Nosargāt mīlestību

2.nodaļa

MĀJAS

Svetlana puķainajā izlaiduma kleitā ar kailajiem pleciem sēdēja mašīnā blakus Mārcim un drebinājās.

— Tev auksti? — Mārcis nobremzēja mašīnu un gādīgi aplika ap meitenes pleciem savu žaketi. — Tūlīt ieslēgšu sildītāju. Nepaies ne divas stundas, kad būsim mājās.

«Mājās, mājās, mājās!» līksmi dūca mašīnas riteņi. Svetlanai galvā valdīja juceklis. Domas par slavas pilno nākotni cīnījās ar praktisko saprātu.

«Apmainīt basketbolu pret dzīvokli, to nu gan es no tevis, Sveta, negaidīju,» treneris Krūms bija teicis. «Par tevi interesējās meistarkomandas dublieru treneris. Tālākais atkarīgs no pašas. Ar laiku būtu ari dzīvoklis…»

Bet meistare Liepa un visas meitenes bija gluži pretējās domās: «Neesi muļķe, Sveta. Cik ilgi vēl sportosi, pašai savs dzīvoklis — tā ir liela veiksme.»

Svetlanai līdz šim nebija pat sava stūrīša, kur izraudāt bēdas. Bērnunams, internātskola, kopmītne — visur viņa atradusies citu acu priekšā, vienmēr kāds par viņu pasmējies, pazobojies, iztaujājis, izbāris, bīdījis un stūmis. Un nu viņa sēž blakus gandrīz svešam puisim un brauc uz mājām. Vai tās kļūs par viņas īstajām mājām, uz mūžu, vai būs tikai pagaidu miteklis? Ardievu skaistie sapņi par slavu, par tālām zemēm! Svetlanai pēkšņi kļuva pašai sevis tik žēl, ka asaras sāka ritēt pār vaigiem,

— Kas tev notika? — Mārcis satraucās.

— Nekas. — Svetlana nošņaukājās. — Tavas rozes palika kopmītnē. Tagad tās novītis.

Kāda viņa pretīga mele! Nevar taču atzīties, ka raud par zudušajiem sapņiem, cerību miglā tīto nākotni. Atradusies Semjonova! Parasta skolas basketa komandas centra uzbrucēja, tik vien ir kā garais augums, ko viņa bieži vien lādēt nolādējusi.

Ne vārda neteicis, Mārcis apgrieza mašīnu un brauca atpakaļ uz Rīgu.

«Laikam jau manis dāvātie ziedi Svetai ko nozīmē, ja to dēļ līst asaras,» Mārcis prātoja. Tad jau arī devējs nav vienaldzīgs. Un viņam pašam: vai Sveta patīk? Kā citādi viņš būtu par meiteni tik daudz domājis, dienām ilgi viens pats sēdēdams pie traktora stūres. Viņi abi kļūs labi draugi, citādi nemaz nevar būt.

Kā jau vasaras brīvdienās, kopmītne bija tukša un klusa. Elita un Ina vēl nebija atgriezušās no izlaiduma balles.

Komandante Apolinārija Ivanovna palīdzēja Svetlanai sakravāties. Daudz laika tas neprasīja. Visa meitenes mantība ietilpa sporta somā. Mārča dāvātās rozes Svetlana rūpīgi ietina mitrās avīzēs.

— Atsēdīsimies brītiņu pēc krievu paražas, — Poļas tante teica. Svetlana un Mārcis apsēdās abi līdzās uz gultas malas.

Svetlana pārlaida skatu logiem ar nomelnējušiem aizkariem (vajadzēja izmazgāt, kā viņai tas neienāca prātā?), Elitas pavirši saklātajai gultai, Inas kaktiņam ar kinoaktieru fotogrāfijām pie sienas, galdam ar tukšu puķu vāzi un skaļi nopūtās. Bērnība bija beigusies.

— Nu tad dzīvo vesela. — Komandante piecēlās uti noskūpstīja Svetlanu uz abiem vaigiem. — Esi laimīga. Nedari kaunu tiem, kas tevi mācījuši un audzinājuši.

Pēc tam Sveta, Mārcim līdzās sēdēdama, devās pa pazīstamo ceļu uz Bauzēm.

— Vietējie par bauzēm dēvē kalnu virsotnes, — Mārcis skaidroja.

Bija atpūtas diena. Žiguļi, volgas, zapiņi, moskviči, ekskursantu autobusi cits aiz cita nebeidzamā straumē plūda ārā no pilsētas. Steidzīgākie bezbēdīgi centās apdzīt priekšējos, iespraukties brīvajās spraugās starp auto­mašīnām. Mārcis visu uzmanību pievērsa stūrei. Aiz pilsētas robežas ticis uz platās vairākjoslu šosejas, viņš piedeva gāzi un atviegloti nopūtās.

— Vienmēr baidos braukt pa Rīgu. Pilns ar mašīnām, visādu satiksmes zīmju līdz riebumam. Pamēģini kādu neievērot, tūlīt inspektors klāt. Nesaprotu, ko tie cilvēki tā laužas uz pilsētu, tur jau pat tīru gaisu drīz nāksies pirkt par naudu kā Japānā.

