Nameja gredzens

NAMEJA GREDZENS

1600. gada jūnija mēneša septiņpadsmitā dienā pie Kalnainuižas tika sodīta ar gaužām mokām un uguns nāvi tā paša novada Silenieku māju saimnieka Diekļava un viņa sievas Ilzes meita Zane, un notiesātās pelnus ben­des izkaisīja ar lāpstu pa visiem vējiem par biedinājumu citām bērnu nozūmētājām.

Lielkunga amtmanis Ģederts Brunnengrēbers pirms soda dienas bija laidis ziņu visiem novada ļaudīm ieras­ties minētā datumā muižā, lai noskatītos sprieduma izpil­dīšanā. Mājās drīkstēja palikt tikai nedēļnieces, sevi ap­kopt nespējīgi vecīši un kropļi, un bērni, kas jaunāki par astoņiem gadiem. Visiem citiem par nepaklausību bija pie­draudēts ar rīkstēm un cietuma sodu pie maizes un ūdens.

Par soda vietu bija izraudzīts kāds uzkalniņš muižas ganībās, tajā viņu stūrī, kur beidzās olnīca un sākās ozolu birze. Ap šo vietu minētā dienā jau no agra rīta bija saplūduši lieli ļaužu bari gan braukšus, gan kājām. Viņus sagaidīja vagara izrīkoti kārtībnieki un lika sievām un meitām, kā jau tām, kuras varēja krist līdzīgā grēkā un kaunā, nostāties sodīšanas vietai vistuvāk. Aiz viņām tapa nostādīti vīri un jaunekļi, bet turpat blakus sārtam, kuru naktī bija ar saviem puišiem uzcēlis no Dobeles atsūtītais bende, un pa kreisi no paaugstinājuma, kas bija ierīkots tiesnešiem, mācītājam un citiem no kungu kārtas, amtma­nis pavēlēja nostādīt noziedznieces tēvu un viņas četrus brāļus — «lai šie zemnieki, kuru cilts atvase izdarījusi tādu asinsdarbu, redzētu savām acīm viņas mokas, atzītu viņas lielo vainu un taptu turpmāk pasargāti no grēka darbiem un tiem sekojošā soda»,

Bija smacīgi karsta diena, pie debesīm neviena māko­nīša, un no saules tveices trīcēja gaiss. Gaidīdami tiesne­šus un notiesāto, sapulcētie ļaudis bija nometušies zālē. Cits ēda līdzpaņemto ceļa maizi, citi paklusām sarunājās. Kāj ās bija palikuši tikai seši: abi sarta apsargātaji, bru­ņojušies smagiem šķēpiem, un Silenieku saimnieka četri dēli. Nodurtām galvām viņi stāvēja ļaužu bara vidū, pie­spiedušies plecu pie pleca un vairīdamies no draugu un pa­ziņu skatiem. Viņu priekšā sēdēja zālē pats Silenieks, ple­cīgs pusmūža vīrs, nesen vēl pats jautrākais un bramanīgā­kais starp novada bajāriem, liels dzērājs un vēl lielāks dai- ņotājs, kura netrūka nevienās kaimiņu un daudzo radu go- dībās. Tagad viņa drukno augumu bija saliekušas bēdas, bārdā un matos sabiris sirmums, bet vaigi sāpju izvagoti. Vecākie dēli, mīņādamies uz vietas, pazagšus uzmeta tē­vam vaicājošu skatu, kā nesaprazdami, kas īsti iraid noti­cis un kāpēc viņiem te jāstāv. Jaunākais, astoņpadsmit ga­dus vecais Kaspars, klusi raudāja. — Viņam bija žēl tēva, bet vēl vairāk māsas Zanes, kas pret to bija bijusi vienmēr tik mīļa un laba un kuru muižas kalpi, vagara vadīti, jau aizviņu ceturtdienu bija aizveduši projām no mājas.

Tuvāk sēdošās sievas sabāza galvas kopā un sāka sa­čukstēties.

— Redzi nu, mīļā, — teica Vecvagaru vaļiniece Ķēr- sta, pieliekusies tuvāk savai kaimiņienei Birznieku Madei, pagasta lielākai mēlnesei, — kur noved tā mūsu lielmaņu lepnībai Ar mūsu kārtas ļaudīm nemaz negribēja saieties, mēs jau esot šiem par prastu. Te nu bij! Nu jau lepnajam Sileniekam vairs ne goda, ne meitas.

— Tiesa, tiesa, māsiņl — uzrunātā atbildēja. — Es jau sen tiku teikusi, ka tāda lepnība viņiem labu nenesīs. Tāda pati padauza bija māte, tāda meita. Labi vēl, ka pastei­dzās viņgad nomirt. Citādi būtu to meitas godu pašas acīm pieredzējusi. Kad es biju jauna … — viņa iesāka, bet piepeši aprāvās un uzlēca kājās. — Vai Dieviņ, mīļā, nupat ved to bērnu bendētāju! Re, re, tūliņ jau būs olnī­cas galāl

— Ved! Ved! — kā vēja šalkoņa izgāja ļaužu baram cauri, un gaidītāji sāka celties kājās, staipīdami kaklus, lai varētu soda gājienu labāki saredzēt.

Visiem pa priekšu gāja muižas amtmanis Brunnengrē- bers, izkaltis un vecīgs vīrs, tērpies tiesneša mētelī. Viņam blakus turējās uz sirma zirga resnais Mežamuižas pār­valdnieks Kleists. Tiem sekoja kājām novada tiesneši no zemnieku vidus, un aiz viņiem divi veci baltiņi gausi vilka mēslu ratus, kuros stāvēja bende sarkanā vamzī; viņam pie kājām, saslēgta dzelzīs, sēdēja notiesātā. Ratiem bla­kus so|oja vecais Kalnamuižas mācītājs Fišers kailu galvu un izpūrušiein matiem. Viņš centās notiesāto mierināt, lai vleglinātu viņas moku gaitas. Aiz bendes ratiem, jautri tēr­zēdami, nāca divi mežonīga izskata vīri gariem dunčiem pie sāniem. Tie bija bendes kalpi.

Gājienam pievirzoties tuvāk, ļaudis apklusa. Vīrieši noņēma cepures, un viņu sejas kļuva drūmas un cietas. Sievas un meitas cēla pie acīm mutautiņus.

— Ceļu mūsu žēlīgā lielkunga tiesnešiem! Ceļul — vagars uzbrēca ļaudīm, un bars pašķīrās pa labi un pa kreisi, atbrīvodams ceļu gājienam, kurš ievirzījās pūlī un apstājās pie soda vietas. Abi tiesneši palika zirgos. Brun- nengrēbers, pietvīcis un manāmi uztraucies, nervozi kodīja apakšlūpu. Resnais Kleists uzmeta viņam zobgalīgu skatu, paskatījās uz notiesāto, uz sārtu un tad nosēdās ērtāki seglos.

Bende aši izlēca no ratiem un piesteidzās pie sārta, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā. Tad viņš nostājās tā vidū, piespiedis muguru pie staba, un draudzīgi, gandrīz jautri pamāja notiesātai. Visu acis vērsās uz ratu pusi, kuriem blakus stāvēja vecais Fišers. Seja viņam bija bāla kā mironim, rokas manāmi drebēja.

Apsūdzētā, pasīka auguma jaunava gaišiem, mazliet cirtainiem matiem un bālu seju, visu gājiena laiku bija sēdējusi ratos kā bez dzīvības. Viņa nepakustējās arī tajā brīdī, kad rati apstājās soda vietā. Tikai pēc brītiņa un kā nejauši viņa pacēla galvu — seja kļuva vēl bālāka, un acis plati iepletās — un paskatījās apkārt stīvu, meklē­jošu skatu. Šis skatiens, kurā bija sastingušas šausmas, vienaldzība un sasalis izmisums, izklaidīgi pārlidoja ties­nešiem, sārtam, bendei un ļaužu pūlim, likdams nodrebēt tuvāk stāvošiem un ari tiem, kuri drūzmējās aiz viņu mu­gurām. Katram, kuru uz mirkli bija skāris šis sasalušais skats, likās, ka notiesātā meklējusi taisni viņu un nevienu citu, lai pirms nāves ieskatītos tam dvēselē.

Silenieks, pienākot gājienam, bija palicis sēdot, nepa­celdams galvu arī tajā brīdī, kad bendes ratu riteņi iečīk­stējās viņam turpat pie kājām. Bet tagad, kā izdzirdis vārdos neizteiktu aicinājumu, viņš spēji sarāvās, uztrau­cies uzlēca kājās — un tēva acis sastapās ar meitas ska- tionu, īsu brītiņu, varbūt tikai vienu acumirkli, viņi vērās viens otram sejā. Tad Silenieka pleci sāka raustīties un viņš pacēla uz augšu rokas, gribēja kliegt, bet no rīkles izlauzās tikai gārdzuļojoša skaņa. Ļaudis aizturēja elpu.- Un tad klusumu piepeši pāršķēla satricinošs kliedziens:

— Tētiņ, mīļo tētiņi

Kā nopļauts Silenieks atkrita dēlu rokās. Tie slaucīja asaras. Kaspars metās uz priekšu, bet pie ratiem bendes kalps ar dūres sitienu sejā notrieca viņu zemē. Pūlis sa­kustējās. Pakaļējās rindas sāka spiesties virsū tuvāk stā­vošiem. Daži sāka kurnēt.

— Mierā! Stāvat klusu! — Brunnengrēbers iebrēcās, pietvīcis no dusmām, un draudoši pacēla gaisā zobenu. Sargi izstiepa šķēpus. Kurnētāji apklusa. Tad amtmanis pamāja Kalnamuižas skrīverim Klokoviusam, kurš izpil­dīja arī tiesas sekretāra vietu. Uzaicinātais uzkāpa uz ties­nešiem ierīkotā paaugstinājuma, nokāsējās, atlocīja per­gamenta vīstokli, ko bija turējis rokā, un sāka gausi vien­muļīgā balsī lasīt:

— Uz viņa gaišības — Zemgales hercoga Vidzemes kunga, etc., mūsu žēlīgā valdnieka Fridriķa pavēli mēs, apakšā parakstījušies tiesneši, esam saukuši pie likuma atbildības šī Kalnamuižas novada jaunavu Zuzannu, Si- lenieku māju saimnieka Diekļava meitu, apsūdzētu sava ārlaulības bērna nozūmēšanā. Tā kā minētā jaunava par vainīgu neatzinās, apgalvodama, ka bērniņš viņai piedzi­mis nedzīvs, un arīdzan atsacījās sava bērna tēvu vārdā saukt, tad viņai tika piespriesta pirmā mocību pakāpe, pēc kuras tā tomēr neatstājās no savas bezkaunīgās stūrgal­vības un velnišķīgā naida spīta, apvainodama, un pie tam gluži nedzirdētā kārtā, mūsu cienījamā amtmaņa dēlu Joahimu par viņas bastarda tēvu un izdarītā bauslības pārkāpšanas grēka līdzvainīgo un neatstādamās no sa­viem nešķīstības dzemdinātiem meliem arī pēc tam, kad tai tapa uzlikta exarnina/o ar spāniešu zābaku un nokar­sētām dzelzs stangām. Pēc apspriešanās un visa redzētā un dzirdētā pamatīgas pārdomāšanas, un sevišķi vēl tā­pēc, ka mūsu žēlīgā lielkunga bende un sava amata labs meistars Miķelis Remlings, ar kvēlošu adatu durstīdams, ir atradis uz minētās jaunavas Zuzannas miesām tā sauk­tās sātana zīmes jeb stigma diaboli, mēs esam atzinuši, ka minētā Zuzanna, sabiedrojusies ar velnu un sava elles lielkunga samācīta, centusies godājamā tiesas priekšsē­dētāja un Kalnamuižas amtmaņa Brunnengrēbcra dēlu

JoiiIiIiiui ne&eligi apmelot, lai kaitētu tiesas un sevišķi nītu minēto un ļoti cienījamo vīru labai slavai. Ņemot to Bvlnu Vfirā, un, tā kā sātana kalpi un citi, kas ar viņu bied­roju*, sodāmi ar uguns nāvi uz sārta un bērnu nozūmētā- ļiih pCc šis zīmes tiesībām aprokamas dzīvas, bet abi mi- iiclic sodi nav apvienojami, tiesa nolēma 110 tiem piespriest mlnet,li velna brūtei un burvei Zuzannai pirmo, proti: nāvi 11/, sarta, — cerēdama, ka ar to šīs negantnieces un Be­llai,1 kalpones pārējie grēki, daudzie noziegumi un ļauni darbi tiks likuma un cilvēku priekšā nolīdzināti.

Parakstījuši: Ģederts Johans Brunncngrēbers, priekšsē­dei ajs un amtmanis, Tīss Gotards Kleists, tiesnesis un nmtmanis.

Anno Domini 1600. mertse junio die XIII., bet mūsu žēlīgā hercoga Fridriķa valdīšanas četrpadsmitā gadā.

Beidzis lasīt spriedumu, Klokoviuss svinīgi nokāsējās 1111 paskatījās uz tiesas priekšsēdētāju. Paskatījās arī Kleists, un viņa gaļainajā sejā bija redzams zobgalīgs smaids. Brunnengrēbers pietvīka vēl sarkanāks un uzklie­dza bendēm:

— Dariet savu darbu! Ko jūs tur tūļājaties, nejēgas?

Bendes kalpi aši izcēla notiesāto no ratiem un uznesa to uz sārta. Pati tā nevarēja iet, jo bija līdz ar kliedzienu zaudējusi samaņu. Bende veikli apmeta viņai ap vidu ķēdi, kādām mēdza pieslēgt pie staba uguns nāvei nolem­tos. Viens no kalpiem steidzīgi aizdedzināja lāpu un pa­sniedza to meistaram. Bende nolēca no sārta lejā un pie­grūda lāpu pakulu un tāšu vīšķiem, kuri bija sabāzti starp sveķainajām priežu šķilām. Uguns sāka jautri sprēgāt, un pēc pāris acumirkļiem no sārta apakšas jau šaudījās liesmu mēles. Sacēlās vējš, dzīdams pūlim virsū melnus dūmu mutuļus. Liesmas iegaudojās vēl niknāk un rūkda­mas šāvās pret debesīm. Tad spēji sasitās ap stabu — sievietes iebrēcās. Pūlim pāri pletās kodīgi dūmi, nesdami līdz smagu gruzduma smaku.

Pēc pusstundas viss bija galā. Ļaudis klusēdami iz­klīda. Sargu dzīti, aizbrauca mājās arī Silenieka dēli Mār­cis, Kristaps un Ingus, aizvezdami līdzi tēvu, kas visu laiku drebēja kā drudzī, un Kasparu. Zēns nāca pie sa­maņas tikai mājās. Līdz pat rīta ausmai viņš ar tēvu sēdēja pie mājas durvīm. Vecais raudāja. Dēls spītīgi cieta klusu, vērdamies bālajā mēnesī, Un zēna seja bija kā nakts spīdekļa atmirdzums.

* * *

Piecas dienas pēc Zanes sadedzināšanas viņas brāļi, radi un kaimiņi izvadīja pēdējā gaitā Silenieku saimnieku. Lielais daiņotājs un darba gāzējs pēc viņas bēdu nakts bija licies jau atspirdzis un izrīkojis kalpus muižas klau­šās, bet pats ar dēliem steidzies uz lukstiein sienu pļaut. Visu dienu, no brokasta laika līdz launaga laikam, viņš bija staigājis pa trekno pļavu savu dēlu bara priekšgalā un viņa izkapts, tāpat kā agrāk, šņākusi asāk par visām pārējām. Par Zani neieminējies ne vārda. Turpat jau pie­vakarē, kad saule sākusi laisties uz vakara pusi, iebriz- dama egļu galotnēs, apstājies vāla vidū, sācis strīķēt iz­kapti un piepeši saļimis zālē tikpat klusi kā sulotie zāļu stiebri, kas bija ļimuši zem viņa varenajiem vēzieniem.

Dēli velti izmocījās tēvu dabūt pie samaņas. Domā­dami, ka tēvam no saules tveices sasāpusi galva, Mārcis ar Kristapu to purināja un sauca, lūkodami piecelt kājās. Bet tēva kājas bija palikušas savādi slābanas un galva ar zilgani pietvīkušo seju un glāžainām acīm bezspēcīgi ka­rājās lejup. Kaspars, atsteidzies no upes ar tīru ūdeni, lika ķipīti tēvam pie lūpām un raudādams skubināja to dzert. Ķipīša mala atsitās pret sakostajiem zobiem kā dzelzi, un ūdens izlija turpat zālē. Beidzot Ingus metās uz kaimiņu Birznieku pļavu pēc Dzeldes Jurīša, kas dzī­voja pie sava saimnieka kā vaļinieks, rieba un vārdoja, un lielījās, ka viņos lielā kara laikos šis esot uzcēlis no slimības gultas pašu veco lielkungu Gotardu, kad tā sli­mībai jau atmetuši ar roku visi augstu mācītie vācu dak­teri. Ingum bija iešāvies prātā, ka Jurīša zintes, kas bija uzcēlušas tik varenu vīru no nāves cisām, varēs glābt arī tēvu. — Vecais vārdotājs atnāca, paskatījās Sileniekam sejā un atmeta ar roku: cilvēku māksla te vairs nespējot līdzēt un āderes ciršana arī ne.

Vēlu vakarā, kad pļavās kūpēja migla un žēli grieza griezes, Silenieka dēli, dziļi nokāruši galvas, gāja pa meža ceļu pakaļ ratiem, kurus gausi vilka vecais bērītis. Riteņi gurdi rībēja, dauzīdamies pa sakaltušo dubļu grumbām un egļu saknēm, un ratos uz smaršīgā, paša pļautā siena klēpja gulēja Silenieku saimnieks, sastindzis un kluss. Zāļu stiebri, vītušas pīpenīšu galviņas un bārkstotas smil­gas bija saķērušās viņam bārdā un matos. Acis stīvi un kā brīnīdamies vērās mēnesī, kurš brida ārā no meža liels un tumšsarkans.

Dēli apkopa tēvu pa godarn. Tiesa, nebija vairs vecie laiki, kad cilvēki varēja aprakt savus miroņus kur gribē­dami. Un kur gan labāk atdusēties vecam saimniekam kā turpat savu māju tuvumā? Pavasari tad klausīties, kā aug zāle paša pļavās, ka miežu asni spraucas cauri 2emei, tiek­damies pretī saulei un vējiem; vasarā vērot, kā vārpas skan un rudzi taisās ziedēt, un rudenī, zemlikd laikā, iet savus mīļos viņu sētā apmeklēt. Velties kā baltam miglas kamolam no kapa kopas pāri norām un laukiem uz mājas pusi, apstaigāt vecās mīļās vietas un rijā mieloties pie dēlu klātā veļu galda ar tēviem un sentēviem. Bet ziemu gulēt un gaidīt atkal atgriežamies sauli un pavasari.

Nē, par tēva apbedīšanu tepat māju tuvumā nebija ko domāt. Par tādām lietām draudēja bargs sods, un no Jel­gavas bija pat atklīdušas vēstis, ka pils mācītājs Oder- borns savos sprediķos esot mudinājis lielkungu sodīt tā­das veclaiku būšanas piekopējus ar karātavām. Visās draudzēs bija tagad ierādītas un iesvētītas baznīcu tu­vumā kapu vietas, un tikai tur tagad drīkstēja apbedīt mirušos.

Bet tie Jelgavas ziņu atnesēji nekā nezināja stāstīt, vai mācītājs Oderborns, par veclaiku jeb pagānu būšanām runādams, domājis vienīgi miroņu glabāšanu nesvētītā /.emē vai ari vēl ko citu. Varbūt tās pārējās būšanas viņam bija piemirsušās. Un tāpēc katrs no dēliem centās kaut ko dot tēvam līdzi, aizvadot viņu citā saulē. Galu galā tā tak bija viņa paša krāta manta, vēl dēlu nedalīta. Mārcis ielika zārka siles (to zārku viņi abi ar Kristapu bija izdo­buši no sveķaina un skanīga priedes bluķa, un tādā vaja­dzēja būt labai gulēšanai) dibenā labāko mājas cirvi un vel mātes dotu svētdienas cimdu pāri. Kristaps deva tē­vam līdzi dunci un pātagu, ko gaiņāt veļu mātes suņus; Ingus atnesa uz klēti un palika tēvam zem pagalvja savu a/.a ragu, ko uzpūst viņā saulē, ja kādreiz paliek bēdīgs prāts.

Vienīgi Kaspars nāca uz klēti pie tēva ar tukšām ro- I .nu Nāca un sēdēja pie zārka, ne vārda nerunādams. Brāļi pūta, pūta, līdz beidzot Mārcis, kā jau vecākais, Ieminējās:

Tu, Kaspar, laikam nekā nedosi tēvam līdz?

Zēns pacēla galvu un tā savādi paskatījās uz vecāko brālī. Un tad pagausi teica, kā runādams par lietu, kas sen jau nolemta un pati par sevi saprotama:

— Nesīšu gan. Bet tikai uz kapiem. Zārkā ielikt nebūs vaļas. Jaunais kungs vēl neesot pārnācis mājās.

— Ko tad tev no jaunā kunga vajaga? — Mārcis ievaicājās,

Kaspars zvērošām acīm pavērās brālim sejā.

— Kā man vajaga? Un tu vēl prasi?

— Kuš, kuš! Ko tu runā? — Mārcis iesaucās, bailīgi skatīdamies apkārt. Tad, brītiņu klusējis, griezās uz durvju pusi. Un, tikai pie sliekšņa apstājies, teica stingrā balsī: — Nu, nu, puisīt, nedari muļķības! Kungam tu galvu ne­norausi, pazaudēsi tikai savējo, un arī mūsējās neviens neglaudīs.

Kaspars neatbildēja.

* * *

Kad bērinieki atgriezās no kapsētas, saule jau bija no­rietējusi. Svinīgi drūmām sejām visi sēdās pie bēru mie­lasta. Liela un plaša bija Silenieku radu cilts, un visiem tikko pietika lielajā istabā telpas. Sienās iespraustos vara skalturos gaiši dega priežu skali. Kalpones un vājinieces nesa no nama iekšā istabā tikko vārītas gaļas podus; In­gus ar Kasparu, kā jau jaunākie, tekāja uz klēti ar tuk­šām alus kannām un ar pilnām nāca atpakaļ. Netrūka ari degvīna krūku.

Viesi ēda un dzēra, un pamazām sāka raisīties valodas un mēles. Sētā sprausloja un zviedza bērinieku zirgi, krim- šķinādami tiem nomestos siena klēpjus.

— Lai nu tam manam krustdēlam vieglas smiltis, - svinīgi ierunājās vecais Daukša, likdams atpakaļ uz galda zarakannu un ar plaukstu noslaucīdams alus putas no bārdas un lūpām.

— Bija varens strādnieks, neplēsās ar saimi, satika ar kaimiņiem. Godam nodzīvoja šajā pasaulē, godam aizgāja citā saulē. Tikai to bēdu viņam Dieviņš bija lēmis vairāk nekā citiem.

— Tiesa, tiesa, Daukšas tēv, — steidzīgi ierunājās Ate- žamuižas Krauklis, Silcnieka sievasbrālis. — Uz darbu jau viņš bija kā zvērs. Un tāds dziedātājs, kāda tagad starp jaunajiem nesameklēsi.

— Jā, Krauklīt, — Daukša atteica. — Viņš zināja vi­sas dziesmas. Arī tās, kuras mēs sen vairs nedziedam.

— Kāpēc tad ne? — Ingus ziņkārīgi ierunājās, nolik­dams uz galda atnesto alus kannu.

Daukša tūliņ neatbildēja. Viņš ieņēma krietnu malku no Ingus kannas un tad teica:

— Kungi neļauj. Viņi saka, tās mūsu vecās dziesmas esot dumpīgas un mēs, viņas dziedādami, tā kā tā vairs neatsaukšot sava ķēniņa atpakaļ. Esot sen miris un sa­puvis svešā pasaules malā.

— Kas par ķēniņu? Vai tad mums pašiem tāds ir? — iesaucās Kaspars, un balss viņam iedrebējās.

Daukša atkal nesteidzās ar atbildi. Un viņa vietā zēpam atbildēja plecīgais aucēnietis Zaļmežs, plato bārdu brau­cīdams:

— Bija gan, dēls. Bija pašiem sava valsts, pašiem savi lauki, savi tīrumi, par kuriem nebija jāiet klaušās. Un ne­bija toreiz mūsu zemē neviena kunga, neviena vācieša.

Kasparam likās, ka viņam kāds aizžņaugtu kaklu. Zēns nevarēja ne vārda parunāt. Un vecais Daukša teica svi­nīgi un lēni:

— Bija mums, dēls, arī savs ķēniņš, mūsu pašu, nevis svešas cilts. Un, kamēr viņš mita mūsu zemē, mēs bijām brīvi ļaudis, nevis vācu kungu klaušinieki.

Ingus iepleta muti.

— Vai tu, Daukšas tēv, viņu redzēji? — viņš ievai­cājās.

Daukša atkal brītiņu padomāja un tad atteica:

— Kā lai es tev pasaku, dēls? Viņš esot aizgājis karā uz svešu pasaules malu, leišiem vai prūšiem, un nav vairs atgriezies atpakaļ. No tā laika jau aiztecējuši daudzi cil­vēku mūži. Un tomēr, dēls, es ticu, ka viņš reiz nāks mā­jās un mēs tad būsim paši sev kungi, paši sev gaitnieki.

Tagad ierunājās vecais Birznieku tēvs. Galva tam bija balta kā sniega kupena un acis tikko vairs spēja saskatīt dienas gaismu. Bet zarakannu viņa roka cilāja tikpat veikli kā jaunībā. Viņš ievilka jaunu malku, nokrekšķinā­jās un teica, pagriezies uz runātāju pusi:

— Vai tu runā par mūsu ķēniņu, Daukšas tēv? Arī es ^avas jaunības gados tiku viņu redzējis.

— Bet, Birznieku tēv, — Krauklis zobgalīgi ieminē­jās, — cik mūžu tad tu īsti jau esi nodzīvojis šajā pa­saulē?

Birznieka izdzisušās acīs iezibējās uguns,

— Neķērc tik dikti, Krauklīt! Es jau nesaku, ka csinu pieredzējis tos laikus, kad mūsu ķēniņš vēl valdīja savā pilī, — tepat aiz Kalnamuižas jau viņa esot stāvējusi. Mans. tēvatēvs kā pa miglu atcerējās sava vectēva no­stāstus par tiem laikiem, kad daudzi no mūsējiem aizgā­juši uz leišiem un ķēniņš pazudis bez vēsts un ziņas, sve­šās zemēs karodams. Bet es tev saku, ka esmu redzējis mūsu ķēniņu, un ari daudziem citiem viņš esot parādījies.

— Arī es esmu viņu redzējis, — teica vecais Daukšas tēvs.

— Kur tad? — neticīgi ieminējās Krauklis.

— Tas bija pirms savi piecdesmit gadi. Biju aizjājis savu zirgu — varens bija skrējējs — uz Tērvetes pļavām pieguļā. Naktī uznāca tāds pērkona negais§, ka nezināju, kur mukt, kur ne. Beidzot patvērāmies abi ar dūkano mežmalā zem kuplas egles. Viss gaiss virs mums rūc un dun, un zibeņi tā vien krustīm šķiļ. Te uzreiz dzirdu gaisā jātnieku auļošanu. Paceļu galvu un skatos: pāri meža ga­liem auļo baltu kareivju pulks, zirgi sarkani kā uguns, un visiem pa priekšu stalts jātnieks, ķēniņa mētelī tērpies, ķēniņa kroni galvā un sēž visstaltākā rumakā. Taisni virs manas egles viņš apsvieda rumaku apkārt un aizauļoja uz ziemeļu pusi — mākoņi vien nodunēja.

— Es viņu redzēju, mežā apmaldījies, un pašā diendu­sas stundā, — teica Birznieku tēvs. — Arī ar ķēniņa kroni galvā un sarkanu mēteli ap pleciem. Viņš gāja ar vald­nieka zizli rokā, kājārn skardams egļu galotnes, un koki zemu locījās viņa priekšā. Viņa vaigs spīdēja gaišāk par sauli, un no tās gaismas es tā apžilbu, ka neredzēju vairs ne debesu, nedz zemes. Atžirgu tikai labi vēlāk un, pārnā­cis mājās, dabūju no mātes pērienu: lai neejot diendusas stundās, kad visiem veļiem ļauta pilna vaļa, pa mežu blan­dīties.

Abu veco stāstos bija sākuši vērīgi klausīties pārējie bērinieki, un tagad atraisījās ari citiem vecajiem saimnie­kiem mēles. Viens teica, šis katru pavasari nesot klusā vietā ziedu savam ķēniņam, lai labi padotos visi sējumi. Cits stāstīja, viņa tēvs esot griezies pie senā ķēniņa pēc palīdzības viņā sausajā vasarā, kad nodzeltējuši mieži un taisījusies iznīkt auzu sēja. Līdzko noskaitījis lūgšanas vārdus, uznācis tāds lietus, ka tīri bail. Par nelaimi, tēvu nositis mežā osis, uzgāzdamies tam virsū, un tā šis palicis bez tiem lūgšanas vārdiem, kurus tēvs, dzīvs būdams, so­lījies iemācīt.

Kaspars klausījās vecos stāstos kā pasakā. Krūtīs brieda kaut kas liels un varens, draudēdams viņu nosma­cēt, bet sirds bija priecīga un viegla. Un savādas šalkas kā tāli, aicinoši zvani sāka kūsāt dvēselē.

Iereibušie veči runāja, viens otra neredzēdami un cits citā neklausīdamies. Katram tagad bija sava runa, sava valoda. Un senā ķēniņa vārds bija visu mutē.

Arī vecais Daukša, kurš spēja nodzert stiprākos novada vīrus, bija noreibis. Alus putas bija salipušas viņam bārdā, acis savādi mirdzēja, un, turēdams rokā tukšo liepas koka kannu, viņš ar to dauzīja galdu un dziedāja. Sākumā bez vārdiem, bet tik savādi un šūpojoši skanēja šī meldija, ka citi veči sāka dūdot viņam līdz, un Kaspars sāka uztvert arī pa vārdam. Dungotāji iekarsa arvienu vairāk, no atse­višķiem vārdiem sāka virknēties vārdu rindas, un beidzot viss gaiss likās viļņojošās meldijās tracinoša ritma pilns.

Viņi dziedāja par senām kaujām, kas Zemgales kla­jumos reiz bija dunējušas, par varoņiem, kas spītējuši nā­vei un spējuši simtiem ienaidnieku pretim stāt. Par ķēniņu Nameju, kura zobens pļāvis vācu karotāju rindas, kā veikla pļāvēja vienrocis pļauj rudzu lauku, un par savu senču sirojumiem svešu zemju robežās.

Dziedot izliecās atkal taisni gadu nastas saliektie veču augumi, asarainās acīs iedegās kvēle, un vecās, zilganu dzīslu izvagotās rokas turēja kannu osas cieši sakrampētās saujās kā zobenu spalas un šķēpu rokturus.

Tikai pret rīta pusi, kad sāka jau gaisma svīst, pama­zām aprimās veču dziedāšana. Viens pēc otra tie sagura. Cits mēģināja gan nokļūt līdz mierīgākai atpūtas vietai, bet vairums apgūlās turpat uz grīdas vai dzīru galda.

Atkrita istabas kaktā uz siena klēpja brītiņu atpūsties arī Kaspars. Un sapņos redzēja karotāju pulkus, ķēniņu Nameju, par kuru bija stāstījuši un dziedājuši iereibušie veči, un sevi pašu žiglu jātnieku priekšgalā laužamies ienaidnieku rindās. Zobeni šķinda, āvas blāzmoja, un cī­ņas laukam pāri šalca veču dziedātās sentēvu — karotāju kaujas dziesmas. Tikai dziedātāji nebija vairs veči, bet gaiši jaunekļi mirdzošiem šķēpiem rokās. Zemgalē vairs nebija neviena kunga, neviena vācieša. Paši kungi, paši darbos gājēji. Un tikai ķēniņš augstākais par visiem, ķē­niņš ar zelta kroni galvā un sarkanu mēteli uz pleciem. Ķēniņš Namejs.

Stefana Batorija un viņa uzticamā kalpa Zamoiska, lielā kroņa hetmaņa ciņu biedrs — vecais kņazs Jānis Gundars, maskaviešu veicējs pie Veližas, Veļikije Lūkiem, Suražas un Nēveles un tatāru uzvarētājs četrpadsmit kau­jās un astoņdesmit astoņos sīkākos kautiņos, par kuriem dziedāja tikai stepju vēji un veci Ukraines koklētāji, gu­lēja savā Slavutas pilī uz slimības gultas jau no Debes­braukšanas dienas, cīnīdamies ar nāvi tikpat aukstasinīgi un bezbailīgi kā citkārt ar neticīgo ordām un Maskavas cara streļeiem. Un baiļu nebija vecā karotāja sirdī arī ta­nīs dienās, kad visiem un arī viņam pašam jau kļuva skaidrs, ka līdz ar lapu dzeltenumu un aizejošo dzērvju klaigām ir atnācis viņa dzīves pēdējais rudens.

Kamēr vēl vecā kņaza kājas nebija atsacījušās klau­sīt, viņš bija dienām ilgi mēdzis sēdēt pie savas guļam­istabas loga, ar lāčādu uz ceļiem, ietinies caunu kažokā (veco vīru kratīja aukstuma drebuļi pat tveices pilnajās diendusas stundas) un nenovērsdams acu no Lvovas ceļa, pa kuru bija aizsteidzies uz Itāliju viņa sūtītais jātnieks, lai aicinātu Gundaru, cilts pēdējo atvasi, jauno kņazu Bo- gislavu, uz viņa tēvu pili no studenta gaitām atpakaļ. Jau trīs mēneši bija aiztecējuši kopš tās dienas, kad ziņnesis bija aizauļojis gar stāvo Goriņas krasta krauju, pazuz- dams ozolu silā. Bet ziņnesis vēl nebija atjājis atpakaļ, un arī par kņazu Bogislavu viņa vectēvs vēl nebija saņēmis ne ziņas. Un, jo tuvāk nāca vecā kareivja miršanas stunda, jo lielāks nemiers sāka mocīt gadu nastas nomākto viņa dvēseli.

Kņazs Gundars negribēja šķirties no dzīves neredzējis sava vārda mantinieku, un bažas, ka varbūt ziņnesis nav atradis savu jauno kungu un Bogislavs paliks bez senču svētības, māca vecā vīra sirdi kā lietuvēns. Sevišķi no tās dienas, kad kājas vairs nespēja panest viņa izdēdējušo augumu un sulaiņiem bija nācies aiznest pilskungu nēšus atpakaļ tā cisās. Dažiem jau likās, ka vecais kungs palicis bērna prātā, jo vārdi, kurus tagad brīžiem nikni runāja viņa pastīvā mēle, vairs nebija tā kalpiem saprotami, un tie izbijušies un mulsdami vērās kungam sejā. Tad kungs kļuva vēl niknāks, kliedza, lādējās, izgrūzdams nesapro­tamus lāstu vārdus, un viņa acīs, kuras asaroja no vecuma, sāka gailēt ļauna uguns. Izbijušies sulaiņi tad steidzās, ko kājas nesa, pie pils uzrauga Gaidas — veca, kaujās nosir­mojuša karakalpa, kas bija izstaigājis kungam lidzi viņa ciņu gaitas un piedzīvojis gandrīz tikpat lielu vecumu. Vienīgi Gaida vēl prata vecajam kungam izdabāt un, likās, arī saprata, ko mirējs vēlas. Viņu ieraugot, vecais kungs parasti nomierinājās, un vārdos, kurus nesaprotami šļupstēja viņa mēle, vairs nebija agrākās nepacietības un niknuma. Un drošākie no sulaiņu bara, kuri bija uzdrīk­stējušies palikt aiz durvīm, lai noklausītos, par ko runā ar savu kalpu vecais pilskungs, mēdza stāstīt pārējiem, ka arī Gaida sācis ar kungu sarunāties tikpat nesaprotamā mēlē mierinādams un pat norādams. Kungs pamazām ap­rimis, beidzis lādēties, un abi tad klusi runājušies līdz pir­majiem gaiļiem un pat ilgāk. Bet, par ko īsti, nevarējis sa­prast ne vārda, kaut gan leitim Donātam, jaunajam pils medniekam, kuru vecais kņazs bija atvedis priekš pieci gadi no purvainajiem Dainavas siliem, daža skaņa tā kā likusies dzirdēta tin pazīstama. Un vecākie sulaiņi bailīgi meta krustus, skaitīdami tēvreizi, jo sirmo vienaci Gaidu turēja pilī par vilkaci un burvi un no viņa bijās vēl vai­rāk kā no paša pilskunga.

* « *

Bija vēss oktobra vakars, un ap nosūbējušiem pils mū­riem griezās rudens viesuļi, dzenādami lietus mākoņus un locīdami parkā vecos ošus un zarotos kastaņkokus. Tumsa nolaidās arvienu dziļāk, un tad satumsa melna nakts. Ti­kai izretim viesuļi atklāja mākoņu skrandām aizsegto mē­ness seju, un tad uz mirkli kļuva gaišāks un upes dzelmē sāka drebēt mēness atspīdums un joņojošo mākoņu spocī­gās ēnas. Tad atkal spēji satumsa viss, mākoņu bari aiz­sedza bālo mēness vaigu un vecās pils melnie, masīvie mūri, spokaini celdamies pret tumšajām, joņojošām debe- im, paši likās kā mākoņu pulki, kas uz brīdi apstājušies pēc traka skrējiena.

Pilskunga guļamistabas lielajā kamīnā dega milzīgas ozolbluķu šķilas, smagi liesmodamas aiz nokvēpušajām sudraba restēm, un istabas kakti bija pilni baisu ēnu. Tur­pat kamīna tuvumā Gaida bija pavēlējis no vilku un lāču ādām sulaiņiem uztaisīt kungam guļamvietu un tur no­guldīt mirēju. Vecais kalps cerēja, ka kamīna svelmainais siltums vēl spēs uzturēt viņa kunga dziestošo dzīvības siltumu un ļaus mirējam sagaidīt rīta ausmu. Pats Gaida, aizraidījis bargi projām visus pārējos, sēdēja.pie pilskunga cisām un nekustēdamies vērās tam sejā, kas kamīna uguns gaismā izskatījās vēl bālāka un pavisam bez dzīvības. Acis bija cieti pievērtas, sirmie, plānie mati aplipuši ap svied­raino pieri, un rokas bezspēcīgi un slābani gulēja gar sā­niem. Tikai krūtis vārgi cilājās un krita, un lūpas, ne­dzirdami kustēdamās, liecināja, ka slimnieks vēl nav bei­dzis dzīvot.

Gaidas bargā, nebeidzamām grumbu svītrām izvagotā seja bija skarba un cieta kā arvienu. Tikai sirmās ūsas bezspēcīgāk nokarājās lejup, un vecais karakalps ar rokas plaukstu šad un tad pārvilka sev pār acīm un seju, izber­zēdams kamīna dūmu sūrumu.

Slimnieks piepeši iepleta acis, kā redzēdams vēl nebi­jušus likteņus, un viņa sakaltušās lūpas klusi iedrebējās. Kalps piecēlās, maigi noliekdamies pār pilskunga dzies­tošo seju.

— Vai kungam gribas dzert? — viņš ierunājās, un balss tam skanēja sēri un reizē skarbi, nākdama caur sāpju un žēluma aizžņaugtu kaklu.

— Gaidi, — mirējs tikko dzirdami runāja, — vai viņš vēl nav pārnācis?

— Nē, kungs, vēl ne, — Gaidis skumji atteica, un viņa dzīslainās, drebošās rokas sāka neveikli sakārtot virs slim­nieka krūtīm caunādas apsegu. — Vēl nemana. Es vēl va­karā aizsūtīju uz Kremencas pusi mūsu jātniekus: sak, varbūt jaunajam kungam zirgs piekusis ceļā un tas ne­spēj vairs uz priekšu tikt. Vēl gan nemana ne jaunā kunga, ne jātnieku.

— Gaidi, — atkal iedrebējās mirēja lūpas, — bet ja nu viņam ceļā būs gadījies kas ļauns?

Gaidis noraidoši papurināja savu sirmo galvu.

— Nē, kungs, — viņš skumji teica, — vēl pagājušā nakti es mēģināju zīlēt jaunā kunga likteni. Manas zin- tes nemelo. Šonakt viņš ieradīsies pie tevis sveiks un ve­sels. Un izrunāties ar viņu tu arī vēl paspēsi. Tikai prieka gan viņš nepieredzēs nekāda, šajā saulē dzīvodams, — ve­cais kalps gausi nobeidza, pieceldamies atkal kājās un sāk­dams ar krāsns urķi bikstīt kamīnā degošās ozola šķilas. Pussaplakušās liesmas uzšāvās augstāk, un pār slimnieka cisām un kalpa seju kā asinis parlija sarkanais uguns atspīdums.

Brīdi cieta kiusu i pilskungs, i viņa vecais kalps.

— Lai ar', Gaidi, — slimnieks pēc brītiņa ierunājās, — lai ar' tā būtu! Kas par to? Ir jau tiesa, arī es pats vairs lāgā neticu, ka Skumants būs tas īstais, sen gaidī­tais, kas uzmauks Nameja gredzenu sev pirkstā un vedis savu tautu uz Zemgali atpakaļ. Grāmatu tārps Skumants, kam sapelējušu pergamentu gudrības jau no bērnu dienām bija mijākas par ieročiem un medību taures skaņām. Sku­mants lai būtu tas daudzus mūžus gaidītais ķēniņa Na­meja valsts atjaunotājs, viņa varas mantinieks? — Nē, es tam nevaru ticēt; un tomēr šis ticības stariņš man tagad ir kā gurušam ceļiniekam stepju gana būdiņas uguntiņa puteņa auros un ziemas nakts tumsībā.

Jau bērnu dienās no cilvēka var vērot, kāds viņš būs kā jauneklis un ko spēs veikt vīra gados, un tomēr — tā gribētos ticēt, kaut es šoreiz būtu maldījies. Jau tik daudzu paaudžu cerības bijušas maldi, izgaisis un iznīcis viss. Mēs abi divi laikam būsim pēdējie no tā lielā ļaužu pulka, kas citkārt runāja mūsu tēvu valodā. Un arī gre­dzena neviens nav redzējis no tās dienas, kad slēdzis nāvē acis viņa valkātājs. Ja nebūtu tā vecā pergamenta, es lab­prāt ticētu, ka viss sentēvu stāstītais un zintenieku zīlētais ir tikai māņi un murgi, tukšas bērniem stāstāmas pasa­kas. — «Gredzenam radīsies jauns valkātājs, zemgaļu jau­nekļi un vīri ies viņam līdzi pret ziemeļiem kā sarkanu kāvu pulks, un viņu zobeni izcirtis caur vācu rindām mūsu tautai atpakaļceļu uz viņas tēvzemi.» — Tā stāstīja mums bērnībā mūsu tēvi, un sentēviem neapnika gaidīt pareģo­juma piepildīšanos.

Kur tagad mūsu tauta, kur viņas vīri un jaunekļi? Un, ja tagad arī celtos tas sengaidītais Nameja gredzena val- kātājs, — kur ir tie karotāju pulki, kurus viņš vadīs uz savu sentēvu zemi atpakaļ, lai izdzītu no turienes vecā lapsas Ketlera dēlus ar visiem viņu kalpiem un tiktu no savas tautas kronēts ar Zemgales ķēniņa kroni — ar zelta vārpu vaiņagu?

Divi nevarīgi veči — viss karotāju pulks. Tauta izkai­sīta pa visiem vējiem; seno karotāju dēli aizmirsuši savu valodu. Viss ir bijis māņi, pasakas, nekas vairāk. Alūsu cilts nogrimusi leišu muklājos un krievu purvos kā lingas laists akmenis. Skumantus mēs tagad saucam par Bogisla- viem, Tautgožus par Jāņiem, un tevi, vecais draugs, šie Volīnijas stīvmuguri dēvē par Gaidu, it kā tu vairs nebūtu vīriešu dzimuma. Citos vārdos mēs tagad saucamies visi; un vai tur kāds brīnums, ka mūsu mēle jau runā citu va­

lodu nekā tā, kas reiz jautri skanēja pa visām Lietuvas malām? Kur vien Viļņas lielkungiem bija vajadzīgi uzti­cami robežas sargi, tur skanda zemgaļu mēle, un, kur vācu, krievu un tatāru asinis lija kaujās, tur arī zemgaļi nekavējās savas liet. — Bet viss tas bijis un izbijis. Kā pieguļnieka dziesma, kuru zēns beidz dungot, kad izdzi­sis viņa ugunskurs.

Pilskungs bija bezspēcīgi atkritis atpakaļ cisās un pē­dējos vārdus norunāja gandrīz čukstēdams. Gaidis stā­vēja, pieliecies pie kamīna, un gausi bikstīja degošās šķi­las. Tad piepeši saslējās, sāka klausīties un teica:

— Kungs, mūsējie ir atpakaļ — nupat iedunējās uz­velkamais tilts.

Kņazs Gundars mēģināja piecelties, bet viņa nevarīgās rokas nespēja atbalstīt slābano ķermeni, un slimnieka pleci nevarīgi atšļuka atpakaļ cisās. Gaidis piesteidzās pie kunga gultas un sakārtoja no pagalvja ādām atbalstu, kurā atspiedies slimais varēja puszvilnis noturēties sēdus. Tad aplika tam ap pleciem caunu kažoku, sakārtoja segu un nostājās pie galvgaļa.

Aiz durvīm iedunējās steidzīgi, vingri soļi. Tad viņas aši atdarījās, istabā ienāca slaiks, melnā spāniešu mētelī tērpies jauneklis un metās pie slimnieka gultas, apskau­dams mirēja sirmo galvu un skūpstīdams viņa izdzisušās, zilu dzīslu izvagotās rokas.

Sirmgalvis viņu maigi apkampa.

— Labi gan, dēls, ka tu esi tūliņ devies ceļā, citādi diezin vai mēs būtu vairs redzējušies, — viņš mīļi runāja, glāstīdams jaunekļa zeltaino galvu, un viņa sudrabotā drebēja. — Labi gan, Skumant, ka tu esi atkal pie manis! Tagad es varēšu aiziet mierā, nosvētījis sava vārda man­tinieku, jo tu esi mūsu cilts pēdējais. Tavi brāļi viņvasar aizjāja aizkrāciešiem līdzi pasirot pa Krimas hana nova­diem, bet no tā laika man par viņiem nav ne ziņas. Ta­tāru gūstekņi, kurus Zaslavas kņaza jātnieki pavasarī sa­ņēmuši tepat aiz Jermoļinciem, esot stāstījuši, ka hans sa­gaidījis sirotājus pie Perekopas ar lielu spēku un apkāvis tos līdz pēdējam. Tagad jau Dangaita un Radagaisa kau­liņus būs izbalinājis stepju vējš. Tu esi ne vien mūsu cilts, bet arī tautas pēdējais, kaut gan tu, puisīt, tikpat kā nekā nezini par savu tautu, saviem senčiem un viņu lik­teni, — sirmgalvis runāja, turēdams jaunekļa rokas savē­jās un lūkodamies tam sejā.

Gaidis bija aizgriezies sānis un sirdīgi novilka sev ar dūri pār seju, slēpdams ūsās noritējušu asaru.

Jaunek|a acis sastapās ar vectēva dziestošo skatienu. Glāstīdami un reizē kā meklējot, vaicājot un pētot, šie divi acu pāri iegrima viens otrā, spiezdamies lidz dvēseles dzi­ļumiem. Jaunek|a acīs bija atkalredzēšanās prieks un bērna maigums. Vecā skatos — skumju žēlums un savāds, no­rūpējies mirdzums, kas metās arvienu drudžaināks, baiga nemiera un slepenu baiļu pilns.

ienācējs varēja būt, lielākais, gadus divdesmit vecs, zeltainiem matiem, kuru cirtas slaidi liecās ap nedabīgi stāvo pieri. No kuplo, tumšo, gandrīz kopā saaugušo uz­acu apakšas — starp tām bija iegūlusies dziļa grumba, piešķirdama bērnišķīga maiguma pilnai sejai nelaikā no­vecojušās jaunības drūmuma izteiksmi, — raudzījās dzel- maini melnas acis, skumji sapņainas un reizē nopietnas, sevī noslēgušās. Zem spēcīgā deguna un asi cirstajiem vaigu pantiem nevarīgi liecās meitenīgi sārtas, jauneklī­gas lūpas un mazs, daiļi veidots zods ar bedrīti pašā vidū. Tā bija savāda seja, pilna sapņainas nevarības un reizē cieta drūmuma. Mazliet deģenerējusies seja, kurā likās krustojamies vispretišķīgākas raksturlīnijas, sievišķīgs gļēvums un asa lepnuma spīts, meiteniga nevainība un spējas brīžiem tā valdīt un vadīt sevi kā neviens; fanātiska alka reiz sasniegt sprausto mērķi un slimīga dziņa — ļau­ties neticamākās fantāzijas lidojumam. Tā bija fanātiķa un auksta vērotāja, sapņotāja un gribas cilvēka seja, pilna pretrunu un nesaskaņu. Viena no tām sejātn, kuru nēsā­tāji mēdz tiekties pēc liela mērķa un to nekad neaizsniedz.

Sirmgalvja sejā iedrebējās nevarīgs žēlums, un liela asara noritēja pār viņa grumbaino, noliesējušo vaigu.

— Labi tomēr, dēls, ka tu esi atkal pie manis! A'laz jau gan mēs tikām arī agrāk redzējušies. Ko tur vairs slēpt —r Radagaiss ar Dangaitu toreiz, jūsu bērnībā, man patika labāki nekā tu. Viņiem jau zēna gados tika dīdīt trakos stepju zirgus, bultas mērķī šaut un vingrināt roku zobena ciršanā. Tev — turēties mātes brunčos un urbties sapelējušās grāmatu gudrībās un sapuvušu pergamentu putekļos. Kad ar Zamoiski gājām vajāt austriešu Maksi- iniliānu — pagāns bija iecerējis tikt Važas vietā par Po­lijas ķēniņu —, tu vēl biji tāds mazs tekainīts. Un, kad es pārnācu no tiem troņa tīkotāju kariem mājās, māte jau bija pasteigusies tevi aizsūta uz Itāliju pie savējiem: tas trakais vectēvs tik vien zinot kā mācīt viņas dēlus uz cil­

vēku bendēšanu. Abi vecākie trakuļi šai jau nemaz vairs negribot klausīt, jāglābjot vismaz jaunākais. Nu, redzi, tavai mātei vismaz šajā lietā ir bijusi arī sava daļa tais­nības. Un, ja ne gluži taisnība, tad vismaz tāda kā pare* dzēšana. — Ak, puisīt, es būtu laimīgāks tatāru verdzībā nekā tagad, kad tavi vecākie brāļi krituši karalaukā un tu esi manas cilts vienīgais turpinātājs, mūsu slavas un vārda mantinieks.

Bet kāpēc es tev visu to saku? Varbūt tu vairs nesa­proti, ko runā tavs vectēvs, nesaproti to mēli, kurā runāja tavi senči un prata vēl Dangaits ar Radagaisu? Nebūtu jau arī brīnums, divpadsmit gadus tu neesi dzirdējis šo valodu.

Bogislavs visu laiku bija klusējis un kā brīnīdamies vēries vectēva sejā. Savādi sērīgā izteiksme jaunekļa acīs bija kļuvusi sāpīgāka, dziļāka. Tad sāka lēni raisīties viņa lūpas, meklēdamas aizmirstus vārdus un klupdamas, mal- dīdamās un atkal atgriezdamās uz īstā ceļa; tā mēdz mal­dīties un tomēr nepazūd uz vecas, reiz bērnībā staigātas tekas no svešuma pārnācis ceļinieks.

— Vectēv, nē, es — es neesmu aizmirsis mūsu valodu un arī to, ka mani brāļi tev bija jau toreiz mīļāki nekā es. Un tomēr es esmu atnācis un gatavs izpildīt visu, kāds arī nebūtu tavs pēdējais vēlējums.

Pār sirmgalvja seju pārlidoja gaišs prieks. Bet tūliņ izdzisa atkal, dodams vietu agrākajam vilšanās žēlumam.

— Labi, Skumant, ka tu vēl proti savu tēvu valodu! Varbūt tagad tu spēsi labāk saprast mūsu cilts likteni un teiku, kas apvijusies ap viņu kā apinis ap veca ozola stum­bru. Es pats vairs nezinu, vai šai teikai ticēt vai neticēt. Dari tu, kā pats zini! Bet viņai ir svēti ticējuši visi senči un mūsu tauta, no kuras gan palikusies vairs tikai atmiņa.

Jaunekļa acīs uzzibsnīja tēraudains mirdzums. Saknie­bis lūpas — tās tagad bija zaudējušas savu sievišķīgi gļēvo izteiksmi —, cieti savilktu seju viņš noliecās pie sirmgalvja.

— Kas tā ir par teiku? Es gribu viņu zināt, vectēv, dzirdi? Nevis tavu zaimu un izsmiekla, bet viņas dēļ es esmu nācis šurpu. Stāsti man to!

— Labi, dēls, — vecais atteica. — Un neļaunojies uz mani! Nav manā sirdī pret tevi, Skumant, ne izsmiekla, nedz nievu, tikai sāpes, dēls, kuras sāpējušas arī mūsu sentēvu sirdīs. Un lai Dievs dod, ka es arī tavējā varētu iededzināt šo sāpju uguni. Apsēdies, manu puisīt, tepat uz

cisu malas, un tu, Gaidi, padod man to veco pergamentu!

Jauneklis apsēdās pie vectēva kājām. Gaidis piegāja pie vecās, dzelzstīpām apkaltās tīnes istabas kaktā, atvāza tās vāku un, ieliecies iekšā, ilgi meklēja. Kad atgriezās atpaka) pie slimnieka cisām, viņa rokās bija mākslīgi vei­dota slaidu kaklu vāze, nosūbējusi no vecuma.

— Te būs, kungs, — viņš noteica, padeva kņazam vāzi un atkāpās savā vecajā vietā pie cisu galvgaļa.

Vecais Gundars maigi turēja nosūbējušo trauku savē­jās, un viņa sejā uz brīdi uzplauka bērna smaids.

— Redzi, Skumant, — viņš teica, izvilkdams no skuji- ņām un žuburotām saulēm izrakstītās vāzes vecu perga­menta vīstokli, — šī vecā vāze ir mūsu cilts lielākais dār­gums, lielāks nekā tatāriem un maskaviešiem atņemtie dārgakmeņi un tas zelts, ko tavs tēvocis Madis pārveda no kara gaitām Anatolijas piekrastē. Šo vāzi atstājis Gun­daru ciltij mūsu lielais sencis Namejs, par kuru tu bērnībā būsi dzirdējis, — lielais Zemgales ķēniņš, kurš beidza savu mūžu, sirodams pa prūšu novadiem, un kura tauta, palikusi bez valdnieka un vadoņa, nespēja vairs nosargāt savu zemi pret bruņiniekiem un aizgāja svešumā, izklīz- dama pa visām leišu lielkņazu zemēm un palīdzēdama vai­rot viņu slavu un valsts robežas.

