Nameja gredzens

ALEKSANDRS GRĪNS UN VIŅA ROMĀNS «NAMEJA GREDZENS»

Latviešu literatūrā Aleksandra Grīna spēcīgais, oriģi­nālais talants daudz devis vēsturiskās prozas izveidei un attīstībai. Viņa darbu tematiski vēsturiskā aploce ir plaša, rakstnieka iztēle tikpat brīva un suverēna gan 3. gadsimta Romas, viduslaiku Itālijas un Vācijas, gan 18. gadsimta Zviedrijas, Polijas un Krievijas tēlojumā. Romānos Alek­sandrs Grīns visvairāk pievērsies latviešu zemnieku dzīvei 17. gadsimta Kurzemē.

Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns ir zemgalietis. Viņš dzimis 1895. gada 15. augustā Biržu pagasta Ziedos, kas tolaik pieder kroņa muižai, vēlāk tēvs mājas iepērk par dzimtu. Pagastā ir divējas Ziedu mājas, Grīnu apsaim­niekotās ir prāvas — ap 150 pūrvietu, no kurām 30 pūr­vietu ir 2 km attālajā streijgabalā Silārēs.

Grīni ir sena un sazarota dzimta, tā cēlusies no Klau- cāniem, kur rakstnieka bērnības gados par saimnieku bijis tēva brālēns. Pēc dzimtā saglabātiem nostāstiem Klaucā- nus kopā ar brīvzemnieka grāmatu, kas pasargāja no dzimtzemnieka beztiesiskā stāvokļa. Grīniem (vēl bez uz­vārda) piešķīris Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Plc- tenbergs 15. gadsimtā. So versiju rakstnieks pieminējis stāstā «Klaucānu brīvzemnieka testaments». Pirmais no viņiem — Gatiņš — Klaucānos minēts ap 1709. gadu, kad sākta baznīcas grāmata. Ziedos par iegātni ienāk tēva­tēvs, tēvs pārņem mājas 1889. gadā trīsdesmit gadu ve­cumā.

Rakstnieka rnāte Anna Svilumbērza nāk no Dignājas Slates gala Miglāniem. Bērniem Miglāni ir skaistākie, mī­ļākie ciemi. Te jumta pažobelēs ir īpašas kastes baložiem, ēkas grimst ceriņos, pie mājas ir liels ābeļdārzs, aug sal­dās cukurābeles, bet visskaistākais, pēc brāļa Jāņa vār­diem, «hija plašais un arhitektoniski brīnišķi izdevies pa­galms. Miglānus attēlojis brālis kādā «Dvēseļu puteņa» nodaļā.»[1] ne tikai šai darbā — baložu dūdošanas, bišu dūkšanas un ceriņu smaržas apņemtās vectēva mājas tē­lotas Aleksandra Grīna prozā vairākkārt, arī dilo&ijas «Zemes atjaunotāji» otrajā daļā «Atdzimusi cilts». Un vienmēr tās ir pilnas īpašas, smeldzīgas poēzijas — Mig- lānu savdabīgais skaistums ir palicis dzīvs rakstnieka sirdī un dvēselē uz laiku laikiem.

Pirmais pasaules karš vecākiem liek doties bēgļu gai­tās; kad viņi no tām atgriežas, Ziedi ir stipri cietuši. Ap­vaicājies dēliem, vai tie grib atgriezties laukos, bet saņē­mis noraidošu atbildi, tēvs Ziedus pārdod, vecāki pārceļas uz Miglāniem, kur dzīvo lidz mūža beigām. Si senā Biržu pagasta dzimta devusi latviešu kultūrai divus literātus — Jāni un Jēkabu, vēlāko Aleksandru, Grīnus.

Bet vispirms vēl — par uzvārdu. Dokumentos tas vien­mēr tā arī skanējis — Grīns (vāciskajā rakstībā Grihn), bet paši pagasta ļaudis vienmēr lietojuši daudzskaitļa formu Grīni, tātad — -ja- celma vārds ar vienskaitļa no­minatīvu Grīnis. Pagastā bijis sastopams arī uzvārds Grīniņš.

