Nosargāt mīlestību

3. nodaļa

PIRMĀ ALGA

— Kādēļ tev katru dienu jāspiežas pārpildītā autobusā, Jāzaudē ceļā turpat divas stundas, ja tepat divus kvartā­lus tālāk jaunajā ateljē vajadzīgas šuvējas? Es pats la­sīju sludinājumu, — Daumants nešaubīdamies noteica.

— Bet man ir norīkojums tieši uz «Rīgas tērpiem», — Baiba atbildēja. —- Mēs kopā ar Daci…

Viņa neprata tik ātri izlemt kā Daumants, ilgi pārlika un šaubījās.

— Padomā pati, kas tā būs par dzīvi: tev iekritīs_ rīta maiņa, man vakara, mēs viens otru tikpat kā neredzēsim. Bet te darbs vienā maiņā, — Daumants palīdzēja izšķir­ties.

Milzīgajā augstākās kategorijas modes nama, kas at­radās pilsētas centrā, darbaroku netrūka. Tādēļ kadru inspektore, pat nepainteresējusies, kādēļ jaunā speciāliste grib pāriet darbā uz zemākas kategorijas ateljē pilsētas nomalē, nekavējoties izrakstīja norīkojumu un piedevām vel novēlēja labu veiksmi.

*

Vienpadsmit gadus Baiba un Daumants 1. septembri bija gājuši uz skolu. Nu viņi gāja uz darbu.

Pirmais aizsteidzās Daumants. Piekopusi istabu, arī Baiba devās uz savu ateljē. Rokassomiņā atradās norīko­jums. Viņai pretim uz jaunuzcelto skolu ziediem rokās steidzās skolēni. Baibai kļuva skumji ap sirdi — jaukais, bezrūpīgais bērnības laiks bija pagājis.

Jo tuvāk nāca darbavieta, jo gausāki kļuva Baibas soļi. Kājas itin kā ķērās aiz neredzamiem šķēršļiem. Skolā un praksē viss bija vienkārši: ja ko neprata, lūdza palī­dzību meistarei. Bet kā lai jautā gluži svešiem cilvēkiem? Izsmies. Teiks: diplomēta šuvēja, bet nezina tik vienkāršu lietu. Bet varbūt viss būs labi un viņa uztraucas vel­tīgi? Pie ateljē ieejas durvīm Baiba brīdi apstājās un dziļi ieelpoja, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi…

Pieņemšanas telpā pāris sievietes šķirstīja pagājušā gada modes žurnālus. Pieņēmēja, tērpusies brūnā atlasa virsvalkā, klausuli ar roku aizsegusi, pļāpāja pa telefonu.

— Pasūtījumus šodien nepieņemam, — viņa uzsauca Baibai un turpināja sarunu.

Telpas stūrī atradās vienīgais greznojums — liela, no­putējusi palma iekaltušiem lapu galiem.

— Es teicu, ka pasūtījumus nepieņemam! — sieviete aizkaitinātā balsī uzsauca Baibai.

— Es ierados darbā, — Baiba nedroši teica.

— Pagaidi, dārgumiņ, es tūlīt piezvanīšu vēlreiz. Izlasījusi norīkojumu, viņa piespieda pogu.

— Priekšniek, te viena ieradusies strādāt. Vai aizvest? Ateljē vadītājs pieklājīgi sasveicinājās, palūdza apsēs­ties un ņēmās pētīt Baibas dokumentus.

«Tieši no skolas, tātad bez darba iemaņām. Rudie mati aizmugurē savīti smagā mezglā, tikai daža draiska sprodziņa vijas ap augsto pieri. Vairāk par sešpadsmit nevar dot, bet pirkstā jau laulības gredzens,» vadītājs vērtēja jauno darbinieci. «Redzams, ka no kautrīgajām, sēd pie­sarkusi, acis ar skropstām aizsegusi. Tas labi, lecīgās man netīk.»

Novēlējis veiksmi pirmajā darbavietā, vadītājs ieveda Baibu telpā, kur šuva sieviešu kleitas.

— Biedrene Kalna, saņemiet jauno kadru.

Slaida sieviete Baibas mātes vecumā negribīgi piecēlās un nopētīja meiteni. — Un tas viss?

— Pagaidām viss.

— Tad nebrīnieties, ja pasūtītāji rakstīs sūdzības.