Slimnieks sāka smagi klepot, un viņa seja, tam ilgāku laiku cīnoties pēc elpas, pietvīka sarkana. Gaidis aizstei­dzās pēc trauka ar kausētiem bebru taukiem — zālēm, ar kurām vecais kņazs mēdza ārstēties no visām miesas kai­tēm. Izdzēris malku smirdošā, siltā šķidruma, kņazs Gun­dars atviegloti uzelpoja, atlocīja vajā pergamenta vīstokli un iesāka no jauna:

— Šis te ir mūsu lielā senča testaments. Apstiprināts ar viņa paša parakstu — to rakstīšanas mākslu viņam ielauzījis jaunībā kāds sagūstīts vācu mūks — un apzī­mogots ar Zemgales ķēniņu gredzenu. Redzi, te apakšējā stūrī uz sarkana zīmoga: Zemgales vanags rudzu vārpu vaiņagā. Vanags ir arī mūsu cilts ģerbonis, jo mēs, Gun­dari, esam vienīgie ķēniņa Nameja mantinieki un pēc tais­nības mums, nevis pasaules staiguļiem Ketleriein nāl

Jaunekļa acīs uzliesmoja agrākais tēraudainais mir­dzums. Vēl žilbinošāks un skaudrāks. Vecais nelikās to manot un pasniedza viņam pergamentu. Bogislavs to kāri satvēra, un tverot viņam viegli drebēja rokas. Acis dru­džainā steigā sāka burtot izbalējušo, sarkanu tinti rak­stīto rakstu, lielos, neveikli smagos, līkumainos burtus. Varēja redzēt, ka tos rakstījusi roka, kas vairāk paradusi cilāt kaujas cirvi, un vēzt zobenu tai bijis vieglāk nekā turēt spalvu.

Rokraksts vietām bija tik nesalasāms un pusizdzisis, ka jaunekļa acis sākumā nevarēja nekā izburtot. Mazliet reiba galva, un sarkanie burti sāka dejot acu priekšā līdz ar milzīgo, sarkano zīmogu, kura vidū jautri vicināja iz­plestos spārnus mundrs vanags, tiekdamies no vārpu vai­ņaga aizlidot debesu izplatījumā.

— Ko? Tu nevari izlasīt? Un vēl tāds grāmatu un per­gamentu okšķeris! Nu labi, dod šurp! Ir jau tiesa, tas sen­cis jau nav bijis nekāds lielais skrīveris un tas raksts stipri izbalējis. Arī man viņu nācās sākumā diezgan grūti izburtot, bet tagad esmu simtiem reižu lasījis un zinu no galvas.

Un kņazs sāka trīcošā balsī lasīt sava senča pēdējo novēlējumu. Vārdi, kas nāca no vecā vīra lūpām, skanēja kā sirmas senatnes šalka, gausi un svinīgi, tikko sapro­tami, pilni savādu, smeldzošu sēru un mācoša smaguma. Dunošā svinīgo vārdu straume šalca jaunekļa ausīs kā smagi bruņotu veclaiku karapulku gājiens pa rasotu klaju rīta agrumā. Tur bija vārdi, pilni glāstoša maiguma, vārdi, kuros skanēja sāpju smeldze un bēdu grūtums, un nesa­laužama ticība savai ciltij un viņas liktenim. Tālu, sen aizgājušu audžu svētīšanas vārdi lija jaunekļa dvēselē sēri un glāstoši, mudināja kā kara taure un aijāja kā mīļas rokas, kā sen pārdzīvotas, vēl tikai zemapziņā no­jaušamas laimes atcere.

Tie bija vārdi, kurus rakstījis senais Tērvetes lielkungs un visas Zemgales valdnieks, slēgdams kara gaitās prū­šos savas acis un lemdams par tēvu mantojumu un visiem zemgaļu novadiem. — Novēlējums, ar kuru tas iecēla mantinieku kārtā savas meitas Gunas un Tērvetes pils kok­lētāja Gundara pēcnācējus — «līdz laika steigas galam un tai dienai, kad nodzisīs saule un upes steigs tecēt atpakaļ pret pakalniem, kur sākās viņu avoti un ūdeņu ritē­šana…». Novēlējums, ko tas, mirdams svešā malā, sūtīja savai zemei, viņas zemniekiem un varoņiem, piekodinā­dams dzīvot pēc tēvu ierašām un veciem senču tiku­miem. — «Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…»

Jauneklis klausījās, Seju apslēpis rokās. — Gar pie- včrto acu plakstiņiem auļoja mirdzoši baltu jātnieku pulki; skaļi vaimanāja kara taures, un niknu karotāju šķēpi bija kā blāzmots mežs… Un visu priekšgalā sarkans karogs ar vārpu vaiņagu vidū un zelta vanagu uz tā. Un gavilē­jošas ļaužu jūras klaigas kā jūras bangu šalkoņa … Un zaļā, nebeidzamiem kviešu laukiem segusies Zemgale — Nameja zeme un Bogislava tēvu valsts, ko tas bija redzē­jis tikai sapņos, bērnībā aizmidzis uz aukles ceļiem un vēl miegā dzirdēdams viņas vecās lūpas klusi dziedam par ķēniņu Narneju un viņa zemgaļu likteni. —

Sirmgalvis apstājās lasīt un dziļi ievilka elpu. Un viņa balss, kaut gan tas teicās esot simtiem reižu lasījis šos neveikli uzvilktos sarkanos burtus uz vecā, ieplaisājušā pergamenta, bija pilna asaru un žēluma un drebēja.

Vel vairāk drebēja jaunekļa rokas, bet vaigs likās sta­rojam viss.

— Vectēv, — viņš iesaucās, uzlēkdams kājās un sa­tverdams vecā vīra rokas, — tu nekad netiki man stāstī­jis par šo pergamentu!

Vecais brītiņu klusēja. Tad gurdi nopūtās un teica:

— Es neesmu tev stāstījis vēl to teiku, kura savijusi ar šo pergamentu mūsu cilts likteņus. Lielkunga Nameja abi dēli tikuši Jelgavas pilī no vāciem ar viltu un neģēlīgā kārtā noslepkavoti. Mirdams prūšos no kādas mērim līdzīgas sērgas, lielais sencis rakstījis šo testamentu. Gu­nas dēls Gundars līdz ar tēvu un māti glābies leišos, kur Ķērnavas lielkungs tam devis lēņos Varenas un Ķeidana- vas novadus. Tās citas pilis — vēl pirms viena mūža mUins piederēja veselas septiņpadsmit līdz ar lieliem no­vadiem un paši Radzivili turēja par godu ar mums rado­ties — vēlākie Gundara pēcteči iemantojuši par nopelniem kauju laukos. Bet gājuputni, kam nav māju, viņi bijuši un palikuši. Tāpat kā tie citi mūsu tautas brāļi, kas aizgāja prom no vācu iekarotās dzimtenes. Miera nav bijis viņu sirdīs, un daudzi, ļoti daudzi no taviem senčiem aizklīduši uz svešām pasaules malām, pazuzdami bez vēsts no cil­vēku atmiņas. Mans tēvs Skumants ieķīlāja visas pilis, atskaitot Slavutu, Sapcgarn un kņaziem Oginskiem un ai-brauca no Dancigas ar septiņdesmit kuģiem meklēt zau- deiās Zemgales vietā sev aiz jūras jaunu ķēniņa valsti. Aizbrauca un pazuda bez vēsts, un neviens no viņa 9000 karakalpiem nav griezies atpakaļ, lai stāstītu mājās pali­cējiem par sava kunga likteni. Sencis Giānde, aizklīdis kungam Edigejam līdzi Aizkaspijas stepēs, valdīja senajā

Ekbatānā kā Tamerlāna iecelts pavaldonis un centās uz­mudināt savu kungu uz karagājienu pret vācu bruņinie­kiem Livonijā. Varbūt jau tad mēs būtu atguvuši savu mantojuma tiesu. Bet sencis pavedis lielā hana mī|oto sievu; tas pavēlējis viņu dzīvu nodīrāt, bet sievu atdot tīģeriem.

Glandes brālim Varidotam lielkungs Vitauts pirms Tannenbergas kaujas solījis lēņos Zemgali un visu Livo­niju, ja tas ar saviem zemgaļiem un tatāru pulkiem palī­dzēs noveikt krustnešu armiju. Bet Varidots krita kaujā, un leišu lielkungs aizmirsa savu solījumu.

Varidota un Glandes vectēvs Tauris mēģināja ar zem­gaļu un leišu kareivjiem kara laimi pret vāciem pats uz savu roku, bet tika sakauts un pakārts Jelgavas pils pa­galmā citiem zemgaļu trimdiniekiem par biedinājumu.

Viņu ir daudz, un es varētu stāstīt par viņu dēkām un darbiem daudzas naktis. Bet mana stunda jau tuvu, un gan tu pats varēsi lasīt par saviem senčiem mūsu cilts hronikās. Gaidis tev parādīs, kur viņas noglabātas.

Dēls, starp taviem senčiem nav trūcis vīru, kas mēģi­nājuši atgūt savu mantojumu un spītēt liktenim. Un daudz tur ir arī tādu pašu sapņotāju un gājuputnu kā tavs tēvs Skumants un kāds esi tu pats. Tāds pats sapņotājs, nevis drošs savas cilts mērķa tvērējs ir bijis arī pirmais Gundars, Tērvetes pils koklētājs, kam princese Guna Jāņu naktī un bez tēva ziņas atdevusi vaiņagu. Ak, dēls, blakus ķēniņa Nameja — varenā karotāja un tautas sarga asinīm rit mūsu dzīslās arī sapņotāja un dziesminieka Gundara svaidīgās un nepiepildāmu sapņu un dēku pilnās asinis! Dangaits un Radagaiss bija Nameja asins; tu esi tāds pats sapņotājs un nevarības kareivis, kāds bija pirmais Gun­dars un mans tēvs un tavs vārdabrālis.

Un tomēr tu esi manas cilts un arī savas tautas pēdē­jais. Tāpēc asiņo mana vecā sirds, atceroties tavus bra­šos brāļus, un tāpēc varbūt tu arī dzirdējis nievas manos vārdos, kad tevi apkampa rokas, kas tevi mazu tika auklē­jušas. Tur nebija zaimu pret tevi, bet gan sāpes par mūsu cilts bēdīgo likteni. Mēs nespējam izvest līdz galam darbu, kas varbūt ir vairāku mūžu darbs, jo dēli nav spē­juši staigāt ceļus, ko minuši viņu sentēvi. Nameja sāldo un Taura turpināto cīņu nevienam no mums nav bijis drosmes no jauna uzņemties un vest līdz galam. Tā ir mūsu cilts nelaime, mūsu lāsts, no kura mēs nespējam vaļā tikt. Dziesminieka un sapņotāja asinis rit mūsu dzīs­lās, kaut gan tur vajadzēja ritēt tikai karotāju un likteņa veicēju asinīm.

Sirmgalvis apklusa, cīnīdamies pēc elpas. Jaunekļa acīs liesmoja un dzisa savāda kvēle. Un tad viņa lūpas kā negribēdamas ierunājās:

— Un tu, vectēv? Kāpēc tev nebija dūšas šo mērķi galā vest? Tev, Stefana Batorija kara gaitu biedram un Radzivilu draugam, kura padomiem klausījuši divi ķēniņi?

Vecais apjuka, pūlēdamies apslēpt kauna mulsumu.

Brītiņu viņš vilcinājās ar atbildi. Tad saņēmās, kā cel­dams grūtu nastu, smagi nopūtās un teica:

— Arī es, dēls, esmu ne vien lielkunga Nameja, bet arī koklētāja Gundara pēcnācējs. Es gāju poļu ķēniņu kara gaitās un gaidīju, kad tie atzīs manus nopelnus. Pats par šiem nopelniem negribēju runāt un neraisījās arī mēle. — Biju par lepnu priekš tam, varbūt arī par gļēvu. Kas to lai tagad izdibinal Un, kad es biju beidzot saņēmis dūšu un taisījos sākt runāt par savām tiesībām, bija jau par vēlu: lapsa Ketlers bija paņēmis mūsu tēvu manto­jumu …

Brītiņu atkal valdīja klusums. Kamīnā gurdi sprēgāja ozolu šķilas. Tad vecais pilskungs ierunājās kā no jauna, kā sen bijušu atcerēdamies un reizē atvainodamies un lūg­dams piedošanu:

— Netiesā mani, dēls! Ņemt uzvaru kaujā ir vieglāka lieta nekā lūgt to, kas tev pēc taisnības pienākas. Un, ja valdnieks, kam tu esi godam ar zobenu kalpojis, šo tais­nību neatceras, kaut gan tu esi viņam minējis par saviem senčiem un viņu tiesībām, tad mute paliek mēma, kā arī nesmeldzētu krūtīs sirds. — Un tad vēl, dēls, manim visu laiku likās, ka es neesmu tas īstais, lielā novēlējuma cie­nīgais.

— Kāpēc, vectēv? — Bogislavs kā lūgšanā un kram­pjos sažņaudza vecā vīra rokas.

— Redzi, Skumant, to otro teiku es tev vēl neesmu stāstījis, un varbūt taisni viņa ir atturējusi mani un tāpat vienu otru no staigāšanas senča Taura pēdās. Redzi, mums nav Nameja gredzena. Kur tas glabājas, to zin tikai Dievs un pats lielais sencis. Un teika, kas iet mūsu ciltī no paaudzes uz paaudzi, stāsta, ka tikai tas no mums atgū- šot Nameja mantojumu, kas uzmaukšot pirkstā Nameja gredzenu. Bet gredzena mums nav un nav arī ticības, nav paļāvības uz saviem spēkiem un drosmes lielo mērķi galā vest.

Jauna klepus lēkme atņēma sirmgalvim valodu, un uz delnas, ar kuru tas Sev aizsedza lūpas, parādījās asinis. Gaidis metās pie mirēja, kurš sāka jau locīties agonijā. Asinis no mutes tagad plūda aumaļām. Vāze, kuru slim­nieks bija turējis piespiestu pie krūtīm, izslīdēja no sting­stošām rokām, nokrita uz cietā akmens klona un, sēri ieskanēdamās, saplīsa, Un līdz ar sēro šķindoņu izdzisa sirmgalvja dzīvība.

Gaidis raudādams nokrita pie kunga kājām. Skumants noliecās pāri mirējam, noslaucīja asinis, kuras bija nokrā­sojušas vectēva lūpas un bārdu, lēni aizspieda tam acis un kā meklēdams pavērās apkārt. Ieraudzīja saplīsušās vāzes suķes uz klona un neapzinīgi noliecās, lai tās uz­lasītu. Un piepeši sastinga viss:

starp vāzes drumstalām uz akmens klona mirdzēja ma­sīvs sudraba gredzens.

Bogislavs apmulsis grozīja pirkstos savādo gredzenu. Tas bija vecs sudraba kalums — pineklī savijušos zalkšu pāris, ap kuru galvām bija apvīts no zelta darināts rudzu vārpu vaiņags. Vaiņaga vidū jautri plēta spārnus dzeltens vanags.

Jauneklis mēģināja gredzenu uzmaukt pirkstā. Gre­dzens stāvēja kā uzliets. Bogislavs pagrieza gredzenoto pirkstu pret uguns atspīdumu. Zalkšu acis, darinātas no maziem rubīniem, nikni iegailējās, vārpu vaiņags likās pilns medainas rudzu ziedu smaržas, bet zeltotais vanags vingri plēta spārnus un tiecās aizlidot debesu izplatījumā.

Uguns kamīnā bija pamazām beigusi kvēlot. Caur šauro logu lija iekšā sarkana rīta blāzma, tērpdama jau­nekļa plecus purpurā, bet uzlecošās saules pirmie stari zeltoja viņa galvu krāšņāk par ķēniņa vaiņagu.

Vecais Gaidis pacēla savu sirmo galvu, ieraudzīja jau­nekļa purpuru un mirdzumu ap viņa galvu un nokrita uz vaiga pie viņa kājām.

— Kungs, tev ir ķēniņa Nameja gredzens, un tagad tu esi Zemgales valdnieks!

* * *

Vēsā rudens naktī, mēnesnīcai sudrabojot vecos pils mūrus un dzelmainos Goriņas atvarus, kņazs" Bogislav§ Skumants izjāja pa Slavutas vārtiem ar divdesmit bru­ņotiem jātniekiem. Neviens no karakalpiem nezināja, kurp vedīs viņus jaunais pilskungs, un tikai pēc tam, kad tum­šajos ozolu silos sen bija nozuduši Slavutas torņi, aus­trumos jau sāka gaisma svīst un jātnieku un zirgu nāsīs iesitās dzestrs rīta vējš, nākdams no Dņepras stepju pu­ses, vecais Gaidis, turēdamies kopā ar Donātu un seko­dams kungam cieši nopakaļus, nedroši ievaicājās:

— Uz kurieni, kungs, mēs jāsim?

Kņazs Bogislavs uztrūkās kā no sapņa, mazliet pievilka pavadu un, nepagriezdams galvu, atbildēja:

— Uz Moldāviju, pie grāfa Zamoiska.

Jau piekto dienu kanclera un lielā kroņa hetmaņa Za­moiska karapulki turpināja Valahijas valdnieka Mihaila vajāšanu. Piekusa zirgi, piekusa jātnieki, sevišķi — sma­gie, dzelzīs kaltie huzāri, nemitīgā steigā brāzdamies uz dienvidiem. Bet ienaidnieks likās nenotverams. Tikai no­dedzinātie ciemi, ceļmalās pamestie rati, piekrauti ar smagu laupījumu, sakapātu gūstekņu un nodzītu zirgu līķi lieci­nāja, ka lepnais Valahijas vojevoda, kas nupat vēl bija taisījies atņemt Polijas draugam moldāvietim tā pēdējo patvērumu Hotinu, grib aizmukt bez kaujas ar poļiem at­pakaļ savos Donavas muklājos.

Sestās dienas rītā, kad apvārkšņa malā pa labi jau sāka zilnēt tālo Karpatu grēdas, pie Zamoiska telts atau­ļoja priekšpulku vadoņa Zarembas izsūtītais izlūku koman­dieris Poplavskis un paziņoja, ka vojevoda Mihails ar sa­viem valahiem un tatāriem esot apmeties stundas gājienā pie Serctas upes, apjozis savu nometni ar vaļņiem un grāvjiem un gaidot hetmaņa armijas uzbrukumu.

Poplavska dragūniem, iztālēm pētot nometni, bija me­tušies skaustā Belgorodas tatāri, Mihaila sabiedrotie, un triekuši tos atpakaļ līdz pašam avangardam. Neuzmanī­gais, mazliet lielīgais Poplavskis Šajā sadursmē bija zau­dējis gandrīz pusi kareivju un lielāko daļu no labās auss, ko bija ķēris kāda murzas zobena cirtiens.

Hetmanis nikni sarāva sirmos uzačus, klausīdamies Poplavska ziņojumu. Bet, redzēdams, ka virsnieks tikko turas kājās, savaldījās un atlaida to klusēdams. Tad pa­māja klātesošiem vadoņiem, ar kuriem kopā bija gatavo­jies ieturēt savā teltī brokastis, un sēdās zirgam mugurā. To pašu darīja arī vadoņi, dragūnu komandieris Zaremba un Sandomiras vojevoda Mnišeķs, Aloldāvijas gospodars Mogita, kas gāja hetmanim līdzi ar saviem pārpalikušiem kareivjiem, un jaunais, straujais skaistulis grāfs Toms Zamoiskis, hetmaņa miesassargu eskadrona komandieris. Hetmanis ar pavadoņiem uzjāja tuvējā kurgāna virsotnē, no kurienes varēja saredzēt zilgani līkumoto Seretas lenti.

Upes līcī no kalna, kuru no trim pusēm iejoza ūdens, cēlās gaisā dūmu stabi.

Hetmaņa seja savilkās nicīgā smīnā. Viņš pagriezās pret moldāvieti un teica:

— Taisnību sakot, es biju gaidījis no jūsu kaimiņa mazliet vairāk apķērības un jēgas kara mākslā. — Ap­mesties nometnē tādā vietā, no kuras atliek neveiksmes brīdī tikai viena izeja, un tā ir — upes dzelme! Nu, jo la­bāk! Iesim ātri pabrokastosim un tad ar Dieva palīgu varbūt varēsim redzēt pie pusdienu gaida kā viesi un gūs­tekni jūsu brālēnu Mihailu.

Tumšo moldāvieša seju pārlidoja zvērisks smaids.

— Kanclera kungs, cerams, būs tik laipns uri atļaus man pašam parūpēties par mana brālēna Mihaila labklā­jību, — viņš palocīdamies piebilda: — Mani kalpi jau ved līdzi priekš viņa tēstu mietu no pašas Hotinas.

Hetmanis atmeta ar roku.

— Viss vēl Dieva ziņā. Iesim, kungi, brokastīs!

Divas stundas vēlāk poļu huzāri, kurus vadīja Sando­miras vojevoda, apgāza Mihaila valahu pulkus un tatāru čambulus, kuri, redzot ienaidnieka tuvošanos, bija metu­šies tiem pretim. Sakautie mēģināja paglābties aiz nomet­nes vaļņa, bet poļu smago jātnieku trieciens bija tik straujš, ka ar to pašu grūdienu, kas apgāza ienaidnieku rindas ārpus nometnes, tie ielauzās valahu apcietinājumā. Pusstundas laikā cīņa bija galā. Kurš nepaguva laikus mesties no kraujas upē, tas saļima zem zobenu cirtieniem. Ievainotos nobeidza zirgu pakavi, jātniekiem sekojošo poļu kājnieku pīķi un Mogilas strēlnieku naži. Un arī no tiem, kas bija mēģinājuši glābties peldus, tikai retais aizsnie­dza Seretas labo krastu. Viss bēgļu vairums dabūja galu dzelmē. Dažus straume atnesa atpakaļ kreisajā krastā, kur tos, piekusušus un neapbruņotus, nobeidza ar run­gām moldāviešu čigāni. Pašam Mihailam, kuru Mogila bija cerējis redzēt vēl šodien uzsēdinātu uz mieta, izdevās aizbēgt ar pāris desmit jātnieku uz Valahiju. Arī tur viņš nejutās drošībā un metās Karpatu mežos, aizmukdams uz Transilvāriiju, kaut gan vēl pagājušā vasarā ar saviem karakalpiem bija postījis un dedzinājis šīs provinces no­vadus. Bailes no Mogilas tēstā mieta, kuru tas veda sev līdzi no pašas Hotinas, bija tomēr lielākas par bailēm no ungāru atriebības.

Vakarā pēc kaujas un laupījuma dalīšanas visa uzva­rētāju nometne dzirkstīja jautrās dzīru ugunīs un no ierei­bušo kareivju klaigām Moldāvijas stepes skanēja un šalca līdz pašai Donavai. Dragūni, tērpušies valahu bajāru lep­najos caunu kažokos, drūzmējās ap Mihaila vīnu mucu vezumiem, dzerdami ar bruņucepurēm simtgadējos, mol- dāviešu dzimtkungu pilīs valahu salaupītos vīnus. Huzāri, kuru spārni ugunskuru atspīdumā darīja tos līdzīgus dēmo­niem, cepa uz saviem šķēpiem vēršu ciskas un veselus aunus un lielījās, cik katrs no tiem nogalinājis šīs dienas kaujā ienaidnieku. Pinkainie poļu tatāri, kā sauca rietum­nieki Ukraines kazakus, izmetušies puskaili, dejoja uguns­kuru gaismā savas mežonīgās dejas, un zem viņu zābaku papēžiem šļakstēja asins un izlietā vīna paltis, notašķī­damas apkārtesošo sejas ar sarkaniem dubļiem, no kuriem nāca reibinoša vīna un asins smaka. Citiem pa kājām šaudījās zvēriskie Mogilas algotņi — čigāni, grābdami cieti visu, kas nebija piesiets.

Sur tur jau bija dzirdamas niknas, draudošas balsis un zibēja asmeņi. Un tikai skaidrāko atgādinājumi, ka «ve­cais lauva» — kā sauca Zamoiski turki un tatāri — ar kautiņa cēlājiem pašu nometnē neprot jokus un liek tos uzvilkt augšā pie pirmā zara, piespieda karstgalvīgākos dzīrotājus bāzt dunčus un zobenus atpakaļ makstis.

Dzīres turpinājās. Un cauri čigānu rēkšanai un kazaku klaigāšanai laiku pa laikam nometnei pāršalca pāri hu- zāru un dragūnu saucieni:

Vivat Samoiscius vietor! Vivat summus dux exercituni regni, pater patriae!

Vadoņi dzīroja Zamoiska teltī, un cītīgākais kausā ci­lātājs bija Sandomiras vojevoda Juris Mnišeks, resns plik­galvis sarkanu un gaļainu seju, kuru bija izvagojušas vai­rākas zobenu rētas, gūtas Stefana Batorija vadītos kara­gājienos Krievzemē un Vidzemē. — Zamoiskis dzēra maz, bet toties skubināja dzert viesus. Un, jo vairāk tie reiba, jo līksmāka bez visa vīna reibuma kļuva viņam sirds.

— Mnišek, vecais draugs, — viņš uzsauca sandomi- rietim, celdams zeltkaltu kausu pie lūpām, — šo malku es dzeru uz tavas skaistās mantinieces veselību! — Vivat! Lai dzīvo pana Marija! — atsaucās pārējie, un desmi­tiem kausu sniedzās pāri galdam, lai pieskandinātu mil­zīgajam biķerim, kuru patlaban taisījās celt pie mutes Sandomiras palatins.

— Lai dzīvo! — viņš atsaucās, noslaupīdams no ūsām vīna putas, — velna skuķis tā mana Marija, nudiel Un, ja viņa reiz netiks par —

Sandomirietis nepaguva pateikt, par ko īsti dienās kļūs viņa Marija, jo telts aizkars atdarījās un ienāca jaunais Zamoiskis, kurš līdz šim bija vairījies no dzīru skaļuma. Viņš piegāja pie tēva un pieliecies tam kaut ko iečukstēja ausī.

— Ko? Mana vecā drauga dēladēls? Ved viņu tūlīt šurp! — hetmanis iesaucās, pieceldamies kājās. Pārējie sāka klausīties.

— Kas ir, kas ir? — sauca Mnišeks. — Rauj velns vi­sus dēladēlus, kuru man nav, bet mana Marija

— Paliec klusu, Mnišek, — es neļaušu, ka manā klāt­būtnē un manā teltī kāds gānītos par tā cilvēka cilti, kurš pašam Stefanam Batorijam divas reizes glābis dzīvību!

Mnišeks aprāvās un apklusa. Ar visu reiboni viņš at­cerējās, ka vecais Zamoiskis, kuru tā nīda ķēniņa Zigis- munda galminieki, dievina Stefana Batorija piemiņu. — Es jau neko, — viņš sāka šļupstošu mēli taisnoties, — es tikai —

— Palaidu muti, — piezīmēja dragūnu komandieris Zaremba, un telts pielija dzērāju smieklu pilna. — Mni­šeks pietvīcis uzlēca kājās un tvēra pēc zobena, bet tad atkal aprāvās, pamanījis stingri salto Zamoiska skatienu.

Pie telts iedunējās soļi. Tad aizkars atsedzās vaļā un teltī ienāca iekšā jaunais Zamoiskis, vezdams aiz rokas sev līdzi melnā spāniešu mētelī tērptu jaunekli, kura iz­skats liecināja par dienām un naktīm, kas pavadītas zirga mugurā.

Zamoiskis ienācēju apkampa.

— Kungi, — viņš teica, pagriezies pret dzīrotājiem, •— tas ir kņazs Gundars, mana vecā drauga un cīņu biedra dēladēls, vecas cilts atvase, kuras senči bijuši ķēniņu ģints.

— Arī es pazinu jūsu vectēvu kņazu Jāni, — ierunā­jās Zaremba, pieiedams klātu Bogislavam, — atjaujat, ka es viņa vietā jūs apkampju.

Ap ienācēju sāka drūzmēties arī pārējie.

— Kā klājas jūsu vectēvam? — Zamoiskis vaicāja.

— Pirms vienas nedēļas es viņu apraku, — Bogislavs klusi atbildēja.

Kanclera acīs iemirdzējās asaras.

— Tā viņi aiziet viens pēc otra, — viņš skumji teica,

— un tikai es, notrupējis celms, vēl dēdu šajā pasaulē,

— Nebēdā, kancler, — Mnišeks iesaucās, — ja vēlies, mēs iepotēsim tavam celmam jaunu atvasi!

— Laikam tavu Mariju? — Zaremba zobgalīgi piezī­mēja. — Mnišeks palika no dusmām sarkanzils, velti rīs­tīdamies pēc atbildes.

— Mieru, kungi, mieru! — Zamoiskis izstiepa rokas,

— Bet jūs, kņaz, — viņš griezās pie Bogislava, — sēsta- ties pie galda, un iebaudīsim no mūsu uzvaras mielasta!

— Es, kaujās vēl nepiedzīvojis, neuzdrošinātos vēlēt tik lielam kareivim laimes, — Bogislavs teica, — ja vien kopš bērnu dienām no sava vectēva mutes nebūtu dzirdējis nostāstus par jūsu gūtām uzvarām un varoņdarbiem, kas paša Cēzara cienīgi, — viņš nobeidza, un šie vārdi gāja kancleram pie sirds.

— Patīkami dzirdēt jaukus vārdus no veca vīra lūpām, bet vēl tīkamāki dzirdēt, ka vecu karotāju darbus tura godā jaunekļi, — Zamoiskis vairīdamies teica, bet sejā tam uzliesmoja lepns pašapzinības smaids. — Un pie tam jauneklis, kura dzīslās rit ķēnišķīgas cilts asinis, — vecais grāfs gandrīz skumji nobeidza, atcerēdamies pazeminā­jumus, kurus tam pēdējos gados bija licis sajust ar paša Zamoiska palīdzību Polijas tronī uzkāpušais stīvi vēsais zviedru Zigismunds.

— Vai drīkstētu zināt, no kāda ķēniņu nama ir jūsu cilts? — Godbijīgi ieminējās kņazs Sanguško, huzāru pulka virsnieks.

Bogislavs vilcinājās ar atbildi, un Zamoiskis viņam steidzās palīgā:

— Gundaru cilts nav rada tagad valdošām ķēniņu ģin­tīm, bet skaitās veco Zemgales valdnieku pēcnācēja. Es atceros, kņazs Jānis man bieži stāstīja, ka viņam esot uz

Kurzemes hercoga cepuri daudz lielākas tiesības nekā ve­cajam Ketleram un tā dēliem.

— Un pie tam, cik man zināms, kņazi Gundari ir labi kātoji, — piezīmēja Zaremba, — bet Ketleri, kā jums tas zināms —

— Ir ķeceri, — iejaucās vidū Mnišeks, noskalojis savā milzīgajā biķerī Zarembas zobgalību rūgtumu, — tātad, pēc visiem Dieva un taisnības likumiem, nekas cits kā uzurpatori, hercoga cepures laupītāji un —

— Un lai Dievs palīdz kņazam Gundaram atgūt viņa senču mantojumu! — Zaremba iesaucās.

— Lai palīdz! — piebalsoja klātesošie.

Bogislava sejā atplauka prieks.

* * *

Jau bija liela diena, kad Bogislavs uztrūkās no miega, vecā bruņukalpa modināts.

— Kungs, ceļaties, — Gaidis runāja, purinādams kņazu aiz pleca, — hetmanis liekot jūs aicināt.

Ātri saģērbies un apjozis zobenu, Bogislavs aizgāja no telts, — Gaidis bija izvēlējies viņai vietu nometnes malā, uz stāva upes krasta. No dzelmes kūpēdama kāpa augšup dzestra rudens migla, kuru vēl nebija paspējis izkliedēt rīta vējš.

Karavīri jau sen bija kājās. Zamoiska mīluli — ungāru algotņi patlaban kārtojās rīta apmācībai, jautri žvadzinā­dami smagās bises: vecais hetmanis mīlēja apmācības arī kara laikā, ja vien to atļāva ienaidnieks un laiks. Šo sirm- ūsaino kareivju cietās, stepju vējos noārdētās sejas — starp viņiem bija daudzi, kas vēl atcerējās Plcskavas aplenk­šanu un ķēniņa Stefana bargi nicīgos vaibstus, — bija mierīgas, pat jautras, it kā viņi vakar nemaz nebūtu izcī­nījuši savu kauju un atsituši Besarābijas tatāru ordu uz­brukumu, zaudēdami daudzus draugus un kara biedrus. — Dragūni un kazaki veda mājup zirgus no Seretas līču ga­nībām. No miglotās lejas, kurā atradās Moldāvijas vo- jevodas karavīru teltis, atlidoja čigānu dziesmas meldija, sērīga un bezgala skumja, kā vēja gaudošana saules izde­dzinātos Melnjūras stepju klajumos.

Zamoiskis sagaidīja Bogislavu savā teltī, sēdēdams pie galda, apkrauta kartēm, plāniem un pergamenta vīstok­ļiem. Aiz hetmaņa muguras, pakalpīgi saliecies, stāvēja izdēdējis sarkanbārdis, tērpies sudrabšūtā uzvalkā un gla­bādams glūnošā sejā padevības rāmumu. Tas bija Za­moiska sekretārs Johans Tīzenhauzens. Viņš patlaban bija beidzis savu kārtējo rīta ziņojumu un gaidīja, kādu atbildi kanclers liks dot vojevodas Mihaila sūtnim Margiloma- nam, kurš naktī bija atjājis ar pamiera piedāvājumiem.

— A, tur jau viņš ir, tas nakamais Kurzemes her­cogs, — hetmanis jautri noteica, celdamies pretim ienācē­jam un apkampdams ar tēvišķīgu maigumu. — Nu, lai­kam sāp galva pēc tik trakas nakts, hē? Nu, nekas. Jauna galva jau var vairāk panest nekā veca, piemēram, manējā. Un sevišķi vēl tad, ja tai vecai galvai jāuzmin, ko īsti tas plikadīda Mihails grib panākt ar saviem pamiera solīju­miem — no tiesas laboties vai arī novilcināt laiku, kamēr savāc kopā savus tatārus čambulus viņa draugs Krimas hans. Tīzenhauzen, ko jūs domājat? — Viņš piepeši pa­griezās pret sekretāru.

— Neesmu karavīrs, — uzrunātais atteica, padevīgi klanīdamies, — bet ceru, ka dieve Bellona, kas vienmēr bijusi uzticīga jūsu gaišībai, arī šoreiz atzīs par labu visu, ko lems lielā hetmaņa gaišais prāts. Tas prāts, vienīgi ku­ram pateicoties Polijas karavīri tagad pazīst tikai uzva­ras. Ari viņa majestāte-

Hetmanis pamāja sarkanbārdainim klusēt.

— Viņa majestātei, protams, liekas, ka vecajam Za- moiskim traki patīk brist Donavas purvos un plēsties ar valahu utaiņiem? Viņa majestāte mums vēl uzlaidis uz kakla jaunus karus, mīļo Tīzenhauzen, — jūsu radinieks Farensbahs jau savārījis ar saviem draugiem labu putru tur Vidzemē. Nupat saņēmām vēstis, ka viņa majestātes tēvocis Kārlis jau pošoties iet uz Rigu ar saviem dalekār- liešu šķēpniekiem un somu strēlniekiem. Un tie ir zēni, ar kuriem vis nevarēs tik viegli tikt galā kā ar valahu čigā­niem. — Tīzenhauzen, liekat mierā viņa majestāti un lū­dzat Dievu, lai majestāte ar saviem kariem liek reiz mierā veco Zamoiski un jauj tam mierīgi nodzīvot to dienu mazo pulku, cik nu viņam vēl atlicis dzīvot šajā pasaulē. Un sakāt tam valahu vazaņķa sūtnim, lai viņš iet pie velna peklē, bet, ja nezin ce)u uz turieni, tad lai lobj vien ar savu kungu pāri Donavai — uz Raguzu pie venēciešiem, manis dēj pie paša sultāna. Jo ātrāk, jo labāk. Esmu dzirdējis, padišaham esot vajadzīgs jauns jokdaris — to veco viņš sadomājis iecelt par lielvezīru. Un tā jokdara vieta būtu mūsu Mihailam kā radita. Valahijā viņam vairs nav pa­likšana. Mums vajadzīgs kaimiņš, kas prot godu un ne­skrien pa tatāru modei dedzināt Polijas vasaļu novadus. Un tagad ejat, — hetmanis strauji nobeidza, pamādams sekretāram ar galvu, un griezās pie Bogislava: — Mīļo kņaz, es labprāt gribētu zināt, vai jūs atdzinusi šurp tā pati parastā jaunu bruņinieku alka gūt slavu un kļūt savu senču cienīgam pēctecim vai arī kas cits.

Tīzenhauzens palocījies izslīdēja ārā no hetmaņa telts, uzmezdams Bogislavam glūnošu skatienu.

Bogislavs brītiņu vilcinājās ar atbildi. Hetmanis to saprata pa savai modei un atkal sāka gausties par nebei­dzamām kara gaitām, kuras ķēniņš cenšoties uzkraut vi­ņam, nevarīgam sirmgalvim.

— Zinu jau, saprotu. Arī es reiz biju jauns, un man tad tā vien likās, ka pasaule radita tikai priekš tā, lai nāktu reiz viņā Jānis Zamoiskis un cilvēki runātu vienīgi par tā varoņdarbiem. Bet, kad pienāk vecums līdz ar kaulu sāpēm un slimību gurdenums, tad mēs sākam skatīties uz tām lietām mazliet citādām acīm. Viņa majestāte — es viņam vēlu tikai labu, un lai Dievs tam piešķir ilgus mūža gadus — labprāt sāk karus, kā tagad to pašu jauno Li­vonijā ar savu tēvoci Kārli it kā dēļ Igaunijas, bet patie­sībā Zviedrijas troņa dēļ. Iesākt prot, karot neprot, un tā putra būs galu galā jāizstrebj tam pašam vecajam Za- moiskim, kurš tagad labprāt sēdētu mājās pie siltas krāsns, nevis skrietu gaitās, kas jaunākiem staigājamas. Miera laikā — jā, tad jau viņa majestātei tie labie ir pa­visam citi ļaudis — Opalinskis, Zborovskis un šādi tādi galma salašņas. Zamoiskis viņiem par lepnu, par vecu, par bagātu, Zamoiskim par daudz amatu un diezin kā vēl ne. Zinu jau, — viņš iekarsis turpināja, — pie galma tā vien runā, bet viņa majestāte ir nedomā aprāt mēlnešus. Tie jau tagad viņam draugi, viņam galvenie padomdevēji. Bet, kad armija jāved pretim ienaidniekam, tad .vecais Zamoi­skis vairs nav par vecu, nedz arī tam par daudz amatu, — sirmais kanclers turpināja gausties, atcerēdamies sarūgti­nājumus, kurus tam bija nodarījis Zigismunds Vaza, kaut gan tikai ar Zamoiska gādibu un maņu šis tūļīgais zviedru princis bija aizsteidzies pirms habsburgieša Maksimiliāna uz Krakovu, lai ņemtu rokās Jagailoņu scepteri. — Man gan liekas, ka mūsu Zigismundam pašam par daudz to amatu un to zviedru ķēniņa amatu viņš tā kā tā ilgi vairs nepaturēs. To amatu viņam atņems zēderinanlandictis. Un labi vēl, ja ar to pašu grābienu nepaņem līdzi "arī Vid­zemi. Būtu nu labāk izlīguši ar godu — tak jau rada ļau­dis, nevis svešinieki. Bet Zigismunds jau nebūtu Zigis- munds, ja viņš to darītu. Viņš nostājies starp diviem tro­ņiem kā ēzelis starp divām siena kaudzēm un netiek gudrs, kuru atstāt, kuru paturēt, jo sēdēt reizē uz abiem ir grūta māksla. Un savus karus tā zviedru troņa dēļ viņš grib izkarot ar poļu karavīriem, kaut gan poļiem gar to zviedru troni tikpat liela daļa kā šīgada kumeļam par pērno va­saru, — kanclers iekaisis runāja. Un tad pēkšņi aprāvās. — Tā jau veciem cilvēkiem iet: vecas sāpes, veca valoda. Jaunie jau smej — vecais Zamoiskis sūdzoties no rīta līdz vakaram par pārestībām, kuras viņam tiekot nodarītas. Un tiem mēlnešiem sava daļa taisnības. — Par ko tad cilvēks lai sūdzas ja ne par pārestībām? Jūsu vectēvs kņazs Jā­nis par viņām nesūdzējās, un Kurzemes hercoga godā ietika vācu klaidonis Ketlers.

Bogislavs piesarcis piecēlās.

— Kanclera kungs, — viņš vilcinādamies teica, — es gribētu mēģināt vēl tagad griezt par labu mana vectēva vilcināšanos.

Zamoiskis ieplestām acīm pavērās jauneklī.

—. Ko?! Tu no tiesas ceri atdabūt Kurzemes herco­gisti? Mīļo zēn, mēs tak vakar tikai jokojāmies. Ko visu cilvēki nesarunā dzērumā! Un tu to lietu esi nodomājis ņemt nopietni? Nē, tagad tas būtu ļoti grūts un, visu tais­nību sakot, neizpildāms pasākums. Kurzemē jau valda Ket- leru otrā paaudze, un viņus atzinuši par saviem vasaļiem veseli trīs Polijas ķēniņi. Mīļo Gundar, tur nu gan vairs nekas neiznāks! Būtu jel dzīvs ķēniņš Stefans, tad mēs par to Kurzemi vēl varētu gan padomāt. Ķēniņš Stefans mē­dza teikt, ka nekad neesot par vēlu labot nodarītu kļūdu, atriebt ienaidniekam un noskūpstīt meiteni, ja viņa tev iepatikusies. — Nabadziņš, viņam pašam nācās nodzīvot visu mūžu kā iegātnim pie vecās Jagailoņu Annas sāniem. Un tā vecene viņam sekoja kā sesks pīļu tēviņam, tā vien vērodama, vai nesāk skatīties mīlīgākām acīm uz kādu jaunāku meitieti- —

Ak jā! Bet Annas krustdēls Zigismunds? Nē, ar viņu par tādām lietām kā jūsējo nav vērts nemaz runāt. Un tad vel — neņemat, mīļo kņaz, man to ļaunā — ķēniņš teiktu, ka jūsu tiesībām uz Kurzemes hercogisti nav liku­mīga pamatojuma. Es negribu ar sacīt, ka neticu šīm jūsu tiesībām. Es pazinu jūsu vectēvu kā sevi pašu un zinu — viņš bija godavīrs, īsts bruņinieks. Bet tiesas, arī tās, kurās par tiesnešiem ir paši ķēniņi, prasa pierādīju­mus. — Kur jūs tos ņemsat?

— Man ir Zemgales ķēniņa Nameja testaments, — Bo­gislavs paskarbi teica, spītīgi sakniebdams lūpas.

Zem hetmaņa sirmajām ūsām iedrebējās viegls smaids.

— Testaments, kuru esot rakstījis jūsu ciltstēvs? Zinu, kņazs Jānis man par viņu reiz tika stāstījis. Mīļo Bogi- slav, ķēniņš jums atteiks, ka viņa amata brālis Namejs ir bijis nekristīts pagāns, kaut arī varens karotājs, ka Nameja zemi pāvests ir atdevis ordenim un Ketleri, kuri mantojuši jūsu Kurzemi no ordeņa, ir tagad Polijas va­saļi. Pagānu rakstītus testamentus kristīgas tiesas labprāt neatzīst.

— Man ir Nameja gredzens, — Bogislavs piesmacis teica, paceldams gaisā labo roku, — un testamentā sacīts, ka vienīgi gredzena valkātājs būs likumīgais Zemgales valdnieks.

Hetmanis pārsteigts paskatījās uz jaunekļa dūri, kuras pirkstā rāmi mirdzēja Nameja gredzens, sarkanām zalkšu acīm liesmodams. — Paskatījās, smagi nopūtās un teica:

— Gredzens vai testaments — tas visviens. Dēls, ja ta testamenta un gredzena dēļ tu esi jājis šurpu, tad tas būs bijis veltīgs jājiens. Bet tomēr — ļauj padomāt…

Bogislavs nošļucis vērās Zamoiskim sejā, gaidīdams atbildi, no kuras atkarājās viņa liktenis un viņa tēvu valsts, kuru tas ik naktis tagad redzēja sapņos.

Hetmanis — kanclers bija atlaidies sēdeklī un gurdi pievēris acis. Vecā sirmām ūsām seja ar zobena cirtiena rētu virs labās auss izskatījās bezgala sagurusi, nedzīva. Un tikai cieši savilktās baltās uzacis un starp tām iegū- lusies dziļa domu rieva liecināja, ka vecais grāfs, labākais Polijas diplomāts un uzvarētājs tik daudzās ieroču un vārdu kaujās, nav iegrimis veca vīra snaudienā, bet vērpj sevī āķīgu domu pavedienu.

— Teic, dēls, — viņš beidzot ierunājās, atkal atvāz­dams vaļā savus gurdos plakstiņus un uzmezdams Bogi- slavam ātru skatu, — vai tu esi katolis? Tagad tā katoļu ticība atkal modē.

Bogislavs pamāja ar galvu.

— Katolis gan, — viņš teica, — māte mani mācīja katoļu ticībā, kaut gan tēvs bija kalvinists, tāpat kā vec­tēvs.

— Zinu jau, — Zamoiskis to pārtrauca. — Jūsu mate bijusi gudra un tālredzīga sieviete. Mūsu laikos cilvēks var tikt uz augšu ar ticību. Un katoļticība tagad Polijā ir pats galvenais, — vecais hetmanis žāvādamies runāja, atcerēdamies tālos jaunības laikus, kad pats vēl bijis pro­testants.

Grumbas un nogurums viņa pierē izzuda. Strauji sa­liekdamies uz priekšu, vecais augstmanis priecīgi sāka berzēt rokas..

— Ja tu esi katolis, tad mēs varam vēl mēģināt, — viņš teica, — un viss var būt, ka Zigismunda jezuīti at­zīst par likumīgiem arī pagānu testamentus, ja vien tas nāk par labu Romas baznīcai. Redzi, dēls, — viņš turpi­nāja, — tikai tad tā lieta mums ir jāsāk mazliet citādi. Bet par to runāsim tālāk, kad tas Valahijas Miķelis būs sa­liekts ragā. Tagad tas darbs tikai pusdarīts. Tu, dēls, tak jāsi mums līdzi līdz pašai Donavai, vai ne? Arī nākamiem hercogiem nav par sliktu, ja pamielo kādu stepes klaidoni ar krietnu zobena cirtienu, — Zamoiskis teica, vērodams Bogislavu, kura sejā atkal bija atausis cerības sārtums.

— Es jāšu līdzi, — Gundars atteica.

— Un tagad, dēls, — Zamoiskis viņam pamāja, — tu redzi, man tā darba vairāk sakrājies

Bogislavs piecēlās un, mēmi sveicinājis, izgāja no telts.

Pie durvju aizkara to sagaidīja jaunais Zamoiskis.

— Nu, ko tēvs jums laba teica?! — viņš ziņkārīgi ievaicājās.

Kņazs klusēdams aizgāja tam garām augstu paceltu galvu, nekā nedzirdēdams, neredzēdams neviena. Tikai roka krampjaini žņaudza zobena rokturi un lūpas čukstēja, minēdamas tās zemes vārdu, kuru kņazs Gundars bija re­dzējis vienīgi sapņos.

Pār Zemgali bija nolaidies zemliku laiks ar raudošām debesīm, pielijušiem laukiem un tumšiem vakariem, kas šķita pilni trūdu elpas un rēgu. Virs pļavām un tīrumiem, kuros vizēja ūdens paltis, un turpat pie cilvēku mājokļiem, kurus sedza piloši salmu jumti, diennaktīm kūpēja un vē­lās miglas kamoli, te gandrīz izplēnēdami gaisos, te atkal tā savilkdamies un sabiezēdami, ka likās iegūstam jau- žamu apveidu, bet tikai uz īsu mirkli, tik īsu, ka miglas tēlu kontūras nepadūga aptvert apziņa un acs.

Toties šīs kontūras tvēra zemapziņa, un lauku ļaužu dvēseles bija kā gurdas veļu upes, kas šūpo savus miro­ņus. Cilvēki jutās tuvu mūžībai un viņas vārtiem, kas ta­gad šķita veramies vaļā, ļaudami cauri tiem staigāt dzīvajo ilgām un mirušo gaidām. Drēgnā trūdu elpa, kas bija jau- žama visur, it kā nāca ne vien no zemes virsas, bet arīdzan tiem viņas dziļumiem, kuros gulēja aizgājušās zemnieku ciltis un viņu cerības. Citos gadalaikos tik labi vērojamā robeža starp virszemi un apakšzemi likās izkūpam līdz ar miglas blāķiem, kuros ik brīdi gaisa reālo lietu kontūras. Un varbūt tieši tāpēc, ka tik neskaidra bija palikusi šī robeža, cilvēki sāka arī nomoda stundās redzēt lietas, ku­ras līdz tam bija paraduši skatīt tikai sapņos. Dzīvība un nāve tagad daudziem šķita kā putna spārni, kas guruši sa­tiekas. Migla bija pilna sen aizgājušu pārnācēju un lietus pilēšana un klusie nakts trokšņi pilni viņu nopūtu.

* * *

Sileniekos šis sērīgais klusums bija ienācis agrāki nekā kaimiņu sētās. Jau kopš Zanes sodīšanas dienas un tā laika, kad pa bēdu māju pagalma vārtiem bija izvadīts viņu saimnieks kā mūžības ceļinieks.

Darbi ritēja savu ritēšanu, brāļi satika paši, nerājās ar gājējiem, bet izdzisusi bija smieklu čala, apklusušas jautrās malēju dziesmas, un ganiņš saducis klusēja pie sava ugunskura. Vīrieši staigāja drūmām sejām, kuras ne­atplauka arī atpūtas stundās; pat lielajām triecējām vāji­niecēm vairs nevedās valodas.

Ir dēliem, ir saimes ļaudīm likās, ka viņu darba gai­tām iet līdzi kāds neredzams talcinieks, neatstādamies pašā nakts melnumā, jo viens otrs tumsas stundā bija sa­dzirdējis grūtu nopūtu tādā istabas kaktā, kur nebija ne­viena gulētāja. Cits, iedams pēc pirmiem gaiļiem zirgus apraudzīt, teicās dzirdējis, vēl pie durvīm stāvēdams, kādu rīkojamies kūti ap redelēm un silēm, bet durvis atradis aizšautai cieti, un stallī bez zirgiem un āža nebijis nevie­nas citas dzīvības. Cits, ņemdamies pa klēti ap sētuvi vai apcirkņiem, spēji cirtās apkārt, lai redzētu, kurš no māji­niekiem prot tik viegli staigāt un pamanījies nemanīts pie­nākt klātu — varēja pat manīt nācēja elpošanu —, ap­sviedās apkārt, bet rāšanās vārdi izdzisa uz lūpām, jo klētī neviena cita nebija. — Nakti vienai otrai mājiniecei bija licies, ka dzirnas rūc. Kad sāka labi vērīgi klausīties un modināt arī citus, akmeņu rūkšanas vielā varēja sa­dzirdēt tikai lietus urdziņu vienmuļīgi sēro čabēšanu un Veco mājas ošu šalkšanu. Un tomēr sievietes vairs neie­drošinājās iet rīta agrumā namā vai maltuvē tikai pa di­vām vai trim, ari tad iepriekš bailīgi apskatīdamās, vai ne­šūpojas pavarda kāsis, kā nupat atlaists vaļā, un vai uz maltuves pieputējušā klona nav saskatāmas tikko te bi­jušu kāju pēdas.

Pavisam savāds bija palicis arī vecais māju suns. Viņš gaudoja dienām un naktīm, kā saprazdams cilvēku bēdas, un tik smagi kļuva ap sirdi, klausoties suņa gaudās, ka mājinieki nemitējās rāt veco Silenieku sētas sargu. Tram­dītais dzīvnieks sāka vairīties cilvēku tuvuma un, nosēdies uz miglas apņemta lauka, atkal ļāva savām suņa raudām vaļu, kurās klausoties vēl gurdākas un sēru pilnas kļuva mājinieku dvēseles, jo pats raudātājs tad nebija redzams un viņa balss, nākdama no miglas lāņiem, skanēja vēl žēlāk un baisīgāk.

Jo tuvāk nāca veļu laiks, jo nemierīgāks palika vecais Plēsējs un jo lielāks skanēja viņa gaudās izmisums. No­vakaros tas nemierīgs joņoja ap ēkām, drīz iegaudodamies pie viena, drīz pie otra pakšķa, it kā gribēdams vēstīt lie­tas, kas cilvēku acīm nebija saskatāmas. Viņš brīžiem pat rēja miglas kamolus, noturēja savu māju ļaudis par sve­šiem ciemiņiem un likās pavisam palicis bez parastās suņa saprašanas.

Sevišķi bieži suns skraidīja un vaimanāja vakaros ap riju, kurā citos gados ap šo laiku jau bija klāts veļu galds. Un Silenieku ļaužu sejas, dzirdot dzīvnieka augošo ne­mieru, kļuva vēl drūmākas. Vēl gausāka tad tapa viņu gaita, vēl gurdenākas palika sirdis, un, uzmezdami viens otram vainīgu skatu, mājinieki redzēja, ka tas pats sma­gums māca ari citus.

Silenieku dēli vai ik naktis tagad redzēja savu tēvu sapņos. Cits darba svārkos, cits miroņu drānās, kurās bija ticis apģērbts Silenieku saimnieks, izvadot viņu ceļā uz veļu mātes mājokļiem. Sevišķi bieži viņš nāca pie Mārča un Kaspara, lēns un gurdens kā purva ūdens nosēdās uz lāvas malas un nekustīgām, izdzisušām acīm vērās dēliem sejās, kā gaidīdams un tiekdamies izvaicāt. Bet klusā nakts ciemiņa lūpas bija un palika mēmas, un tikai pastarītis manīja pār tām šad un tad nākam klusu nopūtu, kas bija vēl lēnāka nekā vēsmas elpa.

Mārcis trūkās augšā no šiem sapņiem viss izmircis baiļu sviedros. Kaspars nedrebēja, toties viņa pagalvis mirka asarās. Uzmodies no miega un apsēdies uz lāvas malas, viņš ilgi skatījās istabas tumsā, pukstošu sirdi vē­rodams, vai nedzirdēs smagos, mazliet šļūcošos arāja so­ļus, kādiem tēvs bija staigājis. Bet tumsa neatsaucās, viss bija un palika klusu, un nakts melnumā dzirdēja tikai gu­lētāju elpošanu, circeņu vienmuļīgo dziesmu un lietus ča­bēšanu mājas jumta salmos.