Vecākais ir Jānis (dz. 1890. g.), Jēkabs nāk pasaulē piecus gadus vēlāk. Jēkabam ir dvīņubrālītis Mārtiņš, kas nodzīvo tikai nedaudz vairāk, par vienu gadu. Starp Jāni un Jēkabu gadu starpība ir paliela, mazais brālis tāpēc aug lielā mērā viens. Aleksandrs vēlāk ir teicis: «Esmu uzaudzis ar suni un Bībeli.» Jānis Grīns, kas ir uzrakstījis atmiņas par savu dzimtu, šo izteicienu apstiprina un pa­pildina: «Viņš (Aleksandrs — /. /<.) klusu sēdēja pie mā­jas lieveņa zālē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu vai bērnu grāmatu nebija, urbās Skolas maizē vai Bībelē; tās atkārtodami pārlasī­dams, viņš krāja materiālu dažam vēlākam literāram sa­cerējumam, ko rakstīja pastičo, atdarinot seno laiku va­lodu. Citreiz man likās, ka viņš izlasīto ilgi pārdomā, jo nebija kurp steigties; visādā ziņā viņš vairāk par mani apguva koncentrēšanās māku. Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, «satecināt», kā viņš mīlēja sacīt.»[2]

Atšķirībā no mazā brāļa Jānis ir ļoti kustīgs, nemie­rīgs, mūžam viņam kaut kur jāsteidzas, kaut kas jādara. Un tā bērnībā viņi dzīvo blakus, bet šķirti, tuvums rodas vēlāk, kad Jānis jau strādā par skolotāju Cēsīs un pie viņa dzīvo arī mazais brālis, vietējās skolas audzēknis. Litera­tūra jau kļuvusi par abu lielo mīlestību, Jānis tai ir arī pats pievērsies, un šīs intereses stingri sasaista kopā abu brāļu dzīves pavedienus.

Bet pirms tam ir pati pirmā skola — tuvējā Muižgala pamatskola, kas atrodas 7 km no Ziediem uz Jēkabpils pusi. To notēlojis dignājietis Jānis Akuraters stāstā «De­goša sala», Podvāzes upītes uzdambējuniu pie muižas pārdēvēdams par ezeru. Aleksandrs Šajā skolā mācās no 1904. lid? 1906. gadam, kad iestājas Jēkabpils tirdzniecī­bas skolā. Zēnam, nu ļoti kustīgam, nemierīgam, iznāk ne­mitīgi konflikti ar skolotājiem — visvairāk disciplīnas dēļ, un 1910. gadā viņu no skolas izslēdz. Nekas cits neatliek kā jādodas pie lielā brāļa — vispirms uz Rūjienu, bet pēc gada — uz Cēsīm, kur Aleksandrs 1914. gadā beidz Mil- lera (Zariņu Kārļa) reālskolu. Tālākos plānus par Tērba- tas Universitāti un medicīnas studijām pārrauj pirmais pasaules karš.

1915. gadā viņš pabeidz Alekseja karaskolu Maskavā ar praporščika dienesta pakāpi, pēc tam dienē vairākās cariskās armijas daļās Galīcijā. No 1916. gada Grīns ir latviešu strēlnieku rindās — vispirms rezerves pulkā, pēc tam ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Ziemassvētku kaujās, kas tik vērienīgi vēlāk aprakstītas viņa «Dvēseļu putenī», turklāt it kā ar aculiecinieka ska­tījuma un pārdzīvojuma tiešumu, viņš nav piedalījies. To­mēr viss šis laiks ir veidojis viņa personību, atstājis neiz­dzēšamas pēdas viņa dvēselē un apziņā, veidojis vērtību skalu, vīrišķības un varonības izpratni, licis tautas likte­nim kļūt par vienu no galvenajām tēmām Aleksandra Grīna daiļradē.

Frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu — gan ne oficiāli, jo pasē vārds nav mainīts. Lai izprastu pa­reizi šo faktu, ir jāizdara neliela atkāpe. Pēc tālaika pa­ražas, bērni tiek nosaukti krusttēva vārdā. Bet Grīniem ar krusttēviem nav paveicies. Jānim tas ir mātesbrālis, liels dzērājs, Jēkabam — tēva brālēns, galīgs neveiksminieks. Dēlu krusttēvi Jau agri ir vecāku strīdu ābols, māte savu radu vēl var paciest, vīra — galīgi ne. Jēkabam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne paša vārds. Par leitnanta Jē­kaba Grīna jauno «krusttēvu» kļūst viņa komandieris Alek­sandrs Plesners, nu ir iegūts vārds, kas pašu apmierina un vēlāk iegājis latviešu literatūrā. Rakstnieks šo noti­kumu parādījis kādā «Dvēseļu puteņa» otrās daļas epizodē. Arī Jānis Grīns to apstiprina savās atmiņās.

Ir vēl citas versijas par Aleksandra vārdu — Jēkabs to esot pieņēmis tāpēc, lai nebūtu literatūrā divu J. Grīnu, vai arī tāpēc, ka gribējis līdzināties krievu rakstniekam Aleksandram Grīnam. Abi šie nostāsti liekas apšaubāmi tādēļ, ka Grīns, jaunākais, tolaik vēl nerakstīja, nedarbo­jās literatūrā, viņa pirmā publikācija parādījās tikai 1920. gadā. Tātad pasaules kara laikā latviešu rakstniecībā vēl nebija divi J. Grīni, nebija arī vajadzības pēc mistifikāci­jas, pēc vārda un uzvārda brāļa krievu literatūrā.

