Nameja gredzens

VĒSTURNIEKA PĒCVĀRDS

A, Grīna romāns «Nameja gredzens» aptver hronolo­ģiski neilgu (1600.—1601. g.J, visai nemierīgu laiku Lat­vijas senatnē, kas gan ir tikai epizode gadu desmitos ieil­gušajā 16./17. gadsimtu mijas karu, spēju politisko pār­maiņu, reliģisko un kārtu konfliktu vēsturē. Vēl ne tik sen Baltijai pāri bija brāzies Livonijas karš, Rīgu satricinā­juši Kalendāra nemieri, un atkal Latvijas zemes pārstai­gāja vaidu, bada un sērgu gadi. Ieročus krustoja Polijas karaļa Sigismunda III Vāsas un Sēdermanlandes hercoga Kārļa karapulki.

Romāna darbība noris pašā Polijas-Zviedrijas kara (1600.—1629. g.) sākumā. Tā gaita un ap to saistītie no­tikumi atspoguļoti vēstures literatūrā, taču vēsturnieku uz­manību vairāk saistījis laiks, kad par Zviedrijas karali (1611. g.) kļuva Gustavs II Ādolfs, kuram izdevās izbeigt konfliktu ar Poliju jeb, pareizāk sakot, apvienoto Polijas un Lietuvas valsti Zečpospolitu par labu Zviedrijai. Kara­darbības priekšvēsture un pirmie gadi, kas visai smagi skāra arī romānā aplūkoto Kurzemes un Zemgales herco­gisti, pavisam aizmirsti, protams, nav un interesentiem tuvāk iepazīstami ari latviešu vēsturnieku darbos.1

Pārlasot A. Grīna romānu, nav grūti secināt, ka autora nolūks tomēr nav bijis literāri izvērst zināmos vēstures faktus, bet izmantot attiecīgo laikmetu par fonu, lai atai­notu tautas vēsturisko atmiņu un laikmetiem cauri nestās

' Landers K. Latvijas vēsture. 2. cl. — Pēterburga, 1908; Spekke A. Latvieši un Livonija 16. g. s. — R., 1935; Zutis /. Vidzeme kā poju un zviedru cīgas objekts. — R., 1949; u. c.

brīvības alkas, kas 20. gadsimta sākumā jau guva reāla piepildījuma apveidus. Sāda pieeja, lai arī autors dažviet sižetā ievijis dokumentētas epizodes, zināmā mērā atņem darbu vēsturniekam, kurš nereti ar prieku ķeras pie ne­precizitāšu meklēšanas beletristikā, un, kaut gan romāna intriga — Zemgales valdnieka Nameja pēcteču cīņa par savu tiesību atjaunošanu — ir romantiskas fantāzijas caur- vīta, romāna darbība visumā iekļaujas vēsturiskās ticamī­bas robežās.

Romānā bieži pieminētais Namejs un viņa testaments liek kaut nedaudz pievērsties zemgaļu 13. gadsimta cīņām pret vācu feodāļu agresiju.

Namejs jeb Nameisis (Nameise, Nameyxe) līdzās Vies- tartam jeb Viesturam ir otrs pazīstamākais zemgaļu vald­nieks 13. gadsimtā. Viestarta vārds saistīts ar zemgaļu brīvības cīņu sākumu. Ir zināms, ka viņš valdījis Tērvetē un acīmredzot pretendējis uz varu visā Zemgalē. 1228. gadā Viestarts piedalījās zemgaļu un kuršu uzbrukumā Daugavgrīvas cietoksnim, bet 1229, vai 1230. gadā ieņēma Aizkraukles pili, un vairāk ziņu par viņu nav,

13. gadsimta 50. gadu sākumā vācu agresoriem izde­vās Zemgali pakļaut, bet 1254. gadā tā tika sadalīta starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu. Pēc Skodas un Durbes kaujām, kā arī vācu uzbrukuma atvairīšanas Tēr­vetei (1259.—1260. g.) zemgaļi no vācu virskundzības at­brīvojās. Kādā no cīņu epizodēm pieminēts zemgaļu va­ronis (Held) Sabis, kura vārdam savējo vidū bijusi liela nozīme, tomēr nav pamata domāt, ka viņš būtu ieņēmis Viestartam līdzīgu stāvokli. 1265. gadā tika celta Jelgavas pils, lai tā būtu vācu atbalsta punkts. Izšķiroši uzbru­kumi Zemgalei notika 1271. gadā, kad krita Tērvete, Me­žotne un Rakte. Nākošajā gadā zemgaļi bija spiesti slēgt mieru, soloties no arkla maksāt pa pūram rudzu un miežu, kā arī 4 dienas gadā iet klaušās.