Redzēja tēvu arī Ingus, un Kristapam reiz, trūkstoties no miega, pat likās, it kā manītu aizslīdam pāri istabai uz durvju pusi palsu ēnu un dzirdētu iečīkstamies durvju rokturi. Viņš uzlēca kājās, uzšķīla uguni, bet, piesteidzies pie durvīm, atrada tās aizšautas cieti. Un, iedams atpakaļ uz savas lāvas pusi, redzēja, ka nomodā ir visi brāļi, ka viņiem bālas sejas un valgas acis, no kurām, tāpat kā no viņējās, aizbēdzis miegs.

Kristaps nevarēja ilgāki izturēt. Viņš iesprauda skalu krāsns mūrī, aizgāja pie Mārča lāvas, apsēdās uz malas un strupi teica:

— Brāl, tu esi vecākais, tev jārīkojas!

Mārcis vilcinājās ar atbildi, tad īgni norūca: — Es no tādām lietām nekā nesajēdzu. Tu arī ne, jo tev gan lāča spēks, bet auna padoms.

— Nemelsies, — Kristaps iekaisa, — ja ne es, nedz tu, kurš tad? Ingus puika vēl.

— Lai rīkojas Kaspars, — Mārcis noņurdēja, — viņš jau bija tēvam mīļāks nekā mēs visi citi.

— Ak tā! Tagad lai rīkojas Kaspars; bet, kad sāksim dalīt mantu, rīkosies tu?

— Kuš, nekliedz, — Mārcis mierināja Kristapu. — Pēc kungu dotiem likumiem, vecākajam brālim nākas lielākā tiesa, bet tu esi vecāks par abiem puišeļiem. Pēc sentēvu būšanām priekšroka pie mantas bijusi jaunākajam. Turies ar mani kopā, māju valdīsim mēs, bet pa riju lai šoreiz rīkojas Kaspars! Tu zini, esmu tāds pabailīgs no dabas un arī no tām gariņu mielošanas lietām nekā nesaprotu.

— Nu labi, — Kristaps piekāpās, — bet tas zēns jau sajēdz vēl mazāk. Ka tikai nesakaitinātu!

— Gan jau sajēgs! Vecais tēvs, dzīvs būdams, mēdza sacīt, ka galvenais pie tādām lietām esot skaidra ticība un droša sirds. Tas viss nākot pats no sevis.

Un tā abi vecākie brāļi nolēma, ka pašam jaunākajam viņu cilti jārīko veļu galds, kas nozīmē dzīvajo sasauk- š.mos ar tiem mīļiem, kuru acis jau izgrauzusi kapu smilts.

Pievakarē brāļi beidza uzpost izslaucītā rijas vidū galdu, nokrāva to mielasta traukiem, alus kannām un deg­vīna krūkām, nolika gar galda malām garus solus. Tad Kaspars palika rijā viens pats un guns blāzma, nākdama 110 sakurinātās krāsns puses, meta rijas vidum pāri vāju atspīdumu, kas neko skaidri neļāva saredzēt. Rudzu kūļb augstā rinda otrā rijas galā palika visa tumsā, kas jumtā virzienā kļuva arvienu melnāka, pamazām dziestot krāsns nodeguļiem. Viņa laidās zemāk kā smaga, melna sega un beidzot aizsniedza mielasta galdu. No krāsns nākošās at­blāzmas loks sarāvās šaurāks un šaurāks, kļuva palsāks un nespodrāks un beidzot savilkās ap pašu krāsns bedri, tikai tuvākajās klona vietās likdams vizēt blāvai puskrēs­lai, kas tālāk sakusa kopā ar rijas tumsu un nakts mel­numu.

Ap riju gurdi šalca kailie oši. Lietus bija mitējies līņāt, toties sāka celties vējš, čabinādams vecos jumta salmus, šad un tad žēli ieaurodamies un sizdamies te ap vienu, te ap otru vecās ēkas stūri. Un pa šķores lūku pāris reižu iedrāzās arī rijā, saceldams rudzu rindā vieglu čabēšanu.

Kaspars nejuta baiļu, tikai krūtīs aukaini sitās sirds un locekļiem un mugurai skrēja laiku pa laikam pāri vieg­las trīsas, kaut gan no krāsns nāca karsta, sutīga tveice. Rija bija pilna tiksmīga siltuma un mazliet kodīgu dū­maku, kas lēni klīda ap galdu un gar sienām, veidodamas iezilganas miglas mēles. No rudzu rindas un ārdiem, ku­ros kalta kviešu kūļi, plūda spēcīgā briedušu graudu smarša, kutinādama nāsis līdz ar dūmu smakas kodīgumu un klonu slaukot saceltiem putekļiem.

Aprimās vējš, un rijā iestājās skanīgs klusums. Va­rēja sadzirdēt, kā čaukst kalstošie labibas stiebri un graudi, izraisījušies no vārpu mutēm, slīd zemē, gausi šalkdami savu vienmuļīgo šalkšanu, kas atgādināja mazu ūdens urdziņu čalošanu.

Tumsa rijā kļuva vēl biezāka, viņas melnumā gandrīz izgaisa mielasta galds, tagad vairs tikko varēja saskatīt viņa kājas, starp kurām gulēja platas melnu ēnu mēles; krāsnij tuvākā galā linauts likās saplūstam kopā ar tvei­ces dūmakām.

Kaspars, piecēlies no galda galā noliktā bluķa, taustī» damies gāja gar abām brīvajām sienām, vērdams vaļā luku aizšaujamos, pa kuriem sitās iekšā rudens nakts vē­sums, cīnīdamies ar rijas siltumu.

Zēns nostājās rijas vidū pie galda un klusi sauca, pa­griezdamies pēc kārtas pret rietumiem, ziemeļiem, rītiem un dienvidiem:

— Senās senču ciltis, visi labie gariņi, esiet aicināti! Tuvie un tāļie, sen kapos gulošie un nesen aizgājušie, visi, kas mūsu ģintij rada, visiem te klāts mielasta galds! Nā­ciet ciemos, steidzaties šurpu pāri norām, laukiem un pļa­vām, svētīdami dzīvajos zemes darbiniekus, kuru dzīslās rit tās pašas asinis, kas jūsējās reiz ritējušas!

Četras reizes atkārtojis savu aicinājumu, kuram at­saucās atkal augošā vēja balss, ieraudādamās kā lielās bēdās, Kaspars atkāpās pie krāsns bedres malas, nometās ceļos ar seju uz galda pusi un sāka gaidīt. Baiļu nebija joprojām, bet viegli reiba galva, un deniņos dobji dunēja asins zvani. Nelielais blāzmas loks ap krāsns bedri bija sarucis pavisam maziņš un nespodrs, un dziestošās ogles vairs spēja apstarot tikai bedres malas ar savu atspīdumu.

Atkal ievaimanājās ārā vējš, purinādams jumta sal­mus, un vēja auriem atsaucās tepat aiz rijas stūra bez­gala žēls vecā suņa gaudojiens, pilns tumsas baisu un iz­misušu žēlabu. — Un, lūkām ielaižot nakts vēsuma šaltis, sāka kustēties un viļņot iezilganās tveices dūmakās, plūz­damas uz stenu pusi un locīdamās gar tām. Tad spēcīgs vēja brāziens likās sakustinām visu vecās ēkas jumtu, šķorēs sasaucās viesuļu klaigas, un pēkšņi atkal viss kļuva tik kluss, ka miroņu saucējs zēns, kas bija ceļos nometies krāsns bedres malā, varēja atkal sadzirdēt de­niņos savas asins zvanus un savas sirds straujo pukstē­šanu.

Gaiss rijā metās manāmi vēsāks. Zilganās dūmaku mē­les tagad jau bija izplēnējušas. Toties pa tumsas laukiem, kas gulēja virs zemliku galda, sāka viļņot baltas miglas kamoli, spiezdamies iekšā pa lūku caurumiem. Viņi nāca visi cits pēc cita, viegli veldamies un kā lēkādami, un, iekļuvuši telpā, palika palsāki un lielāki. Viegli slīdēdami pa vēso klonu, tie sablīvējās viņa vidū, kur naktsviesiem bija klāts dzīru galds, un miglas kamolu baltums bija gai­šāks par linauta bālumu, kas gurdi vizēja, tikko saredzams rijas tumsībā.

Agrāk iekļuvušām nāca bez apstājas klāt jaunas vēsu dūmakU mēles. Viegli drebēdamas, tās locījās ap lūku mu­tēm un tad sāka slīdēt uz priekšu, rijas vidū sastapdamās. Viņas nāca no abām pusēm, līdz ar dzestrām nakts gaisa šaltīm nesdamas sev līdz trūdu smaku, — baltas, gaisīgas un vieglas, un tumsā jau tā tikko saskatāmo galdu drīz visu bija aizsedzis no miglas dzimušo ēnu pulks. No galda puses — varbūt arī no rudzu rindas otrā rijas galā — nāca klusa šalkoņa, reizē atgādinādama salmu čabēšanu, kas ce|as, vārpām sijājot graudus, un gurdu sanēšanu, ar kādu birst zārka deļiem cauri kapa smilts.

Kaspars vērās miglas tēlos, tāpat ceļos stāvēdams un cieši piespiedis pie krūtīm rokas, zern kurām nevaldāmi strauji sitās sirds. Aci.s bija apmiglojusi sūra veldze, tru­linādama skatu skaudrumu un padarīdama vēl neskaid­rākas jau tā mainīgās un tikko apjaužamās tēlu kontūras, kuru apstāts bija veļu galds.

Vai tur, viņā galda galā, nepavīdēja, iznirdams no šaudīgajām miglas mēlēm, mīļās mātes vaigs, gan pelēk- bāls, apputējis apakšzemes smiltīm, bet laipns, sēri smai­došs un tikpat maigs kā sendienās? Un tur — vai no rijas durvju puses klibodams nenāca vectēvs ar matiem iev­ziedu baltumā un balto bārdas kaklautu zem platās, gludi noskūtās sejas, ko bija ārdējuši Vidzemes kara gaitās pa­vadītu ziemu puteņi?

Miklums, kas bija saskrējis zēnam acīs, kļuva vēl sū­rāks un pārvērtās asaru lāsēs. Viena pēc otras viņas ritēja pār Kaspara vaigiem, uz brītiņu pavisam apmig­loja1 redzi, un, cauri asaru plūdiem vērodams veļu galdu, zēns izstiepa rokas, kā lūgdamies un reizē alkdams spiest pie sirds savus aizgājušos mīļos, kuru sejas likās dzim­stam no baltās, rijā saplūdušās miglas lāņiem.

Tad Kasparam iesitās ausīs savāda, tikko sadzirdama šķindoņa, un grūti bija sākumā pasacīt, vai dzirdi mal­dina paša asiņu trauksmīgie zvani vai ari kas cits. No krāsns puses atplūda smaga kvēpu un ogļu smaka, nes­dama sev līdzi gruzduma tveici, un zēnam piepeši likās, ka turpat, turpat viņam blakus slīd uz rijas vidus pusi palsa ēna, tumšāka un gurdāka nekā citas, un tai līdzi iet neredzamu ķēžu skaņas ar deguma smaku un vaidiem līdzīgām nopūtām.

Asaru lāses, kas lija pār Kaspara vaigiem, kļuva de­dzinošas kā sārta liesmu mēles, un svelmainās sāpēs un atmaksas naidā no jauna sažņaudzās sirds. Un, nokritis ar seju uz aukstā klona, zēns sāka lūgties bez vārda — kaklu bija aizžņaudzis niknuma un žēlu vilnis, bet kram« pjaini sakostie zobi lika lūpām klusēt un mēlei mēmai būt)

— Apakšzemē mītošie radi, sentēvi un visi labie gari, stāvat man klāt Zanes atriebēja gaitās, un, ja es tās neiz­staigāju līdz galam, lai mani nomaitā mēris, lai saplosa veļu mātes suņi un lai pēc nāves es topu no jūsu drau­dzes šķirts!

Un, lūdzējam paceļot vaigu pret rijas tumsību, viņš izdzirda smagu nopūtu un pamanīja savā priekšā jaunu ēnu, kurai bija tēva augums un tēva skats. Ēna vērās Kas­parā pārmetumu pilna, bēdīga un klusa un tad izplēnēja nakts melnumā, sajaukdamās ar gaisīgajiem vēsās miglas tēliem.

Kaspars raudāja. Un cauri asaru elsām tam izlauzās pār lūpām gārdzuļojoša skaņa:

— Tēt, es pildīšu solījumu!

Ap Kalnamuižas piesnigušajiem jumtiem aurodams griezās novembra putenis. Viņš griezās jau trešo dienu, aizputinādams visus ceļus, laukus un purvus un sadzīdams ap mājām un kūtīm kupenas krietna vīra augumā, kurās gfrima sievietes, iedamas rītos raudzīt lopus, un iestiga darbinieki, nākdami vēlu naktī mājup no muižas rijām.

Kulšanas darbi vēl nebija galā, kaut gan tepat klātu bija Mārtiņi. Vagars dabūja no vecā kunga ik dienas- pa brāzienam, un rijnieks piekusa, lamādams gaitniekus. Vai­nīgi galu galā nebija ne darbinieki, nedz vagars. Vainīga bija visa vasara, kas ar Dieva un Zemgales auglīgā māla ziņu bija izaudzējusi tādus kviešus, ka spriguļniekiem kļuva slapjas muguras jau pie pirmā klājiena. Vagars Kārkliņš to bija mēģinājis aizrādīt arī kungam, bet at­bildes vietā pats dabūjis ar spieķi pa muguru.

Muižas amtmanis Brunnengrēbers visu rudeni bija stai­gājis apkārt pilns smaga īgnuma, un neviens vairs nemā­cēja viņam pa prātam izdarīt. Pats vagars arī ne. Tie citi mazākie muižas ļaudis — tie muka jau pa gabalu, ierau- džījuši nākam vecā kunga kalseno, gadu nastas saliekto augumu un dzirdēdami viņa griezīgi skarbo balsi, kas at­gādināja vecu, nesmērētu ratu čīkstēšanu.

Brunnengrēbers juta, ka pienācis vecums ar vis.ām mūžā beigti likstām Un kaitēm. Naktīs viņu mocīja ģikts lēkmes, kuras vairs nespēja apklusināt amtmaņa iemīļotās zāles — sakarsēts ķieģelis. Dienās māca drūmas domas un bijušā atcere, vecu un vientuļu cilvēku vienīgais draugs. Bet šis draugs nenāca pie viņa ar labām vēstīm. Labais parasti ātri izbāl no mūsu atmiņas, toties sliktais ar ga­diem it kā paliek vēl spožāks un skaudrāks.

Un arī vecais Brunnengrēbers vairāk atcerējās tikai nepatīkamākos sava drūmā mūža brīžus. — Badīgos zēna gadus Rīgas priekšpilsētā, briesmīgo mēra sērgu, kura bija aizrāvusi viņa māti un visus četrus brāļus, tad kara­kalpa gaitas, rētas un visus pazemojumus. Atcerējās savu ķildīgo un ļauno Hildegardi, kura tagad gan, paldies Die­vam, gulēja jau piekto gadu kapsētā. Garos laulības ga­dus ar viņu kopā dzīvodams, viņš bija no tās tikai reti kad dzirdējis laipnāku vārdu. Un tomēr no tā laika, kad Hildegardes kundzi aizveda uz kapsētu, viņam likās, ka vecā māja palikusi tukša un auksta kā izdzisuša uguns­kura pelni.

Bet visvairāk kremta vecā amtmaņa sirdi ziņas par junkura Joahima palaidnīgo dzīvi Vidzemē, uz kurieni Brunnengrēbers to bija aizsūtījis jau agrā pavasarī, cerē­dams, ka smagais karadienests nāks par labu dēla tiku­mam. Vismaz nebūs jādzird kaimiņu kodīgās valodas, nebūs viņa zemniekiem jāredz, ka kunga dēls lakstojas ne vien ar saimnieku meitām, bet negriež ceļu arī kalpo­nēm un muižas darbiniecēm.

Dēls nelabojās, arī svešumā dzīvodams. Duelējās, dzēra, spēlēja kārtis un taisīja parādus. — Par šiem dēla nedarbiem tēvam bija ziņojis viņa paziņa Cēsu tirgonis Klepfers, un tēvs jau posās braukt uz Vidzemi dēlu pār­mācīt. Bet junkurs Joahims pats ieradās Kalnamuižā gluži negaidīts, jo Vidzemē viņam bija apnicis. Un zeme arī sā­kusi degt zem kājām: divkaujā tas bija nonāvējis stārasta Polubinska sekretāra dēlu un atzinis par prātīgāku laisties atpakaļ uz Kurzemi, jo Polubinskiem bija liela radu ģints un tie jokus neprata.

Junkurs Joahims bija ieradies Kalnamuižā līdz ar pirmo puteni. Tēvs viņu sākumā saņēma diezgan auksti, bet tad it kā atkusa un cieši piekodināja muižas ļaudīm par junkura pārnākšanu nekā neizpaust. Viņš baidījās, ka par Joahima dēkām būs nācis zināms ari hercogam Frid- riķim, un tas dzērājus necieta. Tēvs varēja zaudēt muižu, dēls — patvērumu tēva pajumtē.

Šovakar vecajam kungam bija visai smaga sirds. Viņu māca savāds, sen nejusts nemiers, kā jūtot lielu nelaimi tuvojamies. No kurienes īsti šī nelaime varēja nākt uņ kāds posts taisās to piemeklēt, viņš nezināja. Nebija jau arī nekā tāda, no kā būtu visai jābaidās. Muižas grāma­tas viņš turēja stingrā kārtībā, tāpat viņam uzticētās her­coga klētis un zemniekus. Arī kari, kuri patlaban dunēja tepat aiz Daugavas, vēl netaisījās aizķert Zemgales robe­žas, kaut gan zviedru jātnieki jau bija manīti Rīgas tu­vumā. Par mēri arī nekas nebija dzirdēts, un bads lieca Kalnamuižas tiesai apkārt jau kuro gadu lielu likumu.

Nē, vecais kungs nekā tāda nezināja, no kā viņam būtu jābaidās. Un tomēr kaut kur dziļi sirdī smeldza ļauns nemiers, mocošs un neatlaidīgs. Un ar katru nakti, kuru junkurs Joahims bija no jauna pavadījis tēva pajumtē, šis nemiers kļuva arvienu lielāks un baisīgāks. Vecais vīrs nevarēja naktīs līdz pat rīta ausmai aizvērt acu un ste­nēdams grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem: smel­dza arī vecā ģikts vaina, sāpēja visi locekļi.

Putenis aiz loga auroja un kauca arvienu stiprāk — un viņa aurošanā bija dzirdamas visādas balsis. Brīžam tas ievaimanājās kā rīkstēm kapāta darbinieka balss vai smagi ievainota karavīra elsas; brīžiem atkal viesuļa auros skanēja nozūmētu bērnu raudas, kādas pieguļnieki mēdz dzirdēt tumšās vasaras naktīs, sēdēdami pie izdzi­sušā ugunskura. Brīžiem atkal vēja balsis skanēja kā vilka kauciens vilkšņas mēnesī, kad barveži sāk pulcināt kopā savus pelēkos medniekus kāzu dejai, bet vilkačus cilvēku sētās pārņem savāds tracinošs prieks un dziņa skriet līdzi meža brāļiem un dejot ar tiem mēnesnīcas ap­spīdētos sniega klajumos. Visādas balsis bija dzirdamas novembra puteņa auros, un nemiers vecā kunga sirdī kļuva vēl baisīgāks un stindzinošu baiļu pilns.

•— Joahim, — viņš klusi sauca dēla vārdu. Bet dēls neatsaucās. Viņš gulēja blakusistabā brandvīna reiboni, jo, kaudamies tēva mājās ar garlaicību, bija sācis stipri dzert tāpat bez dzīru biedriem, un nebēdādams par tēva rājieniem. Viņš gulēja lielā miegā, un, dzirdot dēla smago krākšanu, vecajam vīram sametās mazliet vieglāk ap sirdi un tā kā atslāba uz brītiņu sirdī arī savādais nemiers.

Viņš apgriezās uz otriem sāniem un, noskaitījis no jauna nakts lūgšanu, centās iemigt, bet miegs nenāca. Tā vietā atkal atgriezās tā pati smeldzošā tuvu briesmu no­jauta. Nojauta, kurai viņš nezināja vārda, bet kura ar ledainu aukstumu stindzināja viņa sirdi un lēja saltas trī­sas visos locekļos.

Piepeši viņam likās, ka cauri puteņa auriem un vēju kaukšanai tas dzird pagalmā aiz loga glūnošus soļus —• tikai acumirkli, un tūliņ atkal visu nomāc viesuļa auro- šana. — Viss ir atkal kā agrāk, vējš pa vecam gaudo skur­stenī, čabinās piesnigušajos salmos, rausta slēģus, un loga rūtīs, viegli čaukstēdamas, sitās, svilpojošā puteņa mestas, sausā sniega saujas.

Bet pēc brītiņa viņam jau likās, ka tas dzird šos sa­vādos, šļūcošos soļus jau tuvāk — daudz tuvāk —, tepat aiz mājas pakša, un dzird, ka ieskanas no makstīm vilkts dunča asmens. Tad kāda roka kā taustīdamās skar sienu un slēģus… Un vecajam vīram pat likās, ka savādais nakts staigātājs arī ir aizturējis elpu un klausās, un dzird izbiedētā slimnieka sirds skaļo pukstēšanu.

— Joahimi — Brunnengrēbers ievaidējās, viss nosvī­dis no šausmām, un viņa vaids bija tik izmisis un grie­zīgs, ka sauktais šoreiz to sadzirdēja, par spīti miegam un reibumam.

— Kas ir, tēt? — atsaucās nomiegojusies balss.

— Tur ārā, dēls, kāds staigā; es baidos, vai viņam nav kas ļauns padomā, — vecais ierunājās.

Spēji iečīkstējās gulta. Vecais amtmanis dzirdēja, ka dēls jau velk kājās smagos dragūna zābakus. Un atkal viņu sagrāba baisīgs nemiers.

— Dēls, vai iesi lūkot? — viņš bailīgi ierunājās.

— Nu, kā tad citādi, — dēls atcirta, uzmeta uz ple­ciem lūša kažociņu, noņēma no vadža bisi un, aizdedzinā­jis degli, izmetās pa durvīm, tās smagi aizcirzdams.

Un tūliņ līdz ar durvju smago klaudzoņu tēvu sa­grāba tik neizturamas šausmas, ka uz mirkli viņš sa­stinga viss. Gribēja saukt dēlu vārdā, teikt, lai neiet, gri­bēja teikt, lai paņem līdzi abus sulaiņus, kuri gulēja priekšnamā. Bet nevarēja izrunāt ne vārda, mēle neklau­sīja. Un baiļu drebuļi viņu kratīja tik stipri, ka vecajam amtmanim sāka klabēt zobi.

Dēla soļi aizdunēja ap mājas stūri, tad apklusa. Tēvs, pacēlies gultā uz elkoņa, klausījās aizturētu elpu. — Ta­gad Joahimam vajadzēja būt aizsniegušām otru mājas galu. — Tagad viņam jau vajadzēja kāpt no jauna uz mā­jas trepēm, vērt durvis, nākt istabā atpakaļ.

Tagad —1

Bet puteņa auros vairs nebija dzirdami dēla vingrie kareivja soļi, un junkurs Joahims nenāca atpakaļ. Tikai tālā pagalma kaktā pie suņu būdām iegaudojās kāds suns. Zēli un dobji, kā ziņodams nelaimes atnākšanu. Tad viņa gaudojienam piebiedrojās vēl otrs un trešs. Un vēju kauk­šana jaucās ar suņu baisajām balsīm puteņa nakts pal­sajā melnumā.

Joahims nenāca atpakaļ.

Brunnengrēbers izkāpa no gultas, uzmauca kājās tu­peles un, apmetis ap pleciem kažoku, drebošām rokām aiz­taustījās līdz logam. Aiz loga noledojušām rūtīm vāji vi­zēja palsa mēnesnīca. Sniega klēpji likās jūkam kopā ar gaisu un pašiem mākoņiem. Un suņu gaudošana sacentās ar viesuļa raudām un vēja aurošanu.

Brunnengrēberam piepeši sāka ļodzīties ceļi, pietrūka elpas. Tad izmisums deva viņam jaunus spēkus; paķēris istabas kaktā pakārto zobenu, viņš izmetās pa durvīm priekšnamā un ar kājas spērienu uzcēla augšā sulaiņus. Tos nenogaidījis, atrāva āra durvis vaļā, metās iekšā pu­teņa nakts palsajā melnumā. Un tūliņ iegrima līdz krū­tīm kupenā, ko pie pašām durvīm bija sagriezis niknais viesulis.

Piesteigušies sulaiņi izvilka veco kungu no sniega gluži slapju un nomocījušos. Viņš tikko vairs elpoja, bet izmisis traucās uz priekšu, dodamies uz to pusi, kur bija aizgājis Joahims.

Sulaiņi viņam sekoja, krūtīm lauzdami ce]u cauri ku­penām. No pagalma kakta aizsteidzās, klusi smilkstēdams, vecais muižas dogs un rāvās uz priekšu, rādīdams cilvē­kam ceļu. Un mājas galā spēji attupās sniegā, skaļi iegau­dodamies.

Pie paša mājas ziemeļrietumu stūra putenis bija tikko aizsācis griezt jaunu kupenu. Un sausā sniega saujas, ku­ras kaisīja vējš, vēl nebija paguvušas aizsegt junkura Joahima augumu, kurš gulēja uz noledojušas zemes, ar seju uz leju. Sejas viņam gan vairs nebija un ne vien sejas, bet galvas arī ne. Bija tikai nedzīvs, asiņains ķer­menis un tumšās lāses sniegā, kuras it kā rādīja uz meža pusi; bet sniega pārslas tām sabira pāri tik ātri, ka pēc brītiņa no tumšajām lāsēm vairs nebija palicis ne zīmes.

Vecais kungs, smagi ievaidēdamies, noslīga zemē pie dēla nedzīvā ķermeņa. Sulaiņi izbijušies aizsteidzās pie citiem muižas ļaudīm. Pie tēva un dēla palika tikai dogs.

Aleksandrs Grins 20. gs. 30. gados

Aleksandrs Grins pie rakstāmgalda

Aleksandrs Grīns sava kabineta ar dzīvesbiedri Alīdu

Aleksandrs Grins ar meitām Zentu un Ilzi (sēž)

Tērvetes pils 13. gs. (pēc O. Mirbaha, 1846)

Senlatviešu karavīri 13. gs.

Zemgaļu valdnieks Namejs

Senlatviešu pils (rekonstrukcija)

Zemgaļu karavīru ieroči 13. gs. (cirvji, kaujas nazis, šķēpu uzga|i, bultu uzga|i) • K

Zemgaļu rotas (/ - saktas 13. gs., 2 - vītais (Nameja) gredzens 13. gs., 3 — krūšu rota 13. gs„ 4 — saktas 16./17. gs.)

Jelgavas pils 17. gs.

Jelgava 17. gs.

Kalnamuižas jeb Svētkalna pils 17. gs.

/Mīlnieku sodīšana po|u laikos

Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers

Kurzemes un Zemgales hercogs Fridrihs Ketlers

Kurzemes un Zemgales hercogs Vilhelms Keflers

Zviedrijas karalis Kārlis

Polijas karalis Sigismunds III Vasa

Varšava 17.

Lietuvas hetmanis Kristaps Radvils Perkīins

Po|u huzārs divkaujā ar zviedru dragurm

Jātnieku kauja 17. gs.

Po|u huzāru vadonis un po|u huzārs 17. gs.

Slepkavu meklēšanu un muižu ņēma savās rokās skrī­veris Klokoviuss. Viņš priecājās par izdevību parādīt kai­miņu amtmaņiem un pašiem hercogiem, ko spēj, un, izzi­ņojis tuvāko māju saimniekus ar viņu kalpiem, sāka dzīt pēdas junkura Joahima slcpkavam. Meklētāji sadalījās čet­ros pulciņos un devās pret rītiem, dienvidiem, vakariem un ziemeļiem. No slepkavu pēdām muižas tuvumā nebija palicis ne zīmes — tās sedza viesuļa sagrieztās kupenas.

Vagars Kārkliņš ar saviem ļaudīm devās uz Aleža- muižas pusi.

Varbūt tie grēka gabali esot bijuši leišu sirotāji, skrī­veris Klokoviuss bija viņam teicis, un tāpēc vagars lai iejā­jot pa cejam Mežamuižā pie amtmaņa Kleista palūgt pa­domu. Protams, ja līdz Mežamuižas tiesai būšot manītas kādas slepkavu pēdas. Ja ne, tad lai vagars griežot zirgu un ļaudis uz Kalnamuižas pusi atpakaļ un gaidot jaunus rīkojumus.

Kārkliņš nevarēja lielīgo skrīveri ieredzēt un pie sevis klusi lādējās. Bet tomēr neuzdrīkstējās kurnēt, uzmanīgi vērodams no sava meļņa muguras aizputinātos muižas laukus, ēkas jau bija pazudušas nakts melnumā, — un laiku pa laikam nikni nospļaudamies.

Aiz viņa garā ķēdē aizelsusies brida dziļo sniegu Up- maļu, Rugāju un Mežinieku ļaudis, [7] tāpat lādēdami mui­žas skrīveri, bet visvairāk junkuru Joahimu, kura dēļ tiem bija nācies atstāt iesildītās lāvas un steigties uz muižu salā un putenī.

Trešdaļu jūdzes aiz muižas sniegs metās seklāks, un lauka vidū, kur putenis bija dzinis pāri pavisam mazu sliedi, pēdu dzinēji atkal pamanīja uz sniega tādus pašus asiņu traipus kā tie, kuriem pāri pie kunga mājas gala vējš jau bija sagriezis lielu kupenu. Rugājs to pateica va­garam, un Kārkliņam sirds uz brītiņu iedrebējās priekā. Tagad viņam radās cerība pirmajam dabūt rokās vainīgos un tātad iegūt arī hercoga godalgu. — Bet, ja nu to leišu sirotāju ir vairāk un katram pa bisei, ko tad?

Mazā, retiem lazdu krūmiem apaugušā klajumā, kur dažas vietās putenis savos griezienos bija atsedzis gan­drīz kailu, noledojušu zemi, tumšie asiņu traipi sniegā

kļuva vēl skaidrāk saredzami. Un blakus tiem vagars pa­manīja arī zābaku pēdas. Nē, sirotāji te nebija gājuši, jo tie jau mēdz iet pulciņos. Pēdas bija tikai vienas — zāba- kotu kāju pēdas. Tās veda uz vecās kapsētas pusi, pazuzda- mas aiz zemā zemes vaļņa starp apsnigušām kapu kopām un priedēm, kuru varenie stumbri likās iesniedzamies mā­koņos.

Vajātāji sāka bailīgi mīņāties uz vietas. Bet vagars tos sabrēca kopā, un ļaudis vilcinādamies sāka rausties pāri kapsētas valnim.

— Kurš kristīgs cilvēks gan labprāt te spertu kāju un pie tam vēl pašā vilkaču putenī, — smagi nopūtās vecais Rugājs, slepeni pārmezdams krustu. To pašu kā uz ko­mandu darīja arī abi viņa kalpi, spiezdamies tuvāk saim­niekam. Un bandinieks Mārtiņš nedroši ieminējās: — Ļau­dis jau stāsta, saimniek, ka te cilvēkam esot bailīgi rādī­ties. Vecais Rengarts vēl viņnedēļ, braukdams no Meža- muižas, redzējis kaut ko tik nelabu, ka vēl tagad guļot slims un bez valodas.

— Kuš — ko jūs tur tērgavojat? — nikni iešņācās va­gars, nemanot piegājis klāt un rāpdamies no zirga. — Pa­gāni, aizbiedēsat vēl vainīgo, ja tas paslēpies tepat kaut kur aiz priedes! Tādā putenī jau viņš nevar tālu tikt, — Kārkliņš mierīgākā balsī piebilda, ņemdams no pleciem smago arkebūzu, un, pieplacis pie vaļņa malas, ar šķilta­vām aizdedza bises degli. — Tu, Mārtiņ, paliec tepat un uzmani manu melni, — viņš noteica, pasviezdams kalpam pavadu. — Bet tagad, ļaudis, iet kapiem cauri un labi pārmeklēt! Un, līdzko manāt, dodiet man ziņu: ja nedo­sies rokā ar labu, es to razbainieku pacienāšu ar svina lodi.

Dzinēji atkal sāka mīņāties, bailīgi skatīdamies ap­kārt. Tad gausi izvirzījās ķēdē un sāka iet kapiem cauri, vairāk vērodami, cik tuvu atrodas blakus gājējs, nekā mek­lēdami bēgļa pēdas. Kurnēt neviens neuzdrošinājās. Tepat klātu jau bija arī kapsētas otra mala, pat apsnigušo valni jau varēja saredzēt. —

— Te mēs vasarā aprakām mana tēva jaunības draugu, veco Silenieku, — Rugājs ieminējās, brizdams kalpa Pē­terim blakus pa sniegu un atkal nopūzdamies. Un tūliņ aprāvās.

Pie Silenieka kapa, kam pāri pleta savus kailos za­rus varena priede, asiņu traipi sniegā kļuva atkal re­

dzami. Sniegs ap kapu bija nomīdīts — kā likās, slepkava te bija atpūties no grūtā skrējiena.

Kapa kājgalā, turpat pie krusta, viesulis bija sagriezis uz kapa tādu kā nelielu kupenu.

— Ko jūs tur darāt, ļaudis? — ierunājās Rugājam aiz muguras bargā vagara balss. Neviens viņam neatbildēja; ļaudis bailīgi kāpās no Silenieka kapa atpakaļ.

Vagars piegāja klātu, klusēdams vēroja tumšos trai­pus sniegā un nelielo kupenu kapa kājgalā. Tad pielie­cās, sāka raust vieglās, sausās pārslas un, pārmetis sev krustu, izcēla aiz matiem no sniega asiņainu, jau apledo­jušu cilvēka galvu. Galvas sejā bija sastingušas nāves šausmas un uz ūsām un nelielās zoda bārdas sasalušas asinis.

— Dievs lai mūs paglābj no visa ļauna, — vecais Ru­gājs ievaidējās, — tas jau ir mūsu jaunais kungs, junkurs Jukums!

Vagars, vēl arvienu turēdams asiņaino galvu kreisā rokā, klusēdams sāka brist uz vārtu pusi. Tāpat klusē­dams uzrausās Mārtiņa pievestā melnī, kurš bailīgi rāvās saņis, un lēni grieza zirgu uz muižas pusi.

Ļaudis tam sekoja, klusi sačukstēdamies un turēda­mies cieši viens otram blakus. Un ap viņiem nakts mel­numā atkal auroja un kauca vilkaču putenis.

Kurzemes un Zemgales hercogs Fridriķis, kuram, taisnību sakot, bija tiesības tikai uz otru titulu, jo vecais Ketlers mirdams bija novēlējis pirmo jaunākajam dēlam trakgalvim Viļumam, sēdēja īgns savā Jelgavas pilī pie kamīna un ar dzelzs kruķi bikstīja gaiši degošās priežu šķilas. Liesmu atspīdums lēkāja pa augstajām telpas sie­nām, sārtodams briežu ragus, šaujamos stobrus un āvu un zobenu asmeņus. Un arī paša hercoga slimīgi bālo seju, no kuras, par spīti agrai ziemas rīta stundai, rūpes un ne­miers bija paspējuši aizdzīt miegu un viņa atstāto gur­denumu.

Miegs bija šonakt bēdzis no hercoga acīm, par spīti pilsārsta Fabriciusa dotām miega zālēm un smērēm, ar kurām viņa gaišība velti centās izdzīt viņu mocošo ek­zēmu. Kasīdamies līdz asinīm un kaudamies ar smagām domām, hercogs bija mētājies pa gultu 110 vieniem sāniem

uz otriem, beidzot cēlies augšā un licis sulaiņiem iekurt! uguni, lai kamīna gaisma izkliedētu drūmos biedu rēgus un ielietu viņa drebošos, nevarīgos locekļos jaunu siltumu. I3et hercogam sala arī pie kamīna uguns, kaut gan gai­šība bija cieši ietinies siltā caunādu kažokā. — Kašķis grauza jaunā hercoga miesu, bailīgu domu smagums māca dvēseli. Pilns niezas radīto drebuļu un drūma īgnuma, viņš trīcēdams ietinās vēl ciešāk savā kažokā un gurdām, iekaisušām acīm vēroja liesmas un jautri sprēgājošās dzirkstis, kas noplaiksnīdamās skrēja augšup, līdz ar dū­miem un uguns tveici pazuzdamas kamīna skurstenī.

Guļamistabā ienāca, zemu klanīdamies, vecākais kam­barsulainis Juris un teica, ka Mežamuižas amtmanis Kleists esot atsteidzies ar svarīgām vēstīm un lūdzot viņa gaišību to visžēlīgi pieņemt.

Hercogs īgni pamāja sulainim. — Lai viņš ienāk! — viņš teica, sakniebdams plānās lūpas un ciešāki ietīdamies caunādās.

Juris pazuda, un pēc brītiņa ietusnīja istabā milzenis Kleists. Pie viņa matiem un zoda bārdas, un garajiem jāt­nieka zābakiem vēl lipa klāt sarmas putekļi, un resnais ģīmis viss spīdēja sviedros. Godbijīgi palocījies, amtma­nis steidzās hercogam klātu un noskūpstīja izdilušo, ēdes saēsto gaišības roku.

— Nu, ko viņš grib teikt? — hercogs paskarbi ievaicā­jās, savilkdams no jauna ap pleciem kažoku.

Kleists sāka stāstīt, sviedrus no sejas slaucīdams:

— Jūsu gaišība, Kalnamuižā notikušas šaušalīgas lie­tas. Kāds bezdievīgs zemnieku kārtas cilvēks noslepkavo­jis muižas amtmaņa dēlu Joahimu Brunnengrēberu un pats aizbēdzis uz leišiem, un pirms bēgšanas vēl neģēlīgi apsmējis visus Dieva un kristīgu cilvēku likumus, nogriez­dams junkuram Joahimam galvu un to aprakdams zem­nieku kapos sniegā. Pats Kalnamuižas amtmanis, ieraugot dēla līķi, miris uz vietas no bēdām, un es kā tuvākās mui<- žas pārvaldnieks atsteidzos to visu ziņot jūsu gaišībai.

Hercogs nometa savu caunādas kažoku un saslējās krēslā, bet tūliņ atkrita viņā atpakaļ.

— Viņš nevar būt viens pats tās slepkavības vaini­nieks, — hercogs Fridriķis šņāca, nobālis no bailēm un dusmām. — Kleist, kur ir viņa neģēlības līdzzinātāji? Vai arī tie, par spīti manu amtmaņu modrībai, būs aizbēguši uz leišiem?

Kleists nobijies un nesaprazdams pavērās hercogam sejā un nosvīda vēl vairāk. Tad saņēmās un teica:

— Jūsu gaišība, es liku apcietināt viņa trijus brāļus un četrus no radiem un kaimiņiem, jo ir tiesa, ka tik šaus­mīgs asinsdarbs nevar būt viena cilvēka izdomāts un pastrādāts.

— Kur ir viņi? — hercogs iespiedzās, viebdamies aiz sāpēm, kuras grauza viņa kašķaino miesu.

— Viņi stāv saistīti pils pagalmā, žēlīgo hercog, un mani ļaudis tos uzmana, gaidīdami jūsu gaišības pavēli.

— Moku kambarī viņus! — Hercogs piecēlās, ar gri­basspēku apspiezdams niezošās sāpes un atbalstīdamies uz Kleista masīvā pleca. — Liec viņus vest moku kambari, un bende lai sagatavo savus amata rīkus! Mums jāizzin visi šo dumpīgo zemnieku plāni un nodomi!

Kleists palocījās un pazuda. Hercogs Fridriķis atkal palika viens un nevarīgi atslīga atpakaļ krēslā, drebēdams no sāpēm un sala un tīdamies caunādās.

* * *

Silenieka trīs deli, Mārcis, Kristaps un Ingus, visi sakalti ķēdēs, miņājās Jelgavas pils pagalma sniegā, iz­biedētām, asarainam acīm vērodami drūmos rezidences mūrus, pie kuru jumtiem un torņiem kā egļu bārdas karā­jās milzu ledtekas. Viss nesenais — muižas kalpu iebru­kums nakts vidū viņu mājās, lamas, sitieni un nemitīgā taujāšana, kur palicis ceturtais brālis, — viņiem likās kā ļauns, ar lietuvēna spoku uz krūtīm sapņots sapnis, līdz galam vēl neizmurgots. Un, mīņādamies no vienas kājas uz otru, cik nu to atļāva smagās važas, kurās viņus to­nakt bija ieslēdzis muižas kalējs, Kaspara brāļi apstulbuši, nekā vēl nesaprazdami, mirkšķināja acis, kā gribēdami aizdzīt ļaunu miega mulsu un mūru un torņu vietā atkal ieraudzīt piesnigušos Silenieku jumtus un garo akas vindu tēva sētas pagalmā, ap kuru viņas vilkaču nakts putenis bija sagriezis neizbrienamas kupenas.

Aiz Sileniekiem, drūmi klusēdami un nokārtām gal­vām, stāvēja vecais Daukša, sirmais Birznieku tēvs un Rugājs ar savu bandinieku Mārtiņu. Arī viņi bija sakalti dzelžos, un saltais rīta vējš purināja Birzniektēva sirmos matus: cepure tam bija nokritusi ceļā uz Jelgavu, un sargi, Kleista kliedzienu mudināti, nebija ļāvuši laiku to sniegā sameklēt.

Gūstekņi stāvēja, nerunādami ne vārda, un viņu mu­tes neatvērās arī tad, kad Kleists atgriezās ar bendi un tā kalpiem un saslēgtos zemniekus ierāva pa apledojušām trepēm dziļos pagrabos zem pils.

Klabinādams savu dzelzskalto spieķi pa izdilušām ak­mens kāpnēm, nokāpa moku kambarī arī Zemgales her­cogs un, pārlaidis niknu skatienu apcietināto sejām un drebošiem pleciem — bendes kalpi tos bija jau izģērbuši kailus —, apsēdās uz ozolbluķa, kam pakalpīgais Kleists bija pasteidzies uzmest virsū savu lūšādas kažociņu, pats nostādamies hercogam aiz muguras. — Bendes naski lo­cījās ap krāsni, cenzdamies uzpūst gaišās liesmās tikko aizkurto uguni.

Pirmo nostiepa uz moku sola Silenieku Mārci, kā jau vecāko no brāļiem, un iežņaudza viņa kājas spāņu zāba­kos. Mārcis saviebās no sāpēm. Un, kad bendes kalps bija uzsitis zābaka tapai ar ozolkoka veseri, to atvēzdams jau­nam triecienam, pār plecīgā puiša lūpām paspruka moku brēciens.

— Unsvat, atzīsties, ka esi tava brāļa nežēlīgā briesmu darba līdzzinātājs, — Kleists viņu mudināja, un hercogs piekrizdams pamāja ar galvu.

A-lārcis klusēja, un bende nolaida pacelto āmuru. Puiša seja pārplūda asarām, savilkdamās sāpēs. Viņš lo­cījās un vaidēja:

— Mīļie, žēlīgie lielkungi, žēlojiet mani, nabaga ne­vainīgu cilvēku! Nekā ļauna neesmu darījis, godīgi gāju darbos, klausīju kungam, klausīju vagaram-

— Saki tu, bendesmaiss, — kur ir tavs brālis Kas­pars? — Kleists ierunājās, hercogam aiz muguras stāvē­dams.

— Žēlīgais amtrnaņa kungs, — Mārcis iestenējās, — nezinu, nudien nezinu. Aizgājām aizvakar visi gulēt. Pieceļos pēc pirmiem gaiļiem, eju modināt Kasparu, lai pabaro zirgus, — skatos, zēna nav. Prasu Kristapam ar Ingu — tie sakās neesot naktī manījuši viņu izejam no istabas. Nodomājām, būs laikam aizgājis uz Rugājiem meitās. Zirgus pabaroja Ingus, un likāmies atkal gulēt, bet nenāk miegs. Kristaps aizdedzina skalu un sāk izcilāt Kaspara mantas — trūkst svētku drēbju, un nav arī vec­tēva zobena, ko tas nēsājis savā laikā, vecajam lielkun­gam kalpodams. Kristaps lādas, man uzreiz pamirst sirds.

Sak, nebūs labi, puika trakgalvis. Te uz rīta pusi klāt vagars ar vīriem, liek mūs sakalt važās un ved uz muižu. Saka, mēs esot slepkavas, esot nokāvuši veco kungu un junkuru Jukumu. Es saku, vai Dieviņ, nevaru ne jēriņa nokaut, kur nu vēl strādāt tādus briesmu darbus. Bet vagars' gāž man ar dūri sejā un kliedz: tu, maita, esi slepkavnieks, es atradu Jukuma galvu iekašātu sniegā uz tava tēva kapa! Es atbildu, varbūt to izdarījis Kaspars, viņš jau priekš tēva bērēm nelabi runāja, bet es to norāju, lai bīstas grēka.

— Ko viņš runāja? — hercogs ziņkārīgi ievaicājās, un milzīgais Kleists, tam aiz muguras stāvēdams, kā at­balss atkārtoja:

— Saki, unsvat, — ko viņš runāja?

— Teicās dot tēvam līdzi kā veļu ceļa dāvanu jaunā kunga galvu.

Hercogs sarāvās kā pātagas ķerts un aizklāja rokām seju. Viņam uz brītiņu palika nelabi.

— Mežoņi, — viņš iestenējās, — strādāt tādus šausmu darbus! Vai tad jūsu tēvs bija vilkacis vai miroņu rijējs, ka tam vajadzēja dot kapā līdzi cilvēka galvu?

— Vai netika pinies ar burvjiem un pesteļiem, vai ne­biedrojās ar sātanu un citiem nešķīstiem gariem? — Kleists steidzās piebalsot.

Apcietinātie skatījās abos kungos izbiedētām acīm un purināja galvas. Un vecais Birznieku tēvs, kam acis jau bija gluži tumšas palikušas, klusi noteica:

— Silenieks bija godavīrs un krietns saimnieks, un par viņu mēs nezinām neko sliktu.

Tad atvērās mute ari Daukšam — un tas sacīja, gurdi mirkšķinādams iekaisušās acis un cenzdamies izsliet atkal taisnu savu drukno, gadu nastas saliekto augumu:

— Silenieks bija mans krustdēls, un, guldot viņu kapā, es teicu: lai Dievs dod mums visiem, kungiem un zemnie­kiem, savu mūžu tikpat godīgi nodzīvot!

— Neplēsās ar kaimiņiem, satika ar radiem un saimi, bija amtmanim tas labākais saimnieks un Silenieku kalpi muižas laukos tie čaklākie darbinieki, — ieminējās arī Ru­gājs, bailīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru.

Hercogs nepacietīgi savilka uzacis, ar roku pamādams zemniekiem, lai cieš klusu.

— Es negribu zināt par viņa klaušām un kaimiņiem,— viņš īgni noteica, — bet to, vai Silenieku saimnieks nav pinies ar pesteļiem, vai nav mācījis savus dēlus nolikt viņam pēc nāves uz kapa kungu kārtas cilvēka galvu par izsmieklu mūsu zemes valdīšanai un par negantību Dieva priekšā, kurš tagad var uzsūtīt Zemgales valstij asins- lietu, mēri vai citas mocības.

Apcietinātie klusēja.

— Runājiet, citādi viņa gaišība liks jums dedzināt kāju pēdas un bendes kalpi knaibīs jūsu miesas kvēlojo­šām dzelzs stangām, — Kleists draudēja.

— Lai runā Daukšas tēvs, — Rugājs bailīgi ieminējās.

Daukša ieklepojās un panāca uz priekšu.

— Cienīgs lielskungs, — viņš. teica, zemu klanīda­mies, cik nu to at|āva tam apliktās važas. — Mans krust­dēls nebija ne burvis, ne vilkacis. Kārtīgi gāja baznīcā un pie dievgalda, kārtīgi baroja gariņus, — te Daukša aprā­vās un izbiedētām acīm pavērās lielkungā.

— Un to tu sauc par dievbijīgu cilvēku, kas pietur sa­vās mājās nešķīstus garus? — Kleists viņu norāja.

— Varbūt pūķis arī tam bija? — turpināja taujāt AAe- žamuižas amtmanis. — Mani |audis saka, ka daži Kalna- muižas saimnieki nopirkuši Rīgā pūķus, atvēlēdami savas dvēseles velnam, un ar elles lielkunga ziņu iedzīvojušies mantā. — Nu, saki taisnību, citādi hercogs liks tevi ierakt lidz kaklam zemē un ar bendes arklu noraut galvu kā sā­tana kalpu slēpējam!

Daukša pakratīja savas sirmo matu krēpes. — Es un tie citi — mēs visi esam lielkunga rokā; viņam spēks un vara, un viņš var darīt ar mums, kā tīk. Lai man noar galvu, ja lielskungs tā vēlas; ko es zinu, to es saku, ko nezinu, nesaku, un to pāris gadu dēļ, kas man būtu šajā pasaulē vēl jādzīvo, es neiešu apmelot savu krustdēlu.

Arī pārējie apcietinātie apgalvoja, ka nekā nezinot, un hercogs pamāja bendēm. Spīdzināšana sākās no jauna. Daukšas tēvam dedzināja kājas ar kvēlošām oglēm, un no asinīm, kas krita ogļu pannā, plīvoja un dzisa zilganās tvana uguntiņas. Daukša, sakodis zobus, klusi stenēja, bet neteica ne vārda. Birznieku tēvu un Silenieka dēlus pakāra virvēs aiz rokām pie moku sijas, un bende kapāja viņu muguras ar vērša pātagu, līdz miesa sāka lobīties nost no kauliem un zem mocekļu kājām sakrājās asins paltis. Bet arī viņi nekā nestāstīja. Birznieku tēvs cieta klusu, Mār­cis ar Kristapu skaļi vaimanāja, bet Ingus no bailēm un sāpēm bija pazaudējis samaņu jau pašā mocības sākumā un bezspēcīgi nokarājās savās saitēs kā muižas pieliekamā kambarī pakārts putnēns.

Kad viņus noņēma no sijas un bendes kalpi bija tiem iegriezuši izmežģītos locekļus, nāca Rugāja un viņa ban- dinieka Mārtiņa kārta; viņu kājas ieāva spāņu zābakos. Mocekļi raudādami apgalvoja, ka nekā nezinot, un bende sita pa zābaku tapām ar savu ozolkoka veseri. Zābaka dēļi šķaidīja mocekļu miesu un lauza kaulus, un asinis pi­lēja pa tapu caurumiem ārā no šiem moku rīkiem, kurus hercogs mīlēja lietot biežāki kā visus pārējos. Vēl vairāk nekā raganu dedzināšanu, kurā skatoties tam uz bridi piemirsās mūžīgā nieza un sāpīgie hemoroīdi.

Tad beidzot atdarījās bandinieka Mārtiņa mēle — un tas sāka stāstīt: pēc vecām ierašām, kas bijušas spēkā pa­gānu laikos, esot jāliek miroņa siles kājgalā viņa slepka­vas vai kāda cita nāves līdzvaininieka galva, lai tā būtu aizgājējam par kāju pameslu un tas varētu jel kapā bau­dīt atriebības saldumu. Vecais Silenieks, pie kura Mār­tiņš nodzīvojis divi gadi, bijis ne vien čakls zemes darba veicējs, bet zinājis arī senās dziesmas, par kuru dziedā­šanu draudot rīkstes un cietums, un arī citas tamlīdzīgas veclaiku lietas un būšanas un mēdzis par tām stāstīt arī dēliem, sevišķi pastarītim Kasparam. Un tāpēc bandinieka Mārtiņam tā vien liekoties, ka slepkavības līdzzinātāji esot visi Silenieka dēli, bet slepkava — Kaspars, ko jau ap­stiprinot viņa aizbēgšana. Pirms mokām bandinieku Mār­tiņš neiedrošinājies ko stāstīt, jo baidījies no saimniekiem. Bet tagad, redzēdams tuvojamies savu pēdējo stundiņu un gribēdams ar atzīšanos iežēlināt cienīgo lielkungu par nabaga bandinieka veco māti, kas paliekot bez maizes de­vēja, viņš esot izteicis visu, ko slēpis, un vairāk nekā ne­zinot. •—

Un hercogs jau taisījās māt bendēm, lai tie gatavo jaunus moku rīkus. Bet tad ieklupa pagrabā aizelsies vēstnesis, tērpies hercoga dragūnu svārkos, un nokrita ceļos pie bluķa, uz kura sēdēja viņa gaišība Fridriķis.

— Cienīgs žēlīgs lielkungs, — karakalps aizelsies ru­nāja, — zviedri pie Baldones! Pats viņu hercogs nākot uz Jelgavu ar varen lielu spēku, un ritmeistars Sakcns mani sūta to pasacīt gaišībai.

Hercogam palika tumšs ap acīm. Drebošiem pirkstiem sataustījis Kleista plecu, viņš nevarīgi piecēlās, izstreipu­ļoja ārā no pagraba un pavēlēja sulaiņiem steigšus savākt vērtīgākās mantas, lai bēgtu no Jelgavas pils projām, dzi­ļāki zemes iekšienē. Uz Auci, Bausku vai kādu no brāļa Viļuma pilīm — vienalga. Kaut tikai varētu justies tāļak no zviedru sirotājiem un Daugavas, aiz kuras, kā bija paudušas agrākās briesmu vēstis, jau drasēja Zēdermand- landes hercogs Kārlis un viņa trakgalvīgais dēls un vārda­brālis, saukts Gillenhjelms.

Bendes kalpi palika ar mocekļiem vieni. Bende Dītri- ķis nebija no dabas ļauns cilvēks un zināja, ka briesmu bridi hercogs aizmirst visu, ari tikko dotās pavēles. Viņš lika saviem kalpiem aizvest gūstekņus cietumā. Rugāju un Mārtiņu, kas nespēja paiet, jo spāņu zābaki bija sa­dragājuši viņu lielus, uz cietumu aiznesa ataicinātie klau­šinieki.

Tikai Birznieku tēvam vairs nebija ar pārējiem pa ce­ļam. Tieši no moku kambara viņu aizveda uz grēcinieku kapiem, ārpus pilsētas vaļņa, kur veco daiņotāju un teiku teicēju apraka kopā ar notiesātiem slepkavām, bērnu zū- mētājām, zagļiem un dedzinātājiem, kas bija miruši uz rata vai pie karātavām.

* * *

Hercoga bailes izrādījās veltas, jo ritmeistars Sakens bija savā pārbīlī noturējis par hercoga Kārļa armiju ne­lielu sirotāju pulciņu.

