Nosargāt mīlestību

7. nodaļa

PĀRBAUDE

Vasarā zīmēšanas nodarbības nenotika. Daumantam pie­trūka studijas vadītāja Strāla trāpīgā vērtējuma, kopīgo izstāžu apmeklējumu un sarunu par mākslu, pat naivās vidusskolniecītes Gitas, kas raudzījās uz viņu apbrīnas pilnam acīm. Vairāki studistu darbi — arī Daumanta — tika atlasīti republikas pašdarbības mākslinieku izstādei. Daumants jutās gandarīts. Viņš tātad spēja izteikt krāsu valodā to, ko redzēja, par ko sapņoja un domāja.

— Rudenī tev jāiet uz sagatavošanas kursiem un pēc tam uz Mākslas akadēmiju, — Baiba atkal atsāka pa ziemu aprimušo pierunāšanu. — Iztiksim ar manu algu.

Daumants neatbildēja, jo saprata, cik tas nereāli. Ar abām algām viņi tik tikko spēja savilkt galus kopā. Gal­venais, viņš nebija pārliecināts par sevi. Skaisti mālēt prot daudzi, bet tikai dažiem daba dāvājusi tik lielu ta­lantu, lai spētu saukties par īstu mākslinieku. Strāls prata lieliski analizēt katra klasiķa krāsu paleti, īpatnējo rok-rakstu, kas šo mākslinieku atšķīra no citiem un padarīja vienreizēju. Daumants saprata, ka gribēšana vēl nav va­rēšana. Maestro taisnība, ir jāstrādā un jāstrādā katru brīvo brīdi, kamēr iznāk tas, ko esi iecerējis. . Redzēdama īrnieku skicējam kādu nelielu nomales ieliņu, saimniece sūdzējās Daumanta mātei, ka viņas dēls pavisam izlaidies: nodarbojas ar niekiem, nepalīdz dārzā. Tulpju sīpoli jārokot ārā no zemes, jāšķirojot, jā vedot pārdot, bet palīga neviena.

— Kur tad jūsu pašas dēls, naudiņu taču viņš iebāž savā kabatā?

— Vai nu augsti mācīts cilvēks ies rakņāties pa zemi!

— Daumants būs mākslinieks, un arī viņam tas nav jādara. Jums palīdz Baiba, un piedevām par to nožēlo­jamo pažobeli katru mēnesi jūs saņemat kvartu. Ko vēl gribat? — Pētersone bija noskaitusies.

— Mākslinieks atradies, prasts skroderis, vairāk ne­kas! — pagriezusi muguru, kaimiņiene skaļi noteica.

Daumants studijām brīvā daba vai, ka mākslinieki dēvēja, plenēram gatavojās kā svētkiem — gruntēja audeklus, pirka krāsas, skaizdamies, ka nevar dabūt to, kas vajadzīgs.

— Kas nekait Mākslinieku savienības biedriem, viņiem sava bodīte, tur ir viss. Par mums, pašdarbniekiem, ne­viens nerūpējas, — viņš pukojās.

Tas, ka arī Baiba varētu braukt līdzi, Daumantam pat prātā neienāca. Baiba to ļoti pārdzīvoja.

No Baibas dienasgrāmatas:

«Es klusībā cerēju, ka atvaļinājuma laikā abi kaut kur aizbrauksim, uz Latgali vai citur, pat naudu iekrāju. Nu nekā. Gleznošana kopā ar studijas biedriem viņam no­zīmē vairāk nekā es. Gudri cilvēki raksta, ka neilga šķiršanās vienīgi stiprinot mīlestību. Man gan šķiet, ka tie ir nieki.»

*

Gleznošanas piederumiem apkrāvies, Daumants aiz­brauca. Pavadījusi viņu līdz autobusa pieturai un atgrie­zusies mājās, Baiba atlaidās gultā. Pēdējas dienas viņa slikti jutās. Vajadzēja saņemties, lai Daumants nekā ne­pamanītu un nepaliktu viņas dēļ mājās. Labi, ka rit un parit nav jāiet uz darbu, viņa krietni izgulēsies, atpūtī­sies un būs atkal vesela. Sapnī šķita, ka abi ar Daumantu brauc laivā pa upi. Garam slīd kokiem aizauguši krasti, dīvainas klintis, seklumā šaudās zivtiņas. Nākamajā dienā saimniece viņu uzmodināja.

— Nācu raudzīt, kas ar tevi. Vakar izskatījies pavisam ne savā ģīmī — bāla, zili riņķi zem acīm. Paēdīsim kopā pusdienas, esi jau nopelnījusi, man palīdzēdama.

Piedegušu kotlešu dvaka virtuvē izsauca jaunu nela­buma lēkmi. Baiba ar mokām tika līdz tualetei.

— Laikam bušu ko nelāgu ieēdusi, — viņa taisnojās, pamanījusi saimnieces vērīgo skatienu.

— Vai tik nebūsiet sadzīvojuši bērnu? Tad nu lūkojiet laikus pēc citas istabas. Es neļaušu sīkajiem postīt manu dārzu un piebļaut māju.

Uzgājusi augšā, Baiba sāka prātot — ja nu saimniecei taisnība?

— Ej nu ej, Pētersonīt, apraugi savu vedeklu, guļus vien laižas un meklē pēc skāba, — saimniece pāri žogam uzsauca kaimiņienei.

Daumanta māte un vēlāk arī ārsts apstiprināja Baibas aizdomas — viņai būs bērns.

Uzbrazmoja spējš prieks. Viņiem būs turpinājums: zēns vai meitene, viņu mīlestības apliecinājums. Daumants priecāsies. Bet ja nu ne? Greizsirdības tārps atgādināja: viņš jau tagad kopā ar to… Muļķības, nieki, Daumants nav tāds! Divas nedēļas šķita esam garas kā mūžība. Baiba staigāja apkārt, itin kā kaut ko būtu pazaudējusi. Ierējās suns — viņa skrēja pie loga skatīties. Nakti pa­modās, izstiepa roku — blakus tukša vieta. Uzmācās rū­pes. Un pirmā — kur dzīvot? Ja arī saimnieci pierunātu, tādā aukstumā bērns ziemu neizturēs. Jābrauc pie Dau­manta, jaapspriežas.

Pārvarējusi kautrību, Baiba aizgāja pie priekšnieka lūgt atvaļinājumu — kaut vai uz vienu nedēļu. Svarīgu ģime­nes apstākļu dēļ.

— Ja nu svarīgu ģimenes apstākļu dēļ, tad jādod, — priekšnieks ironiski nosmīnēja, nopētījis Baibas augumu.

Baiba nosarka, saprazdama, ko priekšnieks ar to domā.

— Bet vairāk ne dienas. Pati zini, kāds pašreiz sastrē­gums. Sievišķi gluži traki palikuši, visām vajag jaunas kleitas.

*

Pakalnā pakāpusies, jaukā Vidzemes pilsētiņa ar sa­viem senlaicīgajiem sarkanu dakstiņu apjumtajiem nami­ņiem atgādināja skaistu gleznu. Augstāka vieta pacēlās gadsimtiem veca baznīca bieziem mūriem un smailu, iztā­lēm saredzamu torni.

Skolas kopmītnes pārzine pateica, ka mākslinieki jau kopš agra rīta aizgājuši gleznot uz upmalu un atgriezī­sies tikai pievakarē.

Ko nu darīt? Iet uz upmalu vai pagaidīt līdz vakaram? Gribējās ātrāk pavēstīt priecīgo vēsti. Bet ja nu Daumants dusmojas, viņu tik pēkšņi ieraudzījis, un nodomā, ka viņu izspiego? Labāk paciesties.

Iekārtojusies viesnīcā, Baiba devās paklaiņot pa pil­sētiņu. Pašā centrā apkārt baznīcai tinas un vijas šauras ieliņas. Veco namiņu apdrupušos mūrus nosedza vīteņ­augi. Nelielie pagalmiņi bija apauguši ar mīkstu, zaļu mauriņu. Starp šķūnīšiem ziedēja karšu rozes, puķu ta­baka, kašājās vistas. Večiņas, uz soliem sasēdušas, pie­skatīja mazbērnus. Cauri nocietinājumu mūrī izbūvētiem, metālā kaltiem vārtiem Baiba negaidot nonāca pils parka. Te valdīja tīkama paēna. Dīķī peldēja gulbji. Pamanījuši starp gājējiem savus draugus, putni droši nāca klāt un skaļi pieprasīja cienastu.

Atpūtusies Baiba piebiedrojās skolēnu ekskursantu gru­pai, izstaigāja pilsdrupas, apbrīnoja seno celtnieku veido­tās skaistās velves, uzzināja par pilsētiņas pagātni.

Lai ko viņa klausītos, lai kur skatītos, domas laiku pa laikam atgriezās pie bērna. Daumants mīl bērnus. Bez tēva augošais māsasdēls Andrītis viņam apkārt vien tinas, un Daumants nekad viņu neatstumj, kā to mēdz darīt viņa vecākais brālis Kristaps. Kristaps ir aprēķinā­tājs, karjerists, kas, daudz neprātodams, pagrūdīs citus nost no ceļa, lai tikai pirmais sasniegtu mērķi. Labi, ka viņas vīrs ir pavisam citāds — iejūtīgs, sirsnīgs.

Viņi bija norunājuši, ka bērni būs tikai pēc tam, kad viņi saņems un iekārtos dzīvokli, apskatīs pasauli, iztrakosies. Nu negaidīti sevi ir pieteicis mazulis — šūnu kamoliņš, kas vēl nav cilvēks, bet jau ir dzīvs. Šad tad Baiba bija dzirdējusi, ka darbabiedrenes runāja par abortiem kā par parastu lietu, bez kuras laulības dzīvē neiztikt. Baiba klausoties šausminājās — viņa to uzska­tīja par slepkavību.

Nespēdama ne mirkli ilgāk gaidīt, Baiba steidzās pie vīra. Pilsēta palika aiz muguras.

Asfaltētā šoseja, saules tveicē nosvīdusi, taisna kā bulta veda uz Rīgu. Šaurs, putekļains ceļš iegriezās starp diviem pakalniem, kas bija apauguši ar kokiem. Pār oļiem lēkādama, neliela tērcīte steidzās uz upi. Ūdens bija tīrs un vēss. Baiba noskaloja sakarsušo seju un rokas. Pēkšņi aiz ceļa pagrieziena parādījās upe. Maz­liet tālāk kuplā milzeņa ozola paēnā sēdēja meklētie un gleznoja. Daumanta starp viņiem nemanīja. Studijas va­dītāju Baiba tūliņ sazīmēja pēc vijīgajiem, rūsganajiem matiem un bārdas.

Strāls piemiegtām acīm, kā viņš to mēdza darīt, ainavu vērojot, brīdi skatījās Baibā, tad sāka skaļi smieties.

— Divi rūsganie satikušies! Vai mēs neesam radinieki? Kas tu Daumantam būsi, māšele, vai? Kādēļ viņš tādu jauku bērnu slēpa no mums? Mēs tevi tik drīz projām ne­laidīsim. Nosēdināsim upes malā uz akmeņiem, atpīsim matus, būs mums pašiem sava nāra ko zīmēt, ar mieru?

Baiba pasmaidīja, vaigos kļuva redzamas mīlīgas bedrītes.

— Uz kuru pusi Daumants aizgāja?

— Pie klintīm. — Kāds ar roku parādīja virzienu.

— Vai tevi pavadīt? — Strāls apjautājās.

— Nē, es pati.

Cauri lazdu un ievu biezokņiem taciņa izveda baltām pīpenēm, sārtām sveķenēm, ziliem zvaniņiem un citām pu­ķēm pieaugušā pļavā. Rūsgana smilšakmens klints upes pretējā krastā dubultojās ūdenī. Tas bija tik skaisti, ka Baiba krietnu brīdi stāvēja kā sastingusi.

Gabaliņu tālāk smilšu sērē kārklu pudura ēnā gulēja divi peldkostīmos izmetušies jaunieši. Meitene kaut ko uzstājīgi runāja, puisis atvairījās. Baiba pagājās tuvāk, lai pajautātu, vai viņi nav manījuši te kādu glezno­jam, Pēkšņi kājas kļuva ļenganas, un viņa, nespēdama nostāvēt, sakņupa kuplajā zālē.

— Nu, ko tu, Gita, nevajag, — tā bija Daumanta balss, — liec mani mierā!