1279. gada 5. martā notika ievērojama kauja pie Aiz­kraukles, kurā lietuvieši guva spožu uzvaru pār Livonijas ordeņa spēkiem. Krita 71 ordeņa brālis, ieskaitot pašu mestru Ernstu. Kaujas iznākumā zināma loma bija tam, ka no ordeņa nošķīrās tā karaspēkā mobilizētie zemgaļi.

Aiznesot mājās ziņu par vācu sakāvi, zemgaļi sāka gatavot sacelšanos. Drīz tika atbrīvota Tērvete. Tās ieņemšana plaši aprakstita Vecākajā Livonijas Atskaņu hronikā (8615.—8755. rinda), kur kā zemgaļu vadonis (ir houbet man) pirmo reizi pieminēts Nameisis. Avotos Na< meisis saukts ari par karali (rex, konic). Viņa personā, jā­domā, atkal sastopamies ar visas vai gandrīz visas Zemga­les valdnieku. Tā kā valdnieka vara senās Latvijas zemēs 13. gadsimtā jau ir mantojama, var pieļaut, ka starp Na­meisi un Viestartu pastāvēja kādas radniecības saites, kas tomēr var būt vienīgi teorētisks, dokumentāli nepierādīts pieņēmums.

Drīz Nameisis — Tērvetes vecākais jeb karalis (Haupt, Konic zu Terwelein) tiek pieminēts kaujā pie Babotes (Babolen), tad, atbildot uz vācu uzbrukumu Dobelei, iz­cīna kaujas ar vācu spēkiem Rīgas apkārtnē. Pēdējā gadī­jumā, gaidot Nameiša uzbrukumu, rīdziniekiem palīgā do­das latgaļu zemessargi no Cēsīm zem sarkana karoga ar baltu svītru pa vidu [AH, 9219—9233. rinda], (Sī epizode izsaukusi dažādus spriedumus jautājumā par latviešu na­cionālās simbolikas vēsturi un izsaukusi tik dzīvu interesi, ka ēnā palikusi tālākā notikumu gaita, kurā pierādījās, ka latgaļi ar zemgaļiem vismaz šajā reizē necīnījās.) Pēc sa­mērā neskaidrā Atskaņu hronikas teksta var spriest, ka, novērtējis spēku samēru, Nameisis no kaujas izvairījās, bet tad, izmantojot to, ka vajātāju pulks sašķēlās grupās, vienā no sekmīgajiem uzbrukumiem vācu kavalērijai sagūstīja pašu ordeņa maršalu Gerhardu un nosūtīja Lie­tuvas valdniekam Traidenim. Sinī un vairākos citos gadī­jumos vērojama zemgaļu un lietuviešu sadarbība, lai gan grūti noteikt, kādi bija šīs savstarpējās vienošanās nosa­cījumi.

1281. gada augustā ordeņa mestrs Konrāds savāca spēcīgu karaspēku, piedaloties Tērbatas, Sāmsalas un Rī­gas bīskapa, ordeņa, krustnešu, Rīgas namnieku spēkiem, un uzbruka Tērvetei. Atskaņu hronikas autors karavīru kopskaitu vācu pusē lēš ap 14 000 vīru. Nespējot Tērveti noturēt, zemgaļi lūdza mieru, un tiem no jauna bija jā­maksā nodevas un jākristās.

Nākošajā gadā Tērvetē uzcēla vācu Svētkalna pili. Pēc nesekmīga mēģinājuma kopā ar žemaišiem to ieņemt tēr- vetieši nodedzināja savu pili un atkāpās uz Rakti. Namei­sis šai laikā jau vairs neatradās Zemgalē, bet bija stājies Traideņa dienestā. Atskaņu hronikā pieminēts, ka kopā ar lietuviešiem viņš piedalījās uzbrukumā Kristburgas pilij Prūsijā; acīmredzot cīņās Prūsijā Nameisis arī kritis.