— Brigadiere Kalna, ceru, ka jaunā darbiniece jūsu vadībā strādās sekmīgi un neiesniegs atlūgumu jau pēc pāris nedēļām kā iepriekšējās!

Brigadiere saknieba lūpas un neatbildēja.

— Ja jums gadās kādi pārpratumi vai neskaidrības, nekautrējieties, nāciet tieši pie manis, — vadītājs atvadī­damies piebilda.

— Kāda īpaša laipnība, — brigadiere nobrīnījās. Priekšnieks tev pazīstams?

Baiba klusēdama pakratīja galvu.

— Kāda kategorija?

— Trešā.

— Pagaidām strādāsi par mācekli pie vīlēm. Linda, ierādi jauniņai darbu!

Telpas aizmugurē piecēlās meitene Baibas vecumā. Pā­rējās šuvējas, jau gados vecākas sievietes, pavadīja jaunpienācēju ar vērtējošu skatienu — iznāks no viņas lietas­koks vai būs tikai pa virsu braucēja. Baiba to redzēja un jutās neērti.

— Tu no parastās videnes vai arodenes? — Linda ap­jautājās.

— No šuvēju profesionāli tehniskās vidusskolas.

— Ar diplomu?

— Jā.

— Kā brigadierei nav kauna tevi ieskaitīt par mācekli? Tu nepalaidies, cērt pretim. Citādi tev dzīves nebūs, ap­cels par muļķi. — Linda nokrāva Baibai priekšā audumu kaudzi. — Es izbraucu cauri vēsturniekos. Mani senci gluži vai ķerti uz senatni: tēvs arheologs, māte vēstures skolotāja. Ieņēmuši galvā, ka man jāiet viņu pēdās. Labi vien ir, ka izgāžos, jo es to vēsturi jau no bērnības esmu pārēdusies līdz kaklam, brokastīs, pusdienās un vakariņās par to vien runā un spriež. Man patīk dzīvnieki. Nākam­gad iešu uz Lauksaimniecības akadēmiju, mācīšos par veterinārārsti. Manis dēļ senči lai stāv vai uz galvas. Tēvs par mājās dzīvošanu negribēja ne dzirdēt. Tad nu izlēmu atnākt uz šejieni, piepelnīties un pie viena iemācī­ties šūt. Tas dzīvē vienmēr noderēs, vai ne? Bet divās nedēļās tālāk par vīļu apmetināšanu neesmu tikusi. Tādā tempā var sirms kļūt un nekā neiemācīties. — Visu to Linda izbēra kā no ložmetēja, tad ievilka elpu un šāva tālāk: — Aizeju uz zooloģisko dārzu par dzīvnieku apko­pēju. Ja labi strādāšot, teicās dot ieteikumu uz akadē­miju. Tiklīdz senči to uzzinās, būs baigais trobelis. Bet lai, neesmu vairs nekāds klēpja bērns.

Brigadiere, nostājusies meitenēm aiz muguras, zīmīgi ieklepojās.

Baiba noņēma šujmašīnai apvalku un pārcilāja nolik­tos drēbju gabalus. Vīļu apmetināšana viņai bija ierasts darbs, kas neprasīja daudz pūļu un īpašu zināšanu.

Kad brigadiere bija aizgājusi, Linda turpināja sarunu:

— Tu redzēji, kādas viņai acis? Asas kā īleni. Pirmā nāk uz darbu, pēdējā aiziet. Nedomā kādu minūti nokavēt vai aiztīties ātrāk. Superapzinīgā.

Baiba nebija noskaņota uz pļāpāšanu. Vīļu apmetinā­šana skaitījās netīrs darbs. Mikroskopiskas auduma da­ļiņas kairināja rīkli un izsauca klepu. Pieredzējušas šuvē­jas no šī darba centās izvairīties.

Mazā mašīnīte — overloks — slīka putekļos un diegu galos. Baiba to rūpīgi iztīrīja un sāka strādāt. Nazīši bija neasi, izspūrušās auduma malas nācās griezt ar šķērēm.

Pēc brīža satrūka diegi. Baiba pacietīgi ievēra no jauna vēl un vēl reizi. Acīs saskrēja asaras. Skolā šis darbs vi­ņai bija veicies. Vai tiešām viņa ir tāda dumiķe, ka ne­tiek galā ar šo vienkāršo uzdevumu? Mašīnā kaut kas klabēja. Eļļošana nelīdzēja. Baiba izmēģināja šūt gan ātrāk, gan lēnāk, bet nekā.

