Pieneņu vīns

PIENEŅU VlNS

Rīts bija kluss, tumsas apņemtā pilsēta mierīgi dusēja. Gaisā strāvoja vasaras elpa, vējš bija glās- maini maigs un zemes dvaša mierīga, silta un rāma. Tik vien bija kā jāpieceļas un jāizliecas ārā pa logu, lai īsti izjustu, ka ar šo brīdi patiešām sākas brīve un dzīve, ka pienācis pirmais vasaras rīts.

Divpadsmit gadu vecais Duglass Spouldings, tikko kā atvēris acis, lāvās vasaras rītausmas šūpām. Viņš gulēja torņa istabiņā, kas pacēlās pāri visai pilsētai, un, peldot gaisā jūnija vējā, sajuta sevī maģisku spēku. Naktī, kad koki saplūda kopā, viņš pārlaida skatienu kā bākas staru pār šalcošo gobu, kļavu un ozolu jūru. Bet tagad…

— Pasaulīt, — Duglass čukstēja.

Priekšā visa vasara, gara virtene dienu, kas nemaz nebija saskaitāmas. Viņš redzēja savas rokas kā die­vam Šivam steidzot visu satvert un gūt, raut per­sikus, skābus ābolus un naktsmelnas plūmes. Viņš

dzīvos pa mežu, krūmu un upju valstību. Ar prieku drebināsies sarmotā ledus nama durvīs. Un vēl jo labprātāk cepināsies līdz ar desmit tūkstošiem cāļu vecāsmātes virtuvē.

Bet tagad — pie darba!

Reizi nedēļā viņam atļāva atstāt tēti, māmiņu un brālīti Tomu guļam mazajā namiņā tepat līdzās un jozt šurpu uz vectēva torni augšā pa tumšajām vītņu kāpnēm, lai pārnakšņotu šai burvju mītnē starp pēr- koņiem un nakts vīzijām, bet rītos, pirms sākās piena pudeļu dzilkstošā klinkstēšana, viņš ķērās pie maģiska rituāla.

Stāvot tumsā pie atvērta loga, viņš dziļi ievilka un izpūta elpu.

Ielu laternas pēkšņi nodzisa kā melnā tortē iespraustas sveces. Vēl un vēlreiz viņš izpūta elpu, un debesīs sāka bālēt zvaigznes.

Duglass pasmaidīja. Tad pacēla pirkstu.

Tur un, lūk, tur. Bet tagad šeit un šeit…

Rīta krēslā uzdzirkstīja dzelteni kvadrātiņi — šur tur sāka mirkšķināt māju logi, un tad pēkšņi uz mos- tošās zemes tālumā uzspridza vesels pudurksnis.

— Pavēlu visiem nožāvāties! Visiem piecelties!

Lielā māja lejā sāka atdzīvoties.

— Vectēv, izņem zobus no glāzes! — Duglass brī­tiņu nogaidīja. — Vecmāmiņ un vecvecmāmiņ, sāciet cept pankūkas!

Vējš iznēsāja pa gaiteņiem ceptas mīklas kairo smaržu, kas rosīja no miega viesos atbraukušās krustmātes, tēvočus, māsīcas un brālēnus.

— Mosties, Veco Ļaužu iela! Mis Lūmisa, pulk­vedi Frīlej, misis Bentlija! Noklepojieties, slienieties augšā, iedzeriet tabletes, sāciet kustēties! Mister Džo- nas, jūdziet zirgu, kāpiet ratos un brauciet vākt lūžņus!

Drūmās savrupmājas viņpus aizas atvēra draudī­gas pūķa acis. Drīz vien rītausmas ielās izslīdēs elek­triskā Zaļā mašīna ar divām večiņām, kuras pamās katram ceļā sastaptam sunim.

— Mister Triden, steigšus uz depo! — Un drīz vien, šķildams zilas, kvēlošas dzirkstis, pa bruģēto ieliņu upēm aizpeldēs tramvajs.

— Džon Haf, Čārlij Vudmen, vai esat kārtībā? — Duglass čukstus jautāja Bērnu ielai. — Vai kār­tībā? — viņš vaicāja beisbola bumbām, kas slapjas mirka rasotos mauriņos, un virvju šūpolēm, kuras tukšas karājās kokos.

— Māmiņ, tēt, Tom, celieties augšā!

Klusi notirkšķēja modinātāji. Dobji nosita tiesas nama pulkstenis. No kokiem kā viņa rokas pasviesta riekša dziedādams uzspurdza putnu bars. It kā vadot orķestri, Duglass pastiepa roku pret austrumiem.

Uzlēca saule.

Duglass kā pats visuvarenais burvis smaidot salika rokas uz krūtīm. Jā, ser, viņš domās teica, tiklīdz es pavēlu, visi lec kājās, visi sarosās. Šīs būs lieliskas brīvdienas.

Viņš uzsita knipi.

Atvērās māju durvis, iznāca cilvēki.

Sākās 1928. gada vasara.

No rīta, šķērsodams mauriņu, Duglass Spouldings ar seju pārrāva zirnekļa tīklu. Neredzams diedziņš skāra viņa pieri un klusi pārtrūka. No šī sīkā atgadī­juma viņš saprata, ka diena būs neparasta. Un bija arī, jo tēvs viņu un desmitgadīgo brālīti Tomu veda ar mašīnu laukā no pilsētas, pa ceļam stāstot, ka rei­zēm ir dienas, kas sastāv no vienas vienīgas smaržas, tā ka pasauli pa vienu nāsi var ievilkt, pa otru iz­elpot. Citas atkal ir tādas, viņš turpināja, kad skaidri var dzirdēt, kā Visums dun un san. Citas dienas var izgaršot, bet citas aptaustīt. Un ir arī tādas, kad izjū­tams viss. Piemēram, šī diena smaržo tā, viņš pamā­dams sacīja, it kā pa nakti tur, aiz tiem pakalniem, būtu izaudzis pasakains augļu dārzs, kas piepilda visu, cik tālu sniedz acs, ar spirgtu, tīkamu svai­gumu. Gaiss smaržo pēc lietus, lai gan pie debesīm nav ne mazākā mākonīša. Šķiet, tūlīt pat mežā kāds iesmiesies, taču pagaidām viss ir klusu …

Duglass vēroja garāmslīdošos laukus. Kur te var smaržot pēc dārziem vai lietus, ja nav ne ābeju, ne arī mākoņu, viņš nodomāja. Un par to smējēju meža biezoknī…

Un tomēr — Duglass nodrebinājās —, ej nu sazini, kāpēc, bet šī diena tiešām ir neparasta.

Automašīna apstājās klusā meža vidū.

— Ei, puikas, izbeidziet!

Viņi bija sākuši grūstīties elkoņiem.

— Jā, ser.

Viņi izkāpa no automašīnas ziliem skārda spainī­šiem rokās un, pametot tukšo, dubļaino ceļu, ienira lietus smaržas pilnajā klusumā.

— Meklējiet bites, — tēvs teica. — Tās parasti vērpjas ap vīnogām, tāpat kā puikas ap virtuvēm. Ei, Dug?

Duglass satrūkās.

— Diez kur esi aizdomājies, — tēvs teica. — Nu, žigli! Nāc, ejam!

— Jā, ser.

Un viņi soļoja pa meža valstību: tēvs — liels un garš — gāja pa priekšu, viņa ēnā sekoja Duglass, bet nopakaļ tecēja sīkaliņš Toms. Nonākuši līdz ne­lielam pauguram, visi paraudzījās apkārt. Lūk, šeit, vai viņi redzot? Tēvs parādīja ar roku. Šeit mājojot rēnie vasaras vēji, kas neredzami kā spokaini vāji peldot zaļajā dzelmē.

Duglass aši pavērās turpu, bet neko tādu nespēja saskatīt un jutās apmānīts, jo tēvs, tāpat kā vectēvs, runāja mīklās. Tomēr… Un tomēr… Duglass apstā­jās un ieklausījās.

Jā, es jūtu, ka tūlīt kaut kas notiks, viņš nodomāja.

— Šī ir smalklapu paparde. — Tēvs gāja pa priekšu, dzinkstinot skārda spainīti rokā. — Vai re­dzi? — Viņš paurbināja ar purngalu zemi. — Miljo­niem gadu te krājušās trūdvielas. Padomājiet, cik rudeņu pagājis un cik lapu nobiris, kamēr izveido­jās šī kārta.

— Oho, es eju kā indiānis, — Toms pavēstīja. — Ne mazākā troksnīša.

Duglass nejuta biezo trūdu kārtu, viņš visu laiku vērīgi klausījās. Mēs esam ielenkti, viņš nodomāja. Tūlīt pat kaut kas notiks! Bet kas? Viņš apstājās. Nāc ārā, viņš klusībā lūdzās, nāc, lai tu būtu kas būdams!

Toms ar tēvu klusi soļoja tālāk.

— Re, kur vissmalkākās mežģīnes, — tēvs tikko dzirdami sacīja.

Un viņš rādīja augšup uz kokiem, kur lapotne ieaudās debesīs vai varbūt debesis lapotnē, to gan viņš īsti neprata pateikt. Bet te nu tās ir, viņš pa­smaidīja, un, ja cieši vērojot, tad varot saskatīt, kā mežs uz savām dūcošām stellēm, šaudot un zibinot atspoles, auž zili zaļus mežģīņu rakstus.

Tēvs stāvēja, it kā atbrīvojies no visa, un stās­tīja vēl daudz ko citu. Bieži viņš smējās par to, ko teica, un tad viņa valoda plūda vēl brīvāk. Man pa­tīk klausīties klusumu, viņš sacīja, tas ir, ja klusumu vispār var klausīties, jo tad var dzirdēt, kā birst ziedu putekšņi un gaiss dun, — jā, taisni dun no bišu sanoņas! Vai .dzirdat? Aiz kokiem kā ūdenskritums līst putnu dziesmas!

Tūlīt tas būs klāt, Duglass nodomāja. Jau gluži tuvu! Bet es to vēl neredzu! Pavisam tuvu! Tepat man līdzās!

— Meža vīnogas! — tēvs iesaucās. — Paskat, cik lieliski!

Nevajag! — Duglass klusībā elsoja.

Bet tēvs ar Tomu noliecās un dziji iebāza rokas čabošā krūmā. Burvība bija lauzta. Baismi svešādais, neapjaustais, kas, zogoties šurpu, lika notrīsēt dvē­selei, pēkšņi pazuda.

Duglass, vīlies un apjucis, nokrita uz ceļiem. Viņa pirksti dziļi iegrima zaļajā ēnā un, kad tos izvilka, šķita tādi, it kā viņš būtu iecirtis meža miesā un iebāzis roku vaļējā brūcē.

— Puikas, brokastīs!

Meža vīnogām un meža zemenēm puspilniem spai­nīšiem, ap kuriem dūkdamas riņķoja bites — tēvs teica, tās nemaz neesot bites, bet pasaule dungojot savā nodabā —, viņi apsēdās uz zaļa, sūnaina stumbra un, tiesājot.sviestmaizes, centās klausīties mežu, tāpat kā klausījās tēvs. Duglass juta, ka tas ar vieglu smaidu vēro viņu, grasās kaut ko teikt, bet tad, pār­licis, nokož vēl kumosu un iegrimst domās.

— Sviestmaize mežā nav parasta sviestmaize. Gluži cita garša, vai ne? Tāda kā asāka, vai. Kaut kas no piparmētrām un sveķiem. Uzdzen vilka apetīti!

Duglass pārstāja ēst un izgaršoja ar mēli piparotā šķiņķa maizi. Hm … nu nē … gluži parasta sviest­maize.

Toms, košļādams tālāk, pamāja ar galvu.

— Saprotu, tēt, ko tu gribi teikt!

Tas bija tik tuvu, Duglass nodomāja. Lai vai kāds, bet skaidrs, ka Liels, taisni briesmīgi Liels! Bet kaut kas viņu aizbaidīja. Diez, kur viņš pazuda? Vai tajā krūmā? Nē, man aiz mugurās! Nē … šeit… gandrīz vai šeit… Duglass slepus pataustīja vēderu.

Ja pagaidīšu, viņš atgriezīsies. Sapet tas nesāpes, jo to es jūtu, ka viņš nenāca darīt man sāpes. Bet kādēļ tad? Kādēļ? Nu kādēļ?

— Vai zini, cik reižu mēs šogad, pērngad un aiz­pērno gadu esam spēlējuši beisbolu? — Toms ne no šā, ne no tā iejautājās.

Duglass vēroja Toma aši kustošās lūpas.

— Man tas ir pierakstīts! Tūkstoš piecsimt sešdes­mit astoņas reizes! Cik reižu desmit gados esmu tīrī­jis zobus? Seši tūkstoši reižu! Mazgājis rokas — piec- padsmittūkstoš reižu. Gulējis vairāk nekā četrtūkstoš reižu, tas ir, ja neskaita īsākus snaudienus. Apēdis sešsimt persiku un astoņsimt ābolu. Bumbierus gan tikai divus simtus. Es vispār neesmu uz bumbieriem. Prasi, ko gribi, man viss ir pierakstīts! Ja ņemtu un saskaitītu, ko visu tikai es neesmu darījis, pa desmit gadiem iznāktu biljonu miljoni!

Duglass ausījās. Dzi, atkal tuvojas! Kādēļ? Vai tādēļ, ka Toms sācis runāt? Bet kāds tam sakars ar Tomu? Tēvs sēž uz stumbra modrs kā lūsis, bet Toms pilnu muti tarkšķ tikai tālāk, laizdams vārdus kā burbuļus.

— Es esmu izlasījis četrsimt grāmatu, redzējis četrdesmit filmu ar Baku Džonsu, trīsdesmit ar Džeku Hoksu, četrdesmit piecas ar Tomu Miksu, trīsdesmit deviņas ar Hūtu Gibsonu, simt deviņdesmit divas multiplikācijas filmas par kaķi Fēliksu, desmit ar Duglasu Ferbenksu, astoņreiz skatījies «Operas rēgu» ar Lonu Ceniju, četrreiz redzējis Miltonu Silšu un vienreiz Ādolfu Menžū kādā filmā par mī­lestību, kad es deviņdesmit stundas biju spiests no­sēdēt tualetē, gaidot, līdz beidzot šis draņķis būs cauri un sāks rādīt «Kaķi un kanārijputniņu» vai «Sikspārni», kad visi aiz sajūsmas vai lēca gaisā un spiedza divas stundas no vietas. Pa to laiku es apēdu četrsimt ledeņu, trīssimt staipīgo konfekšu, septiņ­simt saldējumu…

Toms gvelza tālāk vēl minūtes piecas, kamēr tēvs iejautājās: — Bet cik ogu tu šodien esi salasījis?

— Tieši divsimt piecdesmit sešas! — Toms acu­mirklī atbildēja.

Tēvs smējās, un brokastis bija beigušās, un viņi atkal klīda pa ēnaino mežu, meklējot meža vīnogas un sīkās zemenītes: visi trīs līkņāja, rokas zibēja, spainīši kļuva jo brīdi, jo smagāki, un Duglass, aiztu­rot elpu, pēkšņi sajuta — jā, atkal tuvojas! Gandrīz dvašo man jau uz kakla! Bet skatīties atpakaļ ne­drīkst! Jāstrādā tālāk! Jālasa ogas, jāber spainītī. Ja atskatīšos, viņš atkal aizbēgs. Šoreiz es viņu nedrīk­stu pazaudēt! Bet kā, nu kā lai piemāna tuvāk, tā ka var aplūkot, pavērties acīs? Kā gan? Kurš to pateiks?

— Man sērkociņu kastītē ir sniegpārsliņa, — Toms ierunājās, smaidot aplūkodams savu vīnogām no- šķiesto roku, kas bija it kā ietērpta cimdā.

Izbeidz! — Duglass gandrīz vai iekliedzās. Tomēr nē, jo kliedziens var aizbaidīt atbalsis un arī To!

Bet, pag … jo vairāk Toms runāja, jo tuvāk Tas nāca, — nebijās Toma, Toms To pievilka ar savu elpu, Toms bija daļa no Tā.

; — Kopš februāra, — Toms teica un nosmējās. — Putenī iznesu kastīti ārā, noķēru tajā sniegpārsliņu, aizgrūdu ciet, iemetos iekšā un iebāzu kastīti ledus­skapī!

Gluži tuvu, tepat jau klāt! Duglass vēroja Toma ņirbošās lūpas. Viņš gribēja lēkt kājās un bēgt, jo juta, ka no mežmalas gāžas šurp milzīgs paisuma vilnis. Tūlīt pat velsies pāri, nogremdēs uz visiem laikiem …

— Jā, ser, — Toms, lasīdams vīnogas, savā no­dabā bubināja. — Es esmu vienīgais zēns Ilinoisā, kuram vasarā ir sniegpārsliņa. Tā ir zelta vērta, nudien! Rīt es taisīšu kastīti vaļā. Tu arī, Dug, varēsi paskatīties.

Citreiz Duglass būtu nicīgi nospurcies, ha, snieg­pārsliņa, tad ta nu manta. Bet tagad, kad šurpu joņoja Tas, grasoties uzkrist no skaidrajām debesīm, viņš tikai aizmiedza acis un pamāja.

Toms izbrīnā pārtrauca ogošanu un pagriezies blenza uz brāli.

Duglass sakumpis tupēja zemē, — nē, nudien, ko te vēl gaidīt! Toms iekliedzās, palēcās, klupa viņam virsū. Abi nokrita un, dunckādami viens otru, aiz­vēlās.

Nē! Tikai nedomāt par kaut ko citu! — Duglasam izšāvās caur smadzenēm. Nē, nē! Bet pēkšņi… Jā, viss bija kārtībā! Patiesi! Šī saķeršanās, mudžeklis un kūleņošana nebija aizbaidījusi lielo vilni, kas tikko pāršļāca viņiem pāri un, plaši izplūzdams, nesa abus pa zajo zāli mežā dziļumā. Toma dūre trāpīja Duglasa lūpu. Viņš sajuta sāļo asiņu garšu, sagrāba Tomu, cieši sažņaudza to, un abi šņākdami, sirdīm sitoties, sastinga. Beidzot lēnītiņām, baidīdamies, ka varbūt it neko neieraudzīs, Duglass pavēra vienu aci.

Un viņa priekšā bija viss, gluži viss!

Kā liela, arī nupat atvērta milzeņa acs, kas platā izbrīnā veras visapkārt, pretim raudzījās visa pasaule.

Un viņš saprata, kas bija tas, kas uzkrita viņam, lai paliktu un vairs neizgaistu.

Es esmu dzīvs, viņš pēkšņi atskārta.

Viņa asinssarkanie pirksti trīsēja kā dīvaina, sve­šāda karoga strēles, kamēr viņš pats raudzījās tajā, minēdams, kādai zemei tas pieder un kam jāzvēr uzticība. Vēl arvien turot sažņaugtu Tomu, taču pil­nīgi aizmirsis viņu, Duglass aptaustīja šo sārtumu, it kā gribētu noVilkt kā cimdu, tad pacēla gaisā, pagro­zīja. Pēc tam atlaida Tomu un palika guļam uz mu­guras, izstiepis roku pret debesīm, un tagad viņš viss bija viena galva un acs, kas caur dīvainas pils vārtu režģi vēro savu roku kā tiltu, virs kura plīvo asins- sārts karogs.

— Dug, vai tu neesi slims? — Toms ieprasījās.

Viņa balss nāca no dzijas, noslēpumainas, zaļu

sūnu apaugušas zemzemes akas.

Zāle zem Duglasa kaut ko čukstēja. Viņš nolaida roku, sajūtot zaļo stiebriņu samtainās spilvas un kaut kur tālu lejā, tenisa kurpēs, kustamies pirkstus. Ausīs kā gliemežnīcās šalkoja vējš. Pasaule atzaigoja viņa acīs tāpat kā atspulgi kristāla lodē. Puķes bija kvēlošas saules un debesu drumsliņas, izsētas pāri pakalniem. Putni šaudījās pa apvāzto debesu dzelmi kā veiklas rokas lingoti akmeņi. Duglass elpoja smagi un ātri, ievilkdams ledu un izpūzdams liesmu. Gaisu kā elektriskie lādiņi šķēla kukaiņi. Desmittūkstoš matu uz viņa galvas izauga par collas miljono daļu. Divas sirdis viņš sajuta sitamies ausīs, vēl divas pul­sējam rokās, kamēr īstā smagi dauzījās krūtīs. Viņā atvērās miljons poru.

Tik tiešām, es esmu dzīvs! Nekad to vēl nebiju izjutis, vai varbūt vienīgi neatceros?

Viņš klusībā atkārtoja šos vārdus reizi, divas, des­mit reižu no vietas! Padomā tikai, nē — nu patiesi! Divpadsmit gadu, un tikai nupat atklāju! Tikai tagad, cīkstēdamies ar Tomu, ieraugu mirdzošu zelta pulksteni, brīnišķu, septiņdesmit gadiem uzvilktu hronometru.

— Dug, kas tev lēcies?

Duglass iekliedzās, sagrāba Tomu, un abi aizvē­lās.

— Dug, tu esi traks!

— Traks!

Viņi aizripoja pa nokalni, elšot kā krastā izmes­tas foreles, un abi smējās līdz asarām, saulei dzirk­stījot mutēs un acīs citrondzeltena stikla šķēpelēm.

— Dug, vai tu neesi jucis?

— Nē, nē, nē, nē, nē!

Aizmiegtām acīm Duglass redzēja, ka tumsā aiz- čāpo raibi leopardi.

— Tom! — Tad viņš čukstēja: — Tom… diez, vai cilvēki zina, ka viņi… ir dzīvi?

— Taču, ka zina! Uz galvošanu!

Leopardi klusi pazuda tumsā, kur acs tiem vairs nespēja izsekot.

— Kaut tā būtu, — Duglass izdvesa. — Kaut nu patiešām tā būtu!

Tad viņš atvēra acis. Augstu virs viņa, sānos iespiestām rokām, galvu ieslējis zaļlapu debesīs, smie­damies stāvēja tēvs. Viņu skatieni sastapās. Duglass satrūkās. Tēvs zina, viņš nodomāja. Viņam tas viss bija ieplānots. Viņš tīši mūs atveda šurp, lai ar mani notiktu tas! Viņš to darīja ar gudru ziņu. Un tagad viņš zina, ka es to saprotu.

Kāda roka nolaidās zemē un pacēla viņu gaisā. Streipuļodams starp Tomu un tēvu, izspūris, no- brāzies, apjucis un bijības pilns, Duglass uzmanīgi aptaustīja savus svešādos elkoņus un apmierināts nolaizīja sasisto lūpu. Tad paskatījās uz tēvu un Tomu.

— Es nesīšu visus trīs spainīšus, — viņš teica. — Šoreiz atļaujiet man stiept visu nesamo.

Tēvs ar Tomu, ērmīgi smaidot, atdeva viņam savus spainīšus.

Duglass stāvēja, viegli līgodamies, un viss kopā savāktais mežs, tik saldi sulots un svarīgs, smagi iegūla viņa plaukstās. Gribu izjust visu, kas vien ir iespējams, viņš nodomāja. Ļaujiet man nogurt, pa īstam nogurt. Es nedrīkstu aizmirst, ka esmu dzīvs, — tagad, kad sāku to apzināties, vairs nedrīkstu aizmirst — ne šodien, ne vēlāk.

Viņš gāja kā noreibis ar smago nastu, plaukstās sajūtot svētīgas tulznas, un bites un meža vīnogu smarža, un zeltītā vasara viņam sekoja, rokas notirpa, viņš paklupa, un tēvs satvēra viņu aiz pleca.

— Nevajag, — Duglass nomurmināja. — Viss kār­tībā. Man nekas nekait…

Vēl pusstundu Duglass sajuta uz savām rokām un kājām, un muguras sūnainās stumbra mizas, zāles, koku sakņu un akmeņu nospiedumus. Kamēr viņš vēl arvien domāja, tie pazuda, izdzisa, izgaisa, brāļuks ar tēvu klusi nāca no muguras, jaujot viņam vienam rast mežā taku uz šobrīd tik tālo un svešo šoseju, kas viņus aizvedīs atkal uz pilsētu …

©

Pilsēta vēlāk, tai pašā dienā.

Vēl viens atklājums.

Vectēvs stāvēja uz platā lieveņa, kā kuģa kaptei­nis pārlaizdams skatienu rāmajam plašumam, kur viņa priekšā gulēja vasara. Viņš taujāja vēju un augstās debesis un vēroja mauriņu, kur stāvēja Duglass ar Tomu, kuri vēroja vienīgi viņu.

— Vectēv, nu, vai ir gatavas, ko?

Vectēvs pakasīja zodu.

— Pieci simti, tūkstotis vai pat visi divi. Jā, nu­dien, raža ir laba. Vāciet nost, tikai uzmanīgi. Des­mit centu par katru spiedei pienestu maisu!

— Urā!

Zēni līksmi metās pie darba. Viņi plūca dzeltenos ziedus, kas pārplūdināja pasauli, šļācās pāri mauri­ņiem uz bruģētām ielām, klaudzināja pie pagrabu logiem un, nezinādami ne rimas, ne apvaldas, pie­lēja visu ar žilbu kausētas saules zeltu.

— Un tā gadu gadā, — vectēvs noteica. — Viņas kļūst gluži neprātīgas, bet lai jau, es neesmu oret.

Rau, kā stāv lepni izslietām galvām. Pavērsies viņās maķenīt ilgāk, izdedzinās vēl acī caurumu. Parasta puķe, tā sacīt, nezāle, neviens viņu pat neievēro, bet mums pienene ir cildens zieds.

Tā nu, rūpīgi savāktas maisos, pienenes tika no­nestas pagrabā. Pagraba tumsa iemirdzējās. Vīna spiede, auksta, atvērta, gaidīja. Ziedu straume to sasildīja. Vectēvs to sāka griezt — ātrāk un ātrāk —, un tā maigi saspieda guvumu.

— Tā ja .. . rau, tā …

Sākumā tecēja sīka strūkliņa, bet tad nāca šļācoša zelta straume, šī jaukā, brīnišķā jūnija esence, ko noraudzēs, nopūtos un iepildīs tīrās tomātu sulas pudelēs, kuras mirdzošas sarindos pagraba tumsā.

Pieneņu vīns.

Ar šiem vārdiem uz mēles bija jūtama vasara. No- '• tverta vīnā un saglabāta. Un tagad, kad Duglass sa­prata, tiešām saprata, ka ir dzīvs, un centās pasauli !>vērot un izzināt, viņam tas šķita pilnīgi pareizi, ka "kaut kas no šīs jaunās atziņas, no šīs pieneņu vāk­šanas dienas tiks paturēts un aizlakots un tad kādā janvāra dienā, kad ārā virpuļos sniegs un saule nebūs redzēta mēnešiem ilgi, un varbūt šis brīnums būs piemirsies un prasīt prasīsies atgādinājuma, — tad viņš kādu pudeli atkorķēs! Un, tā kā šī vasara viņam solīja daudzus brīnišķus atklājumus, viņš gribēja to kaut kā notvert un saglabāt, lai katrā brīdī, kad iegribēsies, var nozagties pagraba miklajā puskrēslā un pastiept roku uz augšu . ..

Un tur, izstarodams caur plāno putekļu kārtiņu gan rītausmā plaukušu ziedu atblāzmu, gan jūnija saules kvēlu, rindu rindām stāvēs pieneņu vīns. Ja ziemas dienā paceļ šo vīnu pret gaismu, sniega vietā parādās zāle, kokos atkal ir putni, lapas un ziedi, kuri kā tauriņi trīsuļo vējā. Un svina pelēkās debesis kļūst gaiši zilas.

Paņem vasaru rokā, ielej vasaru glāzē — protams, pašā mazākajā, kurā ir tikai viens skābens malks —, pacel glāzi pie lūpām, un tavās asinīs ielīst vasara.

— Tā, bet nu — lietus ūdeni!

Pieneņu vīnam neder nekas cits kā vien pats dzid­rākais ūdens, kas rītausmā cēlies no tālīniem ezeriem un smaržīgu pļavu rasas pretī plašajām debesīm, saltajos gaisos sabiezējis baltu mākoņu ķekaros, vēja nests simtiem jūdžu tālu un pa ceļam elektrizējies. Šis ūdens, nākdams uz leju, pārvērties lietū un uzsū­cis sevī vēl vairāk debesu, ziemeļvēja un dienvid­vēja, un austrumvēja, un rietumvēja, un lietus šai svētajā stundā pārvērtās pieneņu vīnā.

Duglass paķēra kausu un aizskrēja. Viņš dziļi iegremdēja to mucā ar lietus ūdeni.

— Nupat ir laiks!

Ūdens kausā bija kā zīds — kā caurspīdīgs, gaiš­zils zīds. Ja dzēra, tas maigi kā glāsts skāra lūpas un kaklu, un sirdi. Kauss līdz ar spaini bija jānes uz pagrabu, lai ūdens tur piesūcinātu pieneņu ražu ar upju un kalnu urdziņu straumēm.

Pat vecāmāte kādā februāra dienā, kad ārā plosī­sies putenis, kas visu pasauli sagriež vērpetēs, aklina logus un zog elpu no mutēm, — pat vecāmāte klusi nozudīs pagrabā.

Augšā, lielajā mājā visi klepos, šķaudīs, stenēs un krekšķinās, bērniem kakli būs kā jēla gaļa, deguni kā no pudeles izvilkti ķirši, kratīs drudzis, visur būs viltīgais mikrobs.

Un tad kā pati jūnija dieve no pagraba uzkāps vecāmāte, kaut ko slēpjot zem adītās šalles. Šo «kaut ko» ienesīs katra slimnieka istabā, dzidru un smar­žīgu ielies glāzītēs un aši iztukšos. Tās būs zāles no cita laikmeta, saules un dīko dienvidu balzams, vieglā saldējuma ratiņu rība bruģakmens ielās, sid­rabaino raķešu švīksti un mauriņa pļāvēju dūkšana,

kad tie, šļākdami zāles strūklas, slīd pāri pār skudru valstību, — viss, it viss būs šajā glāzītē.

Jā, pat vecāmāte, kas ziemā nokāps lejā pēc jūnija, pagrabā droši vien bijīgi apstāsies, juzdamās vie­nota ar savu dvēseli, tāpat kā vectēvs un tētis, un citi, atkal satiekot pagājību — piknikus un siltu lietu, un kviešu tīrumu, grauzdētas kukurūzas un vīstoša siena smaržu. Pat vecāmāte atkal un atkal atkārtos brīnišķos zelta vārdus, kas šobrīd visiem tā vien skan ausīs, kamēr spiedē birst ziedu galviņas, un tā katru baltu ziemu mūžīgi mūžos. Šie vārdi vienmēr lidos no lūpām kā smaids, kā negaidīts saules zaķī­tis tumsā.

r

19

Pieneņu vīns. Pieneņu vīns. Pieneņu vīns.

G

Vai kāds dzirdēja, ka viņi atskrēja? Vai kāds ma­nīja, kā viņi aizjoza? Zāle noplaka, tad atkal uzslija. Zēni aizslīdēja pa nokalni kā skrejošu vasaras mā­koņu ēnas.

Duglass, palicis iepakaļ, apjuka. Elsdams viņš ap­stājās aizas malā, pie paša bezdibeņa, no kura vēdīja viegls vēsums. Modri ausīdamies kā briedis, viņš sajuta briesmas, vecas kā pasaule. Te pilsēta sašķēlās divās daļās. Te izbeidzās civilizācija. Te bija tikai lapu un kritalu pilna zeme un ik stundu miljons nāvju un piedzimšanu.

Un takas — iemītas un vēl neiemītas, kas it kā mudināt mudināja: lai kļūtu par vīriem, zēniem ir jāklejo, mūždi'en jāklejo.

Duglass pagriezās. Šī taka kā gara, pelēka putekļu čūska veda uz ledus namu, kur saulainās vasaras die­nās mita ziema. Bet šī jūlijā aiztecēja uz ezera

nokaitušajiem smilšu krastiem. Šī te ievijās kokos, kur puikas, paslēpušies starp lapām, brieda kā skābi, zaļi mežāboli. Šī veda uz persiku, uz vīna dārzu, kur it kā laiski kaķi saulē snauda svītraini arbūzi. Šī te pamestā taka — niķīgām līkloču cilpām — uz skolu! Tā tur, taisna kā bulta, — uz kinoteātri, kur sestdie­nas rītos rāda kovboju filmas. Bet šī, gar strauta malu, — uz dabas valsti, uz biezokni…

Duglass piemiedza acis.

Bet kurš pateiks, kur beidzas pilsēta un sākas bie­zoknis? Kurš pateiks, vai pilsēta tiecas iespiesties dabā vai daba pilsētā? Kopš laiku laikiem pastāv nenosakāma šķirtne, kur notiek šo divu spēku cīņa un viens vai otrs uz laiku gūst virsroku, atkarojot kādu taku, ieleju, gravu, koku vai krūmu. Nepārre­dzamā zāļu un ziedu jūra, kas viegli viļņo tālajos laukos, katru pavasari brāzmaini bangojas šurpu. Ik nakti pļavas un tālīnie lauki pa aizu atplust uz pil­sētu un piešļāc to pilnu ar zāles un ūdeņu smaržu, un tā kļūst tukša un pamirst, un nogrimst atpakaļ zemē. Ik rītu aiza nāk arvien tuvāk, draud nogrem­dēt garāžas kā cauras laivas, aprīt lietus un rūsas varā pamestās automašīnas.

— Hei! Hei! — Džons Hafs un Čārlijs Vudmens lēkšiem drāza cauri aizas, pilsētas un laika noslēpu­mam. — Hei!

Duglass lēni gāja pa taku uz priekšu. Aiza patie­šām bija tā vieta, kur visdziļāk atklājās cilvēks un daba. Pilsēta galu galā bija tikai liels, ļaužu pilns kuģis, kur visi rosās bez mitas, smeļ ārā zāli, kasa nost rūsu. Laiku pa laikam kāds lielā kuģa bērns — kāda laiviņa, kāda būdele, nedzirdamas laika vētras aizskalota, nogrimst alkatīgajā aizas mutē, klusajos skudru un termītu viļņos, kur sienāži čaukstina karsto zāli kā papīru, — nogrimst, lai ietītos zirnekļu tīmekļos un visbeidzot sabruktu pīšļos, kā sabrūk altāris ugunsgrēkā, ko ziliem zibeņiem iededzis negaiss, fotografēdams dabas triumfu.

Tā bija cilvēka un dabas mūžam nerimstošā cīņa, kas vienmēr vilka Duglasu šurp: ik gadus te dabai tiek kaut kas atkarots, taču tā atkal to atgūst — pilsētas nespēj līdz galam uzvarēt, tām vienmēr draud klusas briesmas, un tās, cieši apbruņojušās ar mauriņa pļāvējiem, dzīvžogu grieznēm un smidzinā­tājiem, var tikai bez apstājas peldēt uz priekšu tā, kā to diktē civilizācija, taču ik māja kuru katru brīdi var nogrimt uz mūžiem zaļajos viļņos, tiklīdz pazudīs pēdējais cilvēks un viņa lāpstas un pļaujmašīnas, rūsas saēstas, sabirzis putekļos.

Pilsēta. Daba. Mājas. Aiza. Duglass sāka mirkšķi­nāt acis. Bet kāda ir saikne starp šīm divām pasaulēm, kā saprast, kas tās vieno un šķir, kad …

Viņa skatiens pievērsās zemei.

Vasaras pirmais rituāls — pieneņu vākšana un vīna spiešana — bija aiz muguras. Nu viņu gaidīja nāka­mais, bet viņš stāvēja gluži kluss.

— Dug … nāc taču … Dug! — Zēni aizdipināja un izgaisa.

— Es esmu dzīvs, — Duglass teica.

Bet kāda tam nozīme? Viņi ir vēl dzīvāki nekā es. Bet kā tā? Kā tad tā?

Un, viens pats stāvot un blenžot uz savām kājām, viņš beidzot saprata . . .

©

Tovakar Duglass, nākdams mājās no kino kopā ar māmiņu, tēti un brālīti, kādā mirdzošā veikala skat­logā ieraudzīja tenisa kurpes. Viņš aši novērsa acis, bet kājas apstājās, sastinga, tad metās skriet. Zeme sagriezās, un no skrējiena saceltā vēja viņam virs galvas noplaukšķēja veikala nojumes audekla spārni. Māmiņa, tētis un brālītis mierīgi soļoja tālāk, bet Duglass starp viņiem — atmuguriski, nespēdams novērst acis no tenisa kurpēm spilgti apgaismotajā skatlogā.

— Tā bija jauka filma, — māmiņa teica.

— Aha, — Duglass nomurmināja.

Bija jūnijs un jau sen garām tas laiks, kad vasarai iegādā tenisa kurpes, kurās soļi tik viegli un klusi kā silta lietiņa čabināšana. Bija jūnijs un zeme pilna augšanas spēka, un viss atradās mūžīgā kustībā. Zāle vēl šļācās iekšā no pakalniem, ielenca mājas, applū­dināja ietves. Pilsēta kuru katru brīdi varēja sazvel- ties, piesmelties pilna un nogrimt, neatstādama za­ļajos viļņos pat ne mazākā virmojuma. Duglasam kājas vairs neklausīja, un viņš palika stāvam kā iemiets starp sarkaniem ķieģeļu namiem sastingu­šajā asfaltā.

— Tēt! — viņam neviļus paspruka. — Skatlogā bija tenisa kurpes …

Tēvs pat nepaskatījās uz viņu.

— Bet kādēļ tev vajag jaunu tenisa kurpju? Var­būt tu varētu man to paskaidrot?

— Tādēļ, ka . . .

Tādēļ, ka ar tām ir tāda sajūta, kā vasarā pirmo­reiz nometot kurpes un basām kājām skrienot pa zāli. Tenisa kurpēs ir tāda sajūta, kā ziemā, izbāžot kājas no siltas segas apakšas, labu laiku paturot saltā vējā pret atvērtu logu un pēc tam — aukstas kā le­dus tilkas — tās atkal ievelkot atpakaļ. Tāda sajūta, kā vasarā pirmoreiz bradājot pa rāmu upīti un vēro­jot pēdas, kas, stariem ūdenī lūstot, soļo pussprīdi pa priekšu . . .

— Tēt, es nespēju tev to tā izskaidrot, — Duglass sacīja.

Tie, kuri taisīja tenisa kurpes, kaut kā zināja, kas zēniem vajadzīgs. Viņi ielika pazolēs brīnumzāles un zem papēžiem atsperītes, un virsu auda no izba- lojušām, saules kveldētām prēriju zālēm. Bet kaut kur dziļi zem mīkstās pazoles bija cietas, smalkas briežu dzīslas. Tie, kuri taisīja tenisa kurpes, droši vien bija vērojuši ne mazums vēju šalkojam lapotnē un ne mazums upju plūstam uz ezeriem. Tas viss bija sajūtams tenisa kurpēs un izsakāms vienā vārdā — vasara.

Duglass centās to izteikt vārdos.

— Nu labi, — tēvs piekrita. — Bet kas tad vai­nas tavām vecajām tenisa kurpēm? Kādēļ tu negribi sameklēt tās?

Ai, kā Duglasam bija žēl zēnu, kuri dzīvoja Kali- fornijā un staigāja tenisa kurpēs cauru gadu, jo tie taču vispār nezināja, ko nozīmē nomest ziemu no kā­jām, nosviest svina smagās ādas kurpes, kas bija pil­nas sniega un lietus, kādu dienu paskraidīt basām kājām un tad uzvilkt jaunas tenisa kurpes, ar kurām skraidīt bija vēl labāk nekā basām kājām. Visa bur­vība bija tieši jaunās tenisa kurpēs. Ar pirmo sep­tembri tā var izgaist, bet jūnija beigās šādas kurpes vēl ir pilnas maģiska spēka un ar tām var pārlēkt pāri kokiem un upēm, un mājām. Un, ja vien tīk, pāri žogiem un ietvēm, un suņiem.

— Nu kā tu to nesaproti? — Duglass sacīja. — Vecās tenisa kurpes vairs neder.

Jo vecās tenisa kurpes bija iekšēji mirušas. Pagā­jušo gadu, tikko nopirktas, tās bija lieliskas. Bet va­saras beigās ik gadus atklājās, ik gadus kļuva pilnīgi skaidrs, ka ar tām nevar pārlēkt" pāri upēm un ko­kiem, un mājām, jo tās ir mirušas. Bet tagad ir jauna vasara, un Duglass juta, ka ar jaunām tenisa kurpēm viņš atkal varētu lidot.

Viņi gāja augšup pa lieveņa kāpnēm.

— Nu tad krāj naudiņu, — tēvs teica. — Pēc mē­neša vai pusotra . . .

— Tad vasara būs jau cauri!

Uguns nodzisa, Toms aizmiga, bet Duglass gulēja vaļējām acīm un mēness gaismā vēroja izstieptās kājas — brīvas no svina smagajām kurpēm, no zie­mas klabačām, ko bija nometis.

— Jā, kāds tad īsti ir iemesls, kādēļ man vajag jaunu tenisa kurpju?

Nu, pirmkārt jau, kā visiem zināms, laukos aiz pilsētas pilnum pilns draugu, kuri trenkā govis, pa­reģo laiku un cepinās saulē, plēksnēm dīrājot ādu kā sīpolu, un pēc tam atkal saujojas tālāk. Lai viņus noķertu, jābūt daudz žiglākam par lapsu vai vāveri. Bet pilsēta mudž no ienaidniekiem, kuri, karstuma saērcināti, atceras katru ziemas ķīviņu un apvaino­jumu. Steigt pie draugiem, izbēgt no ienaidnie­kiem! — tā bija tenisa kurpju devīze. Tev šķiet, ka pasaule griežas par ātru? Gribi to panākt? Būt žiglāks par visiem? Tad nopērc sev tenisa kurpes — ērtas, lētas, atsperīgas!

Duglass sakratīja krāj kasīti, bet dzirdēja vienīgi vāru dzinkstoņu, jo tajā bija tikai pāris monētu.

Ja cilvēks grib kaut ko iegūt, viņš nodomāja, tam jācenšas tikt pie tā saviem spēkiem. Pa šo nakti man jāatrod taciņa, kas spētu uzvest uz ce]a . . .

Pilsētas centrā cita pēc citas nodzisa veikalu ugu­nis. Logā pūta vējš. Tas vēsmoja kā garām plūstoša upe, kurai gribējās traukties līdzi.

Sapnī Duglass dzirdēja, kā pa biezo, silto zāli cilpo, cilpo un aizcilpo trusis.

Vecais misters Sendersons staigāja pa savu apavu veikalu kā pa kādu zvēraudzētavu, kur būros mīt daudzi un dažādi dzīvnieki, pa ceļam katru noglās­tīdams. Ar gādīgu roku viņš noglaudīja skatlogā izliktos kurpju pārus, it kā tie būtu suņi vai kaķi, sakārtoja aukliņas, izvilka mēlītes. Tad viņš nostājās paklāja vidū un, pavēries apkārt, apmierināts pa­māja.

Pēkšņi bija dzirdams tāds kā pērkona grāviens.

Vēl mirklis — un durvīs stāvēja Duglass Spoul- dings, nodurtām acīm raudzīdamies uz savām ādas kurpēm, it kā šie smagie kluči vairs nebūtu pakus­tināmi. Tiklīdz viņš apstājās, pērkons noklusa. Un tad, mokoši lēni, neuzdrīkstēdamies pacelt acis no saujā sažņaugtās naudas, Duglass no spožās saules gaismas sāka virzīties dziļāk. Viņš rūpīgi sašķiroja uz letes piecu, desmit un divdesmit piecu centu mo­nētu kaudzītes un kā šaha spēlē bažīgi gaidīja, vai nākamais gājiens atnesis uzvaru vai arī visrūgtāko zaudējumu.

— Viss skaidrs! — misters Sendersons noteica.

Duglass sastinga.

— Pirmkārt, es zinu, ko tu gribi pirkt, — misters Sendersons turpināja. — Otrkārt, es katru dienu re­dzu tevi stāvam pie veikala skatloga, — domā, ka neesmu to pamanījis? Un kā vēl! Treškārt, tev vaja­dzīgas — saukšu pilnā vārdā — «Lieliskās tenisa kurpes, ērtas, lētas, atsperīgas — sportam un atpū­tai». Un, ceturtkārt, — tev vajadzīgs kredīts.

— Nē! — Duglass iesaucās, smagi elpodams, it kā visu nakti sapnī būtu skrējis. — Man padomā kaut kas daudz labāks par kredītu! — viņš elsdams pavēstīja. — Bet, iekams to izstāstu, mister Sender- son, atbildiet uz vienu jautājumu. Pasakiet, kad jūs pats pēdējo reizi esat uzāvis tenisa kurpes?

Mistera Sendersona seja satumsa.

— Kā liekas, pirms gadiem desmit, divdesmit, vai varbūt pat visiem trīsdesmit. Bet kādēļ… ?

— Vai jums neliekas, mister Senderson, ka apavi, ko jūs pārdodat, jums kaut uz mirkli ari jāuzvelk kājās, lai zinātu, kāda tajos ir sajūta? To, ko ilgi vairs nesajūtam, mēs gribot negribot aizmirstam. Cigāru veikala īpašnieks smēķē cigārus. Un konfekšu pārdevējs nogaršo saldumus. Un tādēļ…

— Bet tu jau redzi, ka man kājās ir kurpes, — vecais vīrs iebilda.

— Taču ne tenisa kurpes, ser! Kā jūs varat tās pārdot, ja nespējat no visas sirds ieteikt, bet kā gan jūs varat tās ieteikt, ja nezināt, kāda tajās ir sajūta?

Duglass runāja tik aizrautīgi, ka misters Sender­sons pat mazliet atkāpās un sāka domīgi kasīt zodu.

— Hm . . .

— Mister Senderson, — Duglass nerimās,—lūdzu, pārdodiet man vienu mantiņu, un es došu jums pretī kaut ko tikpat vērtīgu.

— Bet vai nu, puis, tādēļ tik nepieciešami, lai es uzautu tenisa kurpes? — vecais vīrs noprasīja.

— Tas būtu gaužām derīgi, ser!