Zemgaļi gan vēl guva spožu uzvaru pār ordeņa spē­kiem 1287. gada 26. martā pie Garozas, taču tas arī viss: pēc nežēlīgām cīņām un postījumiem 1289. gadā zemgaļi atstāja Dobeli, Rakti, bet 1290. gadā zaudēja savu pēdējo patvērumu — Sidrabi. Ir ziņas, ka uz Lietuvu izceļojis 100000 zemgaļu, kas gan tomēr ir vismaz desmitkāršots skaitlis, jo 13. gadsimtā Zemgalē dzīvoja līdz 30 000 iedzī­votāju, Lietuvai, ap kuru konsolidējās nepakļautās baltu zemes, ar laiku izdevās daļu Zemgales atbrīvot, un taga­dējā Latvijas—Lietuvas robeža līdz ar to šķērso kādrei­zējos zemgaļu novadus. Nav nekā neparasta, ka Lietuvas karalis Ģedimins titulēja sevi arī par Zemgales valdnieku (princeps et dux Semigallie). Pārējā daļa līdz 16. gad­simta vidum atradās Livonijas ordeņa pakļautībā.

1558. gadā sākās Livonijas karš — cīņa par t. s. Livo­nijas mantojumu, kurā iesaistījās Krievija, Lietuva, Po­lija, Zviedrija un Dānija. 1561. gada 28. novembrī Livo­nijas ordeņa mestrs, Rīgas arhibīskaps un Livonijas bruņ­niecības pārstāvji Viļņā zvērēja uzticību Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam Sigismundam II Augustam un Livonijas lielākā daļa nonāca Lietuvas pakļautībā. Sai pašā dienā starp ordeņa mestru Gothardu Ketleru un Si­gismundu II Augustu tika noslēgts līgums (Pacta sub- jectionis inter Regetn Sigismundum Augustum et Ma- glstrum Gotthardum Kettler), kas reizē bija Kurzemes un Zemgales hercogistes (ducatus Curlandiae et Semigalliae) izveidošanas akts, Ketlers kļuva par pirmo hercogistes valdnieku. Jaunizveidotā valsts atradās vasaļatkarībā no Lietuvas, bet pēc tās apvienošanās ar Poliju 1569. gadā hercogiste kļuva par Polijas-Lietuvas jeb Zečpospolitas vasaļvalsti.

Teritoriāli Kurzemes un Zemgales hercogiste aizņēma bijušās Livonijas zemes Daugavas kreisajā pusē. Tajā ne­ietilpa bijusī Kurzemes bīskapija, kura savulaik tika pār­dota Dānijai un kuru pārvaldīja Dānijas karaļa brālis Magnuss. 1585. gadā Polijas karalis ieguva šo t. s. Pil­tenes apgabalu no Dānijas par 30 tūkstošiem dālderu, un tā bija Zečpospolitai tieši pakļauta teritorija. Ārpus her­cogistes atradās arī Grobiņas novads, kuru Ketlers 1560. gadā bija ieķīlājis Prūsijas hercogam. Ketlera rezidence sākotnēji bija ordeņa pils Rīgā (viņš tika iecelts arī par Vidzemes administratoru un lietuviešu un poļu karaspēka virspavēlnieku Livonijā, līdz 1566. gadā viņu šai amatā nomainīja Jans Hodkevičs), tad hercogs pārcēlās uz Kul­dīgu, bet no 1573. gada hercogistes galvaspilsēta bija Jelgava.

Saskaņā ar 1561. gada 28. novembra līgumu tika no« teikti vairāki nozīmīgi hercogistes izveidošanas principi:

1) bijušais ordeņa mestrs kļūst par Polijas karaļa va­sali ar Prūsijas hercogam līdzīgām tiesībām un manto­jamu varu vīriešu līnijā;

2) hercogistes iedzīvotājiem tiek piešķirta ticības brī­vība saskaņā ar Augsburgas konfesiju, t. i., saglabāta to piederība pie luterāņu baznīcas;

3) paliek spēkā bijušās Livonijas iedzīvotāju tiesības un privilēģijas;

4) pārvaldē amati piešķirami tikai vāciešiem.

