Nameja gredzens

KOMENTĀRI

22. Ipp. Fridriķis — Kurzemes un Zemgales hercogs (irt Liefland zu Curland und Semgallen Herzog; in Livonia Curlandiae et Sēmi- galliae Dux) Fridrihs (1569—1642). Valdīja kopā ar brāli Vil­helmu (1574—1640). 1596. gadā Kalnamuižā starp brāļiem tika noslēgta vienošanās par īpašuma sadali. Fridriha pārvaldījumā nonāca Zemgale, bet Vilhelma — Kurzeme, viņi tomēr uzstājās par visas hercogistes valdniekiem un varēja viens otru aizvietot 1617, gadā Vilhelms tika atstādināts un Fridrihs kļuva par vie­nīgo Kurzemes un Zemgales hercogu.

Spāniešu zābaks — bieži lietots moku rīks, kas parasti sastāvēja no divām izliektām dzelzs plāksnēm, kuras iekšpusē klātas Tsām dzelzs tapām. Plāksnes aplika ap kāju lejpus ceļgala un ar skrū­vēm savilka arvien ciešāk. Moku kāpināšanai bende sita pa plāk­snēm, savilka un atlaida skrūves. Romānā par spāniešu zābaku saukts arī to paveids — skotu zābaks, kas tika pagatavots no koka dēlīšiem un sastiprināts virvēm.

Sātana zimes jeb stigma diaboli.

Pigmentētas zimes (dzimumzīmes), kuras pārbaudīja, durot ar adatu. Atšķirībā no parastām dzimumzīmēm velna zīmes esot ne­jūtīgas un neasiņojot. 1559. gadā Grobiņā tika notiesātas divas raga nas, no kurām vienai uz muguras bijis aizdomīgs plankums zirņa lielumā, kas atzīts par velna zīmogu.

23. Ipp. Beliala kalpone.

Belials — dēmona vārds. Vārdkopās lietots, apzīmējot ļaunumu un samaitātību.

Dažāda rakstura raganu prāvas Latvijā bija izplatītas 16.—17. gs.. bet pašas pēdējās (protams, vairs ne ar spīdzināšanu un sadedzi­nāšanu) atzīmētas vēl 19. gs. sākumā. Par to, ka šādas prāva* notika ari Tērvetē jeb Kalnamuižā, iegūti lietiski pierādījumi Tērvetes Sapņu senkapos. Te arheoloģisko pētījumu laikā atsegts kādas 30 gadu vecas sievietes apbedījums, kas datējams ar 16. gs. Gal­vaskausā konstatēti piltuvveida defekti 2—5 mm diametrā, kas līdz ar skeleta stāvokli apbedījumā vedina domāt, ka sievietei tikti t. s. dzelzs velna ragi, lai izspiestu atzīšanos buršanā. Tā kā kaula bojājumi nav aprētojušles, tad Jāsecina, ka spīdzināšanas laikā sieviete mirusi.

24. Ipp. Luksii — zemas, mitras pļavas; ari pļavas, kas palos applūst. .. veco lielkungu Gotardu.

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers (1517—1587). Cēlies no Vestfāles muižnieku dzimtas. 1537. gadā iestājies Livonijas ordenī, kļuvis par Daugavpils (1554), tad Vi- lnndes (1558) komturu, bet 1559. gadā ievēlēts par ordeņa mestru. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanas Ketlers tika iecelts ari par Pārdaugavas hercogistes (Livonijas kara laikā Lietuvai pievienotā Latgale un Vidzeme) administratoru, reizē ar to pildot lietuviešu un poļu karaspēka virspavēlnieka funkcijas Livonijā. 1566. gadā viņu šai amatā nomainīja Jans Jeronims Hodkēvičs.

Āderes ciršana.

Senāk populārs dažādu slimību dziedināšanas paņēmiens, nolai­žot «nelabās» asinis vai arī tādā veidā samazinot asinsspiedienu un uzkrāšanos atsevišķos orgānos. Uzskatīja, ka asins nolaišana veicina asiņu atjaunošanos. T. s. āderes ciršanu veica, vēnu at­verot ar nelielu griezumu.

