Nosargāt mīlestību

5. nodaļa

APZAGTAIS JAUNGADS

Filiāles direktore Taisija Feoktistova bija beigusi in­stitūtu, kas tikai iztālēm atbilda apģērbu šūšanas profi­lam. Pirms pāris mēnešiem ieradusies filiālē, viņa viet­nieces pavadībā izstaigāja visas telpas un pēc tam vairs cehos netika manīta. Ja kādu ievajadzējās, izsauca pie sevis uz kabinetu. Ar savu vietnieci Taisija Feoktistova satika lieliski. Filiāle plānu izpildīja, tādēļ firmas ģene­rāldirektors viņu netraucēja. Alga bija pieklājīga, prēmi­jas saņēma regulāri. Direktore bija apmierināta. Šaurajā, veclaicīgajā trīsstāvu namā blakus fabrikai, kur izvieto­jās filiāles vadība un grāmatvedība, valdīja mierīga, omulīga atmosfēra — gandrīz kā mājās. Soļus slāpēja mīksti paklāji. Gaisā vējoja kafijas aromāts. Uz zemā, ar stiklu pārsegtā galdiņa vienmēr, ari ziemā, atradās vāze ar ziediem. Sekretāre ar savam ekstravagantajam izska­tam tik neatbilstošu vārdu — Solveiga — bija pienācīgi izdresēta. Viņa kuru katru pie vadības nemaz neielaida, vispirms sīki iztaujāja, kādā jautājumā. Ja ražošanas, tad sūtīja atpakaļ pie meistarēm vai cehu priekšniekiem, ja personīgos — pie arodkomitejas priekšsēdētājas.

Trauksmes signāli sāka skanēt decembra vidū. Pirmajā nedēļā strādnieces vēl nekā neteica. Vairums atprasījās no darba, apkopa mājas soli, citas tāpat knibinājās, atvilka elpu pēc kārtējās sturmēšanas mēneša bei­gās. Jaunieši, bariņos sagājuši, trieca jokus vai, uzgrie­zuši tranzistorus uz visskaļāko, locījās dejā.

Kad materiāli nepienāca arī otrajā nedēļā, strādnieki sāka uztraukties:

— Ko viņi tur piegriešanas cehā dara, ka nesūta darbu? Kādēļ meistari negādā? Kas šiem, cieta alga, bet mums tas pamatīgi iegriezīs kabatā! Juri, ej tūliņ noskaidro!

— Viņi sēž bez darba tāpat kā mēs. Sagatavošanas cehā nav materiāla. Ne metra. — Atgriezies no piegrie­šanas ceha, Juris bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

— Kādēļ nav?

— Lielajā noliktavā kaut kas saķēries. — Un ko dara sagādnieki?

Juris Egle paraustīja plecus. Par materiāliem viņš ne­atbildēja.

Apdraudēts kļuva ne tikai mēneša plāns un līdz ar to prēmijas gan strādniekiem, gan priekšniecībai, bet pats galvenais — arī gada plāns un trīspadsmitā alga.

— Es prasu, lai plāns tiktu izpildīts! — Taisija Feok­tistova ražošanas apspriedē pirmo reizi pacēla balsi.

— Prasīt jums vajadzēja agrāk — un nevis no strād­niekiem, bet no savas vietnieces. Tad cehi nebūtu nonā­kuši tādā stāvoklī, — Mieze skarbi atbildēja.

— Tam, ka vēl līdz šim trūkst materiālu, ir objektīvi iemesli, — direktores vietniece sagādes jautājumos Ņina Ivanova taisnojās.

— Tā jau katrs var aizbildināties. Vajadzēja sagādāt rezerves vismaz nedēļai.

— Tas nozīmē — deviņi tūkstoši metrus uzvalka drā­nas vien. Kur lai to visu lieku, varbūt manā kabinetā?

— Par to bija laiks padomāt visus šos gadus. Šī taču nav pirmā sastrēguma reize. — Vecais meistars Krūklis no priekšniecības nebaidījās, teica, īso domāja, tieši acīs.

Pietiek ecēties. Labāk visi kopā izprātosim, kā izkļūt no grūtā stāvokļa, — Taisija Feoktistova pārtrauca strīdu.

— Ko jūs uztraucaties! Nekas ārkārtējs taču nav no­ticis. Šodien braucam pakaļ. Rit no rīta materiāli būs uz vietas, — Ņina Ivanova apsolīja.

— Jums, protams, tas nešķiet nekas ārkārtējs, — Mieze aizsvilās. — Jūs, kā parasti, malkosiet kafiju un šķirstīsiet modes žurnālus, kamēr strādnieces jūsu neizdarības dēļ sitīsies vai nost, lai tikai izvilktu plānu.

— Lūdzu bez personiskiem apvainojumiem!; — Fili­āles direktore centās aizstāvēt savu draudzeni. — Centrā­lajā noliktavā tika atklātas nekārtības.

— Vajadzēja iet pie firmas vadības, viņi dotu rīkojumu izsniegt mums nepieciešamos materiālus. Kamēr pārmē­rīs, sazīmēs, sagriezis, paies vēl divas dienas. Tātad mē­neša plāns jāizpilda divās nedēļās. Vai tas ir normāli? Daudzām sievietēm mājās mazi bērni, kas tos apkops un pieskatīs, kamēr mātēs strādās divās maiņās?

— Mēs strādniekiem pavēlēt nevaram, bet tikai lūgt. Ja viņi nebūs ar mieru brīvprātīgi strādāt virsstun­das, piespiest mēs nevaram, — arodkomitejas priekšsēdē­tāja, pati kādreizējā šuvēja, uzdrošinājās iebilst. — Un vispār — arodkomiteja ir pret šādu pārslodzi. No tās cieš strādnieku veselība.