Vecais vīrs nopūtās. Pēc brīža viņš sēdēja uz krēsla un, smagi tusnīdams, aizsaitēja lielajās, izģin- dušajās kājās uzautās tenisa kurpes. Tās šķita svešādi nesaderīgas ar viņa darba žaketes tumšajām apro­cēm. Tad misters Sendersons piecēlās.

— Nu, kāda jums viņās ir sajūta? — zēns jau­tāja.

— Kāda sajūta? Laba. — Un vecais vīrs grasījās apsēsties.

— Lūdzu, nē! — Duglass izstiepa roku. — Mister Senderson, pašūpojieties šurpu turpu, pamīņājieties, palēkājiet, kamēr es jums visu izstāstīšu. Un tas būtu sekojošais: es došu jums naudu, jūs man — tenisa kurpes, un dolāru es jums palieku parādā. Bet, tik­līdz es uzaušu kājās šīs kurpes, tiklīdz tās uzaušu, zināt, kas notiks?

— Kas tad?

— Zviukt! es iznēsāšu jūsu klientiem pirkumus, stiepšu jums saiņus, pienesīšu kafiju, novākšu atkri­tumus, skriešu uz pastu, telegrāfu, bibliotēku! Turp un atpakaļ, turp un atpakaļ — vismaz savas desmit reizes minūtē! Vai jūtat, ser, nu vai jūs sajūtat, cik ātri šis kurpes spēs mani nest? Vai jūtat, ka tās ir uz atsperītēm? Ka tās grasās skriet pašas no sevis? Ap­ņem kāju un nedod vairs miera, un neparko neļauj vairs stāvēt uz vietas? Vai jūtat, cik ātri es paveikšu visu, aiztaupot jums tik daudz lieku soļu? Jūs tikai sēdēsiet vēsajā veikalā, kamēr es jozīšu apkārt pa pilsētu! Ne jau es, taisnību sakot — šīs kurpes. Tās joņos pa ielām kā neprātīgas, drāzīs ap stūriem un atkal atpakaļ! Tas būs viens stiepiens, jā gan!

Misters Sendersons tīri vai apjuka no šis brāzmai­nās vārdu straumes. Tā satvēra viņu un nesa, un viņš grima tenisa kurpēs arvien dziļāk, sāka kustināt kāju pirkstus, locīt pēdas, pārbaudīt locītavas. Un viegli, tikko manāmi šūpoties vieglajā vējā, kas nāca no durvīm, ko Duglass tā arī nebija aizvēris. Tenisa kurpes klusi iegrima paklājā kā džungļu zālē, mīkstā mālā vai irdenā smiltī. Vecais virs bijīgi palēcās kā no rūgstošas miklas, kā no mīkstas, laidenas zemes. Visas izjūtas atplaiksnīja viņa sejā, it kā to pārmai­ņus apgaismotu daudzas dažādas krāsainas spuldzītes. Viņa mute aiz brīnumiem palika pusviru. Tad viņš sāka šūpoties arvien lēnāk, kamēr pilnīgi apstājās, un tad norima arī zēna balss, un dziļajā, pārsteidzo­šajā klusumā viņi abi vērās viens otrā.

Pa saules kveldēto ietvi garām aizsteidza gājēji.

Bet vecais vīrs ar zēnu vēl arvien stāvēja: zēna sejā staroja smaids, bet večuka sejā — atklāsmes prieks.

— Paklau, — viņš beidzot ierunājās, — vai tu negribi pēc gadiem pieciem nākt pie manis par pār­devēju?

— Paldies, mister Senderson, bet es pats v

— Par ko, dēls, gribēsi, par to ari kļūsi, — vecais virs sacīja. — Neviens šķērslis tev nebūs par grūtu.

Viņš viegliem soļiem piegāja pie sienas, kur bija desmit tūkstoši apavu kārbu, atnesa Duglasam tenisa kurpes un sāka sastādīt sarakstu, kamēr zēns, tās uzāvis un aizsaitējis, stāvēja līdzās un gaidīja.

Vecais vīrs pasniedza viņam sarakstu.

— Te tev būs desmit šodien veicamu uzdevumu. Kad būsi tos izpildījis, mēs esam kviti un tu esi brīvs.

— Paldies, mister Senderson! — Duglass metās uz durvīm.

— Pagaidi! — vecais vīrs iesaucās.

Duglass apstājās un pagriezās atpakaļ.

— Nu, kādas tās ir? — misters Sendersons, viņam pieliecies, noprasīja.

Duglass paskatījās uz savām kājām, kuras jau brida pa upēm un joza līdzi vējam, kas rautin rāva ārā no pilsētas. Tad pacēla skatienu uz veco vīru. Zēna acis staroja, lūpas kustējās, taču viņš nespēja izteikt ne vārda.

— Vai žiglas kā antilopes? — vecais vīrs, nolaiz­dams acis uz viņa kājām, jautāja. — Kā gazeles?

Duglass padomāja, paminstinājās un aši pamāja. Un vienā stiepienā bija prom. Kaut ko nočukstēja, apcir­tās un aizdrāza. Durvīs neviena vairs nebija. Tenisa kurpju dipoņa izgaisa svelmē.

Misters Sendersons stāvēja spožajā saulē pie dur­vīm un klausījās. Viņš atcerējās šo skaņu no sense­niem laikiem, kad bija vēl sapņotājs zēns. Zem debe­sīm lēkāja mazi draiskuļi un, diedzot pa krūmiem, pa koku apakšām, atstāja vienīgi dipoņas atbalsi.

— Kā antilopes, — misters Sendersons nomurmi­nāja. — Kā gazeles …

Viņš pacēla Duglasa pamestās ādas kurpes, smagas no sen aizmirstām lietavām un sen kusuša sniega. Tad atvirzījās no kvēlošās saules un viegliem, klu­siem soļiem domīgi atgriezās civilizācijā …

©

Duglass paņēma dzeltenu pieccentu bloknotu. Izvilka dzeltenu Taikonderogas zīmuli. Atšķīra blok­notu. Nolaizīja zīmuli.

— Tom, tu ar savu statistiku esi man iedevis va­renu ideju. Tagad es arī tā darīšu, turpmāk visu pierakstīšu. Ja padomā, tad katru vasaru mēs darām daudz ko tādu, ko esam jau darījuši.

— Piemēram, ko, Dug?

— Piemēram, taisām pieneņu vīnu, pērkam jaunas tenisa kurpes, laižam gaisā pirmo petardi, taisām citronu limonādi, velkam ārā no kājām skabargas, lasām meža vīnogas. Un tā gadu gadā, atkal un atkal, tieši tāpat kā iepriekšējā. Tā ir vasaras viena puse, Tom.

— Bet otra?

— Otra ir viss tas, ko mēs darām pirmoreiz.

— Piemēram, ēdam olīvas, jā?

— Nē, kaut kas daudz lielāks un svarīgāks. Kad mēs, piemēram, atklājam to, ka tētis un vectēvs nezina visu.

— Viņi zina visu, ko vien var zināt, to nu tev derētu iegaumēt.

— Nestrīdies, Tom, tas jau man ierakstīts «Atklā­jumos un atradumos». Visu viņi nezina. Bet tas ir dabiski. Arī to es esmu atklājis.

— Kādas vēl blēņas tev tur sarakstītas?

— Es esmu dzīvs.

— Ha, tad ta atklājums!

— Es to apzinos, es to izjūtu, — lūk, tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Daudz ko no tā, ko cilvēks dara, viņš pats it nemaz neapzinās. Bet tad pēkšņi viņam atveras acis un tas nonāk līdz viņa apziņai, un tad nu tas tiešām ir pirmo reizi. Vasara man sastāvēs no divām dalām. Pirmā daļa šai bloknotā sauksies PARAŽAS UN TRADĪCIJAS. Pirmoreiz šovasar dzēru gāzēto ūdeni. Pirmoreiz basām kājām skrēju pa zāli. Pirmoreiz gandrīz vai noslīku ezerā. Pirmais arbūzs. Pirmais moskīts. Pirmā pieneņu raža. Tas viss gadu gadā atkārtojas, un mēs par to vispār nedomā­jam. Bet te, otrā pusē, kā jau es teicu, ir ATKLA- JUMI UN- ATRADUMI vai, teiksim, ATSKAR- TAS — oho, kas par vārdu! —, vai varbūt ATJAU­TAS, ko? Citiem vārdiem, ja es daru kaut ko sen zināmu, piemēram, _pildu pudelēs pieneņu vīnu, tas ierakstāms PARAŽAS UN TRADĪCIJAS. Bet, ja sāku to apsvērt dziļāk, tad visas pārdomas, lai vai cik muļķīgas, — ATKLAJUMOS UN ATRADUMOS. Paklausies, kas man šai sakarā ierakstīts: Ik reizi, kad mēs pildām pudelēs pieneņu vīnu, mums tiek pilnībā saglabāts gabaliņš divdesmit astotā gada vasaras. Kā tev tas patīk, Tom?

— Es kaut kā lāgā to nespēju sagremot.

— Bet paklausies tālāk. Nodaļā PARAŽAS man ir ierakstīts: Pirmoreiz šovasar sastrīdējos ar tēti un dabūju_sukas divdesmit ceturtā jūnija rītā. Bet nodaļā ATKLAJUMI: Lielie un bērni mūždien strīdas tādēļ, ka pieder pie divām dažādām pasaulēm. Lielie nepavi­sam nav līdzīgi mums. Mēs nepavisam neesam līdzīgi viņiem. Mēs esam divas dažādas pasaules, «kuras nekad arī nesapratīsies» [1] . To nu tu, Tom, aizliec aiz auss!

— Taisnība, Dug, tik tiešām taisnība! Tas ir trāpīts kā naglai uz galvas! Tieši tādēļ mēs nevaram sapras­ties arī ar savu tēti un māmiņu. Vienas vienīgas nepatikšanas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Nē, nu vai zini, tu esi ģēnijs!

— Ja tu šovasar redzi kaut ko tādu, kas tiek darīts jau kuro reizi, tad nāc un pasāki man. Pēc tam pa­domā par to, ko redzi, un pasaki man arī to. Darba svētkos [2] visu pārlasīsim, un tad redzēs, kas te būs sanācis.

— Varu tev pateikt kaut ko tūliņ pat. Grāb tikai ciet zīmuli, Dug. Uz pasaules ir pieci miljardi koku. Tā es lasīju kādā grāmatā. Zem katra koka ir ēna, vai ne? Tātad — no kurienes rodas nakts? Nu tad klausies: no piecu miljardu koku apakšām izlien pieci miljardi ēnu! Padomā tikai! Tās skrien pa gaisu, satumšo ūdeņus. Ja vien mēs spētu izgudrot, kā tās noturēt vienmēr zem kokiem, tad caurām nak­tīm varētu skraidelēt, jo nakts taču vispār nebūtu, Dug! Še tev kaut kas zināms un reizē jauns.

— Tik tiešām — zināms un reizē jauns. — Duglass nolaizīja dzelteno Taikonderogas zīmuli, kura firmas nosaukums viņam gaužām patika.

— Pasaki vēlreiz, Tom.

— Uz pasaules ir pieci miljardi koku …

O

Jā, vasara sastāv no paradumiem, kuriem katram sava vieta un laiks. Limonādes vai ledus tējas gata­vošana, vīna spiešana, skriešana basām kājām, un drīz vien seko vēl viens nosvērtā cienībā izpil­dīts rituāls — šūpoļu izkāršana uz lieveņa.

Trešajā vasaras dienā pret vakaru uz lieveņa parā­dās vectēvs un domīgi veras abos tukšajos apļos pie lieveņa griestiem. Tad pieiet pie lieveņa margām, kur stāv sarindoti ģerāniju podi, un kā Ahabs ar pētošu skatienu vēro rāmo vakaru un rāmās debesis, apslapē pirkstu un pārbauda vēju, un nomet žaketi, lai pārliecinātos, vai rieta stundā vienā kreklā nebūs par aukstu. Viņš sasveicinās ar citiem kapteiņiem, kuri ari iznākuši uz saviem appuķotajiem lieveņiem pētīt laika jūras rāmo viļņojumu, tā ka aizmirsuši pat sievas, kuras čivina turpat aiz sienas.

— Labi, Duglas, karam augšā!

Viņi sameklē garāžā šūpoles, noslauka un atnes uz lieveņa, un vectēvs iekar tās griestu apļos kā ziloņa parādes seglus svinīgi klusajiem vasaras vakariem.

Duglass kā vieglākais iesēžas pirmais. Tad arī vectēvs piesardzīgi novieto viņam līdzās savu ma- sīvo augumu, un viņi abi, mājot ar galvām un viens otram uzsmaidot, klusi šūpojas turp un atpakaļ, turp un atpakaļ.

Pēc desmit minūtēm parādās vecāmāte ar ūdens spaiņiem un slotām, lai izslaucītu un uzmazgātu lie­veni. No istabas iznes krēslus un šūpuļkrēslus.

— Man tīk izvākties ārā tā paagrāk, kamēr nav saradies vēl tik daudz moskītu, — vectēvs saka.

Ap pulksten septiņiem ārā var dzirdēt, ka no gal­diem tiek atgrūsti krēsli un kāds plinkšķina dzelten- zobainu pianīnu. Švirkst sērkociņi, ziepju ūdenī bur­buļo šķīvji, kas pēc tam nošķind uz plaukta, kaut kur, tikko dzirdami, spēlē gramofons. Un tad, līdz ar mijkrēšļa iestāšanos, zem milzīgām gobām un ozo­liem uz visas pilsētas ēnainajiem lieveņiem cits pēc cita parādās cilvēki, kā figūriņas veclaicīgā barometrā.

Tēvocis Bērts, vectēvs un tēvs, un vēl kāds no radi­niekiem — visi vīrieši pirmie iznāk saldi smaržojo­

šajā vakarā un uz lieveņa uzvelk dūmu, atstājot sie­vietes tērzējam pie dziestošajiem pavardiem un ieve­dām kārtību virtuves valstībā. Tad vīri uz lieveņa ierunājas, sēžot augsti saslietām kājām, bet puišeļi nometušies viņiem līdzās uz izmīdītajām kāpnītēm vai satupuši uz koka margām, no kurām pa reizei kāds noveļas — vai nu puišelis, vai puķupods.

Un beidzot kā spokainas ēnas durvīs parādās vecā­māte, vecvecmāmuļa un māte, un vīri sarosās, piece­ļas un piedāvā viņām krēslus. Sievietēm rokās vis­visādi vēdekļi — salocīti laikraksti, bambusa slotiņas vai smaržīgi mutautiņi, ar kuriem tērzējot atvēsināt seju.

Kas visu vakaru ticis runāts, otra diena neviens vairs neatceras. Un bērniem jau arī nav svarīgas pieaugušo runas. Bērniem svarīgi ir tikai tas, ka bal­sis plūst pāri gleznajām papardēm, kas no trim pu­sēm ieskauj lieveni; svarīgi, ka pilsētu apņem tumsa, kura kā melns vilnis veļas pār mājām, un ka šai tumsā spīd cigāru gali un sarunu pavediens rit arvien tālāk. Sievietes tērzē un cenšas atgainīt pirmos mos­kītus, kuri sāk gaisā griezt traku danci. Vīru balsis iesūcas vecajos baļķos, un, ja aizver acis un piespiež ausi pie grīdas, var dzirdēt, ka tās dun kā tāla zemes­trīce — bez rimas, bez mitas, te skaļāk, te klusāk.

Duglass izlaižas visā garumā uz sausajiem lieveņa dēļiem, juzdamies laimīgs un drošs, ka šīs balsis kā murdoša straume mūždien viļņosies viņam pāri, plū­dīs pār aizdarītajiem plakstiem un pielies pilnas mie­gainās ausis. Šūpuļkrēsli čirkst kā sienāži, sienāži čirkst kā šūpuļkrēsli, un apsūnojušajā lietus ūdens mucā zem ēdamistabas loga attīstās vēl viena moskītu audze, kas dos jaunu sarunas tematu bezgala dau­dzām turpmākajām vasarām.

33

Vasaras tumsā sēdēt uz lieveņa ir tik labi, jauki un nomierinoši, ka gribas, lai šie vakari it nekad

3 — 360

nebeigtos. Gribas, lai turpinātos mūžvecais rituāls: pustumsā mirdz pīpju uguntiņas, bālās rokās ņirb adāmadatas, čaukst sidrabotais saldējuma papīrs, un cilvēki nāk un iet. Agri vai vēlu atkāpj kāds kaimiņš, mis Ferna un mis Roberta dūcina garām savā zaļajā automašīnā, pavizina Tomu un Duglasu un tad grie­žas atpakaļ, uzkāpj uz lieveņa un atvēsina kaistošos vaigus. Misters Džonass, krāmu uzpircējs, atstājis zirgu un ratus zem kokiem, aizelsies steidzas augšup pa kāpnītēm, vai degdams aiz nepacietības pastāstīt kādu īpašu jaunumu, un izrādās, ka tas tiešām ir kaut kas vēl nedzirdēts. Un, visbeidzot, bērni, kuri, līdz tumsai spēlējuši bumbu vai paslēpes, aizelsušies, kvē­lošiem vaigiem pārrodas mājās, lidodami kā bume­rangi pāri noklusušajam mauriņam, lai ienirtu lieveņa balsu dūkoņā, kas tos it kā viļņiem šūpo un ieaijā …

Cik brīnišķi gulēt paparžu naktī un zāļu naktī, un rāmi iemidzinošu balsu naktī, dzirdot tās aužam tumsas audus. Duglasu visi ir aizmirsuši, — tik klusi, tik mierīgi viņš guļ uz grīdas, klausīdamies, kā pieau­gušie kaļ viņa un savus nākotnes plānus. Un dziedo­šās balsis mēness gaismā plūst un peld līdzi cigarešu dūmiem, bet naktstauriņi kā dzīvi vēlīni ābeļziedi klusi sitas pret tālajām laternām, un balsis ielīgo nākamībā…

©

Tovakar pie tabakas veikala bija salasījies bars vīru, lai dedzinātu dirižabļus, gremdētu karakuģus, spridzinātu pulvera fabrikas, vienu vārdu sakot — lai vilktu plaušās tabakas indi, kas reiz novedīs viņus kapā. No viņu cigāriem pacēlās nāvi nesoši dūmu mākoņi, ietinot kādu satrauktu vīru, kas, gandrīz

pazuzdams tabakas dūmos, bažīgi klausījās viņu sarunā, kurā jau skanēja lāpstu šķinda un gandrīz vai bija klāt pasaules gals. Šis cilvēks bija Leo Auf- mans, pilsētas juvelieris, kurš beidzot, iepletis lielās, tumši mirdzošās acis, izšāva gaisā savas bērnišķīgās rokas un šausmās izsaucās:

— Dieva dēļ, izbeidziet šīs kapa runas!

— Jums taisnība, Leo, — teica vectēvs Spouldings, kurš tobrīd ar mazdēliem Tomu un Duglasu nāca garām vakara pastaigā. — Ķērc kā kraukļi un pareģo ļaunu. Bet vienīgi jūs, Leo, varat aizbāzt viņiem mu­tes. Jums vajag izgudrot kaut ko tādu, kas spētu darīt dzīvi gaišāku, laimīgāku. Jūs protaf meistarot velosi­pēdus, labot visādus automātus, bijāt mūsu pilsētas kinomehāniķis .. .

— Jā, patiešām! — Duglass izsaucās. — Izgudro­jiet mums Laimes mašīnu!

Visi smējās.

— Nav ko smieties, — Leo Aufmans sacīja. — Līdz šim visas mašīnas, kādas ir bijušas, cilvēkiem nesu­šas vienīgi asaras. Vienmēr, kad licies — jā, šī ma­šīna beidzot patiešām reiz kalpos cilvēkam —, atkal nekā! Kāds tai piegudro vēl vienu skrūvīti, un lid­mašīnas sāk mest uz mums bumbas, automašīnas gāžas lejā no kraujām. Vai kāds brīnums, ka puisēns lūdz Laimes mašīnu? Nē, nepavisam …

Leo Aufmans apklusa un, piegājis pie ietves malā atstātā velosipēda, noglāstīja to kā dzīvu.

— Ko es varu zaudēt? — viņš nomurmināja. — Mazliet ādas no pirkstiem, pāris mārciņu metāla, mazliet miega? Redzēsiet, ka es to izgudrošu!

— Leo, mēs nepavisam nedomājām … — vectēvs iesāka.

3*

35

Bet Leo Aufmans, sparīgi mīdams velosipēdu cauri siltajam vasaras vakaram, bija jau gabalā, tā ka atnāca vienīgi atbalss:

— … es to izgudrošu …

— Vai zināt, — Toms bijīgi sacīja, — varu vai derēt, ka viņš to izdarīs.

©

Ja pavēroja, kā Leo Aufmans vakarā laida ar velo­sipēdu lejā no kalna pa bruģētajām ielām, bija skaidrs, ka šim cilvēkam viss dara prieku — gan tas, ka dzelkšņi čakst karstajā zālē, kamēr sejā pūš svel­mains vējš, gan tas, ka lietū izmirkušajos stabos dūc elektrības vadi. Ja naktīs nenāca miegs, viņš nepa­visam nesāka īgņoties, bet pat ļoti labprāt nodevās pārdomām par milzīgo Visuma pulksteņa mehānismu, prātodams, vai iztek tā uzvilktais laiks vai arī tas skaitīs vēl miljoniem gadu. Un, guļot tumsā vaļējām acīm, viņš izdomājās gan šā, gan tā …

Kādi ir cilvēka dzīves galvenie notikumi? — viņš, mīdams pedāļus, prātoja. Tas piedzimst, uzaug, no­veco, nomirst. Piedzimšana nav no cilvēka atkarīga. Bet viss pārējais?

Viņa galvā, zelta spieķus zibinādami, jau griezās Laimes mašīnas riteņi — mašīnas, kura palīdzēs zē­niem no neveikliem cālēniem pārvērsties gaiļos, bet meitenēm — no neglītiem pīlēniem gulbjos. Un, kad mūžu klās vakara ēnas un sirdspukstu skaits jau iesniegsies miljardos, šī mašīna, kliedējot bažas un nemieru, ļaus tīksmi iemigt kritušās lapās kā zēna gados smaržīgā siena kaudzē, uz laiku laikiem aiz­nesot nebūtībā…

— Tēt!

Seši Leo Aufmana bērni no piecu līdz piecpadsmit gadu vecumam — Sauls, Māršels, Džozefs, Rebeka, Ruta un Noemi — pāri mauriņam izskrēja pretim un aplipa viņam apkārt.

— Mēs tevi gaidām! Mums ir saldējums!

Iedams uz durvīm, viņš tumsā sajuta sievas smaidu. Ēdot piecas minūtes pagāja tīkamā klusumā, tad Leo, pacēlis karotīti ar sidrabkrāsas saldējumu tā, it kā grasītos izgaršot pašu lielāko noslēpumu, teica:

— Līna, kā būtu, ja es pamēģinātu izgudrot Lai­mes mašīnu?

— Vai kas noticis? — viņa aši atjautāja.

©

Vectēvs veda Duglasu un. Tomu uz mājām. Pus­ceļā kā meteoru spiets viņiem garām aizšāvās bariņš zēnu — to vidū arī Čārlijs Vudmens un Džons Hafs, un viņu pievilkšanas spēks bija tik liels, ka atrāva Duglasu no vectēva un Toma un aiznesa līdzi uz aizas pusi. ^

— Tikai neapmaldies, dēliņ!

— Nē … nē …

Zēni ienira tumsā.

Visu pārējo ceļu vectēvs ar Tomu gāja klusēdami, tikai pie vārtiņiem Toms izsaucās:

— Laimes mašīna — tas tik būs vareni!

— To nu vēl redzēsim, — vectēvs sacīja.

Tiesas nama pulkstenis nosita astoņi.

Tiesas nama pulkstenis nosita deviņi, bija kļuvis pavisam tumšs, un mazo ieliņu lielā štata mazajā pil­sētiņā uz lielās planētas Zeme, kas gāzās Visuma bez­dibenī, apņēma nakts, un Toms juta katru šī ilgstošā kritiena jūdzi. Viņš sēdēja pie durvīm un cauri mos­kītu tīklam raudzījās joņojošajā tumsā, kura šķita tik rāma un nevainīga, it kā nepavisam nekustētos.

Vienīgi guļot aizvērtām acīm, varēja just, kā zem gultas griežas Zeme un ausīs smagi dun melna jūra, kuras viļņi, brāzdamies šurpu, lūst pret nesaredza­mām klintīm.

Smaržoja pēc lietus. Istabā māmiņa slacīja un glu­dināja sauso, viegli čaukstošo veļu.

Blakus kvartālā bija vēl atvērts tikai misis Singeres veikals.

Visbeidzot, īsi pirms slēgšanas laika, māmiņa iežē­lojās par Tomu un teica:

— Aizskrej pēc pintes saldējuma, tikai skaties, lai tā būtu pilna.

Toms jautāja, vai drīkstot lūgt, lai to pārlej ar šokolādi, jo vanilja viņam negaršoja, un māte pie­krita. Viņš paķēra naudu un basām kājām joza pa sasilušo, ābelēm un ozoliem nostādīto ietvi uz vei­kalu. Pilsēta šķita tik klusa un tāla, ka bija dzirdama tikai sienāžu sirināšana aiz dienas karstumu uzsūku- šajiem violetajiem kokiem, kuri aizsedza zvaigznes.

Toma kailās pēdas pakšēja pa silto asfaltu. Viņš pārskrēja pāri ielai, kur misis Singere, dungojot ebreju melodiju, cienīgi staigāja pa savu veikalu.

— Pinti saldējuma? — viņa pārvaicāja. — Un pār­liet ar šokolādi? Labi!

Toms vēroja, kā viņa lēni atskrūvē saldējuma trauka metāla vāku un, veikli rīkodamās ar karoti, cieši piepilda kartona pinti un pārlej «ar šokolādi, labi!». Viņš pasniedza naudu, saņēma ledaini auksto paciņu un, piespiedis to pie vaiga, lēkšoja atpakaļ. Aiz viņa misis Singeres veikala logā nodzisa pēdējā uguntiņa, un tagad spīdēja vairs tikai stūra laterna, un visa pilsēta devās pie miera.

Kad Toms atvēra durvis, māte joprojām gludināja. Viņa bija sakarsusi un satraukta, taču, ieraugot Tomu, pasmaidīja.

— Kad tētis būs mājās no sapulces? — viņš jau­tāja.

— Ap vienpadsmitiem vai pat vēl vēlāk, — māte atbildēja, aiznesa saldējumu uz virtuvi un sadalīja. Toms dabūja kāroto šokolādes virsiņu, māte mazu drusciņu paņēma sev, bet pārējo nolika «tēvam un Duglasam, kad viņi pārnāks».

Viņi baudīja saldējumu vasaras vakara dziļajā klusumā — tikai divi vien, māte un viņš, un viņus, viņu māju un mazo ieliņu apņēma melna tumsa. Toms kārtīgi nolaizīja katru karotīti, tad, mazlietiņ paurbinājies, paņēma atkal nākamo, bet māte nolika gludināmo dēli un karsto gludekli, atsēdās atpūtas krēslā pie gramofona, sāka ēst saldējumu un teica:

— Uh, tad nu bija gan šodien svelme! Dienā zeme uzsūc karstumu un naktī to atkal izelpo. Būs sutīga nakts.

Viņi abi klausījās naktī, kas spiedās pie visiem logiem un durvīm, un ap viņiem bija pilnīgs klu­sums, jo radio baterijas bija izdegušas, bet gramo­fons spēlēts līdz apnikumam, tādēļ Toms gluži vien­kārši sēdēja uz 4ēļu grīdas un raudzījās ārā melnajā tumsā, piespiedis seju pie moskītu tīkla, tā ka sapla­cinātajā degungalā iespiedās mazi, melni kvadrātiņi.

— Diez, kur Dugs palicis? Būs jau pusdesmit.

— Gan jau pārnāks, — teica Toms, kuram bija pilnīgi skaidrs, ka Duglass nekur nevar pazust.

Viņš gāja mātei palīgā nomazgāt traukus. Katra skaņa, katrs karotes vai šķīvja piesitiens skaļi atbal­sojās vakara tveicē. Tad viņi klusi iegāja lielajā istabā, noņēma no dīvāna spilvenus un pa abiem izvilka sēdekli, tā ka iznāca divguļamā gulta. Māte to uzklāja un uzbužināja spilvenus, lai būtu mīk­stāka gulēšana. Bet, kad Toms sāka atpogāt kreklu, viņa teica:

— Pagaidi, Tom!

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tā vajag.

— Kas noticis, māmiņ?

Māte uz mirkli apsēdās, tad piecēlās, piegāja pie durvīm un sāka saukt:

— Duglas, Duglas, Dug! Dūūūg-lāāās!

Toms klausījās, kā viņas balss aizpeld siltajā tumsā, lai nekad vairs neatgrieztos. No tās nepalika pat atbalss.

— Duglas! Duglas! Duglas! … Dūūg-lāāās!

Tomam, sēžot uz grīdas, pēkšņi pārskrēja auksti

drebuļi — ne tādi, kā dažkārt no saldējuma, ziemas sala vai vasaras vēja. Viņš redzēja, ka māte bažīgi raugās apkārt, neziņā minstinās un ir ļoti satraukta. Satraukta, jā — par to nebija šaubu.

Viņa atvēra durvis. Tad nokāpa lejā un, aiziedama līdz ceriņu krūmiem, ienira naktī. Toms klausījās viņas soļos.

Viņa sauca vēlreiz.

Klusums.

Tad viņa sauca vēl divas reizes. Toms sēdēja istabā. Viņam šķita, ka tūlīt pat no šaurās ieliņas viņa gala atskanēs Duglasa balss:

— Jā! Eju, mam! Tūliņ pat eju!

Bet Duglass neatsaucās.

Toms sēdēja vēl labu brīdi, blenzdams uz uzklāto gultu, radio, gramofonu, lustru, kas mierīgi mirdzi- nāja savus kristāla karulīšus, uz paklāju ar purpura sarkanajiem un violetajiem rakstiem. Tad tīši piespēra purngalu pie gultas, lai pārliecinātos, vai sāp vai nē. Izrādījās, ka sāpēja.

Ar žēlu vaidienu atvērās durvis, un māte teica:

— Nāc, Tom! Paiesim gabaliņu.

— Uz kurieni?

— Tepat pa ielu. Nāc nu!

Māte paņēma Tomu aiz rokas. Viņi gāja pa Sent- džeimsstrītu. Asfalts zem kājām bija vēl silts, un sie­nāžu sirināšana biezējošajā tumsā bija kļuvusi daudz skaļāka. Viņi nonāca līdz ielas stūrim, pagriezās un gāja uz aizas pusi.

Kaut kur tālumā slīdēja automašīna, spīdinādama prožektorus. Visapkārt ne mazākās dzīvības zīmes, ne gaismas, ne arī kustības. Viēnīgi viņiem aiz mu­guras šur tur palika pa vārām gaismas kvadrātiņam. Bet pārējās mājās viss bija tumšs, visi devušies pie miera, tikai dažviet uz kāda lieveņa tumsā vēl sēdēja pāris cilvēku un pusbalsī sarunājās. Kaut kur čīkstēja lieveņa šūpoles.

— Kaut tēvs būtu mājās, — māte ieminējās. Viņas lielā roka žņaudzīja Toma plaukstiņu. — Nu gan tas puika dabūs man trūkties. Esot atkal uzklīdis Lielais Neredzamais! Dažu labu jau nogalinājis. Neviens vairs nevar būt drošs. Kas zina, kur un kad viņš var parādīties. Lai tikai Duglass pārrodas mājās, tad viņš dabūs man tādas sukas, ka savu mūžu to neaizmirsīs!

Viņi bija nogājuši vēl vienu kvartālu un tagad stā­vēja pie vācu baptistu baznīcas melnā silueta uz Čepelstrītas un Glenrokas stūra. Simt soļu aiz baznī­cas sākās aiza. Toms to sajuta ar savu degunu. Tā oda pēc kanalizācijas, satrūdējušām lapām un biezas, miklas zāļaudzes. Tā bija plata aiza, kas līkumodama pāršķēla pilsētu divās daļās, — dienā džungļi, bet naktī vieta, no kuras, kā māte allaž atgādināja, labāk vajagot turēties tālāk.

Tā kā līdzās atradās baznīca, Toms būtu varējis justies puslīdz drošs, bet viņš tāds nejutās, jo tumšā celtne bez vienas vienīgas uguntiņas šķita auksta un nekam nederīga, kā gruvešu kaudze aizas malā.

Tomam bija tikai desmit gadu. Viņš nezināja, kas ir nāve, bailes un briesmas. Nāve viņam bija šķirstā ielikta vaska lelle, redzēta sešu gadu vecumā, kad bija nomiris viņa vecvectēvs, kurš, gulēdams zārkā, izskatījās pēc liela krituša vanaga, — svešāds un galīgi apklusis, lai nekad viņu vairs nepamācītu, ka vajag būt labam zēnam, lai nekad vairs nestrīdētos par politiku. Nāve, tā bija Toma mazā māsiņa tai rītā, kad viņš septiņu gadu vecumā, agri pamodies un ielūkojies viņas mazajā redeļu gultiņā, redzēja viņu veramies pretim zilām, stingām, neredzošām acīm, kamēr atnāca cilvēki ar klūgu groziņu un aiz­nesa viņu prom. Nāve — tas bija viņas augstais krēsliņš, kad Toms pēc mēneša, stāvot tam blakus, pēkšņi saprata, ka māsiņa tajā nekad vairs nesēdēs, nesmies un neraudās, darot viņu greizsirdīgu ar savu esamību. Tā viņa uztverē bija Nāve. Un vēl — Nāve, tas bija Lielais Neredzamais, kas, neviena nemanīts, klaiņoja apkārt, slēpās aiz kokiem un ik gadus pāris reižu iezagās pilsētā, šais ielās, visās tais daudzajās vietās, kur vakaros ir pamazāk gaismas, lai nogali­nātu vienu, divas, trīs sievietes … Tā bija Nāve…

Bet tagad tas bija kaut kas vairāk par Nāvi. Šai vasaras naktī zem tālajām zvaigznēm pār viņu pēk­šņi pāršļāca viss, ko vien cilvēks var redzēt, dzirdēt un just, un viņš sāka grimt.

Toms ar māti pameta ietvi un gāja tālāk pa iemītu, oļainu, zālēm apaugušu taku, ap kuru dārdēja sienāžu koris. Toms paklausīgi tecēja pakaļ savai lielajai, stiprajai, gudrajai mātei, kura ne no kā nebaidījās un spēja aizsargāt pret visu pasauli. Viņi gāja, līdz apstājās pie pašas civilizācijas robežas.

Aiza.

Šeit, šai melnajā džungļu bedrē, pēkšņi atradās viss, ko viņš nekad nezinās un nesapratīs, viss, kas bez vārda, bez nosaukuma mita necaurredzamajā ēnā, puvuma smakā.

Toms atskārta, ka viņi ar māti ir gluži vieni.

Viņas roka drebēja.

Tik tiešām drebēja… Bet kādēļ? Māte taču ir liela, stipra un gudra. Vai arī viņa jūt draudīgo ļau­numu, kas, akli taustoties, lien arvien tuvāk? Vai arī pieaugušos māc bailes? Vai arī lielie nav visspēcīgi? Tātad dzīvē nav patvēruma? Nav tādas drošas cita­deles, kas pasargātu pret pusnakts draudiem? Tomu sagrāba šausmas. Aukstums kā saldējums ielija kaklā, vēderā, mugurā, rokās un kājās, kas acumirklī kļuva tik saltas, it kā viņš stāvētu decembra vējā.

Toms apjauta, ka tā ir ar visiem, ka cilvēks tomēr ir gluži viens. Sabiedrības loceklis, un tomēr viens un vienmēr apdraudēts. Kā pašlaik viņš. Ja kliegtu, ja sauktu pēc palīdzības, vai tas ko līdzētu?

Tumsa var aprīt vienā mirklī; vienā baismi drau­dīgā acumirklī viss var būt cauri. Vēl ilgi pirms aus­mas, ilgi pirms tam, kad policisti ar lukturīšiem sāks taustīt tumšo, biedīgo taku, ilgi pirms tam, kad cil­vēki satraukti, oļiem šņirkstot zem kājām, metīsies viņam palīgā. Unr kaut arī šobrīd tie ir tikai piecsimt soļu no viņa un tiešām varētu palīdzēt, melnais vil­nis vienā mirklī var pāršļākt viņam pāri un aizraut sev līdzi viņa desmit gadus un . . .

Cilvēks uz pasaules ir gluži viens, — šis atklājums Tomam bija tāds trieciens, ka viņš sāka drebēt. Arī māte ir viena. Šai brīdī viņu nespēj aizsargāt ne lau­lības svētās saites, ne ģimenes locekļu mīlestība, ne Savienoto Valstu konstitūcija, ne pilsētas policija, it nekas cits kā vien pašas sirds, bet tajā ir tikai bailes un izmisums. Šādā brīdī katram cilvēkam ir jātiek galā pašam ar sevi. Viņam jāsaprot, ka viņš ir viens, un pašam jācenšas atrast izeju.

Toms norija kaklā iesprūdušu kamolu un piekļāvās mātei. Dieviņ, lūdzu, lūdzu, neļauj viņai mirt. Nedari mums nekā ļauna. Pēc stundas tēvs pārnāks no sapul­ces mājā un, ja tur viss būs tukšs…

Māte gāja pa taku uz priekšu mežonīgajā džunglājā.

— Nebaidies, māmiņ, — Toma balss drebēja. — Dugs pārnāks. Tu redzēsi. Noteikti pārnāks!

— Viņš vienmēr nāk pa šo ceļu. — Mātes balss bija spalga, saspringta. — Cik reižu es neesmu rāju­sies, bet puikas kā uzburti uz šo biezokni. Kādunakt, nākdams caur aizu, viņš vēl pazudīs uz visiem laikiem.

Pazudīs uz visiem laikiem. Šais vārdos bija viss. Klaidoņi. Noziedznieki. Tumsa. Nelaimes gadījumi. Bet galvenais — nāve.

Viens pats visā debesu izplatījumā.

Uz pasaules ir miljons Grīntaunai līdzīgu pilsētiņu. Un katra tikpat tumša, tikpat vientuļa un pamesta, pilna šausmu un noslēpumu. Zēla vijoļu čīgāšana — tā ir visa mazpilsētiņu mūzika, kurās nav gaismas, bet tikai daudz ēnu.

Ak, šī nomācošā, arvien milstošā mazpilsētiņu vientulība! Šīs miklās, noslēpumainās aizas! Naktīs dzīve šais pilsētiņās bija viens vienīgs šausmu pilns murgs, kad saprātam, ģimenei, bērniem un laimei no visām pusēm draud briesmonis — Nāve.

Māte sauca vēlreiz:

— Dug! Duglas!

Pēkšņi viņi abi noprata, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Sienāži bija apklusuši.

Bija iestājies pilnīgs klusums.

Tāds klusums, kādu Toms nebija pazinis. Dziļš un bezgalīgs. Kādēļ sienāži apklusuši? Kādēļ? Nu kādēļ? Līdz šim tā nekad nebija gadījies. Itin nekad.

Ja tikai… Ja tikai…

Tūliņ pat kaut kas notiks.

Šķita, ka aiza sasprindzinātu, savilktu ciešāk savus melnos taustekļus, uzsūcot spēku no jūdžu jūdzēm tālās, miegā grimušās apkārtnes. No rasā mirksto­šiem mežiem un laukiem, kur suņi rej uz mēnesi, — no visām malām šis lielais klusums saplūda vienkop, savilkās vienā vietā, un pašā vidū bija viņi ar māti. Tūliņ, tūliņ pat kaut kas notiks! Sienāži vēl arvien klusēja, zvaigznes bija tik tuvas, ka šķita, vienīgi jāpastiepj roka, lai notrauktu spožo zeltījumu. Zvaig­žņu bez skaita, karstas un dzeļošas …

Klusums auga un auga, un auga. Sasprindzinājums kļuva vēl draudīgāks. Ak dievs, kāda tumsa un vien­tulība!

Un pēkšņi no tālienes pāri aizai atlidoja:

— Jā, mam! Es eju!

Un vēlreiz:

— Eju, mam! Eju!

Tad bija dzirdama tenisa kurpju dipoņa. Skaļi smiedamies, pāri aizai joza trīs zēni — Duglass, Cārlijs Vudmens un Džons Hafs. Joza šurp smieda­mies …

Zvaigznes ierāvās debesīs, it kā desmit miljoni sadzeltu gliemežu bailēs ievilktu savus taustekļus.

Sāka sirināt sienāži!

Tumsa atkāpās — nikna, izbiedēta un satraukta. Atkāpās, jo, rupji iztraucēta, pēkšņi zaudēja apetīti. Un, kad tumsa kā vilnis atplūda, no tās izspurdza trīs zēni.

— Hei, māmiņ! Hei, Tom!

Visapkārt sāka smaržot pēc Duglasa. Ap viņu vienmēr bija sviedru un zāles, koku, lapu un strau­tiņu smarža.

— Nu tu man, puisīt, dabūsi vēju, — māte noteica. Savas bailes viņa acumirklī bija aizmirsusi. Toms zināja, ka viņa nekad nevienam cilvēkam par tām nestāstīs. Bet tās mūždien būs viņas sirdī, un Toma sirdī tāpat.

Melnajā tumsā viņi gāja uz māju, lai dotos pie miera. Cik labi, ka Duglass dzīvs! Cik briesmīgi labi! Vienu mirkli tur, aizas malā, viņam bija šķitis, ka …

Kaut kur tālu pa miglaino mēnesnīcu pāri viaduk­tam un tālāk pa ieleju svilpdams joņoja vilciens kā dīvains dzelzs zvērs, kurš apmaldījies. Toms drebē­dams ielīda gultā līdzās brālim, klausījās vilciena svilpšanā un domāja par savu brālēnu, kurš reiz dzī­voja tai pusē, uz kurieni aizdrāzās vilciens, par brā­lēnu, kurš nomira ar plaušu karsoni pirms daudz, daudz gadiem šādā pašā naktī…

Toms sajuta līdzās guļošā Duga sviedru smaku. Un, tīri vai brīnums, — pārstāja drebēt.

— Droši es zinu tikai divas lietas, Dug, — viņš čukstēja.

— Ko tad?

— Naktī ir briesmīgi tumšs, tas ir viens.

— Un otrs?

— Ja misters Aufmans uzbūvēs Laimes mašīnu, tumšajai aizai tur nebūs vietas.

Duglass brīdi padomāja.

— Atkārto vēlreiz.

Viņi apklusa. Uz ielas pēkšņi bija dzirdami soļi, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk.

— Tas ir tētis, — māte no savas gultas klusi sauca.

Tā arī bija.

©

Vēlu vakarā Leo Aufmans sēdēja uz lieveņa un, tik tikko vairs spēdams saskatīt papīru, kaut ko rak­stīja, pa laikam izsaucoties «Ahā!» vai «Un arī to!», ja iešāvās prātā kaut kas īsti noderīgs. Tad pavērās durvis — tik klusi, it kā pret tām būtu atsities nakts­tauriņš.

— Līna? — viņš čukstēja.

Sieva naktskreklā apsēdās viņam līdzās lieveņa šūpolēs — ne smuidra kā nemīlēta septiņpadsmit

gadu veca meitene, ne izplūdusi kā nemīlama piec­desmit gadu veca sieviete, bet tvirta, mīlīga, apa­ļīga — tieši tāda kā visas mīļotas sievietes jebkurā vecumā.

Viņa bija brīnišķīga. Viņas ķermenis allaž domāja viņas vietā, gan iznēsājot bērnus, gan radot vienmēr un visur vīram tīkamu noskaņu. Ilgi nekad viņa ne­prātoja: viņas domas acumirklī pārtvēra rokas un augums, tik viegli un dabiski izvēršot darbībā, ka Leo nespētu to attēlot ne ar kādām grafiskām līknēm.

— Šī mašīna… — beidzot viņa ierunājās, — … mums tā nav vajadzīga.

— Mums nē, — viņš apstiprināja, — be't reizēm jādomā arī par citiem. Patlaban es prātoju, ko tajā ielikt. Kinoaparātus. Radiouztvērējus. Stereoskopus. Visus tos vajag tur ievietot, lai cilvēks var pārlaist tiem roku un smaidot teikt: «Jā, tā ir laime.»

Jā, viņš klusībā nodomāja, man jāizgudro tāda ma­šīna, kura, par spīti slapjām kājām, sāpošai čūlai un visādām raizēm, kas bezmiega naktīs plosa sirdi, atkal un atkal ražotu laimi kā teiksmainās sālsdzir- naviņas, kas, iesviestas jūrā, mala bez mitas, kamēr pārvērta ūdeni sālsšķīdumā. Kurš nebūtu gatavs rauties vai pušu, lai izgudrotu šādu mašīnu? Viņš jautāja pasaulei, jautāja pilsētai, jautāja savai sievai.

Līnas mulsā klusēšana viņam līdzās lieveņa šūpolēs runāja skaidrāk par visiem vārdiem.

Arī Leo apklusa, pacēla galvu un klausījās, kā go­bas lapotnē šalca vējš.

Jāatceras, viņš nodomāja, ka šī skaņa arī jāiekļauj manā mašīnā.

Pēc mirkļa lievenis bija tukšs un šūpoles pamestas karājās tumsā.

f

G

Vectēvs miegā pasmaidīja.

Viņš juta, ka smaida, bet, netikdams gudrs, par ko īsti, atmodās. Brīdi klusiņām ieklausījās un tad sa­prata.

