Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Un tad es ieraudzīju no maza, apsviluša kociņa aizsega tieši aiz nebūtņu cietokšņa vārtiem iznirstam pazīstamu stāvu.

Kols. Kalsns vīrelis bez ieročiem rokās vai apsargiem pie sāniem. Viņa bālā seja bija savilkušies nedabiskā smaidā, bet acis piesedza milzīgas saulesbrilles ar izliektiem stikliem, padarot viņu līdzīgu kukainim. Kols bija uzposies apmetnī, uzlicis cepuri un izrotājies ar zeltlietām, pat apsējis kuplu zīda kaklautu. Viņš izskatījās nenormāli grezni, gluži kā prātu zaudējis ārsts no gotiskas šausmu filmas, kurš veicis pārmēru daudz eksperimentu pats ar sevi. Manuprāt, vājprāts bija skaidri redzams. Mēs visi zinājām, ka šis cilvēks ir spējīgs uz īstu ļaunumu, un tas atturēja mūs skriet un saplosīt viņu gabalos. Tādi ļaudis kā Kols nekad nav tik neaizsargāti, kā šķiet.

- Kur ir mis Peregrine? - es uzsaucu, un man aiz muguras atskanēja līdzīgu jautājumu koris no imbrīnēm un īpatņiem.

- Tieši tur, kur tai vieta, - Kols atbildēja. - Ģimenes lokā.

Cietoksnī Kolam aiz muguras pierima beidzamie putekli, un

es ieraudzīju Bentemu un mis Peregrīni, nu jau cilvēka veidolā, ciešajās Bentema lāča skavās. Lai gan imbrīnes acīs liesmoja naids, viņa saprata, ka nav vērts cīnīties ar Grimmu lāča asajiem nagiem un nepastāvīgo garastāvokli.

Šķita, ka mums lemts piedzīvot šo murgu vēl un vēl: mis Peregrine atkal bija nolaupīta, un šoreiz to bija izdarījis Bentems. Viņš stāvēja mazliet aiz lāča, nodūris galvu, it kā kaunētos skatīties mums acīs.

No īpatņu un imbrīņu puses atskanēja sašutuma pilni un dusmīgi kliedzieni. - Bentem! - es iekliedzos. - Laid viņu vaļā!

- Tu, nodevīgais nelieti! - Emma piebalsoja.

Bentems pacēla galvu un paskatījās uz mums. - Vēl tikai pirms desmit minūtēm, - viņš sacīja spalgā un valdonīgā balsī, - es biju godīgs pret jums. Es jau sen varēju jūs nodot savam brālim, bet to nedarīju. - Viņš pavērās uz mis Peregrīni un piemiedza acis. - Alma, es izvēlējos tevi, jo ticēju - šķiet, pagalam naivi -, ka tad, ja palīdzēšu tev un taviem aizbilstamajiem, varbūt tu sapratīsi, cik netaisni esi mani tiesājusi, un beidzot pacelsies pāri pagātnes domstarpībām. Kas bijis - bijis!

- Par to tu nonāksi pie atkritumiem, kas nav pelnījuši nožēlu! - mis Peregrine iekliedzās.

- Es vairs nebaidos no jūsu padomītes! - Bentems atcirta. -Jūs mani vairs neatturēsiet! - Viņš piecirta pie zemes ar spieķi. - Pit, pumu!

Lācis uzlika ķepu mis Peregrīnei uz sejas.

Kols, papletis rokas, tuvojās brālim un māsai ar platu smaidu sejā. - Benijs ir izvēlējies iestāties pats par sevi, un es viņu apsveicu vismaz par to! Kas var būt labāks par ģimenes apvienošanos!

Piepeši kāds neredzams spēks pavilka Bentemu atpakaļ. Pie viņa rīkles pazibēja nazis. - Liec, lai lācis palaiž mis Peregrīni vaļā, vai ari... - pazīstama balss piedraudēja.

- Milards! - kāds noelsās, un mūsu rindās atbalsojās līdzīgi čuksti.

Tas bija neredzamais, drēbes novilkušais Milards. Bentems izskatījās pārbijies, savukārt Kols - vienkārši sapīcis. Viņš izvilka no apmetņa dziļās kabatas senu revolveri un nomērķēja uz Bentema galvu. - Tikai palaid viņu vaļā, un es tevi nošaušu, brāl.

- Mēs taču vienojāmies! - Bentems iebilda.

- Un tu šo vienošanos pārkāpsi, piekāpjoties kailam puikam ar trulu nazi. - Kols vēlreiz nomērķēja un pagājās uz priekšu, līdz revolveris atdūrās pret Bentema deniņiem, un tad uzrunāja Milardu: - Ja piespiedīsi mani nogalināt vienīgo brāli, vari uzskatīt par beigtu arī savu imbrīni.

Milards mirkli vilcinājās, tad nometa nazi un aizskrēja. Kols mēģināja zēnu notvert, bet tas neizdevās, un Milarda soļi aizdu-nēja prom pa putekļiem klāto zemi.

Bentems atguvies sakārtoja saburzīto kreklu. Kols, pārstājis smaidīt, pavērsa revolveri pret mis Peregrīni.

- Tagad paklausieties manī! - viņš norēca. - Jūs tur, tilta otrā pusē! Laidiet tos sargus vaļā!

Meistariem nebija īpašas izvēles, un viņi paklausīja pavēlei. Šārons un viņa brālēni atbrīvoja pieķēdētos nebūtnes un atkāpās, savukārt nebūtne, kas stāvēja tilta mūsu pusē, nolaida paceltās rokas un pacēla no zemes savu šauteni. Dažu sekunžu laikā spēku samērs bija pilnībā mainījies, un nu jau četras šautenes notēmēja uz mums un viena - uz mis Peregrīni. Kols varēja darīt visu, ko gribēja.

- Puika! - viņš teica un norādīja uz mani. - Iemet to tukš-pauri aizā! - Viņa griezīgā balss dūrās bungādiņās kā adatas.

Es pievedu savu tukšpauri pie bezdibeņa malas.

- Tagad pavēli tam lēkt!

Man laikam nebija izvēles. Tas būtu briesmīgs zaudējums, taču tukšpauris jau smagi cieta - no tā savainojumiem plūda melnas asinis un krājās peļķē tam ap kājām. Tas nebūtu izdzīvojis.

Es liku radījumam notīt mēli no manas jostasvietas un nokāpu no tā kamiešiem zemē. Biju pietiekami atguvis spēkus, lai

nostāvētu pats, turpretī tukšpaura dzīvība strauji dzisa. Tiklīdz es biju nokāpis no tā muguras, radījums klusi iekaucās, ievilka visas mēles mutē un, gatavs ziedoties, noslīga uz ceļiem.

- Paldies, lai kas tu būtu, - es sacīju. - Esmu pārliecināts: ja tu jebkad kļūtu par nebūtni, tad noteikti ne par absolūti ļaunu nelieti.

Es uzliku kāju tukšpaurim uz muguras un pagrūdu. Tukšpau-ris krita uz priekšu un klusi ievēlās miglainajā tukšumā. Jau pēc dažām sekundēm tā apziņas signāls manās smadzenēs izdzisa.

Izmantojot tilta tukšpaura mēles, nebūtnes pārcēlās no otra krasta uz mūsu pusi. Ja es iejauktos, jau atkal tiktu apdraudēta mis Peregrines dzivība. Olīvija tika nolaista no debesīm zemē. Kareivji mūs sadzina kompaktā un viegli kontrolējamā bariņā. Kad Kols pasauca mani, kāds kareivis iespraucās starp mums un izvilka mani laukā.

- Patiesībā mums vajag dzīvu tikai viņu, - Kols pavēstīja saviem apsargiem. - Ja jums uz viņu jāšauj, mērķējiet ceļos. Kas attiecas uz pārējiem... - Kols pacēla šauteni uz ciešo īpatņu un imbrīņu bariņa pusi un izšāva. Atskanēja kliedzieni, un sākās satraukums. - Varat uz tiem šaut, cik tikai vēlaties!

Kols iesmējās, savicināja rokas un nostājās pietupušās balerīnas pozā. Es jau grasījos mesties viņam virsū un kailām rokām izskrāpēt acis - pie joda visas sekas -, kad mana redzesloka centrā parādījās revolveris ar garu stobru.

- Nē, - norūca mans mazrunīgais apsargs - nebūtne ar platiem pleciem un spīdīgu, kailu galvu.

Kols izšāva gaisā un uzkliedza, lai visi apklust, un tad vairs nebija dzirdama neviena balss, tikai tā smilksti, kuram bija trāpījis šāviens.

- Neraudiet, man jums ir maza izklaide, ļaudis, - viņš vērsās pie mūsējiem. - Šī ir vēsturiska diena. Mūsu - mana un brāļa -radošā un pūliņu pilnā dzīve ir sasniegusi kulmināciju, jo mēs sevi kronēsim par īpatņu pasaules valdniekiem. Un kas gan būtu kronēšana bez lieciniekiem? Tāpēc mēs vedīsim jūs līdzi. Ja vien labi uzvedīsieties, jūs kļūsiet par lieciniekiem ainai, kādu

neviens nav redzējis tūkstoš gadus, - Dvēseļu krātuves pārņemšanai un ekspropriācijai!

- Apsoli man vienu, vai arī es tev nepalīdzēšu! - es teicu Kolam. Vairs nebiju nekāds lielais noteicējs, tomēr Kols uzskatīja, ka esmu viņam vajadzīgs, un tas jau bija kaut kas. - Tiklīdz dabūsi to, ko gribi, tu palaidīsi mis Peregrīni vaļā!

- Diemžēl tas neies cauri, - Kols attrauca, - bet es saglabāšu viņai dzīvību. Valdīšana pār īpatņu pasauli sagādās vairāk prieka, ja tajā atradīsies arī mana māsa. Alma, es apgriezīšu tev spārnus un padarīšu tevi par savu personisko verdzeni. Kā tev tas patiks?

Mis Peregrine mēģināja atbildēt, bet lāča spalvainā ķepa noslāpēja skaņu.

Kols pielika plaukstu pie auss un iesmējās. - Kas tad nu? Es tevi nedzirdu! - Tad viņš pagriezās un devās uz torņa pusi.

- Uz priekšu! - kareivji uzsauca, un drīz vien mēs visi vilkā-mies viņiem pakaļ.

Mūs nežēlīgā tempā dzina uz bālo torni, un nebūtnes mudināja atpaliekošos ar dunkām un spērieniem. Bez sava tukšpaura es kliboju, sāpēja viss ķermenis; krūtis klāja nejaukas brūces, un pamazām atslāba ari burvju putekļu iedarbība, kas līdz šim bija mazinājusi sāpes. Bet es tik un tā piespiedu sevi doties uz priekšu. Prātā šaudījās iespējas, kā mēs varētu izglābties, un katra šķita vēl neaptveramāka par iepriekšējo. Bez tukš-pauriem mūsu brīnumainās spējas piekāpās nebūtņu un viņu ieroču priekšā.

Mēs pavilkāmies garām tās mājas drupām, kur gāja bojā mani tukšpauri, klūpot un krītot pār papagaiļu un nebūtņu asinīm slacītajiem ķieģeļiem. Soļojām pa mūru ieskauto pagalmu un iekšā pa torņa durvīm, tad augšā pa gaiteņa spirāli garām daudzām identiskām melnām durvīm. Kols izrādījās mūsu priekšā kā kaut kāds psihiski nenosvērts kapelmeistars. Vienu bridi viņš augstu cilāja kājas un vicināja rokas, bet jau nākamajā veltīja mums zaimojošas lamas. Aiz Kola gāzelēdamies gāja lācis, uz vienas saliektās ķepas turot Bentemu, bet pār plecu pārmetis mis Peregrini.

Viņa centās pārliecināt brāļus, lai tie pārdomā savu turpmāko rīcību.

- Neaizmirstiet senās Abatonas leģendas un kaunpilno galu, kāds piemeklēja ikvienu īpatni, kurš nozaga krātuves dvēseles! Tās spēks ir nolādēts!

- Alma, es vairs neesmu bērns un nebaidos no vecām im-briņu pasakām, - Kols nievājoši izmeta. - Un tagad pievaldi mēli! Protams, ja vien gribi to paturēt.

Drīz vien mis Peregrine vairs necentās pārliecināt brāļus un apklusa, tikai, mūs stiprinot, klusēdama vērās pāri lāča plecam. Šķita, ka viņa cenšas mums pateikt: Nebaidieties! Mēs pārcietīsim arī šo!

Es bažījos, vai mums visiem izdosies pārciest pat ceļu uz torņa virsotni. Pagriezos un centos saskatīt, tieši kurš tika sašauts. Ciešā man sekojošā bariņa viducī gāja Bronvīne un nesa uz rokām saļimušu ķermeni - man šķiet, mis Eivosetu -, bet jau nākamajā mirklī man pa galvu iezvēla muskuļota roka.

- Skaties uz priekšu, vai ari paliksi bez ceļgala! - mans sargs iebrēcās.

Beidzot mēs nonācām torņa augšā pie pašām beidzamajām durvīm. Gaitenī viņpus tām izliekto sienu apspīdēja bāla dienasgaisma. Mums virs galvas pletās atklāta platforma, bet šo faktu es noglabāju smadzenēs vēlākai apstrādei.

Kols starodams nostājās durvju priekšā. - Perpleks! - viņš iesaucās. - Sinjor Anomāli, jā, jūs tur! Ņemot vērā, ka par šo atklājumu esmu daļēji pateicīgs jūsu ekspedīcijām un smagajam darbam, - visu cieņu! - manuprāt, tieši jūs esat pelnījis atvērt šīs durvis.

- Izbeidz, mums nav laika ilgām ceremonijām, - Bentems iebilda. - Esam pametuši cietoksni bez apsardzes...

- Ko nu īdi? - Kols attrauca. - Tas prasīs tikai īsu mirkli.

Viens no apsargiem izvilka Perpleksu no mūsu bariņa un aizrāva pie durvīm. Kopš redzēju kartogrāfu pēdējoreiz, viņa mati un bārda bija kļuvuši balti kā alabastrs, mugura - sakumpusi un seju izvagoja dziļas grumbas. Viņš pārāk ilgi bija atradies ārpus savas cilpas, un nu jau lavījās klāt viņa īstais vecums. Šķita, ka Perplekss jau grasās atvērt durvis, kad viņu piemeklēja klepus lēkme. Atguvis elpu, kartogrāfs pagriezās ar seju pret Kolu, šņākdams ievilka plaušās lielu gaisa malku un izspļāva uz viņa apmetņa spīdīgu siekalu piku.

- Tu, stulbais cūka! - Perplekss iekliedzās.

Kols pacēla pistoli pret Perpleksa galvu un nospieda mēlīti. Atskanēja brēcieni: - Džek, nedari tā! - Tas bija Bentems. Perplekss pacēla rokas gaisā un aizgriezās, bet sekoja tikai sauss klikšķis.

Kols atvēra pistoli un ielūrēja magazīnā, tad paraustīja plecus. - Antīka, gluži tāpat kā tu, - viņš izmeta un ar pistoles stobru noņēma no apmetņa spļaudekļus. - Šķiet, ka liktenis ir iejaucies tavā labā. Bet es labprāt noskatīšos, kā tu pārvērties pīšļos, nevis noasiņo līdz nāvei.

Viņš pamāja sargiem, lai kartogrāfu aizved. Kad Perpleksu aizvilka atpakaļ pie pārējiem, vecais vīrs nepārstāja itāliešu valodā bubināt Kolam veltītus lāstus.

Kols pagriezās ar seju pret durvīm. - Pie velnal - viņš norūca un tās atvēra. - Ejiet visi iekšā!

Aiz durvīm atradās tāda pati telpa ar pelēkām sienām, kādu jau bijām redzējuši, tikai šoreiz trūkstošās ceturtās sienas vietā tālumā aizstiepās garš un tumšs gaitenis. Saņēmuši no sargiem dažas dunkas, steidzāmies pa to uz priekšu. Gludās sienas kļuva raupjas un nelīdzenas un tad papletās, veidojot primitīvu, saules apspīdētu telpu. Telpa bija izmūrēta no akmeņiem un māliem, un es to nosauktu par alu, ja nebūtu gandrīz četrstūrainu durvju un divu logu. Kāds bija izkalis šīs atveres, tāpat kā pašu telpu, mīkstajā iezī, izmantojot darbarīkus.

Mūs izdzina ārā karstā, sausā dienā. No laukuma pavērās galvu reibinošs skats. Mēs stāvējām ļoti augstā vietā, kāda varētu atrasties pat uz citas planētas: mums visapkārt, vienā pusē tiecoties augšup, bet otrā - viļoties lejup uz ieleju, bija savāda, sarkanīga ieža izciļņi un lāstekas. Šo ainavu izroboja raupji tēstas durvis un logi. Pa tiem plūda neapturams vējš, radot skaņas, kas atgādināja cilvēku vaidus un ko šķietami izdvesa pati zeme. Lai gan saule nebūt netuvojās rietam, debesis iekrāsojās oranžā tonī, it kā pasaule aiz horizonta vārītos. Par spīti civilizācijas klātbūtnes apliecinājumiem, pie apvāršņa nemanīja nevienu citu cilvēku, izņemot mūs. Mani māca smaga sajūta, ka tieku novērots un mēs ielaužamies vietā, kur mūsu klātbūtne nav vēlama.

Bentems norāpās no lāča un apbrīnā noņēma cepuri. - Tad tā te izskatās, - viņš sacīja, veroties pāri uzkalniem.

Kols apņēma viņu ap pleciem kā lielais brālis. - Es tev teicu, ka šī diena reiz pienāks. Bet, lai šeit tiktu, esam izgājuši cauri ellei, vai ne?

- Tas gan tiesa, - Bentems piekrita.

- Kā es mēdzu teikt: beigas labas, viss ir labs. Jo tagad man tas ir jādara. - Kols pagriezās ar seju pret mums. - Draugi! Im-brīnes! īpatnie bērni! - Viņš nogaidīja, līdz atbalss aizskan pār savādajiem, vaidošajiem kanjoniem. - Šī diena ieies vēsturē. Laipni lūgti Abatonā!

Kols apklusa, gaidot aplausus, bet tie neatskanēja.

- Patlaban jūs atrodaties senajā pilsētā, kas reiz sargāja Dvēseļu krātuvi. Neviens to nav redzējis vairāk nekā četrsimt gadus - līdz pat šim brīdim -, un neviens to nav iekarojis pat tūkstoš gadus... līdz es to atklāju no jauna! Un tagad jūsu, manu liecinieku, acu priekšā...

Kols ieturēja pauzi, mirkli nolaida skatienu un tad iesmējās.

- Kādēļ es tērēju savu balsi? Jūs, aprobežotie, nekad nespēsiet, kā nākas, novērtēt mana sasnieguma diženumu. Paskatieties uz sevi - jūs esat kā ēzeļi, kas cenšas aptvert Siksta kapelas varenumu! - Viņš uzsita Bentemam pa plecu. - Uz priekšu, brāl! Iesim un paņemsim to, kas pieder mums!

- Un ari mums! - paziņoja kāda balss man aiz muguras. Tas bija viens no sargiem. - Jūs taču neaizmirsīsiet mūs, vai ne, kungs?

- Protams, neaizmirsīšu, - Kols attrauca un mēģināja izspiest smaidu, bet nekas nesanāca. Viņš nespēja noslēpt aizkaitinājumu, ka kāds ir uzdrošinājies visu acu priekšā viņu izaicināt.

- Jūsu uzticība tiks atalgota desmitkārtīgi.

Kols un Bentems pagriezās un devās projām pa taku, un kareivji dzina mūs viņiem pakaļ.

* * *

Saules uzkarsētā taka vairākas reizes sazarojās sīkos celiņos, kas aizvijās uz smailajām uzkalnu virsotnēm. Mēs sekojām

maršrutam, kuru atklāt Kols nenoliedzami bija piespiedis Perpleksu un pēdējo dienu laikā daudzkārt pats izstaigājis. Viņš mūs veda lejup pa nemanāmām un kazenāju ieskautām takām, katru soli sperot ar kolonizatoram raksturīgu uzpūtību. Sajūta, ka tiekam novēroti, tikai pastiprinājās. Šķita, ka klintī izurbinātie padziļinājumi ir puspievērtu acu kolonija, pārakmeņojošies kādas aizvēsturiskas civilizācijas liecinieki, kuri lēnītēm mostas no tūkstoš gadu ilga miega.

Mani pārņēma drudžains nemiers, un domas jaucās cita ar citu. No manis bija atkarīgs tas, kas ar mums turpmāk notiks. Galu galā es biju vajadzīgs nebūtnēm. Ja nu es atteiktos nodot viņiem dvēseles? Ja nu es izdomātu, kā viņus piemānīt?

Es zināju, kas tad notiktu. Kols nogalinātu mis Peregrīni. Pēc tam viņš citu pēc citas sāktu nogalināt pārējās imbrines, līdz es iedotu to, ko viņam vajag. Un, ja nedotu, viņš nogalinātu Emmu.

Es nebiju tik stiprs. Apzinājos, ka darītu jebko, lai tikai neļautu briesmoņiem darīt pāri Emmai, - pat atdotu Kolam piekļuvi vārdos neizsakāmai varai.

Tad uzradās doma, kas mani pārbiedēja līdz matu galiņiem: ja nu es to nespēšu? Ja nu Kols kļūdās un es nesaredzu dvēseļu krūkas vai arī tās ieraugu, bet nevaru tikt ar tām galā? Kols man neticēs. Viņš domās, ka es meloju, un sāks slepkavot manus draugus. Un pat tad, ja man nez kā izdosies viņu pārliecināt, ka runāju patiesību, varbūt viņš tik ļoti satrakosies, ka tik un tā visus noslaktēs.

Es pie sevis noskaitīju vectēvam veltītu lūgsnu. Vai vispār iespējams pielūgt mirušos? Lai nu kā, es to darīju un lūdzu: ja vectēvs mani vēro, lai viņš mani nepamet un dod tik daudz spēka un varas, cik savulaik piemita viņam pašam. Vectēv Portmen, es lūdzos, es zinu, ka tas izklausās nenormāli, bet Emma un draugi man ir visas pasaules, visas šīs nolāpītās pasaules vērti, un es ar prieku to visu līdz pēdējai kripatai atdotu Kolam apmaiņā pret viņu dzīvībām. Vai tas nozīmē, ka esmu ļauns? Nezinu, bet man šķiet, ka tu varētu mani saprast. Tāpēc - lūdzu!

Es pavēros augšup un pārsteigts ievēroju, ka mis Peregrine pāri lāča plecam mani pēta. Tiklīdz mūsu skatieni satikās, viņa novērsās, un es pamanīju asaras, kas lija pār netīrumu klātajiem, bālajiem vaigiem, itin kā imbrine būtu mani sadzirdējusi.

Mūsu ceļš vijās cauri aizvēsturiskam uzkalnā iecirstu līkumainu taciņu un kāpņu labirintam, kur pakāpieni bija nodiluši kā pusmēneši. Dažviet taka vispār pazuda zem nezālēm. Es dzirdēju Perpleksa žēlabas, ka viņam vajadzēja daudzus gadus, lai izskaitļotu ceļu uz Dvēseļu krātuvi, un galu galā tagad pa to necienīgi slampā šis nepateicīgais zaglis. Cik šausmīgs pazemojums!

Tad es izdzirdēju Olīvijas balsi: - Kāpēc neviens mums tā ari nepateica, ka krātuve patiesi pastāv?

- Tāpēc, mana dārgā, - kāda imbrine atbildēja, - ka tas nebija atļauts. Drošāk bija sacīt...

Imbrine apklusa, lai ievilktu elpu.

- ... ka tā ir tikai leģenda.

Tikai leģenda. Viena no mana mūža noteicošajām patiesībām bija šāda: lai cik ļoti es centos saglabāt teikas nedzīvas, divdimensionālas un ieslēgt tās tintes un papīra važās, vienmēr atradās kāda leģenda, kura nebija ar mieru palikt tikai grāmatas lappusēs. Tās nekad nebija tikai pasakas. Un es jau nu gan to zināju, jo viena konkrēta leģenda bija pārvērtusi visu manu dzīvi.

Mēs jau vairākas minūtes gājām uz priekšu gar kādu parastu sienu, un vēja aukas te pieņēmās spēkā, te pierima, līdz Kols pacēla gaisā roku un uzkliedza, lai visi apstājas.

- Vai neesam aizgājuši par tālu? - viņš ieminējās. - Esmu gatavs apzvērēt, ka grotai kaut kur tepat jābūt. Kur ir kartogrāfs?

Perpleksu izvilka no mūsu bariņa.

- Vai tagad tu priecājies, ka viņu nenošāvi? - Bentems nobubināja.

Kols izlikās viņu nedzirdam. - Kur ir tā grota? - viņš noprasīja, blenzdams vecajam virām sejā.

- Nu... iespējams, tā ir noslēpusies no jums, - Perplekss iesmējās.

- Nekaitini mani! - Kols atcirta. - Es sadedzināšu visus tavas Dienu kartes eksemplārus. Jau nākamgad neviens vairs neatcerēsies tavu vārdu.

Perplekss savija pirkstus kopā un nopūtās. - Tur, - viņš norādīja mums aiz muguras.

Mēs bijām pagājuši tai garām.

Kols aizstampāja līdz vīnstīgām aizaugušam plankumam sienā - ala bija tik nemanāma un labi noslēpta, ka ikviens būtu to palaidis garām. Tas bija drīzāk caurums, nevis durvis. Kols pastūma malā vīnstīgas un pabāza galvu grotā. - Jā! - es dzirdēju viņu iesaucamies, un tad jau Kola galva atkal parādījās šajā pusē un viņš sāka izkliegt pavēles.

- Tālāk atļauts ieiet tikai būtiski svarīgām personām. Brālis, māsa... - Kols norādīja uz Bentemu un mis Peregrīni. - Puika. -Tas bija par mani. - Divi sargi. Un... - Kols nopētīja pārējo bariņu. - Tur iekšā ir tumšs, mums vajadzēs apgaismojumu. Tu, meiteni - viņš norādīja uz Emmu.

Kad Emmu izvilka no draugu bariņa, mans kuņģis savilkās sāpēs.

-Ja pārējie sagādā raizes, - Kols vērsās pie kareivjiem, - jūs zināt, kas darāms. - Viņš pavērsa pistoli pret maniem draugiem. Visi iekliedzās un ievilka galvu plecos. Kols drīzāk ierēcās, ne iesmējās.

Emmu sargs iestūma alā pirmo. Bentema lācis cauri netiktu, tāpēc tas nolika mis Peregrīni zemē, un manam sargam tika uzticēta divkārša atbildība - pieskatīt mūs abus.