— Un rada brāķi, Krūklis atgādināja šo visiem zi­nāmo patiesību.

— Pagaidām nogaidīsim. Lai šūšanas cehs izpilda gada plānu, tad padomāsim, — Taisīja Feoktistova izlēma.

*

Pusi mēneša loderējām, nu rausim par diviem, — mājās pārnācis, Daumants noskaities paziņoja. — Mani meistars nozīmēja par brāķa labotāju. Tu vari iedomāties: atradās mūsu brigādē pāris tipinu, kuri atsacījās strādāt piektdienas nakti un sestdien. No vecajiem, protams. Deklarēja, ka šiem veselība esot dārgāka par mūsu plānu. Egoisti, domā tikai par sevi!

— Pie mums arī iet kā pa elli. Priekšniecība pieņēmusi tik daudz pasūtījumu, ka netiekam galā. Es tagad šuju izejamās kleitas. Ar lētajām katūnenēm tiek galā prakti­kantes. Un tikpat visu līdz Jaungadam nepaveiksim. Meis­tare teica: kas vēloties, lai paliekot darbā ilgāk, izkombi­nēšot lielāku prēmiju. Kā tu domā, palikt?

Izlem pati. Ja jūties nogurusi, nāc mājās. Nedari sev pāri.

— Mieze kļuvusi pārāk bezkaunīga, kāpj mums uz gal­vas, — Ņina Ivanova piezīmēja, kad visi bija izgā­juši. — Es tavā vietā viņai iegrieztu rājienu un noņemtu prēmiju, lai pievaldās un zina savu vietu.

— Viņa esot ilggadēja darbiniece, — direktore šaubī­jās. — Strādnieki viņu mīlot un cienot.

— Es gan tam neticu. Gribi, atsūtīšu pie tevis otrā iecirkņa vecāko meistari Timpu, viņa pastāstīs tādas lie­tiņas ..,

*

Pētera baznīcas torņa pulkstenis dobji nodimdināja desmit reizes, kad Juris Egle nodeva meistaram Krūk­lim pēdējo žaketi. Gada plāns bija izpildīts un par pāris procentiem pat pārsniegts, filiāles gods glābts.

— Paldies, draugi! Es jums, saviem darbabiedriem, ap­solu, ka nekad vairs, kamēr es būšu ceha priekšniece, ne­notiks šādas šturmēšanas, — Mieze apsolīja. — Darīšu visu, lai darbs ritētu normāli, un prasīšu to arī no aug­stākstāvošiem.

Daumants un Baiba savu pirmo kopīgo Jaungadu bija nolēmuši sagaidīt divatā. Baiba nopirka nelielu eglīti, uz­posa istabiņu, sacepa svētku pīrāgus. Uz galda blakus eglītei atradās vīram sagādātā dāvana — pašas adīts džemperis. Uzvilkusi jauno, no Daumanta paslepšus šūto kleitu, Baiba apsēdās pie aizsalušā loga, ar elpu izkau­sēja leduspuķēs mazu laukumiņu un sāka gaidīt. Saim­niece bija aizbraukusi pie dēla, mājās atradās tikai viņa un suns Volfs.

«Kur gan Daumants tik ilgi kavējas? Vai tik nebūs sācis svinēt kopā ar puišiem kā toreiz, kad saņēma pirmo algu?» Baiba uztraucās.

Suns priecīgi ierējās. Pa sniegoto taciņu, stiepdams lielu kasti, nāca viņas vīrs. Kas gan tur varētu būt? Baiba metās lejā pa stāvajām bēniņu kāpnēm.

— Vari mūs apsveikt, plāns izpildīts. Norāvām līdz astoņiem. Daži vecie vēl palika, mūs atlaida ātrāk. Es drāzos ar taksi. Tu nogaidījies, jā? Droši vien sadomāji diezin ko?

Baiba saņēma kasti aiz auklām, pacēla un tūliņ atkal nolaida zemē.

— Tā tev dāvana.

— Tik liela un smaga?

— Ļauj, es uznesīšu.

— Nesīsim abi.

Nepacietīgiem pirkstiem Baiba raisīja vaļā auklas.

— Televizors! Paldies! — Viņa apkampa vīru un skaļi noskūpstīja. — Kur tu izrāvi tik daudz naudas?

— Saņēmu prēmiju un izdarīju pirmo iemaksu. Desmit rubļus mēnesī mēs taču kaut kā sagrabināsim? Uzraušu pa vakariem kādas džinsenes. Tieši šovakar Raimonda Paula jaunais mūzikls. Bet pirms tam estrādes koncerts. Uzstādīsim tūlīt — te uz grāmatplaukta pretim gultai.

Ja istaba kļūs auksta, varēsim skatīties, gulēdami zem segas.

Sākumā pa zilgano ekrānu ņirbēja kaut kādas svītriņas un punktiņi, bet skaļrunī skanēja tik pretīgi sprakšķi, ka pie krāsns guļošais Volfs pacēla galvu un skaļi ierē­jās. Daumants paņēma instrukciju un sāka pārbaudīt un grozīt visus slēdžus un pogas pēc kārtas.

— Met mieru! Rīt ari ir diena. Drīz divpadsmit. Pa­sēdēsim tāpat, — Baiba, visas cerības zaudējusi, mēģināja Daumantu pierunāt.

Tad pēkšņi televizora ekrānā parādījās attēls.

— Izdevās! — Daumanta seja staroja. — Cik tu šo­vakar esi skaista! Klausies, šo kleitu es tev neesmu redzē­jis. No kāda modes žurnāla tu esi izkāpusi?

— No «Burdas», — Baiba šķelmīgi pasmaidīja.