— Tavu jauku novadu, katram pauguram zaļu lapu cepure galvā, katrā ieplakā pa mirdzošai ezera acij, — Svetlana jūsmoja.

— Garāmbraucēji, tūristi, vasarnieki — tie redz tikai skaistumu, bet mums, mehanizatoriem, reizēm lādēties gribas — nogāzes vietām tik stāvas, ka tehnika gāžas apkārt. Pats velns laikam sasējis tās bauzes te citu pie citas.

Pie mehāniskajām darbnīcām Mārcis nobremzēja. Te mūsu, mehanizatoru, valstība. Vai nav skaisti? Daiļdārzniece Anna visu ar kājām gaisā apgriezusi — kur agrāk mētājās salauztas mašīnas un pletās dubļu jūra, tagad zāliens un puķes. Sākumā puiši spurojās pretim — kāda te vajadzība pēc rozītēm, te ir ražošanas sektors, nevis meiteņu puķu dārzs. Bet tas sievišķis izrādījās sīksts pēc velna. Vispirms pielauza savu vīru, mūsu brigadieri, pēc tam pārējos. Tagad puiši paši rūpējas par kārtību. Esam ieguvuši pirmo vietu rajonā.

No šejienes varēja redzēt visu ciematu — vērienīgo tirdzniecības centru, tam blakus jaunuzcelto administra­tīvo ēku, kas pērngad vēl atradās sastatnēs. Abu celtņu aizmugurē drūzmējās daudzstāvu mājas, tādas pašas kā pilsētā. Citā kalna nogāzē, jau tālu saredzama ar savām koši sarkanajām ķieģeļu sienām, pacēlās vidusskola un sporta komplekss. Tas bija saimniecības lepnums, kuru brauca skali lies un kuru labprāt rādīja pat viesiem no kaimiņu republikām un ārzemēm. Daudzas saimniecības žēlojās par jauniešu trūkumu, no Bauzēm neviens projām nebēga. Pievilka ne tikai augstais atalgojums, bet ari labie sadzīves apstākļi. Puišus vilināja slēgtais peldba­seins, šautuve, sacīkšu motocikli un pašu spēkiem iekār­totā mototrase.

— Mūsu priekšsēdētājam galva strādā. Nav jau ari pats nekāds vecis. Reizēm paķer moci aiz ragiem un parāda klasi. Tevi viņš jau pērngad pamanīja, goda vārds. Dēzijas mammai teicis, ka kolhozā vajadzētu organizēt sieviešu basketbola komandu. Padomā!

Svetlana nosarka. Vai Mārcis to sacīja tāpat, vai varbūt Dēzija bija izpļāpājusies?

Piebraucis pie ciemata augstākās celtnes — piecstāvu nama, kurā dzīvoja galvenokārt jaunie speciālisti, — Mārcis apturēja mašīnu.

— Te nu būs tavas mājas.

Svetlana brīdi klusēdama skatījās. Mārcis apgāja mašīnai apkārt un galanti atvēra durvis. Otrā rokā viņš turēja meitenes mantību.

— Kāpjam augšā!

Trešais stāvs, ceturtais, piektais. Mārcis ielika Svetlanas plaukstā spožu atslēgu, pie kuras bija piestiprināts no ādas izgatavots rūķītis — atslēgu sargs,

Svetlana atslēdza durvis. No uztraukuma sirds krūtīs dauzījās kā negudra. Priekšā koridors. Pa labi divas šaurākas durvis, pa kreisi platākas, stiklotas. Smaržo pēc krāsas. Virtuve ar iebūvētu sienas skapi un gāzes plīts. Vanna. Istabā gādīgas rokas nolikušas saliekamo gultu, uz tās uzklāti balti linu palagi un svītraina lauku sega,

— Un tas viss man?

Rožu pušķi kā bērnu pie krūtīm piespiedusi, Svetlana stāvēja istabas vidū un no laimes smējās.

— Es tūliņ! — Mārcis izsteidzās un pēc brīža ienesa trīslitru burku ar ūdeni. — Nu tad pagaidām! Liecies slīpi, atpūties! Pievakarē atkāpšu.

Svetlana palika viena. Uz grīdas notupusies, viņa lēnām citu pēc cita lika ziedus burkā, tad uzlēca kājās un sāka visu kārtīgi apskatīt. Pavēra virtuves skapīša durvis, pagrieza vannas krānus. Lodžijā elpa aizrāvās no plašā skata uz apkārtni. Te viņa sēdēs vasaras novakarēs, atpūtīsies un lasīs grāmatu. Un vispār — ko gribēs, to darīs. Elita viņu nevarēs izlikt no istabas, kamēr pati mīlinās ar savu drauģeli. Svetlana pārlaida vērtējošu skatu tukšajai istabai. Vispirms jāsagādā dīvāns, galds, pāris krēslu, drēbju skapis, vēlāk ari ērts atpūtas zvilnis. Un tepiķis, tik mīksts un pūkains, ka kājas tajā iegrimst līdz potītēm. Tad pie viņas būs vēl mājīgāk nekā pie Dēzijas.