25. Ipp. Zemliku laikš.

Veļu laiks, ko parasti atzīmēja starp Miķeļiem (29. septembri]! un Mārtiņiem (10. novembri), taču dažādos novados laika ziņa vērojamas diezgan lielas atšķirības. Tāpat variējas izdarības, mie­lojot veļus un izlūdzoties to palīdzību nākošajam gadam. Par Kurzemi no 18. gs. saglabājušās šādas ziņas: «Veļu laiks, zem- lika jeb Dievadienas tika svinētas četras nedēļas, no 29. sep­tembra līdz 28 novembrim. Sai laikā nedarīja nekāda darba, se­višķi nekūla labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība ne­dīgst. Viņi sataisīja visādus ēdienus un nolika tos zemē atsevišķā rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur iegāja mājastēvs ar degošu skalu rokā un sauca skalā balsī savus mirušos vecākus, radu? un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert. Ja skala turētājs dabūjis kādu garu redzēt, tad domājuši, ka tam drīzumā jāmirst. Kad nu vē­rojuši, ka uzlūgtās dvēseles jau bijušas paēdušas, tad saimnieks pārcirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai gari iet atpakaļ…» (Latviešu tautas ticējumi. 4. sēj. — R., 1941. — J\!s 32509.)

.. kairs no dēliem centās kaut ko dot tēvam līdzi, aizvadot viņu cilā saulē.

Paraža mirušajam dot līdzi kapā dažādas piedevas — ieročus, rotas u. c., ko kristīgā baznīca apkaroja, būtībā saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Pēc arheoloģes A. Zariņas novērojuma 15. gs. kapa piedevas satur 30—50% apbedījumu. Pretēji baznīcas prasī­bai apbedīt mirušos iesvētītā zemē, t. i., oficiālās kapsētās, zem­nieki bieži centās šo noteikumu neievērot, kas arī guvis atspogu­ļojumu romānā par Silenieku saimnieka apbērēšanu. Neoficiālo kapsētu pastāvēšanas iemesli varēja būt dažādi: pretošanās ofi­ciālajai baznīcai, neizdevīgi ce]a un laika apstākļi, maksa mācītā­jam par apbedīšanu u. c.

29, Ipp. Namejs — zemgaļu valdnieks 13. gs. 70./80. gadu mijā. Dēvēts par Tērvetes vecāko vai karali, taču viņa vara, šķiet, ap­tvēra visu vai gandrīz visu Zemgali (tuvāk sk. pēcvārdā).

30. Ipp. Stefans Baioriļs — Transilvānijas valdnieks (1571 — 1576), Polijas karalis (1576—1586). Piedalījās Livonijas karā, panākot Rīgas pakļaušanos 1581. gadā Zečpospolitai. Kontrreformācijas piekritējs.

.. Zamoiska, lielā kroņa hetmaņa.

Jans Zamoiskis (1542—1605), ievērojams Zečpospolitas valsts­vīrs, kanclers, lielhetmanis. 1580.—1581. gadā piedalījās Stefana Batorija karagājienos pret Krieviju, gadsimta beigās nodibināja Zečpospolitas virskundzību pār Moldāviju un Valahiju. Zamoiskis bija šjahtas partijas vadonis, kuras interesēs panāca Sigis­munda III Vāsas kronēšanu par Polijas karali pēc Stefana Bato­rija nāves, taču vēlāk sakarā ar Sigismunda prohābsburgu poli­tiku abu starpā radās konflikti. Zamoiskis pazīstams kā humā­nists, savos rakstos pieminējis arī Vidzemes zemniekus; bijis Pndujas universitātes rektors. 1601. gadā Zamoiski iecēla par ar­mijas pavēlnieku Livonijā, kur viņš vadīja Valmieras ieņemšanu, Raunas un Vilandes aplenkšanu.

.. maskaviešu veicējs pie Veližas, Veļikije Lūkiem, Suražas un Nēveles un tatāru uzvarētājs.. gulēja savā Slavutas pili. Domāts Stefana Batorija 1580. gada karagājiens pret Krieviju. Suraža bija Lietuvas pierobežas cietoksnis (tag. Ztemc|baltkrie- vijā), no kurienes Jana Zamoiska un Georga Fārensbaha vadībā tika nosūtīts karaspēks pret Veļižu. Zamoiskis piedalījās arī Ve­ļikije Luku un Ņeveļas (tag. Pleskavas apgabalā) ieņemšanā. Tā­lāk minētās kaujas ar tatāriem jāsaista ar 2ečpospolitas un Kri­mas hanistes konfliktiem. Slavuta savukārt meklējama kā pilsēta Rietumukrainā Goriņas labajā krastā.