— Re, tev arī neiet, — Linda nopriecājās. — Briga­diere man sakliedza, ka es esot nepraša, sliņķe un sazin kas vēl. Atsauca meistaru, tas pačubinājās, pačakarēja un neko neizlaboja. Teica, trūkstot kādas tur deficīta detaļas.

— Atsūta mums visādas pabiras, kas citiem neder! — brigadiere, apskatījusi Baibas darbu, skaļi sauca pa visu darbnīcu.

—- Liec meiteni mierā! — viena no šuvējām aizrādīja. — Pati labi zini, ka mašīna bojāta.

Kalna izmetās no darbnīcas, skaļi aizcirzdama durvis.

— Nebēdā. — Teicēja pienāca pie Baibas un noglās­tīja plecu. — Vienmēr jau viņa nav tik ērcīga, bet šodien saņēma no vadītāja rājienu — un nu viņai vajag uz kādu izgāzt dusmas. Rīt negaiss pārskries un viss būs kārtībā.

Nokārtu galvu Baiba vilkās uz mājām. Ne tādu viņa bija iedomājusies savu pirmo darbadienu. «Vai tiešām šis nepelnītais apvainojums būs mana vienīgā atmiņa no die­nas, ko gaidīju ar tādām cerībām? …» viņa nodomāja. «Daumantam neko nestāstīšu, atdrāzīsies vēl uz šejieni un sacels traci. Jāpaciešas. Gan būs labi. Pārējās darbabied­renes liekas tīri lādzīgas. Vadītājs arī laipns. Vienīgi brigadiere…»

Pa ceļam uz mājām Baiba iegriezās kulinārijā, nopirka ceptu vistu un pēc nelielas vilcināšanās katram pa kūkai. Pirmā īstā darbadiena galu galā bija svētki. Estētikas mācības stundās direktore tik skaisti runāja, ka šādi svētki līdzīgi košiem dzīpariem rotājot dzīves audumu.

Daumants virtuvē, kājas uz ķebļa uzstutējis, lasīja avīzi.

— Kā pagāja tava pirmā darbadiena? — Baiba, galdu klādama, ievaicājās.

— Nekāda strādāšana neiznāca. Sapulcināja mūs, jau­nos, sarkanajā stūrītī. Filiāles direktore Taisija Feoktistova apgaismoja par firmas cildenajiem uzdevumiem mo­derni un skaisti apģērbt padomju ļaudis. Sī cerot, ka mēs ātri apgūšot darba iemaņas un plecu pie pleca ar pirm­rindniekiem izpildīsim plānu, vārdu sakot, lēja kā no lej­kannas, kā jau tādās reizēs parasts. Ceha priekšniece Mieze mūs izvadāja pa visiem stāviem, sākot no sagata­vošanas iecirkņa puspagrabā, beidzot ar šūšanas cehu augšstāvos. Tie, kas bija pirmo reizi, skatījās acis ieple­tuši, nav nekāds joks, rūpnīcas tūkstoš strādnieki apgādā ar uzvalkiem visu republiku. Mūsu cehā vien — četri iecirkņi, astoņas brigādes, piecsimt drēbnieku. Meistars Juris Egle beidzis mūsu skolu. Varen centīgs, jau pirmajā dienā katram iedalīja darbu, man — piedurkņu šūšanu. Vispār piņķerīga būšana, bet gan jau tikšu galā.

*

Viņi šūpojās savā mīlestībā kā viļņos. Katru dienu at­klāja viens otrā ko jaunu, vēl neiepazītu.

Kas tas tev par punktiņu uz lāpstiņas? Dzimumzīmīte. Ļauj, es noskūpstīšu.

— Trakais, man kut.

— Un tagad es tevi uzzīmēšu kailu ar vaļā palaistiem matiem.

— Man kauns, — Baiba uzvilka segu līdz kaklam.

— No kā? No manis? Apsedzies ar saviem matiem!

— Apsoli, ka to bildi nevienam nerādīsi!

— Zvēru!

*

Saimniece bija iecerējusi paplašināt tulpju plantāciju.