Dēzija — viņas solabiedrene. Skaistā Dēzija. Nevis gudrā, labā, čaklā, tikai — skaistā. Kā Svetlana kādreiz apskauda viņas lelles seju un trauslo augumu! Bet nu vairs ne. Sapratusi, ka glīta seja cilvēkam nav galvenais.

Dēzija vienmēr sapņoja par skaistiem tērpiem, lepnu māju, vīru ar blatiem, mašīnu, tikai par bērnu ne. Tas neietilpa viņas plānos. Mārcis teica: dzemdības esot bijušas grūtas. Toties puika atskrējis dūšīgs. Vai Dēzija ir laimīga?

Svetlana novilka savu garo izlaiduma balles kleitu, nomazgājās un atlaidās gultā. «Uz brīdi, tikai uz mazu brītiņu,» viņa pati sev piekodināja, bet iekrita kā akā. Sveta sapņoja, ka atrodas viena mazā laiviņā vētrainā jūrā. «Palīgā!» Kaut kur virs galvas atskanēja dārdoši smiekli. Svetlana atvēra acis, Mārcis kustināja gultu un skaļi smējās. Meitene savilka segu līdz zodam.

— Ir gan tev varoņmiegs. Jau vakars. Rausies augšā, mamma atsūtīja ēdamo. Būsi izsalkusi.

Izej virtuvē! Man jāapģērbjas. Ko lai uzģērbj? Svetlanai pēkšņi gribējās izskatīties pievilcīgai. Mārča dēļ, lai viņam patiktu. Halātiņš izbalē­jis. Pērnējā vasaras kleitiņa saburzījusies. Uzvilks to pašu izlaiduma.

Ceptas gaļas šķēles un kartupeļi kārdinoši smaržoja. Bet nebija ne nažu, ne dakšiņu, ne karošu, ne šķīvju.

— Ak, es aitasgalva! Kā es neiedomājos! Pagaidi, aizņemšos no kaimiņiem.

Svetlana dzirdēja, ka Mārcis ilgi zvana un dauzās gan pie vienām, gan otrām durvīm.

— Kaut kur aiztinusies. Nav ko taisīt ceremonijas. Mūsu tālie senči arī sukāja iekšā ar saviem pieciem pirk­stiem.

Mārcis paklāja uz grīdas dvieli, nolika bļodiņas ar ēdie­niem un pats nometās līdzās.

— Lūdzu, galds klāts!

— Pārākie alu cilvēki vakartērpā un džinsos, — Svet­lana iesmējās un nometās uz ceļiem. Pēkšņi uzradās ne­ganta ēstgriba. Abi pārmaiņus ņēma no traukiem brūni apcepto gaļu un miltainos kartupeļus, klāt piekozdami Mārča mātes skābētos, skraukšķošos gurķīšus.

Mārcis, apmulsis no meitenes tuvuma, centās uzturēt sarunu:

— Toreiz, pirms kādiem miljons gadiem, gan bija ērta dzīve: paēd, noslauki pirkstus ādās, un gatavs. Ne šķīvji jāmazgā, ne istabas jāpoš.

— Mūsdienu cilvēki ir apauguši ar simtiem lietu, bez kurām vairs neprot iztikt.

— Es lasīju, ka dažāda veida dakšiņu vien esot vairāk nekā pusducis: augļiem, zivīm, brokastīm, pusdienām un kam tur vēl. Tīrais izmisums, vai ne?

«Ārprāts, kādus niekus mēs gvelžam. Pat prātā nenāca, ka Sveta mani tā noburs,» Mārcis, pilnām mutēm ēzdams, domāja.

«Kādēļ viņš tik uzmanīgs pret mani? Vai tiešām viņš?…» Meitene pat nosarka no šīs neizteiktās domas.

— Nu gan vairāk ne kumosa. Pasaki paldies savai mammai.

— Ejam paklaiņot!

— Ejam! — Svetlana priecīga piecēlās.

— Mēs rudenī pārcēlāmies uz ciematu. Tikmēr abi ar tēvu vārdojām mammu, kamēr apvārdojām. Jaunais na­miņš būs gods godam: ar piecām istabām, pirti, garāžu, darbnīcu. Gribi, es tev parādīšu.

Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Straujupītes ūdeņi bija izgrauzuši dziļu gravu. Apaugusi ievām, liepām, vīto­liem un kļavām, tā līkumoja cauri Bauzes ciematam, pie­dodama tam īpašu jaukumu. Pa stāvu taciņu abi nokāpa lejā. Lēkādama pāri akmeņiem un kritalām un itin ka bārdamās par negaidītajiem šķēršļiem, Straujupīte čalo­dama steidzās uz Gauju. Noglumējis koka stumbrs veda uz otru krastu.

— Es tevi pārnesīšu!

— Nevajag, es pati! — Svetlana mierīgi pārgāja pa nedrošo laipu pāri upei.