Sapakotās mantas izkravāja atkal; vēstnesi, kas bija pārbiedējis viņa gaišību, tam atnesdams melu ziņas, pa­kāra karātavu vietā pie Lielupes. Un hercogs Fridriķis atkal sēdēja īgns savā pilī pie kamīna uguns, kasījās un sala, un viņa sirds bija pilna niknuma pret visiem, ļauna uz visu pasauli.

Pa aizputeņoto Kauņas ceļu virzījās uz ziemeļiem smagi piekrautu ragavu rinda. Pinkainie leišu zirdziņi grima sniegā pāri ceļiem, elsoja un klupa, un vīriem, kuri sēdēja uz linu vezumiem, vai pēc katriem simts soļiem nā­cās lēkt sniegā, lai atvieglotu zirgiem viņu velkamos. Dažs labs, vezumam gāžoties, ielidoja sniegā arī bez visas lēk­šanas.

Ragavas, zirgi un braucēji piederēja Bisenas panam Narbutam, lini — Rīgas tirgonim Veishofam, kura komijs Lapsa bija aizvedis leišu kungam rokasnaudu un solījumu, ka pārējo summu saņems Rīgā Bisenes stārasts, līdzko lini būs novietoti Veishofa klētis.

Stārasts brauca linu karavānai pa priekšu, vērodams aizpūsto ceļu; komijs — visiem nopakaļus, dziļi ierāvis ka­žoka apkaklē galvu un pussnaudienā domādams par Rīgā palikušiem bērniem, sievu, savu peļņas daļu un leišu me­dus šņabi, ar kuru to bija cītīgi cienājis, cerēdams dabūt augstāku maksu, vecais Bisenas kungs.

No šīm tīksmīgajām domām Lapsu iztraucēja spalgs zirga zviedziens turpat aiz muguras. Atliecis kažoka ap­kakles stūri un paskatījies atpakaļ, vecais komijs ierau­dzīja trijjūga vilktas kamanas, kurām nopakaļus bija jā­juši divi karakalpi. Tie tagad laidās garām kamanām, gremdēdami zirgus ceļmalas kupenās līdz vēderam. Vecā­kais karakalps lādējās, valdīdams savu straujo melni, kas izmisis cīnījās ārā no sniega lāņiem. Jaunākais jātnieks, licis ātrāk uz ceļa, pie komija kamanām pārliecās pār zirga kaklu un uzsauca lauztā leišu mēlē:

— Kustaties žiglāk vai pagriežat ceļu, lai mūsu kun- dzene var garām tikt! Mums nav nekāda prieka vilkties jums pakaļ tādā pašā vēža gaitā līdz pašai Biržu pilij!

Komijs uzmeta jaunajam karakalpam pētošu skatu un tad teica latviski:

— Līdz Biržiem? Tad jau mūsu ceļi šķirtos tūliņ aiz Panevēžas. Mēs braucam uz Rīgu. Vai tu, puis, jau sen projām no Zemgales?

Karakalps mazliet piesarka. Tad, zagšus uzmetis skatu savām kamanām, teica:

— Savs laiciņš būs gan. Kā tu to zini?

Komijs pasmīnēja. —

— Es braukāju cauri Zemgalei uz leišiem un atpakaļ jau savi trīsdesmit pieci gadi un esmu izmācījies pazīt ne vien linu šķirnes, bet arī cilvēku sejas. Daudz tādu vīru kā tu ikgadus lobj pāri robežai.

Tagad bija ticis galā ar savu trakojošo melni un pie­jājis klāt arī vecais karakalps. Pietvīcis no kauna dus­mām, viņš gribēja sākt zirga vietā lamāt vezumniekus, bet pamanīja komija rokā degvīna krūku un palika uzreiz rams.

— īsts suņaJaiks, — viņš norūca. — Draugs, liec sa­vējiem pieturēt, kamēr mēs pabraucam garām, un dod ari mums pa malkam no tavas pudeles!

Lapsa, piecēlies kamanās pusstāvus, uzkljedza brau­cējiem. Tie sasaucās un sāka apstādināt zirgus, lūkodami tos sagriezt sānis. Pāris ragavu apgāzās, ar savām linu buntēm aizsprostodamas tikko atbrīvoto ceļu. Pie vainīga­jiem lādēdamies steidzās stārasts.

— Kādu ļaužu? — komijs ievaicājās, pasniegdams brandvīna krūku vecajam karakalpam. Tas ieņēma pilnu muti, nokrekšķināja un steidzīgi pateica, taisīdamies kampt otru malku:

— Kristapa Radzivila. Ceļā no Ķeidaniem uz Biržiem. Vedam pana kundzes audzēkni paneli Pšijemsku, sargā­dami viņas nevainību no jauniem kungiem un viņu pašu no vilkačiem. — Kas dzirdams par kariem? — vecais bruņukalps turpināja, atkal celdams pie lūpām degvīna trauku. — Zamoiskis pavasarī ies uz Vidzemi un lauzīs zviedru hercogam sprandu. Viņš veic visus, un taviem ticī­bas brāļiem šoreiz nelīdzēs visas Lutera Mārtiņa aizlūg­šanas pie elles ķēniņa, — leišu kareivis nobeidza, atdo­dams komijam atpakaļ iztukšoto krūku un atkal palik­dams bramanīgāks un lielīgāks.

— Jā, — Lapsa nopūtās, — visas zīmes rāda, ka gai­dāmi nikni kari, un diezin vai citu ziemu es varēšu tikpat droši braukāt apkārt kā patlaban. Bet var vēl gadīties vi­sādas lietas arī no citas, ne vien zviedru puses.

— No kuras tad? — nicīgi ieminējās vecais kareivis, iesirmās ūsas braucīdams. — No Maskavas? Tā vēl nav aizmirsusi pana Stefana doto pērienu.

— No Maskavas gan ne, — komijs gausi noteica, kā neviļus atkal uzmezdams skatu jaunajam karakalpam. — Varbūt no tuvākas debesu malas. Vai neesi neko dzir­dējis par kņazu Bogislavu Gundaru?

— Nē, — vecais vilcinādamies novilka. — Par kņazu Jāni gan — tas esot liels vojevoda, manam panam veca rada un grāfa Zamoiska draugs.

— Nu, redzi, — Lapsa apmierināts sacīja. — Gundars paliek Gundars; visi viņi, jādomā, vienas radu ģints, tāpat kā tavi Radzivili. Vecais Zamoiskis gribot iedabūt Ketleru vietā kņazu Bogislavu par Zemgales valdnieku: esot cē­lies no šīs zemes senā ķēniņa Nameja ģints. Un, ko Za­moiskis sadomā, to viņš arī izved galā, — komijs novilka, un viņa skats atkal nejauši apstājās pie jaunā karakalpa sejas.

Tā bija kļuvusi nāves bāla. Tad viņā strauji atgriezās sārtums un jauneklis, pievilcis zirga pavadu, noliecās uz Lapsas kamanu pusi, ieurbdamies viņā degošām acīm,

— Kur viņš tagad? Kurā zemes malā?

— Ak kņazs Bogislavs? Vai nu Zamoscē pie grāfa, vai Varšavā pie ķēniņa. — Bet ko tu vaicā? Tu tak esi Ra- dzivilu karakalps, — Lapsa kā brīnīdamies runāja.

Jaunais kareivis neatbildēja un grieza apkārt savu zirgu, taisīdamies to dzīt atpakaļ. Vecais ar savu melni tam aizkrustoja ceļu.

— Kur tik steidzīgi, puis? Mums jājāj uz Biržiem, ne­vis atpakaļ!

— Nost no ceļal — jaunais iekaucās un satvēra zo­bena rokturi. Vecā acīs iegailējās niknums, iesirmās ūsas saspurojās kā lūsim pirms lēciena.

— Ak, šitā! Dezertēt? Pagaidi, puisīt: es tev apcirtišu abas ausis un degunu piedevām.

Un vecais kareivis izvilka zobenu. Lapsa ierāvās savu kamanu dibenā. Svešajās iespiedzās sieviešu balsis.

Paceltu zobenu vecais metās virsū jaunajam. Tas sa­gaidīja viņu ar izstieptu asmeni, pieplacis sava rumaka mugurā. Cirtienu zibeņi sakrustojās gaisā, asmeņi iesvil­pās atkal. Jaunais izstiepās kā vaļā laista linga, un viņa zobens ķēra vecā karakalpa seju, un sirmās ūsas acumirkli kļuva sarkanas.

Vecais iestenēdamies izlaida no rokas zobenu un sa­šļuka seglos, tad iegrīļojās un, bruņas žvadzinādams, smagi nogāzās sniegā. Jaunais metās nost, aplieca savu rumaku apkārt kamanām ar Radzivilu cilts ģerboni — ku­čieris bailēs nokūleņoja no bukas, kamanu iekšienē vai­manāja sievietes — un, sagriezis zirgu atkal uz ceļa, lēk­šos sāka to dzīt atpakaļ uz dienvidiem.

* * *

Tikai pec laba brītiņa komijs iedrošinājās izbāzt galvu no lāčādas kamandeķa apakšas. Vezumnieki bija sakopuši izgāztos linus un mīņājās blakus savām ragavām, gaidī­dami, kad pabrauks garām svešās kundzenes kamanas.

— Braukt! — komijs uzkliedza saviem zirdziniekiem, un linu karavāna sāka kustēties.

Lapsa paskatījās atpakaļ. Panas Pšijemskas kučieris patlaban traucās ārā no ceļmalas kupenas. Uz ceļa stā­vēja melnais rumaks nokārtu galvu un raudzījās savā jātniekā, kas nekustēdamies gulēja sniegā. Un sniegs ap gulētāja galvu metās arvienu sarkanāks.

Kad po|u karaspēks devās mājup no valahu kara gai­tām, bija jau dziļa ziema un tik bargs sals, ka nosala lielā puse gūstekņu, un pāri ledus tiltiem, kas bija savie­nojuši upju krastus, brauca paši smagākie lauka lielga­bali un vezumi ar mantām, kuras bija gūtas cīņu laukos un salaupītas ienaidnieku nometnēs.

Lai kaitinātu savus vecos ienaidniekus Opalinskus un Zborovskus, kas nebeidza kūdīt galmu pret veco kancleru, un rādītu pašam Zigismundam, ka Zamoiskim gluži vien­alga, vai ķēniņš grib godināt lielā kroņa hetmaņa jaunos nopelnus vai ne, grāfs sarīkoja pats sev uzvarsvētkus savā Zamoscē, uzlūgdams ciemos savus karavīrus un tuvu un tāļu novadu muižniekus, kas nebija galma lišķu draugi. Viesu sajāja un sabrauca tik daudz, ka pils virtuvēs ik­dienas vārīja ciemiņu un viņu kalpu mielastam septiņdes­mit aunus, lielas zivis, kas bija sasaldētas atvestas no Dņepras, un zosis un pīles bez skaita. Uz. milzīgiem gro­zāmiem iesmiem pils pagalmā cepa gabalos nesacirstus vēršus un meža kuiļus, kuriem sēkdami pēdas bija briduši līdz krūtīm pa dziļu sniegu grāfa mednieki. No plašajiem pagrabiem sulaiņi vēla tusnīdami ārā sūnām apaugušas vecas vīna mucas, bet alus darītavās neatdzisa kubli, gā­dādami plašajai viesu saimei saldenrūgto dzērienu. Pēc daudzu gadu gulēšanas apakšzemes tumsā tagad ierau­dzīja dienas gaismu apputējušās medusšņabja krūkas, at­dodamas kristāla biķeriem, zelta kausiem un sudraba kan­nām savu viltīgi saldo dzērienu, kas, lietots ar mēru, da­rīja jautru prātu un deva maigu reibumu, bet, vairāk dzerts, gurdināja pašu stiprāko vīru kājas un mēles un modināja neatvairāmu dziņu novietoties dzīru galda pa­galdē un tur krākt ar tādu sparu, ka suņi, kas, meklēdami kaulus, ložņāja zem dzīrotāju kājām, rūkdami muka ārā, astes iemieguši kājstarpēs.

Vecais Zamosces kungs centās iepriecināt ne vien cie­miņu rīkles un kuņģus, bet bija laikus gādājis arī par ci­tām izpriecām, kas žilbināja acis, mulsināja dzirdi un viesiem lika viņas vēl pēc gadiem atcerēties tāļos Podoli- jas garnizonos, Galīcijas muižās, Ukraines latifundijās, bebriem bagātajos Po)esjes purvos un Podļahijas silos, kuros vēl klīda nelielos pulciņos pelēkie, niknie meža zirgi. Šīs dzīrās ilgi atminējās ari vecie, sirrnūsainie Mazpolijas pani, sēdēdami ziemas vakaros pie krāsns ar biķeri rokā, un melnacainās kundzenes, kuru sirdis bija ieņēmis Za- mosces pili ar joni kāds stalts bruņinieks.

Kokles dziedāja un dūdas dūca visās pils zālēs no rīta līdz saulrietam un pāri pusnaktij, mielastu stundās sa- cenzdamās ar kannu skanēšanu, kausu šķindām un jaut­rajām viesu valodām, bet vakaros un naktīs likdamas līk­smi zvanīt zeltītiem bruņinieku piešiem un sudrabkaltiern zābaku pakaviem, kad jaunieši griezās dejas virpulī un ve­ciem kļuva maigākas sejas un valgas acis, atceroties aiz­gājušo jaunību. Un likās, ka skaļais dzīru troksnis ir at­dzīvinājis arī rožainos, zelta stopiem bruņotos amoretus, kas, itāļu meistaru veidoti, smaidīja no zāļu griestiem un sienām: viens otrs daiļš pāris, neredzamu bultu ievainots, iedejoja tumšākā kaktā vai loga nišā, lai varētu mīlas vārdus runāt un skūpstus plūkt.

Viesiem pulcējoties mielasta zālē, šāva pils lielgabali. Violetos kuntušos tērpti sulaiņi pa četriem nesa iekšā mil­zīgas sudraba cepešu bļodas, ļimdami zem viņu smaguma. Uz galdiem lika veselas meža cūkas, uz kuru niknajiem ilkņiem bija uzkārti sudraba kurvji, pildīti citroniem. Cep­tajiem pāviem veikli pavāri bija pratuši atstāt uguns ne­aizskartas viņu garās, zilzaļām samta acīm nokaisītās as­tes. Spalvu tērpa krāšņumā ar pāviem sace'ntās zelta fa­zāni, starp kuriem vizēja bļodas ar rāmu gulbju cepe­šiem. — Jautri pāži bālzilās zīda drānās staigāja ap gal­diem, uzmanīdami, lai kausi un biķeri nestāvētu tukšā un katram viesim būtu līksma sirds.

Katram mielastam vecais pilskungs bija gatavojis savu pārsteigumu. Pirmajā dzīru dienā iebrauca zālē pats Bakhs ar panterādu ap pleciem, turēdams vienā rokā sum­bra ragu, otrā — smagu ķekaru. Viņš jāja uz vīna mucas, un zemos ratus, kuros tā bija novietota, vilka četri rāmi lāči, omulīgi rūkdami. Bakha ratiem sekoja puskailas menādas, griezdamās jautrā dejā, plīvojošiem matiem, no­reibušām acīm un lūpām, kas atgādināja briedušas vīn­ogas. Pats vīna dievs, celdams pie lūpām sumbra ragu, mudināja viesus ziedot vīnam, dzert un līksmiem būt.

Bakha ratiem aizbraucot, zālē iejāja uz melna zirga kara dievs Marss, zelta bruņās mirdzēdams; viņa bruņu- cepures sekste bija nosprausta strausa spalvām, kas līgo­damās apsedza Marsa kamiesi un plecus kā ķiršziedu mē­telītis. Apturējis savu melni pie vidus galda, aiz kura sē­dēja Zamosces kungs, kara dievs nodeklamēja uzvarētāja apsveikšanai veltītu latīņu dzeju un, pasniedzies pāri gal­dam, uzlika vecajam kareivim galvā zelta lauru vai­ņagu. — Visi klātesošie cēlās kājās, suminādami varoni, un vivat saucieniem, kas drebināja dziru telpas, piebal­soja lielgabalu dunoņa no pils torņiem un bastioniem.

Otrā pusdienu mielastā ap galdiem jāja par indiešiem pārģērbti grāfa kalpi, sēdēdami uz dzelteniem kamieļiem. Gar seglu sāniem bija pakārti sudraba grozi, pilditi sar­kanu un baltu rožu klēpjiem. Indieši grāba pilnām šaujam vēsos ziedus un sēja tos dzīru galdos. Gaiss kļuva reibi­nošas smaršas pilns; ziedlapiņām apbira dāmu pleci, jau­nekļu un veču galvas un dzīrotāju biķeri,

Tad ienāca divpadsmit nēģeri, nesdami uz pleciem pa­plāti ar milzu torti, kas atgādināja Zamosces pili ar visiem torņiem un sargvaļņiem. Nesējiem apstājoties, tortes pi 1s- vārti atsprāga vaļā, tad pa tiem izlēca ārā mazs rūķītis ar zelta kroni galvā un tam pakaļ izlidoja rožainu dūju pulks. Zālē iejāja uz baltiem zirgiem četri vanadznieki sudraba bezdelīgām izšūtos samta svārkos, nesdami 11/ krūtīm Zamoisku cilts ģerboņus, bet uz cimdotām rokām mundrus medību vanagus. Pamanījuši baložus, vanagi metās tos vajāt, un skatītāji, atcerēdamies vasarā baudī­tos piekūnu medību priekus, sumināja savu saimnieku jau­niem vivat saucieniem.

Trešajā dzīru dienā mielasta zālē iečāpoja milzīgs pū­ķis — aste vēl dārdēja pa trepēm, kad telpas vidu bija aizsniedzis zaļganbaltais ķermenis. Pūķa acis nikni zvē­roja, sarkanā inute ar asajiem zobiem šņāca, vērdamās vaļā un ciet. Dāmas iekliedzās, bailēs pieplakdamas klātu saviem kavalieriem, kas tvēra pēc zobeniem. Viņiem aiz­steidzās priekšā jaunais Zamoiskis, mezdamies nezvēram virsū ar atvāztu asmeni. Cirtiens ķēra pūķa kaklu, no kura izšāvās sarkana vīna šalts. Pirmajam cirtienam sekoja otrs un trešs; pūķis stenēja un šņāca un tad saplaka uz grīdas, bet no viņa zaļganajām miesām izlēca ārā jautru meiteņu bars. Puķu vaiņadziņiem galvās — tās. dziļi pa­locīdamās, apsveica savu glābēju, kam par godu uz tēva mājienu atkal sāka šaut lielgabali, drebinādami masivās pils sienas un kalnu, uz kura bija celts Zamoisku ģints cietoksnis; un šāvieni tālu atbalsojās grāfa dzimtļaužu ciemos, vēstīdami viņu iemītniekiem, ka svin dzīrās viņu būdu un lauku valdnieks.

Ar Sandomiras palatina ziņu Zamoiska pils maršals bija ierādījis kņazam Bogislavam vietu pie mielasta galda blakus Mnišeka mantiniecei, un Gundars drīz vairs neap- jauda, kas viņu visvairāk reibina: dāmas tuvums vai toka­jietis, kura kausu jauneklis bieži cēla pie lūpām, cenzda­mies aizdzīt mulsumu, ko tam iedvesa daiļā kaimiņiene. To likās noskārta viņa pati, blāzmainiem skatiem un ap­slēptu smaidu vērodama savu apjukušo kavalieri.

Panai Marijai bija melni mati, izlutināta bērna seja un lepnas un spitīgas lūpas, asirissarkanas kā līgavai pēc kāzu nakts. Garās, samtainās skropstas, nolaizdamās le­jup, meta uz bālajiem vaigiem tumšas, skumjas ēnas. To­ties, skropstām paceļoties, likās, ka zem tām atveras dzel- maini bezdibeņi, mezdami dzeltenus zibeņus: Sandorniras kundzenei bija dzeltenas raganu acis, kurās skatīdamies bija zaudējis sirdi un saprašanu dažs labs mīlnieku gaitās rūdīts kavalieris no vecas un cēlas ģints.

Arī Gundars juta šo raganisko acu varu. Sirds smeldza saldās sāpēs, dega seja, un mulsa prāts, bet lūpas velti meklēja drošus glaimu vārdus, kas spētu kaimiņieni valdzi­nāt. Un pirmo reizi savā jaunekļa mūžā kņazs Bogislavs sāka nožēlot, ka ir vairījies no skaistu sievu tuvuma un pretēji citu Padovas studentu paradumam dzinies pakaļ mūzām, nevis vēlīgajām venēciešu meitenēm, teikdamies esam ne Afrodītes, bet Minervas bruņinieks.

Vīna un plaukstošas mīlas noreibušām acīm kņazs Gundars skatījās jaunavā, nespēdams novērst ncu no smaršīgajiem matiem, kurus septiņkārt apjoza bālu pērļu virkne, no lepnā, bālā profila, baltajiem pleciem un dzi­ļajā krūšu izgriezumā saskatāmiem maziem apaļumiem, starp kuriem dega aiz ņiebura aizsprausts sarkans rozes zieds. Un beidzot sāka vērties jaunekļa lūpas.

— Daiļā kundzene, — kņazs teica, noliecies uz kaimi­ņienes pusi un liesmainiem skatiem vērdamies tai sejā, — kaut es būtu šī maigā puķe, ko apņēmis tur savā vidū divu rožainu dūju pāris! Es atdotu visu par šo laimi un solītos līdz mūža galam būt uzticams vasalis dievei Ve­nerai.

Marija viegli iesmējās, pagriezdama seju pretī jaunek­lim, un viņas blāzmoto skatu kvēle lika vēl saldāk sa­žņaugties Bogislava sirdij un nodrebēt dvēselei.

— Ir labi, mans drūmais bruņiniek, — viņa jautri sa- cija, — ka jūs beidzot sākat runāt, jo citādi man likās, ka esat devuši solījumu klusēt dāmu klātbūtnē un vīna kauss jums šķiet interesantāks neka es.

— Ak, daiļā, — Bogislavs runāja, — es esmu gatavs izaicināt uz nāves ciņu katru, kas iedrošinātos apgalvot.

ka zemes virsū ir vēl otrs tikpat burvīgu acu pāris, tik­pat daiļas lūpas un otra meitene, tikpat cienīga nēsāt ķē­niņienes kroni, kā jūs, manas sirds valdnieci

— Man būtu gana ar hercogienes cepuri, — Marija smējās, un tad piepeši viņas sejā izdzisa smaids, asins- sarkanās lūpas kļuva klusas, bet dzelmainās acis liesmoja kā rūsa pusnaktī.

Ilgi viņas vērās Gundarā ugunīgas un lepnas, un kņa­zam likās, ka šo acu skatiens spiežas līdz viņa sirds dzi­ļumiem. — Tad izdzisa baisīgā jaunavas acu kvēle, skats kļuva atkal šķelmīgs un maigs, un lūpas smiedamās teica:

— No kuras dienas mans bruņinieks gatavs sākt kal­pot savas sirds valdniecei?

— No tā acumirkļa, kad valdniece atzīs mani par cie­nīgu gulēt pie viņas kājām.

— Tad saņemat kā cienības zīmi šo ziedu, un lai viņš glaužas tikpat uzticīgi pie jūsu sirds, kā dusēja pie ma­nējās, — Marija maigi teica, ņemdama no krūtīm rozi un pasniegdama to Gundaram.

Kņazs kaisli satvēra asinssarkano ziedu un spieda to pie lūpām — galvu reibināja ar jaunavas miesas smaršu piesūcies rozes aromāts, liedams sirdī saldu reibumu.

Tad "sāka dunēt Zamosces lielgabali, vēstīdami mielasta beigas un deju sākumu, un viesi'trokšņodami cēlās augšā no galdiem. Piecēlās arī ķņaza kaimiņiene, bet, gatavo­damies viņai sekot, Bogislavs juta kādu roku aizskaram viņa plecu. Apgriezies apkārt, viņš ieraudzīja jauno Za- moiski, kas, pieliecies tam pie auss, klusi teica:

— Tēvs liek jūs aicināt.

Gurļdars atskatījās, un sāpēs tam sažņaudzās sirds- viņa dāmu patlaban veda projām zem rokas huzārs Ogin- skis, kura melnā kuntuša vaļējās, ar sudrabu izšūtās pie­durknes izskatījās kā nāves eņģeļa spārni. Marija bija vēlīgi piekļāvusies savam kavalierim un aizgāja, neatska­tīdamās atpakaļ. No deju zāles šalca aizgājējiem pretī itāļu orķestra skaņas — ugunīgi kaislā mazurka.

Bogislavs nopūzdamies gāja jaunajam Zamoiskim līdzi.

* * *

Izvedis Gundaru cauri viespilnām zālēm, jaunais grāfs apstājās pie mūra nišā izcirstās zemās ejas un sāka kāpt augšup pa melna marmora trepēm, uz kurām gurdi vizēja ziemas mēnesnīca, līdama lejup pa restotu velves lūku. Trepēm beidzoties, sākās tumšs koridors, un gājēji aptu­rēja soļus tikai pašā viņējā galā pie masīvām, sudraba inkrustācijām izgreznotām durvīm, kuru rotājumi, bāli mirdzēdami tumsā, bija rādījuši nācējiem ceļu.

Pie durvīm stāvēja sargvietā vecs bruņukalps. Ierau­dzījis jauno kungu, viņš atrāva tās vaļā, atvērdams ne­lielu, sienas tepiķiem izliktu telpu, kuras vidū pie meln- koka galda sēdēja trīs vīri, iegrimuši valodās.

Viens no viņiem bija vecais Zamoiskis. Pārējiem di­viem bija svešas sejas, vienam — spīdīga un apaļa kā mēness, otram — dzeltenbāla, asu zodu, stāvu pieri, iekri­tušiem vaigiem un dziļām fanātiķa acīm. Melnie, garie tērpi liecināja, ka abi pieder pie garīdznieku kārtas.

Kanclers māja Bogislavam nākt tuvāk, bet dēlam pa­meta ar galvu uz durvju pusi, likdams iet.

— Godājamie, tēvi, — kanclers teica, — atļaujat jūs savest kopā ar Gundaru vārda un tiesību vienīgo manti­nieku! Apmetaties pie mums, kņaz Bogislav, — laiks apru­nāties par lietām, kas svarīgākas nekā dzīrošana, meiteņu sejas un deju prieks.

Svešie palocīja galvas, atņemdami mēmo Gundara svei­cienu un vērdamies viņā pētošām acīm. Uz brītiņu iestā­jās klusums, ko pārtrauca vecais Zamosces kungs, uzru­nādams abus svešiniekus, bet vairāk griezdamies pie tā, kura seja līdzinājās pilnam mēnesim:

— Godājamie tēvi, jums īsumā jau zināms Gundaru cilts liktenis un arī tas, ka atradies viņu ciltstēva testa­mentā minētais gredzens, kura valkātājs pēc senā Zem­gales ķēniņa gribas ir vienīgais viņa varas mantinieks. Cik man zināms, šis senais ķēniņš, kaut arī miris, pret Vācu ordeni karodams, savā laikā uzņemts mūsu mātes baznīcas klēpī, tātad izrauts no sātana nagiem un atdzem- dināts caur svēto kristību. Gundaru cilts hronikas aplie­cina, ka viņas lielais sencis, — te Zamoiskis mazliet ap­stājās valodā, zagšus paskatīdamies Bogislavā un pie­miegdams aci, — gulēdams uz nāves gultas, no jauna ap­liecinājis savu pieķeršanos Romas baznīcai un tātad miris pretēji ordeņa apgalvojumiem nevis kā pagāns, bet ar evaņģēlija gaismas sasildītu sirdi.

Gundars brīnīdamies pavērās hetmanī, nezinādams, vai drīkst svešu klātbūtnē vecajam grāfam aizrādīt, ka tas maldās. — Bet Zamoiskis uzmina Bogislavam zem galda

uz kājas un turpināja, sajūsminādamies un reizē iekaisdams:

— Bez tam ķēniņš Namejs, slēgdams nāvē acis, ir at­stājis katoļu baznīcai, to dēvēdams par savu mīļo māti un atzīdams sevi par svētās Jumpravas vasali, plašas zemes, kuras vācu bruņinieki pēc tam negodīgi piesavinājušies, tā lieku reizi pierādīdami, ka iraid bijuši vilki avju drē­bēs, nevis lēnprātīgi Kristus ganāmpulka kopēji. Aplaupī­dami tik neģēlīgā kārtā Romas baznīcu, tie sagrābuši bez jebkāda tiesiska pamatojuma ari ķēniņa Nameja bērnu mantojamo tiesu un aizdzinuši daudzus tūkstošus viņa pavalstnieku, kas negribējuši varmākām klausīt, trimdā uz Lietavu, kura toreiz vēl smakusi elku klausībā. Tur šie dievbijīgie trimdinieki nepiekusdami sējuši leišu pagānu sirdīs tā Kunga kviešus, līdz svētā sēkla sākusi asnus dzīt un zaļot, un atrāvuši no sātana māņiem un grieķu ķece­rības ļoti daudzus. Tā uzplēsts un sagatavots jauns Kris­tus tīrums, un ķēniņš Vladislavs Jagailis, ko mēdz dēvēt par Lietavas apustuli, patiesībā tikai pļāvis, ko sējusi Nameja cilts, — vecajam Zamoiskim aizgrābtībā uz mir­kli aprāvās balss un plauksta lēni noglāstīja seju, kā slau­cīdama nejaušu asaru.

Bogislavs jau iepleta muti, lai protestētu pret nekau­nīgo kanclera melošanu. «Būs laikam vairāk iekampis,» viņš izmisis domāja, bet dabūja zem galda jaunu grūdienu ar kāju un aprāvās, zagšus uzmezdams skatu svešajiem un vērodams, vai arī tie nenoskārst, kādus niekus patla­ban melš lielais kroņa hetmanis. Bet svešie klausījās tik­pat nopietni kā -sākumā. Tas ar pilnmēness seju bija no­kāris galvu uz krūtīm, piemiedzis šaurās acis un piepūtis spīdīgos vaigus, vēroja pats savu apaļo, rokām apņemto vēderiņu. Otrs pāters, kura asais zods, āķveidīgais deguns un stāvā, uz priekšu izliektā piere piešķīra viņa sejai dil­stoša mēness sirpja izskatu, bija pieliecies uz priekšu, skatījās Zamoiskī degošām fanātiķa acīm un likās pati uzmanība.

Nošņaucies un dziļi atvilcis elpu, vecais Zamosces pans atkal uzsāka melošanu un ar vēl lielāku sajūsmu un dedzību kā iepriekš:

— Godājamie tēvi, jūs tagad zināt, ka, atdodams lu>- terāņu ķecerim Ketleram lēņos Kurzemes un Zemgales hercoga valsti, nelaiķis Zigismunds Augusts ir smagi ap­grēkojies pret katoļu baznīcu, tai atraudams daudzas uz­ticamas avis, un arīdzan pret ķēniņa Nameja mantinieku

Gundaru cilti, kuras pēdējā atvase kņazs Bogislavs ir uz­ticams Romas dēls un negrozāmi apņēmies izravēt no savu senču valsts luteriskās ķecerības maldus, atdot baznīcai viņas zemes, ko tai nolaupījis ordenis un paturējusi Ket- leru ģints, un solās būt Svētajam Tēvam mīļš dēls, bet ķēniņam Zigismundam uzticams vasalis, ja vien tiks at­pakaļ tēvu tronī un atdabūs savas likumīgās tiesības.

Paša runas aizkustināts, Zamoiskis atkrita atpakaļ krēslā un gurdi pievēra acis. Bet, plakstiņiem veroties cieti, kņazs Gundars tomēr pamanīja, ka zem tiem glūn piepla- cis smīns.

Gundars uzmanīgi vēroja abu svešo sejas. Tās bija noslēgtas kā agrāk: resnais, apņēmis savu apaļo vēderu un piepūtis vaigus, mierīgi grieza īkšķus, čāpstinādams taukainās lūpas. Garais ar dilstoša mēneša seju pārmai­ņus skatījās te hetmanī, te Bogislavā, pētīdams degošām acīm viņu vaibstus.

Visi brītiņu klusēja. Tad ierunājās garais, svinīgi sa­likdams rokas un acis pret griestiem paceldams:

— Te redzams Dieva pirksts, brāli Celestin! Atbal­stot šī jaunekļa tiesības, mūsu svētā baznīca pati atgūst savējās, kuras tai neģēlīgā kārtā nolaupītas, un izrauj no luteriskās ķecerības sārņiem daudzas dvēseles.

Par Celestinu sauktais nočāpstināja lūpas, mitējās īk­šķus griezt, pacēla galvu, pavērās savām taukiem aizplū- dušām acīm Gundarā un gausi noteica:

— Par šo lietu der padomāt, bet bez pārsteigšanās. Būtu labi vispirms zināt, kādus īsti Kurzemes hercogis­tes novadus viņa gaišības sencis novēlējis savā testamentā baznīcai un kādus pats jaunais kņazs domā dot vēl klāt, lai stiprinātu herēzijas apkarotāju ieročus, — pāters Ce- lestins aši atvāza savus taukainos plakstiņus un skatiem ieurbās Gundarā.

Tas apjuka, nezinādams, ko sacīt, bet viņam steidzās talkā Zamoiskis, acumirklī aizmirsdams savu gurumu:

— Visus šos novadus nemaz nav iespējams no galvas uzskaitīt, bet viņi saukti vārdā Gundaru ģints hronikās, kuras kņazs nevilcināsies uzrādīt, līdzko viņa majestāte Zigismunds būs sācis interesēties par Gundaru tiesībām uz Zemgales hercogisti. Vispirms jāsāk tā lieta virzīt uz priekšu, jāpārliecina ķēniņš, ka, atbalstot šis tiesības, viņš stiprinās mūsu baznīcu un piedevām dabūs ķeceru Ketleru vietā daudz uzticamāku vasali.

— Ir jau tiesa, — pāters Celestins aplaizīja savas ga- ļainās lūpas, atkal pusaizvāzdams plakstiņus, — bet skaid­rībai tomēr jābūt, lai vēlāk neceltos nevēlami pārpratumi. Ko īsti tas Namejs novēlējis Romas baznīcai?

Bogislavam pamira sirds. «Nu hetmanis ir sprukās,» viņš nodomāja, bažīgām acīm skatīdamies Zamoiskī. Tas nokrekšķinājās, pabraucīja sirmās ūsas un tad mierīgi teica, bārdu glaudīdams:

— Visu Kurzemi — visas tās zemes, kas apjem Pil­tenes bīskapa valsti.

— Visu Kurzemi? — resnais gari novilka. — Hm, tā nav peļama dāvana, kaut gan, cik mums zināms, Kurzeme nekad nav bijusi Zemgales pavalsts. — Bet, lai nu kā, ja tas stāv rakstīts Gundaru cilts dokumentos un ja pats kņazs atkārto Nameja novēlējumu, tad svētā baznīca par to lietu var padomāt.

Garais, skatīdamies griestos, svinīgi izpleta rokas.

— Kā priecāsies Svētais Tēvs, dzirdēdams baznīcas mantu vairojamies un saņēmis vēsti par Kurzemes un Zemgales izraušanu no nešķīsto luterības māņu zaņķal Es tev saku, brāli Celestin, te ir redzams Dieva pirksts!

Resnais tomēr neatlaidās:

— Vēl agri priecāties. Būs liela cīnīšanās, un cilvēku nepateicība allažiņ bijusi baznīcas kalpu alga. Kas tiks Jēzus brālības ordenim?

Bogislavs, kā palīdzības meklēdams, pavērās hetmanī.

Noglaudījis bārdu, tas nokāsējās un teica:

— Kņazs Gundars apņēmies uzcelt un nodot jezuītiem skaistus, lielus dievnamus Jelgavā, Dobelē, Bauskā un Sēl­pilī un dot šo baznīcu kopšanai un kapitulu uzturēšanai vajadzīgās muižas. Visas skolas, tagadējās un jaundibi­nāmās, viņš arī atdos jūsu ordenim un apsolās no Jēzus brālības vidus izraudzīties savus padomdevējus laicīgās lietās. Viņš nozvērējies savā sirdī uzskatīt Kristus kara­vīru ordeni kā savu tēvu, izturēties pret to ar dēla mīles­tību un neko neuzsākt bez ordeņa ziņas un tēvišķīgās svē­tības. Un piedevām piepalīdzēt visiem spēkiem pie ķecerī­bas izdeldēšanas arī Rīga un Vidzemē.

Tad sāka jūsmot arī pāters Celestins un, piecēlies un mirkšķinādams taukiem aizplūdušās acis, stiepa rokas pre­tim kņazam Gundaram:

— Mīļais dēls, Dievs tavai taisnajai lietai palīdzēs un tāpat arī viņa dēla Kristus karavīri! Nāc pie manas sirds, kas deg pret tevi tēva mīlestībāI

Un treknais pāters ar pilnmēness seju, šmaukstinā­dams gaļainās lūpas, noskūpstīja kņazam Bogislavam abus vaigus, tos apslapinādams siekalām un asarām. To pašu darīja pāters Antonijs, kura dzeltenbālā seja līdzinā­jās dilstošam mēnesim.

Abi jezuīti, piekusuši no tāla ceļa, devās, vecā bruņu- kalpa pavadīti, atpūsties viņiem ierādītās istabās.

Mazajā apspriežu telpā, no kuras sienu tepiķiem no­raudzījās smaidošas nimfas briedušām krūtim un rožai­niem gurniem, jautri amoreti un baudkāri āžkājaini satīri, pūzdami niedru fleitas, palika tikai Zamoiskis un kņazs Bogislavs.

Vecais hetmanis atgāzās krēslā un pievēra acis. Bogi­slavam jau likās, ka sirmgalvi pārņēmis snaudiens. Bet tad kņazs pamanīja, ka hetmanim sāk drebēt vaigi un raustās sirmās ūsas; tad sāka trīcēt smiekla krampjos viss kanclera ķermenis.

— Hē, hē, hē! — krekšķinādams smējās vecais Zamois­kis, uzvarētājs ieroču un vārdu kaujās, un viņa sejai skrēja pāri kā vilnīši ezeram neskaitāmas smieklu grum­biņas. — Vai redzēji, dēls, kā mēs apstrādājām abus meln­svārčus? Viņi tagad rausies vaiga sviedros, bet pēc je­zuītu stabules dejo pats Zigismunds!

Pasmējās arī Bogislavs, bet tad sadrūma no jauna.

Hetmanis mitējās smiet.

— Ko?! Tev laikam žēl Kurzemes? Bet tā tak nav tavu senču zeme! Namejam klausījusi tikai Zemgale. Un to, kas nepieder pašam, var vieglu sirdi dāvināt.

Bogislavam vēl arvienu bija sadrūmis vaigs.

— Varbūt tev nepatīk, ka apsolīju tavā vārdā viņiem kancleru un ministru vietas Zemgalē? Hē, dēls, jezuītam solīts svarā nekrīt, un vēlāk vari drošu prātu tiem atbil­dēt, ka esi tikai ņēmis par priekšzīmi savus melnsvārkotos sabiedrotos un, vārdos teikdams «jā», domās teicis «nē». Viņi paši tā mēdz darīt, un tāpat darīju arī es, tiem solī­dams visu, kas vien ienāca prātā.

Gundaram atplauka seja. Un, redzēdams viņu atkal smaidām, vecais hetmanis to apkampa un jautri teica:

— Iesim, dēls, palūkoties, ko dara pārējie ciemiņi un pana Marija!

Kņazs pietvīka kā bikla meitene.

Hetmanis paskatījās Bogislavā, brītiņu padomāja, no­pūtās un tad sacīja:

— Lūko sadraudzēties arī ar veco sandomirieti: viņam liela radu ģints. Un pie mums Polijā dažs labs ir ticis ar radu un draugu atbalstu tālāk nekā cits ar spējām un sa­prātu.

* *

Kņazam Bogislavam vairs negadījās Zamosces dzīrēs sēdēt blakus Sandomiras kundzenei: pils maršals stingri turējās pie savas tradīcijas — mainīt dāmām galda ka­valierus. Panai Marijai pie sāniem te dižojās kņazs Ogin- skis iesirmām, lielām ūsām un bālu seju, te jautrais, zob­galīgais Sapega, te melnacainais trakulis Sanguško, un jaunie kavalieri neatstājās no viņas arī deju zālē. Gun­daram dega sirdī sāpjr smeldze, iztālim vērojot, kā sme­jas Marijas asinssarkanās lūpas un kā blāzmo citiem viņas dzelmaino acu skati. Brīžiem viņi klīda apkārt kā meklē­dami un jautri uzdzirkstīja, apstādamies pie Bogislava bālās sejas. Tad Siavutas kņaza vaigos saskrēja prieka sārtums, asinis sāka strauji zvanīt kā līksmi kāzu zvani, bet roka noglāstīja uz krūtīm zīda maciņā noglabāto ro­zes ziedu un spieda to pie sirds. Panas skatiem aizmal­doties uz citu galda pusi, Bogislava seja atkal apmācās un, gribēdams noskalot raizes, viņš sāka tukšot biķeri pēc bi­ķera. Kņazam cītīgi palīdzēja blakus sēdošais Zaremba, un, mielastam beidzoties, abi vairs lāgā nevarēja pie­celties.

Gaidis rūkdams piepalīdzēja kungam tikt projām viņa istabā. Tur iereibušais kņazs sūdzēja vecajam kalpam sa­vas sirds bēdas, stāstīja jezuītu plānus un Zamoiska no­domus, un vectēva cīņu biedrs to mierināja, izģērbdams un guldinādams kā mazu puisēnu. — Un ilgi vēl Gaidis dinga pie kunga gultas, kaudamies ar smagām domāin un atcerēdamies vecā kņaza vārdus, ka dēladēls ir dzies­minieka Gundara nevarības mantinieks.

* * *

— Turies ar sandomirieti pa draugam, — bija teicis Gundaram vecais kanclers, — viņš pats gan žūpa un pli- kadida, bet toties tam plaša radu ģints. Un Polijā var tikt uz augšu tikai ar radu un draugu atbalstu.

Sie vārdi neizgāja Gundaram no prāta un Sandomiras kundzene no sirds. Jo vairāk tāpēc, ka, pamostoties no pē­dējās dzīru nakts reibuma, viņš bija dabūjis dzirdēt par Mnišeka aizbraukšanu un saņēmis no Gaiža rokām mazu vēstuli, kurā Marija atvadījās, jokodamās ieteica mazak kalpot Bakham, vairāk Venerai, lūdza apciemot Sandomi­ras pili un pati dēvējās par sirds ķēniņieni.

Kā apmāts Gundars klīda pa Zamosces zālēm, no ku­rām bija izgaisusi viesu čalošana un aizbēdzis dzīru trok­snis. Nesaviļņodami kā agrāk dvēseli, tam gāja gar ausīm Zamoiska nostāsti par lielo Vidzemes karu, kurā vectēvs Jānis no ķēniņa Stefana izpelnījies visu Polijas bruņinieku gaišuma titulu. Naktīs laizdamies miegā, Bogislavs vairs neskatīja gara acīm savu senču zemi Zemgali, ko pats bija redzējis tikai sapņos. Caur pievērtiem acu plakstiņiem tagad vērās Gundaram dvēselē zeltaini dzelmainas acis un smaidīja asinssarkanas lūpas, kvēlodamas kā pēc mīlas nakts. Un, uztrūcies no miega, juzdams sirdī saldu sāpju smeldzi, Gundars degošām acīm ilgi vērās nakts tumsībā, cenzdamies viņas ņirbēšanā saskatīt tikko redzēto bālo meitenes seju, kuras blāzmotais skats bija kā rūsa pus­naktī.

Nededzināja sirdi pat pātera Celestina rakstītā vēstule, kurā jezuīts ar pilnmēness seju lūdza atsūtīt rakstiska sava solījuma apliecinājumu un stāstīja par uzsākto cīnī­šanos dēj kņazu Gundaru mantojuma. Tikai tā vēstules vieta, kurā mūks lūdza lūkot sadraudzēties ar vienu otru dižciltīgu ģinti, lai izšķirošā brīdī būtu pie rokas viņas svars un atbalsts, lika saviļņoties dvēselei, un Gundars no jauna atcerējās vecā Zarnoiska vārdus un Sandomiras vojevodas meitas aicinājumu ciemoties.

Vecais Zamosces kungs to necentās aizturēt, kad Gun­dars, aizsūtījis jezuītam prasīto, ieminējās kancleram, ka gribot apciemot Sandomiras palatinu. Pasmaidīja, pamāja ar galvu un teica, lūkodamies jauneklī:

— Aizjāj gan, dēls! Man daudz ienaidnieku. Mnišekam daudz radu, un tavai lietai nenāktu par ļaunu, ja ķēniņam kļūtu zināms, ka to aizstāvu ne vien es, bet arī viens otrs cits. Mnišeks sadzer ar visiem, bučojas ar visiem, un tā­dus cilvēkus pasaule mīl, — grāfs nobeidza, kā salīdzinā­dams Mnišeka likteni ar savējo. Tad pavērās Gundaram sejā, paskatījās ciešāk, ieraudzīja viņa degošo skatu un norūpējies novilka: — Tikai neaizmirsti, dēls, ka tevi gaida garš grūtu cīņu ceļš! Neļaujies sapņiem, esi dzīves karei­vis un neaizmirsti, ka visam ir savs laiks — savs mīlas lietām, kara gaitām savs — un labāki kavēties sasniegumu atcerē nekā izšķiest dienas sapņošanā par nesasniegto.

Pēc Ziemassvētkiem kņazs Gundars ar saviem bruņu- kalpiem izjāja no Zamosces pils pret vakariem.

No visām pusēm nāca Zemgales hercogam Fridriķim sliktas vēstis. Viņpus Daugavas drasēja zviedru dragūni un kuru katru dienu varēja sākt celties tai pāri. Gar jūr­malu uz Slokas pusi arī bija manītas sirotāju bandas, un no turienes līdz Jelgavai tikai krietns dienas jājiens. — Ar brāli Viļumu arī grūti saprasties, tam vienmēr vējš dzīvo pa galvu un prātā visādas trakulības. Puika vēl.

Ar delverīgo brāli Fridriķis tomēr prata puslīdz labi sadzīvot. Par tiem zviedriem arī varēja daudz nebēdāt —i gan jau poļu huzāri ietrieks viņus jūrā ar visām bisēm.; Un, ja sirotāji arī izdedzinās kāda pierobežas novada zem­nieku mājas vai nosvilinās kādu muižu, nebija jau liela bēda. Gan jau zemnieki sev uzcels jaunas būdas un her­cogam jaunu muižu. Strādāt jau viņi prata, un par čak­lumu gādāja hercoga amtmaņi.

Un tomēr vēstis, kas nāca no daudzām Zemgales valsts malām par šiem nesen tik paklausīgajiem zemniekiem, māca hercogu Fridriķi vēl vairāk par ekzēmas niezu un visiem hemoroīdiem. Un vairāk nekā bažas par zviedru sirotājiem, kas ložņāja aiz Daugavas.

Jau kopš Mārtiņiem hercogam sāka nākt nelabas zi­ņas. Zemnieki bija palikuši stūrgalvīgi, centās pēc iespē­jas vairāk slinkot un lāgā vairs negrieza ceļu vācu kārtas cilvēkam, satiekoties ar to divatā. Zināms, viņi jau bija rupji un blēdīgi no laika gala un mēdza savās dziesmās kungus nekaunīgi izsmiet un nicināt. Tas nebija nekas ļ jauns, un hercogam par tādiem niekiem nebūtu nācis prātā uztraukties. Bet sāka nākt arī citas vēstis.

Dobelē un Iecavā tūliņ pēc Mārtiņu dienas bija nokū­pējušas muižu rijas līdz ar neizkulto labību. Dedzinātājus neizdevās atrast, kaut gan amtmaņi lika nežēlīgi pērt tu­vāko māju saimniekus. Vainīgo pēdas rādīja, ka tie bijuši vietējie, nevis atnācēji no citurienes. Un tomēr viņus ne­izdevās sameklēt, lai arī Dobelē bija miruši zem rīkstēm četri, bet Iecavā veseli septiņi.

Drīz pēc tam pienāca līdzīgas nelabas vēstis arī no Bārbeles un Zaļās muižas, no Vircavas un Džūkstes. Un vainīgajiem atkal izdevās pazust kā ūdenī. Tad hercogs caur mācītājiem bija devis zemniekiem ziņu un no kan­celēm tapa sludināts, ka tais novados, kur vēl degs mui­žas, tiks pakārts katrs desmitais zemnieks, vienalga, vai tas būtu saimnieks, bandinieks vai kalps. Tas it kā līdzēja, un hercogs, naktīs vērodams no Jelgavas pils loga savas Zemgales līdzenumu, vairs nežņaudzīja dūres, apvāršņa malā redzēdams ugunsgrēka atspīdumu tumšajās ziemas debesīs.

Bet tad sāka nākt vēl citas un šoreiz daudz ļaunākas vēstis. Diezin kāds vējš bija iepūtis zemnieku galvās tenku, ka viņu senais ķēniņš esot parādījies poļos un drīz nākšot ar karaspēku uz savu zemi atpakaļ, lai aiztriektu projām visus amtmaņus, citus kungus un pašu Jelgavas hercogu. Dažos novados pat bija izpaudušās valodas, ka zemnieku ķēniņš jau esot tepat Zemgalē un slēpjoties ar saviem karavīriem lielajos Valles silos, lai nogaidītu pa­vasari, kad atkusis upes un purvi. Tad svilšot muižas visās malās un neviens vācietis dzīvs netikšot projām no Zem­gales. To Jelgavas pili zemnieku ķēniņa vīri iegāzīšot Liel­upē- kā skudru pūzni, un neviens arājs vairs nebūšot lielo vai mazo kungu klaušinieks. Visi būšot kungi savās mā­jās'— tāpat kā krievu brīvzemnieki un Zviedrijas ķēniņa apakšnieki.

Amtmaņiem beidzot izdevās notvert vairākus zemnieku musinātājus. Tos uzstiepa uz rata. Locīdamies nāves mo­kās zem rata robiem, kas lauzīja viņu kaulus un plosīja locekļus, apcietinātie atzinās, ka viss tiešām būšot tā, kā viņi dzirdējuši šīs vēstis, no svešiem ceļa vīriem un steigu­šies stāstīt tālāk. Vairāk viņi nekā neteica, un īstie vai­nīgie palika nenotverti, tāpat kā muižu dedzinātāji. Herco­gam pat brīžiem sāka likties, ka briesmas patiesībā naV tik lielas un dumpīgās zemnieku valodas apklusīs tāpat, kā bija apklusušas jau agrāk, vēl tēva laikā* kad vesela rota bisenreku, pašu Zemgales zemnieku dēli, bija piepeši atsa­cījušies klausīt Jelgavas hercogam, sacīdami, ka īstais šo zemes kungs neesot vācietis Ketlers, bet viņas vecā ķēniņa dēls, kas ticis pie leišu valdnieka lielā godā un jau nākot ar saviem karakalpiem uz Zemgali.

Bet dumpīgās valodas nerimās, ložņādamas pa lauku sētām kā meža ugunsgrēka liesmu mēles pa priežu galot­nēm. Un tad hercogs saņēma vēstuli, ko tam bija laidis viņa draugs Tīzenhauzens, kanclera Zamoiska sekretārs, un, lasot viņu, hercogu tikko neķēra trieka.

Tīzenhauzens rakstīja, ka Polijā esot parādījies Zem­gales troņa tīkotājs no Volīnijas kņazu Gundaru cilts un ticis pie vecā kanclera lielā godā. Zamoiskis to solījies vest pcc valahu kara pabeigšanas uz Varšavu, kur stādīšot priekšā ķēniņam Zigismundam. Vecais grāfs apņēmies da­rīt visu, lai kņazs Gundars dabūtu Zemgales hercogu ce­puri. Gundari esot senajiem zemgaļu pagānu valdniekiem rada, un troņa pretendentam esot arī dokumenti, kas ap­liecinot, ka viņš ir Zemgales vecās ķēniņu cilts mantinieks.

Beidzis lasīt vēstuli, hercogs juta, ka viņam sāk grīļo­ties zeme zem kājām. Tagad viss bija skaidrs: zemnieku plukatas bija dabūjuši agrāk par savu lielkungu zināt, ka poļu zemē uzklīdis avantūrists, kas tīko pēc Zemgales her­coga goda un grib atņemt Ketleru ģintij viņas mantojumu. Droši vien arī tie muižu dedzinātāji un zemnieku kūdītāji bija tā paša Gundara sūtīti. Citādi nemaz nevarēja būt.

Un hercogs Fridriķis, kasīdamies un drebēdams no nie- zas, pavēlēja sulaiņiem piebīdīt rakstāmgaldu cieši pie ka­mīna un sāka rakstīt sūdzības rakstu ķēniņam, žēlodamies par musinātājiem, kuri kūdot viņa zemniekus uz nepaklau­sību un dumpošanos, dedzināšanām un vēl šaušalīgākām lietām, tā ka viņš, Zemgales hercogs no Dieva žēlastības ] un poļu ķēniņa un Lietavas lieJfirsta ziņas, nejūtoties pat Jelgavas pilī^vairs drošs par savu dzīvību.

«Mums iraid nācis zināms,» gaudās hercogs savā sū­dzības rakstā, «ka kāds izvirtis un negodīgs jauneklis no kņazu Gundaru cilts, vai arī tikai dēvēdamies par tādu, bet patiesībā būdams nezināms zemas kārtas ļaužu bērns, uz paša sātana skubināšanu ieņēmis sev galvā bezdievīgas domas caur uzpirktu slepkavas roku mūs nomaitāt un ar dumpi un briesmīgu asins izliešanu, kurai līdzīgas nav dzirdētas kopš Trojas kara un Jeruzalemes izpostīšanas laikiem, tapt mūsu vietā par hercogu. Tā, tīkodams pēc mūsu dzīvības un mantojuma tiesas,» hercogs Fridriķis rakstīja saldams un drebēdams, un zoss spalva drebulīgi lēkāja pa pergamentu, «viņš uzsūtījis mūsu zemei dedzi­nātājus un zemnieku kūdītājus, kuri musina mūsu dzimt­ļaudis nemaksāt nodevas, neiet klaušās un — ak, sātana bērna negantībai — iznīcināt ar uguni visas mūsu muižas

un, beidzot, arī Jelgavas pili, lai es, jūsu majestātes pa­devīgais vasalis, kā tekulis un bēgulis atstāju savu valsti un ar ubaga spieķi rokās aizeju svešumā, ja vien man ne­būs tepat lemts krist no slepkavas naža. Un tas musinā­tāju vadonis un algotājs ir minētais Gundars, kuru lielais kanclers un kroņa hetmanis grāfs Zamoiskis, par spīti vis­varenā Dieva prātam, jūsu majestātes labvēlībai, kas man līdz šim neapnikuši parādīta, un par kaunu un apsmieklu tiem augstajiem amatiem, kuros grāfs Zamoiskis iecelts caur jūsu majestātes neizmērojamo laipnību un žēlastību, un tomēr nerimstas savu bruņinieku un pat dienderu klāt­būtnē zaimot un nicināt.

