļāvās ap manu rīkli vēl ciešāk.

- Laid puiku vaļā! - Šārons lūdzās.

- Ja ne ambru, ko tad tu lieto? Ko tu tirgo?

Es mēģināju atbildēt, bet nesanāca. Pavēros lejup uz dīlera rokām. Viņš saprata manu mājienu un atslābināja tvērienu.

- Runā! - dīleris augstsirdīgi atļāva.

Tas, ko es nākamajā mirklī izdvesu, vīrietim droši vien izklausījās pēc apspiesta kāsa.

To pa kreisi! - es teicu tukšpauru valodā. Radījums uzreiz izslējās sēdus un gluži kā Frankenšteina radītais monstrs atdzīvojās. Daži joprojām netālu esošie īpatņi spiegdami aizbēga. Dīleris paskatījās pār plecu, un es iezvēlu viņam pa masku. Sargi nezināja, uz kuru šaut vispirms - uz mani vai tukšpauri.

īsais neizlēmības mirklis arī atnesa viņiem postu. Viņi pat nepaspēja pagriezt galvu, kad tukšpauris izšāva visas trīs mēles uz tuvāk stāvošā sarga pusi. Viena mēle atņēma viņam ieroci, abas pārējās sagrāba vīrieti ap vidu, pacēla gaisā un gluži kā ar mūru dragājamo ierīci notrieca no kājām otru sargu.

Atlika vien dīleris un es. Šķita, tas cilvēks sāk aptvert, ka es kontrolēju tukšpauri. Viņš metās ceļos un sāka lūgties.

- Varbūt šī vieta pieder jums, bet tas ir mans tukšpauris, - es sacīju.

Es pavēlēju radījumam apvīt mēli ap dīlera kaklu, tad pavēstīju, ka mēs ar tukšpauri dodamies prom un ka viņa vienīgā iespēja palikt dzīvam ir ļaut mums mierīgi aiziet.

- Jā, jā, - ambrozijas tirgotājs drebošā balsī piekrita. - Jā, protams...

Es atslēdzu važas un atbrīvoju tukšpauri. Publikai vērojot, Emma, Šārons un es - mēs visi trīs - vedām klibo tukšpauri uz atvērto vārtiņu pusi. Ceļā stāvošais dīleris pavēlēja: - Nešaut! Nevienam nešaut! - Cik nu labi viņš varēja parunāt ar tukšpaura mēli ap rīkli.

Mēs aizslēdzām krātiņu, lai gan tajā joprojām atradās vairums skatītāju, tad izgājām ārā no ambrozijas midzeņa un nonācām atkal uz ielas. Mani pārņēma kārdinājums uz bridi apstāties un iznicināt dīlera ambrozijas krājumus, bet nolēmu, ka nav vērts tā riskēt. Lai viņi ar to aizrijas! Turklāt varbūt prātīgāk bija nelaist ambroziju postā, ja pastāvēja kaut niecīgākā iespēja kādu dienu atdot nolaupītās dvēseles to saimniekiem.

Mēs atstājām dīleri četrrāpus renstelē tveram pēc gaisa; viņa maska nokarājās no vienas auss. Jau gatavojāmies aizmirst pretīgo ainu, kad es izdzirdēju sīku rūcienu un atcerējos par Grimmu lācēniem.

Kad atskatījos un ieraudzīju viņus, man iesāpējās sirds. Mazuļi, cenzdamies mums sekot, bija nostiepuši ķēdes, cik vien iespējams.

- Mēs to nevaram. - Šārons mani mudināja pasteigties.

Varbūt es būtu pametis mazos lācēnus, ja nepamanītu

Emmas skatienu. Izdari to, viņa nedzirdami lūdza.

- Tas prasīs tikai sekundi, - es izlēmis attraucu.

Pagāja piecpadsmit sekundes, līdz es piespiedu tukšpauri izraut no zemes stabu, pie kura lācēni bija pieķēdēti, un tobrīd pie ieejas ambrozijas midzeni jau bija sapulcējies saniknotu narkomānu bariņš. Tomēr paveiktais šķita tā vērts. Mēs lēnītēm un smagi vilkāmies prom pa ielu, un lāču mazuļi mums sekoja, velkot sev pakaļ ķēdes un stabu, līdz mans tukšpauris no brīvas gribas paķēra mazuļus uz rokām un bija ar mieru nest.

* * *

Drīz vien noskaidrojās, ka mums ir problēma. Bijām nogājuši tikai dažus kvartālus, bet ļaudis ielās jau pievērsa tukšpaurim uzmanību. Visiem, izņemot mani, tas bija vien daļēji saskatāms krāsu pleķu mudžeklis, tomēr cilvēki to pamanīja. Tā kā negribējām, lai kāds uzzinātu, kurp mēs dodamies, bija jāizdomā drošāks ceļš, kā nokļūt līdz Bentema mājai.

Mēs ienirām kādā šķērsielā. Tiklīdz pārstāju mudināt tukšpauri kustēties uz priekšu, tas pārguris noslīga uz ceļiem. Tur zemē šis radījums izskatījās tik neaizsargāts: asiņojošais ķermenis sarāvies čokurā un mēles ievilktas aiz zobiem. Sajutuši šo izmisumu, tukšpaura izglābtie lācēni ošņājās ar miklajiem un nemierīgajiem purniņiem gar tā miesu. Tukšpauris atsaucās ar klusu ņurdienu, kas šķita gandrīz mīļš. Es nespēju nejust līdzjūtību pret visiem trim savādajiem nelaimes brāļiem.

- Man negribas to atzīt, bet izskatās gandrīz jauki, - Emma sacīja.

Šārons nosprauslājās. - Vari tam uzvilkt kaut rozā balerīnas svārciņus, tas tik un tā ir un paliek slepkavnieks!

Mēs pārspriedām, kā tikt līdz Bentema mājai, lai tukšpauris pa ceļam nenomirtu. - Es varētu piededzināt to rētu viņam uz kakla, - Emma ierosināja un pastiepa uz priekšu roku, kas jau iekvēlojās.

- Pārāk riskanti, - es atteicu. - Sāpju dēļ tas varētu vairs nepakļauties manai kontrolei.

- Te varētu palīdzēt Bentema dziedniece, - Šārons atgādināja. - Mums tikai ātri jātiek pie viņas.

Vispirms man ienāca prātā skriet pa jumtiem. Ja vien tukš-paurim būtu gana spēka, tas mūs uznestu augšā pa sienu un, nevienam neredzot, nogādātu pie Bentema. Bet jau nākamajā brīdī es vairs nebiju pārliecināts, ka mans radījums spētu kaut tikai paiet. Liku priekšā nomazgāt no tukšpaura balto krāsu, lai neviens, izņemot mani, viņu neredzētu.

- Nekādā ziņā, neparko, paldies, nē! - Šārons enerģiski purināja galvu. - Es tam radījumam neuzticos. Negribu to izlaist no acīm.

- Es valdu pār to, - es mazliet aizvainots teicu.

- Līdz šim valdīji! - laivu vīrs atcirta.

- Es piekrītu Šāronam, - sacīja Emma. - Tu lieliski tiec galā, bet kas notiks, kad iziesi citā istabā vai aizmigsi?

- Kāpēc lai es ietu uz citu istabu?

- Lai nokārtotos... - Šārons ieminējās. - Vai tu grasies savu mīļo tukšpauri ņemt līdzi ari tualetē?

- Hm. Ceru, ka līdz tam paspēšu pāriet to tiltu, - es norūcu.

- Krāsa paliks, - Šārons pasludināja.

-Jauki, - es jau biju nokaitināts. - Ko tad mēs iesāksim?

Kaut kur tālāk atsprāga vaļā kādas durvis, un uz ielas izvēlās tvaiku mutulis. Aiz tā parādījās ratiņu stūmējs, kurš, novietojis savu vezumu uz braucamās daļas, nozuda atpakaļ mājā.

Es skrēju uz priekšu paskatīties. Durvis veda uz veļas mazgātavu, un rati bija pilni ar netīru gultas veļu. Tie bija gana lieli, lai tajos iesēdinātu neliela auguma cilvēku vai arī saritinājušos tukšpauri.

Jāatzīst, es nozagu šos ratiņus. Es tos aizstūmu pie draugiem, iztukšoju un liku tukšpaurim rāpties iekšā. Pēc tam mēs sametām netīro veļu pa virsu, iecēlām ratos ari lācēnus un stūmām vezumu prom pa ielu.

Neviens uz mums vairs neatskatījās.

Viņš pat necentās sasveicināties.

Kad nonācām līdz Bentema mājai, bija gandriz satumsis. Nims steigšus ieveda mūs priekšnamā, kur jau nepacietīgi gaidīja Bentems.

- Kāpēc atvedāt lāčus? - Viņa skatiens pievērsās veļas ratiem. - Kur ir tas radījums?

- Šeit, - es atbildēju. Nocēlis zemē lācēnus, ķēros pie pārklāja noņemšanas.

Bentems skatījās, bet saglabāja distanci. Virsējie palagi bija balti, bet, jo dziļāk rakos, jo asiņaināki tie kļuva, un, kad sasniedzu apakšu, veļa jau atgādināja melnu kokonu. Es nocēlu beidzamo veļas gabalu, un tur jau tas bija - mazs, embrija pozā sačokurojies radījums. Grūti noticēt, ka šī pati nožēlojamā būtne man bija sagādājusi tik daudz murgainu pārdzīvojumu.

Bentems pienāca tuvāk. - Mans Dievs! - viņš nopūtās un pavērās uz asiņainajiem palagiem. - Ko viņi tam nodarījuši?

- Patiesībā jau es to izdarīju, - es atzinu. - Man tiešām nebija izvēles.

- Tas jau grasījās nokost Džeikobam galvu, - Emma paskaidroja.

- Jūs taču viņu nenogalinājāt? Beigts tas vairs nekam neder.

- Šķiet, ka ne, - es atbildēju un tad pavēlēju tukšpaurim atvērt acis. Pavisam lēnām tas paklausīja. Tas vēl bija dzīvs, bet ļoti vārgs. - Es gan nezinu, cik ilgi tas vēl izvilks, - es piebildu.

- Tādā gadījumā mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli, - Bentems attrauca. - Nekavējoties jāsauc šurp mana dziedniece un jācer, ka viņas putekļi iedarbojas ari uz tukšpauriem.

Nims aizsteidzās pēc dziednieces. Kamēr gaidījām, Bentems mūs ieveda virtuvē un piedāvāja cepumus un konservētus augļus. Vai nu nervu saspringuma, vai šķebīgo piedzīvojumu dēļ ne man, ne Emmai nebija apetītes. Pieklājības pēc paknibinājām ēdienu, bet Bentems tikmēr pastāstīja par to, kas noticis mūsu prombūtnes laikā. Mēs uzzinājām, ka sirmais kungs ir pienācīgi sagatavojis savu ierīci un ka tā ir pilnībā gatava, vēl tikai jāpieslēdz tukšpauris.

- Vai esat pārliecināts, ka tas darbosies? - Emma jautāja.

- Tik pārliecināts, cik varu būt, nesācis to darbināt, - Bentems atbildēja.

- Vai viņam sāpēs? - Dīvainā kārtā man gribējās pažēlot tukšpauri kaut vai tāpēc, ka bija izrādījies tik grūti viņu izglābt.

- Protams, ne, - Bentems sacīja un atmeta ar roku.

Ieradās dziedniece, un, viņu ieraudzījis, es no pārsteiguma gandrīz iekliedzos. Ne jau tāpēc, ka sieviete izskatījās savādi, lai gan tā tas bija, bet tāpēc, ka biju absolūti pārliecināts - esmu redzējis viņu jau iepriekš. Tiesa, nespēju atcerēties, kad un kur, nedz arī saprast, kā būtu varējis aizmirst tikšanos ar tik neparastu būtni.

Redzama bija tikai sievietes kreisā acs un kreisā roka. Pārējo sedza auduma kalns: šalles, lakati, kleita un zvana piegriezuma apakšsvārki. Šķita, ka labās rokas dziedniecei trūkst, bet ar kreiso viņa bija stingri pieķērusies jaunam vīrietim ar brūnu ādas krāsu un platām, spoži mirdzošām acīm. Viņš bija ģērbies izsmalcinātā zīda kreklā un uzlicis galvā cepuri ar platām malām. Jaunais cilvēks veda dziednieci tā, it kā viņa būtu neredzīga vai kā citādi nespējīga.

- Mani sauc Reinaldo, - jaunais vīrietis pavēstīja, runādams ar izteiktu franču akcentu, - un šī ir Putekļu māte. Es runāju viņas vietā.

Putekļu māte pieliecās Reinaldo pie auss un kaut ko pačukstēja. Reinaldo paskatījās uz mani un teica: - Viņa cer, ka jūs jūtaties labāk.

Tikai tad es aptvēru, kur biju redzējis šo sievieti - savos sapņos vai tajā, ko uzskatīju par sapņiem, - kad atguvos pēc uzbrukuma.

-Jā, daudz labāk, - es satraukts atbildēju.

Bentems izlaida formalitātes. - Vai varat izdziedēt šādu radījumu? - Viņš pieveda Reinaldo un Putekļu māti pie veļas ratiem. - Tas ir tukšpauris un mums redzams tikai tad, ja ir nokrāsots.

- Viņa var izdziedēt jebkuru radību, kam pukst sirds, - Reinaldo attrauca.

- Tādā gadījumā - lūdzu! - Bentems sacīja. - Mums ir ļoti svarīgi izglābt šī radījuma dzīvību.

Putekļu mātes rīkojumus mēs uzzinājām ar Reinaldo starpniecību. Tie vēstīja, ka nezvērs jāizņem no ratiem, un mēs ar Emmu piegājām pie tukšpaura un nolikām to zemē. Mums pavēlēja ievietot radījumu izlietnē, un Emma ar Šāronu palīdzēja to iecelt garajā, dziļajā vannasistabas izlietnē. Ar krāna ūdeni izmazgājām brūces, bet piesargājāmies noskalot pārlieku daudz baltās krāsas. Pēc tam Putekļu māte izmeklēja tukšpauri, bet Reinaldo palūdza, lai es nosaku visas savainojumu vietas.

- Mariona, - Bentems vērsās pie Putekļu mātes, - tikai necenties sadziedēt visu līdz pēdējai skrambai. Mums nevajag, lai tas radījums būtu ideālā stāvokli, mēs tikai gribam, lai tas paliek dzīvs. Vai skaidrs?

-Jā, jā, - Reinaldo noraidoši norūca. - Mēs zinām, ko darām.

Bentems nokremšļojās un ar neslēptu neapmierinātību uzgrieza muguru.

- Tagad viņa taisīs putekļus, - Reinaldo brīdināja. - Pakāpieties atpakaļ un piesargieties, ka neieelpojat. Tie jūs acumirklī iemidzinās.

Mēs pamukām malā. Reinaldo uzvilka pār degunu un muti putekļu masku, tad atsēja šalli, kas noslēpa Putekļu mātes labās rokas atlikušo daļu. Stumbenis izrādījās tikai dažas collas garš un beidzās krietni virs vietas, kur būtu jāatrodas elkonim.

Ar kreiso roku Putekļu māte sāka berzēt stumbeni, no kura pacēlās un palika gaisā smalki, balti putekļi. Aizturējis elpu, Reinaldo ar vienu roku savāca putekļus. Kā apburti un ari ar zināmu reibumu mēs vērojām notiekošo, līdz viņš bija savācis aptuveni unci putekļu. Tikpat daudz Putekļu māte bija zaudējusi no savas rokas.

Reinaldo iebēra smalkos miltus Putekļu mātes plaukstā. Viņa noliecās pār tukšpauri un iepūta putekļus radījumam sejā - atceros, ka šādi dziedniece savulaik ārstēja ari mani. Tukš-pauris ievilka elpu un piepeši sakustējās. Visi, izņemot dziednieci, atlēca atpakaļ.

Paliec uz vietas, paliec mierā, es sacīju, bet tas izrādījās lieki. Kā paskaidroja Reinaldo, ķermenis jau automātiski reaģēja uz putekļu ietekmi un tā funkcijas palēninājās. Kad Putekļu māte uzbirdināja tukšpaurim uz kakla vēl mazliet zāļu, viņas asistents mums pastāstīja, ka putekļi var sadziedēt brūces un iemidzināt - atkarībā no tā, cik daudz tos lieto. Kamēr puisis runāja, ap tukšpaura ievainojumu sakrājās mirdzošs baltu putekļu mākonis. Reinaldo piebilda, ka tur mirgo pati Putekļu māte un ka viņas resursi ir pavisam ierobežoti. Kādam palīdzot, dziedniece ik reizi atņēma daļiņu no sevis.

- Ceru, ka mans jautājums neizklausīsies nepieklājīgi, bet kāpēc jūs dziedināt, ja tādējādi nodarāt pāri pati sev? - Emma jautāja.

Putekļu māte uz mirkli pārstāja darboties ap tukšpauri un pagriezās tā, lai ar veselo aci redzētu Emmu; tad viņa ierunājās skaļāk, nekā līdz šim bijām viņu dzirdējuši, - neskaidri vervelējot, kā jau cilvēks bez mēles.

Reinaldo pārtulkoja: - Es to daru tāpēc, ka esmu izraudzīta šai sūtībai.

- Tādā gadījumā... paldies, - Emma pazemīgi sacīja.

Putekļu māte pamāja ar galvu un atgriezās pie darāmā.

Tukšpaura atveseļošanās nevarēja būt acumirklīga. Viņš atradās dziļā miegā un atjēgsies tikai pēc tam, kad smagākās brūces būs sadzijušas, tātad šis process droši vien ilgs visu nakti. Ņemot vērā, ka Bentems var pieslēgt savai ierīcei tikai nomodā esošu tukšpauri, līdz mūsu glābšanas plāna otrajai fāzei nāksies gaidīt vairākas stundas. Pagaidām mēs gandrīz visi bijām iestrēguši virtuvē: tur uzturējās Reinaldo un Putekļu māte, kurai nācās ik pa brīdim papildināt putekļu devu, un ari mēs ar Emmu bijām turpat, jo es nejutos droši, atstājot tukšpauri vienu pašu, lai gan tas bija pamatīgi iemidzināts. Tagad es biju atbildīgs par šo radījumu kā ikviens, kurš pārnes mājās uz ielas atrastu dzīvnieku. Savukārt Emma turējās man blakus tāpēc, ka zināmā mērā jutās atbildīga par mani (un es - par viņu). Ja es nejauši iemigtu, viņa mani pamodinātu vai stāstītu par vecajiem labajiem laikiem mis Peregrines mājās, lai es paliktu nomodā. Ik pa brīdim Bentems ienāca un painteresējās par situāciju, bet lielākoties viņš kopā ar Šāronu un Nimu bija aizņemts, pārbaudot māju, jo baidījās, ka kuru katru bridi varētu uzbrukt viņa brāļa izpalīgi.

Iestājās nakts, un mēs ar Emmu pļāpājām par to, ko nākamā diena varētu atnest. Pieņemot, ka Bentemam izdotos no jauna iedarbināt savu ierīci, visnotaļ pamatoti varējām cerēt, ka jau pēc dažām stundām atradīsimies nebūtņu cietoksni un atkal satiksim draugus un mis Peregrini.

-Ja būsim ļoti viltīgi un ja ļoti, ļoti paveiksies, - Emma sacīja. - Un ja...

Viņa neturpināja. Mēs sēdējām plecu pie pleca uz gara koka sola, piespieduši muguru pie sienas, un tobrīd Emma pagriezās tā, lai es neredzētu viņas seju.

- Kas ir?

Emma ielūkojās man acis ar sāpju izteiksmi sejā.

- Ja viņi vēl ir dzīvi.

-Ir.

- Nē, es vairs nespēju izlikties. Iespējams, nebūtnes jau ir paspējuši atņemt viņiem dvēseles un pārvērst ambrozijā. Vai ari tie ir jau sapratuši, ka no imbrinēm nav nekāda labuma, un nolēmuši viņas labāk paspīdzināt vai izsūknēt dvēseles, vai ari, piemēram, kāds no mūsējiem ir mēģinājis aizbēgt...

- Izbeidz! - es uzsaucu. - Nav jau pagājis tik ilgs laiks...

- Kad mēs beidzot tur iekļūsim, būs pagājušas vismaz četrdesmit astoņas stundas, un, ak, cik daudz ļauna var notikt četrdesmit astoņu stundu laikā!

- Mums jau nav jāiztēlojas ikviens no viņiem. Nu jau tu runā kā Horācijs ar saviem pesimistiskajiem scenārijiem. Kāda jēga pašiem sevi šaustīt, pirms zinām, kas patiesībā ir noticis?

- Ir gan jēga, - Emma uzstāja. - Ir pavisam reāls pamats sevi šaustīt. Ja apsvērsim visas sliktākās iespējas un izrādīsies, ka kāda no tām ari ir piepildījusies, mēs nebūsim tam pilnīgi nesagatavoti.

- Diez vai man jebkad izdosies sagatavoties kaut kam tādam...

Emma saķēra galvu un drebelīgi nopūtās. Šādas domas sagādāja pārlieku daudz ciešanu.

Man gribējās tieši šajā brīdī pateikt draudzenei, ka viņu mīlu. Man šķita, ka tas varētu līdzēt, jo pievērstu mūs domām par to, par ko bijām pārliecināti, lai nebūtu jālauza galva par visu, kā mums trūkst. Tomēr mēs nebijām bieži teikuši viens otram šos vārdus, un es nespēju piespiesties un tos izrunāt tobrīd - divu pavisam svešu cilvēku klātbūtnē.

Jo vairāk domāju par mīlestību pret Emmu, jo nedrošāka un mokošāka izjūta mani pārņēma - tieši tāpēc, ka mūsu nākotne bija tik neskaidra. Manās nākotnes ainās bija vieta arī Emmai, bet reāli nebija iespējams paredzēt pat dienu uz priekšu. Man tas nozīmēja pastāvīgu cīniņu, kad nav ne jausmas, ko nesīs rītdiena. Pēc dabas esmu piesardzīgs plānotājs, kuram patīk zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un vēl tālāk, bet viss nesen piedzīvotais - kopš brīža, kad pametu mis Peregrines mājokļa drošās sienas, līdz pat šim mirklim - bija ilgstošs brīvais kritiens nezināmajā. Lai to pārciestu, man jāpārtop par citu cilvēku, elastīgu un drosmīgu, kurš stabili stāv uz zemes. Par tādu cilvēku, ar ko lepotos mans vectēvs. Tomēr šīs pārvērtības vēl nebija galā. Jaunais Džeikobs bija uzpotēts manam vecajam “es”, un es joprojām ik pa brīdim - visai bieži - ļāvos verdziskām šausmām un vēlējos, kaut nekad nebūtu dzirdējis par kādu sasodītu mis Pe-regrini; tad man izmisīgi bija nepieciešams, lai pasaule pārstātu griezties un es uz dažām minūtēm varētu kaut kam pieķerties. Sāpju pārņemts, centos saprast, kurš no šiem Džeikobiem mīl Emmu. Vai tas ir jaunais, kurš gatavs jebkādam pavērsienam, vai ari vecais, kam tikai vajadzīgs kāds, pie kura pieturēties.

Es nolēmu, ka nevēlos par to domāt tieši tobrīd (vecajam Džeikobam izteikti raksturīga pieeja risinājuma meklējumiem), un koncentrējos uz vistuvāko uzmanības novērsēju - tukšpauri un to, kas notiks, kad tas pamodīsies. Šķita, ka man nāksies no tā atteikties.

- Kaut es varētu ņemt viņu līdzi! - es sacīju. - Ar viņu būtu tik viegli pieveikt ikvienu, kurš stātos mums ceļā. Bet laikam jau tam jāpaliek šeit, lai darbinātu to aparātu.

- Tātad tagad tev vajadzīgs viņš. - Emmas pierē parādījās grumba. - Nepieķeries tik ļoti! Paturi prātā, ka tas tevi dzīvu aprīs, ja vien dosi tam kaut nelielu iespēju.

- Zinu, zinu, - es teicu un nopūtos.

- Un varbūt nemaz nebūtu tik viegli visus pieveikt. Esmu pārliecināta, ka nebūtnes zina, kā tikt galā ar tukšpauriem. Galu galā savulaik viņi paši tādi bija.

-Jums ir dotas unikālas spējas, - Reinaldo ierunājās pirmo reizi pēdējās stundas laikā. Viņš uz brīdi bija metis mieru tukš-paura stāvokļa novērošanai un pievērsies ēdiena meklējumiem Bentema skapjos. Tobrīd viņš kopā ar Putekļu māti sēdēja pie maza galdiņa un mielojās ar zilām stīdziņām caurvītu sieru.

- Tomēr šie dotumi ir savādi, - es sacīju. Biju jau aizdomājies par šo savādību, tomēr līdz šim brīdim nebiju spējis to īsti noformulēt. - Ideālā pasaulē nekādu tukšpauru nebūtu. Savukārt, ja nebūtu tukšpauru, manai īpašajai redzei nebūtu, ko saskatīt, un neviens nesaprastu īpatnējo valodu, kurā es protu runāt. Neviens pat nezinātu, ka man piemīt šādas unikālas spējas.

- Tad jau labi, ka esi šeit tieši šobrīd, - Emma sacīja.

-Jā, tikai... Vai tev nešķiet, ka tā ir pārāk liela sagadīšanās? Es varēju piedzimt jebkad. Tāpat kā mans vectēvs. Tukšpauri pastāv tikai aptuveni simts gadus, bet ir sagadījies tā, ka mēs abi piedzimām tieši tagad, kad esam nepieciešami. Kāpēc tā?

- Es pieļauju, ka tā bija paredzēts, - Emma atbildēja. - Vai arī cilvēki ar tādām spējām kā tev ir bijuši vienmēr, tikai viņi to neapzinājās. Varbūt daudzi tā arī ir nodzīvojuši mūžu, nezinot, ka ir īpatņi.

Putekļu māte pieliecās pie Reinaldo un kaut ko pačukstēja.

- Viņa saka: neviens no šiem pieņēmumiem nav pareizs, -puisis teica. - Varbūt jūsu īstais talants nemaz nav tukšpauru kontrolēšana un tas ir tikai visuzskatāmākais jūsu dotumu pielietojums.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - es vaicāju. - Ko tad vēl es protu?

Putekļu māte atkal kaut ko pačukstēja.

- Pavisam vienkārši, - Reinaldo atbildēja. - Gluži tāpat kā apdāvināts cellists nepiedzimst tikai ar talantu spēlēt konkrēto instrumentu, bet ar vispārēju mūziķa talantu, jūs nepiedzimāt tikai ar misiju valdīt pār tukšpauriem. Un jūs - tikai ar spēju uzšķilt uguni.

Emma sarauca pieri. - Man ir vairāk nekā simt gadu. Domāju, ka pa šo laiku esmu apzinājusi savas īpašās spējas un nekādā ziņā nemāku valdīt pār ūdeni, gaisu vai zemi. Ticiet man, esmu mēģinājusi.

- Tas nenozīmē, ka jūs to nevarat, - Reinaldo iebilda. - Dzīves sākumā mēs atklājam sevī kādu talantu un koncentrējamies uz tā attīstīšanu, ignorējot citas spējas. Tas nenozīmē, ka nav iespējams arī kaut kas cits, tikai pārējās spējas palika neattīstītas.