1917. gada vasarā Grīnu ievaino, pēc tam demobilizē. 1918. gadā viņš dodas uz Tērbatu piepildīt savu seno sapni — studēt medicīnu, bet laiki ir pārāk nemierīgi. Re­volūcija norisinās arī Vācijā, sabrūk tās okupācijas re­žīms Latvijā, ceļš uz Biržiem, kur jau atgriezušies vecāki, kļūst brīvs, un jaunākais dēls dodas mājup. 1919. gada martā viņu mobilizē Sarkanajā Armijā, tad seko Latvijas armija, kur viņš vēlāk strādā sava «krusttēva» pulkveža Plcsnera štāba informācijas nodaļā un laikraksta «Latvi­jas Kareivis» redakcijā. No armijas Aleksandrs Grīns de­mobilizējies 1924. gadā kapteiņa dienesta pakāpē.

Vecāko brāli karš tā neskar, viņš turpina strādāt par skolotāju Cēsīs, līdz 1919. gadā pārceļas uz Rīgu. īsu laiku ir ierēdnis Izglītības ministrijā un skolotājs. Kad 1920./1921. gadā abi brāļi sastopas «Latvijas Kareivja» redakcijā, Jānis ir jau pazīstams dzejnieks, mācību grā­matu autors, sastādījis lasāmās grāmatas un ābeci. Arī viņš 1920. gadā publicē prozas grāmatu — «Rūsa rietu­mos». Vēlāk brāļu dzīves ceļi šķiras — Jānis Grīns vairs tikai dažus gadus (1921 —1923) strādā žurnālistikā. Para­lēli studēdams Latvijas Universitātē tieslietas, pēc fakul­tātes beigšanas Jānis Grīns sāk strādāt par direktoru lie­lākajā grāmatu firmā — akciju sabiedrībā «Valters un Rapa». Sākas viņa mūža nozīmīgākais posms. Kad Jānis Rapa nolemj izdot literatūras un mākslas mēnešrakstu «Daugava», par tā redaktoru viņš piedāvā k|ūt Jānim Grīnam. «Daugavu» Grīns vada no 1928. līdz 1937. ga« dam, kad viņu ieceļ par Nacionālā teātra direktoru,

Grāmatu firma «Valters un Rapa» un tās žurnāls «Daugava» būtiski veicināja un ietekmēja latviešu lite­ratūras. attīstību. Žurnālā publicējās visi ievērojamākie 20.—30. gadu rakstnieki, izņemot kreiso spārnu — L. Lai- cenu, A. Upīti u. c. Plašs un demokrātisks bija apgāda publicēto oriģinālliteratūras darbu klāsts. Akciju sabied­rības «Valters un Rapa» darbība, tāpat kā žurnāls «Dau­gava», vēl gaida savus vērtētājus, ne viss vienkārši rak­sturojams, ne viss vienlīdz pieņemams. Tomēr šeit pada­rītais lielais darbs vienmēr saistīsies ar Jāni Grīnu, viņa garīgi rosmīgo, vērienīgo personību.

Kopš 1944. gada Jānis Grīns dzīvo Stokholmā, turpi­nādams strādāt žurnālistikā un literatūrā. Te arī tapuši memuāri «Redaktora atmiņas», kas iznāk pēc viņa nāves 1968. gadā dēla Ervīna Grīna sakārtojumā.

Bet pievērsīsimies atkal 20. gadiem. Aleksandrs Grīns ilgāk nekā brālis — līdz 1928. gadam — turpina darbo­ties dažādu laikrakstu redakcijās — «Rīgas Ziņās», «Brī­vajā Tēvijā», «Latvī» u. c. Pēc tam īsā laikā viņš sarak­sta dažus plašus populārzinātniskus izdevumus — «Pasau­les vēsturi», «Kultūras un tikumu vēsturi» un tikpat vē­rienīgo pasaules ģeogrāfisko apskatu — «Zemes un tau­tas». Tieši te noder spēja un māka rakstīt ar abām rokām. Arī vēlāk lielie romāni top tikpat strauji, autors tos «sa­tecina» īsā laikā — darbaspējas viņam ir ārkārtīgas.

Interesanti arī atzīmēt, ka brālis Jānis ir tāds pats — tempi, kādos viņš lasa un profesionāli izvērtē izdevniecī­bai «Valters un Rapa» iesniegtos manuskriptus, ir cieņas uņ apbrīnas vērti. «Viņš strādā caurām dienām, naktis pieņemot klāt. Iedomājieties — vienā naktī J. Grīns izlasa divus romānus un otrā dienā ir atkal svaigs un redzīgs kā Dieva rasa,» stāsta Aleksandrs Caks.[3]

Joprojām strādādams laikrakstos, Aleksandrs Grīns arvien nopietnāk, neatlaidīgāk pievēršas daiļradei. Starp citu, viņš ir viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kas nesāk ar dzeju, bet tūdaļ raksta prozu.