Augstākā jurisdikcijas vara pār hercogisti piederēja

Polijas karalim, kurš nebija ieinteresēts stiprā hercoga varā. Vājš valdnieks pilnībā atbilda arī muižniecības vēl­mēm, kura tiecās pēc neierobežotām tiesībām savos īpa­šumos; atsevišķi muižnieki pat vispār nevēlējās atzīt Ket- lera iecelšanu par hercogu. Savstarpējā saskaņā poļu-lie- tuviešu varas iestādes un Kurzemes-Zemgales muižniecība būtībā radīja valsti, kurā hercoga vārdam bija svars tikai viņam piederošajās muižās. 1570. gadā Gothards Ketlers bija spiests parakstīt t. s. «Gotharda privilēģiju» — doku­mentu, kas pasludināja muižnieku lēņus par to pilnīgu īpašumu — alodu — ar neierobežotām tiesībām pārdot, ieķī­lāt, novēlēt kādam ar testamentu utt. Saglabājot iepriek­šējās tiesības, Gotharda privilēģija piešķīra muižniekiem arī jaunas priekšrocības, proti, augstāko un zemāko tie­sas varu pār savas muižas ļaudīm, tiesības piemērot nā­vessodu, kā arī tie tika atbrīvoti no nodokļiem un muitas. Svarīgākos hercogistes jautājumus izlēma landtāgā, kas faktiski bija muižnieku pārstāvības orgāns, bez tam her­coga rīkojumus tie varēja pārsūdzēt karalim.

Tā kā konfesionāli Kurzemes un Zemgales hercogiste bija luterāniska, var pieļaut, ņemot vērā Aleksandra Grīna aprakstītās epizodes, ka zināmas Zečpospolitas ap­rindas labprātāk būtu vēlējušās redzēt hercoga sēdeklī ka­toli, tomēr saistoši bija hercogistes izveidošanas līguma nosacījumi. 1561. gadā katoļiem hercogistē piederēja 4 baznīcas, 9 kapelas un 3 skolas, taču Gothards Ketlers drīz arī tās nodeva luterāņiem, un katoļiem līdz hercoga mūža beigām nācās apmeklēt luterāņu dievnamus. 1586. gadā Gotharda Ketlera meita Anna salaulājās ar Lietuvas lielmaršalu Albertu Radvilu, pieņemot katoļu ticību un gādājot arī par jezuītu ataicināšanu uz Kurzemi. Brīvība noturēt savus dievkalpojumus katoļiem ar likumu gan tika piešķirta tikai 1617. gadā.

1587. gadā Gothards Ketlers mira. Laulībā ar Meklen- burgas princesi Annu viņam bija piedzimuši 7 bērni, no kuriem trīs dēli mira mazgadīgi. Bez jau pieminētās mei­tas Annas viņam bija arī otra — Elizabete, kura 1594. gadā apprecējās ar Cēšinas (Vācijā) firstu Ādamu Ven- celu. Hercogistes troni saskaņā ar testamentu mantoja Gotharda Ketlera dēli Fridrihs' (dz. 1569. 25. XI) un Vil­helms (dz. 1574. 20. VII).

1589. gada 18. aprīlī Fridrihs Varšavā saņēma inves­tīcijas aktu, ar kuru abi brāļi tika atzīti par jaunajiem hercogistes valdniekiem. Praktiski tika saglabāti tie paši noteikumi, ieskaitot reliģijas brīvību, ar kādiem par her­cogu kļuva Gothards Ketlers, tomēr seimā tika pieņemts arī lēmums, ka, izmirstot Ketleru dzimtas vīriešu līnijai, hercoga lēņa tiesības vairs netiks atjaunotas un hercogiste tādējādi tieši iekļausies Zečpospolitā. Sākotnēji bija pare­dzēts, ka brāļi valdīs kopīgi, taču tad tika noslēgta vie­nošanās par īpašuma sadalīšanu un, visbeidzot, par divu galmu izveidi, kaut arī viens hercogs varēja aizvietot otru brāļa prombūtnes laikā. Rezultātā Fridriha daļā nonāca Zemgale ar rezidenci Jelgavā, bet Vilhelma daļā — Kur­zeme ar rezidenci Kuldīgā. Drīz pēc šīs vienošanās sākās Polijas-Zviedrijas karš, kas visai smagi skāra Latvijas teritoriju un kurā iesaistījās arī Kurzemes un Zemgales hercogi.