- Cik interesanta teorija! - es teicu.

- Varbūt tā nemaz nav tik liela nejaušība, ka jūs spējat manipulēt ar tukšpauriem. Jūsu talants attīstījās šajā virzienā tāpēc, kas tas bija nepieciešams.

- Ja tā ir taisnība, kāpēc tad mēs visi neprotam valdīt pār tukšpauriem? - Emma iebilda. - Ikviens īpatnis varētu likt lietā kaut daļu no Džeikoba talanta.

- Tāpēc, ka tikai viņa galvenie dotumi attīstījās šajā virzienā. Varbūt tad, kad tukšpauru vēl nebija, īpatņi ar viņam radniecīgām dvēselēm izpaudās citādi. Runā, ka Dvēseļu krātuve esot pilna ar ļaudīm, kuri pratuši lasīt īpatņu dvēseles tā, kā mēs lasām grāmatas. Būtu šie pārziņi dzīvi šodien, viņi, iespējams, līdzinātos Džeikobam.

- Kāpēc jūs tā sakāt? - es iejaucos. - Vai tad tukšpauru saska-tīšana kaut kādā mērā ir līdzīga dvēseļu lasīšanai?

Reinaldo uzklausīja Putekļu māti un pēc tam sacīja: - Šķiet, ka jūs esat dvēseļu lasītājs. Galu galā jūs saskatījāt Bentemā kaut ko labu. Jūs izlēmāt viņam piedot.

- Viņam piedot? - es nesapratu. - Kas gan man būtu viņam jāpiedod?

Putekļu māte atģidās, ka pateikusi par daudz, bet bija par vēlu ņemt vārdus atpakaļ. Viņa atkal kaut ko pačukstēja savam asistentam.

- То, ко viņš nodarīja jūsu vectēvam, - puisis teica.

Es pavēros uz Emmu, bet izskatījās, ka viņa ir tikpat apjukusi kā es.

- Un ko tad viņš nodarīja manam vectēvam?

- Es pateikšu, - atskanēja balss no durvīm, un pēc tam telpā ienāca arī pats Bentems. - Tas ir mans kauns, un man tajā jāatzīstas.

Vecais vīrs pašļūca garām izlietnei, izvilka zem galda palikto krēslu un apsēdās ar seju pret mums.

- Kara laikā jūsu vectēva īpašā spēja sazināties ar tukšpauriem tika ļoti augsti novērtēta. Mums - dažiem tehnologiem un man - bija kāds slepens projekts: mēs domājām, ka varēsim pavairot viņa talantu un apveltīt ar to arī citus īpatņus. Mēs viņus sapotētu pret tukšpauriem, radītu tādu kā vakcīnu. Ja tos redzētu visi, šie radījumi vairs neapdraudētu mūs un karš pret tiem būtu uzvarēts. Jūsu vectēvs bija daudzkārt nesavtīgi ziedojies, bet vēl ne reizi šādā mērogā - viņš piekrita piedalīties eksperimentā.

Emmas seja klausoties saspringa. Man kļuva skaidrs, ka viņa to dzird pirmoreiz.

- Mēs paņēmām tikai mazliet, - Bentems turpināja. - Tikai daļiņu no viņa otras dvēseles. Domājām, ka bez tās varētu iztikt vai ari to varētu uzpildīt no jauna - gluži kā pārlejot asinis.

- Jūs atņēmāt viņam dvēseli, - Emma izdvesa trīcošā balsī.

Bentems parādīja ar īkšķi un rādītājpirkstu centimetru lielu

attālumu. - Tik daudz. Mēs to sadalījām un ievadījām vairākiem izmēģinājuma dalībniekiem. Lai gan panācām vēlamo efektu, tas nebija ilgstošs, un pēc atkārtotas ievadīšanas sāka pavājināties viņu pašu īpatnās spējas. Mēs cietām neveiksmi.

- Un kas notika ar Eibu? - Emmas balsī ieskanējās tas īpašais ļaunums, kuru viņa pietaupīja cilvēkiem, kas sāpināja viņas mīļos. - Ko jūs nodarījāt viņam?

- Viņš zaudēja spēkus un īpašo talantu, - Bentems atbildēja. - Pirms tās procedūras Eibs lielā mērā līdzinājās jaunajam Džeikobam. Viņa spējām kontrolēt tukšpaurus bija izšķiroša nozīme mūsu karā pret nebūtnēm. Tomēr pēc procedūras izrādījās, ka viņš pār tiem vairs nevalda un īpašā redze pavājinās. Kā man stāstīja, drīz vien viņš pavisam pameta īpatņu pasauli. Eibs bažījās, ka varētu vairāk apdraudēt īpatņus nekā palīdzēt viņiem. Viņš saprata, ka vairs nespēj draugus pasargāt.

Es paraudzījos uz Emmu. Viņas skatiens bija piekalts grīdai, un sejā nemanīja nekādas emocijas.

- Par neveiksmīgu eksperimentu nav jājūtas vainīgam, - Ben-tems teica. - Tā jau rodas zinātniskais progress. Tomēr to, kas notika ar jūsu vectēvu, es nožēloju gandrīz vairāk par visu, ko man dzīvē nācies nožēlot.

- Tad tāpēc viņš devās prom, - Emma sacīja un pavērās augšup. - Tāpēc viņš aizbrauca uz Ameriku. - Draudzene pievērsās man. Viņas sejā es pamanīju nevis niknumu, bet gan mostošos atvieglojuma izjūtu. - Viņam bija kauns. Eibs man par to atrakstīja kādā vēstulē, un es tā arī nesapratu, par ko. Viņš pameta mūs nokaunējies un zaudējis īpašās spējas.

- Tās viņam atņēma, - es precizēju. Biju saņēmis atbildi arī uz kādu citu jautājumu: kā tukšpaurim izdevās gūt virsroku pār manu vectēvu viņa paša mājas pagalmā? Viņš nebija ne zaudējis prātu, ne arī bija īpaši vārgs. Spēja pretoties tukšpaurim gan bija gandrīz pilnībā zaudēta un jau sen.

- Par to nav jājūtas vainīgam, - Šārons sacīja un nostājās durvīs, sakrustojis rokas uz krūtīm. - To karu viens cilvēks nevarēja uzvarēt. Pa īstam jākaunas ir par to, ko nebūtnes nodarīja jūsu tehnoloģijai. Jūs radījāt ambrozijas pirmdaļiņu.

- Es gribēju atmaksāt savus parādus, - Bentems centās paskaidrot. - Vai tad es jums nepalīdzēju? Un jums? - Viņš pavērās vispirms uz Šāronu un pēc tam uz Putekļu māti. Laikam jau viņa, tāpat kā Šārons, savulaik bijusi atkarīga no ambras. - Gadiem ilgi esmu vēlējies lūgt piedošanu, atlīdzināt jūsu vectēvam, -viņš vērsās pie manis. - Tāpēc visu šo laiku viņu meklēju. Es cerēju, ka Eibs atgriezīsies, lai satiktu mani: tad es varētu atklāt līdzekli, kā atjaunot viņa spējas.

Emma sāpīgi iesmējās. - Jūs tiešām domājāt, ka pēc visa, ko viņam nodarījāt, viņš vēl atgriezīsies?

- īsti neticēju, ka tas ir iespējams, tomēr cerēju. Par laimi, grēku izpirkšanai ir dažādas izpausmes. Šajā gadījumā - iespēja atmaksāt mazdēlam.

- Es neatrodos šeit tāpēc, lai atlaistu jums grēkus, - es sacīju.

- Lai nu kā, esmu jūsu rīcībā. Ja varu kā palīdzēt, tikai pasakiet.

- Vienkārši palīdziet izglābt mūsu draugus un jūsu māsu.

- Labprāt. - Izklausījās, ka vecais vīrs jūtas atvieglots, ka neesmu prasījis vairāk vai lēcis kājās un kliedzis uz viņu. Es to tiešām būtu varējis izdarīt, bet galva joprojām reiba, un es vēl nebiju ticis skaidrībā, kā reaģēt. - Savukārt, kas attiecas uz mūsu turpmāko rīcību... - Bentems turpināja.

- Vai atvēlēsiet mums mirkli? Mums ar Džeikobu jāapspriežas, - Emma viņu pārtrauca.

Mēs tikai uz brīdi izgājām vestibilā, lai parunātu zem četrām acīm, kur tukšpauris mūs nevarēja redzēt.

- Atsauksim atmiņā visu, par ko šis briesmīgais cilvēks ir atbildīgs, - Emma iesāka.

- Labi, - es piekritu. - Pirmām kārtām viņš radīja tukšpau-rus. Lai gan netīšām.

- Tomēr viņš to izdarīja. Viņš arī radīja ambroziju un atņēma Eibam visus vai gandrīz visus dotumus.

Netīšām, es gandrīz atkal piebildu, bet Bentema nodomi nebija svarīgi. Es zināju, ko Emma vēlas pateikt, un pēc visām šīm atklāsmēm vairs nebiju tik pārliecināts par to, vai mums jāuztic savi un mūsu draugu likteņi Bentemam un viņa plāniem. Var jau būt, ka viņš nevēlēja mums ļaunu, tomēr nodarījumu saraksts bija izrādījies pārlieku garš.

- Vai mēs varam viņam uzticēties? - Emma jautāja.

- Vai mums ir izvēle?

- To es nejautāju.

Es brīdi apdomājos. - Manuprāt, varam. Es tikai ceru, ka viņa neveiksmēm ir pienācis gals.

- ĀTRI NĀCIET ŠURP! TAS MOSTAS!

Kliedzieni atbalsojās no virtuves. Mēs ar Emmu metāmies ārā pa durvīm un ieraudzījām visus saspiedušos stūrī un pārbijušos no grīļīga tukšpaura, kurš visiem spēkiem mēģināja piecelties sēdus. Tam gan izdevās tikai pārkārt ķermeņa augšdaļu pār izlietnes malu. Es vienīgais saskatīju tā pavērto rīkli un mēles, kas neveikli locījās pa grīdu.

Aiztaisi muti! - es sacīju tukšpauru valodā. Radījums ievilka mēles ar troksni, kas atgādināja spageti iesūkšanu mutē.

Piecelies sēdus!

Uz to radījums vēl nebija spējīgs, un es to saņēmu aiz pleciem un apsēdināju. Tas ārkārtīgi strauji atžirga un jau pēc vēl dažām minūtēm bija tiktāl atguvis motoriku, ka ar manu palīdzību varēja izrāpties no izlietnes un nostāties uz kājām. Tukš- __ pauris vairs nekliboja. No dziļā savainojuma kaklā bija palikusi vien šaura, bāla svītra, kas stipri atgādināja rētas, kuras strauji nozuda no manas sejas. Tiklīdz es to pateicu skaļi, Bentems neslēpa dusmas, kāpēc Putekļu māte tik rūpīgi ārstējusi šo nezvēru.

- Ko es varu darit, ja mani putekļi ir tik dziedinoši? - Putekļu māte mums pavēstīja ar Reinaldo starpniecību.

Viņi pārguruši devās sameklēt guļvietas. Arī mēs ar Emmu bijām bez spēka - jau gandrīz tuvojās ausma, un mēs vēl nebijām gulējuši. Tomēr mēs bijām manāmi pavirzījušies uz priekšu, un mūs no jauna spārnoja cerība.

Bentems mirdzošām acīm pievērsās mums. - Patiesības mirklis, draugi. Vai pārbaudīsim, cik labi tas vecais dampis spēj darboties?

- Vairs nezaudēsim ne sekundi! - Emma attrauca.

Bentems pasauca savu lāci, bet es uzrunāju tukšpauri. Pits

parādījās durvīs, pacēla savu pavēlnieku uz rokām, un abi kopā veda mūs uz priekšu pa ēku. Ja vien kāds mūs redzētu, tā viņam tik tiešām liktos savāda kavalkāde: uzcirties kungs lāča apkampienos, Šārons plandošajā, melnajā apmetnī, Emma, kura ar gruzdošu delnu slēpa žāvas, un vecais parastais es, kas nepārstāja kaut ko bubināt ar baltu iekrāsotam tukšpaurim, kurš, pat

jau pilnībā atlabis, joprojām šļūkāja tā, it kā tā locekļi īsti neatbilstu rumpim.

Mēs gājām pa gaiteņiem un lejup pa kāpnēm, līdz nonācām mājas sirdī - ar klabošiem mehānismiem piebāztās telpās, no kurām katra nākamā bija aizvien mazāka. Beigu beigās nonācām pie durvīm, kas lācim izrādījās par šaurām. Mēs apstājāmies. Pits nolika savu saimnieku zemē.

- Klāt esam, - Bentems pavēstīja, starodams kā lepns tēvs. - Mana Pancilpikuma dvēsele.

Viņš atvēra durvis. Pits gaidīja ārpusē, bet visi pārējie sekoja namatēvam iekšā istabā.

Niecīgo telpiņu gandrīz pilnībā aizņēma biedējošs no dzelzs un tērauda darināts aparāts. Tā caurules stiepās no sienas līdz sienai, bet mulsinošais spararatu, virzuļu un vārstu ņudzeklis spīdēja kā tikko ieeļļots. Šķita, ka ierīce spēj radīt neciešamu troksni, tomēr pagaidām tā palika neiedarbināta un klusa. Starp diviem milzīgiem mehānismiem stāvēja kāds cilvēks un pievilka ciešāk skrūvi.

- Tas ir mans asistents Kims, - Bentems sacīja.

Es pazinu šo vīrieti - tieši viņš bija dzinies mums pakaļ un patriecis no Sibīrijas istabas.

- Mani sauc Džeikobs, - es stādījos priekšā. - Vakar mēs jūs pārsteidzām sniegā.

- Ko jūs tur ārā darījāt? - Emma painteresējās.

- Gandrīz nosalu līdz nāvei, - vīrietis ar rūgtumu atzina un atsāka pievilkt skrūves.

- Kims man palīdz meklēt ieeju brāļa Pancilpikumā, - Bentems turpināja stāstīt. - Ja šādas durvis atrodas Sibīrijas istabā, tās droši vien meklējamas dziļās plaisas dibenā. Esmu pārliecināts, ka Kims būs pateicīgs, ja jūsu tukšpaurim izdosies pieslēgt tiešsaistē vēl kādu telpu, kur noteikti atrodas citas durvis, - uz vietām, kurās nokļūt ir daudz vieglāk.

Kims paklusām kaut ko noņurdēja un skeptiski nopētīja mūs no galvas līdz kājām. Es pie sevis spriedu: nez cik daudz gadu viņš ir pavadījis cīņā ar apsaldējumiem, ko guvis, rūpīgi pārmeklējot plaisas?

Bentems atgriezās pie lietas. Viņš izkliedza asistentam sausas pavēles, tas pagrieza dažas ciparnīcas un parāva garu sviru. Ierīces mehānismi iešņācās, nošķaudījās un sāka griezties.

- Vediet to radījumu iekšā, - namatēvs paklusām sacīja.

Es pasaucu tukšpauri, kurš joprojām gaidīja aiz durvīm. Tas iešļūca telpā un čerkstošā balsī ierūcās, kā zinot, ka gaidāms kāds nepatīkams pavērsiens.

Uzgriežņu atslēga izšļuka asistentam no rokas, bet viņš to ātri atguva.

- Šis ir akumulatoru nodalījums, - Bentems pievērsa mūsu uzmanību lielai kastei telpas kaktā. - Vediet to radījumu iekšā, un ieslodzīsim to tur.

Nodalījums atgādināja no čuguna izgatavotu telefona būdiņu bez logiem. Vadu mudžeklis savienoja tā jumtu ar caurulēm, kas stiepās pa griestiem. Bentems satvēra smago rokturi un ar griezīgu čīkstoņu atrāva durvis vaļā. Es palūrēju iekšā. Gludās pelēkā metāla sienas klāja mazītiņi caurumiņi, un tās atgādināja mikroviļņu krāsns iekšpusi. Dziļumā karājās vairākas biezas ādas siksnas.

- Vai tas nodarīs viņam sāpes? - es jautāju.

Šis jautājums pārsteidza ne tikai mani pašu, bet ari Bentemu.

- Es labāk gribētu, lai nedara, ja mums ir izvēle.

- Tādas nav, - namatēvs attrauca, - bet sāpes tas nejutis. Pirms notiek jebkas cits, nodalījums piepildās ar anestezējošu, iemidzinošu gāzi.

- Un pēc tam? - es nerimos.

Bentems pasmaidīja un papliķēja man pa plecu. - Tīrā tehnika. Pietiks ar manu solījumu, ka jūsu radījums izies no nodalījuma dzīvs, vairāk vai mazāk tādā pašā stāvokli, kāds iegāja. Tagad esiet tik laipns un lieciet tam iet iekšā.

Es nebiju pārliecināts ne par to, vai ticu šim cilvēkam, ne ari par to, kāpēc man tas ir svarīgi. Tukšpauru dēļ mēs bijām piedzīvojuši elli, kas bija atstājusi mani tik bezjūtīgu tukšumu, ka šo radījumu sāpināšana varētu sagādāt prieku. Tomēr tā nebija.

Es negribēju nogalināt šo tukšpauri tikpat lielā mērā, kā nebūtu ar mieru nobeigt kādu savādu dzīvnieku. Vadot šo radījumu, biju ticis viņam tik tuvu, lai saprastu, ka tajā mīt kaut kas vairāk par tukšumu. Dziļā dīķa dibenā mirgoja sīka dzirkstelīte - mazs dvēseles dārgakmens. Un tas nebija gluži tukšs.

Nāc! - es uzrunāju tukšpauri, un tas, līdz šim kautrīgi ierāvies stūrī, apmeta loku ap Bentemu un nostājās pie kabīnes.

Iekšā!

Es jutu tukšpaura minstināšanos. Nu šis radījums jau bija atveseļojies un atguvis spēkus. Ja mana vara pār to kaut uz mirkli sagrīļotos... es zināju, ko tas man nodarītu. Tomēr es biju stiprāks, un mūsu gribasspēka divcīņā viņam nebija nekādu izredžu. Tukšpauris nespēja izlemt. Manuprāt, tāpēc, ka es jau biju pieņēmis lēmumu.

Piedod, es viņam teicu.

Tukšpauris nekustējās; tas nezināja, kā tulkot komandu piedod. Bet es nevarēju to nepateikt.

Iekšā! - es atkārtoju. Šoreiz tukšpauris pakļāvās un iegāja kabīnē. Tā kā neviens cits neuzdrošinājās šim radījumam pieskarties, turpmāk Bentems man teica, ko darīt. Paklausot viņa instrukcijām, piestūmu tukšpauri pie tālākās sienas, sakrustoju ādas siksnas pār tā kājām, rokām un krūtīm, tad cieši savilku. Ierīce nešaubīgi bija radīta cilvēka iegrožošanai, un man radās jautājumi, uz kuriem atbildes tobrīd negribēju uzzināt. Bija svarīgi tikai turpināt plāna īstenošanu.

Es izgāju no kabīnes gandrīz nosmacis un panikas pārņemts - tādu iespaidu uz mani bija atstājuši daži nodalījumā pavadītie mirkļi.

- Aizveriet durvis, - Bentems teica.

Kad es vilcinājos, asistents steidzās izpildīt pavēli, bet es aizšķērsoju viņam ceļu. - Šis ir mans tukšpauris, es to izdarīšu!

Es stabilāk nostājos uz kājām un sagrābu rokturi, bet tad - lai gan centos to nedarīt - ielūkojos tukšpaurim sejā. Tā lielās, melnās acis, bailēs ieplestas, raudzījās manī, nu jau neproporcionāli milzīgas salīdzinājumā ar mazo ķermenīti, kas bija sačokurojies kā vīģu ķekars. Tukšpauris joprojām bija un vienmēr paliks atbaidošs radījums, tomēr šajā brīdī tas izskatījās tik nožēlojams, ka es neizskaidrojamā kārtā sajutos briesmīgi - it kā grasītos iemidzināt suni, kurš nesaprot, par ko tiek sodīts.

Visiem tukšpauriem ir jāmirst, es pie sevis nodomāju. Es zināju, ka man ir taisnība, bet pašsajūta no tā neuzlabojās.

Es parāvu durvis, un tās čīkstēdamas aizcirtās. Bentema asistents izvēra caur rokturiem milzīgu piekaramo atslēgu, tad atgriezās pie ierīces pults un sāka grozīt ciparnīcas.

- Tu rīkojies pareizi, - Emma nočukstēja man pie auss.

Mehānisms sāka griezties, virzuļi - sūknēt, un aparāts

iedunējās tik ritmiski, ka visa telpa nodrebēja. Bentems sasita plaukstas un pasmaidīja laimīgs kā skolas puika. Tad no kabīnes atskanēja tik baiss brēciens, kādu līdz tam nebiju dzirdējis.

- Jūs teicāt, ka tas nenodarīs viņam sāpes! - es uzkliedzu Bentemam.

Viņš pagriezās un uzsauca asistentam: - Gāzi! Tu aizmirsi anestēziju!

Asistents juceklīgi parāva citu kloķi. Skaļi iešņācās saspiesta gāze. Pa spraugu kabīnes durvīs izplūda baltu dūmu strēle. Tukš-paura brēcieni pamazām pieklusa.

- Tā, tagad tas neko nejūt, - Bentems pavēstīja.

īsu brīdi vēlējos, kaut pats Bentems atrastos tur iekšā mana tukšpaura vietā.

Atdzīvojās ierīces pārējās daļas. Pa caurulēm mums virs galvas aizšļācās šķidrums. Vairāki tukši trauki pie griestiem no-džinkstēja kā zvani. Aparāta dzīlēs sāka plūst melns šķidrums. Tā nebija eļļa, bet kaut kas vēl tumšāks un daudz kodīgāks. Šis šķidrums gandrīz nepārtraukti sūcās no tukšpaura acīm un pilēja no tā zobiem. Tās bija viņa asinis.

Biju redzējis diezgan un izgāju no telpas, jo mani māca nelabums. Emma man sekoja.

- Kā tu jūties?

Necerēju, ka draudzene sapratīs manu reakciju. Es pats to tik tikko apjēdzu. - Viss būs kārtībā, - es atbildēju. - Tas bija nepieciešams.

- Neko citu mēs nevarējām darīt, - viņa teica. - Mēs esam tik tuvu...

Bentems izkliboja priekšnamā. - Pit, kāp augšā! - viņš pavēlēja un pats aizčāpoja līdz lāča gaidošajām ķepām.

- Vai tagad ierīce darbojas? - Emma painteresējās.

- To mēs vēl uzzināsim, - Bentems attrauca.

Kopš mans tukšpauris bija iegrožots, iemidzināts un ieslēgts dzelzs kabīnē, gandrīz vairs nebija bīstami atstāt to vienu, tomēr es vēl aizvien kavējos pie durvīm.

Guli, es sacīju. Guli un nemosties, līdz viss ir beidzies.

Tad es sekoju pārējiem cauri mašīnu telpām un uzkāpu pa vairākiem kāpņu posmiem. Mēs nonācām pie gara, tepiķiem klāta gaiteņa, kurā durvis veda uz daudzām telpām ar eksotiskiem nosaukumiem. Sienas dūca no enerģijas pārpilnības -šķita, ka māja būtu atdzīvojusies.

Pits nolika Bentemu uz paklāja. - Patiesības mirklis! - vecais „ kungs sacīja.

Viņš piegāja pie tuvākajām durvīm un parāva tās vaļā.

Gaitenī iepūta mitrs vējiņš.

Es spēru soli uz priekšu, lai palūkotos aiz durvīm. Redzētais lika pār visu miesu pārskriet zosādai. Gluži tāpat kā Sibīrijas istaba, tas bija izejas portāls uz citu laiku un vietu. Telpas vienkāršās mēbeles - gultu, skapi un naktsgaldiņu - klāja smiltis. Dziļākās sienas nebija, tās vietā pavērās skats uz pludmali un palmu ieskautu jūras līci.

-Jūsu priekšā paveras izeja uz Rarotongu 1752. gadā! - Bentems lepni pavēstīja. - Sveiks, Semij! Kur tas laiks!

Pludmalē tupēja maza auguma cilvēks un tīrīja zivis. Viņš bija patīkami pārsteigts, mūs redzot, un, pacēlis zivi sveicienam, pamāja ar to. - Kur tas laiks! - vīrietis atsaucās.

- Tad jau viss kārtībā? - Emma pajautāja Bentemam. - Vai to jūs gribējāt panākt?

- To es gribēju, par to sapņoju... - Mūsu namatēvs iesmējās un aizsteidzās tālāk, lai pavērtu citas durvis. Aiz tām atradās dziļš, kokiem aizaudzis kanjons un šaurs piekaramais tilts pār to. - Britu Kolumbija, 1929. gads! - viņš iesaucās.

Uzreiz pēc tam Bentems apgriezās riņķi un aizsteidzās pie trešajām durvīm, un nu jau mēs centāmies viņu panākt. Durvju ailā ieraudzījām apdrupušus akmens pīlārus - smiltīm klātas senas pilsētas drupas.

- Palimra! - Bentems iekliedzās un trieca plaukstu pret sienu. - Urā! Tas sasodītais verķis darbojas!

Bentems tik tikko spēja savaldīties. - Mans mīļais Pancilpi-kums! - viņš iesaucās, plati iepletis rokas. - Cik ļoti man tevis pietrūka!

- Apsveicu! - Šārons ierunājās. - Priecājos, ka varēju būt klāt un to redzēt.

Bentema sajūsma izrādījās lipīga. Viņa ierīce bija apbrīnojama-vienā gaitenī satilpināts visums. Pavēries tālāk, pamanīju norādes uz citām pasaulēm: aiz kādām durvīm kauca vējš, pa spraugu zem citām gaitenī spraucās smilšu graudi. Jebkurā citā brīdī un citos apstākļos es mestos uz priekšu un rautu durvis vaļā, bet tobrīd man bija svarīgi atrast tikai vienu izeju.

- Kuras durvis ved uz nebūtņu cietoksni? - es jautāju.

- Jā, protams, pie lietas, - Bentems savaldīdamies sacīja.

- Es atvainojos, ja mazliet aizrāvos. Esmu veltījis šai ierīcei visu mūžu un ļoti priecājos, redzot to atkal iedarbinātu un kārtībā.

Vecais kungs atslējās pret sienu, kā piepeši zaudējis spēkus.

- Iedabūt jūs iekšā būtu pavisam viegli. Otrā pusē jūs gaida vismaz pusducis pārejas punktu. Rodas tikai jautājums: ko jūs iesāksiet, tur nokļuvuši?

- Viss atkarīgs no tā, ko mēs tur ieraudzīsim, - Emma atbildēja.

- Sen neesmu tur iekšā bijis, - Bentems atbildēja, - tāpēc mana informācija ir novecojusi. Mana brāļa Pancilpikums neatgādina manējo; tas ir izkārtots vertikāli kā augsts tornis. Ieslodzītie tiek turēti citur. Viņi noteikti atrodas atsevišķās kamerās bruņotu sargu uzraudzībā.

- Sargi mums sagādās vislielākās raizes, - es sacīju.

- Šajā ziņā es varētu palīdzēt, - Šārons piedāvājās.

-Jūs nāksiet mums līdzi? - Emma pārjautāja.