— Man vienalga, vai tev ir sieva vai nav, tikpat tu būsi mans! Es nevaru bez tevis, dzirdi! Pat naktīs tevi redzu sapņos. Nespirinies pretī! Tev būs viss: automašīna, šika māja. Mēs varēsim ceļot, kur vien gribēsim, un gleznot. Mani senči ar puķēm rauš baigo rubli, un es viņiem esmu vienīgā. Tu pat nojaust nevari, cik man uz grāmatiņas! Tā būs ari tavējā. Nu ko tu tajā rudajā pele esi saskatījis? Bizi, kas kuļājas kā govij aste pār muguru? Ne viņa firmīgi ģērbusies, nekā! Ja tu nenāksi pie manis, es, goda vārds, izdarīšu pašnāvību, metīšos tepat atvarā un noslīcināšos. Nu ko tu tiepies, nāc,,.

Baiba pacēla galvu. Blondā skuķe cieši pieplaka viņas vīram. Baiba ar rokām aizspieda muti, lai apturētu klie­dzienu, tad metās pa taciņu atpakaļ krūmos, Pie stāvas kraujas viņa apstājās. Straume lēnām griezās virpuli, it kā kāds ūdeni maisītu ar milzīgu karoti. Sausas lapas, zariņi, zāle kustējās pa spirāli uz centru, līdz pazuda at­vara acī.

«Viens mirklis — un vairs nebūtu ne manis, ne nākamā bērna,» Baibai iešāvās prātā. «Nē, nē, prom no šīs briesmī­gās vietas!» Nogriezušies no takas, viņa lauzās cauri biežņai pa stāvo krastu augšup. Ass zars saskrāpēja vaigu, Baiba nejuta, ka tek asinis.

Krietnu brīdi vēlāk drūmi un nerunīgi pie pārējiem ieradās Gita un Daumants — tā arī neko neuzgleznojuši. Strāls abus domīgi nopētīja.

— Kur tad liki māsu?

— Kādu māsu? — Daumants brīnījās.

— Skaistuli ar garo bizi un skaidrajām acīm. Mēs visi gatavojāmies pēcpusdienā viņu gleznot.

— Tā būs bijusi Baiba, mana sieva, — Daumants uz­traucās. — Mēs upmalā sauļojāmies, droši vien viņa ne­pamanīja. Jāiet meklēt, ka neapmaldās.

Gita posās līdzi.

— Vācies! — Daumants viņai skarbi uzsauca.

Pārējiem viņu attiecības nebija nekāds noslēpums.

Daumants metās pa taciņu atpakaļ. Ja Baiba viņus abus redzējusi, būs liela skaidrošanās. Pļaviņā nonācis, viņš skaļi sauca sievu. Atbalss atmēdīja, taču neviens neat­saucās.

Jāpadomā loģiski. Strāls teica viņa parādījusies ap divpadsmitiem. Pusvienos viņi ar Gitu bija atpakaļ. Pus­stundas laikā nekur tālu nevar aiziet. Skriešus taču viņa tik karstā laikā neskrēja?

Kilometru tālāk klintis pārnāca upes šajā pusē. Tikko saskatāma taciņa uzvijās gandrīz stāvus augšā. Aiz krū­miem turēdamies, Daumants ar pūlēm uzrāpās līdz puskraujai, tad apstājās. Baiba nav no drosmīgajām. Te jau vajadzīga alpīnista izveicība.

Kādēļ Baiba tik pēkšņi ieradusies? Varbūt mājās kas noticis? Māte izskatījās sagurusi…

Pie atvara Daumants piebremzēja skrējienu. Ja nu viņa visu redzējusi un izmisumā metusies dzelmē? Vienubrīd, kad tas skuķis mācās virsū, viņam šķita, ka dzird skrejošu soļu dipoņu. Kādas muļķības viņš safantazē! Jāaizrauc uz Rīgu pārliecināties, kas īsti noticis.

Viesnīcas dežurants aizdomīgi nopētīja nekārtīgo, sa­skrāpēto Baibu, bet nekā neteica. Sametusi somā savas mantiņas, Baiba steidzās uz autobusu tā, it kā kāds viņu vajātu.

Ar Daumantu kopā vairs ne brīdi. Vīrs ir nonāvējis vi­ņas mīlestību. Baiba nespēj dalīt istabu un gultu ar tādu, kas apmāna* Vienalga, kurp, tikai prom, lai Daumants nevar atrast.

Visu atceļu ar mokām valdījusies, Baiba mājās iekrita gultā un ļāva vaļu izmisīgām raudām. Ko lai nu iesāk, kam lai prasa padomu? Vienīgā īstā draudzene Dace aiz­braukusi. Ar māti un patēvu veltīgi runāt, viņi tūliņ sāks skaitīt savu: vai mēs tev neteicām, ka tā būs? Vajadzēja klausīt toreiz, kad skrēji kā sadegusi uz dzimtsarakstu…

Irbītes? Šiem vecīšiem zelta sirdis. Bet, visu mūžu ap sevi vien tinusies un čubinājušies, viņi nesapratīs, ka mīlestība var tik pēkšņi beigties. Irbes māte teiks, lai pie­dod, kļūdīties var katrs, sevišķi jaunībā, kad asinis kar­stas. Vecais dziedāšanas skolotājs pastāstīs pamācošu piemēru no savas dzīves, paglaudīs galvu un uzcienās ar stipru kafiju. Pirms trim gadiem, kad viņa, muļķa skuķēns, bija iemīlējusies Tagilā, Irbītes paglāba. Arī tagad pie­ņemtu ar prieku. Nē, tur Daumants viņu atradīs jau nāka­majā dienā.

Bet varbūt viņš nemaz nemeklēs? Būs priecīgs, ka ticis no sievas vaļā? Šī doma Baibu aplēja kā ar aukstu ūdeni. Nevar būt, ka visi mīļie vārdi un glāsti — tikai izlikšanās. To viņa būtu jutusi. Mīlestību nevar liekuļot.

Jādodas prom, bet uz kurieni? Uz ziemeļiem? Sveša zeme, sveši ļaudis… Labāk meklēt pajumti kaut kur lau­kos. Pag, vai Sveta nerakstīja, ka viņu ciematā vajadzīga šuvēja? Jāsameklē vēstule ..

Vēstule izkrita no skapī paslēptās dienasgrāmatas.

«Kopš janvāra esmu precēta sieva,» Sveta rakstīja. «Kolhoznieki tagad dzīvo bagāti, kāzās un bērēs lūdz simtiem viesu. Mums ar Mārci tāda izrādīšanās nepatīk. Bija tikai paši tuvākie radi un draugi, starp citu, ari Dēzija. Par viņu būtu īpaša runāšana, bet to, kad tiksimies. Ciema tenkukules mēļo, ka man droši vien paslīdējusi kāja un kāzām drīz vien sekošot kristības. Uz to pusi jau ir. Mārča vecāki par nākamo mazbērnu tik ļoti priecājas, ka gatavi mani uz rokām nēsāt.

Tu pat iedomāties nespēj, cik es esmu laimīga! Man, bārenei, nu ir vīrs, vecāki, turklāt gaidu bērniņu. Labi, ka atbraucu uz šejieni. Pasūtījumu ir tik daudz, ka ne­spēju veikt. Esmu iemācījusies piegriezt vissarežģītākos modeļus, un ciema sievietes ar manu darbu ir apmierinā­tas. Nāk pat no kaimiņu saimniecībām.

Otra šuvēja pašreiz nestrādā, viņai mājās mazulis. Tā­dēļ arī es Tev rakstu. Vai Tu nezini kādu no mūsējām, kas gribētu nākt uz šejieni strādāt?»

Toreiz viņa nespēja Svetu iepriecināt. Varbūt vēl nav par vēlu? Pietiks prātot, viņa brauks uz Bauzēm, padzīvos kādu laiciņu pie Svetas un visu labi apdomās.

Ar pūlēm aizspiedusi kofera slēdžus, Baiba pārlaida acis istabiņai, kur bija jutusies laimīga, mīlēta, pielūgta, brīva no patēva tirānijas, no mātes žēlabām. Tagad paliks tikai atmiņas… Piepeši Baibu pārņēma nogurums, savāda bezpalīdzība, gandrīz vai bailes. Viņa apsēdās uz kofera, rokas nevarīgi nolaidusi gar sāniem, un tukšu skatienu vē­rās logā.

Varbūt prātīgāk Daumantu sagaidīt mājās un tad iz­runāties?

Baibai acu priekšā no jauna parādījās spožas saules pie­lietā upmala, rūsgano klinšu atspulgs ūdenī un divi pus­kaili ķermeņi — viņas Daumants un tas skuķis. Baiba saknieba lūpas, aizslēdza durvis un, atvadījusies no saim­nieces, neatskatīdamās aizgāja.

Krēsliņā Daumants pārradās mājās. Atslēga stāvēja no­runātajā vietā. Baibas nebija. Trūka arī viņas drēbju. Dau­mants pieklauvēja pie saimnieces istabas durvīm. Viņa labu brīdi nosodoši skatījās puisī, tad klāja vaļā:

— Es Baibai sen teicu, lai triec tevi, pasaules brūtgānu, ratā, bet šī ne un ne. Daumants ir labs, es viņu mīlu. Te tev nu bija labais, sieva gaida bērniņu, bet šis mīlinās ar citu. Es tūliņ manīju, ka labi nav. Acīs asaras, lūpiņas dreb. «Paldies, saimniec, par visu labu. Es atpakaļ uz šejieni vairs nenākšu, lai Daumants velti nemeklē.» Sabučojāties …te saimniece sērīgi nopūtās un pielika pie acīm kabatdrānu, — noskatījos, kā viņa aizgāja, koferīti rokā nesdama. Nu tu vari bučoties pa sētmalēm ar savu Gitu, cik uziet! Tikai pielūko, lai viņas tēvs tev stilbos neielaiž savu suni, tas ir ciets cilvēks.

— Uz kurieni Baiba aizgāja?

— Nezinu, neteica.

Pamanījis dārzā māti, Daumants pārlēca tieši pāri sētai.

— Vai Baiba pie jums nav?

— Nē. Teicās braukt pie tevis. Vai kas noticis?

— Jā, nelaime.

— Ar Baibu? — māte satraucās. — Nāc iekšā virtuvē.

Kristaps, kā vienmēr grāmatu šķīvim priekšā atstutējis, ēda.

— Pie visa vainīgs tas aptaurētais skuķis no Līčupes ielas! — Daumants eksplodēja. — Visu ziemu velkas man pakaļ kā ēna, karas kaklā. Sākumā man likās, ka šī pa jokam, bet laikam jau nopietni: draud slīcināties, kārties un velns zina ko vēl. Vienīgajai meitiņai nekā netrūkst, ko grib, to dabū. Un nu viņa iekārojusi mani — kā im­porta kurpes vai kleitu. Zākājas par Baibu, piesola naudu, mašīnu, visādus labumus, lai tikai nākot pie viņas. His-tēriķe gatavā!

— Vai smuka? — Kristaps painteresējās.

— Nu smuka, jā, ģīmis tik svēts un nevainīgs, ka ne­uzminēsi, kas viņai aiz ādas. Tā es ari iekritu. Šī sataisa mīlīgas actiņas — pēc zīmēšanas nodarbībām tik vēlu esot bail vienai iet mājās. Pavadīju vienreiz, otrreiz, šī jau pārliecināta, ka tur mani pavadā kā savu dobermani, uzsvilps, un es tūlīt skriešu. Nekas nesanāca. Domāju, liksies mierā, bet nē, šī vēl trakāk.

— Kaimiņu sievas veikaliņā jau labu laiku trin mē­les, — māte piebilda, — paldies dievam, ka Baibai saticīga daba.

— Šo dienu viņa man nepiedos. Uzskrēja virsū, kad Gita mani…

— Tava Baiba ir piedzimusi vismaz divus gadsimtus par vēlu. Pat pie mums sekss ir kļuvis par parastu parā­dību.

— Tikai ne Baibai. Viņa pieprasīs šķiršanos.

— Nu un kas? Preci nost to miljonāri un dzīvo cepuri kuldams bez liekām klapatām un raizēm.

— Es jau neesmu sugas bullis, ko var nopirkt par dārgu naudu vaislai, — Daumants nikni atcirta. Mazliet nomierinājies, viņš turpināja apdzisušā balsī: — Man va­jag Baibu un citas nevienas. Bet es pat nezinu, kur viņu meklēt.

— Man bail par tevi, Kristap. No kurienes tu tāds ciniķis un aprēķinātājs esi radies? — Māte nosodoši pavērās vecākajā dēlā.

— Es jau tikai pajokoju, māt. Vai tu humoru nesa­proti?

- Šito nudien ne. Brālim nelaime, bet tu te gvelz nie­kus. Nebūtu Baiba stāvoklī, tad vēl nekas. Šajā laikā sie­vietes visu uztver daudz jūtīgāk. — Māte apsēdās, brīdi domāja, atbalstījusi zodu delnā. — Šovakar jau vēls. Rīt aizej uz darbu, piezvani viņas mātei, apskrien draudzenes. Ka tik uztraukumā sev kaut ko nenodara!