Patiesībā tikai no šī laika var runāt par latviešu vēs­turiskās prozas attīstību. Ir bijuši jau atsevišķi darbi, vai­rāk vai mazāk veiksmīgi, tomēr kopainā tie ir izņēmumi un parasti izņēmumi arī paša rakstnieka daiļradē. Ak­tuālā, paša laikmeta noteiktā un rosinātā tematika lat­viešu prozā vienmēr bijusi galvenā, sava laika dzīve saistījusi rakstniekus vairāk par visu citu.

Tikai viens rakstnieks — Augusts Deglavā, kas pub­licējis jau 19. gadsimta beigās «Veco pilskungu», stāstu par klaušu laikiem, no sāktā ceļa nenovēršas. 1912. gadā nāk klajā viņa monumentālās epopejas «Rīga» pirmā daļa «Patrioti», līdz šim nepārspēts Rīgas un tās latviskošanās procesa tēlojums 19. gadsimta 60. un 70. gados.

Augusts Deglavs tēlo ne pārāk tālu vēsturi. Savas tautas pagātnei vairāk pievēršas tā rakstnieku paaudze, kas ienāk literatūrā 20.—30. gados, kad Latvijas senatne kļūst par pašu galveno latviešu tautības vēsturnieku izpē­tes objektu. Latvijas Universitātes izveidošana ir radījusi plaša vēriena zinātniskās pētniecības centru, kurā iekļau­jas daudzi zinātnieki, kas agrāk strādājuši citās Krievijas universitātēs. Veidojas nacionālie kadri, nacionālās zināt­niskās skolas, kas ar lielu aizrautību pievēršas arī savas tautas vēstures un kultūras pētīšanai. Nāk klajā vēstures avotu publikācijas, parādās daudzi raksti par dažādiem Latvijas vēstures posmiem, jautājumiem, problēmām. Tas viss kopumā veicina interesi par tautas vēsturi arī literā­tos un veido labvēlīgu augsni vēsturiskā stāsta un ro­māna attīstībai.

Latviešu vēsturiskās prozas viļņa galotnē ir abi brāļi Grīni. Aleksandrs debitē ar stāstu par viduslaikiem — «Krustneša gaitas». Tā centrā kāds franču grāfs Bertrams, kura raibā, dēkainā dzīve krusta karotāju rindās apraujas kaujās ar zemgaļiem. Vienlīdz brīvi jau šai savā agrīnajā darbā rakstnieks jūtas senajā Latvijas teritorijā, kā arī tālaika bruņinieku un krusta karotāju Eiropā. Tā ir viena no viņa talanta būtiskākajām īpašībām — šī spēja iejus­ties citās tautās, to tikumos, sadzīvē, tradīcijās, kultūrvidē un vēsturiskā laikmeta nacionālajā savdabībā. Viņa īs- proza vēlāk iznākusi krājumos «Pieviltā vīra atriebšanās un citi stāsti», «Septiņi un viens», «Likteņa varā», «Klusie ciemiņi» u. c. Stāstos plaši izmantota Latvijas vēstures un pirrnā pasaules kara tematika, daudz arī stāstu un noveļu ar cittautu — visvairāk itāļu un franču dzīves tematiem.

Latvijas vēstures izpētē un mākslinieciskā izveidojumā kopā ar Aleksandru Grīnu ir vecākais brālis. Jānis Grīns pirmais pa īstam pievērsies senajai Kurzemei un Zemga­lei, vēlāk tieši hercogistes laikmets (15.—18. gs.) visvai­rāk ir rosinājis latviešu rakstnieku iztēli. Viņš tiešām ta­lantīgi, krāsaini parāda vēsturisko vidi, tikumus, ļaudis. Viscaur jūtam rakstnieka precīzās, bagātās zināšanas par vēsturisko laikmetu, viņq erudīciju, kas ļāvusi uzburt krā­sainas dzīves ainas. Jānis Grīns nav aizmirstams, runājot par latviešu vēsturiskās prozas attīstību, te abi brāļi 20. gados strādā plecu pie pleca.

Aleksandrs Grīns 1931. gadā publicē «Nameja gre­dzenu», kas stāsta par 17. gadsimta Kurzemi, arī citi viņa vēsturiskie romāni ir saistīti ar Kurzemes un Zemgales hercogisti, tās ļaužu un arī valdnieku likteņiem 17.— 18. gadsimtā. Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks (1642— 1682) ir rosinājis romānus «Tobago» (1934) un «Trīs vanagi» (1935, nepabeigts), hercogu Jēkabu redzam ari diloģijā «Zemes atjaunotāji» (1. d. «Meža bērni», 2. d. «Atdzimusi cilts», 1939).