— Nav man no īrniekiem palīdzības, — viņa žēlo­jās dēlam. — Daumantam sāpot pērn savainotā roka, Pat kara komisariāta dakteri atzinuši, ka nav vēl īsti pie veselības. Skuķis gan parok pa brītiņam, bet nekāda krietnā strādnieka no viņas nav.

—- Ko ņēmi tādus vārguļus mājā? — dēls skaļi šķen­dējās. — Vajadzēja izvēlēties stipru un spēcīgu vīrieti.

— Tāds nu gan tev rausies dārzā par baltu velti, — saimnieces balss bija tikko sadzirdama. — Jaunie vēl dumiķīši.

— Būtu piemetuši šad tad pa desmitniekam, gan būtu ar mieru.

— Tu pats arī varētu pa vakariem, — saimniece ne­droši ieminējās. — Tāpatās visa naudiņa būs tavējā.

— Uz mani tu neceri, — dēls atbildēja.

Baiba aizvēra logu. Ierūcās mašīna. Smalkā pusaugu kucēna balsī ieņerkstējās mājas sargs.

— Sitas numurs viņai neies cauri, — Daumants skai­tās. — Katru mēnesi par istabu noplēst pa divdesmitpiec­niekam un vēl prasīt, lai mēs rokam zemi. Es viņai pa­teikšu dažus biezus vārdus.

— Nevajag. — Baiba pieglaudās vīram. — Pats zini, mums citur nav kur palikt.

— Nesaprotu, kādēļ viņa tā plēšas? Vecam cilvēkam taču daudz nevajag.

— Tādi viņi ir visi. Jo vieglāk nauda nāk, jo gribas vairāk un vairāk.

— Varbūt parunāt ar Leonu? —- Daumants ieminējās, — Viņiem jumta istabiņa brīva. Iebūvētu krāsni, kaut kā izdzīvotu,

— Nē! — Baiba iesaucās tik skaļi, ka Daumants izbrī­nījies paskatījās uz viņu.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka… Baiba aprāvās pusvārdā.

— Tu domā — viņa tēva dēļ? Bet manējais taču arī… Ir gan mana sieviņa bailule.

*

Septembris briedināja dārzos ābolus, zirnekļi tīklos vāca rasas pilienus. Putni, baros sapulcējušies, gatavojās aizceļošanai. Baiba cītīgi strādāja dārzā.

— Roc dziļāk! — saimniece, līdzās stāvēdama, izrīkoja. — Tulpītes mīl mīkstu, irdenu augsni.

Atmatainā zeme bija cieta kā akmens. Lāpsta ar pūlēm līda caur velēnām. No neierastā darba Baibai sāpēja mu­gura. Neganti sūrstēja plaukstās uzberztās tulznas.

— Šitāds darbiņš jauniem nāk tikai par labu, — saim­niece runāja, — īpaši, kad augu dienu nosēdēts pie šujmašīnas.

Ik pa brīdim Baiba pameta skatu uz vārtiņu pusi. Dau­mantam jau sen vajadzēja būt mājās. Vai tik nav kas nelabs noticis?

Nosārtinājusi vai pusi debess, saule iegrima Kalnciema mežos.

— Uznāks vēl salna, — saimniece bažījās. — Puķītes nosals, tik daudz mantas aizies postā. Vajadzēja šodien aizvest uz tirgu. Nav jau kas man, vecam cilvēkam, palī­dzētu. Jūs rīt varētu abi ar Daumantu …

— Mēs braucam uz Siguldu. Piezvaniet dēlam! Saimniece saknieba lūpas.

— Met nu mieru, sāk jau krēslot. Maz gan tev tā spēka.

Baiba pasmēla no mucas lietus ūdeni un turpat mau­riņā nomazgājās. Tad pagājās līdz vārtiņiem. Skopi ap­gaismotā iela bija tukša.

Uzkāpusi istabā, Baiba atlaidās gultā. Prāts bija nemie­rīgs. Daumants tāds straujš, gatavs ikvienu aizstāvēt.

—Nāc dzert tēju, — saimniece aicināja, — Es izcepu ābolkūku.

— Paldies, negribas, — tikko asaras valdīdama, Baiba atbildēja.

—Ka ne, ne, — saimniece apvainojās.

*

Pēcpusdienā, pamanījis pa durvīm ienākam ceha priekš­nieci un kasieri ar dokumentu mapi un somu rokās, meis­tars deva zīmi pārtraukt darbu. Šuvējas izbrīnījušās saskatījās.