Mazākie bērni sāka raudāt. Kurš gan zināja, vai viņi jebkad vēl satiks savu imbrini? - Bērni, esiet drosmīgi! - mis Peregrine viņiem uzsauca. - Es atgriezīšos!

- Tā gan, bērni! - Kols mēdījās. - Klausiet savu direktori! Imbrīne zina labāk.

Mani un mis Peregrīni iegrūda alā vienlaikus, un īsajā mirklī, kamēr pināmies pa vīnstīgām, es paguvu neviena nemanīts pačukstēt viņai dažus vārdus.

- Kas man jādara, kad būsim iekšā?

- Viss, ko viņš liks, - imbrīne tikpat klusi atbildēja. - Ja nekaitināsim Kolu, varbūt izdzīvosim.

Jā, izdzīvosim, bet par kādu cenu?

Nākamajā mirkli vīnstīgas pašķīrās un mēs ieklupām dīvainā, pavisam citādā vietā - akmens zālē ar debesim griestu vietā. Uz īsu bridi man aizrāvās elpa - tik šokējošu iespaidu uz mani atstāja gigantiskā, kroplīgā seja, kas uz mums raudzījās no pretējās sienas. Tā bija tikai siena, tomēr durvis man atgādināja pavērtu muti, divi logi - ieslīpas acis, pāris caurumu vidēja nāšu vietā, bet pāraugusi zāle vijās kā mati un nekopta bārda. Šajā vietā vējš kauca vēl skaļāk nekā citur - it kā durvīm līdzīgā mute censtos mūs brīdināt kādā senaizmirstā valodā, izvelkot patskaņus bezgala gari.

Kols norādīja uz durvīm. - Krātuve gaida.

Bentems noņēma cepuri. - Neaptverami, - viņš sacīja pieklusinātā un godbijīgā balsī. - Šķiet, ka tā mums gandrīz vai dzied. It kā visas šeit dusošās dvēseles mostos, lai mūs sveiktu.

- Lai sveiktu... Par to nu es šaubos, - Emma norūca.

Sargi bīdīja mūs tuvāk durvīm. Pa zemo caurumu mūrī ielīdām vēl vienā telpā, kas atgādināja alu. Tāpat kā citas Abatonā redzētās istabas, arī šī bija cilvēka roku izcirsta mīkstā klintī pirms nenosakāmi daudziem gadsimtiem. Telpa bija ar zemiem griestiem un gandrīz tukša, ja neņem vērā šur tur izmētātus salmus un podu lauskas. īpašākā telpas iezīme bija sienas ar tajās izgrebtiem neskaitāmiem nelieliem padziļinājumiem. Ovālie iedobumi ar līdzenu dibenu bija pietiekami lieli, lai tajos glabātu pudeli vai sveci. Telpas galā aiz vairākām durvīm pletās tikai tumsa.

- Nu, puika! - Kols iesāka. - Vai tu kādu redzi?

Es pavēros apkārt. - Kas tieši man jāredz?

- Nedzen ar mani velnu! Dvēseļu krūkas. - Viņš piegāja pie sienas un iebāza roku vienā ligzdiņā. - Ej un atnes vienu!

Es pagriezos un nesteidzīgi nopētīju sienas padziļinājumus. Šķita, ka tie visi ir tukši. - Es neko neredzu, - es atbildēju. - Varbūt te nemaz nekā nav.

- Tu melo.

Kols pamāja sargam, un tas iebelza man pa vēderu.

Es vaidot nokritu uz ceļiem, bet Emma un mis Peregrine iekliedzās. Paskatījies lejup, ieraudzīju cauri kreklam sūcamies asinis, bet tās bija nevis no sitiena, bet gan no tukšpaura zobiem.

- Džek, lūdzu! - mis Peregrine iesaucās. - Viņš taču ir tikai zēns!

- Tikai zēns, tikai zēns! - Kols mēdījās. - Tur jau tā sāls! Tie jāsoda kā pieauguši vīri, tiem mazliet jānolaiž asinis, un tikai tad parādās pirmie dzinumi un dīgsts sāk augt! - Kols pienāca pie manis, grozīdams savas savādās, senatnīgās pistoles stobru. - Iztaisno viņa kāju! Es gribu trāpīt tieši celī.

Sargs nogrūda mani gar zemi un sagrāba stilbu. Es ietriecos ar seju dubļos, lai gan bija tēmēts sienā.

Es dzirdēju Kolu atvelkam šautenes sprūdu un tad, brīdī, kad sievietes lūdza mani pasaudzēt, vienā no iedobumiem ieraudzīju līdz šim nepamanītu apveidu.

- Pagaidiet! - es iesaucos. - Es kaut ko redzu!

Kareivis pagrieza mani otrādi.

- Nu ko, nāci pie prāta? - Kols nostājās virs manis un nolūkojās no augšas. - Ko tu redzi?

Es paskatījos vēlreiz un samirkšķināju acis. Piespiedu sevi nomierināties un koncentrēt redzi.

Līdzīgi kā polaroīda fotouzņēmums uz sienas fona pakāpeniski iezīmējās bāls akmens krūkas apveids. Pavisam vienkārša lieta bez rotājumiem - cilindriskas formas trauks ar šaurāku kaklu un korķi galā, izgatavots no tā paša sarkanīgā savādo Aba-tonas uzkalnu akmens.

- Tā ir krūka, - es sacīju. - Tikai viena. - Mani apgāza uz mutes, tāpēc es to uzreiz to nepamanīju.

- Piecelies! - Kols pavēlēja. - Es gribu redzēt, kā tu to paņem rokās.

Es pievilku ceļus pie krūtīm, sašūpojos un piecēlos stāvus, bet tad sajutu viduklī neciešamas sāpes. Vilkos pāri telpai un lēnām iebāzu roku iedobumā. Tiklīdz pirksti apņēma krūku, es dabūju pa nagiem un atrāvu roku.

- Kas ir? - Kols jautāja.

- Tā ir ledaina, - es atbildēju. - Nebiju to gaidījis.

- Aizraujoši, - Bentems nomurmināja. Līdz šim viņš bija palicis pie durvīm, kā pārdomādams visu šo pasākumu, bet nu panācās tuvāk.

Es atkal iebāzu roku iedobumā, šoreiz jau gatavs aukstumam, un izņēmu krūku.

- Tas nav pareizi, - mis Peregrine sacīja. - Tur iekšā ir kāda īpatņa dvēsele, un pret to ir jāizturas ar cieņu.

- Tas, ka es to apēdīšu, būs lielākais gods, kādu dvēselei var izrādīt, - Kols attrauca un tad pienāca pie manis. - Apraksti to krūku!

- Tā ir ļoti vienkārša, izgatavota no akmens. - Labā roka sāka salt; es paņēmu trauku kreisajā un tad pamanīju krūkas aizmugurē augstiem, izliektiem burtiem rakstītu vārdu.

Asvindan.

Es negribēju to pieminēt, bet Kols mani vēroja kā vanags un pamanīja, ka esmu kaut ko ieraudzījis. - Kas tur ir? - viņš noprasīja. - Es brīdinu: neko nenoklusē!

- Tur ir uzraksts, - es atbildēju. - Asvindan.

- Nosauc pa burtiem!

- A-s-v-i-n-d-a-n.

- Asvindan, - Kols atkārtoja, un viņa pierē ievilkās grumba. - Tas ir senajā īpatņu valodā, vai ne?

- Acīmredzot, - Bentems apstiprināja. - Vai esi aizmirsis, ko tev mācīja?

- Protams, neesmu! Es visu apguvu ātrāk par tevi. Vai tu to neatceries? Asvindan. Sakne ir vind. Tas nav saistīts ar vindām,

bet gan ar ātrumu - kā paātrinājums, pastiprinājums vai pamudinājums.

- Es par to neesmu tik pārliecināts, brāl.

- Kā tad, neesi, - Kols sarkastiski stiepa vārdus. - Domāju, ka tu to gribi dabūt sev!

Kols pasniedzās un mēģināja izraut krūku man no rokas. Viņam izdevās apvīt ap to pirkstus, bet, tiklīdz trauks vairs nebija manās rokās, viņa pirksti sakļāvās dūrē tā, it kā piepeši starp tiem nekā nebūtu. Krūka nokrita zemē un sašķīda.

Kols apstulbis izgrūda lāstu un pavērās lejup, kur mums pie kājām veidojās zila, spoži spīdoša peļķīte.

- Tagad es redzu! - viņš satraukts iesaucās un norādīja uz zilo peļķi. - Es redzu to!

-Jā, jā, es arī, - Bentems piebalsoja, un sargi līdz ar viņu. Viņi visi redzēja šķidrumu, bet ne trauku, kurā tas bija glabājies un kurš to bija sargājis.

Viens no sargiem noliecās, lai ar pirkstu pataustītu zilo šķidrumu. Pieskāries viņš uzreiz iekliedzās un atsprāga nost, mētādams roku, lai nopurinātu šķidrumu nost. Ja jau krūka bija tik stindzinoša, varu tikai iztēloties, cik auksts bija zilais šķidrums.

- Kāds zaudējums! - Kols piezīmēja. - Es labprāt būtu to pagaršojis kopā ar dažām citām dvēselēm.

- Asvindan, - Bentems atgādināja. - Saknes vārds ir svinā, kas nozīmē sarauties. Priecājies, ka tu to nepagaršoji, brāl.

Kols sarauca pieri. - Nē. Nē, esmu pārliecināts, ka nekļūdos.

- Kļūdies gan, - mis Peregrine iejaucās.

Kola skatiens nevaldāmi šaudījās starp abiem, it kā viņš apsvērtu iespēju, ka brālis un māsa varētu veidot sazvērestību pret viņu. Tad šī doma laikam pagaisa. - Šī ir tikai pirmā telpa, -Kols sacīja. - Esmu pārliecināts, ka vērtīgākās dvēseles glabājas dziļāk.

- Es piekrītu, - teica Bentems. - Jo tālāk iesim, jo senākas dvēseles atradīsim. Jo senāka dvēsele, jo tā ir varenāka.

- Un tad mēs izrausim šim kalnam sirdi un to apēdīsim, -Kols pavēstīja.

Sargi dzina mūs uz priekšu caur vienām no melnajām durvīm, pielikuši pistoles pie ribām. Nākamā telpa stipri vien līdzinājās pirmajai - arī ar sienās iegrebtiem iedobumiem un durvīm, aiz kurām vīdēja tumsa. Tomēr šeit nebija logu, un putekļaino grīdu šķērsoja tikai viens pēcpusdienas saules stars. Gaisma palika mums aiz muguras.

Kols pavēlēja Emmai uzšķilt gaismu. Man viņš lika pārbaudīt iedobumu saturu. Es godīgi pateicu par trim krūkām, bet ar maniem vārdiem nebija gana, un Kols piespieda mani uzsist pa katru ar nagu, lai pierādītu, ka trauks patiešām tur atrodas. Man bija arī jāizbrauc ar roku cauri desmitiem tukšo iedobumu, lai pierādītu, ka tajos nekā nav.

Pēc tam man lika izlasīt, kas uz krūkām rakstīts. Heolstor. Ungeseven. Meaganvundor. Man šie vārdi neko neizteica, un Kols šķita neapmierināts. - Niecīgas vergu dvēseles! - viņš sūdzējās Bentemam. - Ja mēs būsim karaļi, mums vajadzīgas karaļu dvēseles.

- Tad iesim tālāk, - Bentems ierosināja.

Mēs iekļuvām mulsinošā un šķietami bezgalīgā alu labirintā, kur dienasgaisma palika vien atmiņās un grīda bija arvien slīpāka. Gaiss kļuva aukstāks. Ejas sazarojās tumsā kā asinsvadi. Šķita, ka Kols vadās pēc sestās maņas, jo viņš ar pārliecību nogriezās te pa kreisi, te pa labi. Viņš bija zaudējis prātu, acīm redzami kļuvis traks, un mani pārņēma pārliecība, ka viņš mūs ievedīs tik dziļi labirintā, ka, pat ja mums izdotos no viņa aizbēgt, mēs paliktu šajā slazdā mūžīgi.

Es mēģināju iztēloties, kādas cīņas ir izcīnītas par šīm dvēselēm - kā seno laiku īpatņu titāni krustoja šķēpus starp Abatonas virsotnēm un ielejām -, bet tas šķita prātam neaptverami. Es spēju domāt tikai par to, cik biedējoši būtu iekļūt šajā pazemes slazdā bez gaismas.

Jo dziļāk mēs gājām, jo vairāk krūku es atradu, it kā klaidoņi jau sen būtu izlaupījuši priekšējās telpas, bet kaut kas - varbūt

veselīgais pašsaglabāšanās instinkts - būtu viņus atturējis no iekļūšanas pārāk tālu. Kols uzrūca, lai ziņoju par jaunākajiem novērojumiem, bet vairs nepieprasīja pierādījumus par to, kuras iedobes ir aizņemtas un kuras - brīvas. Viņš tikai retumis lika man skaļi nolasīt uz krūkas rakstīto. Kols meklēja lielāku medījumu, un es nospriedu, ka, viņaprāt, nav īsti vērts kavēties šajā krātuves daļā.

Mēs virzījāmies uz priekšu klusumā. Telpas kļuva aizvien lielākas un plašākas: griesti cēlās arvien augstāk un sienas pletās aizvien tālāk cita no citas. Nu jau krūkas atradās it visur: tās piepildīja ikvienu iedobi un kā totēmiski pīlāri krājās stūros; trauki bija iebāzti katrā spraugā un plaisā. No tiem sūcās šķidrums un sasaldēja gaisu. Es drebēdams piespiedu rokas pie ķermeņa, un mana elpa veidoja garaiņus. Sajūta, ka mani kāds vēro, atgriezās. Šī tā dēvētā krātuve bija plaša pazemes pasaule, katakombas un slēptuve ikviena jelkad - līdz beidzamajam gadu tūkstotim -dzīvojuša īpatņa otrajai dvēselei. Šeit to bija simtiem tūkstoši. Varenais dvēseļu blīvums sāka atstāt uz mani savādi nomācošu iespaidu un saspieda manā galvā un plaušās esošo gaisu tā, it kā es pakāpeniski grimtu aizvien dziļāk ūdenī.

Ne jau es vienīgais jutos dīvaini. Pat sargi kļuva tramīgi; tie salēcās pie katra sīkākā trokšņa un nemitīgi atskatījās pār plecu.

- Vai tu dzirdēji? - teica mans sargs.

- Vai balsis? - otrs atjautāja.

- Nē, drīzāk ūdens, tekošs ūdens.

Kamēr abi sarunājās, es steigšus uzmetu skatienu mis Peregrinei. Vai viņa bija nobijusies? Nē, šķita, ka imbrīne tikai nogaida izdevīgu brīdi un vēro notiekošo. Mani tas mazliet nomierināja tāpat kā fakts, ka viņa jau sen būtu varējusi pieņemt putna veidolu un aizbēgt no sagūstītājiem, tomēr tā nerīkojās. Viņa paliks ar mums, kamēr vien mēs ar Emmu būsim sagūstīti. Varbūt tajā slēpās kaut kas vairāk nekā tikai viņas sargāšanas instinkts. Varbūt viņai bija kāds plāns...

Gaiss kļuva vēl saltāks, un plānā sviedru kārta uz mana skausta strauji pārvērtās ledū. Mēs virzījāmies uz priekšu pa

telpu, kurā atradās tik daudz krūku, ka man nācās lēkāt starp tām, kā spēlējot klasītes, lai kādu neapgāztu, turpretī visu pārējo kājas izgāja tām cauri kā neesošām. Mirušo daudzums mani smacēja. Šajā telpā bija iespējams atrasties tikai stāvus -gluži kā sastrēgumstundā vai Vecgada vakarā uz metro perona Taimskvēra stacijā, kad ikviens dzīrotājs nolūkojas citos ar sāju, nebūt ne priecīgu sejas izteiksmi. (Es to sajutu, jo īsti neredzēju.) Visbeidzot pat Bentems zaudēja pacietību.

- Brāl, pagaidi! - viņš aizelsies parāva Kolu atpakaļ. - Vai tev nešķiet, ka esam atnākuši jau pietiekami tālu?

Kols lēni pagriezās un pavērās uz runātāju; ēna un uguns liesmas sadalīja viņa seju tieši uz pusēm. - Nē, man tā nešķiet.

- Bet es esmu pārliecināts, ka šīs dvēseles ir jau pietiekami...

- Mēs to vēl neesam atraduši, - Kols viņu asi un nervozi pārtrauca.

- Ko neesam atraduši, kungs? - mans sargs nenocietās.

- To es zināšu, kad ieraudzīšu! - Kols atcirta.

Tad viņš saspringa un satraucies aizskrēja tumsā.

- Kungs! Pagaidiet! - sargi sauca un metās Kolam pakaļ.

Viņš uz īsu brīdi pazuda skatienam un tad parādījās telpas

otrā galā, kuru izgaismoja bāls zilas gaismas kūlis. Kols nostājās šīs gaismas ielokā, nenovēršot no kaut kā acis. Tiklīdz viņu panācām un nostājāmies puslokā ap stūri, mēs to ieraudzījām: garu debeszilas gaismas apspīdētu tuneli. Plašais kvadrāts tā galā gluži vai kvēloja zilās liesmās. Es arī kaut ko saklausīju -vāru, dzidru troksni, tādas kā plūstoša ūdens čalas.

Kols sasita plaukstas un iesaucās: - Dieva dēļ, mēs esam pavisam tuvu!

Viņš neprātīgā ātrumā aizmetās uz priekšu pa gaiteni, un mēs bijām spiesti klupdami krizdami joņot pakaļ. Kad tikām līdz galam, mūs apņēma tik žilbinoša gaisma, ka visi apstājāmies kā zemē iemieti un bijām pārlieku apžilbināti, lai redzētu, kas tur notiek.

Emma apdzēsa savas liesmas. Šeit tās vairs nebija vajadzīgas. Es palūrēju pa pirkstu starpu un pamazām ieraudzīju visu telpu.

Virmojošu, caurspīdīgu zilas gaismas ieskautu alu - lielāko no līdz šim redzētajām. Milzīgā, apaļā telpa atgādināja senu bišu stropu: pie pamatnes tā sasniedza simts pēdas diametrā, bet augšā, jau vairāku stāvu augstumā, sašaurinājās līdz vienam punktam. Uz katras virsmas, iedobes un krūkas mirdzēja ledus kristāli - un trauku šeit bija tūkstošiem. Tie sniedzās līdz neaptveramam augstumam un pilnībā noklāja sienas.

Neskatoties uz aukstumu, ūdens šeit tecēja brīvā straumē. Tas izplūda no krāna, kas bija veidots piekūna galvas formā, ietecēja šaurā kanālā, kurš iekļāva visu telpu gar sienām, un pēc tam ieplūda seklā baseinā telpas tālākajā galā, ko ieskāva gludi, melni akmeņi. Tieši šis ūdens izrādījās alas dievišķās gaismas avots. Gluži tāpat kā šķidrums, kas glabājās krūkās, tas izstaroja rēgainu, zilganu gaismu, kura ar regulāriem intervāliem kļuva te spilgtāka, te blāvāka, it kā ūdens elpotu. Visa šī aina varētu būt dīvaini mierinoša - kā ziemeļnieciskā spa kūrortā -, ja vien uz jauko ūdens čalu fona mēs nesaklausītu tālus cilvēcīgus vaidus. Gluži tādu pašu vaidu bijām dzirdējuši jau ārpusē; toreiz es to noturēju par vēja auriem durvju spraugā, bet šeit vēja nebija, tāpēc ari nebija ne mazākās iespējas to saklausīt. Tas bija kaut kas cits.

Bentems iekliboja alā aiz mums, sāka vicināt rokas un aizsedza acis, bet Kols devās uz telpas vidu. - UZVARA! - viņš iekliedzās, un šķita, ka viņš ar baudu klausās, kā paša balss rikošetā atsitas pret augstajām sienām. - Te nu tas ir! Mūsu dārgumu nams! Mūsu troņa zāle!

- Tā ir brīnišķīga! - Bentems nočukstēja vārā balsī, šļūkdams uz priekšu, lai nostātos blakus brālim. - Tagad es saprotu, kāpēc tik daudzi labprāt atdevuši savu dzīvību cīņā par to...

-Jūs pieļaujat briesmīgu kļūdu, - mis Peregrine sacīja. - Šo svētvietu nedrīkst apgānīt.

Kols teatrāli nopūtās. - Vai tiešām tev ar savu skolmeista-rienes moralizēšanu jāsabojā tāds mirklis? Vai ari tev vienkārši skauž un tu skumsti par savas it kā apdāvinātākās māsas valdīšanas galu? Paskatieties uz mani: es protu lidot, es varu radīt laika

cilpas! Jau pēc vienas paaudzes neviens vairs neatcerēsies, ka jebkad ir bijis tik muļķīgs radījums kā imbrine!

- Tu kļūdies! - Emma iesaucās, vairs nespēdama valdīt mēli. -Jūs abi būsiet tie, kurus aizmirsis!

Emmas sargs izkustējās, lai iesistu meitenei, bet Kols pavēlēja likt viņu mierā. - Lai runā! - viņš teica. - Varbūt tā ir viņas pēdējā iespēja.

- Vispār jau jūs neaizmirsīs, - Emma turpināja. - Mēs par jums uzrakstīsim Pasakām jaunu nodaļu. Nosauksim to Alkatīgie brāļi vai Briesmīgi šausmīgie nodevēji, kuri dabūja, ko pelnījuši.

- Hm, skan mazliet sausi, - Kols noteica. - Manuprāt, mēs to nosauksim Kā lieliskie brāļi pārvarēja aizspriedumus, lai kļūtu par pilntiesīgiem īpatņu pasaules karaļiem un dieviem. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Un tev ir paveicies, ka tieši šobrīd man ir tik labs garastāvoklis, meitēn.

Kols pievērsa uzmanību man. - Puika! Pastāsti man par šīm krūkām un neizlaid nevienu sīkumu, lai cik mazs tas būtu. - Viņš pieprasīja detalizētu aprakstu, ko es arī sniedzu, skaļi nolasot daudzus desmitus kricelīgiem burtiem veidotu uzrakstu. Pie sevis nožēloju, ka neprotu runāt senajā īpatņu valodā, jo tad es varētu samelot par to, kas tur rakstīts, un, iespējams, piemānīt Kolu, lai viņš paņemtu kādu vāju un muļķīgu dvēseli. Tomēr es biju kā ideāls automāts: svētīts ar spējām, bet nolādēts ar neprasmi. Vienīgais, kas man atlika, - mēģināt novērst Kola uzmanību no nepārprotami daudzsološākajām krūkām.

Lai gan vairums šo trauku bija mazi un vienkārši, tomēr daži izrādījās lieli, bagātīgi rotāti un smagi - veidoti smilšu pulksteņa formā ar diviem rokturiem un uz virsmas uzgleznotiem spārniem dārgakmeņu toņos. Šķita skaidrs, ka tajos glabājas ietekmīgu un svarīgu (vai pašapzinīgu) īpatņu dvēseles. Tomēr lielos izmērus bija grūti noslēpt, un, kad Kols man lika uzsist pa šādu krūku ar pirkstu kauliņiem, tā nodžinkstēja skaļi un piesātināti.

Manā rīcībā vairs nebija nevienas viltības. Kols dabūs, ko grib, un es neko tur vairs nevarēju mainīt. Tomēr nākamajā

mirklī viņš izdarīja ko tādu, kas pārsteidza visus. Pirmajā bridi tas šķita neaptverami devīgs žests. Kols vērsās pie saviem sargiem un teica: - Nu tā. Kurš gribētu to pagaršot pirmais?

Sargi apjukuši saskatījās.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Bentems satraukts piekliboja pie brāļa. - Vai tad tas nebūtu jādara tev un man? Mēs tik ilgi esam pūlējušies...

- Neesi alkatīgs, brāl. Vai tad es jau neteicu, ka viņu uzticība tiks atalgota? - Kols vēlreiz paskatījās uz sargiem ar televīzijas spēles vadītāja smaidu uz lūpām. - Un tātad - kurš no jums tas būs?

Abu sargu rokas uzšāvās gaisā. - Es! Es, kungs!

- Es gribētu!

Kols pamāja sargam, kurš pieskatīja mani. - Tu! - viņš teica. - Man patīk tavs noskaņojums. Nāc šurp!

- Paldies, kungs, paldies!

Kols pavērsa šauteni pret mani, tā atbrīvodams sargu no pienākumu pildīšanas. - Nu, kuru no šīm dvēselēm tu gribētu pagaršot? - Viņš atcerējās vietas, kur biju atradis krūkas, un rādīja tās kareivim.-Jethfaru. Kaut kāds sakars ar ūdeni un plūdiem. Laba izvēle, ja tev patīk dzīve jūrā. Volsenvirsend. Vai tik tas nebija tāds kā kentaurs - puszirgs puscilvēks, kurš valda pār mākoņiem? Ben, vai neizklausās pazīstami?

Bentems zem deguna kaut ko nomurmināja atbildei, bet Kols gandrīz neklausījās.

- Stilhaide - tas bija labs! Ar metāla ādu. Varētu noderēt kaujās, tikai nezinu, vai viņam nav jāeļļojas...

- Kungs, es ceru, jūs neņemsiet ļaunā, ka jautāju, - sargs padevīgi iesāka, - bet varbūt kādu no lielākajām urnām?

Kols pakratīja pirkstu. - Man patīk cilvēki ar ambīcijām, bet tās ir paredzētas brālim un man.

- Protams, kungs, protams, - sargs piekrita. - Tādā gadījumā.. . hm, vai te bija vēl citas?

- Es tev piedāvāju vislabāko variantu. - Kola balsī ieskanējās brīdinošs tonis. - Izvēlies tūlīt pat!

-Jā, jā, atvainojiet, kungs... - Sarga sejā vīdēja izmisums. - Es izvēlos Jethfaru.

- Lieliski! - Kols iekliedzās. - Puika, izņem to krūku!

Es pasniedzos un izņēmu Kola norādīto trauku no iedobes. Tas bija tik auksts, ka es pārvilku jakas piedurkni pāri delnai kā cimdu, bet pat cauri audumam jutu, kā krūka uzsūc visu manā ķermenī atlikušo siltumu.

Sargs blenza uz manu roku. - Ko lai ar to iesāku? - viņš jautāja. - Vai tā jālieto kā ambrozija?

- Es īsti nezinu, - Kols atbildēja. - Kā tev šķiet, brāl?

- Arī es neesmu pārliecināts, - Bentems novilka. - Nevienā no senajiem tekstiem par to nekas nav rakstīts.