Debesbraukšanas diena — Marijas Debesbraukšanas diena ir 15. augustā.

Goriņa — upe Rietumukrainā un Baltkrievijā, Pripetes pieteka.

32. Ipp. Ķremenca — Kremeņeca, pilsēta uz rietumiem no Slavutas.

35. ipp. Kad ar Zamoiski gājām vajāt austriešu Maksimlliānu — ' pagāns bija iecerējis tikt Važas vietā par Polijas ķēniņu. Maksimiliāns — Austrijas erchercogs, Svētās Romas Impērijas imperatora Rūdolfa II brālis. Kā Hābsburgu dinastijas pārstāvis pēc Stefana Batorija nāves pretendēja uz Polijas troni. Magnātu partija 1587. gadā pasludināja viņu par Polijas karali, kaut tai pašā laikā šjahla bija atbalstījusi Sigismunda 111 Vāsas kandi­datūru. Tālākais pretendentu liktenis bija atkarīgs no tā, kuras partijas rokās atradīsies koronācijas vieta — Krakova. Jans Za­moiskis pasteidzās galvaspilsētu ieņemt, atvairīja Maksimiliāna uzbrukumu un pēc neilgas vajāšanas viņu sagūstīja.

37. Ipp. Anatolija — Mazāzijas grieķiskais nosaukums. Te domāti Po­lijas kari ar Turciju.

39. Ipp. Lielkunga Nameja abi dēli.

Par Nameja dzimtu, tāpat viņa nāves apstākļiem ziņu nav.

.. Ķērnavas lielkungs tam devis lēņos Varenas un Ķeidanavas novadus.

Ķērnava bija Lietuvas dižkunigaiša Traideņa rezidence (ap 35 km uz ziemeļrietumiem no Viļņas). Tā kā Traidenis mira jau 1282.

gadā, tad pēc konteksta par Ķērnavas lielkungu varētu būt do­māts ari viņa sekotājs — brālis vai dēls, kuru vārdi nav zināmi. Varena ir pilsēta Lietuvas dienvidos, Ķeidanava — jādomā, Ķē- daiņi Vidusltetuvā.

Radzivili (poliskā forma) — Radviti bija lietuviešu Izcelsmes ietekmīgu magnātu dzimta, ar kuru saradojās arī Ketleri Dzimta cēlusies 15. gs. Ķērnavā. 17. gs. viena no Radvilu dzimtas pār­stāvēm — Barbara — kļuva par Polijas kara|a Sigismunda II Augusta sievu, bet viņa ārpolitikas veidošanā nozīmīga vieta bija Mikolaja Radvila Melnā darbibai, kurš sekmēja Livonijas pievie­nošanu Lietuvai—Polijai un Kurzemes un Zemgales hercogistes iz­veidošanu. Viens no viņa dēliem Nikolajs Kristofors pazīstams kā tipogrāfiju dibinātājs Viļņā un Ņesvižā, bet otrs dēls Juris bija Pārdaugavas hercogistes vietvatdis, vēlāk — Krakovas bīskaps. Kristapa Radvila Perkūna dēls Kristaps — Lietuvas lieihetmanis cīnījās pret Gustava Ādolfa armiju pie Rīgas un Jelgavas. Rad- vili ieņēma dažādus nozīmīgus amatus Polijas—Lietuvas valstī, bija lieli zemes, arī pilsētu īpašnieki. Konfesionālā ziņā Radviti pārstāvēja gan dedzīgus kalvinistus, gan kato]us.

Sapega, kņazi Oginski — ietekmīgas Zečpospolitas magnātu dzimtas.

.. valdīja senajā Ekbatānā kā Tamerlāna iecelts pavaldonis. Pilsēta Rietumirānā (tag. Hamadāna), kas līdz ar pārējo Irānu iekļāvās Timura jeb Tamerlana (1336—1405) valsts sastāvā.