— Bet es kā no darba. Acumirklīti.

— Nevajag, Daumanti Ir labi tāpat.

— Nē, vajag gan!

Pēc mirkļa Daumants, ar pirkstiem izspūrušos, sprogai­nos matus pieglauzdams, nostājās Baibas priekšā savā kāzu uzvalkā un paklanījās.

— Lūdzu uz deju! Cik labi, ka mēs esam kopā, — sie­vas galvu savam plecam pieglauzdams, viņš čukstēja. — Un mums būs daudz šādu jaungadu. Sākumā divatā, tad trijatā, četratā …

—- Stop! — Baiba smējās. — Es gribētu trīs bērnus. Kremļa kuranti svinīgi nosita divpadsmit reizes. Glā­zēs iezaigojās saimnieces dāvātais ķiršu vīns.

— Par laimi! Par mīlestību!

— Lūdzu pie svētku galda!

— .Un to visu tu pati? Baiba, tev jāmaina profesija, jāiet par kulināri. Viss tik ļoti garšīgs, — Daumants sla­vēja. — Tu zini, kad es pēdējo reizi ēdu? Pagājušajā gadā. Leo man piespēlēja bulciņu un viss. Gribējās saraut, lai ātrāk tiktu mājās. Tāda sajūta ir sacensībās.

Cilvēks domā tikai par vienu — jāpaspēj. Un uzvar. Pēc tam ir velnišķīgi labi.

Abi ērti iekārtojās gultā, lai noskatītos svētku pārraidi Baiba ar tīri profesionālu interesi vēroja dziedātāju ekstravagantos tērpus, bet Daumants pēc brīža vairs nekā neredzēja. Negulētā iepriekšējā nakts un vairāku dienu saspringtajā darbā pārpūlētais organisms prasīja savu. Baiba piecēlās, izslēdza televizoru un uzsvilpa sunim.

Zvaigznes pie debesīm tonakt šķita īpaši spožas. Krietni piesala. Baiba pagājās līdz vārtiņiem. Daudzos logos vēl dega ugunis, ļaudis turpināja svinēt svētkus. Ielas galā pusaudži laida raķetes. Tās aprakstīja pret debesīm slaidu loku un gaisā sadalījās sīkās, krāsainās zvaigznītēs. Pui­kas no sajūsmas auroja. Volfs jautājoši paskatījās Bai­bai acīs: varbūt vajadzētu riet?

— Paliec mierā! — Baiba uzsauca un noglaudīja su­nim galvu. Daumanta vecāku dzīvokļa logi bija tumši. «Mēs arī labie, domājam tikai par sevi. Vecīši droši vien mūs gaidīja.»

Cik vien Baiba spēja atcerēties, Jaungada sagaidīšana viņas vecāku mājās norisa pēc vienas programmas. Abas ar mammu, nopūlējušās ar mājas tīrīšanu un ēdienu ga­tavošanu, ap desmitiem saklāja svētku galdu. Rolandiņš un patēvs iededza eglītē svecītes. Tad atskanēja klauvē­jieni pie durvīm, Rolandiņš skrēja atvērt un ieraudzīja gaidīto dāvanu maisu. Diemžēl Salavecis jau bija aizstei­dzies pie citiem. Apdāvināšanās, laimes vēlējumi, svētku mielasts, televizors ,.. Naikovskim nebija draugu, un viņš negribēja, ka mamma aicina uz mājām savas darbabied­renes. Baiba no mammas bija saņēmusi svētku apsvei­kumu un ielūgumu sagaidīt Jaungadu pie viņiem,

«Varbūt aiziesim?» viņa bija nedroši ieminējusies.

«Paldies! Tava patēva ģīmis man uzsit žulti, un tad es par sevi vairs negalvoju. Labāk tepat mūsu istabiņa di­vatā, tu un es,» vīrs atteicās.

Baiba bija piekritusi.

«Ko gan tagad dara mani draugi?» viņa prātoja. «Pie Daces droši vien ir jautri — iet rotaļās, skatās diapozitī­vus. Tur ir arī Pēteris ar savu māti.» Dace bija pavēstī­jusi, ka Pētera mātes neieņemamais iebildumu cietoksnis pamazām drūpot, iespējams, ka nākošajā rudenī viņiem būšot kāzas. Arī Dace aicināja pie sevis.

Bijusī skolas biedrene Dēzija auklē dēlu. Dace zināja teikt, ka stāvā sajūsmā viņa par to neesot. Nu jā, Dēzija paliek Dēzija — ārišķīgās vērtības, greznas tualetes viņa vienmēr vērtējusi augstāk par tuvinieku mīlestību. Ko dara Sveta? Par viņu arī nekas nav dzirdēts kopš ru­dens. Kā viņai, bārenītei, vienai uz laukiem klājas? Baiba arī labā, pat apsveikuma kartiņu aizmirsa aizsūtīt.

*

Nē, Svetlana nesēdēja viena savā istabā. Kopā ar ci­tiem Baužu ciema jauniešiem viņa Vecgada vakaru pa­vadīja saimniecības klubā. Raibi ģērbtie svētku viesi — gan fantastiskās maskās tērpušies, gan bez tām, kā nu kurš jutās ērtāk, — griezās dejā, lēca kumeliņu un polku, dziedāja (kur redzētas latviešu saiešanas bez dziedāša­nas?). Mārcis no Svetlanas neatkāpās ne soli.