Viņš dzirdēja kaut ko daudz svarīgāku par putnu dziesmām un jauno lapu šalku. Reizi gadā pienāca diena, kad viņš atmodies palika guļam, gaidot, kad atkal dzirdēs šo skaņu, kas nozīmēja, ka nu tiešām sākusies vasara. Tā iesākās tādā rītā kā šis, kad kāds no īrniekiem vai radiniekiem, dēls vai mazdēls ar pļauj ammašīnu iznāca mauriņā zem viņa loga un, rotējošiem metāla nazīšiem šķindot, brauca pa smar­žīgo zāli — uz ziemeļiem un austrumiem, un dienvi­diem, un rietumiem, arvien mazākiem kvadrātiņiem. No dūcošā pļāvēja šļāca gaisā āboliņa ziedi, daža laba nenovākta pieneņu saulīte, skudras, kociņi, akmen­tiņi, pagājušā gada Ceturtā jūlija svētku apdeguļi, un petaržu atliekas, un, galvenais — tīri zaļa zāles straume. Vēsa un mīksta zāles straume, un vectēvs jau iztēlojās, kā tā kutinās kāju pēdas, atveldzēs karstumā kaistošo seju, piepildīs nāsis ar mūžseno jaunatnākušās vasaras smaržu, nesot sev līdzi kā solījumu visiem vēl vienu dzīves gadu.

Cik dievišķīgs rīks gan ir mauriņa pļāvējs, vec­tēvs nodomāja. Diez, kurš muļķis to izgudrojis, ka jaunais gads sākas ar pirmo janvāri? Nē, daudz prā­tīgāk būtu bijis, ja kādam liktu novērot Ilinoisas, Ohaio un Aiovas neskaitāmos mauriņus un tanī rītā, kad zāle būtu pļaušanas garumā, raķešu, fanfaru un gaviļu vietā pa visu zemi sāktu skanēt varenā, mū­žam nepārspējamā mauriņa pļāvēju simfonija. Katru gadu šai dienā, kas tiešām nozīmē Lielo Sākumu, cil­vēkiem būtu jāapmētājas nevis ar konfeti vai ser- pentīnu, bet ar tikko nopļautu zāli!

Vectēvs nokremšķinājās par savu garo prātuļo- šanu, piegāja pie loga un izliecās ārā tīkami siltajā saulē. Jā, kā tad, viņa īrnieks jaunais žurnālists Foresters nupat kā nobeidza vālu.

— Labrīt: mister Spoulding!

— Saraujiet labi dūšīgi, Bil! •— vectēvs sirsnīgi uzsauca un pēc brīža jau sēdēja lejā, tiesādams ve­cāsmātes pasniegtās brokastis, un plašais logs bija līdz galam vaļā, tā ka maltīti pavadīja pļāvēja dū­cošā sirināšana.

— Šitāda pļauj ammašīna stiprina cilvēka ticību dzīvei, — vectēvs ierunājās. — Ieklausies tikai!

— Ilgi nu tajā vairs neiznāks klausīties, — vecā­māte sacīja, uzliekot galdā kaudzi kviešu plāceņu. — Bils Foresters šorīt mums solījās iesēt kaut kādu jaunu, modīgu zāli, kura vispār nekad neesot jāpļauj. Neatminos, kā īsti to sauca, bet tā izaugot tikai tik gara, cik vajag, un ne kriksīša vairāk.

Vectēvs izbrīnā iepleta acis.

— Kas tie par tādiem muļķīgiem jokiem?

— Aizej, paveries pats, — vecāmāte teica. —Jau­nās sēklas, šeku, jau atvestas mazos groziņos pie mājas pakšķa. Tik vien nu būšot tā darba kā šur tur izrakt bedrītes un iekaisīt tajās sēklas. Līdz rudenim jaunā zāle pārņemšot veco, tā ka pļaujammašīnu varēs pārdot.

Vectēvs uzlēca kājās un vienā mirklī bija cauri gaitenim ārā pa durvīm. N

Bils Foresters atstāja mauriņa pļāvēju un, piemie­dzis acis pret sauli, smaidīdams pienāca viņam klāt.

— Tas tiesa, -— viņš teica. — Vakar es atvedu jau­nās sēklas. Domāju, kamēr man atvaļinājums, iesēšu tās jūsu mauriņā.

49

— Kādēļ jūs man neko ne pavaicājāt? Mauriņš taču ir mans!

4 — 360

— Domāju, jus būsiet iepriecināts, mister Spoul- ding.

— Ne drusku es neesmu iepriecināts. Radiet šurp tās sasodītās sēklas!

Viņi apstājās pie mazajiem, četrstūrainajiem jau­nās zāles sēklu groziņiem. Vectēvs neuzticīgi pabik­stīja vienu ar purngalu.

— Pēc skata gluži parastas sēklas. Vai kāds blē­dis rīta agrumā nav jūs pievīlis?

— Es redzēju šo zāli augam Kalifornijā. Tā pastiepjas tikai tik gara, ne vairāk. Ja tā ieaugsies šajā klimatā, ar nākamo gadu mums būs aiztaupīts darbs ik nedēļu ņemties ar mauriņa pļaušanu.

— Ar jums, jaunajiem, tur jau ir tā bēda, — vec­tēvs teica. — Man kauns par jums, Bil, — un tas esot žurnālists! Visu, kas dzīvē ir kaut ko vērts, jūs esat gatavi iznīcināt. Būs aiztaupīts laiks, būs aiztaupīts darbs… — Viņš nicīgi paspēra sēklu groziņu. — Kad būsiet manā vecumā, Bil, tad sapratīsiet, ka tieši sīkumi un mazie prieciņi ir svarīgāki par lielajiem. Pastaiga agrā pavasara rītā ir vairāk vērta par astoņdesmit jūdžu garu braucienu visglaunā- kajā automašīnā, un zināt — kādēļ? Tādēļ, ka ap­kārt viss ir pilns smaržas, augšanas prieka un ziedē­šanas. Un ejot mēs varam meklēt un atrast. Es zinu, ka jums gaužām gribas visnotaļ apgūt visu uzreiz, un jūsu gados tas arī saprotams. Bet jaunam žurnālistam jāprot saskatīt ne vien arbūzus, bet arī sīkas vīnogas. Jūs mēdzat apbrīnot visu skeletu, bet man labāk tīk pirksta nospiedums, kas nepavisam nav mazāk vērts. Viss sīkais pašlaik jūs vienīgi garlaiko, bet varbūt jūs tikai neprotat to novērtēt. Dotu jums vaļu, jūs izdeldētu gan sīkos darbiņus, gan sīkos prieciņus. Bet tad jums it nekas neatliktu, ko darīt pastarpām lielajiem darbiem, un jūs vai dauzītu galvu pret sienu, cenzdamies atrast sev kaut ko darāmu, kas

līdzētu saglabāt dvēseles līdzsvaru. Kādēļ jūs neņemat to, ko sniedz daba? Zāles pļaušana un ravēšana arī ir sava veida dzīve, mans dēls.

Bils Foresters smaidīdams raudzījās viņā.

— Zinu jau, ka esmu aizpļāpājies, — vectēvs at- ģidās.

— Nevienā cilvēkā vēl neesmu klausījies ar tādu patiku.

— Nu, tad varu šo lekciju turpināt. Ceriņu krūms ir labāks par orhidejām. Un pienenes arī, un dzelkšņi tāpat. Kādēļ? Tādēļ, ka tie kaut uz brīsniņu spiež noliekt muguru, maķenīt pasvīst un, aizvedot tālu no ļaudīm un pilsētām, atgriež mūs atkal pie dabas. Un, kolīdz esam atkal pie dabas, mēs jūtamies atbrī­voti no visa un sākam šo to pārdomāt. Kad tu, cilvēks, rocies pa dārzu, tad ir pats īstais laiks pafilozofēt. Neviens nezina, ko tu domā, neviens nenojauš, neviens nepārmet, un tu esi Platons starp peonijām, Sokrāts, kas audzē savu velnarutku. Vīrs, kurš pār muguru stiepj mēslu maišeli, ir līdzīgs Atlantam, kas uz pleciem tur zemeslodi. Eskvairs Semjuels Spoul- dings reiz teica: «Rakdams zemi, tu roc arī dvēselē.» Ļaujiet, Bil, griezties pļāvēja asmeņiem un staigā­jiet, Jaunības avota apšļākts. Tā, nu mana lekcija bei­gusies. Vai zināt, ka cilvēkam reizēm der iebaudīt arī pieneņu lapas?

— Kad jūs pats pēdējoreiz tās esat ēdis, ser?

— Lai nu tas paliek mans noslēpums.

Bils ar kāju viegli paspēra vienu sēklu groziņu.

— Ak jā, runājot par šo zāli… Es jums visu vēl nepateicu. Tā noaug tik blīvi, ka pilnīgi iznīdē ābo­liņu un pienenes .. .

4*

51

— Dievs tēvs debesīs! Tad jau nākamo gadu mums vairs nebūs pieneņu vīna! Nedz arī bišu sanoņas mauriņā! Mans dēls, jūs esat zaudējis prātu! Sakiet, cik jūs izdevāt par šīm sēklām?

— Dolāru par groziņu. Nopirku jums desmit gro­ziņus.

Vectēvs pačamdījās pa kabatu, izvilka savu veco, garo maku, atāķēja sudraba skaviņu un izņēma trīs piecdolāru zīmes.

— Varat uzskatīt, ka šis darījums devis jums piecu dolāru peļņu. Bet tagad esiet tik laipns un aizvāciet šīs sasodītās sēklas uz aizu, mēslu izgāztuvi — vien­alga, uz kurieni, — tikai, visžēlīgi lūdzu jūs, manā mauriņā tās nu gan nesējiet. Zināms, jūs domājāt tikai to labāko, bet mana, veca vīra griba tomēr lie­kama pirmajā vietā.

— Labi, ser. — Bils negribīgi iebāza naudaszīmes kabatā.

— Varat sēt jauno zāli citugad, Bil. Kolīdz es no­miršu, tūdaļ pat varat izurkņāt vai visu mauriņu. Kādu gadiņu tak spēsiet pagaidīt, līdz vecais melša būs nolicis karoti?

— Šai ziņā varat būt pilnīgi mierīgs, — Bils no­teica.

— Lāgā nezinu, kā to lai pasaku, bet mauriņa pļā­vēja dūkšana man ir visskaistākā mūzika, visīs­tākā, dzidrākā vasaras dziesma, un tās man briesmīgi pietrūktu, tāpat kā vīstošas zāles smaržas.

Bils noliecās un pacēla no zemes groziņu.

— Nu, tad es eju uz aizu.

— Jūs esat brīnišķīgs, saprotošs jauneklis un dienās būsiet lielisks reportieris, — vectēvs, viņam piepalīdzēdams, sacīja. — Pieminiet manus vārdus!

Pagāja rīts, pienāca pusdiena, pēc pusdienas vec­tēvs uzkāpa savā istabā, brīdi palasīja Viteru [3] un tad nosnauda dienvidu. Kad viņš pamodās, pulkstenis bija trīs un pa logiem istabā ieplūda dzidra un spoža saules gaisma. Viņš gulēja gultā un pēkšņi satrūkās, izdzirdis vecuveco, pazīstamo, nekad neaizmirstamo dūkšanu.

— Tad ta brīnums! — viņš izsaucās. — Kāds pļauj mauriņu! Bet šorīt taču tas tika jau nopļauts!

Vectēvs vēlreiz ieklausījās. Jā, no tiesas — dūc pļauj ammašīna, vienā laidā zumzinot turpu un at­pakaļ, turpu un atpakaļ.

Vectēvs izliecās ārā pa logu un izbrīnā palika va­ļēju muti.

— Ko, tas taču Bils! Ei, Bil Forester! Kāda muša jums iekodusi? Jūs taču pļaujat jau otro reizi!

Bils pacēla galvu, nevainīgi pasmaidīja un pamāja.

— Jā! Man te šur tur bija palicis nenopļauts!

Un, kamēr vectēvs vēl minūtes piecas smaidīdams

laiskojās savā gultā, Bils Foresters brauca mauriņam apkārt — ziemeļu, rietumu, dienvidu virzienā un tad, zaļajam fontānam šļācoties, uzņēma gaitu pret aus­trumiem.

O

Svētdienas rītā Leo Aufmans domīgi staigāja ap­kārt pa garāžu, gaidot, ka varbūt kāds koka gabals, stieples ritulis, āmurs vai uzgriežņu atslēga palēksies viņam pretim un sauks: «Sāc ar mani!» Bet neviens nelēca un neviens nesauca, lai ar to sāk.

Diez, vai Laimes mašīnai jābūt tādai, lai to varētu iebāzt kabatā, Leo prātoja.

Vai varbūt tai jānes kabatā pašu?

— Viens nu gan man ir pilnīgi skaidrs, — viņš skaļi teica. — Tai jābūt spilgtai!

Leo nolika uz ēveļsola bundžu ar oranžu krāsu, paņēma vārdnīcu un lēni aizkāpa uz māju.

— Līna! — Viņš pavērās vārdnīcā. — Vai tu esi «jautra, priecīga, apmierināta»? Vai jūties «līksma, sajūsmināta»? Vai tev viss «iet no rokas», «veicas un sekmējas»?

Līna pārtrauca sakņu griešanu un aizvēra acis.

— Nolasi, lūdzu, man vēlreiz šo sarakstu, — viņa teica.

Viņš aizcirta vārdnīcu.

— Domā, lai es tev te stundām gaidu, kamēr tu izgudrosi, ko teikt? Jā vai nē, kad es tev prasu! Tu neesi «apmierināta, sajūsmināta, jautra»?

— Apmierinātas ir tikai govis, bet sajūsmināti — zīdaiņi un večuki, kuri — lai dievs viņiem žēlīgs — otrreiz kļuvuši bērni, — viņa sacīja. — Bet par to jautrību… Tu jau redzi, cik jautri es beržu iz­lietni …

Leo cieši pavērās sievā un atmaiga.

— Tev taisnība, Līna. Vīrieši reizēm ir galīgi nejē­gas. Varbūt drīzi vien pienāks tā diena, kad mums vairs nebūs jānīkst šai pilsētā.

— Bet es taču nesūdzos! — viņa izsaucās. — Es neeju pie tevis ar vārdnīcu rokā un nesaku: «Parādi mēli!» Vai tad tu kādreiz esi jautājis, kas liek nakti pukstēt tavai sirdij? Vai varbūt — kas ir laulība? Nē! Jo neviens nespēj to pateikt. Tādēļ labāk nejautā, Leo. Cilvēks, kurš grib visu tik smalki izzināt un iz­dibināt vissīkākās izjūtas, cirkū nogāžas lejā no tra­peces vai jiosmok, prātodams, kā darbojas viņa kakla muskuļi. Edr dzer, guli un elpo, un neskaties manī vairs tā, it kā pirmoreiz ieraudzījis!

Līna Aufmane pēkšņi saspringa un sāka ostīt gaisu.

— Ak dievs, un tas viss tikai tevis dēļ!

Viņa atrāva cepeškrāsniņu. No tās izvirda dūmu mutulis.

— Laime! — viņa iešņukstējās. — Un pirmo reizi pēc vesela pusgada mēs abi tās dēļ sastrīdējāmies!

Laime, — un pirmo reizi pēc divdesmit gadiem mums vakariņās būs ogle, ne maize!

Kad dūmi izklīda, Leo Aufmans bija pazudis.

Baismīga klankstoņa, cilvēka un iedvesmas cīņa, gaisā zib metāla un koka gabali, āmurs, naglas, liede un skrūvgriezis — un tā diendienā, bez pārtraukuma. Reizēm Leo Aufmans izmisis, nervozs bažīgi klīda apkārt pa ielām, padzirdot smieklus, saspringti apcir­tās, klausījās bērnu čalošanā un centās saprast, par ko tie smaida. Vakaros viņš apsēdās uz kāda lieveņa, kur bija sanācis pulciņš ļaužu, klausījās sirmgalvju prātojumus par dzīvi un pasaules iekārtojumu un līdz ar katru jautrības uzplūdu sarosījās kā ģenerā­lis, kurš redz, ka tumsas spēki tiek sakauti un ka viņa stratēģija bijusi pareiza. Iedams uz māju, viņš trium­fēja — līdz tam brīdim, kad atkal atradās garāžā, kur bija tikai nedzīvi instrumenti un nejūtīgi koka ga­bali. Tad viņa gaišā seja atkal sadrūma un trakās dusmās par savu neveiksmi viņš sita un dauzīja ma­šīnas daļas, it kā tās būtu pie visa vainīgas. Beidzot mašīna ieguva apveidu, un pēc desmit dienām un naktīm, tik tikko spēdams vairs turēties kājās, pus­dzīvs aiz bada un noguruma, izskatīdamies kā zibens ķerts, Leo Aufmans iestreipuļoja istabā.

Bērni, kuri, šausmīgi brēkdami, plūcās, ieraugot tēvu, pēkšņi apklusa, it kā, pulkstenim nositot, mājā būtu ienākusi pati Nāve.

— Laimes mašīna gatava, — Leo Aufmans aizsma­cis čukstēja.

— Mans vīrs zaudējis piecpadsmit mārciņas, — Līna sacīja. Divas nedēļas nav ar bērniem ne vār­diņa pārmijis — tos vairs ne pazīt, paskat, kā ķildojas! Arī es esmu kļuvusi nervoza, pieņēmusies par desmit mārciņām, tā ka būs jāpērk vēl jaunas kleitas!

Mašīna nu ir gatava, jā. Bet vai mēs esam laimīgi? Kurš to pateiks? Leo, beidz meistarot to savu pulk­steni, dzeguzi tajā tu neiespiedīsi! Nevajag ķerties klāt tur, kur neklājas. Dievam tas droši vien nenāk par ļaunu, bet Leo Aufmanam gan. Ja tas tā vēl nedēļu turpināsies, tu ar šo mašīnu dabūsi galu!

Bet Leo Aufmans to nedzirdēja, jo izbrīnā pama­nīja, ka griesti sabrūk pār viņa galvu.

Jocīgi, viņš, guļot uz grīdas, nodomāja.

Tad viņu pēkšņi apņēma tumsa, un viņš vienīgi sadzirdēja, ka trīs reizes kāds nosauca: «Laimes mašīna!»

Otrā rītā, atverot acis, viņš ieraudzīja baru putnu, kas laidelējoties vilnīja gaisu kā daudzkrāsaini de­besu dzidrē iemesti akmentiņi un tad ar vieglu dzink- stoņu nometās uz garāžas skārda jumta.

Dažnedažādi suņi mīkstiem soļiem sanāca pagalmā un smilkstot raudzījās garāžas durvīs. Četri zēni, divas meitenes un vairāki vīri, garām ejot, pagausi- nāja soli un palika stāvam zem ķiršu kokiem.

Leo Aufmans ieklausījās un saprata, kas viņus visus velk un vilina šurp.

Tā bija Laimes mašīnas balss.

Šādu skaņu varbūt varētu dzirdēt vasarā plūstam no pasaku milža virtuves. Tā bija it kā tūkstošbal­sīga dūkoņa — reizē augsta un zema, vienmērīga un aprauta. Šķita, tur rosās spiets zelta bišu, katra tējas tasītes lielumā, un gatavo dievišķu ambroziju. Milža sieva ar dižam, iesārtam mēnesim līdzīgu seju, kaut ko jautri dungojot savā nodabā, lēni aizslīd līdz nama durvīm un rāmi noraugās smaidošos suņos, baltgalvjos puišeļos un sirmos večukos.

— Bet kā tad tā, — Leo Aufmans nobrīnījās. — Mašīnu es taču neesmu vēl ieslēdzis! Saul!

Sauls, stāvot pagalmā, pacēla galvu.

— Saul, vai tu ieslēdzi mašīnu?

— Pirms pusstundas tu liki to iesildīt!

— Ak, pareizi. Galīgi piemirsu. Kā redzams, neesmu vēl īsti atmodies.

Viņš atkal atlaidās guļus.

Līna, nesdama viņam brokastis, brīdi pastāvēja pie loga un noskatījās uz garāžu.

— Paklausies, Leo, — viņa klusi iesāka. — Ja jau šī mašīna tiešām ir tāda, kā tu centies man iegalvot, varbūt tā spēj arī dzemdēt bērnus? Vai pārvērst sirmgalvi jauneklī? Vai arī paglābt no nāves?

— No nāves?

— Bet, ja tu no pārpūles nomirsi, ko lai es iesāku? Lienu šai kastē un esmu laimīga? Un, bez tam, Leo, kas tā vairs par dzīvi? Tu taču zini, kā pie mums parasts. Septiņos celšanās, brokastis, bērni, pusde­viņos jūs visi esat ārā no mājas, un es cepu maizi un mazgāju veļu, lāpu zeķes un ravēju dārzu, skrienu uz veikalu vai tīru sudrablietas. Bet es nepavisam nežēlojos. Es tev vienīgi atgādinu, no kā sastāv mana dzīve! Un tagad pasaki man, kā tu domā visu to ievietot savā mašīnā?

— Tā ir būvēta pēc cita principa.

— Ļoti žēl. Tad man pat nebūs laika to aplūkot.

Līna noskūpstīja viņu uz vaiga un aizgāja, bet viņš,

palicis guļam, ievilka nāsīs ceptu kastaņu smaržu, kas nāca no garāžā paslēptās mašīnas. Šādus kasta­ņus rudeņos pārdod Parīzē, kuru viņš nekad nebija redzējis . . .

Starp apbrīnā sastingušajiem suņiem un puišeļiem nemanīts ielavījās kāds kaķis un sāka murrāt pie garāžas durvīm, aiz kurām bija dzirdami bangu ritmiskie šļaksti un viļņu sniegbalto putu čaukstoņa kādā tāltālā jūras krastā.

Rīt mes mašīnu izmēģināsim, Leo Aufmans nodo­māja, mēs visi kopā.

Vēlu naktī viņš pēkšņi uztrūkās. Kāds blakus istabā raudāja.

— Saul? — viņš čukstēja, kāpdams ārā no gultas.

Zēns savā istabā šņukstēja, iespiedis galvu spil­venā.

— Nē … nē . . . — viņš elsoja. — Pagalam . .. pagalam …

— Saul, vai tu redzēji sliktu sapni? Nu pastāsti, dēliņ.

Bet zēns tikai raudāja.

Leo Aufmans, sēžot uz viņa gultas, pēkšņi pavē­rās ārā pa logu. Lejā garāžas durvis bija vaļā.

Viņš juta, ka mati viņam saslienas stāvus.

Kad Sauls, vēl arvien šņukstēdams, beidzot iekrita svaidīgā miegā, tēvs kāpa lejā un devās uz garāžu, kur, aizturot elpu, izstiepa roku.

Dzestrajā naktī Laimes mašīna bija tik karsta, ka tai pat nebija iespējams pieskarties.

Tātad šonakt te bijis Sauls, viņš nodomāja.

Bet kādēļ? Vai zēns ir nelaimīgs, ja viņam vajag šo mašīnu? Nē, laimīgs, tikai grib paturēt laimi uz laiku laikiem. Bet vai tas kas slikts, ja zēns ir tik gudrs, ka prot to novērtēt un negrib zaudēt. Nē, nepavisam! Un tomēr …

Augšā no Saula loga pēkšņi izlidoja kaut kas balts. Leo Aufmana sirds drudžaini salēcās. Tad viņš sa­prata, ka tie ir tikai vēja pluinīti aizkari. Bet šķita, izlido kaut kas liegi trīsošs, it kā tā būtu zēna dvē­sele. Leo Aufmans nevilšus izstiepa rokas, kā gribē­dams notvert šo gaišumu un iedzīt atpakaļ dusošajā namā.

Nosalis, drebot pie visām miesām, viņš devās at­pakaļ uz Saula istabu, satvēra vēja plandīto aizkaru un cieši aizvēra logu, lai gaišais audums nevar vairs izrauties ārā. Tad apsēdās uz Saula gultas un uzlika roku uz viņa pleca.

Stāsts par divām pilsētām? Mana. Veclietu tirgo­tava? Droši vien Leo Aufmana! Lielās cerības? Tā bija mana, bet lai nu paliek viņam!

— Kas te notiek? — Leo Aufmans ienākdams jau­tāja.

— Te notiek mantas dalīšana! — viņa sieva at­bildēja. — Ja tēvs naktīs sāk biedēt bērnu, tad laiks visu dalīt uz pusēm! Nost no ceļa, Nemīlīgā māja un Veclietu tirgotava. Visās šais grāmatās, kopā ņemot, nav atrodams tik jucis izgudrotājs kā Leo Aufmans!

— Kā, tu taisies iet prom, neizmēģinājusi Laimes mašīnu! — viņš izsaucās. — Tev tikai vienreiz tā jāizmēģina, un tu saiņosi visu ārā un paliksi!

— Toms Svifts un viņa elektriskais iznīcinātājs — kuram tas pieder? — viņa jautāja. — Skaidrs jau tāpat, bez minēšanas.

Līna, nicīgi nošņākdamās, pastiepa grāmatu vīram.

Pret vakaru visas grāmatas, trauki, veļa, palagi bija sadalīti: viens pa labi, otrs pa kreisi, četri pa labi, četri pa kreisi, desmit pa labi, desmit pa kreisi. Līna Aufmane, kurai no skaitīšanas reiba galva, uz brīdi apsēdās.

— Nu, labi, — viņa elsdama teica. — Pirms aizeju, Leo, pierādi man, ka tā nav tava vaina, ja sirdsšķīs­tus bērnus naktīs sāk mocīt murgi.

Leo Aufmans klusēdams izveda sievu vakara krēslā pie astoņu pēdu augstās oranžās kastes.

— Un tā esot laime? — viņa novilka. — Kura poga

man jānospiež, lai es būtu līksma, jautra, priecīga, pacilāta?

Ap viņu saskrēja bērni.

— Māmulīt, nevajag! — Sauls sauca.

— Man jāzina, kas tas ir, ko es tā nosodu.

Viņa iekāpa mašīnā, apsēdās un, purinot galvu, atskatījās uz vīru.

— Šo mašīnu vajag nevis man, bet gan tev, ner­vozam bļaurim un neirastēniķim.

— Nu, lūdzu, — Leo attrauca, — tūlīt tu redzēsi!

Viņš aizcirta durvis.

— Piespied pogu! — viņš vēl uzsauca sievai, kuru vairs nespēja saskatīt.

Mašīnā kaut kas noklikšķēja. Tā viegli notrīsēja, kā milzīgs suns, kas miegā redz sapni.

— Tēt! — Sauls bažīgi iesaucās.

— Klausies! — Leo Aufmans viņam uzsauca.

Vispirms bija jūtama vienīgi mašīnas neredzamo

zobratu un ritentiņu vibrēšana.

— Vai māmiņai it nekas nenotiks? — Noemi jau­tāja.

— Nē, viņai tur iekšā ir labi! Tūlīt pat.. . dzirdi!

— Oh! — no mašīnas atskanēja Līnas Aufmanes pārsteiguma pilnais sauciens. — Ah. kaut kas neti­cams! Parīze! — Un pēc brīža: — Londona! Un tā ir Roma! Piramīdas! Un sfinksa!

— Dzirdat, bērni, sfinksa, — Leo Aufmans čuk­stēja un iesmējās.

— Un kāda smarža! — Līna Aufmane jūsmoja.

Kaut kur klusi sāka skanēt «Zilā Donava».

— Mūzika! Es dejoju!

— Māmiņai tikai šķiet, ka viņa dejo, — tēvs pa­skaidroja.

— Cik brīnišķīgi! — Līna sauca.

Leo Aufmans pietvīka.

— Cik man saprotoša sieva!

Un tad Līna Aufmane Laimes mašīnā sāka raudāt. Izgudrotāja smaids nodzisa.

— Viņa raud, — Noemi sacīja.

— Nevar būt!

— Raud, jā, — Sauls apstiprināja.

— Tas nevar būt, ka viņa raudātu! — Leo Auf­mans, blisinot acis, piespieda ausi pie mašīnas sāna.

— Jā . . . patiešām .. . raud kā mazs bērns … Viņš atvēra durvis.

Viņa sievai, mašīnā sēžot, asaras straumēm lija pār vaigiem.

— Pagaidi, — viņa čukstēja. — Ļauj man izrau­dāties.

Viņa elsoja vēl kādu brīdi.

Leo Aufmans, gluži apstulbis, izslēdza mašīnu.

— Cik šī ierīce nožēlojama! — viņa vaimanāja.

— Tas bija briesmīgi, taisni briesmīgi. — Viņa izkāpa no mašīnas. — Vispirms bija Parīze . . .

— Bet kas tad tur slikts?

— Es pat nebiju sapņojusi, ka jebkad varētu nokļūt Parīzē. Bet tagad tu liec man domāt par to. Parīze! Un pēkšņi es gribu būt Parīzē, bet labi zinu, ka tas nav iespējams.

— Mašīnā tā šķiet tikpat kā īsta.

— Nē. Sēžot iekšā, es skaidri sapratu, ka tas ir māns.

— Neraudi, māmulīt.

Līna raudzījās vīrā lielām, tumšām, asaru pilnām acīm.

— Tu liki man dejot. Bet mēs neesam dejojuši div­desmit gadus.

— Rīt pat iesim uz deju vakaru!

— Nē, nē! Tas nav svarīgi, nedrīkst būt svarīgi. Bet tava mašīna grib man iegalvot pretējo! Un es sāku tai ticēt. Nekas, Leo, gan jau būs labi, atļauj man tikai izraudāties.

— Un kas tad vēl tevi apbēdina?

— Kas vēl? Šī mašīna saka: «Tu esi jauna.» Bet es tāda neesmu. Viņa, šī Nelaimes mašīna, melo!

— Kādēļ tad «Nelaimes»?

Līna pamazām nomierinājās.

— Leo, tu kļūdījies, aizmirsdams to, ka agri vai vēlu pienāks mirklis, kad mums no šīs kastes būs jāatgriežas pie netīriem traukiem un neklātām gul­tām. Protams, kamēr mēs sēžam tur iekšā, saulriets ilgst gandrīz vai mūžību un gaiss ir smaržīgs un glāsmaini silts. Viss ilgst, ko vien vēlamies paildzi­nāt. Bet mājās bērni gaida pusdienas, drēbēm jāpie­šuj pogas. Un bez tam — atklāti runājot, Leo, saki, cik ilgi var vērot saulrietu? Kam ir vajadzīgs, lai tas nebeigtos? Kam vajadzīgs pastāvīgs siltums? Kam ir vajadzīgs mūžīgs aromāts? Vai pēc laiciņa to vairs kāds jūt? Labāk, lai saulriets ir minūti, divas. Bet pēc tam lai atkal seko kas cits. Tāda nu vienreiz ir cilvēka daba. Kā tu to varēji aizmirst, Leo?

— Vai tad es aizmirsu?

'— Saulriets mūs vienmēr iepriecē tādēļ, ka tas ir tikai reizi dienā, turklāt tikai uz mazu brīdi.

— Bet, Līna, tas taču ir ļoti skumji!

— Nē, skumji būtu tad, ja saulriets vilktos tik ilgi, ka mums apniktu. Tu esi divkārt kļūdījies, Leo. Gan cenzdamies aizturēt to, kas ilgst mazu brīdi, gan ievezdams mūsu pagalmā tālu un svešu pasauli, kas man vienīgi atgādina: «Nē, Līna Aufmane, tev nav lemts ceļot, nav lemts redzēt Parīzi! Savu mūžu tev neredzēt Romu!» Bet es taču pati to labi zinu, kādēļ vēl vajag atgādināt? Labāk par visu to nedomāt, dzīvot tālāk un nečinkstēt, Leo!

Leo Aufmans atbalstījās pret mašīnu. Un izbrīnīts atrāva roku, kas apdega.

— Bet kā mēs tagad dzīvosim, Līna? — viņš jautāja.

— To nu es nezinu. Man skaidrs ir vienīgi tas, ka tik ilgi, kamēr šī kaste būs šeit, tā mani vienmēr vilinās šurp un arī Saulam nekad nebūs miera, un, kaut gan mēs labi sapratīsim, ka tas ir muļķīgi, mums atkal gribēsies kāpt tajā iekšā un vērot visas šīs tālās vietas, lai pēc tam vienmēr izplūstu asa­rās, — bet kas gan tā vairs par dzīvi.

— Nu kā es varēju nošaut tik greizi, — Leo zūdī- jās. — Atļauj man pārbaudīt, vai tev ir taisnība. — Viņš iesēdās mašīnā. — Tu taču paliksi?

Līna pamāja ar galvu.

— Mēs tevi gaidīsim.

Leo aizvēra durvis. Viņš pasēdēja tīksmi siltajā tumsā, tad nospieda pogu, atslīga zvilnī un jau gri­bēja ļauties skaņu un krāsu burvībai, kad pēkšņi izdzirda saucienu:

— Tēt, deg! Mašīna deg!

Kāds sita pa durvīm. Viņš lēca kājās, ietriecās griestos un pakrita, bet tai brīdī durvis padevās un zēni izvilka viņu ārā. Mašīnā atskanēja dobjš sprā­dziens. Visa ģimene metās bēgt. Leo Aufmans atska­tījās un elsdams iesaucās:

— Saul, izsauc ugunsdzēsējus!

Sauls metās uz mājas pusi, bet Līna satvēra viņu aiz rokas.

— Pagaidi, Saul, — viņa teica.

No mašīnas izšāvās sarkana lākts, tad sekoja vēl viens apslāpēts sprādziens. Kad mašīna bija vienās liesmās, Līna Aufmane pamāja dēlam.

— Nu, Saul, vari zvanīt ugunsdzēsējiem, — viņa sacīja.

Visi kaimiņi — tuvi un tāli — saskrēja šurp uz ugunsgrēku. Vectēvs Spouldings un Duglass, un Toms, un īrnieki, un viņpus aizas dzīvojoši večuki, un visi tuvāko kvartālu bērni. Bet Leo Aufmana bērni stāvēja šī pūļa priekšgalā, juzdamies lepni, ka no viņu garāžas šaujas ārā tik skaistas liesmas.

Vectēvs Spouldings brīdi pētīja dūmu mākuli gaisā un tad mierīgi noprasīja:

— Kas tas ir, Leo? Jūsu Laimes mašīna?

— Laimes vai Nelaimes — pateikšu pēc gada, kad būšu ticis kaut kādā skaidrībā.

Līna Aufmane stāvēja tumsā un vēroja skraidām ugunsdzēsējus, kamēr garāža dārdot sabruka.

— Leo, — viņa ierunājās. — Gads nebūs vaja­dzīgs, lai tiktu skaidrībā. Paskaties apkārt. Mazliet padomā. Brīdi paklusē. Un tad nāc un pasaki. Es būšu iekšā, likšu grāmatas atpakaļ plauktos, drēbes atpakaļ skapjos un gatavošu vakariņas. Jau tā novē­lots, paskat, cik tumšs. Nāciet, bērni, māmiņai palīgā.

Kad ugunsdzēsēji un kaimiņi aizgāja, pie Leo Auf­mana pagalmā palika vectēvs Spouldings un Duglass, un Toms, domīgi vērojot gruzdošās krāsmatas. Leo ar purngalu pabikstīja slapjos pelnus un lēni izteica to, kas uz sirds:

— Cilvēka pirmā dzīves atziņa ir tā, ka viņš ir muļķis. Cilvēka pēdējā dzīves atziņa ir tā, ka viņš vēl arvien ir tāds pats muļķis. Stundas laikā esmu daudz ko pārdomājis. Teicu sev: Leo, tu esi akls! .. . Vai gribat redzēt īstu Laimes mašīnu? Tā patentēta pirms gadu tūkstošiem, joprojām darbojas, jā, rei­zēm sametas, bet tomēr darbojas! Un tā vienmēr ir bijusi šeit.

— Bet ugunsgrēks … — Duglass ieminējās.

— Ak jā, ugunsgrēks, garāžā. .. Bet, kā Līna

teica, nav vajadzīgs gads, lai saprastu, ka tam, kas garāžā nodedzis, nav nekāds sakars ar laimi.

Leo Aufmans pakāpās uz lieveņa, pamādams citiem, lai seko.

— Vai redzat, šai logā? — viņš čukstēja. — Klu­sējiet, un jūs to ieraudzīsiet.

Vectēvs, Duglass un Toms bijīgi pavērās lielajā logā.

Un tur siltaja lampas gaisma bija redzams tas, ko Leo Aufmans gribēja parādīt. Pie mazā kafijas gal­diņa Sauls ar Māršelu spēlēja šahu. Rebeka klāja vakariņu galdu. Noemi grieza papīra lellēm kleitas. Ruta zīmēja. Džozefs ripināja elektrisko vilcienu. Pa atvērtajām virtuves durvīm varēja redzēt, ka Līna Aufmane izvelk no plītskrāsniņas kūpošu cepeti. Visas rokas, visas sejas, visas lūpas atradās kustībā. Caur stiklu varēja saklausīt balsis. Varēja dzirdēt liegu trallināšanu. Varēja sajust ceptas maizes smaržu, zinot, ka tā ir īsta maize, ko drīz vien apziedīs ar īstu sviestu. Tur iekšā bija viss, un tur­klāt īsts.

Vectēvs, Duglass un Toms pagriezās pret Leo Auf- manu, kurš neatraudamies skatījās logā, un sārtā lampas gaisma krita viņam sejā.

— Protams, — viņš nomurmināja. — Tur jau tā ir.

Viņš raudzījās logā ar skumju nožēlu, tad ar dzīvu

sajūsmu un visbeidzot — ar klusu atzinību, vēro­dams, kā kustas, saāķējas, aizķeras, apstājas un atkal griežas viņa mājas pavarda ritentiņi.

— Laimes mašīna, — viņš nočukstēja. — Laimes mašīna.

Pēc brīža viņš bija pazudis.

65

Vectēvs, Duglass un Toms redzēja, kā viņš iekš­pusē neveikli rosās, kaut ko sakārto, pārbīda, izlī­dzina, kļūdams par darbīgu skrūvīti šai siltuma

5 — 360

piestrāvotajā, bezgala smalkajā, noslēpumainajā, mū­žīgi kustībā esošajā, brīnišķīgajā mehānismā.

Tad viņi smaidot nokāpa no lieveņa un ienira dzestrajā vasaras naktī.

O

Divreiz gadā lielos grīdas paklājus iznesa sētā un izlika mauriņā, kur tie šķita svešādi neiederīgi. Tad iznāca vecāmāte un māte ar tādiem rīkiem kā dzērienu paviljona skaisti izpītās krēslu atzveltnes. Katram iedeva šādu zizli ar platu drāšu vēdekli galā, un Duglass, Toms, vecāmāte, vecvecmāmuļa un māte kā burvji un mājas gariņi barā sastāja ap putekļai­najiem senās Armēnijas rakstiem. Tad pēc vecvec- māmuļas mājiena — acu skatiena vai lūpu saknie- biena — visi pacēla savus spriguļus un dziesmu rak­stā sāka kulstīt paklājus.

— Še tev! Še tev! — vecvecmāmuļa skaitīja. — Sitiet, zēni, blusas, nežēlojiet utis!

— Nu kāpēc tu tā! — vecāmāte izmeta.

Visi smējās. Visapkārt sagriezās putekļu vētra. Smiekli izvērtās klepošanā.

Plūksnu vērpetes, smilšu mākuļi, pīpju tabakas zeltotās pārslas uzšāvās gaisā un tā arī palika, arvien jaunu sitienu uzjundītas. Zēni, uz brīdi atvelkot elpu, redzēja kā savu, tā pieaugušo cilvēku zābaku nospie­dumus, biljons reižu iemītus paklāja rakstā, un tagad nu tie bija jāizdzēš, paklāju dauzāmo saceltajām bangām šļācot pret austrumniecisko krastu.

— Šeit tavs vīrs izlēja kafiju! — Vecāmāte sparīgi cirta pa paklāju.

— Bet šeit tu uzlēji krējumu! — No vecvecmāmu- ļas sitiena gaisā uzvirda putekļu mākonis.

— Paskat, kur izmīņāts uzkārsums. Ak jūs, pui­kas, palaidņi tādi!

— Vecvecmāmuļ, bet šis tintes traips ir no tavas pildspalvas!

— Blēņas! Manējai ir sarkana tinte. Šī te ir parastā zilā.

Blaukš!

— Rau, kur no gaiteņa uz virtuves durvīm iemīta celīte. Vēders prot dancināt. Tas pat lauvu spiež iet uz dzeršanas vietu. Nu, griežam uz otru pusi.

— Varbūt vajag noslēgt visas durvis un vispār nelaist nevienu iekšā.

— Vai arī likt ārpusē noaut kājas.

Blaukš, blaukš!

Tad paklājus uzkāra uz virvēm, lai paveiktu atli­kušo. Toms pētīja cilpainos līkločus, vītnes, puķes, mistiskās figūras un šaudīgās līnijas.

— Tom, ko tu stāvi! Sit taču, puis!

— Ko te visu tik nevar saskatīt, — Toms teica.

Duglass uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu.

— Ko tu tur redzi?

— Visu mūsu pilsētu, cilvēkus, mājas, — re, kur mūsējā! — Blaukš! — Mūsu iela! — Blaukš! — Šī melnā svītra ir aiza! — Blaukš! — Bet te skola! — Blaukš! — Šis ērmīgais ķeburs esi tu, Dug! — Blaukš!

— Bet te vecvecmāmuļa, vecāmāte, māte. — Blaukš!

— Cik gadu šis paklājs ir mūsu mājā?

— Piecpadsmit.

— Tātad piecpadsmit gadu pa to ir dimdināts. Es redzu katru pēdu nospiedumu, — Toms pūzdams, elsdams pavēstīja.

— Nu gan tu, puiškān, sāc fantazēt, — vecvec­māmuļa teica.

5'

67

— Es redzu visu, kas šais piecpadsmit gados mūsu mājā ir noticis! — Blaukš! — Tas ir, redzu šīs mājas pagātni, bet spēju saskatīt arī nākotni. Man tik vien

vajag kā piemiegtām acīm paskatīties šais rakstos, lai pateiktu, kur mēs rīt iesim un skraidīsim.

Duglass pārstāja vicināt paklāju dauzāmo. — Un ko vēl tu redzi?

— Galvenais, diegus, — vecvecmāmuļa iestarpi­nāja. — Gandrīz vai šķēri vien palikuši. Rau, kādā veidā te ticis austs.

— Tik tiešām! — Toms noslēpumaini čukstēja. — Diegi pa labi, diegi pa kreisi. Es visu redzu. Ragai­nus velnus. Baismīgus grēciniekus. Šeit labu laiku, te sliktu. Piknikus. Dzīru galdus. Zemeņu svētkus. — Viņš cienīgi piebikstīja ar paklāju dauzāmo te vienā, te otrā, te trešajā vietā.

— Tad jau iznāk, ka man te ierīkots tāds kā pan­sionāts, — vecāmāte teica, aiz piepūles gluži pie­sarkusi.

— Te viss saredzams, gan mazliet neskaidri. Pa­griez galvu sāniski, Dug, un piemiedz vienu aci. Vakarā, protams, var saskatīt labāk, kad paklājs uz grīdas, deg lampa un vispār … Tad ēnām ir dažneda­žādi apveidi un var redzēt, kā aiztek pavedieni, var aptaustīt uzkārsumu un noglāstīt zvērādai līdzīgo vilniņu. Un smaržo pēc tuksneša, jā, jā — nudien! Pēc tveices un smiltīm, nu apmēram tā, kā varētu smaržot mūmijas šķirstā. Bet šis te sarkanais pun­ktiņš — tā ir degošā Laimes mašīna!

— Tas ir gluži vienkārši tomātu biezeņa traips, — māte teica.

— Nē, Laimes mašīna gan, — Duglass iebilda un skumīgi skatījās, kā tā sadega.

Viņš bija domājis, ka Leo Aufmans ir cilvēks, kurš nekad nekļūdās, prot katrā sejā iedegt smaidu un arī tad, kad zeme ir pagriezusies pret tumšajiem Visuma bezdibeņiem, prot savu iekšējo žiroskopu noturēt vienmēr vērstu pret sauli. Bet, lūk, Leo Auf­mans nošāva greizi, un palika vienīgi plēnes un pelni.

Blaukš! Blaukš! Duglass sita, cik spēka.

— Paskat, kur elektriskā Zaļā mašīna! Mis Ferna! Mis Roberta! — Toms sauca. — Pī-pī! Pī-pī!

Blaukš!

Visi smējās.

— Bet šī te mezglainā cilpa ir tava dzīves līnija, Dug. Pārāk daudz skābu ābolu. ,Un mikspikļu pirms gulētiešanas.

— Ei, kurā vietā? — Duglass, blenzdams paklājā, sauca.

— Šī te — šim gadam, tā tur — nākamam, bet šī — trim, četriem, pieciem turpmākajiem!

Blaukš! Paklāju dauzāmais šņāca kā čūska pret lietus debesīm.

— Un šī te — visai pārējai dzīvei! — Toms pazi­ņoja.

Viņš blieza pa paklaju ar tadu sparu, ka piecu tūkstošu gadsimtu putekļi uzšāvās augšup no kul­stītā auduma, uz brīdi draudīgi pamira gaisā, un, kamēr Duglass piemiegtām acīm centās kaut ko sazīmēt līkločainajā rakstā, pār viņu klusi sabruka armēņu paklāja putekļu lavīna, uz laiku laikiem aprokot viņu visu tuvinieku acu priekšā . . .

©

Kā tas ar bērniem īsti iesākās, vecā misis Bentlija nezināja. Viņa bieži tos redzēja pārtikas veikalā pazibam kā knišļus vai pērtiķēnus starp kāpostu galvām un banānu saišķiem, un viņa tiem uzsmai­dīja, un bērni smaidīja viņai pretim. Misis Bentlija noskatījās, kā viņi iemina sniegā pēdas, kā ievilka krūtīs rudens dūmus, kā purināja no ābelēm baltos ziedu mākoņus, taču baiļu no tiem viņai nebija. Par misis Bentliju pašu var teikt, ka viņas māja vienmēr bija lieliskā kārtībā, katra lietiņa savā vietā, grīdas nevainojami tīras, pārtikas krājumi rūpīgi iekon­servēti, cepuru adatas saspraustas spilventiņos, un atvilktnes līdz malām pilnas ar dažnedažādiem gadu gaitā sakrātiem nieciņiem.

Misis Bentlija krāja visu iespējamo. Vecas biļetes, teātru programmas, šallītes, mežģīņu gabaliņus — visus sava garā mūža lieciniekus.

— Man ir vesela kaudze skaņu ierakstu, — viņa bieži vien sacīja. — Šis te ir Karuzo — no Ņujorkas laikiem, no deviņsimt sešpadsmitā gada, kad man bija sešdesmit un Džons bija vēl dzīvs. Bet šeit — Džūns Mūns — no deviņsimt divdesmit ceturtā gada, iegā­dāts tūdaļ pēc Džona nāves.