Kols pakasīja zodu. - Es domāju... Jā, es domāju, ka tas jālieto kā ambrozija. - Viņš pamāja ar galvu, pēkšņi pārliecināts par sevi. - Jā, tā būs pareizi. Tāpat kā ambra.

- Vai esat drošs? - sargs pārjautāja.

- Absolūti, par simt procentiem, - Kols attrauca. - Neuztraucies! Ar to tu ieiesi vēsturē. Kā pirmatklājējs.

Sargs vērīgi paskatījās uz mani. - Un nekādas viltības? - viņš noprasīja.

- Nekādas viltības, - es apstiprināju.

Es izņēmu krūkas korķi. Gaisā izplūda zila gaisma. Sargs saņēma manu roku savējā, pacēla to ar visu krūku un atgāza galvu.

Viņš ievilka dziļu, trīcošu elpu. - Nekas nenotiek, - sargs nočukstēja un uzsita pa manu delnu.

Šķidrums stigrā straumē izplūda no trauka. Tiklīdz tas nonāca līdz acīm, sarga pirksti tik cieši sagrāba manu delnu, ka gandrīz salauza pirkstus. Es atbrīvojos no tvēriena un palēcu atpakaļ, bet krūka nokrita zemē un sašķīda.

Sarga seja dūmoja un iekrāsojās zilganā tonī. Viņš kliegdams un drebēdams noslīga uz ceļiem un tad krita uz priekšu. Kad vīrieša galva atsitās pret zemi, tā saplīsa kā stikls. Grīdu ap manām kājām noklāja sasalušas galvaskausa lauskas. Nākamajā mirklī iestājās klusums; sargs bija miris, pavisam beigts.

- Mans Dievs! - Bentems iekliedzās.

Kols tikai noklakšķināja mēli, it kā būtu izlijusi glāze dārga vīna. - Mjā, velns lai parauj! - viņš norūca. - Izskatās, ka tas tomēr nav jālieto tāpat kā ambrozija. - Viņa skatiens aizklīda pār telpu. - Bet kādam tas ir jāizmēģina...

- Mans kungs, es esmu ļoti aizņemts! - iesaucās otrs sargs, pavērsis šauteni pret Emmu un mis Peregrini.

- Jā, Džon, es redzu, ka tev rokas ir aizņemtas. Tādā gadījumā varbūt to izmēģinās kāds no mūsu viesiem? - Kols paskatījās uz Emmu. - Meitēn, izdari to, un es tevi iecelšu galma āksta godā!

- Ej ellē! - Emma nošņāca.

- To mēs varam nokārtot, - Kols atbildēja līdzīgā toni.

Uzreiz pēc tam vienā telpas malā atskanēja šņāciens un uzspīdēja spoža gaisma. Visu skatieni pievērsās tai. No krūkas izlijušais zilais šķidrums ietecēja kanālā pie sienas, un, sajaucoties ar ūdeni, notika ķīmiska reakcija. Ūdens burbuļoja un putoja, un iemirdzējās vēl spilgtāk nekā iepriekš.

Kols staroja sajūsmā. - Paskat tik! - viņš iesaucās, ar kāju saspiezdams burbuļus.

Ātri tekošā straume virzīja spožo, burbuļojošo ūdeni uz telpas malām. Mēs pagriezāmies un pavadījām to ar skatienu, līdz šķidrums nonāca seklajā baseinā ar akmens malām, kurš atradās telpas tālākajā galā. Un tad jau ari viss baseina saturs sāka vārīties un izstarot spilgti zilas gaismas stabu, kas pacēlās līdz pat griestiem.

- Es zinu, kas tas ir! - Bentems pavēstīja drebošā balsi. - To sauc par garu ezeru. Tas ir sensens līdzeklis mirušo garu izsaukšanai un saziņai ar tiem.

Gaismas stabā virs baseina virsmas krājās rēgaini, balti tvaiki, kas lēnītēm sablīvējās un izveidoja cilvēka siluetu.

- Kas notiek, ja, izsaucot garus, baseinā iekāpj dzīvs cilvēks?

- Viņš uzsūc sevi izsaukto garu, - Kols paskaidroja. - Es tiešām ticu, ka mēs esam atraduši atbildi uz savu jautājumu!

Gars nekustīgi karājās gaisā. Vienkāršā tunika pilnībā nesedza zvlņaino ādu un muguras spuru. Tā bija sarga izvēlētā jūras

dēla Jethfaru dvēsele. Gaismas stabs droši vien pildīja savdabīga cietuma funkcijas, no kura nebija iespējams izlauzties.

- Ko nu? - Bentems pamāja uz baseina pusi. - Vai iesi?

- Citu atstātās paliekas mani neinteresē! - Kols atcirta. - Es gribu to. - Viņš norādīja uz manis jau iezvanīto vislielāko krūku.

- Puika, ielej to ūdenī! - Viņš pavērsa šauteni pret manu galvu.

- Tūlītl

Es izpildīju pavēli. Aizgāju līdz vislielākajai sienā izkaltajai velvei, satvēru abus krūkas rokturus un piesardzīgi pašķiebu to uz savu pusi - uzmanīgi, lai neiešļakstītu sev sejā.

Koši zilais šķidrums pa sienu ietecēja kanālā. Ūdens acumirklī uzvārījās; tas šņāca un burbuļoja, un izstaroja tik spilgtu gaismu, ka man bija jāpiemiedz acis. Kad urnas saturs plūda gar telpas sienām uz garu ezera pusi, es pavēros uz mis Peregrīni un Emmu. Šī bija mūsu pēdējā iespēja apturēt Kolu, un bija atlicis tikai viens sargs, kurš gan nenovērsa no abām sievietēm ne acis, ne ieroci. Arī Kols joprojām tēmēja ar pistoli man galvā. Šķita, ka mēs aizvien vēl esam atkarīgi no viņa žēlastības.

Lielās urnas saturs sasniedza garu ezeru. Tas putoja un bangoja, it kā kāda jūras radība grasītos izlauzties virs ūdens. Gaismas stabs virs ezera kļuva vēl košāks, un Jethfaru izgaisa nebūtībā.

Tad sāka blīvēties citi tvaiki, jau krietni apjomīgāki nekā iepriekšējie. Ja tie pieņems cilvēka veidolu, tas būs milzīgs - divreiz lielāks par jebkuru no mums un ar divtik platām krūtīm. Tā paceltās plaukstas bija pavērstas uz augšu un apveltītas ar asiem nagiem, kas iedvesa bijību pret šo milzīgo un baiso spēku.

Kols pavērās uz to un pasmaidīja. - Runā, ka nu ir pienākusi mana kārta. - Viņš pabāza brivo roku zem apmetņa, izvilka salocītu papīra lapu un atpurināja to vaļā. - Pirms oficiāli mainīsies mans statuss, es gribētu pateikt dažus vārdus.

Bentems piekliboja pie Kola. - Brāl, es domāju, ka labāk nevilksim vairs garumā...

- Es tam nespēju noticēt! - Kols iesaucās. - Vai tiešām jūs neļausiet man izbaudīt šo slavas mirkli?

- Klausieties! - Bentems nošņāca.

Mēs ieklausījāmies. Iesākumā es nedzirdēju neko, bet tad no tālienes tuvojās augsta, spalga skaņa. Es pamanīju, ka Emma saspringst un viņas acis ieplešas.

Kols sadrūma. - Vai tas ir... suns?

Jā! Tas bija suns! Mēs dzirdējām tālu reju atbalsi.

- īpatņiem bija līdzi suns, - Bentems ierunājās. - Ja tas ir sadzinis mums pēdas, diez vai tas nāk šurp viens pats.

Bentema sacītais varēja nozīmēt tikai vienu: mūsu draugi bija pieveikuši sargus un nu Edisona vadībā nāca glābt mūs. Jā, tur tuvojās vesela kavalērija! Tomēr Kolu no varas pārņemšanas šķīra vien daži mirkļi, un, kas to zina, cik tālu skaņas atbalsojas šajās alās. Iespējams, mūsu draugi vēl atradās vairāku minūšu gājiena attālumā, un viņi varētu ierasties pārāk vēlu.

- Nūja, - Kols sacīja. - Manām piezīmēm laikam nāksies pagaidīt. - Viņš iebāza papīru atpakaļ kabatā. Radās iespaids, ka Kols īpaši nesteidzas, un tas briesmīgi tracināja Bentemu.

- Pasteidzies, Džek! Ņem savu garu, un tad es tikšu pie savējā!

Kols nopūtās. - Runājot par to... Vai zini, es neesmu pārliecināts, vai tu tiksi galā ar tik lielu varu. Saproti, tev ir vāja griba. Ar to es negribu teikt, ka tu būtu nezinošs. Gluži pretēji - tu esi gudrāks par mani! Bet tu domā kā vājš cilvēks. Tev trūkst stipras gribas. Redzi, ar gudrību vien nepietiek. Ir jābūt niknam!

- Nē, brāl, nedari to! - Bentems lūdzās. - Es būšu tavs vietnieks, tev lojāla uzticības persona... Darīšu visu, ko gribēsi...

Tā tev ari vajag, es nodomāju. Turpini...

- Es runāju tieši par šādu zemošanos, - Kols nogrozīja galvu. - Tā varētu mainīt tikai vājas gribas cilvēka domas - tāda, kāds esi tu. Mani gan nav iespējams ietekmēt ar emocionālu lūgšanos.

- Nē, patiesībā runa ir par atriebību, - Bentema balsī ieskanējās rūgtums. - It kā ar manām lauztajām kājām un gadiem ilgu paverdzināšanu vēl nebūtu diezgan...

- Ir jau gan, - Kols attrauca. - Tas tiesa, es biju skarbs pret tevi par to, ka tu pārvērti mūs visus par tukšpauriem, tomēr

tā monstru armija vienmēr pie rokas izrādījās itin noderīga. Bet, godīgi sakot, runa jau nav tikai par tavu rakstura vājumu. Laikam... man vienkārši nepadodas būt par brāli. Almai par to būtu, ko teikt. Man nepatīk dalīties.

- Tad dari to! - Bentems nospļāvās. - Pieliec punktu un nošauj mani!

- Es varētu tā rīkoties, - Kols atbildēja, - bet man šķiet, ka daudz vērtīgāk būtu nošaut... viņu.

Kols pavērsa šautenes stobru pret manām krūtīm un nospieda mēlīti.

* * *

Es sajutu lodes triecienu, vēl gandrīz pirms sadzirdēju šāviena troksni. It kā man būtu iesitušas milzīgas, neredzamas dūres. Mani notrieca no kājām un nogāza uz muguras, un tad jau pazuda saikne ar pasauli. Es blenzu griestos un vairs redzēju tikai vienu punktu. Kāds izkliedza manu vārdu. Atskanēja otrs šāviens, tad trešais.

Jau atkal kliedzieni.

Pavisam neskaidri apjautu, ka mans ķermenis cieš no milzīgām sāpēm. Ka es mirstu.

Nākamajā brīdī Emma un mis Peregrine ar ciešanu izteiksmi sejā metās pie manis ceļos, bet sargu nekur nemanīja. Viņas kliedza, bet es nesaklausīju vārdus - it kā ausis atrastos zem ūdens. Viņas centās mani izkustināt un aiz pleciem aizvilkt līdz durvīm, bet mans ķermenis bija ļengans un smags. Tad no garu ezera puses atskanēja tādi kā viesuļvētras auri, un man, spītējot neciešamajām sāpēm, izdevās pagriezt galvu un paskatīties.

Kols stāvēja līdz ikriem ūdenī, izstiepis rokas uz priekšu un atgāzis galvu gluži kā paralizēts, bet tvaiki tikmēr pārņēma viņu un saplūda ar viņu. Tvaiki iekļuva ikvienā sejas atverē: sīkām stīgām ievijās rīklē, kā auklas līda nāsīs, un vesels mākonis apņēma acis un ausis. Dažu nākamo sekunžu laikā tvaiki bija pagaisuši, un zilā gaisma apspīdēja alu jau krietni blāvāk - it kā Kols būtu uzsūcis tās spēku.

Es izdzirdēju mis Peregrines kliedzienus. Emma paķēra viena sarga šauteni un iztukšoja tās magazīnu uz Kolu. Viņš neatradās tālu, un Emma bija prasmīga šāvēja. Viņa noteikti trāpīja Kolam, bet viņš pat nepamirkšķināja acis. Vīrietis nevis krita zemē, bet gluži pretēji - pieņēmās apmēros. Ļoti strauji - dažu sekunžu laikā - Kola augums un krūšu platums divkāršojās. Viņš kliedza kā savainots dzīvnieks, jo āda te sasprāga, te atkal sadzija, te sasprāga, te sadzija. Drīz vien Kols bija pārvērties gigantiskā sārtas miesas blāķī, ko piesedza saplīsušas drānas; viņa milzīgās acis izstaroja elektriski zilu gaismu, jo nozagtā dvēsele beidzot bija aizpildījusi ilgi loloto tukšumu. Visbriesmīgāk izskatījās šī cilvēka rokas, kas bija pārvērtušās milzīgās, mezglainās ķetnās - resnās un izliektās kā saknes desmit pirkstu platumā.

Emma un mis Peregrine vēlreiz mēģināja mani vilkt uz durvju pusi, bet nu jau Kols metās pie mums. Viņš izkāpa no garu ezera un ieaurojās asinis stindzinošā balsī: - ALMA, NĀC ATPAKAĻ!

Kols pacēla briesmīgās ķetnas gaisā. Kāds neredzams spēks aizrāva mis Peregrini un Emmu prom no manis. Viņas uzlidoja gaisā un tur arī palika lidināmies desmit pēdas virs zemes, līdz Kols vēlreiz sasita plaukstas. Emma un mis Peregrine ātri kā bumbiņas nokrita zemē.

- ES JŪS SABERZĪŠU STARP ZOBIEM! - Kols iekaucās un devās uz abu sieviešu pusi. Ikviens viņa solis atgādināja zemestrīci.

Šķiet, adrenalīna ietekmē mana redze un dzirde kļuva asāka. Nespēju iedomāties vēl nežēlīgāku nāvessodu par šo: aizvadīt beidzamos dzīves mirkļus, redzot, kā tiek saplosītas sievietes, kuras es mīlu. Tad ierējās suns, un man iešāvās prātā kaut kas vēl ļaunāks: vērot, kā iet bojā ari mani draugi.

Emma un mis Peregrine bēga. Viņām nebija citas izvēles. Vairs nebija iespējams atgriezties pēc manis.

Tikmēr visi pārējie - bērni un imbrines - juku jukām metās prom no gaiteņa. Kopā ar viņiem atsteidzās ari Šārons un karātavu meistari - droši vien viņus bija atvedis Edisons, kurš joprojām atradās visiem priekšgalā ar iedegtu kabatas bateriju mutē.

Viņiem nebija ne jausmas, kas tos sagaida. Vēlējos, kaut es varētu viņus pabrīdināt: nemēģiniet cīnīties ar Kolu, tikai skrieniet! Lai gan viņi tik un tā mani neklausītos. Ieraudzījuši gigantisko monstru, draugi sāka to apmētāt ar visu, kas gadījās pie rokas. Karātavu meistari svieda āmurus. Bronvīne iegriezās, atvēzējās un kā sacīkšu lodi aizlidināja pa gaisu atnesto sienas fragmentu. Daži bērni šāva uz Kolu ar nebūtnēm atņemtajām šautenēm. Imbrīnes pārvērtās par putniem un apsēda milža galvu, knābādamas, kur vien tika klāt.

Nekas no notiekošā nekādi neietekmēja Kolu. Lodes atlēca no viņa miesas. Sienas gabalu viņš atsita ar roku. Āmurus Kols notvēra starp milzīgajiem zobiem un pēc tam izspļāva laukā. Šķita, ka imbrīnes viņu tikai kaitina kā odu bars. Tad Kols iepleta rokas un mezglainos pirkstus; sīkās saknītes, kas nokarājās no tiem, sašūpojās kā dzīvas caurulītes. Tad Kols lēnām satuvināja plaukstas. lūdz ar to visas imbrīnes, kuras spietoja viņam ap galvu, aizlidoja prom, bet īpatņi tika saspiesti blīvā bariņā.

Kols salika plaukstas kopā un vairākas reizes pabraucīja, kā burzot papīru. Imbrīnes un īpatņi piecēlās no zemes, atgādinot sfērisku sadragātu kāju, roku un spārnu ņudzekli. Neskarts biju palicis tikai es (un vēl Bentems; jā, kur gan palicis Bentems?). Es centos piecelties, nostāties uz kājām un kaut ko darīt lietas labā, bet man izdevās tikai pacelt galvu. Ak kungs, mani draugi tika saberzti miltos, un viņu šausminošie brēcieni atbalsojās pret sienām. Es jau nodomāju, ka tas bridis ir klāt un tūlīt asinis no viņiem plūdis kā sula no saspiesta augļa, bet tad viena Kola roka pacēlās gaisā un savicinājās, kaut ko cenšoties atgaiņāt.

Tās bija bites. Hjū bites kā straumīte izplūda no locekļu kaudzes un metās uz Kola acīm. Tās dzēla, un Kols šausminoši iekaucās. Imbrīnes un īpatņi novēlās zemē, un sfēra izjuka; ķermeņi aizripoja kur nu kurais. Paldies Dievam, viņi nebija saspiesti.

Mis Peregrine putna veidolā, kliegdama un spārnus vēzē-dama, aicināja cilvēkus celties kājās un dzina tos prom pa gaiteni. Skrieniet, skrieniet! Aiziet!

Pēc tam viņa pievērsās Kolam. Ticis galā ar bitēm, viņš jau atkal iepleta rokas, gatavs ikvienu saķert un izšķaidīt pret sienu.

Tomēr mis Peregrine paguva piķējošā uzbrukumā ar nagiem iecirst viņa sejā dziļas rievas. Kols atvēzējās un zvēla. Trieciens izdevās tik spēcīgs, ka imbrine pārlidoja pāri visai telpai, atsitās pret sienu un nokrita zemē, kur ari palika nekustīgi guļam.

Kad Kols pagriezās, lai pievārētu pārējos, gandrīz visi jau bija nozuduši gaiteni. Milzis pastiepa roku, saspieda pirkstus un vilka tos atpakaļ, tomēr bēgošie acīmredzot atradās jau pārāk tālu, lai viņš ar savām telekinēzes spējām tos sasniegtu. Kliedzot no vilšanās, Kols metās maniem draugiem pakaļ, tad novēlās uz vēdera un mēģināja iespraukties gaiteni. Viņš tik tikko ielīda durvju ailā.

Tikai tad es beidzot ieraudzīju Bentemu. Izmircis līdz ādai, bet citādi pavisam neskarts, viņš kāpa ārā no kanālā tekošā ūdens, kur līdz tam bija slēpies. Uzgriezis man muguru, viņš pieliecās un sāka ap kaut ko knibināties, tikai es neredzēju, ap ko.

Šķita, ka mani spēki atgriežas. Sāpes krūtis atslāba. Es pamēģināju pakustināt rokas, un man tas izdevās. Pārbraucu ar plaukstām pār visu ķermeni un ari krūtīm, jo biju gatavs sataustīt pāris caurumu un asiņu straumi. Tomēr es biju sauss. Mani pirksti sataustīja nevis šāviņu atstātus caurumus, bet gan metāla gabalu, plakanu kā monēta. Es satvēru to plaukstās un pacēlu, lai aplūkotu.

Tā izrādījās lode, kas nebija ieurbusies manā miesā. Es nemiru. Lode bija iestrēgusi manā šallē.

Horācija darinātajā šallē.

Viņš kaut kā bija paredzējis šādu iznākumu un uzadījis šo šalli no īpatno aitu vilnas. Paldies Dievam par Horāciju...

Es pamanīju kaut ko pazibam telpas otrā pusē un, pacēlis galvu - neko vairāk jau nespēju -, ieraudzīju tur stāvam Bentemu, kura acu dobumi izstaroja svilinoši baltas gaismas starus. Viņš kaut ko nometa zemē, un es izdzirdēju stikla šķindoņu.

Viņš bija uzņēmis ambras devu.

Pēdējiem spēkiem pagriezos uz sāniem, tad savilkos čokurā un centos pieslieties sēdus. Bentems strauji virzījās gar sienu, meklēdams krūkas. Viņš rūpīgi nopētīja katru no tām.

It kā varētu tās saskatīt.

Un tad es aptvēru, ko viņš ir izdarījis, ko lietojis. Visus šos gadus Bentems bija glabājis manam vectēvam nolaupīto dvēseli, un nupat viņš to bija norijis.

Bentems spēja saskatīt krūkas. Viņš varēja izdarīt to pašu, ko es.

Biju jau ticis uz ceļiem. Atspiedos ar plaukstām pret zemi. Pievilku vienu kāju sev klāt un uzstūmu pats sevi stāvus. Es biju atgriezies, piecēlies no mirušajiem.

Līdz tam brīdim Kols jau bija iespraucies gaitenī un ticis tam līdz pusei. Es dzirdēju, kā ejas otrā galā atbalsojas manu draugu saucieni. Viņi vēl nebija izglābušies. Varbūt viņi atteicās pamest nelaimē mis Peregrini (vai mani). Viņi joprojām cīnījās.

Tikmēr Bentems skrēja, cik ātri vien spēja. Ieraudzījis otru lielo krūku, viņš metās pie tās. Es pakliboju dažus soļus uz viņa pusi. Bentems sagrāba trauku un apgāza. Zilais šķidrums šņākdams ielija kanālā un aizplūda uz garu ezeru.

Tad Bentems pagriezās un ieraudzīja mani.

Stīvo kāju pievilkdams, viņš aizsteidzās uz baseinu, un es klupdams krizdams - viņam pakaļ. Trauka saturs sasniedza baseinu, un ūdens uzburbuļoja. Gaisā pacēlās žilbinošs gaismas stabs.

- KURŠ AIZTIEK MANAS DVĒSELES? - Kols no gaiteņa auroja un sāka spraukties atpakaļ alā.

Es notvēru Bentemu vai uzkritu viņam virsū - kā jums labāk tik. Mani māca nespēks un nelabums, bet ari viņš bija vecs un vārgs, un mēs izrādījāmies aptuveni līdzvērtīgi pretinieki. īsu bridi mēs cīkstējāmies, un, tiklīdz bija skaidrs, ka esmu Bentemu piespiedis pie sienas, viņš padevās.

- Paklausies manī! - Bentems teica. - Man tas ir jāizdara. Es esmu tava vienīgā cerība.

- Aizveries! - es atcirtu un centos satvert veča rokas, kas joprojām svaidījās pa gaisu. - Es neklausīšos tavos melos.

-Ja nelaidīsi mani vaļā, viņš nogalinās mūs visus!

- Vai tu esi zaudējis prātu? Ja es ļaušu tev iet, tu uzreiz palīdzēsi viņam! - Es beidzot saķēru Bentema rokas. Viņš līdz pēdējam brīdim centās kaut ko izvilkt no kabatas.

- Nē, nepalīdzēšu! - viņš kliedza. - Esmu jau pieļāvis tik daudz kļūdu... bet visu vēl var labot, ja ļausi, lai tev palīdzu.

- Palīdzi man?

- Paskaties manā kabatā!

Kols jau lēnām spraucās atpakaļ no gaiteņa un turpināja bļaustīties par savām dvēselēm.

- Vestes kabatā! - Bentems nobļāvās. - Tur ir papīrs. Es to vienmēr nēsāju līdzi - katram gadījumam.

Es palaidu vaļā vienu Bentema roku un iebāzu savējo viņa kabatā. Tur atradās maza, salocīta papīra lapiņa, un es to atrāvu vaļā.

- Kas tas ir? - es jautāju. Teksts bija rakstīts senajā īpatņu valodā, un es nepratu to izlasīt.

- Tā ir recepte. Parādi to imbrinēm. Viņas zinās, ko iesākt.

Man pār plecu pastiepās kāda roka un izrāva papīru. Pagriezies es ieraudzīju mis Peregrini - cietušu, bet cilvēka veidolā.

Viņa izlasīja rakstīto un zibošām acīm pievērsās Bentemam: - Vai esi pārliecināts, ka tas darbojas?

- Reiz tas darbojās, - viņas brālis atbildēja. - Neredzu iemeslu, kāpēc lai nedarbotos vēlreiz. Turklāt ar daudz lielāku im-briņu daudzumu...

- Laid viņu vaļā! - mis Peregrine teica.

Es biju šokā. - Ko? Bet viņš taču...

Mis Peregrine uzlika plaukstu man uz pleca. - Es zinu.

- Viņš nolaupīja mana vectēva dvēseli! Viņš to tikko... tā ir viņā, jau ir!

- Es zinu, Džeikob. - Imbrīne paraudzījās manī laipni, bet stingri. - Tas viss ir tiesa un vēl ļaunāk. Labi, ka tu viņu notvēri, bet nu laid vaļā.

Tā es atlaidu Bentema roku un ar mis Peregrines palīdzību piecēlos. Tad uz kājām nostājās arī Bentems - noskumis vecs vīrs ar saliektu muguru, kuram pār vaigiem lija mana vectēva melni mirdzošās dvēseles lāses. īsu bridi man šķita, ka pamanu šī cilvēka acīs pazibam Eiba izteiksmi - tur uzmirdzēja maza dzirkstelīte no vectēva gara.

Bentems pagriezās un steidzās tuvāk gaismas stabam un rēgu ezeram. Tur jau kārtojās tvaiki - gandrīz tikpat liela milža veidolā kā Kols, tikai šoreiz ar spārniem. Ja Bentems laikus paspētu tikt līdz baseinam, Kols iegūtu līdzvērtīgu sāncensi.

Tikmēr Kols jau bija gandrīz izspraucies pa šaurajām gaiteņa durvīm. - KO TU IZDARĪJI! - viņš rēca. - ES TEVI NOGALINĀŠU!

Mis Peregrine piespieda mani pie zemes un nogūlās līdzās. - Slēpties vairs nav laika, - viņa teica. - Izliecies par beigtu!

Bentems ieklupa baseinā, un tvaiki acumirklī ieplūda viņā. Kols, beidzot izlīdis no gaiteņa, nostājās uz smagajām kājām un metās pie Bentema. Viena no milzīgajām pēdām piezemējās pavisam tuvu mūsu galvām un gandrīz saspieda mūs, tomēr Kols sasniedza baseinu par vēlu, lai nepieļautu Bentema saplūšanu ar nezināmo seno un diženo dvēseli, kas vēl nupat bija glabājusies urnā. Mis Peregrines jaunākais un vājākais brālis bija jau divtik pieņēmies miesās.

Mēs ar imbrīni palīdzējām viens otram piecelties. Aiz mums ar bumbu eksplozijām līdzvērtīgu troksni sākās Kola un Bentema sadursme. Mani nemaz nevajadzēja mudināt, lai bēgu.