Lēnām un negribīgi Daumants kāpa pa stāvajām kāp­nēm uz savu istabu. Pirmais stāvs grima tumsā, saimniece, par laimi, jau gulēja. Nelielā telpa vēl glabāja Baibas smaržu, viņa lietoja tikai lavandas odekolonu un ziepes. Viņš pārmeklēja, vai kaut kur nav atstāta kāda zīmīte, un neatradis tāpat ar visām drēbēm atgūlās uz dīvāna. No pretējās sienas uz viņu raudzījās vēl skolas laikos zīmē­tais sievas portrets.

Viņš, precēts vīrs, nedrīkstēja tā aizmirsties, jau kuro reizi Daumants sev pārmeta. Ja viņš nebūtu mīlējis sievu, bet mīl taču. Tas skuķis mācās virsū kā miegs, skūpstīja viņu. Baiba laikam redzēja. Sievietes vienmēr pārdzīvo traģiskāk. Baiba jo īpaši. Kā nu lai attaisnojas?

Visu laiku Daumants uztraucās un domāja par Baibu, Tad pēkšņi kā ar āmuru pa pieri pārsteidza atziņa — viņam būs bērns. Daumants to ieraudzīja iztēlē nevis kā mazu zīdainīti, tie viņam likās neglīti, bet divus vai trīs gadiņus vecu. Uzlēcis kājās, Daumants paņēma papīru, pasteļkrītiņus un, visu aizmirsis, zīmēja meitas portretu. Tāda būs viņa meita — rūsganiem matiem un lielām, zi­lām acīm kā mātei.

Rīta gaismā zīmējumu pabeidzis, viņš noguris iekrita gultā un cieši aizmiga pārliecībā, ka nākošajā dienā viss nokārtosies: Baiba būs pārnakšņojusi pie mammas vai kādas draudzenes, lielais uztraukums būs pārgājis, viņš nolūgsies, un viss būs atkal labi. Citi precētie vīrieši ne­būt nav tādi svētuļi, reizēm kopīgos darbavietas izbrau­kumos vai somu pirtīs gribot negribot iznāk sagrēkoties. Viņu sievas tādēļ uz ecēšām nelec Par Baibu gan to nevar teikt. Grūti viņam ar tik jūtīgu sievu. Reizēm izsprūk skarbāks vārds: darbā sagājis šķērsām, kāds pārpildītā autobusā uzgrūdies viņa somai ar olām, šķidrums aptrai­pījis kādai dāmiņai importa mēteli, un tā nu piekladzina visu autobusu… Nervi sakarsēti līdz baltkvēlei, kaut kur taču jāizlādējas, citādi drošinātāji pārdegs, Bet Baiba tūliņ izplūst asarās, un viņam stundām ilgi jālūdzas, jā­zvēr, ka nekad vairs …

*

Pa to pašu ceļu, pa kuru Sveta priecīgi satraukta pirms gada brauca uz savām pirmajām mājām, nu devās Baiba, nezinot, kas viņu Bauzēs sagaida. Ceļš te meta līkumus ap stāvākiem pauguriem, te ieslīdēja ieplakās, atklājot braucēju skatieniem lielākus un mazākus ezerus, Baiba šoreiz nekā neredzēja. Prātā nāca viena drūma doma pēc otras.

Jau krēsloja, kad autobuss apstājās Bauzēs. Centra namu logos spīdēja gaisma, ari ielas bija gaišas un asfaltētas.

«Te vairāk izskatās pēc pilsētas nekā mūsu nomalē,» Baibai pavīdēja doma. Atradusi namu, kurā dzīvoja Svet­lana, un veltīgi izklauvējusies pie durvīm, Baiba apsēdās uz kāpņu pakāpiena. Viņa vairs nespēja paspert ne soli, pārāk grūta bija šī diena.

Baibu uzmodināja skaļas balsis. Pa kāpnēm augšup smiedamies nāca divi bērneļi un sieviete ar lielu puķu pušķi rokās.

— Jūs kādu meklējat?

— Es pie Svetas.

— Sveta nesen pārcēlās pie vīra. Mēbeles gan vēl at­rodas tepat. Ko mēs stāvam kāpnēs? Nāciet iekšā. — Sve­šās vēlīgi aicināta, Baiba iegāja istabā, — Tūliņ mēs visu noskaidrosim, es tikai ielikšu puķes ūdenī. — Veiklām rokām sieviete kārtoja ziedus platā, zemā traukā, citu augstāk, citu zemāk. Kritisku skatienu aplūkojusi savu darbu no visām pusēm un vēlreiz ziedus pārkārtojusi, viņa noprasīja: — Skaistas?

— Skaistas, — Baiba piekrita.

— Nebrīnieties, esmu daiļdārzniece. Uz maniem ple­ciem visa ciemata apzaļumošana, raujos melnās miesās. Bet ko es te par sevi. — Viņa aprāvās. — Tūliņ piezvanīšu Svetlanai.

— Nevajag, es pati aiziešu, pastāstiet tikai ceļu.

— Ko jūs — tādā tumsā: pāri gravai, pāri upei! Lai brauc pakaļ. Jūs sēdiet, jūtieties kā mājās. Es nolikšu bērnus gulēt.

Nepagāja ne pusstunda, kad Sveta ar vīru bija klāt. Viņa metās Baibai ap kaklu un no prieka apraudājās.

— Kā tu te gadījies? Naktī? Kāpēc iepriekš nepaziņoji? Es nevienu no mūsējām neesmu satikusi, tikai Dēziju. Ne­zinu, kā jums visām klājas, — Sveta runāja, atbildi ne­gaidīdama.

«Kā laime pārvērš cilvēku,» iegrimusi mašīnas mīkstajā sēdeklī un klausīdamās Svetas līksmajā balsī, Baiba no­gurusi domāja. «Šī ir pavisam cita Sveta. Blakus stalta­jam vīram pat augums vairs nešķiet tik dižens.»

Acīgā Sveta, kaut arī bija pamanījusi draudzenes sa­raudātās acis, iztaujāt nesāka. Apmīļota un pabarota Baiba gulēja baltos palagos istabā ar baltām mēbelēm, kuru Mārcis bija iekārtojis nākamajam bērnam. Ienākusi novēlēt labunakti, Sveta apjautājas:

— Vai var jau manīt?

Baiba klusēdama pamāja, nodomādama, ka pēc pusgada ari viņa būs tāda pati kupla.

— Spārdās kā negudrs, neliek mieru. Laikam būs puika. Mārcis traki gaida. Sadomājis vectēvam un tēvam par godu dot Mārtiņa vārdu. Tāda esot ģimenes tradīcija no senseniem laikiem. Es gan smejos, ka juceklis vien iz­celsies, saukšu vienu, atnāks trīs… — Ievērojusi, ka Baibai trīc zods un viņa ar pūlēm valda asaras, Sveta aprāvās. — Kas tev lēcies? Ko dara Daumants? Skolā daudzas meitenes tevi viņa dēļ apskauda. Atceries, tā pati Dēzija vai no ādas līda laukā.

— Nav vairs Daumanta.

— Kā nav? Sveta satrūkās.

— Es aizbēgu no viņa.

— Nu gan tu mani nobaidīji, es nodomāju, ka beigts un pagalam.

— Man tikpat kā miris.

Kad Baiba izstāstīja, kas šodien noticis, brīdi abas sē­dēja klusēdamas.

— Nu saki — vai tu savam Mārcim piedotu?

— Nezinu. Bet izskaidrojusies es būtu. Sievietes pašas ari reizēm ir baigās, krīt uz vīriešiem kā bites uz medu. Tādām vienalga, precēts vai neprecēts. Un Daumants pie­devām tāds smukulis. Varbūt tas skuķis pats viņam kārās kaklā?

Baiba atcerējās, ko par Gitu bija stāstījusi saimniece, un pamāja ar galvu.

— Redzi nu — Vai Daumants zina, uz kurieni tu devies?

— Nē.

— Viņš droši vien tagad uztraucas, tevi meklē.

— Gan jau sēž sava plenērā un mīlinās ar Gitu. Viņš mani nemaz neredzēja, pat nenojauta, ka es uz turieni

aizbraukšu.

Baiba teica vienu, bet klusībā bija pārliecināta, ka Dau­mants viņu meklēs, uztrauksies. «Tā viņam būs laba mā­cība. Par Bauzēm viņš pat neiedomāsies. Lai pa mokās.»

Sveta nezināja, kādu padomu draudzenei dot. Viņa bija gatava dalīties laimē, bet nelaime katram sava, to citiem neizdalīsi pa drupačai kā maizes riku.

— Nekas nav briesmīgāks par vientulību: bez mātes, bez tuviem draugiem un iemīļota cilvēka, — viņa domīgi teica. — Es to esmu pārcietusi. Ja kāda gribētu man Mārci atvilt, es cīnītos visiem spēkiem un visiem līdzekļiem, ne­vis gļēvi aizbēgtu, atstājot vīru neziņā. Tu esi nogurusi. Rīts gudrāks par vakaru. Dosimies pie miera!

Baiba palika viena. Pa atvērto logu viņa dzirdēja sienāžu sisināšanu. Tas, ka Daumants tajā pašā naktī, par viņu domādams un pārmetumos mocīdamies, zīmē savas nākamās meitas ģīmetni, Baibai pat prātā neienāca.

Kaut kur tālumā, piesakot jaunu dienu, iedziedājās gai­lis. Viņam tūliņ skanīgā balsī atsaucās kāds tepat lejā zem loga. Drīz vien viss gaiss skanēja no Baužu gaiļu pirmās rīta sasaukšanās. Tad atkal iestājās klusums. Ausa gaisma. Pati grūtākā diena un nakts Baibas deviņpadsmit gadus ilgajā dzīvē tuvojās nobeigumam. Nogurums pra­sīja savu. Otros gaiļus Baiba vairs nedzirdēja…

Ar viegli slēptu lepnumu Sveta nākošā dienā izrādīja Baibai savu darbavietu — pieņemamo istabu, uzlaikoša­nas kabīni ar trim lieliem spoguļiem. Blakus atradās darb­istaba. Baiba bija pārsteigta — divas elektriskās šujmašī­nas, ērts galds piegriešanai, sienā iebūvēti skapji -— viss spīd un laistās. Negribot viņa iedomājās saspiestību, kāda valdīja viņas ateljē. Galds pie galda divās rindās, pa vidu šaura eja, putekļi, mašīnu troksnis.

— Šī ir mana vieta. Kamēr mazulis paaugsies, pāriniece strādās mājās, vēlāk mēs mainīsimies. Mārcis gan saka, lai paris gadu par darbu i nesapņoju. Bet ko lai iesāk, kad skapji pilni ar nešūtām kleitām un kostīmiem? Sie­vas vai uz ceļiem lūdzas. Arī tev netrūktu, ko strādāt.

Varbūt tu būtu ar mieru? — Sveta jautājoši paskatījās Baibā. — Vismaz pagaidām, kamēr tiksi skaidrībā? Darbs atrastos arī Daumantam, un dzīvoklis tepat blakus.

— Es labprāt, es ar prieku! — Baiba iesaucās, bet tad pēkšņi apklusa. Viņas ateljē tāpat bija sakrājies kaudzēm nešūtu kleitu. Vēl sestdiena, svētdiena, pirmdien beidzas piešķirtais atvaļinājums un jābūt atpakaļ.

— Bet tev taču pienākas divas nedēļas, — Sveta iemi­nējās.

— To otru piešķirs vēlā rudenī, kad darba mazāk.

— Uzraksti lūgumu, lai pagarina. Mārcis nākamnedēļ brauks uz Rīgu, aizvedīs. Pievienosim ārsta zīmi, ka tu pagaidām nevari strādāt, kaut kas ar nerviem vai sirdi. Mums laba dakterīte. Nervi tev patiešām nav kārtībā, daudz nekas melots nebūs. — Viscaur godīgā Sveta, gri­bēdama palīdzēt draudzenei, bija ar mieru ielaisties kom­promisā ar sirdsapziņu. Baiba iegrima domās — varbūt tiešām strādāt šeit kopā ar Svetu?

— Man tagad jāsarauj, Šīm divām kleitiņām šovakar nāks pakaļ. — Sveta izklāja uz galda vienu zīda, otru vistras kleitu. — Ir jau pielaikotas, jāsašuj vīles un jā­izgludina. Bet tu pa to laiku pastaigā pa ciematu un visu labi apdomā.

— Negribas. Labāk es tev palīdzēšu. Nu darbnīcā dūca divas mašīnas.