— Tā nu mums nebija lemts saradoties, kā bijām ce­rējušas, — Dēzijas mamma, apsēdusies blakus savai draudzenei, smagi nopūtās. — Tavs Mārcis ir krietns puisis. Bet mana Dēzija, ak, negribas nemaz runāt. Sirds kāpj pa muti ārā. Ne vīžo kārtīgi savu bērnu kopt, ne vīru apčubināt. Uz Rīgu, uz teātriem un restorāniem — tur viņai žiglas kājas. Pati iemācījās vadīt mašīnu, nu triecas pa pasauli kā apdauzīta. Benedikts ir zelta cil­vēks, bet nav vairs nekāds jaunais. Viņam labāk patīk mājās pie sievas un bērna, bet mana Dēzija kā sadzelta — viņa jau neiešot savu jaunību aprakt netīros autiņos. Ne tādēļ esot precējusies. Cik ilgi Benedikts to pacietīs? Vīra­māte staigā apkārt, kūkodama kā bada dzeguze, piesauks vēl nelaimi.

Mārča māte mīļām acīm noraudzījās uz dēlu un Svet­lanu, kuri ar saviem slaidajiem augumiem pacēlās pāri citiem dejotājiem. Jaunā māja gatava, laiks dēlam ņemt sievu. Atskries bērniņi, viņa palīdzēs izauklēt. Lai cik mīļi ir viņas kopjamie teliņi, cilvēka bērni tomēr paliek cilvēka bērni. Svetlanu viņa nemainītu pret desmit tādām Dēzijām. Nav saprotams, ko tas viņas dēls tūļājas un vilcinās, ja ikvienam skaidri redzams, ka abi ir saderīgs pāris. Mārča māte vairs necerēja uz vecāko dēlu. Izstu­dējis par ārstu, viņš paliks pilsētā. Bet Mārcis ir lauku cilvēks, bez zemes viņš nevar. Kam gan viņiem tāda māja kā pils, ja tajā neskanēs bērnu balstiņas?

Jaungada sarīkojums tuvojās nobeigumam. Vecāka gadagājuma ļaudis sen bija devušies pie miera. Mūzikai skanot, zālē diskoja nenogurdināmie pusaudži.

Mārcis, cieši zem rokas saņēmis, vadīja Svetu mājās.

— Kāda burvīga nakts! Arī mēness spīd kā uz pasū­tījuma, — Sveta sapņaini teica. —Es nekad neesmu braukusi kamanās pa piesnigušu mežu. Vienīgi grāmatās lasījusi.

— Gribi, es tevi izvizināšu ar simt zirgiem kā kara­lieni? — Mārcis iesmējās.

— Man pietiktu ar vienu.

— Tu nopietni?

— Jā. Bet tas ir tikai sapnis.

— Šajā naktī viss iespējams. Ejam!

— Uz kurieni?

— Tad jau manīs.

Svetas dēļ Mārcis bija gatavs uz visu. Viņi iegāja tukšajā liellopu fermas pagalmā. Sargs Kristaponkulis, svētku mēriņu ieņēmis, saldi gulēja. Mār­cis klusiņām izveda fermas zirgu, iejūdza kamanās, iemeta tajās krietnu neslavu siena un noteica: Lūdzu, kariete gaida.

— Vai tā būs labi? — Sveta vilcinājās.

— Neprāto, kāp iekšā! Neviens pat nepamanīs. Kamēr nāks slaucējas, būsim atpakaļ.

Zirgs nostāvējies uzņēma strauju riksi. Ciemata ugunis palika tālu aiz muguras. Mežā ceļš bija piesnidzis. Zirgs sāka iet soļiem. Sniega smaguma pilniem zariem koki stāvēja kā apburti. Izstīdzējušo bērziņu noliektās galot­nes pāri ceļam veidoja fantastiskus godavārtus. Egles, baltām sagšām sasegušās, atgādināja lielajos lakatos ietinušās vecas lauku sievas. Neliela meža klajuma malā Mārcis apturēja zirgu. Zaļganajā mēness gaismā Sveta pamanīja briežu ģimeni. Briežu tēvs, galvu ar žuburota­jiem ragiem izslējis, uzmanīgi raudzījās apkārt. Viņa siltā elpa saltajā gaisā pa nāsīm izplūda kā divi dūmu mā­konīši.

Zirgs iezviedzas, un vienā mirklī klajums bija tukšs. —- Žēl. Bija tik skaisti.

>— Nekas, gan jau atnāks. Siens viņiem garšo, Ieliksim arī mūsējo, lai viņiem tiek svētku mie­lastā, — Sveta palūdza.

Abi bāza barotavas redelēs sakaltušās zāles, kas vēl tagad smaržoja pēc vasaras. Un tad saltajā Jaungada naktī meža apņemtajā noriņā Mārcis pateica Svetai mūž­senos, bet vienmēr tik gaidītos vārdus:

— Es tevi mīlu. Kļūsti mana sieva.

Svetai bija jūtīga, romantiska dvēsele, un Mārcis, bū­dams praktiskas dabas cilvēks, centās viņai piemēroties.

Otrā dienā Mārcis aizveda iecerēto pie saviem vecākiem. Svetai likās, ka ikviens pretimnācējs viņas sejā izlasīs to, kas ar viņiem naktī noticis, kur nu vēl stingrā Mārča māte»

Māte virtuvē gatavoja ēdienu. Tēvs, brilles uz acīm uz­licis, skaļi lasīja viņai priekšā avīzi.

Mēs nolēmām precēties, — Mārcis pavēstīja» — Sa­rakstīsimies, cik drīz vien iespējams.

Brīdi valdīja klusums. Varēja dzirdēt, kā katliņā bur­buļoja ūdens.

—- Varbūt jums mana nākamā sieva nav pa prātam?

— Ko tu runā! Sen jau vajadzēja, — pirmā attapās māte, piegāja pie nosarkušās meitenes, pastiepās pirkst­galos un skaļi viņu nomutēja.