«Cita meitene būtu spiegusi, ķērusies ap kaklu, visādi māžojusies, bet Sveta ne. Kļuvusi daudz drošāka nekā pērnvasar. Vairs nesarkst un nestostās, kad ciešāk paska­tās virsū,» Mārcis vērtēja. «Baltais kostīms labi piestāv viņas melnajiem matiem un melnīgsnējai sejai.»

Augšā kraujas malā pacēlās divstāvu māja. Jumta čo­kurā šūpojās savītis zāļu vainags.

— Vai nav jauka vieta? Ka tautasdziesmā:

Kalnā ievas skaisti zied,

Lejā strauja upe tek.

Kalnā teku pušķoties,

Lejā balti mazgāties.

— Bet kā tad ar veco māju? — Svetlana jautāja.

— Kurināsim nost. Ne tā vairs salāpāma, ne piesil­dāma.

Svetlana vienu vienīgu reizi pērnvasar, tad, kad pazuda sugas bullītis, bija redzējusi Mārča mājas — mūžvecas, ar lielu, nosūnojušu, kā zaļu samtu pārklātu jumtu, ar guļbūves sienām un maziem lodziņiem. Viņai šķita, ka tādas vecas lauku mājas ir kaut kas svēts, jo tās glabā daudzu paaudžu priekus un bēdas, mīlestības apliecinā­jumus, bērnu pirmos vārdus un soļus, vecāku pēdējos no­vēlējumus, ka, visu to iznīcinot, satrūkst dzīvās atmiņu saites, kas saista ar priekšgājējiem. Ja viņai kāds parā­dītu māju, kur dzimusi viņas vecmāmiņa, kur uzaugusi māte, kailām kājām uz turieni aizskrietu.

— Un tev nebūs žēl visu to atstāt?

— Tāda kā jocīga. Kas tur ko žēlot! Vasarā vēl nekas, bet ziemā māja kā ledus kambaris. Un kur tad vēl tās baigās kupenas. Mašīna mežam nevelk cauri, jāsperas līdz padusēm pa sniegu. Mamma gan reizēm apraudas. Šīs mājas cēlis viņas vecvectēvs, muižas dārznieks. Gan jau samierināsies. Jaunā māja pavisam cita lieta. Būvbrigadieris tēvam labs čoms, sola līdz Oktobra svētkiem dabūt gatavu. Centrs ar roku aizsniedzams. Ziemā varēs katru nedēļu aizkāpt uz kinci, uz dančiem. Cik nu te tālu, viens stiepiens. Tu nāksi kopā ar mani, jā?

Svetlana vērīgi ieskatījās Mārča platajās acīs un klusē­dama pamāja ar galvu. Šim puisim varēja uzticēties, viņš nelikās vieglprātīgs meitu mednieks.

Jau krēsloja, kad abi atgriezās. Nams sagaidīja jauno iemītnieci ar spožām uguņu acīm.

— Vienīgi tavi logi tumši. Es pagaidīšu, kamēr tie iedegsies.

Kaimiņienes ieradās ar sālsmaizi.

— Es esmu Anna, strādāju par daiļdārznieci, — Pa­drukna sieviete, krietni vecāka par Svetlanu, pasniedza viņai rozi garā kātā.

— Bet es — Diāna, pārdevēja rūpniecības preču vei­kalā.

— Briesmīgi nozīmīga persona, ņem vērā. Visi importi iet caur viņas rokām, — Anna smiedamās piebilda.

— Pašcepta. — Diāna pasniedza ar ķiršiem rotātu kūku.

Svetlana apjukusi turēja to rokā un neapjēdza, kur lai noliek. Abas viešņas iesmējās.

— Pagaidi, mēs tūlīt.

Anna ienesa mazu, zemu galdiņu, Diāna ķeblīšus.

— Lūdzu, dzīres var sākties.

— Bet man nav ne nažu, ne šķīvīšu, — Svetlana samul­susi noteica.

— Bet par to tev ir zilās rozes. Mārcis veselu nedēļu dīca apkārt, kamēr izdīca.

Ne Anna, ne Svetlana nepamanīja, ka Diāna pie šiem vārdiem saraujas, kā pliķi saņēmusi.

— Tu nemaz nezini, kā mēs tevi gaidījām. Iepriekšējā šuvēja ir dekrētā, līdz Jaungadam uz viņu nav ko cerēt. Tiesa, vienās mājās uzdarbojas no pilsētas atbraukusi kaktu skroderiene, darbu veic pa roku galam, bet naudu plēš baigo. Pie mums tagad tā iegājies, kā svētki, tā vajag jaunu kleitu. Tev būs darbs līdz ausīm, kamēr visas ap­susi. Bet par pārējo nebēdā, gan pamazām iekārtosies. Es arī sāku no nekā, bet tagad man ir viss, ko sirds kāro,— gan vīrs, gan divi bērni, iedzīve, pat žigulis.

Anna izrādījās runīga, turpretim sīkā, trauslā Diāna sēdēja, drūmi sevī ierāvusies.

— Ko tu klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi? — Anna beidzot pamanīja.

— Sāp galva.

— Ienāc vēlāk pie manis, iedošu tableti.