— Kā tev ar dziedāšanu? — pēc brīža Sveta apjautājās.

Baiba satraucās. Par Tagilu viņa bija pavisam aizmir­susi. Ko teiks meitenes, ko Irbīte? Daudzas saites viņu saistīja ar Rīgu, un sāpīgi būtu pārraut ikvienu no tām. Tieši tagad mēs tā īsti esam sadziedājušās, un ziemā Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Pašreiz gan visi izklīduši līdz septembra vidum. Un ko par mani domās darba­biedrenes? Precētās tūliņ nospriedīs, ka esmu izdarījusi abortu un radušies sarežģījumi, brigadiere nievājoši sa­vilks uzacis un teiks, ka jau tūliņ sapratusi, kas aiz tās godīgās fasādes slēpjas.

Baibai kļuva sevis tik ļoti žēl, ka asaras sāka līt aumaļām. Sveta dzīrās mierināt, bet tad pārlika: lai iz­raudās, kļūs vieglāk. Labāk lai rūgtums izlīst uz āru nekā krājas sirdī.

— Piedod, — Baiba pēc brīža izmocīja smaidu. — Ne­varēju savaldīties.

— Man jau arī acis slapjā vietā, Mārcis saka, ka rei­zēm līstot kā no lejkannas.

Brīdi atkal dūca abas mašīnas.

— Zini, te tomēr labāk strādāt nekā pie mums ateljē, tu satiecies ar savām klientēm, novērtē, kas kurai piestāv pēc auguma, gadiem, dod padomu, ja kaut kas neizdodas, palabo. Mēs tik dragājam — kā jau pie konveijera — un pašas nemaz neredzam, kā mūsu darbs izskatās. Es pat piegriezt vairs nemācētu, ateljē ir speciāla darbiniece, kas to vien dara kā piegriež un uzmēra. Baigā knīpstanga, runā, ka ņemot dzeramnaudas. Pati jau gados, bet ģērbjas eleganti. Vadītājam nav luksa žigulis, bet viņai ir.

— Žiguli var nopelnīt arī godīgā ceļā, — Sveta pie­zīmēja, — Mārcis savējo dabūja kā prēmiju par labu darbu. Bet par piegriešanu neraizējies. Mums ir dažneda­žādi šabloni, atliek vienīgi mazliet pakoriģēt. Diez­gan strādāts, ejam pusdienās!

— Saimnieces mums labas, produktus dod kolhozs, — Sveta stāstīja. — Traktoristiem un kombainieriem ražas novākšanas laikā ēdienu pieved uz lauka. Vispār ar ēstvarīšanu mājās nenoņemamies, vienīgi pa svētdienām Mārča mamma pagatavo ko gardāku. Nāc, es tev parā­dīšu savu dzīvokli. Ja izlemsi palikt, tas būs tavs. Ne­brīnies. Māja paredzēta jaunajiem speciālistiem. Ari šu­vējām…

«Vidēji liela istaba, lodžija, mazulis varētu gulēt svaigā gaisā cauru gadu,» Baiba vērtēja. «Ar mūsu būceni ne salīdzināt. Rīgā pie tāda dzīvokļa mums tik drīz netikt.»

— Lauku cilvēki piektajā stāvā negrib dzīvot, tādēļ te mitinās vienīgi jaunieši. Daiļdārzniece ar ģimeni pārcel­sies uz Līvānu mājiņu, rudenī būšot gatava. Dārzu viņa jau iekopusi. Tagad visi, kuriem bērni, ceļ savas mājas. Un pareizi dara — bērnus kopš mazotnes vajag radināt pie darba. Mēs ar Mārci savējo arī nelutināsim, lai ne­izaug baltrocis.

*

Daumants izmisīgi meklēja Baibu. Viņas labākā drau­dzene Dace kopā ar Pēteri atradās orientēšanās sacīkstēs kaut kur Sibīrijā. Rolandiņš, Baibas pusbrālis, teica, ka māsu neesot redzējis veselu mūžību. Ateljē vadītājs, pa­vēries Daumanta satrauktajā, izmocītajā sejā, pasauca viņu sānis un deva padomu apstaigāt slimnīcu ginekolo­ģiskās nodaļas. Viņa Baiba un aborts, nekad! Daumants domās noraidīja šādu varbūtību, tomēr gāja, sarka, stostī­jās, klusēdams pacieta slimnīcu personāla zobgalīgos ska­tienus. Veltīgi. Pievakarē satriekts, pārguris viņš sēdēja mātes virtuvē un nezināja, ko iesākt.

Dienu vēlāk Daumants uz ielas pie vārtiņiem ieraudzīja Gitu. Suns aiz žoga rēja aizgūdamies.

— Ko tu te velcies? — Daumants viņai nikni uzsauca.

— Tikai tevis dēļ visa šī jezga! — Pabīdījis Gitu nost, viņš neatskatījies iegāja mājā.

— Tik un tā tu būsi mans! — Gita nosauca pakaļ.

— Tagad, kad sieva no tevis aizbēgusi, tas ir pavisam droši,

Pieci soļi uz priekšu, pieci — atpakaļ — tā Daumants soļoja naktī pa istabu, līdz paguris tāpat ar visām drē­bēm iekrita gultā.

— Puisis pavisam postā aizies, — Daumanta māte, pie kaimiņienes aizgājusi, žēlojās. — Ne vairs ēd, ne guļ.

— Tā viņam vajag. Apmānīt tik labu un mīlīgu sievu. Krietns cilvēks uz to nebūtu spējīgs. Un ar ko? Ar to svilpasti Gitu.

— Gan jau Baiba jums pateica, uz kurieni dosies?

— Ne, atstāja savas mantiņas un teicās kādu atsūtīt pakaļ. Lai velti nemeklējot, viņa būšot tālu prom. Un bērnu uzaudzināšot viena pati.

— I par to paldies. Vismaz jādomā, ka roku sev nav pielikusi.

— Prātīgākais — nogaidīt, lai pāriet lielie uztraukumi. Gan pati dos ziņu, kaut vai uz darba vietu, — Kristaps sprieda.

— Es nespēju sēdēt rokas klēpī salicis un mierīgi gai­dīt, vai tu to saproti, grāmatu tārps!

— Netrako! Sevi Baiba nežēlotu, bet nākamo bērnu gan.

*

Veco, labo dakteri pazina un mīlēja jau trešā Baužu paaudze. Uzzinājusi, ka saslimis kāds no viņas aprūpēja­miem, ārste nekurnēdama devās to raudzīt, vienalga, kāds ārā bija laiks. Vairāk par zālēm sirdzēju uzmundrināja sirsnīgie vārdi, cerība uz izveseļošanos, kādu daktere prata iedvest.

Uzgaidāmā istaba bija tukša. Baiba nedroši pavēra ka­bineta durvis.

— Tāda kā neredzēta mūsu pusē. — Ārste paskatījās caur brillēm un pasmaidīja.

Baiba neko neslēpa un izstāstīja ārstei visu savu lielo bēdu stāstu.

Nākamā mazulīša dēļ no uztraukumiem gan jāvai­rās! — ārste piekodināja. — Pats labākais dziedinātājs — darbs. Paravē dārzu, palīdzi pļavā sienu vākt. Svaigs gaiss, vienkāršs lauku uzturs, naktīs labs miegs — tas ir viss, kas nepieciešams nākamajai māmiņai. Nedēļu at­pūties, gan viss būs labi.

Ārstei viegli teikt — neraizēties, domāt par labo, prie­cīgo. Bet ja nu Baibai bez Daumanta pat saule šķiet melna? Naktī gultā izstiep roku — blakus tukša vieta. Nav pie kā pieglausties, kam padomu prasīt. Tikai tagad, kad Daumanta nebija līdzās, Baiba pa īstam saprata, cik ļoti viņu Iemīlējusi. Sveta arī zāģē katru dienu vienu un to pašu — jāpaziņo Daumantam, jāsatiekas, jāizrunājas, gan viss noskaidrosies. Varbūt Daumants neesot tik vai­nīgs, kā Baibai liekoties. Un, ja ari būtu, ikvienam varot paklupt kāja. Ja cilvēku pa īstam mīl, tad jāpiedodot. Ne­drīkstot domāt tikai par savu aizvainojumu. Bērnam būšot vajadzīga ne vien māte, bet arī tēvs.

Svetai labi, Mārcis ir stabils kā klints, Daumantam turpretī vējš pa galvu šaudās. Baiba sāka šaubīties, vai viņa pareizi darījusi, atbēgot šurp un atstājot visus ne­zina.

*

— Čau, Daumant! — Dēzija Rīgas centrā saķēra bijušo skolas biedru aiz rokas. — Kas ar tevi? Tev tāds iz­skats, it kā tu būtu vismaz gadu noslimojis.

— Uz to pusi bija, — Daumants noņurdēja. Par šo sastapšanos viņš nemaz nepriecājās.

— Kā tad Baiba tevi slimu pameta vienu? — Dēzija taujāja.

— Kādēļ tu domā, ka pameta? — Vai tiešām vēsts par viņa nelaimi būtu aizskrējusi pat līdz Dēzijas mazpil­sētiņai?

— Neizliecies, it kā tu nezinātu, ka Baiba jau otro ne­dēļu raujas pa Bauzēm. Abas ar Svetu.

— Sveika un vesela? — Daumants pēkšņi atplauka.

— Protams, — Dēzija nobrīnījās par tādu muļķīgu jautājumu.

— Vai tu ar personīgo tačku?

— Protams.

— Paķersi mani līdzi?

— Ar lielāko prieku. Diviem būs īsāks ceļš. Man vēl šādas tādas darīšanas. Satiekamies pēc divām stundām stacijas laukumā. Oranžs žigulis, pēdējie cipari 33.

— Okei.

Tā nu gan ir cūcene, ka viņš saskrējies ar Dēziju. Tādā izskatā Baibai nedrīkst rādīties. Jāsapošas, janoskujas…

Norunātajā laikā Daumants jau gaidīja. Rokā viņš sau­dzīgi turēja baltā papīrā ietītu puķu pušķi. Tas atkal bija agrākais Daumants. Dēzijas vērtējumā — skaistākais viņu kursa puisis. Daumants klusēja, prātoja, kā attaisno­ties. Būtu zinājis, cik daudz Baiba toreiz upmalā redzē­jusi… Ja pašu sākumu, kad Gita līda pie viņa bučoties, tad vēl nekas. Sazin kāda apmātība viņu toreiz bija pār­ņēmusi — pašam sieva mājās, un tas skuķis arī traks, bāžas virsū kā aptaurēts.

Nokļuvusi uz platās šosejas, Dēzija pievērsās Dauman­tam.

— Ko tu tāds saskābis? Sastrīdējāties? Daumants klusējot pamāja ar galvu.

— Tad jau mums abiem jāmetas uz vienu roku. Mēs ar vīru arī sagājām ragos, — Dezija iesmējās. — Šis iedomājies mani komandēt, ko drīkst un ko nedrīkst. Sa­runājām nelielā kompānijā doties uz dienvidiem, uz Krimu, bet šis neparko nelaiž, Tad es saskaitos un atbēgu pie mammas.

Dēzija vārdu pa vārdam atcerējās vakardienas strīdu.

— Vēl tu esi mana sieva un es nevēlos, ka tu ar savu mīļāko braukā pa dienvidiem. Izšķirsimies oficiāli, tad dari, ko gribi!

Pēc pirmās nopietnās ķildas Jaungada dienā Dēzija sa­prata, ka šāvusi pār strīpu. Kādu laiku viņa rūpīgi kopa slimo puisēnu, iztapa vīram. Benedikts, nepieradis pie sie­vas laipnības, atplauka. Cerēja, ka ģimenes laime iz­glābta. Neiebilda, ka viņa šad tad aizbrauca uz Rīgu pa­klausīties koncertus vai noskatīties teātra izrādi un pēc tam nakšņoja pie māsas. Otrā dienā viņa parasti vīramā­tes klātbūtnē sīki pastāstīja par redzēto vai dzirdēto. Tas, ka šajos izbraukumos neiztrūkstoši piedalījās arī Ingmārs, nevienam nebija zināms. Braucienu uz dienvidiem viņi ar Ingmāru bija izplānojuši jau sen. Ceļā dosies divas'ma­šīnas — slimnīcas galvenais ārsts ar savu ģimeni un Dēzija ar operācijas māsu — jautru sievišķi labākajos gados.^ Ingmārs grupai pievienosies «nejauši» kaut kur pusceļā. Pārējie braucēji par to nekā nezināja. Tad kādēļ Benedikts draud ar šķiršanos? Šķiršanās Dēzijas plānos nebija paredzēta. Jaunās māmiņas gods viņai atļāva ne­strādāt, dzīvot bez rūpēm.