— Nu tad apsveicu! — Tēvs — augumā tikpat ražens kā dēls — aplika roku ap nākamās vedeklas pleciem. — Lai aug dēli kā ozoli, meitas kā liepas. Mēs ar māti jau sen par to spriedām.

— Vai nevajag ko palīdzēt? — Sveta piedāvājās.

— Ko nu, meit, man viss jau gatavs. Tūlīt uzklāšu pusdienu galdu. Šodien mums divkārši svētki,

— Nāc, es tev parādīšu mūsu istabu! — Mārcis aplika roku Svetas pleciem.

«— Viss augšstāvs mūsu rīcībā ~~ te mēs, tur « dzīvos zēni, bet šeit — meitenes.

Sveta pēkšņi juta kājās dīvainu nespēku. Viņa apsēdās uz Mārča gultas malas un aizklāja rokām seju.

— Kas tev? — Mārcis satrūkās.

— Man bail no lielās laimes. Jūs visi esat tik labi pret mani — tu, tavi vecīši un visi citi. Ja tu zinātu, cik skumja bija mana bērnība. Bērnunamā un internātskolas mazākajās klasītēs mēs visi gaidījām mammas — gan savējās, Īstās, gan audžumātes. Dažiem laimējās, citi pa­lika tukšā. Mani —- tādu lielu, neglītu — neviens nevē­lējās par audžubērnu. Es to ļoti pārdzīvoju, raudāju, ap­skaudu laimīgos.

— Nu tev būs gan tēvs, gan māte. — Vai es drīkstēšu viņus tā saukt?

— Protams, kā gan citādi?

— Mārci, paskaties man acīs! Es apsolu, ka būšu tev laba sieva un mūsu bērniem mīļa māte. Viņiem jāizaug laimīgā ģimenē.

— Āmen! — Mārcis iesmējās, taču, pamanījis, cik no­zīmīgi Svetai šie vārdi, tūliņ aprāvās.

— Bērni, nāciet pusdienās! — māte no lejas aicināja.

*

Jaungada naktī, ar bažām domādama par jaunāko meitu, Dēzijas māte nenojauta, ka nelaime jau klauvē pie durvīm.

Pie universālveikala direktora Benedikta Sarmas bija sapulcējies viss mazpilsētas «zieds». Pēc bagātīgām va­kariņām vīrieši iegāja kabinetā uzspēlēt kārtis. Gados vecākās sievietes, Dēzijas mīkstajos zviļņos iegrimušas, pārsprieda pilsētas pēdējos jaunumus. Jaunieši tā dēvē­tajā zālē dejoja. Dēzija — noreibuši, pietvīkusi — gāja no rokas rokā.

— Tu esi pati skaistākā mūsu pilsētā, — ķirurgs Ing­mārs čukstēja viņai ausī, — tevis dēļ esmu prātu zaudē­jis, naktīs tevi redzu sapņos.

Stereomagnetofons rēca pilnā balsī. Līdz gadu mijai bija atlikusi nepilna pusstunda. No restorāna uzaicinātie viesmīļi jau kārtoja uz galda spainīšus ar ledū ieliktām šampanieša pudelēm, pārslaucīja kristāla glāzes.

Negaidot starp dejotājiem parādījās Benedikts — svētku reizei pavisam nepiedienīgā izskatā: kaklasaite atrauta, mati izspūruši, pats bāls kā nāve.

— Ingmār, vai tu ko sajēdz no bērnu slimībām? — iz­slēdzis magnetofonu, viņš jautāja ķirurgam.

— Maz gan, es vairāk ar kaulu zāģēšanu, — Ingmārs smējās stulbu dzērāja smiekliņu. — Ja tev vajag ko no­šņāpt, katrā laikā.

— Idiots! Dēzij, zvani ātrai palīdzībai! Pēterītis mirst! Laid, labāk es pats.

Dēzija metās uz bērnistabu.

— Ej ārā, slepkava! — vīramāte ieķērcās.

Sveša sieviete melnās drānās — tādās pašās kā Bene­dikta mātei — staigāja apkārt bērnam, krustījās un kaut ko murmināja. Mazais Pēterītis sasarkušiem vaigiem sē­coši cīnījās pēc elpas. Viņš izskatījās bezpalīdzīgs un nožēlojams. Dēzijai kļuva dēlēna tik ļoti žēl, ka viņa sāka raudāt. «Apsolos, ka būšu laba māte, kaut tik viņš izdzī­votu!» viņa klusām čukstēja.

— Ātrā palīdzība aizbrauca pēc bērnu ārstes, — Bene­dikts teica un nometās pie gultiņas ceļos.

— Ārsts nelīdzēs. Kā dievs lems, tā būs!

— Māt, lai tā pesteļotāja pazūd! Lai viņas smakas te vairs nebūtu! Sen jau vajadzēja izsaukt ārstu! — Bene­dikts uzkliedza.

Viņam un mātei mazulis bija kā saule, ap kuru riņķoja visa viņu dzīve, — mantinieks, dzimtas turpinājums, nākotnes cerība.

Uzzinājusi, ka ir gaidībās, Dēzija gribēja taisīt abortu. Likās stulbība apkrauties ar bērnu deviņpadsmit gadu vecumā, kad viņai iespēja baudīt dzīvi pilniem malkiem.

Vienmēr gatavs iztapt sievai — Benedikts šajā jautā­jumā bija nelokāms.

Dēla jauno sievu vecā ienīda jau no pirmā brīža, kad Dēzija parādījās šajā mājā. Būtu viņai teikšana, viņa šo svilpasti sen padzītu, lai iet, no kurienes nākusi. Vienīgi bailes no dēla dusmām lika savaldīties. Abas sievietes dzīvoja, pēc iespējas vairīdamās viena no otras.