— Šodien mūsu jaunie biedri saņem pirmo pašu rokām nopelnīto algu. Līdz šim jūs uzturēja vecāki. Ar šo bridi to darīsiet paši. Ne jau pēc vecuma vien skaita cilvēka pilngadību, bet gan pēc tā, kad pats sāk sevi apgādāt, kad no ņēmēja kļūst par devēju.

«Septiņi sarkanie un sīcene par veselu mēnesi — pa­maz.» Daumants iebāza nopelnīto kabatā. «Vitai vairāk par simtu. Būs jāsarauj. Nekas, gan jau kaut kā izkulsi­mies. Ja pietrūks, aizņemšos no mātes.»

Ceha labākā daiļlasītāja katram jaunajam norunāja pa piemērotai tautasdziesmai un pasniedza ziedus. Dauman­tam tika:

Acis darbu bijājās, Rokas darbu nebijās: Kam rokām bijāties, Kad zināja padarīt?

— Kas ir, čaļi, sastiķējam un nosvinam pirmo algu, ka strādnieku šķirai pienākas, — pēc maiņas ģērbtuvē Leons ierosināja.

— Kur tad?

— Var tepat «Luniņā». Pasūtīsim galdiņu ar visu, kas pienākas. Vai mēs kādi nabagi?

— Es pasēju, — Vita skaidri un gaiši pateica.

— Es ari, — Daumants viņai piebalsoja.

— Ko tad tu, atturībnieku biedrībā esi iestājies, vai? — pārējie puiši smējās.

— Viņš jau zem sievas tupeles, Leons noņirdzās,

— Pats tu esi zem sievas tupeles!

— Apslacīšana, tā ir sena strādnieku tradīcija, — Le­ons neatlaidās. — Pasēdēsim stundiņu, divas, paēdīsim, kā pienākas, iemalkosim savu mēriņu un iesim mājās. Nav jau jāpielejas līdz rīklei. Paspriedīsim par dzīvi, par mūsu nākotni. Daumant, ejam! Kas vēl nāks?

— Ja nu kompānijas labad un tikai uz stundiņu … — Daumants šaubījās, bet Leons jau viņu vilka uz izeju.

*

Baiba atvēra acis. Uz gultas malas sēdēja Daumants, muļķīgi smaidīja un sniedza viņai dāliju garā kātā ar visu sakni.

— To es izrāvu mūsu dārzā. Vai nav smuka? Nu, ko tu blenz uz mani? Pirmā alga bija jāapslaka? Bija. Same­tām kopā: es, Leons un citi čaļi. Vēl jau palika pāri, ne­uztraucies. — Daumants taustījās pa kabatām un nometa uz segas dažas saburzītas naudaszīmes.

Baiba izbijusies skatījās uz vīru. Ne tādu viņa bija iztēlojusies abu pirmo algas dienu.

— Tikai nesāc kaukt! Tu zini, es nevaru ciest sieviešu asaras!

Baiba piecēlās no gultas un nokāpa lejā. Vilku sugas kucēns — platām ķepām, noļukušām ausīm —, draudzību meklēdams, nolaizīja viņas roku un piespiedās pie kā­jām. Debesis bija piebērtas mirdzošām zvaigznēm. Drēg­nums līda aiz apkakles. Baiba nodrebinājās. Vai tiešām visi skaistie vārdi un solījumi, ar kuriem Daumants ne­skopojās, ir meli un izlikšanās? Un viņa, muļķe, noticēja. Nē, nevar būt. Paklupt var katrs. Jāpalīdz piecelties, jā­atbalsta. Kopš tās reizes pirmajā skolas gadā, kad Dau­mants zvērēja nedzert ne piles, viņš savu vārdu ir turē­jis. Kādēļ tad šodien? Vai tiešām arī viņu sagaida Dau­manta matēs un citu dzērājsievu sūrais liktenis? Tad jau labāk šķii lies tūlīt, kamēr vēl nav bērnu. Bet kur lai viņa iet? Atpaka| pie patēva? Nekad. Uz kopmītni ari negribas.