— Nu, Benīt, tu taču zini, es vēl nekad neesmu bijusi Krima un peldējusies siltajā jūrā. No kā tu baidies? Galvenais ārsts mani pieskatīs labāk par buldogu. Ja ne­gribi laist vienu, dosimies abi.

— Kādam jāpaliek pie bērna. Māte veca, var saslimt.

— Nelaidīsi?

— Nē!

— Ej elle! Es jau neesmu pie tevis pieķēdēta. Neslēpdamās Dēzija devās pie Ingmāra.

— Benedikts piedāvā šķiršanos.

— Nu un tad? — Ķirurgs nelikās par šo ziņu ieprieci­nāts.

— Vai tevi tas nemaz neinteresē? — Dēzija saērcināta jautāja. — Tu taču solīji, ka tiklīdz būšu brīva …

— Daudz ko solīju, — Ingmārs viņu pārtrauca. — Pil­sētiņa maza, mūs visi pazīst. Te mums dzīves nebūs. Saki atkal visu no gala citā vietā ar istabu kaut kur bēniņos… Kad galvenais aizies pensijā, man ir cerības uz paaugsti­nājumu …

— Jūs visi esat cūkas, tu, Benedikts, visi vīrieši! Sā­kumā apberat ar solījumiem, bet vēlāk, savu dabūjuši, pa­rādāt durvis!

Dēzija izskrēja no dzīvokļa. Kāpnēs viņa apstājās ka zemē iemieta. Bērns! Kā viņai tas nebija ienācis prāta ātrāk! Benedikts dancos pēc viņas stabules! Pēc likuma bērns pienākas mātei, lai sūdz, ja grib!

Dēzijai paveicās. Nelielais dārziņš pie mājas bija tukšs. Vīramāte uz terases atpūtas krēslā snauda. Mazais Pēterītis, sētiņā ielikts, kravāja klucīšus.

— Mamm, mamm, — māti pazinis, viņš bubināja un stiepa pretim rociņas. Dēzija piespieda bērnu cieši sev klāt un metās uz garāžu. Pēc stundas viņa jau bija Bauzēs pie mātes.

— Dulla un traka! — māte, mazdēlu ucinādama, rā­jās. — Būtu vismaz drēbītes paņēmusi līdzi. Ko vilksi mugurā, ja mazais apčurāsies?

— Rīt aizbraukšu uz Rīgu un nopirkšu,

— Kas pa to laiku mazo pieskatīs? Mēs abi ar tēvu esam darbā.

«Sākas,» Dēzija nodomāja. «Sīkais mani piesies pie mājas stiprāk nekā ar tauvu.» Droši vien viņa ir pārstei­gusies.

— Piezvani Mārča mammai, lai izlīdz.

Nu Dēzija steidzās uz mājam, sapirkusi visu, kas bēr­nam nepieciešams. Sirds viņai bija nemierīga.

Sēdēdams mašīnā līdzās Dēzijai, Daumants domāja savu domu: «Ja nu Baiba nepiedod, pieprasa šķiršanos? Pielūgšos, metīšos ceļos, tagad, kad mums būs bērniņš, viņa nedrīkst aiziet no manis.» Viņu māca prieks un vien­laikus drudžaina neziņa, izmisīgas bailes.

«Es viņa kādreiz biju ieķērusies līdz ausīm,» Dēzija iesānis vēroja Daumanta profilu. «Skaists jau ir, līdzīgs tam grieķu dievam, kā viņu sauc, par Apollonu laikam, tāds pats kumpains deguns un sprogaini mati. Protams, ar Benediktu nevar salīdzināt. Tagad, ja Daumantu varētu dabūt, neņemtu par velti. No smukuma neviens nav pa­ēdis. Dzīvot no rokas mutē — to spēj tikai tāda muļķe kā Baiba.»

*

Baiba dīkā sēdēja uz lodžijas. Visu dienu abas ar Svetu bija cītīgi strādājušas. Kā deju kolektīva meitenes prie­cājās par jaunajiem tērpiem! Nu varēšot mierīgi braukt uz rajona skati, nebūšot jākaunas.

Strādājot aizmirsās pašas bēdas. Toties tagad tās uz­mācas ar divkāršu spēku.

— Taču šonakt manā pilī

Visi logi gaiši spīd,

Gaidu tevi, gaidu tevi,

Mana mīļā Pelnrušķīti —

skanēja no Diānas lodžijas …

Daumants skolā jokojot ari viņu dēvēja par Pelnruš­ķīti — tādēļ ka patēvs pret viņu izturējās kā pret kalponi.

Baiba bija aizdomājusies, pēkšņi divas spēcīgas rokas pacēla viņu no krēsla un piespieda sev cieši klāt. Uz se­jas viņa juta kvēlus skūpstus. Daumants!

— Mīlu tikai tevi! Piedod man, stulbenim, kretīnam.

— Nerunāsim nekad vairs par to. — Baiba gan smējās, gan raudāja.

— Bez tevis man nav dzīves.

— Man ari.

— Brauksim tūliņ mājās.

— Vēls taču. Neviens autobuss vairs neiet.

— Iesim kājām.

— Trakais, gandrīz divsimt kilometrus!

— Kristaps ir ar mieru mainīties istabām. Māte solījās iet pensijā un pieskatīt mūsu mazuli, — Daumants ~ lepns, ka visu tik labi izkārtojis, — aizgūtnēm stāstīja.

Baiba iedomājās veco māju, šauro istabiņu ar ieeju no virtuves, kurā Daumants ilgus gadus bija dzīvojis kopā ar vecāko brāli, dzērāju tēvu, nē, labāk tomēr pašiem par sevi.

— Kā tev šeit patīk? — viņa apjautajās, kad abi līdzas gulēja uz Svetas izvelkamā dīvāna.

— Nekādas vainas, — Daumants atbildēja, — īpaši vasarā.

— Tad paliekam pavisam, — Baiba pateica to, ko jau vairākkārt bija iedomājusies.

— Te, nomalē, pāķos?! — Daumants uzlēca sēdus. — Prom no Rīgas?!

— Kādēļ gan ne? Sveta, piemēram, ir apmierināta. Un kāda te nomale! Kultūras pils, vidusskola, bērnudārzs, tirdzniecības centrs — viss pie rokas. Tad jau mūsu Pār­daugava ir lielāka nomale.

— Tu domā vienīgi par sevi! Bet es, ko es te darīšu? Varbūt kļūt par slaucēju vai cūkkopi, vai iet tev palīgā šūt kleitas?

— Vispirms es domāju par mūsu nākamo bērnu. Te viņam būtu daudzkārt labāk nekā mūsu pažobelē. Un velti tu smejies — cūkkopējas un slaucējas darbs ir tikpat cie­nījams un vajadzīgs kā drēbnieka vai jebkurš cits arods.

— Piedod, es tā negribēju… Tas nāca tik negaidīti…

Brīdi abi klusēja.

— Svetas priekšnieks jautāja, vai man neesot zināms labs vīriešu uzvalku šuvējs. Viri gribot drēbes pēc saviem kauliem, — Baiba pēc krietna brīža ieteicās.

— Tu, Baibiņ, neapjēdz, ko no manis prasi, Pamest mūsu jauniešu brigādi, kad visi esam tik labi sastrādājušies? Juris Egle rudenī ies uz piegriezēju kursiem, Mieze ieminējās, ka gribot likt mani viņa vietā. Būs lielāka alga. Un gleznošanas nodarbības? Šķirties no Strāla tagad, kad tikko esmu sācis apjaust, kā jāstrādā pastelī, akvarelī un eļļā?… To es nespēju. Tu nevari teikt, ka es nedomāju par bērnu. Pielauzt brāli mainīties ar istabām nemaz nebija tik viegli. Tagad, kad mums būs sīkais, ir cerības ari uz dzīvokli, pāris_ gadu pacietīsimies. Mēs visi trīs ar brāli un māsu uzaugām tajā vecajā graustā, kā tu to dēvē, un nekas, esam dzīvi un veseli. Nē, uz Bauzēm pārcelties es gan negribētu. Atzīsties — tu tikai pajokoji, vai ne? Tas nevar būt nopietni.

Baiba neatbildēja, gulēja cieši aizvērtām acīm. Dau­mants nopūtas, piespieda pieri sievas plecam un aiz­miga.

Baiba vēl ilgi palika nomodā, mocīdamās ar dažādām domām… Vīriešiem tas laikam ir citādāk nekā mums. Viņiem pirmajā vietā darbs, vaļasprieki un tikai tad ģi­mene. Kādēļ Daumants nav tāds kā Mārcis? Ar kādu ne­pacietību viņš gaida mantinieku. Kā saudzē un lolo Svetu. Tik un tā cita vīra Baiba negribētu, vien savējo, lai arī kāds viņš būtu. Daumantā it kā iemājo divi spēki — pie­nākuma apziņa uz savu darbu un vēlēšanās sevi izteikt mākslā. Ar pūlēm viņai bija izdevies pierunāt Daumantu rudenī iet uz Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem. Pārceļoties uz šejieni, tam visam būtu strīpa pāri, tiesa kas tiesa.

Savās šaubās Baiba dalījās ar Svetu.

— Nudien nezinu, kādu padomu tev dot. Ja man liktu atgriezties atpakaļ uz Rīgu un mīcīties pa kopmītni, ne­piekristu neparko uz pasaules. Ne jau Mārča dēļ pirms gada atbraucu uz šejieni. Man gribējās savas mājas, ne­vis kaktiņu kopmītnē. Mīlestība atnāca pēkšņi — kā zibens no skaidrām debesīm. Reizēm man kļūst bail no tādas laimes. Zini, es pat esmu mazliet greizsirdīga uz Dēziju. Jau agrāk viņa tinās ap Mārci. Tagad pasākusi nākt uz mūsmāju — itin kā pie manis, itin ka aiz garlaicības, bet acis bola uz manējo.

Sveta velti uztraucās, Mārcis, kas vakaros pārguris pārnāca mājās, tērpies netīrā kombinezonā, kas oda pēc eļļas un degvielas, Dēzijai nepatika. Bet vienai bija gar­laicīgi, un Sveta — tuvākā kaimiņiene.

Pie vīra dzīvojot, par bērna ēdienu un tīrām drēbītēm rūpējās Benedikta māte. Nu to vajadzēja darīt pašai. Reiz, kad māte, pievakarē no teļu kūts pārnākusi, at­rada mazdēlu pilnā balsī raudam, bet meitu mierīgi lasām grāmatu, izcēlās asa vārdu maiņa:

— Kādēļ bērns raud?

— Kā lai es zinu? Izvārīju mannas putru, neēd.

— Es arī tādu piedegušu neēstu, — māte, ēdienu pa­garšojusi, teica. — Nāc, bērniņ, omīte tevi nomazgās un pabaros.

Vanna bija piekrauta ar netīram drēbītēm.

— Paklau, meit, vai tu patiešām doma, ka man pēc grūtās darbadienas jāappuišo vēl arī tevi ar bērnu? Ko tu Pēterītim rīt vilksi mugura?

— Gan jau.

— Ar «gan jau» bērnu neapģērbsi. Uzsildi ūdeni un ķe­ries klāt!

— Ko jūs visi gribat no manis! — Dezija sāka histēriski raudāt. — Benedikts sakliedza rupjības, piedraudēja ar šķiršanos — un nu tu arī…

— Ja negribi bērnu apkopt, nevajadzēja ņemt, — māte cieti noteica. — Benedikts tev ir pārāk labs vīrs

Benedikts ieradās Bauzēs ar vakara autobusu, Pamanī­jis pagalmā savu žiguli, viņš atviegloti nopūtās.

. — Viņa nekad nav bērnu mīlējusi. Ziemā gandrīz postā aizlaida, — znots žēlojās. — Man dēlēns ir visas dzīves saturs.

— Neatdošu, — Dēzija iecirtās. — Tik mazam bērnam jābūt pie mātes, un jūs man nekā nevarat padarīt,

Benedikts to zināja, likums bija sievas pusē. «Mīlestība patiešam mēdz būt akla. Kā es toreiz neredzēju, kas slēpjas aiz naivas, meitenīgās ārienes?»

— Ko tu vēlies? Es visu sagādāšu, tikai atstāj puisēnu man, — viņš lūdzās.

— Dzīvokli Rīgā, — Dēzija to pateica nedomājot.

— Dzīvokli nevaru solīt, bet istabu gan.

— Centrā?

— Jā. Kirova ielā.

— Ar oficiālu pierakstīšanos?

— Jā. Atbrauc tuvākajās dienās, tad nokārtosim šķir­šanos un visu pārējo. Bērnu es ņemšu tūliņ līdzi.