Kad bijām pieveikuši jau pusi gaiteņa, mums pretī skrēja Emma un Bronvīne. Viņas paķēra mūs aiz rokas un aizrāva drošībā ātrāk, nekā mūsu novārdzinātie un sasistie ķermeņi būtu tikuši saviem spēkiem. Mēs nepārmijām ne vārda - laika pietika tikai skriešanai, un mēs nedrīkstējām kliegt, lai mūs nesadzirdētu. Tomēr Emmas seja, kurā spēji apvienojās pārsteigums un atvieglojuma izjūta par vienkāršo faktu, ka es esmu dzīvs, izteica visu.

Mūs apņēma tumsas tunelis. Mēs to bijām paveikuši. Es atskatījos tikai reizi, lai redzētu aiz muguras notiekošo cīņu. Cauri putekļu un tvaiku mākonim ieraudzīju divus radījumus, lielākus par mājām, kuri centās viens otru nogalināt. Ar vienu dzeloņaino roku Kols žņaudza brāļa kaklu, ar otru - bakstīja acis. Bentema tūkstoš kukaiņu galvas, uzklupušas Kola rīklei ar gariem, kustīgiem žokļiem, zibināja acis, sūca asinis un šaustīja to ar milzīgiem ādas spārniem. Abu locekļi savijās kamolā

un brāzās uz priekšu, dragājot sienas. Telpa sagruva pār brāļiem, un neskaitāmo sašķaidīto krūku saturs nolija kā mirdzošs lietus.

Līdz ar šo murgaino ainu, kas iecementējās manā zemapziņā un vēlāk atgādinās par sevi naktīs, es ļāvu Emmai ieraut sevi tumsā.

* * *

Draugus mēs atradām blakustelpā absolūtā tumsā, kur vienīgais biklais gaismas stariņš plūda no lukturīša, ko Edisons turēja mutē. Tiklīdz Emma uzšķīla liesmu un viņi ieraudzīja mūs tuvojamies - stipri cietušus, bet dzīvus -, telpu piepildīja skaļas, pārsteiguma pilnas urravas. Es redzēju viņus Emmas radītajā gaismā un sarāvos. Imbrines un īpatņi ari paši bija stipri cietuši: ķermeņus klāja Kola sitienu asiņainās pēdas un zilumi, un daži lēkāja ar salauztām vai izmežģītām kājām.

Postošais troksnis alā mums aiz muguras uz bridi pierima, un Emma beidzot varēja mani apskaut. - Es redzēju, kā viņš uz tevi šāva. Kāds brīnums ļāva tev izdzīvot?

- Tas brīnums ir darināts no īpatno aitu vilnas un Horācija sapņiem, - es atbildēju, noskūpstīju Emmu un devos prom, lai draugu bariņā uzmeklētu Horāciju. Kad tas izdevās, es apskāvu zēnu tik cieši, ka viņa lakādas kurpēs ieautās pēdas atrāvās no zemes. - Ceru, ka reiz pienāks diena, kad varēšu tev par to pienācīgi pateikties, - es sacīju un savilku šalli ciešāk ap kaklu.

- Es priecājos, ka tā palīdzēja! - zēns ar smaidu attrauca.

Postīšana atsākās ar milzīgu, neaptveramu troksni. No gaiteņa uz mūsu pusi ripoja akmens bluķi. Pat ja no vietas, kur Kols un Bentems atradās, viņiem neizdotos tikt līdz mums, viņi tomēr varētu panākt, ka pār mums sabrūk visa klints. Bija jātiek ārā no krātuves un pēc tam ari no šis cilpas.

Mēs klupdami krizdami skrējām atpakaļ pa to pašu ceļu, kas bija atvedis mūs līdz krūkām, daļa no mums - kā nespējīgs locekļu mudžeklis, pārējie kalpoja par dzīviem kruķiem. Edisons ar ožas palīdzību rādija ceļu pa vienreiz jau veikto labirintu.

Jo tālāk mēs gājām, jo vairāk šķita, ka Kola un Bentema cīniņa troksnis mūs vajā un pat pieņemas spēkā. Nez cik lieli un spēcīgi brāļi var kļūt? Varbūt dvēseles no visām saplēstajām krūkām bija ieplūdušas baseinā, padarot viņus aizvien briesmīgākus?

Vai Dvēseļu krātuve viņus apraks? Vai šī vieta abiem brāļiem kļūs par cietumu un kapu? Vai arī krātuve kā olas čaumala pāršķelsies uz pusēm un atvērsies, lai palaistu šos briesmoņus pasaulē?

Mēs nonācām pie alas izejas un atkal metāmies laukā oranžajā dienasgaismā. Aiz muguras jau dārdēja nepārtraukti, it kā uzkalnos atbalsotos zemestrīce.

- Mēs nedrīkstam apstāties! - mis Peregrine iesaucās. - Visi uz cilpas izeju!

Jau bijām pieveikuši pusi ceļa un pēdējiem spēkiem šķērsojām izcirtumu, kad zeme zem kājām nodrebēja tik baisi, ka nogāza mūs visus no kājām. Līdz šim man nebija nācies pašam dzirdēt vulkāna izvirdumu, bet diez vai tas skanētu daudz bie-dējošāk par dārdoņu, kas nāca no zemajiem uzkalniem mums aiz muguras. Mēs šokēti atskatījāmies un ieraudzījām gaisā paceļamies gigantiskus smalkos miltos saberztu iežu mākoņus. Un tad jau arī skaidri kā dienā izdzirdējām Bentema un Kola brēcienus.

Viņi bija tikuši laukā no krātuves caur alas griestiem un no neizsakāmi biezajām klintīm izlauzušies dienasgaismā.

- Mēs nedrīkstam gaidīt ne mirkli! - mis Peregrine iesaucās un pacēla gaisā Bentema saburzīto papīra gabalu. - Māsas, pienācis bridis aizvērt šo cilpu!

Tikai tobrīd es atskārtu, ko Bentems mums bija iedevis un kāpēc mis Peregrine lika palaist viņu brīvībā. Bentems to nosauca par recepti. Par recepti, kura reiz jau darbojusies...

Tā bija procedūra, kuras veikšanā viņš bija ievilinājis Kolu un tā sekotājus jau sen - 1908. gadā. Tās rezultātā sabruka cilpa, kurā viņi tolaik atradās, un netika pāriestatīti viņu iekšējie pulksteņi, uz ko tie bija cerējuši. Šoreiz cilpa tiks sarauta apzināti... Tomēr palika vēl viena problēma...

- Vai tādējādi viņi nepārtaps par tukšpauriem? - mis Žubīte jautāja.

- Tukšpauri mums nesagādās problēmas, - es atbildēju,

- bet vai tad, kad cilpa tika šādi sagrauta iepriekšējo reizi, neizcēlās tik liela eksplozija, ka tā nolīdzināja līdz ar zemi pusi Sibīrijas?

- Mans brālis toreiz piespieda viņam palīdzēt pavisam jaunas un nepieredzējušas imbrīnes, - mis Peregrine paskaidroja. - Mēs pratīsim labāk.

- Kaut nu tā būtu! - mis Žubīte noteica.

Virs uzkalna kā otra saule pie apvāršņa pacēlās gigantiska seja. Tas bija Kols - nu jau desmit māju lielumā. Baisā balsī, kas aizskanēja pāri pakalniem, viņš auroja: - ALMAAAAAAAAA!

- Kundze, viņš neliks jūs mierā! - Olīvija iesaucās. - Mums jāatrod droša vieta!

- Acumirkli, mīļā.

Mis Peregrine lika visiem īpatnajiem bērniem (ari Šāronam un viņa brālēniem) patverties drošā attālumā, tad sapulcināja ap sevi imbrīnes. Viņas atgādināja kaut kādu mistisku, slepenu biedrību, kura gatavojas veikt sensenu rituālu. Pieļauju, ka tieši tā arī bija. Mis Peregrine nolasīja uz papīra lapas rakstīto tekstu.

- Te ir teikts: tiklīdz iedarbināsim reakciju, mūsu rīcībā būs tikai viena minūte, lai pamestu šo cilpu.

- Vai ar šo laiku pietiks? - mis Eivoseta bažījās.

- Jāpietiek, - mis Žubīte drūmi noteica.

- Varbūt jānostājas tuvāk izejai, pirms ķersimies pie lietas? -ierosināja mis Glāsbila, tikai pavisam nesen nākusi pie samaņas.

- Mums nav tik daudz laika, - mis Peregrine atbildēja. -Mums jā...

Teikuma turpinājumu noslāpēja tāls, tomēr dārdošs Kola brēciens; vārdi vairs nebija skaidri saprotami, it kā viņa smadzenes kustu straujās augšanas izraisītā ārkārtīgā stresa ietekmē. Dažas sekundes pēc skaņas mūs sasniedza ari viņa elpa, un gaisā uzvirmoja smirdīga, dzeltenīga vēja pūsma.

Bentemu jau dažas minūtes nebijām dzirdējuši, un es sāku domāt, vai viņš nav nogalināts.

- Novēliet vecākajiem veiksmi! - mis Peregrine mums uzsauca.

- Lai veicas! - mēs visi nokliedzāmies.

- Tikai neuzlaidiet mūs gaisā! - Enohs piebilda.

Mis Peregrine pievērsās savām amata māsām. Divpadsmit imbrines nostājās ciešā apli un sadevās rokās. Mis Peregrine ierunājās senajā īpatņu valodā. Pārējās unisonā atbildēja, un viņu balsis piepildīja apkārtni kā gaisīga, ritmiska dziesma. Tā turpinājās trīsdesmit sekundes vai mazliet ilgāk; tikmēr Kols jau sāka rāpties ārā no alas, un vietās, kur viņa masīvās plaukstas tvēra pēc kampiena, lejā no nogāzēm ripoja akmeņi.

-Jā, tas ir aizraujoši, - ierunājās Šārons, - un jūs varat droši palikt un skatīties, ja vēlaties, bet mēs ar brālēniem gan labāk iesim. - Viņš jau devās prom, bet tad pamanīja, ka taka sadalās piecos celiņos un mūsu pēdas uz cietās zemes nav saglabājušās. - Hm, - vīrietis norūca, pagriezies atpakaļ. - Varbūt kāds atceras ceļu?

- Nāksies pagaidīt, - Edisons noburkšķēja. - Pirms imbrlnēm neviens no šejienes neaizies.

Beigu beigās imbrines palaida rokas vaļā, un aplis pārtrūka.

- Vai tas ir viss? - Emma vaicāja.

- Tas ir viss! - mis Peregrine atsaucās, steigdamās pie mums. - Pēc piecdesmit piecām sekundēm es vairs negribu šeit atrasties!

Tur, kur nupat vēl stāvēja imbrines, zeme pārsprāga un izpletās plaisa. Māla pikuči vēlās aizvien dziļākajā bezdibeni, no kura gaisā cēlās skaļa, itin kā mehāniska sanēšana. Sabrukums bija sācies.

Par spīti spēku izsīkumam, salauztajiem locekļiem un nestabilajai zemei zem kājām, mēs skrējām uz priekšu, šausmu un baisa, apokaliptiska trokšņa dzīti. Mūs mudināja steigties ari gigantiskā, nomācošā ēna, kas šķērsoja ceļu. Mēs skrējām pa zemi, kas bruka zem kājām, atpakaļ uz pirmo namu, no kura savulaik bijām iznākuši. Raujot plaušās smacējošos sarkanos grūstošo

sienu putekļus, beigu beigās iebēgām ejā, kas veda atpakaļ uz Kola torni.

Mis Peregrine veda mūs pa eju, kas visapkārt jau sadalījās, un tad mēs nonācām otrā pusē - pašā tornī. Atskatījies es redzēju, ka pāreja mums aiz muguras saplok, gigantiskas dūres sašķaidīta.

Mis Peregrine izmisumā iekliedzās: - Kur palika durvis? Mums tās jāaizver, vai sabrukums var turpināties ari ārpus šīs cilpas!

- Bronvīne iespēra pa tām, - Enohs atbildēja. - Tās ir salauztas.

Bronvīne bija nonākusi pie durvīm pirmā, un viņa varēja ātrāk atvērt durvis ar spērienu, nevis nospiežot rokturi. - Piedodiet! - viņa iesaucās. - Vai esmu mūs visus iegāzusi?

Brūkošā cilpa satricināja torni. Tas sagrīļojās un mētāja mūs no vienas gaiteņa puses uz otru.

- Nē, ja mums izdosies izkļūt no torņa, - mis Peregrine atbildēja.

- Mēs atrodamies pārlieku augstu! - iesaucās mis Žubīte. - Mēs nekādi nepaspēsim laikus nonākt līdz pirmajam stāvam!

- Tieši virs galvas atrodas vaļēja terase, - es atgādināju, lai gan pats nebiju pārliecināts, kāpēc to pateicu, jo bojāeja, nolecot no platformas, diez vai būtu jaukāka nekā brūkošā tornī.

-Jā! - Olīvija atsaucās. - Lēksim lejā!

- Nekādā gadījumā! - mis Žubīte iebilda. - Mums, imbrīnēm, jau nekas nekaitēs, bet jūs, bērni...

- Es varu mūs nolidināt lejā! - Olīvija neatlaidās. - Esmu gana stipra!

- Tas neies cauri, - teica Enohs. - Tu esi maziņa, un mūsu ir pārāk daudz.

Tornis biedējoši nodrebēja. No griestiem krita flīzes, un grīdu noklāja plaisu tīmeklis.

- Labi! - Olīvija uzsauca. - Varat palikt šeit!

Viņa devās augšup. Pietika ar vēl vienu mirkli un kārtējo torņa sašķiebšanos, lai mēs, pārējie, nolemtu, ka Olīvija ir mūsu vienīgais glābiņš.

Nu mūsu dzīvības atradās pašas mazākās biedrenes smalkajās rociņās. Lai putns mums palīdz!

Mēs jozām augšup pa slīpo gaiteni un ārā uz terases, kur vēl nebija iestājusies nakts. Zem mums skatienam pletās Velna aizas dominējošā ainava: cietoksnis ar bālajiem mūriem, dūmakainais bezdibenis un pārrautais tilts ar tukšpauri, nomelnējušās krāsmatas Dūmu ielā un saspiestie mājokļi to pakājē, un visbeidzot ari pats Grāvis, kas kā atkritumu loks aizvijās gar cilpas malu. Lai kas notiktu nākamajā mirkli - mēs izdzīvotu vai ietu bojā -, es priecājos, ka vismaz redzu šo vietu beidzamo reizi.

Mēs pārkārāmies pāri apaļajām margām. Emma satvēra manu roku. - Tikai neskatīties lejup, vai ne?

Imbrines cita pēc citas pārvērtās putnos un uzspurdza uz margām, lai palīdzētu mums visiem iespējamiem līdzekļiem. Olivija ar abām rokām ieķērās margās un nometa smagās kurpes. Meitenes kājas pacēlās gaisā, un drīz vien viņa jau stāvēja uz rokām, kā zaudējusi svaru, bet viņas papēži tiecās pret debesim.

- Bronvine, ķeries man pie pēdām! - Olivija iesaucās. - Veidosim ķēdi. Lai Emma satver Bronvīnes kājas un Džeikobs - Emmas pēdas, savukārt Horācijs lai turas pie Emmas un Hjū - pie Ho-rācija...

- Mana kreisā kāja ir savainota! - Hjū atgādināja.

- Tādā gadījumā Horācijs turēsies pie labās! - Olivija attrauca.

- Tas ir neprāts, - sacīja Šārons. - Mēs būsim pārāk smagi!

Olivija jau sāka strīdēties pretī, kad pēkšņs grūdiens satricināja torni tik spēcīgi, ka nācās pieturēties pie reliņiem, lai nenokristu zemē.

Vai nu Olivija, vai gals klāt!

-Jūs pareizi sapratāt! - mis Peregrine iesaucās. - Dariet, kā Olīvija liek, un pats galvenais - nelaidiet rokas vaļā, līdz būsim piezemējušies!

Mazā Olivija salieca ceļus un pastiepa kāju lejup, lai Bronvine to varētu aizsniegt. Bronvine satvēra lidojošās meitenes pēdu, pasniedzās augšup un pieķērās arī pie otras. Olīvija palaida vaļā margas un uzšāvās stāvus gaisā virs Bronvīnes gluži kā peldētājs, kurš atsperas pret baseina sienu.

Bronvīnes pēdas atrāvās no zemes. Emma veikli pieķērās pie tām un arī tika uzrauta gaisā, jo Olīvija, zobus sakodusi, centās uzlidot augstāk. Bija pienākusi mana kārta, bet šķita, ka Olīvijas celtspēja jau ir gandrīz izsmelta. Meitene pūlējās un vaidēja, kuldama rokas pa debesīm kā peldošs suns, bet viņas spēki jau izsīka. Tad mis Peregrine pārvērtās par putnu un uzspurdza gaisā, iecirta nagus meitenes kleitas mugurpusē un pacēla mūs augstāk.

Manas kājas atrāvās no platformas. Hjū satvēra manas pēdas, Horācijs pieķērās pie Hjū, un tālāk jau Enohs un visi pārējie, līdz gaisā lidinājās pat Perplekss, Edisons un Šārons ar brālēniem. Mēs aizplīvojām gaisā kā savāds, nevaldāms pūķis ar Milardu neredzamas astes lomā. Pārējās, augumā sīkākās imbrines šur tur pieķērās pie mūsu drēbēm un, izmisīgi vicinādamas spārnus, cik nu spēdamas, palīdzēja celt mūs augstāk.

Pēdējais no mums tik tikko paspēja atraut pēdas no torņa, kad visa būve sāka grūt. Es īstajā brīdī pavēros lejup un redzēju, kā tornis sabrūk. Tas notika ātri: ēka vienkārši nogāzās zemē, un radās iespaids, ka augšējais posms tiek ierauts brūkošajā cilpā. Tad sagāzās arī pārējais tornis; tas vispirms sašķiebās, tad pārlūza uz pusēm un nogāzās zemē kā gruvešu gūzma, saceļot gaisā milzīgu putekļu mākoni un tādu troksni, it kā akmeņlauztuvē būtu izgāzts miljons ķieģeļu. Šajā brīdī mis Peregrines spēki pavisam izsīka, un mēs lēnām kritām zemē, bet imbrines spēcīgi vilka mūs prom no drupām, lai nosēšanās būtu mīkstāka.

Mēs piezemējāmies pagalmā - pirmais Milards un pati pēdējā Olīvija, tik pārgurusi, ka atkrita uz muguras un tā ari palika, elsdama kā pēc nupat noskrieta maratona. Mēs sapulcējāmies ap viņu uzmundrinādami un aplaudēdami.

Meitenes acis plati iepletās, un viņa norādīja augšup. - Skatieties!

Gaisā virs mums, kur vēl pirms dažiem mirkļiem slējās torņa augšdaļa, kā maza viesuļvētra griezās neliels sudrabaini mirguļojošs virpulis. Tas bija viss, kas palicis no sabrukušās cilpas. Mēs kā hipnotizēti vērojām, kā tas sarūk, griežoties aizvien straujāk un straujāk. Kad virpulis kļuva tik mazs, ka to vairs nevarēja saskatīt, no tā atskanēja tālumā gaistoša dunoņa:

- ALM AAAAAAAAAА...

Nākamajā mirklī viesuļvētra pagaisa, aizraujot lidzi arī Kola dvēseli.

Pēc cilpas sabrukšanas un torņa krišanas mēs nevarējām palikt šoka sastingumā un blenzt, vismaz ne ilgi. Lai gan šķita, ka ļaunākās briesmas jau ir aiz muguras un vairums ienaidnieku iznīcināti vai sagūstīti, visapkārt valdīja haoss un bija daudz darāmā. Par spīti spēku izsīkumam, zilumiem un sastiepumiem, imbrī-nes ķērās pie tā, ko viņas pieprot vislabāk, proti, pie kārtības ieviešanas. Viņas pieņēma cilvēka veidolu un uzņēmās vadību. Mēs pārlūkojām cietoksni, meklējot paslēpušos nebūtnes. Divi padevās bez nosacījumiem, bet Edisons atrada vēl trešo -nožēlojama paskata sievieti, kura slēpās zemē izraktā bedrē.

Viņa izrāpās no tās ar augstu paceltām rokām un lūdza žēlastību. Šārona brālēni tika nodarbināti pagaidu cietuma būvniecībā; viņi priecīgi ķērās pie darba un naglojot arī uzdziedāja. Mis Peregrine un mis Eivoseta nopratināja Šāronu, bet jau pēc dažām iztaujāšanas minūtēm abas šķita apmierinātas, ka šis cilvēks ir tikai algotnis, nevis slepens izlūks vai nodevējs. Laikam taču Bentema nodevība bija atstājusi uz laivu vīru tikpat šokējošu iespaidu kā uz mums pārējiem.

Nevelkot garumā, iztukšojām nebūtņu cietumus un laboratorijas un iznīcinājām viņu radītos šausminošos aparātus. Mēs izvedām brīvībā briesmīgo eksperimentu upurus un parūpējāmies par viņiem. Vēl vairāki desmiti tika atbrīvoti no citām kamerām. Izdēdējuši un noskranduši viņi iznāca no pazemes sprostiem virszemē. Daži joprojām atradās nemaņā - viņus nācās pieturēt un pieskatīt, lai tie neaizklīstu projām un nenomaldītos. Citus tik lielā mērā bija pārņēmusi pateicība, ka viņi nepārstāja to

izteikt. Kāda maza meitenīte pusstundu staigāja no viena īpatņa pie nākamā, pārsteidzot mūs ar apskāvieniem. - Jūs pat nezināt, cik ļoti esat mums palīdzējuši, - viņa nebeidza atkārtot. - Jūs nezināt, cik ļoti esat mums palīdzējuši.

Notiekošais nevarēja mūs neietekmēt, un, sniedzot cietušajiem atbalstu, cik nu tas bija mūsu spēkos, arī mēs paši sākām šņukstēt un nopūsties. Es pat neuzdrošinājos iztēloties, ko bija nācies piedzīvot mūsu draugiem, kur nu vēl tiem, kuri bija pavadījuši Kola ieslodzījumā vairākas nedēļas. Salīdzinājumā ar to mani sasitumi un savainojumi šķita nenozīmīgi.

No izglābtajiem īpatņiem visspilgtāk atmiņā palikuši trīs brāļi. Šķita, ka viņu stāvoklis ir apmierinošs, tomēr piedzīvotais bija atstājis tik satriecošu iespaidu, ka puiši nerunāja. Līdzko radās iespēja, viņi nolīda maliņā, sameklēja gruvešus, kur noslēpties, un tikai blenza tukšumā. Vecākais brālis vienmēr apskāva abus jaunākos. Šķita, ka viņi nespēj salāgot acīm redzamo ainu ar to elli, kuru bija jau raduši uzskatīt par realitāti.

Mēs ar Emmu piegājām pie zemē sēdošās trijotnes. - Tagad jūs esat drošībā, - mana draudzene sacīja maigā balsī.

Puiši vērās uz Emmu tā, it kā nesaprastu šo vārdu nozīmi.

Enohs pamanīja, ka uzrunājam brāļus, un kopā ar Bronvīni pievienojās mums. Bronvīne vilka sev līdzi pusnemaņā esošu nebūtai - baltā halātā ģērbušos laborantu ar sasietām rokām. Puiši nepatikā sarāvās.

- Viņš vairs nedarīs jums pāri, - Bronvīne mierināja brāļus. - Neviens no viņiem to vairs nevar.

- Varbūt uz kādu bridi atstāsim tevi kopā ar viņiem, - Enohs sacīja ar velnišķīgu smaidu. - Lieku galvu ķīlā, ka jums būs daudz, par ko parunāt.

Nebūtne pacēla galvu un, ieraudzījis puišus, plati iepleta aizpampušās acis.

- Izbeidz! - es teicu. - Pārstāj viņus mocīt!

Jaunākā puiša pirksti savilkās dūrēs, un viņš sāka slieties kājās, bet vecākais brālis viņu pavilka atpakaļ un kaut ko iečukstēja ausī. Jaunākais zēns pievēra plakstus un pamāja ar galvu, kā noglabādams kaut ko dziļi smadzenēs, un noslēpa dūres zem sakrustotajām rokām.

- Paldiiees, nēē! - viņš attrauca, stiepdams skaņas kā jau dienvidnieks.

- Iesim, - es sacīju, un mēs atstājām brāļus vienus; ari Bronvīne aizvilka savu nebūtni prom.

Mēs klīdām pa cietoksni, gaidot imbriņu norādījumus. Iespēja beidzot nebūt lēmējiem par visu sagādāja ilgi gaidīto atvieglojumu. Mēs jutāmies pārguruši, bet enerģiski, ārkārtīgi novārguši, bet uzlādēti ar neaptveramo atskārtu, ka esam izdzīvojuši.

Ik pa brīdim kāds piepeši iegavilējās, iesmējās vai uzsāka dziesmu. Milards un Bronvīne aizvirpuļoja dejā pa sprādzienu sabojāto laukumu. Olīvija un Klēra cieši turējās pie mis Peregrines, kura nēsāja meitenes uz rokām un vienlaikus rosījās, pārliecinoties, vai viss kārtībā. Horācijs nepārstāja sevi knaibīt, jo viņu māca aizdomas, ka šis ir tikai viens no viņa kārtējiem sapņiem par skaisto nākotni, kas vēl nav pienākusi. Hjū klīda apkārt viens pats, un visiem bija skaidrs, ka viņš skumst bez Fionas, kuras bojāeja bija atstājusi robu ikviena dvēselē. Milards bija aizņemts ar raizēšanos par savu elku Perpleksu, kura straujā novecošana bija apstājusies, tiklīdz mēs nonācām Abatonā, un savādā kārtā vēl nebija atjaunojusies. Tomēr Milards mūs pārliecināja, ka tas notiks, un kopš Kola torņa sagrāves vairs nebija skaidrs, kā lai Perplekss atgriežas savā senajā cilpā. (Protams, pastāvēja Ben-tema Pancilpikums, bet kuras no simtiem durvju bija īstās?)

Vēl nebija nokārtotas arī manas un Emmas attiecības. Mēs bijām gluži nešķirami, tomēr joprojām nebijām, kā nākas, pārmijuši ne vārdu. Manuprāt, mēs baidījāmies sarunāties tieši tā dēļ, kas mums bija jāizrunā.