Misis Bentlijas lielākā bēda bija tā, ka tieši to, ko viņai visvairāk patika klausīties, redzēt un just savā tuvumā, viņai nebija izdevies saglabāt. Džons bija palicis kaut kur ļoti tālu, ielikts šķirstā un norakts zem velēnām, un no viņa tik vien bija atlicis kā spie­ķis un zīda cilindrs, un skapī iekārtais svētdienas uzvalks. Visu pārējo saēda kodes.

Bet to, ko bija iespējams saglabāt, misis Bentlija saglabāja. Pirms pieciem gadiem, pārceldamās uz šo pilsētu, viņa atveda sev līdzi milzīgus melnus čemo­dānus, pilnus ar galīgi saņurcītām, naftalīna graudi­ņiem piekaisītām sārti puķotām bērna gadu kleiti­ņām un dažnedažādiem spožiem nieciņiem. Viņas vīram bija piederējuši nekustami īpašumi vairā­kās pilsētās, un viņa kā laika gaitā nodzeltējusi šaha figūra pārvietojās no citas uz citu, tos visus pēc kār­tas pārdodama, līdz nonāca šajā svešajā pilsētā — viena ar saviem čemodāniem un vecajām, tumšajām mēbelēm, kas stingi blenza uz viņu kā sen izmiruši dzīvnieki no aizvēsturiska zooloģiskā dārza.

Ar bērniem tas viss iesākās vasaras vidū. Misis

Bentlija, iznākusi uz lieveņa aplaistīt vīnogulājus, ieraudzīja divas meitenes un kādu puišeli vienā mierā valstoties viņas mauriņā un tīksminoties par dur­stīgo zāli.

Misis Bentlijas dzeltenīgā, maskai līdzīgā seja izplūda smaidā, un šai brīdī no ielas stūra, kā burvju orķestra pavadīti, iznira saldējuma ratiņi. Trinkšķošās ledus melodijas, kas bija tik dzilkstoši dzidras kā prasmīgu roku saskandinātu kristāla glāžu skanēšana, sauktin sauca un aicināja. Bērni pietrūkās sēdus, griezdami galvas ratiņiem līdzi kā saulespuķes pret sauli. »

— Vai jūs gribētu saldējumu? — misis Bentlija vaicāja. — Helou! Lūdzu, šeit! — viņa sauca.

Ratiņi apstājās, nošķinda sīknauda, un misis Bentlija saņēma sniegbaltās paciņas. Saldējuma pil­nām mutēm bērni viņai pateicās un šaudīgām acīm nopētīja veco dāmu no kurpju pogām līdz sirmajiem matiem.

— Vai jūs negribat nogaršot? — puišelis jautāja.

— Nē, bērniņ. Es esmu veca un pati jau tiktāl sasalusi, ka pat viskarstākā diena mani nespēj atkau­sēt, — misis Bentlija smiedamās sacīja.

Ar pilošajām ledus lāstekām rokās bērni uzspurdza augšā pa kāpnēm un satupa lieveņa šūpolēs.

— Es esmu Alise, tā ir Džeina, bet šis te ir Toms Spouldings.

— Ļoti priecājos. Bet es esmu misis Bentlija. Agrāk mani sauca par Helēnu.

Bērni izbrīnā iepleta acis.

— Jūs neticat, ka mani sauca par Helēnu? — vecā dāma jautāja.

— Es nezināju, ka vecām dāmām ir vārds, — Toms, blisinot acis, sacīja.

Misis Bentlija sausi iesmējās.

— Vecas dāmas nekad nesauc vārdā, tā viņš gribēja teikt, — Džeina paskaidroja.

— Kad tu, meitiņ, būsi manā vecumā, arī tevi nesauks par Džeinu. Sirmgalvjus uzrunā briesmīgi formāli. «Misis» vai «misters», un nekā citādi. Jaunie negrib saukt mani vārdā. Viņiem tas šķiet pārāk nepiedienīgi.

— Cik jums ir gadu? — Alise jautāja.

— Es atceros pat pterodaktilu. — Misis Bentlija pasmaidīja.

— Nu, bet cik īsti?

— Septiņdesmit divi.

Bērni, domīgi klusēdami, ilgi sūkāja ledaino gar­dumu.

— Tik daudz, — Toms novilka.

— Bet es nemaz nejūtos citādi, kā tolaik, kad biju jūsu vecumā, — vecā dāma sacīja.

— Mūsu vecumā?

— Nu jā. Kādreiz es biju tāda pati mīlīga meite­nīte kā jūs abas, Džeina un Alise.

Bērni klusēja.

— Kas jums noticis?

— Nekas. — Džeina piecēlās.

— Kā, jūs jau aizejat? Pat neapēduši saldējumu… Vai jums kaut kas nepatīk?

— Māmiņa saka, ka melot nav labi, — Džeina atbildēja.

— Pilnīgi pareizi. Tas ir ļoti slikti, — misis Bentlija apstiprināja.

— Un tāpat arī klausīties, ka melo citi.

— Kurš tad te melo?

Džeina paskatījās uz viņu un satraukti novērsa acis.

— Jūs.

— Es? — Misis Bentlija iesmējās un piespieda kārno roku pie izkaltušajam krūtīm. — Ko tad es meloju?

— Par savu vecumu. Ka esat bijusi maza meitene.

Misis Bentlija sastinga.

— Bet pirms daudziem gadiem es nudien biju maza meitene, tāda pati kā tu.

— Alise, Tom, nāciet, ejam!

— Pagaidiet! — misis Bentlija sauca. — Vai jūs man neticat?

— Es nezinu, — Džeina sacīja. — Nē, neticam.

— Bet tas taču smieklīgi! Katram ir pilnīgi skaidrs, ka visi reiz bijuši bērni!

— Tikai ne jūs, -— nodurtām acīm Džeina izdvesa, it kā teikdama to pati sev. Viņas saldējums gulēja vaniljas peļķē uz lieveņa grīdas.

— No visas tiesas, man arī ir bijuši astoņi, deviņi, desmit gadi.

Abas meitenes iespurcās, bet aši aprāvās.

Misis Bentlijas acis kvēloja.

— Es jau nu neiešu te visu rītu strīdēties ar ma­ziem muļķīšiem. Bet skaidrs, ka arī es esmu bijusi tikpat maza un dumja kā jūs.

Abas meitenes iesmējās. Toms šķita apjucis.

— Jūs tikai jokojat, — Džeina ķiķināja. — Jums nekad nav bijis desmit gadu, vai ne, misis Bentlij?

— Ejiet mājās! — vecā sieviete pēkšņi uzkliedza, nespējot izturēt bērnu skatienus. — Te nav par ko smieties!

— Un jūs nepavisam nesauc par Helēnu?

— Sauc gan!

— Uz redzēšanos, — meitenes atmeta un zvaigājot aizspurdza pa milzīgo koku apņemto mauriņu, kamēr Toms lēni čāpoja nopakaļ.

— Paldies par saldējumu!

— Es esmu lēkusi arī klases! — misis Bentlija nosauca viņiem pakaļ, bet bērni jau bija pazuduši.

Pēc tam visu pārējo dienu misis Bentlija nikni rībi­nāja pannas un katlus, skaļi pagatavoja pieticīgas pusdienas, laiku pa laikam pieejot pie durvīm cerībā noķert šos nešķīstos velnēnus, kuri tepat kaut kur bizenē apkārt. Bet, ja bērni patiešām uzrodas, ko lai viņa tiem saka? Tas viņai neparko nedeva miera.

— Brīnumi gan! — misis Bentlija teica savai glez­najai, rožainajai porcelāna tasītei. — Neviens vēl nekad nav apšaubījis, ka esmu bijusi maza meitene. Tas taču ir muļķīgi, nežēlīgi. Es nežēlojos, ka esmu veca, — jā, var sacīt, ka nežēlojos, — bet atņemt man bērnību — tas ir par daudz.

Viņai šķita, ka bērni, aizcilpodami pa izdobējušo koku apakšu, aiznesuši savos saltajos pirksteļos viņas jaunību, neredzamu kā gaiss.

Pēc vakariņām misis Bentlija bez kāda īpaša iemesla ērmotā neatlaidībā vēroja, kā viņas rokas, kustoties lēni kā spiritistam, vāc kopā smaržīgā mut­autiņā dažnedažādus nieciņus. Tad viņa izgāja ārā uz lieveņa un stingi nostāvēja tur pusstundu.

Pēkšņi kā iztrūcināti naktsputni garām aizspurdza bērni, bet misis Bentlijas balss tos skrējienā apturēja.

— Jā, misis Bentlij?

— Uznāciēt augšā uz lieveņa! — misis Bentlija no­rīkoja.

Abas meitenes paklausīja, un viņām nopakaļ se­koja Toms.

— Jā, misis Bentlij? — Bērni īpaši uzsvēra «misis» — kā pianists izceļ basa noti —, it kā tas būtu viņas vārds.

— Gribu jums parādīt dažus savus dārgumus.

Misis Bentlija atraisīja smaržīgo mutautiņu un pa­vērās tīstoklī tādām acīm, it kā cerot tur ieraudzīt brīnumu. Tad izņēma no tā mazītiņu, smalciņu matos spraužamu ķemmīti ar mirdzošiem mākslīgā briljanta akmeņiem.

— Šo te es valkāju tad, kad man bija deviņi gadi, — viņa paskaidroja.

Džeina to vērīgi aplūkoja.

— Ļoti skaista, — viņa teica.

— Parādi! — Alise iesaucās.

— Bet šo gredzentiņu es valkāju tad, kad biju astoņus gadus veca, — misis Bentlija turpināja. — Tagad tas man vairs neder. Ja labi ieskatās, tajā var saredzēt Pizas torni, kurš, liekas, nupat gāzīsies.

— Nu, parādi, Džeina! — Gredzentiņš gāja no rokas rokā, līdz beidzot atradās Džeinas pirkstā.

— Vai redzat, man tieši kā uzliets! — viņa izsau­cās.

— Bet man der šī ķemmīte! — Alise gandrīz vai bez elpas nobēra.

Misis Bentlija paņēma vairākus akmentiņus.

— Ar šiem, rau, es, maziņa būdama, spēlējos.

Viņa pasvieda akmentiņus gaisā. Tie sabira uz

grīdas kā spožas zvaigznītes.

— Bet vai redzat šo te! — Vecā dāma izmeta savu galveno trumpi — pastkartes lieluma fotogrāfiju, kurā viņa bija redzama septiņus gadus veca — dzel­tenā kleitiņā kā taurenītis, ar zeltainām cirtām, lielām, zilām acīm un uz priekšu pastieptām eņģelīša lūpām.

— Kas tā par mazu meitenīti? — Džeina jautāja.

— Tā esmu es!

Meitenes acīm ieurbās attēlā.

— Tā nepavisam nav līdzīga jums, — Džeina gluži vienkārši noteica. — Kurš katrs jau var kaut kur sadabūt šādu fotogrāfiju.

Viņas ilgi raudzījās vecajā dāmā.

— Vai jums ir vēl kādas fotogrāfijas, misis Bentlij? — Alise jautāja. — Tādas, kas uzņemtas vē­lāk. Kad jums ir piecpadsmit, divdesmit, četrdesmit un piecdesmit gadu?

Meitenes iespurcās.

— Man jums vispār nekas nav jārāda! — misis Bentlija atcirta.

— Un .mums nav jums jātic, — Džeina atmeta. -

— Bet šī fotogrāfija taču pierāda, ka es esmu bijusi maziņa!

— Tā tur ir cita, jums līdzīga meitene. Šo bildīti jūs esat kaut kur sadabūjusi.

— Es biju arī precējusies!

— Kur tad ir misters Bentlijs?

— Viņš jau sen miris. Ja viņš būtu šeit, viņš jums pastāstītu, cik es biju jauna un skaista divdesmit divu gadu vecumā.

— Bet viņa šeit riav un viņš nevar pastāstīt, tātad tas nav nekāds pierādījums.

— Man ir laulības apliecība.

— Arī to jūs esat sadabūjusi. Vienīgi tad es varētu ticēt, ka jūs esat bijusi jauna, — Džeina aiz­miedza acis, kā pasvītrodama, cik pārliecināta par savu taisnību, — ja būtu kāds cilvēks, kurš aplieci­nātu, ka redzējis jūs desmit gadu vecu.

— Tūkstošiem cilvēku mani redzējuši tādu, bet tie ir miruši, mazā muļķīte, vai slimi, vai arī dzīvo citās pilsētās. Šeit es neviena nepazīstu, jo tikai pāris gadu šeit dzīvoju, tā ka neviens no šejieniešiem mani maziņu nekad nav redzējis.

— Nu, vai es neteicu! — Džeina pamirkšķināja rotaļu biedriem ar aci. — Neviens pats nav viņu redzējis!

— Paklausies! — Misis Bentlija satvēra meitenes roku. — Tam ir jātic bez pierādījumiem. Reiz jūs būsiet tikpat veci kā es. Un arī jums cilvēki neticēs. «Nē, nē,» viņi teiks un purinās galvas. «Šīs vārnas nav bijušas bezdelīgas, šīs pūces nav bijušas vālo- dzītes, šie papagaiļi nav bijuši sarkankrūtīši!» Reiz jūs būsiet tādi paši kā es.

— Nē! — meitenes izsaucās. — Tas nevar būt!

— Gan jūs redzēsiet! — misis Bentlija sacīja.

Ak dievs, viņa klusībā nodomāja, bērni paliek bērni, večiņas — večiņas, un starp šiem vecumiem ir bezdibenis. Bērni nespēj ticēt, ka cilvēks pārvēršas, ja nav savām acīm to redzējuši. ,

— Nu, piemēram, tava māte, — viņa sacīja Džeinai. — Vai tu neesi ievērojusi, kā viņa ar gadiem pārvērtusies?

— Nē, — Džeina atbildēja. — Viņa vienmēr bijusi tāda pati kā tagad.

Un tā bija patiesība. Ja diendienā dzīvojam ar kādu kopā, šis cilvēks it nemaz nepārvēršas. Pārmaiņas cil­vēkā satriec tikai tad, kad tas atgriežas no gadiem ilga ceļojuma. Un misis Bentlij ai pēkšņi šķita, ka septiņ­desmit divus gadus viņa traukusies melnā, dār­došā vilcienā, un tagad tas beidzot ir apstājies un, viņai izkāpjot, visi kliedz: «Helēn Bentlij, vai tā esi /iz!?»

— Nu mums laikam jāiet uz māju, — Džeina ieru­nājās. — Paldies par gredzenu. Tas man pašā laikā..

— Paldies par ķemmīti. Tā ir ļoti skaista.

— Paldies par mazās meitenes fotogrāfiju.

— Pagaidiet! — misis Bentlija sauca, bērniem drā- žoties lejā pa kāpnītēm. — Dodiet atpakaļ! Tas viss ir mans!

— Tā nevajag! — Toms, panācis meitenes, teica. — Dodiet šīs mantiņas atpakaļ.

— Nē, viņa tās nozagusi! Tās piederējušas kādai meitenītei. Vairāk kā skaidrs, ka nozagusi. Paldies! — Alise nokliedza.

Lai kā misis Bentlija sauca, meitenes pazuda kā tauriņi naktī.

— Piedodiet, — Toms, stāvot mauriņā, teica, pa­cēlis acis uz misis Bentliju. Tad viņš aizgāja.

Prom ir — ar visu manu gredzenu, manu ķemmīti un fotogrāfiju, misis Bentlija, drebot uz kāpnītēm, nodomāja. Es esmu galīgi aplaupīta. Man taču at­ņemta daļa dzīves.

Naktī, guļot starp savām tīnēm un mantiņām, misis Bentlija ne acu neaizvēra. Viņa pārlaida skatienu rūpīgi sakārtotajām drēbju kaudzītēm, rotaļlietām un strausu spalvām un skaļi sacīja:

— Vai tas viss tiešām reiz bijis mans?

Vai varbūt veca dāma tikai rauga sev iegalvot, ka reiz bijusi jauna? Bet, kas pagājis, tas vairs nav at­griežams. Cilvēks dzīvo vienīgi tagadnē. Var būt, ka viņa reiz bijusi meitene, taču tagad tāda vairs nav. Viņas bērnība pagājusi, un nekas nespēj atsaukt to atpakaļ.

Istabā iebrāza nakts vēja pūsma. Baltie aizkari no- plandīja un aizķēra kādu tumšu spieķi, kas stāvēja, atsliets pret sienu, līdzās citām gadu gaitā sakrātām lietiņām. Spieķis sāka šūpoties un, viegli noklaudzē­dams, nokrita zemē mēness gaismas aplī. Zelta rok­turis iemirdzējās. Ar šo spieķi misis Bentlijas nelai­ķis vīrs vienmēr gāja uz operu. Šķita, ka viņš būtu to pavērsis pret veco dāmu un savā nosvērtajā, skumīgi maigajā balsī censtos viņu pārliecināt, kā mēdza da­rīt tais retajās reizēs, kad viņi nebija vienisprātis.

— Bērniem taisnība, — viņš it kā teica. — Viņi tev nav neko atņēmuši, mana mīļā. Tagad šīs manti­ņas tev vairs nepieder. Tās piederēja viņai, agrāka­jai tev, bet tas laiks jau sen pagājis.

Ak kungs, misis Bentlija klusībā nopūtās. Un tad viņai pēkšņi šķita, ka sāktu griezties vecs, šņācošs gramofons, atsaucot atmiņā kādu sarunu ar misteru Bentliju, kurš, kā jau vienmēr smalks un iznesīgs, ar sārtu neļķi spīdošā svārku atlokā, viņai reiz teica:

— Liekas, tu nekad nespēsi saprast, ka laiks nestāv uz vietas, mana mīļā. Tu mūždien centies būt tā, kas biji, nevis tā, kas esi pašlaik. Nu saki jel, kādēļ tu glabā šīs biļetes un vecās teātru programmas? Vēlāk tās tevi vienīgi sāpinās. Svied tās prom, mana mīļā.

Bet misis Bentlija stūrgalvīgi palika pie sava.

— Tas nepalīdzēs, — misters Bentlij s, maziem mal­ciņiem dzerdams tēju, turpināja. — Lai kā cilvēks cenšas būt tas, kas bijis, viņš var būt tikai tas, kas ir. Laiks mūs hipnotizē. Kad mums ir deviņi gadi, tad liekas, ka deviņi mūždien bijis un būs. Kad mums ir trīsdesmit, tad mums šķiet, ka vienmēr esam bijuši spēku plaukumā. Un, kad mums ir septiņdesmit, tad liekas, ka tā tas bijis no sākta gala. Cilvēks dzīvo vienīgi tagadnē — jaunības vai vecuma tagadnē —r un tikai tā ir viņā un ap viņu.

Tas bija viens no retajiem, taču visnotaļ draudzī­gajiem viņu mierīgās laulības dzīves strīdiem. Misters Bentlijs nekad nebija atzinis viņas krāšanas tieksmi.

— Esi tā, kas esi pašlaik, un aizmirsti to, kas esi bijusi, — viņš teica. — Vecas biļetes ir tikai māns. Krādama visādas piemiņas lietiņas, tu tikai mēģini sevi apmānīt.

Ko viņš teiktu šodien, ja būtu dzīvs?

— Tu glabā vecas tauriņu kūniņas, — tā viņš teiktu. — Piemēram, korsetes, kas tev vairs nederēs. Kādēļ tās jāglabā? Pierādīt, ka esi bijusi jauna, tu tikpat nevari. Fotogrāfijas? Tās taču melo. Tu vairs neesi tā, kas biji toreiz, kad tās tika uzņemtas.

— Bet ar zvērestu apstiprinātās liecības?

— Nē, mana mīļā, tu neesi ne datums, ne tinte, ne papīrs. Ne šīs grabažu un putekļu tīnes. Tu esi vienīgi tā, kas esi pašlaik, šai dienā, šai mirklī — pašreizējā tu.

Misis Bentlija pamāja atmiņu tēlam, jūtot, ka viņai kļūst vieglāk elpot.

— Jā, es saprotu. Tagad es saprotu .. .

Spieķis ar zelta uzgali mierīgi gulēja uz mēness apspīdētā paklāja.

— Rīt, — viņa čukstēja spieķim, — rīt es tam visam darīšu galu un būšu vienīgi tā, kas esmu. Jā, tas nu ir galīgi izlemts.

Tad viņa aizmiga …

Rīts atausa saulains un zaļš, un pie misis Bentlijas durvīm klusītiņām klauvēja abas meitenes.

— Misis Bentlij, vai jums nav vēl kas, ko iedot? Vēl kāda mazās meitenes lietiņa?

Misis Bentlija ieveda bērnus bibliotēkā.

— Varat ņemt šo te. — Viņa pasniedza Džeinai kleitiņu, kurā reiz piecpadsmit gadu vecumā bija tēlojusi mandarīna meitu. — Un šo arī, un šo. — Viņa atdeva kaleidoskopu un palielināmo stiklu. — Varat ņemt visu, ko vien vēlaties, — misis Bentlija sacīja. — Grāmatas, slidas, lelles … viss pieder jums.

— Mums?!

— Vienīgi jums. Un vai jūs varētu man mazliet palīdzēt? Es gribu pagalmā sakurt ugunskuru. Gribu iztukšot lādes un tīnes un atdot šos krāmus lupat- niekam. Tie nav mani. Cilvēkam it nekas nepieder mūžīgi.

— Mēs palīdzēsim, — meitenes apsolīja.

Misis Bentlija ar sērkociņiem rokā izgāja pagalmā, un meitenes sekoja nopakaļ ar veselu klēpi visādas mantības.

Kopš tā laika visu cauru vasaru bieži vien varēja redzēt abas meitenītes un Tomu gaidpilnus tupam uz misis Bentlijas lieveņa margām kā bezdelīdzēnus uz drāts. Un, kad ieskanējās saldējuma ratiņu sidrabai­nais zvaniņš, durvis atvērās un pa tām iznāca misis Bentlija, un dziļi iebāza roku garajā maciņā ar sud­

raba slēdzīti, un pēc tam labu pusstundu viņus varēja redzēt uz lieveņa — bērnus kopā ar veco dāmu —, kur viņi, aukstumu vērsdami siltumā, smējās un ēda šokolādes lāstekas. Visi bija cieši sadraudzējušies.

— Cik jums gadu, misis Bentlij?

— Septiņdesmit divi.

— Bet cik jums bija pirms piecdesmit gadiem?

— Septiņdesmit divi.

— Un jūs nekad neesat bijusi jauna, un jums nekad nav bijušas lentas un tādas kleitas kā mums, vai ne?

— Nē.

— Vai jums ir vārds?

— Mans vārds ir misis Bentlija.

— Un jūs vienmēr esat dzīvojusi šajā mājā?

— Vienmēr.

— Un nekad neesat bijusi skaista?

— Nekad.

— Arī pirms miljontriljona gadiem nē?

Vasaras pusdienas spriegajā klusumā meitenes pie­spiedās pie vecās dāmas, ziņkāri gaidot atbildi.

— Arī pirms miljontriljona gadiem nē, — misis Bentlija apstiprināja.

©

— Vai tev rakstāmbloks jau ir priekšā, Dug?

— Jā. — Dugs kārtīgi aplaizīja zīmuli.

— Ko tu tur esi jau ierakstījis?

— yisas paražas.

— A — Ceturtā jūlija svētki, pieneņu vīna gata­vošana un vēl daudz kas cits, kā šūpoļu iekāršana, vai ne?

81

— Man te ir tā: pirmoreiz šovasar ēdu saldējumu tūkstoš deviņsimt divdesmit astotā gada pirmajā jūnijā.

6 — 360

— Šovasar? Tas jau vēl pavasaris!

— Vienalga, bet tas bija pirmo reizi, tādēļ es arī pierakstīju. Nopirku jaunās tenisa kurpes divdesmit piektajā jūnijā. Pirmo reizi skraidīju kailām kājām pa zāli divdesmit sestajā jūnijā. Dipada-dapada- dipada-dā! Bet ko tu man teiksi, lai ierakstu, Tom? Vēl kādu «pirmo reizi», kādu varenu piedzīvo­jumu, piemēram: esmu ķēris strautiņā vēžus vai notvēris skrejošo ūdenszirnekli?

— Neviens savā mūžā nav notvēris ūdenszirnekli. Vai tu zini kādu, kurš to ir notvēris? Nu, pasaki, jā?

— Es pašlaik domāju.

— Nu, un?

— Tev taisnība. Udenszirnekļus neviens vēl nav notvēris. Un laikam nekad arī nenotvers. Tie ir pārāk ātri.

— Kāda te var būt runa par ātrumu. Tādu zirnekļu jau nemaz nav. — Tad, brīdi padomājis, Toms pa­māja: — Jā gan, un nekad nav bijis. Bet zini, šo te nu gan tu pieraksti.

Viņš noliecās brālim pie auss un kaut ko pa­čukstēja.

Duglass pierakstīja.

Pēc tam abi cieši raudzījās bloknotā.

— Tas tik ir numurs! — Duglass izsaucās. — To es nebiju iedomājies. Nu kaut kas lielisks! Skaidrs kā diena! Veci cilvēki nekad nav bijuši bērni.

— Skumji, vai ne? — Toms domīgi noteica. — Un

mēs viņiem nespējam it nekā palīdzēt.

©

— Iznāk, ka pilsēta pilna ar mašīnām, — Duglass rikšodams izmeta. — Mistera Aufmana Laimes ma­šīna, mis Fernas un mis Robertas Zaļā mašīna un tagad vēl… pag, nu kā tu tur teici?

— Laika mašīna! — Čārlijs Vudmens, turot viņam līdzi, noelsa. — Kad es tev saku, dieva goda vārds!

— Vai tāda, ar kuru var aizbraukt uz pagātni un uz nākotni? — Džons Hafs, viegli apsteidzot abus, jautāja.

— Tikai uz pagātni, bet tas ir ko vērts. Tā, mēs esam klāt!

Čārlijs Vudmens pie dzīvžoga apstājās.

Duglass paskatījās uz veco ēku aiz žoga.

— Hā, tā jau pulkveža Frīleja māja! Laika mašīnas te nevar būt. Viņš taču nav nekāds izgudrotājs, un, ja viņš arī būtu izgudrojis kaut ko tik varenu kā Laika mašīna, tad mēs jau sen to zinātu.

Čārlijs ar Džonu uz pirkstgaliem devās augšup pa lieveņa kāpnītēm. Duglass nicīgi nosprauslājās un, galvu purinot, palika lejā.

— Okei, aunapiere, — Čārlijs noteica. — Tad zini, ka šo Laika mašīnu pulkvedis gan nav izgudrojis, taču viņam tā daļēji pieder un vienmēr ir bijusi šeit. Mēs esam bijuši pēdīgie stulbeņi, ka jau agrāk to nepamanījām! Paliec vien, Duglas Spoulding, uz redzīti!

Čārlijs paņēma Džonu zem rokas, kā pavadot dāmu, un atvēra durvis. Tās viņiem aiz muguras neaizvērās. Abiem pa pēdām klusi sekoja Duglass.

Čārlijs izgāja cauri verandai, pieklauvēja un at­vēra nākamās durvis. Visi trīs pavērās tumšā gaitenī, kura galā atradās istaba, no kuras it kā no zemūdens alas plūda blāvi zaļa, nespodra gaisma.

— Pulkvedi Frīlej!

Klusums.

— Viņš lāgā nedzird, — Čārlijs čukstēja. — Bet viņš teica, lai nāku vien iekšā un viņam uzsaucu. — Pulkvedi Frīlej!

6*

83

Nekādas atbildes, tikai no griestiem nobira pu­tekļi, nosēzdamies uz vītņu kāpnēm. Tad gaiteņa

gala zemūdens ala kaut kas tikko dzirdami sakus­tējās.

Zēni klusi izgāja gaitenim cauri un pavērās gala istabā, kurā bija divi mēbeļu gabali — vecs vīrs un krēsls. Tie abi bija ļoti līdzīgi — tik veci un izdiluši, ka skaidri varēja redzēt visas cīpslas un locītavas, savienojumus un sastiprinājumus. It nekā cita istabā nebija — tikai rupji tēstu dēļu grīda, kailas sienas un griesti, un ļoti daudz klusuma.

— Viņš izskatās gluži kā miris, — Duglass izdvesa.

— Nē, viņš domā, uz kurieni šodien ceļot, — Čār­lijs paklusām visgudri noteica. — Pulkvedi!

Viens no brūnajiem mēbeļu gabaliem sakustējās: tas bija pulkvedis. Mirkšķinot acis, viņš brīdi rau­dzījās zēnos un tad izplūda platā, bezzobainā smaidā.

— Čārlij!

— Pulkvedi, šie te ir Dugs un Džons, un viņi atnāca tādēļ, lai…

— Priecājos, bērni, piesēdiet, piesēdiet!

Zēni neveikli apsēdās uz grīdas.

— Bet kur tad … — Duglass iesāka. Čārlijs iegrūda viņam duncku.

— Ko tu, puisīt, gribēji teikt? — Pulkvedis Frīlejs jautaja.

— Viņš gribēja teikt, ka mums vajag klusēt. — Čārlijs pamirkšķināja Duglasam ar aci un, pagriezies pret veco vīru, pasmaidīja. — Mums nav, ko stāstīt. Pulkvedi, pastāstiet jūs kaut ko.

— Piesargies, Čārlij, jo veci cilvēki jau to vien gaida, lai viņiem palūgtu kaut ko pastāstīt. Un tad tie sāk tarkšķēt kā rūsas saēsts lifts, kas žvarkstē- dams braukā no stāva uz stāvu.

— Čing Ling Sū, — Čārlijs it kā nejauši izmeta.

— Kas, kas? — pulkvedis jautāja.

— Bostona, — Čārlijs pateica priekšā. — Tūkstoš deviņsimt desmitais gads.

— Bostona, tūkstoš deviņsimt desmitais gads …— Pulkvedis sarauca pieri. — A, Čing Ling Sū, jā, nu kā tad!

— Jā, ser pulkvedi Frīlej.

— Pag, pag, ļaujiet man atminēties… — Pulkve­dis sāka kaut ko neskaidri murmināt, un viņa balss it kā aizlidoja pāri dusošiem ezera ūdeņiem. — Tikai ļaujiet man atminēties …

Zēni gaidīja.

Pulkvedis Frīlej s dziļi ievilka elpu, pavilcinājās un tad…

— Tūkstoš deviņsimt desmitā gada pirmais oktob­ris, jauks, rāms, dzestrs rudens novakars, Bostonas varietē teātris, jā, nu es atminos. Zāle pilna kā pie­bāzta, visi gaida. Orķestris, fanfāras, priekškars! Čing Ling Sū, dižais austrumu mags! Tur jau viņš ir, priekšā uz skatuves! Bet es sēžu pirmajā rindā! «Lodes triks!» viņš sauc. «Kurš grib pamēģināt?» Mans blakussēdētājs pieceļas un uzkāpj uz skatu­ves. «Pārbaudiet šauteni,» Čing Ling Sū saka. «Iezī­mējiet lodi! Un tagad šaujiet man sejā, bet es stāvēšu skatuves viņā malā un notveršu lodi zobos/»

Pulkvedis Frīlejs dziļi ievilka elpu un apklusa.

Duglass, vai nespēdams ticēt savām ausīm, blenza viņā kā parādībā. Džons Hafs un Čārlijs bija kā pamiruši. Tad vecais vīrs runāja tālāk, visu laiku sēdēdams stingi kā statuja, kustējās vienīgi lūpas.

— «Uzmanību, gatavību, šaut!» Čing Ling Sū nokomandē. Blīkš! nodārd šāviens. Čing Ling Sū iekliedzas, sagrīļojas un nokrīt, un seja viņam ir vienās asinīs. Elles troksnis. Visi lec kājās. Kaut kas samisējies ar šauteni. «Miris,» kāds noteic. Patiešām miris. Briesmīgi, briesmīgi… Man tas mūždien stāv acu priekšā … viņa seja kā sarkana maska, priekš- karš krīt, un sievietes raud… Tūkstoš deviņsimt desmitais gads … Bostona … Varietē teātris … nabaga vīrs … ak tu nabaga vīrs .. .

Pulkvedis Frīlejs lēni atvēra acis.

— Pasaulīt, tas bija lieliski, pulkvedi, — Čārlijs teica. — Bet tagad par Toniju Bilu.

— Par Toniju Bilu? . ..

— Nu, par to laiku, kad jūs bijāt prērijā. Septiņ­desmit piektais gads.

— Par Toniju Bilu … — Pulkvedis it kā taustījās tumsā. — Septiņdesmit piektais gads . .. ahā, jā, mēs ar Toniju Bilu stāvam un gaidām prērijas vidū uz neliela pakalna… «Kuš!» Tonijs Bils saka. «Ieklau­sies!» Visa prērija līdzīga milzu skatuvei, uz kuras tūdaļ pat jāsākas vētrai. Nodun pērkons. Tik tikko dzirdami. Nodun vēlreiz. Šoreiz daudz skaļāk. Un pēkšņi pār prēriju, cik tālu sniedz acs, zemei piepla- cis, brāžas milzīgs dzeltens, melnu zibšņu pilns mā­konis — jūdzes piecdesmit plats, piecdesmit garš un vismaz savu jūdzi augsts. «Apžēliņ!» es izsaucos, stāvot uz pakalna. «Dievs kungs debesīs!» Zeme dun kā sirds, kas lec ārā no krūtīm, zēni, kā šausmu pār­ņemta sirds. Es trīcu kā apses lapa. Zeme dreb — ra-ta-ta-krah! Zeme dun un dārd, jā — tieši dārd! Pērkona dārdi nāk arvien tuvāk, un mākonis, velda­mies pakalnam pāri, pēdīgi aizsedz visu pasauli. «Tie ir viņi!» Tonijs Bils kliedz. Bet tas ir smilšu mākonis! Ne migla, ne lietus, bet prērijas smiltis, kas virmo gaisā no sausās zāles kā smalkie milti, kā ziedputek- šņi un dzirkstī saulē, kura atkal parādās. Es vēlreiz iekliedzos. Kādēļ? Tādēļ, ka zibšņu pilnajam putekļu jūklim pēkšņi kāds it kā norauj plīvuru un es tos ieraugu — goda vārds! — pats savām acīm! Mūžse­nās prērijas milzīgo armiju — bizonu baru!

Brīdi pulkvedis ļāva runāt klusumam, tad turpi­nāja:

— Galvas kā nēģeru milža dūres, rumpji kā loko­motīves! It kā rietumos būtu palaisti divdesmit, piec­desmit, divsimt tūkstoši šāviņu, kas, nomaldījušies no mērķa, dzirkstis šķiezdami, acīm kā kvēlošām oglēm, dimdina pretim nebūtībai!

Tad putekļi paceļas gaisā un uz mirkli skatienam paveras kumpainu muguru un krēpju jūra, kas mel­niem, kudlainiem viļņiem ceļas un krīt, ceļas un krīt.. . «Šauj! Nu, šauj taču!» Tonijs Bils kliedz. Es paceļu šauteni un notēmēju. «Nu, šauj!» viņš mu­dina. Bet es stāvu kā pats visuvarenais dievs un vēroju neaizmirstamo skatu, kā aizauļo mežonīgs pir­matnīgs spēks, aiztraucas garām kā pusnakts caur dienu, kā spīdīgi melns, garš un skumjš bēru gājiens, lai nekad vairs neatgrieztos, bet vai tad drīkst šaut uz bēru gājienu, ko? Nu, sakiet, zēni, vai drīkst? Tobrīd es vēlējos vienīgi to; lai putekļi atkal nosēs­tos un aizklātu melnos likteņa siluetus, kas, spiezda­mies un grūzdamies cits citam virsū, trakā ātrumā brāzās uz priekšu. Un, zināt, putekļi patiešām nosē­dās. Tie aizsedza skatienam miljons kāju, kas sacēla visu šo pērkondimdu un putekļu vētru. Tonijs Bils spēcīgi nolamājās un iegāza man pa roku. Bet es biju priecīgs, ka netiku aizskāris ne šo mākoni, ne tajā apslēpto spēku ne ar vienu vienīgu svina drusciņu. Es tikai vēlējos stāvēt un vērot, kā dārdot aizjoņo Laika rats bizonu saceltā viesuļa aizsegā un līdz ar tiem aiztraucas pretim mūžībai.

Pagāja viena, trīs, sešas stundas, kamēr šis viesulis izgaisa skatienam, pazūdot tālu aiz apvāršņa pie cilvēkiem, kuri nebija tik labi kā es. Tonijs Bils bija pazudis un es — kurls kā akmens — palicis viens. Gāju simts jūdzes līdz tuvākajai pilsētai, bet tajā līdz manai apziņai nenonāca neviena cilvēka balss, un es priecājos, ka neko nedzirdu. Gribēju laiciņu ausīs vēl saglabāt prērijā dzirdēto pērkondimdu. To

dzirdu vēl tagad, īpaši vasarās — tādās pēcpusdienās kā šī, kad pār ezeru savelkas lietus. Šī skaņa ir reizē baisma un brīnumaina… jā, to jums būtu derējis dzirdēt…

Krēslainā gaisma spīdēja cauri pulkveža degunam, kas atgādināja baltu porcelāna tasīti, pielietu ar vāju, remdenu apelsīnu tēju.

— Vai viņš aizmiga? — Duglass pēc laiciņa iejau­tājās.

— Nē, — Čārlijs teica..— Viņš tikai uzlādē bate­rijas.

Pulkvedis Frīlejs elpoja ātri un aprauti, it kā aizel­sies pēc gara skrējiena. Beidzot viņš atvēra acis.

— Jā, ser! — Čārlijs priecīgi izsaucās.

— Labdien, Čārlij. — Pulkvedis izbrīnā raudzījās zēnos un pasmaidīja.

— Tas ir Duglass, bet šis te — Džons, — Čārlijs sacīja.

— Priecājos redzēt jūs, zēni.

— Labdien, — zēni teica.

— Bet kur tad… — Duglass iesāka. — Kur tad

— Mans dievs, kāds tu esi stulbenis! — Čārlijs iegrūda Duglasam duncku. Tad pagriezās pret pulk­vedi. — Jūs stāstījāt, ser, ka …

— Es kaut ko stāstīju? — vecais vīrs tikko dzir­dami jautāja.

— Par pilsoņu karu, — Džons Hafs klusi ieminē­jās. — Vai to viņš atceras?

— Vai es atceros Pilsoņu karu? — pulkvedis vai­cāja. — Protams, un kā vēl! — Viņa balss iedrebējās, un viņš atkal aizvēra acis. — Visu, it visu atceros! Tikai to ne … kurā pusē cīnījos . ..

— Kādā krāsā bija jūsu forma? — Čārlijs jautāja.

— Krāsas ar gadiem sāk jukt, — pulkvedis nomur­mināja. — Pamazām izbālē. Es redzu sev līdzās ka­reivjus, bet jau labu laiku vairs nespēju saskatīt viņu šineļu un cepuru krāsu. Es esmu dzimis Ilinoisā> uz­audzis Virdžīnijā, apņēmis sievu Ņujorkā, uzcēlis māju Tenesī, bet tagad, pašā dzīves novakarē, ar dieva palīgu atgriezies Zaļajā pilsētā. Vai nu jūs saprotat, kādēļ krāsas man sāk jukt un izbālēt? …

— Bet to taču jūs atceraties, kurā pusē cīnījā­ties? — Čārlijs tik tikko dzirdami jautāja. — Vai saule jums lēca pa labi vai pa kreisi? Vai jūs soļojāt Kanādas vai Meksikas virzienā?

— Reizumis saule laikam lēca pa labi, reizumis ausa pār kreiso plecu. Un mēs soļojām visos virzie­nos. Nu jau būs pagājuši turpat vai septiņi gadu desmiti. Tik ilgā laikā cilvēks aizmirst, kurā pusē lēkusi saule.

— Bet uzvaras taču jūs atceraties? Kaujas, kurās jūs uzvarējāt?

— Nē, — it kā no dziļdziļas pazemes skanēja pulkveža balss. — Es nezinu nevienu kauju, kurā jebkad būtu uzvarēts. Karā vispār neuzvar, Čārlij. Karā visu laiku vienīgi zaudē, un tas, kurš zaudē pēdējais, lūdz pēc miera. Es atceros tikai sāpes un zaudējumus. Vienīgā uzvara bija tā, ka karam pie­nāca beigas. Kara beigas, Čārlz, jā, tā bija uzvara, bet tai nav nekāda sakara ar lielgabaliem. Bet jūs jau gribējāt dzirdēt ko citu.

— Antaitema [4] , — Džons Hafs ieminējās. — Pa­prasi viņam par Antaitemu.

— Jā, tur es biju.

Zēniem iemirdzējās acis.

— Buls Rans, paprasi par Bulu Ranu .. .

— Tur es biju, — pulkvedis klusi nomurmināja.

— Vai par Šailo [5] ?

— Visu mūžu man nedod miera, ka tik skaists vārds diemžēl saglabājies vairs tikai kara hronikās.

— Tātad par Šailo. Par Samtera fortu?

— Tur es redzēju pirmos pulvera dūmu māku- ļus, — pulkvedis sapņaini sacīja. — Cik daudz kas nāk atmiņā, cik ļoti daudz.. . Atceros dziesmas. «Rāma, rāma šonakt Potomaka plūst, mūža miegu izguļ karavīri; viņu teltis apspīd ugunskurs un vēl mēness stari rudenstīri.» [6] Atceros, atceros … «Rā­ma, rāma šonakt Potomaka plūst, nav ne skaņas, tikai ūdeņus redz skrējām; veļu valstī ieiet sardzes vīri, vēsa rasa raud uz viņu sejām.» Bet, kad viņi padevās, misters Linkolns no Baltā nama balkona lūdza or­ķestri. spēlēt «Esi modra, esi modra, esi modra, Diksi zeme…» Bet tad kāda dāma no Bostonas vienā naktī sacerēja dziesmu, kas dzīvos tūkstoš gadu: «Manas acis dižu dieva atnākšanu vieda, viņš izmī­dīja dārzu, kur dusmu augļi brieda». Reizēm naktīs manas lūpas sakustas un es neviļus sāku dziedāt «Jūs, Diksi, karadraudze, šo dienvidkrastu sargs» vai arī «Kad pārnāks dēli, slavas apmirdzēti, tos spoži lauru vainagi vēl vīs.. .». Daudz, cik daudz gan bija šo dziesmu! Tās dziedāja gan vienā, gan otrā pusē, un nakts vējš tās nesa gan_uz dienvidiem, gan uz ziemeļiem. «Nākam talkā, Abrām Linkoln, trīssimt tūkstošu liels pulks …», «Nometni šeit slienām, zēni, ceļam teltis, nakšņojam», «Urā, urā, šim karogam, kas plīv, urā, urā, zem tā mēs esam brīvi…»

Vecā vīra balss izdzisa.

Labu brīdi zēni sēdēja nekustēdamies. Tad Čārlijs paskatījās uz Duglasu un noprasīja:

— Nu, vai viņš ir tas vai nav?

Duglass divreiz ievilka elpu un sacīja:

— Protams, ka ir.

Pulkvedis atvēra acis.

— Kas es esmu?— viņš jautāja.

— Laika mašīna, — Duglass nomurmināja. — Laika mašīna.

Pulkvedis labu brīdi raudzījās zēnos. Tad bijīgi pārjautāja:

— Jūs mani saucat par Laika mašīnu?

— Jā, ser pulkvedi.

— Jā, ser.

Pulkvedis lēni atlaidās krēslā, pavērās zēnos, uz savām rokām un tad pāri pretim kailajā sienā.

Čārlijs piecēlās.

— Nu mums laiks iet. Visu labu, un paldies jums, pulkvedi.

— Ko, ko? Ak tā, visu labu, zēni.

Duglass, Džons un Čārlijs uz pirkstgaliem devās prom.

Kaut arī viņi gāja pulkvedim garām, tas viņus vis­pār vairs neredzēja.

Kad zeni bija uz ielas, viņi pēkšņi izdzirda sau­cienu no otrā stāva loga.

— Hei!

Viņi pavērās augšup.

— Jā, ser?

Pulkvedis, izliecies ārā pa logu, māja viņiem ar roku.

— Es domāju par to, ko jūs teicāt, zēni!

— Jā, ser?

— Jums taisnība! Kā es pats to nebiju iedomājies? Laika mašīna, nu kā tad, ka Laika mašīna!

— Jā, ser.

— Visu labu, zēni! Citudien atskrieniet atkal! Ielas galā pametot skatienu atpakaļ, zēni redzēja,

ka pulkvedis vēl arvien māj ar roku. Viņi priecīgi

atmāja pretim, jūtot, ka viņiem kļūst silti un labi, un devās tālāk.

— Čuk-čuk-čuk, — Džons iepukšķējās. — Es varu aizbraukt divpadsmit gadu pagātnē. Puf, puf, tū-tū-tū!

— Jā-a, — Čārlijs novilka, atskatīdamies uz kluso māju, — bet simts gadu atpakaļ aizbraukt vis nevari.

— Nē, simts vis nevaru, — Džons domīgi noteica. — Bet tas nu gan bija ceļojums! Tā tik vienreiz ir mašīna!

Brīdi viņi soļoja klusēdami, domīgi vērojot savas kājas. Tad nonāca pie kādas sētas.

— Kurš pārlēks pēdējais, tas būs skuķis, — Dug­lass nobēra.

Visu pārējo ceļa gabalu viņi Duglasu sauca par Doru.

O

Pēc pusnakts pamodies, Toms ieraudzīja, ka Dug­lass kabatas baterijas gaismā kaut ko steigšus skri- belē savā bloknotā.

— Dug, kas noticis?