- Nekādā gadījumā! - mūsu pavadonis atcirta. - Bet es labprāt kaut kā dotu savu artavu, protams, ar minimālu risku pašam sev. Es izraisīšu nemierus ārpus cietokšņa un novērsīšu sargu uzmanību. Tā jums būs vieglāk pielavīties nemanītiem.

- Kādus vēl nemierus? - es gribēju zināt.

- Tādus, kādus nebūtnes necieš visvairāk, - civilos. Es likšu tiem Dūmu ielas galā gulošajiem skrandaiņiem šaut pa mūri ar dažādiem aizdedzinātiem mēsliem, līdz visu apsardzes korpusu nodarbinās tikai tie.

- Un kāpēc lai viņi jums palīdzētu? - Emma vaicāja.

- Tāpēc, ka tur, kur es dabūju šo te, vēl daudz palika. - Šārons izvilka no apmetņa krokām savulaik Emmai atņemto ambrozijas pudelīti. - Tikai jāapsola viņiem, ka dabūs to diezgan, un viņi darīs gandrīz jebko.

- Kungs, lieciet to nost! - Bentems iesaucās. - Jūs zināt, ka es savās mājās to nepieļauju.

Šārons atvainojās un iebāza blašķīti atpakaļ zem apmetņa.

Bentems ielūkojās kabatas pulksteni. - Tagad ir mazliet pāri puspieciem no rīta. Šāron, droši vien jūsu nemiera cēlāji mierīgi guļ. Vai jūs varētu viņus pamodināt un līdz sešiem satracināt?

- Skaidra lieta, - Šārons atbildēja.

- Tad tā ari dariet.

- Priecājos izlīdzēt, - laivu virs pagriezās un, apmetnim nošņācot, aizsteidzās prom pa gaiteni.

- Mums ir pusotra stunda, lai sagatavotos. - Bentems sacīja, tomēr acumirkli nekļuva skaidrs, kam tieši būtu jāgatavojas. -Jūsu rīcībā ir viss, kas man pieder.

- Domā! - Emma pievērsās man. - Kas mums noderētu iebrukumā?

- Vai kādi šaujamie jums ir? - es painteresējos.

Bentems papurināja galvu. - Lai pasargātu sevi, man pilnīgi pietiek ar Pitu.

- Sprāgstvielas? - Emma vaicāja.

- Diemžēl nav.

- Uz to, ka jums varētu būt armagedona vistas, nemaz neceru, - es teicu tikai daļēji pa jokam.

- Viena izbāzta ir - starp eksponātiem.

Es iztēlojos, kā metu ar vistas izbāzni nebūtnei, kurš pavērsis pret mani ieroča stobru, un īsti nezināju - smieties vai raudāt.

- Es laikam kaut ko nesaprotu, - Bentems sacīja. - Kam jums šautenes un sprāgstvielas, ja varat kontrolēt tukšpaurus? Tur aiz cietokšņa mūriem to ir daudz. Tikai pieradiniet tos, un uzvara būs rokā.

- Tas nav tik vienkārši, - es teicu, apnicis paskaidrot. - Paiet ilgs laiks, līdz pakļaujas pat viens...

To būtu varējis izdarīt mans vectēvs, man gribējās piebilst. Pirms jūs viņu salauzāt.

- Nu, tā jau ir jūsu darīšana, - Bentems norūca, juzdams, ka uzkāpis man uz varžacīm. - Imbrīnes noteikti ir jūsu prioritāte, lai kā jūs to grasāties paveikt. Vispirms atvediet atpakaļ viņas -cik daudzas varat, bet manu māsu pirmo. Viņas ir viskārotākā, vērtīgākā balva un atrodas vislielākajās briesmās.

- Tam es piekrītu, - Emma sacīja. - Vispirms imbrīnes, tad mūsu draugus.

- Un ko pēc tam? - es attraucu. - Pamanījuši, ka glābjam īpatņus, tukšpauri metīsies mums pakaļ. Uz kurieni mēs bēgsim? - Tas ir gluži kā aplaupot banku: tikt pie naudas - tā ir tikai puse lietas. Pēc tam vēl jāaizbēg ar to naudu prom.

- Bēdziet, uz kurieni vien gribat, - Bentems teica, pamādams uz garo gaiteni. - Izvēlieties jebkuras durvis, jebkuru cilpu. Tikai šajā gaitenī vien jūsu rīcībā ir astoņdesmit septiņi iespējamie glābšanās ceļi.

- Viņam taisnība - kā gan lai viņi mūs atrastu? - Emma piekrita.

- Esmu pārliecināts, ka viņi kaut ko izdomātu, - es atteicu. - Tā mēs tikai nedaudz aizkavētu pakaļdzīšanos.

Bentems pacēla gaisā pirkstu, lai mani pārtrauktu. - Tieši tāpēc es izlikšu viņiem lamatas, lai izskatītos tā, it kā mēs būtu paslēpušies Sibīrijas istabā. Pitam tur dzīvo daudz radinieku; viņi izsalkuši gaidīs gatavībā otrpus durvīm.

- Bet ja nu lāči netiks ar viņiem galā? - Emma nelikās mierā.

- Tad jau droši vien tas būs jāpaveic mums, - Bentems sacīja.

- Un Bobs ir tavs tēvocis! - Emma atcirta, un šī britu idioma tā arī paliktu nesaprasta, ja ne meitenes sarkastiskais tonis. Tulkojums: esmu satriekta par jūsu nevērīgo un neprātīgo attieksmi. Bentems runāja tā, it kā gaidāmie notikumi nebūtu nekas sarežģītāks par došanos uz pārtikas veikalu: brāzieties iekšā, visus izglābiet, paslēpieties, piebeidziet ļaundarus, un Bobs ir jūsu tēvocis! Tas, protams, bija neprāts.

- Vai jūs aptverat, ka mēs esam tikai divi, - es teicu. - Divi pusaudži.

- Jā, tieši tā. - Bentems dziļdomīgi pamāja ar galvu. - Tā ir jūsu priekšrocība. Ja nebūtnes gaida kādu pretošanos, tad no armijas, kas stāv pie viņu vārtiem, ne jau no pāris bērniem, kas iejukuši starp viņiem.

ŠI cilvēka optimisms sāka mani nogurdināt. Nospriedu, ka varbūt mums tomēr ir iespēja.

- Ei, jūs tur!

Pagriezušies ieraudzījām Nimu, kurš aizelsies skrēja pa gaiteni pie mums. - Putns Džeikoba kungam! - viņš iesaucās.

- Putns ar ziņojumu... Džeikoba kungam... tikko atlidoja... gaida lejā! - Ticis līdz mums, puisis sabruka un ļāvās klepus lēkmei.

- Kas gan varētu man sūtīt ziņojumu? - es nesapratu. - Un kurš vispār zina, ka esmu šeit?

- Labāk iesim un to noskaidrosim, - Bentems ierosināja.

- Nim, rādi mums ceļu!

Nims sašļuka bezpalīdzīgā kaudzē.

- Ak kungs, būs jānolīgst tev vispārējās sagatavotības treneris. Pit, ņem to nabagu savās ķepās!

Ziņnesis gaidīja lejā foajē, un tas izrādījās liels, zaļš papagailis. Tas pirms dažām minūtēm bija iekļuvis mājā pa atvērtu logu. Tiklīdz putns nočiepstēja manu vārdu, Nimam izdevās to noķert un ielikt būrī.

Tas joprojām ķērca un sauca mani vārdā.

- DŽEII-kob! DŽEII-kob!

Papagaiļa balss atgādināja sarūsējušu eņģu čīkstoņu.

- Tas nav ar mieru runāt ne ar vienu citu, tikai ar jums! -Nims paskaidroja un līdz ar mani piesteidzās pie būra. - Te nu viņš ir, tu, muļķa putns! Nodod savu ziņu!

- Sveiks, Džeikob! - putns sacīja. - Te runā mis Peregrine.

- Kas? - Es biju šokā. - Vai tad tagad viņa ir papagailis?

- Nē, - Emma paskaidroja, - tas ir mis Peregrines ziņojums. Turpini, papagaili! Ko viņa lika pateikt?

- Esmu sveika un vesela sava brāļa torni, - putns pavēstīja jau gandrīz cilvēka balsī. - Ari pārējie ir šeit: Milards, Olivija, Horācijs, Brantlija, Enohs un citi.

Mēs ar Emmu saskatījāmies. - Brantlija?

Putns turpināja kā dzīvs automātiskais atbildētājs: - Mis Žubītes suns man pateica, kur jūs meklēt - tevi un Blūmas jaunkundzi. Gribu tevi atrunāt no jebkādiem glābšanas mēģinājumiem. Mums šeit nekas nedraud, un nav nepieciešams riskēt ar jūsu dzīvību muļķīgu triku dēļ. Tā vietā mans brālis piedāvā šādu risinājumu: padodieties sargiem Dūmu ielas galā, un jums neviens nedarīs pāri. Es jūs lūdzu pakļauties. ŠI ir mūsu vienīgā iespēja. Drīz mēs atkal būsim kopā un mana brāļa aprūpē un aizsardzībā kļūsim par jaunās īpatņu pasaules sastāvdaļu.

Papagailis iesvilpās par zīmi, ka vēstījums ir galā.

Emma nogrozīja galvu. - Tas neizklausās pēc mis Peregrines. Ja vien viņai nav izskalotas smadzenes.

- Un viņa nemēdz dēvēt bērnus tikai vārdā vai uzvārdā, - es domāju tāpat. - Viņa teiktu mis Brantlija.

-Jūs neticat, ka tā vēsts ir īsta? - Bentems jautāja.

- Es nezinu, kas tas bija, - Emma atbildēja.

Bentems noliecās pie būra un teica: - Apstiprināt autentiskumu!

Putns neatbildēja. Bentems piesardzīgi atkārtoja komandu un pielieca galvu uz papagaiļa pusi. Tad piepeši viņš izslējās.

- Nolādēts!

Un tad to sadzirdēju ari es: putns tikšķēja.

- BUMBA! - Emma iekliedzās.

Pits iesvieda būri stūri, aizsargājot mūs piesedza un uzgrieza papagailim muguru. Istaba žilbinoši uzliesmoja, un atskanēja apdullinošs sprādziens, bet es nejutu sāpes - visu triecienu uzņēma lācis. Mēs bijām sveiki un veseli, ja neņem vērā spiedienu, kas aizsita ausis un norāva Bentemam cepuri, un tam sekojošo svilinošo, bet, par laimi, īslaicīgo karstuma vilni.

Kad apdulluši virzījāmies laukā no istabas, visur lidoja sienu krāsas gabaliņi un papagaiļa spalvas. Mēs visi bijām neskarti, izņemot lāci, kurš nošļuka uz visām četrām, iesmilkstējās un drebēdams parādīja mums savu muguru. Tā bija apsvilusi melna un zaudējusi spalvu. Bentems, to ieraudzījis, dusmās iekliedzās un apskāva dzīvnieka kaklu.

Nims aizskrēja pamodināt Putekļu māti.

- Vai tu zini, ko tas nozīmē? - Emma drebēdama vērās mani plati ieplestām acīm. Esmu pārliecināta, ka es izskatījos tāpat -kā jau var izskatīties cilvēks, kurš pārcietis bumbas eksploziju.

- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ne jau mis Peregrine atsūtīja to papagaili, - es sacīju.

-Acīmredzot...

- Un Kols zina, kur mēs atrodamies.

-Ja līdz šim vēl nezināja, tad tagad gan zina. Putni vēstneši ir trenēti tā, lai sameklētu cilvēkus pat tad, ja nosūtītājam nav zināma precīza adrese.

- Tas noteikti nozīmē, ka viņš ir noķēris Edisonu. - To iedomājoties, man sažņaudzās sirds.

-Jā, bet tas nozīmē vēl ko citu. Kols baidās no mums. Pretējā gadījumā viņš necenstos mūs nogalināt.

- Iespējams, - es piekritu.

- Džeikob, noteikti! Un ja viņš baidās no mums... - Acis piemiegusi, Emma pavērās manī. - Tas nozīmē, ka viņam ir, no kā baidīties.

- Viņš nav nobijies, - Bentems iejaucās un pacēla galvu, atraudamies no Pita kakla. - Viņam būtu jābaidās, bet tā nav. Tas putns netika sūtīts, lai jūs nogalinātu, bet tikai lai padarītu nekaitīgu. Šķiet, ka mans brālis grib, lai jaunais Džeikobs paliek dzīvs.

- Es? Kāpēc? - es nesapratu.

- Man prātā nāk tikai viens iemesls. Viņu sasniegušas vēstis par to, ka jūs tikāt galā ar tukšpauri, un tas viņu pārliecināja, ka jūs tik tiešām esat īpašs.

- Kādā ziņā īpašs?

- Es teiktu tā: viņš uzskata, ka jūs varētu būt beidzamā atslēga uz Dvēseļu krātuvi. Tas, kurš spēj saskatīt dvēseļu krūkas un rīkoties ar tām.

- Kā jau teica Putekļu māte, - Emma čukstus atgādināja.

- Tas ir neprāts! - es izspēru. - Vai tā varētu būt patiesība?

- Svarīgi ir tikai tas, ka viņš tam tic, - Bentems paskaidroja. - Bet tas neko nemaina. Jūs atbrīvosiet draugus, kā plānots, un pēc tam mēs nogādāsim jūs, jūsu draugus un mūsu imbrines pēc iespējas tālāk no mana brāļa un viņa trakajiem plāniem. Tomēr mums jāpasteidzas - Džeika līdzskrējēji sadzīs papagaiļa pēdas līdz pat šai mājai. Drīz vien viņi būs klāt, un jums ir jātiek prom pirms to ierašanās. - Mūsu namatēvs ielūkojās kabatas pulkstenī. - Un, runājot par to, - ir jau gandrīz seši.

Mēs gatavojāmies doties ceļā, kad telpā ieskrēja Putekļu māte un Reinaldo.

- Putekļu māte vēlas jums kaut ko iedot, - puisis teica, un dziedniece sniedza mums audumā ievīstītu mazu priekšmetu.

Bentems izmeta, ka dāvanām nav laika, bet Reinaldo uzstāja. - Ja jums gadīsies nepatikšanas, - viņš turpināja, iespiezdams vīstokli Emmai saujā, - atveriet to!

Emma pavilka malā raupjo audumu. Iesākumā mazītiņais kriksītis izskatījās pēc krita gabaliņa - līdz mana draudzene to paritināja pa plaukstu.

Kriksītim bija divas locītavas un mazs, nokrāsots nadziņš.

Tas izrādījās iesārts pirksts.

- Tā nevajadzēja, - es teicu.

Reinaldo redzēja, ka mēs nesaprotam. - Tas ir Mātes pirksts, -viņš paskaidroja. - Sasmalciniet un izmantojiet, kā vēlaties.

Emma iepleta acis, un viņas plauksta mazliet noslīdēja, it kā pirksts būtu trīsreiz pieņēmies svarā. - Es nevaru to pieņemt, -viņa sacīja. - Tas ir par daudz.

Putekļu māte pasniedza veselo roku - tā bija mazāka nekā iepriekš, un vietu, kur agrāk atradās pirksts, sedza apsējs. Dziedniece saņēma Emmas plaukstu, ielika tajā dāvanu un kaut ko nomurmināja. Reinaldo pārtulkoja: - Jūs abi varētu būt mūsu pēdējā cerība. Es atdotu jums visu roku, ja vien varētu.

- Pat nezinu, ko teikt, - es nočukstēju. - Paldies.

- Izmantojiet to taupīgi, - Reinaldo piebilda. - Ar mazumiņu pietiek ilgam laikam. Ak jā, jums noderēs vēl kaut kas. - Puisis izvilka no aizmugures kabatas un pašūpoja gaisā divus respira-torus. - Citādi iemidzināsiet ne tikai ienaidniekus, bet arī paši sevi.

Es vēlreiz pateicos un paņēmu maskas. Putekļu māte viegli paklanījās, un viņas milzīgie svārki noslaucīja grīdu.

- Tagad gan mums laiks iet, - Bentems sacīja, un mēs atstājām Pitu dziednieku un abu mazo lācēnu kompānijā, kuri bija pienākuši un pieglaudušies sasirgušajam vecākajam draugam.

Mēs uzkāpām atpakaļ uz cilpu gaiteni. Tiklīdz bijām nonākuši kāpņu laukumiņā un es ieraudzīju, kur atrodos, man viegli sareiba galva un pārņēma tāds nelabums, kā stāvot bezdibeņa malā. Mūsu priekšā aiz astoņdesmit septiņām durvīm pavērās astoņdesmit septiņas pasaules, kas savienojās ar šo vietu kā ar muguras smadzeņu smalkākajām nervu stīgām. Kuru katru bridi mēs iziesim pa vienām no tām un varbūt nekad vairs neatgriezīsimies. Es jutu, kā cinās vecais un jaunais Džeikobs, un mani cits pēc cita pārplūdināja šausmu un aktivitātes viļņi.

Bentems ātri pārvietojās ar spieķa palīdzību un nebeidza vien runāt. Viņš pateica, kuras durvis izvēlēties, kā aiz tām sameklēt nākamās durvis un pāriet uz cilpu Kola pusē, kā pēc tam atkal iekļūt Pancilpikuma aparātā jau Kola cietoksnī. Viss izklausījās ļoti sarežģīti, bet Bentems apgalvoja, ka ceļš nav tāls un ir iezīmēts ar norādēm. Lai vēl vairāk nodrošinātos pret apmaldīšanos, viņš teicās sūtīt mums līdzi savu asistentu, kurš rādīs ceļu. Asistentam bija jāpārtrauc labot aparāta mehānismu, un, kamēr mēs atvadījāmies, viņš drūmi stāvēja mums blakus un klusēja.

Bentems paspieda mums roku. - Visu labu! Lai jums veicas, un paldies! - viņš teica.

- Pateicībai vēl par agru, - Emma attrauca.

Asistents pavēra vienas no durvīm un gaidīja pie tām.

- Atvediet manu māsu, - Bentems lūdza. - Un, kad atradīsiet viņas nolaupītājus... - Vecais kungs pacēla cimdā tērpto roku un savilka pirkstus dūrē, tā ka āda savelkoties nogurkstēja. - Nežēlojiet viņus.

- Nežēlosim, - es apsolīju, un mēs izgājām pa durvīm.

Mēs sekojām Bentema asistentam iekšā istabā garām parastām mēbelēm, izgājām ārā caur trūkstošo ceturto sienu un ielī

dām mūžzaļo koku audzē. Bija dienas vidus vēlā rudenī vai agrā pavasari, un vēsais gaiss reibinoši smaržoja pēc meža. Mūsu pēdas čabēja pa labi iemīto taku, un vēl bija dzirdami vien kāda dziedātājputna treļļi un tāla ūdenskrituma šalkoņa, kas kļuva aizvien skaļāka. Bentema asistents izrādījās mazrunīgs, un tas mūs apmierināja. Mani un Emmu pārņēma nospiedoša, smeldzoša spriedze, un laiskas sarunas nebija prātā.

Izgājuši no kolcu audzes, nonācām uz ceļa, kas izlocījās ap kalna kori. Klaja ainava ar pelēkām klintīm un atsevišķiem sniega plankumiem. Tālumā augošās priedes atgādināja izspūrušas otas. Mēs skrējām uz priekšu mērenā tempā, sargājoties pārāk ātri iztērēt visus spēkus. Pēc dažām minūtēm jau stāvējām rēcoša ūdenskrituma malā.

Tur arī ieraudzījām vienu no Bentema solītajām norādēm, kas bija skaidra kā diena: TURP.

- Kur mēs atrodamies? - Emma pavaicāja.

- Argentīnā, - asistents atbildēja.

Atbilstoši norādei devāmies uz priekšu pa taku, kuru koki un krūmi pamazām darīja aizvien šaurāku. Mēs lauzāmies aizvien tālāk cauri kazenājam, un ūdenskrituma troksnis aiz muguras noslāpa. Taka izbeidzās pie nelielas tērces. Mēs pagājāmies gar to vēl dažus simtus jardu, līdz izbeidzās arī tā, un ūdens kalna nogāzē ietecēja zemā atverē, kuru skatienam aizsedza papardes un sūnas. Asistents nometās strauta malā ceļos un pavilka malā zāļu aizkaru, bet tad sastinga.

шиш

- Kas tur ir? - es čukstus jautāju.

Puisis izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli un trīsreiz izšāva alā. Atskanēja stindzinošs brēciens, un tērcē ievēlās kāds beigts radījums.

- Kas tas ir? - es atkārtoju jautājumu, blenzdams uz līķi. Spalvu kušķī varēja saskatīt tikai ķepas.

- Nezin’, - asistents norūca. - Bet tas gaidīja jūs.

Es nepazinu šādu dzīvnieku - tam bija lempīgs ķermenis, asi ilkņi un milzīgas, izvalbītas acis. Šķita, ka spalvas klāj pat tās. Es nodomāju: nez vai Kols nav šo radījumu nolicis tieši šeit? Ja nu viņš paredzēja sava brāļa turpmāko rīcību un izlika lamatas uz visiem ceļiem, kas ved uz Pancilpikumu?

Straume aiznesa dzīvnieka līķi.

- Bentems teica, ka viņam nav nekādu ieroču, - Emma sacīja.

- Viņam to arī nav, - asistents teica. - Šis pieder man.

Emma veltīja puisim cerības pilnu skatienu. - Vai... mēs varētu to aizņemties?

- Nē. - Asistents noslēpa šaujamo un norādīja uz alu. - Ejiet cauri alai un pēc tam atpakaļ tieši pa to pašu ceļu, kā atnācām. Tā jūs tiksiet pie nebūtnēm.

- Un kur paliksiet jūs?

- Šeit. - Viņš apsēdās sniegā.

Es pavēros uz Emmu, un viņa - uz mani; mēs abi centāmies neizrādīt, cik ārkārtīgi viegli ievainojami jūtamies. Mēģinājām uzaudzēt ap sirdi tērauda bruņas, lai pasargātos no tā, ko, iespējams, redzēsim. Ko kāds varētu nodarīt mums.

Es iekāpu tērcē un pasniedzu Emmai roku. Ūdens bija stindzinoši auksts. Pieliecies un ielūkojies alā, es otrā galā ieraudzīju vārgu, mirguļojošu gaismiņu. Vēl viena pāreja no tumsas uz gaismu, kārtējā pseidopārdzimšana.

Šķita, ka no alas mums vairs neuzglūn neviens radījums ar asiem zobiem, un es laidos dziļāk ūdenī. Straume sagrieza ap kājām un vidukli ledainu virpuli, un man aizsitās elpa. Dzirdēju Emmu aiz muguras noelšamies, jo viņa gāja manās pēdās, tad pieķēros pie alas malas un ieslīdēju vēl dziļāk.

Ledains, plūstošs ūdens nodara sāpes, kas līdzinās visa ķermeņa durstīšanai ar adatām. Sāpes vienmēr ir laba motivācija, īpaši šādas. Es virzījos uz priekšu pa akmens tuneli, cik ātri spēju. Pārvarēju slidenus, asus izvirzījumus un zemas pārkares un gandrīz aizrijos, kad seja pakļuva zem ūdens. Beidzot sasniedzis tuneļa galu, pagriezos, lai palīdzētu Emmai.

Mēs izlēcām no ledainā strauta krastā un pavērāmies apkārt. Tur izskatījās tieši tāpat kā otrā tuneļa galā, tikai nekur nemanīja asistentu; nebija arī ne ložu, ne cilvēku pēdu sniegā. Mēs bijām it kā izgājuši cauri spogulim un nokļuvuši aizspogulijā, tikai trūka dažu detaļu.

- Tu esi pārsalis zils. - Emma uzvilka mani augstāk krastā un cieši apskāva. Meitenes siltums izplūda pa manu miesu, un sastingušie locekļi atguva maņas.

Mēs turpinājām ceļu, atgriezeniskā secībā atkārtojot ikvienu sperto soli. Izlauzāmies cauri kazenājam, uzkāpām uzkalnā, pagājām garām ūdenskritumam - viss izskatījās tieši tāpat, tikai nebija Bentema atstātās norādes ŠURP. Mēs atradāmies citur. Šī cilpa nepiederēja viņam.

Jau atkal nonācām nelielajā mežiņā un lavījāmies no koka uz koku, līdz sasniedzām vietu, kur taka izbeidzās, pārtopot vispirms grīdā un pēc tam - istabā, kuru no abām pusēm ieskāva divas sakrustotas egles. Tomēr šī telpa nelīdzinājās Bentema mājā redzētajai. Tā bija askētiski iekārtota: nekādu rotājumu vai tapešu ar magoņu mežģīņu rakstu, tikai gluda betona grīda un sienas. Mēs iegājām istabā un tumsā taustījāmies pa sienām, meklējot durvis, līdz es nejauši uzdūros mazam padziļinājumā ierīkotam rokturim.

Mēs piespiedām ausi pie durvīm, vai nedzirdēsim balsis un soļus. Es saklausīju tikai tālas atbalsis.

Lēnītēm un uzmanīgi pavēru durvis šaurā spraugā un izbāzu pa to galvu, lai paraudzītos ārā. Tur stiepās plašs, izliekts gaitenis ar akmens sienām - žilbinoši balts un tīrs kā slimnīcā. Gludajās sienās ik pa brīdim pazibēja augstas, melnas durvis, kas atgādināja zārkus; to bija dučiem, līdz siena nogriezās ap stūri.

Te nu tas bija - nebūtņu cietoksnis. Mēs bijām iekļuvuši lauvas midzenī.

Es dzirdēju tuvojamies soļus un ierāvu galvu atpakaļ šajā durvju pusē, bet nepaspēju tās aizvērt.

Pa spraugu samanīju baltu zibsni, un garām pagāja kāds vīrietis. Viņš bija ģērbies laboranta virsvalkā un pārvietojās steidzīgi, ar acīm ieurbies papīrā, ko turēja rokā.

Viņš mani nepamanīja.

Es nogaidīju, līdz soļi attālinās, un tad izspraucos gaitenī. Emma man sekoja, aizverot aiz muguras durvis.

Pa kreisi vai pa labi? Pa kreisi grīda tiecās augšup, bet pa labi - lejup. Vadoties pēc Bentema stāstītā, mēs atradāmies Kola tornī, bet ieslodzītie bija citviet. Mums bija jātiek laukā no torņa. Tātad lejup. Lejup un pa labi.

Mēs pagriezāmies pa labi un turējāmies pie iekšējās sienas, jo gaitenis kā spirāle vijās uz leju. Manu kurpju gumijas zoles čīkstēja. Līdz šim nebiju pamanījis šo troksni, bet klusajā gaitenī ar gludajām sienām katrs solis pastiprinājās un izklausījās pēc eņģu vēršanās.

Kādu brīdi mēs virzījāmies uz priekšu, bet tad Emma saspringa un apmeta roku man ap krūtīm, lai apstādinātu.

Mēs ieklausījāmies. Tiklīdz pašu soļi vairs neskanēja, sadzirdējām citus. Kāds nāca šurp, turklāt bija pavisam netālu. Mēs metāmies uz tuvākajām durvīm, un tās viegli atvērās. Iespraucāmies iekšā, aizvērām durvis un atslējāmies pret tām ar muguru.