Kas būs tālāk? Kas notiks ar mums? Es zināju, ka Emma nevar pamest īpatņu pasauli. Viņai visu atlikušo dzīvi jāpaliek kādā cilpā, vai nu tā atrastos Velna aizā, vai kādā citā - jaukākā vietā. Savukārt es biju brīvs. Mani gaidīja ģimene un mājas. Dzīve vai drīzāk bāla tās atblāzma. Tomēr ari šeit man bija ģimene. Un man bija Emma. Turklāt es biju pārtapis jaunajā Džeikobā, kura veidošanās vēl turpinājās. Vai tur, Floridā, viņš izdzīvos?

Es nevarēju iztikt bez visa minētā: bez abām ģimenēm, abiem Džeikobiem un visvairāk - bez Emmas. Apzinājos, ka man būs jāizdara izvēle, un baidījos, ka tā pāršķels manu sirdi uz pusēm.

Visa bija tik daudz - pārāk daudz, lai to varētu izlemt tik drīz pēc nupat pārciestajiem pārbaudījumiem. Man vajadzēja vēl dažas stundas, vēl dienu izlikties. Un tā mēs ar Emmu stāvējām plecu pie pleca un vērāmies ārpasaulē; mēs metāmies ikvienā darbā, kur vien imbrinēm noderēja mūsu palīdzība.

Pēc dabas pārlieku piesardzīgās imbrīnes nešaubījās, ka esam pārcietuši gana daudz. Mums bija jāatpūšas, turklāt viņas arī norādīja, ka dažu uzdevumu veikšanā īpatnajiem bērniem nav jābāž savs deguns. Sagrūstot tornim, tika izpostīta mazāka ēka tā pakājē, bet imbrīnes mums neatļāva pārmeklēt drupas un meklēt izdzīvojušos. Ambrozijas blašķes bija noslēptas pa visu cietokšņa teritoriju, un imbrīnes nepieļāva iespēju, ka mēs varētu nonākt ar tām saskarē. Es prātoju: nez ko imbrīnes iesāks ar ambru un vai tās nolaupītās dvēseles jebkad būs iespējams atdot to pilntiesīgajiem īpašniekiem?

Es domāju par pudelīti, kurā glabājās mana vectēva dvēsele. Kad Bentems to izdzēra, jutos ārkārtīgi apgānīts, un tomēr, ja viņš tā nebūtu rīkojies, mēs, iespējams, tā arī nebūtu aizbēguši no Dvēseļu krātuves. Tātad galu galā jāatzīst, ka mūs izglāba tieši mana vectēva dvēsele. Patīkami apzināties, ka tā vismaz netika vienkārši izlieta mēslainē.

Daudz darāmā gaidīja arī ārpus nebūtņu cietokšņa mūriem. Paverdzināti īpatni bērni joprojām alka pēc atbrīvošanas Bēdīgi Slavenajā ielā un citos Velna aizas nostūros, tomēr imbrīnes uzstāja, ka tas jāpaveic viņām ar dažu pieaugušo īpatņu palīdzību. Un tas notika bez mazākās pretestības, jo, kā noskaidrojās, pa-verdzinātāji un citi nodevēji bija aizlaidušies no aizas jau mirklī, kad sabruka nebūtņu vara. Bērnus nāksies savākt un nogādāt kādā drošā mājā. Nodevējiem jāsadzen pēdas, un tiem jāstājas tiesas priekšā. Mums pateica, ka nekas no tā visa neattiecas uz mums. Patlaban mums nepieciešama vieta, kurā varētu atspirgt un kura vienlaikus kalpotu arī kā darbības bāze īpatņu pasaules rekonstrukcijas uzsākšanai. Turklāt neviens no mums nebija ar mieru pavadīt nebūtņu biedējošajā cietoksnī kaut mirkli ilgāk, nekā nepieciešams.

Es ierosināju apmesties Bentema mājā. Tur bija daudz brīvu telpu, gultu un noderīga aprīkojuma; šajā ēkā arī dzīvoja ārsts

un atradās Pancilpikums (un nekad jau nevar zināt, kurā bridi tas varētu kaut kam noderēt). Kad mēs pārcēlāmies uz jauno mitekli, bija jau gandrīz satumsis. Tos, kuri nespēja paši paiet, iekārtojām kādā nebūtņu kravas mašīnā, bet pārējie kājām sekoja transportam. No cietokšņa izkļuvām ar nelielu tilta tukš-paura palīdzību - vispirms tas pārcēla pāri bezdibenim mašīnu un pēc tam grupiņās pa trim pārējos. Daži bērni nobijās no tukšpaura, un tie bija jāmierina. Citi nespēja vien sagaidīt un, tiklīdz bija tikuši otrā krastā, pieprasīja vēl vienu braucienu. Es to uzvēru iecietīgi. Tukšpauru kontrolēšana jau bija pārtapusi par manu otro dabu, un tas šķita mierinoši, tomēr ari uzvēdīja zināmu rūgtumu. Tagad, kad gandrīz visi tukšpauri bija iznīcināti, manas īpašās spējas kļuva liekas - vismaz tāda šo spēju izpausme. Tomēr tas mani neuztrauca. Spēka izrādīšana mani neinteresēja, un nu es to uztvēru tikai kā kaut kādu ballīšu triku. Es būtu daudz laimīgāks, ja tukšpauri nekad nebūtu eksistējuši.

Mēs nesteidzīgā procesijā virzījāmies cauri Velna aizai. Kājāmgājēji ielenca mašīnu kā platformu svētku gājienā; citi vizinājās uz braucamrīka buferiem un jumta. Jutāmies tā, it kā veiktu uzvarētāju goda apli, un aizas iemītnieki iznāca no savām mājām un būdām, lai noskatītos, kā mēs dodamies garām. Viņi bija redzējuši torņa sagrūšanu. Viņi zināja, ka daudz kas ir mainījies. Daudzi aplaudēja, daži salutēja. Citi slēpās ēnā, nokaunējušies par nodarīto.

Kad nokļuvām līdz Bentema mājai, pie durvīm mūs sagaidīja Putekļu māte un Reinaldo. Viņi mūs silti uzņēma un pavēstīja, ka nams ir mūsu rīcībā un varam to izmantot pēc saviem ieskatiem. Putekļu māte nekavējoties ķērās pie ievainoto ārstēšanas; viņa aizvadīja tos līdz gultām, ērti iekārtoja un iesvaidīja ar putekļiem. Viņa piedāvājās sadziedēt arī manas brūces un vispirms - savainoto vēderu, bet es atteicu, ka varu pagaidīt. Citiem klājās ļaunāk.

Es pastāstīju dziedniecei, kā izmantoju viņas doto pirkstu un ka tas izglāba dzīvību ne tikai man, bet arī pārējiem. Putekļu māte tikai atmeta ar roku un atgriezās pie darba.

Es nerimos: - Jūs esat pelnījusi medaļu. Nezinu, vai īpatņi tādas piešķir, bet, ja šāda tradīcija pastāv, es gādāšu, lai jūs to saņemtu.

Acīmredzot biju samulsinājis Putekļu māti, jo viņa aizsteidzās, apspiedusi smacējošas elsas.

- Vai es pateicu kaut ko sliktu? - es jautāju Reinaldo.

- Nezinu, - puisis atbildēja un norūpējies sekoja dziedniecei.

Nims klīda pa māju kā reibonī un nespēja noticēt Bentema

rīcībai. - Tur jābūt kādai kļūdai, - viņš nepārstāja atkārtot.

- Bentema kungs nekādā gadījumā mūs tā nenodotu.

- Atjēdzieties! - Emma uzsauca Nimam. - Jūsu priekšnieks bija nelietis.

Es pie sevis nodomāju, ka patiesība ir mazliet citāda, bet diez vai daudzi mani saprastu, ja es uzsāktu strīdu par Bentema morālajām īpašībām. Bentemam nebija obligāti jāšķiras no receptes vai jācīnās ar savu brāli - viņš izdarīja šādu izvēli. Beigu beigās viņš pats sevi nolēma iznīcībai, lai glābtu mūs pārējos.

- Viņam vajadzigs laiks, - Šārons iestājās par Nimu. - Tik daudz kas jāpārvērtē. Bentemam izdevās piemānit daudzus no mums.

- Pat jūs? - es vaicāju.

- īpaši jau mani. - Laivu vīrs paraustīja plecus un nogrozīja galvu. Viņš izskatījās noskumis un pretrunu mākts. - Viņš mani atradināja no ambrozijas, iznīcināja manu atkarību, izglāba man dzīvību. Bentems nebija tikai ļauns. Pieļauju, ka tādēļ es arī pievēru acis uz viņa nelietībām.

- Bentemam noteikti bija viena uzticības persona, - Emma sacīja. - Kāds rokaspuisis. Viņa Igors.

- Bentema asistents! - es iesaucos. - Vai kāds ir viņu redzējis?

Neviens nebija redzējis. Mēs pārmeklējām visu māju, bet Bentema rokaspuisis ar akmenscieto sejas izteiksmi bija pazudis. Mis Peregrine sasauca visus vienuviet un lūdza Emmu un mani šiki raksturot šī cilvēka izskatu, ja nu viņš atkal parādītos.

- Viņš ir uzskatāms par bīstamu, - imbrīne piebilda. - Ja redzat, neejiet viņam tuvumā. Bēdziet un pasakiet kādai imbrinei.

- Pasakiet kādai imbrinei, - Enohs nomurmināja. - Vai viņa tiešām nesaprot, ka mēs izglābām viņas?

Mis Peregrine to dzirdēja. - Jā, Enoh, tu biji izcils tāpat kā jūs visi. Un tu esi ievērojami pieaudzis, tomēr pat starp pieaugušajiem ir vecākie, kuri zina labāk.

- Jā, kundze, - zēns paklausīgi atteica.

Pēc tam es pajautāju mis Peregrinei, vai, viņasprāt, Bentems jau no paša sākuma plānoja mūs nodot.

- Vairāk par visu mans brālis bija oportūnists, - viņa sacīja. - Es domāju, ka viņš zināmā mērā gribēja darīt labu, un jums un Blūmas jaunkundzei viņš palīdzēja no tīras sirds. Tomēr visu šo laiku Bentems kala arī nodevīgus plānus, gadījumā ja tas kļūtu viņam izdevīgi. Kad es pateicu viņam, kur tos var iebāzt, viņš nolēma rīkoties.

- Tā nebija jūsu vaina, mis R, - Emma iebilda. - Pēc tā, ko Bentems nodarīja Eibam, ari es viņam nekad nepiedotu.

- Un tomēr es varēju izteikties pieklājīgāk. - Imbrīne sarauca pieri, un viņas skatiens sāka šaudīties pa telpu. - Brāļu un māsu attiecības mēdz būt sarežģītas. Reizēm es prātā pārlieku, vai manis pašas rīcība nav ietekmējusi to, kādus ceļus izvēlējās mani brāļi. Vai es nevarēju būt viņiem labāka māsa? Pieļauju, ka, būdama vēl jauna imbrīne, es pārāk fokusējos pati uz sevi.

- Mis Peregrine, tas ir... - es iesāku un apklusu, atturoties izmantot vārdu smieklīgi, jo man nebija ne brāļa, ne māsas, un varbūt tas nemaz nebija smieklīgi.

Vēlāk mēs aizvedām mis Peregrīni un vēl dažas imbrines uz puspagraba stāvu, lai izrādītu Bentema Pancilpikuma ierīces smadzeņu centru. Es sajutu akumulatoru telpā ieslodzīto tukš-pauri - tas bija vārgs, tomēr dzīvs. Man bija šī radījuma žēl, un es painteresējos, vai to varētu izlaist laukā. Tomēr mis Peregrine iebilda, ka pagaidām nepieciešams, lai ierīce nepārstātu darboties. Tā kā bija pieejamas tik daudzas cilpas un tās atradās zem viena jumta, būtu vienkārši ātri izplatīt vēsti par mūsu uzvaru pa visu īpatņi pasauli, lai izvērtētu nebūtņu nodarīto ļaunumu un uzsāktu atjaunošanas darbus.

- Ceru, ka jūs saprotat, Portmena kungs, - mis Peregrine beigās sacīja.

- Saprotu...

- Džeikobs ir pieķēries tam tukšpaurim, - Emma paskaidroja.

- Nu... - es nočukstēju, mazliet apjucis, - viņš man bija pirmais.

Mis Peregrine veltīja man savādu skatienu, bet apsolīja, ka darīs visu, kas būs viņas spēkos.

Kodiena brūce uz vēdera sāka sāpēt tik neciešami, ka vairs nespēju to ignorēt, un mēs ar Emmu pieteicāmies rindā pie Putekļu mātes; rinda stiepās laukā no pagaidu klīnikas un caur virtuvi vijās prom pa gaiteni. Bija pārsteidzoši vērot, kā ļaudis cits pēc cita iekliboja pieņemšanas telpā savainoti un sasisti, ar lauztu kājas pirkstu vai vieglu smadzeņu satricinājumu (vai - kā mis Eivosetas gadījumā - ar antīkas pistoles šautu lodi plecā), bet jau pēc dažām minūtēm iznāca laukā kā no jauna piedzimuši. Patiesībā viņi izskatījās tik labi, ka mis Peregrine paveda Reinaldo malā un lūdza atgādināt Putekļu mātei, ka viņa nav atjaunojams resurss un nedrīkst izšķiest sevi sīku savainojumu dziedēšanai, kuri sadzītu tāpat.

- Es jau centos viņai to pateikt, - Reinaldo atbildēja, - bet viņa ir perfekcioniste un manī neklausās.

Tāpēc mis Peregrine devās uz virtuvi, lai pati pārmītu kādu vārdu ar Putekļu māti. Pēc piecām minūtēm imbrīne iznāca laukā sakaunējusies, un no viņas sejas bija pazudušas vairākas grieztas brūces, bet roka, kas pēc trieciena pret alas sienu neturējās taisni, jau brīvi nokarājās gar sāniem. - Kas par spītīgu sievieti! - viņa iesaucās.

Kad pienāca mana kārta doties pie dziednieces, es gandrīz atteicos no ārstēšanas, jo Putekļu mātes veselajai rokai vairs bija palicis vien īkšķis un rādītājpirksts. Tomēr dziedniece tikai uzmeta acis nelīdzenajām, ar sarecējušām asinīm klātajām brūcēm uz vēdera un praktiski nogrūda mani uz lāvas, kas bija iekārtota blakus izlietnei. Ar Reinaldo starpniecību dziedniece man pavēstīja, ka koduma brūcē iekļuvusi infekcija. Uz tukšpauru zobiem krājas bīstamas baktērijas, un bez ārstēšanas es varētu ļoti nopietni saslimt. Tāpēc es piekāpos. Putekļu māte izbirdināja dziedējošos putekļus man uz krūtīm, un jau pēc dažām minūtēm es jutos daudz labāk.

Pirms došanās prom mēģināju vēlreiz pateikt dziedniecei, cik ļoti augstu vērtēju viņas ziedošanos un kā viņas atdotā ķermeņa

daļa mūs glābusi. - Nudien, nebūtu tā pirksta, man nekādā gadījumā neizdotos...

Līdz ar maniem pirmajiem vārdiem Putekļu māte uzgrieza man muguru, it kā vārds paldies svilinātu ausis.

Reinaldo mani pasteidzināja. - Piedodiet, bet Putekļu mātei jāpieņem vēl daudz citu pacientu.

Emma mani gaidīja vestibilā. - Tu izskaties lieliski! - viņa teica. - Paldies putniem! Es nudien sāku jau bažīties par to kodumu...

- Noteikti pasaki par savām ausīm, - es atgādināju.

- Par ko?

- Par savām ausīm, - es atkārtoju jau skaļāk un parādīju ar pirkstu. Džinkstēšana Emmai ausīs nebija pārgājusi kopš mūsu ierašanās krātuvē. 11 kā meitenei bija jāuztur plaukstās degošā liesma, lai rādītu mums bēgšanas ceļu, viņa nevarēja piesegt ausis no briesmīgā trokšņa, kas, kā es bažījos, varēja izrādīties burtiski apdullinošs. - Tikai nepiemini pirkstu!

- Ko nepieminēt?

- Pirkstu! - es pacēlu gaisā pats savu īkšķi. - Viņa to uztver ļoti jūtīgi. Es nemaz negribēju jokot...

- Kāpēc?

Es paraustīju plecus. - Nav ne jausmas.

Emma iegāja improvizētajā palātā. Pēc trim minūtēm viņa jau nāca laukā, sizdama knipjus pie ausīm. - Apbrīnojam! - viņa sacīja. - Dzidri kā zvanu skaņas!

- Paldies Dievam, - es nočukstēju. - Kliegt nemaz nav tik patīkami.

- На! Starp citu, es pieminēju pirkstu.

- Ko? Kāpēc?

- Ziņkārības pēc.

-Un?

- Viņai sāka drebēt rokas. Tad viņa kaut ko nomurmināja, bet Reinaldo to nepārtulkoja un praktiski izdzina mani laukā.

Pieļauju, ka mēs turpinātu runāt par šo tematu, ja vien nebūtu tik pārguruši un izsalkuši un ja tieši tobrīd gar degunu neaizplūstu garda ēdiena smarža.

- Klūpiet visi virsū! - mis Žubīte iesaucās gaiteņa otrā galā, un mūsu saruna pārtrūka.

Kad iestājās nakts, mēs sanācām kopā Bentema bibliotēkā, lai paēstu. Tā bija vienīgā telpa, kur mums visiem bija pietiekami daudz vietas. Kurējās kamīns, un mums pasniedza pateicīgo vietējo iedzīvotāju dāvātos gardumus: ceptu vistu ar kartupeļiem, medījumu un zivis (no tām es atteicos, ja nu gadījumā tās būtu nomakšķerētas Grāvī). Mēs mielojāmies un sarunājāmies, atsaucot atmiņā pēdējo dienu piedzīvojumus. Līdz šim mis Peregrine bija dzirdējusi pavisam maz par mūsu ceļojumu no Kērnholmas līdz Londonai un tālāk jau par mis Žubītes meklējumiem sa-bombardētajā pilsētā, tāpēc gribēja uzzināt visu līdz pēdējam sīkumam. Viņa prata lieliski klausīties; dzirdot kaut ko jautru, vienmēr smējās, un, klausoties dramatisko notikumu pārstāstu, apmierināti noelsās.

- Un tad bumba trāpīja tieši tukšpaurim, un tas sasprāga drumslās! - Olīvija iesaucās un pielēca kājās no krēsla, vēlreiz izdzīvojot šo bridi. - Bet mēs bijām ģērbušies īpašajos mis Žubītes džemperos, un tie mūs pasargāja no šrapneļiem!

- Augstā debess! - mis Peregrine noelsās. - Jums tik ļoti paveicās!

Kad mūsu stāsti beidzās, mis Peregrine kādu bridi klusi sēdēja, mūs pētīdama, un viņas acīs skumjas mijās ar apbrīnu. - Es ārkārtīgi lepojos ar jums, - viņa sacīja, - un ļoti nožēloju visu notikušo. Nespēju pat izteikt, kā vēlos, lai jums blakus būtu atradusies es, nevis mans nodevīgais brālis.

Mēs veltījām klusuma bridi Fionai. Hjū gan uzstāja, ka viņa nav mirusi, tikai pazudusi. Viņš apgalvoja, ka koki noteikti ir mīkstinājuši kritienu un meitene droši vien klīst pa mežu netālu no mis Žubītes zvērnīcas. Vai ari Fiona krītot ir sasitusi galvu un vairs neatceras, kur ir viņas mājas. Vai ari viņa slēpjas...

Hjū vērās mūsos cerību pilnām acīm, bet mēs izvairījāmies no viņa skatiena.

- Es esmu pārliecināta, ka viņa uzradīsies, - Bronvīne mierināja zēnu.

- Nedod viņam veltas cerības, - Enohs sacīja. - Tas ir nežēlīgi.

- It kā tu zinātu, kas ir nežēlība! - Bronvīne nicīgi izmeta.

- Mainīsim sarunas tematu, - Horācijs iejaucās. - Es gribu uzzināt, kā suns metro izglāba Džeikobu un Emmu.

Edisons drosmīgi uzlēca uz galda un sāka stāstīt, bet viņš tik ļoti izskaistināja vēstījumu par paša varonību, ka Emma bija spiesta pārņemt stafeti. Mēs abi kopīgi pastāstījām draugiem par to, kā atradām ceļu līdz Velna aizai un kā ar Bentema palīdzību paveicām nelielo iebrukumu nebūtņu cietoksnī. Pēc tam visiem radās jautājumi man - viņi gribēja uzzināt vairāk par tukšpauriem.

- Kā tu iemācījies viņu valodu? - Milards jautāja.

- Kā tu kontrolē tukšpauri? - interesējās Hjū. - Vai iztēlojies, ka esi viens no viņiem, līdzīgi kā es daru ar bitēm?

- Vai tev kutēja? - gribēja zināt Bronvīne.

- Vai tev kaut bridi ir gribējies paturēt kādu no tiem kā mājdzīvnieku? - vaicāja Olivija.

Es atbildēju, cik labi vien varēju, bet jutos tā, it kā mēle būtu sapīta. Manu saikni ar tukšpauriem bija ļoti grūti raksturot -gluži kā no rīta atsaukt atmiņā nakti nosapņoto. Uzmanību novērsa arī atliktā saruna ar Emmu. Pabeidzis stāstīt, saskatījos ar Emmu un pamāju uz durvīm, un mēs piecēlāmies no galda. Ejot laukā, jutu mums pievērstus draugu skatienus.

Mēs ielīdām mēteļiem, cepurēm un lietussargiem piebāztā ģērbistabā, kur dega spuldze. Tā nebija plaša vai ērta vieta, tomēr tur vismaz varējām palikt divi vien; neviens cits tur neienāktu un nedzirdētu, ko runājam. Piepeši mani pārņēma kaitinošas izbailes. Es atrados tik grūtas izvēles priekšā, kādu līdz šim nebiju pieredzējis.

Kādu bridi mēs klusējām, raudzīdamies viens otrā. Drēbes tik lielā mērā slāpēja trokšņus, ka man šķita - dzirdu mūsu sirdspukstus.

- Nūja, - Emma iesāka, jo viņai, protams, bija jārunā pirmajai. Mana draudzene vienmēr izteicās tieši un nebaidījās iekļūt neveiklās situācijās. - Vai tu paliksi?

Es nezināju, ko teikšu, līdz pat brīdim, kad vārdi atskanēja man no lūpām. Es darbojos kā autopilotā, bez paškontroles. - Man jāsatiek vecāki.

Šī patiesība nebija apspriežama. Viņi bija pārbijušies un stipri cieta, un to mani vecāki nebija pelnijuši. Es jau pārāk ilgi biju atstājis tēvu un māti neziņā.

- Protams, - Emma atbildēja. - Es saprotu. Tev noteikti viņi jāsatiek.

Jautājums palika karājamies gaisā neuzdots. Jāsatiek vecāki - tā bija tikai puspatiesība, nevis atbilde. Protams, jāsatiek, bet kas notiks pēc tam? Ko es viņiem teikšu?

Es centos iztēloties, kā izstāstu vecākiem patiesību. Šajā ziņā mana tālruņa saruna ar tēvu metrostacijā bija vēl tikai gaidāmās jautrības priekšspēle. Viņš ir zaudējis prātu. Mūsu dēls ir jucis. Vai arī lieto narkotikas. Vai varbūt viņam pietrūkst narkotiku...

Nē, nav jēgas teikt patiesību. Ko lai es iesāku? Es varētu satikt vecākus, pārliecināt viņus, ka esmu sveiks un vesels, izgudrot pasaciņu par ekskursiju uz Londonu un pēc tam pateikt, lai viņi dodas mājās bez manis. Kā tad! Tēvs un māte mestos man pakaļ. Viņi liktu policistiem sēdēt krūmos pie mūsu tikšanās vietas. Arī vīriem baltos virsvalkos ar Džeikoba lieluma tīkliem. Man nāktos bēgt. Runājot patiesibu, es tikai visu padarītu vēl ļaunāku. Ja mēs satiktos un es atkal aizlaistos, tas sāpinātu viņus vēl vairāk. Savukārt mans prāts nekādi nepieņēma domu, ka es varētu vispār nesatikties ar vecākiem un nekad neatgriezties mājās. Ja vēlējos būt pavisam godīgs pret sevi - lai cik sāpīga būtu doma par šķiršanos no Emmas, draugiem un šīs pasaules -, zināmā mērā es gribēju doties mājās. Mani vecāki un viņu pasaule nozīmēja atgriešanos pie veselā saprāta un paredzamas dzīves, pēc kā es ilgojos, piedzīvojis neseno ārprātu. Man uz kādu bridi jākļūst normālam, jāatvelk elpa. Tikai uz mirkli.

Biju atdevis parādu īpatņiem un mis Peregrinei. Biju kļuvis par vienu no viņiem. Tomēr es biju ne tikai viens no viņiem; biju ari savu vecāku dēls, un, lai cik neideāli viņi būtu, es ilgojos pēc tēva un mātes. Ilgojos pēc mājām. Zināmā mērā man pat pietrūka trulās parastās dzīves. Protams, Emmas man droši vien pietrūktu daudz vairāk nekā visa minētā. Problēma slēpās tajā, ka es gribēju pārlieku daudz. Vēlējos dzīvot abas dzīves, iegūt dubulto pilsonību. Būt īpatnis, uzzināt visu iespējamo par ipatņu pasauli un būt kopā ar Emmu, kā arī izpētīt visas

Bentema Pancilpikumā iekļautās cilpas. Tomēr es gribēju ari muļķīgo parasto dzīvi, kāda ir normāliem pusaudžiem - kamēr vēl varu par tādu uzdoties. Iegūt autovadītāja apliecību. Sadraudzēties ar sava vecuma cilvēku. Pabeigt vidusskolu. Tad man būtu jau astoņpadsmit un es varētu doties, kurp gribu - vai kad gribu. Es varētu atgriezties.

Lūk, ari patiesība, tās esence un sāls: es nevarēju visu atlikušo mūžu nodzīvot laika cilpā. Negribēju uz visiem laikiem palikt īpatnais bērns. Tomēr, iespējams, kādu dienu es varētu kļūt par īpatnu pieaugušo.

Bet ja nu, ļoti uzmanoties, tomēr pastāv kāda iespēja, kā piedzīvot to visu...

- Es negribu doties prom, - es sacīju, - tomēr domāju, ka tas man ir jādara - vismaz uz kādu laiku.

Emma sašļuka. - Tad dodies, - viņa teica.

Tas bija kā dzēliens. Viņa pat nepajautāja, ko nozīmē “uz kādu laiku”.

- Es nākšu ciemos, - ātri piebildu. - Varu atgriezties jebkurā brīdī.