— Kā — kas? Briesmīgi daudz kas! Es skaitu savus guvumus, Tom! Redzi, Laimes mašīna izputēja, vai ne? Bet vai tādēļ jānokar deguns! Saraksts man tur­pat vai gada garumā. Ja man vajag izlaist pa pilsētu, lai izokšķerētu, kas pasaulē notiek, es ielecu Grīn- taunas tramvajā. Ja vajag aizšaut uz kādu nomali, es pieklaudzinu pie mis pērnas un mis Robertas durvīm, un viņas uzlādē savas Zaļās mašīnas akumulatorus, un mēs laižamies ceļā! Ja vajag paskraidelēt šurpu turpu vai pārmesties pāri žogam, lai izpētītu, kas notiek dārzos un māju pagalmos, man ir jaunās tenisa kurpes. Tenisa kurpes, automašīna, tramvajs! Ko tad vēl vairāk! Bet nē, Tom, tas vēl nav viss, — tu tikai paklausies! Ja gribu aizbraukt uz tādu vietu, kur neviens cits nevar nokļūt, jo nav vēl tik tālu aizdo­mājies, — ja gribu aiztikt atpakaļ pagātnē uz tūk­stoš astoņsimt deviņdesmito gadu, tad pārlēkt uz septiņdesmit piekto un pēc tam pāri uz sešdesmito, es ielecu pulkveža Frīleja ekspresī! Paklau, kas man šai sakarā uzrakstīts: «Veci cilvēki laikam nav bijuši bērni, kaut misis Bentlija grasās to apstrīdēt, bet, lai nu būtu kā būdams, daži no viņiem tūkstoš astoņsimt sešdesmit piektā gada vasarā stāvējuši pie Apomato- kas. Viņiem ir tik ass skatiens kā indiāņiem, un atpa­kaļ viņi redz tālāk, nekā mēs abi jebkad spēsim redzēt uz priekšu.»

— Izklausās vareni, bet ko tas nozīmē, Dug?

Duglass rakstīja tālāk.

— Tas nozīmē, ka viņi ir tālceļotāji, kuriem mēs netiksim ne tuvumā. Ja veiksies, mēs ceļosim gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vai varbūt piecdesmit. Pret viņu mūžu tas ir tīrais nieks. Deviņdesmit, deviņ­desmit pieci, simts gadi, jā, tā ir tālceļošana.

Kabatas baterija nodzisa.

Pār zēnu gultām spīdēja mēness.

— Tom, — Duglass čukstēja. — Man visi šie ceļi ir jāizmēģina. Jāredz viss, ko vien iespējams redzēt. Bet galvenais — jāiet pie pulkveža Frīleja vienreiz, divreiz, trīsreiz nedēļā. Viņš ir pārāks par citām ma­šīnām. Viņš runā, un es klausos. Un, jo ilgāk viņš runā, jo vairāk man gribas redzēt un saskatīt. Viņš saka, tā esot ceļošana pavisam īpašā vilcienā, un — dieva vārds — tā arī ir! Viņš ar to braucis un tādēļ zina. Mēs ar tevi braucam pa šo pašu ceļu, tikai līdz kādai tālākai stacijai, un tik daudz kas ir apskatāms un apostāms, un aptaustāms, ka vajag, lai vecais pulkvedis Frīlejs piebikstītu un teiktu: vērojiet labi un atcerieties! Un atcerēties vajag trakoti daudz!

Lai tad, kad būsim pavisam veci un pie mums nāks bērni, mēs varam viņiem dot tikpat daudz, cik pulk­vedis ir devis mums. Tā tas ir, Tom, un tieši tādēļ man biežāk jāiet pie viņa un jāklausās viņa stāstī­jumā, un jo biežāk jākļūst par tālceļotāju.

Toms brīdi klusēja. Tad tumsā pavērās Duglasa sejā.

— Par talceļotaju. . . Vai tu pats izdomāji šo vārdu?

— Varbūt jā, varbūt arī nē.

— Par tālceļotāju… — Toms čukstus atkārtoja.

— Bet viens gan man ir pilnīgi skaidrs, — Dug­lass, aizverot acis, teica. — No šī vārda kļūst gau­žām vientulīgi.

©

Blaukš!

Bēniņu durvis aizcirtas. No kumodēm un gramatu skapjiem gaisā pacēlās putekļu mākoņi. Divas veči­ņas pieklupa pie durvju atslēgas, cenzdamās aiz­griezt to cieši jo cieši. Šķita, ka no bēniņu jumta gaisā uzspurgtu tūkstoš baložu. Abas sarāvās un aši pieliecās, it kā vairoties spārnu sitienu. Tad, izbrīnā pavērtām mutēm, atguvās. Nē, tie vis nebija spārnu sitieni, bet viņu bailēs drebošo siržu puksti.. . Cenzdamās pārkliegt šo troksni, viņas izsaucās:

— Ko gan mēs esam izdarījušas! Nabaga misters Kvotermeins!

— Mēs viņu droši vien nogalinājām. Un kāds to redzēja un dzenas mums pakaļ. Nāc, paskatīsimies .. .

Mis Ferna un mis Roberta palūkojās ārā pa zir­nekļu tīkliem aizvilkto bēniņu logu. It kā nekas briesmīgs nebūtu noticis, ārā joprojām spīdēja spoža saule un, tāpat kā agrāk, auga gobas un ozoli. Garām pa ietvi, raugoties augšup, lēni gāja kāds puišelis, tad apgriezās un vēlreiz pagāja garām.

Abas večiņas vērās viena otrā, it kā censtos saskatīt savas sejas tekošā strautā.

— Policija!

Bet lejā neviens nedauzīja pie durvīm un nesauca: «Likuma vārdā!»

— Kas tas par puišeli?

— Duglass, Duglass Spouldings! Ak dievs, laikam atnācis palūgt, lai viņu pavizina ar Zaļo mašīnu. Viņš vēl nezina . . . Mūsu lepnība mūs pazudinājusi. Lepnība un šis smalkais braucamrīks!

— Un briesmīgais Gamportfolsas komivojažieris. Vienīgi viņš ir pie visa vainīgs, viņš ar savu lun­kano mēli.

«Lunkano mēli, lunkano mēli,» it kā silts lietutiņš grabināja.

Un atmiņā pēkšņi ataust cita diena un cits pusdie­nas laiks. Baltiem vēdekļiem rokās viņas sēž uz sava lieveņa, kas apaudzis ar vīnstīgām, un viņu priekšā ir šķīvji ar aukstu, trīsošu citronu želeju.

Piepeši žilbajā saules gaismā mirdzoša, brīnišķīga kā prinča kariete iznirst…

ZAĻĀ MAŠĪNA!

Glezna kā kļavas lapa. Svaiga kā avota lāse. Tā murrā kā kaķis, kas gozējas saulē, tā peld kā kuģis, čukst kā maigs vējš. Bet mašīnā ar pomādi ieziestiem matiem un panamas cepuri galvā sēž komivojažieris no Gamportfolsas! Mašīna mīkstiem gumijas soļiem klusi ripo pa saules nokaitēto ietvi, piebrauc pie lie­veņa, apgriežas, apstājas. Komivojažieris izlec ārā un, vairoties saules, uzvelk cepuri dziļāk pār acīm. Zem platās apmales iemirdzas smaids.

— Mani sauc Viljams Tara! Bet šis te . .. — Viņš piespiež taures baloniņu, kurš tūliņ ievaukšķas.

— Šis ir signāls. — Viņš paceļ melnus zīda atlasa spilventiņus. — Akumulatori! — Tveicē pēkšņi uz- vēda svaiguma elpa kā pēc pērkona negaisa.

— Stūre! Pedālis! Saules aizsargs! In toto — tā ir Zaļā mašīna!

Večiņas tumšajos bēniņos aizvērtām acīm nodre- binājās.

— Nu kādēļ mēs viņu nenodūrām kaut vai ar savām lāpāmadatām!

— Š-šš! Vai dzirdi?

Lejā pie durvīm kāds klauvēja. Pēc laiciņa atkal viss noklusa. Kāda sieviete pārgāja pāri pagalmam un iegriezās blakus mājā.

— Lavīnija Nebsa ar tukšu krūzīti rokā. Droši vien gribēja aizņemties cukuru.

— Dod roku, man bail.

Viņas atkal aizvēra acis. Atmiņu pavediens ritēja tālāk. Uz kādas apkaltas lādes vāka pēkšņi sakustē­jās veca salmenīca, it kā to būtu pavicinājis šis bries­mīgais komivojažieris.

— Ledus skapī atdzesētu tēju? Ar lielāko prieku!

Pusdienas klusumā varēja dzirdēt, kā viņš mal­koja saldo dziru. Tad cieši pavērās abās večiņās kā ārsts, kas ar apaļo spogulīti pārbauda acis un kaklu, un degunu.

— Manas dāmas, jūs abas esat enerģiskas. Tas ir redzams skaidrāk par skaidru. Astoņdesmit gadi, — viņš uzsita knipi, — jums ir tīrais nieks! Bet var pie­nākt laiks, to lieciet aiz auss, kad jums var uzbrukt raizes un likstas, kad grūtā brīdī vajag drauga un atbalsta, un par tādu jums kļūs šī divvietīgā Zaļā mašīna!

Viņš pievērsa stiklaini zaļo izbāztas lapsas ska­tienu savai brīnišķīgajai mašīnai. Tā vēl smaržoja pēc krāsas un aicinoši mirdzēja saulē, atgādinot ērtu atpūtas krēslu uz riteņiem.

— Mīksta kā gulbja dūna. — Večiņām vēdīja sejā viņa glāsmainā elpa. — Un tagad klausieties. — Vi­ņas klausījās. — Akumulatori ir uzlādēti, un mašīna braukšanas gatavībā! Dzirdat! Ne mazākā trokšņa, ne trīsēšanas. Elektrība, manas dāmas! Vakaros jums tikai vajag garāžā uzlādēt akumulatorus!

— Bet vai tad … tas ir . .. — Jaunākā māsa ieņēma malku ledainās tējas, — Vai strāva nevar mūs nosist?

— Pilnīgi izslēgts!

Viņš atkal metās pie mašīnas, atsegdams tik baltu zobu rindu, kāda vakaros mirgo' pretim no zobu pas­tas reklāmām.

— Viesos uz pēcpusdienas tēju! — Mašīna aplieca īstu valša apli. — Uz bridža klubu. Uz saviesīgiem vakariem. Uz godībām. Uz lenču. Uz dzimšanas dienas svinībām! — Mašīna dūkdama attālinājās, it kā grasītos pazust pavisam, bet tad, klusi ripojot, pagriezās atpakaļ. Komivojažieris sēdēja taisns kā svece, lepns, ka izprot sieviešu dabu. — Mašīna va­dāma bez kādām pūlēm. Klusi, eleganti piestāj un atiet. Šofera tiesību nevajag. Karstās dienās šeit jūtama viegla vēsma. Sapnis, ne automašīna! … — Viņš it kā piepeldēja pie lieveņa, atmestu galvu, tīksmē pievērtām acīm, kamēr vējš jauca ar pomādi ieziestos matus. Tad gurdeniem soļiem, cepuri rokās, cienīgi uznāca augšā pa kāpnēm un, pagriezies atpa­kaļ, paskatījās uz spoži nodemonstrēto modeli kā ticīgais uz baznīcas altāra gleznu.

— Manas dāmas, — viņš klusi teica, — divdesmit pieci dolāri uz rokas, un divus gadus desmit dolāri mēnesī.

Ferna pirmā nosteidzās lejā un iesēdās mašīnā. Viņai bija mazliet baisi. Bet roka niezēja. Viņa to pacēla. Tad saņēma dūšu un piespieda gumijas baloniņu.

97

Signāltaure iekaucās.

7 — 360

Roberta jūsmīgi iespiedzās, pārliekdamās pār lie­veņa margām.

Komivojažieris līksmoja viņām līdzi. Skaļi slavē­dams savu preci, viņš veda vecāko māsu lejā un tai pašā laikā izvilka pildspalvu un sāka gramstīties pa salmu cepuri, meklējot kādu papīra gabalu.

— Un tā mēs to nopirkām! — mis Roberta bēniņos, gluži satriekta, noteica. — Varēja domāt, ka tas labi nebeigsies! Man jau tūliņ pašā sākumā šķita, ka šī mašīna ir no cirkus balagāna!

— Bet tu taču zini, — Ferna taisnojās, — ka man gadiem sāp kāja un arī tu pati staigājot nogursti. Un braukt šķita tik smalki, tik cienīgi. Tikpat kā agrākus laikus nēsāt krinolīnu. Ar tiem sievietes it kā peldēja! Un Zaļā mašīna arī peldēja — tik rāmi un cēli! Kā brīnum viegli vadāma laiviņa, kurai vienīgi jāpagriež stūre.

Ak, šī brīnišķā un pacilājošā pirmā nedēļa — bur­vīgas, zelta gaismas pielietas dienas, kad mašīna, klusi dūcot, slīd pa ēnaino pilsētu kā pa snaudošu mūžības upi un viņas brauc augstu paceltām galvām, uzsmaida ceļā sastaptiem paziņām, parāda katru pagriezienu, cienīgi pastiepjot krunkainu roku, un visos ielu krustojumos ķaukstina melno baloniņu, reizēm pavizinādamas Duglasu un Tomu vai kādu citu no puišeļu bara, kas, jautri triekdams, rikšo nopakaļ. Lielākais ātrums — piecpadsmit lēnas un tīkamas jūdzes stundā. Viņas brauc caur vasaras sauli un pakrēsli, kokiem metot uz viņu sejām ņirbošas ēnas, un mašīna ielās iznirst un pazūd kā ripojoša senatnes vīzija.

— Nu kādēļ gan šodien tā bija jānotiek! — Ferna čukstēja. — Ak dievs, nu kādēļ!

— Tas bija nelaimes gadījums.

— Bet mēs aizbēgām, un tās ir noziegums!

Jā, šodien pusdienas laikā . . . Zaļā mašīna klusi slīdēja pa mazo, snaudošo pilsētiņu, atstājot aiz sevis ādas sēdekļu un viņu ierasto smaržu vilni.

Tas notika vienā acumirklī. Ielas bija saulē tā nokaitušas, ka uz tām spīdēja šķidri lāsumi, un tver­ties no saules versmes varēja vienīgi koku ēnā, tādēļ viņas brauca pa ietvi, spiežot dobji rejošo signāltau- rīti. Te pēkšņi — kur bijis, kur ne — kā velniņš no kastītes viņu priekšā izlēca misters Kvotermeins.

— Ak vai! — iespiedzās mis Ferna.

— Ak vai! — iespiedzās mis Roberta.

— Ak vai! — iekliedzās misters Kvotermeins.

Abas večiņas bailēs tvēra viena otras roku, nevis

mašīnas stūri.

Sekoja šerminošs būkšķis. Zaļā mašīna svelmē ripoja tālāk, atstājot aiz sevis ēnainas kastaņas un briestošu ābolu pilnus dārzus. Un tad viņas pameta skatienu atpakaļ un šausmās iepleta acis.

Vecais vīrs bija palicis guļam uz ietves.

— Un te nu mēs esam! — gaudās mis Ferna tum­šajos bēniņos. — Nu kādēļ mēs neapstājāmies? Kādēļ aizbēgām?

— Š-ššš! — Abas sāka ausīties.

Lejā kāds vēlreiz pieklaudzināja.

Kad viss apklusa, viņas redzēja, ka pa mijkrēsli pāri mauriņam aiziet kāds zēns.

— Duglass Spouldings. Puisēns droši vien gribēja lūgt, lai viņu vēlreiz pavizinām.

7'

99

Viņas nopūtās.

Pagāja stundas, saule laidās uz rietu. — Tā mēs te kvernam vai visu dienu, — Roberta gluži bez spēka sacīja. — Vai tad mēs nedēļām

slepsimies bēniņos, gaidot, kad cilvēki visu to aiz­mirsis?

— Mēs gluži vienkārši nomirsim badā.

— Bet ko tad lai darām? Domā, kāds redzēja un sekoja mums?

Viņas pavērās viena otrā.

— Nē. Neviens neredzēja.

Pilsēta apklusa, visās mājiņās iedegās gaisma. No lejas augšup plūda laistītu mauriņu un vakariņu smarža. ^

— Būtu laiks cept galu, — mis Ferna atsāka. — Pēc minūtēm desmit būs mājās Frenks.

— Bet vai mēs drīkstam iet lejā?

— Ja Frenks redzēs, ka mūsu nav, viņš zvanīs uz policiju. Tad būs vēl ļaunāk.

Saule spēji nogrima aiz apvāršņa. Kļuva vēl tum­šāks, un bēniņos vairs bija manāmas tikai divas kus­tošas ēnas.

— Domā, ka viņš miris? — mis Ferna jautāja.

— Vai misters Kvotermeins?

Klusums.

— Nu kurš gan cits.

Roberta brīdi saminstinājās.

— Paskatīsimies vakara laikrakstā.

Viņas atvēra bēniņu durvis un bažīgi raudzījās kāpņu telpā.

— Ja Frenks to uzzinās, viņš atņems mums Zaļo mašīnu, bet tajā tik jauka un tīkama braukšana, vēss vējiņš pūš sejā, un var apskatīt pilsētu.

— Mēs viņam neteiksim.

— Neteiksim?

Abas večiņas, bažīgi ieklausīdamās un viena otru atbalstīdamas, gāja lejup pa čīkstošām kāpnēm. No virtuves pavērās pieliekamajā, tad baiļpilnām acīm visos logos, līdz beidzot ķērās pie bifšteka cepšanas. Pēc laba brīža Ferna skumji pacēla acis un teica:

— Kāda doma neparko nedod man miera. Mēs esam vecas un nevarīgas, tikai pašas to negribam atzīt. Mēs esam bīstamas sabiedrībai. Un vainīgas, tādēļ ka aizbēgām …

— Bet ko tad . ..

Virtuvē atkal iestājās klusums, un abas māsas nolaistām rokām vērās viena otrā.

— Man šķiet, ka mēs … — Ferna ilgi raudzījās sienā. — … ka mēs vairs nedrīkstam braukt ar Zaļo mašīnu.

Robertas izdēdējusī roka, ņemot šķīvi, sastinga gaisā.

— Itin nekad vairs? — viņa jautāja.

— Itin nekad.

— Bet vai tad … vai tad mums vajag šķirties no tās? Vai mēs nevaram to tāpat paturēt?

Ferna brīdi padomāja.

— Liekas, ka paturēt laikam to varam.

— Taču vismaz kāds mierinājums. Es iešu atvienot akumulatorus.

Durvīs Roberta sastapa brāli Frenku, kurš bija gadus piecpadsmit jaunāks par viņām.

— Helou, māsiņas! — viņš sauca.

Roberta klusējot aizspraucās viņam garām un izgāja vasaras krēslā. Frenks bija atnesis laikrakstu, ko Ferna aši izķēra viņam no rokām. Drebēdama pie visām miesām, viņa vairākkārt pārlaida acis tā slejām un ar klusu nopūtu atdeva laikrakstu atpakaļ.

— Nupat ārā satiku Duglasu Spouldingu. Lika jums pateikt, lai neuztraucoties. Viņš visu redzējis, viss esot kārtībā. Diez, ko viņš ar to gribēja sacīt?

— Man nav ne jausmas.

Ferna aizgriezās un sāka meklēt kabatas drāniņu.

— Ko gan tie puišeļi neizgudro … — Frenks ilgi raudzījās māsas mugurā, tad paraustīja plecus.

— Vai drīz bus vakariņas? — viņš laipni vaicāja.

— Jā.

Ferna uzklāj a galdu.

Pagalmā bija dzirdams automašīnas signāls. Viens, otrs, trešais — it kā no tāluma.

— Kas tad tas? — Frenks pa virtuves logu pavērās ārā satumsušajā pagalmā. — Ko tā Roberta sadomā­jusi? Paskat, sēž Zaļajā mašīnā un spaida gumijas taurīti!

Klusi un žēlabaini, kā ievainota dzīvnieka vaids tumsā atkal skanēja mašīnas signāls.

— Kas viņai lēcies? — Frenks noprasīja.

— Liec viņu mierā! — Ferna iesaucās.

Frenks izbrīnā sarauca pieri.

Pēc brīža nodurtām acīm klusi ienāca Roberta, un viņi sēdās pie vakariņu galda.

O

Aust gaisma, jumtu skar rīta blāzma. Koku lapas viegli trīsuļo vējā. Un kaut kur tālu aiz pagrieziena uz sudraba sliedēm parādās tramvajs, oranžs kā man­darīns, kurš ripo uz četriem nelieliem, tēraudziliem ritenīšiem. Tam ir spīdoši vara uzpleči un zeltā mir­dzoši vadi, un dzeltens zvaniņš, kas priecīgi šķindina, kad vecais tramvaja vadītājs piespiež to ar savu nonēsāto kurpi. Cipari tramvaja priekšā un sānos ir spilgtā citrondzeltenā krāsā. Sēdekļi liekas apauguši ar vēsu, durstīgu, zaļu sūnu. No jumta slij tāda kā kučiera pātaga, kas slīd pa augstu kokstarpā izvilktu zirnekļa tīklu, kurš dod tramvajam dzīvības sulu. No logiem kā vīraks plūst neatvairāma, zili noslēpumaina vasaras negaisu un zibens smarža.

Tramvajs peld pa garajām, gobu apēnotajām ielām, un vecā vīra pelēki cimdotā roka atkal un atkal skar vadības sviru.

Pusdienas laika vadītajs apstadināja tramvaju kvartāla vidū un izbāza galvu.

— Hei!

Duglass, Čārlijs, Toms un citi kaimiņu zeni un mei­tenes, redzot pelēki cimdotās rokas mājienu, acu­mirklī bija lejā no kokiem vai pameta kā baltas čūs­kas zālītē savas lecamās auklas un diedza uz tram­vaju, kur apsēdās zaļajos plīša sēdekļos, un šoreiz jāmaksā viņiem nebija. Tramvaja vadītājs misters Tridens aizlika kases spraugai priekšā cimdoto roku un, šķindinot zvaniņu, brauca pa ēnaino ielu uz priekšu.

— Hei, — Čārlijs sauca, — uz kurieni?

— Pēdējais reiss, — misters Tridens sacīja, vērojot augstu izvilktos vadus. — Tramvaja turpmāk vairs nebūs. Rīt sāks iet autobuss. Bet mani, rau, laidīšot pensijā. Tādēļ vēl gribu jūs izvizināt! Uzmanību!

Viņš strauji parāva misiņa rokturi, tramvajs krak- šķēdams nogriezās sānis un aplieca slaidu, zāles ap­ņemtu sliežu loku, kuram, kā šķita, nekad nebūs gala, un laiks visā pasaulē apstājās, it kā -misters Tridens un bērni peldētu ar šo brīnummašīnu pa kādu zaļu mūžības upi.

— Tramvaja turpmāk vairs nebūs? — Duglass, gluži satriekts, pārjautāja. — Bet kā tad tā? Jau Zaļā mašīna izputējusi, ieslēgta garāžā, un beigta balle. Un manas jaunās tenisa kurpes kļūst arvien vecākas un zaudē ātrumu! Ko nu lai iesāk? Nē, nē . .. Viņi nedrīkst atņemt mums tramvaju. Sakiet, ko gribat, bet autobuss tramvajam netiek ne tuvumā. Ne tas šķind, ne arī šķiļ dzirkstis. Tam nav ne sliežu, ne vadu, ne zvaniņa, ne tādas krasas, ne izlaižamu kāp­nīšu!

— Jā, kā tad, — Čārlijs piebalsoja. — Man vien­mēr trakoti paticis vērot tramvaju izlaižam kāpnītes kā ermoņikas.

— Protams, — Duglass noteica.

Un tad bija klāt tramvaja galapunkts, bet aiz tā kādas pamestas sudraba sliedes aizvijās tālāk pāri pakalniem. Pirms astoņpadsmit gadiem pilsētnieki ar milzīgiem piknika groziem brauca pa tām uz Česmen- parku. Sliedes tā arī netika noņemtas un palika rūsot starp pakalniem.

— Te mēs griezīsim atpakaļ, — Čārlijs sacīja.

— Šoreiz tu maldies! — Un misters Tridens parāva rokturi līdz galam. — Aiziet!

Tramvajs salēcās, nogriezās sānis un, pametot aiz sevis pilsētas robežas, ripoja lejā pa kalnu, un trauca pa smaržīgām, saulainām pļavām, cauri ēnainām koku skupsnām, kur oda pēc suņusēnēm. Šur tur pavīdēja kāds avotiņš, un saule spīdēja caur koku lapotni kā caur zaļu stiklu. Tramvajs, savā nodabā kaut ko čuk­stēdams, slīdēja pa saulespuķu nosētām lejām garām pamestām piestātnēm, ap kurām kā raibi konfeti vāļājās vecas tramvaja biļetes, un, sekodams meža strautiņam, ienira vasarīgajos plašumos.

— Tramvajs taču pat smaržo kaut kā īpaši, — Duglass teica. — Čikāgā es esmu braucis ar autobu­siem. Tiem ir pavisam ērmīga smaka.

— Tramvaji ir pārāk gausi, — misters Tridens paskaidroja. — Tagad nu visur būs autobusi. Ar tiem pārvadās pasažierus un vedīs arī bērnus uz skolu.

Tramvajs ar žēlu nopūtu apstājās. Misters Tridens nocēla no plaukta -milzīgus piknika grozus. Bērni kliegdami palīdzēja viņam tos aizstiept līdz upītei, kas ieplūda rāmā ezerā, pie kura atradās termītu sa­grauzta estrāde.

Visi sēdēja zālītē, tiesāja šķiņķa maizītes, svaigas meža zemenes un vaska dzeltenus apelsīnus, un misters Tridens viņiem stāstīja, ka pirms gadiem divdesmit uz šīs greznās estrādes vakaros esot spē­lējis orķestris, vīri pūtuši misiņa ragus, resnītis diri­ģents, sviedriem līstot, sparīgi vicinājis zizli, kuplajā zālē skraidījuši bērni un spīgojuši jāņtārpiņi, un pa dēļu laipām, klaudzinot papēdīšus, it kā spēlētu ksi­lofonu, staigājušas dāmas garos tērpos un augstās frizūrās un kungi tik ciešās apkaklītēs, ka šķitis, viņi teju, teju paliks bez elpas. Tepat jau arī bija šīs laipas, gadu gaitā galīgi satrupējušas. Ezers dusēja kluss un zili rāms, un meldrā jā laiski plunkšķinājās zivis, un vecais vīrs tikai runāja tālāk, un bērniem šķita, ka laiks atkāpjas atpakaļ un misters Tridens pēkšņi ir kļuvis jauns, un viņa acis deg kā zilas elek­triskās spuldzītes. Diena ritēja klusi un rimti, ne­vienam nebija it nekur jāsteidzas, visapkārt šalkoja mežs, saule šķita apstājusies, un spāres šaudījās gaisā, šūdinot neredzamus zeltītus rakstus, un mis­tera Tridena balss cēlās un krita, cēlās un krita. Kādā ziedā dūca bite. Tramvajs šķita kā apburtas ērģeles, kas klusi sīc saulē. Bērni, ēdot ķiršus, juta uz rokām tramvaja misiņa smaržu. Un, kad siltais vējš plan­dīja viņu drēbes, arī no tām nāca tramvaja elpa.

Pāri galvām pēkšķēdama aizlidoja mežapīle. Duglass nodrebēja.

Misters Tridens uzvilka cimdus.

— Nupat laiks braukt. Citādi jūsu vecāki domās, ka esmu jūs nozadzis uz visiem laikiem.

Krēslainajā tramvajā bija klusi un vēsi kā saldē­juma kafejnīcā. Pieklusušie bērni apgrieza zaļos, maigi čabošos plīša sēdekļus un apsēdās ar mugurām pret rāmo ezeru, pamesto estrādi un satrupējušajām krastmalas laipām, kas bija dziedājušas zem kājām, vedot viņus uz citu pasauli.

Dzinnn! Zem mistera Tridena pēdas maigi no'šķinda zvaniņš, un viņi brauca pa saules pamestām vītušu ziedu pļavām un mežiem atkal uz pilsētu, kas ar saviem mūriem, sienām un asfaltu it kā iežņaudza tramvaju. Tad misters Tridens to apstādināja, lai izlaistu bērnus uz ēnainās ielas.

Čārlijs un Duglass palika pēdējie un bridi vēl pa­stāvēja, pirms spēra kāju uz tramvaja mēles — nolai­žamajām kāpnītēm, ieelpoja tramvaja smaržu un vēroja mistera Trideha cimdotās rokas uz misiņa roktura.

Duglass ar roku vēl noglāstīja zaļo, sūnaino sēdekli un pārlaida skatienu sudraba un vara detaļām un vīnkrāsas griestiem.

— Nu tad … Uz redzīti, mister Triden.

— Uz redzīti, zēni.

— Gan mēs vēl tiksimies, mister Triden.

— Gan jau tiksimies.

Ar klusu nopūtu durvis aizvērās. Tramvajs, ievil­cis krokoto mēli, lēni aizpeldēja pa nokrēslu — spo­žāks par sauli, oranžs kā mandarīns — un, mirdzinot zeltītos rokturus un citrondzeltenos ciparus, nogrie­zās aiz stūra, pazuda, izgaisa.

— Skolēnus vedīs ar autobusiem! — Čārlijs izsau­cās. — Nebūs pat iespējams noseboties. Piebrauks pakaļ pie pašām durvīm. Nekad vairs nevarēs no­kavēties. Nu saki, Dug, vai tas nav briesmīgi?

Bet Duglass, stāvēdams mauriņā, domās jau re­dzēja, kas notiks rīt, kad sudraba sliedes pārlies ar kū­pošu piķi, tā ka pēc tam neviens nezinās, ka pa šo ceļu reiz gājis tramvajs. Bet viņš neaizmirsīs šīs sliedes, lai vai cik dziļi tās tiktu apraktas. Viņš zināja, ka reiz pienāks tāds rīts — rudenī, ziemā vai pavasarī —, kad, atvēris acis, pat neejot pie loga, bet dīki zvil­not siltajā gultā, viņš tālumā sadzirdēs vieglu šķindu.

Šī skaņa, tik tuva un pazīstama, it kā modinot duso­šās ielas, rīta klusumā nāks arvien tuvāk pa siko- moru, gobu un kļavu aleju. Kā pulksteņa tikšķēšana, kā ripojošu metāla mucu rība, kā milzu spāres dūk­šana saullēkta stundā. Kā vēja svilpoņa karuselī, kā sniega vētras auri, kā pērkona duna ar zilu zibsni tramvajs šķindot aiztrauks un izgaisīs. Tas nošņāks kā gāzētā ūdens sifons, nolaižot un atkal ievelkot kāpnītes, un sapnis turpināsies, un tramvajs aizpeldēs savu ceļu pa neredzamām, sen apraktām sliedēm uz neredzamu, sen apraktu mērķi. . .

— Vai pēc vakariņām sarausim futbolu? — Čār­lijs jautāja.

— Skaidrs, ka sarausim, — Duglass sacīja.

©

Par divpadsmit gadu veco Džonu Hafu viss bija pasakāms īsi un skaidri. Viņš bija tik lielisks pēddzi­nis, kāds vēl nav bijis neviens čokto, ne čeroki cilts pārstāvis, prata nolēkt no pašām debesīm kā šimpanze no vīteņauga, ienirt uz veselām divām minūtēm un zem ūdens nopeldēt piecdesmit jardu no tās vietas, kur ieniris. Padotās bumbas viņš iespēra ābelēs, notraucot veselu ābolu birumu. Viņš prata pārlēkt pār sešu pēdu augstajiem augļu dārzu žogiem, vienā mirklī uzšauties kokā un, pielicies persiku, nošļūkt lejā tik zibenīgi kā neviens cits. Viņš prata skrejot smieties. Noturēties zirgā. Viņš nebija kauslis. Viņš bija lāga zēns. Viņam bija tumši, cirtaini mati un zobi balti kā sniegs. Viņš zināja visas kovboju dziesmiņas un, ja palūdza, iemācīja. Tāpat visu pļavu puķu

nosaukumus un to, kad uzlēks un norietēs mēness, un kad sāksies paisums vai bēgums. Vārdu sakot, Duglasa acis viņš bija gandrīz vai pats dievs, kurš divdesmitajā gadsimtā dzīvo Ilinoisas pilsētā Grīn- taunā. .

Kādā siltā un burvīgā dienā viņi abi ar Duglasu klaiņoja apkārt: debesu jums viņiem augstu virs gal­vām bija kā apvāzts gaišzils kauss, strautiņi, šķiez- dami mirdzošas šļakatas, traucās pār baltiem ak­meņiem. Diena bija dzidra un tīra kā sveces liesma.

Duglass soļoja cauri šai dienai, domādams, ka tas viss nekad nebeigsies. Tāds skaistums, tāda pilnība. Zāles smarža ar gaismas ātrumu lido viņiem pa priekšu. Līdzās ir draugs, kurš svilpo kā strazds, ejot spārdīdams zemes kukuržņus, kamēr viņš pats, žva­dzinot kabatā atslēgas, rumakā auļo pa taku, un ir tik labi, viss tepat aizsniedzams, ar roku aptaustāms, un tā būs vienmēr.

Tā bija tiešām brīnišķa diena, bet pēkšņi mākonis aizklāja sauli, un viss satumsa.

Džons Hafs labu brīdi kaut ko bubināja, bet Duglass neklausījās. Tad pēkšņi viņš palika stāvam un paska­tījās uz Džonu.

— Kā, ko tu sacīji?

— Tu jau dzirdēji, Dug.

— Kā, vai tu tiešām … brauc projām?

— Dzelzceļa biļete man jau ir kabatā. Čuku-čuku- čuku-puff! Tūūū-tū-tū …

Džona balss noklusa.

Viņš cienīgi izvilka no kabatas dzelzceļa biļeti, un viņi abi nopētīja zaļgani dzelteno papīrīti.

— Jau šodien pat! — Duglass izsaucās. — Žēlīgais dievs! Šodien taču mums norunāts spēlēt krāsas un statujas! Kā tā, tik negaidot? Visu mūžu tu esi dzīvojis Grīntaunā. Kā tad tik pēkšņi kā lapa no zara var ņemt un aizlidot!

— Redzi, mans tētis … — Džons iesāka. — Viņš dabūjis darbu Milvoki. Tikai šodien to uzzinājām …

— Ak dievs, nākamnedēļ ir baptistu pikniks, un Darba svētkos būs milzīgs karnevāls, un tad nāk Visu svēto dienas priekšvakars … Vai tavs tētis nevar palikt kaut vai līdz tam?

Džons papurināja galvu.

— Kaut kas traks! — Duglass izsaucās. — Ļauj man apsēsties!

Viņi apsēdās zem veca ozola tai kalna pusē, no kuras bija redzama pilsēta, un saule meta ap viņiem platas, drebošas ēnas, un zem koka bija dzestrs kā alā. Tālumā vīdēja saulainā, tveices dūmakas apņemtā Grīntauna, kur bija atrauti visi logi. Duglass gribēja mesties uz turieni, cerot, ka pilsēta ar saviem na­miem, savu masu un smagumu varbūt ieslēgtu sevī Džonu, lai nekad vairs neatlaistu un neļautu viņam aizbēgt. \

— Bet mēs esam draugi, — Duglass bezpalīdzīgi izdvesa.

— Draugi mēs arī paliksim.

— Tu atbrauksi kaut reizi nedēļā, jā?

— Tētis saka, reizi vai divas pa gadu. Tas ir astoņ­desmit jūdzes no šejienes.

— Astoņdesmit jūdzes taču nav tālu! — Duglass iesaucās.

— Nē, tālu tas nav, — Džons noteica.

— Manai vecaimātei ir tālrunis. Es tev zvanīšu. Vai varbūt mēs visi aizbrauksim ciemā. Tas tik būs vareni!

Džons ilgi klusēja.

— Nu labi, bet tagad parunāsimies, — Duglass sa­cīja.

— Par ko?

— Apžēliņ, ja tu brauc prom, mums taču miljons vēl jāizrunā! Viss, par ko būtu runājuši nākamo mēnesi, aiznākamo! Par dievlūdzējiem, cepelīniem, akrobātiem, zobenrijējiem! Runāsim tā, it kā tu būtu atgriezies, — nu, teiksim, par tabakas spļāvējiem sienāžiem!

— Savādi, bet es negribu runāt par sienāžiem.

— Agrāk tu gribēji!

-— Tas tiesa. — Džons stingi raudzījās tālumā.

— Bet patlaban, liekas, nav īstais laiks.

— Džon, kas tev lēcies? Tev tik ērmīgs ģīmis . ..

Džons bija aizvēris acis un savilcis šķobīgu seju.

— Dug, vai tu zini Terlu māju, atceries tās gala sienu?

— Protams.

— Mazo, apaļo lodziņu stikli, vai tie vienmēr tur bijuši krāsaini?

— Nu, protams!

— Vai tu zini to pilnīgi droši?

— Šie lodziņi tur bijuši jau pirms mūsu dzimšanas. Bet kādēļ tu jautā?

— Nekad tos nebiju pamanījis, — Džons teica.

— Šodien, garām ejot, paceļu galvu un pēkšņi ieraugu — krāsaini stikli! Dug, nu kur man bijušas acis, ka visus šos gadus neesmu tos redzējis?

— Tu biji aizņemts ar daudz ko citu.

— Tu domā? — Džons pagriezās un, šausmu pār­ņemts, pavērās Duglasā. — Ak dievs, nu kādēļ šie muļķīgie lodziņi mani tik briesmīgi nobaidīja? No kaut kā tāda taču nav jābaidās, vai ne? Bet ja jau es .. . —Viņš saminstinājās. — Ja es līdz šai dienai tos nepamanīju, ko gan vēl citu esmu palaidis garām? Un tas, ko esmu redzējis? . .. Vai tad, kad būšu no šejienes aizbraucis, es spēšu to atcerēties?

— Ko gribēsi, to arī atcerēsies. Pirms diviem gadiem es biju nometnē. Un, tur būdams, es visu atcerējos.

— Nē, tā vis nebija! Tu pats man teici. Naktīs pamozdamies, tu neatcerējies pat mātes seju.

— Nav tiesa!

— Naktīs ar mani tā gadās pat mājā, — šausmīgi nejauka jušana. Tad es ielavos guļošo vecāku istabā un paskatos viņu sejās, lai taču atcerētos! Bet, kamēr tieku līdz savai gultai, atkal jau esmu aizmirsis. Bries­mīgi, Dug, patiešām briesmīgi! — Džons cieši pievilka ceļgalus. — Apsoli man vienu, Dug, jā? Apsoli, ka mani atcerēsies — manu seju un visu citu. Vai apsoli?

— Tas ir tīrais nieks. Man galvā ir kinomašīna. Guļot tikai jānospiež paurī slēdzis, un viss varen skaidri iznirst uz sienas, un tu klaigādams māsi man pretim.

— Dug, aizver acis. Tā, un tagad pasaki — kāda ir mana acu krāsa? Bez lūrēšanas. Kāda ir mana acu krāsa?

Duglass nosvīda. Viņa plakstiņi nervozi raustījās.

— Pie velna, Džon, tas nav godīgi.

— Pasaki!

— Brūnas!

Džons aizgriezās.

— Nē, ser.

— Kā, vai tad nav?

— Ne uz to pusi! — Džons aizmiedza acis.

— Pagriezies šurpu, — Duglass teica. — Nu, parādi.

— Kāda tam nozīme, — Džons sacīja. — Tu esi jau aizmirsis. Tā jau es domāju.

— Nu, pagriezies taču! — Duglass sagrāba Džonu aiz matiem un lēni pagrieza viņu pret sevi.

— Nu labi, Dug.

Džons atvēra acis.

— Zaļas. — Duglass apjucis nolaida rokas. — Tev ir zaļas acis … Bet, paklau, tas taču tikpat kā brūnas. Gandrīz gaiši brūnas!

— Nemelo, Dug.

— Labi, — Dugs nomurmināja. — Es nemelošu. Viņi sēdēja un klausījās, kā citi zēni aurodami

skrien augšā pa kalnu un skaļi sauc viņus.

Viņi gāja skrieties gar dzelzceļa malu, tad atvēra savus brūnos papīra maisiņus ar lenča tiesu un dziļi ievilka piparotā šķiņķa maizīšu, marinēto gurķīšu un krāsaino piparmētru konfekšu smaržu. Pēc tam viņi atkal skrēja un skrēja, un tad Duglass pieplaka zemei un, piespiedis ausi pie karstajām sliedēm, dzirdēja tālīnu vilcienu dunu, kas Morzes rakstā no citas pasaules sūta viņam ziņu uz šo zemes no­stūri, zem šīs svelmainās saules. Viņš izbijies piecē­lās.

— Džon!

Jo Džons skrēja, un tas bija briesmīgi. Ja tu pats skrien, laiks arī skrien. Tu aurē un klaigā, skrien un valsties, un kūleņo, un pēkšņi saule ir norietējusi un nosvilpj vakara vilciens, un tu velcies uz māju vaka­riņot. Atliek tikai ar kaut ko aizrauties, un saule jau ir aiz apvāršņa!"Ir tikai viena iespēja aizturēt laiku — vērot un it neko nedarīt! Tā dienu var izstiept trīs dienu garumā, tik tiešām — vienīgi vērojot!

— Džon!

Nu vairs i nedomā apturēt viņu, ja nu vienīgi ar kādu triku.

— Džon, laižam gar kanti, prom no pārējiem!

Viņi kliegdami metās lejā pa kalnu zibens ātrumā,

apsteidzot vēju, — pāri pļavām un garām staļļiem, līdz sekotāji vairs nebija dzirdami.

Tad abi uzrāpās siena stirpā, kas čabēja zem viņu kājām kā milzīga žagariņu kaudze.

— Tagad it neko nedomāsim, — Džons teica.

— Es arī gribēju sacīt to pašu, — Duglass attrauca.

Viņi sēdēja gluži klusi, nespēdami vien atgūt elpu. Bija dzirdama viegla tikšķēšana, it kā sienā sirinātu kukainis.

Abi saklausīja šo skaņu, bet neskatījās, no kurienes tā nāk. Kad Duglass pārlika roku citur, tikšķēja atkal citā vietā. Kad viņš to ielika klēpī, tikšķēšana bija dzirdama tur. Viņš aši pameta acis uz leju. Pulkstenis bija trīs.

Duglass slepus uzlika pulkstenim plaukstu un pa­grieza rādītājus atpakaļ.

Nu viņiem vienreiz būs laiks kārtīgi, kā nākas, pavērot pasauli, sajust, ka saule kā ugunīgs vējš traucas pāri pār debesu jumu.

Tomēr beidzot Džons laikam juta, kā izstiepušās un pārvietojušās viņu bezķermeniskās ēnas, un nopra­sīja:

— Cik pulkstenis, Dug?

— Pustrīš.

Džons pavērās debesis.

Nevajag! — Duglass klusībā lūdzās.

— Izskatās, ka pusčetri vai četri, — Džons sacīja. — Skauti, tie prot noteikt laiku pēc saules.

Duglass nopūtās un lēni atgrieza pulksteni atpakaļ.

Džons klusēdams vēroja viņu. Duglass pacēla galvu. Džons viegli iebelza viņam pa plecu.

Pēkšņi iznira vilciens, joņodams ar tādu ātrumu, ka zēnu bars līdz ar Džonu un Duglasu tik tikko paguva atlēkt sāņus, kliedzot un vicinot dūres tam pakaļ. Vilciens rēkdams izgaisa tālē līdz ar divisimt pasažieriem. Palika tikai putekļu mākonītis, kas, uz brīdi uzvirmojis, nosēdās zilo sliežu starpas zelta klusumā.

Zēni devās uz māju.

113

— Kad man būs septiņpadsmit gadu, es braukšu

8 — 360

uz Cincinati un kļūšu par lokomotīves kurinātāju, —• Čārlijs Vudmens pavēstīja.

— Man Ņujorkā dzīvo tēvocis, — teica Džims. — Es braukšu uz Ņujorku un būšu iespiedējs.

Duglass nevaicāja, ko darīs citi. Viņš jau dzirdēja vilcienus dziedam un redzēja zēnu sejas aizslīdam uz vagonu platformām vai piespiestas pie vagonu lo­giem. Cits pēc cita viņi slīdēja prom. Palika tukšas sliedes un vasaras debesis, bet viņš pats citā vilcienā trauca uz citu pusi.

Zeme zem kājām sagrīļojās, un Duglass redzēja, ka zēnu ēnas arvien vairāk attālinās, un ap viņu viss satumsa.

Viņš norija kaklā iesprūdušu kamolu, spalgi ieklie­dzās un, atvēzējis dūri, ietrieca debesīs bumbu.

— Kurš pirmais!

Smiedamies, rokas vēcinādami, viņi drāza pa slie­dēm uz priekšu, ka dimdēja vien. .Džons Hafs skrēja viegli, neskarot zemi. Duglasu tā visu laiku vilka uz leju.

Pulkstenis bija septiņi, vakariņas paēstas, un pui­kas atkal lasījās kopā, cits pēc cita blākšķinot dur­vis, kamēr vecāki sauca viņiem pakaļ, lai taču tās tik briesmīgi nesitot. Duglass un Toms, un Čārlijs, un Džons stāvēja bariņā līdz ar citiem: bija pienācis laiks spēlēt paslēpes un statujas.

— Vai nu vienu, vai otru, — Džons sacīja. — Drīz man jābūt mājās. Deviņos atiet vilciens. Kurš turēs?

— Es, — Duglass teica.

— Pirmoreiz redzu, ka atradies viens, kurš pats piesakās turēt, — Toms brīnījās.

Duglass ilgi raudzījās Džonā.

— Izklīst, — viņš teica.

Zēni, skaļi klaigādami, pajuka uz visām pusēm.

Džons kāpās atpakaļ, tad apcirtās un lēkšoja prom. Duglass sāka lēni skaitīt. Viņš ļāva zēniem aizskriet, izklīst, noslēpties savā pasaulītē. Kad kājas tos nesa jau pašas no sevis un tie gandrīz vairs nebija re­dzami, viņš dziļi ievilka elpu un nosauca:

— Sastingt!

Visi sastinga.

Duglass lēnītiņām gāja uz turieni, kur kā bronzā liets briedis mijkrēšļa pustumsā stāvēja Džons Hafs.

Tālāk — paceltām rokām, grimasēs savilktām sejām un acīm tik spožām kā izbāztiem zvēriņiem — stāvēja citi zēni.

Bet te bija Džons, viens un nekustīgs, un neviens nedrīkstēja skraidīt vai sākt aurot un visu sabojāt.