Polijas-Zviedrijas karš sākās 1600. gadā, un tam bija visai komplicēta priekšvēsture, kura tikai netieši skāra Baltiju, tomēr tieši Latvijas un Igaunijas teritorija izrā­dījās par galveno kara arēnu.

1586. gadā mira Polijas karalis Stefans Batorijs. Par troņa pretendentiem izvirzījās vairākas kandidatūras: Mābsburgu dinastijas pārstāvis Austrijas erchercogs Mak- similiāns, Krievijas cars Fjodors Ivanovičs un Zviedrijas princis Sigismunds III Vāsa. Poļu magnāti aizstāvēja Maksimiliāna kandidatūru, savukārt šļahta (arī lietuvieši) pēc tai nepieņemamu noteikumu izvirzīšanas no Krievijas puses pieslējās Sigismundam, cerot, ka ar tā iecelšanu par karali beigsies Zviedrijas un Polijas konflikti Baltijā, nostiprināsies valsts stāvoklis attiecībās ar Krieviju.

1587. gadā šļahtas partija Sigismundu 111 Vāsu paslu­dināja par Polijas karali, taču dažas dienas vēlāk opozī­cija par karali pasludināja Maksimiliānu. Šļahtas partijas vadonis Jans Zamoiskis rīkojās enerģiski, viņš ieņēma Krakovu un atvairīja Maksimiliāna karaspēka da|u uzbru­kumu, bet vēlāk sagūstīja pašu ercliercogu, un Hābsburgi no pretenzijām uz Polijas troni atteicās, par Zečpospolitas valdnieku kļuva Sigismunds III Vāsa. Sīs un arī vēlākās peripetijas ap Polijas (tāpat — Zviedrijas) troni savā ro­mānā nedaudz ieskicējis Aleksandrs Grīns.

Sigismundu III Vāsu tomēr vairāk interesēja Zviedri­jas lietas; vienbrīd viņš pat noturēja slepenas sarunas ar Hābsburgiem par atsacīšanos to labā no Polijas troņa, lai gūtu to atbalstu savu nodomu īstenošanai Zviedrijā. Pēc tēva nāves Sigismunds III Vāsa mantoja arī Zvied­rijas troni, un 1594. gadā notika viņa kronēšanas ceremo­nija Upsalā. Katoļu baznīca ar jauno valdnieku, kurš mā­tes līnijā bija cēlies no Polijā kādreiz valdošā Jegelloņu nama, saistīja zināmas cerības par katolicisma atjauno­šanu Zviedrijā. Sigismunds III Vāsa arī pieprasīja ieviest Zviedrijā dievkalpošanas brīvību katoļiem, taču Valsts pa­dome vēl pirms tā kronēšanas pieprasīja zvērēt, ka viņš ievēros 1593. gada Upsalas sinodes lēmumus par refor­mācijas nostiprināšanu un katoļu baznīcas iekārtas atcel­šanu Zviedrijā, kā arī nepieņems valsts dienestā nevienu neluterāni. Sigismunds III Vāsa bija spiests piekāpties, kaut gan zvērestu vēlāk lauza. Pēc kronēšanas viņš at­griezās Polijā, atstājot par pavaldoni savu tēvabrāli Sē- dermanlandes hercogu Kārli.

Hercogs Kārlis kļuva par opozīcijas vadītāju Sigis­munda III Vāsas realizētajai prokatoliskajai politikai, ku­rai bija sekotāji arī Zviedrijas sabiedrībā. 1599. gadā tika panākta Sigismunda III Vāsas atstādināšana no Zviedri­jas troņa, ieceļot par valdnieku Kārli, atstājot Sigismunda dēlam tiesības uz troni ar noteikumu, ka tā piecgadīgais dēls Vladislavs ieradīsies Zviedrijā un tiks audzināts pro- testantiskā garā. Tā kā šie nosacījumi netika izpildīti, tad 1604. gadā Sēdermanlandes hercogu kronēja par Zviedri­jas karali Kārli IX.

Kā dinastiskās, tā arī konfesionālās un teritoriālās domstarpības starp Zviedriju un Zečpospolitu pārauga mi­litārā konfliktā, ko zināmā mērā ievadīja Sigismunda III Vāsas 1600. gada 12. marta deklarācija par Igaunijas (t. i., Ziemeļigaunijas) pievienošanu Polijai. Sēderman­landes hercogs Kārlis- 1600. gada rudenī ar 14 000 vīru lielu karaspēku Igaunijā uzsāka karadarbību pret skait­liski nelielo poļu armiju, kuru vadīja Georgs Fārensbahs.