Uz mutes gultā iekritis, Daumants gulēja ciešu dzērāja miegu. Baiba novilka viņam kurpes un uzsedza segu. Nogulties līdzās un ost pretīgo alkohola dvingu viņa ne­spēja. Uzmetusi plecos jaku, Baiba apsēdās pie galda. Blakus vāzei ar pēdējiem ziediem atradās aploksne ar uzrakstu: B. Pētersone. Viņas pirmā alga. Astoņdesmit seši rubļi četrdesmit kapeikas. Izlīdzinājusi Daumanta saburzītās naudaszīmes, viņa salika tās kaudzītē — četri desmitnieki, divi piecnieki, trijnieks un saplīsis rublis. Trešā daļa aizies par istabu. Tuvojas ziema, bet Daumantam pusmētelītis galīgi apdilis. Un naudas tik vien paliek kā ēšanai. Patēvs Naikovskis, būdams grāmatvedis, ga­diem ilgi ik dienas pierakstīja katru izdoto rubli, ar sar­kanu pasvītrodams lielākos izdevumus, allaž pārmezdams sievai izšķērdību un tincinādams meiteni kaut kādu nieka paris kapeiku dēļ, ja rēķini nesaskanēja. Baiba no sirds ienīda šo izdevumu grāmatu. Daumants turpretim viegl­prātīgi dzīvoja pēc principa «gan jau kaut kā», nesa vi­ņai nevajadzīgas dāvanas un kārumus un pats par to priecājās kā bērns. Nu jau pāris dienu viņi bija pārtikuši tikai no maizes un piena.

Baiba nopūtusies piegāja pie skapja un izņēma no at­vilktnes liela formāta kladi, patēva dāvanu. Kopš kāzām tā bija gulējusi neatvērta. Uz vāka skaidrā grāmatveža rokrakstā bija uzrakstīts «Mūsu saimniecība». Tālāk se­koja Baibai tik pazīstamās iedaļas: ienākumi (alga, pa­pildu ienākumi), izdevumi (pārtika, dzīvoklis, apģērbs, mājsaimniecība, izklaidēšanās, kārtējie pirkumi), ietaupī­jumi, dažādi. Nākamajā lappusē viņa pamanīja konvertu ar uzrakstu «Baibai. Galējas nepieciešamības brīdī». Sa­mulsusi viņa turēja rokā simt rubļu naudaszīmi un pirmo reizi pa īstam aizdomājās, kāda maģiska vara piemīt šim papīriņam — to varēja pārvērst mētelī, kurpēs, skaista kleitā.' Turpmāk tā nedrīkst dzīvot. Vīrs jāsauc pie kār­tības.

Bet kā viņš varēja šovakar tā izdarīt? Tieši tagad, kad viņi bija nolēmuši divatā nosvinēt savu pirmās algas dienu ar kopēju izbraukumu. Kā viņš drīkstēja aizmirst? Vēl mēnesis nav pagājis pēc kāzām, un draugi jau viņam nozīmē vairāk nekā sieva. Kas būs vēlāk? Klusi raudā­dama, viņa nolika galvu uz rokām un tā arī aizmiga.

Baiba uztrūkās no kāpņu čīkstoņas.

— Visu nakti pie jums dega uguns, — saimniece, dur­vīs stāvēdama, pārmetoši teica. — Nācu raudzīt, vai nav kas slikts noticis.

— Daumantam nelabi, — Baiba atbildēja, — un es..

— Redzu jau, redzu. Mani tu neapmānīsi. Visa istaba smird kā krogus. Sāks vēl iet tēva pēdās. Bet to es jums tūlītās saku: dzērājus savā mājā necietīšu.

Durvis sparīgi aizcirzdama, viņa izgāja no istabas.

— Kas ir? Kas noticis? — No miega uztrūcies, Dau­mants neizpratnē raudzījās sievā, kura, pret vaļējo logu pagriezusies, raudāja. — Ko tu psiho? Tu jau zini, mū­sējo darbā vesels bars. Es negribēju, bet šie zviedz: es esot zem sievas tupeles. Nekas liels jau nebija. Runājā­mies par dzīvi, iemetām pa mēriņam. Es tikai kompānijas pēc. Leons gan pielējās, un, mājās nākot, vajadzēja šo stutēt. Tāpēc arī aizkavējos. Baigi sāp galva un kaltē. Vai tev nav kāds skābs gurķis? Palūdz saimniecei!

Ne vārda neteikusi, Baiba izgāja no istabas. Daumants no jauna iegrima miegā. Kad viņš pamodās, bija jau gaiša diena. Visā mājā valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt mušas sīcam. Kailā kāja atdūrās pret zemē nomesto dāliju.