Duglass apgāja statujai apkārt vispirms no vienas, tad no otras puses. Tā nekustējās. Tā nerunāja. Ar vieglu smaidu uz lūpām tā raudzījās tālumā.

8*

115

Bija gandrīz vai tāpat kā toreiz, pirms vairākiem gadiem Čikāgā, kad viņš, aizvests uz milzīgu, mar­mora statujām pilnu māju, klusumā bija klīdis starp tēliem. Tikai šoreiz tas ir Džons Hafs ar zāles trai­piem uz ceļgaliem un bikšu dibena, saskrāpētiem pirk­stiem un nobrāztiem elkoņiem. Džons Hafs ar tenisa kurpēm kājās, kas pierimušas, kā klusumā ieautas. Ar muti, kas pa vasaru notiesājusi veselu lērumu aprikožu kūku un pateikusi ne mazums prātīgu vārdu par dzīvi un pasaules iekārtojumu. Ar acīm, kuras nav aklas kā statujai, bet pilnas kausēta zaļ­gana zelta. Ar tumšiem matiem, ko vēja pūsma jauc un plivina šurpu turpu. Ar rokām, uz kurām ir vai visa pilsēta, ceļu putekļi un koku mizas, ar pirk­stiem, kas smaržo pēc siena un vīnstīgām, zaļiem āboliem, vecām monētām un zaļajām vardēm. Ar ausīm, kurām cauri spīd saule, — siltām un sārtām kā vaskaini persiki, un elpu, kas smaržo pēc pipar­mētrām.

— Tā ka tu nekustinātu ne skropstiņu, Džon, — Duglass sacīja. — Es tev pavēlu bez kādām ierunām palikt te stāvam trīs stundas no vietas!

— Dug .. .

Džona lupas sakustejas.

— Sastingt!

Džons atkal sāka raudzīties debesīs, bet viņa lūpas vairs nesmaidīja.

— Man jāiet, — viņš čukstēja.

— Mierā! Tāds taču noteikums!

— Es nevaru, man jāiet uz māju, — Džons teica.

Statuja sakustējās, nolaida rokas un pagrieza

galvu, lai paskatītos uz Duglasu. Viņi abi cieši vērās viens otrā. Arī citi zēni nolaida rokas.

— Spēlējam vēlreiz, — Džons ierosināja, — tikai šoreiz turēšu es. Izklīst!

Puikas aizskrēja.

— Sastingt!

Visi, arī Duglass, sastinga.

— Nedrīkst kustēties! — Džons sauca. — Ne par matiņu!

Viņš piegāja pie Duglasa un apstājās līdzās.

— Saproti, ka citādi nevar, — viņš teica.

Duglass raudzījās saulrieta debesīs.

— Visiem trīs minūtes palikt kā statujām! — Džons nokliedza.

Duglass juta, ka Džons apiet viņam apkārt, tāpat kā pirms brīža viņš bija apgājis Džonam. Tad sajuta vieglu belzienu pa plecu.

— Uz redzi, — Džons teica.

Tad bija dzirdams tikai viens švīkstiens, un Dug­lass bez atskatīšanās saprata, ka aiz muguras neviena vairs nav.

Kaut kur tālumā nosvilpa vilciens.

Labu brīdi Duglass tā stāvēja, gaidot, lai noklust skrējiena dima, bet tā vēl arvien nenoklusa. Džons

skrien bez apstājas, taču izklausās, ka viņš nemaz neattālinās, Duglass nodomāja. Kādēļ šī dipoņa nenokļūst?

Un tad viņš saprata, ka dzird tikai pats savus du­nošos sirdspukstus.

Diezgan! Viņš piespieda roku pie krūtīm. Pietiek dauzīties! Es negribu dzirdēt šo skaņu!

Un tad viņš juta, ka klīst pa mauriņu starp citām statujām, nevarēdams pateikt, vai tās arī atdzīvoju­šās vai nē. Tās šķita galīgi nekustīgas. Viņš pats tik tikko spēja pavilkt kājas. Ķermenis bija kā svina pieliets.

Kāpjot augšup pa lieveņa kāpnēm, viņš pēkšņi pa­griezās atpakaļ un palūkojās uz zālāju.

Tas bija tukšs.

Pa visu ielu nogranda šāvieni. Cita pēc citas no- blaukšķēja durvis, kuras nodeva saulrieta zalvi.

Statujas tomēr ir labākas, Duglass nodomāja. Tās var noturēt savā mauriņā. Tikai nedrīkst atļaut tām kustēties. Ja vienreiz atļausi, tad viss pagalam.

Un pēkšņi viņš izšāva gaisā dūri, draudot zālājam, ielai un vakara tumsai. Viņa seja bija sarkana, acis kvēloja.

— Džon! — viņš iekliedzās. — Ei, Džon! Tu esi mans ienaidnieks, dzirdi? Tu neesi mans* draugs! Nekad, it nekad nebrauc vairs atpakaļ! Prom no ma­inām acīm, vai dzirdi! Tu esi mans ienaidnieks! Starp mums viss ir cauri, briesmeklis tāds, — cauri, jā, un uz visiem laikiem! Džon, vai tu mani dzirdi, Džon!

It kā milzīgā lampā aiz pilsētas kāds būtu zemāk nogriezis degli, debesis galīgi satumsa. Duglasam, stāvot uz lieveņa, drebēja lūpa un raustījās seja. Dūre joprojām bija draudoši pacelta. Viņš paskatī­jās uz savu dūri, un tā izplūda, un aiz tās izplūda visa pasaule.

Tumsā, vilkdamies augšup pa kāpnēm, Duglass it neko neredzēja — arī sažņaugtās dūres ne, tikai juta, ka raustās seja, un vienā gabalā atkārtoja:

— Lai viņš brauc ratā, es viņu ienīstu, lai viņš brauc ratā, es viņu ienīstu!

Pēc minūtēm desmit pa aklu tumsu viņš beidzot sasniedza kāpņu galu . ..

G

— Tom, — Duglass ierunājās, — apsoli man kaut ko, jā?

— Apsolu. Un kas tas ir?

— Tu esi mans brālis, un, lai gan es reizēm skai- šos uz tevi, tu vienmēr turies kopā ar mani, noru­nāts?

— Vai tas nozīmē, ka nu es drīkstēšu bizot tev līdz, kad jūs ar lielajiem puikām dosieties savos kle­jojumos?

— Tas ir… nu jā . .. protams, arī to. Bet, galve­nais, nepamet mani, vai skaidrs? Skaties, ka nepa- skrien zem automašīnas vai nenovelies no kādas klints.

— Ha, ko vēl neizgudrosi! Domā, es esmu muļķis, vai?

— Ja nu patiešām notiks visļaunākais un mēs abi reiz būsim galīgi veci — gadus četrdesmit vai četr­desmit piecus —, tad nopirksim Rietumos zelta rak­tuves un sūksim pīpes un audzēsim bārdas.

— Audzēsim bārdas! Tas tik būs numurs!

— Kā jau es teicu, turies kopā ar mani un skaties, lai tev nekas nenotiktu.

— Par mani tu vari būt pilnīgi drošs, — Toms apgalvoja.

— Ne jau par tevi es tik daudz uztraucos, cik par to, kā dievs vada pasauli, — Duglass sacīja.

Toms brīdi pārdomāja šos vārdus.

— Nekas, Dug. Bet viņš tomēr cenšas.

O

Viņa iznāca no vannas istabas, likdama jodu uz pirksta, ko bija gandrīz vai nošņāpusi, griežot sev kokosa tortes gabalu. Šai brīdī uz lieveņa parādījās pastnieks. Viņam ienākot, noblākšķēja durvis. El­mīra Brauna bezmaz vai paklupa.

— Sem! — viņa iesaucās, vēcinot ar jodu notriepto pirkstu, lai tik briesmīgi nedzeldina. — Es tiešām nespēju pierast pie tavām pastnieka izdarībām. Katru reizi, nākdams iekšā, tu mani pārbaidi gluži stīvu.

Sems Brauns stāvēja ar pustukšu pasta somu un kasīja galvu. Tad atskatījās uz durvīm, it kā pa tām rāmi dzidrajā vasaras rītā pēkšņi sāktu velties mig­las vāli.

— Kā tu šodien tik agri, Sem? — viņa jautāja.

— Jāiet vēl atpakaļ, — viņš tāds kā apmulsis atbildēja.

— Nu, saki, kas noticis? — Sieva pienāca un pavē­rās viņa sejā.

— Varbūt nekas, bet varbūt daudz kas. Tikko kā nodevu pastu mūsu kaimiņienei Klārai Gudvoterei…

— Klārai Gudvoterei?!

— Tādēļ jau tūliņ nav jākliedz. Tās bija grāmatas no Viskonsinas pilsētas Rasinas, no Džonsona—Smita firmas. Viena saucās… pag, kā nu bija… — Viņš sa­rauca pieri, tad atcerējās. — «Albertus Magnus», tā ja. «Interesanti, saistoši, pārbaudīti ĒĢIPTIEŠU BRĪNUMI jeb…» — Viņš raudzījās griestos, it kā cerot tur izburtot tālāko. — «… jeb baltā un melnā maģija, kura atklāj aizliegtās zintis un seno filozofu noslēpumus»!

— Klārai Gudvoterei, tu saki?

— Pa ceļam es iemetu acis pirmajās lappusēs, — beigu beigās, kas gan tur slikts. «Dzīves diskrētie no­slēpumi slavena zinātnieka, filozofa, ķīmiķa, naturā­lista, okultista, astrologa, alķīmiķa, metalurga, zināt­nieka, visu maģiju un burvestību tulka atklājumā, kā arī mistikas plīvurā tīto mākslu un zinātņu izskaid­rojums.» Lūk, kā! Galva man, nudien, kā Zālamanam. Varu noskaitīt visu pēc kārtas, kaut arī ne velna nesaprotu.

Elmīra blenza uz savu ar jodu noziesto pirkstu, it kā tas nemaz nebūtu viņas.

— Klārai Gudvoterei, — viņa nomurmināja.

— Kad es nodevu sūtījumu, viņa pavērās man tieši acīs un teica: «Nu gan es kļūšu par īstu burvi. Viens divi dabūšu diplomu un sākšu darboties. Buršu vecus un jaunus, lielus un mazus, gan pa vienam, gan arī vairumā.» Tad viņa kaut kā ērmīgi iesmējās, iebāza degunu grāmatā un iegāja iekšā.

Elmīra aplūkoja savu nobrāzto elkoni, ar mēli bai­līgi aptaustīja izkustējušos zobu.

Noklaudzēja durvis. Toms Spouldings, kurš tobrīd uz ceļgaliem tupēja Elmīras Braunas mauriņā, pacēla galvu. Viņš pašlaik pētīja skudru pūzni, kādu sen nebija izdevies atrast, — tādu ar lielu un plašu eju, kur mudžēt mudžēja sarkanās skudras, kas tekāja šurpu turpu un atspērušās stiepa savus nesamos — beigtu sienāžu gabaliņus vai putniņu atliekas. Bet pēkšņi — kas tad tas? Misis Brauna stāv uz lieveņa grīļodamās, it kā tikai nupat atklājusi, ka zeme joņo izplatījumā ar sešdesmit triljoni jūdžu ātrumu sekundē! Viņai aiz muguras stāv misters Brauns, kurš nekā nezina par šīm jūdzēm un, ja arī zinātu, neuztrauktos.

— Ei, Tom! — misis Brauna sauca. — Man vaja­dzīgs morāls atbalsts un upurjērs. Nāc līdz!

Un, neskatīdamās, kur sper kāju, viņa metās dār­zam pāri, samīdot skudras, notraucot pieneņu galvi­ņas un ar smailajiem papēžiem izminot puķu dobes.

Toms vēl brīdi palika tupam,, vērodams misis Brau- nas mugurpusi, kad viņa aizklumburoja pa ielu. Viss vēstīja, ka gaidāma melodrāma un interesants pie­dzīvojums, lai gan kaut kas tāds, pēc viņa uzskata, reti kad bija saistīts ar sievieti; tiesa, misis Braunai uz lūpas bija mazītiņas pirāta ūsiņas; Pēc mirkļa Toms jau atradās viņai līdzās.

— Misis Brauna, jūs izskatāties kā jukusi.

— Tu nemaz nezini, ko tas nozīmē, puisīt!

— Uzmanīgi! — Toms iekliedzās.

Misis Brauna paklupa pār kādu akmeni.

— Ak vai, misis Brauna!

— Nu, vai tu redzi? — Misis Brauna uzrausās sēdus. — Tas ir Klāras Gudvoteres pirksts! Viņas melnā maģija!

— Melnā maģija?!

— Nekas, puisīt. Tepat jau ir lievenis. Tu ej pa priekšu un novāc no ceļa visas neredzamās saites. Tad piespied durvju zvanu, tikai tūdaļ pat atrauj roku, citādi pirksts vēl kļūs melns kā ogle!

Toms negāja zvanam ne tuvumā.

— Klāra Gudvotere! — Misis Brauna viegli pie­spieda zvanu ar jodu noziesto pirkstu.

Kaut kur tālu vecās, krēslainās mājas tukšajās, vēsajās istabās īsi nošķinda sudraba zvans.

Toms klausījās. Iekšā bija dzirdama viegla čaboņa, it kā tur aizskrietu pele. Viesistabas logā sakustējās aizkars un pavīdēja kāda ēna.

— Helou, — klusa balss sacīja.

Un pēkšņi svaiga kā piparmētru konfekte aiz mos­kītu tīkla durvīs parādījās misis Gudvotere.

— A, Elmīra, ta esat jus! Un Toms ari. Ko tad jus abi…

— Jūs mani te nesteidziniet! Vai tiesa, ka jūs taisoties kļūt par īstu burvi?

Misis Gudvotere pasmaidīja.

— Ak jūsu vīrs ir ne vien pastnieks, bet arī likuma sargs. Pat to jau paguvis izokšķerēt!

— Viņš nelasa citu sūtījumus.

— No mājas līdz mājai viņš iet desmit minūtes, smiedamies lasa visas atklātnes un uzlaiko citiem sūtītus zābakus.

— Neko viņš nav lasījis. Jūs pati viņam stāstījāt par šīm grāmatām.

— Tas taču bija vienīgi joks. Kļūšu par burvi, es viņam saku un — blaukš! — aizcērtu durvis. Bet Sems liekas prom pa kaklu pa galvu, it kā es būtu iedzēlusi. Kad es jums saku, šī cilvēka smadzenēs nav nevienas vienīgas rievas!

— Par savu maģiju vakar jūs runājāt arī kur citur . ..

— Jūs gribat sacīt — Sendviču klubā?

— … kur mani tīšuprāt neielūdzāt.

— Mēs domājām, ka šai nedēļas dienā jūs mēdzat apciemot vecmāmiņu.

— Ja es būtu ielūgta klubā, tad apciemojumu pār­liktu uz citu dienu.

— Nekas īpašs tur nenotika. Mēs ēdām sviestmai­zes ar šķiņķi un marinētiem gurķīšiem, un es sacīju: — Beidzot nu dabūšu burves diplomu. Gadu gadiem jau mācos melno maģiju!

— Jā, to man stāstīja pa telefonu.

— Nu vai šie modernie aparāti nav burvīgi! — misis Gudvotere izmeta.

— Jūs esat Maijpuķīšu kluba priekšsēdētāja gan­drīz vai kopš Pilsoņu kara laikiem, tādēļ pasakiet skaidri un gaiši, vai tikai te nav kāda burvestība,

ar kuru jūs allaž piespiežat mūs no gada gadā jūs ievēlēt?"

— Un jūs vēl vaicājat, mana mīļā? — misis Gud­votere attrauca.

— Rīt atkal ir vēlēšanas, un es gribētu zināt, vai jūs būsiet tik nekaunīga, ka arī šoreiz izvirzīsiet savu kandidatūru?

— «Jā» un vēlreiz «jā». Bet, jūsu zināšanai, mana mīļā, šīs grāmatas es nopirku savam krustdēlam Raulam. Viņam ir tikai desmit gadiņi, un viņš katrā cepurē meklē trusīti. Es viņam saku, tas ir tikpat vel­tīgi kā meklēt kaut kriksīti veselā saprāta dažu manu paziņu smadzenēs, taču viņš neparko neliekas mierā, un tādēļ gribu uzdāvāt viņam šīs grāmatas.

— Kaut jūs zvērētu pie pašas bībeles, tik un tā neticu!

— Bet tā ir vistīrākā patiesība. Es tikai joka pēc tēloju burvi. Mūsu dāmas spiedza kā nepilnīgas, kad es viņām stāstīju par melno maģiju. 2ēl, ka jūs vakar nebijāt klubā.

— Toties es būšu tur rīt, lai cīnītos pret jums ar zelta krustu un uzlaistu jums visu labo spēku armiju, — Elmīra atcirta. — Bet tagad pasakiet, kā­das maģiskās grabažas te vēl jums ir?

Misis Gudvotere parādīja uz galdiņa pie pašām durvīm.

— Es pērku visvisādas burvju zālītes. Tās dīvaini smaržo un Raulam ļoti patīk. Šeit, šajā tūtā, ir rūta, te kumeļpēda, bet te — melnkoka sakne; te — melnais sērs, bet šeit tā saucamie kaulu milti.

— Kaulu milti! — Elmīra atsprāga atpakaļ, iebel­žot Tomam pa potīti. Toms iekaucās.

— Bet te — vērmeles un paparžu lapas, ar ko var šautenēs iesaldēt lodes un miegā lidot līdzīgi sikspār­nim — kā rakstīts šīs grāmatiņas desmitajā nodaļā.

Puišeļiem der palasīt šādu literatūru. Nu, bet, sprie­žot pēc jūsu sejas, jūs neticat, ka tāds Raul-s vispār ir. Viņš dzīvo Springfīldā, varu iedot adresi.

— Kā tad, — Elmīra nošņāca, — unr tiklīdz es viņam aizrakstīšu, jūs iekāpsiet Springfīldas auto­busā, aizbrauksiet līdz Galvenajam pastam, sadabū- siet tur manu vēstuli un bērna rokrakstā rakstīsiet atbildi. Es jūs gan pazīstu!

— Misis Brauna, nu sakiet man atklāti, ka jūs gri­bat kļūt par Maijpuķīšu kluba priekšsēdētāju, vai ne tā? Jau desmit gadus jūs pēc tā dzenaties, izvirzot savu kandidatūru. Bet katru reizi viss beidzas ar to, ka dabūjat vienu vienīgu balsi. Pati savējo. Elmīra, nu, ja mūsu dāmas gribētu, viņas sen būtu jūs ievē­lējušas. Taču, kā redzu, jums nav ko cerēt, jo jūs esat vientuļa saucēja balss tuksnesī. Bet kā būtu, ja rīt es izvirzītu jūsu kandidatūru un pati balsotu par jums?

— Tad tur it nekas neiznāks, — Elmīra sacīja. — Pagājušo gadu pirms vēlēšanām es taisni briesmīgi apsaldējos. Tiklīdz pienāk šī svarīgā diena, tā es nespēju iziet no mājas. Gadu pirms tam es salauzu kāju. Kaut kāda dīvaina sakritība. — Viņa nikni pablenza uz misis Gudvoteri. — Un tas vēl nemaz nav viss! Pagājušo mēnesi es sešas reizes sagriezu pirkstu, desmit reizes sasitu ceļgalu, divreiz nokritu no lieveņa, — vai dzirdat — veselas divas reizes! Bez tam es vēl sasitu logu, četrus šķīvjus un vāzi, par ko biju samaksājusi dolāru četrdesmit piecus centus, un turpmāk jūs saņemsiet no manis rēķinu par katru šķīvi, kas sasists manā mājā vai arī tās apkaimē!

— Tad es līdz Ziemassvētkiem izputēšu, — misis Gudvotere noteica. Viņa strauji iznāca ārā, skaļi aiz- cērtot durvis aiz sevis.

— Elmīra Brauna, cik jums ir gadu?

— Tas jau droši vien ierakstīts kada no jusu mel­najām grāmatām. Trīsdesmit pieci.

— Nu, ja jums ir trīsdesmit pieci… — Misis Gud­votere savilka lūpas un, acis mirkšķinot, sāka rēķi­nāt. — Tas ir apmēram divpadsmit tūkstoši septiņi simti septiņdesmit piecas dienas, tātad, ja skaita pa trim vienā dienā, ap divpadsmittūkstoš uztraukumu, divpadsmittūkstoš visādu brēku un divpadsmittūkstoš likstu un ķibeļu. Neko teikt, varen bagāta dzīve! Spiežu jums roku!

— Eita jūs … — Elmīra centās atgainīties.

— Jūs, mīļā, esat visneveiklākā sieviete Grīntaunā. Jūs nevarat apsēsties, nesalaužot krēslu. Jūs nevarat piecelties, nesaminot kaķi. Jūs nevarat pāriet pār klaju lauku, neiekrizdama akā. Jūsu dzīve ir viena vienīga neveiksmju sērija, nu kādēļ jūs pati to negribat atzīt?

— Visās šais likstās vainojama nevis mana neveik­lība, bet gan jūs. Tiklīdz jūs esat manas mājas tuvumā, man tūliņ izkrīt no rokām katliņš vai strāva iesit pa pirkstu.

— Mana mīļā, tik mazā pilsētiņā kā šī mēs katrs vismaz reizi dienā esam cits cita mājas tuvumā.

— Tātad jūs atzīstat, ka bijāt tuvumā?

— Es atzīstu, ka šī iL-mana dzimtā pilsēta, bet daudz ko dotu, lai būtu dzimusi Kenošā vai Zaienā. Elmīra, aizejiet pie sava zobārsta, lai viņš izkniebj jūsu čūskas mēli!

— Ai! — Elmīra iespiedzās. — Ai-ai-ai!

— Mans mērs nu vienreiz ir pilns. Melnā maģija līdz šim mani neinteresēja, bet tagad laikam sākšu tai pievērsties. Vai dzirdat? Jūs esat kļuvusi nere­dzama. Kamēr šeit stāvēju, es jūs nobūru. Jūs esat pilnīgi izgaisusi.

— Tas nevar būt!

— Jā gan, — burve apstiprināja. — Jau agrāk es jūs īsti nespēju saskatīt.

Elmīra izrāva no kabatas spogulīti.

— Bet es taču te stāvu!

Viņa ieskatījās ciešāk un ievaidējās. Tad pacēla roku kā cilvēks, kurš skaņo arfu, izrāva sev matu un turēja gaisā kā lietisku pierādījumu.

— Vai redzat! Līdz šim brīdim man nebija neviena sirma mata!

Burve mīlīgi pasmaidīja.

— Ielieciet to krūzē ar stāvošu ūdeni, un rīt tas būs pārvērties par tārpu. Nē, nu paskatieties uz sevi no malas! Visu mūžu jūs vainojat citus savās likstās un neveiksmēs! Vai jūs esat lasījusi Šekspīru? Viņa lugās ir norādes aktieriem: NEMIERS UN SATRAU­KUMS. Tā esat jūs, Elmīra! Nemiers un satraukums! Bet tagad atstājiet manu māju, citādi pieburšu jums pierē punus un likšu visu nakti vārstīt muti! Šurrr- bur-burrr! /

Viņa savicināja rokas tieši Elmīras deguna priekšā, kā atvairot knišļu baru.

— Ir nu gan šovasar mušu, ka biezs! — viņa noteica.

Tad iegāja iekšā un aizbultēja durvis.

— Nu man reiz pietiek, misis Gudvotere, — Elmīra nošņāca, sakrustodama rokas uz krūtīm. — Es jums saku pēdējo reizi: atsauciet savu kandidatūru vai nāciet man pretī godīgā cīņā, un redzēsiet, ka es jūs pārspēšu un dāmas rīt ievēlēs mani! Es ņemšu līdz arī Tomu. Nevainīgu, sirdsskaidru puisēnu. Un nevainība un sirdsskaidrība rītdien uzvarēs.

— Es nemaz neesmu tik nevainīgs, misis Brauna, — Toms ieteicās. — Māmiņa sacīja, ka .. .

— Nerunā, Tom! Ja es saku, tad tā arī ir. Tu stā­vēsi pie manas labās rokas, puisīt.

— Jā, mem.

— Tas ir, ja es pārdzīvošu šo nakti, — Elmīra tur­pināja, — kad šī dāma taisīs man līdzīgas vaska lel­lītes un durs tām sirdīs sarūsējušas adatas. Ja rīt, saulei lecot, tu atradīsi manā gultā tikai sačervelē- jušos vīģi, tad zini, Tom, kurš norāvis augli. Un tad misis Gudvotere būs Maijpuķīšu kluba priekšsēdē­tāja līdz simt deviņdesmit piecu gadu vecumam.

— Kur nu, mana mīļā, — misis Gudvotere sacīja, — man jau tagad ir trīssimt gadu. Kur tas laiks, kopš mani nesauc vairs vārdā, bet tikai par VIŅU. — Un viņa pabikstīja ar pirkstu uz ielas pusi. — Abraka- dabra-zimmiti-ZEMM! Kā jums tas patīk?

Elmīra metās bēgt.

— Gan jūs rīt redzēsiet! — viņa sauca.

— Līdz rītam, mana mīļā! — misis Gudvotere atbildēja.

Toms paraustīja plecus un devās Elmīrai nopakaļ.

Skrienot pāri ielai, Elmīra iespiedzās.

— Misis Brauna! — Toms iekliedzās.

Kāda automašīna, atpakaļgaitā stūrējot ārā no garāžas, uzbrauca uz Elmīras labās kājas lielā pirksta.

Naktī misis Braunas kāja nejauki sāpēja, tādēļ viņa piecēlās un gāja uz virtuvi, kur apēda gabalu auksta cāļa un sastādīja sīku jo sīku savu likstu un nelaimju sarakstu. Pirmkārt — pagājušā gada slimī­bas. Trīs saaukstēšanās, četri nelieli gremošanas traucējumi, uzpūsts vēders, artrīta lēkme, lumbago lēkme, ko viņa noturēja par podagru, stiprs bronhīts, astmas aizsākums, plankumi uz rokas, auss iekaisums, kura dēļ viņa vairākas dienas staigāja tāda kā pie­dzērusi, muguras sāpes, galvas sāpes un slikta dūša. Par zālēm izdoti deviņdesmit astoņi dolāri septiņ­desmit astoņi centi.

Otrkārt — pēdējā gadā sasistās lietas: divas lam­pas, sešas vāzes, desmit šķīvji, zupas bļoda, divi logi, sešas glāzes, viens kristāla lustras karulītis, bez tam — salauzts viens krēsls un saplēsts dīvāna spil­vens. Kopā divpadsmit dolāri desmit centi.

Treškārt — šīs nakts ciešanas. Sāp mašīnas sabrauktais pirksts. Vēders nav kārtībā. Mugura stīva. Kājas kā pamirušas. Acu priekšā tāda kā sārta migla. Uz mēles riebīga garša. Ausīs zvana un džinkst. Cik tas viss sanāk? To aplēsdama, viņa gāja atpakaļ uz guļamistabu.

Desmit tūkstoši dolāru par šīm ciešanām.

— Bet dabū nu rokā bez tiesas sprieduma! — viņa pusbalsī noteica.

— Ko-o? — viņas vīrs pamodies atņurdēja.

Viņa apgūlās.

— Es gluži vienkārši atteicos mirt.

— Kā tu teici? — viņš noprasīja.

— Neparko nemiršu! — viņa pavēstīja, cieši vēr­damās griestos.

— To jau es vienmēr esmu teicis, — viņš norūca, pagriezās un krāca tālāk.

Otrā rītā misis Brauna agri bija kājās un aizlika uz bibliotēku, no turienes — uz aptieku un tad atkal uz māju, un ap pusdienas laiku, kad viņas vīrs Sems pārnāca ar tukšu pasta somu, viņa brūvēja kaut kādu dziru.

— Pusdienas ir ledusskapī, — Elmīra teica, maisot lielā glāzē zaļganu putriņu.

— Ak kungs, kas tad tas? — viņas vīrs jautāja. — Izskatās tā kā pēc piena kokteiļa, kas četrdesmit gadus stāvējis saulē. Virsū tāds kā pelējums, lai.

— Pret burvestību jācīnās tikai ar burvestību.

— Vai tu taisies to dzert?!

— Jā, un tad došos uz Maij puķīšu klubu veikt dižus darbus.

Semjuels Brauns paostīja brūvējumu.

— Varu ieteikt tev tikai vienu. Vispirms aizej un tikai tad liec to pie mutes. Kas tur ir iekšā?

— Sniegs no eņģeļu spārniem jeb, citiem vārdiem, mentols, ar kuru apslāpēt cilvēku dedzinošās elles liesmas, kā teikts šai bibliotēkas grāmatā. Svaiga, tikko izspiesta vīnogu sula, lai, par spīti tumšajiem rēgiem, domas paliktu tīras un gaišas. Tad vēl sarka­nais rabarbers, saberzts zobakmens, baltais cukurs, olas baltums, avota ūdens un āboliņa pumpuri, kuros ir zemes dzīvinošais spēks. Kur nu, visu nav iespē­jams uzskaitīt! Kā jau te rakstīts — labais pret ļauno, baltais pret melno. Tagad es noteikti uzvarēšu!

— Viss jau var būt, ka tu uzvarēsi, — viņas vīrs teica. — Lai nu tev veicas.

— Es domāšu ģaišas domas. Pa ceļam paņemšu līdzi Tomu, kurš būs mans sargeņģelis.

, — Nabadziņš, — viņas vīrs nopūtās. — Nevainīgs bērns, kā tu saki, un viņam nu jākļūst par upurjēru, kamēr jūs dalīsiet Maij puķīšu troni.

— Nekas viņam nenotiks, — Elmīra noteica un ielēja burbuļojošo brūvējumu auzu pārslu burkā, uzlika vāku un izmetās ārā, nekur neuzraujot ne kleitu, ne jaunās deviņdesmit astoņu centu zeķes. Tādēļ jo īpaši apmierināta, viņa devās uz Spouldingu māju, kur viņu gaidīja Toms baltā uzvalciņā, kā viņa bija tam piekodinājusi.

— Pfū! — Toms izsaucās. — Kas jums tur tajā burkā?

— Liktenis, — Elmīra atbildēja.

129

— Lai nu tā būtu, — noteica Toms, turoties pāris soļu attālumā.

9 — 300

Maij puķīšu klubs bija pilns dāmu, kuras raudzījās - spogulīšos, kārtoja tērpus un cita citai apvaicājās, vai nav redzami apakšsvārki.

Pulksten vienos pa kāpnēm uznāca misis Brauna ar puisēnu baltā uzvalciņā. Viņš bija aizspiedis degunu un aizmiedzis vienu aci, tā ka gandrīz vai neredzēja, kur liek kāju. Misis Brauna pameta ska­tienu uz dāmu pūli, tad uz savu burku, noņēma vāku un pavērās iekšā, bet viņai pēkšņi aizrāvās elpa un viņa atlika vāku atpakaļ, tā arī ne pilītes neiedzē­rusi. Pēc tam viņa devās uz zāli, un viss vestibils nošalca viegli kā zīds, dāmām aiz muguras sačuk­stoties.

Misis Brauna ar Tomu apsēdās pēdējā rindā, un puisēns šķita pagalam nelaimīgs. Saviebtu seju viņš pārlaida skatienu dāmu pulkam un tad aizmiedza acis. Elmīra atvēra burku un lēni izdzēra tukšu.

Vienos trīsdesmit kluba priekšsēdētāja misis Gud­votere pieklaudzināja ar āmuriņu, un vairums dalīb­nieču apklusa.

— Cienītās dāmas, ir pienākušas vēlēšanas, — viņa noskandināja pāri zīda un tafta jūrai, kuras viļ­ņos ik pa gabalam pazibēja baltas un pelēkas mež­ģīņu putas. — Bet, pirms mēs sākam, man šķiet, misis Brauna, mūsu izcilā grafologa dzīves biedre . ..

Telpu pāršalca smiekli.

Elmīra iegrūda Tomam ar elkoni sānos.

— Kas tas ir — «grafologs»?

— Nezinu, — Toms, acis aizmiedzis, nikni nošņāca, jo šī duncka viņu pārsteidza pilnīgi negaidot.

— … kā jau teicu, mūsu izcilā rokrakstu pēt­nieka Semjuela Brauna . .. (atkal nošalca smiekli) … Savienoto Valstu pasta darbinieka sieva misis Brauna vēlas izteikties, — misis Gudvotere turpināja. — Lū­dzu, misis Brauna!

Elmīra piecēlās. Saliekamais krēsls aiz viņas ap­

gāzās un skaļi aizcirtās kā lāču lamatas. Viņa salēcās un sagrīļojās, kurpju papēžus krakšķinādama, tā ka šķita — tie sabirzis putekļos.

— Man ir daudz kas sakāms, — viņa iesāka, turot tukšo burku un bībeli vienā rokā. Ar otru viņa sa­grāba Tomu un īrās uz priekšu, uzgrūdās ejas malā sēdošajām dāmām un sauca: —• Kur jums ir acis! Uzmanīgāk!

Kad misis Brauna sasniedza paaugstinājumu, viņa nejauši apgāza glāzi ar ūdeni, kurš nu tecēja pāri galdam un sāka pilēt uz grīdas. To redzot, viņa ar baltu aci pablenza uz misis Gudvoteri un visžēlīgi atļāva tai saslaucīt ūdeni ar mutautiņu. Tad uzvaroši pacēla tukšo burvju zāļu burku pret misis Gudvoteri un čukstēja:

— Vai zināt, kas te bija iekšā? Nu tas viss, cienītā, atrodas manī. Nu mani aizsargā burvju loks, kuram netiek cauri ne nazis, ne cirvis.

Zālē bija tik šausmīgs troksnis, ka neviens it neko nespēja sadzirdēt.

Misis Gudvotere pamāja, pacēla rokas, un tūlīt iestājās klusums.

Elmīra vēl ciešāk sažņaudza Toma elkoni. Toms, aizmiegtām acīm, sāpīgi saviebās.

9'

— Manas dāmas, — Elmīra teica, — es jūtu jums . līdz. Es zinu, kas šajos pēdējos desmit gados jums visām ir bijis jāpārcieš. Es zinu, kādu iemeslu dēļ jūs balsojāt par misis Gudvoteri. Jums taču vajag domāt par to, lai jūsu dēli, meitas un vīri būtu pa­ēduši. Jums vajag iekļauties savā budžetā. Jūs nevarat pieļaut, ka piens saskābst, maize sakrītas vai pīrāgi iznāk sīksti kā pazoles. Jūs negribat, lai jūsu bērni saslimst ar cūciņām, vēja bakām un garo klepu reizē. Jūs negribat, lai jūsu vīri sadauza automašīnas vai lai viņus nosit augstsprieguma strāva. Bet tam visam nu pienācis gals. Jums vairs nevajag baidīties.

131

Vairs nebūs ne grēmu, ne muguras sāpju, jo es zinu maģisko vārdu, ar kuru mēs izdzīsim ļauno garu no šīs raganas!

Kluba biedres sāka raudzīties apkārt, bet neviena ragana nebija redzama.

— Tā ir jūsu priekšsēdētāja! — Elmīra sauca.

— Es, jā! — misis Gudvotere ar mājienu apstipri­nāja.

— Šodien es biju bibliotēkā, — Elmīra, smagi elsdama, turpināja un tvēra pie galda pēc atbalsta.

— Tur es no grāmatām uzzināju, ar kādiem līdzekļiem var padzīt raganas un tikt vaļā no citu izmuļķotājiem. Tagad es zinu, kā mums vajag cīnīties. Es jūtu, ka manī iestrāvo spēks. Maģiskā saknīšu un ķimikāliju vara. Manī ir . . . — Viņa apklusa un sagrīļojās. Tad pamirkšķināja. — Manī ir saberzts zobakmens un . . . manī ir… baltā vanagzālīte un mēness gaismā sa­raudzēts piens, un . . . — Viņa apklusa un brīdi pa­domāja. Tad aizcirta muti un izlaida kādu dīvainu skaņu, gandrīz kā vēderrunātāja. Pēc tam uz mirkli aizvēra acis, lai labāk izjustu savu spēku.

— Misis Brauna, vai jūtaties slikti? — misis Gud­votere jautāja.

— Es jūtos lieliski, — misis Brauna lēni atbildēja.

— Manī ir pulverī saberzti burkāni un sīki sagriez­tas pētersīļu saknes, un kadiķu ogas, un…

Viņa atkal apklusa, it kā paklausot kādai balsij, kura sacītu — STOP, un pārlaida skatienu klātesoša­jiem.

Telpa sāka lēni griezties uz labo pusi, pēc tam uz kreiso.

— Rozmarīna saknes un gundegu ziedi… — viņa neskaidri murmināja. Tad atlaida Toma roku. Toms atvēra vienu aci un pablenza viņā.

— Lauru lapas, krešu ziedlapas… — viņa uz­skaitīja.

— Varbūt labāk apsēdieties, — misis Gudvotere ieteicās.

Kāda dāma piecēlās un atvēra logu.

— Kaltēti beteļpalmas rieksti, lavandas un mež­ābolu sēklas, — misis Brauna izmocīja un apklusa.

— Bet nu aši pie vēlēšanām. Nododiet savas balsis par mani. Es skaitīšu.

— Elmīra, nevajag steigties, — misis Gudvotere sacīja.

— Nē, vajag gan. — Misis Brauna iekampa gaisu.

— Atcerieties, manas dāmas, ka jums vairs nav jā­baidās. Dariet to, ko vienmēr esat gribējušas. Balso­jiet par mani, un .. . — Telpa atkal sāka griezties, šoreiz no augšas uz leju. — Es skaitīšu pēc labākās sirdsapziņas. Kas balso par misis Gudvoteri, lai saka «jā».

— Ja, — noskanēja pa visu zaļi.

— Bet kas balso par misis Braunu? — Elmīra gurdi jautāja.

Tad norija kaklā iesprūdušu kamolu.

Pēc brīža viņa viena pati noteica: — Jā.

Un apjukusi palika stāvot.

Zālē valdīja kapa klusums. Šai klusumā pēkšņi bija dzirdama kāda kārkstoša skaņa. Misis Brauna tvēra roku pie kakla. Tad pagriezās un nespodru skatienu pavērās misis Gudvoterē, kura tai mirklī it kā starp citu izvilka no savas rokassomiņas vaska lellīti, kurā bija sadurtas sarūsējušas spraudītes.

— Tom, — Elmīra izgrūda, — pavadi mani līdz dāmu istabai.

— Labi, mem.

Viņi gāja soļos, tad laidās teciņus un beidzot skriešus. Elmīra drāza pa eju caur pilno zāli uz dur­vīm … No turienes viņa metās pa kreisi.

— Elmīra, tur nē, pa labi, pa labi! — misis Gud­votere sauca.

Bet Elmīra neklausījās.

Tad bija dzirdams tāds rībiens, it kā pa slīpu tekni nobērtu ogles.

— Elmīra!

Dāmas sāka skraidīt pa zāli, grūzdamās cita citai virsū kā basketbolistes uz laukuma.

Vienīgi misis Gudvotere taisnā ceļā metās uz dur­vīm.

Uz kāpnēm stāvēja Toms un, ieķēries margās, rau­dzījās lejā.

— Četrdesmit kāpieni! — viņš novaidējās. —Līdz zemei ir veseli četrdesmit kāpieni!

Pat vēl pēc gadiem cilvēki stāstīja, ka visu šo ga­balu Elmīra Brauna noripojusi kā piedzērusi, nevienu kāpienu neizlaižot. Runāja, ka viņa jau kāpņu augš­galā laikam zaudējusi samaņu, muskuļi atslābuši, tādēļ viņa neesot vis kritusi, bet vēlusies mīksti kā maiss. Lejā viņa sākusi mirkšķināt acis un jutusies stipri atvieglota, jo tas, no kā viņai kļuva slikti, bija atstāts uz kāpnēm visā to garumā. Tiesa, viņa bija tā sadauzījusies, ka izskatījās kā tetovēta. Bet neviena locītava nebija sastiepta, neviena potīte izmežģīta. Trīs dienas viņa ērmīgi turēja galvu, šķielējot sāņus pa acu kaktiņiem, lai tikai nebūtu jāpagriež kakls. Bet, pats galvenais, — kāpņu galā tūdaļ pat bija klāt misis Gudvotere un, turot Elmīras galvu sev klēpī, slacīja to savām asarām, kamēr kliedzot un vaima­nājot saskrēja visas pārējās dāmas.

— Elmīra, es jums apsolu, es zvēru, ka tad, ja jūs paliksiet dzīva, ja jūs nenomirsiet.. . Vai dzirdat, Elmīra, es jums apsolu, ka no šī brīža mana burvju māka kalpos vienīgi labajam! Nost melno maģiju, lai dzīvo baltā! Ja tas būs atkarīgs tikai no manis, jūs savu mūžu vairs neklupsiet ne pār sliekšņiem, ne akmeņiem, nekad vairs nesagriezīsiet pirkstus un nekritīsiet lejā pa kāpnēm! Es jums apsolu paradīzi, debesu dārzu zemes virsū! Tikai, lūdzu, palieciet dzīva! Vai redzat, es izvelku no vaska lellītes visas adatas! Elmīra, nu runājiet taču! Sakiet kaut vārdu un celieties sēdus! Un iesim augšā un balsosim vēl­reiz. Es apsolu, ka par priekšsēdētāju, par Maijpuķīšu kluba priekšsēdētāju mēs vienbalsīgi ievēlēsim jūs, vai ne, dāmas?

Līdzko viņa to izteica, visas kluba biedres gauži iešņukstējās un, sākdamas grīļoties, tvēra pēc at­balsta.

Toms kāpņu augšgalā nodomāja, ka misis Brauna ir mirusi.

Viņš lēnītiņām kāpa lejā, bet pusceļā sastapa kluba dāmas, kas nāca augšā tik starojošas, kā izglābušās no zemestrīces.

— Paej, puisīt, nost no ceļa!

Pati pirmā, raudot un smejoties, nāca misis Gudvo­tere.

Aiz viņas, darot to pašu, misis Brauna.

Viņām sekoja visas simt divdesmit trīs Maijpuķīšu kluba biedres, nesaprazdamas, smieties vai raudāt.

Toms noskatījās viņām pakaļ un papurināja galvu.

— Es nu te neesmu vairs vajadzīgs, —r viņš teica. — Nepavisam neesmu vairs vajadzīgs.

Un viņš, neviena neievērots, uz pirkstgaliem ma­nījās lejā, cieši turēdamies pie margām.

©

— Nevaru saprast, ko te lai raksta, — Toms teica. — īsi sakot -a — viņas šķita jukušas. Stāv visas aplī un šņaukājas. Misis Brauna sēž kāpņu lej galā, visi kau­liņi veseli — tie viņai laikam no želejas —, bet ra­gana šņukst viņai uz pleca, un pēkšņi viss bars nāk smiedamies augšā. Pārākie joki, — nē, nu patiesi! Bet es jo ātrāk lasījos projām.

Toms atpogāja kreklu un noņēma kaklautu.

— Burvestība, tu saki? — Duglass pārjautāja.

— Kā bankā.

— Vai tu tai tici?

— Reizē ticu un arī neticu.

— Ak tu traks, kas viss gan te nenotiek! — Duglass cieši pavērās tālē, kur biezēja milzīgi mākoņi, pēc sava apveida atgādinādami senus dievus un bruņi­niekus. — Burvestības un vaska lelles, un adatas, un zāles pret melno maģiju.

— Ne nu tik daudz pret melno maģiju, cik no tām spēcīgi jālaiž pār lūpu. Vou-vī! Zļurrrrkt! — Toms saķēra vēderu un izkāra mēli.

— Burves … — Duglass nomurmināja un noslē­pumaini piemiedza acis.

O

Un tad pienāk diena, kad visapkārt mums, visās malās no ābelēm sāk krist āboli. Viens te, viens tur, un tad trīs uzreiz, un tad četri, un deviņi, un visi divpadsmit, un tad tie jau birst kā krusa, dun kā zirga pakavi tumšajā zālē, un tu esi pēdējais ābols šai ābelē un gaidi, lai vējš tevi lēnītēm iešūpo un atbrīvo no tava pieturas punkta, un tad tu krīti arvien zemāk un zemāk. Un, iekams tu sasniedz zāli, tu jau sen esi aizmirsis, ka bijis tāds koks un citas ābeles, un vasara, un zaļa zāle. Tu krīti tumsā . ..

— Nē!

Pulkvedis Frīlejs aši atvēra acis un saslējās savā braucamkrēslā. Tad tvēra ar auksto roku pie tālruņa.

Tas vēl bija turpat! Viņš, mirkšķinādams acis, uz mirkli piespieda to pie krūtīm.

— Man netīk šis sapnis, — viņš teica tukšajai is­tabai.

Beidzot pulkvedis drebošiem pirkstiem pacēla klausuli, pieprasīja tālsarunu un sāka gaidīt, neno­laižot acis no guļamistabas durvīm, it kā pa tām tūdaļ pat varētu iebrukt dēlu, meitu, mazbērnu, kopēju un ārstu orda un atņemt šo pēdējo dzīves prieku, ko viņš, spēkiem zūdot, vēl varēja atļauties. Pirms dau­dzām dienām — vai varbūt gadiem —, kad sirdī iecirta kā dunča dūriens, kas izgāja cauri ribām un muskuļiem, viņš lejā dzirdēja zēnu balsis … pag, kā viņus sauca? Čārlzs, Čārlijs, Čaks, nu kā tad! Un Duglass! Un Toms! Re, kā viņš atminas! Zēnu balsis nāca no gaiteņa gala, bet viņu priekšā aizcirta durvis, un viņi aizgāja. Ārsts teica, ka viņš nedrīkstot uz­traukties. Nē, nē, nekādus apmeklētājus! Un viņš dzirdēja, ka zēni aiziet pāri ielai, noskatījās un pa­māja nopakaļ. Un viņi atmāja pretim. «Pulkvedi. . . Pulkvedi…» Un nu viņš sēž te gluži viens, un viņa sirds kā mazs, pelēks vardulēns brīdi pa brīdim vāri pakšina krūtīs.

— Pulkvedi Frīlej, — telefoniste sacīja. — Es sa­vienoju. Mehiko, Eriksons, numurs trīs astoņi deviņi deviņi.