Kārļa pusē nostājās arī Vidzemes muižniecība, kas nebija apmierināta ar to, ka poļu un lietuviešu rokās nonāca gan Vidzemes muižas, gan dažādi amati; neizpalika arī ne­patika pret jezuītu darbību. Zināmas cerības loloja arī zemnieki, kas alka atvieglot savu stāvokli. Paredzot da­žādas pārmaiņas, taču nesaistot sevi ar konkrētiem solī­jumiem, Kārlim izdevās noturēt savā pusē kā muižniekus, tā zemniekus, kaut arī šo pušu vēlmes bija savstarpēji ne­savienojamas. Taisnības labad jāpiebilst, ka muižniecībā pastāvēja ari ne mazsvarīga poļu piekritēju partija.

Vietējo iedzīvotāju, arī zemnieku atbalstītam, 1600. un 1601. gada kampaņas laikā Kārlim izdevās ieņemt Pēr- navu, Cēsis, Tērbatu, Valmieru u. c. pilis un, apejot Rīgu, kuru ieņemt nesekmējās, aplenkt Koknesi. Kristaps Rad- vils Perkūns, otrs poļu karavadonis Vidzemē, atzīmēja, ka iedzīvotāji, īpaši latvieši, nostājušies zviedru pusē un līp pie Kārļa kā mušas pie medus. Zemnieki iesaistījās arī zviedru karaspēka militārajās operācijās, kas no poļu vie­dokļa bija pilnīgi nesaprotams. Zamoiskis šai sakarā rak­stīja, ka Kārlis «tos pašus zemniekus, no kuriem viņš prasa lauka darbus, no kuriem viņš ņem nodokļus, ar ku­riem viņš stiprina savu mantu kambari, viņš izmanto ari kara darbiem; cik tas ir vāji un nevarīgi, to var skaidri saprast katrs, kam saprašana kara lietās». Pretēji tam poļu karaspēks balstījās uz muižniecību un algotņiem.

Poļu karaspēks, atskaitot Rīgu, faktiski zaudēja savas pozīcijas Vidzemē, tomēr noturēja stratēģiski svarīgo Kok­neses pili, kaut arī pati pilsētiņa jau bija zviedru ieņemta. Atsevišķas zviedru vienības, šķērsojot Kurzemes hercogisti, iebruka Lietuvas zemēs.

Zaudējumu satraukts, 1601. gada janvārī Varšavā sa­nāca seims, kas nolēma piešķirt lielus līdzekļus kara ve­šanai un nodeva karaspēka vadību Jana Zamoiska rokās, ar ko kara laime no zviedriem novērsās. Poļu karaspēka uzvaras saistāmas tāpat ar Lietuvas lielhetmaņa Kristapa Radvila Perkūna un Lietuvas hetmaņa Jana Karola Hod- kēviča vārdu. Kaut ar mainīgām sekmēm, Zečpospolitā pamazām atguva zaudēto. 1601. gada decembrī, ieņemot Valmieru, gūstā tika saņemts Kārļa dēls ģenerālis Kārlis Gillenhjelms.

1605. gada 27. septembrī pats Kārlis, nu jau oficiālais Zviedrijas karalis, mēģināja sakaut poļu karaspēku pie Salaspils, taču šī viena no kara dramatiskākajām epizodēm beidzās ar Kārļa IX sakāvi: kaujas laukā palikuši ap 9 tūk­stoši viņa armijas vīru, zaudēti 60 karogi, pats karalis bēga uz Zviedriju, Vēl tikai jāpiebilst, ka 1602. gada maijā kaujā par Vilandi krita Aleksandra Grīna romānā piemi­nētais poļu karavadonis Fārensbahs.

Lai gan kara darbība it kā apgāja Kurzemes un Zem­gales hercogisti, tieši hercogiste kara postu izjuta visne­žēlīgākajā veidā un, lai cik tas dīvaini liktos, — vispirms no Zečpospolitas armijas puses.