Mēs bijām iemukuši istabā, kur apaļas bija ne tikai sienas, bet arī griesti. Atradāmies milzīgā - trīsdesmit pēdas platā -, vēl nepabeigtā drenu caurulē, turklāt nebūt ne vieni. Caurules galā, kur vīdēja lietainās dienas blāvā gaisma, uz sastatnēm sēdēja ducis vīru un apjukuši vērās uz mums. Mēs bijām iztraucējuši viņus pusdienas pārtraukumā.

- Ei! Kā jūs te iekļuvāt? - viens uzsauca.

- Bērni... - teica kāds cits. - Paklau, te nav nekāds rotaļlau-kums!

Tie bija amerikāņi, un viņi īsti nezināja, ko par mums domāt. Mēs neuzdrošinājāmies atbildēt, jo baidījāmies, ka nebūtnes gaitenī mūs sadzirdēs. Es ari bažījos, vai strādnieku klaigāšana nepievērsīs to uzmanību.

- Kur tev tas pirksts? - es pačukstēju Emmai. - Šķiet, ir pienācis īstais bridis to pārbaudīt.

Un mēs ķērāmies pie lietas. Tas ir, abi uzlikām respiratorus (kas gan tērcē bija izmirkuši, tomēr darba kārtībā), tad Emma nourbināja mazu drusciņu no Putekļu mātes pirksta, un mēs gar cauruli devāmies uz priekšu pie strādniekiem, lai uzpūstu viņiem putekļus. Vispirms Emma mēģināja tos nopūst no saujas, bet putekļi kā mākonis tikai pacēlās mums virs galvas, un no tā mana seja sāka kņudēt un kļuva mazliet nejutīga. Tad es centos mest smalkos miltus, bet ari no tā nekas nesanāca. Izrādījās, ka putekļi nemaz neder kā uzbrukuma ierocis. Šajā brīdī strādnieki pie caurules jau sāka zaudēt pacietību un viens pat nolēca no sastatnēm, lai padzītu mūs ar varu. Emma noslēpa pirkstu un uzšķīla uguni; gaiss nopaukšķēja, un liesma aizdedzināja gaisā sakrājušos putekļus, kas acumirklī pārvērtās dūmos.

- Oho! - vīrietis iesaucās. Viņš sāka klepot un drīz vien sabruka uz zemes, cieši iemidzis. Kad daži draugi metās viņam palīgā, anestēzijas dūmu mākonis pieveica arī viņus un visi sakrita zemē blakus kolēģim.

Atlikušie strādnieki beidzot nobijās, sadusmojās un sāka uz mums kliegt. Mēs skrējām atpakaļ uz durvim, pirms situācija bija kļuvusi vēl saspīlētāka. Es pārbaudīju, vai gaitenī gaiss ir tīrs, un mēs izlavījāmies laukā.

Tiklīdz durvis mums aiz muguras bija ciet, vīriešu balsis pavisam apklusa, it kā nevis durvis būtu aizvērtas, bet gan viņi paši kaut kā izslēgti.

Mazu gabaliņu paskrējām, tad apstājāmies un ieklausījāmies, vai nedzirdēsim soļus; pēc tam atkal skrējām lejā pa spirālveida gaiteni, mijoties aktīvai kustībai un klusuma posmiem. Vēl divreiz sadzirdējām kādu nākam un iemukām aiz durvīm. Pirmoreiz mēs nokļuvām džungļu svelmē, kur atbalsojās pērtiķu brēcieni, otrreiz noslēpāmies kleķa būdā ar māla klonu un neskaidrām kalnu aprisēm tālumā.

Visbeidzot grīda vairs neveda lejup un sienas bija taisnas. Aiz pēdējā loka atradās divviru durvis, aiz kurām spīdēja spoža saules gaisma.

- Vai tad ari te nav jābūt sargiem? - es bažīgi vaicāju.

Emma paraustīja plecus un pamāja uz durvīm, kas bija šķietami vienīgā izeja no torņa. Es jau grasījos atstumt tās vaļā, kad izdzirdēju aiz tām balsis. Kāds vīrietis stāstīja jokus. Es saklausīju tikai viņa balss murdoņu, nevis atsevišķus vārdus, bet tas noteikti bija joks, jo, tiklīdz stāsts bija galā, atskanēja rēcoši smiekli.

- Lūk, ari tavi sargi, - Emma sacīja kā viesmīle, kura pasniedz smalku ēdienu.

Mēs varējām vai nu gaidīt, cerot, ka sargi aizies prom, vai ari atvērt durvis un pieveikt viņus. Otrā izvēle būtu ātrāka un drosmīgāka, tāpēc es pamodināju sevi jauno Džeikobu un pavēstīju, ka mēs grūdīsim durvis vaļā un cīnīsimies. Un, lūdzu, nekādu šis lietas apspriešanu ar veco Džeikobu, kurš neizbēgami sāktu činkstēt un izvairīties no cīņas. Tomēr tad, kad es beidzot biju visu nokārtojis, Emma jau ķērās pie lietas.

Viņa klusi un ātri atrāva vaļā vienu virpuļdurvju pusi. Mūsu priekšā atradās piecu nebūtņu muguras dažādās uniformās, un katram pie jostas karājās mūsdienīgas policijas pistoles. Viņi mierīgi stāvēja, skatīdamies uz otru pusi. Neviens nepamanīja, ka durvis ir vaļā. Tālāk pletās iekšpagalms, ko no visām pusēm ieskāva zemas baraku tipa ēkas, bet vēl aiz tām pacēlās cietokšņa mūri. Es piegrūdu pirkstu pie Putekļu mātes pirksta, kas glabājās Emmas kabatā, un nedzirdami sacīju: gulēt! Ar to es gribēju panākt, lai nebūtnes zaudētu samaņu un tad tos varētu ievilkt torni - tas šķita lietderīgākais risinājums. Draudzene mani saprata, līdz pusei pievēra durvis un ķērās pie pirksta. Es uzmeklēju aiz siksnas noslēptos respiratorus.

Nākamajā mirklī tālumā pār cietokšņa mūri pārlidoja liesmojoša masa, apmeta gaisā graciozu loku un ar blīkšķi piezemējās iekšpagalma vidū. Liesmojoši kumšķi aizlidoja uz visām pusēm, un tas manāmi satrauca sargus. Divi sargi devās apskatīties, kas tur nokritis, un, tiklīdz viņi pieliecās, lai nopētītu liesmojošo masu, pār mūri pārlidoja vēl viens degošs vīkšķis un trāpīja vienam no tiem. Kareivis nokrita zemē, un viņa ķermenis aizdegās. (Spriežot pēc asās smakas, kas strauji izplatījās, dega benzīna un ekskrementu maisījums.)

Pārējie sargi metās dzēst liesmojošo kolēģi. Ieskanējās griezīga sirēna. Jau pēc dažām sekundēm nebūtnes skrēja laukā no visām pagalma ēkām un metās pie mūra. Bija sācies Šārona uzbrukums - lai Dievs viņu svētī! - turklāt īstajā brīdī. Ja paveiksies, tas mūs piesegs un vismaz dažas minūtes varēsim meklēt draugus, neviena nemanīti. Nespēju iztēloties, ka nebūtnēm vajadzēs ilgāku laiku, lai padzītu dažus ar katapultām bruņotus ambrozijas atkarīgos.

Mēs nopētījām pagalmu. No trim pusēm to ieskāva gandrīz identiskas zemas barakas. Nemanīja ne bultiņas, ne neona uzrakstus, kas vēstītu, kur tiek turētas imbrīnes. Mums nāksies meklēt, cik ātri spēsim, un cerēt uz veiksmi.

Trīs nebūtnes aizskrēja līdz mūrim, bet divi palika iepakaļ un dzēsa zemē gulošo, kuru klāja degoši izkārnījumi. Kareivji vārtīja kolēģi pa zemi, uzgriezuši mums muguru.

Uz labu laimi izvēlējāmies kādu ēku pa kreisi no mums un metāmies uz tās durvīm. Iekšā ieraudzījām lielu telpu, kas bija pārbāzta ar kaut ko, kas pēc skata un smakas atgādināja lietotu apģērbu. Mēs skrējām uz priekšu pa gaiteni, kuru ieskāva pakaramie ar dažnedažādām drēbēm. Visas šīs dažādu gadsimtu un zemju drānas bija sakārtotas un apzīmētas. Droši vien šī ģērbtuve bija paredzēta visām nebūtņu okupētajām cilpām. Es nodomāju: nez vai jaka, kurā doktors Golans tērpās visās mūsu tikšanās reizēs, arī reiz bija karājusies šajā telpā?

Tomēr mūsu draugu tur nebija un imbrīņu ne tik, tāpēc mēs skraidījām pa ejām, meklējot izeju uz nākamo ēku, lai nebūtu jāatgriežas atklātajā pagalmā.

Izejas nebija, un mums atlika vien riskēt un atgriezties.

Piegājuši pie durvīm, palūrējām pa spraugu un nogaidījām, līdz garām paskrēja kāds klaidonis, kurš pa ceļam vilka mugurā sarga formu. Tiklīdz gaiss bija tīrs, metāmies laukā.

Visapkārt krita katapultu mesti priekšmeti. Tā kā izkārnījumi bija beigušies, Šārona improvizētā armija nu šaudījās ar citām lietām - ķieģeļiem, atkritumiem, maziem beigtiem dzīvniekiem. Es dzirdēju, kā šāds lādiņš, atsitoties pret zemi, izkliedz dažādas rupjības, un pazinu tilta galvu, kas vēl griezās uz zemes. Es būtu skaļi iesmējies, ja vien sirds nekāptu pa muti laukā.

Mēs tikām pāri pagalmam līdz ēkai pretējā pusē. Tās smagās metāla durvis izskatījās daudzsološi, un pie tām noteikti stāvētu sargs, ja vien tas nebūtu pametis posteni un aizsteidzies pie mūra. Šajā ēkā noteikti glabājās kaut kas vērtīgs.

Atvēruši durvis, ielīdām mazā, baltām flīzēm izklātā laboratorijā, kur stipri smakoja pēc ķimikālijām. Manu uzmanību piesaistīja ar spožiem metāla medicīnas instrumentiem pilns skapis. Aiz sienas bija dzirdama zema dūkoņa, tāda kā daudzbalsīga mehānismu duna un kaut kas vēl...

- Vai tu to dzirdi? - Emma jautāja un saspringusi ieklausījās.

Es dzirdēju. Lai gan pieklusinātas un neskaidras, tās bija cilvēku radītas skaņas. Kāds smējās.

Mēs apmainījāmies ar apjukušiem skatieniem. Emma iedeva man Putekļu mātes pirkstu un iededza plaukstā liesmu, tad mēs uzlikām putekļu maskas. Abi nodomājām, ka esam gatavi jebkam, lai gan, skatoties no šībrīža pozīcijām, itin nemaz nebijām sagatavojušies šausmām, kas mūs gaidīja.

Mēs gājām uz priekšu cauri telpām, kuras man tagad būs grūti aprakstīt, jo esmu centies tās izdzēst no atmiņas. Katra nākamā bija vēl murgaināka par iepriekšējo. Vispirms nokļuvām nelielā operāciju zālē ar galdam pierīkotām siksnām un saitēm. Pie sienām glabājās iztecināto šķidrumu savākšanai sagatavotās porcelāna vannas. Nākamā bija pētniecības telpa, kur mazītiņi galvaskausi un citi kauli bija pieslēgti pie elektriskajām ierīcēm un mērinstrumentiem. Sienas klāja polaroīda uzņēmumi no eksperimentiem, kas veikti ar dzīvniekiem. Tobrīd mēs jau, viscaur drebēdami, piesedzām acis.

Taču ļaunākais vēl bija priekšā.

Nākamajā telpā tieši tobrīd norisinājās īsts eksperiments. Mēs pārsteidzām divas medmāsas un ārstu, veicot baisu manipulāciju ar bērnu. Mazais zēns bija nostiepts starp diviem galdiem, bet zemē izklātas avīzes, lai savāktu pilienus. Viena māsa turēja zēna pēdas, bet ārsts tikmēr bija cieši satvēris mazā galvu un salti vērās viņam acīs.

Visi trīs pagriezās, ieraudzīja mūs ar respiratoriem uz sejas un degošām plaukstām un sauca palīgā, tikai neviens viņus nedzirdēja. Dakteris metās pie galdiņa ar asiem instrumentiem, bet Emma piesteidzās pirmā, un pēc īsas pretošanās vīrietis padevās un pacēla rokas gaisā. Mēs iedzinām pieaugušos telpas stūrī un pieprasījām, lai pasaka, kur tiek turēti ieslodzītie. Viņi atteicās jebko izpaust, tāpēc es iepūtu tiem sejā putekļus, un visi trīs sakrita kaudzē uz grīdas.

Zēns bija nemaņā, tomēr nesavainots. Šķita, ka neko vairāk par smilkstiem viņš nespēj dabūt pār lūpām, lai atbildētu uz mūsu steidzīgajiem jautājumiem: Vai tev viss kārtībā? Vai te ir vēl kāds tāds pats kā tu? Kur? Tāpēc nolēmām labāk pagaidām noslēpt zēnu. Ietinuši palagā, lai sasildītu, ieslēdzām viņu mazā būcenī un apsolījām atgriezties. Es cerēju, ka izpildīsim šo solījumu.

Nākamā istaba bija plaša un atvērta kā slimnīcas palāta. Divdesmit vai mazliet vairāk pie sienām pieķēdētās gultās gulēja piesieti īpatņi - pieaugušie un bērni. Izskatījās, ka neviens no viņiem nav pie samaņas. Adatas un caurulītes stiepās no viņu pēdām uz maisiem, kuri lēnītēm pildījās ar melnu šķidrumu.

- Viņiem nosūc sulas, - Emma teica drebošā balsī. - Tur aizplūst viņu dvēseles.

Es negribēju raudzīties šo nabagu sejās, bet tas bija jādara. - Kas jūs esat? Kā jūs sauc? Kas jūs esat? - es čukstus vaicāju, ejot no gultas pie gultas.

Pašam sev par kaunu, jāatzīst, ka es cerēju, kaut neviens no šiem nabadziņiem neizrādītos kāds mūsu draugs. Dažus mēs pazinām, tostarp Melīnu - meiteni, kura pieprata telekinēzi, -bālos brāļus Džoelu-un-Pīteru, kuri bija nošķirti, lai nekādā gadījumā neizraisītu kārtējo postošo sprādzienu... Viņu sejas bija saviebtas, muskuļi saspringti un pirksti savilkti dūrēs pat miegā, it kā abi atrastos baisu murgu varā.

- Mans Dievs! - Emma nopūtās. - Viņi cenšas turēties pretī.

- Tad palīdzēsim viņiem! - es iesaucos, piegāju pie Melīnas gultas kājgaļa un uzmanīgi izvilku adatu no viņas pēdas. No brūces nopilēja sīka, melna lāsīte. Jau pēc brīža meitenes seja atslāba.

- Sveiki! - atskanēja balss no cita istabas stūra.

Mēs metāmies riņķī. Kaktā sēdēja vīrietis ar važām pie kājām. Viņš bija sarāvies čokurā, šūpojās un smējās bez smaida uz lūpām. Vīrieša acis atgādināja melna ledus šķembas.

Nesen mēs bijām dzirdējuši viņa salto smieklu atbalsi cauri daudzām sienām.

- Kur viņi tur pārējos? - Emma jautāja, nomezdamās ceļos pie saķēdētā vīrieša.

- Kāpēc prasāt? Visi taču ir te, - viņš atbildēja.

- Nē, pārējie nav, - es paskaidroju. - Ir jābūt vēl citiem.

Viņš atkal iesmējās, un līdz ar elpu pār lūpām gaisā pacēlās

saltas dvašas mākonītis; tas šķita savādi, jo telpā nebija auksts.

- Viņi ir jums zem kājām.

- Runājiet skaidrāk! - es iekliedzos, zaudējis savaldību.

- Mums nav laika miklām!

- Lūdzu! - Emma man piebalsoja. - Mēs esam īpatņi. Esam šeit, lai jums palīdzētu, bet vispirms mums jāsameklē imbrines. Kurā ēkā viņas atrodas?

Vīrietis ļoti lēni atkārtoja sakāmo: - Jums. Zem. Kājām. - Līdz ar šiem vārdiem mums sejā ieplūda ledaina gaisa plūsma.

Es jau grasījos sagrābt un sapurināt šo cilvēku, bet viņš pacēla roku un norādīja uz kaut ko, kas atradās mums aiz muguras. Es pagriezos un ieraudzīju flīžu grīdā noslēptu rokturi un... lūkas taisnstūra kontūru.

Mums zem kājām. Burtiskā nozīmē.

Mēs metāmies pie roktura, to pagriezām un parāvām lūkas vāku gaisā. Lejup tumsā aizvijās metāla pakāpienu josla.

- Kā lai zinām, ka jūs sakāt patiesību? - Emma pajautāja.

- Jūs to nevarat zināt, - vīrietis atbildēja, un tā jau arī bija.

- Mēģināsim, - es ierosināju. Galu galā cita ceļa mums nebija - ja nu vienīgi atpakaļ turp, no kurienes bijām nākuši.

Emma izskatījās pārgurusi, viņas skatiens klīda no kāpnēm zem kājām uz gultām ap mums. Es zināju, par ko mana draudzene domā, bet viņa pat nejautāja - šis nebija īstais bridis, lai gulētu un visus iegāztu. Mēs bijām nākuši, lai glābtu draugus. Es tikai cerēju, ka tad, kad būsim to paveikuši, vēl būs kaut kas, pie kā atgriezties.

Emma notupās uz metāla pakāpieniem un iekāpa tumšajā bedrē zem grīdas. Pirms sekoju draudzenei, es saskatījos ar

jukušo vīrieti un pieliku pirkstu pie lūpām. Viņš pasmaidīja un atkārtoja manu žestu. Atlika cerēt, ka viņš tiešām klusēs. Sargi kuru katru bridi būs klāt, un, ja viņš turēs mēli aiz zobiem, varbūt tie nemetīsies mums pakaļ. Es devos lejup un aizvēru lūku.

Mēs ar Emmu piekļāvāmies viens otram un no šaurā šahtas cilindra augšas cauri pakāpienu spirālei palūkojāmies lejup. Izejot no gaišās istabas, acīm kādu bridi nācās pierast pie šī gandrīz neapgaismotā, no kaltiem akmeņiem mūrētā kazemāta.

Emma ieķērās man rokā un nočukstēja pie auss: - Kameras.

Viņa parādīja ar roku. Acīm atklājās neskaidrs veidols - cietuma kameras restes.

Mēs lavījāmies lejup pa kāpnēm. Pamazām saskatījām visu telpu: mēs atradāmies gara pazemes gaiteņa galā, kuru no abām pusēm ieskāva kameru rindas. Lai gan pagaidām neredzējām, kas tajās ieslodzīts, man prātā pazibēja acumirklīga sāpīga cerība. Tas bija šeit. Šī bija tā vieta, kuru mēs bijām cerējuši atrast.

Tad piepeši gaitenī atskanēja zābaku klaudzēšana. Caur visu ķermeni izskrēja adrenalīns. Tur nāca sargs, kurš bija devies apgaitā, ar šauteni plecā un pistoli pie sāniem. Viņš vēl nebija mūs pamanījis, bet kuru katru mirkli tam bija jānotiek. Mēs atradāmies pārāk tālu no lūkas, lai bēgtu pa to pašu ceļu, pa kuru bijām šeit ieradušies, un pārlieku tālu no zemes, lai viegli nolēktu lejā un mestos virsū kareivim. Tā nu mēs ierāvām galvu plecos un pieplakām pie sienas, cerot, ka ar kāpņu spirālveida reliņiem pietiks, lai mūs piesegtu.

Tomēr ar to nevarēja pietikt. Mēs atradāmies gandrīz kareivja acu līmenī. Mūs šķīra divdesmit, tad jau piecpadsmit soļi. Kaut kas bija jādara.

Un es ari darīju.

Izslējos un kāpu lejā pa kāpnēm. Protams, sargs mani uzreiz pamanīja, bet, pirms viņš paspēja mani labi nopētīt, es viņu uzrunāju. Skaļā un valdonīgā balsī sacīju: - Vai nedzirdējāt trauksmes signālu? Kāpēc neatrodaties ārā un nesargājat mūrus?

Kamēr kareivis aptvēra, ka neesmu cilvēks, kura pavēles viņam būtu jāpilda, es jau atrados uz zemes un, kad viņš ķēra pēc šautenes, biju pieveicis jau pusi attāluma starp mums un

nesos viņam virsū kā īsts amerikāņu futbola uzbrucējs. Iesitu sargam ar plecu tieši bridi, kad viņš nospieda šautenes mēlīti. Atskanēja šāviens, un lode rikošetā atsitās pret sienu man aiz muguras. Mēs novēlāmies zemē. Cenšoties nepieļaut otru šāvienu un vienlaikus iebarot pretiniekam putekļus, es kļūdījos. Biju jau sameklējis dziļi labajā kabatā noslēpto pirkstu, tomēr man pietrūka roku, lai veiktu abas darbības reizē. Kareivis atgrūda mani un piecēlās kājās. Esmu pārliecināts, ka nākamajā mirklī manai dzīvei būtu pienācis gals, ja viņš nepamanītu Emmu, kura liesmojošām plaukstām metās vīrietim virsū. Sargs pagriezās, lai šautu uz meiteni.

Viņš izšāva visu aptveri, tomēr lodes lidoja neprecīzi un pārāk augstu; tikmēr man radās iespēja pierausties kājās un vēlreiz uzbrukt. Sagrābu pretinieku, un mēs ripojām pa gaiteni, līdz kareivja mugura atsitās pret kādas kameras režģi. Viņš ar elkoni tik stipri iezvēla man pa seju, ka es sagriezos un kritu. Nākamajā mirklī kareivis jau nomērķēja uz mani, un nedz Emma, nedz es neatradāmies pietiekami tuvu, lai viņu apturētu.

Piepeši no tumsas pa spraugām starp restēm parādījās spēcīgas rokas un sagrāba sargu aiz matiem. Vīrieša galva spēji parāvās atpakaļ un skaļi kā zvans atsitās pret restēm.

Sargs saļima un novēlās zemē. Tad no kameras dziļuma uz priekšu smaidīdama panāca Bronvīne.

- Džeikoba kungs! Emmas jaunkundze!

Nekad iepriekš tik ļoti nebiju priecājies kādu ieraudzīt. Lielās, sirsnīgās acis, spēcīgais zods, garie, brūnie mati - tā bija Bronvīne! Mēs izbāzām rokas cauri restēm un apskāvām meiteni, cik labi vien spējām. Jutāmies tik satraukti un laimīgi, ka sākām klaigāt. - Bronvīne! Bronvīne! - Emma noelsās. - Vai tiešām tā esi tu?

- Vai tiešām tā esat jūs, jaunkundz? - Bronvīne atsaucās. - Mēs lūdzāmies un cerējām, un, ak, es tik ļoti bažījos, vai tikai nebūtnes jūs nesagūstīs...

Bronvīne spieda mūs pie restēm tik stipri, ka es baidījos pārsprāgt. Restes bija biezas kā ķieģeļi un izgatavotas no metāla, kas stiprāks par dzelzi. Es sapratu, ka tikai šī iemesla dēļ Bronvī-nei nebija izdevies izlauzties no kameras.

- Man trūkst... elpas, - Emma noelsās. Bronvīne atvainojās un palaida mūs vaļā.

Rūpīgāk nopētījis Bronvīni, pamanīju viņas nobrāzto vaigu un tumšu plankumu uz meitenes blūzes - varbūt asinis. - Ko viņi tev nodarīja? - es jautāju.

- Neko nopietnu, - meitene atbildēja, - tomēr piedraudēja gan.

- Un pārējie? - Emmas balsī atkal iezagās panika. - Kur ir pārējie?

- Šeit! - kāda balss iesaucās no gaiteņa tālākā gala.

- Te! - piebalsoja otra.

Tad mēs pagriezāmies un ieraudzījām draugu sejas - piespiestas pie kameru restēm visā gaiteņa garumā. Viņi visi bija tur: Horācijs un Enohs, Hjū un Klēra. Olīvija caur restēm uzsauca mums no savas kameras augšas, kur lidinājās, piespiedusi muguru pie griestiem. Visi atradās tur sveiki un veseli, izņemot nabaga Fionu, kuru mēs zaudējām, kad viņa nokrita no klints mis Žubītes zvērnīcā. Taču tobrīd nevarējām atļauties tādu greznību kā Fionas apraudāšana.

-Paldies putniem, brīnumainajiem, sasodītajiem putniem! -Emma iesaucās un metās uz priekšu, lai satvertu Olīvijas roku. -Jūs nespējat iedomāties, cik ļoti mēs uztraucāmies!

- Ne uz pusi tik, cik ārkārtīgi satraucāmies mēs! - Hjū pavēstīja no gaiteņa tālākā gala.

- Es visiem teicu, ka jūs nāksiet mūs glābt! - Olīvija tik tikko valdīja asaras. - Es to nepārstāju atgādināt, bet Enohs mani tāpēc nosauca par trako...

- Kāda tam nozīme tagad, ja viņi jau ir šeit? - Enohs sacīja. - Sasodīts, kāpēc jūs tik ilgi nenācāt?

- Perpleksa vārdā, kā jums izdevās mūs atrast? - Milards gribēja zināt. Viņu vienīgo nebūtnes bija pacentušies ieģērbt cietumnieka drānās - svītrainā pidžamā, kuras dēļ viņš bija skaidri saskatāms.

- Mēs jums visu izstāstīsim, - Emma sacīja, - bet vispirms mums jāsameklē imbrīnes un jādabū jūs ārā no šejienes!

- Viņas ir ieslodzītas gaiteņa galā. Aiz tām lielajām durvīm! - Hjū pavēstīja.

Gaiteņa galā patiesi atradās milzīgas metāla durvis. Tās izskatījās gana smagas, lai nodrošinātos pret bankas aplaupīšanu vai nelaistu iekšā tukšpauri.

-Jums vajadzēs atslēgu, - ieminējās Bronvīne un norādīja uz riņķi pie samaņu zaudējušā kareivja siksnas. - To lielo, zeltīto. Es viņu vēroju!

Pierāpoju pie sarga un norāvu atslēgu saišķi no siksnas. Tad es sastingu un manas acis sāka šaudīties no kameru durvīm pie Emmas.

- Pasteidzies un izlaid mūs ārā! - sacīja Enohs.

- Ar kuru atslēgu? - Riņķī to karājās dučiem, un visas vienādas, izņemot lielo zeltīto.

Emma sašļuka. - Tikai ne to...

Drīz vien ieradīsies citi sargi, un, atslēdzot visas kameras, mēs zaudētu vērtīgo laiku. Tāpēc aizskrējām līdz gaiteņa galam, atslēdzām durvis un iedevām saišķi Hjū, kura kamera atradās vistuvāk. - Atbrīvo pats sevi un pēc tam arī pārējos! - es uzsaucu.

- Pēc tam palieciet šeit, līdz mēs atnāksim jums pakaļ! -Emma norādīja.

- Nekādā gadījumā! - Hjū iebilda. - Mēs iesim jums līdzi!

Strīdiem neatlika laika, un, patiesību sakot, es priecājos to

dzirdēt. Visu šo laiku mēs bijām cīnījušies divi vien, un es alku pēc palīdzības.