«Ko Mārcis šajā baigajā būdā saskatījis? Mati taisni kā sari, acis šķības, pati kā reklāmu stabs.» Diāna kri­tiski pētīja Svetlanu. «Skrien apsveikt ar tādām izcilām rozēm, vadā pa ciematu. Būtu kaut bagāta, bet nē — plika kā baznīcas žurka, pat karotes nav.» Viņai, Diānai, gan ir viss: importa mēbeles, vācu porcelāna servīze. Mārcis pats kādreiz slavēja, ka pie viņas esot eleganti. Bet varbūt viņa māte lika šo Svetu vadāt? Stāsta, ka viņa pērnvasar Mārča mātes vietā esot strādājusi par teļkopi. Droši vien tā būs, tāpēc nav ko uztraukties, Mārcis jau nemainīs viņu, Diānu, pret šo reklāmu stabu.

Diāna pasmaidīja un nolauza gabalu pašceptās kūkas.

— Atceries labi, ko šonakt sapņosi, tas piepildīsies, — Anna aiziedama piekodināja.

Pirms gulētiešanas Svetlana naktskreklā izgāja uz lodžijas. Pa Diānas istabas logu skanēja deju mūzika. Cie­mats grima tumsā. Vienīgi pie tirdzniecības centra dega dažas spuldzes, skopi apgaismodamas tuvāko apkārtni. Tur atradās arī viņas darbavieta, pavisam tuvu, jāpāriet vienīgi pagalms.

Kāds te miers un klusums! Un gaiss smaržo pēc bēr­ziem, it kā tikko būtu nolijis lietus. Gluži kā bērnunamā, kur viņa bija uzaugusi. Svetlanu pārņēma dziļš miers, kāds pārņem cilvēku, kas ilgi un mokoši meklējis atbildi uz pašu grūtāko jautājumu, ko uzdod dzīve — kā dzīvot tālāk —, un beidzot izlēmis, ko darīt, un ir pārliecināts, ka tieši tas būs vienīgais un tātad pareizais ceļš.

No rīta viņu pamodināja dīvaina skaņa. Tāda rodas, kad ar nazi piesit kristāla traukam. Saule uz grīdas bija izklājusi mirdzošu paklāju. Tā vidū stāvēja mazs putniņš dzelteniem sāniem, melnu galvu, jocīgi klanījās uz savām tievajām kājiņām un uzstājīgi tirkšķināja. Svetlana lēnītiņām pasniedzās pēc kūkas drupačām un pasvieda put­nam. Tas vērtējoši paraudzījās ar savām spožajām acu zīlītēm guļošajā cilvēkā, tad, paķēris drupaču, izlidoja pa logu.

— Nebaidies, nāc vēl! — Svetlana aicināja. Un putniņš patiešām drīz vien atgriezās.

Svetlana labsajūtā izstaipījās. Cik labi! Nav vairs jā­mācās, jātrīc eksāmenos. Priekšā vesels atvaļinājuma mē­nesis. Vispirms viņa krietni atpūtīsies, sauļosies, peldēsies un gulēs, gulēs. Tad pamazām sāks iekārtoties. Un tad jau ari būs pienācis laiks sākt darbu. Bet par to viņa vēl nedomās, gan jau pagūs.

Krietni ieturējusies, Svetlana ielika somā peldkostīmu, frotē dvieli un izlaiduma uzdāvināto grāmatu, aizslēdza durvis un kāpa lejā. No pērnās vasaras Straujupītes ielokā blakus Dēzijas vecāku mājai viņai bija iemīļota sauļoša­nās vieta.

Šoreiz mājas durvis bija ciet. Tātad visi darbā. Suns, pazinis nācēju, laipni paluncināja asti un nolaizīja roku.

Izpeldējusies Svetlana tāpat slapjā peldkostīmā atlaidās siena gubā kā mīkstā pēlī. Siens saldi smaržoja pēc vīs­tošām pļavu puķēm un zāles. Oranža mārīte ar septiņiem punktiņiem uzrāpās uz meitenes plaukstas un ņēmās aptecēt visus pirkstus.

— Biz, biz, mārīte, kur tavi bērniņi? — Mārīte pacēlās spārnos un aizlidoja.

Kraujie, kupliem kokiem apaugušie upes krasti norobe­žoja Svetlanu no pārējās pasaules kā ar biezu, zaļu aiz­karu. Bija tik labi gulēt uz muguras sasilušajā siena gubā un vērot, kā debesīs ātri slīd mākoņi. Tie atgādināja iz-pluinītus lakatus. Droši vien tur, augšā, ir pamatīgs vējš, bet te nejuta ne vēsmiņas.

Meitene atvēra grāmatu un centās lasīt, taču domas atkal un atkal atgriezās pie Mārča. Ko viņš pašreiz dara? Vai viņu arī atceras? Teicās pievakarē atnākt. Kaut tik nepiemānītu. Neviens puisis līdz šim viņai tā nav paticis kā Mārcis.

«Vai tik nebūšu pa īstam iemīlējusies?» Svetlana apjuka no šīs domas. Muļķības! Tādu kā viņa neviens neiemīlēs. Nav ko sapņot par neiespējamo. Bet ja nu tomēr?