Kurzemes hercogiem vajadzēja atbalstīt Zečpospolitu ar zināmu skaitu karavīru. Tā zināms, ka Salaspils kaujā piedalījās 300 kavalēristu no hercogistes. Sī tomēr ir tikai nenozīmīga epizode salīdzinājumā ar postu, ko hercogistei nodarīja sabiedrotie, dodoties cauri Zemgalei uz Vidzemi. Laikabiedri atzīmējuši, ka polu karaspēks neganti postījis Biržu novadu (Lietuvā), «bet vēl Jaunāk Kurzemes her­cogistē, tā ka viņi ne tikai Jaudīm visu mantu ar varu at­ņēma, viņu mājas un sētas aizdedzināja, bet arī ar daudz nepiedzīvotām spīdzināšanām tos līdz nāvei nomocīja .. Labība, ko nevarēja apēst vai aizvest līdzi, tika zirgiem nomīdīta vai pat aizdedzināta, lai zemē vairs nekas pāri nepaliktu,,, No Daugavpils līdz Bauskai… nebija atro­dams vairs ne suns, nerunājot par cilvēkiem, Izņemot līķus, kuru pilni bija visi ceļi.»[9]

Poļu karaspēka varmācību apraksti nebūt neatpaliek no tiem, ko, piemēram, sniedz Baltazars Rusovs par Ivana Bargā karagājieniem Livonijas kara laikā. Saprotams, ka situāciju noteica ne visai augstā karaspēka morālā stāja, taču ne mazsvarīgi bija tas, ka Kurzemes hercogistes un Vidzemes iedzīvotāji bija luterāņi, bet vidzemnieki bez tam arī atkritēji no Sigismunda III Vāsas. Kara sākumā, lai neatgrūstu no sevis potenciālos atbalstītājus, hercogs Kāri is bija aizliedzis nodoties postīšanai, taču ar laiku laupītkāre pārņēma ari zviedru karavīrus. Zemnieki šais apstākļos neizturējās pasīvi, bet mēģināja sevi aizstāvēt: «Kad Kurzemes zemnieki redzēja, ka poļi ne vien nolaupa viņu mantu, bet arī bez žēlastības nogalina, tie gandrīz 4000 [salīdzināt ar A. Grīna sniegto zemnieku nemier­nieku vienību aprakstu! — M. A.] sapulcējās kopā un dziji kādā hercogistes mežā, apmēram pusjūdzi no lielceļa, ierī­koja aizcirtumu, un aizejošajam vai atnākošajam kara- spčkam nodarīja lielus zaudējumus ar to, ka tie daudzus nonāvēja un aplaupīja. Bieži 10 vai 20 zemnieku uzdrīk­stējās uzbrukt 100 poļiem.»1

Iepazīstoties ar 17. gadsimta sākuma avotiem, grūti atvairīt domu, ka demoralizācija kara apstākļos bija vis­pārēja. Ir zināms, ka izveidojās gan muižnieku, gan zem nieku sirotāju grupas. Dažkārt kopīgi darbojās muižnieki ar zemniekiem: piemēram, Kurzemes hercogistes Kaln­ciema muižas muižkungs ar zemniekiem laupīja Salas un Piņķu pagasta zemnieku sētās, zināmi arī citi līdzīgi ga dījumi.

Situāciju saasināja bads un sērgas, kas izcēlās kara sākumā. 1601. gadā izsala labība, bet rudzu sējumus, ka* paguva nogatavoties, nopostīja karaspēks. Ir atzīmēts, ka Vidzemē 1601./1602. gadā no bada un karadarbības gāji- bojā 600000 iedzīvotāju, kas gan ir neapšaubāms pārspī­lējums; ir pieticīgāki aprēķini par 1602./1603. gada ziema* upuriem Vidzemē un Zieineļigaunijā — 30 tūkstošu. Sa glabājušās ziņas par Zemgali, kur bada dēļ bijuši sasto pami kanibālisma gadījumi: sieva un bērni apēduši bada nomirušā tēva līķi, kādā krogā blandoņas un ubagi nonā­vējuši un apēduši ap 20 cilvēku, vietām pārdoti pīrāgi ai cilvēka gaļu, zemnieks iesālījis uzturam 9 cilvēkus utt Tamlīdzīgi gadījumi pārsvarā gan saistāmi ar bada izrai sītu izmisumu vai ārprātu, paši zemnieki mēģināja kam bālismu apkarot, nonāvējot vainīgos. Daudz bēgļu šai laikā ieplūda Rīgā, kur pilsēta centās tos apgādāt ar uz­turu.