Dēzijas māte rūpīgi noguldīja aizmigušo mazdēlu uz aizmugurēja sēdekļa.

— Es labprāt būtu viņu paturējusi, bet man vēl kādi gadi jāatstrādā, — viņa taisnojās, tikko valdīdama asa­ras. — Un no Dēzijas, pats redzi, nekādas bērnu aukles nav.

— Neuztraucieties, mūsmājās bērnam nekā netrūks.

— Nav paša galvenā — mātes mīlestības. Dēzija vēl jauna, kas zina, ar laiku nāks pie saprašanas. Nesteidzie­ties ar šķiršanos!

— Diezgan ilgi ticēju, nu vairs ne, — Benedikts nopū­tās un iedarbināja motoru.

Māte, stāvēdama pagalmā, ar skumju skatienu pava­dīja mašīnu, kamēr tā pazuda aiz kokiem, tad atgriezās istabā, kur Dezija, it kā nekas nebūtu noticis, joprojām lasīja grāmatu. Par uztraukumu liecināja vienīgi trīcošas rokas.

— Izmainīt bērnu pret istabu! Kur tu tāda dzeguze mūsu ģimenē esi radusies? — Mātei no sašutuma drebēja lupas.

— Neķērc! Gan viss būs pa pirmo. Tagad tik jābrauc uz Rīgu un labi jāiekārtojas. Lai mazais paaugas, tad ņemšu pie sevis.

— Tad viņš tevi negribēs.

— Ko tāds saprot.

— Gan tu vēlāk nožēlosi, piemini manus vārdus. — Māte noslaucīja priekšauta stūri asaras un devās gatavot vakariņas. ;

«Kur Benim pēkšņi Rīga istaba?» Dezija, uz upi iedama, prātoja. «Vai tik viņš nemuld, lai izmānītu bērnu? Bertas tante, pensionētā skolotāja? Jā, viņa dzīvo Kirova ielā.» Atmiņā atausa Benedikta mirušā tēva māsa, sakaltusi vecenīte. Reiz viņi — tikko apprecējušies — bija aizgā­juši ciemos. Dzīvoklī oda pēc naftalīna un vecām plīša mēbelēm. Istabas lielas kā zāles, augstiem griestiem. Tur varētu izvērsties. Tantiņa jau otru mūžu nedzīvos. Pal­dies dievam, Rīgā visi sludinājumu dēļi aplīmēti ar darba piedāvājumiem. Viņa ies tikai tur, kur daudz vīriešu, ar vīriešiem labāk sastrādāt, viņi nav tik piekasīgi, un arī iespējas apprecēties ir lielākas. Ingmārs, stulbenis, viņai piedāvāja sanitāres vietu slimnīcā par nieka rubļiem, at­radis muļķi. Bet vispār nav ko trakot. Kamēr skaists laiks, viņa padzīvos tepat pie mammas.

*

Pie Svetas ciemodamās, Baiba vienmēr nopriecājās par gleznu pie sienas — senlaicīga māja ar nosūnojušu salmu jumtu kā mūžveca lauku sieva, tai blakus ziedošas ābeles kā jaunas draiskas meitenes, pāri visam dzidri zila pavasara debess.

— Tās ir Mārča senču mājas, — Sveta paskaidroja. — Pašā mūsu kolhoza nomalē dzīvo kāds večuks jau krietni pāri septiņdesmit. Visu mūžu viņš strādājis par namdari un galdnieku, cēlis mājas, gatavojis mēbeles, kolhoza laikā vadījis būvbrigādi. Nu jau pensijā. Lūk, šis vecītis kopš jaunības glezno. Neviens viņu nesaprata — ne sieva, ne bērni, ne kaimiņi —, izsmēja, teica, ko šis ērmojoties. Mūsu jaunais zīmēšanas skolotājs apgalvo, ka tā esot liela māksla, un tikmēr runāja, kamēr pierunāja Ozoltēvu sarīkot kultūras namā gleznu izstādi. Tev vajadzēja redzēt, kas notika. No Rīgas atbrauca vesels autobuss slavenu mākslinieku, skatās, brīnās, slavē. Uzņēma pat filmā, •rādīja televīzijā. Gleznas viņam lielas kā logi. Vietējie tūlīt sazīmēja — tā ir Kleistu birzs, tas upurozols, šī te — vecā Krastu māja. Mākslinieki strīdējās. Vieni saka, žēl, ka večukam nav skolas, citi atkal, ka tas tieši ir labi, akadēmija iztaisot visus vienādus kā ēvelētus dēļus, bet Ozoltēvs saglabājis savu īpatnējo triepienu, tehniku un krāsu gammu. Tā viņi sprieda, mēs pārējie tikai klausījāmies, ko mēs no tādām lietām saprotam. Bet varbūt Daumantu tas interesētu?

— Tu pati nemaz neapjēdz, kā mani iepriecināji. Izstāsti ceļu, mēs ar Daumantu aiziesim pie Ozoltēva.

— Mārčs var aizraut ar mašīnu.

— Nē, ms labāk ar kājām.

Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants iz­staigāja Baužu apkārtni un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.

Neviļus galvā iešāvās doma, kuru līdz šim viņš bija kategoriski noraidījis. «Varbūt patiešām ap­mesties šeit uz dzīvi? Atstrādāšu savas stundas un brī­vajā laikā gleznošu, cik patīk. Nekāds pārākais talants man nav, tad jau Strāls būtu mudinājis uz akadēmiju. Ne­viens man neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņa pēc padoma.»

Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants izstaigāja Baužu apkārtni, jūsmoja par skaisto dabu un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.

Sestdienas rītā Baiba vedināja vīru garākā pastaigā.

Šaurs, reti braukts, ar lauku puķēm gar malām apaudzis ceļš līkumoja cauri birzīm, apliecās ezera līcim vai stāvākam pakalnam. Tā iedami, viņi nonāca bagātā kolhoza vistālākajā nostūrī. Ļaudis no šejienes pārcēlās uz centru, pametot vecās mājas savam liktenim. Vienigi vecīši, kurus vairs nevilināja ne rosīgā kultūras dzīve, ne universālveikala importi, šeit vadīja savas atlikušās dienas. Rudeņos un ziemās, kad jau tā sliktais ceļš mašīnām kļuva neizbraucams, viņi arī tika pamesti likteņa varā.

Reizi pa reizei Daumants apstājās un ilgi skatījās, itin kā gribēdams redzēto paturēt atmiņā. Kāda ezera smilšainā līcītī abi nopeldējās un atpūtās. Gludi nomīdīta taciņa viņus aizveda pie senlaicīgām ēkām. Salmu jumti, vietām izraibināti zaļām sūnām, ar savu smagumu itin kā spieda ēku guļbūves vainagus zemē. Skaļi riedams, bet asti priecīgi luncinādams, pieskrēja melns sprogains šunelis.

— Sē, Kranci!

Šunelis negribot pagājās klētiņas virzienā. Tās ēnā sēdēja večuks un gleznoja. Pāri vecmodīgu briļļu stikliem uz ienācējiem raudzījās draudzīgas, smieklu krunciņu apņemtas acis.

— Labdien, Ozoltēv! — Baiba sveicināja. — Jums labasdienas no Krastu mātes un te ciemakukulis.

— Pašcepta karašiņa, mīkstajā pūka, tas gan labi, — večuks nopriecājās, saņemdams pa senai parašai baltā drāniņā ievīstīto kukulīti. — Maizīte izbeidzās pirms divām dienām. Tuvumā veikala nav. Kaimiņiene solīja atvest no centra, bet nerādās. Nāciet nu jūs arī pie azaida galda. Vakar izmetu liepu medu. Šogad ziedēja kā nekad.

Plašajā, ar baltu āboliņu apaugušajā pagalmā pletās varena trijžuburu liepa. Tās ēnā atradās no ozola bluķiem darināts galds un sēdekļi. Saimnieks no akas izvilka piena kannu, no klēts atnesa ar dvieli pārsegtu medus bļodu. Baibai līdzpaņemtās ēdnīcas smalkmaizītes blakus dzintarainajam medum šķitās bezgaršīgas un apnikušas, bet vecais vīrs tās mērcēja pienā, medū un ēda slavēdams.

— Mēs redzējām, cik skaisti jūs esat uzgleznojuši ezeru, — Baiba ieminējās. — Mans vīrs arī glezno, mācās studijā.

— Es jau tikai pa vaļas brīžiem, — Daumants atrunājās.

Ozoltēvs brīdi kā vērtēdams paraudzījās ciemiņā.

— Pa vaļas brīžiem, — viņš rūgti teica. — īsta māksla prasa visu. Būtu man tavi gadi, pavisam citādi savu dzīvi nodzīvotu, bet ko nu vairs… Cik nav mani smējuši, cik bāruši. Sieva skauda katru latu, ko izdevu par krāsām un audeklu. Bērni staigājot lāpītām drēbēm, cauriem zābakiem, kauns no ļaudīm. Bet tas, kas manī bija iekšā, lauzās uz āru, gleznojot biju laimīgs, aizmirsu visu — darbu, trūkumu, slimības. Reiz sadūšojos. Paņēmu dažas gleznas, aizbraucu pie paša Purvīša, jāzina taču, ir man talants vai nav. Tas notika pa vidām starp abiem kariem. Purvītis toreiz jau bija krietni gados. Šis saliek manus darbus rindā gar sienu, pieiet tuvāk, atkāpjas tālāk, nekā nesaka, skatās. Man ceļi no bailēm ļogās, kas tik nu būs. Gana izskatījies, nosēdina mani mīkstā krēslā un sāk pratināt, no kuras puses nākot, kādās skolās mācījies, ko darot pašreiz. Stāstu, kā ir, skolā sagāju sešas ziemas, pieprotu galdnieka un namdara amatus. Tev, puis, liels talants, pabeidz vidusskolu un nāc uz akadēmiju, uzņemšu savā darbnīcā. Kur man toreiz, nabaga amatniekam ar sievu un maziem bērneļiem, līdz akadēmijai tikt. Vēroju dabu — tuvumā krāsas spilgtas, katrs sīkums labi redzams, bet tālumā viss saplūst, kļūst gaisīgs un līnijas itin kā satek vienā punktā. Tā arī mālēju. Tūliņ pēc kara mūsmājās kādu vasaru apmetās viens īsts mākslinieks. No viņa es daudz iemācījos, nu jau miris, labs cilvēks bija.

— Ozoltēv, parādiet savas gleznas, — Daumants palūdza.

— Citreiz, puis, agrāk par mani smējās, ar pirkstiem rādīja, nu pēc tā ķinīša pasākuši nākt rindā vien, lai pārdodot savus darbus. Kam man nauda, pensiju saņemu, sava iztikšana ir un krāsām arī atliek. Vairāk nekā man nevajag. Kad nomiršu, lai kolhozs ņem, kultūras namam tukšu sienu diezgan. Gribas pabeigt iesākto, kamēr saulīte vēl rotājas ūdenī.

— Vai jums neatradīsies kāda veca ota un papes gabals?

Ne vārda neteikdams, večuks iegāja namā un iznesa prasīto. Brīdi Baiba klusēdama vēroja, kā abi aizrautīgi strādā.

— Paejies, meit, pa dārzu un paēdies ogas.

Baiba staigāja pa veco dārzu kā pa apburtu pasaku valstību. Bites dūkdamas pa viņām vien zināmiem gaisa ceļiem laidās uz stropiem. Ar lielām un saldām ogām aicināja upeņu krūmi. Jāņogas kārdināja ar sarkanajiem ķekariem. Avenājā ar zemē sabirušajām ogām mielojās vistu saime.

— Salasīšu jums upenes, lai saimniece uzvāra ziemai ievārījumu, — Baiba teica Ozoltēvam.

. — Mana saimniece kopš pērnējā rudens mīt veļu valstībā, bērni pa svešām malām izklīduši, esmu palicis viens — pats sev kungs un pavēlnieks.

Nekā nebilzdama, Baiba iegāja virtuvē, sameklēja lielu bļodu un devās uz dārzu. Daumants, iegrimis gleznošanā, to pat nepamanīja.

Kad saule jau slīdēja uz vakara pusi, Ozoltēvs rūpīgi izmazgāja otas, nostājās Daumantam aiz muguras un ilgi skatījās: — Tu, puis, esi ceļa sākumā. Neiznieko savu dzīvi, kā to esmu darījis. Met nu mieru, iesim paskatīties tās manas bildes.

Vecais gleznotājs nesa ārā gleznas citu pēc citas un krāva tās šķūņa galā uz naglām.

— Tās te sacftlna kinoļaudis. Istabas man tumšas, lodziņi mazi, nevar filmēt. Pa ziemu es vairāk niekojos ar koku.