Dēzija saimniecības lietās nejaucās. Kamēr viduklis vēl nebija piebriedis, viņa braukāja uz teātriem, koncertiem, gāja viesos. Skaisto, iznesīgo sievieti — piedevām vēl universālveikala direktora sievu — visi labprāt ielūdza pie sevis, cienāja, pieglaimojās. Tos pāris mēnešus pirms dzemdībām, kurus nācās pavadīt mājās, Dēzija uzskatīja par zaudētu laiku. Benedikts viņu dievināja, centās katru vēlēšanos no acīm nolasīt. Sākumā Dēzijai tas patika, vēlāk apnika. «Luncinās kā suns.»

Dēla piedzimšana tika uzņemta ar gavilēm. Pat vecā, pirmo reizi turēdama mazdēlu rokās, savilka plānās lū­pas tādā kā smaidā. Bērna kopšanu uzņēmās vīramāte. Autiņus nāca mazgāt kāda no viņas dievticīgajām drau­dzenēm. Kad Dēzijai izsīka piens, tika sarunāta zīdītāja.

Jaunā māte par to nemaz neuztraucās. Beidzot viņa atkal varēja darīt, ko pati gribēja. Arī Benedikts vairs nerīkoja greizsirdības scēnas, kad viņa, jūtami iereibuši, pārradās rīta pusē. Benedikta prātu un brīvo laiku aiz­ņēma dēls. Vīramātes un viņas draudzeņu tīstīts un vīs­tīts, zēns bieži slimoja.

— Vajag norūdīt! — ārste ieteica.

Pirms dažām dienām, kad vīramātes nebija mājās, Dē­zija izlēma sākt norūdīšanu — satina mazo segās, ielika ratiņos un izstūma uz terases.

— Prātu esi izkūkojusi! — Mājās pārnākusi, vīramāte metās pie bērna. — Arā sals! Rociņas, kājiņas aukstas kā ledus! Nes šurp spirtu, tak jau nebūsi ar saviem draugiem visu izlakusi.

Pamazām mazais atsila, sāka raudāt.

— Skrien pēc karsta piena! — vīramāte izrīkoja. Dēzija izbijusies paklausīja.

Otrā rītā puisēnam sacēlās neliela temperatūra. Pēterī­tis šņaukājās un klepoja. Vīramāte staigāja apkārt šņāk­dama. «Vai nu pirmā reize,» Dēzija sevi mierināja, pare­tam ieskatīdamās bērna istabā.

Jaungada svinības bija tepat pie durvīm, vajadzēja do­māt par dzērieniem un ēdieniem, viesu salūgta pilna māja. Labi, ka Benediktam visur blati. Tā iznāca, ka dēlēns tika atstāts vecāsmātes ziņā, bet tā uz debesu spēkiem paļāvās vairāk nekā uz ārstiem.

*

Ārste atsteidzās tieši no viesību galda, pat svētku tērpu nepaguvusi novilkt.

— Bērns nopietni saaukstējies! Kādēļ nesaucāt ārstu ātrāk?

Benedikts pārmetoši paskatījās uz māti un sievu. Māte, ceļos nometusies, lūdza dievu. Dēzija reibuma pilnām acīm vērās ārstē. Veclaicīgais sienas pulkstenis blakus­istabā nodimdināja divpadsmit reizes, pavēstīdams, ka sācies Jaunais gads. Blakusistabā atskanēja šampanieša pudeļu paukšķi, skaļi saucieni, laimes vēlējumi. Ingmārs, paplāti ar glāzēm rokā balansēdams, plaši atvēra durvis. Aiz viņa drūzmējās smaidošie viesi. Pamanījis bērnu ār­stes noraizējušos seju, skaļi raudošo Benedikta māti, viņš aptvēra situāciju un izbīdīja visus ārā.

— Uzliksim sinepju plāksterus — kļūs vieglāk. Dodiet dzert pelašķu tēju — tas palīdzēs atklepot. Rītdien es at­nākšu. Tāds dūšīgs zeperis, gan drīz atkal būs vesels.

Ārste aizgāja.

— Gādā, lai māja būtu tukša! Bērnam vajadzīgs miers un klusums! — Benedikts pavēlēja. — Ja gribi, vari do­ties līdzi, tāpat no tevis — tādas iedzērušas — nav ne­kāda labuma. Skrien pie sava Ingmāra, man vienalga!

— Ak tā! — Dēzija atvēra durvis. — Ingmār, vīrs mani dzen ārā. Vai tu dosi man naktsmājas? Viesi ieinteresēti apklusa. Brieda skandāls. Ingmārs apjucis klusēja.

— Kādēļ tu neatbildi? Pirms pusstundas tu mani dē­vēji par savu sirds karalieni! — Dēzija histēriski iesmējās.

Pārējie viesi apjukuši klusēja.

— Ejam pie manis. — Neērto situāciju izglāba univer­sālveikala vecākais grāmatvedis.

— Ēdamos un dzeramos ņemam līdzi! Neļaus jau man­tai iet bojā! — Dēzija atvēlēja.

Benedikts pa logu noskatījās, kā viņa viesi, bļaustīda­mies un cits citu sniegā grūzdami, aiziet pa pilsētiņas galveno ielu. Ingmārs un Dēzija gāja pēdējie. Ķirurgs satvēra viņa sievu aiz rokas un mēģināja ievilkt šķērsieliņā. Dēzija pretojās, izrāvās un paskrējās atpakaļ uz mājas pusi. Benedikts aizslēpās aiz aizkara. Kad viņš atkal pavērās pa logu, iela bija tukša.