Romāns «Meža bērni» sākas pašā 16./17. gadsimta mijā un stāsta par Klaucānu sētu, tās ļaužu likteņiem — sadursmēm ar lietuviešu-poļu sirotājiem, mēri, kurā aiziet bojā visa sazarotā dzimta, izņemot jaunāko dēlu Gatiņu. Zemgale ir baisi tukša, ari Gatiņš aiziet no mājām, iztiek no medībām, tikai pēc četriem gadiem Klaucānos atkal tiek arta zeme, tajā kaisīta sēkla.

Otrā daļā— «Atdzimusi cilts» redzam Klaucānu sētu pēc gadiem trīsdesmit un vairāk. Izauguši pieci Klaucāna dēli, kuri pārved sievas no Vidzemes un sadala zemi. Dzimta atkal ir kļuvusi stipra, un zeme dāsni atdod druvās lietos sviedrus. Medībās Gatiņš, nu jau vecais Kiaucāns, izglābj hercogam Jēkabam dzīvību, tas piešķir dzimtai brī- vestības grāmatu. Bet neilgs ir miera un zemes kopšanas laiks — zviedri iebrūk Kurzemē, hercogs nonāk gūstā, Klaucānu vīri dodas karot ar zviedriem. Krīt no viņiem vienpadsmit. Un atkal ciltij jāatdzimst no jauna, zeme gaida kopējus.

Diloģija «Zemes atjaunotāji» ir, liekas, pats spēcīgā­kais Aleksandra Grīna darbs, rakstīts talanta pilnbriedā, ar lielu episku vērienu. Viņš ir lielisks stilists, teikumi ir plastiski, epitetiem bagāti, spēcīgi izjūtams īpats prozas ritums. Raksturi ir spēcīgi, vīrišķīgi, tie atklājas drama­tiskos sarežģījumos, likteņi ir samezgloti, romānā plaši ienāk latvisko paražu, ticējumu, arī maģijas pasaule.

Vidzemei rakstnieks pievērsies romānu triloģijā «Sade­rinātie» (1. «Pelēkais jātnieks», 1938, 2. «Sarkanais jāt­nieks», 1938, 3. «Melnais jātnieks», 1940). Tā aptver laik­posmu no 1681. līdz 1727. gadam.

Tas ir stāstījums par trim Eiropas lielākajiem tālaika valdniekiem — Krievijas Pēteri I, Polijas un Saksijas Augustu II Stipro un Zviedrijas Kārli XII, par viņu poli­tisko un ekonomisko interešu izraisīto Ziemeļu karu (1700—1721), kas daļēji norisinājās uz Latvijas zemes un izmainīja mūsu tautas likteņus.

Ar pasaules vareno dzīvēm romānā savijas kopā Bejas pagasta zemnieka dēla Kraukļu Jāņa liktenis. Viņš pie­dzimst vienā dienā ar Kārli XII, tiek ierauts pasaules liel­maņu cīņā par varu un zemi, cīnās kādu laiku zviedru pulkos un kopā ar Kārli XII ir turku gūstā. Pēc tam Pēter- pilī sastopas ar savu jaunības mīlestību Glika audžumeitu

Martu, kas kļuvusi par Krievijas carieni Katrīnu I. Ro­mānā ir ļoti daudz vēsturisku personu, sižets sazarots, pla­šais vēsturiskais materiāls par trim valdniekiem pat Alek­sandra Grīna vērienam ne katrreiz pakļaujas. Spilgtākās ii latviešu zemnieku dzīves ainas, kara un mēra posta tē­lojums Vidzemē.

«Saderinātie» ir otrs romāns latviešu literatūrā par Ziemeļu karu — 1936. gadā Andrejs Upīts ir publicējis «Pirmo nakti» par Johana Patkula sazvērestības galu zviedru Vidzemē pašā kara priekšvakarā. Vēlāk rakstnieks uzraksta turpinājumu — «Laikmetu griežos» (1. «Uz igauņu robežām», 2. «Pie Rīgas vārtiem», 1940) par kara tiešo norisi Latvijā. Atšķirībā no Aleksandra Grīna, kas iiiiis aizved dažādos Eiropas galmos un izšķirīgo kauju mutulī, Andrejs Upīts paliek savas tautas dzīves aplodā un asi nostājas pret jebkuru vardarbību, arī karu. Aleksan­dram Grīnam karš ir viena no daudzajām viņa varoņu ek­sistences formām, kā jau teicu, tie mīl un prot kauties. Ari Andreja Upīša Ataugas Mārtiņš ir varens un drosmīgs kaujā, bet tā nav viņa īstā vieta. Priedaines kalējs drīz saprot, ka latviešu tautas liktenis nemainās no tā, cik dros­mīgi būs latviešu vīri zviedru vai krievu pulkos. Laikmeta koncepcija abiem rakstniekiem ir atšķirīga, sava, kopīgas ir domas par tautas nākamību, ticība tai.