— Kur tā te gadījās? — Daumants skaļi prātoja. — Laikam būšu pavairāk iekampis un savārījis ziepes. Nekā neatceros.

Uz gultas malas sēdēdams, Daumants ieraudzīja pie skapja sakravātu mugursomu.

— Baiba, kur tu esi, taisies, braucam! Velns parāvis, jau pusdivpadsmit. Nokavēts. Sieva tā gaidīja un priecā­jās par šo dienu. Izdomāja visas vietas, kas noteikti jā­apskata.

Izgājis pagalmā, Daumants pavērās dārzā. Neviena nemanīja. iepumpējis ūdeni, viņš ilgi mazgājās. Vēsais ūdens aizdzina miegu. Galva kļuva tāda kā vieglāka. Tad, lūk, kādēļ Baiba sapūtusies. Viņš nolūgsies, uz ceļiem nokritīs, apzvērēs, ka nekad vairs,,. Gan piedos. Nekas briesmīgs taču nav noticis.

Baibas nekur nemanīja. Māja bija tukša. Un ja nu viņa aizgājusi? Pavisam. Daumantu sagrāba bailes. Viņš pār­lēca sētai un iemetās pie mātes.

— Viens huligāns izrāvis manu mīļo, manu labo pu­ķīti, — māsasdēls Andrītis žēlojās. — Es visu vasaru to laistīju un kopu.

Daumants nosarka. Baibas nebija arī te.

— Varbūt aizgājusi uz veikalu pēc piena un maizes, — māte ieteicās. — Kā tad jūs tā nenorunājāt?

Paķēris no virtuves galda skābu gurķi, Daumants me­tās uz autobusu pieturu.

Naikovsku nebija mājās. Kaimiņiene paskaidroja, ka jau vakar kaut kur aizbraukuši ar savu autiņu.

Kur vēl meklēt? Dace un Pēteris ir sacensībās. Dau­mants aizskrēja pie kādreizējā Baibas dziedāšanas sko­lotāja Irbes. Uzzinājis, ka Daumants ir Baibas vīrs, ve­čuks ļoti nopriecājās un, gandrīz ar varu nosēdinājis Daumantu viesistabā pie galda, palūdza sievai uzvārīt kafiju. Abi vecīši katru ciemiņa vārdu no lūpām nolasīja, tik ļoti viņi kāroja uzzināt, kā Baibai klājas,

— Viņa solījās šodien pie jums atnākt, — Daumants mānījās. — Mēs norunājām lejā satikties.

Viņš jutās tā, it kā sēdētu uz karstām oglēm. Varbūt pagājušo nakti kaut ko Baibai samuldējis vai, nedod dievs, pat iesitis? Vecīši mēģināja viņu pierunāt vēl brī­tiņu uzgaidīt, bet Daumants nespēja mierīgi sēdēt pie galda un dzert kafiju.

— Ja viņa atnāk, lūdzu, pasakiet, lai mani negaida. Būšu mājas.

Vecīši apsolīja.

Autobuss vilkās kā uz bērēm, Daumants skrēja uz mā­jām. Atslēga stāvēja norunātajā vietā. Baibas nebija. Suns smilkstēdams diedelēja ēst. Daumantu mocīja nežēlīgas slāpes.

*

Baiba stāvēja blakus saimniecei Centrāltirgus puķu sektorā un kārtoja ziedus. Iedzimtā gaumes un skaistuma izjūta palīdzēja viņai izveidot glītas ziedu kompozīcijas, kas patika pircējiem.

No rīta Baiba pati pieteicās nogādāt ziedus uz tirgu. Sirds viņai sāpēs sarāvās, kad saimniece bez žēlastības nogrieza skaistās dālijas, asteres, helēnijas, samtenes, par kurām meitene katru dienu tā bija priecājusies.

Atstājiet vismaz to dāliju krūmu pie mūsu loga, — viņa palūdza.

— Ko tu žēlo, muļķe! Tikpat salna visas nokodīs. Ja ne šonakt, tad rīt. Ja nu tik dikti gribi, tad vakarā pati piesedz ar plēvi.