Teorētiski es runāju patiesību: kopš nebūtņu ļaunuma iznīcināšanas - ar putna svētību - šeit vienmēr būs, kur atgriezties. Tomēr bija grūti iztēloties, ka vecāki tuvākajā laikā vēlreiz palaistu mani uz Lielbritāniju. Es meloju pats sev - mums abiem -, un Emma to zināja.

- Nē, to es negribu, - viņa sacīja.

Mana sirds gandrīz apstājās. - Ko? - es klusi jautāju. - Kādēļ ne?

- Tādēļ, ka Eibs jau tā izdarīja. Viņš atgriezās ik pēc dažiem gadiem un ar katru reizi bija aizvien vecāks, bet es paliku tikpat jauna. Un tad viņš kādu satika un apprecējās...

- Es tā nerīkotos, - es teicu. - Es tevi mīlu.

- Zinu. - Emma uzgrieza man muguru. - Arī viņš mīlēja.

- Bet mēs neesam... Ar mums tā nenotiks... - Es izmisīgi meklēju pareizos vārdus, bet domās valdīja galīga neskaidrība.

- Notiks gan. Tu zini, ka es dotos tev līdzi, ja vien varētu, bet es to nevaru - tur es strauji novecotu. Tāpēc vienkārši gaidīšu tevi. Kā iekususi dzintarā. Otrreiz es to vairs nepārcietīšu.

- Tas nebūs ilgi! Tikai pāris gadu, un tad jau varēšu darīt visu, ko vēlos. Es varētu iestāties kādā koledžā. Varbūt tepat Londonā!

- Varbūt, - Emma atkārtoja. - Varbūt. Bet tagad tu soli to, ko nespēsi pildīt, un tas ārkārtīgi sāpina tos, kuri tevi mīl.

Mana sirds kāpa pa muti laukā. Es jutos izmisis un nožēlojams. Pie velna, es nekad vairs nesatikšu vecākus! Lai notiek! Bet Emmu gan nespētu zaudēt.

- Esmu sapinies domās. Es tā nedomāju. Es palieku.

- Nē, man šķiet, tu runāji atklāti, - Emma iebilda. - Manuprāt, ka, palicis šeit, tu nejustos laimīgs. Un tāpēc galu galā sāktu mani nicināt. Tas būtu vēl ļaunāk.

-Nē. Nē, es nekad...

Tomēr patiesība jau bija izsprukusi pār lūpām, un to vairs nebija iespējams paņemt atpakaļ.

- Tev jādodas prom, - Emma uzstāja. - Tev ir sava dzive un ģimene. Šis stāsts nevar turpināties mūžīgi.

Es apsēdos uz grīdas, atslēju muguru pret mēteļu kalnu un iegrimu tajos. Dažas bezgalīgi ilgas sekundes izlikos, ka nekas nenotiek - ka es nemaz neatrodos tur, ka visa mana pasaule sastāv no vilnas, ir melna un smaržo pēc kodēm. Kad atkal izniru laukā, lai ievilktu elpu, Emma sēdēja ar sakrustotām kājām man līdzās.

- Ari es to nevēlos, - viņa teica. - Tomēr laikam saprotu, kāpēc tam jānotiek. Tev ir no jauna jāuzbūvē sava pasaule, un man - manējā.

- Bet nu šī ir arī mana pasaule.

- Tas tiesa. - Viņa mirkli apdomāja, piespiedusi zodu pie krūtīm. - Tas tiesa, un es ļoti ceru, ka tu atgriezīsies, jo esi kļuvis par vienu no mums un bez tevis mūsu ģimene jutisies nepilnvērtīga. Tomēr, kad tas notiks, manuprāt, mums jābūt tikai draugiem.

Šoreiz es mirkli apdomājos. Draugi. Izklausījās tik bāli un nedzīvi.

- Labāk tā nekā vairs nekad nesarunāties.

- Piekritu, - Emma teica. - Diez vai es spētu to pārciest.

Es pievirzījos Emmai tuvāk un apliku roku viņai ap vidukli. Domāju, ka viņa atvirzīsies nost, bet tā nenotika. Mazliet vēlāk meitenes galva noslīga man uz pleca.

Tā mēs kādu brīdi sēdējām.

Kad mēs ar Emmu beidzot iznācām no ģērbistabas, gandrīz visi jau bija iemiguši. Pagales bibliotēkas kamīnā bija izdegušas līdz oglēm, un uz paplātēm, kas iepriekš bija pārpildītas ar ēdieniem, vairs manīja tikai drupačas. Pret telpas augstajiem griestiem atbalsojās apmierināti krācieni un murmināšana. Imbrīnes un bērni apsegušies gulēja uz dīvāniem vai saritinājušies uz tepiķa, lai gan stāvu augstāk atradās ērtas guļamistabas. Gandrīz zaudējuši cits citu, viņi nebija ar mieru atkal šķirties, lai ari tikai uz vienu nakti.

Es gatavojos doties prom no rīta. Kopš zināju, kam jānotiek starp mani un Emmu, ilgāka kavēšanās sagādātu tikai mocības. Bet tieši tobrīd mums bija jāizguļas. Nez cik ilgs laiks bija pagājis kopš brīža, kad mēs aizvērām acis uz ilgāku laiku nekā tikai dažas minūtes? Es nespēju atcerēties, ka jebkad būtu bijis vēl vairāk pārguris.

Bibliotēkas stūrī sakrāvām kaudzē spilvenus un apskāvušies iemigām. Šī bija mūsu pēdējā kopīgā nakts, un es cieši piekļāvos Emmai un apņēmu viņu ar rokām, it kā, piespiežot sev klāt, varētu viņu iemūžināt savā maņu atmiņā. Paturēt šo sajūtu, šo smaržu. Iegaumēt draudzenes elpu - kā tā palēninās un izlīdzinās. Tomēr drīz vien mani pieveica miegs un šķita, ka esmu tikai nupat iesnaudies, kad jau pēkšņi samiedzu acis, jo pa augstajiem logiem telpā ieplūda dzeltenīga dienasgaisma.

Visi jau bija nomodā un šaudījās pa bibliotēku sačukstēdamies, lai mūs nepamodinātu. Mēs steigšus atsvabinājāmies viens no otra skavām, apzinoties, ka līdz ar gaismu vairs nevaram būt tik tuvi. Nepaspējām attapties, kad telpā iebrāzās mis Peregrine ar kafijas kannu un Nims ar paplāti, uz kuras bija saliktas krūzītes. - Labrīt visiem! Ceru, ka esat labi atpūtušies, jo mums ir daudz...

Ieraudzījusi mūs, mis Peregrine apkusa teikuma vidū un sarauca pieri.

Emma piesedza seju. - Nē, tikai ne to...

Ar vakardienas pārgurumu un emocijām man pat nebija ienācis prātā, ka nakšņošana vienā gultā ar Emmu (pat ja mēs tikai gulējām viens otram blakus), varētu aizskart mis Peregrines Viktorijas laika jūtas.

- Portmena kungs, uz pāris vārdiem. - Imbrine nolika kafijkannu un pameta man ar pirkstu.

Paredzēju, ka mani gaida atklāta saruna par notikušo. Es piecēlos kājās un piesarcis ar plaukstām nogludināju drēbes. Man nemaz nebija kauns, tomēr mulsumam nespēju pretoties.

- Novēli man veiksmi, - es pačukstēju Emmai.

- Neko neatzīsti! - viņa čukstus atbildēja.

Ejot caur istabu, dzirdēju dažu labu iesmejamies, un kāds pat nodziedāja: - Džeikobs un Emma, brūtgāns un brūte...

- Enoh, kļūsti taču beidzot pieaudzis! - Bronvīne pārmeta. - Tev tikai skauž.

Es izgāju vestibilā, sekojot mis Peregrinei.

-Jūsu zināšanai - nekas nenotika, - es teicu.

- Tas mani nepavisam neinteresē, - imbrine sacīja. - Jūs šodien dodaties prom, vai pareizi?

- Kā jūs zināt?

- Stingri ņemot, es esmu veca sieviete, bet prātu gan vēl neesmu zaudējusi. Zinu, ka jūs nespējat sevi sadalīt starp vecākiem un mums, savām vecajām mājām un jaunajām... vai kas no tām palicis. Jūs vēlaties panākt līdzsvaru, nenostājoties ne vienā, ne otrā pusē un nesāpinot cilvēkus, kurus mīlat. Tomēr tas nav vienkārši. Vai pat vispār nav iespējams. Vai tā jūs jūtaties?

- Nu... jā. Aptuveni tā.

- Un pie kā jūs ar Blūmas jaunkundzi palikāt?

- Mēs esam draugi, - es atbildēju, neveikli izrunājot šo vārdu.

- Un tas nedara jūs laimīgu.

- Nē. Bet es saprotu... Man šķiet.

Mis Peregrine piešķieba galvu. - Vai tiešām?

- Viņa grib pasargāt sevi.

- Un arī jūs, - imbrine piebilda.

- To es nesaprotu.

- Jūs, Džeikob, esat ļoti jauns. Visticamāk, jūs vēl daudz ko nesaprotat.

- Man nav skaidrs, kāds tam sakars ar manu vecumu.

- Vistiešākais! - Mis Peregrine aši un skarbi iesmējās un tikai tad pamanīja, ka es nudien nesaprotu, un mazliet atmaiga. - Blūmas jaunkundze piedzima iepriekšējā gadsimta sākumā. Viņas sirds ir veca un noturīga. Varbūt jūs bažījaties, ka viņa drīz vien varētu atrast jums aizstājēju, ka kāds īpatns Romeo varētu sagrozīt viņai galvu. Es šādu iespēju nepieļautu. Viņa mīl jūs. Neesmu redzējusi Emmu tik laimīgu ne ar vienu citu. Pat ar Eibu ne.

- Vai tiešām? - Man krūtīs uzvilnīja siltums.

- Tiešām. Bet, kā mēs jau konstatējām, jūs esat jauns. Tikai sešpadsmit gadus vecs - pirmoreiz sešpadsmit gadus vecs. Jūsu sirds vēl tikai mostas, un Blūmas jaunkundze ir jūsu pirmā mīlestība. Vai ne tā?

Es kaunīgi pamāju ar galvu. Skaidrs, ka tas bija redzams ikvienam.

- Jūs droši vien iemīlēsieties vēlreiz, - mis Peregrine turpināja. -Jaunām sirdīm, tāpat kā jaunām smadzenēm, piemīt īsa atmiņa.

- Tikai ne man, - es iebildu. - Es neesmu tāds.

Es apzinājos, ka, to sakot, izklausos pēc impulsīva pusaudža, bet tobrīd biju tik pārliecināts par Emmu kā ne par ko citu līdz šim.

Mis Peregrine lēni pamāja ar galvu. - Es priecājos to dzirdēt, - viņa sacīja. - Varbūt Blūmas jaunkundze ir jums atļāvusi salauzt viņai sirdi, bet es gan ne. Viņa man ir ļoti svarīga un nebūt ne tik stipra, par kādu izliekas. Es nevaru pieļaut, ka Emma kauc uz mēnesi un visu nodedzina, ja jums gadītos ļauties kādas parastās meitenes šarmam. Esmu jau to pieredzējusi, un mums vienkārši vairs nav lieku mēbeļu, ko salauzt. Vai jūs mani saprotat?

- Mhm, - es pārsteigts norūcu. - Tā šķiet...

Mis Peregrine pienāca soli tuvāk un vēlreiz atkārtoja jau klusāk un saltākā tonī: - Vai jūs mani saprotat?

-Jā, mis Peregrine.

Imbrine strauji pamāja ar galvu, tad pasmaidīja un uzsita man pa plecu. - Tad jau viss kārtībā. Mēs labi parunājām. -Pirms paspēju ko piebilst, viņa atgriezās bibliotēkā un skaļi uzsauca: - Brokastīs!

Aptuveni pēc stundas es devos prom, un Emma, mis Peregrine un viss plašais draugu un imbriņu pulks mani pavadīja līdz pat piestātnei. Šārons jau gaidīja jaunā laivā, kuru bija pametuši bēgošie Grāvja pirāti. Sekoja ilgi apkampieni un asarainas atvadas, kas beidzās tikai tad, kad es apsolīju, ka atgriezīšos un vēlreiz visus satikšu, lai gan man nebija ne jausmas, kā to drīzākajā laikā varētu izdarīt - ar ko es samaksātu par starptautiskajiem lidojumiem un kā pārliecinātu vecākus.

- Mēs tevi nekad neaizmirsīsim, Džeikob! - Olīvija šņukstot izdvesa.

- Es iemūžināšu tavu stāstu nākamajām paaudzēm, - Mi-lards apsolīja. - Tas būs mans jaunais projekts. Es arī gādāšu, lai šis stāsts tiktu iekļauts īpatņu pasaku jaunajā izdevumā. Tu kļūsi slavens!

Edisons pienāca pie manis abu Grimmu lāču mazuļu pavadībā. īsti nevarēja saprast, kurš kuru ir adoptējis - viņš lāčus vai lāči viņu. - Tu esi ceturtais drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis, - Edisons paziņoja. - Ceru, ka mēs vēl tiksimies.

- Ari es tā ceru, - es atbildēju un nemeloju.

- Džeikob, vai drīkst - mēs aizbrauksim pie tevis ciemos? -Klēra lūdzās. - Vienmēr esmu gribējusi apskatīt Ameriku.

Man pietrūka dūšas paskaidrot, kāpēc tas nav iespējams. - Protams, drīkst, - es teicu. - Es priecāšos.

Šārons uzsita ar kārti pa laivas sānu. - Visi uz klāja!

Es negribīgi iekāpu laivā, Emma un mis Peregrine man sekoja. Viņas uzstāja, ka pavadīs mani, līdz es satikšu vecākus, un es tam nepretojos. Pakāpeniskas atvadas šķita daudz vieglāk panesamas.

Šārons pacēla enkuru, un mēs atrāvāmies no krasta. Draugi mums māja un, kad slīdējām garām, uzsauca atvadas. Es pamāju pretī, tomēr bija pārlieku grūti skatīties, kā samazinās viņu stāvi, tāpēc turēju acis pievērtas, līdz straume mūs aiznesa aiz Grāvja līkuma, aizsedzot skatu uz palicējiem.

Nevienam negribējās runāt. Klusēdami vērojām, kā garām paslīd sagumušas mājas un nestabili tilti. Drīz vien sasniedzām pāreju, kur straume mūs ierāva tajā pašā pazemes tuneli, pa kuru es biju ieradies cilpā, un izspļāva laivu otrā pusē - mūsdienās, tveicīgā pēcpusdienā. Vairs nebija ne miņas no Velna aizas pussabrukušajiem graustiem; to vietā pret debesim slējās dzīvojamās mājas ar stikla fasādēm un mirdzoši biroju debesskrāpji. Garām pašāvās motorlaiva.

Mūs apņēma darbīgi, piesātināti mūsdienu trokšņi. Mašīnas signalizācija. Mobilā tālruņa zvans. Seksīgas popmūzikas ritmi. Mēs pabraucām garām iecienītam kanālmalas restorānam, bet Šārona burvestības rezultātā uz terases pusdienojošie ļaudis neredzēja, ka paslīdam garām. Man iešāvās prātā, ko viņi padomātu, ja mūs redzētu. Divi pusaudži melnā, sieviete Viktorijas laika stīvajā apģērbā un vēl Šārons Drūmā Pļāvēja apmetni, kurš ar kārti izvada mūs ārā no pazemes. Kas to lai zina - varbūt mūsdienu pasaule jau ir tik pārsātināta, ka neviens pat aci nepamirkšķinātu.

Ar maniem vecākiem gan bija pavisam cits stāsts, un kopš atgriešanās tagadnē tieši viņi izraisīja man lielākās bažas. Tēvs un māte jau tāpat uzskatīja, ka esmu sajucis prātā vai ari lietoju smagās narkotikas. Man paveiksies, ja viņi mani neaizsūtīs uz psihiatrisko slimnīcu. Bet, pat ja tas nenotiks, mani gaidīs gadiem ilgas nemitīgas garīgās veselības pārbaudes. Vecāki vairs nekad man neuzticēsies.

Tomēr šī ciņa bija jāizclna man pašam, un gan jau es atradīšu veidu, kā to izdarīt. Man pašam visvieglāk būtu pastāstīt vecākiem taisnību, bet, kā zināms, es nevarēju tā rīkoties. Viņi nekad nesaprastu šo manas dzīves daļu, un, ja es mēģinātu to panākt ar varu, psihiatriskajā klīnikā nokļūtu viņi.

Mans tētis jau tā zināja par īpatnajiem bērniem vairāk, nekā viņam būtu jāzina. Viņš tos bija saticis Kērnholmā, lai gan redzēto noturēja par sapni. Pēc tam Emma vēl nosūtīja tētim vēstuli ar savu un vectēva fotogrāfiju. It kā ar to vēl nebūtu diezgan, runājot pa tālruni, es faktiski pateicu tēvam, ka esmu īpatnis. Kā vēlāk sapratu, tā bija kļūda un egoistiska rīcība. Un tagad tuvojās bridis, kad es satikšu vecākus, turklāt Emma un mis Peregrine joprojām atradās man līdzās.

- Ja tā padomā, - es teicu, pagriezies pret viņām, - varbūt tomēr labāk nenāciet man līdzi.

- Kāpēc ne? - Emma iebilda. - Tik strauji mēs nenovecosim...

- Diez vai maniem vecākiem vajadzētu redzēt mūs kopā. Jau tā būs ārkārtīgi grūti viņiem visu izskaidrot.

- Es par to esmu daudz domājusi, - mis Peregrine teica.

- Par ko? Vai par maniem vecākiem?

-Jā. Varu jums šajā ziņā palīdzēt, ja vēlaties.

- Kā gan?

- Viens no neskaitāmajiem imbrines pienākumiem ir tikt galā ar tiem parastajiem ļaudīm, kuriem radusies pārlieku liela interese par mums vai kuriem esam radījuši citu veidu problēmas. Mēs protam likvidēt šo interesi un palīdzēt viņiem aizmirst, ka viņi šo to ir redzējuši.

- Vai tu to zināji? - es jautāju Emmai.

- Protams. Ja nebūtu šādas dzēšanas, ziņas par īpatņiem izplatītos katru otro dienu.

- Tātad tas nozimē... ka viņiem izdzēš atmiņu?

- Drīzāk tā ir selektīva konkrētu neērtu atmiņu likvidēšana, -mis Peregrine paskaidroja. - Gandrīz nesāpīga un bez blaknēm. Un tomēr jums tas var likties pārāk ekstrēmi. Es šo lēmumu atstāšu jūsu ziņā.

- Labi, - es piekritu.

- Kas ir labi? - Emma jautāja.

- Labi, lūdzu, izdzēsiet manu vecāku atmiņas. Izklausās apbrīnojami. Un, ja reiz runājam par to... Bija tāds gadījums... man bija divpadsmit gadu, un es iebraucu ar mammas mašīnu garāžas durvis...

- Pārlieku neaizrausimies, Portmena kungs.

- Es tikai pajokoju, - es attraucu, lai gan tā bija tikai daļēja patiesība. Jebkurā gadījumā jutos ievērojami atvieglots. Man vairs nebūs jāvelta atlikušie pusaudža gadi tam, lai atvainotos par bēgšanu un par to, ka liku vecākiem domāt, ka esmu miris, tā gandrīz neglābjami sagraujot viņu dzīvi. Un tas bija labi.

Šārons izlaida mūs pie tā paša žurku apsēstā zemā mola, kur pirmoreiz tikāmies. Izkāpjot no viņa laivas, mani pārņēma saldsērīgas nostalģijas vilnis. Dažu pēdējo dienu laikā es ik sekundi biju piedzīvojis šausmas, derdzīgus notikumus un visplašāko un neaptveramāko ciešanu gammu, bet turpmāk man šādi piedzīvojumi droši vien vairs nekad negadīsies. Man tā pietrūks - ne tik daudz izciesto pārbaudījumu, cik tā cilvēka, par kādu biju kļuvis, tos izturot. Biju ieguvis dzelžainu gribu - to es tagad apzinājos un cerēju šo gribu nezaudēt ari saudzīgākos dzīves apstākļos.

- Visu labu! - Šārons teica. - Es priecājos, ka satiku tevi, par spīti nebeidzamajām problēmām, kādas man sagādāji.

-Jā, es arī. - Mēs paspiedām viens otram roku. - Mums gāja interesanti.

- Pagaidiet mūs šeit, - mis Peregrine atgādināja. - Mēs ar Blūmas jaunkundzi būsim atpakaļ pēc stundas vai divām.

Manus vecākus mēs atradām viegli. Būtu man joprojām mobilais tālrunis, tas būtu noticis vēl vieglāk, bet, kā noskaidrojās, vajadzēja tikai pieteikties policijas iecirknī. Biju jau izsludināts par bezvēsts pazudušu, un pusstundu pēc tam, kad biju nosaucis policistam savu vārdu un uzvārdu un apsēdies uz sola, lai gaidītu, mana māte un tēvs jau bija klāt. Viņiem bija saburzītas drēbes, kurās, kā redzams, viņi bija arī pārlaiduši nakti. Mātes vienmēr ideāli uzkrāsotā seja izskatījās briesmīgi, un tēva vaigus klāja trīs dienu rugāji. Abi turēja rokās skrejlapu kaudzi ar uzrakstu PAZUDIS un manu fotoattēlu. Acumirklī es sajutos caur un cauri briesmīgi par ciešanām, kādas biju viņiem sagādājis. Kamēr centos lūgt piedošanu, mamma un tētis nometa skrejlapas zemē un apķēra mani divkāršā skāvienā. Manis teiktais noslāpa tēta džempera krokās.

- Džeik, Džeik, ak mans Dievs, manu mazo Džeik! - iesaucās māte.

- Tas ir viņš, nudien, tas ir viņš, - nerimās tētis. - Mēs tik ļoti uztraucāmies, mēs tik ļoti uztraucāmies...

Cik ilgi es biju projām? Kādu nedēļu? Aptuveni tā, lai gan šķita, ka pagājusi vesela mūžība.

- Kur tu biji? - māte jautāja. - Ko tu darīji?

Vecāki palaida mani vaļā, bet es joprojām nevarēju iespraust ne vārda.

- Kāpēc tu tā aizbēgi? - tēvs mani tincināja. - Par ko tu domāji, Džeikob?

- Es tevis dēļ nosirmoju! - māte pateica un metās mani apskaut otrreiz.

Tētis nopētīja mani. - Kur ir tavas drēbes? Kas tev mugurā?

Es joprojām biju ģērbies melnajā kostīmā. Hm... Tomēr šādu ietērpu būtu vieglāk izskaidrot nekā deviņpadsmitā gadsimta drānas, un, paldies Dievam, Putekļu māte bija sadziedējusi brūces man uz sejas...

- Džeikob, saki taču kaut ko! - tēvs pieprasīja.

- Lūdzu, lūdzu, piedodiet! - es iesāku. - Ja vien varētu, es nekādā gadījumā nebūtu jums to sagādājis, bet nu jau viss ir kārtībā. Būs labi. Jūs nesaprastu, un tā arī labāk. Es jūs abus mīlu.

- Vienā ziņā tev taisnība, - tēvs attrauca. - Mēs nesaprotam. Neko.

- Un viss nav kārtībā, - mamma piebilda. - Tu mums to paskaidrosi.

- Arī mums, - piebilda blakus stāvošais policists. - Un vēl mēs veiksim narkotiku pārbaudi.

Kontrole pār situāciju slīdēja ārā no rokām. Bija pienācis laiks noraut stopkrānu.

- Es jums visu izstāstīšu, - es sacīju, - tikai vispirms gribu jūs iepazīstināt ar kādu savu draugu. Mammu, tēti, šī ir mis Peregrine.

Es pamanīju, kā tēta skatiens aizslīd no mis P. pie Emmas. Droši vien tēvs atpazina meiteni, jo šķita, ka viņš ir ieraudzījis spoku. Tomēr viss būs kārtībā - pavisam drīz viņš to aizmirsīs.

- Priecājos ar jums iepazīties. - Mis Peregrine sarokojās ar maniem vecākiem. - Jums ir brīnišķīgs dēls, visaugstākās klases zēns. Džeikobs ir ne vien lielisks džentlmenis, viņš ir pat vēl vairāk apdāvināts nekā viņa vectēvs.

- Nekā viņa vectēvs? - mans tētis pārjautāja. - Kā jūs...

- Kas ir šī savādā sieviete? - jautāja mamma. - Kā jūs pazīstat mūsu dēlu?

Mis Peregrine satvēra tēta un mammas delnas un dziļi ielūkojās abiem acis. - Alma Peregrine, Alma Le Feja Peregrine. Jā, cik noprotu, jums šeit Britu salās nav klājies viegli. Tas bija briesmīgs ceļojums. Domāju, ka visiem iesaistītajiem būs labāk, ja jūs vienkārši aizmirsīsiet, ka tas vispār noticis. - Vai piekrītat?

- Jā, - sacīja mamma, bet viņas skatiens bija aizklīdis tālē.

- Es piekritu, - mans tēvs teica gluži kā viegli nohipnotizēts.

Mis Peregrine bija apturējusi viņu smadzeņu darbību.

- Fantastiski, brīnišķīgi, - viņa atbildējā. - Tagad, lūdzu, koncentrējiet skatienu šurp. - Imbrine palaida vaļā manu vecāku delnas un izvilka no kabatas garu piekūna spalvu ar ziliem plankumiem. Man pārskrēja karsts vainas apziņas vilnis, un es viņu apturēju.

- Pagaidiet! - es teicu. - Galu galā es laikam nevēlos, lai jūs to darītu.

- Vai esat pārliecināts? - Šķita, ka esmu sagādājis mis Pere-grinei vieglu vilšanos. - Jūs var sagaidīt lieli sarežģījumi.

- Es jūtos tā, it kā krāptu vecākus, - es atzinos.

- Ko tu tādā gadījumā viņiem teiksi? - Emma jautāja.

- Vēl nezinu. Bet man nešķiet pareizi tā vienkārši... izskalot viņiem smadzenes.

Atklāt patiesību šķita egoistiski, bet izdzēst pašu skaidrojuma nepieciešamību - divtik savtīgi. Un kā tad policija? Un radinieki? Manu vecāku draugi? Viņi taču noteikti zina, ka biju pazudis, un, ja vecāki aizmirstu notikušo... rastos absolūts haoss.

- Kā vēlaties, - mis Peregrine sacīja. - Tomēr es uzskatu, ka būtu prātīgāk atļaut man izdzēst no vecāku atmiņas pēdējās divas vai trīs minūtes, lai viņi aizmirstu par Blūmas jaunkundzi un mani.

- Nu... labi, - es piekritu. - Ja vien līdz ar to viņi neaizmirst arī angļu valodu.