Aleksandra Grīna romāns beidzas ar Kraukļu Jāņa vārdiem: «Ķēniņi ar ķeizariem mainās, kari nāk un aiziet, sanak vecie kungi, prasa no sētu ļaudīm jaunas klausīša­nas. Reiz gaisīs atkal ar tām visām, kā jau laiku pa lai­kam gaisuši. Bet zemnieks būs un paliks! Vidzeme negai­sīs nekur!» Ticība savai tautai, tās dzīves gudrībai, lat­viešu zemnieka ciešajām, nepārraujamajām saitēm ar zemi ir viens no pamatmotīviem Aleksandra Grīna darbos.

Otrs motīvs — rakstnieka Jāņa Veseļa vārdiem runā­jot — ir latviešu varonības teiksma.1 To Aleksandrs Grīns veido kopš pirmās savas grāmatas par krustneša Bertrama nāvi no zemgaļu rokas. Aleksandrs Grīns latvietī nevienā vēstures laikmetā nesaskata tikai cietēju, kungu patvaļas upuri, viņš tanī redz degam spītību, dumpja un cīņas gribu, redz drosmi un varonību, kas ļauj cīnīties ar pār­spēku, ar labāk bruņotu pretinieku. Par drosmīgajiem vī­riem un sievām, par kaujām, cīņām, kautiņiem, medībām,

' Veselis J. Aleksandrs Grīns. — Grām.: Latviešu literatūras vēs­ture, 6. sēj. — 1937. — 239. Ipp.

arī varenām dzīrēm stāsta katrs Aleksandra Grīna romāns. Nereti viņa varoņi ir dēkaiņi un atriebēji, kā romānā «To- bago», tomēr viņu galvenā dziņa parasti ir dzimtenes, savas dzimtas un savas tautas mīlestība.

Jo spēcīgi patriotisma stīga skan trīsdaļīgajā romānā «Dvēseļu putenis» (1933—1935) par latviešu strēlnieku pulkiem Pierīgas fronte (1915—1917) un kaujām pret ber- montiešicm 1919. gada rudenī. Sis darbs ir visīstākā lat­viešu varonības teiksma, vēstījums ne par atsevišķu varoni vai dzimtu, bet par visu latviešu tautu, kas ir cēlusies cīņā pret savu gadsimtu ienaidnieku — vācu iebrucēju, cēlu­sies, lai ar savu pašaizliedzību, nāves nicināšanu, bezprāta drosmi nosargātu savu zemi, iegūtu brīvību un nākotni. Par to iet kaujā vīri un jaunekļi, par to viņi krīt, lai kļūtu nemirstīgi tautas atmiņā. Blakus Aleksandra Caka «Mū­žības skartajiem» Aleksandra Grīna triloģijas «Dvēseļu putenis» pirmās divas daļas ir spēcīgākās lappuses pat latviešu strēlnieku varoņdarbu mūsu rakstniecībā, tuvas šīs tēmas tvērumam un risinājumam Kārļa Zāles radītajā Brāļu kapu memoriālajā ansamblī.

Aleksandrs Grīns 30. gados ir rakstījis arī lugas — «Zemgales atmoda», «Karoga meklētāji», «Pumpurs un Lāčplēsis» u. c., kā arī publicistiski vēsturiskus apcerēju­mus.

Kopā ar pārējo 43. teritoriālo korpusu viņš 1941. gada jūnijā atrodas Litenes nometnē, kur tiek apcietināts. Ofi­ciāla izziņa vēstī, ka Aleksandra Grīna mūžs aprāvies 1941. gada 25. decembrī. Pēc likteņa biedru sniegtajām ziņām viņš miris Astrahaņā.

Romāns «Nameja gredzens» ir ļoti raksturīgs Alek­sandra Grīna rakstības veidam. Te ir viss vienkopus — dēkains sižets ar pēkšņiem likteņa pavērsieniem, atšķirīga, ļoti dažāda darbības vide, sākot ar netīru ceļmalas krogu un vienkāršu latviešu zemnieku istabu līdz Kurzemes her­coga pilij Jelgavā un Polijas karaļa pilij Varšavā. Esam aculiecinieki gan raganu sārtam Kalnamuižā, gan poļu karapulku cīņām moldāvu zemē pret valahiem un tatā­riem, gan Moldāvijas grāfa Zamoiska dzīrēm, gan lat­viešu zemnieku mocīšanai Jelgavas pils pagrabos.