*

Svetlana pamodās no mitra pieskāriena un izbijusies iekliedzās. Kāds ar mēli laizīja viņas seju un priecīgi smilkstēja. Dēzijas Kāravs. Sadzinis viņas pēdas, gudri­nieks. Pulkstenis jau viens. Gribējās ēst.

Saimniecības ēdnīcā bija trokšņaini. Te cits citu pazina, sasaucās, apjautājās, kā klājas. Svetlana nopirka talonus. Ar paplāti rokās viņa skatījās, kur apsēsties.

— Sveta, nāc pie puikām! — Viņa izdzirda pazīstamu balsi. Mārcis izņēma viņai no rokām paplāti un atbrīvoja vietu.

— Kā atpūties? Nav vienai garlaicīgi? — viņš apjau­tājās.

— Nē.

— Tu tāda braša meita, nāc labāk strādāt pie mums, — puiši putekļainos, eļļainos kombinezonos mēļoja. — Izmā­cīsim tevi par traktoristi. Tas nekas, ka darbs melns, par to maksā baltu naudu.

Svetlana jutās brīvi un droši šajā draudzīgajā mehanizatoru pulciņā.

— Vai tu nevarētu man pēc darba palīdzēt? Es gribu nopirkt dažas mēbeles, bet vienai…

— Nebēdā! Nogādāsim tavus dārgumus ar simt zir­giem, ka norūks vien. Šodien nesanāks, mēs pa tālajiem laukiem. Bet rītvakar var. Veči, kas nāks palīgā?

— Visi, protams!

Puiši aizsteidzās pie saviem traktoriem. Svetlanai bija laika diezgan. Viņa apstaigāja tirdzniecības centru un atrada šuvēju darbnīcu. Durvis bija ciet. Svetlana ieska­tījās pa noputējušiem logiem. Neliela uzgaidāmā telpa ar pielaikošanas kabīni, kuru aizsedza puķoti aizkari. Otrā — lielākajā istabā divi galdi, skapis gar visu sienu - krēsli. Uz viena galda stāvēja vāze ar sakaltušam puķēm.

— Ko lien gar stūr ? — rupja sievietes balss viņai aiz muguras uzsauca. — Tur tak neviens nav. Ciet tā būda un tik drīz vaļā nebūs. Nav ko snaikstīties!

Svetlana atskatījās un iesmējās. Resnās balss īpašniece izrādījās sīka, vāja sieviete pelēkā virsvalkā ar slotu un lickšķeri rokās.

— Ko blenž? Cilvēku neesi redzējis, vai?

— Es esmu jaunpieņemtā šuvēja.

— Tā jau cit' runāšan'. Atslēga pie priekšnieka. Viņš šodien nobrauc uz Rīg Piekāp no rīta.

Gumijas galošās ieautās kailās kājas pa asfaltu švīkādama, «svarīgā» persona aizgāja.

Plašajā rūpniecības un saimniecības preču veikalā otrajā stāvā bija karsti un smacīgi. Pārdevējas, bariņā sagājušas, par kaut ko skaļi smējās. Kāds pircējs cilāja virskreklus, taču nekādi nespēja izvēlēties, pētīja rakstu, lika atpakaļ, ņēma citu.

— Vai parastā kokvilnas auduma nav? — Svetlana, piegājusi pie Diānas, pavaicāja.

— Tev daudz vajag?

— Ja platais, tad trīs metrus, ja šaurais — piecus.

— Atradīsies. Zils ar puķītēm — der?

— Der.

Diana pazuda noliktava un pēc īsa brīža atgriezās ar mazu, papīrā ievīstītu sainīti.

— Seši trīsdesmit. Importa. Maksā kasē!

— Es tūliņ aizskriešu uz mājām pēc naudas.

— No diviem līdz trim pusdienas laiks. — Diāna nogla­bāja sainīti zem letes.

— Varbūt mēbeles varētu uz nomaksu?

— Var. Pirmā iemaksa — divdesmit pieci procenti no vērtības.

Svetlana paņēma naudu un tūlīt arī sapirkās nepiecieša­mākos saimniecības priekšmetus: nažus, dakšiņas, karotes, katliņu, pannu, krūzes un šķīvjus. Pēc tam pārskaitīja atlikušo summu un saka pētīt mēbeles. Krēslu vietā pagai­dām iztiks ar ķeblīšiem. Izvelkamu dīvānu un mazu gal­diņu virtuvei viņa var atļauties. Vēl derētu skapis, bet tas ir briesmīgi dārgs. Tomēr jāpērk, gan jau iztiks līdz pir­majai algai. Nepilns mēnesis vien palicis. Un tad viņai iešāvās prāta, ka viņa taču var sākt strādāt ātrāk, kaut vai rīt.