Ak, lielais ķēniņ, vai pasaule neaizies bojā un vai neticīgie turki neņems virsroku pār visām kristīgo val­stīm, ja zemnieki jau sāk sacelties pret saviem zemes kun­giem, tīko pēc viņu dzīvības un runā nedzirdēti dumpīgu valodu, ka visi cilvēki esot no Dieva radīti vienlīdzīgi sa­vās tiesībās un brīvi un neviens neesot nācis šajā pasaulē tāpēc, lai būtu kungu klaušinieks?»

Tā gaudās ekzēmas apsēstais Zemgales hercogs, cenz­damies nomelnot Zamoiski, jo labi zināja, ka galma par­tija un līdz ar viņu arī ķēniņš Zigismunds neieredz veco kancleru ne acu galā. — Viņš kasījās un rakstīja, tīdams savus slimos locekļus caunādas kažokā, un priežu šķilas kamīnā sprēgāja tikpat stipri kā hercoga zosspalva, lēkā­dama pa pergamentu. Viņš rakstīja, gaudās, drebēja, ka­sījās un rakstīja, un tika ar savu rakstīšanu galā tikai uz rīta pusi, kad aiz logiem jau sāka gaisma svīst.

Vecais Mnišeks saņēma ciemiņu atplestām rokām, pie mielastu galda sāka atkal lielīties un skubināja dzert, pats neizlaizdams no rokas savu milzīgo biķeri.

Gundars tikai izlikdamies cēla kausu pie lūpām, jo, re­dzot Marijas seju, tam pats no sevis reiba prāts un sirds nodrebēja saldās gaidās ik reizes, kad pacēlās meitenes brīnumgarās skropstas, aizdzīdamas no viņas vaigiem sa­vas gurdās ēnas un atsegdamas blāzmotās acis, kas bija kā mēnesnīcas apspīdēti dzelmaini atvari.

Mājastēvs runāja par trim, dzēra par četriem, bet Gun­dars tikai atmeta pa vārdam un neskatījās kausā, viss noreibis no meitenes skatiem un viņas tuvuma,

Klusēja ari Marija, un tikai retumis atplauka smaids uz viņas kvēlainajām lūpām. Toties skati biežāki sakrusto-ļ jās ar Gundara skatieniem dziļi un tumši, un reizē pilni dzeltenu uguntiņu.

Beidzot Sandomiras palatinam apnika vienam pašam runāt un dzert. Viņš grīļodamies piecēlās, sacīdams, ka ciemiņš būšot noguris no tālā jājiena, un, pamājis meitai ar galvu, paņēma no sulaiņa lukturi un pats aizveda Gundaru tam novēlētā pils istabā.

Palicis viens, Bogislavs sāka apskatīties.

Tā bija plaša, velvēta telpa, izklāta zeltaustiem sienu tepiķiem. Kaktā pa labi glūnēja plata pakāpju gulta ar sarkana zīda baldahīnu. Pa augstajiem gotu logiem lija iekšā bāla mēnesnīca, zīmēdama uz akmens grīdas fan­tastiskus ornamentus, kas likās kustamies, jo tiem šad un tad laidās pāri vēja šūpoto kailo dārza koku zaru ēnas, līdz ar mēnešstariem krizdamas iekšā istabas gaišajā krēslībā.

Izģērbies Gundars nolikās gultā, bet miegs bēga no acīm; cauri aizkariem varēja redzēt bāli vizmoto grīdu, kurai gāja pāri zaru trīcošās ēnas, un istabas durvis, ku­ras tāpat baltoja mēnesnīcā. Tā bija atņēmusi ikdienai vi­ņas skatārnību, apaudusi visu reālo fantastikas audiem,] padarījusi dīvainas višas kontūras. Viss bija kļuvis gai­sīgs un viegls; cilvēku roku veidotas lietas likās mēnes­nīcas darinātas, un viņas apspīdētā grīda, uz kuras līdz ar sudraboto lunas baltumu vizēja restoto logu ēnas, bija kā mēness trepes, pa kurām mēdz pasakās staigāt sapņi un eņģeļi.

Gundaram beidzot sāka vērties cieti acis, kuru skati bija paguruši, staigādami pa mēnešgaismas trepēm, kas drebēja uz akmens grīdas. Un, aizvērdams gurdos plak­stiņus, jauneklis atcerējās mēnesnīcas bālo meitenes sejii, lepnās lūpas un viņas blāzmainos acu atvarus. Tie vērās un dzisa, un likās pilni dzeltenu uguntiņu. Tad aizvērās ciet, izgaisa līdz ar bālās sejiņas atceri. Kā tverdami fe-ļ dzēto, atvērās Gundaram acu plaksti, un viņš atkal ierau-j dzīja nespodra mirdzuma pilno telpu un durvis, kurām pāri patlaban slīdēja balts mēnesstars. Tas neapstājās pie palodas, bet slīdēja tālāk uz gultas pusi viegls un sudra­bots. Gundars, kam krūtīs sāka aukaini sisties sirds, pie­cēlās gultā sēdus, sastinga brīna mulsumā un saldās gai­dās, jo tam likās, ka mēnesstars sāk pārvērsties gaišā tēlā, kura sejā blāzmo tumši acu atvari. Un Gundars vēl neapjauda, vai sapņo vai ir nomodā, kad tēls bija sasnie­dzis gultas pakāpes, paslīdēja pa aizkaru starpu zem bal­dahīna un noliecās pār jaunekli, kam iesitās sejā karsta elpa, ap kaklu apvijās maigas rokas un acīs ielija dzel­tenas dzeltnainu atvaru uguntiņas.

* * *

Ar mēnesnīcu jau bija sākusi cīnīties rīta ausma, kad Gundars atkal palika viens un iekrita dziļā miegā. Uz­mostoties no tā, jauneklim sākumā likās, ka naktī viņu ap­meklējis kaisls sapnis. Bet uz pagalvja vēl bija manāms meitenes matu aromāts un pašam uz krūtīm un pleciem mīlas kodienu pēdas — mazu, plēsīgu zobu atstātas zīmes, kurās tumši sārtoja zem ādas saplūdušas asinis.

* *

Visu dienu Marija likās Gundaru neredzam. Kņazs velti glāstīja to skatiem, cenzdamies likt viņai pacelt garās acu skropstas, no kurām krita pār vaigiem skumjas ēnas. Un jauneklim atkal sāka likties, ka viņa naktsviešņa būs iznākusi no mēnesnīcas, — tā mēdz atnākt un iezagties cilvēku sapņos eņģeļi un sukubi.

Beidzot viņam izdevās uztvert Marijas acu skatu, kas, nevērīgi klīzdams apkārt pa zāli, bija apstājies pie Gun­dara sejas. Acīs nebija smaidu, tās šķita pilnas aukstas vienaldzības un niciga lepnuma. Tad atkal nolaidās gur­dās, melnās skropstas, apēnodamas vaigus, un meitene bija un palika klusa līdz mielasta beigām, kad vecais Mni- šeks ar sumbra ragu rokā nosēdās pie kamīna — toka­jieša muciņu starp ceļiem — un sāka stāstīt Gundaram par savām jaunības dēkām, kurās klausoties likās, ka stās­tītājs iraid bijis sava laika varonīgākais un skaistākais bruņinieks, kas veicis visus pretiniekus, viens pat izvajājis veselas tatāru ordas un janičāru pulkus un uzvarējis visos siržu kautiņos.

Atkal atnāca nakts ar mēnesnīcu un drebošām gaidām, un, klausīdamies savos asiņu zvanos, Gundars nenovērsa acu no durvīm, uz kurām vizēja mēnesnīca.

Vēlā stundā, kad vojevodas pils gulēja dzijā miegā, durvis nedzirdami atvērās vajā, un no mēnesnīcas atkal iz­nira balts meitenes augums, slidēdams uz gultas pusi, lai atdotu gulētāja skūpstiem lūpas un krūtis, un visus lo­cekļus.

Stundas aiztecēja, un aiz logiem sāka atsarkt pade- i beši. Atspiedies uz elkoņa, Gundars vērās meitenē, kas i pret rīta pusi bija aizmigusi viņa rokās. Puskrēslā baltoja mazas krūtis kā gurdeni, spārnus sakļāvuši baloži; asins- sarkanie krūšgali rītausmas krēslā likās gandrīz melni, tā­pat lūpas, kas bija palikušas pusvērtas. Uz bālās sejas, ap kuru bija izsvaidītas naktsmelnu matu cirtas, dusēja skumjas, skropstu mestas ēnas, un ap acīm pletās tumši loki, padarīdami līdz ar skropstu ēnām gluži melnus orbītu iedobumus.

Tad viegli ietrīcējās tumšie plakstiņi, kā skrējienam vāzti spārni' sacēlās melnās skropstas — un meitene at­vēra blāzmainās acis, kurās iegailējās dzeltenas uguntiņas. Un, apvijusi rokas ap kaklu Gundaram, jautri iesmējās, ļaudama, jaunekļa lūpām slīdēt pāri sejai, pleciem un krūšu apaļumiem. Bet, lūpām apstājoties, lai sāktu runāt milas vārdus, maza, silta plauksta tās aizspieda ciet. Mei­tene nožāyājās un teica:

— Lai paliek, es zinu no galvas, ko tu gribi teikt: tu mani mīli, man kvēlainas lūpas un medaini krūšgali. Neko jaunu mans drūmais bruņinieks jau nepateiks.

Gundaram sakniebās lūpas, acīs iedegās mīlas naids.

— Tu laikam esi daudzus mīlējusi?

Marijas pirksti, slīdēdami pāri Gundara sejai, apstājās

pie sakniebtajām lūpām — tās nikni pavērās kā kodie­nam.

— Un kas par to? — viņa teica ar vienaldzīgu lep­numu, cieši skatīdamās jauneklim acīs, kuras pletās ar- vienu platākas, pilnas greizsirdības asaru. — Es tak ne­jautāju, cik daudzas tu esi mīlējis. Klausoties tagad tavos vārdos, varētu gandrīz noticēt, ka nevienas. Es neņemu ļaunā, ja to būtu desmitām. Man vienalga, kas tu esi bijis;

man pietiek, ja zinu, kas tu tagad esi un ar manu ziņu un tēva gādību vari kļūt.

Gundaram nobāla seja, pilna vilšanās žēluma. Bet mei­tene, no jauna apvīdama rokām tā kaklu, vilka viņa galvu sev klāt, mulsinādama ar matu aromātu un pusatvērto lūpu svaigumu. Dzelmainās acu zīles stīvi iepletās, kā vēr­damās Gundaram dvēselē, un dzeltenās, dzirkstīgās ugun­tiņas likās saplūstam kopā, veidodamas dzeltenu liesmu lokus, kas saistīja gribu, sēja klāt un lika prātam klusēt.

— Man vienalga, kas tev aiz muguras un vai pirms manis tevi sildījusi pie savas sirds kāda cita. Dari tu tā­pat: es tak tev patīku, kāda tagad esmu; un tāpēc, manu zeltmataino zēn, — Marija pievilka Gundara seju vēl cie­šāk klāt savējai, dzeltenās acu gunis zvēroja turpat pie viņa redzokļiem, — nejautāsim, kas katram no mums pa­gātnē bijis! Domāsim par tavām tiesībām uz Zemgales troni un ka tu man devi mīlas vasaļa uzticības zvērestu.

Gundars juta, vērdamies meitenes zeltainās acu zīlēs, ka tam saplok griba un gaist greizsirdības saceltais nik­nums. Skūpsts, kas apdedzināja lūpas, ass un karsts, ap­māja viņa prātu pavisam, un mute, vēl juzdama meite­nes kvēli, pati no sevis runāja:

— Esmu devis un turēšu zvērestu, manas sirds vald­nieci

Meitenes acīs izdzisa stindzinošo, dzelteno liesmu gu­nis, salūzdamas jautri dzirkstošās uguntiņās. Viņa iesmē­jās, apvija vēlreiz rokas ap Gundara pleciem un, izlēkusi no gultas, nedzirdami viegliem soļiem izslīdēja ārā 110 istabas.

* *

Ik naktis Sandomiras kundzene tagad nāca pie Gun­dara, smacēdama viņu savās skavās, un mīlas mulsums tam bija apstulbinājis prātu un gribasspēku. Dienā negri­bējās nekā domāt, galvu bija pārņēmis viegls tukšums, un dvēselē dega tikai viena vēlēšanās — kaut ātrāk satum- stu vakars un tam paka] tik drīz nesteigtos rīts.

Kaut ko manīja arī vecais pilskungs, kas pie galda mē­dza šad un tad aplūkot abus jaunos ar platu smaidu. Va­kara stundās sēdot pie kamīna uguns un dzerot karstvīnu, jau pāris reižu bija tam pasprucis pār lūpām, sarunājoties ar Gundaru, znota vārds. Pamanījis stingro Marijas skatienu, vecais vojevoda gan tūliņ aprāvās, sākdams atkal melst savus dēku stāstus, kuriem nebija gala, un pa para­dumam tēlodams sevi pašu kā lielāko asinskauju un mī­las cīņu varoni.

Vai visas dienas tagad Mnišeks pavadīja ārpus pils, nozuzdams rīta stundās un atgriezdamies mājās vēlu va­karos. Daždien arī pie viņa saradās ciemiņi, sirmūsaini pani lielīgām sejām, žvadzinādami piešus un zobenus. Pa­starpām gadījās arī viens otrs pāters. Visi šie ciemiņi vē­līgām acīm vēroja Gundaru, centās tam visādi izdabāt, runājot par viņa tiesībām, un, noreibuši no vojevodas me­dus šņabja, cirta dūres uz galda, drebinādami kausus un kannas un zvērēdami pie sava šļahtas goda izmēzt Ket- leru cilti no Jelgavas un vācu kungus un Lutera ķecerību no Zemgales. Dažs labs vairāk iesilis pans kļuva pavisam atklāts, sākdams žēloties par lielo ģimeni, mazo muižu un reizē lielīdams savu dēlu sparu un teikdams, ka tie gan būtu Zemgales hercogam pavisam citādi vasaļi nekā uz­pūtīgie vāci.

Kādā dienā Mnišeks pavisam pazuda no pils, un Ma­rija uz Gundara vaicājumu, kur tēvs palicis, atbildēja:

— Viņam galva labāk strādā nekā tev. Tēvs pūlas tava labuma dēj. Kad tiksi hercoga godā, neaizmirsti viņu iecelt par Dobeles vai Bauskas stārastu! Tās pilis neesot no Jel­gavas visai tālu, un tad es varēšu, kad patiks, braukt pie tēva ciemoties.

Un naktī, žņaugdama Gundaru savās skavās, kuras kļuva arvienu straujākas un izlaidīgākas, Sandomiras kundzene, mainīdama mīlas elsas ar aukstas gudrības vār­diem, nebeidza mācīt Zemgales troņa pretendentu, kā tam jāizturas pret tēva radiem un draugiem, kam vērts dot lē­ņos muižu un dāvāt dzimtļaudis un kurš ir nelga un pli­kadīda. Un atgādināja atkal neaizmirst tēva pūlēšanos viņa labā, kad Bogislavs kļūs Zemgales valdnieks.

Gundaram brīžiem radās pretspars, bet, kad viņš mē­ģināja runāt, asinssārtas lūpas tam aizslēdza muti, ap­kārt apvijās maigi locekļi, un, sajuzdams zem kakla mei- tenīgu krūšu apaļumu, Gundars nepadūga ne vārda izru­nāt, grimdams kā karstā atvarā. Un Sandomiras kundze- nes lūpas, iezīzdarnās viņējās un atkal atlaizdamās, ru­nāja, mainīdamas mīlas nopūtas ar aizrādījumiem nelik­ties pagaidām ne zinis par lietām, kuru veikšanai esot ci­tiem dota labāka saprašana.

Kunga priekšzīmei sekoja arī jaunākie Slavutas kara­kalpi, un pils kalpotājas pret šiem tālās Volīnijas viesiem izrādījās tikpat vēlīgas kā viņu kundzene pret kņazu Gun­daru. Karakalpi mīlēja un dzēra, dzēra un mīlēja, visvai­rāk trīs: leitis Donāts, jautrais aizkrācietis Pauļuks un Aizdņepras stepju dēls Zigans, kam bija čigāna seja, mel­nas, milzīgas ūsas un līks turka deguns, kura dēj to se­višķi cienīja pils ķēkšas. Zigans varēja noēst vienā cēlienā veselu jēru, izdzert piedevām spaini alus un, turēdamies kopā ar jauno zobgali Pauļuku, ņēmās gan pa kalpoņu telpām un milzīgo pils virtuvi, gan gāja donžuānu un dzērāju gaitās uz pilsētu, dažreiz atgriezdamies atpakaļ tikai otrā vai trešā dienā saplēstiem župāniem, izplūktām ūsām un zilumiem un rētām sejās, noguruši, bet jautri — kā runči pēc mīlas dēku nakts.

Arvienu vairāk sadrūma Gaiža vaigs. Viņš gāja kņa­zam žēloties par karakalpu izlaidīgo dzīvi. Gundars at­meta ar roku, bet kundzene to izraidīja ārā, teikdama, ka tādam vecam vilkacim esot īstā vieta mežā un nekāda iešana kungu istabās.

Tad Gaidis parunāja ar Donātu, kam vienīgam no vi­siem Slavutas karavīriem bija zeltaini mati un gaiša bērna sirds. Jaunais leitis sāka kaunīgi atrauties no abiem trak­galvjiem, atkal turēdamies ar veco vienaci divatā. Kādā novakarā viņi pie pilsvārtiem uzglūnēja Pauļukam un Zi- ganam, tiem iereibušiem un gurdeniem dodoties mājup, un abus tā piekāva, ka Zigans sagulēja piecas dienas slims, bet Pauļuks slēpās no pils ļaudīm tikpat ilgi, kamēr sadzīs pārsistais deguns un atpamps kreisā acs. Pēc šīs mācības palika rāmāki arī citi, un Sandomiras pils ļaudis sāka tā­pat bīties no niknā vienača kā slavutieši.

Disciplīna bija glābta, bet Gaiža bargais vaigs neat­plauka. Un naktis, gulēdams kopā ar citiem lielajā telpā, kas bija ierādīta kņaza Gundara kareivjiem, vecais kara­vīrs grozījās savās cisās līdz otriem un trešiem gaiļiem, smagi pūzdams un rūkdams, līdz beidzot Donāts saņēma dūšu un ierunājās:

— Gaidas tēv, kas tev kaiš? Vai neesi slims palicis?

— Tu vēl prasi? — vecais pikti atrūca. — Kungam bija padomā liels darbs — senču zemes karošana. Tagad viņš pieplacis pie šejieniešu kundzenes kā lācis pie bišu

tropa un aizmirsis pavis?m, kas vectēvu gaidīts un senu ķēniņu novēlēts. Mani tā raganace vēl viņdien izsunīja par vilkaci, kam esot laiks mežā skriet. Mani, vecu kareivi, kas nogalinājis desmitkārt vairāk vīru, nekā tā savā kundze- nes gultā izguldījusi! Laikam domā, es nezinu, kāda šai padauzas slava. Mans vecais kungs, kad vēl bija jauns, arī ņēmās, kara gaitās staigādams, ar šādām tādām, bet, izmīlinājies pats, atdeva karavīriem papriecāties.

— Nerunā tik dikti, Gaidas tēv, — Donāts pabailīgi teica, apkārt skatīdamies, — pils kalpones jau stāsta, viņu kundzene būšot mūsu kunigaite.

Gaiža vienīgajā acī iezvērojās ļauna uguns.

— To trako bābu vajadzētu zirgiem saraustīt! — Viņš sirdīgi nospļāvās, kodīdams sirmās ūsas. — Vai tas ir dzirdēts! Puspasaules līgava iecerējusi tikt rados ar Gun­dariem, kuriem ķēniņasinis! Šai pilī tak nav neviena zirgu puiša, kas nebūtu ar viņu gulējis. Vecie līgavaiņi smej pa staļļiem: nu tik esot šiem cildens mīlas pušelnieks! Viens viņvakar smējās, man acīs skatīdamies.

— Es tam polim apgriezīšu sprandu, — Donāts iekai­sis iesaucās. — Kā viņš iedrošinās tā runāt par mūsu kunigaiti?

— Viņš savu tiesu jau dabūjis un vairs nerunās, — Gaidis norūca, atmezdams ar roku, — es tam ietriecu rīklē visus zobus un mēli piedevām. Viņa draugi vēlāk sprieda — būšot piegājis vojevodas ērzelim pa spērienam. Ar tiem poļu nelgām mēs tiksim galā; bet kā paglābt kņazu no negoda? Es tev saku, Donāt, viņa ieēdinājusi mūsu kungu vai citādi kā nobūrusi. Tas ir skaidrs, es to redzu, kaut arī man viena pati acs.

Donāts pieliecās vecajam kareivim pie auss.

— Gaidas tēv, — viņš čukstēja, — pils ļaudis vakaros virtuvē stāsta par savu kundzēni vēl trakākas lietas.

— Nu, ko tad šie melš?

— Viņi saka, jaunā kundzene esot ragana, — Donāts nočukstēja, bailīgi skatīdamies apkārt.

Gaidis sirdīgi savilka sirmos uzačus. Vēl niknāk iegai- lējās viņa vienīgā acs.

— Es jau tā domāju, — viņš noteica, īgni kodīdams sirmās ūsas. — Ragana vien ir, vai nu citādi tā būtu mūsu kungu tā apbūrusi, ka viņš nezin vairs ne vakara, ne rīta.

Brītiņu abi klusēja. Tad sāka runāt Gaidis:

— To nu gan vajadzēs ziņot kungam! Varbūt tam at­vērsies acis. Ko tad īsti šie stāsta? — Viņš pētoši paska­tījās Donātā. Tas kaunīgi noplātīja muti un rokas:

— Stāsta daudz ko, — viņš gari novilka, — bet es, Gaidas tēv, lāgā neklausījos, un tā ij nepalika prātā.

— Laikam ņēmies ar meitām? To es tev saku, puis, ar meitiešiem nepinies: tas nenes labu, — Gaidis noteica, stingri pavērdamies leitim sejā. Donāts pietvīcis nokāra galvu. — Nu labi, — vecais viņu mierināja. — Vajadzēs iet pašam paklausīties, lai zinu, ko kungam pastāstīt.

Donāts vairīdamies pakratīja rokas.

— Vai, Gaidas tēv, viņi no tevis baidās un, ja atnāksi, par tādām lietām nemaz nerunās. Zini ko? — Leitis atkal pieplaka vecajam pie auss. — Man kas labs ienāca nupat prātā: virtuves dibena sienā ir mazas durvis, tām priekšā liela lāde, un aiz durvīm kāpes, pa kurām ķēkšas agrāk kā­pušas tornī, nesdamas sargiem ēdienu. Mums vajaga pie­kļūt tām durvīm no torņa puses, tad varēsim visu labi sadzirdēt.

* *

Otrās dienas pievakarē abi Gundara karavīri klusi no­zuda no kalpu zāles. Donāts rādīja vecajam tumsā ceļu. Gaidis kāpa tam paka], sirdīgi rūkdams un laiku pa lai­kam laizdams spļāvienu. Un, nokļuvis pie aizsprostotām virtuves durvīm, nosēdās uz pēdējās kāpes, smagi nopūz­damies.

Aiz durvīm bija dzirdamas skaļas valodas. Tad kāda sievietes balss bailīgi iesaucās:

— Jēzus, Marijai Kas tur tik smagi pūta?

— Laikam kāda nelaikā mirušā dvēsele, — klusi un svinīgi atteica otra balss un, palikdama vēl klusāka, pie­bilda: — Varbūt tas pats Kazimirs. Viņš mūsu pilī dau­dziem rādījies.

— Kas tas par Kazimiru? — jautāja trešais, pēc balss spriežot, jauneklis.

— Nu, mūsu pana vanadznieks, kas priekš trim ga­diem ziemas mēnesnīcas naktī nolēca no tā paša torņa, kurā agrāk veda tieši no šejienes akmeņkāpes.

— Kāpēc tad viņš tā? — ierunājās atkal jauna baiss.

Brītiņu neviens neatbildēja. Tad vecā balss sāka stāstīt:

— Nabaga zēns bija iemīlējies mūsu kundzenē. Toreiz viņa vēl bija pusaudze, bet uz puišiem tikpat traka un del­verīga kā tagad. Kazimirs bija guculis, no mazām dienām radis apieties ar Karpatu vanagiem. Tāda vanadznieka ne­bija nevienam panam visā Sandomiras vojevodistē. Me­dību piekūns tam klausīja ik vārdu kā suns savam saim­niekam. Kungs bija iemīļojis Kazimiru kā dēlu; kundzene, no pils izjādama, vienmēr ņēma līdzi. Un kā jau mūsu panai tāda daba — patrakoties te ar vienu, te ar otru hlopu, ja nav pie rokas smalkāka kavaliera, šie abi jāj vienu, jāj otru reizi, bet Kazimirs paliek arvien bālāks, nenolaiž no kundzenes acu un kā kucēns tek tai visur nopakaļus. Pa­nai vējš galvā, un drīz jau viņai sāk jāt līdzi zirgu puisis Vladeks. Vanadznieks staigā apkārt pusmiris, bet šī vairs ne acu nepagriež. Paiet rudens, pienāk ziema, un mēs jau sākām domāt, ka kundzenes glāsti būs Kazimiram pie- mirušies. Arī no vaiga tāds spirgtāks jau izskatās.

Te kādu rītu viņš pienāk man klātu pavisam bāls un aizgūdamies saka: Stanislav, es redzēju pa mūsu kundze­nes logu izlecam pagalmā baltu vilcēni!

Es atsaku: vai redzēji vai neredzēji, turi muti; ja iz­dzirdēs vecais pans, tev izgriezīs mēli. Viņš paskatās mani trakām acīm un aiziet. Otrā dienā dzirdu to pašu no cita-? mutes: sargi dievodamies stāsta — šie redzējuši pie pils- vārtiem gluži baltu vilku ar melnām muguras krēpēm. Sēdējis sniegā un kaucis, skatīdamies mēnesī. Kad viens no sargiem noliecies pār valni, lai kaucēju pacienātu ar šāvienu, vilks paskatījies viņā dzeltenām acīm, nosmējies cilvēka balsī un pazudis kā ūdenī.

— Svētā Dievmāte, — ievaidējās sievietes balss, — tā jau būs bijusi mūsu kundzene! Neba velti viņai dzeltenas raganu acis.

Stāstītājs iesāka no jauna:

— Atnāk mūsu ļaudis no pilsētas, stāsta vēl trakākas lietas: žīdu drēbnieka Leizera sievai, skrienot rīta stundā pie rabīna ar saslimušu bērniņu, pielēcis uz Ķēniņa ielas klāt balts vilks, izrāvis mazo žīdēnu rio rokām un laidies projām. Zīdene tā pārbijusies, ka palikusi bez valodas un sākusi kliegt tikai pēc laba brītiņa. Saskrējuši glābēji, bet bijis jau par vēlu: asiņainās skrandas atrastas vecajos ka­pos, bet no paša bērna ne kauliņa.

— Lai mūs pasargā visi svētie eņģeļi, — sievietes balss raudulīgi nopūtās. — Lai arī žīda bērns, tak jau cilvēks vien ir bijis. Ak, tavu negantniecil

— Tas vēl nav viss, — stāstītājs nokāsējies turpināja.

— Otrā naktī ar vilkaci sastapies baznīckungs Ambrozijs, iedams uz rīta dievkalpojumu. Nezvērs meties šim virsū, bet ksendzs paspējis ar visu nobīli vēl piesaukt Jēzu Kristu, un tā uzreiz vilkacis atkritis puslēcienā, kā atsities pret neredzamu mūri. Nošņakstinājis zobus, atsēdies sniegā un sācis gaudot, skatīdamies ksendzā dzeltenām cilvēka acīm. Tas sācis atmuguriski kāpties atpakaļ, tā ticis līdz ielas stūrim un tad devis kājām vaļu. Bijis tā pārbijies, ka palicis slims un sagulējis divas nedēļas.

— Vai Dieviņ, vai Dieviņ, — sieviete vaidēja, — brukt virsā svētam baznīckungam! Par tādām negantībām viņu vajadzētu sadedzināt uz lēnas ugunsl

— Tu solījies mums stāstīt par vanadznieku Kazi­miru, — jaunā balss nepacietīgi ieminējās.

— Pagaidi, tūliņ jau būs, — stāstītājs atbildēja.

— Izdzirdīs par ksendza nelaimi, Kazimirs aizgāja pie viņa un dabūjis apsvētītu sudraba lodi, jo tikai tādas ķer sātana klaušiniekus.

— Tā jau saka, — sieviete iekrita valodā, — visas ci­tas nākot atpakaļ un ķerot pašu šāvēju.

— Kuš, Jagna, nejaucies starpā! — jaunais rājās.

— Un tā šis dabūjis to sudraba lodi, ielādējis savā musketē — kungs viņam to jaunās modes bisi uzdāvinājis par labu dienestu — un ik naktis klīst pa pilsmūri, gaidī­dams vilkaci. — Bet tas, kā nojauzdams sliktu, nerādās. Kazimirs paliek mierīgāks, tāpat, mēs tie citi; sak, varbūt no tiesas būs bijis tikai tāds pasirmāks vilks — to ziemu viņi bija uzklīduši lielos baros, laikam no Karpatiem nāk­dami. Te vienā naktī atkal dzird aiz vārtiem vilka kauk­šanu. Kazimirs lec augšā — viņš gulēja man turpat bla­kus, lielajā saimes istabā, — ķer savu musketi un tāpat basām kājām, tikai uzmetis plecos kažociņu, izmetās pa durvīm. Es vēl nosaucu pakaļ, lai apdomājas, var notikt liela nelaime, bet šis pat neatskatījās atpakaļ. — Sāku ģērbties arī es, trūkstas augšā citi gulētāji; te uzreiz dzir­dam bises šāvienu un sargu klaigas. Izskrienam uz mūra — sargs tā nobijies, ka nevar parunāt, tikai plāta rokas. Prasām, kur vilkacis. Vilkača nav. — Esot aizbē­dzis — sargs nobubina. Kur Kazimirs? — es prasu.

— Esot iekliedzies, nometis musketi, sacīdams, ka sašāvis kundzēni un ka šim tā kā tā esot pienācis gals. Aizskrējis prom pa mūri uz torņa pusi. Ejam turpu, — stāstītājs nokāsējies turpināja, — saucam Kazimiru vārdā. Neat­saucas. Uzkāpjam tornī — nav arī tur. Te uzreiz dzirdam žēlu kaukšanu. Mums pārskrien drebuļi, skatoties lejā: Kazimirs guļ augšpēdus pie torņa pamatiem, izpletis ro­kas, bet netāļu no viņa atsēdies sniegā balts vilks, pacēlis labo priekškāju un skatīdamies uz mums, kauc tik žēli un reizē tik savādi, ka izklausās pēc raudošas sievietes balss. Mēs sākām ūjināt — nelīdz; skaitām tēvreizi — vilks, lēk­dams uz trim kājām, atiet gabaliņu tālāk, atkal apsēžas un kauc savu žēlo kaukšanu kā suns, ko dzen projām no mājas.

— Redzi nu, tai negantniecei laikam bija palicis Kazi­mira žēl, — sievietes balss iekrita stāstītājam valodā.

— Var jau būt. — Un tā, klausoties vilka žēlabās, mums sāk atslābt bailes, un mēs ar Vladeku sameklējām virvju kāpnes — varēja arī pa vārtiem, bet baidījāmies iet modināt vojevodu, bez kura ziņas naktī nedrīkst atslēgt vārtus. — Nolaižamies pa kāpnēm pie Kazimira, tas vairs nepūš: lēkdams zemē, bija atsities ar galvu pret torņa pa­matiem. Vladeks paņem šo uz pleciem un tusnīdams sāk traukties augšup. Es kāpju beidzamais un pusceļā atskatos atpakaļ: vilks klibodams aizlec gar mūri un pazūd aiz lielā dienvidu torņa.

— Kur ta citur, — sievietes balss nikni novilka, — tam tornim iepretim jau ir kundzenes istabas.

— Tonakt saimes telpās neviens neaizvēra acu. Rītā dzirdam no istabenēm, ka kundzene staigājot pārsietu roku: esot sakodis kucēns, ar kuru šī spēlējusies. Mēs gud­rojām, sak, vajadzētu saņemt dūšu, iet pie vojevodas un —

Noklaudzēja virtuves durvis, un stāstītājs apklusa pus­vārdā. Bija dzirdamas jaunas balsis, un sākās citas va­lodas.

* *

Gundars uzmodās no miega ap saules lēkta stundu, un visa istaba likās pielijuši zeltaina mirdzuma. Pie durvīm kāds dauzījās.

— Kas tur? — kņazs iesaucās.

— Es, Gaidis, — atsaucās vecā Slavutas uzrauga balss.

— Nāc iekšā, — Bogislavs jautri noteica.

Gaidis ienāca, paklanījās un sāka mīņāties, grozīdams rokās cepuri.

— Nu, ko labu teiksi? Ko tu tik drūms? — kņazs jau­tāja.

Gaidis atvilka elpu, saņēmās un sirdīgi izgrūda:

— Kungs, viņa ir ragana,

— Kas?

— Šejienes kundzene. To saka visi pils kalpi.

Gundaram saskrēja sejā dusmu bālums. Kodīdams lū­pas, viņš aizžņaugtā balsī teica:

— Ja tu nebūtu mana vectēva cīņu biedrs, es liktu tevi nopērt. — Kā tu iedrošinies melst tādas lietas par voje- vodas meitu, kurš mūs uzņēmis kā mīļus ciemiņus?

Gaiža sirmās ūsas nikni saspurojās.

— Kungs, es nemeloju; ja neticat man, prasāt Dona­tam! Skraidot apkārt vilka izskatā, tad reiz šauta ar sud­raba lodi, kas ķērusi labo roku. Rētai vēl tagad vajaga būt saskatāmai. Nākamnakt apskatāties paši, tad redzēsiet, ka es runāju patiesību.

Kņazs nosarka. Tad saslējās un izgrūda caur zobiem:

— Ej!

Gaidis paklanījies pazuda aiz durvīm, tās spītīgi aiz­cirzdams.

Dusmās vīstīdams dūres, Bogislavs skatījās durvīs, aiz kurām bija pazudis vecais kareivis.

Ausīs šalca un dunēja sabangotās asinis, bet zeltaini sārtā blāzma, ar kuru bija pielijuši istaba, tagad likās asi­ņaina un drausmīga, un kņazs neviļus pievēra acis. Bet nežēlīgais gaismas mirdzums spiedās cauri plakstiņiem.

Vai vectēva kalps būtu melojis? Tas likās neticami. Gaidis bija īgns un parupjš, toties bezgodis nekad. Bet tikpat neticams šķita viss tas, par ko bija runājis sirmais vienacis.

Saķēris galvu, Bogislavs pirkstiem spieda ciet acu plakstiņus, vairīdamies no asiņainās rīta blāzmas, bet tā sārtoja plaukstas un lija tām cauri, vēl vairāk satrauk­dama mocošo šaubu plosīto dvēseli. — No gaismas mir­dzuma sāka nirt ārā baisīga nezvēra purns atņirgtiem zobiem un svilinoši karstu plēsoņa elpu, un zvērošām, dzeltenām acīm, kuru skats stindzināja locekļus un prātu un lika sirdij nodrebēt ledainās šausmās. Tad nezvēra asi­ņainie zobi aizcirtās ciet, riebīgais purns sāka sairt un gaist un beidzot izzuda asinssārtās gaismas mirdzumā,

Palika tikai nezvēra acis — divas dzeltenu liesmu spoles, kas nikni zvēroja. Pamazām izgaisa no tām niknums, liesmu spoles plēnēja un dzisa, sairdamas dzeltenās ugun­tiņās, ap kurām sāka veidoties nāves bāla seja sarkanām lūpām, melnām matu cirtām un neticami garām skrop­stām, kas lēni laidās lejup, nodzēsdamas zeltainās acu uguntiņas.

Iestenēdamies Bogislavs streipujoja atpakaļ, atsitās durvis un, apgriezies apkārt, ieraudzīja Mariju, kas, jautri smiedamās, iebruka istabā, metās jauneklim ap kaklu un noskūpstīja viņa lūpas, — turpat pie Bogislava redzokļiem blāzmoja viņas acu zīles, pilnas zeltota mirdzuma, kas likās nākam no bezdibeņu dziļumiem.

Bogislavs apskāva meiteni, spiezdams savu karsto seju viņas matos, no kuriem nāca prātu mulsinošs aromāts. Sirds kļuva gaiša un viegla, dvēseli mitējās mocīt rēgi, un rīta blāzma bija atguvusi agrāko zeltaino mirdzumu.

Tad atkal sāka atgriezties šaubu mokas. Sākumā ne­maz nemanāmas, viltīgas un ļaunas — tās zagās no jauna klāt un modināja Bogislavu zagšus šad un tad uzmest meitenei pētošus skatus; tie slīdēja pa bālo seju, visilgāki uzkavēdamies pie lūpām, kas bija sarkanas kā tikko cirsta brūce, no kuras vēl tikai taisās līt asinis. Tad pētīdami zagās tālāk, pārlēkdami no pleciem uz meitenes rokām, mazām, mīkstām rociņām, un, apstaigājuši sārtās plauk­stas un vāros pirkstiņus, līda atpakaļ, lai bikli pētītu roku locītavas, vai pie tām nav saskatāms kāds baltumiņš, sen aizdarījušās rētas zīme.

— Balta zīmīte, ko var atstāt i jautra kucēna zobi, i lodes pieskāriens.

Nē, nekas nebija saskatāms. Un Bogislavam atkal sāka atplaukt sirds, aizdzīdama projām šaubas kā riebīgas un pļāpīgas vecenes.

Sēdot pie pusdienu galda, viņas atlīda atpakaļ, lika spiegojošiem skatiem atkal staigāt pa meitenes rokām, un tad kumoss, ko Bogislavs cēla pie mutes, piepeši apstājās pusceļā.

Marijas rokas locītavā, turpat, kur beidzās delna, vi­zēja neliels balts plankumiņš.

Jauneklim aizrāvās elpa, deniņos kāds neredzams sāka ašā steigā sist ar dunošu āmuriņu. Un acis iepletās pla­tas — uz mirkli, tikai vienu pašu mirkli tām bija licies, ka meitenes seju aizēno riebīgs, asinīm notašķīts vilka purns, kura dzeltenajām acīm bija stindzinoši liesmains skats.

— Kas tev vainas? — Marija ievaicājās, ieraudzījusi nāves bālumu jaunekļa sejā. Tad pamanīja šausmas viņa acīs; to skati nepaguva laikā atzagties nost, sākdami mē­tāties kā notverti spiegi, un meitene aši norāva no gald i roku. Viņas sejā sārtums sāka cīnīties ar bālumu. Asins- sarkanās lūpas sakniebās, tad pavērās vaļā — cauri tām pavizēja mazi, asi zobi.

— Ko tu skaties kā negudrs? — iešņācās satracinātas sievietes balss, kurā skanēja bezprātīgs niknums. Tad no­dārdēja apgāzts krēsls, nošķinda zemē notriekts sudraba šķīvis, ieklaudzējās nikni aizcirstās durvis — un Bogislavs palika viens pats plašajā ēdamzālē bāls kā linauts, un stīvi vērdamies tai vietā, kur bija sēdējusi sieviete ar rētu labās rokas locitavā un lūpām, kas bija kā tikko cirsta brūce, no kuras taisās plūst asinis.

Tonakt Bogislavs gulēja viens pats savā istabā, iepriekš cieši aizbultējis durvis. Naktī viņu māca ļauni sapņi un likās, ka pie durvīm kāds skrāpējas, nikni un reizē žēli smilkstēdams. Uztrūcies augšā no murgiem, viss nosvīdis, Bogislavs pukstošu sirdi klausījās. Viss bija un palika klusu. Aiz loga vizēja ziemas nakts, un vienīgais troksnis, ko jauneklis varēja sadzirdēt, bija viņa paša sirds skaļā pukstēšana.

* * *

Rītā sastopoties, Gundaram bija bāla seja un meitenei piesarkušas acis un saburzīti plakstiņi. Bet, lūpām atve­roties — tās viegli drebēja —, acu skropstas uzlidoja aug­šup lepni un brīvi kā agrāk, atsegdamas acu dzelmes, kas tagad likās satumsušas, jo viņās vairs nemanīja zel­taino uguntiņu.

— Kas tev vainas, un kāpēc tu vakar biji tik savāds?

Bogislavs nezināja, ko atbildēt. Lūpas velti meklēja

vārdus, bet sirds iesmeldzās sāpju žēlumā, redzot acis, kurās asaras bija izdzēsušas agrāko blāzmaino mirdzumu.

— Tu negribi sacīt? Nu, tad es pateikšu pati: tev kāds būs izstāstījis kalpotāju pasaciņu par balto vilkaci, kas naktīs lecot ārā pa manas istabas logu un skraidot apkārt, baidīdams sargus un baznīckungus. Sīs pasaciņas dēj mans tēvs lika suņiem norldīt divus nekaunīgus hlopus, kas bija iedrošinājušies iet pie viņa par mani, Sandomiras vojevodas meitu, sūdzēties. Tenku stāstītājai izgrieza mēli, lai viņa nekad vairs nevarētu melst par savu kun­dzēni. Vai tiešām tu, ķēniņcilts mantinieks un Padovas students, esi tāds nelga, ka vari ticēt pasakām, kurām tic vecas sievas un mazi bērni, un arī varbūt viens otrs prātu izdzīvojis vienacains karavīrs?

Marija lepni saslējās, ieurbdamās Bogislavā niknām acīm, kurās dega dzeltenas ugunis.

— Tu klusē? Tātad tu tici traku veču un muļķa ve­ceņu pasakām vairāk nekā man, ko pats vēl nesen sauci par savas sirds ķēniņieni. Lai arī tā būtu. Man nav žēl mīlas, tikai kauns, ka vecā kņazu ciltī var rasties vīrs, kam vēl hlopu padoms un bērna prāts.

Apdedzinājusi Bogislavu ar savu dzelteno acu ugunīm, Sandomiras kundzene vēl lepnāk saknieba lūpas, spītīgi iecirta galvu un taisījās iet. Un tik daiļu to bija padarījis aizvainotais lepnums un kundzisku asiņu spīts, ka jaunek­lis nokrita pie meitenes kājām, skūpstīdams viņas svārku malu. Un, pacēlis augšup seju, lai pavērtos meitenē, Bo­gislavs pamanīja turpat pie saviem redzokļiem zeltainas acis, kurās smaidu liesmiņas steidza žāvēt asaru lāses. Ap kaklu tam apvijās maigas rokas un prātu samulsināja

naktsmelnu matu aromāts.

* *

Naktī Donāts uztrūkās no miega, jo tam bija licies, it kā dzirdētu Slavutas karakalpu telpas tuvumā vilka gau­došanu, pilnu gaviļu prieka un asinsalkas. Baiļu pārņemts, tas steidza modināt Gaidi, un abi palika nomodā līdz trc- šiem gaiļiem, ausidamies, vai atkal neatskanēs Donāta dzirdētā vilka balss, un tās vietā dzirdēdami tikai kaimiņu gulētāju krākšanu. Izrājis Donātu par niekkalbi, Gaidis pagrieza tam muguru un likās aizmidzis. Bet miegs to­nakt bēga no vecā karakalpa acīm, un arī ausis palika no­modā. Un, kaudamies ar savām smagajām domātn par jaunā kunga nevarību un vecā kņaza novēlējumu, sirmais kareivis, kam bija lūša dzirde, izstiepis roku, sataustīja zobenu un nolika to sev blakus pa grābienam, jo bija ma- tījis pie durvīm kādu skrāpējamies. Vai tā bija pele vai kas cits, to nevarēja krācēju vainas dēļ sadzirdēt.

Sandomiras pilī atlēkšoja vienā pašā diena trīs jāt­nieki ar vēstīm priekš kņaza Gundara. Vienu zirdzinieku bija sūtījis Zamoiskis, otru — pats Sandomiras vojevoda. Zamoiska jātnieks nesa ļaunas ziņas — pātera Celestina rakstītu vēstuli, kas, raidīta Gundaram uz Zamosci, bija nokavējusies ceļā. Pāters ar pilnmēneša seju gaudās, ka sākumā labi ievadītā lieta esot atdūrusies pret lielām grū­tībām: hercogam Fridriķim nākuši diezin kādā ceļā zi­nāmi Gundara un viņa draugu nodomi, bet tas vēl neesot tas ļaunākais — Zemgales zemnieki dumpojoties un de­dzinot muižas, un notvertie nemiernieki stāstījuši, ka viņi gaidot pārnākam savas senās ķēniņu ģints pēcnācēju, ku­ram valdot nebūšot neviena kunga, tikai brīvi savas zemes arāji. Hercogs atsūtījis Varšavas galmam garu sūdzības rakstu, un Ketlera pusē gribot nostāties arī daudzi leišu kungi ar pašiem Radziviliem priekšgalā. Varšavā jau iera­dušies viņu delegāti, kas prasot bargu ķēniņa tiesu par dumpīgiem zemniekiem un viņu kūdītājiem, kas sākoties nākuši ar kņaza Gundara ziņu.

«Mīļais dēls,» pāters rakstīja, «kaut Tu zinātu, cik lie­las tagad manu sirdi pārņēmušas bēdas, jo viss var būt, ka tas Kungs nolemj, lai baznīcai šoreiz ietu secen viņas likumīgā daļa un Tev Tavu sentēvu mantojums. Brālis Antonijs, šis lielais taisnības kareivis un ķēniņa biktstēvs, kura padomam citkārt bieži klausījis mūsu gudrais vald­nieks, vēl gan nezaudē cerību, un lai svētā jaunava un visi eņģeļu pulki sekmē viņa gaidu piepildīšanos. — Būtu labi, mans dēls iekš tā Kunga, ja Tu atsūtītu mums kādu rak­stu, viņā apzvērēdams ar savu kņaza vārdu, ka vairies pat no domām par Zemgales zemnieku brīvlaišanu un tamlī­dzīgām lietām, kas var satricināt ķēniņvalsts pamatus. Tas gaužām atvieglotu pāteram Antonijam un arī man grūto cīnīšanos Tevis labad un rādītu hercoga un Radzivilu sa­biedrotiem Lietavas kungiem, ka Tu neesi nekāds anabap- tists, dumpīgu zemnieku musinātājs, līdzīgs bezgodim Minceram un citiem mantas kopības un visu kārtu vienlī­dzības sludinātājiem, bet dižciltīgs vīrs no vecas ķēniņu ģints.

Ja arī Tev, dēls, būtu ienākušas kādreiz prātā tādas aplamības,» mūks rakstīja vēstules beigās, «tad izmet vi­ņas no savas galvas, kurai citādi var paiet secen hercoga cepure! Katrai ļaužu kārtai šajā saulē no paša mūžības ceļu lēmēja nolemts savs liktenis. Vienai lūgt Dievu par citiem, otrai valdīt un karot, trešai tirgoties, bet ceturta­jai strādāt un vairoties, lai tīrumiem būtu arāji un augstā­kām šķirām apakšnieki.»

Otrā — Mnišeka rakstītā vēstule nesa Bogislavam līdzī­gas vēstis. Vecais Sandomiras vojevoda stāstīja, ka, cīnī­damies viņa labā, esot apbraukājis vai pusvalsts un tagad uzturoties Varšavā, lūkodams dabūt galma ļaudis Gun­dara pusē.

«Tā ir iespējama lieta, mīļo znot, bet Tu pats zini, ka cilvēks nekā negrib cita labā darīt par velti. Tādi paši cilvēciņi ir arī ķēniņam tuvākie ļaudis, no kuriem dažam labam liela ģimene, bet pagrūtāka iztikšana, sevišķi tiem zviedru augstmaņiem, kas, turēdamies pie katoļu ticības, bijuši spiesti atstāt savu zemi un tagad mitinās no ķēniņa Zigismunda žēlastības. Viņi spēj daudz, bet sāks nopietni rīkoties tikai tad, ja Tu dosi tiem noteiktus solījumus. Es domāju, mīļo znotiņ, ka vajadzētu gan solīt, jo Tev pašam tak vienalga, kas kalpina Zemgales blopus — vācu kungi vai mūsu šļahtiču dēli, vai no Zviedrijas padzītie plikadī­das. Ja tikai pani Tev labi klausa, dod godu savam herco­gam un stingru roku savalda zemniekus, kas tagad pali­kuši spītīgāki visās valsts malās. Gudri ļaudis saka, ka tas nevēstot mūsu kārtai nekā laba, bet briesmīgus hlopu karus un pastardienas tuvošanos.»

Līdzīgi pāteram Celestinam, Mnišeks savas vēstules beigās brīdināja mīļo znotu no bīstamajām anabaptistu mācībām, par kuru piekritēju Ketlera un Radzivilu aģenti cenšoties nostādīt ķēniņa acīs Gundaru.

Lasot vēstules, arvien drūmāka kļuva Bogislava seja. Atbalstījis galvu uz rokas un stīvi vērdamies logā, aiz kura zvīļoja ziemas debesis, viņš sajuta zodā vieglas sā­pes. Pacēlis plaukstu pie acīm, Gundars sāka skatīties, un piepeši acīs sakāpa viegls sūrums.

Pirkstā zvīļoja Nameja gredzens, plats un senlaicīgs, un uz viena no izplestajiem vanagu spārniem bija redzama maza asins pilīte.

Jauneklis pagrieza pret vakarblāzmu senča gredzenu. Nikni iegailējās sudraba pineklā savijušos zalkšu pāris, bet zelta vārpu vaiņags pielija pilns sarkana mirdzuma, un sārts bija kļuvis arī zeltotais vanags, tiekdamies aiz­lidot debesu izplatījumā. Tagad tas likās guris un ievai­nots, jo vienā viņa spārna galā vizēja asinspilīte, sarka­

no numā sacenzdamās ar abu zalkšu acīm, kas bija darinātas no maziem rubīniem.

Gundara sirds sažņaudzās asās sāpēs. Kopš Zamosces pils dzīrās viņš bija ieslēdzis sirdī Sandomiras kundzēni, Zemgales vanags līdz ar Nameja gredzenu tam bija izli­dojis no prāta un vectēva novēlējums no atceres.

Sāka mākt kauns un smeldzošs žēlums. Vieglais sū­rums, kas bija nemanot sakāpis acīs, pārvērtās asarās, ku­rām sekoja raudu elsas.

Kņazs Gundars raudāja, spiezdams pie lūpām gredzenu un juzdams uz tām viņa vēso sudrabu.

Slavutas kņazam paceļot asaru miglotās acis un pave­roties logā, aiz kura lidoja sniega pārslas, viņš ieraudzīja iejājam pils pagalmā trešo jātnieku, kas viss bija aplipis sniega putekļiem.

Pie durvīm pieklauvēja. Gundars, izslaucījis acis, at­saucās. Kāda roka vēra durvis, un kņazs Bogislavs ierau­dzīja Gaiža sirmūsaino seju ar tatāru zobena rētu virs kreisajiem deniņiem.

— Kas ir, Gaidi? — kņazs ierunājās.

Vecais karakalps nokāsējās un tad teica ar aizžņaugtu kaklu:

— Kungs, tur ir atjājis kāds zēns, kas runā tavu tēvu mēlē un sakās nākam no Zemgales.

Ar vienu lēcienu Bogislavs bija kājās.

— Ved šurp! — viņš teica, un balss tam savādi dre­bēja. — Ved taču šurp, tūliņ, acumirkli, — kņazs aizgū- damies runāja un, pats nezinādams, kāpēc, sāka apjozt zobenu. Bet drebēja rokas un arī portupeja, ko tas turēja trīcošos pirkstos.

Gaidis pazuda un atgriezās pēc brītiņa, vezdams sev līdzi jaunu zēnu, pie kura matiem un karavīru tērpa vēl lipa klāt ledus piles un sarmas putekļi. Aiz noguruma jau­nais kareivis tikko turējās kājās. Bet acis dega, seja blāz­moja, un, piestreipuļojis kņazam klāt, viņš nokrita ceļos, apkampdams Gundara ceļus un vērdamies no apakšas Bo­gislavam sejā mirdzošām, padevīgām acīm.

— Kungs, — viņš runāja, — es nāku no Zemgales, lai apsveiktu savu ķēniņu. Tu izskaties tāds pats, kādu es tevi tiku redzējis dažu labu nakti un kādu tevi sentēvi un tēvi redzējuši. Bet kāpēc tev nav galvā vārpu vaiņaga, un kur tavs purpura mētelis, kāds tev bija plecos, kad es tevi skatīju sapņos, auļojam karapulku priekšgalā pāri šalco­šiem egļu mežiem, un tava baltā rumaka krēpes skāra pa­šus padebešus?

Runātājam bija zilas acis, mīksti linu mati un uz lū­pām gaišs bērna smaids. Un vārdi, kurus tas runāja, likās Bogislavam kā lakstīgalas pogošana pavasara naktī, ko jauniešiem klausīties neapnīk.

Bogislavs, viss starodams, vērās zēna sejā.

— Kungs, tagad tu nāksi atpakaļ Zemgalē, — Kaspars lūgdamies teica. — Zēni un vīri redz tevi sapņos, un vec­tēviem neapnīk stāstīt bērniem par viņiem laikiem, kad tu vēl valdijis savā pilī Tērvetē un Zemgales lauku arāji vēl nebijuši vācu kungu klaušinieki. Tos laikus neatceras pie­redzējis neviens, un tomēr atmiņa par tiem deg visu tevis gaidītāju sirdīs. Kungs, nāc atpakaļ, nāc pie taviem ļau­dīm, kas tevi gaida, iedami svešu kungu gaitās un vēl pirms gaiļiem steigdami savas rijas kult! Arājs domā par tevi, iedams pakaļ arklam, sējējs, kaisot zemē sēklu, pie­min tavu vārdu, un meitenes daiņo par tavām kaujām, ku­rās tavs zobens pļāvis vācu rindas kā pļāvēja vienrocis rudzu lauku. Nāc mājās, visu gaidītais zemnieku ķēniņ, jo tautas acis ir izraudātas sausas, tevi atceroties, un sirdis izsāpējušas, sērojot pēc tevis un tiem laikiem, kad katrs bija brīvs arājs sava paša tīrumā. Zemnieku ķēniņ, nāc atpakaļ pie savas tautas, dari vieglu viņas bēdu rūgtumu un liec zelta vārpu vaiņagu no jauna sev galvā par zīmi. ka tu esi Zemgales kungs, un dari visus atkal brīvus kā senlaikos!