Un tad bija dzirdama tāla, bet bezgala skaidra balss:

— Bueno.

— Horhe! — vecais vīrs iesaucās.

— Senjors Frīlejs! Atkal jūs zvanāt? Tas ir dārgs prieks.

— Lai ir! Nu, tu jau zini, kas jādara.

— Si. Vai atvērt logu?

— Logu, jā, Horhe, esi tik labs!

— Vienu mirklīti, — balss attrauca. •

Un tūkstošiem jūdžu no Grīntaunas, kādā dienvidu zemē, kādā milzīgā namā bija dzirdami aizejoši soļi. Vecais vīrs sakņupa uz priekšu, cieši piespiedis klau­suli izģindušajai ausij, kura, sāpīgi saspringta, gaidīja nākamo skaņu.

Varēja dzirdēt, ka atveras logs.

Pulkvedis atvieglots uzelpoja.

Pa vaļējo logu klausulē ieplūda Meksikas saulai­nās, tveicīgās dienas trokšņi. Pulkvedis redzēja Horhi stāvam pie loga, turot klausuli spožajā saulē.

— Senjor …

— Nē, lūdzu, nē! Ļauj man klausīties.

Viņš dzirdēja automašīnu taures, bremžu kaukšanu un skaļus tirgotāju saucienus: tie piedāvāja sarkanos banānus un džungļu apelsīnus. Pulkveža Frīleja kājas, kas nokarājās pār braucamkrēsla malu, neviļus sāka kustēties, it kā viņš ietu. Acis bija cieši aiz­vērtas. Viņš vairākkārt dziļi ievilka gaisu, kā gri­bēdams saost uz dzelzs āķiem izkārto, mušām aplipušo gaļas gabalu un rīta lietus noskalotā bruģa smaržu. Viņš juta uz sarainā, neskūtā vaiga Mehiko karsto sauli, un viņam atkal bija divdesmit pieci gadi, un viņš gāja un gāja sprigans un možs, vērās apkārt, smaidīja un bija laimīgs, ka dzīvo, nespēdams atdzer­ties krāsas un smaržas.

Pie durvīm kāds klauvēja. Viņš aši paslēpa tālruni klēpī zem halāta.

Ienāca kopēja.

•— Nu, vai mēs labi uzvedamies? — viņa jautāja.

— Jā,^— vecais vīrs automātiski atbildēja. Viņš neko lāgā nespēja saskatīt. Šis klauvējiens bija tik negaidīts, ka viņš vēl atradās tālajā pilsētā. Viņš gai­dīja, lai domas atgriežas atpakaļ, jo saprata, ka vajag atbildēt, būt laipnam un prātīgam.

— Atnācu pārbaudīt jūsu pulsu.

— Vēlāk! — vecais vīrs lūkoja atrunāties.

— Vai tad jus taisaties kaut kur iziet? — kopēja pasmaidīja.

Viņš cieši paskatījās viņas sejā. Desmit gadus viņš nebija it nekur izgājis.

— Dodiet man roku.

Viņas cietie pirksti ātri un precīzi uztaustīja viņa slimās sirds pulsu.

— Kādēļ tā sitas sirds? — viņa noprasīja.

— Nezinu.

Viņa aplaida skatienu apkārt un ieraudzīja tukšo tālruņa galdiņu. Šai mirklī bija dzirdams kluss divi tūkstoši jūdžu tāls automašīnas signāls.

Kopēja izvilka tālruni no pulkveža halāta apakšas un pacēla to viņam pie deguna.

— Kādēļ jūs pats sevi bendējat nost? Jūs taču solī­jāt tā vairāk nedarīt. Saprotiet, ka jums tas ir kaitīgi. Šī satraukšanās, šī runāšana. Un tad vēl šie puišeļi lēkā jums apkārt…

— Viņi rāmi sēdēja un klausījās, —* pulkvedis paskaidroja. — Un es viņiem stāstīju sensenus no­tikumus. Par prēriju un bizoniem. Tas bija to vērts. Un man ir vienalga. Es kaisu kā drudzī un jutu, ka dzīvoju. Un, ja tas, ka cilvēks dzīvo, var nogalināt, vienalga, — es gribu kaut retumis dzīvot. Un tagad dodiet man tālruni. Ja jau jūs nelaižat zēnus pie manis, lai viņi klusītēm pasēdētu, tad es vismaz gribu ar kādu parunāt.

— Ļoti žēl, pulkvedi, bet es par to ziņošu jūsu mazdēlam. Viņš jau gribēja atņemt jums tālruni, taču es viņu atrunāju. Bet nu acīmredzot cits nekas neatliks.

— Šī ir mana māja, mans tālrunis. Es jums maksāju algu! — vecais vīrs iebilda.

— Lai palīdzētu jums izveseļoties, nevis ļautu uz­traukties. — Viņa pārstūma krēslu pāri istabai. — Un tagad, jaunais cilvēk, uz gultu!

«

Bet ari gultā viņš nespēja atraut acis no tālruņa.

— Es aizskriešu tepat uz veikalu, — kopēja teica. — Bet, lai jūs nesadomātu atkal zvanīt, drošs paliek drošs, jūsu krēslu izstumšu gaitenī.

Viņa izstūma tukšo krēslu pa durvīm. Tad pulk­vedis dzirdēja, ka viņa lejā pieprasa sarunu pa otru tālruni.

Vai tiešām uz Mehiko? — viņš nobrīnījās. Vai tiešām viņa to uzdrošināsies!

Noklaudzēja ārdurvis.

Viņš domāja par pagājušo, vienatnē pavadīto nedēļu un slepenajiem, uzmundrinošajiem zvaniem pāri jūrām un kontinentiem — lietū izmīkušiem džungļiem, zilo orhideju zemēm, kalniem un eze­riem … un par šīm sarunām … ar Buenosairesu … Limu . . Riodežaneiro . ..

Viņš piecēlās aukstajā gultā sēdus. Tālruņa rītdien vairs nebūs! Kāds gan viņš bijis sīkstulīgs muļķis! Viņš nolaida kājas pār gultas malu, brīnoties, cik tās tievas un izģindušas. Šķita, ka īstās kājas viņam atņemtas kādu nakti, kamēr viņš guļ, un pēc tam kaut kur sadedzinātas. Ar gadiem viņam atņemti visi locekļi, šie te ir tikai vārgi aizvietotāji, nestipri un nekam nederīgi, kā šaha figūriņas. Un nu vēl grib atņemt viņam visdārgāko — viņa atmiņas —, grib saraut vadus, kas ved uz pagātni.

Pulkvedis steigšus pārklumburoja pāri istabai. Tai brīdī, kad viņš satvēra klausuli, kājas saļima, un viņš gar sienu nošļūca zemē, novilkdams tālruni līdz. Viņš pieprasīja tālsarunu, kamēr sirds, vai lēkdama ārā no krūtīm, sitās arvien ašāk un ašāk un acu priekšā viss satumsa. — Ātrāk, ātrāk!

Viņš gaidīja.

— Bueno?

— Horhe, mūs pārtrauca.

— Jums vairs nevajag zvanīt, senjor, — tālā balss sacīja. — Jūsu kopēja man tikko zvanīja un brīdi­nāja. Viņa saka, jūs esot ļoti slims. Diemžēl man jānoliek klausule.

— Nē, Horhe! Nu, lūdzu! — vecais vīrs žēli izsau­cās. — Tikai šo vienu, šo pēdējo reizi! Rīt man tālruni atņems. Zvanīt tev nekad vairs nevarēšu.

Horhe klusēja.

— Dieva dēļ, Horhe! — vecais vīrs lūdzās. — Mūsu draudzības vārdā, seno dienu vārdā! Tu nezini, ko tas man nozīmē. Tu esi manā vecumā, taču spēj kustēties! Bet es sēžu mājās jau desmit gadus!

Tālrunis apgāzās, un viņš tikai ar pūlēm to pacēla, sajuzdams krūtīs briesmīgas sāpes.

— Horhe! Paklau, vai tu mani dzirdi?

— Un šī patiešām būs pēdējā reize? — Horhe jautāja.

— Jā, es tev apsolu!

Tūkstošiem jūdžu no Grīntaunas Horhe nolika klausuli uz galda. Atkal bija dzirdami pazīstamie soļi, tad klusums, un beidzot tika atvērts logs.

— Klausies nu, — vecais vīrs pats sev čukstēja.

Un viņš dzirdēja simtiem cilvēku balsu, kuri mita

zem citas saules, dzirdēja leijerkastnieku spēlējam brīnišķo deju dziesmu La Marimba.

Aizvērtām acīm vecais vīrs pacēla roku, it kā gri­bētu nofotografēt vecu katedrāli, un viņa muskuļi sa­springa, ķermenī ieplūda jaunības spars, un viņš juta zem kājām svelošos bruģa akmeņus.

Un viņam gribējās teikt: «Jūs vēl arvien esat turpat, jūs, cilvēki no tālās pilsētas, kur pašlaik ir siesta, veikali slēgti un puišeļi klaigā: Loteria nacio- nal para hoyF, piedāvādami loterijas biļetes. Tātad jūs vēl arvien esat turpat.

* Šodien nacionālas loterijas izloze. (Span.)

Gluži vienkārši nespēju ticēt, ka arī es reiz biju starp jums. Ja mēs kādu pilsētu atstājam, tā mūsu acīs kļūst nereāla. Ņujorka, Čikāga — jebkura pil­sēta ar visiem tās iedzīvotājiem no tālienes šķiet gluži neticama. Tāpat, kā citiem šķiet neticami, ka es mītu šeit Ilinoisa, pilsētiņā pie klusa ezera. Cilvēki, kuru nav kopā ar mums, šķiet dīvaini nereāli. Un tādēļ ir tik labi dzirdēt šīs skaņas un just, ka Mehiko ir savā vietā un ļaudis tur dzīvo un staigā…»

Viņš sēdēja, cieši piespiedis ausij klausuli.

Un beidzot viņš sadzirdēja visskaidrāko, vismazāk ticamo skaņu: gar stūri zvanīdams iznira zaļais tram­vajs, pilns melnīgsnēju un skaistu cilvēku, bet citi vēl skrēja tam pakaļ, gavilējoši iekliegdamies, ja izdevās uzlēkt uz platformas, un tad tramvajs, sliedēm ņirkstot, pazuda un izgaisa saules pilnajā tālē un pa­lika vienīgi plāceņu čurkstoņa uz tirgus laukuma plītiņām, vai varbūt tā bija tikai nemitīgā, te gais­tošā, te atkal pieaugošā divi tūkstoši jūdžu garo vadu dūkoņa…

Vecais vīrs sēdēja uz grīdas.

Laiks gāja.

Lejā lēni atvērās durvis. Viegli soļi ienāca, samin- stinājās, bet tad kļuva drošāki un kāpa augšup. Bija dzirdamas klusas balsis:

— Nevajadzēja vis nākt!

— Kad es tev saku, viņš taču man zvanīja. Viens pats vairs nespējot izturēt. Mēs nedrīkstam viņu tā pamest.

— Viņš ir slims!

— Nu skaidrs! Bet viņš teica, lai nākam, kad ko­pēja aiziet. Mēs tikai uz brītiņu, pateiksim lab­dienu un…

Guļamistabas durvis plaši atvērās. Zēni ieraudzīja veco pulkvedi sēžam uz grīdas.

— Pulkvedi Frīlej? — Duglass čukstēja.

Klusums bija tik neparasts, ka viņi nespēja izteikt ne vārda.

Viņi uz pirkstgaliem virzījās tuvāk.

Duglass noliecās un izņēma klausuli no vecā vīra sastingušajiem pirkstiem. Tad pacēla to pie auss. Dū­cošie vadi atnesa dīvainu, tālīnu skaņu.

Aiz divtūkstoš jūdzēm aizvērās logs, un tad iestā­jās pilnīgs klusums.

©

— Būkš! — Toms nokliedza. — Būkš! Būkš!

Viņš jāteniski sēdēja uz Pilsoņu kara lielgabala skvērā pie tiesas nama.

Duglass, kas bija stāvējis stobra priekšā, tvēra roku pie sirds un nokrita zālē, taču pēc tam vis nelēca kājās, bet palika guļam un iegrima domās.

— Tev tāds ģīmis, ka liekas, tūliņ tu ķeries pie sava zīmuļa, — Toms teica.

— Netraucē domāt! — Duglass apsauca viņu, ska­tīdamies uz lielgabalu. Tad apvēlās uz muguras un blenza debesīs un koku lapotnē.

— Nupat es sapratu, Tom!

— Ko tad?

— Vakar nomira Čing Ling Sū. Vakar tieši te, mūsu pilsētā, uz visiem laikiem izbeidzās Pilsoņu karš. Vakar te gāja bojā prezidents Linkolns un ģene­rālis LI, un ģenerālis Grants, un simttūkstoš citu, gan ar sejām pret ziemeļiem, gan pret dienvidiem. Un vakar pulkveža Frīleja mājā bizonu bars — tik liels kā Ilinoisas pilsēta Grīntauna — no klints iegāzās bezdibenī. Vakar uz visiem laikiem noplaka viņu saceltie putekļu mākoņi. Nu kā es līdz šim to nesa­pratu! Tom, tas ir briesmīgi, patiešām briesmīgi! Ko mēs iesāksim bez šiem bizoniem… un bez šiem

kareivjiem, bez ģenerāļa Lī un ģenerāļa Granta, un bez krietnā Eiba. Ko mēs iesāksim bez Čing Ling Sū? To nu es nebiju domājis, Tom, ka pēkšņi var aiziet bojā tik daudz cilvēku! Bet nu viņi visi ir miruši. Patiešām miruši, Tom!

Toms jāteniski sēdēja uz lielgabala un skatījās lejup uz brāli, kamēr tas apklusa.

— Vai bloknots tev ir līdz?

Duglass papurināja galvu.

— Tad diedz uz māju un pieraksti visu, kamēr tas tev vēl nav izkūpējis. Ne jau katru dienu cilvēka acu priekšā iet bojā vai puse zemeslodes.

Duglass piecēlās sēdus, uzslējās kājās un tad lēni devās pa mauriņu prom, domīgi kodīdams apakšlūpu.

— Būkš, — Toms nočukstēja. — Būkš. Būkš!

— Dug! — viņš sauca brālim pakaļ. — Es tevi trīs reizes nošāvu! Dug, vai tu dzirdi? Ei, Dug! Nu, labi. Kā gribi.

Viņš pieplaka pie lielgabala un notēmēja, piespie­dis vaigu pie raupjā stobra. Tad piemiedza vienu aci.

— Būkš! — viņš čukstēja, tēmēdams aizejošajam stāvam. — Būkš!

©

— TOC \o "1-3" \h \z Ir!

— Divdesmit devītā!

— Ir!

— Trīsdesmitā!

— Ir!

— Trīsdesmit pirmā!

Vectēvs vēlreiz nospieda sviriņu. Pilno pudeļu spožās cepurītes zeltaini spīdēja. Vectēvs pasniedza Duglasam pēdējo pudeli.

— Te nu ir vasaras otra raža. Jūnijs jau plaukta. Šis te ir jūlijs. Atliek vēl augusts.

Duglass pacēla sasilušo pieneņu vīna pudeli, taču vietā vēl nenolika. Viņš pārlaida acis piepildītajām, sarindotajām pudelēm, kas, visas vienādas, dzidri zeltainas, plauktā sanumurētas jau gaidīja.

Šī ir tā diena, kad es atklāju, ka esmu dzīvs, viņš nodomāja, bet kādēļ tā nav gaišāka par citām?

Šī ir tā diena, kad Džons Hafs pazuda, iekrita kā bezdibenī, bet kādēļ tā nav tumšāka par citām?

Kur, kur gan ir visi tie draiskuļi, kas cauru vasaru nira kā delfīni kviešu jūras bangainajos viļņos? Kur Zaļās mašīnas un kur tramvaja īpatnā smarža? Vai tā šai vīnā ir saglabāta? Nē! Kā liekas, nav.

Kādā grāmatā viņš bija lasījis, ka visi jebkad sa­cītie vārdi, visas jebkad dziedātās dziesmas joprojām skan, vibrē debesu izplatījumā un, ja mēs aizlidotu uz Kentaura zvaigznāju, tad dzirdētu, ko miegā saka Džordžs Vašingtons vai kā iekliedzas Jūlijs Cēzars, sajuzdams mugurā naža dūrienu. Tā tas esot ar ska­ņām. Bet kā ar gaismu? Viss, kas reiz redzēts, nevar izgaist bez miņas, nē, tas nevar būt. Tātad kaut kur, kādā pasaules stūrītī — varbūt pilošās medus kārēs, kur gaisma ir bišu savāktā dzintara sulā, vai trīsdes- mittūkstoš dārgakmeņos, kas dienas vidū rotā spāres galvu —: var atrast visas redzētās krāsas un ainas. Vai varbūt, ja paliktu zem mikroskopa vienu pilienu pieneņu vīna, kā Vezuva izvirdums gaisā uzšautos visas Ceturtā jūlija raķetes. Jā, patiešām tā varētu būt.

145

Un tomēr … vērojot pacelto pudeli, iepildītu tai dienā, kad pulkvedis Frīlej s krita un iegrima sešas pēdas dziļi zemē, Duglass nespēja vīnā saskatīt ne vismazākās nogulsnītes, ne kriksīša bizonu sacelto putekļu, ne drusciņas sēra no Šailo šautenēm…

10 — 360

— Jā, atliek vēl augusts, — Duglass atkārtoja. — Nu, protams. Bet, ja tā turpināsies, tajā vairs nebūs ne draugu, ne mašīnu, un pieneņu ari būs briesmīgi maz.

— Bimm! Bamm! Nu jau tu zvani kā bēru zvans, — vectēvs noteica. — Šādi gausties ir vēl ļaunāk nekā ņemt mutē lamu vārdu. Bet es jau nu neiešu ziepēt tev muti. Šitādā reizē vislabāk var līdzēt viens uz­pirkstenis pieneņu vīna. Te būs, ņem iekšā. Nu, kāds tas ir?

— Fū! Tīrā uguns!

— Bet tagad — žigli augšā, trīs reizes apskrien apkārt kvartālam, apmet piecus kūleņus, iztaisi sešus

- rīta vingrojumus, uzrāpies divos kokos, un tu no gal­venā sērotāja kļūsi par orķestra diriģentu! Skrien nu!

Pietiks ar diviem kūleņiem, vienu koku un četriem vingrojumiem, Duglass, jozdams prom, nodomāja.

Q

Pirmajā augustā ap pusdienas laiku Bils Foresters iesēdās savā automašīnā un uzsauca, ka braucot uz pilsētu pēc kāda īpaša saldējuma, — vai kāds negri­bot braukt viņam līdz? Nepagāja ne minūtes piecas, kad Duglass, priecīgi pacilāts, iegāja no saules kvel­dētās ielas pazemes alai līdzīgajā drogu veikalā, kur smaržoja pēc vaniljas un gāzētā ūdens, un kopā ar Bilu Foresteru apsēdās pie sniegbaltā marmora fon- tāniņa. Tad viņi lūdza nosaukt retāk pieprasītus sal­dējumus, un, kad pārdevējs teica: — Vaniljas-citrona saldējums, kādu ēda vecos laikos, — Bils Foresters iesaucās:

— Jā, tieši to!

— Jā, ser, — Duglass apstiprināja.

Gaidot saldējumu, viņi lēni griezās apkārt uz sa­viem grozāmajiem ķeblīšiem. Gar acīm slīdēja sud­raba krāni, mirdzoši spoguļi, klusi dūcoši griestu ventilatori, pīti krēsli, zaļi mazo lodziņu aizkari… Tad pēkšņi viņi sastinga. Viņu skatieni apstājās pie mis Lūmisas, deviņdesmit piecus gadus vecas dāmas, kura ēda saldējumu.

— Jaunais cilvēk, — viņa uzrunāja Bilu Foresteru, — kā redzams, jums netrūkst ne gaumes, ne iztēles, ka protat novērtēt, kas ir īsti labs. Un gribas spēks jums ir par desmitiem, citādi jūs nebūtu uzdrīkstē­jies atteikties no visām parastajām sarakstā minēta­jām šķirnēm un aši, bez kādas šaubīšanās pasūtīt kaut ko tik nedzirdētu kā vaniljas-citrona saldējumu.

Bils Foresters goddevīgi nolieca galvu.

— Nāciet abi pie mana galdiņa, — vecā dāma uzaicināja. — Parunāsim par neparastiem saldē­jumiem un vēl šo to citu, jo, kā liekas, mums ir kopī­gas noslieces. Nāciet droši, rēķinu maksāšu es.

Viņi abi smaidīdami paņēma savus šķīvīšus un pār­sēdās pie viņas galdiņa.

— Tu laikam esi no Spouldingiem, — viņa sacīja Duglasam. — Pēc izskata atsities vectēvā. Bet jūs — jūs esat Viljams Foresters, laikraksta Chronicle ko­respondents. Jūsu raksti ir tiešām jauki. Esmu tik daudz par jums dzirdējusi, ka nemaz nav iespējams izstāstīt.

— Es jūs pazīstu, — Bils Foresters teica. — Jūs esat Helēna Lūmisa. — Viņš mirkli apklusa, tad tur­pināja: — Reiz biju jūsos iemīlējies.

10*

147

— Ievads patiešām nav slikts. — Mis Lūmisa mie­rīgi apēda vēl vienu karoti saldējuma. — Tātad būs iegansts satikties vēlreiz. Nē, nē, jūs tikai nestāstiet, kur, kad vai kādēļ manī iemīlējāties. Citādi ar savu pļāpāšanu sabojāsiet man apetīti. Tā. Bet tagad man jāiet. Ja nu jūs esat korespondents, atnāciet rīt pēc

trijiem uz tēju. Iespējams, ka es jums pastāstīšu, kāda šī pilsēta izskatījās sensenis atpakaļ, kad tā vēl bija tikai tirgotāju apmetne. Un tā mums abiem būs, par ko padomāt. Jūs, mister Forester, esat ļoti līdzīgs džentlmenim, ar kuru es draudzējos pirms septiņ­desmit. .. jā, tieši pirms septiņdesmit gadiem.

Mis Lūmisa sēdēja viņiem pretim, un šķita, ka viņi sarunātos ar pelēku, drebošu naktstauriņu. Viņas balss skanēja it kā no tāluma, no pelēcības un vecuma dzīlēm, ko klāja sabirzuši ziedi un vecu tauriņu pīšļi.

— Tā ja. — Viņa piecēlās. — Tātad rīt atnāksiet?

— Noteikti aiziešu, — Bils Foresters apsolīja.

Un viņa devās uz pilsētu savās gaitās, kamēr zēns un jaunais cilvēks, ēzdami saldējumu, domīgi noska­tījās viņai pakaļ.

Otrā rītā Viljams Foresters pārbaudīja dažus vie­tējos ziņojumus savam laikrakstam, pēc lenča aiz­brauca makšķerēt, izvilka pāris sīku zivteļu, kuras svilpodams iemeta atpakaļ, un pulksten trijos, pat nepamanījis, kā nokļuvis šajā vietā, iegrieza mašīnu kādā zināmā šķērsielā. Viņš ar interesi vēroja, ka rokas pašas no sevis pagriež stūri un mašīna, aplie­cot slaidu loku, pieved viņu pa platu piebraucamo ceļu pie efejām apaugušas ieejas. Izkāpis ārā, viņš ievēroja, ka milzīgi lielajā, zaļajā dārzā pie svaigi krāsotās Viktorijas laika stila mājas viņa mašīna šķiet tikpat veca un apbružāta kā viņa nozelētā pīpe. Dārza galā kaut kas viegli sakustējās, bija dzirdams tik tikko saklausāms sauciens, un viņš ieraudzīja mis Lūmisu — tālumā, citā laikā un telpā — sēžam un gaidām viņu pie galda, uz kura laistījās sudrabaina tējas servīze.

— Pirmo reizi es redzu sievieti, kura jau laikus priekšā gaida, — viņš sacīja, pieiedams viņai klāt. — Bet jāteic, ka arī es pirmo reizi ierodos laikā uz satikšanos.

— Kādēļ? — viņa jautāja, atspiezdamās pret pītā krēsla atzveltni.

— Nezinu, — viņš atbildēja.

— Nu labi. — Viņa iesāka liet tasēs tēju. — Sāku­mam varbūt pastāstiet man, ko jūs domājat par šo pasauli?

— Zinu tikai to, ka es nekā nezinu.

— Kā teikt, ar to arī sākas gudrība. Kad cilvēkam ir septiņpadsmit, viņš zina visu. Bet, ja divdesmit sep­tiņu gadu vecumā viņš vēl arvien zina visu, tad viņam nav vairāk par septiņpadsmit.

— Redzams, jūs savā mūžā esat daudz ko iemācī­jusies.

— Veci cilvēki vienmēr izskatās tādi, it kā viņi zinātu visu. Bet tā ir maska un izlikšanās. Mēs, vecie, paši satikušies, pamirkšķinām cits citam un pasmai­dām, sak, kā tev patīk mana maska, mans tēlojums, mana izlikšanās. Vai gan dzīve nav tikai spēle? Un vai es neprotu labi tēlot?

Viņi abi sāka smieties. Bils atzvila krēslā, un pirmo reizi pēc ilga laika viņa smiekli bija tik brīvi un nepiespiesti. Pēc tam mis Lūmisa, abām rokām turē­dama savu tējas tasi, raudzījās tajā un sacīja:

— Taisnību sakot, labi vien ir, ka mēs satikāmies tik vēlu. Es nebūtu gribējusi jūs satikt, kad man bija divdesmit viens gads un galvā nekas cits kā tikai vējš.

— Skaistām divdesmit vienu gadu vecām meitenēm daudz kas ir piedodams.

— Vai jūs domājat, ka biju skaista?

Viņš smaidīdams pamāja.

— Bet kā jūs varat to zināt? — viņa jautāja. — Ja sastopat pūķi, kas apēdis gulbi, vai spriežat par pēdējo pēc tām pāris spalviņām, kas palikušas pie pūķa mutes? Šis krunkainais ķermenis nav nekas cits kā pūķis. Un tas apēdis balto gulbi. Kur tas laiks,

kopš tā vairs nav. Es pat nespēju atcerēties, kāds šis gulbis izskatījās. Bet es to sajūtu. Kaut kur manī tas vēl ir dzīvs, nav pazaudējis ne spalviņas. Vai zināt, reizēm rītos, atverot acis, man šķiet, ka tūdaļ pat skriešu pāri laukiem uz mežu lasīt zemenītes! Vai peldēšu ezerā, vai arī dejošu visu nākamo nakti līdz rītam! Bet tad pēkšņi .attopos, ka mana čaula, šis pūķis, taču nelaidīs prom! Es esmu vecā tornī ieslēgta princese, kura gaida savu Pasaku princi.

— Jums vajadzēja rakstīt grāmatas.

— Mīļo zēn, esmu tās rakstījusi. Kas gan cits vecai meitai vairs atlika? Līdz trīsdesmit gadu vecu­mam es biju vējagrābsle, kurai galvā tikai dejas un izpriecas, un vienīgais cilvēks, ko jebkad esmu mīlē­jusi, pārstāja gaidīt un apprecēja citu. Tad nu aiz dusmām par to, ka pati palaidu garām savu laimi, es sev sacīju: tā tev derēja, sēdi nu vecmeitās. Es sāku ceļot. Mani čemodāni bija izraibināti visdažādākajām viesnīcu zīmēm. Viena pati es biju Parīzē, viena Vīnē un viena Londonā, līdz beigu beigās izrādījās, ka būt vienai kādā ārzemju pilsētā nav vieglāk kā būt vienai Grīntaunā. Un tad atliek daudz laika pārdomām, ma­nieru noslīpēšanai un prāta asināšanai. Bet cik lab­prāt es reizēm būtu mainījusi trāpīgu vārdu vai smalku reveransu pret draugu, kurš paliktu kopā ar mani gadus trīsdesmit garajā mūža nogalē.

Viņi klusēdami dzēra tēju.

— Kāds žēluma izvirdums pašai pret sevi, — viņa omulīgi noteica. — Bet tagad parunāsim par jums. Kādēļ jūs trīsdesmit viena gada vecumā vēl neesat apprecējies?

— Atļaujiet man to izskaidrot, šādi: tādēļ, ka ir pārāk maz tādu sieviešu, kuras rīkojas un domā, un runā kā jūs.

— Kā? — viņa nopietni iebilda. — To nu jūs nevarat gribēt, lai jaunas sievietes runātu tāpat kā

es. Tas nāk tikai ar gadiem. Pirmkārt, viņas ir pārāk jaunas. Un, otrkārt, vairums vīriešu bēg jau pa gabalu no sievietes, kurai ir kaut drusciņ smadzeņu. Iespējams, ka jūs esat sastapis ne vienu vien gudru sievieti, kura šo savu īpašību veiksmīgi pratusi noslēpt no jums. Lai atrastu retu vabolīti, vajag krietni vien pašķirstīt krūmiņus.

Viņi atkal smējās.

— Es laikam būšu zvērināts vecpuisis, — Bils teica.

— Nē, nē, tā nedrīkst. Tas būtu aplam. Un arī braukt šurp jums nevajadzēja. Šī iela nenoved it nekur citur kā vien pie Ēģiptes piramīdas. Piramīdas ir ļoti jaukas, bet mūmijas jums nav īstā sabiedrība. Kur jūs savā mūžā vēlētos aizbraukt, ko savā dzīvē paveikt un piedzīvot?

— Gribētu redzēt Istambulu, Portsaidu, Nairobi, Budapeštu. Gribētu uzrakstīt kādu grāmatu. Izsmēķēt ļoti daudz cigarešu. Krist no klints, bet pusceļā aiz­ķerties kādā kokā. Gribētu, lai kādā tumšā Marokas šķērsielā pusnaktī uz mani pāris reižu izšautu. Un gribētu mīlēt skaistu sievieti.

— Nu, vienā otrā ziņā varu jums palīdzēt, — mis Lūmisa sacīja. — Es esmu daudz ceļojusi un varu jums pastāstīt par daudzām pilsētām. Un, ja šovakar ap vienpadsmitiem jūs skriesiet pār manu mauriņu, es izšaušu uz jums no Pilsoņu kara laika musketes, ja vien tobrīd jau negulēšu. Vai tas kaut cik apmie­rinātu jūsu alkas pēc piedzīvojumiem?

— Tas būtu lieliski!

— Kurp jūs gribētu doties vispirms? Varu jūs aiz­vest uz jebkuru vietu. Man ir tāds burvja spēks. Pa­sakiet tikai, uz kurieni braukt. Uz Londonu? Vai Kairu? A, jums atplaukst seja. Tātad braucam uz Kairu. Nu, tad apsēdieties tā ērtāk. Piebāziet pīpi ar smaržīgo tabaku un ērti atlaidieties krēslā.

Bils Foresters atzvila krēslā, viegli smaidīdams, aizkūpināja pīpi un sāka klausīties.

— Kaira … — mis Lūmisa iesāka.

Pagāja stunda mirdzošos bulvāros, mazās ieliņās un Ēģiptes tuksneša vējos. Saule bija zeltīta un Nīla tumši pelēka, veļot uz deltu duļķainos ūdeņus, bet piramīdas galā — jauna, trauksmaina meitene, kas smējās un aicināja viņu augšā saules gaismā, un viņš kāpa, viņa pasniedza viņam pretī roku, palīdzot pār­varēt pēdējo pakāpienu, un tad viņi abi smiedamies jāja uz kamieļa, un pretim pacēlās milzīga sfinksa, bet vakarā viņi iezemiešu kvartālā klausījās, kā pa bronzas un sudraba plāksnītēm dzinkstina mazi āmu­riņi un skan stīgu instrumenti — klusāk un klusāk, līdz izgaist pavisam …

Viljams Foresters atvēra acis. Mis Lūmisa bija apklususi, un viņi atkal atradās Grīntaunā, viņas dārzā, juzdamies tā, it kā pazītu viens otru gadu gadus. Tēja sudraba kannā bija atdzisusi, cepumi saulē apkaltuši. Bils nopūtās, izstaipījās un vēlreiz nopūtās.

— Savu mūžu neesmu juties tik labi!

— Es arī ne.

— Esmu jūs ilgi aizkavējis. Man bija jāaiziet jau pirms stundas.

— Zināt, ka man bija ļoti patīkami. Bet kas gan jums var būt par prieku pavadīt laiku ar vecu muļķa veču…

Bils Foresters atkal atlaidās krēslā un pievērtām acīm raudzījās viņā. Pēc tam piemiedza plakstiņus tā, ka vaļā palika tikai maza spraudziņa. Tad pielieca galvu te uz vienu, te otru pusi.

— Ko jūs tā skatāties? — mis Lūmisa brīnījās.

Bils klusēdams raudzījās viņā.

— Ja atrod pareizo redzes punktu, šo to atmet, šo to pieliek klāt… — viņš nomurmināja un klusībā piemetināja: «… tad var izdzēst grumbas, nomest gadus, pagriezt atpakaļ laiku …»

Pēkšņi viņš satrūkās.

— Kas noticis? — mis Lūmisa jautāja.

Taču redzētais izgaisa. Viņš atvēra acis, lai to vēl­reiz notvertu. Bet tā bija kļūda. Viņam vajadzēja palikt mierīgi sēžot, atzvilušam pret krēsla atzveltni, un vērot mis Lūmisu pievērtām acīm, domās izdzē­šot visu lieko.

— Uz vienu mirklīti es viņu redzēju, — viņš sacīja.

— Ko tad?

Nu, protams, gulbi, viņš nodomāja. Mis Lūmisa laikam nolasīja šos vārdus viņam no lūpām.

Viņa aši izslējās. Rokas sastinga viņai uz ceļgaliem. Bet acis, cieši veroties Bilā, lēni pieriesās pilnas ar asarām, tā ka viņš apjuka.

— Piedodiet, dieva dēļ, piedodiet, — viņš ieru­nājās.

— Nekas. — Viņa joprojām sēdēja gluži taisna, stingām, klēpī sažņaugtām rokām, tā arī nenoslaucī^ jusi asaras. — Bet nu labāk ejiet. Rīt atkal varat atnākt, bet tagad, lūdzu, ejiet un neko vairs nesakiet.

Viņš devās pa dārza celiņu prom, atstājot mis Lūmisu ēnā pie galda. Atvadīties viņš neuzdroši­nājās.

Pagāja četras, astoņas, divpadsmit dienas, un mis Lūmisa ielūdza viņu uz tēju, uz lenču, uz vakariņām. Garas zaļas pēcpusdienas stundas viņi sēdēja un tēr­zēja par mākslu, literatūru, dzīvi, sabiedrību un poli­tiku. Viņi ēda saldējumu un ceptus baložus un dzēra labus vīnus.

— Ko ļaudis runā, tas mani neuztrauc, — reiz viņa teica. — Bet viņi runā taču, vai ne?

Bils neveikli sarosījās.

— Tā jau es domāju. Par sievieti allaž trin mēles, pat tad, ja viņai deviņdesmit pieci gadi.

— Varbūt man vairāk nenākt?

— Nē! — viņa iesaucās un tad atguvās. Un jau mierīgāk turpināja: — To nu gan nē. Un jūs taču tas neuztrauc, ko viņi runā, vai ne? Mēs labi zinām, ka tenkām nav pamata.

— Mani patiešām tas neuztrauc, — viņš sacīja.

— Tad varam turpināt mūsu spēli, — mis Lūmisa teica, atspiezdamās pret atzveltni. — Uz kurieni šoreiz? Uz Parīzi? Varbūt tiešām uz Parīzi?

— Jā, uz Parīzi, — viņš piekrītoši pamāja.

— Tātad ir 1885. gads, un mēs Ņujorkas ostā sēža- mies kuģī, — viņa iesāka. — Te mūsu bagāža, te mūsu biļetes, bet tur tālumā — apvārsnis. Nu mēs jau esam jūrā. Tagad iebraucam Marseļas ostā…

Viņa stāv uz tilta un raugās dzidrajos Sēnas ūde­ņos, pēc brīža viņš atrodas viņai līdzās un arī raugās lejā, kur ūdeņiem līdzi aizviļņo vasara. Viņa paceļ glāzi ar aperitīvu, un acumirklī viņš arī ir klāt un pie­skandina tai savējo. Viņš redz sevi gan Versaļas spo­guļos, gan pie Stokholmas dokiem, un viņi abi skaita bārddziņu izkārtnes Venēcijas kanālu malās. Visu, ko viņa bija redzējusi viena, viņi nu skatīja abi kopā.

Reiz augusta vidū pret vakaru viņi abi atkal sēdēja dārzā, raudzīdamies viens otrā.

— Vai zināt, ka jau divarpus nedēļas gandrīz katru dienu esmu pie jums?

— Vai tiešām?

— Man tas bijis bezgala patīkami.

— Var jau būt, bet uz pasaules ir tik daudz mei­teņu …

— Jums ir viss, kā viņām trūkst, — sirds siltums, gudrība, asprātība.

— Blēņas! Sirds siltums un gudrība nāk līdz ar vecumu. Divdesmit gadu vecumā daudz interesantāk būt cietsirdīgai un vieglprātīgai. — Viņa apklusa un ievilka elpu. — Bet tagad es jūs mazliet apgrūtināšu. Vai atceraties, toreiz drogu veikalā, kad mēs pirmo­reiz satikāmies, jūs teicāt, ka reiz esot… nu, kā to lai saka — jutis pret mani simpātijas. Kopš tās reizes jūs esat tīši izvairījies runāt par to. Tagad nu esmu spiesta jums vaicāt, ko gan šis savādais izteiciens nozīmē?

Bils acīm redzami apjuka.

— Nezinu, kā to lai pasaku …

— Sakiet vien ārā.

— Pirms gadiem es reiz redzēju jūsu fotogrāfiju.

— Nekad neesmu ļāvusi sevi fotografēt.

— Tā bija veca fotogrāfija, uzņemta tad, kad jums bij is djvdesmit gadu.

— A, jūs domājat to! Tur jau kaķim jāsmejas. Ik reizi, kad es ziedoju labdarīgiem mērķiem vai dodos uz sarīkojumu, viņi izrok šo veco fotogrāfiju un atkal iespiež no jauna. Visa pilsēta smejas. Arī es pati.

— No avīžnieku puses tas ir nežēlīgi.

— Nē, nepavisam. Es viņiem teicu: ja jums vajag manu fotogrāfiju, ņemiet no astoņsimt piecdesmit trešā gada. Lai cilvēki mani atceras tādu. Kad no­miršu, tad, mani izvadot, dieva dēļ, neņemiet nost zārka vāku.

Bils Foresters salika rokas uz krūtīm un, noliecis galvu, brīdi padomāja. Agrāk redzētā fotogrāfija nu skaidri iznira acu priekšā. Šeit, dārzā, bija diezgan laika atcerēties katru sīkumu, un viņš redzēja Helēnu

Lūmisu — jaunu un daiļu, pirmo reizi pozējot foto­grāfam. Viņš domāja par tās gaišo, kautri smaidošo seju. Tajā bija pavasaris, tajā bija vasara, āboliņa silti smaržīgā elpa. Lūpās kvēloja granātāboli, acīs zilgoja naksnīgas debesis. Skart šo seju bija tikpat saviļņojoši kā agrā decembra rītā atdarīt logu un izstiept roku pretī pirmajām baltajām sniegpārslām, kas klusi un negaidīti naktī sākušas snigt. Un tas viss — siltā elpa un persika maigums — uz mūžu mūžiem bija ietverts brīnumā, kas saucās fotogrāfija un pār ko laika vējiem nebija varas. Šis pirmais sniegs — tik vēss, tīrs un balts — nekūst, bet paliek tāds pats simtiem vasaru.

Tāda bija šī fotogrāfija, pēc kuras viņš iepazina mis Lūmisu. Tādu Bils viņu atcerējās, un nu, visu to pārdomādams un atsaukdams atmiņā viņas attēlu, viņš teica:

— Kad pirmo reizi redzēju šo fotogrāfiju — mei­teni ar gaišu, atklātu seju un vienkāršu matu sakār­tojumu —, es nezināju, ka tā ir uzņemta pirms dau­dziem gadiem. Paziņojumā bija teikts, ka Helēna Lūmisa tovakar atklāšot rātsnamā balli. Es izgriezu fotogrāfiju un visu dienu to nēsāju līdz. Nolēmu katrā ziņā iet uz šo balli. Bet tad pret vakaru, redzot, ka lūkojos šai fotogrāfijā, kāds cilvēks man visu izstāstīja. Ka daiļās meitenes fotogrāfija e§ot uzņemta pirms ļoti ilga laika un avīze ik gadus to pārdrukā­jot. Un viņš man teica, lai neejot uz balli un necen­šoties jūs sastapt.

Ilgi viņi sēdēja klusēdami. Tad Bils pameta acis uz mis Lūmisu. Viņa raudzījās pāri uz dārza mūri, kas bija noaudzis sārtām rozēm. Ko viņa domāja, viņš nezināja. No sejas it nekas nebija noprotams. Viņa mazliet pašūpojās savā krēslā un tad klusi teica:

— Tad redz, kā. Varbūt vēl kādu tasīti tējas?

Viņi maziem malciņiem dzēra tēju. Tad viņa pie­liecās un viegli paplikšķināja viņa roku.

— Paldies.

— Par ko tad?

— Par to, ka gribējāt iet uz balli, ka izgriezāt manu fotogrāfiju, par visu. Sirsnīgs paldies.

Viņi pastaigājās pa dārza celiņiem.

— Bet nu ir mana kārta, — mis Lūmisa sacīja. — Vai atceraties, ka reiz ieminējos par kādu jau­nekli, kurš pirms septiņdesmit gadiem veltīja man savu uzmanību? Jau piecdesmit gadu, kopš viņš ir miris, bet toreiz viņš bija jauns un skaists un cau­rām dienām auļoja zirgā, pat vasaras naktīs joņo­dams apkārt pa piepilsētas laukiem un pļavām. Viņš bija īsts trakulis, veselīgs, iededzis, mūždien saskrā- pējies, kūpēja kā skurstenis, traucās kā vējš un tā vien kūsāja no dzīvesprieka. Nevienā darbā viņš neturējās, tiklīdz sadomāja, tā pameta, un kādudien aizskrēja arī no manis, jo es biju vēl lielāka auša un negribēju kļūt precēta sieva, un ar to arī viss bei­dzās. Savu mūžu nebiju domājusi vēl kādreiz ierau­dzīt viņu dzīvu. Bet jūs esat patiešām dzīvs, jūs bir­dināt zemē pelnus tāpat kā viņš, jūs esat neveikls un reizē elegants, un es vienmēr zinu, kā rīkosieties, kamēr jūs pats to vēl neapjaušat, bet ik reizi, kad esmu uzminējusi, tomēr atkal brīnos par jums. Es, protams, neticu reinkarnācijai, bet viendien pēkšņi iedomājos: ja nu uz ielas es uzsauktu\«Robert!» — diez vai Bils Foresters nepagrieztos?

— Nezinu, — viņš teica.

j — Es arī nē. Un tieši tas dara dzīvi interesantu.

Augusts nāca uz beigām. Pilsētā jau bija manāms rudenīgs dzestrums, lapu zaļums pamazām nobālēja, un koki iedegās kvēlošās liesmās, pakalni sārtoja

visādās nokrāsās, un kviešu druvas kļuva zeltaini brūnas. Dienas ritēja bez kādām pārmaiņām, cita citai tik ļoti līdzīgas kā glītā rokrakstā uzvilkti burti, kas sarindoti cits aiz cita.

Viljams Foresters reiz pēcpusdienā, iegriezdamies mis Lūmisas dārzā, atrada viņu pie tējas galdiņa kaut ko cītīgi rakstām.

Viņa pabīdīja sāņus tinti un spalvaskātu.

— Es rakstu jums vēstuli, — viņa teica.

— Nu, tā kā es esmu atnācis pats, jums nav ko pūlēties.

— Nē, šī ir pavisam īpaša vēstule. Redzat? — Mis Lūmisa parādīja viņam zilu tikko aizlīmētu aploksni. — Paturiet prātā, kāda tā izskatās. Kad pastnieks to atnesīs, tad ziniet, ka esmu mirusi.

— Nu kādēļ jūs tā runājat?

— Apsēdieties un paklausieties.

Viņš apsēdās.

— Mans dārgais Viljam, — viņa iesāka, sēžot zem sava saulessarga. — Pēc pāris dienām es būšu mirusi. Nē, nē, tikai nepārtrauciet. — Viņa brīdinoši pacēla roku. — Nāves es nebaidos. Ja cilvēks dzīvo tik ilgi kā es, tas daudz ko zaudē, arī bailes no nāves. Visu dzīvi man šķita pretīgi omāri, laikam tādēļ, ka nebiju tos nogaršojusi. Tai dienā, kad man palika astoņdesmit, es beidzot ņēmu un nogaršoju. Neteikšu, ka man tie ietu pie sirds, bet nu es zinu, kāda tiem garša, un vairs nebaidos. Kā liekas, arī nāve tāds pats omārs vien būs, un gan jau mēs kaut kā sapra­tīsimies. — Mis Lūmisa atmeta ar roku. — Bet tagad par ko citu. Galvenais — es jūs vairs neredzēšu. Nekādas apstāvēšanas nebūs. Domāju, ka sievietei, kura aizvērusi aiz sevis šīs durvis, ir tādas pašas tie­sības palikt vienai kā tai, kas vakarā dodas pie miera.

— Navi neviens nevar iepriekš paredzēt, — Bils Foresters beidzot izteica.

— Zināt ko, Viljam, piecdesmit gadus es vēroju sava vectēva sienas pulksteni. Spriežot pēc tā, kad tas ticis uzvilkts, es varu pateikt, kad tas apstāsies. Taisni tāpat ir ar veciem cilvēkiem. Tie jūt, kad atspere iztecējusi un vēzeklis sāk gausināt gaitu. Nu, lūdzu, neskatieties manī tādām acīm.

— Piedodiet, es tā negribēju.