Benedikts paņēma no galda konjaka pudeli. «Laimīgu Jauno gadu, vecīt!» viņš novēlēja savam attēlam spogulī. Jā, drūma bilde. Apaļo vēderiņu vairs neslēpj pat teicami pašūtais uzvalks. Plikais pakausis cauri rūpīgi pārsukātajiem matiem spīd kā mēnesis aiz mākoņu šķidrauta. Uz vaigiem dīgst sirmi bārdas rugāji. Tos nevar noslēpt, pat divreiz dienā skujoties. Bet gadu nav nemaz tik daudz — četrdesmit divi! Vīrietis labākajos gados. Nedrīkst nolaisties. Jāsaņemas. Viņam dēls jāaudzina.

Māte snauda krēslā blakus Pēterīša gultiņai. Pavisam veca un vāja kļuvusi. Cik viņai gadu? Drīz būs astoņ­desmit.

— Kas tur? — Māte uztrūkās.

— Nekas, nekas. Bērns nosvīdis gluži slapjš.

Tas labi, temperatūra krītas. Žigli apmainīsim krek­liņu un spilvendrānu.

Mazulis paraudzījās tēvā lielām, zilām Dēzijas acīm, kāri padzērās siltu tēju un atkal aizmiga.

— Paldies dievam, pats ļaunākais pāri. — Māte pār­krustījās.

— Ej gulēt, es pasēdēšu, — Benedikts teica. — Vai tā dzērāju varza projām?

— Jā.

— Un Dēzija arī?

— Jā, Es pats viņu pierunāju. Jauna vēl, lai izpriecā­jas, gan vēlāk pierims.

— Akls un stulbs tu esi, dēls! Būtu triecis to pasaules brūti prom, lai tīra māja. Ne viņa kārtīga sieva, ne māte.

— Bez viņas mums nebūtu arī Pēterīša.

Māte aizgāja uz savu kaktu un tāpat ar visām drēbēm atlaidās gultā. Viņai bija modrs miegs, pietika zīdainītim iekunkstēties, kad vecā sieva jau bija augšā. Dēziju tur­pretim aizmigušu spētu uzmodināt vienīgi lielgabala šā­viens pie auss. TādēJ mazo novietoja pie mātes,

Benedikts novilka laķenes, atlaida vaļā cieti savilkto bikšu siksnu, atsēdās ērtajā krēslā un kājas uzstutēja uz ķeblīša. Domas vijās un vērpās ap sievu. Vai viņa aizgāja kopā ar visiem vai ar Ingmāru? Tādā mazā pilsētiņā nekā nenoslēpsi, viss kā uz delnas. Gan pēc pāris dienām vecenes būs klāt, pasniegs mātei jaunākās baumas tikpat kā medusmaizi. Un māte savukārt viņam. Nekad nevienu sievieti viņš nav tā iekārojis kā Dēziju. Kā pamanīja Bauzēs zaļumballē, tā bija pagalam,

«Sitā odziņa būs mana!» To viņš bija teicis pa jokam un ne gluži skaidrā prātā.

«Tam skuķim sirds vietā automāts, iemetīsi desmit­nieku — darbosies, neiemetīsi — paliksi tukšā,» Draugi Dēziju novērtēja pareizi. Bet Benedikts bija kā apmāts. Vai ik pārdienas triecās uz Rīgu, veda ziedus, konfektes, importa mantas, kamēr savu panāca. Nekad, ne reizes viņš no sievas mutes netika dzirdējis to, pēc kā tik ļoti ilgojās, — vārdus «es tevi mīlu». «Ak tu, mans labais vecīt!» — un steigā uzspiesta buča uz vaiga — tas bija viss, ko viņš saņēma, iepriecinājis sievu ar kādu viņas iekārotu mantu. Varbūt ar laiku, viņš cerēja. Nu ir skaidrs, ka veltīgi. No otra bērna Dēzija kategoriski atteicās.

Mazais, vēl nesaprātīgais dēlēns pārvērta tēva dzīvi. Viņš atmeta smēķēšanu, pārstāja nīkt kopā ar draugiem dažādās kompānijās, spēlēt kārtis un dzert. Par viņu zo­bojās, izsmēja, apsaukāja par bērnu aukli. Benediktu tas neuztrauca. Dzīvei bija radies mērķis. Viņš bija vajadzīgs šim mazajam cilvēkbērnam.

*

Baznīcas pulkstenis nozvanīja astoto Jaunā gada stundu. Mazpilsētiņa pamazām modās. Pie universālvei­kala izkrāva piena kastes. Dēzija pārgāja ielas otrā puse un paslēpa seju kuplajā lapsādas apkaklē. No konjaka, šampanieša un sazin vēl kādiem dzērieniem sāpēja galva. Pamodās sirdsapziņa. Viņa daudzkārt bija koķetējusi, skūpstījusies, bet laulību pārkāpa pirmo reizi. Ingmārs prata tik pārliecinoši pierunāt. Ārzemēs tā esot normāla parādība, neviens par to neuztraucoties. Benediktam ga­bals nenokritīšot, ja viņi abi patīkami pavadīšot laiku. Neesot jau viņas vīrs nekāds svētulis.

Jo tuvāk nāca mājas, jo lēnāki kļuva Dēzijas soļi. Ka mazajam? Vajadzēja palikt mājās. Goda vārds, viņa ne­būtu gājusi, bet Benis, viesiem dzirdot, tik rupji kliedza uz viņu. Pļāpukulēm nu būs atkal ko mēles deldēt. Kādēļ viņi nedzīvo Rīgā? Tur katrs par sevi, neviens nebāž de­gunu otra darīšanās. To, ka viņa nebija kopā ar pārējiem, Benedikts uzzinās pavisam drīz, par to šaubu nav.