40. Ipp. .. lielkungs Vitauts pirms Tannenbergas kaujas.

Vitauts (1350—1430) bija ievērojamākais Lietuvas valdnieks. 1392. gadā kļuva par Lietuvas dižkunigaiti. Vītauta laikā Lie­tuva sasniedza lielāko varenību, aptverot bez pašas Lietuvas arī Baltkrieviju un lielu daļu Ukrainas, aizsniedzot Melno jūru. 1410. gadā viņš kopā ar Polijas karali Jagaili vadīja Polijas—Lietuvas armiju Tannenbergas (ari: Grīnvaldes, Zalfcires) kaujā pret Vācu ordeni. Sī viena no ievērojamākajām kaujām viduslaiku Eiropas vēsturē beidzās ar Vācu ordeņa sakāvi, kas iezīmēja ordeņa poli­tiskās varas norieta sākumu.

41. Ipp. Nameja gredzens.

Jēdziens «Nameja gredzens» Izplatījās līdz ar A. Grīna romāna iznākšanu un tika saistīts ar vito gredzenu greznākajām formām. Vītie gredzeni arheoloģiskajos pieminekļos 13. gs. izplatīti kā Latvijā, tā ārpus tās. Ar Nameju tiem, protams, nav nekāda sa­kara, atskaitot varbūtību, ka Tērvetes valdnieks varēja tādu nēsāt. Arī A. Grīna sniegtais teiksmainā gredzena apraksts atšķiras' no tā tipa, ko mūsdienās sauc par Nameja gredzenu. Tas ieguvis ari zināmu idejisku slodzi, jo vītā gredzena popularitāte saistās ar noteiktu nacionālās pašapziņas izjūtu.

43. Ipp. .. Zamoiska karapulki turpināja Vatahijas valdnieka Mihaila vajāšanu.

1600. gadā Jans Zamoiskis vadīja karagājienu uz Valahiju un Moldāviju — Turcijas vasaļvalstīm, uz kurām pretendēja ari Zeč- pospolita. Vatahijas valdnieks šai laikā bija Mihails Drošsirdīgais, kurš savukārt centās atbrīvoties no Turcijas virskundzības un pa­kļaut sev ari Moldāviju un Transilvāniju. Zamoiska karagājiens bija sekmīgs. Uz laiku Moldāvijā un Valahijā nodibinājās Zeč- pospolitas vlrsvara, bet par vietvalžiem iecēla brāļus Jeremiju (Moldāvijā) un Simeonu Mogitas.

Hotina — pilsēta Rietumukrainā, Cernovcu apgabalā.

Serela — Sireta, upe Rumānijas austrumu dajā, Donavas pieteka.

Murza — feodālās aristokrātijas tituls Kazaņas, Krimas un dažās citās hanistēs.

44. Ipp. Sandomiras vojevoda Mnišeks.

Sandomiras (Polijas dienvidaustrumu daļā) vojevoda Juris Mni­šeks ir reāla persona. A. Grīna romāna atsevišķām līnijām ir at­tāla līdzība ar Viltusdinitrija parādīšanos Krievijā 17. gs. sā­kumā, tam pretendējot uz cara troni. Tāpat,kā romānā Mnišeks atbalstīja kņazu Gundaru, tā reālais Sandomiras vojevoda kļuva par Viltusdmitrija piekritēju, turklāt Viltusdmitrijs lūdza Mnišeka meitas Marinas (Marijas) roku, ar kuru 1606. gadā Maskavā sa­laulājās. Pēc Viltusdmitrija nonāvēšanas parādījās cits troņa pre­tendents — Viltusdmitrijs II, kurš 1608. gadā centās ieņemt Mas­kavu un kuru Marina Mnišeka «atzina» par savu nu jau mirušo vīru Viltusdmitriju I.

Talāru čambuli — tatāru karaspēka nodaļas.

45. Ipp. Vivat Samoiscius victorl Vivat summus dux exercltum regnt, pater pairlaet (latīņu vai.) — Lat dzīvo Zamolskis uzvarētājsl Lai dzīvo karalistes karaspēka virspavēlnieks, tēvijas tēvsl

47. Ipp. .. Polijas troni uzkāpušais stivi vēsais zviedru Zigismunds. Sigismunds III Vāsa (1566—1632), Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs (no 1587), Zviedrijas karalis (1592—1599). Viņa tēvs bija Zviedrijas karalis Jānis III, bet māte — Polijas karaļa Si-

ismunda ll Augusta māsa Katrīna, Jagelloņu dinastijās pārstāve, igismunda Jll izcelsme līdz ar to ļāva viņam pretendēt kā uz Zviedrijas, tā Polijas troni. Opozīcijā Sigismundam III Vāsam nostājās viņa tēvabrālis, nākamais Zviedrijas karalis Kārlis IX.