Mēs ar Emmu atbīdījām vaļā smagās bunkura tipa durvis, beidzamo reizi atskatījāmies uz draugiem un aizlavījāmies prom.

* * *

Aiz durvīm atradās gara taisnstūrveida telpa, viscaur piekrauta ar mēbelēm, ko no augšas apgaismoja zaļganas dienasgaismas spuldzes. Bija pieliktas lielas pūles, lai telpa atgādinātu biroju, taču mani vis nevarēja tik viegli piemuļķot. Sienas klāja mīksts, skaņu absorbējošs materiāls. Biezās durvis izturētu pat kodolsprādzienu. Šis nebija birojs.

Telpas dziļumā izdzirdējām kaut kādas kustības, bet skatienu aizsedza milzīgs kartotēkas skapis. Es satvēru Emmu aiz rokas un pamāju ar galvu - aiziet! -, un mēs ātri virzījāmies uz priekšu, cerot pieķert to, kas tur atradās, lai kas tas būtu.

Uz īsu brīdi es pamanīju baltu virsvalku un gandrīz kailu vīrieša pakausi. Tā nekādā ziņā nebija imbrīne. Vai tad tie cilvēki nedzirdēja, ka durvis atveras? Nē, nedzirdēja vis, un drīz es sapratu, kāpēc: ļaudis klausījās mūziku. Sievietes balss dziedāja maigu, seksīgu roka balādi; es to veco dziesmu biju dzirdējis, bet neatcerējos nosaukumu. Cik savādi un mulsinoši to dzirdēt šeit un tagad...

Mēs lavījāmies tālāk, un mūzika jau skanēja pietiekami skaļi, lai slāpētu mūsu soļus, kad gājām garām papīriem un kartēm nokrautiem galdiem. Plauktā pie sienas glabājās simtiem stikla biķeru, un tajos - melns šķidrums ar sudrabainiem krikumiem. Es pakavējos un nopētīju, ka uz katra trauka ir uzraksts - sīkiem burtiem uzdrukāti to upuru vārdi, kuru dvēseles tajā glabājās.

Apskatījuši kartotēkas skapi, ieraudzījām laboratorijas virsvalkā ģērbto vīrieti sēžam pie rakstāmgalda ar muguru pret mums un pārskatām dokumentus. Viņam visapkārt atradās šausmīga cilvēka anatomijas ekspozīcija. Nodīrāta roka ar atsegtu muskulatūru. Mugurkauls, kas kā trofeja karājās pie sienas. Vairāki asinis zaudējuši orgāni, kas mētājās uz galda kā pazaudēti puzles fragmenti. Vīrietis kaut ko rakstīja, māja ar galvu un vienlaikus dungoja līdzi dziesmai - kaut ko par mīlestību, kaut ko par brīnumiem.

Mēs iznācām telpas vidū un tuvojāmies vīrietim. Es atcerējos, kur pēdējoreiz biju dzirdējis šo dziesmu - pie zobārsta, kad metāla āķis bakstīja manas maigās, sārtās smaganas.

Tevi mīlēt ir prieks...

Mēs atradāmies tikai dažus metrus no mērķa. Emma pastiepa roku uz priekšu un gatavojās uzšķilt liesmu. Tomēr vīrietis mūs uzrunāja, pirms tikām līdz viņam.

- Sveicināti! Es jūs jau gaidīju.

Šo salkani lipīgo balsi es neaizmirsīšu nekad. Kols.

Emma saspringa, un no viņas plaukstām ar pātagas cirtienam raksturīgu troksni izšāvās liesmas. - Sakiet, kur ir imbrines, un varbūt es atstāšu jūs dzīvu!

Vīrietis satrūkās un pagriezās krēslā ar seju pret mums. Arī mūs pārsteidza tas, ko ieraudzījām, - visa viņa seja zem plati ieplestajām acīm bija viens vienīgs sakusis miesas blāķis. Šis cilvēks nebija Kols - tas pat nebija nebūtne, un dzirdētā balss nekādā gadījumā nepiederēja viņam. Vīrieša lūpas bija sakausētas kopā. Abās rokās viņš turēja mehānisku zīmuli un mazu tālvadības pulti. Pie virsvalka bija piestiprināta zīmīte ar uzvārdu.

Vorens.

- Ak vai, jūs taču nedarīsiet pāri vecajam Vorenam, ko? -Atkal atskanēja Kola balss; tā nāca no tās pašas puses, no kuras mūzika, - no sienā iebūvēta skaļruņa. - Lai gan, ja jūs tā rīkotos, tam nebūtu lielas nozīmes. Viņš ir tikai mans interns.

Vorens savā grozāmajā krēslā saguma un uzmeta bailīgu mirkli liesmai, kas pacēlās virs Emmas plaukstas.

- Kur jūs esat? - Emma iekliedzās un paraudzījās apkārt.

- Kāda starpība! - Kols atcirta ar skaļruņa starpniecību. - Svarīgi ir tas, ka jūs esat ieradušies pie manis. Esmu sajūsmā! Tā ir daudz vieglāk nekā dzīties jums pakaļ.

- Mums seko vesela īpatņu armija! - Emma blefoja. - Tas pūlis pie jūsu vārtiem ir tikai pats pīķa uzgalis. Pasakiet, kur ir imbrines, un varbūt varēsim visu nokārtot miera ceļā!

- Armija! - Kols nosmējās. - Londonā vairs nav atlicis tik daudz cīņai gatavu īpatņu, lai izveidotu ugunsdzēsēju vienību, kur nu vēl armiju. Runājot par jūsu nožēlojamajām imbrīnēm, -paturiet tukšos draudus pie sevis! Es jums labprāt parādīšu, kur tās atrodas. Voren, vai būsi tik laipns?

Vorens nospieda tālvadības pults pogu, kuru joprojām turēja plaukstā, un vienā no blakussienām, skaļi šņācot, aizslīdēja sāņus panelis. Aiz tā atklājās otra, no bieza stikla veidota siena un vēl tālāk - plaša, ēnās iegrimusi istaba.

Lai labāk redzētu, mēs pieplakām ar seju pie stikla un piesedzām acis ar plaukstām. Pamazām skatienam pavērās tāds kā sen pamests pagrabs, piebāzts ar mēbelēm un smagām drapēri-jām, un savādās pozās sastingušu cilvēku veidoliem, no kuriem daudzi atgādināja uz Vorena rakstāmgalda redzētās rezerves daļas ar novilktu ādu.

Ak kungs, ko viņš tiem ir nodarījis...

Manas acis šaudījās pa tumšo telpu, un sirds pukstēja kā negudra.

- Re, kur mis Glāsbila! - Emma iesaucās, un tad ari es viņu ieraudzīju. Imbrine sēdēja krēslā telpas vienā malā - sieviete ar vīrišķīgu, plakanu seju, ko no abām pusēm ieskāva simetriski sapītas bizes. Mēs pieklaudzinājām pie stikla un pasaucām viņu, bet mis Glāsbila tikai stingi vērās vienā punktā un nereaģēja uz mūsu saucieniem.

- Ko jūs viņai nodarījāt? - es kliedzu. - Kāpēc viņa neatbild?

- Viņai ir atņemta daļa dvēseles, - Kols atbildēja. - Tas mēdz apdullināt smadzenes.

-Jūs esat nelietis! - Emma iesaucās un iesita pa stiklu. Vo-rens iebīdīja savu grozāmo krēslu istabas stūri. - Jūs, bezsirdī-gais, nicināmais, gļēvulīgais...

- Nomierinieties nu! - Kols atcirta. - Es paņēmu tikai mazu daļiņu viņas dvēseles, un ari jūsu pārējās aukles ir pie labas veselības, pat ja ne gluži pie pilna prāta. - Piebāztajā telpā mums virs galvas noplaiksnīja skaudra gaisma, un piepeši kļuva skaidrs, ka vairums figūru ir tikai lelles - acīmredzot ne cilvēki, bet manekeni vai tādi kā anatomiski cilvēku modeļi statuju pozās ar atsegtām un izceltām cīpslām un muskuļu šķiedrām. Tomēr starp tiem bija arī īsti, dzīvi cilvēki, kas piesieti pie krēsliem un koka mietiem, aizbāztām mutēm vaikstījās sāpēs un miedza acis, vairoties no pēkšņās gaismas. Tās bija sievietes. Astoņas vai desmit - man nebija laika visas saskaitīt -, lielākoties pavecas, izspūrušas, bet joprojām dižciltīgas no skata.

Mūsu imbrines.

- Džeikob, tās ir viņas! - Emma iesaucās. - Vai tu redzi mis...

Gaisma nodzisa, vēl pirms paspējām atrast mis Peregrīni, un

nu tumsas iespaidā manas acis caur stiklu vairs nespēja saskatīt neko.

- Arī viņa tur ir, - Kols sacīja un garlaikoti nopūtās. - Jūsu svētais putns, jūsu māte barotāja...

- Jūsu māsa, - es viņu pārtraucu, cerot pamodināt Kolā kaut mazliet cilvēcības.

- Man negribētos viņu nogalināt, - viņš attrauca, - un es laikam to ari nedarīšu - ar nosacījumu, ka jūs atdosiet man to, ko es gribu.

- Un kas tas ir? - es pajautāju, atraudams seju no stikla.

- Nekas īpašs, - Kols ikdienišķi noteica. - Tikai maza daļiņa jūsu dvēseļu.

- Ko? - Emma iebrēcās.

Es skaļi iesmējos.

- Paga, paga, noklausieties līdz galam! - Kols turpināja.

- Man nevajag visu. Tikai dažus pilienus, pat mazāk, nekā atņēmu mis Glāsbilai. Jā, pēc tam jūs kādu bridi būsiet mazliet apreibuši, bet jau pēc dažām dienām pilnībā atgūsiet visas spējas.

- Jums vajag manu dvēseli tāpēc, ka, pēc jūsu domām, tā jums palidzēs izmantot krātuvi un iegūt savās rokās visu varu, -es atcirtu.

- Kā noprotu, esat runājuši ar manu brāli, - Kols atbildēja.

- Un droši vien tikpat labi zināt, ka gandrīz jau esmu to sasniedzis. Veltījis meklējumiem visu mūžu, beidzot esmu atradis Abatonu, un imbrines - šis ideālais imbriņu komplekts - atvēra man durvis. Tiesa, tikai tad es sapratu, ka man nepieciešama vēl viena sastāvdaļa. īpatnis ar ļoti specifiskām spējām, kādu mūsdienās pasaulē vairs tik bieži negadās sastapt. Es jau gandrīz ļāvos izmisumam, vai vispār jebkad atradīšu tādu cilvēku, bet tad aptvēru, ka šim mērķim varētu derēt kāda zināma īpatņa mazdēls. Savukārt tās imbrines, kuras nekā citādi man vairs nav noderīgas, varētu kalpot par ēsmu. Un tā ari notika! Es nudien ticu, ka tas ir liktenis, manu zēn. Mēs abi ar tevi iekļūsim īpatņu pasaules vēsturē.

- Mēs abi kopā nekad nekur neiekļūsim! - es atcirtu. - Ja iegūsiet tādu varu, jūs pārvērtīsiet pasauli par īstu elli.

- Tu mani pārprati, - Kols turpināja. - Bet tas mani nepārsteidz - tā notiek ar vairumu cilvēku. Jā, man ir jāpārvērš pasaule par elli tiem, kuri stāv man ceļā, bet tagad, kad esmu jau gandrīz sasniedzis mērķi, esmu gatavs uz augstsirdību. Gatavs būt devīgs. Piedot.

Vieglā mūzika, kas joprojām skanēja Kola runas fonā, nu bija pārgājusi mierīgā instrumentālā skaņdarbā; tas ārkārtīgi kontrastēja ar mani pārņēmušo paniku un šausmām, un man pārskrēja drebuļi.

- Beidzot mēs dzīvosim mierā un harmonijā, - Kols pavēstīja rāmā, pārliecinošā balsi, - un es būšu jūsu karalis, jūsu dievs. Tāda ir dabiskā īpatņu pasaules hierarhija. Mēs nekādā gadījumā netikām radīti, lai dzīvotu tā kā patlaban - decentralizēti un bezspēcīgi. Sieviešu vadībā. Kad man būs teikšana, vairs nebūs jāslēpjas. Vairs nenotiks nekāda nožēlojama slēpšanās zem im-briņu brunčiem! Mūsu kā īpatņu pilntiesīgā vieta ir cilvēces galda galā. Mēs valdīsim pār zemi un visiem tās iedzīvotājiem. Un galu galā mantosim to, kas pieder mums!

-Ja domājat, ka mēs tajā visā jebkā piedalīsimies, jūs esat zaudējis prātu, - Emma sacīja.

- No tevis, meitenīt, es neko citu arī negaidīju, - Kols attrauca. - Tu esi pavisam tipiska imbrīņu audzināta īpatne - bez jebkādām ambīcijām un mazākā veselā saprāta, nemaz nerunājot par kaut kādu sajēgu par tiesībām. Apklusti, es runāju ar vīrieti!

Emmas seja kļuva tikpat sarkana kā liesma viņas plaukstā.

- Turpiniet! - es īsi uzsaucu, jo apzinājos, ka sargi droši vien jau ir ceļā un mūsu draugi gaitenī joprojām cīnās ar slēdzenēm.

- Man ir šāds piedāvājums, - Kols sacīja. - Ļaujiet maniem speciālistiem veikt procedūras, un, tiklīdz tikšu pie vajadzīgā, es palaidīšu jūs un jūsu draugus brīvībā. Jā, arī imbrīnes. Tad viņas mani vairs tik un tā nekādi neapdraudēs.

- Un ja es atteikšos?

-Ja neļausiet man paņemt jūsu dvēseli mierīgi un nesāpīgi, to ar lielāko prieku paveiks mani tukšpauri. Viņiem gan nepiemīt bērnaukļu manieres, un, tiklīdz viņi būs tikuši galā, man diemžēl nebūs nekādu iespēju likt šķēršļus, lai tie neķertos arī pie imbrinēm. Nu jūs redzat, ka es jebkurā gadījumā panākšu savu.

- Tā vis nenotiks, - Emma norūca.

- Vai tu domā to mazo viltību, kas šim puisim padomā? Kā dzirdēju, viņam ir izdevies pakļaut vienu tukšpauri, bet kā būs ar diviem vienlaikus? Vai ar trijiem, varbūt pat pieciem?

- Cik vien gribēšu, - es centos runāt pārliecinoši un aukstasinīgi.

- To gan es ļoti labprāt redzētu, - Kols piebilda. - Vai tā jāuzskata par atbildi?

- Uzskatiet, par ko vēlaties, - es atcirtu. - Es jums nepalīdzēšu.

- Ak tu jēziņ... Tad jau mums ies vēl daudz jautrāk!

Skaļrunī atskanēja Kola smiekli, un es salēcos no griezīga svilpiena.

- Ko tu izdariji? - Emma jautāja.

Manu kuņģi pārņēma asas sāpes, un es iztēlojos notiekošo pat bez Kola paskaidrojuma: tunelī zem imbriņu istabas kāds bija palaidis brīvībā būves dziļumos ieslēgtu tukšpauri. Tas nāca aizvien tuvāk un rāpās augšup; nu tas jau atradās pie grīdā ierīkotā režģa, kas vērās vaļā. Pavisam drīz tas jau atradīsies starp imbrinēm.

- Viņš sūta augšā tukšpauri! - es teicu. - Tūliņ tas jau būs tajā telpā!

- Iesākumā tikai vienu tukšpauri, - Kols piebilda. - Ja tiksiet ar to galā, iepazīstināšu jūs ar viņa draugiem.

Es uzsitu ar dūri pa stiklu. - Laidiet mūs iekšā!

- Labprāt, - Kols atsaucās. - Voren!

Vorens nospieda vēl vienu tālvadības pults taustiņu. Stikla sienā atvērās durvju lieluma fragments.

- Man jāiet, - es teicu Emmai. - Tu paliec šeit un pieskati viņu!

-Ja tur ir ari mis Peregrine, es došos tev līdzi!

Bija skaidrs, ka nav jēgas mēģināt draudzeni atrunāt.

- Tādā gadījumā vedīsim viņu sev līdzi, - es atbildēju.

Vorens mēģināja aizlaisties, bet Emma notvēra viņu aiz

virsvalka.

Es ieskrēju pa durvīm tumšajā, piebāztajā istabā, un Emma man sekoja, ar vienu roku turot mēmo internu, kurš centās izlocīties.

Dzirdēju, kā stikla sienas fragments aiz mums ar blīkšķi aizveras.

Emma nolamājās.

Es pagriezos, lai redzētu, kas noticis.

Pults bija palikusi uz grīdas otrpus stikla sienai. Mēs bijām ieslēgti.

Jau pēc dažām šajā istabā pavadītām sekundēm internam izdevās atbrīvoties no Emmas tvēriena un nozust tumsā. Emma metās viņam pakaļ, bet es atturēju draudzeni - šim vīrietim nebija nekādas nozīmes. Svarīgs bija tukšpauris, kurš kuru katru mirkli no ejas ielīdīs istabā.

Radījums bija izbadējies. Es sajutu tā mokošo izsalkumu kā savējo. Ja vien mēs to neapturēsim, pavisam drīz tukšpauris sāks mieloties ar imbrīnēm. Ja es to neapturēšu. Vispirms gan man tas jāatrod, bet šī telpa bija tik pilna ar grabažām un ēnām, ka manas spējas saskatīt tukšpaurus diez cik daudz nelīdzēja.

Es palūdzu, lai Emma uzpūš lielāku uguni. Liesmas meitenes plaukstās pieauga, cik vien tas bija viņai pa spēkam, tomēr tās, šķiet, tikai padarīja ēnas garākas.

Lai nepakļautu draudzeni briesmām, lūdzu, lai viņa paliek pie durvīm. Emma atteicās: - Mēs paliksim kopā.

- Tad turies man aiz muguras. Labu soli aiz manis.

Beidzot viņa paklausīja. Kamēr es virzījos dziļāk istabā garām

sastingušajai mis Glāsbilai, Emma man sekoja dažu soļu attālumā un, turēdama roku augstu virs galvas, rādīja mums ceļu. Tas, ko izdevās saskatīt tumšajā telpā, atgādināja kaujas lauka hospitāli, tikai bez asinīm, - visapkārt mētājās sadalītas cilvēku ķermeņa daļas.

Es paspēru kādu roku, kas truli nokrakšķēja un aizlidoja pa gaisu, - ģipsis. Uz galda atradās rumpis, tam blakus ar šķidrumu pildītā burkā - galva ar plati atvērtām acīm un muti. Tā gandrīz noteikti bija īsta, tikai diezgan sena. Droši vien mēs atradāmies Kola laboratorijā un vienlaikus arī moku kambarī un noliktavā. Līdzīgi kā brālis viņš izrādījās savādu un biedējošu lietu kolekcionārs. Tikai atšķirībā no izcili kārtīgā Bentema Kolam noteikti trūka istabenes.

- Laipni lūgti tukšpauru rotaļu istabā! - Kola pastiprinātā balss nodārdēja pa visu telpu. - Šeit mēs viņus izmantojam eksperimentiem, barojam un vērojam, kā tie sadala barību kumosos. Nez kuru jūsu ķermeņa daļu šie notiesās vispirms?

г

Daži tukšpauri sāk mielastu ar acīm... Tā teikt, mazs sveiciens no šefpavāra...

Es paklupu pār kādu ķermeni, un, kad mana pēda iespiedās miesā, tas ievaidējās. Pavēries lejup, ieraudzīju līdz nāvei pārbiedētas pusmūža sievietes seju, kura raudzījās manī plati ieplestām acīm. Es nepazinu šo imbrīni. Neapstājies pieliecos un pačukstēju: - Neuztraucieties, mēs jūs izglābsim! - Tomēr pie sevis nospriedu, ka neizglābsim vis. Uz šī ķermeņa daļu un nevaldāmo ēnu haotiskā fona pienāks mūsu pēdējā stundiņa. Bija atgriezies vecais Džeikobs, kurš nespēja paturēt sakāmo pie sevis un vienmēr paredzēja ļaunu iznākumu.

Es dzirdēju, kā dziļāk telpā kaut kas sakustas un pēc tam atveras tukšpaura siekalām pilnā mute. Tas jau atradās starp mums. Nomērķēju uz šī radījuma pusi un metos turp. Es klupu un atkal cēlos kājās, un Emma, skrienot man pakaļ, iesaucās: - Džeikob, ātrāk!

Kols no skaļruņa izsmējīgi mēdījās: - Džeikob, ātrāk!

Viņš bija ieslēdzis ātru, ritmisku un tracinošu mūziku.

Mēs paskrējām garām vēl trim vai četrām sasietām imbri-nēm, kas pūlējās atbrīvoties, kad es to beidzot ieraudzīju.

Apstājos un mēģināju atgūt elpu, bet tukšpauris izrādījās tik milzīgs, ka man sagriezās galva. Tas bija gigantisks - vairākas galvas tiesas garāks par manis pieradināto; nezvēra pakausis gandrīz atdūrās pret griestiem, lai gan tas bija sakumpis. Tukšpauris atradās divdesmit pēdu attālumā no manis un, plati iepletis žokļus, vicināja mēles uz visām pusēm. Emma dažus soļus man priekšā paklupa un pastiepa roku uz priekšu, vienlaikus uz kaut ko norādot un to izgaismojot.

-Tur! Skaties!

Viņa, protams, nebija ieraudzījusi tukšpauri, bet gan sievieti, kura karājās ar galvu uz leju un grozījās gluži kā vērša liemenis, melnajiem svārkiem plandoties pār galvu. Es viņu pazinu pat šādā pozā, pat tumsā - tā bija mis Žubīte.

Viņai blakus karājās Edisons. Viņi mēģināja atsvabināties un aizbāztām mutēm tvēra pēc gaisa tikai pēdas attālumā no tukšpaura mēlēm, kuras jau sniedzās aizvien tuvāk, tad apvijās ap mis Žubītes pleciem un vilka viņu uz saviem žokļiem.

L

- STĀT! - es iebrēcos vispirms angļu, bet tad arī čerkstošajā tukšpaurim saprotamajā valodā. Es kliedzu vēl un vēl, līdz nezvērs apstājās. Tomēr nevis tāpēc, ka pakļautos manai varai, bet gan tādēļ, ka piepeši es tam šķitu interesantāks medījums.

Tukšpauris palaida vaļā imbrīni, un viņa sāka zvāroties kā svārsts. Radījums pavērsa mēles pret mani.

- Pārgriez virves un nolaid zemē mis Žubīti, bet es tikmēr aizvilināšu prom to nezvēru, - es teicu.

Virzījos prom no mis Žubītes, bet ne mirkli nepārstāju runāt ar tukšpauri - es cerēju novērst tā uzmanību no imbrīnes un pievērst sev.

Aizver muti! Apsēdies! Guli!

Tukšpauris novērsās no mis Žubītes un sekoja katrai manai kustībai (labs, labs!), un, kad es atkāpos, tas panāca uz priekšu.

Jā. Labi. Ko nu?

Rokas pašas ieslīdēja kabatās. Vienā atradās tas, kas bija palicis pāri no Putekļu mātes pirksta. Otrā - mans noslēpums, ambrozijas blašķīte, kuru, Emmai neredzot, biju paķēris iepriekšējā istabā. Es to pievācu kādā pārdrošības mirklī. Ja nu man vienam pašam tas neizdosies? Ja nu man vajadzēs palīdzību?

Apsēdies! - es pavēlēju. - Stāvi!

Tukšpauris izšāva pret mani vienu no mēlēm. Es noslēpos aiz kāda manekena, un mēles laso noķēra nevis mani, bet to. Manekens pacēlās gaisā un triecās pret sienu, kur tas ari sašķīda.

Es izvairījos no otras mēles. Mani apakšstilbi atsitās pret apgāztu krēslu. Mēle noplīkšķēja pret grīdu tur, kur es nupat biju stāvējis. Pagaidām tukšpauris ar mani spēlējās, bet drīz vien tas izlems nogalināt. Man kaut kas bija jādara, un prātā nāca divas iespējas.

Blašķe vai pirksts.

Bija nešaubīgi skaidrs, ka bez ambrozijas dotā spēku pieplūduma es nespēšu šo tukšpauri pakļaut. Taču es nevarēju izmantot Putekļu mātes pirkstu, jo biju pazaudējis respiratoru. Ja mēģinātu likt lietā putekļus, es iemidzinātu pats sevi, tātad pirksts bija pilnīgi nekam nederīgs.

Pret grīdu man līdzās triecās vēl viena mēle; es aizlīdu aiz galda un izvilku no kabatas pudelīti. Ar neveikliem pirkstiem un drebošām rokām mēģināju to atvērt. Vai šis šķidrums padarīs mani par varoni vai vergu? Vai tiešām viena blašķīte uz mūžu pārvērtis mani par atkarīgo? Un kurš iznākums būtu ļaunāks -būt par narkomānu un vergu vai iet bojā šī tukšpaura kuņģī?

Galds aizlidoja pa gaisu, un mani vairs nepiesedza nekas. Es pielēcu kājās. Stāt, stāt! - es saucu, maziem solīšiem atkāpdamies. Nezvēra mēles metās uz manu pusi un kļūdījās tikai par dažām collām.

Mana mugura atdūrās pret sienu. Vairs nebija, kur atkāpties.

Es saņēmu sitienu pa vēderu, un tad mēle, kas bija man trāpījusi, atritinājās, lai apvītos ap kaklu. Man būtu jāskrien prom, bet es apstulbis savilkos čokurā, jo biju palicis bez elpas. Tad izdzirdēju niknu šņākšanu, kas nepiederēja tukšpaurim, un skaļas reju atbalsis.

Edisons.

Piepeši mēle, kas jau sniedzās pēc manas rīkles, sastinga, kā sajutusi sāpes, un nozuda istabas otrā stūri. Mūsu suns, šis mazais drosmīgais bokseris, bija iekodis mēlei. Es dzirdēju, kā viņš rūc un smilkst, metoties cīņā ar neredzamu radījumu, kurš bija reizes divdesmit lielāks par pašu.

Es noslīdēju uz grīdas ar muguru pret sienu, un plaušas atkal piepildīja gaiss. Pieņēmis lēmumu, pacēlu ambras blašķi. Biju pārliecināts, ka bez tās man nav izredžu. Es izvilku korķi, pacēlu pudelīti virs acīm un atgāzu galvu.

Tobrīd tumsā, tikai dažas pēdas no manis, kāds klusi nosauca man vārdu: - Džeikob!

Es paskatījos pār plecu un ieraudzīju uz grīdas starp dažādām ķermeņa daļām guļam mis Peregrini. Savainota, sasieta, viņa, par spīti narkotiku reibumam vai sāpēm, pūlējās mani uzrunāt un vērās mani ar savām caururbjošajām zaļajām acīm.

- Nedariet tā, - imbrine klusi lūdza. - Nedariet tā! - Es tik tikko saklausīju viņas balsi.

- Mis Peregrine!

Es nolaidu lejā blašķīti, aizkorķēju to un rāpus metos turp, kur gulēja mūsu imbrine. Mana otrā māte, īpatņu svētā. Pakritusi un savainota, varbūt pat mirstoša.