Tāpat kā vēlāk tapušajā triloģijā «Saderinātie», jau šai pirmajā rakstnieka romānā pasaules vareno — šoreiz

Polijas un Zviedrijas — intereses un politiskās intrigas ierauj sevī latviešu zemnieku dzīves, nosakot Kurzemes un Zemgales hercogistes un līdz ar to brīvību alkstošās lat­viešu tautas likteni. Romānā darbojas vēsturiskas perso­nas — Sigismunds III Vāsa — Polijas karalis, Kurzemes hercogs no Ketleru dzimtas — Frīdrihs, arī vēl citi. Tēloti kauju, sadursmju, asiņainu kautiņu skati, arī mīlestība. Bet pāri visai šai raibajai ainai blāzmo garu gadsimtu neapdzēstās latviešu tautas brīvības ilgas, kas Zemgales ļaudīm saistās ar teiksmu par senā ķēniņa Nameja atgrie­šanos.

Ir jau 1600. gads, vairāk nekā trīs gadu simteņi pagā­juši, kopš Namejs ar saviem vīriem brīvs atstāja Zemgali, bet teiksma joprojām ir dzīva, jo dzīva ir latviešu tautas brīvības griba. Joprojām ir vīri, kas sakās paši savām acīm redzējuši joņojam padebešos sava pulka priekšgalā Kameju ar ķēniņa mēteli plecos un kroni galvā, kokiem zemu lokoties Zemgales ķēniņa priekšā.

«Nameja gredzens» īsti par vēsturisku saucams nav, jo sižets ir izdomāts, nebalstās konkrētos Latvijas vēstures faktos, arī pats Kurzemes troņa pretendents, par kura lik­teni stāstīts, ir autora fantāzijas radīts. Vēsturiskumu dar­bam piešķir laikmeta tēlojums ar Polijas un Zviedrijas interešu sadursmi, kur sava loma ir Kurzemes un Zemga­les hercogistei, gan latviešu zemnieku un muižnieku, gan arī hercoga ierēdņu attieksmju tēlojumam, ari latviskā ga­rīgā pasaule, ko neizdodas ne paverdzināt, ne iznīcināt muižniekiem un viņu pakalpiņiem.

Romāna centrā ir Nameja dzimtas pēdējā atvase — jau­nais kņazs Gundars, kas no Skumanta kļuvis par Bogi- slavu poliskajā vidē. Vectēvs, kas visu mūžu karojis pret Polijas ienaidniekiem, jūtot tuvojamies pēdējo stundiņu, Bogislavu atsauc no Itālijas, lai nodotu Nameja testa­mentu. Tanī ir arī šādi vārdi: «Visi lai ir brīvi un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…» Senā vāze, kurā glabājies Nameja testaments, mirstot vectēvam izslīd no rokām un saplīst, starp tās drumslām mirdz Nameja gredzens — sudrabā kalts zalkšu pāris ar sarkanām rubīna acīm, ap viņiem z< Ita vārpu vainags, tā vidū — vanags lidojumā. Kņazs Bogislavs uzmauc gredzenu pirkstā un jūt sevī augam apņēmību piepildīt novēlējumu — darīt brīvu Zemgali. Tā s kas viņa ceļš, kas ved pie diplomātiem, grāfiem un ka­raļiem, arī skaistām kņazēm, cauri karaļa cietumam un nāves briesmām uz sacēlušos Zemgali, kur viņam Tērvetes pilskalnā lemts iet moku nāvē ar kvēlošu dzelzs kroni galvā.

Otra sižetiskā līnija ir saistīta ar Silenieku dzimtu no Kalnamuižas. Raganas sārtā mirst Zane, otrā dienā neiz­tur tēva sirds. Māsu un tēvu atriebj jaunākais dēls Kas­pars, nogalinot māsas pavedēju amtmaņa dēlu Joahimu. Viņa galvu Kaspars aiznes uz tēva kapu — tā prasa sens ticējums. Kaspars aizbēg uz leišiem un nonāk pie kņaza Gundara. Viņš ir tas, ko Nameja gredzena valkātājs sūta par savu sūtni uz Zemgali celt to cīņā pret hercogu un muižniekiem. Kaspars aiziet bojā zemnieku neveiksmīgajā mēģinājumā ar viltu iekļūt Jelgavas pilī.

Kompozicionāli romāns nav īsti līdzsvarots, ne visas epizodes labi saistītas ar kādu no abām sižetiskajām līni­jām, jo jūtamāk — beigu daļā. Tomēr visiem negludumiem, kādi ir rakstnieka pirmajā romānā, pāri ceļ tautas brīvības ilgu un varoņgara cildinājums.