48. Ipp. Pleskavas aplenkšana.

1581. gadā Stefans Batorijs ielenca Pleskavu, bet pēc daudzkār­tējiem nesekmīgiem mēģinājumiem pilsētu ieņemt bija spiests uz­sākt ar Krieviju miera sarunas, kas noslēdzās ar Zapoļskijamas miera līguma parakstīšanu.

49. Ipp. Bellona — romiešu kara dieve.

Fārensbahs — Georgs Fārensbahs, viens no Zečpospolitas kara­spēka vadoņiem. Krita 1602. gadā Vilandē.

.. viņa majestātes tēvocis Kārlis jau pošoties iet uz Rigu ar saviem dalekārliešu šķēpniekiem.

Zviedrijas karalis Kārlis IX (1550—1611). Gustava I Vāsas jau­nākais dēls, kopš 1560. gada Sēdermanlandes hercogs, 1592. gadā iecelts par valsts reģentu, 1604. gadā kronēts par Zviedrijas karali.

Dālarna (Dalekarlija) — novads Zviedrijā.

50. Ipp. . it kā dēļ Igaunijas, bet patiesībā Zviedrijas troņa dēļ. Igaunijas zemes, un tieši Ziemejigaunija bija Zečpospolitas un Zviedrijas strīda objekts kopš Stefana Batorija laikiem un viens no Polijas—Zviedrijas kara izraisīšanās iemesliem.

Opalinskls — maršals, Zamoiska piekritējs. Kopā ar Gņeznas ar­hibīskapu pasludināja Sigismundu III Vāsu par Polijas karali. 1588. gadā Zamoiska grupējumā notika šķelšanās, kurā Opalinskis pre­tēji Zamoiskim iestājās Polijas austrumu politikā ne par karu, bet gan politisku spiedienu uz Krieviju, lai panāktu tās piekāp­šanos Polijas prasībām. Opalinskim izdevās pārliecināt Sigis­mundu III Vāsu par savu uzskatu pareizību.

Zborovskis — Zborovski pārstāvēja po|u magnātu partiju, kas aizstāvēja prohābsburgu politiku. Kad Sigismunds III Vāsa uz­sāka sarunas ar Hābsburgiem par iespējamu Polijas troņa nodo­šanu viņu rokās, Zborovsku ietekme galmā pieauga,

Jagailoņu scepteris.

Pēdējais Jagelloņu dinastijas vīriešu līnijas pārstāvis Polijas ka­ralis Sigismunds II Augusts mira 1572. gadā. Vēlāk par Polijas karalieni un Stefana Batorija sievu kļuva viņa māsa Anna.

52. Ipp. .. tēvs bija kalvinists.

Protestantisms bija diezgan izplatīts Polijas un Lietuvas aprindās, lielāka nozīme bija tieši kalvinisma novirzienam. Tomēr virsroku guva kātolicisms, kalvinisms savas pozīcijas zaudēja, taču pilnībā neizzuda.

74, Ipp. Gillenhjelms — Kārlis Gillenhjelms, Kārļa IX dēls, viens no zviedru armijas karavadoņiem.

76. Ipp. Kristaps Radzivils.

Kristaps Radvils Perkūns (1547—1604), Sigismunda II Augusta sievas Barbaras brāļadēls, Lietuvas lielhetmanis. Ievērojams ka­ravadonis Stefana Batorija un Sigismunda III Vāsas laikā. 1601. gadā tika nosūtīts uz Vidzemi, kur guva uzvaras pār zviedriem kaujās par Koknesi un Cēsīm. Reformācijas aizstāvis, nostājās opozīcijā Jezuītu ordenim.

78. Ipp. Podolija, Gaiīcija, Polesje, Pod/ahija.

Vēsturiski novadi Rietumukrainā (Podolija, Gaiīcija), Dienvldbalt- krievijā ap Pripetes upi (iesniedzās arī Ukrainā un Polijā) un Polijas austrumdaļā.