- Es rīkojos ļoti precīzi, - imbrīne norādīja.

- Kas tās par runām par smadzeņu skalošanu? - atskanēja policista balss. - Kas jūs esat?

- Alma Peregrine, - mis Peregrine atbildēja un steidzās paspiest vīrieša roku. - Alma Peregrine, Alma Le Feja Peregrine.

Policists nodūra galvu un pēkšņi pievērsās kādam plankumam uz grīdas.

- Varu iedomāties dažus nebūtnes, kuriem vajadzētu veikt šo operāciju, - Emma piebilda.

- Diemžēl tas iedarbojas tikai uz parasto ļaužu piekāpīgajiem prātiem, - mis Peregrine atbildēja. - Jā, runājot par to... - Im-brine pacēla gaisā spalvu.

- Pagaidiet! - es teicu. - Pirms jūs to izdarīsiet... - Es sniedzu viņai roku. - Paldies jums par visu. Man jūsu tiešām pietrūks, mis Peregrine.

Imbrīne izlikās neredzam manu roku un apskāva mani. - Šīs jūtas ir abpusējas, Portmena kungs. Un man būtu jāpateicas jums. Bez jūsu un Blūmas jaunkundzes varonības...

-Ja jūs visus tos gadus nebūtu glābusi manu vectēvu...

Imbrīne pasmaidīja. - Vienosimies par neizšķirtu.

Atlika pēdējās ardievas. Vissmagākās. Es apskāvu Emmu, un viņa neganti apvija rokas man apkārt.

- Vai mēs drīkstam sarakstīties? - viņa jautāja.

- Vai esi pārliecināta, ka tu to gribi?

- Protams. Draugi uztur sakarus.

- Labs ir, - es atviegloti nopūtos. - Mēs varētu vismaz...

Un tad Emma mani noskūpstīja. Ar pilnvērtīgu skūpstu uz

lūpām. No tā man sagriezās galva.

- Man šķita, ka esam tikai draugi! - es teicu un pārsteigts atkāpos.

- Nūjā. - Emma nodūra acis. - Tagad esam draugi. Man tikai vajadzēja vienu beidzamo atmiņu.

Mēs abi iesmējāmies, bet mūsu sirdis tajā mirklī iesāpējās un salūza.

- Bērni, izbeidziet! - mis Peregrine nošņāca.

- Frenk, - mana mamma tik tikko dzirdami ierunājās, - kas ir tā meitene, ko Džeiks skūpsta?

- Man nav ne mazākās jausmas, - tētis nomurmināja. - Džei-kob, kas ir tā meitene, un kāpēc tu viņu bučo?

Es pietvīku. - Nu... Tā ir mana... draudzene. Emma. Mēs tikai atvadāmies.

Emma kautrīgi atmeta ar roku. - Jūs noteikti neatceraties mani, bet vienalga - labdien!

- Labs ir, taču beidz bučot svešas meitenes un nāc pie mums, - mamma sacīja.

- Okei. - Es pievērsos mis Peregrīnei: - Šķiet, pie tā arī paliksim.

- Nedomājiet, ka šīs ir atvadas, - imbrine atbildēja. - Tagad jūs esat mūsējais un no mums tik viegli vis vaļā netiksiet.

- Es tiešām ceru, ka tā ir. - Par spīti nospiedošajai situācijai, es pasmaidīju.

- Es tev rakstīšu. - Arī Emma centās smaidīt, tomēr viņai aizlūza balss. - Lai tev veicas ar... ko nu normālie ļaudis dara.

- Uz redzēšanos, Emma! Es skumšu pēc tevis. - Šie vārdi šķita tik nepiemēroti, bet līdzīgos brīžos jebkuri vārdi ir nepiemēroti.

Mis Peregrine pagriezās, lai pabeigtu iesākto. Viņa pacēla piekūna spalvu un pakutināja maniem vecākiem zem nāsīm.

- Atvainojiet, - māte sacīja, - bet ko jūs uzdrošināāā... AAA-PČĪĪ!

Vecākus pārņēma šķavu lēkme, un, kamēr viņi šķaudīja, mis Peregrine pakutināja policistu, un arī viņš sāka šķaudīt. Kad viņi norima, deguni tecēja un vaigi svila, bet mis Peregrine jau bija nozudusi laukā pa durvīm.

- Kā jau es teicu... - tētis iesāka, it kā dažu pēdējo minūšu nebūtu bijis. - Pagaidiet... ko gan es teicu?

- Ka mums jādodas mājās un vēlāk par visu jāparunā, - es cerīgi ieminējos.

- Pirms tam gan jums būs jāatbild uz dažiem jautājumiem, - policists iebilda.

Dažas minūtes pagāja sarunā ar policiju. Es atbildēju nekonkrēti un katra teikuma galā piekabināju atvainošanos, kā ari zvērēju tā un šitā, ka neesmu ne ticis nolaupīts, ne cietis no vardarbības vai lietojis narkotikas. (Mis Peregrines smadzeņu skalošanas dēļ policists bija aizmirsis, ka mani vajag pārbaudīt saistībā ar narkotikām.) Kad vecāki paskaidroja par vectēva nāvi un nepatikšanām, kādas mani bija piemeklējušas pēc tam, policists izskatījās apmierināts, ka esmu tikai tāds daļēji ķerts bēglis, kurš aizmirsis lietot zāles. Mums lika parakstīt vairākas veidlapas un ļāva iet.

-Jā, jā! Lūdzu, brauksim mājās, - mamma sacīja. - Bet mēs patiešām parunāsim par visu, jaunais cilvēk. Visos sīkumos.

Mājās. Man šis vārds bija kļuvis svešs. Tas apzīmēja kādu tālu zemi, kuru es tik tikko vairs spēju iztēloties.

-Ja pasteigsimies, mēs varētu paspēt uz vakara reisu, - tētis ieminējās.

Viņš bija gluži vai piecementējis savu roku pie mana pleca, kā baidoties, ka es aizbēgšu, tiklīdz viņš palaidīs mani vaļā. Mamma nespēja novērst no manis skatienu, un viņas lielajās, pateicības pilnajās acīs krājās asaras.

- Man viss ir kārtībā, - es teicu. - Goda vārds.

Es zināju, ka vecāki man netic un neticēs vēl ilgi. Mēs izgājām uz ielas, lai apturētu kādu melno taksometru. Kad viens jau tuvojās, es ieraudzīju parkā otrpus ielai divas pazīstamas sejas, kuras mani vēroja. Raibajā ozola ēnā stāvēja Emma un mis Peregrine. Pacēlu roku atvadām, un man iesāpējās sirds.

- Džeik? - Tētis atvēra man taksometra durvis. - Kas par lietu?

Es pārstāju māt un izlikos, ka tikai pakasu galvu. - Nekas, tēt.

Iekāpu taksometrā. Tētis pagrieza galvu un paskatījās uz parka pusi. Kad paraudzījos pa mašīnas logu, zem ozola redzēju tikai putnu un dažas gaisā saceltas lapas.

Atgriešanās mājās nebija nedz triumfāla, nedz viegla. Es biju sagrāvis vecāku uzticību, un tās atgūšana nozīmēja ilgu darbu un lielas pūles. Ņemot vērā bēgšanas iespēju, tiku nepārtraukti novērots. Mani nekur nelaida vienu pašu, pat ne pastaigā ap kvartālu. Mājā ierīkoja sarežģītu drošības sistēmu, kas gādāja ne tikai par to, lai mājā neiekļūtu zagļi, bet ari lai es netiktu ārā. Steidzami atsākās mana ārstēšana. Tiku pakļauts neskaitāmām psihologu pārbaudēm, un man izrakstīja jaunas, daudz stiprākas zāles (kuras es paslēpu zem mēles un vēlāk izspļāvu). Tomēr tovasar es būtu bijis ar mieru izciest vēl stingrākus ierobežojumus. Ja brīvības zaudēšana uz kādu laiku bija cena, kas jāsamaksā par iegūtajiem draugiem, par pieredzēto neparasto dzīvi, kura, kā tagad labi zināju, pieder arī man, tas šķita godīgs darījums. Bija vērts piedalīties neskaitāmās neveiklās sarunās ar vecākiem un katru nakti pavadīt vientulībā, sapņojot par Emmu un īpatnajiem draugiem. Tā vērta bija ikviena vizīte pie manas jaunās psihiatres.

Tā bija nesatricināmi mierīga paveca kundze - daktere Spangere -, un četrus rītus nedēļā es aizvadīju viņas plastiskās operācijas rezultātā iegūtā mūžīgā smaida žilbinošajā gaismā. Viņa mani nemitīgi izjautāja par to, kāpēc es aizbēgu no salas un kā pavadīju turpmākās dienas, un smaids nenodrebēja ne mirkli. (Jūsu zināšanai: viņas acis bija gaiši brūnas, zīlītes - normālas, un nebija nekādu kontaktlēcu.) Es izgudroju pasaciņu par īslaicīgu prāta aptumsumu papildinājumā ar šķipsniņu atmiņas zuduma - neviens vārds no šī stāsta nebija pārbaudāms. Tas skanēja aptuveni šādi: nobijies no Kēmholmā redzētā cilvēka, kuru noturēju par maniakālu aitu slepkavu, es salūzu un laivā aizīros līdz Velsai. Tur kādu bridi aizmirsu, kas esmu, un ar autostopiem devos uz Londonu. Es nakšņoju parkos, ne ar vienu nesarunājos, ne ar vienu neiepazinos, nelietoju nekādas vielas, kas mainītu manu noskaņojumu vai saprātu, un, pusnemaņā zaudējis orientāciju, vairākas dienas klīdu pa pilsētu. Vaicāts par tālruņa sarunu, kad es tēvam pavēstīju, ka esmu īpatnis...

Hm, kāds tālruņa zvans? Es nespēju atcerēties nevienu sarunu pa tālruni.

Beigu beigās daktere Spangere norakstīja visu notikušo uz īslaicīgu mānijas stāvokli, kam raksturīga maldīšanās un ko bija izsaucis stress, bēdas un neatrisinātie ar vectēvu saistītie jautājumi. Citiem vārdiem sakot, es biju mazliet sajucis, bet tā varētu būt ari vienreizēja parādība, un tagad es jūtos jau daudz labāk, paldies! Mani vecāki gan joprojām sēdēja kā uz pulvera mucas. Viņi gaidīja, kad es atkal sabrukšu, izdarīšu kaut ko nenormālu vai vēlreiz aizbēgšu. Tomēr es uzvedos ideāli. Spēlēju labā zēna un nožēlas pilnā dēla lomu tā, it kā alktu saņemt Oskaru. Es pieteicos palīdzēt mājas darbos. Cēlos krietni pirms pusdienlaika un uzturējos vērīgo vecāku redzeslokā. Kopā ar viņiem skatījos televīziju, veicu dažādus darbus un pēc ēdienreizēm paliku pie galda, lai iesaistītos tukšajās sarunās, kādas tētim un mammai tik ļoti patika. Mēs pļāpājām par vannasistabas pārbūvi, māju īpašnieku asociācijas politiku, savādām diētām un putniem. (Ne reizi neizskanēja ne mazākais mājiens par manu vectēvu, salu vai manu gadījumu.) Es biju jauks, pieklājīgs, pacietīgs un vai simt izpausmēs nekādi nelīdzinājos tam dēlam, kāds biju palicis viņu atmiņā. Varbūt tēvs un māte domāja, ka mani bija nolaupījuši citplanētieši un nu manā vietā atstājuši klonu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet viņi nesūdzējās. Un pēc dažām nedēļām tika pieņemts lēmums, ka ir droši aicināt ciemos radiniekus un ka tēvocis X vai tante Y varētu iegriezties uz tasi kafijas un samākslotu sarunu, lai es pats personiski varētu parādīt, cik saprātīgs esmu.

Savādā kārtā mans tētis ne reizi nepieminēja vēstuli, kuru Emma bija viņam atstājusi, kad vēl atradāmies uz salas, nedz ari viņas un Eiba fotogrāfiju tajā pašā aploksnē. Iespējams, ar to viņš pagaidām nespēja tikt galā vai ari bažījās, ka sarunas par to varētu izraisīt recidīvu. Lai kāds būtu iemesls, viņš izturējās tā, it kā nekādas vēstules nebūtu bijis. Runājot par reālo tikšanos ar Emmu, Milardu un Olīviju, - esmu pārliecināts, ka tētis jau sen to uzskatīja par savādu sapni.

Vēl pēc dažām nedēļām vecāki sāka atslābt. Viņi noticēja manai pasaciņai un dakteres Spangeres skaidrojumiem par manu uzvedību. Tētis un mamma nu būtu varējuši rakties dziļāk, uzdot vairāk jautājumu, pakonsultēties ar vēl kādu psihiatru, bet viņi tiešām gribēja ticēt manai atlabšanai un tam, ka dakteres Spangeres parakstītās zāles, lai kādas tās būtu, ir paveikušas brīnumu. Vairāk par visu pasaulē viņi vēlējās, lai mūsu dzīve atgrieztos normālās sliedēs, un, jo ilgāk es paliku mājās, jo vairāk viņi nomierinājās.

Atklāti sakot, pielāgošanās man nedevās viegli. Man bija garlaicīgi, un es jutos vientuļi. Dienas vilkās. Biju domājis, ka pēc aizvadītajās nedēļās pārciestā mājas ērtības šķitīs jaukākas, bet diezgan drīz pat svaigi mazgāta veļa un ķīniešu ātrās ēstuves gardumi zaudēja pievilcību. Gulta šķita pārlieku mīksta, ēdiens - pārāk sātīgs. Visa kā bija pārāk daudz, tāpēc mani nomāca vainas apziņa un depresija. Dažbrīd, kopā ar vecākiem staigājot pa lielveikala ejām un kaut ko meklējot, sāku domāt par ļaudīm, kurus biju redzējis dzīvojam Velna aizas malā, un sadusmojos. Kāpēc mums visa kā bija tik daudz, ka nezinājām, kur likt, bet citiem netika pat ne mazumiņš, lai izdzīvotu?

Es nevarēju normāli izgulēties. Modos nakts vidū, un domas šaudījās ap atmiņu ainiņām, kurās vēl biju kopā ar īpatņiem. Lai gan biju iedevis Emmai savu adresi un vairākas reizes dienā ielūkojos pastkastītē, ne no viņas, ne pārējiem nepienāca neviena vēstule. Jo ilgāks laiks pagāja, nesaņemot no draugiem nekādu ziņu, - divas nedēļas, pēc tam jau trīs -, jo abstraktāki un nereālāki šķita šie piedzīvojumi. Vai tiešām tas viss bija noticis? Vai arī tie bija tikai māņi? Varbūt man bija uznākuši melnie? Ja nu es patiešām biju jucis?

Tāpēc izjutu patiesu atvieglojumu, kad mēnesi pēc atgriešanās mājās beidzot saņēmu vēstuli no Emmas. Tā bija īsa un atturīga - tikai jaunumi par cilpas atjaunošanas procesu un jautājumi par to, kā man klājas. Atpakaļadresē bija norādīta pastkastīte kādā Londonas pasta nodaļā, kas, kā Emma paskaidroja, atrodas pietiekami tuvu ieejai Velna aizas cilpā un kur viņa var diezgan bieži izsprukt tagadnē, lai pārbaudītu pastkastītes saturu. Atbildi es uzrakstīju tajā pašā dienā, un drīz vien mēs jau apmainījāmies ar divām vai trim vēstulēm nedēļā. Ņemot vērā, ka mājās sāka kļūt smacīgi, šis vēstules kalpoja kā svaiga gaisa malks.

Es nedrīkstēju riskēt un pieļaut, ka vecāki atrastu kaut vienu vēstuli, tāpēc katru dienu vajāju pastnieku un metos ārā no mājas, tiklīdz ieraudzīju viņu mūsu ceļa galā. Es ierosināju Emmai sarakstīties e-pastā, jo tā būtu drošāk un ātrāk, un pierakstīju vairākas lappuses, paskaidrojot, kas ir internets un kā Emma varētu sameklēt internēta kafejnīcu un izveidot e-pasta adresi. Tomēr viss izrādījās bezcerīgi, jo viņa nekad nebija lietojusi pat klaviatūru. Lai nu kā, bija vērts riskēt ar vēstuļu sūtīšanu, un man sāka iepatikties saziņa, rakstot ar roku. Turot rokās lietu, kurai bija pieskāries un kuru bija rakstījis man mīļš cilvēks, izjutu lielu maigumu.

Vienai vēstulei Emma bija pievienojusi dažas fotogrāfijas. Viņa rakstīja:

Dārgais Džeikob, pie mums dzīve beidzot atkal kļūst interesanta. Vai atceries tos pagrabā izstādītos ļaudis, par kuriem Bentems apgalvoja, ka tās ir vaska figūras? Patiesībā viņš meloja. Viņš tos bija nolaupījis dažādās cilpās un ar Putekļu mātes dziedniecisko pūderi bloķējis to spēju kustēties. Mēs nospriedām, ka viņš ir mēģinājis darbināt savu aparātu, izmantojot īpatņus kā akumulatorus, bet viņam nekas nesanāca līdz brīdim, kad parādījās tavs tukšpauris. Lai nu kā, Putekļu māte atzinās, ka par to zināja, un tas izskaidro, kāpēc viņa uzvedās tik dīvaini. Domāju, ka Bentems viņu kaut kā šantažēja vai arī draudēja nodarīt pāri Reinaldo, ja viņa nepakļausies. Jebkurā gadījumā viņa mums palīdzēja visus pamodināt un pēc tam viņiem atgriezties savās cilpās.

Vai tas nav īsts ārprāts?

Vēl mēs izmantojam Pancilpikumu, lai izpētītu dažādas vietas un iepazītu jaunus cilvēkus. Mis Peregrine teica, ka mums derētu uzzināt, kā īpatņi dzīvo citur pasaulē. Es atradu mājā fotoaparātu un paņēmu to līdzi beidzamajā ekskursijā, tāpēc pievienoju vēstulei dažus uzņēmumus. Bronvīne apgalvo, ka man padodas fotografēšana.

Es ārprātīgi ilgojos pēc Tevis. Zinu, man nevajadzētu tā teikt... Līdz ar to kļūst vēl smagāk. Bet reizēm nespēju to nedarīt. Varbūt Tu varētu drīzumā atbraukt ciemos? Es to tik ļoti vēlos! Vai varbūt...

Emma bija nosvītrojusi vārdu “varbūt” un uzrakstījusi: Ak vai, es dzirdu, ka Šārons mani sauc. Viņš dodas prom, un es gribu, lai šī vēstule nonāk pastā jau šodien. Raksti drīz! Mīlu, Emma Es prātoju: nez ko nozīmēja tas “varbūt”...

Aplūkoju atsūtītās fotogrāfijas. Katrai otrā pusē bija uzrakstītas dažas rindas. Pirmajā uzņēmumā bija redzamas divas Viktorijas laika dāmas stāvam pie svītrainas nojumes zem uzraksta ĪPATŅI. Otrā pusē Emma bija uzrakstījusi: Mis Niedrustērste un mis Gārgale radījušas ceļojošu izstādi, kurā apskatāmi daži veci Bentema eksponāti. Kopš īpatņi var brīvāk ceļot, viņi diezgan aktīvi iesaistās uzņēmējdarbībā. Mēs tik daudz vēl nezinām par savu vēsturi...

Nākamajā fotogrāfijā bija iemūžināti vairāki pieauguši cilvēki, kuri pa šaurām kāpnēm dodas uz pludmali, kur tos gaida airu laiva. Kaspijas jūras krastos ir kāda ļoti skaista cilpa, Emma rakstīja, un pagājušonedēļ Nims kopā ar dažām imbrīnēm devās turp laivu izbraukumā. Mēs ar Hjū un Horāciju arī pievienojāmies, tikai palikām krastā. Paldies par kūkām, airu laivu mums pietiks ilgam laikam!

Pēdējā uzņēmumā es ieraudzīju Siāmas dvīnes ar milzīgām, baltām lentēm ogļmelnajos matos. Viņas sēdēja viena otrai blakus un ar rokām vilka uz sāniem svārkus, lai parādītu kopīgo rumpja daļu. Karlota un Karlita ir nešķiramas, otrā pusē bija rakstīts, bet ne jau tā ir viņu galvenā īpatnība. Viņu organismi rada īpaši stipru līmi, kas izkaltusi ir vēl izturīgāka par betonu. Enohs tādā iesēdās un ar dibenu pielipa pie krēsla uz veselām divām dienām! Viņš bija tik nikns, ka es bažījos, vai zēna galva nenolēks no pleciem. Kaut Tu būtu to redzējis...

Es nekavējos ar atbildi. Ko Tu domāji ar “varbūt"?

Pagāja desmit dienas, bet no Emmas nepienāca neviena vēsts. Es uztraucos, vai viņa nav nospriedusi, ka aizgājusi vēstulē par tālu, ka pārkāpusi mūsu vienošanos palikt tikai draugiem, un nu atkāpjas. Es domāju, vai nākamo vēstuli viņa maz parakstīs: Mīlu, Emma. Es jau biju kļuvis atkarīgs no šiem diviem vārdiem. Kad pagāja divas nedēļas, es sāku bažīties, vai vispār vēl jebkad saņemšu no viņas kādu vēstuli.

Tad pasta sūtījumi vairs nepienāca nemaz. Es kā apmāts gaidīju pastnieku un, kad viņš neieradās četras dienas no vietas, sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Maniem vecākiem vienmēr pienāca tonnām katalogu un rēķinu. Tik neuzkrītoši, cik iespējams, ieminējos, ka man šķiet dīvaini, kāpēc pēdējā laikā vairs nesaņemam nekādu pastu. Tēvs kaut ko nomurmināja par valsts svētkiem un mainīja sarunas tematu. Tobrīd es sāku uztraukties pa īstam.

Noslēpums atklājās nākamajā rītā dakteres Spangeres apmeklējuma laikā, kur bija aicināti piedalīties ari mani vecāki. Tas bija neierasti. Kamēr ieņēmām vietas, tēvs un māte pelēkām sejām saspringuši nopūlējās piedalīties tukšajās sarunās par neko. Spangere iesāka ar parastajiem virspusējiem jautājumiem. Kā es pēdējā laikā jūtos? Vai man ir bijuši kādi interesanti sapņi? Es apzinājos, ka ārste tikai gatavojas sarunai par kaut ko svarīgu, un beigu beigās vairs nespēju izturēt spriedzi.

- Kāpēc šeit atrodas mani vecāki? - es pajautāju. - Un kāpēc viņi izskatās tā, it kā nupat būtu pārnākuši no bērēm?

No dakteres Spangeres lūpām pirmoreiz nozuda mūžīgais smaids. Viņa pasniedzās pēc mapes, kas atradās uz rakstāmgalda, un izņēma trīs aploksnes.

Tās bija Emmas vēstules. Visas atvērtas. - Mums jāparunā par šo te, - viņa teica.

- Mēs sarunājām, ka nebūs nekādu noslēpumu, - tētis ierunājās. - Tas nav labi, Džeik. Nemaz nav labi.

Man notrīsēja rokas. - Tās ir privātas vēstules, - es sacīju, cenšoties kontrolēt balsi. - Tās ir adresētas man. Jūs nedrīkstējāt tās lasīt.

Kas bija šajās vēstulēs? Ko mani vecāki tur ieraudzīja? Nu viss ir pagalam. Pavisam un galīgi pagalam.

- Kas ir Emma? - daktere jautāja. - Kas ir mis Peregrine?

- Tā nav godīgi! - es iesaucos. - Jūs nozagāt manas privātās vēstules un tagad tās izmantojat, lai man uzbruktu!

- Pieklusini toni! - tētis iejaucās. - Tagad viss ir nācis gaismā, tāpēc esi godīgs, jo tā būs vieglāk mums visiem.

Daktere Spangere pacēla gaisā fotogrāfiju, kuru Emma droši vien bija pievienojusi kādai vēstulei. - Kas ir šie cilvēki?

Es paliecos uz priekšu, lai apskatītu fotogrāfiju. Tājā bija redzamas divas pavecas kundzes šūpuļkrēslā, un viena turēja otru klēpī kā mazu bērnu.

- Man nav ne jausmas! - es iecirtos.

- Otrajā pusē ir uzraksts, - ārste turpināja. - Tur ir teikts: “Mēs meklējam jaunas metodes, kā palīdzēt tiem, kuriem daļēji atņemta dvēsele. Izrādās, ciešs kontakts dara brīnumus. Jau pēc dažām stundām mis Degunragputne jutās kā pavisam jauna imbrīne.”

Viņa to izrunāja kā im-brijne.

- Imm-brīīne, - es izlaboju, nespējot paturēt sakāmo pie sevis. - Parasts garais ī.

- Skaidrs. - Daktere Spangere nolika fotogrāfiju malā un atbalstīja zodu rokā. - Un kas tad ir... imm-brīīne?

Vēlāk apdomājot, bija jāatzīst: es rīkojos muļķīgi. Bet tobrīd jutos kā iedzīts stūrī - it kā man nebūtu citas izvēles kā vien pateikt patiesību. Viņi bija tikuši pie vēstulēm, pie fotogrāfijām, un visām manām sadomātajām pasaciņām vairs nebija nekādas vērtības.

- Viņas mūs sargā, - es sacīju.

Daktere Spangere paraudzījās uz maniem vecākiem. - Vai mūs visus?

- Nē. Tikai īpatnos bērnus.

- īpatnos bērnus, - psihiatre nesteidzīgi atkārtoja. - Un tu tici, ka esi viens no viņiem?

Es pastiepu roku uz priekšu. - Tagad es gribētu dabūt savas vēstules.

- Tu tās dabūsi, bet vispirms mums jāparunā, labi?

Es atvilku roku atpakaļ un sakrustoju abas uz krūtīm. Daktere runāja ar mani tā, it kā mans IQ būtu tikai septiņdesmit.

- Tātad - kas liek tev domāt, ka esi īpatnis?

- Es redzu to, ko citi nespēj saskatīt.

Ar acs kaktiņu pamanīju, ka mani vecāki strauji nobāl. Viņi nespēja aptvert notiekošo.

- Vēstulēs tu pieminēji kaut kādu... Pan... cilpikumu. Ko tu vari par to pastāstīt?

- Ne jau es rakstīju tās vēstules, bet gan Emma, - es atbildēju.

- Protams. Tādā gadījumā mainīsim tematu. Pastāsti man par Emmu!

- Dakter, - mana mamma iejaucās, - nez vai būtu vēlams veicināt...

- Portmenas kundze, lūdzu! - daktere Spangere pacēla roku.

- Džeik, pastāsti man par Emmu! Vai viņa ir tava meitene?