- Sakiet, vai jums viss kārtībā? - es vaicāju.

- Lieciet to nost, - mis Peregrine atbildēja. - Jums tas nav vajadzīgs.

- Nē, ir gan vajadzīgs. Es neesmu tāds, kāds bija viņš.

Mēs abi zinājām, ka es runāju par savu vectēvu.

- Esat gan, - mis Peregrine iebilda. - Jūsos jau ir viss, kas vajadzīgs. Lieciet to nost un paņemiet šo te. - Viņa ar galvu pamāja uz to, kas atradās uz grīdas starp mums, - asu koka šķēpeli no saplēsta krēsla.

- Neņemšu. Ar to nepietiks.

- Pietiks, - mis Peregrine apgalvoja. - Tikai mērķējiet acīs.

- Es nevaru, - sacīju, tomēr paklausīju - noliku pudelīti malā un paņēmu aso mietu.

- Malacis, - imbrine nočukstēja. - Tagad dodieties un paveiciet ar to kaut ko šaušalīgu.

- Tā ari darīšu, - es apsolīju. Mis Peregrine pasmaidīja, un viņas galva nespēkā saļima atpakaļ uz grīdas.

Es piecēlos kājās un izlēmīgi satvēru mietu. Istabas otrā galā Edisons, dziļi iecirtis zobus vienā no tukšpaura mēlēm, jāja uz tās kā kovbojs rodeo sacīkstēs. Suns varonīgi nelaida to vaļā un šņāca, bet tukšpauris mētāja viņu pa gaisu. Emma jau bija pārgriezusi auklas, kurās mis Žubīte vēl nupat karājās pie griestiem, un stāvēja sardzē, uz labu laimi vicinādama liesmojošās plaukstas.

Tukšpauris trāpīja ar Edisonu pa kādu stabu, un suns aizlidoja pa gaisu.

Cik vien ātri spēdams, metos uz tukšpaura pusi caur izmētāto ķermeņa daļu mudžekli, tomēr šķita, ka radījumu gluži kā naktstauriņu vairāk pievelk Emma un viņas uguns. Tas nāca meitenei aizvien tuvāk, un es iekliedzos vispirms angļu valodā: - Ei, tu! Ko tu dari! - Un pēc tam ari tukšpauru mēlē: Nāc un noķer mani, nelieti tāds!

Es paķēru un metu ar pirmo, kas pagadījās pa rokai, - un tā izrādījās kāda roka. Tā atsitās pret tukšpaura muguru, un briesmonis pagriezās ar seju pret mani.

Nāc un noķer mani, nāc un noķer mani!

Uz īsu brīdi tukšpauris apjuka, un ar to bija pietiekami, lai es tiktu tam tuvumā, tomēr nezvēra mēles mani nevarētu notvert. Es ar mietu iebelzu tukšpaurim pa krūtīm, tad vēlreiz. Tas reaģēja kā uz bites dzēlienu - ne vairāk - un tad ar mēli notrieca mani gar zemi.

Beidz, beidz, beidz! - es saucu radījumam un izmisīgi centos to ar kaut ko aizķert, bet šķita, ka nespēju to sasniegt un tas nekādi nepakļaujas manām pavēlēm. Un tad es atcerējos par pirkstu - mazo, krita gabaliņam līdzīgo putekļu sprungulīti, kas glabājās man kabatā. Es sniedzos pēc pirksta, bet mēle apvijās man ap vidu un parāva gaisā. Dzirdēju, kā Emma uzkliedz nezvēram, lai tas liek mani zemē, un pēc tam atskanēja arī Kola balss: - Neuzdrošinies viņu apēst! - viņš iebrēca skaļrunī. - Viņš pieder man!

Kad jau vilku Putekļu mātes pirkstu ārā no kabatas, tukšpauris iemeta mani savā atvērtajā mutē.

Es biju iesprostots šī radījuma rīklē no ceļiem līdz pat krūtīm, un zobi nelaida mani vaļā. Tie jau pamazām iegriezās miesā, un žokļi ātri pletās, lai mani aprītu.

Tūliņ mans mūžs būs galā. Lūk, mana pēdējā stundiņa. Es saspiedu pirksta stumbeni plaukstā un iegrūdu to tur, kur, kā cerēju, pletās tukšpaura rīkle. Emma spēra nezvēram un svilināja to, un tad pēdējā brīdī, pirms radījums aizcirta žokļus un ar zobiem pārkoda mani uz pusēm, tas sāka klepot. Apdedzis tas rīstīdamies atkāpās no Emmas un virzījās uz grīdas režģi, pa kuru nesen bija izlīdis virszemē. Radījums atgriezās savā midzenī, kur nekas to nekavētu mani aprit.

Es mēģināju apturēt tukšpauri un izkliegt: Laid mani vaļā! Tomēr zobi sakļāvās, un mani pārņēma tik apdullinošas sāpes, ka nespēju domāt. Nākamajā mirklī mēs jau atradāmies pie režģa un slīdējām lejā. Tukšpaura mute bija pilna ar manu augumu, un tas nevarēja pieķerties pie sienā iemūrētajiem šķērskokiem. Nezvērs krita un klepoja, un es nesaprotamā kārtā joprojām biju dzīvs.

Pret pamatni atsitāmies ar milzīgu lūstošu kaulu krakšķi, mūsu plaušas saplaka. Iemidzinošie putekļi, ko tikko biju iesviedis nezvēram rīklē, nu izsprāga gaisā ap mums. Putekļi krita pār mums kā pārslas, un es sajutu to ietekmi: sāpes notrulinājās, un smadzenes apdulla. Droši vien putekļi tāpat ietekmēja ari tukšpauri, jo zobi mani vairs negrauzās un žokļu tvēriens atslāba.

Tā mēs gulējām, sabrukuši apdullinātā un iemidzinātā kaudzē, un grimām miegā. Caur balto pūku mākoni vēl pamanīju acu priekšā iezīmējamies drēgnu, neapgaismotu tuneli, kurā mētājās kaulu kaudzes. Pēdējais, ko redzēju, pirms pakļāvos putekļu anestēzijai, izrādījās sakumpušu un ziņkārīgu tukšpauru ķēde, kas lēnītēm tuvojās.

ES pamodos. Ņemot vērā apstākļus, jau to vien ir vērts pieminēt.

Atrados tukšpauru alā, un man visapkārt slējās sabrukušu tukšpauru miesas. Pieļauju, ka tie bija līķi, bet, visticamāk, radījumi bija saelpojušies Putekļu mātes pirksta atliekas un tā rezultātā pārvērtušies par smakojošu, krācošu, samaņu zaudējušu tukšpauru taustekļu ņudzekli.

Klusībā noskaitīju lūgšanu pateicībā Putekļu mātei un pēc tam, aizvien pieaugoša nemiera mākts, centos saprast, cik ilgi jau tur atrados. Stundu? Vai dienu? Kāds liktenis ir piemeklējis tos, kas palika augšā?

Man bija jātiek prom no šīs vietas. Daži tukšpauri jau pamazām modās no miega tāpat kā es, tomēr joprojām izskatījās diezgan apdulluši. Pielicis milzīgas pūles, nostājos uz kājām. Mani savainojumi acīmredzot nebija pārāk nopietni, kauli bija palikuši veseli. Es salīgojos, jo sareiba galva, bet tad noturēju līdzsvaru un sāku virzīties uz priekšu starp zemē gulošajiem tukšpauriem.

Nejauši iespēru vienam pa galvu. Tas ieņurdējās, pamodās un atvēra acis. Es sastingu - ja tagad mukšu, tas metīsies man pakaļ. Izskatījās, ka radījums mani vēro, bet ne kā apdraudējumu vai potenciālo barību; tad tas atkal aizvēra acis.

Es devos tālāk un uzmanīgi liku soli pēc soļa, līdz tukšpauru paklājs jau atradās aiz muguras un biju nonācis pie sienas. Tur tunelis beidzās. Izeja atradās virs galvas - aptuveni simts pēdas augsta, stāva šahta ar atvērtu režģi galā un tālāk jau piekrautā istaba. Šahtas malā atradās turekļi, tomēr atstatums starp tiem izrādījās pārlieku liels, jo bija radīts tukšpauru veiklajām mēlēm, nevis cilvēku rokām un kājām. Es stāvēju un raudzījos augšup uz tālo bālās gaismas apli šahtas galā, cerot, ka tur parādīsies kāda drauga seja, tomēr neuzdrošinājos saukt pēc palīdzības.

Izmisumā es palēcos, tveroties pie cietās sienas, un ieķēros zemākajā turekli. Nesaprotamā veidā man izdevās to aizsniegt, un es uzvilkos augstāk. Piepeši atrados vairāk nekā desmit pēdas virs zemes. (Nez kā es to dabūju gatavu?) Pēc tam palēcos vēlreiz un aizsniedzu nākamo turekli un ari nākamo. Tā es rāpos augšā pa šahtu. Kājas cēla mani augstāk, un rokas sniedzās tālāk, nekā līdz šim biju uzskatījis par iespējamu (tas bija neprāts), un tad es jau atrados pašā augšā, izbāzu galvu no šahtas un izlīdu ārā.

Es pat nebiju aizelsies.

Pavēries apkārt, ieraudzīju Emmas plaukstu sakurto liesmu un pāri piekrautajai grīdai metos turp. Es centos iekliegties, bet vārdi nenāca pār lūpām. Lai vai kā, tur viņa stāvēja - kabinetā otrpus pavērtajām stikla durvīm. Turpat blakus sēdēja Vorens -piesiets pie tā paša krēsla, uz kura vēl nesen bija sēdējusi mis Glāsbila. Kad es tuvojos, asistents izdvesa baiļpilnu vaidu un apgāzās. Nākamajā mirkli durvju ailā parādījās sejas - aizdomu un ziņkāres mākti tur raudzījās Emma, mis Peregrine un Horācijs, bet aiz viņiem ari citas imbrines un mūsu draugi. Visi bija turpat, dzīvi un skaisti. Atbrīvoti no kamerām, viņi bija nonākuši jaunā ieslodzījumā - ieslēgti aiz Kola ložu un sprādzienu necaurlaidīgā stikla bunkura sienas. Drošībā no tukšpauriem (vismaz pagaidām), toties sprostā.

Viņu sejās es ieraudzīju izbailes, un, jo tuvāk stikla sienai nācu, jo vairāk mani draugi nobijās. Tas esmu es, centos pateikt, bet vārdi neskanēja kā parasti, un draugi atlēca nost.

Tas esmu es, Džeikobs!

Angļu vārdu vietā pār manām lūpām plūda piesmakuši šņākoņa, un, kad mēģināju runāt, no manas mutes izšāvās un gaisā uzvijās trīs garas, sulīgas mēles. Nākamajā bridi dzirdēju kādu no draugiem - tas bija Enohs - skaļi pasakām briesmīgo atskārsmi, kas nupat bija piemeklējusi ari mani:

- Tās ir tukšpauris!

Neesmu vis, es centos izteikt, neesmu vis, bet visi pierādījumi liecināja par pretējo. Nesaprotamā kārtā es biju kļuvis par vienu no viņiem. Varbūt mani sakoda un pārvērta, kā to dara vampīri, vai ari nogalināja, apēda, pārstrādāja, un es atdzimu - ak kungs, ak kungs, tas nav iespējams...

Tā kā mute bija mani pievīlusi, mēģināju pastiept rokas un kaut kā likt manīt, ka esmu cilvēks, bet uz priekšu virzījās tikai mēles.

Piedodiet, piedodiet, es nezinu, kā šo te darbināt...

Emma neprātīgi sita man ar roku un ari trāpīja. Cauri ķermenim izskrēja pēkšņas, svilinošas sāpes.

Un tad es pamodos.

Vēlreiz.

Vai drīzāk palēcos gaisā no piepešām sāpēm un joprojām atrados pats savā miesā - savā daudz cietušajā cilvēka ķermenī, kas joprojām tumsā gulēja iemidzinātā tukšpaura slābanajos žokļos. Un tomēr vienlaikus es biju arī tukšpauris stāvu augstāk. Ievilcis atpakaļ mutē savainoto mēli, attālinājos no durvīm. Kaut kā duāli es vienlaikus atrados pats savā un tukšpaura prātā un tobrīd atskārtu, ka spēju kontrolēt abus. Es varēju pacelt savu un radījuma roku, pagriezt savu un viņa galvu, turklāt tas viss notika bez neviena skaļi pateikta vārda - tikai ar domu spēku.

Pats to neaptvēris - un apzināti necenties -, biju apguvis tukšpauru mēli tādā pakāpē (redzot notiekošo tā acīm, jūtot uz savas ādas), ka uz brīdi man šķita, ka pats esmu tukšpauris. Toties tagad sāka noskaidroties atšķirība. Es biju savainots zēns, kurš mēdz kļūdīties, un atrados dziļā bedrē apdullušu monstru ielenkumā. Tie pamazām modās - visi, izņemot to, kurš, iecirtis starp žokļiem, bija nostiepis mani lejā (tas bija ieelpojis organismā tik daudz putekļu, ka, iespējams, gulēs gadiem ilgi). Pārējie jau slējās sēdus un purināja stingos locekļus.

Tomēr neizskatījās, ka tie gribētu mani nogalināt. Briesmoņi mani vēroja klusi un uzmanīgi. Sasēdušies puslokā kā paklausīgi bērni pasaku stāstīšanas laikā, tie gaidīja jaunu informāciju.

Es izgrozījos no tukšpaura žokļu tvēriena un noripoju uz grīdas. Es varēju uzslieties sēdus, bet nostāvēt gan savainojumi neļāva. Toties viņi varēja piecelties.

Pieceltiesl

Es to nepateicu, patiesību sakot, pat nepadomāju. Jutu, ka viss notiek, tikai to nedarīju es. To paveica viņi - vienpadsmit tukšpauri visi kā viens absolūti sinhroni piecēlās manā priekšā stāvus. Protams, es biju pārsteigts, tomēr jutu, ka mani pārņem vispārējs miers. Es atslābu, cik vien dziļi to pieļāva manas spējas. Tas atgādināja vienlaicīgu mūsu visu prāta atslēgšanu un kopīgu atdzīvināšanu tiešsaistē - tādu kā kolektīvu atsāknēšanu -, kas mūs ieveda savdabīgā harmonijā un ļāva ielūkoties visdziļākajā, neapzinātajā manu spēju dzelmē un tajā pašā mirklī, tiklīdz tukšpauri atslābināja ap sevi uzcelto aizsargvalni, ielūkoties ari šo radījumu prātā.

Nu tie pakļāvās man. Kā marionetes, kuras es varēju vadīt ar neredzamām auklām. Un tomēr - cik liela bija mana vara? Kur atradās tās robežas? Cik daudz tukšpauru es spēju nemanāmi kontrolēt vienlaikus?

Lai to noskaidrotu, uzsāku rotaļu.

Augšstāva istabā es noguldīju tukšpauri zemē.

Tas apgūlās.

(Nolēmu, ka tie visi pieder pie vīriešu kārtas.)

Es liku palēkties tiem, kuri atradās manā priekšā.

Viņi lēca.

Izveidojās divas skaidri nošķirtas grupas: vientuļnieks augšstāvā un tie, kuri bija kopā ar mani. Es mēģināju kontrolēt katru individuāli: vienam pavēlēju pacelt roku, bet pārējiem - palikt uz vietas. Tas mazliet atgādināja mēģinājumu pakustināt tikai vienu kājas pirkstu - grūti, bet ne neiespējami. Bet drīz vien es uzķēru viltību: jo mazāk apzināti centos, jo vieglāk viss padevās. Kontrole pār šiem radījumiem sākās pavisam dabiski - kad es vienkārši iztēlojos, ka darbība notiek.

Es aizsūtīju tukšpaurus līdz kaulu krāvumiem tuneļa otrā galā, tad liku, lai tie ar mēlēm paņem kaulus un met cits citam: iesākumā pa vienam, tad divus, vēlāk trīs četrus. Darbība sekoja darbībai, līdz bijām tikuši līdz sešiem. Metēji nenoķēra kaulus tikai tad, kad vienlaikus liku augšstāvā esošajam tukšpaurim lēkāt.

Diez vai tā būs lielīšanās, ja teikšu, ka man tas padevās ļoti labi. Pat dabiski. Bija skaidrs, ka, aizvien cītīgāk trenējoties, manas prasmes kļūtu meistarīgas. Tukšpauru basketbola sacensībās es varētu spēlēt abās komandās reizē. Es varētu tos piespiest Gulbju ezerā nodejot visas lomas. Tomēr treniņiem vairs nebija laika; bija jāsamierinās ar jau panākto. Tā nu es sapulcināju tukšpaurus ap sevi, pavēlēju spēcīgākajam pacelt mani gaisā un ar apvītu mēli apsēdināt sev uz muguras. Mana nelielā briesmoņu armija cits pēc cita uzrāpās pa šahtu augšā un nonāca istabā.

* * *

Dažādiem priekšmetiem piebāztajā telpā dega griestu lampas, un spilgtajā gaismā es ieraudzīju, ka tur palikuši vien manekeni un modeļi, - visas imbrines bija aizvestas prom. Bīdāmās stikla durvis uz Kola novērošanas telpu bija aizvērtas. Es pavēlēju tukšpauriem palikt iepakaļ un devos uz priekšu viens pats; palika vienīgi radījums, kuram uz kamiešiem sēdēju. Tad es uzsaucu saviem draugiem - šoreiz jau pats savā balsī un angļu valodā.

- Tas esmu es! Te runā Džeikobs!

Viņi piesteidzās pie durvīm. Visi pieplaka pie tām, ieskaujot Emmas seju.

- Džeikob! - Stikls apslāpēja manas draudzenes balsi. - Tu esi dzīvs! - Tomēr, mani nopētot, viņas sejā parādījās savāda izteiksme, it kā meitene nesaprastu, ko īsti redz. Es nospriedu: ja reiz es sēžu tukšpaurim mugurā, varbūt Emma domā, ka lidoju pa gaisu.

- Viss kārtībā, - es sacīju. - Es sēžu tukšpaurim kamiešos! -Es uzsitu radījumam pa plecu, lai pierādītu, ka zem manis atrodas kaut kas ciets un dzīvs. - Viņš pilnībā pakļaujas man tāpat kā pārējie.

Es liku vienpadsmit tukšpauriem panākt uz priekšu un piesist kāju pie zemes, tā paziņojot par ierašanos. Mani draugi no brīnumiem iepleta muti.

- Vai tiešām tas esi tu, Džeikob? - Olivija jautāja.

- Kā lai saprot to, ka viņi pilnībā tev pakļaujas? - noprasīja Enohs.

- Tev uz krekla ir asinis! - iesaucās Bronvīne.

Draugi pavēra stikla durvis vien tik šaurā spraugā, lai caur to varētu sarunāties. Es paskaidroju, ka iekritu tukšpauru bedrē, ka mani gandriz pārkoda uz pusēm, padarīja nejutīgu un iemidzināja. Izstāstīju, kā tad, kad pamodos, jau valdīju pār visu duci. Demonstrēšanas nolūkā liku tukšpauriem pacelt Vorenu ar visu krēslu, pie kura viņš bija piesiets, un vairākas reizes pamest gaisā. Krēsls mētājās šurpu turpu, līdz bērni sāka aplaudēt un Vorens stenēja tā, it kā grasītos vemt. Beigu beigās es pavēlēju nolaist viņu zemē.

- Ja nebūtu redzējis paša acīm, es tam nekad nenoticētu, -Enohs atzina. - Nemūžam!

- Tu esi fantastisks! - es sadzirdēju sīku balstiņu, kas piederēja Klērai.

- Ļauj uz sevi paskatīties! - es atbildēju, bet, tiklīdz tuvojos stiklam, meitenīte parāvās nost. Lai cik pārsteigti par manām spējām, draugi nespēja tik viegli pārvarēt dabiskās īpatņa bailes no tukšpauriem, un droši vien arī smaka šajā ziņā nepalīdzēja.

- Tas ir droši, ticiet man, - es sacīju.

Olīvija pienāca pie durvīm. - Man nav bail.

- Man arī ne, - Emma piebalsoja. - Iešu pirmā.

Viņa ienāca pa durvīm un tuvojās man. Es liku tukšpaurim mesties ceļos, paliecos sānis un diezgan neveikli apskāvu draudzeni. - Piedod, es vēl nespēju nostāvēt pats uz savām kājām, -es teicu, piekļāvis vaigu pie Emmas vaiga, un viņas mīkstie mati noglāstīja manus pievērtos plakstus. Ar to, protams, nebija diezgan, tomēr pagaidām nācās samierināties.

- Tu esi ievainots. - Emma atkāpās, lai mani nopētītu. - Tev visur ir brūces, turklāt dziļas.

- Es tās nejūtu. Biju no galvas līdz kājām putekļos...

- Tas varētu nozīmēt, ka tu tikai nejūti sāpes, nevis esi izdziedināts.

- Par to es domāšu vēlāk. Cik ilgi es sabiju tur lejā?

- Vairākas stundas, - viņa čukstus atbildēja. - Mēs jau domājām, ka esi miris.

Es paberzēju pieri pret pieri. - Es taču tev apsolīju, vai atceries?

- Nu tev jāapsola man kaut kas cits - ka pārstāsi mani biedēt līdz nāvei.

- Es pacentīšos.

- Nē. Apsoli.

- Kad viss būs galā, es tev apsolīšu, ko vien vēlēsies.

- Es to paturēšu prātā, - Emma sacīja.

Pie durvīm atkal pienāca mis Peregrine. - Jūs abi labāk nāciet iekšā! Un, lūdzu, atstājiet to zvēru ārpusē!

- Mis P., jūs atkal stāvat pati uz savām kājām!

- Jā, es jūtos labāk, - viņa atbildēja. - Mani paglāba tas, ka nonācu šeit vēlu, un zināmā mērā ari brāļa favoritisms attiecībā uz radiniekiem. Ne visām manām draudzenēm imbrlnēm tā paveicās.

- Es tevi īpaši nesaudzēju, mās, - no augšas nodimdēja balss - jau atkal Kols caur skaļruņu sistēmu. - Vienkārši paglabāju gardāko kumosu vēlākam laikam.

- Aizveries! - Emma iekliedzās. - Kad mēs tevi atradīsim, Džeikoba tukšpauri tevi apēdis brokastis!

Kols iesmējās: - Par to gan es šaubos. Zēn, tu esi spēcīgāks, nekā man likās, bet neļaujies māņiem. Jūs esat iesprostoti bez izejas. Neizbēgamais tikai ir atlikts uz vēlāku laiku. Tomēr, ja tūliņ pat padosieties, es varētu pārdomāt un pažēlot kādu no jums...

Es liku tukšpauriem ar vieglu mēles kustību noraut no griestiem skaļruņus un sašķaidīt pret grīdu. Tiklīdz vadi un detaļas aizlidoja pa gaisu, Kola balss apklusa.

- Kad es viņu atradīšu, labprāt nomaukšu viņam nagus, pirms mēs viņu nogalināsim, - nošņāca Enohs. - Vai kāds iebilst?

- Nē, ja vien pirms tam varēšu uzsūtīt viņa degunam savu bišu eskadronu, - piebilda Hjū.

- Tas nav mūsu stilā, - mis Peregrine iejaucās. - Kad viss būs galā, viņu tiesās imbrlņu tiesa un piespriedis sapūšanu soda cilpā līdz pat viņa pretdabiskā mūža galam.

- Un kāds mums no tā prieks? - Enohs sacīja.

Mis Peregrine veltīja zēnam iznīcinošu skatienu.

Es liku tukšpaurim palaist mani vaļā un ar Emmas palīdzību iekliboju novērošanas telpā. Tur gaidīja visi mani draugi, izņemot Fionu. Es redzēju bālas un pārbijušās sejas un stāvus, kas bija atslējušies pret sienu vai iekārtojušies uz biroja krēsliem. Tās bija imbrines.

Tomēr, pirms varēju pievērsties viņām, draugi aizšķērsoja man ceļu. Viņi krita man ap kaklu un apskāva manu grīļīgo stāvu. Es ļāvos notiekošajam. Jau sen nebiju jutis neko tik mīļu. Tad Edisons pierikšoja pie manis tik cēli, cik nu tas bija iespējams ar divām savainotām ķepām, un es izrāvos no apkampieniem, lai apsveicinātos ar viņu.

- Nu tu jau divreiz esi mani izglābis, - es teicu un uzliku plaukstu uz suņa spalvainās galvas. - Nezinu, kā jebkad varēšu tev atlīdzināt.

- Iesākumam dabū mūs laukā no šīs sasodītās cilpas, - Edisons norūca. - Es nožēloju, ka vispār šķērsoju to tiltu.

Tie, kuri to dzirdēja, iesmējās. Iespējams, pie vainas bija Edi-sona suņa daba, bet viņš nekontrolēja domas un vienmēr spļāva laukā, ko domāja.

- Tas triks, kā tu aizvizinājies ar mašīnu, - tas bija ārkārtīgi drosmīgi, - es atzinu.

- Mani saņēma ciet, tiklīdz biju iekļuvis aiz cietokšņa mūriem. Baidos, ka es jūs visus iegāzu.

Pēkšņi aiz smagajām durvīm kaut kas skaļi nobūkšķēja. Istaba nodrebēja. Sīkākie priekšmeti nokrita no plauktiem.

- Nebūtnes mēģina uzspridzināt durvis, - mis Peregrine paskaidroja. - Viņi to dara jau labu laiku.

- Mēs tiksim ar viņiem galā, - es atbildēju. - Bet vispirms man jāzina, kuru trūkst. Tiklīdz atvērsim tās durvis, mēs vairs nebūsim noteicēji pār situāciju, tāpēc, ja vēl kaut kur citur šajā cietoksnī atrodas īpatņi, kas jāglābj, es gribu paturēt viņus prātā, kad sāksies kauja.

Telpā valdīja tāda tumsa un bija tik maz brīvas vietas, ka mēs nolēmām sasaukties. Es divreiz nosaucu draugu vārdus, lai lieku reizi pārliecinātos, ka visi atrodas istabā. Tad es pajautāju par tiem īpatņiem, kurus nolaupīja no mis Žubītes ledus mājas kopā ar mums: par klaunu (Olīvija, valdot šņukstus un elsas, pavēstīja, ka viņš iemests bezdibenī par atteikšanos pildīt nebūtņu pavēles), par salokāmo cilvēku (kuru mēs bezsamaņas stāvoklī pametām metro), par telekinēzes speciālisti Melīnu (kura bezsamaņā gulēja augšstāvā un bija zaudējusi daļu dvēseles), kā arī par bālajiem brāļiem (ar tādu pašu likteni). Pēc tam runājām par mis Žubītes izglābtajiem bērniem: par parasto zēnu ar nošļukušo cepuri un meiteni čūsku dīdītāju ar cirtainajiem matiem. Bronvīne pastāstīja, ka redzējusi, kā abus aizved uz citu cietokšņa daļu, kur ieslodzīti pārējie īpatņi.