Gleznas rindojās viena blakus otrai, cita virs citas, noklājot šķūņa dēļu sienu. Vairākās bija atainoti kalni.

— Par kalniem sapņoju visu mūžu. Pirms gadiem desmit saņēmu dūšu, aizbraucu uz Kaukāzu. Apmetos pie kāda gana kalnu ganībās un gleznoju, gleznoju. Tie bija laimīgākie brīži manā mūžā. Kādi tur saules lēkti! Ieplakas līdz malām pilnas ar miglu kā saputotu krējumu, bet sniegiem klātās virsotnes jau atmirdz rožainas. Pa dienu atkal viss izmainās, klintis kļūst daudzkrāsainas, ēnas caurspīdīgas. Kalnu ganību sulīgais zaļums un puķu pārbagātība līdzās klinšu skarbajam varenumam. Mierīgs, ieplakā guļošs ezers kā spogulī ataino apkārtējās virsotnes. To skaistumu es nemaz nespēju parādīt, lai kā censtos. Būtu pats Purvītis jaunībā pamācījis, tad varbūt kaut kas iznāktu.

Daumants skatījās klusēdams. Vakara rēnās saules apspīdēts, pie šķūņa sienas bija redzams viena cilvēka mūža darbs. Viņa kādreiz gatavotie skapji un krēsli, bufetes, galdi un gultas tagad droši vien atzīti par vecmodīgiem un nokurināti, bet gleznas glabās roku pieskārienu mūžīgi.

— Pirms pāris nedēļām divi bija atskrējuši ar žiguli, esot mākslinieki, lai dodot savus labākos darbus. Šie izkārtošot man personālizstādi Rīgā, es kļūšot slavens visā padomju zemē. Nedevu. Kam man vairs slava? Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit, kad es vēl biju stiprs un vesels, tad gan, bet tagad, kad jāpošas uz kukaiņu ciemu… Tā tas cilvēka mūžā iekārtots. Šakumā rāpjamies dzīves kalnā, citam iet vieglāk, citam grūtāk, gadās paklupt, noslīdēt lejā, bet, kam izdodas nokļūt virsotnē, tam elpa aizraujas no plašuma un skaistuma, kas atklājas. Neesi gana izpriecājies, kad dzīves ceļš jau vijas lejā un pasaule katru gadu kļūst aizvien šaurāka un šaurāka. Man tagad dārzs, ezermala, birztaliņa, tad būs istaba un beidzot deviņas pēdas. — Večuks to teica bez īpaša rūgtuma. — Tu stāvi ceļa sākumā, nenomaldies pa sānu takām kā es. īsta māksla prasa cilvēku visu.

Baiba, nemanot klāt pienākusi, dzirdēja viņa vārdus.

— Jāiet, — viņa teica. — Kamēr nokļūsim Bauzēs, būs tumsa.

Daumantam negribējās šķirties.

— Rīt svētdiena, — viņš lūdzoši paskatījās uz sievu, — varbūt mēs varētu tepat pārlaist nakti.

— Kā tad, ka varat, istabā vietas diezgan, kūtsaugšā svaigs siens, — Ozoltēvs nopriecājās. — Vispirms tik sanesīsim iekšā bildes, pa nakti var savilkt lietu. Un tad ar steigu ir jāiet pēc gotiņas. Tu, meitiņ, varētu iekurt plīti, izvārīt jaunos kartupeļus.

Viena istaba bija pilna ar gleznām, Ozoltēvs bija parādījis tikai nelielu daļu. Namatēvs iedeva lina palagus un košām strīpām izrakstītu pašaustu segu. Un tad jau viņi gulēja čauganajā sienā kā mīkstā pēlī.

— Vai tu esi ievērojusi, ka daži cilvēki ir kā siltas saulainas dienas, bet citi atkal kā lietains nelaiks? Un vēl ir tādi kā brāzmains negaiss. Ozoltēvs ir līdzīgs atvasaras vakaram, viss, pēc kā cilvēks tiecas — slava, manta —, viņam kļuvis vienaldzīgs, palikusi viena vienīga mīlestība uz mākslu. Tā uztur dzīvības uguntiņu. Ja viņš vairs nespēs gleznot, tad nomirs, — Daumants skaļi prātoja. — Ozoltēvam tūkstoškārt taisnība, ikvienam jādara tieši tas darbs, kam viņš ir radīts, kas viņam vislabāk padodas.

Bet cik grūti īsto aicinājumu dažkārt saskatīt, īpaši jaunībā. Un cik daudzi visu mūžu nomokās, nemīlamu darbu strādādami. Šī bija skaista diena.

Pievilcis sievu ciešāk klāt un apsedzis kailos plecus ar palagu, Daumants aizmiga.

Viņu uzmodināja Ozoltēva balss: — Pagriezies, muļķa lops! Klapatas vien man ar tevi. Atdošu kaimiņienei, būs miers.

Drīz vien slaucenē sāka čurkstēt piens.

Daumants nolēca pa siena pantu zemē un atsēdās lūkā. Saule vēl slēpās aiz liepas žuburiem. No ezera kā no liela, kūpoša katla cēlās migla. Šķita, ka tur dejotu plīvuros tērptas ūdensmeitas.

— Ejam peldēties! — Daumants pamodināja Baibu. — Tādu rītu grēks nogulēt.

Āboliņš, piebērts rasas lāsēm, tīkami kutināja kailās kāju pēdas. Dzestrais ūdens

apņēma jauniešu ķermeņus un aizdzina pēdējās miega paliekas.

— Nāciet man līdzi, es jums kaut ko parādīšu, — Ozoltēvs aicināja. Piesējis govi pļaviņā aiz dārza, viņš veda ciemiņus cauri brīnumjaukai bērzu birztalai. — Kad nokritīs rasa, atnāc, meitiņ, ar groziņu, te mēdz būt sarkanie apšukundziņi, salasi mums pusdienām.

Aiz birzs paugura virsotnē pletās varens ozols.

— Astoņiem žuburiem, devītajā iespēra zibens, no tā es izgatavoju bluķīšus un galdu. Pērnvasar Guntis Eniņš bija ieklīdis pie manis, teicās meklējam dižkokus. Tad mēs abi izmērījām, apkārtmērs 5 metri 10 centimetri. Mana vecāmāte, kad es vēl biju pusaugu zēns, stāstīja, ka viņas vecvecmāmiņa un citi ļaudis uzskatījuši ozolu par svētu. Kad ģimenē piedzimis bērns, meita aizgājusi pie vīra, viņi nākuši uz šejieni

.un nesuši dāvanas, ēdamo, jostas, prievītes, cimdus.

— Tas gan laikam bija ļoti sen? — Baiba ieprasījās.

— Es rēķinu, ka 19. gadsimta sākumā. Toreiz ļaudis vēl turēja cieņā senus kokus, lielus akmeņus un citus dabas veidojumus. Ne tā, kā tagad, zāģē nost bez jēgas. Šo koku es daudzkārt esmu gleznojis gan ziemā, kad pret bālajām debesīm kā melnbaltā grafikā atainojas katrs sīkākais zariņš, gan pavasarī, kad vainagu klāj caurspīdīgs jauno zaļo lapiņu pllvurītis.

— Es arī gribētu… Baiba, paliksim vēl brītiņu, — Daumants lūdzoši paskatījās uz sievu.

Kad abi mākslinieki ar svaigām skicēm, izsalkuši, bet apmierināti pārradās mājās, uz galda kūpēja kartupeļu bļoda, bet visu virtuvi līdz augšai piepildīja kārdinošā sēņu mērces smarža. Uz loga, pārsegtas ar tīru dvieli, rindojās upeņu ievārījumu burciņas.

— Tu nu gan čakla meita. Liels paldies! Būs, ko ziemā i ārstēties, i tēju saldināt.

Pēc sātīgajām vakariņām jaunieši sāka posties mājup.

— Droši vien vairs nekad netiksimies, tādēļ ņemiet piemiņai šo gleznu.

Gleznā saule bija tikko norietējusi un pamale atvizēja asiņaini sarkanos toņos, kas pamazām pāriet oranžos, dzeltenos, gaiši zilos, zaļganos. Sarmā tērptie ozola zari uz sārtā sniega meta zilganas ēnas. Daba itin kā sastinga saltās nakts gaitās.

«Es tā nekad nespēšu,» Daumants pats sev klusībā atzinās.

— Paldies, Ozoltēv, par visu! Gan jau vēl redzēsimies, iespējams, ka visam drīz, — viņš teica, paspiezdams vecā vīra cieto, sastrādāto plaukstu.

Mājup abi devās klusēdami, Baiba pa priekšu, Daumants, gleznu nesdams, dažus soļus iepakaļ. Katrs domāja savu domu.

«Tāds skaistums visapkārt. Plenērs cauru gadu. Te viena ainava jaukāka par otru!

Varētu arī Rīgas pasniedzēju ar viņa klasi aicināt.» Neviļus galvā iešāvās doma, kuru līdz šim viņš bija kategoriski noraidījis. «Varbūt Baibai taisnība? Varbūt patiešām apmesties šeit uz dzīvi? Zināšanu pamaz. Bet kā Ozoltēvs? Pats visu, Rīgas kungiem mutes palikušas vaļā. Atstrādāšu savas stundas un brīvajā laikā gleznošu, cik patīk. Ar mākslu naudu pelnīt es nedomāju, vien savam priekam. Nekāds pārākais talants man nav, tad jau Štrāls būtu mudinājis uz akadēmiju. Neviens man neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņa pēc padoma. Bet kā lai atstāj brigādi? Puiši apsaukās par dezertieri, teiks, ka sevi pārdevis par dzīvokli. Ceha priekšniece Mieze būs vīlusies.»

«Es nopūlos pierunāt Daumantu pārcelties uz Bauzēm,» Baiba strādādama gudroja. «Bet vai man uz to ir tiesības? Ja nu Daumants patiešām ir talantīgs? Atteikties no īstā aicinājuma, uzupurēties ģimenes labā un visu mūžu darīt darbu, kas nav sirdij tuvs, nē, to gan ne. Kaut te Ir ērts dzīvoklis, klusums un svaigs gaiss, labi ļaudis un pat ansamblis, kurā es varētu dziedāt, esmu to visu ar mieru upurēt Daumanta dēļ. Seši studiju gadi nav nekāda mūžība, tie paies ātri. Ja mēs gribam saglabāt ģimeni, abiem jābūt kopā, vienalga, šeit vai Rīgā.»

Nonākuši pie pretējiem lēmumiem, viens otram par tiem ne vārda nebilzdami, abi sēdās pie vakariņu galda.

— Es esmu ar mieru pārcelties uz šejieni, — Dau­mants negaidot paziņoja.

— Nē.

— Nu zini… Kādēļ?

— Tev jāiet uz akadēmiju.

— Liecies mierā, Baiba! Neiznāks no manis slavens gleznotājs. Un pindzelēt savam priekam es varu arī šeit.

Baiba kļuva domīga. Varbūt Daumantam taisnība? Kā­dēļ nav neviena, kurš nemaldīgi pateiktu, kā rīkoties?

— Bet ja mūs nelaiž prom no darba? — Baiba ieminē­jās. — Mums jāatstrādā savi trīs gadi. Manā ateljē darba-roku vienmēr trūcis, bet pasūtījumu kaudzēm.

Es arī par to domāju, — Daumants atzinās. — Ne­zinu, kā lai pasaka savējiem. Būs liels trādirīdis. Ak, nav ko iepriekš raizēties. Galu galā mēs netaisāmies halturēt, lai raustu naudu, bet godīgi strādāt savā profesijā. Ejam gulēt. Man velnišķīgi nāk miegs.

Sprogaino galvu sievai pie krūtīm piespiedis, Daumants drīz vien aizmiga.

«Viņš noteikti tā izlēmis manis dēļ,» Baibai miegs ne­bija ne prata. «Vai es drīkstu pieņemt tādu upuri?»

— Vīriešu drēbnieku vajag?

— Vajag. — Baužu komunālo pakalpojumu punkta va­dītājs brīdi klusēdams vēroja Daumantu. Firmīgi ģērbies, rokas bikšu kabatās, lūpās ironisks smīniņš — lielu uz­ticību šis puisis neiedvesa. Piedevām pārlieku jauns. Svetlana gan bija ieteikusi — puisis esot ar veiklām rokām.

— Džinsi paša šūti?

— Paša gan.

— Nekādas vainas, — vadītājam nācās atzīt. — Cik ilgā laikā tu tādas uzrauj?

— Kā strādā. Ja uz akorda, tad ātrāk, ja gumiju stiep­jot, lēnāk.

— Labi, paskatīsimies, kāds tev tas krampis. Sāksim ar džinsiem. Noņem manu mēru. Drēbi un pārējo es tūliņ at­nesīšu.