Vārtiņi bija aizslēgti. Lai iekļūtu mājās, Dēzijai kā zaglei nācās rāpties pāri metālā kaltajam žogam, Viņu ielaida vīramātes draudzene — sakaltusi dievticīga večiņa ar iesauku «Svētā Amālija». Istabas bija sakoptas un iz­vēdinātas. Tīkami smaržoja pēc dedzinātiem kadiķiem.

Dēzija klusi pavēra vīramātes un dēliņa istabas durvis. Slimais puisēns mierīgi gulēja, cieši turēdams mazajā dūrītē tēva pirkstu. Viņam līdzās, neērti saliecies, šņākuļoja Benedikts. «Viņš varētu būt mans tēvs,» šī doma Dēzijai ienāca prātā ne jau pirmo reizi. Iedzērusi tableti pret galvassāpēm, Dēzija ērti iekārtojās uz dīvāna savā «buduārā».

Jau krēsloja, kad viņa pēkšņi pamodās. Līdzās stāvēja Benedikts un skatījās uz viņu. Cik tu aizmigusi esi jauka.

— Tu gribi teikt, ka nomodā esmu nejauka? — Dēzija saērcināta jautāja.

— Neķildosimies, vismaz šodien ne.

Benedikts atsēdās un sabāza rokas mājas vamža ka­batās, lai sieva neredzētu, kā tās dreb.

— Varbūt būs labāk, ja mēs dzīvosim katrs par sevi?

— Tu gribi šķirties?! — Dēzija neticēja savām ausīm.

— Oficiāli šķirties vai ne, tas man vienalga, trešo reizi vairs neprecēšos. Audzināšu dēlu viens pats. Bet tu vēl esi jauna, vari sākt dzīvi no gala.

— Vai tu mani vairs nemīli? — Dēzija satrūkusies pa­skatījās uz vīru. Lai kādus podus viņa gāza, Beņa mīles­tība šķitās droša un nesatricināma, visu saprotoša, visu piedodoša, un nu pēkšņi — šķirties!

— Vai pagājušās nakts dēļ?

— Ne tikai.

Dēzija nosarka.

— Nekas tāds jau nebija, tu neiedomājies, — viņa tais­nojās.

— Bija vai nebija, man tagad vienalga.

«Tēlo, gan pēc pāris dienām nāks nolūgties!» Dēzija vieglprātīgi nosprieda.

Vakariņas pagāja klusējot. Benediktam zem acīm bija uztūkuši maisiņi, Dēzija sapūtusies klusēja. Vienīgi māte izskatījās apmierināta. Dievs beidzot bija uzklausījis vi­ņas kvēlās lūgšanas un apskaidrojis dēla prātu, kuru sā­tans skaista skuķa izskatā sagrozījis gluži aplamu.

Benedikts pārvācās uz savu darbistabu, Dēzija uz bu­duāru, skaistā, ar importa mēbelēm iekārtotā guļamistaba palika tukša. Viņu laulības dzīvē tā vēl nekad nebija noticis.

Ja nu Benis nopietni? Ko tad lai iesāk?

Šuvēju skolu viņa pameta, tā arī nesaņēmusi diplomu. Māte, māsa, draudzenes, meistare Liepa visas vienā balsī toreiz apgalvoja, ka viņa dara nepareizi. Varbūt vi­ņām bija taisnība? Nekad, nemūžam viņa nebūs šuvēja, tas darbs nav viņai domāts. Bet kāds tad? Par to Dēzijai līdz šim nebija vajadzības prātot Rīgā gan kaut ko pie­mērotu atrastu, bet nav kur apmesties. Māsa tikko appre­cējusies, viņai vienistabas dzīvoklītis. Gadiem ilgi paciest kopmītņu šaurību, svešu sieviešu tuvumu — paldies. Pie mammas arī negribas, tur nāksies melnās miesās rauties pa kūti vai laukiem, citādi jau viņi ar tēvu nemaz neprot dzīvot, Piedevām vēl klausīties morāli par izlaidīgu dzīvi, visa vaina par notikušo tiks uzgrūzta viņai. Benedikts ve­čiem kļuvis tuvs kā pašu dēls.

Visprātīgākais — no jauna izdevīgi apprecēties. Domās Dēzija pārskatīja savus pielūdzējus, bet neviens nederēja, vienam maza aldziņa, citam — nav ērta dzīvokļa. Ingmārs viņai patika — skaists, iznesīgs, perspektīvs, bet viņam nāk līdzi donžuāna slava, un Dēzija viņam ir tikai kār­tējā dēka. Vispār skaidrs, ka šajā mazpilsētiņā viņai nav kur izvērsties. Ak, kādēļ pirms laika lauzīt galvu! Varbūt viss vēl nokārtojas. Viņa tēlos mīlošu sievu un māti, pa­sēdēs kādu laiku mājās, un tad Beņa dusmas pāries. Viss būs atkal ka agrāk.

Dēzija saritinājās uz dīvāna, apsedzās ar silto, vieglo skotu pledu un saldi aizmiga.

Benediktam miegs nenāca. Lai gulētu, mīkstais, sēdē­šanai piemērotais dīvāns izrādījās šaurs un neērts.

Viegli pateikt — šķirties. Ko viņš var pierādīt? Neviens liecinieks Dēzijai un Ingmāram pie gultas klāt nav stā­vējis. Uzņemties vainu uz sevi? Negribas. Un, ja arī iz­šķirtos, Dēzija bērnu ņemtu pie sevis — kaut vai tādēļ, lai sariebtu. Taču bez Pēterīša mātei un viņam nav dzī­ves. Neizlēmis nekā konkrēta, Benedikts klusām iegāja pie dēla un uzsedza noslīdējušo segu.