Bogislavs klusēja, uzlicis Kasparam abas rokas uz gaišcirtainās galvas un kā gurumā pievēris acis. Tad pa­cēla valgās skropstas, saslējās un teica:

— Man tagad ir tā, it kā es būtu līdz šim sapņojis Jaunu sapni. Mans svešais brāli, tu biji kā gaismas putna balss, kuru dzirdot bēg un pazūd visi rēgi. Tu esi gājis meklēt senu ķēniņu; mana mūža novēlējums ir senas ķē- niņvalsts meklēšana. Cejā mēs abi esam satikušies: iesim abi kopā meklēt brīvo Zemgali, vienalga, vai turp vestu slavas vai moku ceļš!

* * *

Kad Sandomiras kundzene naktī devās kņazu apcie­mot, tā izdzirda aiz Bogislava istabas durvīm skaļas va­lodās uu giiezās atpakaļ. Un, litā alkal dodamās turpu, vairs neatrada meklēto.

Sargi stāstīja, ka Slavutas kņazs ar saviem karakal­piem un svešo jātnieku, kas vakar ieradies kā trešais, jau pirms saules lēkta izjājis pa pils vārtiem. Vārtu sargs no aizjājēju valodām izpratis tikai vienu: viņi runājuši par Varšavu.

Netīrā Varšavas krodziņā pie krūkām apkrauta galda bārdaini karakalpi dzēra un dziedāja par kaujām, kurās tie bija cirtušies līdzi, un meiteņu skūpstiem un skaistu sievu glāstiem, kas iereibina vēl vairāk nekā vecs ungāru vīns. Par ķēniņu Zigismundu, kam magnāti negrib klau­sīt, un par veco Zamoiski, kas aizvedis savus karapulkus līdz pašai Donavai. Viņi dziedāja rupjām, nodzertām bal­sīm, ar dūrēm un liepas kausiem dauzidami nosūbējušo ozola galdu, un galds, kannas un krūkas smagi drebēja kā aizsalis purvs Belovežas mežā, kad tam baurodams auļo pāri noputojušos sumbru pulks.

Karakalpi dzēra un dziedāja, bet aiz mazās, ar ledu no āra klātās, no iekšpuses kvēpiem noķepušās loga rūts auroja un kauca putenis, griezdams kopā kupenas līdz pat krodziņa jumtam, un skurstenī žēli gaudoja raudulīgais janvāra beigu vējš.

Tikai par vienu nedziedāja noreibušie karakalpi, un, to atceroties, smagi slīga lejup viņu galvas un rokas žņau­dzīja zobenu rokturus. Viņi nemēģināja dziedāt par savu kungu, kaut gan par viņu smējās un runāja visos Varša­vas krogos, pilīs un iebraucamās vietās, jo ķēniņš Zigis- munds bija saaicinājis magnātus un šļahtu uz seimu Var­šavā, un jaunā galvaspilsēta bija kļuvusi divkārt bagā­tāka ļaudīm. Vieni paši Radzivili bija atveduši divi tūk­stoši bruņotu kalpu, un Potockiem, Višņeveckiem un Ko- ņecpoļskiem to nebija daudz mazāk.

Visa Varšava bija muižnieku un karakalpu pilna, un kausi un zobeni šķinda visās rezidences malās. Visur ska­nēja valodas un tika stāstītas raibas dēkas par veciem un jauniem kariem. Jauns karš jau patiesībā bija sācies, jo ķēniņš Zigismunds bija saķildojies ar savu stūrgalvīgo tēvoci Zēdermanlandes Kārli, kura zviedri dzina vājos poļu garnizonus ārā no Vidzemes.

Paši raibākie nostāsti, kas gāja no mutes mutē, tika stāstīti par jauno Slavutas kņazu Gundaru, kas ar veciem, it kā nezin kāda pagānu ķēniņa rakstītiem dokumentiem iecerējis tikt Zemgales hercoga godā un pratis pat iegūt kanclera Zamoiska labvēlību. Nepacietīgs un aušīgs be? mēra — Slavptas kungs sācis sūtīt uz Zemgali musinātā­jus, kas kūdījuši turienes zemniekus slepkavot muižniekus un hercoga Fridriķa ierēdņus, apsolīdami dumpiniekiem, ka, ticis par Zemgales hercogu, kņazs Gundars tiem at­laidis visas klaušas un nastas, padzīs visus kungus un dzīvos pats viņu vidū kā līdzīgs starp līdzīgiem.

Par laimi, šiem negudrajiem plāniem laikus nākts uz pēdām, un hercogs steidzies žēloties ķēniņam; seimā pa otram lāgam žēlojies par Gundara aplamībām hercoga sūtnis, atvezdams jaunus, smagus apvainojumus pret Sia- vutas kņazu un ar tiem pierādīdams magnātiem, ķēniņa uzticības vīriem un visai šļahtai, ka Gundara rīcība ap­draud visu Polijas valsts iekārtu, jo, kļūstot brīviem Zem­gales hlopiem, tās pašas tiesības sāks sev prasīt arī Vid­zemes, Zemaites, Lietavas un citu zemju hlopi un, ja ne­dos ar labu, ņems ar cirvjiem, sarkano gaili un sekumiern.

Un mirdzošos, zeltšūtos kuntušos tērptie pani nicīgi viebās, runādami par aušīgo kņazu, un lika pirkstu pie pieres. — Muižniekam un pie tam vēl no vecas kņazu cilts, ja tas bija sācis aizstāvēt tik trakas lietas, droši vien galvā kaut kas nebija vairs kārtībā.

Toties paniem plauka smaidi sejās, ņirgājoties par San­domiras vojevodu Mnišeku, kas bija iecerējis tikt Zemgales hercoga sievastēva godā un sācis Gundaram precināt savu zeltacaino Mariju, šo palaidnīgo skuķi, kas esot gatava katram mesties kaklā un, kā ļaudis melsa, nenievājot pat vanadzniekus un zirgu puišus.

Pani melsa un smējās arī par Mnišeka lielo cenšanos Gundara labā: vecais vojevoda esot nojājis septiņus zir­gus, rikšodams apkārt pa valsti un visur meklēdams drau­gus savam nākamajam znotam Gundaram. Tas dzīvojis Sandomiras pilī pa to laiku zaļas dienas, mīlinājies ar Mariju, sūtījis zemnieku kūdītājus uz Zemgali, bet, padzir­dējis, ka vecais pans dodas mājup un grib jau visā no­pietnībā parunāt par kāzu dienu, kādā naktī aizbēdzis no Sandomiras, dodamies uz Varšavu, lai lūkotu iegūt citu magnātu uzticību. Par laimi, hercoga sūtnis jau bijis aiz­steidzies priekšā pa to laiku, kamēr Gundars dzīvojis pa Mnišeka pili, un tā visam uzreiz pienācis gals — i Gun­dara plāniem par hercoga cepuri, i Mnišeka un tā radu cerībām tikt pie jaunām muižām Zemgalē: znots tam pie­dāvājis tikai ciema stārasta vietu, jo hlopi būšot kungi, bet par hlopietn palikšot visi šļahtiči, vienalga, vai ir vācu vai poļu asins.

Pēc neveiksmes pie senatoriem «hlopiski kruj», kā ta­gad visi saukāja kņazu Gundaru, bija pazudis. Viens otrs stāstīja, ka esot redzējis Slavutas panu ar tā kalpiem aiz- auļojot pa lielo Zamosces ce|u uz austrumiem: laikam tam delverim pašam sameties kauns un tagad steidzies ātrāk tikt mājās, lai Jaudis, viņa neredzēdami, drīzāk aizmirstu tā negodu. Citi melsa, ka kņazs Gundars, baidīdamies no magnātiem un hercoga Fridriķa atriebības, aizbēdzis pie aizkrāciešiem, savas ģints vecajiem draugiem, un gudrojot no Horticas bēgt vēl tālāk pie turku sultāna, lai to sakū­dītu uz karu pret poļiem. No tāda jau varot visu sagaidīt.

* * *

Kņazs nebija ceļā pie aizkrāciešiem vai turku sultāna. Viņš gulēja kroga dibena istabiņā, ko tam bija ierādījis peisakainais krodzinieks, zemu locīdamies un dēvēdams viņu par «paņe grabe». Pēc Gaiža niknā brēciena, ka viņa pans neesot nekāds «grabe», bet kņazs Gundars, krodzi­nieks sarāvās vēl līkāks, paglūnēja, kasīdams savu sar­kano bārdu, un tad pazuda kā ūdenī.

Gundars gulēja uz lāvas, ar lūša kažoku apsedzies, un sapņoja vaļējām acīm, nedzirdēdams savu kalpu valodas, kas dunēja tepat aiz zemajām durvīm, un beidzot bija aiz­mirsis, kur atrodas.

Nebūtībā aizpeldēja nokvēpušās griestu sijas, un to vietā sāka blāzmot mirdzoši zils debesjums ar skrejošiem mākoņu bariem un gulbju baltiem padebešiem. Izgaisa blakšu un circeņu apsēstās sienas, un ap jauno kņazu ple­tās nepārredzami, viļņojoši, dzelteni kviešu lauki — viens vārpu vilnis pēc otra skrēja, vējam iežūžojoties, līdz pašam apvārsnim. — Klusās lauku sētās zem nosūnojušiem jum­tiem mājoja gaiši un laimīgi ļaudis, kuru rokas prata vie­nādi veikli vadīt arkla balstu, cilāt bisi un vēzt zobenu. — Un kviešu lauku vidū uz augsta kalna cēlās arāju ķēniņa pils, zeltotiem torņiem tālu mirdzēdama. Senā Tērvete, no kuras priekš gadsimtiem bija aizgājis svešumā lielais sencis, pazuzdams tālās kara gaitās un tomēr dzīvodams cauri laikam nn cilvēku mūžiem savu bērnu un tautas at­mina.

Uzplaiksnijās un pazuda senā ķēniņpils, saules pielijuši kviešu lauki un zili mirdzošais debesu izplatījums, un sap­ņotāja acīm atvērās cita aina. — Kluss, liķiem un saka­pātiem mirējiem nosēts kaujas lauks, baisīgi kluss, arī saules apspīdēts. Pāri kritušiem kāpa, smagi elsodams, balts kaujas zirgs asinīm notašķītiem sāniem, nesdams jaunu jātnieku. Purpura mētelis bija apmests jātniekam ap pleciem, un galvā tas nesa vārpu vaiņagu. Jātnieks steidzās cauri līķu piekaisītam klajam bez svītas un pa­vadoņu pulka un, aizsniedzis lauka vidu, pacēlās seglos, atsviezdams savu balto rumaku atpakaj, un Gundars ierau­dzīja nāves bālu seju, kurai pāri ritēja asins lāses, jo vārpu vaiņags bija pārvērties meža rožu vaiņagā un tā dzeloņi plosīja jātnieka pieri un deniņus.

Un tik līdzīgs viņam pašam izlikās šis savādais jāt­nieks, ka Gundars, viss drebēdams, iekliedzās no šaus­mām un pamodies ieraudzīja nosūbējušos, zemos griestus, nokvēpušās sienas un pūšļa rūtis, aiz kuras nakts melnumā griezās un vaimanāja janvāra nakts putenis.

Atsēdies uz lāvas malas — lūšādas kažociņš noslīdēja klonā —, kņazs aizsedza rokām seju.

Atmiņā sāka aust un joņot, brāzdamās cita pēc cilās, jaunas ainas, tikai savādākas nekā tās, kuras sapņotājs nupat bija redzējis, gulēdams aizvērtām acīm. Uzplaiksnī- jās un atausa kā dzīva mirušā vectēva izdēdējušā seja, sāpju un sēru izvagota, kā mādama un vaicādama. No is­tabas tumsas aiz vectēva sāka iznirt citas — baisīgas un maigas, vēlīgas un draudošas… bruņās kalti augumi un vareni, ozolu stumbriem līdzīgi stāvi, ar lāčādu apsegti… Maigas un lepnas brabantiešu mežģīnēs tērpušās galma dāmas un zeltmatainas meitenes, kuru galvās mirdzēja dzintarzīļu vainadziņi.

Senču sejas nira no tumsas viena pēc otras, ņirbēda­mas nakts melnumā un drūzmēdamās ap lāvu, uz kuras sēdēja viņu cilts pēdējais. Kā vairīdamās, taujādamas, skumdamas un reizē mudinādamas, tās vērās, izgaisda­mas tumsā un pēc brītiņa uzpeldēdamas atkal.

Gundars bija nevarīgi atkritis pret sienu un, kā lūg­dams un reizē vairīdamies, izstiepa tumsas rēgiem pre­tim rokas. — Tad piepeši viesulis vēl skarbāk ievaimanā­jās aiz loga, salta vēja šalts iedrāzās pa skursteni istabā līdz ar ziemas nakts dzestrumu un izdzisušiem pelniem — un tumsā pazuda viss.

Gundars atkal sagura uz lāvas, galvu atbalstījis ro­kās, un lēni aizvēra acis.

Atkal viņu apstāja rēgu bari. Taisnību sakot, tie ne­bija rēgi, bet dzīvu cilvēku ēnas, to cilvēku ēnas, kuri paši viņu aizvakar bija smējuši. Uzausa atcerē Kristapa Ra- dzivila stāvs — viss violetā, ar zeltu izšūtā samtā, mel­nām ūsām un lepnu seju. Un ēnas lūpas, savilkdamās ni­cīgā smīnā, atkārtoja vārdus, ko bija runājis magnātu sa­pulcē varenākais Lietavas pans:

— Jūs gribat atcelt dzimtbūšanu, gribat pārvērst gau­sās zemnieku cūkas par dižciltīgiem kaujas rumakiem un manu kaimiņu hercogu Fridriķi līdz ar tā muižniekiem laist ubagot par kaunu un apsmieklu ne vien visām kris­tīgo zemēm, bet pat turkiem un tatārieml Atcelt visas klau­šas, pārvērst dzimtļaudis šjahtā vai kazakos un valdīt viņu vidū kā primus inter pares, kā mūsu kroņa ciemos voiti un stārasti valda zemniekus? Mī|o kņaz, tie ir neprā­tīgi sapņi, un šī sapņošana var slikti beigties ne vien priekš jums, kas mums puslīdz vienalga, bet priekš visas valsts. Ja visi hlopi kļūs kazaki un brīvnieki, tad šļahtai vairs nebūs vietas. Lieks būs arī karalis, jo tā vietā aiz­krāciešiem jau ir pašu celti atamani. Kņaz Gundar, tie ir bīstami sapņi, ko jūs sapņojat! Kaimiņš Fridriķis man ziņo ar gaužām asarām un skumjām, ka jūsu sūtīti kūdī­tāji musinot viņa zemniekus un arī muižnieku klaušinieki atsakoties iet darbos. Dumpinieki jau nodedzinājuši vai­rākas muižas; nevainīgi un cienījami kungu kārtas Jaudis šaušalīgi nobendēti. Kņaz Gundar, jūsu saceltie maldi Zemgales zemnieku galvās ir lielākais neprāts, un savu plānu jūs neizvedīsiet pret mūsu gribu, kaut arī jums pa­līdzētu Roma un visi jezuīti, — Radzivils bija nobeidzis ar īgnu smaidu, kā jau kalvinists, atcerēdamies, ka Bogi­slava vectēvs ir bijis viņa ticības brālis. — Un, ja arī ķē­niņš šos plānus gribētu atbalstīt, tad arī tas jums nelī­dzēs; Lietavas īstie valdnieki esam mēs, Radzivili, nevis Važas cilts.

Nakts tumsā izplēnēja varenā leišu pana bargā seja, un tūliņ sev blakus jauneklis ieraudzīja citu — sirmām ūsām viltīgi labsirdīgo vecā Zamoiska seju, cirtienu rē­tām un ilga mūža rievām izvagotu. Vecās, gudrās acis vē­rās viņā, kā pārmezdamas un norādamas un reizē mierinā­damas. Aiz Zamoiska pleca sāka celties ķieģejsarkanais

Mnišeka vaigs, aizvainots, vīlies un neslēpta īgnuma pilns. Un turpat tēvam blakus pavīdēja bālā Marijas seja dzel­tenām raganas acīm, sarkanām lūpām, kuras bija kā asi­ņaina brūce, un naktsmelnu matu pīnēm. Lūpas, kuras kņazs Bogislavs bija skūpstījis viņās neprāta naktīs, sa­vilkās lepnā nievā, un acu dzīles blāzmoja kā dzelmaini atvari.

* * *

Kņazu Gundaru uztrauca no viņa smagajiem sapņiem klusa klepošana, nākdama no kakta puses. Un, pacēlis galvu, Bogislavs ieraudzīja žīdu krodzinieka līko augumu un padevīgā smaidā saviebto seju, gar kuras deniņiem nokarājās iesarkanu matu šķipsnas.

— Ko tu vēlies, žīd? — kņazs izbrīnījies vaicāja. — Un kā tu bez manējo ziņas iekļuvi šai istabā?

Krodzinieka seja vēl vairāk saviebās smaidā, un, viss kusdams no padevības, tas, klanīdamies un berzēdams ro­kas, virzījās uz kņaza pusi.

— Ui, dižciltīgais un visvarenais kņazs lai neņem Jankelim ļaunā, ka viņš labāki par jūsu gaišības kalpiem zin sava nama ejas un izejas. Jankelim ir priekš kņaza ļoti svarīgas ziņas, un nebūtu labi, ja tās dzirdētu citi. Ui, būtu pavisam slikti, ja citi tās dabūtu zināt — klātos slikti ir kņaza gaišībai, ir Jankelim, — krodzinieks čuk­stēja, locīdams savu peisakaino galvu un virzīdamies ar- vienu tuvāk Gundaram.

— Runā, žīd, ja tev kas sakāms, vai vācies prom, — kņazs īgni teica, skatīdamies krodziniekā. Tas piegāja pavisam klātu, saliecās no jauna līkumā un sāka čukstēt Bogislavam pie auss:

— Ar dižciltīgo kņazu grib runāt kāds bruņinieks, kas ir labs draugs zviedru hercogam Kārlim un atnācis viņa vārdā apsveikt jūsu gaišību …

Gundars uzlēca kājās, ieurbdamies krodziniekā dego­šām acīm. Tas atsprāga nost, saliekdamies vēl lielākā līkumā.

— Hercogs Kārlis sūtot jūsu gaišībai sveicienus un…

— Kur ir tas bruņinieks? — Bogislavs izgrūda caur zobiem, paspēris soli uz žīda pusi.

— Jankelis viņu tūliņ atvedīs pie jūsu gaišības, — žīds klanīdamies teica un pazuda istabas kaktā, kur to aprija slepenas, ar plauktiem maskētas durvis. Un pēc brītiņa atgriezās, ielaizdams sev pa priekšu istabā liela auguma vīru, kas līdz acīm bija ietinies caunādas apšūtā platā mē­telī. Tad plauktu durvis atkal nedzirdami aizvērās un Bo­gislavs palika ar svešo divatā.

Ienācējs paspēra soli uz priekšu un mēmi palocījās, atsedza seju, ko bija aizklājusi līdz ausīm saceltā mēteļa apkakle.

Ienācējs bija plecīgs vīrs parupjiem sejas pantiem, dro­šām acīm, papliku galvu un sarkanām ūsām, zem kurām sārtoja gaļainas lūpas un sarkana kazbārda.

Palocījies vēlreiz, svešais klusā balsi teica, cieši ska­tīdamies Bogislavā:

— Ribings, Zviedrijas bruņinieks un Zēdermanlandes hercoga slepens sūtnis, sveic sava kunga vārdā kņazu Gundaru.

Bogislavs ar mēmu žestu aicināja svešo apsēsties pie galda un apsēdās arī pats, piebīdīdams viesim klātu karst­vīna krūku. Tas nelikās divreiz aicināt, pielēja kausu un iztukšoja to vienā vilcienā.

— Varens malks, — svešais teica, noslaucīdams lūpas. — Man, gaidot smirdošajā žīda kambarī, gandrīz sametās nelabi.

Gundars vēl arvien vēroja svešinieku.

— Kas būtu Zēdermanlandes slepenam sūtnim ziņo­jams? — viņš beidzot teica, cenzdamies apslēpt no svešā dzirdes savas balss vieglo drebēšanu.

Ribings noliecās pār galdu — sejā tam izzuda valšķī­gais smaids, acis kļuva cietas un asas.

— Hercogs Kārlis liek ziņot kņazam Gundaram, ka labprāt vēlētos redzēt viņu Ketlera dēla vietā par Zemga­les valdnieku.

Bogislava pētošos skatos iedzirkstījās prieks. Un sve­šais turpināja, vērdamies Gundarā savām urbjošām acīm:

— Hercogs Kārlis lūdz kņazu Gundaru mest pie malas taisnības meklēšanu Polijā un steigties uz Vidzemi. Her­cogs solās dot jums ieročus un pulveri, un visu citu, kas vajadzīgs zemgaļu apbruņošanai. Viņš sola arī lielga­balus.

— Ko hercogs prasa pret savām bisēm un lielgaba­liem? — Gundars ierunājās aizžņaugtu rīkli. — Varbūt vācu kungu vietā jaunus Zemgales zemnieku bendētājus no zviedru cilts? Poļu un leišu pani arī ar mieru nākt man talkā, ja Zemgales arāji top viņu klaušinieki.

Ribings pakratīja galvu.

— Jūsu gaišība maldās, mērodams manu kungu ar to pašu mēru, kas piederas Radziviliem un citiem magnātiem, kaut vai tam pašam Sandomiras vojevodam, — Ribings runāja, un uz lūpām tam pazibēja smaids, redzot sārto­jamies Bogislava vaigus. — Viņš nav nekāds muižnieku kundzības fanātiķis: aiz viņa stāv visas Zviedrijas zem­nieki, un hercogs Kārlis vēlas, lai arī šaipus Daugavas artu savus laukus brīvi zemes arāji, klausīdami tikai vie­nam — savu seno valdnieku pēctecim, ar kuru tas solās dzīvot lielākajā draudzībā. Viņš liek sacīt, ka grib sev iegūt Vidzemi ar Rīgu, bet Zemgalei līdz ar Kurzemi jā­top patstāvīgai, no Lietavas neatkarīgai valstij, kurai Zviedrija būs mūžam uzticams aizstāvis pret visiem kai­miņiem. — Saki likumīgajam Zemgales mantiniekam, — viņš man teica, sūtīdams šurpu, — ka zviedri nevēlas sev zemes, kas dienvidos Daugavai, bet labprāt nāks ar iero­čiem talkā, ja kņazs Gundars gribēs atbrīvot savu senču zemi no Polijas ķēniņa aizbildniecības.

Sūtnis apklusa, vērodams Gundara seju, kurā sārtums mainījās ar bālumu. Tad apskatījās apkārt, atkal noliecās pāri galdam un teica pusbalsī:

— Par visu šo labvēlību un ieroču atbalstu Zviedrija prasa tikai vienu.

Hercogs Kārlis uzsāks pavasarī Vidzemes iekarošanas gājienu. Kad zviedru pulki sāks mēzt poļus un leišus ārā no Livonijas, Zemgalei jāceļas kājās, jūsu piekritējiem jā­apdraud pretinieku aizmugure un sakari ar Lietavu. Ja tas tiks izdarīts, tad kritīs arī Rīga un Zemgalei jau ap rudzu pļaujas laiku būs jauns, no pašas arāju tautas atzīts vald­nieks.

Ribings aprāva valodu, skatīdamies Bogislavā.

Tas bija piecēlies kājās un likās blāzmojam viss — tik gaišs bija mirdzums, kas staroja kņaza skatos. Piecēlās arī Ribings. Un, sniegdams tam pāri galdam roku, Gun­dars sacīja:

— Ziņojat manā vārdā savam hercogam, ka es pie­ņemu viņa piedāvājumu un pateicos par solīto palīdzību. Es vedīšu Zemgales zemniekus cīņā pret uzurpatora Ket­lera cilti un visiem Zviedrijas ienaidniekiem.

Ribings saspieda kņaza roku savējās kā dzelzīs. Un tad teica kā atcerēdamies:

— Lai mūsu plāni labi izdotos, hercogs lūdz jūsu gaišību ierasties pie viņa vēl pirms sniega nokušanas. No Rēveles būs vieglāki kā no šejienes sazināties ar Zemgales zem­niekiem, un vispār, — te sūtnis mazliet apstājās, pamez­dams acis uz durvju pusi, — jūsu gaišībai labāki jau ta­gad atstāt Polijas ķēniņvalsti. Ko var zināt, kas līdz pava­sarim ienāk prātā mana hercoga brāļadēlam un poļu mag­nātiem. Ir iespējams, ka ar viņu ziņu ķēniņš Zigismunds jau tagad raksta apcietināšanas pavēli.

Ribinga acis no jauna aizmaldījās uz durvju pusi, aiz kurām tagad kļuva dzirdamas skaļas balsis. Tad piepeši viņš metās uz kakta pusi, ceļā ietīdamies savā mētelī, un pazuda aiz plauktiem maskotām durvīm.

Priekšistabā bija dzirdama kņada. Tad durvis atskrēja vaļā, istabā ieklupa Gaidis un uztrauktā balsī teica:

— Virsniekam no ķēniņa pils esot nododama kungam svarīga vēsts.

Aiz vecā karakalpa muguras iznira Zigismunda gvar- dijas virsnieks, zem kura caunādas mēteļa mirdzēja sud­rabotas bruņas. Žvadzinādams zobenu, tas ienāca istabā, sveicināja un teica:

— Viņa majestāte vēlas rīt pēcpusdienā runāt pilī ar kņazu Gundaru.

Mēmi sveicinājis, virsnieks apcirtās apkārt un pazuda, līdz ar viņu arī Gaidis. Un kņazs Bogislavs atkal palika viens ar savām satrauktajām domām, kuras Ribinga ap­ciemojums bija sagriezis gaisā, kā rudens viesulis griež nobirušas liepu lapas.

* * *

Vecais Gaidis bija iemīļojis Kasparu kā dēlu, un jau­neklis pēc Sandomiras jājiena turējās sirmajam kareivim pie sāniem. Jaunajam neapnika klausīties vecā stāstos par viņa izstaigātām kara gaitām, un vecais nebeidza zēnu iz­taujāt, kā dzīvo Zemgales lauku arāji, kā tie iet kungu darbos, kā dzied un daiņo, kādas stāsta varoņteikas, kā mīlē un kāzas svin. Un ik vakarus, kad citi karakalpi jau krāca dziļo miegu, vecais ar jauno mēdza runāties līdz otriem un trešiem gaiļiem, aizmaldīdainies senajā Zem­galē, ko reiz bija sargājis ķēniņš Namejs, un zīlēdami nākamos laikus, kad Nameja gredzenam un testamentam vajadzēja seno Zemgales brīvi no kapa ārā saukt.

Abi runātāji brida caur nākotnes cerībām kā pa zilu jūru, un nakts tumsā gar viņu acīm gāja gaiši karapulki, steigdami pakaļ Zemgales karogam, uz kura vicināja sa­vus zeltainos spārnus Nameja vanags. — Dziedāja kara­kalpi, soļiem dimdinādami zemi, dziedāja gaisā jautri ci- ruļi; arāji, dzirdēdami atšalcam sentēvu kaujas dziesmu, pameta arklus tīrumā un gāja pakaļ karogam, kas lepni planda, zvērodams kā debesu ugunsgrēks. — Un dziesmai, kas bija atdzimusi pēc gadsimtiem, atsaucās lauki, atsau­cās sili un padebešu pulki, steigdamies pāri zaļajam Zem­gales līdzenumam, kas pletās sapņotāju gara acu priekšā plašs un varens, pielijis ar saules zeltu un Lielupes līču pļavu medainās elpas pilns.

Un Gaidim neapnika stāstīt par Nameja testamentu, kuru zināja no galvas un kura vārdos zēns klausījās ar aizturētu elpu un degošām acīm, svētlaimības apgarots. «… Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…» — «…Līdz laika steigas galam un tai dienai, kad nodzisīs saule un upes steigs tecēt atpakaļ pret pakalniem, kur sā­kās viņu avoti un ūdeņu tecēšana …»

Un priekā atplauka niknā vienača rēgainais vaigs tajā stundā, kad Kaspars nekļūdīdamies noskaitīja senā ķē­niņa vēlējumu, ko tas raidīja savai tautai caur ilgiem gad­simtiem. Uzlicis jauneklim savu plato plaukstu uz galvas, vecais teica svinīgi un lēni kā svētīdams:

— Tu, dēls, esi kā meža atbalss, kas kara taurei atsau­cas. Lai šis mūsu senā ķēniņa vēlējums ir tava tēvreize līdz mūža galam! Glabā to savā sirdī, un mēs redzēsim Zemgales augšāmcelšanos!

* * *

Rīta agrumā Gundars ieaicināja pie sevis Gaidi — un vecais kalps redzēja, ka kungam ir blāzmains vaigs.

— Gaidi, vecais draugs, — kņazs jautri teica, uzlik­dams tam roku uz pleca, — magnāti un pani ir pret mums, bet viņu vietā radušies draugi citās debesu malās. Zēdermanlandes hercogs solās mums palīdzēt ar kara­spēku un lielgabaliem, ja pavasarī celsies cīņai pret vā- ciem un poļiem mūsu tēvzeme Zemgale.

Tad apskaidrojās arī mūžam drūmā vienača seja un, vērdamies kungā valgām acīm, viņš ierunājās:

— Kungs, kad mēs turp jāsim? Mūsu ļaudis var do­ties ceļā tūlīt,

Bogislavs izstāstīja vectēva kauju draugam, ko bija vēstījis ķēniņa virsnieks. Un klausoties atkal apmācās Gaidim vaigs.

— Kungs, neej, — viņš teica, nikni spurodams sirmās ūsas, — poļu pani tevi ievilinās lamatās. Kungs, es likšu mūsējiem tūliņ seglot zirgus, un, kad ķēniņa kalpi sāks tevi meklēt, mēs būsim jau tālu no šejienes.

— Ko tu baidies? — kņazs jautri sacīja. — Un vēl ka­ravīrs, kas cīnījies līdzi tūkstots kautiņos! Ķēniņš nedrīkst bez vainas apcietināt augstmani 110 vecas cilts, ja vien tas nav dumpinieks vai valsts nodevējs.

Vēl tumšāka palika vecā karakalpa seja.

— Kungs, netici ķēniņam: viņš turas ar paniem uz vienu roku. Panu acis tu esi zemnieku draugs un kungu kārtas ienaidnieks. Leišu magnātu kalpi runā, ka viņu kungi nosprieduši prasīt tavu apcietināšanu. Jāsim labāk projām! Pats ķēniņš klusē, kad sāk runāt pans Radzivils.

— Nē, — Gundars teica. — Mēs jāsim gan projām, bet tikai pēc tam, kad es būšu runājis ar ķēniņu. Kņazu Gundaru cilts vecāka par visām Lietavas magnātu ģintīm, un pret mani neiedrošināsies pacelt roku neviens ķēniņa kalps. Varbūt jezuīti pārliecinājuši ķēniņu atdot man ar labu Nameja mantojumu. Jezuītiem pilī liela noteikšana, un pāters Antonijs ir ķēniņa biktstēvs.

Gaidis smagi nopūtās.

— Jezuīti valda pār ķēniņu, bet pret panu gribu arī viņi neko neiesāks, — viņš drūmi teica. — Kungs, es nakti atkal taujāju savas zintes, un viņas saka, ka tev šodien draud nāves briesmas.

— Un tomēr es jāšu pie ķēniņa, — viņš teica, — lai neviens vēlāk nevarētu sacīt, ka kņazs Gundars no bries­mām vairījies. Un tu liec visu sagatavot tālam ceļam, jo ceļš uz Zemgali mūs vedīs caur zviedru pulku nometni.

— Kungs, — Gaidis lūgdamies sacīja. — Ļauj mums jāt līdzi pie ķēniņa! Ja no tiesas draudēs briesmas, mēs tevi sargāsim, un kaut arī būtu jāizcērtas cauri visam ķē­niņa miesassargu pulkam.

Kņazs iesmējās.

— Lai notiek, — viņš jautri noteica. Tad, brītiņu pa­domājis, atkal ierunājās: — Gaidi, mēs jāsim pie zvied­riem un Zemgalē bruksim iekšā ar karu, kad kokiem sāks lapas plaukt! Bet zemgaļiem laikus jālaiž ziņa, ka viņu zemes senais ķēniņš nāk savas cilts pēdējā pārstāvja iz­skatā atpakaļ. Lai gatavojas cīņai, lai vieno spēkus un gaida lielo sacelšanās dienu, kad līdz ar pavasara vējiem nāks pār mūsu tēvu zemi brīvības pavasaris. — Ko sūtīt ar šo vēsti, vecais draugs?

— Sūti Kasparu, — karakalps teica, — viņš pirmais gājis tevi meklēt un lai ir tavs pirmais sūtnis pie arāju cilts, kuras sentēvi bijuši Nameja cīņu talcinieki. Viņam viegla galva, mundrs prāts un droša sirds, un viņš zin no galvas senā ķēniņa testamentu.

Gundars brīnīdamies paskatījās sirmgalvī.

— Jā, kungs, — Gaidis sacīja, — es viņam to ielāgoju, un zēns gādās, lai zin turienes zemgali, ka viņi visi būs brīvi un ar vārpu vaiņagu kronētais arāju ķēniņš būs vie­nīgais viņu zemes kungs.

— Lai notiek, — Bogislavs svinīgi teica. — Un, lai mūsu tālie brāļi nedomātu, ka zēns mūs redzējis tikai sapnī, es došu tam līdzi senā ķēniņa vēlējuma norakstu, apzīmogotu ar Nameja gredzenu. Lai rāda neticīgiem un šaubīgiem, lai birst vēlējuma vārdi viņu sirdīs kā kvēlošas ogles, un Nameja vanags lai vēsta, ka visiem, kas vēlas kļūt brīvi, jābūt kā mundriem vanagiem.

* * *

Pēcpusdienas stundā no Varšavas priekšpilsētas kro­dziņa pagalma izjāja divdesmit divi jātnieki. Turpat pie vārtiem viņi apturēja zirgus. Viens ar gaišu jaunekļa seju tuvojās vadonim, un vadonis, to apkampis, spieda pie sirds, sacīdams:

— Brāli Kaspar, jāj uz mūsu tēvu zemi un stāsti vi­ņas lauku arājiem, ka līdz ar pirmo šalku nāks Zemgalei brīvības pavasaris!

Jauneklis noskūpstīja vadonim roku un pagrieza savu zirgu uz ziemeļiem. Pārējie noskatījās tam pakaļ un tad sāka dzīt rumakus uz ķēniņa pils pusi. Un tikai viens no jātniekiem, sirms, vienacains kareivis, šad un tad pameta galvu uz to debesmalu, kurā bija pazudis gaišais jau­neklis.

Pie ķēniņa pils vārtiem Gaidis padzina uz priekšu savu rumaku un, turēdamies blakus Gundaram, lūdzošā balsī teica:

— Kungs, neaizmirsti, ko solījies! Ja tev draud bries­mas, dodi ar pistoles šāvienu zīmi, un mēs steigsimies tev palīgā.

Kņazs smaidīdams pamāja ar galvu, un vecais kara­kalps atgriezās atpakaļ savā vietā, atkal sākdams jat bla­kus Donātam, jaunam leitim, kam bija zeltaini mati un ap lupām maigs bērna smaids.

Kad Gundara pulciņš bija sajājis ķēniņa pils pagalmā, vārti, griezīgi čīkstēdami, aizvērās cieti, un tūlīņ noklau­dzēja, paceldamies gaisā, uzvelkamais tilts. Avām bruņo­tiem sargiem bija ļaunas sejas. Tagad tās kļuva ņirdzīgas un smīnpilnas.

Slavutas karakalpi saskatījās. Kņazs Bogislavs sa­knieba lūpas, bet Gaidis, atmetis galvu mazliet atpakaļ, laida sargiem pāri gausu skatu. Un viņa rētainā, bargā seja bija tik draudoša, ka vienam otram vārtu sargātājam izdzisa smīns. Nikni nospļāvies, Gaidis pagriezās uz Do­nata pusi un teica pusbalsī, bet pietiekoši skaļi, lai arī kņazs varētu sadzirdēt:

— Sie nelgas laikam tura mūs par pelēm un sava ķē­niņa pili par žurku slazdu! Gan viņi ar pašu kakliem iz­baudīs, ka mēs esam stepju vilki. Un vārti, kas no iekš­puses verami cieti, no iekšas arī attaisāmi.

Nolēcis no zirga un pasviedis Donātam pavadu, kņazs Bogislavs klusēdams uzkāpa pa platajām pils trepēm. Bronzas apkalumiem un Važas cilts ģerboņiem rotātās ozolkoka durvis atdarījās un, Gundaram ieejot, mēmi aiz­vērās cieti kā milzu mute.

Jātnieku pulciņa vadoni bija aprijusi drūmā un ma­sīvā celtne, kurā mita Zigismunds Vaza, divu ķēniņvalstu valdnieks.

Vēl drūmāks palika rētotais Gaiža vaigs. Ar savu vie­nīgo aci mērodams attālumu no pils durvīm līdz vārtiem, krāsainos logus un sudrabotās bruņās tērptos āviniekus, kas bija redzami pie visām pils ieejām, vecais kareivis sir­dīgi kodīja sirmās ūsas, vērpdams sevī smagu domu pa­vedienu. Karakalpi cieta klusu, valdīdami zirgus, kas ne­pacietīgi kašņāja atkusušo sniegu. Vienam otram roka, kā neviļus slīdēdama gar sāniem, apstājās pie pistoles spala vai zobena roktura.

Atri tuvojās maigs atkušņa vakars. Pils pagalms sāka pildīties miglainām dūmakām, un vēlīnās saules stari si­jāja tām cauri savu sarkani zeltoto mirdzumu. Aiz ķēniņa pils klusi šalca Visla, veldama savus tumšos ūdeņus, kas šūpoja dzeltenbaltas ledusgāles.

Aiz pils durvīm kņazu sagaidīja jauns kambarkungs, tērpies pēc spāņu modes, pie kuras turējās viss ķēniņ- galms. Sekodams mēmajam jaunekļa rokas mājienam, Bo­gislavs sāka kāpt augšup pa platajām marmora trepēm, kuras bija noklātas ar sarkanu samtu, bet margas rotātasi viengalvainiem sudraba ērg]iem, un, izgājis divām lielām otrā stāva zālēm cauri, nokļuva trešajā, jau mazākā telpā, kuras stūrī liesmoja milzīgs kamīns, mezdams pāri grīdai un sienu apakšmalām savu liesmu sarkano atspīdumu. Ar kamīna ugunsblāzmu sacentās saulrieta zaigs, ko laida cauri savām lielajām, ķēniņa senču varoņdarbiem izgrez­notām rūtīm augstie un platie telpas logi. Kaktus neaiz­sniedza iegarenais uguns atmirdzuma loks, un viņos jau gulēja tumsa, nikni glūnēdama.

Pie kamīna piebīdītā krēslā sēdēja vidēja auguma vīrs patumšiem matiem un iesarkanu zoda bārdu, kas bija tikko saskatāma aiz augstās mežģīņu apkakles. Atskaitot mež­ģīņu apkakli, sēdētājs bija viss tērpies melnās drānās. Uz krūtīm mirdzēja masīva ķēde, un no viņas vidus nokarājās lejup zelta auns.

Kņaza pavadonis apstājās telpas vidū, dziļi palocīda­mies. To pašu darīja arī Gundars un, pacēlis atkal galvu, ieraudzīja, ka ir palicis divatā ar sarkanbārdaino sēdē­tāju, kas nelikās viņu redzot un, noliecies pie kamīna, ar garu urķi sāka bikstīt gaiši degošās šķilas. Liesmas, klusi sīkdamas, šāvās augšup, telpā kļuva vēl gaišāks, un tagad kņazs pamanīja, ka bez viņa un sarkanbārža ir kamīna zālē vēl kāds trešais.

Tas sēdēja uz grīdas, sarkanbārdim iepretim, un viņu bija slēpusi kamīna stūra ēna. Trešajam bija raibi svārki, viena bikšstara zaļa, otra dzeltena un galvā cepure ar ēzeļa ausīm, kuru galos karājās sudraba zvaniņi. Tie jautri sasaucās, kad viņu nēsātājs papurināja galvu, pār­metoši teikdams sarkanbārdim:

— Brālēn Zigismund, tev šodien ne vien slikta oma, bet arī sliktas manieres! Pie tevis atnācis ciemos pats Mēnesnīcas ķēniņš, bet tu rādi savam amata brālim sejas vietā sēdvietu.

Sarkanbārdis nolika savu urķi uz nosūbējušām kamīna margām un gausi teica, pagriezies krēslā pret Bogislavu!

— Ak, tas esat jūs, kņaz Gundari Esmu par jums dzir­dējis gan labu, gan ļaunu un izlasīju arī dokumentus, uz kuriem atsaukdamies jūs prasāt Zemgales hercogisti.

Bogislavs palocījās.

— Majestāt —

Sarkanbārdis uzsita melnā cimdā tērpto plaukstu uz zeltotā lauvas galvas, kas rotāja krēsla rokbalstus.

— Ļaujat tagad man runāt, pārāk ilgi es esmu klusē­jis, ļaudams jums vieglprātīgi spēlēties ar mūsu valsts mieru un drošību mūsu pavalstīs!

Ezeļausainis pārmetoši pakratīja galvu, šķindinādams savus zvaniņus un spēlēdamies ar pistoli, kas gulēja tam uz ceļiem.

— Brālēn Zigisinund, neuzbudinies pirms gulētiešanas, jo tad nāk ciemos slikti sapņi un žņaudz lietuvēns!

Sarkanbārdis uzspēra kāju uz grīdas.

— Ciet klusu, nerrs, jeb es likšu tevi nopērt! — un, pa­griezis pret Gundaru savu bālo seju, kurā dusmu sār­tums tagad jaucās ar kamīna liesmu sarkano atspīdumu, ķēniņš Zigismunds iekaisis turpināja: — Par jums nāk sū­dzības no visām pusēm, bet visvairāk no tās zemes, kuras valdnieka godā esat iecerējuši tikt — ar intrigām, zem­nieku uzkūdīšanu pret viņu likumīgajiem kungiem un vi­siem citiem, kas nestaigā vīzēs un nav dzimuši kā dzimt­cilvēki. Jums labi visi līdzekļi un ceļi, kas ved pretim mēr­ķim, un es nebrīnītos, ja jums būtu ienācis prātā meklēt ceļu uz Jelgavu ar Maskavas cara, turku sultāna vai mana trakā tēvoča palīdzību!

Jūs cerējāt atrast pie manis un maniem muižniekiem atbalstu saviem plāniem par Kurzemes aristokrātijas iz­skaušanu un šīs mūsu pavalsts pārvēršanu zemnieku re­publikā, lai pats valdītu viņā kā hercogs no pūļa žēlas­tības. Tā ir sacelšanās pret visiem Dieva un cilvēku liku­miem, jo Radītājs no paša pasaules iesākuma ir sašķirojis cilvēkus atsevišķās kārtās un nospraudis starp viņām stin­gras robežas, tāpat kā starp dzīvnieku sugām. Jēri nekad nespēs drosmes ziņā stāties blakus vilkiem, un sumbru vērsim, kaut arī tam dots milzu spēks, trūkst lauvas va­renības un godaprāta.

— Izrāj viņu labi krietni, Zigismund, — nerrs, spēlē­damies joprojām ar savu pistoli, iekrita ķēniņam valodā, — lai nekūda zemgaļu jērus pret vācu vilkiem!

Zigismunds pamāja nerram klusēt.

— Katrai cilvēku kārtai no paša Mūžības lēmēja lemts savs uzdevums: muižniekiem — iet karā un sargāt valsts

robežas, garīdzniekiem — lūgt Dievu par visiem citiem,] bet zemniekiem — art zemi, kalpot augstākiem un nekur­nēt par likteni. Ja viņi to nedara, tie ir dumpinieki, kas pelnījuši karātavas, un tās pelna arī tie visi, kas, aizmirsi dami savas ģints dižciltīgās asinis, kļūst par bruņinieku kārtas nodevējiem, aptraipa savu ģerboni un uzmetas par vergu sabiedrotiem un vadoņiem, cenzdamies staigāt Spar­taka pēdās.

Bogislavs visu laiku bija stāvējis bāls un kluss. Tad arī viņa sejā sāka kvēlot dusmu sārtums, bet pirksti sa­vilkās dūrēs. Paspēris soli uz priekšu, viņš aizžņaugtā balsī teica:

— Jūsu majestāte, Zemgales zemnieki ir mani asins- radi, un visu, ko es cenšos viņu labā darīt, man pavēl asins balss, kas runā, vienodama cilvēku audzes, kaut arī tās šķirtu gadu simti un mainījušies likteņi.

Ķēniņš lēni pagrieza pret Bogislavu savu saviebto seju, kas dega dusmās.

— Kņaz Gundar, jūs paši palīdzat sastādīt pret jums apsūdzības rakstu! Jūs nekautrējaties atzīties jūtās un plānos, kas dzinuši staigāt dumpinieku gaitas mūsu ka­zaku vadoņus un noveduši tos uz ešafota! Man liekas, arī jums šis ceļš būs līdz galam jāizstaigā!

Bogislavs tikko valdījās. Sakodis zobus un tā sažņau­dzis dūres, ka zem nagiem parādījās asinis, viņš ierunājās cik spēdams mierīgā balsī:

— Majestāt, es lūdzu mani uzklausīti

Es neesmu vergu vadonis, es lūdzu un prasu tikai to, kas man pienākas pēc tiem pašiem Dieva un cilvēka liku­miem, kurus labpatikās minēt majestātei. Dieva baušļi pa­vēl turēt godā senču gribu, bet cilvēku likumi gādā, lai šī griba, ja tā dokumentāriski apliecināta, arī no tiesām un laicīgiem valdniekiem taptu cienīta. Un mana ciltstēva Zemgales senā ķēniņa Nameja griba, ko tas savā testa­mentā izteicis, cieši nosaka, lai viņa tautas locekļi būtu brīvi, nevis vergi un kungu darbos gājēji kā patlaban. Es prasu savas cilts tiesības šī testamenta gribas vārdā kā ķēniņa Nameja asinsradinieks!

Zigismunda Važas sejā noraustījās smīns. Tad tā pa­lika atkal cieta, un, kodīdams lūpas, ķēniņš teica pārvēr­stā balsī:

— Vai jums ir līdzi šis testaments? Mums adresētam lūgumrakstam bija pielikts klātu tikai latīņu tulkojums.

Zečpospolitas valstsvīrs Jans Zamoiskis

Zviedru dragūns 17. gs.

Kājnieks-šķēpnieks 17. gs. sākumā (pārgājienā un kaujas pozīcijā)

Tuvcīņai bruņojies kājnieks 17. gs. sakuma

Musketieri 17. gs. sākumā (musketes pielādēšanas un izšaušanas fāzes). 18— 22 mm kalibra muskete bija 135 cm gara un svēra 5 kg. Ar 38 g pulvera un 40 g svina lodi pielādētās musketes šaušanas attālums sasniedza 1200 m. Šāviņš 100 m attālumā caursita jebkuras talaika bruņas.

Kurzemes un Zemgales karte (1634. g.)

Latviešu zemniece (1596. g )

Prūsijas zemniece (1560. g.)

Lietuvas zemniece (1560. g.)

Gundaram uzausa sirdī mazs cerības stariņš. — Dziļi atvilcis elpu, viņš iebāza roku azotē, izvilka tur noglabāto pergamentu un palocīdamies pasniedza ķēniņam.

Zigismunds sāka viņu apskatīt, noliecies pie kamīna uguns un vērodams sarkanu tinti rakstītās rindas un zī­mogā iespiesto vanagu, kas centās izlidot ārā no vārpu vaiņaga.

— Vanags un vārpu vaiņags, — ķēniņš lēni, gandrīz maigi teica, — mūsējā Važas cilts ģerbonī arī redzamas rudzu vārpas — arī viņas senči bijuši zemes arāji. Dale- karlieši mēdz lepoties ne vien ar to, ka uzcēluši mūsu cilti Zviedrijas tronī, bet sakās arī esam mūsu asinsradinieki.

Un tomēr, mī|o Gundar, mums jāizbeidz jūsu sapņo- jumi, kas var dot bīstamu priekšzīmi un aizdegt pret aug­stākām kārtām vērstas naida gunis visās mūsu valsts ro­bežās. Mēs nevaram, nesatricinot viņu pamatus, griezt tagad par labu pārestības, kas nodarītas priekš daudziem cilvēku mūžiem, un tāpēc —

Zigismunds Vaza apstājās runāt, pieceldamies nokrēsla, un lepni saslējās. Pa viņa melno stāvu lēkāja kamīna liesmu atspīdums, sārtodams ķēniņa bālo seju, balto mež­ģīņu apkakli un likdams aunādas ordeņa zeltam degt sarkanās ugunīs.

— Un tāpēc šiem sapņiem jūsu pašu labā jāiet sapņu ce|š un jāizplēnē gaisā līdz ar dūmiem, kas skrien te aug­šup, liesmu tveices dzīti, pretim iznīcībai, jo iznīcība ir dūmu un sapņu liktenis.

Un, pirms Bogislavs paspēja aptvert, ko ķēniņš taisās darīt, Zigismunds Vaza bija iemetis pergamentu ugunī, kur to tūliņ apkampa liesmu mēles.

Bogislavs sagrīļojās. Tad viņa sejai pārlija nāves bā­lums, acis pieplūda asinīm. No rīkles izlauzās gārdzuļo- jošs rēciens. Zobens izskrēja no maksts, un asmeni rokā kņazs Gundars gāzās virsū ķēniņam. Bet cirtiens apstā­jās pusvēzienā, Bogislavs dabūja smagu triecienu krūtīs, un uz mirkli viņam likās, ka ar pērkonīgu grāvienu sitas sējā kamīna liesmu šalts. Viņš sagrīļojās, nogāzās zemē, zobenu neizlaizdams no rokas, un, zaudēdams samaņu, vēl dzirdēja kā miglā balsi, kas teica:

— Paldies, Stančikl Tu esi ne vien ķēniņa nerrs, bet arī uzticamākais viņa miesassargs.

Tad Gundara acis apklāja melna tumsa un pār viņu nolaidās nāves nakts.

Bija aiztecējusi jau laba pusstunda kopš kņaza ieieša­nas pilī, un ar katru mirkli drūmākas satumsa Slavutas karakalpu sejas. Un rokas arvienu biežāki slīdēja taustī­damās gar sāniem, lai apraudzītu zobenu rokturus.

Gaidis izskatījās pavisam pelēks. Sadrūmis un sirms viņš sēdēja melna valahu ērze|a mugurā, dziļi nokāris galvu. Vienam otram karakalpam jau sāka likties, ka to noveicis snaudiens. Un tikai Donāts, turēdamies vecajam blakus, zināja, ka tam lūša dzirde un ka tas nesnauž, bet vērīgi klausās, vērpdams sevī veca karavīra smago domu pavedienu.

Tad Gaidis saslējās seglos un pārlaida savējiem bargu skatu. Un, pamājis ar galvu, lai sajāj ap viņu ciešāki kopā, teica pusbalsī:

— Donāts ar Ziganu un Paņko paliek zirgos un sekos man, ja būs vajadzīgs! Citiem kāpt zemē, sagatavot bises un pistoles! Ja dzirdat šāvienu, Gontam ar septiņiem vī­tiem jāseko man kājām un jāpaliek pils priekšnamā! Tu­rēties līdz pēdējam! Tu, Pauļuk, ar pārējiem septiņiem pa­liksi ārā un aizturēsi ķēniņa āviniekusl

Karakalpi klusēdami saskatījās un, izrindojušies ap tre­pēm puslokā, nokāpa no zirgiem, sākdami apskatīt šauja­mos. Bet Donāts, Žigans un jaunais kazaks Paņko-sarka­niem matiem un bakurētainu seju, vingrs un lokans kā niedre, sajāja ap veco un skatījās tam sejā, nenolaizdami acu. Un rokas vēlreiz pārbaudīja, vai asmeņi slīd ātri ārā no maksts.

Viss bija un palika klusu. Tikai šad un tad nospraus- lojās kāds zirgs, nošķinda pakavs, iežvadzējās zobena maksts, atsizdamās pret bises stobru, vai nodunēja sarga āva, kātam smagi atduroties pret sniegaino pagalma bruģi. Un vienmuļīgi gurdi skanēja ūdenslāses, krizdamas lejup no pils jumta lāstekām. Saule jau bija nozudusi aiz pils mūra, sārtodama miglotās dūmakas un visu debes- malu, un nogājušā dienas spīdekļa vietā virs Varšavas torņiem kāpa augšup sarkana'mēness ripa.

Tad sadrūmušo jātnieku ausīs piepeši iešalca šāviena troksnis, nākdams no otrā stāva logu puses, un satrauca arī stepju zirgus, kas bez mājiena beidza kašņāt sniegu un kodīt iemauktus. Sāka ausīties ari poļu āvinieki, kuru bruņas sudraboja miglotā mēnesnīcā,

Kā palaista atspere izslējās taisns gadu un rūpju nas­tas saliektais Gaižas augums. Ļauni iegailējās vecā ka­reivja vienīgā acs, zem sirmajām ūsām kā kodienam at- ņirdzās dzeltenie vilkača zobi; melnais ērzelis, dzelžainas rokas rauts, saslējās stāvus, pacēlās gaisā un mirkli vē­lāk jau atradās uz ķēniņa pilstrepēm. Durvju sargi nepa- dūga atvēzt cīņai savas smagās āvas, kad sejās tiem jau sitās melnā ērzeļa karstā dvaša un pāri galvām iesvelpās līks asmens. Viens āvinieks saļima ar pārcirstu seju; otrs smagi vēlās pa trepēm lejā, cenzdamies panākt bruņu- cepuri un galvu, kas vēlās ātrāk par ķermeni.

— Man pakaļl Cērtat un šaujat visus, kas gadās ceļāl — Gaidis aizsmacis rēca, no jauna sliedams stāvus savu milzīgo melni un sviezdams to pilsdurvīs. Grūdiena spars bija tik spēcīgs un spējš, ka durvis plaši atskrēja vaļā. Aiz viņām gadījies sargs nepaspēja atlēkt, un smago durvju puse to notrieca zemē ar sašķaidītu pakausi. Otrs bija manīgāks un laikus atsprāga nost, lai tūliņ pakluptu zem satracinātā ērze|a pakaviem. — Hei, jātnieki un Gon- tas vīri, šurpl — Gaidis rēca, dīdīdams savu satracināto melni uz samtklāto trepju pusi. Un tūliņ aiz muguras no­dunēja pakavi uz akmeņgrīdas, nosprauslojās Donāta bē­ris un aiz tā sazviedzās Zigana sirmis ar Paņko dūkano.