Tālākie notikumi Kurzemes un Zemgales hercogistē kas hronoloģiski iziet tālu ārpus A. Grīna romāna ietva riem, īsumā ir šādi.

Kurzemē, kuru karadarbība ietekmēja daudz mazāk nekā Zemgali, hercogs Vilhelms sekmēja amatniecības tirdzniecības attīstību, kam par labu nāca Kurzemes ostas. Tā kā kara dēļ tika traucēta preču pievešana Rīgai no Lie­tuvas caur Zemgali, tad daļa to tika novirzīta uz Kurze­mes un Prūsijas ostām, kaut arī šo ostu konkurētspēja ar Rīgu nav pārspīlējama. Zviedri vairākus gadus ari blo­ķēja Daugavas grīvu. 1609. gadā Vilhelms salaulājās ar Prūsijas hercoga meitu Sofiju. Ar šīm laulībām Vilhelms kā sievas pūru ieguva Grobiņas novadu, kurš gan, liekas, bija diezgan noplicināts. Par zināmu samaksu Kurzemei pievienoja ari Pilteni. Nonākot konfliktā ar Kurzemes muižniecību un rodoties šai sakarā nesaskaņām arī ar Polijas karali, Vilhelms ievadīja sarunas ar Zviedrijas jauno karali Gustavu II Ādolfu, kamēr Fridrihs centās iz­līdzināt brāļa, muižnieku un karaļa domstarpības.

1615. gadā Vilhelms lika nonāvēt Jelgavā muižnieku opozīcijas vadītājus brāļus Noldes, kādēļ nākošajā gadā te ieradās karaļa komisija, lai šo lietu izskatītu. Vilhelms šo komisiju neatzina, sāka nocietināt savas pilis un pie­spieda faktiski to doties atpakaļ uz Poliju. Pats hercogs centās iegūt Gustava II Ādolfa atbalstu, kamēr Vilhelma karaspēka vadonis Voldemārs Fārensbahs nodeva zviedru rokās Daugavgrīvu un palīdzēja zviedru flotei ieņemt Pēr- navu (tas gan netraucēja Fārensbaham vēlāk pāriet atpa­kaļ poļu nometnē).

Pa šo laiku Polijas karalis izveidoja otru komisiju, kas 1617. gadā ieradās Jelgavā. Pastāvēja draudi, ka herco­giste tiks likvidēta un pievienota Zečpospolitai. Galu galā 1617. gadā komisija pasludināja Vilhelmu par valsts no­devēju, atceltu no savām tiesībām, un par vienīgo hercogu kļuva Frīdrihs. Autonomo Piltenes apgabalu atdalīja no Kurzemes un pakļāva tieši Zečpospolitai. Tika pieņemta jauna hercogistes satversme, kas nostiprināja muižniecības stāvokli, vienlaikus pastiprinot Polijas karaļa ietekmi. Tika paredzēta katoļu baznīcas atjaunošana hercogistē.

Vilhelms kādu laiku uzturējās Roņu salā, kas piede­rēja Kurzemes hercogistei, bet vēlāk nonāca Zviedrijas varā, tad devās uz Pomerāniju, kur 1640. gadā mira.

Hercogs Frīdrihs, neņemot vērā Jelgavas īslaicīgu zau­dēšanu, to iekarojot Gustava II Ādolfa armijai, un zviedru karaļa aicinājumus, palika uzticīgs Polijai, taču veicināja Altmarkas pamiera (1629. g.) noslēgšanu, kas izbeidza 30 gadu ilgo karu Baltijā. Tā kā laulībā ar Pomerānijas hercoga meitu Elizabeti Madlēnu viņam bērnu nebija, Frīdrihs panāca, ka Vilhelma vienīgajam dēlam Jēkabam atjaunoja mantošanas tiesības.

1642. gadā, kad Frīdrihs mira, par jauno hercogu kļuva Jēkabs — pazīstamākais no Kurzemes un Zemgales her­cogiem, Gambijas un Tobago valdnieks.

Muntis Auns, vēstures zinātņu kandidāts