Sūt Svetlana prata. Sliktāk, taisnību sakot, pavisam bēdīgi bija ar piegriešanu. Apģērbu konstruēšanas pama­tus viņas bija mācījušās otrajā kursā. Skolas ateljē kleitas katrai pasūtītajai meistares piegrieza un pielaikoja pašas, meitenēm atlika vien sašūt. Visu vakaru Svetlana nosē­dēja, šķirstīdama un pētīdama Gintas Kalniņas grāmatu «No auduma līdz tērpam». Viss itin kā šķita esam sapro­tams, bet viņa nojauta, ka starp grāmatā rakstīto teoriju un pašai apgūstamo pieredzi būs jānoiet kļūdām bruģēts un asarām laistīts ceļš.

Izklājusi uz grīdas nopirkto katūnu, Svetlana uzlika uz tā pēc viņas auguma darināto piegrieztni, rūpīgi apzīmēja ar krītu kontūras un izgrieza. Anna viņai aizdeva savu veco, no mātes mantoto «Zingera» rokas šujmašīnu. Viņai nebija pat spoguļa, kur pielaikojot paskatīties, nācās trau­cēt to pašu Annu. Pret Diānu Svetlana gluži instinktīvi juta nepatiku, kaut arī neprata to izskaidrot. Diāna pret viņu bija laipna, apsolīja noformēt uz nomaksu mēbeles, piedāvāja pat dārgu importa paklāju, labi zinādama, ka jaunajai kaimiņienei tas nav pa kabatai. — Ja tavi darbi būs tikpat diži kā augums, tad ciemata sievietes būs priecīgas, — sadzīves pakalpojumu punkta vadītājs, Svetlanu no galvas līdz kājām nopētījis, iesmē­jās. — Ko dievs vienam piešķīris par daudz, to otram at­kal atņēmis. Man derēja kādus pāris desmit centimetrus pielikt.

Sveta tumši pietvīka. Vadītājs nojauta, ka nošāvis greizi.

— Tas labi, ka tu esi nodomājusi sākt darbu ātrāk. Ciema sievas man solās matus izplūkāt, ja negādāšu šuvēju.

— Es baidos, — Svetlana nostostījās.

— No kā tad?

— No piegriešanas. Skolā mums to tikpat kā nemācīja. Ja nu sabojāju drānu?

— Vai tik traki būs? Ejam, es tev parādīšu telpas, — Priekšnieks parakņājās pie sienas piekārtajā skapītī, at­rada vajadzīgo atslēgu, un abi devās uz Svetas nākamo darbavietu.

Darbnīcas grīdas, galdus un krēslus klāja putekļu kārta.

— Kā Vija aizgāja dekrētā, tā stāv nu jau kuro mēnesi. Apkopēja mums nav no čaklajām.

— Es pati, — Sveta piedāvājās. Priekšnieks nopriecājās un parādīja, kur glabājas spaiņi, lupatas, slotas.

Tirdzniecības centra sievietes tūliņ ievēroja Svetas rosīšanos. «Jauna šuvēja uzradusies.» Šī ziņa apskrēja cie­matu vēja ātrumā.

Pirmā ieradās Diāna. Darbnīcas durvis bija ciet. Diāna paskatījās pa logu. Sveta sev pielaikoja tikko pašūto kleitu. «Tīri normāli,» Diāna novērtēja.

— Tu varētu uzraut līdz nākamajai svētdienai, ko? Pa blatu kā labai kaimiņienei. — Diāna, iegājusi darbnīcā, noklāja uz galda punktotu trikotāžas drānu.

— Tā gan laikam dārga? — Sveta pārlaida roku mīk­stajam audumam.

— Nerunā, pārdošanā nemaz nebija. Ar kaukšanu iz­kaucu no rajona noliktavas vecenes. Svētdien mūsu pil­sētiņā viesojas «Credo», ļaužu būs, ka biezs. Jāpašiko. Studentu celtniekos esot pārākie čaļi. Mūsu miestiņā jau nav kur izvērsties, gan pati drīz apjautīsi.

Diāna nolika Svetlanai priekšā no ārzemju modes žur­nāla izplēstu lapu. Izvēlētais modelis bija sarežģīts — plata apkakle, kas kreisajā sānā pārgāja svārku volānā, piedevām vēl lukturpiedurknes. Skolas ateljē, kur vien­mēr ar padomu līdzās stāvēja meistare Liepa, Svetai tā­das kleitas nebija gadījies šūt.

— Es nezinu, varbūt labāk atdot kādai prasmīgākai šuvējai, '— viņa nedroši ieteicās.

— Jocīgā, pilsētas ateljē baigā rinda un meistares plēš vēl pa virsu. Vai tu baidies?

Sveta klusēdama paraustīja plecus. —- Skaties, ka nesabojā! — Diāna aiziedama piekodi­nāja.

Sveta lūkojās uz rožaino audumu ar sīkajiem, melna­jiem punktiņiem, līdz sāka raudāt. Parastus svārkus, blū­zes, vienkāršas kleitiņas viņa prata uzšūt, bet šitādu? Šurp braucot, viņa bija pārliecināta, ka strādās divatā. Ko tagad lai iesāk? Atdot drānu atpakaļ, godīgi atzīties, ka neprot tādu modeli uzšūt? Tā viņa apkaunos ne tikai sevi, arī meistarus, kuri viņu trīs gadus mācījuši, visu skolu. Turklāt Diāna izbazūnēs pa ciematu, ka jaunā šu­vēja ir galīga nepraša.