Par Aleksandra Grīna daiļradi, Edvarta Virzas «Strau- mēniem» un vēl dažiem 30. gadu latviešu rakstniecības darbiem tai laikā ir dažkārt lietots jēdziens, apzīmējums — maģiskais (arī mistiskais) reālisms, kas mūsdienās litera­tūras zinātnē nostiprinājies sakarā ar G. Garsijas Mar- kesa u. c. Dienvidamerikas rakstnieku daiļradi.

Aleksandra Grīna daiļrade šādā pavērsienā vēl maz pētīta, šeit paveras plašs un interesants darbalauks. Tomēr jau tagad var teikt, ka jēdziens «maģiskais reālisms» labi noder mūsu 30. gadu romānista mākslas pasaulei piemīto­šās savdabības raksturošanai.

Latviešu tautas dzīvi gadsimtiem ilgi ignorēja oficiālā vēsture. Lai atdotu tautai tās pagātni un līdz ar to pa­vērtu nākotni, rakstnieks pievēršas oriģinalitātes glabātā­jiem — folklorai un etnogrāfijai. Sai ziņā «Nameja gre­dzenu» var tuvināt G. Garsijas Markesa darbiem. Arī A. Grīns dod savdabīgu fantāziju par vēsturisko laikmetu, realitāti bagātinot ar krāsainu folkloras, ticējumu, pagā­niskās reliģijas un maģijas iekausējumu.

Grins, tāpat kā Garsija Markess u. c. šī virziena pārstāvji, ir noārdījis robežu, kas šķir dzīvos no miruša­jiem, šķir reālo pasauli no maģiskās. Visi Silenieka dēli redz savu mirušo tēvu ienākam vakarā istabā, dzird viņa elpu un nopūtas, ļaudis naktī saklausa maltuvē dzirnas rūcam, liekas, ka darba gaitās līdzi iet kāds neredzams talcinieks, kura elpa reizēm uzplūst no aizmugures. Ro­mānā plaši izvērsts veļu mielasta tēlojums. Kaspars rijā, kur veļiem klājis galdu, redz, no miglas vāliem veidojo­ties un atkal sairstot, savu mīļo vaibstus, sirds zēnam ne- valdāmi sitas — un viņš tēva velim dod solījumu atriebt. Romānā ir arī daudz pareģojumu par kņaza Gundara lik­teni, zīmes vēstī ļaunu pirms izšķirošās kaujas ar Radzi- vila karaspēku, sava zemnieku karaspēka sakāvi, arī savu moku nāvi viņš nosapņo.

Pārdabiskais jaušams arī Sandomiras kņazienes Ma­rijas tēlā — viņa izrādās ragana un vilkate, uz labās ro­kas kurai rēta no sudraba lodes.

Tā romānos viss ir savijies — reālais vēsturiskais laik­mets un konkrētā ģeogrāfiskā vide ar maģijas pasauli, ar latviskajām paražām, ticējumiem, mitoloģiju.

Nozīmīgs ir Andreja Upīša jau pēckara laikā — 40. ga­dos dotais Aleksandra Grīna daiļrades raksturojums: «Pa­laikam jau viņa vēsturiskajiem stāstiem ir stipra dēku ro­mānā noskaņa. Viņš ir ārkārtīgi veikls fabulists un prot 110 sākuma līdz beigām lasītāju valdzināt tiklab ar savām šausmu scēnām, kā ar sentimentālām mīlas epizodēm. Vi­sas šis īpašības piemīt arī Grina «Nameja gredzenam», vēsturiskam ne ar savu safantazēto saturu un izdomāto varoni, bet ar to lomu, kāda tam nedomājot piekrīt «auto­ritārā» iekārtā.»[6]

Romāna īpašā loma, ko pieminējis Andrejs Upīts, ra­dās kā veikls politisks gājiens pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Cenzdamies balstīt un popularizēt jauno auto­ritāro režīmu ar vēsturisku analoģiju palīdzību, oficiālie ideologi izdomāja mītu par Kārli Ulmani kā Nameja man­tinieku. Sis mīts paradoksālā kārtā tika pamatots ar Alek­sandra Grīna romānu, kurā nav ne vēstures faktos bal­stīta sižeta, ne varoņa. So mītu, līdz ar to arī romānu plaši daudzināja, ietulkojot «Nameja gredzenā» to, kas tajā ne­maz nav. Bet pašā romānā nav pat — pēc A. Upīša ob­jektīvā atzinuma — «nekāda īpaši darināta patriotiska tendence». Par šo vārdu patiesīgumu varam tagad katrs pats pārliecināties.

Ingrida Kiršentāle, filoloģijas zinātņu doktore