Meža zirgi — Eiropas savvaļas zirgi tarpāni. Tiem bija neliels augums — 116—136 cm skaustā. Tarpāni vēl 19. gs. 70. gados bija sastopami Ukrainā.

Mazpolija — Polijas dienviddaļa, kas aptvēra Krakovas, Sando- miras, Lublinas zemes. Vēlāk tai pievienoja Polijai piederošo Uk­rainas daļu.

79. Ipp. Arnoretl — mazi mīlas dievi, attēloti spārnotu bērnu veidā.

81. Ipp. Padova — Padujas pilsēta Itālijā. 1222. gadā te dibināta viena no vecākajām universitātēm Eiropā.

84. Ipp. Vladislavs Jagaills (ap 1351—1434) — pirmais Jagelloņu dinastijas pārstāvis Polijas tronī, Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda dēls. 1377.—1392. gadā — Lietuvas dižkunigaitis, no 1386. gada, pēc laulībām ar Polijas troņmantnieci Jadvigu, pieņemot kristīto Vladislava II vārdu, — Polijas karalis. 1385. gadā viņš noslēdza Krēvas ūniju starp Lietuvu un Poliju, lai veicinātu apvienošanos cīņai pret Vācu ordeni. Saskaņā ar žo līgumu Jagailis kļuva par

Polijas karali, pieņemot katoļticību un apņemoties kristīt katoļ­ticībā Lietuvas zemes.

Zigismunds Augusts — Sigismunds II Augusts (1520—1572) — Polijas karalis no 1530. gada. Viņa attieksme pret dažādām konfesijām nav vērtējama viennozīmīgi, kaut gan Sigismunda II nostājā noteicoši tomēr, liekas, bija ārējie apstākļi. 1564. gadā

/ viņš atļāva Polijā darboties jezuītiem, taču dzīves pēdējos gados pastāvēja reālas iespējas, ka Sigismunds II Augusts pievienosies protestantu ūnijai, kas tolaik pastāvēja Polijā. Luterisma atzīšana bijušajās Livonijas zemēs bija neapšaubāmi viens 110 momentiem, ar ko Sigismunds II Augusts varēja piesaistīt vācu muižniecību savā pusē cīņā par Livonijas mantojumu Livonijas kara laikā.

95. Ipp. Sukubs — viens no Velna parādīšanās veidiem.

Janilāri — turku regulārās karaspēka daļas, pārsvarā veidotas 110 pakļautajām kristīgo tautām.

99. Ipp. Zupānl — vīriešu virssvārku veids, raksturīgs poļiem un uk­raiņiem.

109. Ipp. Mincers — Tomass Mincers (ap 1490—1525), vācu reformā­cijas revolucionārā virziena ideologs, viens no Vācijas zemnieku kara vadītājiem. Par reformācijas mērķi uzskatīja bezšķiru sa­biedrības radīšanu.

115. Ipp. Hortica — sala Dņeprā, kur atradās Zaporožjes kazaku ap­metne.

117. Ipp. Primus Inter pares (latīņu vai.) — pirmais starp līdzīgiem.

140. Ipp. Dainava — neliels novads Lietuvas pierobežā ar Poliju un Baltkrieviju, arī Dzūkija. Tās iedzīvotāji dzūki runā savā izlok­snē, kas pieder pie lietuviešu valodas augštaišu dialekta, taču iz­celsmes ziņā saistāmi ar izzudušu baltu tautu jātvingiem.

Mazava — Mazovija, Polijas vidienes un ziemeļaustrumu zeme.

156. Ipp. Saules ļaudis — acīmredzot domāti Vecsaules iedzīvotāji, kur pēc šodien visumā jau noraidītas hipotēzes 1236. gadā noti­kusi Saules kauja.

157.Ipp. Katrā vezumā būs vienā maisā apslēpts zēns.