Pakaļ jātniekiem sabruka iekšā Gontas kazaki un pistoli vienā, zobenu otrā rokā kā kaķi metās pāri priekš- zālei, pieplakdami pa divi katrām durvīm. Un bija arī laiks: uz klaigām un šaudīšanu pagalmā — tur Pauļuka vīri jau atšaudījās no āviniekiem, slēpdamies aiz sniegā noguldīto zirgu mugurām, — sākās koridoros un zālēs ieroču šķindoņa un skrejošu soļu duna, un skaļās virs­nieku balsis trauca cīņā ķēniņa miesassargus.

— Noturies, kamēr mēs glābjam kņazul — Gaidis, dzīdams pa trepēm augšup savu melni, uzsauca savam jaunības draugam Gontam, sirmūsainam, druknam karei­vim. Tas pamāja ar galvu un, iespļāvis delnā, atvēza zo­benu, pieplakdams pie viduszāles durvīm. Un Donāts, triekdams savu bēro paka] vienača melnim un pamezdams atpakaļ skatu, ieraudzīja nozibam gaisā Gontas asmeni un noripojam uz akmensgrīdas melnmatainu galvu, bet tai pakaļ mežģīnēm greznotu roku, kas vēl turēja zobenu.

Arī pie citām priekšzāles durvīm sāka skanēt ieroči un rībēja šāvieni, piebalsodami cīņas troksnim pilspa- galmā.

Izcīnījušies pa trepēm augšā, Zigans ar Paņko drāza paka] Gaidim un Donātam, kuri dzina savus zirgus pa labi uz to otrstāva pusi, no kuras logiem bija atš|ācis pir­mais pistoles šāviens. Gaidis nocirta zemē pa vēzienam pagadījušos pāžu, Donāts — vienu no sulaiņiem, kas lā­pām rokās, bailpilnām sejām stāvēja pie durvīm. Otrs kliegdams metās bēgt, Zigans jāja tam virsū, bet nepa­nāca, jo bēglis iedrāzās logā un, skandinādams stiklus, nokrita pils pagalmā. Zigans pakampa sulaiņa nomesto lāpu un, jautri lamādamies, piegrūda Brabantas meis­taru austam sienas tepiķim, ko gausi sāka laizīt liesmu mēles, skaudamas izaustos krustnešu augumus un bēgošus musulmaņus. Pa izsisto logu sāka vilkties pagalmā kodī­gas dūmakas.

Aiz sulaiņu sargātām durvīm lūkoja stāties slavutie- šiem ceļā jauns kambarkungs, paceldams cīņai savu tievo zobenu. Bet tolediešu asmenis skanēdams izskrēja no jau­nekļa rokas, un viņa turētājs bez vaida sajima zemē ar briesmīga cirtiena brūci, kas sākās pie kakla un beidzās ap jozmeni. Un pāri līķim, kas bija gandrīz pārcirsts pušu, četri Slavutas kņaza jātnieki iebruka kamīna uguns ap­spīdētā telpā, kuras kaktos gulēja tumšas ēnas, logos jau vizēja mēnesnīca, bet grīda likās sarkana no liesmu at­spīduma.

Pie kamīna bija nometies ceļos melns pāters uz krūtīm saliktām rokām un skaļā balsī skaitīja aizgājēju lūgšanu. Pāterarn turpat pie kājām, ar galvu uz durvju pusi gulēja beigts jauneklis, un spāņu mētelis, kas krītot tam bija iz­plēties kā melni spārni, neapsedza rokas, no kurām labā vēl žņaudza krampjaini savilktā plaukstā kailu zobenu.

Jātniekiem ielēkšojot kamīna zālē, melnais pāters pie­cēlās kājās, pagriezdams pret ienācējiem savu dzeltenbālo seju, kas atgādināja dilstošu mēnesi, un, lūgšanai vēl tu­rēdams rokas, paskatījās iebrucējos degošām fanātiķa acīm.

Gaidim nolaidās zobens un pagura sirds, apturot melni istabas vidū. Apklusa Zigana bravūrīgais skaļums, Donā­tam izdzisa sejā smaids.

Mūks paspēra soli uz jātnieku pusi, biedinoši pacel­dams gaisā rokas.

— Slavutas karakalpi, nolaižat zobenusl Jūsu kungs ir miris. Glābjaties paši un lūdzat Dievu par viņa lepno dvēselil

Un mūks atkal saplaka pie jaunekļa ceļos, sākdams skaitīt:

Gaidis salīcis sēdēja rumaka mugurā, un arvienu dzi­ļāki liecās viņa vecā galva, cenzdamās apslēpt asaras, kas ritēja pār grumbu un rētu švīku izvagotiem vaigiem.

Donāts iešņukstējās, aizmirsis cīņas alku, un sāka rau­dāt kā mazs bērns, spiezdams abas dūres pie acīm. Zigans nikni šņauca degunu, kodīdams milzīgās ūsas, bet sarkan- matis Paņko te vērās biedros, te meta skatu atpakaļ uz durvju pusi, klausīdamies cīņas troksnī, kas dunēja lejā, augdams augumā.

Tad ieklupa iekšā asinīs izmircis kareivis kailu galvu un salauztu zobenu. Un mute, ko bija šķērsām skāris ale- bardas asmenis, šļupstēja, jaukdama vārdus ar asiņainām putām:

— Gaidas tēv, mēs nevaram turēties! Poļi nāk virsū kā melna debess, un jūs vairs netiksat atpakaļl Gonta krita, Sokols, Rudenko un Cupaga sakapāti gabalos; citus at­spieda līdz durvīm, un es atsteidzos tev pasacīt —

Ziņnesim aizrāvās balss, saļima ceļi, un viņš nogāzās zemē, izlaizdams dzīvību.

Un mūks, paceldams galvu no pātariem, draudoši ieru­nājās:

— Slavutas karakalpi, nolieciet ieročusl Varbūt mūsu žēlīgais ķēniņš tad jūs žēlos.

— Ciet kiusu, melnais sunsl — Gaidis iebrēcās un at­vēza zobenu. Melnais šņākdams rāvās uz kamīna pusi. Pāters zibeņātri palēcās sāņis, vairīdamies no cirtiena, bet niknā vienača asmenis noslīga lejup. Un, veroties kunga nedzīvajā sejā, kas baltoja turpat pie meļņa kājām, ve­cais karakalps lēni noņēma bruņucepuri, kodīdams sirmās Osas, lai nepaspruktu skaļas raudas tāpat kā leitim Do- nātam.

Noņēma cepures arī pārējie. Bet Paņko, klausīdamies cīņas troksnī, kas nāca no apakšstāva, nedroši ierunājās:

— Gaidas tēv, pa trepēm mēs vairs netiekam lejā.

Vecais kareivis saslējās. Uzlika atkal galvā smago kau­jas cepuri, pievilka pavadu, uzmeta savējiem drūmu skatu un tad teica, griezdams melni uz durvju pusi:

— Priekš kam tad logs? Brāžat ārā, steidzaties uz vār­tiem un taisāt viņus vaļā, kaut arī jums stātos ceļā vesels velnu pulks, — viņš norūca.

Un vecais nebija vēl beidzis rūkt, kad leitis Donāts, paradis pirmais paklausīt, jau slēja gaisā savu bēro, pats piepiacis tam pie skausta; jātniekam iekaucoties vilka balsī, zirgs metās logā, ar kājām un galvu dragādams viņa krāsainos stiklus un no melnkoka darinātās vārās rūšu ietveres, un pazuda mēnesnīcā, kas tagad lija iekšā pa izsistā loga caurumu vēsa un sudrabota.

Pārmetis krustu, metās paka] Donātam sarkanmatai­nais Paņko, un pēc viņa izjāja pa izsisto logu ar savu sirmi melnūsainais Zigans, iepriekš nospļāvies un izgrūdis lamu vārdu.

Donāts nonāca laimīgi lejā ar savu bēro, kam bija ga­dījies nogāzties atkusušā kupenā; jau pēc mirkļa no tās izkūņojās ar sniegu nobiris rumaks, nesdams atkal savu jātnieku. Paņko dūkainais lauza kāju. Zigans — zobenu. Melnais kazaks uzrāva sarkanmataino sava sirmja mu­gurā, un trīs vīri, divi zobeni un divi zirgi metās, cik jau­das, skriet uz vārtu pusi.

Vārtu sargi, vērodami kauju, kas dunēja pie pils dur­vīm, nepaguva sagatavoties cīniņam. Zigans skrējienā uz­lēca no zirga virsū tuvākajam sargkareivim un izrāva no rokām alebardu, ar smago asmeni saskaldīdams galvu viņas nēsātājam un krūtis tā kaimiņam. Trešo sargu no­cirta Donāts, garām auļodams, un ceturto noveica Paņko ar pistoles šāvienu. Palikušie četri sargi lādēdamies atvil­kās vārtu velvē, stiepdami uzbrucējiem pretī savu ieroču asmeņus.

— Griežat vaļā vārtusl — Zigans uzbrēca Donātam un Paņko, pats atturēdams ar iegū,to alebardu āviniekus, kas, manīdami kazaka padomu, paši sāka uzbrukt. Viens drīz izlaida icroci — Zigana āva tam bija nocirtuši pirkstus —', otrs- dabūja dūrienu krūtīs ar alebarda asumu un saļima, iestreipuļojis velves kaktā. Toties trešā dūriens ķēra Ziga- nam sānus, un kazaks sāka nikni lādēties.

Donāts ar Paņko izmisuši vilka lejup milzīgo svērekli, kuru novelkot reizē vērās vaļā vārti un lejup krita uzvel­kamais tilts. Pie svērekļa parasti ķērās četri stipri vīri, un Donātam nolija baiļu un pūliņu sviedri, manot, ka svē- reklis gan sakustas pie katra rāviena, bet netaisās lejup nākt.

b.misušām acīm Donāts pavērās Ziganā, kurš lādēda­mies cīnījās ar abiem sargiem, ik pēc mirkļa pamezdams atpakaļ pār plecu bažīgu un niknu skatu, jo asinis plūda arvien stiprāki no brūces un kazaks juta, ka tam sāk spēki zust.

— Nekustas! — Paņko aizžņaugtā balsī dvesa, smagi elsodams.

— Velns lai parauj, — Zigans nikni nosēcās, — Tad nākat viens šurp!

Pasviedis klāt pieskrējušam Donātam savu asiņaino ieroci, Zigans iespļāva abās plaukstās un, paspēris Paņko ar kāju nost, ieķērās svēreklī.

Tas likās nekustamies. Kazaka seja metās zilgansārta, uz rokām kā auklas piepampa dzīslas. Tad beidzot sāka rādīties Zigana lāča spēks: griezīgi čīkstēdami, vārti at­vērās va|ā, krizdams nodārdēja tilts, un pirmie tam metās pāri abi āvinieki, glābdamies no Donata alebardas, bet neizbēgdami no lodēm, kuras tiem raidīja paka] sarkanma­tainais Paņko, kas, Ziganam cīnoties ar svērekli un Do­nātam atturot sargus, bija paspējis pielādēt savas pistoles.

Zigans smagi elsoja, atspiedies pret mūra stūri un turē­dams roku pie sāniem, kas mirka asinīs. Donāts zobenu rokā jau sēdēja sava bērā mugurā, skatīdamies cīņā, kas dunēja pie pils durvīm.

Vesels bars āvinieku bija ielenkuši Pauļuka pulciņu, tam uzmākdamies bez stājas. Žvadzinādami savas smagās bruņas, āvinieki gāja virsū gulošu zirgu valnim, aiz kura slēpās Slavutas karakalpi, un jau iztālim grūda tam pāri savas alebardas. Tad rībēja šāvieni, |ima viens otrs bru­ņās tērpts kareivis un aiz zirgu mugurām cēlās plikos ka­žociņos ģērbti stāvi, vienai rokai grābjot pēc āvas kāta, otrai cenšoties zvelt āvas nesējam ar zobenu. Uzbrucēju vilnis mazliet atplūda atpakaļ, atstādams mirējus sniegā, un cauri jauna āvinieku viļņa kājām rāpoja ārā ievainotie, atsladami aiz sevis asiņainas pēdas. Un cīņas troksnis bija tik sīvs un skaļš, ka durvju sturmētājiem kautiņš pie vārtiem palika nemanīts.

*

Palicis kamīna zālē viens, Gaidis dziļi atvilka elpu un, sažņaudzis plaukstā zobenu, izdzina savu melno lēkšos cauri abām nākošām zālēm — pirmā bija pilna kodīgu dūmu, gar sienām ložņāja liesmu mēles, vietām jau šau- damās griestu augstumā, — un, dūmu mutuļu pavadīts, aizkļuva līdz platajām samtklātām trepēm, kas veda lejas zālē.

Tur ieroči lāpu gaismā šķinrla joprojām: ap divdesmit āvinieku neatlaidīgi uzmācās trijiem vēl dzīvajos paliku­šiem Gontas karakalpiem, kas atgaiņājās izmisuši. Uz zā« Ies grīdas vārtījās ievainotie, bet durvīs, kas veda apakš­stāva koridoros un tālākajās zālēs, gulēja līķu vaļņi.

Melnais ērzelis, manīdams savējos, spalgi iezviedzās, un ap desmit āvinieku metās pie trepēm, sliedami slīpi augšup savu alebardu asumus.

Bet tad vienam otram sāka drebēt rokas un lūpas, jo trepju augšgalu apvija melnu dūmu padebeši un no tiem iznira melna zirga galva liesmainām acīm un šņācošām nāsīm un virs tās briesmīga, rēgaina seja atņirgtiem vilk­ača zobiem un zvērojošu aci, no kuras likās šaujamies pa­šas elles ugunis. Un sargi nepadūga izšķirties — turēt cīņai ieročus vai mest nost āvas un bēgt prom, kad melnā zirga galva ar ugunīgām acīm uzšāvās augstu virs dūmu mutuļiem un āvu asumiem krākdams pārstiepās pāri mil­zīga zirga ķermenis, nokrizdams akmens grīdas vidū uz četrām, tad sasliedamies jaunam lēcienam, ar to nokļū­dams durvu sturmētāju bara vidū un izbrāzdainies ārā no pils līdz ar dūmu mutuļiem un niknām klaigām, jo jāt­nieka zobens bija bez stājas svilpis gaisā, skaldīdams pils- sargu plecus un pakaušus.

— Visi zirgos un proml — Gaidis ierūcās, izlēkšojis pils pagalmā.

Pauļuka karavīri tikko bija atsituši āvinieku uzbru­kumu un tagad cēlās kājās, raudami zirgus aiz iemauk­tiem. No pils izstreipuļoja trīs palikušies Gontas vīri un arī metās zirgiem mugurā.

Tikai tagad pilssargi, i pagalmā esošie, i ārā no pils izskrējušie, pamanīja, ka vārti stāv plaši atvērti vaļā un ka nolaidies uzvelkamais tilts. Un, dusmās meklēdami lāstu vārdus, kas spēj sirdi atvieglot, velti metās skriet uz vārtu pusi. Slavutas zirgi skrēja ašāki par tiem, un, āviniekiem kliedzot un lādoties, mazais uzbrucēju pulciņš izauļoja pa vārtiem, izbrāza cauri pilsētai, gājējiem un jājējiem panikā metoties sānis; un slavutiešu zirgi agrāk neapstāja savā skrējienā, pirms viņus un jātniekus nebija apslēpis drošs priežu sils.

« * «

Sila dziļumos beidzot apstājās putās saskrietie zirgi un karakalpi sāka skaitīt brūces un biedrus, kas bija dzīvi izkļuvuši ārā no Varšavas. Un drūmas palika slavutiešu sejas, jo vecais Gonta ar četriem savējiem bija kritis ķē­niņa pils priekšzālē un aizkrācietim Pauļukam atjājuši līdz tikai pieci no viņa pulciņa. Diviem vīriem bija cirstas tik smagas rētas, ka, nokļuvuši drošībā, tie vairs nespēja no­turēties seglos un nogāzās sniegā, kas zem viņu ķerme­ņiem sāka mesties tumšsarkans. Arī pārējiem vienam ot­ram asiņoja seja un plecs.

Veselie zobeniem sapļāva kuplus priežu zarus un, uz- taisījuši cisas, noguldīja uz tām smagi ievainotos, sakur* dami blakus cisām sārtu un apsēzdamies ap to, lai nogai­dītu, ko nesīs rīts. Un bēdu nasta, kas spieda slavutiešu sirdis, kļuva vēl smagāka, redzot pie ugunskura vēl kādu tukšu vietu, jo trūka Zigana.

Gaidis sāka iztaujāt veselos. Tie neko nezināja stāstīt, Donāts arī ne. Tad Paņko beidzot atzinās, ka noasiņojo­šais Zigans, nespēdams piecelties, šim novēlējis savu sirmi, pats paņemdams Paņko pistoles, un vienu labā, otru kreisā rokā palicis pagalmā, atspiedies ar muguru pret mūra stūri. Un teicis, lai Paņko jājot vien projām — šis lūkošot vajātājus kādu brītiņu aizturēt.

Klausoties sarkanmatainā karakalpa stāstā, Gaidim saspurojās sirmās ūsas, un, ar savu vienīgo aci ieurbda­mies Paņko sejā, vecais nikni nospļāvās: '

— Tikai nelga pamet ievainotu biedri cīņas laukā.

Sarkanmatis nosarka. Tad viņa seja kjuva ņirdzīga un ļauna, un Paņko atcirta:

— Es gribēju Ziganu celt zirgā, bet viņš lamādamies dzina mani projām, sacīdams, ka šim tā kā tā esot pie­nācis gals, bet, poļiem izkļūstot kādu mirkli vēlāk pa vār­tiem, mūsējie varēšot izglābties. Zigans vecāks par mani, es tikai klausīju viņa pavēli. Vai nelga nav drīzāk tas ka­ravīrs, kurš pamet sava kunga līķi ienaidnieku ziņā?

Gaidim iezvērojās acs, nikni atņirdzās zobi, roka tvēra zobenu, bet tad apstājās pusceļā — un vecais kareivis dziļi nokāra galvu, lai apslēptu asaras, kas sāka plūst pār vaigiem.

Karakalpi cieta klusu, skatīdamies vadonī. Bet gurums sāka drīz ņemt virsroku pār bēdām, un vīri viens pēc otra atlaidās skuju cisās.

Nomodā palika tikai Donāts, sēdēdams pie ugunskura ar bisi uz ceļiem un vērdamies zvaigznēs, kas mirdzēja pie debesjuma, klusi zvīļodamas starp koku galotnēm.

Cīņu biedri krāca dziļā miegā, tikai šad un tad iekunk­stējās kāds ievainotais un nosprauslojās kāds rumaks, jo zirgu pulciņš, saspiedies kopa, stāvēja neta| no uguns­kura. Un nemierīgi purināja galvu Donata bēris, tā ausis un purnu bija sagraizījuši ķēniņa pils stikli, jaunajam leitim pa logu izjājot pagalmā.

Gaidis bija atlaidies sniegā turpat aiz ugunskura, at­spiedis plaukstā galvu, un Donātam sākumā likās, ka veco kareivi pievārējis miegs. Bet, dzirdēdams aiz uguns smagu nopūtu, leitis pameta ugunij pāri skatu un ieraudzīja, ka vecajam ir vaļā viņa vienīgā acs un stīvi veras oglēs pilna asaru.

— Gaidas tēv, tev ari nenāk miegs? — Donāts klusi ievaicājās.

Gaidis tūliņ neatbildēja. Tad sirdīgi nošņācās, pako- dīja nošļukušās ūsas, pacēlās uz elkoņa un teica aiz­žņaugtā pusbalsī:

— Sarkanmatainim taisnība, es esmu nelga, jo pametu kunga līķi panu apsmieklam.

Donāts nodūra galvu, nesacīdams ne vārda, un vecais karakalps atkal atlaidās sniegā, šņaukdams degunu un laiku pa laikam smagi nopūzdamies,

Paniem dodoties no Varšavas uz mājām pēc lielajām valsts dienām, jaunajā rezidencē sāka pienākt nelabas vēstis. Te uz viena, te otra ceļa galvaspilsētas tuvumā bija atrasti blakus izlaupītām kamanām gan panu, gan viņu haiduku līķi. Arī agrāk Varšavas apkārtnes silos bija uz­klīduši viena otra laupītāju banda, bet nekad vēl tās ne­bija rīkojušās tik pārdroši kā 1601. g. februārī, kad dienas jau stiepās garākas un atkusnis sekoja atkusnim.

Laupītāju gūstīšanai sūtīja gan dragūnus, gan šķēp­nešus, bet bandīti likās nenotverami. Ja viņus gaidīja uz Dancigas ceļa, tie uzbruka kungu pajūgiem, kas brauca uz Radomas vai Drogičinas pusi; jātnieki, kas cerēja sa­stapties ar laupītājiem uz Brestas vai Lenčicas ceļa, at­griezās Varšavā tukšām rokām un sāka nikni lādēties, dzirdēdami briesmu stāstus par dižciltīgiem ceļavīriem, kas nokauti un aplaupīti turpat ķēniņa rezidences pievārtē, tikai pavisam citā debesu pusē, ne tajā, uz kuru bija jā­juši bandītu ķeršanai sūtītie karavīri.

Beidzot pienāca kāda vēsts, kuru saņemot radās cerī­bas tikt laupītājiem uz pēdām. Viens no pana Cervinska kalpiem, ko dragūnu patruļa bija atradusi uz Zamosces ceļa pusdzīvu starp sakapatiem miroņiem, zināja stāstīt, ka uzbrucējus vadījis sirmūsains vienacis; tam blakus jājis jauneklis ar zeltainiem matiem un gaišu seju, kas smaidījusi arī kautiņā. Bandīti nogalinājuši kučieri, su­laiņus un karakalpus, nocirtuši zemē panu Cervinski, kas nogāzis vienu laupītāju ar pistoles šāvienu, un aizveduši raudošo pana meitu Sofiju sev līdzi, ņirgādamies, ka ari mežabrāļiem tāds glīts skuķis būšot noderīgs. Un, mirē­jam lūdzoties viņa bērnu saudzēt, sirmais vienacis tam iespļāvis sejā, vēlēdams nāvi un elli visiem paniem, kuru dēļ vajadzējis šā kungam mirt.

* * *

Voļas ciema krogā pie Drogičinas ceļa, trīs jūdzes no Varšavas, bija apmetušies trīs leišu pani ar saviem sulai­ņiem, lai sagaidītu citus ceļabiedrus un būtu drošāka tā­lākā braukšana. Pani apmetās krodzinieka istabās, kalpi ierīkojās lielajā zemnieku galā un sāka turēt vakariņas, sasēduši ap noķepējušiem ozola galdiem — katra kunga ļaudis atsevišķi.

Sienā iesprausts skals vāji apgaismoja piesmakušo telpu, kuras sienmalā žīda kalpones bija izklājušas kalpu guļai siena klēpjus. Aiz letes klanīdamies snauda žīds kro­dzinieks, vairs necerēdams šovakar sagaidīt jaunus cie­miņus un nelūkodams arī iejaukties panu kalpu valodās, jo tie sarunājās dziedošajā leišu mēlē, kuru Voļas krodzi­nieks neprata.

Aiz āra durvīm kāds sāka dauzīties, nosizdams no zā­bakiem sniegu, un krodzinieks uztrūcies pacēla galvu. Sāka ausīties arī ceļinieki. Durvis atvērās, ielaizdamas salta gaisa šalti, un tai pakaļ ienāca plikā kažociņā tēr­pies cilvēks, kam saceltā apkakle un dziļi uzmauktā cau- nene aizsedza seju. Svešajam bija plecos maizes tarba un rokā vēzda ar asu cirvīti galā, kādas mēdza nēsāt Podļa- hijas mežinieki. Ienācējam noņemot cepuri un nolaižot kažoka apkakli, kroga ļaudis ieraudzīja smaidošu jaunekļa seju, ap kuru liecās zeltainas matu šķipsnas.

— Lai slavēts Jēzus Kristus, — svešais sveicināja.

— Mūžīgi mūžam, — panu kalpi atteica, atkal noliek­damies pār galdiem un turpinādami ēst ceļa maizi.

Svešinieks, piegājis pie letes un pasūtījis mēriņu deg­vīna, noklepojās un, pamājis žīdam, lai ielej vēl, teica lei- tiski, paklausījies kalpu valodās un pagriezies uz viņu pusi:

— Ceļavīri, ko dzird jaunu Varšavā?

Dzirdēdami savu tēvu mēli, sulaiņi mitējās ēst un pa­cēla galvas, tās atkal apgriezdami uz svešinieka pusi. Un pana Beržinska haiduks Kazis ierunājās:

— Kur tu, mūsu zemes zēn, te cēlies, pavisam citā valsts malā? Es vēroju pēc valodas, tev vajaga būt no Dainavas puses. Vai neesi dzuku cilts?

— Dzuks gan, kā tadl — Ienācējs priecīgi pamāja ar galvu, sakratīdams zeltaino matu šķipsnas. — Mans pans viņgad atveda mani no Dainavas, iemainīja pret medību kurtu. — Vai neiedzersim uz satikšanos? — Viņš pamāja liaidukam uz letes pusi.

Kazis nelikās divreiz lūgties un, ūsas braucīdams, pie­gāja klāt svešiniekam.

— Mēs esam no Varenas puses, — haiduks teica, — un nīkstam te jau trešo dienu, gaidīdami ceļabiedrus, bez ku­riem panam bail tālāk braukt.

— Vai, kāds tev bailīgs pans, — svešais smējās, piebī­dīdams Kazim žīda pasniegto mēriņu. — Manējais gan nebīstas ne velna un uz kaušanos kā zvērs, — viņš lielīgi noteica. Tad, uzmetis ātru skatu pārējiem, klusi ieminējās: — Tavam panam laikam par maz kalpu līdzi? Un ar šau­jamiem arī tā pavāji, vai ne?

Kazis pakasīja galvu.

— Neko nevar teikt, — viņš norūca, kārām acīm vēro­dams iztukšoto mēriņu. — Esam pavisam pieci: diviem ir bises, citiem zobeni un panam pistole. Bet ko līdz šauja­mie un visa dūša, ja tevi silā apstāj laupītāju bars, iepriekš nolaidis ceļam pāri kādu lielāku priedi? Nekur neizbēgsi, un mirt nevienam negribas. Šoziem jau Maza- vas silos esot saradies laupītāju vairāk nekā vilku.

— Vai Dieviņi — svešais nobijās. — Tad nu gan ir slikti. Vai tad ķēniņš ļauj bendēt godīgus cilvēkus tepat viņa pils tuvumā?

Haiduks nicīgi pavērās jauneklī, sniegdamies no jauna pēc mēriņa.

— Vai tad tu visu ziemu mežā nodzīvoji, ka nekā ne­zini? Laupītāji, turku sultāna nopifkti, gribējuši nokaut pašu ķēniņu un aizdedzinājuši pili, bet izdzīti no turienes un tagad jādelē pa šejienes mežiem, slepkavodami kristī­gus cilvēkus aiz dusmām, ka viņu nodoms neizdevies.

— Kungs Jēzus, stāvi man klāt, — jauneklis iesaucās. — Pašu ķēniņul? Vai tad šim piil nav bijis neviena kara­kalpa?

— Bijuši gan, — Kazis atteica, — bet tam laupītāju vadonim — esot kungu kārtas, nezin kādas tur Slavutas pans — atjājis līdzi vesels pulks kazaku, un tie ar visiem zirgiem tik žigli saskrējuši pilī, ka ķēniņa kalpi nepaspē­juši atjēgties. Un, kamēr šie slepkavo un laupa, kazaku pans klāt ķēniņam, un tā un tā: dodi man Zemgales ku- nigaiša valsti, citādi tevi sacirtīšu gabalosl Ķēniņš jau gribējis paklausīt, bet te piesteidzies galma jokdaris ar pistoli rokā un šauj negantniekam. Laupītāju vadonis no­kritis zemē, bet šāvienu izdzirduši kazaki un auļo turpu. Ķēniņš ar jokdari paspējuši aizbēgt pa slepenām durvīm, un kazakiem iznācis pretī pils mācītājs, sākdams pie aiz­šautā razbainieka skaitīt miroņu pātarus, lai kazaki domā, ka viņu pans gluži beigts. Tā ksendzam izdevies glābt ķē­niņu, un, piedraudēdams vēl ar Dieva un visu svēto dus­mām, viņš tā pārbiedējis kazakus, ka tie bailēs izjājuši pa logiem, nepaspēdami pili līdz galam nodedzināt. Razbai- nieku pans ielikts cietumā, pašā dziļākajā pagrabā, un, ja paliks dzīvs, to gaida lielas mokas. Vai nu saraustīšot zir­giem, vai ar bendes cirvi sacirtīšot dzīvu gabalos. Viņa bijušie kalpi blandoties pa šejienes siliem …

Svešā sejā bija izdzisis smaids un sārtums cīnījās ar bālumu. Neklausīdamies Kaža tālākajā valodā, viņš no­meta uz letes naudas gabalu un, neteicis ne vārda, steig­damies aizgāja.

Kazis brīnīdamies noskatījās svešajam pakaļ. Skatījās arī žīds krodzinieks, kuram drebēja pirksti, grozot pa­sviesto naudas gabalu. Haiduks pablenza uz krodzinieka pusi, un tam iepletās mute.

— Ko? Par pāri mēriņiem veselu dukātu! — viņš pār­steigts iesaucās. — Nē, te kaut kas nav kārtībā!

Un, purinādams iesilušo galvu, Kazis aizlīgoja līdz sienai un nolikās sienā, vēl pusmiegā ņurdēdams, ka kaut kas neesot kārtībā.

« * *

Meža biezoknī zem milzu priedes bija apmetušies pie ugunskura bārdaini bruņoti vīri un spēlēja kauliņus. Turpat blakus uz priedes saknes kūkuma sēdēja sirmūsains vecis, tin viņa sejā bargi zvēroja viena pati acs, vērodama nakts melnumu un koka stumbrus, kā gaidot kādu pārnākam

Mežā sāka brakšķēt zari, un bārdainie vīri beidza mest kauliņus, pieceldamies kājās un gatavi klupt zirgos. Necē­lās tikai vienacis, vērodams gaišu stāvu, kas iznira no tumsas un, piesteidzies klāt sēdētājam, saplaka tam pie kājām, smagi elsodams.

— Gaidas tēv, — atnācējs dvesa, prieka un baiļu pil­nām acīm skatīdamies vienacim sejā. — Gaidas tēv, mūsu kunigaitis ir dzīvs! Ķēniņš to tura cietuma pagrabā un taisās sodīt ar lielām mokām …

Vienacis sagrīļojās. Tad, sagrābis atnācēju aiz pleca, pierāva sev klāt un drebošām lūpām teica:

— Donāt, ja tu smiesies par mūsu kungu, es likšu tevi pakārt šai pašā priedei

— Tad nē, Gaidas tēv, — izlūks elsoja, — es nesmejos un nemeloju! Nupat krogā dzirdēju no panu kalpiem, ka mūsu kunigaitis toreiz bijis tikai aizšauts, nevis beigts.

Gaidis iestenēdamies atlaida vaļā Donāta plecu un sa­plaka viss. Noslīdējis zemē no saknes kūkuma, viņš no­meta cepuri un plēsa savus sirmos matus, vārtīdamies pa sniegu un kaukdams kā aizšauts vilkacis. Un, redzot va­doņa lielās bēdas, arī Donātam sāka pār vaigiem 1it asaras.

— Ak, es vecais nelgai — Gaidis vaidēja, plēsdams matus. — Spļaujat man sejā, spārdāt kājām, sienat pie priedes, griežat gabalos un pametat vilkiem par ēsmu! Man kauns jums skatīties acīs, un arī citā saulē būs kauns vecajam kungam rādīties. Ko es teikšu, kā atbildēšu, kad kņazs Jānis man vaicās: Gaidi, kur tu pameti manas cilts pēdējo?

Zemu nodurtām galvām slavutieši stāvēja puslokā ap izmisušo vadoni, kas uz vaiga bija nokritis sniegā. Do­nāts, nometies ceļos, ar vienu roku sev rauša no acīm asa­ras, ar otru glāstīja vecā plecu, cenzdamies mierināt.

Tikai uz rīta pusi beidza raudāt sirmais karavīrs, un jaunais leitis kā mazu bērnti to noguldīja uz zirgsegas zem priedes, apsegdams ar savu kažociņu. Un, citiem ka­ravīriem pagurstot cīņā ar snaudienu, Donāts palika līdz ausmai nomodā pie vadoņa, kas, bēdu salauzts, bija iekri­tis nāves miegā un sapņoja nelabu sapni, jo lūpām šad un tad lauzās pāri smags vaids un trīsas nodrebināja augumu.

Todien slavutieši nejāja uz panu medībām, bet palika savā sila nometnē. Retumis kāds bilda vārdu, un visiem bija nelaimīgas sejas un kaunīgas acis.

Gaidis, salīcis, sirms un nevarīgs, nosēdēja visu dienu uz saknes kūkuma, atspiedis galvu rokās un stīvi vērda­mies sniegā. Karakalpi to neiedrošinājās uzrunāt un, ja gadījās iet vadonim garām, gāja uz pirkstgaliem.

Atkal atnāca vakars, un nometnei pāri nolaidās zvaig­žņota ziemas nakts. Un, citiem biedriem krācot dzijā miegā, Donāts vēl bija nomodā. Tad viņam likās, ka kāds to sauc vārdā, bet saucēja balss bija tik klusa kā pūces lidojiens. Leitim šķita, ka viņu dzirde viļ. Un tikai pēc brītiņa viņš klusu ieminējās:

— Vai tu mani sauci, Gaidas tēv?

Vecais pamāja ar galvu. Un, Donātam nolaižoties tam blakus, sakustējās sirmgalvja lūpas, tikko sadzirdami čuk­stēdamas:

— Dēls, mūsu kungs man viņnakt rādījās sapnī…

Uz elkoņiem piecēlies, Donāts vērās vecajam sejā, kas

bija bāla kā mironim.

— Rādījās sapnī un teica: Gaidi, glāb… kā man un vectēvam solījies… kad palikšu vesels, mani saraustīs gabalos — locekli pēc locekļa …

Kā glābt? — vecais iestenējās. — Dēls, vai tu nezini kādu padomu?

Leitis noplātīja rokas. Un abi karakalpi skatījās viens otrā izdzisušām acīm. Tad Donāts priecīgi iesaucās:

— Gaidas tēv, es zinu! lešu pie ķēniņa un teikšu, lai atlaiž kunigaiti un viņa vietā liek mani zirgiem saraustīt! Kas man? Ne mātes, ne māsu. Viens kā koks ežmalā.

Vecais pavērās jauneklī žēlu skatu.

— Donāt, es biju tevi turējis par gudrāku. Ja tavs pa­doms kam derētu, es pirmais ietu pie ķēniņa. Bet mēs va­ram iet visi reizē, un arī tas neko nelīdzēs. Ja arī ķēniņš gribētu mūsu kungu žēlot, pani viņam neatļaus.

Un atkal nokārās lejup vadoņa sirmā galva un Donāts nodūra savu zeltaino.

— Gaidas tēv, — Donāts pēc brītiņa nedroši ierunājās. Un, vecajam pacejot savu izmisušo seju, leitis teica pus­balsī: — Gaidas tēv, varbūt Sandomiras kundzene…

Vecais skumji pagrozīja galvu.

— Ko tad tā var mums līdzēt?

Donāts sāka stomīties,

— Nu, viņa tak ragana …

Vecais brītiņu padomāja. Tad viņam mazliet atplauka seja.

— Varbūt tev taisnība. Kur zobens un vīra dūša ne­palīdz, var līdzēt raganu zintes. Pamēģināsim, dēlsl

Vēl pirms rīta ausmas Slavutas karakalpi sēdās zirgos un sāka tos dzīt uz dienvidiem.

XIII

Pēc Gundara pēkšņās aizceļošanas Marija nerādījās ār­pus pils. No saraudātām kundzenes acīm cik varēdamas vairījās kalpones. Par mazāko nieku viņa lika tās staļļa puišiem pērt līdz asinīm.

Kad vecais vojevoda atgriezās pilī nokaunējies un ne­laimīgs, meitai priekš tēva atradās tikai skarbs vārds un īgns skats. Apjucis no savas lutekles skatiem un negri­bēdams to uztraukt vēl vairāk, vecais Mnišeks iekoda sev mēlē, paturēdams neizteiktu nodomāto stāstu par Gun­dara jājienu uz ķēniņa pili un moku nāvi, kas kņazu ta­gad sagaida.

— Drīzāk aizmirsīs, — viņš noteica pie sevis, atmez­dams ar roku un sēdēdams savā vecajā vietā pie ēdamzā­les kamīna — ar sumbra ragu rokā un vīna muciņu starp ceļiem. Un nopūzdamies domās piebilda: — Nebija pirmais un nebūs pēdējais.

♦ * *

Dienas steidzās pretim pavasarim. Sniegs bija jau no­kusis, un tikai gravās un dziļās lejās varēja manīt pa ne­tīrai kupenai, ko nebija vēl pamanījis savu svelmi atgūs­tošais saules vaigs.

Ledus slogu nometušas, jautri šalca upes, mundri ča­loja strauti, un hlopi, iznākuši no savām māla būdām, stai­pīja galvas, vērodami debesu zilgmi, gājuputnu klaigas, cīruļu vīteņošanu gaisā un citas zīmes, kas vēsta arāju |audim, ka nupat ir klātu pavasaris

Tīksmīga lunkanuma pilni šķita meiteņu augumi, ku­rus jaunekļi pavadīja kvēlainiem skatiem Un daudzas jau­nas dzīvības tika ieņemtas agrīnā dienvidu pavasara nak­tīs, sievām ļaujoties vīru glāstiem, un dažai meitenei vēl pirms ķiršziedu laika izira vainadziņš

* * *

Arī Sandomiras kundzenei sāka aizmirsties ziemas bē­das, jūtot asinīs reibinoši jautru šalkoņu Acis atkal dzirk­stīja un smēja, pilnas zeltainu uguntiņu. Un melnacaina- jam staļļa puisim Vaclavam sirds pielija ar saldu mul­sumu, kad kundzene tam pavēlēja seglot viņas zirgu un pašam līdzi jāt.

Izkļuvuši no līkumotām tēva pilsētas ielām, Marija laida zirgu auļos, un rumaks, jautri nozviedzies, stiepās pāri norām un atkusušiem laukiem. Vējš, maigi žūžodams pretī jātniecei, svieda tai sejā rumaka krēpes, pašas atri­sušos matus un dzeltenos vītolziedu putekļus.

Sur tur jau redzēja pa arājam, kas gausi gāja pakaļ vēršu vilktam arklam, klausīdamies cīruļu dziesmās, un lemeši kāri plēsa trekno zemi, kura vēlīgi atvēra savu melnspīdigo klēpi, tvīkdama sēklas gaidās.

Neapjaustu gaidu pilna bija kaislās kundzenes sirds, no kuras pavasara vējš bija izvējojis aizvainotā lepnuma smeldzi un izirušās mīlas atceri.

Cauri šalcošai vītolu gravai zirgs uznesa savu jātnieci ozolu silā, kura varenajiem kokiem tikko sāka sprāgt pum­puri. Ozolu stumbros bija ierīkojuši sev ligzdas simti melno strazdu un tagad mulsināja prātu ar savu kaislo svilpošanu. Un, klausoties melno pārnācēju dziesmās, Ma­rijai viņas sirds likās kā mazs putns, kura dziesma skrien pretī saulei un debesu izplatījumam.

Drāzdamies gar milzīga, kumpaina ozola stumbru, meitenes rumaks piepeši apstājās, sasliedamies stāvus, un jātniece tikko noturējās zirga mugurā, kurš velti centās doties uz priekšu. Dzelžaina roka to bija apturējusi pilnā stiepienā, un jātniece dusmās pietvīkušu seju noliecās uz rumaka galvas pusi, lai redzētu, kas iedrošinājies ķerties vojevodas meitas zirgam iemauktos. Bet cirtienam paceltā pātaga nolaidās gar sāniem, un arī Vaclavs neizvilka plaukstās satverto zobenu,

Marijas rumaku bija sagrābis aiz iemauktiem liels, sirmbārdains vecis grumbu un rētu švīkām izvagotu seju, kurā gailēja viena pati acs, pilna drudžaina mirdzuma. Vecā miesu klāja skrandas, bet aiz jostas zibsnīja pistoju spali un pie sāniem karājās sudraba makstī līks turku as­mens. Un, valdīdams zirgu, kas izmisis krāca un velti cen­tās izrauties, vecais vērās jātniecē ar savu vienīgo aci, kurā dega ārprāta guns.

— Vojevodas meita, manam kungam, ko tu reiz sil­dīji pie savas sirds, draud nāve, un tavas zintes var viņu no tās izpestīti

Marijas dzeltenās acis iepletās šausmās, kā redzot vēl nebijušas lietas, un asinssarkanās lūpas — asinssarkanas kā līgavai pēc kāzu nakts — pavērdamās nodrebēja. Bet tikai uz mirkli, un meitenei pēc tam atkal bija lepna seja un spītīgs acu skats.

Kā atsaukdamies tam, no kaimiņkoku stumbriem atda­lījās bruņotu vīru augumi un apstāja Sandomiras kun­dzēni, vērdamies viņā lūdzošām un reizē draudpilnām acīm.

— Ak, tas esi tu, niknais vienaci, — meitene teica, ni­cīgi sakniebdama lūpas. — Varbūt tavs kungs liek mani sveicināt? Varēja gan agrāk, jo divi pilni mēneši jau aiz­tecējuši kopš tā laika, kad viņš kā zaglis naktī pazuda no mana tēva pils.

— Vojevodas meita, — mežonīgais vecis teica, nelaiz­dams vajā iemauktus un smagi elsodams. — Vēl ir laiks, bet dienas steidzas, un varbūt jau jaunnedēļ ķēniņa ben­des cels Varšavā ešafotu, uz kura nocirtīs rokas, kas tevi glāstījušas, nocirtīs kājas, kas tevi sildīja ziemas mēnes­nīcas naktīs, un mokās beigs sisties sirds, kas reiz sitā^ pie tavējās.

Gaidis, vēl arvienu turēdams iemauktus, nokrita ceļos un viņa rokas milzu spēks, kam palīdzēja izmisums, no­rāva ce|os arī kundzenes rumaku.

Nāves bālu seju Marija nokāpa no zirga, kas, veča at­laists vaļā, pietrūkās kājās, viss drebēdams.

Gaidis apkampa meitenes ceļus, spiezdams savu sirmo galvu pie viņas kājām.

— Glāb manu kungu, — vecais karakalps dvesa, — ja tu no tiesas esi viņu mīlējusi!

Meitenes blāzmainās acis atkal iepletās šausmās stī­vas un platas, kā vērdamās lielā tālumā. Un lūpas čuk­stēja:

— Gaidi mani tepat ritu, tūliņ pēc saules lēktai Sirmgalvis noskūpstīja meitenes zābaciņu, sirdīgi no­šņācās un pazuda gravā līdz ar saviem kareivjiem.

Ar katru dienu, kuras gājums nesa Kasparu tuvāk dzimtenei, kļuva priecīgāka tam seja un gaidās sila sirds.

Jājot cauri tumšajiem Nāravas siliem — tur naktīs va­rēja dzirdēt sumbru baurošanu, kurai atdunot viegli dre­bēja sasalusi zeme un no koku zariem bira lejup sniegs, — zēnam vēl šķita, ka viņa Zemgale atrodas otrā pasaules galā. Tad sāka jau gadīties ciemi, ar kuru iemītniekiem varēja sarunāties leišu mēlē, un beidzot šaipus Ņemanas tā jautri vidžināja visās naktsmājās un krogos, pie kuriem piestāja jaunais jātnieks, lai atpūtinātu savu rumaku. Un, tiekot garām Ķeidaniem, svilinoši saltais ziemelis, kas nāca no Pasvalas puses, Kasparam likās kā maigas, ne­redzamas rokas glāsts, jo šis vējš bija laidies pāri Liel­upes līdzenumam un viņa sētām, dzirdējis, kā Zemgales meži šalc un kā žūžo kailie ošu zari ap nosnigušajiem Silenieku māju jumtiem.

Jau piecpadsmito reizi nakts bija nomainījusi dienu, kad Kaspars aizsniedza leišu zemes malu. Jātniekam dre­bošu roku pievelkot pavadu un zirgam stājoties rikšot, acīm atvērās Zemgales līdzenums, noklāts sniega pala­giem, kas pletās līdz melnajam apvāršņa mežu lokam.

Nakts bija silta un gaiša. No klajuma puses nāca bal­sīgs klusums, un zeme likās guļam nāves miegu, apsegta ar baltu līķautu.

Valgām acīm zēns vērās dzimtenē, virs kuras zvīļoja zvaigznēm nokaisītais debesjums.

Tad līdzenumam sāka skriet pāri bālas ēnas — un, pa­cēlis galvu, Kaspars ieraudzīja ziemeļu pusē šaujamies augšup gar debesu malu sarkandzeltenas gaismas kāļus. Augstu gaisā staru kūļi sāka dzīt zeltainu liesmu vārpas, kas drebēdamas liecās lejup un šūpojās pa labi un pa kreisi, kaut gan gaisā nevarēja samanīt vēja žūžu. Vār­pām noliecoties līdz mežu lokam, staru kūļi sāka bālēt, vilkdamies atpakaļ aiz apvāršņa. Un pāri sniegainajam klajumam atkal skrēja bālu ēnu pulki.

Atkal sāka ataust debesu mala, šoreiz blāzmodama^ kā tāla ugunsgrēka atspīdums. Tas metās arvien sarkanāks, un beidzot visas debesis acu priekšā un virs galvas dega

sarkanās ugunīs, no kurām šaudījās milzīgas liesmu mē­les. Likās, ka debesu velve sadeg sarkanā ugunsgrēkā. Bet nebija dzirdama uguns krākšana, nemanīja vēja pūsmas, kaut gan debesu liesmu mēles tiecās aprīt pašas augstā­kās zvaigznes un sarkanās ugunīs likās degam nesen vēl melnais mežu loks.

Tad liesmu mēles sāka savienoties un tīties kopā kā milzu karogi, kuriem liedz brīvi plandīties rūdītu karodz­nieku rokas. Mēnesim metotifes sarkanākam, liesmu karogi atkal atvērās, skriedami uz visām pusēm.

Un, zēnam veroties brīnpilnām acīm degošās debesīs, virs mežu loka uzšāvās jauni — vēl sarkanākas gaismas kūļi un, tiem atveroties, no viņiem izauļoja sarkani zirgi un sarkani jātnieki. Tie cirtās gariem liesmu zobeniem, un no zvaigžņotā kara lauka lija lejup ugunīgas dzirkstis un sarkana rasa, un sniegainais Zemgales klajums likās mirk­stam asinīs.

Jaunekļa zirgs krākdams rāvās atpakaļ, kā juzdams asins smaku un izbiedētām acīm skatīdamies savā jātniekā. Bet jātnieks savaldīja trīcošo rumaku un, pacēlies seglos un ^izlicis virs acīm plaukstu, pukstošu sirdi vērās debesu karapulkos, kas cirtās, auļodami gar zvaigžņu bariem. Un, kaujai debesīs iedegoties lielākajā niknumā, liesmu zobenu šķindas nenonāca lejā, kara klaigas nebija sadzirdamas, un sarkano debesu rumaku zvaigāšanas vietā Kaspars dzirdēja tikai sava zirga bailīgo krākšanu un paša sirds skaļo pukstēšanu.

Uguns jātniekiem aizauļojot pret vakariem un rītiem, sāka bālēt asinssarkanā debesu mala, atgūdama agrāko zeltainumti un pēc tam palikdama bālzaļgana. Tad izgaisa pēdējais debesu uguns atmirdzums, asarainas atkal mar­goja zvaigznes, debesis bija saltas un rēnas, un mierīgs un balts kā pirms kāvu kaujas atkal kļuva Zemgales kla­jums, ko apvāršņa malā noslēdza tumšu mežu loks.

Kāvu pulki bija aizauļojuši no Kaspara skatiem, bet zēnam vēl liesmoja acis un dega sirds, pielijuši ar debesu uguni. Noņēmis cepuri un vērdamies dzimtenes līdzenumā, kas gulēja nāves miegu, apsedzies sniega palagiem, zēns spieda rokas pie krūtīm, glāstīdams tur noglabāto ziņu Zemgales arājiem, ka zemnieku ķēniņš, dzīvodams tautas atmiņā caur daudziem mūžiem, atgriezīsies līdz ar pirmo lapu šalku, lai sauktu ārā no kapa savas tautas brīvi un liktu Zemgales verdzībai sadegt kauju ugunīs.

Naktī iejājot brā|u sētas pagalmā, Kasparu sagaidīja vecais sētas suns. Smilkstēdams tas lēca pārnācējam krū­tīs, skatīdamies padevīgām acīm, kuras asaroja no prieka un vecuma.

Kaspars pieklauvēja pie brā|u istabas loga. Neviens nenāca lūkot, kaut gan Mārcim ar Ingu bija jautrs miegs.

Pārnācējs klauvēja stiprāk. Neatsaucās neviena balss. Zēns sāka brāļus saukt vārdā. Brāļu vietā atsaucās suns, atsēzdamies sniegā un sākdams gaudot. Un suņa gaudo­šanā skanēja tādas bēdas, ka Kasparam pagura sirds.

Apgājis ap istabas galu, viņš dauzija durvis — pa- priekšu ar dūri, tad ar zobena rokturi. Bet suns gaudoja arvienu skaļāk, ļaudams vaļu savām izmisušajām žēla­bām.

Beidzot kļuva sadzirdami šļūcoši soļi. Noklaudzēja aiz­šaujamais, un Kaspars ieraudzīja vaļenieka Miķeļa tēvu ar plecos uzmestu noplīsušu kažociņu. Vecītis pavērās ka­reivī izbiedētām acīm, tad pazina bēgli — un sirmgalvim nobira asaras.

— Kur brāļi? — Kaspars dvesa, sagrābdams vecīša roku. Aliķeļa tēvs bēdīgs nokāra galvu.

— Jelgavas pils pagrabos, — viņš atteica un tad vil­cinādamies piebilda: — No tās pašas nakts, kad tu.,.

Kaspars atspiedās pret sienu.

— Lopus un labības tiesu paņēma muiža, — vecītis stāstīja, drebinādamies no aukstuma. — Teicās ielikt jaunu saimnieku …

Zēns, nodūris galvu, žņaudzīja dūres. Tad saslējās un gāja uz slitas pusi, kur to gaidīja rumaks, nepacietīgi kaš­ņādams sniegu.

— Nāc, Plēsēj, — Kaspars teica sunim, — mēs nāksim atpakaļ, kad būšu tevi barojis ar Jelgavas lielkunga sirdil

Pārlaidis ilgu skatu pāri tēva sētai, kuras ēkas snauda zem nosnigušiem jumtiem, Kaspars izjāja pa vārtiem, un vecais suns tecēja tam līdzi.

* * *

— Daukšas tēv, — Kaspars teica, atsēzdamies uz sirm­galvja cisu malas, — es redzēju mūsu ķēniņu.

Daukša pietrūkās cisās pussēdus, platām acīm skati" damies jauneklī.

— Vai viņam bija galvā ķēniņa kronis, plecos sarkans mētelis un gaišāks par sauli vaigs?

— Nē, — Kaspars atteica.

Daukšam izdzisa sejā prieks.

— Kaspar, — viņš beigās teica, — tas nav mūsu ķē­niņš, kam pārnākot visi atkal būs brīvi Jaudis,

— Daukšas tēv, senais Tērvetes kungs dzīvo tikai mūsu sirdīs. Tas ķēniņš, kuru es redzēju, ir gaidītā varas un vārda mantinieks. Viņš mani skūpstīja un teica: «Brāli Kaspar, jāj uz mūsu tēvu zemi un stāsti viņas lauku arājiem, ka līdz ar pirmo lapu šalku nāks Zemgales brī­vības pavasaris!»

Daukšas tēvam atplauka seja, bet pār vaigiem ritēja asaras. Un, norausdams tās ar savu plato delnu, vecais bajārs runāja:

— Dēls, man līksma un reizē skumīga sirds. Es prie­cājos, ka nāk pēdējais gals visiem, kas barojas no zem­nieka sviedriem, un raudu, ka nevarēšu jums, jaunajiem, iet līdzi cīniņā.

Un, atklājis kājsegu, Daukša parādīja savas čūlājošās pēdas, kuras bija dedzinājuši Jelgavas bendes kalpi uz lielkunga Fridriķa pavēli.

* *

— Aucēnieši, jums lāča spēks, bet aitas padoms, — teica Kaspars, jādams garām Auces darbiniekiem, kas dzi­nās ar smagi piekrautiem kviešu" vezumiem pa lielo Jel­gavas ceļu.

Jaunie gribēja Kasparu piekaut, bet vecie tos atturēja. Un sirms vaļinieks teica:

— Kāpēc tu mūs izsmej?

— Ko dara darba bites ar traniem? — Kaspars pra­sīja.

— Viņas tos nodzeļ un izmet no biškoka, — vaļinieks atbildēja.

— Vācu kungi ir trani, zemgaļi darba bites, — Kas­pars atteica. — Pavasarī tā darīs visas Zemgales bites. Gādājiet, lai no traniem būtu tīri arī Auces bišu koki!

— Ko tu raudi? — jaunais jātnieks prasīja Dobeles tiesā kādam vīram, kas sēdēja ceļmalas sniegā un vaidēja.

— Kā man neraudāt, — vīrs atteica, — amtmanis pie­smēja manu meitu un dēlu, kas gribēja māsu glābt, pavē­lēja dzelzs rīkstēm kult. Gāju uz Dobeli žēloties, bet pats dabūju kūlienu.

— Pavasarī nāks atpakaļ senais zemnieku ķēniņš, — jātnieks sacīja, — un spriedīs tiesu pār amtmaņiem un pils­kungiem. Ej mājās un pastāsti to citieml Lai atceras visu, kas kuram nodarīts, lai asina dunčus un sien galeniski kātos izkaptis, jo lapu plaukuma laiks būs šogad Zemga­les zemnieku un kungu tiesāšanas laiks.

* * *

Iecavas alus darītavā ļaudis spiedās ap kubliem un mucām, pirkdami par kviešiem un linu saujām no alus meistara viņa dziru. Citi dziedāja, citi grasījās kauties, un diviem bija palicis nelabi. Viņi vaidēja un grēma, turēda­mies pie alus darītavas durvju stenderēm.

— Tā iet, ja neprot ar sātu dzert miežu asinis, — teica Raģu saimnieks, slaucīdams no lūpām alus putas.

— Tā ies ap bērzsulu laiku kungiem, kas dzer zem­nieku asinis, — teica Kaspars, pieturējis pie dzērājiem savu rumaku. — Tikai alus dzērāji guļ ceļmalā, ar galvām uz pleciem, bet kungi gulēs par sevi un galvas atsevišķi.

Alus meistars metās Kasparam virsū, tiekdamies to no­raut no zirga. Bet Kaspars sita tam ar zobenu sejā, sacī­dams:

— Vai arī tu gribi būt starp kungiem, vecā alus muca?