— Kā ar algu un dzīvošanu?

— Pavērosim, ko tu spēj, un tad runāsim. Ja cītīgi strādāsi, divus simtus garantēju. Vēlāk, kad iestrādāsies, vairāk.

— Pamaz.., Uz rudeni man «Tēvijā» sola meistara vietu ar lielāku algu.

— Kā pats zini.

— Baigais pāķis! — Daumants skaļi sirdījās, piegriez­dams priekšniekam bikses. — Netic, uzskata mani par antiņu. Es viņam parādīšu Rīgas klasi! Rīt no rīta džinsi būs gatavi!

Baiba skatījās uz vīru un smaidīja. — Vai viņš tev dzīvokli cieši apsolīja? — Daumants jautāja.

— Nē, Sveta gan teica …

— Ko Sveta, atradīsies kāds čoms, iegrūdis mūs atkal kādā čukņā. Vajag visu skaidri norunāt.

— Vēl jau nemaz nevar zināt, vai mūs abus pieņems. Teica — izmēģināšanai uz mēnesi. Cūku maisā nevarot pirkt. Un pareizi vien ir. Tie laiki, kad laukos krita ap kaklu katram nejaušam iebraucējam, ir pagājuši. Gan jau šis arī zvanīs uz mūsu skolu, izjautas.

Priekšnieks ilgi pētīja Daumanta šūtās bikses, apskatīja sevi spogulī un bija apmierināts.

— Tieši maniem kauliem. Kabatas oriģinālas. Nošuves taisnas. Sitam saujā!

— Vispirms norunāsim par dzīvošanu.

— Pagaidām varat apmesties Svetas dzīvoklī. Ar mieru? Daumants cieši saspieda pasniegto mīksto plaukstu.

— Oho! Tev ir spēks! — Vadītājs pakratīja pirkstus.

— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba iesmējās. — Bijušais, — Daumants piebilda.

*

Atpakaļ uz Rīgu abi devās kā uz tiesu.

— Kādēļ tev vajadzēja steigties ar bērnu? Varēji pa­dzīvot vieglāk kādus gadus un tad… — Baibas ateljē vadītājs pārmeta. — Pasaki — kur lai es tavā vietā rauju šuvēju? Paliksi līdz dekrētam, ātrāk prom nelaidīšu.

Iegājusi pie darbabiedrenēm, Baiba sāka raudāt,

— Neņem galvā, viņš jau nu nenoteiks, vai tev drīkst būt bērni vai ne. Tu dari pareizi. Cik bezbērnu pāri pēc pirmā nopietnā strīda aiziet katrs uz savu pusi. Raksturi šiem nesaskanot un sazin kas vēl, — precētās sievas dalī­jās pieredzē. — Bet, ja ir bērni, tad jāpadomā, jāsamieri­nās vienam ar otru. Un kur tas prieks, vērojot, kā tāds ķipars ar katru mēnesi kļūst lielāks un gudrāks, kā pirmo reizi uzsmaida mātei, pasaka pirmos sakarīgos vārdus.

«Laimīgā,» brigadiere Zelrna Kalna klusībā apskauda Baibu. «Man šis prieks gājis secen.»

— Nu, nu, nekauc! Dod šurp savu atlūgumu, gan mēs priekšnieku pielauzīsim, — viņa, Baibai par izbrīnu, ne­iebilda.

Daumantam tik viegli negāja.

— Nodevējs! Egoists!

— Pašlabuma tīkotājs!

— Iet prom tagad, kad brigāde tik labi sastrādāju­sies! Nelaidīsim!

Meistars Juris Egle klusēja. Ceha priekšniece bija pie­kritusi, ka rudenī Daumants stāsies viņa vietā. Nu nekā. Vita izpilda divas normas, pelna lielo rubli, viņa par meistaru negribēs. Leons? Raksturā nenopietns — nebūs autoritātes. Tiesa, pēdējos mēnešos godam turas, ārstējas, nedzer ne pilītes.

Daumants klusēja, jutās vainīgs, sāka šaubīties, vai dara pareizi.

— Pasaki skaidri un gaiši — kādēļ tu gribi mūs at­stāt? — iesaukusi Daumantu savā kabinetā, Mieze no­prasīja. Zaudēt labu strādnieku, turklāt vēl ar mākslinieka dotībām, viņai nepavisam negribējās.

— Mēs gaidām mazuli, — Daumants atzinās. — Uz laukiem mums būs lielākas algas un dzīvoklis ar visām ērtībām.

— Mazliet uzgaidi! — Ceha priekšniece pacēla telefona klausuli. — Vai biedrs Caune? Kā mums ar jauno namu

Pļavniekos? Pēc mēneša nodos? Vai nevarētu ārpus kār­tas? Mums dzīvokļa dēļ aiziet jauns, spējīgs puisis, arī sieva šuvēja. Es zinu, ka gara rinda, un tomēr… Nekādu cerību? Žēl. Mieze nolika klausuli un smagi nopūtās.

— Dzīvokli mēs varam solīt tikai pēc trim gadiem. Ar celtniecību neiet tik ātri, kā vajadzētu. Varbūt jūs pa­ciestos?

— Tajā pažobelē ar mazu bērnu? Tur jau ziemā spainī ūdens sasalst ledū.

— Bet kā ar tavu gleznošanu?

Strādāšu uz savu roku. Reizi mēnesī braukšu pie meistara konsultēties.

— Apdomā labi! Rīga paliek Rīga, te mākslas izstādes, teātri, koncerti, te tavi biedri, vecāki.

Daumants klusēdams nolika uz ceha priekšnieces galda atlūgumu. Mieze saprata, ka viņš ir izšķīries un pierunā­šana nelīdzēs.

— Visi, kuriem kaut cik prātiņš mājās, bēg šurp uz Rīgu, bet jūs — uz tādu nomali! — Kristaps, izdzirdis par brāļa nodomu, brīnījās.

— Tu, brālīt, esi jūtami atpalicis no dzīves, — Dau­mants viņu pārtrauca. — Atbrauc, paskaties un tad runā. Tādos būceņos tur neviens nedzīvo.

— Kā zini. Es pārvācos uz jūsu istabu. Beidzot esmu sācis rakstīt romānu par studentiem. Pirmās piecas lapas­puses jau gatavas. Pats zini, kā šeit pie mums strādāt. Sīkais ņerkst, vecais, kad iemetis, lamājas …

— Dostojevskis un Čaks esot rakstījuši pat krogā.

— Es neesmu ģēnijs. Tiem večiem droši vien bija drāšu nervi. Man katrs mazākais troksnītis spēj aizdzīt iedvesmu, bet bez tās nekas labs nesanāk, viena vienīga sadomātība.

— Kas man, prasi saimniecei. Mēbeles mēs līdzi ne­ņemsim, tikai drēbes un traukus.

*

Beidzot pienāca šķiršanās bridis. Līdzpaņemtās man­tas jau bija sakrautas mašīnā.

«Viena gada loks noslēdzies,» Baiba pie sevis rezumēja. «Pērnajā septembrī vīrs mani pa stāvajām kāpnēm uz ro­kām uznesa augšā un pasniedza istabas atslēgu. Toreiz biju laimīga, ka esmu tikusi prom no patēva divdomīgajām runām, mātes greizsirdības un mūžīgajiem strīdiņiem. Protams, mīlu savu vīru, citādi nemaz nebūtu precēju­sies. Tagad pēc gada, kad kopā pārlaisti prieki un bēdas, mana mīlestība kļuvusi vēl stiprāka. Bet vai tas pats no­ticis arī ar Daumantu? Ko viņš pašreiz domā? Varbūt atceras Gitu? Labi, ka cilvēki neprot lasīt viens otra do­mas. Mātei par gaidāmo bērnu vēl neko neteikšu. Tāpat zinu, ko viņa atbildēs — tik jaunai par agru apkrauties ar bērnu, — brīdinās par negulētām naktīm, netīriem autiņiem un tā tālāk. Dos padomu — taisīt cauri, kamēr nav par vēlu.»

Daumanta māte ar ķimikāliju saēstiem pirkstiem glu­dināja neredzamu kleitas kroku. Viņa vēl vienmēr strādāja mēbeļu fabrikā par pulētāju, zināja, ka spēki iet uz bei­gām, ka ilgi neizturēs. Bija apsolījusi Daumantam atstāt darbu un pieskatīt mazuli. Nu nekā. Puisim izauguši spārni, lido prom no vecāku pajumtes, grib pats vīt savu ligzdu. Kristaps arī gatavojas bēgt. Nekā nesaka. Saim­niece izpļāpājās. Kaunas no dzērāja tēva.

Baibas māte, uz vaļējā loga palodzes atbalstījusies, ska­tījās, kā Rolands dārzā draiskojas ar suni. Izaudzis pa šo gadu, bet vēl maza bērna prātā.

— Tēvs saka … Naikovskis … — viņa izlaboja, — no Rīgas gan viegli aizbraukt, bet grūti atgriezties. Mēs do­mājam, ka tu, meit, izdari pašu lielāko muļķību savā mūžā.

«Pirms gada, kad mēs abi precējāmies, viņa ari tā teica,» Daumants sakoda zobus. Nebija nekādas jēgas pirms šķiršanās ecēties. īpaši, ja antipātijas bija abpu­sējas.

— Žēl man tevis, meit, — vecā saimniece šņukstēja.

— Mēs labi sadzīvojām.

— Jūs kā uz bērēm! — Daumants mēģināja jokot.

— Neviens taču nav nomiris, gluži otrādi — sākam jaunu dzīvi.

Šoferis uz ielas skaļi notaurēja.

— Jāiet. Kamēr aizbrauksim, būs tumsa.

Māte iedeva dēlam tīkliņu ar ceļamaizi, saimniece Baibai pasniedza puķu pušķi.

— Brauciet ciemos, — Baiba aicināja.

*

— Viss. — Daumants nosvieda drēbju paunu istabas vidū un ar delnas virspusi noslaucīja sviedrus no pieres.

— Sākam jaunu dzīvi — un saviem spēkiem. Gulta mums jau ir, pārējo sagādāsim.

— Sveta ar mieru mums atstāt arī skapi, galdu un krēslus.

— Pamazām atmaksāsim. Nebēdā, vecenīt, mēs drīz vien dzīvosim lepni. Četras čaklas rokas, divas gudras galvas… — Daumants paņēma sievu klēpī un sagrieza riņķī. — Jūlijs, augusts, septembris.., — viņš skaitīja, — Sieviešu dienā man būs jārūpē divas dāvanas — mei­tai un tev.

— Es jūtu, būs dēls, — Baiba viņu ķircināja. — Meita gan. Es tev viņu tūliņ parādīšu. Nepacietīgiem pirkstiem Daumants raisīja vaļā skiču mapi, tad pieliecās un ar zobiem pārkoda auklu.

Baiba skatījās uz sarkanmataino meitenīti, kas bija ļoti līdzīga viņai,

— Pa kuru laiku tu to uzzīmēji?

— Tajā pašā naktī, kad tu… — Daumants apklusa, — Ne, to mēs nepieminēsim. Nekad, jā?

Baiba klusēdama pamāja ar galvu.

*

— Re, kādu skaistu drānu man izgādāja Diāna, — darbnīcā pie Baibas iegājusi, Dēzija palielījās. Drēbe pa­tiešām bija skaista. Zila ar sīkām puķītēm. Tā lieliski pie­skaņojās Dēzijas zilajām acīm un blondajiem matiem.

— Vai tas tiesa, ka jūs ar Daumantu pavisam pārceļa­ties uz šejieni?

— Taisnība gan.

— Tas ir dumji darīts. Sveta — to es saprotu. Viņa at­brauca Mārča dēļ. Šitādai baigai būdai tā ir liela laime — satikt puisi, kas viņu ņem par sievu. Kā aklai vistai grauds. Tagad viņa ar savu lielo vēderu spiesta tupēt mājās. Mārci, nabadziņu, vienu nelaiž ne uz dančiem, ne­kur. Baidās.

— Zini ko, Dēzij, ja tu esi atnākusi aprunāt Svetu, tad taisies veiklāk prom, — Baiba noskaitās.

— Kas tev lēcies, vairs patērzēt nedrīkstēs? — Dēzija brīnījās. — Uzšuj man kleitu, tikai veicīgi! Pēc pāris die­nām jābrauc uz Rīgu svarīgās darīšanās. Benis man iz­gādāja šiku dzīvokli pašā centrā. Es neiešu savu dzīvi aprakt pāķos.

— Nāc pēc mēneša, — Baiba atteica. — Šūšu rindas kārtībā, re, cik daudz drēbju sanests. Ja vajag ātrāk, ķe­ries klāt pati.