Visbeidzot mēs saskaitījām imbrīnes. Protams, kopā ar mums bija mis Peregrine, no kuras sāniem bērni neatkāpās kopš satikšanās brīža. Es gribēju parunāt ar viņu par tik daudz ko... Par visu, kas ar mums bija noticis kopš beidzamās tikšanās reizes. Par to, ko piedzīvojusi viņa. Lai gan nepietika laika, lai par to bilstu kaut vārdu, īsajos brīžos, kad mūsu skatieni garāmejot satikās, starp mums noskrēja dzirkstele. Viņa uzlūkoja mani un Emmu ar zināmu lepnumu un apbrīnu. Es paļaujos uz jums, vēstīja viņas skatiens.

Tomēr, lai cik patiesi mēs priecātos par to, ka varam atkal būt kopā, mis Peregrine nebija vienīgā imbrine, par ko mums jāuztraucas. Kopā viņu bija divpadsmit. Mis Peregrine mūs iepazīstināja ar savām draudzenēm. Mis Žubīte, kuru Emma bija atbrīvojusi no karāšanās pie griestiem, bija cietusi, bet pie pilna saprāta. Mis Glāsbila joprojām stingi un truli blenza vienā punktā. Vecākā no imbrinēm - mis Eivoseta, kuru nebijām redzējuši, kopš viņu un mis Peregrini Kērnholmā nolaupīja, - nu sēdēja uz krēsla pie durvīm. Mis Bantinga, mis Trīripera un vēl dažas rūpējās par viņu un sakārtoja segas ap vecās kundzes pleciem.

Gandrīz visas imbrīnes izskatījās nobijušās, un tas nekādi neatbilda viņu dabai. Imbriņu misija bija būt mūsu padomdevējām un vadonēm, bet ieslodzījumā pavadītās nedēļas, redzētais un pieredzētais bija tās pavisam satriecis. (Atšķirībā no maniem draugiem imbrīnes ari nebija tik pārliecinātas par manām spējām kontrolēt duci tukšpauru un turējās no šiem radījumiem tik tālu, cik to pieļāva telpas izmēri.)

Un vēl starp mums atradās kāds cilvēks, kas nebija nosaukts vārdā: bārdains maza auguma vīriņš, kurš klusi stāvēja blakus imbrinēm un vēroja mūs caur tumšajiem briļļu stikliem.

- Un kas tas tāds? Varbūt nebūtne?

Vīrietis saniknojās. - Nē! - Viņš norāva brilles, lai parādītu mums savas acis, kas stipri šķielēja. - Es esmu viinš! - vīrietis iesaucās ar izteiktu itāļu akcentu. Uz galda viņam blakus stāvēja liela grāmata ādas vākos, uz kuru svešais norādīja tā, it kā šādi paskaidrotu savu identitāti.

Kāds uzlika roku man uz delnas. Tas bija Milards - nu jau atkal neredzams, jo vairs nevalkāja svītraino apģērbu. - Ļaujiet iepazīstināt ar vēsturē pazīstamāko laika kartogrāfu, - viņš svinīgi sacīja. - Džeikob, šis ir Perplekss Anomālis.

- Buongiorno! - Perplekss sasveicinājās. - Labdien!

- Kāds gods jūs satikt! - es iesaucos.

- Jā, - kartogrāfs sacīja un izslēja degunu gaisā. - Ir gan.

- Ko viņš te meklē? - es čukstus vaicāju Milardam. - Un kā tas gadījies, ka viņš vēl ir dzīvs?

- Kols atklāja, ka viņš mīt Venēcijā kādā četrpadsmitā gadsimta cilpā, par kuras esamību neviens pat nenojauta. Šeit Perplekss atrodas jau divas dienas, un tas nozīmē, ka viņš drīz vien strauji novecos.

Es jau sāku saprast šos noteikumus un zināju, ka Perplek-sam draud paātrināta novecošana, jo cilpa, kurā viņš dzīvoja, bija daudz senāka nekā tā, kurā uzturējāmies patlaban, un drīz vien šī laika starpība atstās manāmu ietekmi uz vīrieša redzamo vecumu.

- Es esmu liels jūsu daiļrades cienītājs! - Milards pavēstīja Perpleksam. - Man ir visas jūsu kartes...

- Jā, jūs man to jau teicāt, - kartogrāfs atbildēja. - Grazie.

- Tas gan neizskaidro viņa uzturēšanos šeit, - Emma piebilda.

- Perplekss savās dienasgrāmatās rakstīja par to, kā atklāja Dvēseļu krātuvi, - Milards turpināja, - un tā Kols sadzina viņam pēdas, nolaupīja viņu un piespieda pateikt, kur tā atrodas.

- Esmu devis asins zvērestu, ka nekad par to nerunāšu, -Perplekss sacīja nožēlas pilns. - Tagad esmu nolādēts uz visiem laikiem!

- Es gribu nogādāt Perpleksu atpakaļ viņa cilpā, pirms viņš novecos, - Milards piebilda. - Nevēlos uzņemties atbildību par to, ka zaudēsim dižāko no īpatņu pasaules dzīvajām bagātībām!

Aiz durvīm atskanēja kārtējais sprādziens, šoreiz pat stiprāks par iepriekšējo. Istaba nodrebēja, un no griestiem nobira sīki akmens fragmentiņi.

- Mēs darīsim, ko varēsim, - mis Peregrine apsolīja. - Bet vispirms mums jānokārto dažas citas lietas.

Mēs ātri vienojāmies par rīcības plānu, un konkrēti: atgrūdīsim vaļā smagās durvis un ar manu tukšpauru palīdzību atbrīvosim ceļu. Tie bija viegli izmantojami un šķietami labā darba kārtībā, turklāt mūsu saikne aizvien pastiprinājās. Par to, kas varētu noiet greizi, es pat neuzdrošinājos domāt. Ja paveiksies, varbūt mēs atradīsim Kolu, bet mūsu prioritāte bija dzīviem izkļūt no cietokšņa.

Es ievedu savus tukšpaurus mazajā istabā. Kad radījumi gāja garām un pulcējās pie smagajām durvīm, visi atkāpās no tiem pēc iespējas tālāk, ar mugurām piespiedās pie sienām un ar plaukstām aizspieda degunu. Augumā lielākais tukšpauris nometās uz ceļiem, es atkal uzrāpos tam mugurā un kļuvu tik garš, ka nācās pieliekt galvu, lai neberzētos gar griestiem.

No gaiteņa aiz durvīm atskanēja nebūtņu balsis. Viņi, bez šaubām, tur novietoja nākamo bumbu. Mēs nolēmām pagaidīt, līdz bumba uzsprāgs, un tikai tad doties ārā, tāpēc stāvējām šaipus durvīm, un telpu piepildīja mēms klusums.

Beigu beigās spriedzi pārtrauca Bronvīne: - Manuprāt, Džei-koba kungam jāsaka mums visiem kāds vārds.

- Piemēram? - es jautāju un pavēlēju tukšpaurim pagriezties, lai es atrastos ar seju pret pārējiem.

- Nu, jūs taču tūlīt vedīsiet mūs cīņā, - meitene skaidroja. - Sakiet kaut ko līdera cienīgu.

- Kaut ko iedvesmojošu! - iesaucās Hjū.

- Kaut ko tādu, kas mazinātu mūsu bailes! - sacīja Horācijs.

- Cik milzīgs spiediens! - es atzinu, juzdamies mazliet nedroši. - Nezinu, vai tā mazināšu kāda bailes, bet es runāšu par to, kas nodarbina manu prātu. Es jūs pazīstu tikai dažas nedēļas, bet šķiet, ka būtu aizritējis daudz ilgāks laiks. Jūs esat labākie draugi, kādi man jebkad bijuši. Cik savādi ir iedomāties, ka vēl tikai pirms pāris mēnešiem es atrados mājās un pat nezināju, ka jūs vispār pastāvat! Un vectēvs vēl bija dzīvs.

Aiz durvīm atskanēja pieklusinātas balsis un blīkšķis - uz grīdas novēlās kaut kas metālisks.

Es turpināju jau skaļāk: - Vectēva man pietrūkst ik dienu, bet kāds ļoti gudrs draugs man reiz teica, ka visam, kas notiek, ir savs iemesls. Jāatzīst: ja nebūtu viņu zaudējis, es nekad neiepazītu jūs. Laikam man bija jāzaudē daļa ģimenes, lai iegūtu jaunu. Lai vai kā, jūs liekat man tā justies. Kā ģimenē. Kā vienam no jums.

- Tu esi viens no mums, - Emma uzsvēra. - Mēs esam viena ģimene.

- Džeikob, mēs tevi mīlam, - teica Olivija.

- Man bija liels gods jūs iepazīt, Portmena kungs, - sacīja mis Peregrine. - Vectēvs ar jums ļoti lepotos.

- Paldies. - Es jutos aizkustināts un samulsis.

- Džeikob? - mani uzrunāja Horācijs. - Vai drīkstu tev kaut ko iedot?

- Protams.

Jūtot, ka starp mums notiek kaut kas privāts, pārējie sāka čukstus sarunāties.

Horācijs pienāca tukšpaurim tik tuvu, cik spēja paciest, un, viegli drebot, pasniedza man salocītu auduma gabaliņu. Es noliecos no saviem augstumiem tukšpaura mugurā un paņēmu vīstokli.

-11 ir šalle, - Horācijs paskaidroja. - Mis P. izdevās paklusām iedot man adatas, un es to uzadīju, kamēr sēdēju kamerā. Laikam taču tas neļāva man sajukt prātā, tur dirnot.

Es pateicos zēnam un atlocīju šalli. Tā bija pelēka un vienkārša, ar galos piesietām bārkstīm, bet prasmīgi uzadīta, un stūri rotāja pat mani iniciāļi - Dž. P.

- Oho! Horācij, tā ir...

- Nav jau nekāds mākslas darbs. Būtu man līdzi rakstu grāmata, es uzadītu skaistāku.

- Tā ir brīnišķīga, - es atzinu. - Bet kā tu zināji, ka mēs vēl kādreiz tiksimies?

- Redzēju sapnī, - zēns kautrīgi pasmaidīja. - Vai tu to nēsāsi? Es zinu, ka nav auksts, bet... varbūt veiksmei?

- Protams, - es atbildēju un neveikli apsēju šalli ap kaklu.

- Nē, tā šalle noslīdēs nost. Labāk šādi, - Horācijs parādīja, ka šalle gareniski jāpārloka uz pusēm, tad jāapvij ap kaklu kā cilpa un jāizvelk atpakaļ tā, lai pie kakla veidotos ideāls mezgls un vaļējie gali brīvi karātos virs krekla. Kaujas bruņas gluži neatgādināja, bet par ļaunu nenāks.

Emma pienāca pie mums. - Vai tu sapņo arī par ko citu, ne tikai par vīriešu modi? - viņa pavaicāja Horācijam. - Piemēram, par to, kur slēpjas Kols...

Horācijs papurināja galvu un atbildēja: - Nē, bet es tiešām redzēju aizraujošu sapni par pastmarkām. - Taču viņš nepaspēja pateikt neko vairāk, kad aiz durvīm kaut kas noblīkšķēja un siena nodrebēja no eksplozijas. Skaļais troksnis satricināja mūs līdz pat kaulu smadzenēm. Lielās bunkura durvis istabas galā atsprāga vaļā, un pretējā sienā ietriecās šrapneļu krusa. (Par laimi, tur neviens tobrīd nestāvēja.) Sekoja bridis klusuma, līdz dūmi izklīda un visi sāka pamazām atgūties. Tad es, par spīti džinkstoņai galvā, izdzirdēju balsi skaļrunī sakām: - Lieciet, lai tas puika iznāk ārā, un neviens necietīs!

- Nez kāpēc es viņam neticu, - Emma teica.

- Nekādā gadījumā! - atcirta Horācijs.

- Pat nedomājiet par to, Portmena kungs, - sacīja mis Peregrine.

- Es nedomāju, - es atbildēju. - Vai esat gatavi?

Visi klusu apstiprināja gatavību. Es pavēlēju tukšpauriem ieņemt vietu abpus durvīm, atstāt milzu žokļus atvērtus un turēt mēles gatavībā. Es jau grasījos uzsākt negaidītu uzbrukumu, kad izdzirdēju Kola balsi no skaļruņa gaiteņa tālākajā galā: - Viņi ir pakļāvuši tukšpaurus! Vīri, visiem atkāpties! Ieņemt aizsardzības pozīcijas!

- Nolādētais! - Emma iekliedzās.

Gaitenī attālinājās zābaku dimdoņa. Mūsu negaidītais uzbrukums bija sabojāts.

- Tam nav nozīmes, - es teicu. - Tiem, kuru rīcībā ir divpadsmit tukšpauri, pārsteigums nav nepieciešams.

Bija īstais bridis likt lietā manu slepeno ieroci. Es nevēlējos pirms uzbrukuma vairot spriedzi, bet gan tieši pretēji - pilnībā atbrīvoties, apzināties sevi tādu, kāds esmu, un nodot savu brīvības izjūtu arī tukšpauriem. Nākamajā mirklī mēs ar draugiem palikām uz vietas, bet šie radījumi metās ārā pa robainajām, sašķaidītajām durvīm un, atkāruši žokļus, šņākdami skrēja uz priekšu. Neredzamie ķermeņi atstāja aiz sevis biezajos sprādziena dūmos izrautus tuneļus. Nebūtnes šāva uz tukšpauriem, no ieroču stobriem izšļācās uguns, bet tad šāvēji atkāpās. Lodes aizspindzēja cauri vaļējām durvīm, iebrāzās istabā, kur mēs bijām paslēpušies, un sabojāja sienu mums aiz muguras.

- Saki, kad! - Emma iekliedzās. - Mēs sekosim tavai pavēlei!

Ņemot vērā, ka manas domas vienlaikus atradās tik daudzās

vietās, es tik tikko spēju dabūt pār lūpām kādu angļu vārdu. Es biju viņi - tie tukšpauri tur gaitenī -, un mans ķermenis līdzjūtīgi iesāpējās līdz ar katru šāvienu, kas plosīja viņu miesu.

Vispirms mūsu mēles sasniedza tos, kuri nebija pietiekami veikli skrējēji, vai ari drosmīgos muļķus, kas kavējās mesties cīņā. Mēs viņiem sitām un triecām viņu galvas pret sienu, un daži no mums apstājās, lai... Te nu es mēģināju nošķirt savas divējādās sajūtas... Lai iecirstu zobus viņu miesā, aprītu viņu ieročus, apklusinātu viņu kliedzienus un tad pamestu viņus savainotus un apstulbušus.

Pie kāpnēm gaiteņa galā iekļuvuši šaurajā pudeles kaklā, sargi atkal sāka šaut. Jau otrs ložu šķidrauts palidoja mums garām, dziļi un sāpīgi ievainojot tukšpaurus, bet mēs skrējām tālāk, mēlēm šaudoties pa priekšu.

Daži nebūtnes aizbēga pa šahtu. Citiem tik ļoti nepaveicās, un, tiklīdz tie pārstāja kliegt, mēs aizmetām viņu līķus nost no kāpnēm. Es jutu, kā divi mani tukšpauri krīt - viņu signāli man smadzenēs pagaisa un saikne bija zaudēta. Drīz vien gaitenis bija tīrs.

- Aiziet! - es uzsaucu Emmai - sarežģītāko no vārdiem, ko tobrīd biju spējīgs dabūt pār lūpām.

- Aiziet! - Emma atkārtoja un pagriezās pret pārējiem. - Šurp!

Es iedzinu savu tukšpauri gaitenī un apķēros tam ap kaklu, lai nenoveltos no radījuma muguras. Emma sekoja man aiz muguras līdz ar pārējiem un dūmos izmantoja savas liesmojošās plaukstas kā signālu. Kopā mēs aizlēkšojām pa gaiteni - mans tukšpauru bataljons pa priekšu un īpatņu armija aiz tiem. Pirmajās rindās joņoja spēcīgākie un drosmīgākie: Emma, Bronvine un Hjū! Viņiem sekoja imbrines un kurnošais Perplekss, kurš uzstāja, ka jāņem līdzi viņa smagā Dienu karte. Gājienu noslēdza mazākie bērni, biklie un ievainotie.

Gaiteni oda pēc pulvera un asinīm.

- Neskatieties! - Bronvine iesaucās, kad mēs virzijāmies garām kritušo nebūtņu līķiem.

Es tos pa ceļam saskaitīju: pieci, seši, septiņi kritušie nebūt-nes pret diviem maniem nogalinātajiem tukšpauriem. Iepriecinoši skaitļi, tikai cik nebūtņu bija pavisam? Četrdesmit, piecdesmit? Es bažījos, ka nogalināmo izrādīsies pārāk daudz, tāpat arī pārlieku daudz mūsējo, kuri jāpasargā. Turklāt, nonākušus virszemē, mūs varēs viegli satriekt, ielenkt un samulsināt. Man jānogalina pēc iespējas vairāk nebūtņu, pirms nonāksim atklātā vietā un kauja pārvērtīsies tādā cīniņā, kurā mums neuzvarēt.

Mana apziņa atkal pievērsās tukšpauriem. Pirmais jau kāpa pa vītņu kāpnēm un rāpās ārā caur paceltajām restēm. Tad - neciešamas sāpes un tumsa.

Tam uzbruka no slēpņa, tiklīdz tas bija iznācis virszemē.

Es pavēlēju nākamajam radījumam izlīst laukā pa šahtas režģi, savākt nogalinātā līķi un izmantot to kā vairogu. Lauzdamies dziļāk iekšā telpā, tas izsauca uz sevi šāvienu vētru, bet pārējie tukšpauri izlēca no šahtas pirmajam pakaļ. Man bija jāpanāk, lai šie radījumi netuvotos īpatņiem, kuri daudzviet gulēja slimnīcas gultās. Ar dažiem mēles cirtieniem no kājām nogāzām tuvāk esošos pretiniekus gar zemi, bet pārējie aizbēga.

Es sūtīju savus tukšpaurus tiem pakaļ, un tikmēr īpatņi izlīda no šahtas. Nu mūsu bija vesels bars - ar tik daudzām rokām mēs viegli atsvabināsim pie gultas piekaltos brāļus un māsas no dvēseļu nosūkšanas caurulēm. Mēs izklīdām un ātri ķērāmies pie darba. Savukārt pieķēdēto vājprātīgo un pieliekamajā noslēpto zēnu atstājām, kur viņi bija, jo tur viņiem bija drošāk nekā kopā ar mums. Mēs atgriezīsimies.

Tikmēr mani dzīvi palikušie tukšpauri dzina nebūtnes uz ēkas izejas pusi. Bēgošie pretinieki šāva uz labu laimi. Mums izdevās ar mēli saķert divus vai trīs aiz papēžiem un nogāzt no kājām. Viņus gaidīja ātrs, bet šaušalīgs gals, jo kāds no maniem tukšpauriem drīz vien viņus panāca. Kāds nebūtne izrādījās noslēpies aiz letes un ātri lika kopā spridzekli. Tukšpauris viņu parāva gaisā un ievilka blakusistabā ar visu bumbu. Pēc brīža spridzeklis eksplodēja. Saikne ar vēl vienu tukšpauri pagaisa no manas apziņas.

Nebūtnes izklīda pa cietoksni, un vairāk nekā pusei izdevās aizbēgt, izlecot pa logiem un sānu durvīm. Mēs viņus pazaudējām, un cīņas vieta mainijās. Tikām galā ar to īpatņu atbrīvošanu, kuri bija piesieti pie gultas, un gandrīz panācām manus tukšpaurus, no kuriem dzīvi vēl bija septiņi. Plus vēl tas, kura mugurā es sēdēju. Mēs atradāmies netālu no izejas - baiso instrumentu telpā -, un man bija jāizdara izvēle. Es jautāju tiem, kas atradās man tuvumā, - Emmai, mis Peregrinei, Enoham un Bronvīnei:

- Vai izmantosim tukšpaurus kā aizsegu un skriesim uz torni?

Sāku atgūt dzimto valodu, jo man pieskatāmo tukšpauru daudzums bija sarucis. - Vai ari turpināsim ciņu?

Pārsteidzoši, bet visi piekrita cīnīties. - Tagad mēs nevaram apstāties, - Enohs teica un noslaucīja no plaukstām asinis.

-Ja bēgsim, viņi mūžam mūs vajās! - sacīja Bronvine.

- Nē, mēs to nedarīsim! - izdvesa kāds savainots nebūtne, kurš, sarāvies čokurā, turpat netālu gulēja uz grīdas. - Mēs noslēgsim miera līgumu!

- To mēs jau mēģinājām darīt 1945. gadā, - mis Peregrine atgādināja. - Nebija vērts pat tā tualetes papīra, uz kura to uzrakstīja. Bērni, mums jāturpina cīnīties. Otrreiz šāda iespēja var vairs nerasties.

Emma pacēla gaisā liesmojošu delnu. - Nodedzināsim šo vietu līdz zemei!

Es pavēlēju tukšpauriem skriet ārā no laboratoriju ēkas un pagalmā dzīties pakaļ atlikušajiem nebūtnēm. Maniem radījumiem jau atkal uzbruka no slēpņa, un tika nogalināts vēl viens -līdz ar tā nāvi manā galvā izdzisa arī mūsu saikne. Izņemot to, uz kura es jāju, līdz šim brīdim visiem tukšpauriem bija trāpījusi vismaz viena lode, bet, par spīti savainojumiem, tie joprojām vareni cīnījās. Kā jau biju daudzkārt izjutis pats uz savas ādas, tukšpauri ir mazi, nepieveicami viltnieki. Šķita, ka nebūtnes bailēs bēg, tomēr tas nenozīmēja, ka ar viņiem var vairs nerēķināties. Tas, ka nezinājām, tieši kur tie atrodas, tikai padarīja šos neliešus vēl bīstamākus.

Es centos neizlaist draugus ārā no ēkas, bet tukšpaurus aizsūtīju izlūkos, tomēr saniknotie īpatņi kā uzlādējušies alka mesties cīņā.

- Nost no ceļa! - Hjū iesaucās un centās paspraukties garām Emmai un man, kad aizšķērsojām izeju.

- Tas nav godīgi, ka viss jāpaveic tikai Džeikobam, - sacīja Olīvija. - Līdz šim brīdim tu esi nogalinājis jau gandrīz pusi ne-būtņu, bet es tos ienīstu tikpat stipri kā tu! Ja kas, es tos ienīstu ilgāk - jau gandrīz simts gadus! Tāpēc palaid mani!

Meitenei bija taisnība - šiem bērniem bija jāatbrīvojas no gadsimtu ilga naida pret nebūtnēm, bet tagad visu slavu saņēmu es. Šī bija arī viņu cīņa, un es nedrīkstēju stāties viņiem ceļā. - Ja patiesi vēlies palīdzēt, - es uzrunāju Olīviju, - man ir kas padomā...

Pēc pusminūtes mēs jau atradāmies atklātajā iekšpagalmā, kur Horācijs un Hjū, apsējuši Olīvijai ap vidu auklu, palaida viņu gaisā. Acumirklī meitene pārtapa nenovērtējamā gaisa novērotājā un skaļi vēstīja informāciju, kuru pie zemes saistītajiem tukšpauriem nekādi neizdotos iegūt.

- Pāris nebūtņu atrodas pa labi aiz mazā, baltā šķūnīša! Vēl viens - uz jumta. Un daži skrien uz lielā mūra pusi.

Nebūtnes nebija aizpūsti pa gaisu - vairums no viņiem slēpās pagalmā. Ja paveiksies, tos vēl varēs noķert. Es pasaucu

sešus vēl dzīvos tukšpaurus un pavēlēju atgriezties pie mums. Četrus es izkārtoju falangā, kas soļos mums pa priekšu, un vēl divi mūs piesegs no aizmugures uzbrukumiem. Man un maniem draugiem atlika vien nosegt pārējo teritoriju un izrēķināties ar visiem nebūtnēm, kuriem izdotos pārraut tukšpauru sienu.

Mēs devāmies uz priekšu, uz pagalma ārējo robežu. Uz personiskā tukšpaura kamiešiem jutos kā ģenerālis, kurš komandē savu karaspēku, sēžot zirga mugurā. Emma atradās man līdzās, un pārējie īpatņi - uzreiz aiz mums: Bronvīne vāca zemē nokritušos ķieģeļus, ar ko mest; Horācijs un Hjū turēja Olīvijas virvi; Milards neatkāpās no Perpleksa, kurš, piesedzies ar Dienu kartes sējumu, nepārstāja itāliski gānīties. Arjergardā imbrīnes svilpoja un skaļi klaigāja kā putni, cenšoties piesaistīt mūsu rindām spārnotus rekrūšus. Tomēr Velna aiza bija tik mirusi vieta, ka tur atradās pavisam maz savvaļas putnu. Mis Peregrine uzņēmās rūpes par veco mis Eivosetu un tām dažām imbrinēm, kuras bija zaudējušas daļu savas dvēseles. Mums nebija, kur šīs kundzes atstāt, un viņām atlika vien pavadīt mūs kaujas laukā.

Tad mēs sasniedzām iekšpagalma malu, aiz kuras pletās aptuveni piecdesmit metrus plats klajš laukums. Šajā teritorijā -starp mums un nocietinājuma ārsienu - atradās tikai viena maza mājiņa. Tā bija dīvaina ēka ar pagodas jumtu un augstām, bagātīgi izrotātām durvīm, aiz kurām, kā pats redzēju, bija noslēpušies vairāki nebūtnes. Kā ziņoja Olīvija, gandrīz visi dzīvi palikušie riebekļi bija ieņēmuši pozīcijas nelielajā namā. Tā vai citādi, bet mums nāksies viņus no turienes izkvēpināt.

Cietoksnī iestājās klusums. Nekur vairs nemanīja nevienu nebūtni. Mēs nostājāmies aiz drošas sienas, lai apspriestu turpmāko rīcību.

- Ko viņi tur iekšā dara? - es jautāju.

- Cenšas izvilināt mūs atklātā vietā, - Emma atbildēja.

- Kādas problēmas? Es aizsūtīšu pie viņiem tukšpaurus.

- Vai mēs tad nepaliksim pavisam neaizsargāti?

- Nezinu, vai mums ir izvēle. Olīvija saskaitīja, ka tur ieskrēja vismaz divdesmit nebūtnes. Man jāsūta pie viņiem pietiekami

daudz tukšpauru, kas varētu viņus uzvarēt, vai ari tie tiks noslepkavoti.

Es ievilku elpu un nopētīju saspringtās, gaidošās sejas sev visapkārt. Tad liku tukšpauriem citam pēc cita klusām uz pirkstgaliem lavīties pāri laukumam. Cerēju, ka vieglajā gaitā tie spēs nemanīti ielenkt mazo mājiņu.

Šķita, ka viss izdevās, - ēkai bija trīs durvis, un es nostādīju pa diviem tukšpauriem pie katrām, turklāt neviens radījums nedrīkstēja parādīt savu klātbūtni. Tie stāvēja sardzē pie durvīm, bet es pats tikmēr klausījos ar viņu ausīm. Dzirdēju, kā iekšā mājā kāds runā augstā balsī, bet nevarēju saklausīt atsevišķus vārdus. Tad iesvilpās kāds putns. Man asinis sastinga dzīslās.

Tur iekšā atradās imbrīnes. Vairāk, nekā bijām cerējuši šeit atrast.

Ķilnieces.

Tomēr, ja tā patiešām ir, kāpēc tad nebūtnes nemēģina ar mums vienoties?