*

Salgales muižā atteicās kulstīt lielkunga linus septiņi darbinieki, sacīdami, ka zemnieki esot brīvi ļaudis un klau­šām pienācis gals. Amtmanis pavēlēja vainīgos ieslēgt muižas klētī, lai rītā sūtītu paša hercoga tiesai uz Jelgavu. Pie klēts durvīm nolika bozēm bruņotus sargus. Rītā klēts bija tukša, un līdz ar cietumniekiem bija pazuduši durvju

sargi un tāpat ar! cūku gurni, žāvēti jēri un siera riteņf,

ko amtmanis bija sakrājis galma ļaužu iztikai.

Muiža laida bēgļu saimniekiem ziņu atgādāt vainīgos un viņu nozagto lielkunga mantu, ja nevēloties paši ciest. Bet saimnieki dievodamies apgalvoja, ka neesot bēgļus re­dzējuši kopš viņu izvadīšanas darbinieku gaitās. Un kāda veca sieva, gribēdama izlūgties no muižkunga miežu sieku, atnesa amtmanim vēsti, ka dumpinieki aizgājuši projām no Salgales, teikdamies iet meklēt jaunekli, kas atnesis zemnieku ķēniņa sūtīto brīvības grāmatu.

* * *

Sesavas draudze bija palikusi bez garīgas apkopša­nas, jo veco mācītāju pārlieku mocīja kaulu vaina. Amt- maņi deva ziņu hercogam, un tas atlaida vēsti, ka sesa- viešiem būs jauns dvēseļu gans.

Tas ieradās noteiktā svētdienā un, nemaz neiegriezies mācītāja muižā pie slimā amata brāļa, jāja tieši uz baz­nīcu, kurā bija sanākuši redzēt jauno sprediķa teicēju simti zemnieku kārtas ļaužu un atbraukuši arī vairāki kungi, ņemdami sievas un bērnus līdzi.

Amtmaņu un muižnieku sievām patika jaunā mācītāja gaišā seja, bet prastas kārtas baznīcēni brīnīdamies sa­čukstējās, ka lielskungs esot cēlis viņu draudzes galvas godā zaļu jaunekli.

Jaunais mācītājs, uzkāpis kancelē, pacēla svētīdams ro­kas un, visu acīm veroties uz viņa pusi, sāka savu uzrunu. Jau paša viņas sākumā kungu solos satumsa vīru sejas un dusmās piesarka sievu vaigi, bet zemnieku solos iepletās acis un mutes. Un baznīcā valdīja tāds klusums kā vēl nekad.

— Zemgales arāji, — jaunais mācītājs teica, — es nesu jums sveikas no likumīgā zemes kunga, un viņš liek sa­cīt, ka pats drīz ieradīsies jūsu vidū. Viņš solās spriest savu tiesu par negodīgiem amtmaņiem, bargiem kungiem no vācu kārtas un citiem zemnieku bendētajiem. Viņš pa­vēl visiem, tiklab jaunekļiem, kā briedušiem vīriem un sirmgalvjiem, kas vēl spēj cilāt cirvi vai vēzt izkapti, tu­rēties cieši kopā un gaidīt arāju sviedru rijēju tiesāšanas dienu.

Kungu solos bija dzirdama kurnēšana — un dusmīgas balsis sauca mācītājam kāpt zemē no kanceles. Bet tad ierūcās tie baznīcēni, kas sēdēja zemnieku solos, un kun­giem' uz brītiņu aprāvās viņu īgnais skaļums. Un jaunais mācītājs, izvilcis no azotes pergamenta tīteni, to attina vaļā un, pacēlis gaisā, rādīja draudzei, lai visi varētu sa­redzēt, ka pergaments aprakstīts sarkaniem rakstiem un ka tam pielikts klāt liels, sarkans zīmogs par zīmi, ka rak­stu apstiprinājusi valdnieka roka.

— Skatāties visi šurp, — sauca jaunais mācītājs, — skatāt mūsu zemes kunga laisto grāmatu visiem uzti­camiem viņa apakšniekiem un ielāgojiet kurnētājus, lai tos vēlāk bargi ķertu mūsu valdnieka smagā rokai Atda­rāt jūsu ausis un sirdis un vērīgi klausāties manis lasītos vārdos, lai zinātu, ka turpmāk ikviens arājs būs brīvs cil­vēks un kungs par savām druvām un pļavām, pats savu māju kungs!

Kungu solos no jauna atskanot piktai ņurdēšanai, mā­cītājs sāka lasīt valdnieka vēlējumu, Viņa vārdos klau­soties, atplauka priekā zemnieku sejas, bet kungiem sarka un bālēja vaigi un rokas sažņaudza zobenu rokturus.

Valdnieka rakstā nekas nebija minēts par piļu būves un uzturēšanas darbiem, kara naudu, ceļu klaušām uri šķūtīs braukšanu, un citām nastām, kuras līdz šim bija prasījis Jelgavas lielkungs no saviem zemniekiem. Tur ne­bija ne vārda par pazemīgu klausīšanu Dieva ieceltiem kungiem, par klaušām, mesliem un nodevām graudā un naudā, par sīklopu un linu došanu muižai no Ikvienas zem­nieku mājas un par sieciņiem, kurus prasīja visi draudžu gani. Un nedzirdēja it nekā par kājas vai kakla ciršanas sodiem, kas draud no sava kunga aizbēgušam zemniekam.

Valdnieks savā rakstā minēja zemgajus, svētīdams sveica Zemgales lauku arājus un piekodināja vienmēr tu­rēties cieši kopā un dzīvot pēc tēvu ierašām un sentēvu likumiem.

«Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs,.,»

Tad kungu solā atskanēja dusmu rēciens un kājās uz­šāvās liela auguma amtmanis, kam seja bija kļuvusi sar- kanzila. Izstiepis zobenu pret kanceli, ar otru roku tas māja draudzei un kliedza:

— Cienījamie kārtas brāļi un jūs, apstulbotie zem­nieki! Sis vīrs ir bezgodis un nežēlīgs viltnieks, uz dumpi kūdītājs, nevis Dieva kalpsl Ka viņš nav mācītājs un nav hercoga sūtīts, to var redzēt visi, kas lasīt prot. Sis blē­dis sakās lasām mūsu hercoga Fridriķa sūtītu vēlējumu, ftet lasīdams tur pergamentu otrādi, kas redzams arī lasīt nepratējam no tā, ka zīmogs patlaban skatāms raksta augšā, nevis apakšāl Viņš ir zviedru vai moskovītu spiegs, naidnieku sūtits izlūks, ko vajaga grābt cieti un dzelzis sūtīt uz Jelgavu!

Zemnieku soliem pāršalca brīnu šalka, bet kungu solos skanēja lāstu vārdi un zibēja no makstim rauti zobeni. Un visu acis vērās uz kanceles pusi.

Jaunais mācītājs bija mitējies lasīt un, salocījis savu pergamentu, iebāza to azotē. Tad viņš sagrāba abām ro­kām uz krūtīm savu talāru, pārplēsa to pušu un nometa lejā, kungu solos sēdētājiem uz galvām un uz gaisā zibo­šajiem zobeniem. Un tagad kancelē stāvēja jauns kareivis liesmainām acīm, un rokas, kas bija lasot otrādi turējušas pergamentu, tvēra aiz jostas un izvilka divas pistoles.

Jaunais mācītājs, kas tik pēkšņi bija pārvērties kareivī, pastiepa savas pistoles uz kungu solu pusi, kur bijā re­dzama viena otra nobālusi seja. Un daža lepna, mežģīnēm rotāta roka, pret viņu pagriežoties pistoles stobram, no­laida zobenu.

— Jūs, zemnieku asinssūcēji un arāju sviedru rīmas,— sauca jaunais kareivis, kancelē stāvēdams, un viņa acis dega briesmīga naida uguns, — jūs, mūsu zemes un brī­vības zag|i, kas esat nobarojušies trekni no Zemgales lauku labuma, jūsu kundzības laiks iet uz galu, un drīz mēs mēslosim ar nešķīstām kungu miesām savu tēvu tīrumusl

Un, pagriezies uz zemnieku solu pusi, kareivis teica:

— Brāļi un tēvi, Zemgales lauku arājil So vēstījumu jums nesūta kašķainais Jelgavas Pidriķis, karu prieks jau­nekļus bendēt un sirmgalvjus dedzināt, bet senais mūsu zemes ķēniņš, ko sumina vectēvu dziesmas un varoņteikas. Senais zemgaļu ķēniņš sūta jums savu svētību un liek ar manu muti sacīt, ka Zemgalē drīz ieradīsies jauneklis no viņa ģints, kas izmēzīs zemi no vācu mēsliem un uzliks galvā vārpu vaiņagu, jo viņš būs zemnieku ķēniņš, nevis kungu celts zemes kungs!

Beidzis runāt, jauneklis aizbāza pistoles aiz jostas, no­lēca no kanceles un izgāja cauri baznīcēnu pulkam, kas klusēdams grieza tam ceļu. Un uguns, kas kvēloja jau­nekļa skatos, bija tik baisa, ka apmulsums valdīja kungu solos līdz tam mirklim, kad noklaudzēja baznīcas durvis, aizsegdamas palicēju acīm jaunā kareivja augumu.

Tikai tad atžirga amtrnaņi un dzimtkungi no savas baiļu mulsas un lādēdamies metās uz izejas pusi, lai gūs­tītu nekaunīgo kūdītāju. Bet svešais jauneklis bija pazudis bez miņas, un, uz kuru pusi tas gājis, pat baznīcas ubagi nezināja pasacīt.

Vēlu vakarā ieradās Sesavas mācītāja muižiņā pārbi­jies vīrs un sāka aizgūdamies stāstīt, ka esot jaunais drau­dzes gans Leberehts Vunderlihs. Jājot cauri mežam, tam uzbrukuši laupītāji un atņēmuši zirgu un talāru. No sava nobīļa viņš atžilbis tikai pēc laba laika un steidzies savam amata brālim visu izstāstīt.

Un Leberehts Vunderlihs nebeidza gausties pēc sava zirga un nevarēja nobrīnīties vien, priekš kam gan bandī­tiem no zemnieku kārtas bijuši vajadzīgi viņa amatsvārki.

* * *

Virs Mežotnes ozolu sila gurdi kvēloja mēness sirpis. Agrīnā pavasara nakts bija pilna dūmaku, kas cēlās no valgās zemes un glaudās ap koku stumbriem, kuru zariem vēl nebija sprāguši pumpuri.

Sila vidū ap lielu akmeni bija sapulcējušies gan vīri, gan jaunekļi, un viņu bija tik daudz, ka attālāko sejas slēpa meža ēnas un miglas dūmakas.

Uz akmens sēdēja jauneklis ar zobenu uz ceļiem, un virs atsegtās galvas vizēja mēnesnīca. Jauneklim blakus uz akmens gulēja vecs sētas suns.

— Kas stāstāms dobelietim? — jauneklis vaicāja, pa­griezdams seju pa kreisi.

No dūmakām iznira plecīgs augums un bārdains vaigs. Un dobja, zema balss nodūcināja:

— Simts vīriem ir šķēpi, otram simtam spriguļi, kuru vāles apkaltas ar dzelzi, un sešdesmit jaunekļi mācās vec­tēvu mākslu bultas šaut.

Vadonis pameta ar galvu, un dobelietis pazuda citu Zemgales novadu sūtņu vidū.

— Kas jauns Bārbelē?

Pie akmens pienāca slaiks vīrs, kam sejā dega spitīgas acis.

— Saimnieki ir gatavi celties kājās, bet vaļinieki taujā, kas tikšot viņiem, kad būs nomests kungu jūgs.

— Viņi varēs art tagadējo muižu laukus kā brīvi savas zemes arāji, — vadonis atteica,

— Tad mums nāks klāt simts divdesmit vīri, kas prot rīkoties ar galeniski iesietām izkaptīm, — bārbelietis teica, un mirkli vēlāk to bija aprijuši miglas plūdi.

— Ko var vēstīt Auces vīri?

Pie akmens nostājās veseli četri; diviem bija sirmas galvas, kuras mēnesnīca sudraboja vēl baltākas.

— Desmit mūsējiem izdevies nopirkt leišos bises un muciņu pulvera, — teica vecākais auceniešu sūtnis. — Četrdesmit bandinieku solās iet cīņā, zirgos sēdēdami, jo katram no izkapts taisīts cērtamais.

Vadonim iemirdzējās acis. Atlaidis auceniešus, viņš piecēlās, un jaunekļa stāvu apvija sudrabotie mēnesnīcas meti. Un, sūtņiem saspiežoties ciešāki ap akmeni, Kaspars sacīja:

— Tēvi un brāļi! Tas, kurš liks galvā vārpu vaiņagu, man teica: ar pirmo lapu šalku nāks Zemgalei brīvības pavasaris. — Bet viss ir gatavs, laiks negaida, un kungu izlūki manīti ap vietām, kurās daži novadi glabā vienko­pus savus ieročus. Arī leišu bajāri Radzivili, kas turas ar Jelgavas lielkungu pa draugam, sāk pulcināt savus kara­kalpus, gan teikdamies karot ar zviedriem pa Vidzemi, bet var jau būt, ka leišu zobeni domāti zemgaļu kakliem.

Sūtņi sakustējās, vēl ciešāki sastādami ap akmeni, uz kura stāvēja vadonis, viss nolijis ar mēnesnīcas sudrabu.

— Un tāpēc, tēvi un brāļi, laiks būtu vilkt tuteņus ārā no makstīm un likt mūsu spriguļvālēm klaudzēt pa kungu pakaušiem. Lai, nākot lapu šaikai un atjājot zemnieku ķē­niņam, jau ir pilnos ziedos mūsu brīvības pavasarisl

— Sākt, sākt! — nošalca atbalss ozolu silā.

Vadonis pacēla galvu pret nakts spīdekļa sirpi.

— Sāksim otrā pilna mēness naktī, — viņš teica, vē­rodams debesu sirpi, kas bija kļuvis sārtāks, kā taisīda­mies asiņot.

— Kas būs pirmie? — Sūtņu bars sakustējās.

Vadonis saslējās.

— Pirmie būs kalnamuižnieki un Vircavas un Sesavas vīri, kurus es vedīšu uz Jelgavu. Dobelieši ar kaimiņu no­vadu zēniem lai gaida mežā, kas Dobelei vakaros, un lai metas virsū mūriem, kad ieraudzīs uz Jelgavas pusi uguns blāzmu. Bauskas pilij uzbruks mežotnieši, Saules ļaudis un Bārbeles vaļinieki ar savām izkaptīm.

— Un manējie? — ierūcās druknais iecavnieks, puri­nādams savu vareno galvu, kuras krēpes bija pielijušas ar vecuma sarmu un mēnesnīcas baltumu.

— Iecavnieki, Garozas vīri un purvu ļaudis no Misas un Kalnciema puses lai salasās pirmā pilnmēness naktī Liel­upes labajā krastā pretim Jelgavai. Tie, kas dzīvo upma­lās, lai nāk laivās un ce| citus pāri, kad atšalks taure par zīmi, ka mani ļaudis ieņēmuši lielkunga pili, un steidz sa­vējiem atvērt Jelgavas vārtus.

— Un ja neatver? — iecavnieks paskarbi noprasīja.

— Mēs atvērsim, — Kaspars atteica. — No Kalnamui- žas, Vircavas un Sesavas pēc sešām dienām vedīs uz Jel­gavu auzas un miežus, jo lielkungs jau saņēmis par mūsu labību no Rīgas kungiem rokas naudu. Brauks savi divi simti vezumu, katrā pa vairākiem maisiem. Braucēji būs visi mūsējie, gados vecāki vīri, no kuriem kungu sugai vēi nemetas baiss. Katrā vezumā būs vienā maisā apslēpts zēns ar tuteni aiz zābaka stulma un asu iesmu, kas ātri uzspraužami kātā. Kad labības vezumi sabrauks pils pa­galmā, tēvi izlaidīs dēlus, raus zirgus ārā no ilksīm un ilksīs uzspraustiem iesmiem ieņems pili un pilsētu, un tad varēs celties pāri tavējie, kas gaidīs otrā upes krastā.

Iecavnieki mitējās rūkt.

— Kad kritīs Jelgava, darba lielā puse būs padarīta,— Kaspars teica, vērodams mēness sirpi un glāstīdams vecā suņa galvu, kas dusēja tam pie kājām. — Jelgava ir kungu varas galvenais balsts Zemgalē. Tās citas pilis bijušas —

nebijušas.

Sūtņi pazuda miglotā silā, un Kaspars palika viens. Un, noliecoties pie dzīvnieka, kas skatījās jauneklī pade­vīgām acīm, vadonis atkal kļuva par maigu zēnu un teica

Plēsējam:

— Tad zeme būs brīva, brāļi nāks ārā no lielkunga pils pagrabiem un mēs visi iesim mājās.

Suns uzlēca kājās un priecīgs ierējās, vēdinādams asti.

* *

Arvienu tuvāk nāca braukšanas diena, un Birznieku vājiniecei bailēs un ļaunā paredzēšanā pagura sirds. Ari viņas Kristapam vajadzēja slēpties auzu vezumā līdz liel­kunga pilij un gaidīt brīdi, kad pienāks laiks zēniem lēkt ārā no maisa un tutenim skriet laukā no maksts.

— Dēls, neej viņiem līdzi, — Made lūdzās, glaudī­dama savu vienīgo. — Kas tev tur mantojams? Lai karo ar kungiem saimnieki, kam mājas un zemei

— Nē, māt, — dēls atteica. — Solījos un iešu. Kad zemē vairs nebūs kungu, visi būs savu lauku arāji.

Vēl vairāk sagura mātes sirds. Un, dēlam iekāpjot ra­tos un apsēžoties blakus Birzniekam, Made ieķērās zirgam apaušos.

— Puisīt, nebrauci Paklausi man tikai šo vienu relzītil Saimniekam lielkungs nobendēja tēvu, tavējo paņēma mēra māte. Arī bez tevis pietiks karotāju. Kur es palikšu, ja tev notiek kas |auns?

— Māt, laid vaļā apaušus! — Dēls pietvīka, izņem­dams saimniekam no rokām grožus.

— Puisīt, mīļais …

Dēls saknieba lūpas un uzšāva zirgam ar grožu galu. Zirgs metās uz priekšu, tikko neparaudams Madi dubļos. Rati sāka dārdēt un tad pazuda aiz ozolu birzes. Kristapa mātei tirpa rokas un sirds. Acis iepletās platas jo platas, un gar tām griezās sarkani gaismas loki. Viens no tiem šķita līdzīgs bendes ratam, un uz mirkli virs tā pazibēja saplosīts jaunekļa augums izlauzītiem kauliem, noplūdis asinīm …

Kristapa mātei tā drebēja kājas, ka viņa noslīga zemē. Gribēja lēkt augšā, skriet pakaļ, lūgt vēlreiz, lai nebrauc, raut ārā …

Kājas neklausīja, likās pavisam bez maņas. Un, kad tā atgriezās, bija jau novakars.

Smagi nopūzdamās, Kristapmāte nostaigāja mājas soli. Bet asaras nebeidza plūst pār vaigiem. Un sāpēs un ļaunā paredzēšanā tā sažņaudzās sirds, ka gandrīz stāja pukstēt.

Tuvojoties naktij, arvienu lielāks kļuva Kristapmātes izmisums. — Galvā kā dzenis priedē kala bez stājas viena pati doma: glābt Kristapu.

Kad citi mājas ļaudis devās pie miera, Kristapmāte ap­meta sagšu ap pleciem un iztecēja no Birznieku sētas, sā­kumā pati nezinādama, kurp.

Tad viņa sāka iet arvien steidzīgāki un beidzot metās skriet pāri pļavām un laukiem. Skrienot pa saltām ūdens- paltīm un mikliem, vēl nenožuvušiem tīrumiem, atrisušās pastalu auklas švirkstēja rakstā līdzi asins āmurīšiem, kas kala deniņos:

glāb Kristapu … Glāb Kristapu …

Made atjēdzās Kalnamuižā pie amtmaņa mājas loga tikai pēc tam, kad bija pieklauvējusi pie slēģa.

Iekšā ierūcās nomiegojusies balss un kāds šķila uguni — nāca ar sveci rokā uz durvju pusi.

— Dulnā bāba, ko tu te meklē? — iebrēcās jaunais Kalnamuižas amtmanis Klokoviuss, ieraudzījis dubļiem un ūdenslāsēm nošķiesto sievu baiļpilnām acīm, — Likšu uz­skaitīt trīsdesmit, tad pratīsi kungu godāt.

Madei drebēja lūpas, tverdamas vārdus, kas juka uz visām pusēm kā tramīgi putni.

— Cienīgs žēlīgs amtmaņa kungs, — viņa beidzot iz­dabūja pār lūpām. — Es… mans Kristaps,,, puiši auzu maisos — žēlojiet manu Kristapu!

Klokoviuss piepeši apstāja rāties un nobālis ierāva aiz rokas sagrābto sievu mājas priekšnamā.

— Runā! Kas par puišiem auzu maisos?!

Madei atkal aizrāvās elpa. Un āmuriņi deniņos kala vēl ašāk: glāb Kristapul Glāb Kristapu!

— Puiši ar tuteņiem … grib nokaut lielkungu un kara­kalpus … žēlojiet manu Kristapu … viņam zilstrīpains pakulu maiss ar skuju rakstiem pastarpām… žēlojiet manu Kristapu — zilstrīpains pakulu maiss ar skujiņu rakstiem — žēlojiet!

Klokoviuss nošņaucies uzrāva kājās jātnieku zābakus, uzmauca plecos zobena portupeju un metās uz durvju pusi… Made nokrita pie durvīm cejos.

— Žēlojiet manu Kristapu — zilstrīpains pakulu maiss . ..

Pēc maza brītiņa pa Jelgavas ceļu trakā steigā aizdrā­zās jātnieks, dzīdams zirgu gan piešiem, gan ar zobenu.

* * *

Kad garā labības vezumu rinda aizsniedza Ru|ļu kal­nus, bija jau vakars un nogrimušās saules vietā virs Jel­gavas torņiem līda augšup pilna mēness ripa, tumšsar­kana kā asinis.

Vagari brauca katrs pa priekšu savas muižas vezu­miem. Un neviens no tiem nemanīja, ka netālu aiz viņu mugurām virs auzu maisiem pazib un nozūd jaunas, pie­sarkušas sejas, izšaujas mundras rokas, noglāstīdamas tēvu plecus. Un vecajiem braucējiem ir piepeši kļuvušas valgas acis un uznākusi klepošanas lēkme.

Kaspars gulēja vezumā, kas brauca tūliņ aiz vagara. Laižoties lejā no Ruļļu kalna, vadonis izšāva galvu no maisa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Tad aptaustīja, vai brau­cot nav izkritis starp maisiem apslēptais zobens, un zibeņ- ātri pazuda atkal maisā, dzirdēdams aiz muguras no­skrieta zirga šņācošo dvašu un pakavu klabēšanu.

Uzmetis Kalnamuižas vezumu rindai biklu skatu, Klo­koviuss aizauļoja tai garām, kā vētras rauts. Putas gubām gāzās no zirga sāniem. Tad pakavu dunoņa kļuva arvienu klusāka, un beidzot no tāluma atšalca savādāka viegla dūņa.

Tā dun koka tilts zem auļojoša zirga pakaviem.

Lielkungs Fridriķis, kam sala ir ziemu, ir vasaru, sē­dēja pie kamīna uguns, kasījās un skatīja cauri no Tīzen- hauzena tikko saņemto vēstuli, kurā bija stāstīts par kņaza Gundara lielajiem noziegumiem un ka viņu gaida mokpilns nāves sods.

Un hercoga seja savilkās ļaunā smaidā. Bet tas drīz izgaisa, jo istabā iebrāzās, pagrūdis pie malas kambar­sulaini, Kalnamuižas jaunais amtmanis Klokoviuss, viss pārklāts dubļiem un sviedriem, un, baiļpilnām acīm vēr­damies hercogā, aizgūtnēm dvesa:

— Gaišība! Zemnieku plukatas ved auzu maisos puišus ar tuteņiem! Grib nogalināt jūsu gaišību un ieņemt Jelga­vas pili! Liekat uzvilkt tiltus un aizslēgt vārtus, lai ne­tiek iekšā!

Atžirdzis no pirmā baisa, hercogs brītiņu klusēja, iegrimis pārdomās un pievēris acis. Tad viņas atdarījās, ļauni iegailēdamās, un ap lūpām nogūlās ņirdzīga smīna rievas.

— Nē, Klokovius, — hercogs Fridriķis teica, — kad peles pašas iet slazdā, slazdu netaisa bez laika ciet.

Hercogs sasita plaukstas un lika sulainim atsaukt mie­sassargu virsniekus. Tiem nostājoties pie durvīm, nāca pavēle:

— Pils pagalmā brauks iekšā zemnieku vezumi ar mai­sos paslēptiem sazvērniekiem. Nelaist uzreiz visus, tikai pa desmit vezumu! Pārējiem jāgaida rinda aiz vārtiem. Norīkot desmit karakalpus, kas ņem cieti vedējus, un div­desmit vīrus, kas pārbauda maisu saturu! Nevajaga rai­sīt vaļā — pietiek ar pārs šķēpa dūrieniem, lai redzētu, kas tek ārā — auzas vai asinis.

Virsnieki pagriezās un aizgāja. Un hercogs, palicis viens, priecīgi berzēja rokas, un pirmo reizi pēc ilga laika tam bija noskaidrojusies seja un tajā gandrīz jautrs smaids.

Iecavieši un Garozas vīri visu dienu dinga drēgnā alk- snienā aiz Lielupes, gaidīdami vakara krēslu un norunāto taures signālu. Tuvās nakts vēsums un slapjie vieglas miglas kamoli, kas kūpēja virs upes, sāka spiesties arī alksnienā, likdami drebināties augumiem.

Kalnciema vīri, brašie Lielupes laivinieki, kas pazina visus viņas atvarus, bija atdzinuši divdesmit astoņas lai­vas, bet Misas purvinieki atīrušies savos vienkočos. Sie zvejas ļaudis prata izdabūt žebērkļa galā pašu glumāko zuti un arī tagad bija paņēmuši līdzi savus drausmīgos ieročus.

— Kurš kungs uzdursies mūsu žebērkļa galā, tas vairs vaļā nepaspruks, — ņirgājās purvinieki, nedzirdami slīdē­dami savos vienkočos pa rāmo upes virsu, un miglas slā­ņos tie pazuda citu laivās sakāpušo kara talcinieku acīm turpat naža sviediena tālumā.

Migla sāka biezēt arvien baltāka. Viņas dūmakas ta­gad kūpēja arī gaisā un likās aizsniedzam pašu mēnesi, kura asinssarkanā seja bija palikusi dzelteni nespodra un bāla kā mironim.

— Zili brīnumi, — rūca iecaviešu vadonis Kurvenieks, — tak skaidri varēja dzirdēt daudzu ratu rībēšanu. Kur tas laiks! Iekrituši kā ūdenī! Sen jau vajadzēja tauri pūst.

— Būs piemānījuši, — teica Raģis, sēdēdams blakus Kurveniekam kalnciemiešu laivā un cilādams plaukstā smagu spriguļvāli. — Būs sadomājuši vieni paši iztīrīt pili un Jelgavu, un tad jau arī mēs būsim ciemiņi, ko kal- namuižnieki varēs mīļu prātu aicināt pie tukša galda.

Kurvenieks izgrūda lamu vārdu. Tad sirdīgi nospļāvās un teica:

— Nu, nedomāju vis. Ka tikai nav izgājis slikti! Ja kalnamuižnieki arī būtu tādi blēži, vadonis to neatļaus. Jau sen vajadzēja tauri pūst, vajadzēja degt Jelgavai, lai dobelnieki redz pēc uguns blāzmas, kas tiem jādara.

Viss bija klusu. Migla kūpēja un cēlās arvienu biezāka, balta un drēgni lipīga, ķerdamās drēbēs, bārdās un ma­tos. Un baigs nemiers iezagās visiem dvēselēs.

— Tagad jau nebūs vairs tālu pusnakts, — ieminējās kalnciemiešu laivinieks, un, kā atbildēdams tam, sāka Jelgavā zvanīt torņa pulkstenis, vēstīdams pašu nakts- vidu. Miglā nebija samanāms no pilsētas it nekas, un zvanu skaņas likās nākam no atvara dziļumiem.

Signāla nebija.

Laivas sāka šūpot sīki viļņi, un tiem līdzi šūpojās arī miglas kamoli, kas bija palikuši par pienbaltiem dūmaku kalniem.

Izgaisa visu lietu kontūras. Laivās sēdētāji nevarēja lāgā saredzēt airu galus, miglas lāņi vienoja ūdeni un gaisu, un cauri dūmakai bāla un tikko saskatāma skumji baloja mēness ripa.

— Piebrauksim tuvāk, — teica kalnciemnieku barvedis, — varbūt varēs nomanīt, kas īsti šiem iraid lēcies.

Laivas un vienkoči devās pāri upei, cenzdamies ne- šļakstināt ūdeni. Un, gandrīz nekustoties airiem, gurdā Lielupes straume paspēja aiznest pusnakts laiviniekus labu gabaliņu lejpus pilsētas.

Te vilnīšu skalošanās bija manāmāka; izretim nāca pastipri grūdieni, un likās, it kā gar laivu sāniem berzētu savas muguras milzu līdakas.

Savādie grūdieni atkārtojās biežāki, spēcīgāki sašūpo- dami laivas. Un tad kāds vienkocnieks iestenējās:

— Vai Dieviņ! Lielupe pilna miroņu.

Sauszemes vīri, kuriem vienmuļīgā vilnīšu šūpošanās bija uzsūtījusi snaudu, satrūkās, spiezdamies ciešāki viens otram klāt. Un dzestrais, miklais miglas gaiss likās kļu­vis uzreiz aukstāks, jo dažam labam sāka klabēt zobi, daudziem skrēja pār muguru saltas trīsas un citam dre­bēja visi locekļi.

Laivinieki un purvu ļaudis lūkoja irties nost no krasta, tiekdamies vairāk uz upes vidu, bet likās, ka miroņi tiem seko.

Sāka celties vieglais ausmas vējš, kliedēdams miglu un atsegdams nakts laivinieku acīm dzelinaini tumšos upes ūdeņus.

Miroņi bija visur. Viņi peldēja lejup, viegli šūpoda­mies, gurdi un lēni, bālām sejām un stīvām acīm, vērda­mies mēnesī, kas bija kļuvis bālpelēks kā miruša milža seja.

Lielupe šķita kļuvusi par veļu upi. Gurdā straume ne­beidza nest, šūpodama lejup, slābanus augumus pelēkām sejām un nespodriem acu baltumiem.

Ausmas vējš kliedēja miglu arvien vairāk, beidzot aiz- dzīdams viņu vai pavisam, bet Lielupe vēl nebija paspē­jusi aiznest savus miroņus.

Paliekot plānākiem un caurspīdīgākiem upes miglas lāņiem, kas šķita pilni rēgu, sāka atgriezties reālo lietu

kontūras. Un viens otrs skats, vērodams garām aizpeldošo veļumātes ciemiņu, manīja tam krūtis vai kaklā dziļas brūces, kas varēja būt zobenu cirstas vai durtas ar šķēpu asumiem.

Dažiem bija tikai viena rēta un nāves moku sašķobīts vaigs, reti kādam trīs brūces un mierīga seja, bet lielākai daļai bija asiņojušas krūtis un sāni. Brūces bija briesmī­gas un platas, un no dažām vēl likās sūcamies asinis, jo ūdens, tecēdams blakus mironim, guva vieglu sarkanumu, kas nevarēja nākt 110 rīta blāzmas, jo nebija vēl sākusi pat gaisma svīst.

Tad nāca lejup ar gurdo straumi jauns mironis, kam krūtis likās viena vienīga milzu brūce un asiņainas cir­tienu šņīpas šķērsoja seju. Kreisā roka, gandrīz nocirsta, slābani šūpojās līdzās ķermenim, labā vairāk slīga ūdenī nekā citu, jau aizpeldējušo rokas, un Kurvenieks, kura laivai peldēja cieši garām sakapātais mironis, paskatījies ciešāk ūdenī, pamanija, ka labā plauksta tur cieši sakram­pētos pirkstos salūzuša zobena rokturi.

lecavnieku barvedis pavērās vēl ciešāk — vilnītis, nāk­dams no kaimiņu laivas puses, pacēla mazliet augšup klusā peldētāja sakropļoto galvu, un druknajam mežinie: kam piepeši sāka drebēt lūpas,

— Kas tev, kaimiņ, vainas? — Raģis ievaicājās, re­dzēdams, ka tam nobālusi seja.

Kurvenieka lūpas vēl arvien drebēja. Un beidzot viņš izdabūja tām pāri:

— Vadonis .,. Viss pagalam …

Un niknais mežinieks, nometis laivas dibenā lāču šķēpu, ko bija visu laiku turējis uz ceļiem, iespieda seju rokās, un elsu trīsas sāka raustīt viņa augumu.

* *

Bauskas aplencējus bija pamanījuši viņas karakalpi jau vakara stundā, redzēdami mēnesnīcā zalgojam un zi­bam visu triju upju — Mūsas, Mēmeles un Lielupes — krastos neskaitāmus asmeņus. Kad asmeņu guntiņas sāka virzīties pāri ūdeņiem uz mūru pusi, karakalpi metās pie lielgabaliem. No lielgabalu lūkām izšāvās liesmu kūļi, no grāvieniem nodrebēja mūri un nošalca krasti, un lodes, krizdamas upju vidū, meta gaisā augstas ūdensšaltis,

gāzdamas no kājām dumpiniekus, kas brida pa braslu, tu­rēdami virs galvām ieročus. Lodēm sākot krist pašā krastā, asmeņu guntiņas kā izbiedētas metās uz visām pusēm; citas gāzās lejup, iekšā ūdens lāņos, citas dzirkstī­damas skrēja pa krūmiem augšup uz krastmalas mežu pusi. Tikai daži desmit vīru, gandrīz visi no Bārbeles pu­ses, aizbrida ar savām galeniski iesietām izkaptīm līdz mūriem, kur tiem sāka birt uz galvām muskešu lodes. Tad saplaka Bārbeles vaļiniekiem drosme un arī viņi metās atpakaļ, pamezdami pie mūriem un Mēmeles ūdeņos ievai­notus un mirējus. Un dumpinieku atkāpšanās bija tik aša, ka, atveroties pils vārtiem, nokrītot tiltam un auļojot tam pāri jātnieku pulciņam, karakalpiem nācās krietni nodzīt zirgus, līdz tie sastapās ar dažiem pārdrošniekiem, kas ne­lūkoja sasniegt savas salmiem jumtās mājas pa mežu un krūmu biezokņiem, bet devās turpu pa ceļu, kas kungu iebraukts un darbinieku iestaigāts. Dzirdēdami aiz mu­guras pakavu dunu, zemnieki griezās atpakaļ, atvēzdami cīņai savas galeniski sietās izkaptis. Zobeniem un izkap­tīm iešņācoties gaisā, krita pieci zemgaļi un divi karakalpi un vēl divi izkrita dzīvi no segliem, jo viņu zirgu galvas bija nopļāvušas dumpinieku izkaptis. Tad pārējie kara­kalpi pievilka pavadas un lādēdamies noskatījās, kā iz- kaptnieki, asmeņiem zibsnījot, nozuda pa labi un pa kreisi no ceļa, mezdamies ozolu sila dziļumos.

* * *

Kalnciemnieki un Misas purvu ļaudis bēdīgi īrās mā­jup, steigdamies tikt projām no hercoga pilsētas tuvuma, pirms viņus nav skāruši uzlecošās saules stari un pama­nījuši Jelgavas torņu sargi. — Aizgāja atpakaļ savos silos arī Iecavas mežinieki.

Dobelieši, kurus vadīja Līvbērzes leimanis Lazda, jauns un bezbēdīgs vīrs, nevarēdams sagaidīt atsarkstam pret Jelgavas pusi ugunsblāzmu, mēģināja sturmēt sava pils­kunga pili bez uzvaras signāla no austrumiem. Sargus pie pilsētas vārtiem izdevās nostiept bez lieka trokšņa zemē ar cirvjiem un tuteņiem, bet cīnoties sprāga kāda muskete, smagi ievainodama zemnieku vadoni. Šāviena troksnis sacēla kājās pilī gulošos karakalpus. Zemnieku puiši, pa­likuši bez vadoņa, aizdedzināja tuvākās būdas un sāka atkāpties uz meža pusi. Ugunsgrēka liesmu atspīdums rā- dlja vajātājiem bēgļu ceļu, un lielāko tiesu no tiem no­gāza no Dobeles izauļojušo hercoga jātnieku lodes un zo­beni. Mirstošo Lazdu pakāra pie vecās liepas Dobeles pils pagalmā.

Toties auceniekiem izdevās ieņemt Auci un iegūt iero­čus un pulvera krājumus. Kad apkārt pilij sāka jādelēt leišu bajāru pulciņi, atsteigušies kungiem palīgā, zemnieki naktī atstāja Auces pili, aiziedami uz lielajiem Griezes me­žiem, kur tiem pievienojās daži dobeliešu bēgļi un zem­nieku jaunekļi no Bandavas. Kad pienāca ziņas par kalna- muižnieku jaunekļu un Vircavas un Sesavas dumpinieku bojāiešanu Jelgavā, Griezes mežabrāļiem saplaka dūša un tie izklīda kur kurais, cenzdamies aizkļūt pēc iespējas tā­lāk no sava novada.

Tai naktī, kurā vajadzēja degt Jelgavai, mājās pali­kušie Kalnamuižas vīri nodedzināja muižu un rītā apsita no Mežamuižas atsteigušos soda ekspedīciju, septiņpa­dsmit jātniekus, ko Kleists uz ātru roku bija saziņojis. Vienīgi Kleistam izdevās izcirsties bruņotam zemnieku baram cauri un ievainotam nokļūt Dobelē. Tad uz Kal- namuižu bija aizdrāzies Dobeles pilskungs ar savējiem, licis nodedzināt par katru kritušo jātnieku pa vienai zem­nieku mājai un pērt līdz nāvei to jaunekļu un tēvu pie­derīgos, kuri bija gājuši dedzināt Jelgavu. Vienpadsmit bērni, trīsdesmit sievas un četrdesmit deviņi sirmgalvji nobeidzās zem dzelzs spieķu sitieniem, un Kalnamuižas novadā no tā laika viss bija klusu.

Arī Skaistkalnē nebija gājis labāk. Kāds leišu ubags, dabūjis zināt par gaidāmo sacelšanos, bija devis kungiem ziņu. Kad sazvērnieki, bruņojušies izkaptīm un cirvjiem, naktī mēģināja tuvoties muižai, viņus saņēma zalve. Pieci palika uz vietas, pārējie metās bēgt, bet uzskrēja virsū krūmos paslēptiem Pabiržu pana Caplinska jātniekiem. Izbēgt neizdevās nevienam. Gūstekņiem nocirta kājas un rokas un asiņainos, vēl trīcošos ķermeņus sagāza Mēmelē.

Pēc Kalnamuižas, Sesavas un Vircavas jaunekļu un tēvu bojāiešanas, pēc dobelnieku neveiksmes un bārbeliešu un Mežotnes vīru likstām zemgaļiem saplaka sacelšanās spars. Vainīgākie paslēpās mežos, citi atkal sāka staigāt klaušinieka gaitas.

Toties sāka kūpēt un dunēt Sēju zeme. Viņas spītīgie mežinieki, kas mita aiz lielajiem Valles un Taurkalnes si­liem, gan bija paraduši dzīvot par sevi, bet arī tiem bija apnicis amtmaņu un dzimtkungu jūgs. Un tāpēc, kad ar mazu novēlošanos arī sēļu ausis sasniedza vēsts, ka vācu varai nākot pastarais gals un ka zemniekiem turpmāk bū­šot pašiem savs ķēniņš, bārdainie Sēļu zemes vīri palika domīgi un sāka asināt dunčus un lāču šķēpu asmeņus. Tos nācās laist darbā visai drīz, jo cauri Sēļu zemei sāka plūst uz Vidzemi, vēl nenogaidījuši pavasara šķīdoņa galu. leišu karavīri un poļu tatāri, kā mēdza toreiz saukāt Uk­rainas kazakus. Ir leiši, ir kazaki, tikuši pāri Lietavas ro­bežai, sāka laupīt un postīt, cik jaudas, un sēji ķērās pie tuteņiem un cirvjiem, nenogaidījuši pavasara lapu šalku. Kam nebija ne tuteņa, ne lāča šķēpa, tam labs bija sera bomis vai ilkss. Zemnieku zēni lasījās kopā, bruņojušies duramiem un sitamiem, un uzglūnēja mazākiem sirotāju pulciņiem, tos lūkodami pārsteigt miegā. Dažkārt tas lai­mējās, citreiz uzbrucēji krita no uzmodušos kareivju lo­dēm un zobeniem.

Augot sacelšanās ugunīm, auga spītīgo mežinieku drosme, un drīz vien uz Sēlijas ceļiem nejutās droši pat veseli eskadroni. Gandrīz visa Sēļu zeme toreiz bija viens vienīgs mūžamežs, un jau aprīlī uz viņas mežainajiem ceļiem sāka ļimt leišu un kazaku karavīri, krizdami no bijušo biedru musketēm, kuras tagad lādēja un šāva zem­nieku puiši.

Sēļu bandas sāka apdraudēt ne vien leišu vezumnie­kus, bet nebija vairs droši visi sakari starp Vidzemi, kurp steidzās leiši, lai glābtu no zviedriem turienes garnizonus, un Lietavu, no kuras nāca viņas karotājiem nopakaļus garu garās vezumu rindas ar proviantu un medus šņabja un degvīna mucām.

Badoties leiši vēl prata, bet bez dzeramā iztikt neva­rēja. Un Radzivils lika saviem paniem no visas tiesas pie sirds — tikt galā ar zemnieku bandām, ja nevēloties pa­likt pavisam sausā.

Aizrādījums līdzēja, un pani jāja uz visām Sēļu zemes pusēm, meklēdami rokā bandītus. Daudzi vairs neatjāja atpakaļ, bet dega ari zemnieku ciemati, kuru iemītniekus cirta gabalos leišu karakalpi. Apdzīvotākie novadi palika pavisam tukši, jo zemnieki pameta savas būdas likteņa un sirotāju ziņā un ar sievām, bērniem un lopiem glābās lielo Dvietes, Dignājas un Saukas mežu biezokņos, paņem* dami līdzi arī sēklas labību un savus sitamos un dura­mos kararīkus.

Uz dažām dienām bija leišiem izbrīvots cauri Sēju ze­mei plats karaceļš, gar kura malām vēl kūpēja apdegušas krāšņatas un kauca vilku bari, plēsdamies ap nobendēto zemnieku līķiem. Bet tad leišu likstas kļuva vēl lielākas: sēļu mežinieki sāka uzbrukt nevis pulciņiem, bet veselos lielos baros, kuriem jau varēja dot rotas nosaukumu. Tās vadīja rūdīti vīri, kas daudz nebijās no nāves mieta galā un prata sarīkot leišiem slazdus ir dienas laikā, ir agrīnā pavasara blāzmainajā pusnaktī.

Pati bīstamākā bija Eglones lukstu pļāvēju banda ar galeniski kātos iesietām izkaptīm, kuru vēzēji vienādi veikli prata, slēpdamies aiz koka stumbra, nopļaut jātnie­kam galvu vai pārpļaut viņa zirgam vēderu un beidzot pat sāka stāties leišiem ceļā uz ceļa vai klaja lauka, sa­griezuši muguras kopā un atvēzuši pāri galvām savas milzu izkaptis. Un, redzot tādu izkaptīm spurotu pulciņu, leiši un kazaki sāka lādēdamies pieturēt zirgus un nevis zobeniem, bet lodēm atbrīvot ceļu, ko bija aizkrustojuši šie nāves pļāvēji.

* *

Eglones izkaptniekus vadīja Sila Juris, dzimis dignā- jietis, par kura bezbailību un kara dēkām vēl ilgi dzie­dāja zemnieku godībās veci koklētāji. Puslatvietis, pus- tatārs, jo viņa māte Lukstenieku Madaļa viņos lielajos karos, kad maskaviešu tatāri šad tad no Daugavas viņas puses iedrāzās arī Sēlijā, bija gadījusies pa grābienam jaunam Kazaņas murzam un tikai trešā naktī padūgusi aizbēgt no viņa zirgādu telts. — Vecais Lukstenieks mī­lēja savu meitu arī pēc šīs nelaimes, bet nevarēja ciest mazo bastardu, kad tas nāca pasaulē. Tas jau izskatoties pēc purva velna, nevis cilvēka, viņš bija teicis, vērodams jaundzimušā šķībās acis un tumšo sejiņu. — Madaļa pa­lika neprecēta un audzināja dēlu, no kura vairījās viņas piederīgie. Zēns auga kā briedis, spītīgs, straujš un lepns un negrieza nevienam ceļu. Ticis jaunekļa gados, viņš pie­kāva vectēvu, kas bija to sācis pa vecam paradumam su­nīt par velna bērnu, paņēma māti pie vienas rokas, mātes govi saitē pie otras un atstāja Luksteniekus. Dēls, māte un govs apmetās uz dzīvi zem veca bērza zariem sila izde- gurna malā, un zēns uzcēla tur sev būdu, ko kaimiņi sāka saukāt par Svilumu sētu.

Kad sākās sirotāju laiki, Juris pirmais sameklēja lāču šķēpu un pazuda mežā. Arvienu biežāk sāka parādīties leišu bandas, arvienu biežāk jauni puiši atstāja tēva mā­jas, pazuzdami mežā un nakts melnumā. Un Sila Jura vārds drīz bija visu sēju mutē.

Ar sirotājiem Sila Juris mēdza rīkoties pēc tēvu para­duma, bet negrieza ceļu arī kungiem un sāka arvien vai­rāk likties uz muižu dedzināšanu. Veco Bebrenes kungu, kas bija liels klaušinieku dīrātājs, kādā aprīļa rītā atrada ar abiem dēliem pakārtu pie muižas vārtiem, un neviens nezināja īsti pasacīt, kas bijuši laupītāji un kā tie izgā­juši no kungu mājas, kuras jumtam rūkdamas cēlās pāri liesmu mēles. Lašu kungs puskails bija izsprucis no meža­brāļu nagiem, glābdams dzīvību un pamezdams sievu un bērnus uzbrucēju ziņā. Tie apsita mazos kā zaķēnus, ap­dauzīdami galviņas ap vārtu stabu. Biržu muižas pār­valdnieku Vredi viņa vagaris atrada uzsēdinātu uz mieta aiz vecajām rijām, un, lai moceklis nevarētu kliegt, laupī­tāji bija aizbāzuši tam muti ar viņa paša biksēm.

Par vainīgo visur minēja Sila Juri, bet mežabrāļu va­donis palika nenotverams. Un zemnieki, cik vēl to bija palicis silu damakšās un mežu biezumos slēptās būdās, vairs negribēja par kungiem un klaušām nekā zināt. Kas bija dabūjis pērienu vai nosēdējis kādu nakti muižas rijas siekstā, tas, ticis vaļā, pakampa pirmo metamo un loba mežā, piestādams tai vai cita bandai, kas slēpās lielajos Taurkalnes, Saukas, Elkšņu, Dignājas vai Dvietes silos, un no turienes nāca dedzināt muižas, kaut kungus un tramdīt sirotājus.

Kņazs Gundars gulēja pazemes pagrabā, sakalts roku un kāju važās, un nezināja dienu skaita. Viņš bija aizmir­sis debesu zilgmi un nezināja arī, kad noriet saule un at­sarkst rīts. Dienvidus stundas un pusnakts stundas bija vienādi tumšas viņa apakšzemes cietumā, un tikai tajos brīžos, kad nāca mēmais sargs, nesdams ūdeni un maizi, pagraba sienas apspīdēja dūmainās lāpas gaisma, ļau­dama gūsteknim apskatīt ķēdes, kas grauza viņa locekļus.

Sākumā nāca sargam līdzi arī ārstnieks, vecs domini­kāņu mūks ar grumbainu seju un maigām, novītušām ro­kām. Viņš pārsēja Gundara brūci, lika virsū vainai spēka zāles, kuras bija salasījis Karpatu kalnu pļavās, un lēja tām pāri dziedinošu balzamu, kas smaržoja pēc tālām aizjūras zemēm, kur koki nepazīst ziemas sala un šūpo savos zaros mundrus pērtiķus.

Kad ievainojums aizdzija cieti, vecais ārsts vairs ne­kāpa lejā. Toties sāka nākt nobarojies pāters. Tas runāja par debesu priekiem, kas sagaida atgriezušos grēciniekus, un par elles briesmām, kurās mūžam degs grēkus neizsū- dzējušu cilvēku dvēseles. Un nebeidza tincināt un taujāt, kas bijuši kņaza padomdevēji, ar kādu augstmaņu ziņu tas gribējis nokaut ķēniņu un vai starp sazvērniekiem ne­esot arī kanclers, vecais Zamosces kungs.

Kņazs klusēja, un pāters, dziļi nopūties, tusnīdams kāpa augšā pa stāvajām pagraba trepēm, mēmij sarga pa­vadīts, un līdz ar tiem kāpa augšup lāpas gaisma. Viņa nozuda no sienām, pakavējās uz zemās velves un tad, lē­kādama pa kāpnēm, izgaisa aiz čīkstošajām dzelzs dur­vīm. Bet pagraba tumsā vēl ilgi bija manāma reibinošā lāpas sveķu smarža, likdama atcerēties skanīgus priežu silus, kuriem pāri sasaucas vēji un staigā padebeši. Un, nāsīm kāri tverot izgaistošo sila elpu, cietumnieks atmi­nējās viņas tālās dienas, kad bija auļojis žigla rumaka mugurā pa Padovas apkārtnes klaju, nesdams uz cimdo­tās rokas medību vanagu.

Atmiņu rumaks nesa gūstekni tālāk, un kņaza acīm slīdēja garām augstmaņu un karakalpu sejas. Tumsā uz- plaiksnījās Gaiža vaigs, grumbu un rētu švīkām izvagots, un vecā kalpa vienīgā, citkārt bargā acs vērās kungam sejā ar žēlu, asarainu skatu. — Aiz Gaiža vaiga iznira no pagraba tumsas cits, jauns un smaidošs, ap kuru liecās zeltainas matu šķipsnas. Donata seja bija jautra kā arvienu, un Gundaram už mirkli likās, ka jaunais leitis, aizmirsis savu parasto biklumu kunga priekšā, drošinādams māja ar galvu, kā gribēdams teikt: nebaidies, gan mēs tevi glāb­sim, kunigait!

Tad tumsā sāka vērties sarkanas kamīna uguns apspī­dēta telpa un parādījās melnā samtā tērptais Zigismunda Važas stāvs mežģīnēm apjoztu kaklu un spītīgi lepnu seju. Ķēniņa rokās bija vecs pergaments, ko tas pieliecies iemeta kamīna liesmainajā mutē. — Gundaram atkal iesitās galvp dusmu trakuma šalts, un viņš rāvās uz priekšu, žņaudzī­dams dūres, bet kamīna telpa izgaisa tumsā līdz ar lepno ķēniņa seju, un gūsteknis juta asas sāpes roku un kāju locītavās, kuras žņaudza savilktu dzelzs ķēžu pinekļi.

Važas žvadzēja un šķinda, izviļinādamas no tumsas jaunu ainu, un viņu skanēšana pārvērtās liela ļaužu bara šalkšanā. Bara vidū bija redzams no baltiem dēfiem celts ešafots, ap kuru stāvēja sudraba bruņās tērpti āvinieki. Uz ešafota bija uzcelts milzīgs ozola bluķis un viņā iekalti četri dzelzs riņķi, divi kājām un divi rokām. Pie bluķa stāvēja liela auguma vīrs sarkanā kreklā, kai­lām, spalvainām rokām un zvērisku seju. Viņa rokas turēja bendes cirvi ar zilgani mirdzošu, nežēlīgu asmeni. Vīra acis iedegās ļaunā priekā, redzot ļaužu baru pašķi­ramies, lai dotu ceļu soda gājienam. Tā priekšgalā soļoja resns pāters, skaitīdams mirēju lūgšanu, un aiz viņa nāca puskails cilvēks, kam ap rokām un kājām žvadzēja ķēžu pinekļi. Ļaužu bars ieaurojās, sakaltais gurdi pacēla galvu, un Gundars nodrebēja, dūrēm spiezdams cieti acu plak­stiņus — tik līdzīga viņa paša vaibstiem bija notiesātā seja

* * *

Asi iekaucās atslēga, griezīgi iečīkstēdamās, atvērās durvis, un pa trepēm sāka kāpt lejā, nesdams degošu lāpu, mēmais cietumsargs. Aiz viņa nāca melns stāvs zemu nodurtu galvu, kura seju aizsedza dziļi nolaista cepure. Un Gundaram nodrebēja sirds, ieraugot svešā rokās krustā sistā tēlu, ko skūpsta ticīgo lūpas lūgšanas stundās un arī notiesāto lūpas, taisoties iet pēdčjo gājumu.

Sargs iesprauda lāpu mūra spraugā un aizgāja. Lapa dūmaini dega, neskaidri apgaismodama cietuma telpu un likdama drebošām, melnām ēnām lēkāt gar pagraba sie­nām. Vēl melnāki bija kaktos sagūlušie, glūnīgi baisie tumsas slāņi.

Melns, mēms un drausmīgs bija svešais ienācējs, kura stāvam trūka agrākā pātera kupluma. Līdz pašai zemei apklāja tā augumu melns mūku mētelis, un melnā kapuce, krizdama gandrīz līdz mutei, tikko ļāva saskatīt sejas apakšdaļu.

Zods bija miroņbāls, un virs zoda tieši zem kapuces dega sarkanas vampīra lūpas, tik sarkanas, ka likās apli» pūšas asinīm. '

Svešais panāca uz cietumnieka pusi, nostādamies ar muguru pret lāpas gaismu. No viņa baisā stāva aizlēca līdz gūsteknim glūnoša ēna, un kņazam šķita, ka viņa kā­jas sagrābj melna plēsoņa nagi, liedami dzīslās stindzi­nošu saltumu, kas kāpa arvienu augstāk, tiekdamies aiz­sniegt sirdi un sastindzināt viņas pukstēšanu.

— Kņaz Bogislav, — mūks teica, un viņa balss skanēja neskaidri un reizē dobji, — esmu nācis, lai palīdzētu tev sataisīties ceļā uz mūžības mājokļiem.

Gundars nokrita ceļos, un mūks uzlika tam uz galvas savu roku — tā bija mīksta un karsta, un no viņas nāca salds rožu esences aromāts.

— Atvieglo savu sirdi, kņaz Bogislav, — mūl

Gundara sirdī izgaisa bailes, Palika tikai gruzdošu sāpju smeldze.