Jelgavas pilsētas ieņemšanas gatavošanā atspoguļoti reāli noti­kumi 14. gs. 40. gados Vilandē, ko apraksta savā Livonijas hro­nikā Baltazars Rusovs:

«.. [zemnieki] Vilandes pili gribēja nonāvēt komturu un visus vācus.. Laba daļa zemnieku, spējīga, pēc viņu domām, pārvarēt vācus pilī, bija norunājuši vienā dienā reizē ierasties pilī ar lie­liem maisiem ragavās, bet katrā maisā vajadzēja atrasties ne la­bībai, bet stipram, apbruņotam puisim. Kad vajadzīgais skaits zemnieku būtu ieradies pilī, viņi atraisītu maisus, izlaistu apbru­ņotos puišus un kopīgiem spēkiem apkautu visus vācus.. Bet par šo viltību vāciem paziņoja kāda veca sieva, jo šīs sievas dēls arī bija starp sazvērniekiem. Viņa.. lūgusi viņas dēlu saudzēt un aprādījusi, kādas pazīmes būs tam maisam, kurā atradīsies viņas dēls. Viņas lūgumu vāci apsolīja pildīt atnestās ziņas dēļ. Kad zemnieki ar maisiem ragavās ieradās pie pils, pilī viņus ielaida tikai tādā skaitā, kuru vāciem būtu iespējams pārvarēt. Apbruņo­jušies vācieši nodūra visus zemniekus, kuri atradās maisos.»

17-1. Ipp. Kalmara — ostas pilsēta Zviedrijas dienvidaustrumos.

175.Ipp. Daugavgrivā vēl turējās poli, un tātad iebraukšana Lielupē

no jūras puses nebija iespējama.

Agrāk Lielupe ietecēja Daugavā, tās senākā grīva ir tag. Bujļupe. Ieteka jūrā izveidojās 1755. gadā. Zviedru flote uzturējās Rīgas līcī, apdraudot pilsētas jūras tirdzniecību, bet 1604. gadā tā uz­sāka Rīgas ostas blokādi.

Neihauzcna — Vastselīna Igaunijas dienvidaustrumu daļā.

176.Ipp. Gillenhjelms stāstīja par nelaimīgo Cesvaines pilskungu., un par suņu karu.

Te A. Grīns izmanto 17. gs. sākuma dokumentu ziņas. Par «suņu karu» zināms:

«Matiass Karkovskis [poļu muižnieks] medīja Cesvainē. Medību laikā viens no viņa suņiem iekūlās valgos, kurus kāds zemnieks bija izlicis priekš zaķiem, un pakārās. Kad zemnieks atnāca un atrada suni pakārušos, viņš zināja, ka, ja Karkovskis to uzzinās, viņš (t. i., zemnieks) karāsies tāpat. Tāpēc viņš paņēma suni un aiznesa to divas jūdzes tālāk uz cienīga lielkunga Heinriha fon Ungerna zemes. Kad Karkovskis to uzzināja, viņš iebruka Un- gerna muižā, aplaupīja viņa zemniekus un aizdzina 700 lopus. Ungerns gribēja par to atriebties, bet Karkovskis uzpirka vīrus, kam vajadzēja Ungernu nonāvēt, paņēma tatārus, iebruka Un­gerna muižā, nopostīja un apkāva visus, kas gadījās priekšā, uzbruka tuvākajiem kaimiņiem Taubēm un Ofenbergiem un vai- . rākām citām muižām, izlaupot tās un daudzus apkaujot.» (Ber- gengrūn A. Eine liviāndisclīe Relation ūber die Ereignisse in Livland aus der Zeit von 1599—1602. — In: Milteilungen aus der livlāndlschen Geschichte. 17. Bd. — R., 1897. — S. 111, 112.)

183. Ipp. Leidas viri — zemnieki, kam nebija jāiet klaušās, bet kas izpirka tās naudā vai graudā.

193. Ipp. cLauka ētiskas» — lielgabalu paveids — serpentinellas. No­saukums cēlies slaido, garo stobru dēj.

191. Ipp. Ķēdēm kopā sakaltās blakusstāvošo lielgabalu lodes.

Te domātas t. s. ķēžu lodes, kas sastāvēja no divām ar ķēdi sa­vienotām puslodēm, kuras pēc izšaušanas atdalījās, cik to jāva ķēde. Ķēžu lodes šāva ne no diviem lielgabaliem vienlaikus, bet gan no viena.

200. Ipp. Crimen laesae Majestatis (latīņu vai.) — noziegums pret valdnieku.

Rozites pils — Rēzekne.