Mans sākotnējais plāns paredzēja vienlaikus uzlauzt visas durvis un mesties iekšā. Savukārt, ja tur atrodas ķīlnieki - un īpaši jau ieslodzītas imbrīnes -, es nedrīkstēju riskēt un uzsākt tik bīstamu operāciju.

Nolēmu likt vienam tukšpaurim ielūkoties mājā. Tomēr visiem logiem bija aizvērti slēģi, tātad izlūkam nāksies iet iekšā pa durvīm.

Izvēlējos augumā mazāko tukšpauri. Tas izritināja savu stiprāko mēli, nolaizīja rokturi un to satvēra.

- Viens dodas iekšā, - es teicu. - Tikai viens, lai novērtētu situāciju.

Tukšpauris lēnītēm nospieda rokturi. Tiklīdz es klusi noskaitīju līdz trim, tas atgrūda durvis vaļā.

Pēc tam tukšpauris noliecās uz priekšu un piespieda vienu melno aci pie spraugas.

- Es redzu iekšpusi.

Viņa acs man parādīja sienas fragmentu, pie kuras atradās būru rinda. Smagi, melni, dažādas formas un izmēra putnu būri.

Tukšpauris pavēra durvis plašāk. Es ieraudzīju vēl citus būrus un nu jau ari putnus - kā aiz restēm, tā ārpusē pieķēdētus pie laktas.

Toties nebija neviena nebūtnes.

- Ko tu redzi? - Emma jautāja.

Man nebija laika paskaidrot, bija jārīkojas. Pavēlēju visiem tukšpauriem vienlaikus grūst durvis vaļā un mesties iekšā mājā.

Tā bija pilna ar pārbiedētiem, kliedzošiem putniem.

- Putni! - es saucu. - Telpa ir pilna ar imbrinēm!

- Ar ko? - mana draudzene nesaprata. - Kur tad ir nebūtnes?

- Nezinu.

Tukšpauri pagriezās un ostīja gaisu, pārmeklējot ikvienu spraugu un kaktiņu.

- Tas nevar būt, - ierunājās mis Peregrine. - Visas nolaupītās imbrīnes atrodas šeit.

- Un kas tad ir tie putni? - es jautāju.

Tad es izdzirdēju kādu ķērkstošu papagaiļa balsi dziedam: - Skrien, trusi, skrien! Skrien, trusi, skrien! - Un sapratu, ka tās nav imbrīnes, bet gan papagaiļi. Turklāt tie tikšķēja.

- GULTIES! - es iekliedzos, un mēs sakritām gar zemi aiz cietokšņa mūra. Arī tukšpauris atkāpās, un es līdz ar viņu.

Es pavēlēju tukšpauriem skriet laukā, bet tie nepaspēja, jo ar spridzekļiem piebāztie papagaiļi - vienlaikus desmit - ar baisu pērkona dārdu eksplodēja, iznīcinot ēku un manus radījumus. Kamēr putekļi, ķieģeļu un apmetuma gruži izšķīda pa pagalmu un kā lietus nolija pār mums, es jutu, kā tukšpauru signāli cits pēc cita izdziest no manām smadzenēm, izņemot vienu.

Pār cietokšņa mūri pārlidoja dūmu un spalvu mākonis. Netīrumu klātie īpatņi un imbrīnes kāsējot cits citu apskatīja, pārbaudot, vai kāds nav savainots. Es biju šokā vai tuvu tam; manas acis bija piekaltas pagalmam, kur, vēl drebot, mētājās sašķaidīta tukšpauru miesas masa. Manas smadzenes veselu stundu bija pūlējušās atrast šiem divpadsmit radījumiem īsto vietu, un to pēkšņā bojāeja atstāja aiz sevis dezorientējošu vakuumu. Es jutos apdullis un savādā kārtā aplaupīts. Tomēr krīzes situācijā domas noskaidrojas, un tas, kas notika nākamajā brīdī, acumirklī mobilizēja kā atlikušo tukšpauri, tā mani pašu.

Otrpus mūrim vienlaikus ierēcās daudzas balsis - varens kaujas sauciens un tam fonā atskanēja dunoši soļi. Visi sastinga un pavērās uz mani, un ikvienu seju izķēmoja šausmas.

- Kas tas bija? - Emma nočukstēja.

- Tūliņ paskatīšos, - es atbildēju un rāpoju prom no sava tukšpaura, lai palūrētu gar mūra malu.

Pāri putekļu mākoņa piepildītajam laukumam uz mūsu pusi soļoja nebūtņu orda. Šurp ar paceltām šautenēm un pistolēm skrēja divdesmit cieši kopā saspiedušies kareivji, mirdzinot baltos acābolus un zobus. Eksplozija nebija viņus skārusi - droši vien viņi bija patvērušies kādā pazemes slēptuvē. Mēs bijām ievilināti lamatās, un sprāgstošie papagaiļi bija tikai pirmā daļa no tām. Tagad, kad bijām zaudējuši savu galveno ieroci, nebūtnes uzsāka izšķirošo uzbrukumu.

Sākās panikas pilns juceklis, jo ari pārējie palūrēja ap mūri un ieraudzīja uzbrūkošo karaspēku.

- Ko mēs iesāksim? - Horācijs kliedza.

- Cīnīsimies! - Bronvīne atbildēja. - Līdz pēdējam!

- Nē, mums jābēg, kamēr vēl var! - mis Eivoseta iebilda. Bija grūti iztēloties šo veco kundzi ar saliekto muguru un dziļu grumbu izvagoto seju no kāda bēgam. - Mēs nevaram atļauties zaudēt vēl kaut vienu īpatņa dzīvību!

- Atvainojiet, bet es jautāju Džeikobam, - Horācijs paskaidroja. - Galu galā viņš mūs tik tālu atveda...

Es instinktīvi pavēros uz mis Peregrini, kuru uzskatīju par lielāko autoritāti varas jautājumos. Viņa nenovērsdamās pamāja ar galvu. - Jā, - imbrīne teica, - manuprāt, lēmums jāpieņem Portmena kungam. Tas gan jādara ātri, vai ari nebūtnes izlems jūsu vietā.

Es gribēju protestēt. Visi mani tukšpauri, izņemot vienu, bija krituši, bet šādi mis Peregrine acīmredzot apliecināja, ka paļaujas uz mani neatkarīgi no nebūtņu tuvuma. Lai nu kā, mūsu turpmākā rīcība bija pavisam skaidra. Pēdējo simt gadu laikā īpatņiem nekad vēl nebija radusies tāda iespēja iznīcināt nebūtnes un to radīto ļaunumu. Es apzinājos: ja mēs tagad bēgsim,

varbūt šāda iespēja nekad vairs neradīsies. Manu draugu sejas bija saskrambātas, bet apņēmības pilnas. Nospriedu, ka viņi ir gatavi riskēt ar dzīvību par izdevību beidzot noslaucīt no zemes virsas nebūtņu postu.

- Mēs cīnīsimies, - es paziņoju. - Esam tikuši pārāk tālu, lai tagad padotos.

Ja kāds no mums arī gribēja labāk laisties lapās, viņš klusēja. Neiebilda pat imbrines, kuras bija devušas zvērestu mūs nosargāt. Viņas zināja, kāds liktenis gaida tos, kuri atkal nonāktu gūstā.

- Tu dosi pavēli, - Emma sacīja.

Es izstiepu kaklu un palūrēju ap stūri. Nebūtnes ātri tuvojās, nu jau viņi bija ne tālāk par trīsdesmit metriem, tomēr es gribēju, lai ļaundari pienāk vēl tuvāk - tik tuvu, lai mēs varētu viegli izsist ieročus viņiem no rokām.

Sadzirdējām šāvienus. No augšas atskanēja griezīgs kliedziens.

- Olīvija! - Emma iesaucās. - Viņi šauj uz Olīviju!

Mēs bijām atstājuši to nabaga meiteni karājamies gaisā. Nebūtnes uz labu laimi šāva uz meiteni, un viņa brēca un vicināja rokas un kājas kā jūraszvaigzne. Mums vairs nebija laika novilkt Olīviju lejā, bet nevarējām ari pamest viņu augšā kā mērķi šaušanas treniņiem.

- Piedāvāsim viņiem kādu labāku mērķi, - es sacīju. - Vai esat gatavi?

Apstiprinošā atbilde atskanēja korī. Es atkal uzrāpos savam sagurušajam tukšpaurim mugurā un iekliedzos: - AIZIET!

Tukšpauris pielēca kājās, gandrīz nosviežot mani zemē, tad brāzās uz priekšu kā sacīkšu zirgs pēc starta šāviena. Mēs metāmies ārā no sava slēpņa aiz mūra: mēs ar tukšpauri skrējām pa priekšu, mani draugi un imbrines - tūliņ aiz mums. Es izkliedzu griezīgu kaujas saucienu - ne tik daudz, lai nobiedētu nebūtnes, cik nolūkā aizbiedēt šausmas, kas pārņēma mani pašu, - un draugi man piebalsoja. Nebūtnes piebremzēja: šķita, ka uz mirkli viņi nespēj izlemt, vai turpināt uzbrukumu vai ari apstāties un šaut uz mums. Tā mums ar tukšpauri radās pietiekami daudz

laika, lai pieveiktu lielāko daļu attāluma, kas mūs šķīra no pretinieka.

Nepagāja ilgs laiks, kad nebūtnes pieņēma lēmumu. Tie apstājās, gluži kā šāvēju vienība notēmēja uz mums un izšāva zalvi. Visapkārt nospindzēja lodes. Tās ieurbās zemē un, trāpot tukš-paurim, iedarbināja manus sāpju receptorus. Es lūdzu Dievu, kaut tukšpauris nebūtu savainots kādā dzīvībai svarīgā orgānā. Zemu pieliecies, aizsedzos ar radījuma miesu un mudināju to doties uz priekšu vēl ātrāk, izmantojot mēles kā papildu kājas.

Tikai dažu sekunžu laikā mēs ar tukšpauri pieveicām atlikušo attālumu, un draugi nemaz neatpalika. Tad mēs jau atradāmies starp nebūtnēm un uzsākām tuvcīņu, turklāt priekšrocības bija mūsu pusē. Es pievērsu lielāko uzmanību ieroču izsišanai no pretinieku rokām, bet draugi lieliski lika lietā savas īpašās spējas. Emma vicināja rokas kā liesmojošas vāles, pāršķeļot nebūtņu rindas. Bronvīne meta ar pašas savāktajiem ķieģeļiem un pēc tam sita un dauzīja ienaidniekus ar kailām rokām. Hjū vientuļā bite, nesen sameklējusi sev draugus, paklausot saimnieka aicinājumam (Draugi, mērķējiet uz acīm!), džinkstēja virs galvas un dzēla ienaidniekiem, kur vien trāpīja. Tāpat rīkojās imbrines, kas pēc pirmajiem šāvieniem bija pārvērtušās par putniem. Visbezbailīgāk uzbruka mis Peregrine, un nebūtnes bēga no viņas mil-zigā knābja un nagiem. Noderīga izrādījās pat mazā, košā mis Bantinga, kura plūkāja kāda nebūtnes matus un ieknāba tam galvā tik stipri, ka tas aizšāva garām un Klēra paguva palēkties un iecirst kareivja plecā platos un asos pakauša zobus. Ari Enohs deva savu artavu: viņš izvilka no krekla apakšas trīs māla figūriņas ar dakšiņām kāju un nažiem roku vietā un cirta ar tiem pa nebūtņu potītēm. Tikmēr Olivija no putna lidojuma deva mums skaļus padomus: - Emma, aiz muguras! Hjū, viņš sniedzas pēc šautenes!

Tomēr, par spīti īpatnajām spējām, mēs atradāmies skaitliskā mazākumā, un nebūtnes cīnījās tā, it kā uz kārts būtu likta viņu dziviba - tā tas, visticamāk, ari bija.

Kaut kas ciets - šautenes laide - triecās man pret galvu, un uz mirkli es saļimu pār tukšpaura muguru. Pasaule apkārt

sagriezās. Pretinieki notvēra mis Bantingu un notrieca zemē. Visapkārt valdīja haoss - baiss, asiņains haoss un nebūtnes sāka ņemt virsroku. Viņi piespieda mūs atkāpties.

Un tad es aiz muguras izdzirdēju pazīstamu rēcienu. Atguvis samaņu, pavēros atpakaļ un ieraudzīju Bentemu Grimmu lāča mugurā, kurš auļoja uz cīņas norises vietu. Abi bija izmirkuši līdz ādai, jo bija ieradušies šeit ar Pancilpikuma starpniecību pa to pašu ceļu, kuru izmantojām arī mēs ar Emmu.

- Sveiks, jaunais cilvēk! - Bentems iesaucās un piejāja man klāt. - Vai palīdzību vajag?

Pirms paspēju atbildēt, mans tukšpauris saņēma kārtējo šāvienu - lode izskrēja cauri kakla sānu daļai un nobrāza man kāju. Uz saplēstajām biksēm iekrāsojās asiņaina svītra.

- Jā, lūdzu! - es kliedzu.

- Pit, tu dzirdēji, ko tas zēns teica. NOGALINI! - Bentems pavēlēja.

Lācis metās kaujas ņudzeklī, vicināja milzīgās ķepas un mētāja nebūtnes pa gaisu, it kā tie būtu ķegļi. Kāds karavīrs pieskrēja pie lāča un ar mazu pistoli tiešā tēmējumā iešāva tam krūtīs. Šķita, ka šāds pavērsiens Pitu ir tikai mazliet aizkaitinājis - tas parāva nebūtni gaisā un aizsvieda prom. Drīz vien, manam tukšpaurim un Bentema lācim sadarbojoties, nebūtnes bija spiesti aizstāvēties. Kad bija iznīcināti tik daudzi pretinieki, ka pārsvars jau atradās mūsu pusē, - to rindās vairs nebija vairāk kā desmit vīru - nebūtnes metās bēgt.

- Neļaujiet viņiem aizbēgt! - Emma iesaucās.

Mēs metāmies pakaļ ienaidniekam ar kājām un spārniem, lāča un tukšpaura mugurā. Vajājām bēgošos caur dūmu apņemtajām papagaiļu mājas drupām, pāri pagalmam, kas pēc Šārona izraisītajiem nemieriem bija kā nosēts ar katapultas raidītiem grauzēju līķiem, un tālāk - uz ārējā mūrī izbūvētās vārtu arkas neskaidrajām aprisēm.

Mis Peregrine kliedza virs galvas un piķējot uzbruka bēgošajiem nebūtnēm. Vienu pretinieku viņa nogāza no kājām, trāpot tam pa skaustu, bet šis trieciens un jauni Hjū bišu uzbrukumi tikai pasteidzināja bēgošo deviņu nebūtņu soli. Viņu priekšrocī-

bas pieauga, un mans tukšpauris sāka atpalikt - tam no piecām sešām brūcēm sūcās melns šķidrums.

Nebūtnes šāva uz labu laimi, un, kad tie tuvojās vārtiem, dzelzs režģis jau cēlās gaisā.

- Apturiet viņus! - es saucu, cerot, ka mani sadzirdēs Šārons un viņa nevaldāmais karapulks otrpus mūrim.

Un tad es atskārtu: tilts! Bija palicis vēl viens tukšpauris -tilta konstrukcijā ieslodzītais. Ja es pagūtu to pakļaut, varbūt izdotos nepieļaut nebūtņu bēgšanu.

Tomēr nekā. Pretinieki jau atradās aiz vārtiem un metās prom pa tiltu, bet es biju bezcerīgi atpalicis. Kad izskrēju cauri vārtiem, tilta tukšpauris jau bija paņēmis piecus kareivjus un pārmetis otrā - Dūmu ielas pusē. Tur vairs nīkuļoja tikai šķidrs ambrozijas atkarīgo bariņš - par maz, lai apturētu pretinieku. Četri nebūtnes, iestrēguši pie pārceltuves tilta vidū, gaidīja savu kārtu, kad tos pārmetīs pāri.

Kad mēs ar tukšpauri jau skrējām augšā pa tiltu, es jutu, kā tilta radījums pieslēdzas manai iekšējai vadības pultij. Tobrīd tas cēla pāri trīs no atlikušajiem četriem kareivjiem.

Stop! - es skaļi pavēlēju tukšpauru valodā.

Vismaz man šķita, ka to daru, lai gan kaut kas droši vien pazuda tulkojumā, vai arī pieļauju, ka tukšpauru mēlē vārds stop izklausās ļoti līdzīgi vārdam zemē. Tukšpauris nevis apturēja trīs pārbiedētos nebūtnes, kas izmisīgi spārdījās, gaisā un tad nogādāja atpakaļ uz tilta mūsu pusi, bet gan vienkārši palaida tos vaļā. (Cik savādi!)

Visi īpatņi bezdibeņa mūsu krastā un narkomāni pretējā pusē sapulcējās kraujas malā un skatījās, kā nebūtnes krīt zemē. Veļoties caur sēra zaļo miglu, tie brēca un mētājās ar rokām, līdz - plunkš! - ievēlās verdošajā upē un pazuda.

Abos aizas krastos atskanēja gaviles, un kāda man pazīstama griezīga balss sacīja: - Tā viņiem arī vajag. Un vēl tik skopi ar dzeramnaudu...

To teica viena no tilta galvām, kura joprojām atradās pīķa galā. - Vai tad mamma jums nemācīja, ka nedrīkst peldēties tūlīt pēc ēšanas?! - piebalsoja otra. - JĀNOGAIDA DIVDESMIT MINŪTES!

Pēdējais nebūtne, kurš vēl bija palicis mūsu krastā, nometa šauteni un padodoties pacēla gaisā rokas, savukārt tie pieci, kuri bija tikuši pāri, veikli nozuda vēja saceltajā pelnu mākonī.

Mēs stāvējām un skatījāmies, kā ienaidnieki aiziet. Nu mēs vairs nevarējām viņus panākt.

- Nolādētā neveiksme! - Bentems iesaucās. - Pat tik maza nebūtņu saujiņa var sagādāt postu uz ilgiem gadiem.

- Es tev piekritu, brāl, kaut gan, godīgi sakot, nezināju, ka mūsu visu liktenis tev rūp kaut tik, cik melns aiz naga. - Pagriezušies mēs ieraudzījām tuvojamies mis Peregrīni. Viņa jau atkal bija cilvēka veidolā un atturīgi aplikusi ap pleciem šalli. Imbrine nenovērsa acis no Bentema, un sejā vīdēja skarba un nosodoša izteiksme.

- Sveika, Alma! Fantastiski, ka mēs atkal tiekamies! - Bentema balsī ieskanējās pārspīlēta jautrība. - Un man, protams, rūp... - Viņš neveikli iekāsējās. - Galu galā tieši manis dēļ jūs vairs nesēžat aiz restēm! Bērni, neklusējiet, pastāstiet!

- Bentema kungs mums daudz palīdzēja, - es atzinu, kaut gan, patiesību sakot, nevēlējos iesaistīties māsas un brāļa strīdā.

- Tādā gadījumā es tev visnotaļ pateicos! - mis Peregrine salti atcirta. - Es gādāšu, lai Imbriņu konference uzzinātu par tavu lomu šeit notiekošajā. Varbūt viņas uzskatīs, ka ir pamats atvieglot tev pienākošos sodu.

- Sodu? - Emma vērīgi ielūkojās Bentema sejā. - Kādu sodu?

Sirmā kunga lūpa notrīsēja. - Izsūtījums. Vai tiešām jūs domājat, ka es dzīvotu šajā bedrē, ja mani laipni gaidītu kaut kur citur? Mani apvainoja un netaisni notiesāja par...

- Slepenu norunu, - mis Peregrine pārtrauca brāli. - Par sadarbošanos ar ienaidnieku. Par nodevību pēc nodevības.

- Alma, es darbojos kā dubultaģents, lai no mūsu brāļa izvilinātu informāciju. Es tev to jau paskaidroju! - Bentems gaudās un pastiepa plaukstas uz priekšu kā ubags. - Tu zini, ka man ir pilnīgs pamats ienīst Džeku.

Mis Peregrine pacēla roku, lai apklusinātu brāli. Viņa bija dzirdējusi šo stāstu jau agrāk un nevēlējās to klausīties vēlreiz. - Pēdējais piliens, - imbrine sacīja man, - bija viņa nodevība pret jūsu vectēvu.

- Tas bija negadījums, - Bentems atkāpās, kā gaidot uzbrukumu.

- Un kas tad notika ar to sulu, ko tu viņam nosūci? - mis Peregrine uzstāja.

- To iešļircināja izmēģinājuma trusīšiem.

Mūsu imbrine papurināja galvu. - Mēs veicām tava eksperimenta arheoloģiju. Viņi saņēma aploka lopu dvēseles, un tas nozīmē tikai vienu - ka tu paturēji Eiba dvēseli pats sev!

- Cik absurds apgalvojums! - vīrietis iesaucās. - Vai to tu pateici padomei? Tad tāpēc es joprojām pūstu šeit, vai ne? - īsti nesapratu, vai Bentems patiesi ir pārsteigts vai tikai izliekas. - Es zināju, ka tu jūties apdraudēta mana intelekta un izcilo līdera īpašību dēļ. Bet iedomāties, ka tu safabricēsi tādus melus, lai dabūtu mani nost no ceļa... Vai zini, cik ilgus gadus esmu veltījis cīņai ar ambrozijas lietošanas radīto postu? Sasodīts, kam man tā nabaga cilvēka dvēsele?

- Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mūsu brālis grib dabūt sev jauno Portmena kungu, - mis Peregrine atbildēja.

- Es pat nenolaidīšos tik zemu, lai noliegtu šos apvainojumus. Es tikai vēlos, lai šī aizspriedumu dūmaka izklīstu un tu varētu saskatīt patiesību: Alma, es esmu tavā pusē un vienmēr esmu bijis.

- Tu esi tajā pusē, kura tobrīd atbilst tavām interesēm.

Bentems nopūtās un uzlūkoja Emmu un mani ar nopērta

suņa skatienu. - Visu labu, mazie, man bija patiess prieks jūs iepazīt. Nu es došos mājās. Visu jūsu dvēseļu glābšana šim veca vīra ķermenim ir izrādījusies pamatīgs pārbaudījums. Bet es ceru, ka pienāks diena, kad jūsu direktore nāks pie prāta, un gan jau tad atkal tiksimies.

Bentems pielika pirkstus pie cepures, un lācis aiznesa viņu prom cauri pūlim un pāri laukumam uz torņa pusi.

- Cik lēts teātris! - es nomurmināju, lai gan man metās viņa mazliet žēl.

- Imbrines! - mis Peregrine iesaucās. - Pieskatiet viņu!

- Vai Bentems tiešām nozaga Eiba dvēseli? - Emma jautāja.

- Bez pierādījumiem nevaram to apgalvot, - mis Peregrine atbildēja. - Lai gan arī par pārējiem noziegumiem mans brālis

ir pelnījis vairāk nekā mūža izsūtījumu. - Imbrine noskatījās uz aizejošo Bentemu, un pamazām skarbā izteiksme nozuda no viņas sejas. - Brāļi man ir devuši sāpīgu mācību: neviens nespēj sagādāt lielākas ciešanas kā tie, kurus tu mīli.

* * *

Sacēlās vējš un nesa uz mūsu pusi putekļu mākoni, kas nupat bija piesedzis nebūtņu bēgšanu. Tas tuvojās tik ātri, ka mēs nepaspējām nekādi reaģēt, - gaiss visapkārt svilpa un dzēla ādā, debesis satumsa. Atskanēja asas spārnu vēdas, jo imbrines mainīja veidolu un pacēlās gaisā virs smilšu mākoņiem. Mans tukš-pauris saguma uz ceļiem, nokāra galvu un ar divām brīvajām mēlēm piesedza seju. Tas bija pieradis pie pelnu vētrām - atšķirībā no maniem draugiem. Tumsā es dzirdēju viņu baiļpilno sasaukšanos.

- Palieciet, kur esat! - es iekliedzos. - Tas drīz pāries!

- Elpojiet caur krekliem! - uzsauca Emma.

Kad vētra sāka pierimt, es sadzirdēju tilta otrā pusē troksni, kas lika matiņiem uz kakla sacelties gaisā. Trīs baritona balsis tur vienojās dziesmā, kuras vārdus ritmiski pavadīja būkšķi un vaidi.

- Klau, kā klaudz veseri!

Blaukš!

- Klau, kā dzied naglas!

-Ak vai! Manas kājas!

- Kāds gods mums ir būvēt...

- Laidiet! Laidiet mani vaļā!

- ... siekstas un karātavas!

- Lūdzu, beidziet! Es padodos!

Kad gaiss beidzot noskaidrojās, es ieraudzīju Šāronu un viņa trīs dūšigos brālēnus, un katrs no viņiem vilka līdzi kādu pieveiktu nebūtni. - Visiem labrīt! - Šārons iesaucās. - Vai neesat kaut ko pazaudējuši?

Izslaucījuši no acīm pelnus, mani draugi ieraudzīja meistaru paveikto, un atskanēja gaviles.

- Šāron, jūs esat ģēnijs! - Emma skaļi pavēstīja.

Mums apkārt imbrīnes nolaidās uz zemes un atguva cilvēka veidolu. Kamēr kundzes aši apģērba zemē nomestās kleitas, mēs pieklājīgi nenovērsām skatienus no nebūtnēm.

Piepeši viens neģēlis izrāvās no sava sagūstītāja tvēriena un laidās lapās. Taču karātavu meistars nevis skrēja tam pakaļ, bet gan mierīgi izvēlējās no instrumentu jostas mazāko āmuriņu, nostājās stabilāk un meta to. Āmurs pāris reižu apgriezās gaisā un tiešā trāpījumā lidoja uz nebūtnes pauri, tomēr bēglis pieliecās un sabojāja ideālo trāpījumu. Nebūtne metās uz haotiski izsvaidīto atkritumu kaudzi ceļa malā. Tas jau grasījās nozust ejā starp divām noplukušām mājām, kad uz ceļa parādījās plaisa un nebūtni apņēma dzeltenas liesmu strēles.

Lai gan skats bija šaušalīgs, visi no prieka lēkāja un sauca urravas.

- Vai redzējāt? - Šārons sacīja. - Pati aiza grib no tiem atbrīvoties.

- Tas ir brīnišķīgi, bet kā būs ar Kolu?

- Es piekritu: nevienai mūsu uzvarai nebūs nekādas vērtības, ja mēs nenoķersim viņu, - teica Emma. - Vai ne, mis R?

Es pametu skatienu apkārt, bet mūsu imbrini nekur neredzēju. Ari Emma rūpīgi pārlūkoja mūsu pulciņu.

- Mis Peregrine? - viņa sauca, un meitenes balsi iezagās panika.

Es liku savam tukšpaurim izslieties, lai varētu saskatīt tālāk. - Vai kāds redz mis Peregrini? - es saucu. Nu jau viņu meklēja visi. Mani draugi pētīja debesis - ja nu imbrine joprojām lidinājās gaisā. Viņi pārbaudīja visas vietas uz zemes - ja nu mis Peregrine būtu jau nolaidusies, bet vēl nebūtu pārtapusi par cilvēku.

Un tad mūsu čalas pārtrauca spiedzīgs, līksms kliedziens aiz muguras.

- Bērni, beidziet meklēt! - Pirmajā bridi es nepazinu šo balsi. Tad tā atskanēja vēlreiz: - Dariet, kā lieku, un viņa necietīs!