Baibai patika tirgus rudenī. Kamēr saimniece iekārto­jās, viņa, iejukusi daudzgalvainajā pircēju pūlī, apstai­gāja augļu un sakņu pārdevēju galdus. Kā māksliniece viņa priecājās par bumbieru, ābolu, plūmju un dažādo dārzeņu formu un krāsu bagātību.

— Skaistulīt, nopērc granātus, tie saglabā mūžīgu jau­nību, — tumši iededzis dienvidnieks ar tibeteju galvā piedāvāja.

Pie puķu pārdevējiem Baiba palēnināja soļus. Katru puķu sugu viņa apveltīja ar kādu īpašību: rozes — lep­nas, lilijas — šķīstas, puķuzirnīši — kautri, miķelenes — pieticīgas. Baibai bija žēl šī krāšņuma. Dārzā ziedi bija dzīvi, bet te pamazām mira, un pēc pāris dienām tos izmetīs atkritumu tvertnēs.

Saimniece, salikusi ziedus vāzēs, kā pagadās, viņu jau gaidīja. Baiba tos pārkārtoja glītos pušķos. Pārdevējas lomā viņa jutās neērti. Daža garāmgājēja acis kā liptin pielipa meitenes sejai un augumam, un tādos brīžos viņa nosarka. Un ja nu pēkšņi kāds pazīstams? Domās, ka Baiba kļuvusi par andelmani.

— Ar tevi kopā pavisam cita tirgošanās, — saimniece paslavēja. — Būtu metusi to savu šūšanu pie malas un nākusi man palīgos. Nopelnītu vairāk un bez kādiem kreņķiem.

«Ne par kādu naudu tu mani otrreiz šurp neatvilksi,» Baiba nodomāja.

— Vēl es tev teikšu — to savējo Daumantu saņem stingrāk. Sāks iet tēva pēdās …

— Puiši atzīmējuši pirmās algas dienu, — Baiba aiz­bildināja vīru.

— Vienreiz algas diena, citreiz dzimumdiena, vēl kaut kas — un skaties — ceļš uz elli vaļā. Mājās sakur viņam pamatīgu pirti!

Saule jau slīdēja aiz tirgus paviljoniem, kad pēdējie ziedi beidzot tika pārdoti.

— Še. — Saimniece izvilka no somas notaukotu piec­nieku. — Esi nopelnījusi. Aizteci uz paviljoniem, nopērc kaut ko ēdamu. Jums tas pieliekamais jau nedēļu tukšs kā izslaucīts.

No ilgās neierastās stāvēšanas Baibai sāpēja kājas. Kopš iepriekšējās pēcpusdienas viņa nebija neko ēdusi. Paviljonā sievas jau kravāja nost savas preces. Sirēna vēstīja par tirgus slēgšanu. Baiba nopirka dažas olas, krējuma pudeli, biezpiena paciņu un devās uz autobusu. Saimniece bija jau priekšā.

— Varēji paņemt ari gaļas gabalu. — Viņa ieskatījās meitenes soma. — Vīrieši bez gaļas nevar iztikt. Nekas, man ir sardeles, novārīsim jaunos kartupeļus un sarīko­sim kopīgas vakariņas. Es uz bridi iegriezīšos pie drau­dzenes. — Kad abas izkāpa no autobusa, saimniece ieru­nājās: —• Nestāsti, ka visu dienu biji kopā ar mani. Ja mīl, tad tavējam tā būs laba mācība. Vīriešiem nekad ne­vajag visu atklāt, lai pamokās greizsirdībā, lai saprot, ka sieva nav viņa īpašums vien, ar kuru var izdarīties, kā ienāk prātā.

Droši vien saimniecei taisnība, Baiba prātoja, iedama uz mājām. Taču katram ir sava dzīve, un, kas noder vie­nam, neder citam.

Daumants, galvu nodūris, sēdēja uz soliņa mājas priekšā. Suns iesmilkstējās. Pa celiņu ar produktu somu rokā nāca Baiba.

_ — Beidzot! Kur tu biji tik ilgi? Es tevi visur mek­lēju, — piekļāvis sievu sev cieši klāt, viņš čukstēja. — Es tā baiļojos par tevi. Piedod, mīļā, es nekad vairs ..

Baiba aizspieda viņa muti ar skūpstu.

Ar nepacietību gaidītā un plānotā pirmās algas diena beidzās ar savstarpējiem mīlestības apliecinājumiem, bet pa vidu bija uztraukumi, pārdzīvojumi un asaras.