Nevajadzēja braukt uz šejieni. Sadale gribēja nozīmēt uz «Rīgas tērpiem». Būtu kopā ar Daci un citām meite­nēm. Ja ko nezinātu, meistares turpat līdzās. Pa vaka­riem spēlētu basketbolu. Varbūt izdotos izsisties līdz meistarkomandai, tad visas durvis vaļā — ārzemes, slava. Bet viņa kā aptaurēta — tikai uz Bauzēm, citur nekur. Savu māju sagribējās. Nu pašai jākož pirkstos.

-~ Paskatieties, pēc kā es izskatos! Pēc ķēma! — Di­āna pārskaitusies nodemonstrēja pārdevējām jauno kleitu. Jā, tā nebija izdevusies, draudzenes tam piekrita. Kuplā apkakle Diānas paīso kaklu vērta vēl īsāku, volāni, kas modes lapā vijās skaistos viļņos, izskatījās saplakuši, slīpā josla muguras pusē veidoja neglītu kroku.

— Tādu tikai atpakaļ pie teļiem! — Diāna kliedza, — Tur viņai īstā vieta, ja neprot šūt, kā pienākas. Es to tā neatstāšu! Sūdzēšos rajona, rakstīšu uz avīzi! Lai ne-domā, ka pie mums uz laukiem var sūtīt visādus brāķdarus!

— Aizej pie Vijas, — draudzenes deva padomu, — var­būt var saglābt.

— Vaina nav šuvējā, bet modelī. Tādam fasonam vajag stingrāku drānu, nevis mīksto trikotāžu, — Vija aizbildi­nāja jauno kolēģi.

Ap Svetu savijās nevalodas. Par tām parūpējās Diāna,

— Varbūt viņa kaut kā uzšūs prastu ķiteli apkopējai vai slaucējai, bet labu materiālu tādai nevar uzticēt.

— Nu ko tu uz viņu esi uzēdusies? — dārzniece Anna rājās. — Neviens meistars no gaisa nav nokritis. Zemi pareizi uzrakt, pat to ir jāiemācās, kur nu vēl kleitu pašūt.

Ne jau izbojātās kleitas dēļ vien Diana neieredzēja jauno kaimiņieni. Kopš Svetlana ieradās Bauzēs, Mārcis pie Diānas vairs ne reizes nebija iegriezies, bet pie Svetas nāca vai ik pārvakarus. Pa vaļējo logu skaidri varēja dzirdēt, cik abiem jautri. Sveta uz ātrāko jādabū prom, gan tad viss būs atkal kā agrāk.

*

Sveta smagi pārdzīvoja pirmo neveiksmi, raudāja, rak­stīja un plēsa atlūgumu. Pamanījusi Mārci, bēguļoja, ieslēdzās dzīvoklī, nelaida iekšā. Beidzot galīgi izšķīrās — dosies atpakaļ uz Rīgu,

— Kas ar tevi notiek, bērniņ? — Dēzijas mātē, nejauši satikusi Svetlanu upmalā, apvaicājās.

— Kādēļ jūs mani, tādu nemākuli, aicinājāt uz še­jieni? — Sveta izplūda asarās. — Jau rītdien pat braucu prom.

— Es gan nedomāju, ka tu pirmo grūtību priekšā tik ātri piekāpsies.

— Ņemiet mani pie teļiem tāpat kā pērnvasar. Citur es nederu, visi tā saka.

— Kādi visi?

— Nu Diāna un pārējās pārdevējas.

— Neklausies, ko viņas melš. Tādu Diānu es pie teli­ņiem pa kilometru tuvāk nelaistu, tevi gan. Bet katram savs darbs darāms. Man mājas jau otro gadu glabājas nešūta vasaras kleitas drāna. Cerēju uz Dēziju, bet vel­tīgi. Vai tu neņemtos?

— Un ja nu es sabojāju tāpat kā to Diānas?

— Nerunā niekus, būs labi.

Kleita Dezijas mātei izdevās skaista. Tiesa, fasons ne­bija nekāds sarežģītais. Nākošā pieteicās kaimiņiene Anna.

— Darbiņietes tērps tev varen labi iznācis. Man kaut ko līdzīgu, tikai viduklī vaļīgāku.

Ēdnīcas personāls pasūtīja visām vienādus puķainus virsvalkus. Piemērījot tērpus, Sveta iepazinās un sadrau­dzējās ar dažām meitenēm un vairs nejutās tik vientuļa.

— Pavisam cits skats, — priekšnieks, apskatījis glīti tērptās darbinieces, uzslavēja. — Malacis, Svetlana, esi nopelnījusi prēmiju.

Sveta atplauka.

Kamēr iestrādāsies, pagaidām neķeries pie pārāk sarežģītām kleitām. — Priekšnieks piemiedza aci.

Bijušās kursa biedrenes vēl atpūtās. Dace ceļoja pa Sibīriju, Baiba sauļojas Melnās jūras krastos, bet Svet­lana jau bija uzsākusi darba dzīvi, kuru Dati bija izvēlē­jusies.