Es pamanīju, kā tētis sarauc uzacis. Līdz šim man nebija bijis nevienas draudzenes. Es pat ne reizi nebiju gājis uz randiņu.

- Laikam bija, bet tagad mēs esam... paņēmuši pauzi.

Daktere kaut ko pierakstīja, tad pabakstīja ar pildspalvu

zodu. - Un kāda Emma izskatās, kad tu viņu iztēlojies?

Es ierāvos dziļāk krēslā. - Ko jūs ar to gribat teikt - iztēlojos?

- Nūja. - Dakteres lūpas savilkās ciešāk. Viņa saprata, ka visu ir sabojājusi. - Es gribēju jautāt...

- Labi, nu jau būs diezgan, - tētis teica. - Mēs zinām, Džeik, ka tu tās vēstules uzrakstīji pats.

Es krēslā gandrīz palēcos. - Ko es izdarīju? Tas pat nav mans rokraksts!

Tētis izņēma no kabatas vēstuli - to, kuru Emma bija viņam atstājusi. - Tu taču uzrakstīji šo te, vai ne? Tas pats rokraksts.

- Ari to rakstīja Emma! Paskaties, te ir viņas vārds! - Es centos satvert vēstuli. Tētis to parāva nost, lai es nevarētu aizsniegt.

- Dažbrīd mēs kaut ko tik ļoti vēlamies, ka iztēlojamies kā reālu, - daktere Spangere paskaidroja.

-Jūs mani uzskatāt par jukušu? - es iekliedzos.

- Šajā kabinetā mēs nelietojam šo vārdu, - daktere atbildēja.

- Džeik, lūdzu, nomierinies!

- Un kā tad markas uz aploksnēm? - Es norādīju uz vēstulēm, kas atradās uz ārstes rakstāmgalda. - Tās taču ir pienākušas no Londonas!

Mans tēvs nopūtās. - Džeikij, pagājušajā semestrī tu skolā apguvi fotošopu. Varbūt esmu vecs, tomēr zinu, cik viegli ir kaut ko tādu viltot.

- Un fotogrāfijas? Vai es esmu viltojis ari tās?

- Tās piederēja tavam vectēvam. Esmu pārliecināts, ka jau agrāk esmu tās redzējis.

Tobrīd man sagriezās galva. Es jutos izģērbts, nodots un briesmīgi pazemots. Tad es pārstāju runāt, jo viss, ko teicu, nez kāpēc tikai vēl vairāk pārliecināja viņus, ka esmu sajucis prātā.

Es sēdēju un dusmojos, bet pārējie runāja par mani tā, it kā manis telpā nebūtu. Dakteres Spangeres jaunā diagnoze vēstīja, ka esmu pārcietis “radikālu saiknes zaudēšanu ar realitāti” un ka šie īpatņi ir tikai daļa no smalkās ilūziju pasaules, kuru esmu radījis pats savā galvā, - ieskaitot ari savu meiteni. 11 kā es esot ļoti gudrs, man ir izdevies nedēļām ilgi visus apmuļķot, liekot domāt, ka esmu pie pilna saprāta. Tomēr vēstules pierādot, ka līdz izveseļošanās brīdim vēl tālu un ka es pat varot apdraudēt pats sevi. Psihiatre ieteica pēc iespējas drīzāk nosūtīt mani uz “slēgta rakstura klīniku”, kur es tiktu “rehabilitēts un novērots”. Es to sapratu kā speciālistes slēdzienu, ka esmu galīgi nenormāls.

Viņi jau bija visu izplānojuši. - Tikai uz nedēļu vai divām, -tēvs mani mierināja. - Tā tiešām ir jauka un ārkārtīgi dārga vieta. Uztver to kā mazu atvaļinājumu.

- Atdodiet manas vēstules!

Daktere Spangere iebāza aploksnes atpakaļ mapē. - Atvaino, Džeik, bet, mūsuprāt, būs labāk, ja es tās paturēšu.

- Jūs man melojāt! - es teicu un metos pie rakstāmgalda, taču Spangere izrādījās veiklāka un ar mapi rokās palēcās atpakaļ. Tētis iekliedzās un satvēra mani, un jau nākamajā mirkli pa durvīm iesteidzās divi no maniem tēvočiem. Visu šo laiku viņi bija gaidījuši priekšnamā. Miesassargi - ja nu gadījumā es mēģinātu bēgt.

Viņi aizveda mani līdz autostāvvietai un iesēdināja mašīnā. Tēvoči dažas dienas padzīvošot pie mums, mamma nervozi paskaidroja, līdz klīnikā sagatavos man palātu.

Viņi baidījās palikt ar mani divatā. Mani miesīgie vecāki. Vēlāk viņi aizsūtīs mani uz turieni, kur es sagādāšu raizes citiem. Uz klīniku. It kā man vajadzētu pārsiet savainotu elkoni. Lietas ir jāsauc īstajos vārdos: tas ir trakonams, lai cik dārgi par to jāmaksā. Tur es vairs nevarēšu izlikties, ka noriju zāles, un vēlāk tās izspļaut. Tur man neizdosies apmuļķot ārstus ar izgudrotām pasakām par apmātību un atmiņas zudumu. Mani pielies pilnu ar neiroleptiķiem un patiesības serumiem, līdz es viņiem izstāstīšu visu līdz pēdējam par īpatņu pasauli. Izmantojot to par pierādījumu manam neglābjamajam ārprātam, viņiem nebūs citas izvēles kā ieslodzīt mani palātā ar mīkstām sienām un noskalot tās durvju atslēgu podā.

Es biju droši un pa īstam iespundēts.

Dažas nākamās dienas mani pieskatīja kā noziedznieku, un kāds no vecākiem vai tēvočiem vienmēr atradās ne tālāk kā blakusistabā. Visi gaidīja zvanu no klīnikas. Es pieļauju, ka tā bija iecienīta vieta, bet, tiklīdz atbrīvosies kāda palāta - un tas bija gaidāms kuru katru dienu -, mani nogādās turp kā saini.

- Mēs tevi apciemosim katru dienu, - mamma mani mierināja. - Tikai uz dažām nedēļām, Džeikij, tici man.

Tikai uz dažām nedēļām. Kā tad!

Es centos vest vecākus pie prāta. Lūdzos, lai piesaista kādu grafologu, kas pierādītu, ka tās vēstules neesmu rakstījis es. Kad tas neizdevās, es pilnībā ierāvos sevi. Atzinos, ka esmu tās rakstījis (lai gan tā, protams, nebija), sacīju, ka tagad saprotu, ka biju visu izgudrojis - ka nav nekādu īpatno bērnu, nekādu imbriņu un nekādas Emmas. Tās iepriecināja vecākus, tomēr viņi nepārdomāja. Vēlāk es nejauši dzirdēju, kā viņi sačukstas, un uzzināju: lai nodrošinātu man vietu rindā, viņiem nācās samaksāt avansu par pirmo uzturēšanās nedēļu klīnikā - ļoti dārgajā klīnikā. Tātad vairs nebija nekāda atkāpšanās ceļa.

Es apsvēru iespēju bēgt. Paķert mašīnas atslēgas un aizlaisties. Tomēr mani neizbēgami noķertu, un tad mans stāvoklis pasliktinātos vēl vairāk.

Es fantazēju par to, kā Emma ierodas mani glābt. Pat uzrakstīju vēstuli, kurā pastāstīju par notikušo, bet nebija nekādas iespējas to nosūtīt. Ja ari man izdotos nemanītam aizlavīties līdz pastkastītei, pastnieks vairs mūsu mājā neiegriezās. Un, pat ja mana vēsts sasniegtu Emmu, kāda gan tam vairs būtu nozīme? Es biju iestrēdzis tagadnē, tālu prom no cilpas. Viņa tik un tā nevarētu ierasties.

Trešajā izmisuma naktī es nospēru tēta tālruni (man pašam tāds vairs nedrīkstēja būt) un ar to nosūtīju Emmai e-pasta vēstuli. Kad vēl neaptvēru, cik maz Emma saprot no datoriem, biju viņai izveidojis adresi: ugunsmeital901@gmail.com, bet draudzenes interese bija tik nemainīgi neesoša, ka ne reizi nebiju uz šo adresi neko rakstījis un, kā vēlāk aptvēru, pat nebiju viņai pavēstījis piekļuves paroli. Pudelē iebāztai un jūrā iemestai zīmītei būtu reālākas iespējas nonākt līdz adresātam, bet tā bija mana vienīgā iespēja.

No klīnikas piezvanīja nākamajā vakarā: palāta mani gaidot. Manas mantas bija sakravātas un gaidīja somās jau vairākas dienas. Ne tam, ka bija deviņi vakarā, ne divu stundu braucienam līdz klīnikai nebija nozīmes - tūliņ vajadzēja doties ceļā.

Sakāpām universāli. Vecāki ieņēma vietu priekšā, bet mani iespieda aizmugurē starp tēvočiem, it kā viņi baidītos, ka es mēģināšu izlēkt no braucošas mašīnas. Patiesībā es pat varētu to izdarīt. Tomēr, līdzko garāžas durvis dārdot atvērās un tētis iedarbināja dzinēju, niecīgās cerības, ko vēl loloju, sāka pagaist. No turienes nudien nebija iespējams aizbēgt. Es nevarēju nedz pārliecināt vecākus, lai izlaiž mani no mašīnas, nedz arī aizbēgt. Un, pat ja man izdotos bēgt uz Londonu, tam taču būtu nepieciešama pase un nauda, kā arī daudz kas cits, ko es nekādi nevarēju dabūt. Nē, nāksies vien to visu izturēt. īpatņi taču bija pārcietuši vēl lielākas mokas.

Mēs atmuguriski izbraucām no garāžas. Tētis ieslēdza mašīnas lukturus un pēc tam ari radio. Salonu piepildīja raitā dīdžeju vāvuļošana. Virs palmām, kas apjoza pagalmu, pie debesīm ausa mēness. Es noliecu galvu un pievēru acis, cenšoties norit šausmu kamolu, kas krājās rīkles galā. Varbūt izteikt vēlēšanos, lai nokļūtu pavisam citur? Varbūt es varētu izgaist?

Mašīna sāka kustēties, un zem riepām nočirkstēja gliemežvāku lauskas, kas klāja piebraucamo ceļu. Tēvoči pāri manai galvai sarunājās, šķiet, par sportu, tā mēģinot mazināt spriedzi. Es izslēdzu šīm balsīm skaņu.

Manis te nav.

Nebijām vēl nogriezušies no piebraucamā ceļa, kad mašīna spēji apstājās. - Sasodīts, kas notiek? - atskanēja tēva balss.

Viņš iedarbināja signalizāciju, un manas acis atsprāga vaļā, tomēr tas, ko ieraudzīju, tikai vēl vairāk pārliecināja, ka man ir izdevies iegrimt sapnī. Mūsu mašīnas priekšā šķērsām pāri piebraucamajam ceļam, mašīnas lukturu izgaismoti, stāvēja visi mani īpatnie draugi: Emma, Horācijs, Enohs, Olīvija, Klēra, Hjū un pat Milards, un visiem priekšā, uzmetusi uz pleciem ceļojuma mēteli, ar auduma somu rokā - mis Peregrine.

- Kas te, ellē, notiek? - ierūcās viens no tēvočiem.

-Jā, Frenk, ko tas, sasodīts, nozīmē? - jautāja otrs.

- Es nezinu, - mans tēvs atbildēja, atvērdams logu. - Nost no mana ceļa! - viņš uzsauca.

Mis Peregrine piegāja pie mašīnas durvīm. - Mēs to nedarīsim. Lūdzu, izkāpiet no mašīnas!

- Nolādēts, kas jūs tāda esat? - tētis nepadevās.

- Alma Le Feja Peregrine, Imbriņu padomes pagaidu vadītāja un šo īpatno bērnu direktore. Mēs esam tikušies jau agrāk, lai gan nedomāju, ka jūs to atceraties. Bērni, sasveicinieties!

Kad bērni pamāja sveicienus, Olīvija pacēlās gaisā un Klēra atvēra pakauša muti, tēvam atkārās žoklis un māte sāka elsot. Savukārt Milards - tikai drēbes bez ķermeņa - uzgrieza pirueti, un Emma, tuvodamās tēva pusē nolaistajam logam, uzšķīla plaukstās liesmu. - Sveicināti, Frenk! - viņa teica. - Mani sauc Emma. Esmu laba jūsu dēla draudzene.

- Redzat nu! - es iesaucos. - Es taču teicu, ka viņi patiešām eksistē!

- Frenk, ved mūs no šejienes prom! - mana māte iespiedzās un uzsita vīram pa plecu.

Līdz šim brīdim šķita, ka tētis ir sastindzis, bet nu viņš nospieda signalizācijas pogu, uzmina uz gāzes pedāļa, un mašīna, gliemežvāku fragmentiem aizlidojot pa gaisu, brāzās uz priekšu.

- STĀT! - es iebrēcos, jo mēs drāzāmies virsū maniem draugiem. Viņi pamuka malā - visi, izņemot Bronvīni, kura vienkārši stingri nostājās uz ceļa, pašāva rokas uz priekšu un ar tām saķēra mūsu mašīnas priekšgalu. Mēs spēji apstājāmies, un riteņi bezjēdzīgi kūla gaisu, bet mana māte un tēvoči šausmās kauca.

Mašīna spolēja uz vietas. Lukturi apdzisa, un dzinējs apklusa. Kamēr draugi ielenca mašīnu, es mēģināju pārliecināt savus radiniekus: - Viss kārtībā, tie ir mani draugi, viņi nedarīs jums pāri.

Tēvoči zaudēja samaņu, un viņu galvas nošļuka man uz pleciem, savukārt mātes kliedzieni pamazām pārvērtās šņukstos. Tētis plati ieplestām acīm nervozi vērās visapkārt. - Tas ir ārprāts, tas ir ārprāts, tas ir pilnīgs ārprāts, - viņš nepārstāja bubināt.

- Palieciet mašīnā, - es sacīju un, pasniedzies pāri paģībušajam tēvocim, atvēru durvis. Pārrāpos viņam pāri un izkāpu uz ielas.

Mēs ar Emmu pieplakām viens otram reibinošā apskāvienu virpulī. Es tik tikko dabūju pār lūpām vārdus. - Kā tev... Kā tu...

Pār visu ķermeni skrēja tirpas, un es biju pārliecināts, ka joprojām sapņoju.

- Es saņēmu tavu elektrisko vēstuli! - viņa sacīja.

- Manu... e-pastu?

- Jā, sauc to, kā gribi! Es satraucos, kad no tevis nepienāca nekādas ziņas, un tad atcerējos par mehānisko pastkasti, kuru, kā tu teici, esi man uztaisījis. Horācijam izdevās uzminēt paroli un...

- Mēs traucāmies šurp, tiklīdz uzzinājām, - mis Peregrine teica, tad paskatījās uz maniem vecākiem un nogrozīja galvu. - Ļoti skumji, tomēr ne gluži negaidīti.

- Mēs ieradāmies, lai glābtu tevi! - Olīvija iesaucās. - Tāpat kā tu izglābi mūs!

- Un es tik ļoti priecājos jūs redzēt! - es atsaucos. - Bet vai tad jums nav jāsteidzas atpakaļ? Jūs taču drīz vien sāksiet strauji novecot!

- Vai tad tu neizlasīji manas beidzamās vēstules? - Emma jautāja. - Es taču visu paskaidroju...

- Vecāki tās pievāca. Tāpēc jau viņi ir tik pārbijušies.

- Kā? Cik briesmīgi! - Mis Peregrine uzmeta maniem vecākiem niknu skatienu. - Tā ir zagšana, vai zināt! Jebkurā gadījumā - tev ne par ko nav jāuztraucas. Mēs izdarījām satraucošu atklājumu!

- Jūs gribējāt teikt, ka es izdarīju satraucošu atklājumu, -dzirdēju Milardu sakām. - Pateicoties Perpleksam. Pagāja vairākas dienas, līdz es izskaitļoju, kā lai dabū viņu atpakaļ uz to seno cilpu, izmantojot Bentema grūti saprotamo mašīnu. Un tikmēr Perpleksam bija stipri jānoveco. Tomēr tā nenotika. Vēl vairāk - viņa sirmie mati atguva tumšo krāsu! Tad es sapratu, ka, atrodoties Abatonā līdzās mums, viņā ir notikušas pārmaiņas - Perplekss ir atguvis savu īsto vecumu. Kad imbrīnes sagrāva cilpu, viņa pulkstenis it kā tika uzvilkts no jauna - tā varētu teikt. Tā rezultātā Perpleksa organisms atkal kļuva tieši tik vecs, cik izskatījās, nevis atbilstoši savam īstajam vecumam - piecsimt septiņdesmit vienam gadam.

- Turklāt atpakaļ pagriezās ne tikai Perpleksa, bet arī mūsu visu pulksteņi, - Emma aizrautīgi papildināja. - Tas skāra visus, kuri todien atradās Abatonā!

- Acīmredzot tāds ir cilpas sabrukuma blakusefekts - ārkārtīgi bīstama jaunības strūklaka, - mis Peregrine secināja.

- Tad jau tas nozīmē... ka jūs vairs nenovecosiet? Nemūžam?

- Vismaz ne ātrāk kā tu! - Emma sacīja un iesmējās. - Ik reizi tikai par vienu dienu!

- Cik... brīnumaini! - es teicu jau ārkārtīgi priecīgs, tomēr vēl nepaspējis visu aptvert. - Vai jūs esat pārliecināti, ka es nesapņoju?

- Pilnīgi pārliecināti, - mis Peregrine apstiprināja.

- Vai drīkstam palikt šeit mazliet ilgāk, Džeikob? - Klēra metās pie manis. - Tu teici, ka mēs vienmēr būsim gaidīti!

- Es nospriedu, ka mēs varētu šo dienu izmantot kā brīvdienu, - mis Peregrine pateica, vēl pirms es paspēju atbildēt. - Par divdesmit pirmo gadsimtu bērni nezina gandrīz neko, turklāt šī ēka izskatās daudz ērtāka nekā Bentema vecais žurku slazds, kur valda caurvējš. Cik daudz guļamistabu šeit ir?

- Hm... mums ir... laikam piecas.

-Jā, ar to būs diezgan. Pilnīgi pietiks.

- Bet kā tad mani vecāki? Un tēvoči?

Imbrine paskatījās uz mašīnu un atmeta ar roku. - Jūsu tēvočiem pavisam viegli var iztīrīt atmiņu. Runājot par jūsu vecākiem, - es domāju, ka kaķis ir izsprucis no maisa, kā mēdz teikt. Kādu laiku viņi būs rūpīgi jāpieskata un jātur īsā pavadā. Tomēr, ja vispār ir iespējams divus normālus cilvēkus pārliecināt paskatīties uz pasauli mūsu acīm, tad tiem noteikti ir jābūt diženā Džeikoba Portmena vecākiem!

- Un diženā Ābrahama Portmena dēlam un vedeklai! - Emma piebilda.

- Vai jūs... jūs pazināt manu tēvu? - tētis bijīgi ierunājās, palūrēdams uz mums pa mašīnas atvērto logu.

- Es viņu mīlēju kā dēlu, - mis Peregrine atbildēja. - Tāpat kā mīlu Džeikobu.

Tēta acis iemirdzējās, un viņš lēni nolieca galvu, tomēr, šķiet, neko nesaprata.

- Viņi uz kādu laiku apmetīsies pie mums, - es sacīju. - Sarunāts?

Tēta acis iepletās, un viņš sašļuka. - Nu... jā... Labāk paprasi mammai...

Māte bija sarāvusies čokurā uz pasažieru krēsla un ar plaukstām aizsegusi acis.

Es viņu pasaucu: - Mammu!

- Ej prom! - viņa teica. - Ejiet prom, jūs visi!

Mis Peregrine pieliecās tuvāk mammai. - Portmena kundze, lūdzu, paskatieties uz mani!

Mamma palūrēja pa pirkstu starpu. - Patiesībā jūsu šeit nav. Es tikai pie pusdienām izdzēru pārlieku daudz vīna, tas ari viss.

- Mēs tiešām esam pavisam reāli. Un, pat ja šobrīd tam grūti noticēt, mēs visi kļūsim par labiem draugiem.

Mamma uzgrieza muguru. - Frenk, pārslēdz staciju, man šis šovs nepatīk.

- Labi, mīļum, - tētis atbildēja. - Dēls, es laikam labāk... nu... - Viņš pievēra acis, nogrozīja galvu un aizvēra mašīnas logu.

- Vai esat pārliecināta, ka viņu smadzenes to izturēs? - es jautāju mis Peregrīnei.

- Viņi atgūsies, - imbrine atbildēja. - Tikai dažiem tas prasa mazāk, citiem - vairāk laika.

Mēs bariņā devāmies uz manu māju, un pie debesīm ausa spožs mēness. Karsto nakti atdzīvināja vēja pūsma un cikāžu čirkstēšana. Aiz mums Bronvīne stūma noslāpušo mašīnu, kurā joprojām atradās mani radinieki. Es nelaidu vaļā Emmas roku, un smadzenes kūsāja no visa nesen notikušā.

- Vienu es tomēr nesaprotu - kā jūs šeit nokļuvāt? - es jautāju. - Un vēl tik ātri...

Es mēģināju iztēloties meiteni ar otru muti pakausī un zēnu ar sanošu bišu spietu ap galvu, kuri mēģina iziet lidostas drošības pārbaudi. Un kā tad Milards - vai viņiem nācās zēnu ievest lidmašīnā nelegāli? Un kā gan viņi tika pie pasēm?

- Mums paveicās, - Emma atbildēja. - Viena no Bentema istabām veda uz cilpu, kuras izeja atrodas tikai kādas simt jūdzes no šejienes.

- Tas nu gan bija atbaidošs dūksnājs! - mis Peregrine piebilda. - Krokodili un mēsli līdz ceļiem. Nav ne jausmas, ko mans brālis gribēja ar to vietu iesākt. Lai nu kā, no turienes man izdevās iedarbināt izeju uz šodienu, un tad jau atlika vien noķert divus autobusus un noiet trīsarpus jūdzes kājām. Kopumā mēs ceļā pavadījām nepilnu dienu. Būtu lieki teikt, ka esam noguruši un izslāpuši.

Mēs jau atradāmies uz mājas lieveņa. Mis Peregrine uzmeta man gaidpilnu skatienu.

- Pareizi! Ledusskapī laikam jābūt zelterim...

Es neveikli iebāzu atslēgu slēdzenē, un durvis atvērās.

- Viesmīlība, Portmena kungs, viesmīlība, - mis Peregrine noteica, iesteigdamās mājā man pa priekšu. - Bērni, apavus atstājiet aiz sliekšņa, mēs vairs neatrodamies Velna aizā!

Es pieturēju durvis, kamēr draugi sanāca iekšā ar savām dubļainajām kurpēm un visu pārējo.

-Jā, ar šo māju lieliski pietiks, - mis Peregrine atzina. - Kur ir virtuve?

- Ko lai iesāk ar mašīnu? - Bronvīne jautāja, joprojām stāvot pie pakaļējā bufera. - Un vēl... ar tiem normālajiem...

- Varbūt noliec visu garāžā? - es ierosināju. - Un vēl tu varētu pāris minūšu viņus pieskatīt.

Bronvīne uzlūkoja Emmu, tad mani un pasmaidīja. - Skaidra lieta.

Es sameklēju garāžas durvju pulti un nospiedu pogu. Bronvīne iestūma mašīnu zem jumta ar visiem maniem apstulbušajiem vecākiem, un mēs ar Emmu beidzot palikām uz lieveņa divi vien.

- Vai esi pārliecināts, ka mēs tiešām varam te palikt? - viņa jautāja.

- Ar manu ģimeni nebūs viegli, bet šķiet, ka mis P. ir pārliecināta - mums izdosies.

- Es gribēju zināt, vai tev nav iebildumu. Mēs šķīrāmies kā...

- Vai tu joko? Es esmu ļoti laimīgs, ka esat šeit, pat nespēju to izteikt vārdiem.

- Labi. Tu smaidi, tad jau laikam būs jātic.

Smaidu? Es viscaur staroju kā pēdējais muļķis.

Emma paspēra soli man tuvāk. Es viņu apskāvu. Mēs nelaidām viens otru vaļā, un es piespiedu vaigu pie Emmas pieres.

- Es nekādi nebiju ar mieru tevi zaudēt, - Emma čukstēja, - tikai nesapratu, kā to panākt. Nocirst visu kā ar nazi šķita vieglāk nekā zaudēt tevi palēninātā tempā.

- Tev nekas nav jāpaskaidro, es saprotu.

- Jebkurā gadījumā - vairs ari neko neuzsāksim. Būsim tikai draugi. Ja tu to vēlies.

- Varbūt tā ir laba doma, - es attraucu, - vismaz pagaidām.

- Ak tā, - Emma uzreiz vīlusies nopūtās. - Protams...

- Nē, es gribēju teikt... - Es maigi atrāvos no Emmas un ielūkojos viņai acis. - Ja reiz tagad mūsu rīcībā ir daudz laika, varam nesteigties. Es varētu tevi uzaicināt uz kino... Mēs varētu doties pastaigās... Tā, kā to dara parastie ļaudis.

Emma paraustīja plecus. - Es necik daudz nezinu par to, ko un kā dara parastie ļaudis.

- Pavisam vienkārši, - es paskaidroju. - Tu man iemācīji būt īpatnim. Varbūt tagad es varētu iemācīt tev būt parastai. Vismaz tik parastai, kā es to saprotu.

Kādu brīdi Emma klusēja. Tad viņa iesmējās. - Protams, Džeikob. Manuprāt, tas izklausās jauki. - Viņa satvēra manu plaukstu, pieliecās tuvāk un noskūpstīja mani uz vaiga. - Tagad, kad mums vairs nav jāsteidzas.

Un tobrīd, kad es tur stāvēju un elpoju vienā ritmā ar Emmu un mums apkārt iestājās miers, es atskārtu, ka varbūt tie ir trīs visskaistākie vārdi angļu valodā.

Mums nav jāsteidzas.

Par fotogrāfijām

Šajā grāmatā iekļautie attēli ir autentiskas, senas fotogrāfijas, kuras nav nekādi pārveidotas, izņemot dažus uzņēmumus, kuri ir digitāli apstrādāti. Tās esmu uzcītīgi vācis vairāku gadu garumā: uzgājis krāmu tirgos, senu dokumentu izstādēs un tādu fotokolekcionāru arhīvos, kuri ir daudz prasmīgāki par mani. Viņi bija tik laipni, ka šķīrās no dažiem saviem brīnumainākajiem dārgumiem, tā palīdzot tapt šai grāmatai.

īpašnieki dāsni aizdeva man šādas fotogrāfijas.