— Mums kopā bija tik labi, vai ne? Tās bija brīnišķas, šīs mūsu sarunas. Tā bija — lietojot nodrāztu frāzi — pilnīga garīgā saskaņa. — Viņa pagrozīja zilo aploksni. — Es vienmēr esmu zinājusi, ka mīlestība ir garīgā saskaņa, kaut dažreiz ķermenis negrib to atzīt. Tas dzīvo pats savu dzīvi. Tikai lai ēstu un gaidītu nakti. Pēc savas būtības tas ir nakts­putns. Bet gars, tas, Viljam, ir dzimis no saules un visu mūžu pavada nomodā. Nu, sakiet, vai ķerme­nis — šis savtīgais, nožēlojamais nakts radījums — spēj dot mums kaut daļu no tā, ko garajā mūžā dod saule un gars? Nezinu. Es zinu vienīgi to, ka mans gars ir ticies ar jūsējo, un šīs dienas ir bijušas skais­tākās manā dzīvē. Par daudz ko vēl gribētos parunā­ties, bet lai nu tas paliek vēlākam laikam.

— Kā liekas, mums laika vairs nav visai daudz.

— Nē, bet varbūt vēl būs kāda tikšanās. Laiks ir tik ērmots, un dzīve it īpaši. Sametas kāds zobratiņš, aizķeras ritentiņš, un cilvēki sastopas par agru vai par vēlu. Jā, esmu dzīvojusi par ilgu. Bet jūs esat piedzimis par agru, vai par vēlu. Cik briesmīga nesa­kritība. Iespējams, ka tas man ir sods par to, ka savā jaunībā biju tik aušīga. Bet varbūt pēc nākamā ap­grieziena ritentiņi būs atkal īstajā vietā. Pa to laiku noskatiet sev jauku meiteni, apprecieties, un esiet laimīgi. Bet tagad jums kaut kas man jāapsola.

— Visu, ko vēlaties.

— Apsoliet, ka nedzīvosiet pārlieku ilgi, Viljam. Ja iespējams, mēģiniet nomirt, kamēr jums nav vēl piecdesmit gadu. Varbūt tas nemaz nebūs tik vien­kārši, bet es jums to ieteicu aiz tā iemesla, ka nav zināms, kad piedzims otra Helēna Lūmisa. Nu sakiet, vai tas nebūtu briesmīgi, ja jūs pēc gadiem septiņ­desmit, būdams vecs, gluži sakrities večuks, kādu dienu, ejot pa galveno ielu, ieraudzītu mani, divdesmit vienu gadu vecu, un viss atkal sagrieztos kājām gaisā? Lai cik jaukas bija šīs pēcpusdienas, diez vai mēs spētu tā turpināt. Tūkstoš galonu tējas un piecsimt cepumu — vienai draudzībai ar to ir diezgan. Tātad apmēram pēc gadiem divdesmit sadabūjiet sev plaušu karsoni. Kas zina, cik ilgi jūs aizsaulē paturēs. Iespē­jams, ka tūliņ atsūta atpakaļ. Bet es darīšu visu, ko spēšu, par to jūs, Viljam, varat būt drošs. Un, ja viss ies, kā nākas, bez kļūmēm, vai jūs zināt, kas notiks?

— Nu, nu?

— Vienā jaukā tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektā vai deviņdesmitā gada dienā kāds jauneklis, teiksim, Toms Smits vai Džons Grīns, staigādams apkārt pa pilsētu, ieies drogu veikalā un pasūtīs kādu neparastu saldējumu. Pie blakus galdiņa sēdēs tāda paša vecuma meitene, un, kad viņa izdzirdēs šo nosaukumu, kaut kas notiks. Nevaru pateikt tieši, kas. Un, protams, arī viņa to nevarētu. Un tāpat jauneklis nē. Gluži vienkārši, dzirdot šo nosaukumu, viņiem abiem kļūs kaut kā ļoti labi. Viņi uzsāks sarunu. Un pēc tam, jau zinot viens otra vārdu, kopīgi aizies.

Mis Lūmisa pasmaidīja.

— Redzat, cik jauki, un piedodiet vecai sievai, kas visu grib salikt pa plauktiņiem. Tas tāds mazs jociņš

jums atmiņai. Bet tagad runāsim par ko citu. Vai uz pasaules ir kāda vieta, kur mēs vēl nebūtu aizceļo­juši? Vai esam bijuši Stokholmā?

— Jā, tā ir brīnišķīga pilsēta.

— Bet Glazgovā? Arī? Uz kurieni tad?

— Varbūt uz Ilinoisas pilsētu Grīntaunu? — viņš ieminējās. — Tepat. Mēs tiešām vēl neesam kopīgi apceļojuši mūsu pašu pilsētu.

Mis Lūmisa atzvila krēslā, Bils arī, un viņa iesāka:

— Es pastāstīšu, kāda šī pilsēta bija toreiz, sense- nis atpakaļ, kad man bija deviņpadsmit…

Ir ziemas vakars, un viņa ar slidām trauc pāri dīķim pa baltu, mēness gaismā mirdzošu ledu, un zem kājām slīd viņas atspulgs, čukstēdams kādu noslē­pumu. Tad atkal ir versmīgs vasaras vakars, kad kvēlo ielas un vaigi, un sirds un, kur vien skaties, mirdz jāņtārpiņi. Tad oktobra vakars, aiz logiem šalc vējš, un viņa, jautri dungodama, iespurdz vir­tuvē panašķoties ar krējuma konfektēm vai skraida pa sūnaino upmalu, pavasara vakarā peldas baseina maigi siltajos, dziļajos ūdeņos, un tad ir Ceturtā jūlija svētki, kad debesīs sprāgst krāsainas raķetes, metot zilus, sārtus un baltus atspulgus uz lieveņiem stāvošo ļaužu sejās, un, pēdējai raķetei izdegot, viņas vaigs staro spožāk par visiem.

— Vai jūs redzat to visu? — Helēna Lūmisa jau­tāja. — Vai redzat mani šo cilvēku vidū?

— Jā, — Viljams Foresters aizvērtām acīm atbil­dēja. — Es redzu jūs.

— Ūn pēc tam … — viņa turpināja.

161

Diena jau sliecās uz vakara pusi, un pār pilsētu biezēja krēsla, bet viņas balss ilgi vēl nenoklusa, un katrs, kurš gāja garām gar dārzu, dzirdēja to — klusu un vāru, it kā tauriņa spārnu vēdas . ..

11 — 360

Pēc divām dienām, kad pienāca vēstule, Viljams Foresters sēdēja redakcijā pie sava rakstāmgalda. Duglass uznesa vēstuli augšā un pasniedza viņam ar tādu seju, it kā zinātu, kas tajā iekšā.

Viljams pazina zilo aploksni, bet atvērt neatvēra. Viņš iebāza to krekla kabatā, bridi raudzījās zēnā un teica:

— Nāc, Dug, šoreiz es izmaksāšu.

Viņi gāja, nerunājot ne vārda, un Duglass neko arī nejautāja, juzdams, ka jāklusē. Rudens, kas vienubrīd draudīgi tuvojās, nu bija atkāpies. Atkal valdīja vasara, dzenājot mākoņu vālus un skalojot debesu metālu. Viņi iegriezās drogu veikalā un apsēdās pie marmora fontāniņa. Viljams Foresters izvilka vēstuli un nolika sev priekšā, bet neatvēra.

Viņš raudzījās ārā uz ietvi, pār kuru lija dzeltena saules gaisma, uz zaļajām audekla nojumēm, uz izkārtnes spožajiem zelta burtiem viņpus ielas, un tad pavērās sienas kalendārā. Tūkstoš deviņsimt div­desmit astotā gada divdesmit septītais augusts. Juz­dams, cik smagi krūtīs sit sirds, viņš raudzījās savā rokas pulkstenī, un viņam šķita, ka tas pilnīgi apstā­jies, ka kalendārs uz laiku laikiem sastindzis pie šīs­dienas datuma, ka saule pienaglota pie debesīm un nekad vairs neslīgs pret rietu. Virs galvas dūcošie ventilatori atvēsināja karsto gaisu. Gar atvērtajām drogu veikala durvīm smejoties aizgāja vairākas sievietes, bet viņa skatiens tām slīdēja pāri, vērojot pilsētas jumtus un pulksteni augstajā tiesas nama tornī. Tad viņš atvēra vēstuli un sāka lasīt.

Viņš lēni pagriezās grozāmajā krēslā. Tad do­mās klusi atkārtoja šos vārdus, līdz beidzot izteica skaļi.

— Vaniljas-citrona saldējums, — viņš teica. — Va- niljas-citrona saldējums.

O

Duglass, Toms un Čārlijs elsdami joza pa saulaino ielu.

— Tom, saki man nopietni, ja?

— Ko tad?

— Vai kaut kam ir arī laimīgas beigas?

— Bērnu filmām, ko rāda sestdienās.

— Nu jā, bet dzīvē?

— Es zinu vienīgi to, ka man vakaros patīk līst gultā, Dug. Tātad katrai dienai ir laimīgas beigas. Otrā rītā, kad sliešos augšā, varbūt viss var kaut kā samesties. Bet man tik vien vajag kā atcerēties, ka vakarā līdīšu gultā, un viss atkal ir pilnīgā kārtībā.

— Es runāju par misteru Foresteru un veco mis Lūmisu.

—• Neko darīt, viņa ir mirusi.

— Es zinu! Bet vai tev neliekas, ka tur kaut kas nebija kārtībā?

— Tu domā, tai ziņā, ka viņam šķitis, viņa ir tik­pat jauna kā fotogrāfijā, bet viņa jau sen bija veca kā pasaule? Nē, ser, manuprāt, tas ir lieliski!

— Kas tad tur lielisks?

— Pēdējā laikā, kad misters Foresters reizēm man šo to pastāstīja un es beidzot apjēdzu, kas un kā, — pasaulīti — es kaucu kā plēsts. Pats īsti nemāku pa­teikt, kādēļ. Taču es neparko negribētu, lai tas viss būtu bijis citādi. Saki, par ko tad mēs tagad runātu? Ne par ko! Un turklāt man patīk izraudāties. Kad no sirds izbrēcas, tad tā vien šķiet, ka atkal ir rīts un sākas jauna diena.

— Ā, nu es saprotu.

u*

163

— Tu jau arī tīri labprāt paraudi, tikai negribi atzīties. Ja cilvēks kārtīgi izraudas, pēc tam viss atkal ir labi un jauki. Tās arī ir tavas laimīgās beigas. Un pēc tam atkal tīk skraidīt pa āru un doties garu-

garajās pastaigās. Un tad tikai nāk tas pats labākais! Ik reizi, kad misters Foresters pārdomās visu noti­kušo un, saprotot, ka nekas nav līdzams, kārtīgi izraudāsies, viņam šķitīs, ka atkal ir rīts, kaut arī tobrīd būs pieci pēc pusdienas.

— Tas kaut kā tomēr neizklausās pēc īsti laimī­gām beigām.

— Vajag tikai kārtīgi izgulēties vai minūtes des­mit nokaukties, vai notiesāt pinti saldējuma, vai arī izdarīt visu to kopā — un tās būs vislabākās zāles, Dug. Tev to saka medicīnas doktors Toms Spouldings.

— Nu, izbeidziet, — teica Čārlijs. — Tūliņ būsim klāt!

Viņi metās ap stūri.

Ziemā viņi meklēja kaut ko no vasaras un atrada to pagrabu kurtuvēs vai ugunskuros, kas vakaros dega ap ledus klātajiem dīķiem, kuri bija pārvērsti slidotavās. Bet vasarā viņi centās atrast kaut pašu mazāko, pašu sīkāko aizmirstās ziemas atgādinājumu.

Aiz stūra viņu sakarsušajām sejām uzpūta dzestra elpa, it kā smalks lietutiņš sijātu pretim no milzīgās ķieģeļu celtnes, un viņu priekšā jau bija pazīstamais uzraksts: VASARAS LEDUS NAMS.

Vasaras ledus nams vasaras dienā! Viņi smieda­mies atkārtoja šos vārdus un piegāja tuvāk, lai iemestu skatienu milzīgajā alā, kur amonjaka tvai­kos dusēja diženi ledus kluči, piecdesmit, simt un divsimt mārciņu smagi aisbergi, sen snidzis, bet saglabāts janvāra sniegs.

— Vai jūti? — Čārlijs Vudmens izdvesa. — Ko gan vēl vairāk var vēlēties?

Viņi stāvēja saules tveicē, bet viņu sejās vēdīja ziemas elpa un nāsīs ieplūda miklā smarža no augšē­jās koka platformas, uz kuras atradās ledus mašīna, ko mūždien apņēma visās varavīksnes krāsās zaigo­jošs miglas mākonis.

Viņi grauza ledus tilkas, kuras tik ļoti saldēja pirkstus, ka tās bija jāietin mutautiņos un jāsūkā cauri audumam.

— Ledaini tvaiki un mākoņi, — Toms čukstēja. — Vai atceraties «Sniega karalieni»? Tagad mēs, protams, vairs neticam, ka ir tāda Sniega karaliene. Bet varbūt tā tieši te paslēpusies, tādēļ ka neviens tai vairs netic.

Viņi vēroja aukstos tvaika mutuļus, kas cēlās gaisā un peldēja prom.

— Nē, — Čārlijs sacīja. — Zināt, kas te dzīvo? Tikai viņš, viņš viens pats. Tas, par kuru iedomājo­ties, auksti šermuļi pārskrien pār kauliem. Lielais Neredzamais, — viņš čukstus izgrūda.

— Lielais Neredzamais?

— Jā, te viņš piedzimis, te viņš uzaudzis un te arī dzīvo! Kur mūžīga ziema un kur mūžīgs sals! Vai tad, nākdams no citurienes, viņš viskarstākajās vasa­ras naktīs varētu likt mums drebināties? Nu, vai tad te neož pēc viņa? Skaidrs, ka ož, jūs taču sajūtat. Lielais Neredzamais … Lielais Neredzamais >..

Tumsā griezās un virmoja miglas un tvaika mutuļi.

Toms iekliedzās.

— Nekas Dug. — Čārlijs plati pasmaidīja. — Es tikai aizlaidu Tomam aiz apkakles vienu mazītiņu ledutiņu.

G

Tiesas nama pulkstenis nosita septiņi. Kaut kur tālumā izgaisa atbalss.

Vientuļo Ilinoisas pilsētiņu, kuru no visas pasau­les nošķīra upe un mežs, un ezers, un pļava, apņēma silta vasaras krēsla. Ietves vēl bija gluži karstas. Vei­kalus slēdza, un uz ielām sāka klāties ēnas. Virs pil­sētas spīdēja divi mēneši: svinīgi melnā tiesas nama pulkstenis ar četrām ciparnīcām, kas vērās uz visām debesu pusēm, un īstais, vaniljas dzeltenais mēness, kurš iznira tumšajā austrumu pamalē.

Drogu veikalā pie augstajiem griestiem maigi dūca ventilatori. Lieveņu ēnās sēdēja cilvēki. Iečīkstējās un aizcirtās durvis. Pa violetajiem naksnīgo ielu bruģakmeņiem joza Duglass Spouldings ar zēnu baru.

— Sveika, mis Lavīnij!

Zēni pazuda. Lavīnija Nebsa, gausi pamājusi viņiem nopakaļ, palika sēžot uz sava lieveņa ar slaidu limo­nādes glāzi bālajos pirkstos, laiku pa laikam pacēla to pie mutes, iesūca vēsu malku un gaidīja.

— Lavīnij, te nu es esmu.

Lavīnija pagriezās un ieraudzīja Fransīnu snieg­baltā tērpā, un no tās plūda ziedošu cīniju un Ķīnas rožu smarža.

Lavīnija Nebsa aizslēdza durvis, atstāja pustukšo glāzi uz lieveņa un teica:

— Vakars kā radīts, lai ietu uz kino.

Viņas izgāja uz ielas.

— Meitenes, uz kurieni iesiet? — mis Ferna un mis Roberta sauca no pretējās mājas lieveņa.

— Uz kino skatīties CARLIJU CAPLINU! — no siltās tumsas jūras atsaucās Lavīnija.

— Mūs nu gan šādā tumsā neviens neizvilks ārā no mājas, — mis Ferna attrauca. — Lielais Neredza­mais var nožņaugt. Mēs labāk paņemsim revolveri un noslēpsimies pieliekamajā.

— Tīrās blēņas!

Večiņas aizcirta un aizslēdza durvis, bet abas draudzenes soļoja tālāk, jūtot vasaras silto elpu ceļa­mies pretim no karstajām ietvēm. Šķita, ka viņas ietu pa kūpošu nule izceptas maizes garozu. Karstums tīksmi strāvoja viņām gar kājām, zagās zem svār­kiem, vijās ap augumu.

— Lavīnij, vai tu tici visām tām runām par Lielo Neredzamo?

— Šīm dāmām tīk pārāk daudz kulstīt mēles.

— Bet pirms diviem mēnešiem tika nogalināta Hetija Makdolisa, pirms mēneša Robertā Ferija un nu pazudusi Elizabete Remsela …

— Hetija Makdolisa bija liela auša. Viņa droši vien aizlaidās ar kādu komivojažieri.

— Nu, bet pārējās? Stāsta, tās visas atrastas nožņaugtas, izkārtām mēlēm.

Viņas stāvēja pie pašas aizas, kas pāršķēla pilsētu divās daļās. Aiz muguras bija gaisma un mūzika, priekšā — bezdibenis, miklums un tumsa, kurā spī­goja jāņtārpiņi.

— Varbūt lai šovakar kino izpaliek, — Fransīna ieminējās. — Lielais Neredzamais var mūs nožņaugt. Šī aiza man nekad nav patikusi. Nu, paskaties!

Lavīnija paskatījās. Aiza šķita līdzīga dinamomašī- nai, kas ne dienu, ne nakti nenorimst, jo tur vienmēr dūca, šalca un čabēja augi, kukaiņi un cita radība. Aiza atsita tādu kā siltumnīcas, tādu kā dīvainu garaiņu dvaku un oda pēc veca, slapja šīfera un plūstošajām smiltīm. Bet melnā dinamomašīna tikai dūca, šķiezdama jāņtārpiņu dzirkstis.

— Man jau nebūs pa aklu tumsu naktī jānāk mājā caur aizu. Tev, Lavīnij, būs jādodas lejā pa kāpnēm un pāri tiltam, uz kura varbūt ir Lielais Neredzamais.

— Muļķības! -i- Lavīnija Nebsa noteica.

— Tu esi tā, kas ies viena pa taku, klausīdamās savu soļu atbalsī. Tu esi tā, kam vienai pašai vaja­dzēs nākt pa šo ceļu uz mājām. Vai tu savā mājā nejūties vientuļa?

— Vecām meitām tīk dzīvot vienām. — Lavīnija norādīja uz ēnaino taku, kas aizveda tumšajā tveicē. — Iesim pa šo te taisnāko ceļu.

— Man bail!

— Vēl ir agrs. Lielais Neredzamais parādās vēlāk.

Lavīnija paņēma Fransīnu aiz rokas un veda viņu

pa līkloču taciņu arvien zemāk un zemāk pretim sienāžu sirināšanas, varžu kurkstoņas un moskītu sīkšanas pilnajam klusumam.

Viņas gāja pa saulē izkaltušu zāli, kuras dzelkšņi durstīja kailās potītes.

— Skriesim! — Fransīna izdvesa.

— Nē!

Taciņa pagriezās sāņus, un viņas šausmās iepleta acis.

Skaņu pilnajā klusumā saulē sakarsušo koku ēnā, it kā atgūlusies baudīt maigo zvaigžņu skaistumu un liegā vēja glāstu, gar sāniem nostieptām rokām kā vieglas laiviņas airiem gulēja Elizabete Remsela!

Fransīna iekliedzās.

— Nekliedz! — Lavīnija satvēra Fransīnu, kura, smokot asarās, šņukstēja. — Nevajag! Nevajag!

Elizabete gulēja tā, it kā būtu iznesta jūras krastā: sejā bāla mēness gaisma, acis stingas un platas, mēle iekosta zobos.

— Viņa ir mirusi! — Fransīna vaimanāja. — Mi­rusi, mirusi! Viņa ir mirusi!

Lavīnija stāvēja kā pārakmeņojusies, un visapkārt melnēja siltas ēnas, skaļi čirkstēja sienāži un kurk­stēja vardes.

— Jāiet paziņot policijai, — viņa beidzot teica.

— Turi mani, Lavīnij, turi labi cieši, es tā salstu kā vēl nekad!

Lavīnija apskāva Fransīnu, kamēr policisti pār­meklēja briksnāju, zibēja kabatas baterijas, skanēja balsis. Pulkstenis bija jau gandrīz pusdeviņi.

— Tik auksts kā decembrī. Man vajag jaku, — aizmiegusi acis, žēlojas Fransīna, piespiezdamās pie Lavīnij as.

— Nu jūs, cienītās, varat iet, — policists sacīja. — Bet rīt jums vajadzēs atnākt uz iecirkni šo to vēl paskaidrot sīkāk.

Lavīnija un Fransīna devās prom, atstājot policis­tus un aizas zālē guļošo ķermeni, kas bija pārklāts ar baltu palagu.

Lavīnija juta, ka sirds skaļi dauzās, un arī viņa nodrebinājās, it kā būtu iestājies sals, un viņas trauslie pirksti mēness gaismā nobālēja, un viņa atskārta vienīgi to, ka visu laiku kaut ko runā, kamēr Fransīna šņukstot spiežas viņai klāt. . — Varbūt jūs pavadīt, cienītās? — kāds sauca nopakaļ.

— Nē, gan mēs aiziesim pašas, — Lavīnija atbil­dēja, un viņas devās tālāk.

Viņas gāja caur aizu, kur viss sīca, čabēja, elpoja, mudžēja, bet niecīgā gaismas saliņa un to cilvēku balsis, kuri meklēja slepkavu, palika tālu aizmugurē.

— Pirmo reizi es redzēju mironi, — Fransīna izdvesa.

Lavīnija raudzījās rokas pulkstenī tā, it kā tas atrastos jūdzēm tālu. — Tikai pusdeviņi. Pa ceļam paņemsim līdzi Helēnu un iesim uz kino.

— Uz kino?! — Fransīna satrūkās.

— Nu, protams. Mums vajag visu to aizmirst. Jo ātrāk izmest no galvas. Mājās par to vien būs jādomā. Iesim uz kino, it kā nekas nebūtu noticis.

— Lavīnij, vai tu to nopietni?

— Nopietnāk nekā jebkad. Mums vajag izsmieties un visu aizmirst.

— Bet tur palika Elizabete . .. tava draudzene . .. un arī manējā …

— Mēs viņai vairs nespējam līdzēt, atliek tikai domāt par sevi. Nu, nāc.

Viņas pa tumšo, oļaino taku sāka kāpt augšup, ārā no aizas. Te pēkšņi priekšā, neredzot viņas, bet ska­toties uz mirušās ķermeni lejā, kur vidēja mazās uguntiņas un skanēja cilvēku balsis, nekustīgi stā­vēja Duglass Spouldings.

Viņš stāvēja bāls kā krīts, nolaistām rokām un stingi raudzījās aizā.

— Ej mājās! — Fransīna iespiedzās.

Viņš nedzirdēja.

— Ei, tu! — viņa kliedza. — Ej mājās, kad tev saka, vai dzirdi? Mājās, tūdaļ, bez kavēšanās!

Duglass pagrieza galvu un neredzošu skatienu brīdi vērās abās nācējās. Viņa lūpas noraustījās. Viņš kaut kā ērmīgi iespiedzās. Tad apcirtās un me­tās prom, un pazuda siltajā tumsā.

Fransīna, atkal sākdama šņukstēt, sekoja Lavīnijai pa pēdām.

— Beidzot! Es domāju, ka jūs vairs nebūsiet! — Helēna Grīra uz lieveņa kāpnēm nepacietībā bungoja kāju. — Jūs esat vienīgi stundu par vēlu. Kas noticis?

— Mēs … — Fransīna iesāka.

Lavīnija cieši saspieda viņas roku.

— Bija liels uztraukums. Aizā kāds atradis Eliza­beti Remselu.

— Mirušu? Vai viņa … ir mirusi?

Lavīnija pamāja. Helēna ievaidējās un tvēra roku pie kakla.

— Kurš viņu atradis?

Lavīnija sažņaudza Fransīnas roku.

— To mēs nezinām.

Trīs jaunās sievietes stāvēja vasaras vakara tumsā un skatījās cita citā.

— Būs jāiet un jānoslēdz visas durvis, — Helēna beidzot ierunājās.

Pēdīgi viņa iegāja paņemt vēl jaku, jo arī viņai pārskrēja drebuļi, kaut gail bija pavisam silts. Līdzko viņa pazuda durvīs, Fransīna drebot iečukstējās:

— Kādēļ tu viņai nepateici?

— Nav ko velti uztraukt. Pateikšu rīt. Tam laika diezgan.

Trīs draudzenes gāja pa tumšo, koku ieskauto ielu gar mājām, kur pēkšņi bija noslēgtas visas durvis. Cik ātri šī ziņa bija aplidojusi visas mājas un visus lieveņus! Viņas dzirdēja noklikšķam durvju slēdze­nes un juta sev pievērstus to cilvēku skatienus, kuri slēpās aiz aizvilktiem aizkariem. Nupat vēl bija parasts vakars ar lecamaukliņām un vaniljas saldē­jumu, rokas oda pēc losjona, bet pēkšņi bērni pameta rotaļas un nozuda mājās, kur tika ieslēgti četrās sie­nās, un lecamaukliņas palika zemē kūstoša saldē­juma peļķītēs. Dīvaini, ka cilvēki, sviedrus rausdami, centās saspiesties tveicīgās istabās aiz durvju zva­niem un bronzas tverekļiem. Beisbola bumbas un vālītes palika guļam tukšajos mauriņos. Uz nokaltu­šajām ietvēm, no kurām garo ja īsta svelme, palika ar baltu krītu pusuzvilktas «klases». It kā pirms mirkļa būtu paziņots, ka tūdaļ iestāsies arktisks sals.

— Mēs neesam pie pilna prāta, ka šādā vakarā staigājam apkārt, — Helēna ieminējās.

— Trīs uz reizi viņš nenožņaugs, — Lavīnija sacīja. — Trijatā mums nekas nedraud. Un turklāt — vēl nav ko baidīties. Viņš nēuzbrūk biežāk kā reizi mēnesī.

Viņu izbiedētajām sejām pēkšņi uzgūla ēna. Aiz koka pavīdēja kāds stāvs. It kā pa ērģeļu tausti­ņiem būtu uzsists ar dūri, visas trīs sievietes griezīgi iespiedzās.

— A, rokā gan! — kāds dobji ierēcās. Tad smie­damies izlēca laternas gaismā. Pēc tam atbalstījās

pret koku un, rādot uz viņām, smēja kā kutināts.

— Ei, jūs! Es esmu Lielais Neredzamais.

— Frenks Dilons?!

— Frenks ja!

— Frenk, ja tu vēl kādreiz taisīsi šādus muļķīgus jokus, tad lai tevi zibens nosper!

— Kā tev nav kauna!

Fransīna sāka nevaldāmi raudāt.

Frenka smaids nodzisa.

— Lūdzu, piedodiet…

— Ej prom! — Lavīnija uzsauca. — Vai tu nekā nezini par Elizabeti Remselu? Viņa atrasta aizā mirusi. Bet tu skraidi apkārt un baidi sievietes! Tā ka tu neteiktu vairāk ne vārda!

— Es taču tikai…

Viņas pagriezās un gāja tālāk. Frenks grasījās viņām sekot.

— Paliec vien, mister Lielais Neredzamais, un pabaidi labāk pats sevi. Aizej, paskaties uz Elizabeti Remselu, tad redzēsi, cik tas uzjautrinoši! Sveiki!

Lavīnija veda draudzenes tālāk pa zvaigžņoto, koku ieskauto ielu. Fransīna turēja pie acīm mutau­tiņu.

— Fransīna, tas taču bija tikai joks. — Helēna pagriezās pret Lavīniju. — Kādēļ viņa tik briesmīgi raud?

— Vēlāk tev pateikšu. Bet, lai nu kā, ejam uz kino! Pietiek raudāt. Meklējiet naudu, tūlīt būsim klāt.

Drogu veikalā bija karsti un sutīgi. Lielie koka ventilatori vēdīja ārā uz bruģētās ielas arnikas, spirta un sodas ūdens smaržu viļņus.

— Lūdzu, man par pieciem centiem zaļās pipar­mētru konfektes, — Lavīnija sacīja pārdevējam.

Viņas seja bija bāla un drūma, kā visiem, kurus tovakar gadījās sastapt pustukšajās pilsētas ielās.

— Lai ir, ko pagrauzt, skatoties filmu, — viņa pie­bilda, kamēr pārdevējs iesvēra konfektes, berot tās turzā ar sudraba lāpstiņu.

— Cik jūs šovakar daiļas, — viņš teica. — Un dienā, kad ienācāt atspirdzināties, jūs, mis Lavīnija, bijāt tik apburoša, ka viens cilvēks apvaicājās par jums.

— Ko?

— Kads vīrietis, sēžot pie letes, noraudzijas jums pakaļ un jautāja: «Kas tā tāda bija?» — «Lavīnija Nebsa,» es sacīju, «skaistākā meitene visā pilsētā.»

— «Skaista gan,» viņš noteica. «Kur viņa dzīvo?»

Tad pārdevējs aprāvās.

— Nē, nē! — Fransīna iesaucās. — Jūs taču nepa­teicāt viņas adresi? Tas nevar būt!

— Zināt, es kaut kā nepadomāju .. . «Parkstrītā pie aizas,» es viņam gluži vienkārši sacīju. Bet tagad, kad padzirdēju, ka aizā atrasts līķis, domāju — ak vai, ko es esmu izdarījis!

Viņš pasniedza Lavīnij ai konfekšu turzu, daudz pilnāku, nekā pienācās.

— Stulbenis gatavais! — Fransīna iesaucās, un viņas acis pieplūda asarām.

— Piedodiet. Bet varbūt nav iemesla uztraukties.

Trīs acu pāri raudzījās Lavīnijā. Viņa nejuta baiļu,

tikai tādus kā vieglus drebuļus. Automātiski viņa pastiepa naudu.

— Konfektes es jums dodu par brīvu, — pārde­vējs teica, sākdams cilāt kaut kādus papīrus.

— Nē, manas mīļās, te nav ko gaidīt! — Helēna paceltu galvu sparīgi devās uz durvīm. — Tūlīt es paņemšu taksometru un mēs, Lavīnij, brauksim uz māju. Lai vēlāk nav tevi jāmeklē. Šim cilvēkam kaut kas bijis aiz ādas. Kādēļ viņš par tevi tā jautāja? Tu taču negribi, lai nakamajā reizē aizā atrastu tavu līķi?

— Varbūt tas bija gluži parasts cilvēks, — Lavī­nija sacīja un lēni pavērās apkārt.

— Frenks Dilons arī šķiet parasts cilvēks, bet var­būt viņš ir Lielais Neredzamais.

Pamanījušas, ka Fransīnas nav, abas pameta ska­tienu atpakaļ. Viņa pašlaik nāca ārā pa durvīm.

— Es liku viņam, šim pārdēvējam, aprakstīt, kāds tas vīrs izskatījās, — viņa sacīja. — Tas bijis kāds svešinieks tumšā uzvalkā. Bāls un kalsns.

— Mēs pašas diez ko izfantazējam, — Lavīnija teica. — Es nebraukšu ne ar kādu taksometru. Ja jau man jākļūst par nākamo upuri, tad lai tā arī būtu. Dzīve ir pārāk garlaicīga, īpaši trīsdesmit čet­rus gadus vecai vientuļai sievietei, tādēļ ļaujiet man kaut reizi piedzīvot kaut ko neparastu. Bet vispār — tās ir blēņas. Es nepavisam neesmu skaista.

— Esi gan, Lavīnij, no visas tiesas. Tu esi visskais­tākā visā pilsētā, īpaši tagad, kad Elizabete… — Fransīna aprāvās. — Tu tikai esi pārāk lepna. Būtu kaut drusciņ pielaidīgāka, tu jau sen būtu apprecē­jusies!

— Izbeidz nu, Fransīna. Kase jau klāt. Es maksāju četrdesmit vienu centu un eju skatīties Čārliju Čap- linu. Ja jūs gribat uz mājām, tad brauciet. Es skatī­šos filmu viena pati un arī mājās iešu viena pati.

— Lavīnij, nu ko tu runā! Mēs tev neļausim darīt muļķības…

Viņas iegāja kinoteātrī.

Pirmais seanss bija beidzies, un pustumšajā zālē publikas samērā maz. Visas trīs apsēdās vidējā rindā, kur smaržoja pēc tikko spodrināta misiņa, un vēroja, kā pašķīrās izbalējušais sarkanā samta priekškars, iznāca īpašnieks un paziņoja:

— Policija lūdza, lai šovakar agrāk beidzam un visi laikus atgriežas mājās. Tādēļ hroniku nerādī­sim, bet tūliņ sāksim ar filmu. Seanss beigsies vien­padsmitos. Publiku lūdzu neuzkavēties un taisnā ceļā doties uz māju.

— Tas zīmējas tieši uz mums, Lavīnij! — Fransīna čukstēja.

Gaisma nodzisa. Ekrāns atdzīvojās.

— Lavīnij! — Helēna izdvesa.

— Jā?

— Kad mēs nācām iekšā, ielu šķērsoja kāds vīrs tumšā uzvalkā. Un nupat viņš ienāca zālē un apsēdās mums aiz muguras.

— Helēna, mīļā!

— Tieši aiz muguras?

Cita pēc citas viņas pagriezās atpakaļ. Viņas redzēja bālu seju baismajā ekrāna atblāzmā. Šķita, it kā tur tumsā rēgotos neskaitāmas vīriešu sejas.

— Es saukšu īpašnieku! — Helēna aši devās uz izeju. — Gaismu! Gaismu! Apturiet filmu!

— Helēna, pagaidi! — Lavīnija, pietrūkdamās kājās, sauca.

Viņas nolika uz galda tukšās sodas ūdens glazēs un smiedamās nolaizīja putu ūsiņas.

— Redzat, cik muļķīgi iznāca, — Lavīnija sacīja. — Tracis par baltu velti. Šausmīgi neērti!

— Nu neļaunojies, — Helēna nomurmināja.

Pulkstenis bija pusdivpadsmit. Viņas bija iznāku­šas no tumšā kinoteātra un, smejot par Helēnas pār­steidzību, iegriezušās šeit atspirdzināties, kamēr pārējie skatītāji steigšus pazuda kur nu kurais. Arī Helēna centās pasmieties par sevi.

— Kad tu skrēji uz izeju, kliedzot «Gaismu! Gaismu!», man šķita, es ģībšu! Un tas vīrs … ak tu nabadziņš!

— īpašnieka brālis no Rasmas!

— Es taču viņam atvainojos, — sacīja Helēna, vērdamās griestu ventilatorā, kurš griezdamies gai­nīja silto nakts gaisu, atkal un atkal uzvēdinot vanil- jas, aveņu, piparmētru un kreozota smaržu.

— Nevajadzēja mums te kavēties. Policija brīdi­nāja, ka …

— Ko nu, muļķības! — Lavīnija iesmējās. — Man nepavisam nav bail. Lielais Neredzamais tagad ir tūkstošiem jūdžu tālu. Tik drīzi viņš te vairs nerādī­sies, bet, tiklīdz uzklīdīs, tūliņ tiks notverts, gan jūs redzēsiet. Nu, vai filma nebija lieliska?

— Laiks slēgt, manas dāmas. — Veikala īpašnieks nodzēsa uguni, un vēsajā balto flīžu valstībā iestā­jās nakts.

Ielas bija tukšas kā izslaucītas — nevienas mašī­nas, ne arī gājēja. Veikalu vitrīnās vēl dega gaisma, un sasilušie vaska manekeni rādīja sārtas vaska rokas ar zilgani bāliem briljantu gredzeniem un oranžas vaska kājas ar sieviešu zeķēm. Kvēloši zilām stikla acīm tie vēroja, kā trīs jaunās dāmas peld pa upes gultnei līdzīgo ielu un viņu atspulgi mirgo skat­logos kā tumšu viļņu šūpoti ziedi.

— Ja mēs kliegtu, vai viņi steigtos mums palīgā?

— Kas tad?

—■ Nu, manekeni, no vitrīnām.

— Fransīna, nu kas tā par runāšanu!

— Es tikai…

Vitrīnās bija simtiem cilvēku, klusu un sastin­gušu, bet uz ielas tikai trīs sievietes, un viņu soļi uz karstā asfalta skanēja kā šāvieni.

Blāvi mirgoja sarkana neona izkārtne un, kad tai gāja garām, sīca kā mirstoša muša.

Priekšā stiepās garas, baltas, saulē nokaitušas ielas. Trīs trauslās sievietes apņēma slaidi koki, kuru galot­nes viegli šalkoja vējā. No tiesas nama torņa viņas atgādināja pieneņu pūkas.

— Vispirms pavadīsim tevi, Fransīna.

— Nē, es pavadīšu tevi.

— Nevajag aušoties, — Lavīnija iebilda. — Tu dzīvo tālajā Elektrikparkā. Ja tu gribēsi pavadīt mani, tev vienai būs jānāk atpakaļ caur aizu. Un, ja tev uzkritīs kaut viena lapiņa, tu būsi uz vietas pagalam.

— Es pārnakšņošu pie tevis, — Fransīna teica. — Tu taču esi visskaistākā!

Un tā viņas — trīs grezni ģērbtas dāmas — peldēja pa mēness gaismas jūru, kas plūda pār ietvēm un mauriņiem, un Lavīnija vēroja melnos, garāmslī- došos kokus un klausījās, kā draudzenes čukstus sarunājās, brīžam pat mēģinot iesmieties, un nakts šķietami pielika soli, un viņas steidzās ātrāk un ātrāk, un viss šķita balti degošs kā sniegs.

— Uzdziedāsim, — Lavīnija ierosināja.

«Rudens mēness spīd jo spoži…» viņas uzsāka.

Viņas dziedāja pavisam klusi, turēdamās cita citai

elkonī un vairīdamās skatīties atpakaļ. Un ejot juta, kā viņām zem kājām pamazām atdziest kvēlošais asfalts.

— Vai dzirdat? — Lavīnija vaicāja.*

Viņas ieklausījās. Vasaras naktī čirkstēja sien­āži, un tiesas nama pulkstenis nosita bez ceturkšņa divpadsmit.

— Vai dzirdat?

177

Tumsā kaut kas iečīkstējās: tur misters Terls lie­veņa šūpolēs klusēdams izsmēķēja pēdējo cigareti. Tās sārti degošais gals lēni šūpojās turpu un atpakaļ.

12 — 360

Ugunis dzisa, dzisa un dzisa. Nodzisa mazo un lielo māju ugunis, dzeltenās ugunis un ari zaļās, tāpat lampas un lukturīši, un visi paslēpās savās mājās aiz dzelzs, tērauda, misiņa atslēgām, visi, domāja Lavī­nija, ieraujas, ieslēdzas, ietinas, aizklājas. Cilvēki mierīgi guļ savās gultās, pār kurām spīd blāva mēness gaisma. Un elpo droši un mierīgi, jo viņi nav vieni. Bet mēs vienas pašas esam uz ielas un ejam pa nak­snīgo, svelmaino asfaltu. Un mums virs galvas pa retai laternai, kas met biedīgi drebošas ēnas.

— Fransīna, tava māja nu ir klāt. Ar labunakti!

— Lavīnij, Helēna, palieciet pārnakšņot. Ir tik vēls, gandrīz jau pusnakts. Jūs varēsiet pārgulēt viesistabā. Es uzvārīšu karstu šokolādi, kopīgi pa­dzersim, tas būs tik jauki! — Fransīna nelaida viņas vairs prom.

— Nē, paldies, — teica Lavīnija.*

Fransīna sāka raudāt.

— Nesāc nu atkal visu no gala, — Lavīnija viņu aprāja.

— Es negribu, ka tevi nogalina, — Fransīna šņuk­stēja, asarām ritot pār vaigiem. — Tu esi tik skaista un jauka, es gribu, lai tu paliktu dzīva. Nu, lūdzu, lūdzu, palieciet!

— Cik briesmīgi tas viss tevi satraucis. Apsolu, ka, tiklīdz pāriešu mājās, es tev tūliņ pat piezvanīšu.

— Vai tiešām?

— Nu, protams, un pateikšu, ka viss kārtībā. Bet rīt Elektrikparkā rīkosim pikniku. Ar manis gatavo­tām šķiņķa maizītēm. Kā redzi, es nemaz netaisos mirt!

— Tātad tu piezvanīsi?

— Es taču apsolīju, vai ne?

— Nu tad — ar labunakti!

Fransīna uzskrēja augšā uz lieveņa, iespruka iekšā un steigšus aizšāva durvis.

— Tagad es pavadīšu tevi, — Lavīnija sacīja Helēnai.

Tiesas nama pulkstenis nosita pusnakti. Šī skaņa atbalsojās visā pilsētā, kas bija tik tukša kā vēl nekad. Tā - nodunēja pār tukšajām ielām un tukša­jiem zemes gabaliem, un tukšajiem mauriņiem.

— Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, — Lavīnija skaitīja, turot Helēnas roku.

— Vai tev nav mazliet neomulīgi? — Helēna jautāja.

— Kā tu to domā?

— Nu, ka mēs esam vienas uz ielas, kamēr citi gultās aiz slēgtām durvīm. Droši vien simtiem jūdžu visapkārt ārā vairs nav neviena paša cilvēka.

Arvien tuvāk nāca silti melnās aizas šņākoņa.

Pēc brīža viņas bija pie Helēnas mājas un stāvot ilgi vērās viena otrā. Vējš pūta sejā aizas dvaku. Mēnesi pamazām aizsedza mākoņi.

— Varbūt tu tomēr paliksi, Lavīnij?

— Nē, es iešu.

— Reizēm…

— Kas — reizēm?

— Reizēm man šķiet, ka cilvēki paši tīšā prātā grib atrast nāvi. Tu šovakar uzvedies kaut kā dīvaini.

— Es gluži vienkārši nebaidos, — Lavīnija atbil­dēja. —- Un laikam esmu ziņkārīga. Es nebūt netai­sos pazaudēt galvu. Skaidrs, ka Lielais Neredzamais pašlaik nevar te būt. Visa policija ir kājās.

— Tava policija jau sen saldi guļ, pārvilkusi segas pār galvu.

— Varbūt es meklēju izklaidēšanos, kaut mazliet riskantu, taču ne bīstamu. Ja būtu iemesls baiļoties, es, protams, paliktu, vari man ticēt.

— Varbūt tev nudien apnicis dzīvot?

— Muļķības! Ko gan jūs neizgudrojat!

— Zini, man tomēr ir kaut kā neērti, ka es dzeršu karstu šokolādi, kamēr tu kāpsi aizā un iesi pār tiltu.

— Izdzer tasi manā vietā. Ar labunakti.

Lavīnija Nebsa viena pati gāja pa kluso, naksnīgo

ielu. Māju logi bija tumši, un kaut kur tālumā rēja suns. Pēc piecām minūtēm būšu mājās, drošībā, viņa domāja. Pēc. piecām minūtēm zvanīšu muļķa Fransī- nai. Es …

Pēkšņi viņa izdzirda vīrieša balsi.

Tālumā zem kokiem kāds dziedāja: «Nāc vasarnī­cas parkā zem mēnesnīcas arkām …»

Viņa pielika soli.

«Tevi skaut… tavai burvībai ļaut…» balss dungoja.

Pa ielu blāvajā mēness gaismā bezrūpīgi nāca kāds vīrs.

Ja vajadzēs, varu skriet un pieklaudzināt pie kurām katrām durvīm, Lavīnija nodomāja.

«Nāc vasarnīcas parkā zem mēnesnīcas arkām,» vīrs dziedāja, un viņam rokās bija krietna milna. — Ei, kas tur! Mis Nebsa? Atradusi gan laiku pastaigai!

— Seržants Kenedijs!

Tas, protams, bija viņš.

— Es jūs pavadīšu uz māju!

— Paldies, es aiziešu viena.

— Bet jūs taču dzīvojat viņpus aizas …

Jā gan, viņa klusībā nodomāja, bet kopā ar vīrieti pār aizu neiešu, kaut arī viņš būtu policists. Kā lai zina, kurš ir Lielais Neredzamais?

— Nekas, — viņa teica. — Es pasteigšos.

— Nu, tad es tepat pagaidīšu, — viņš sacīja. — Ja vajag palīgā, tad tikai uzsauciet. Es tūliņ dzirdēšu un būšu klāt.

— Paldies.

Viņa devās tālāk, atstājot viņu zem laternas dun­gojam.

Tik tālu nu esmu, viņa nodomāja.

Priekšā bija aiza.

Viņa stāvēja uz paša augstākā no simt trīsdesmit pakāpieniem, kas veda lejā un tad pāri septiņdesmit jardu garam tiltam un pēc tam augšā uz Parkstrītu. Pa visu šo ceļa gabalu bija tikai viena laterna.

Pēc trim minūtēm, viņa domāja, es jau atslēgšu mājas durvis. Simt astoņdesmit sekundēs it nekas nenotiks.

Viņa devās lejā pa tumšajām kāpnēm aizas bezdi­benī.

— Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, — viņa čukstus skaitīja kāpienus.

Viņa smagi elpoja, it kā skrietu, kaut gan gāja pavisam lēni.

— Piecpadsmit, sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņ­padsmit, deviņpadsmit, divdesmit, — viņa izdvesa.

—i Viena piektdaļa ceļa! — viņa sev paziņoja.

Aiza bija dziļa un melna, melna! Un pasaule palika tālu aiz muguras, — mājas, kur cilvēki mierīgi gulēja, aizslēgtās durvis, ielas, kinoteātris, drogu veikals, pilsētas ugunis, tas viss palika kaut kur ļoti tālu. Šeit bija vienīgi aiza, milzīga, dziļa un melna.

— Nu,_redzi, ka nav ko baidīties. Neviena paša te nav. Divdesmit četri, divdesmit pieci. . . Vai atceries spoku stāstu, ko bērnu dienās cits citam stāstījām?

Viņa klausījās savu soļu atbalsī.

— Atceries stāstu par melno vīru, kas iezogas mājā, kad tu esi gultā. Kā viņš nāk augšā uz tavu istabu. Kā uzkāpj uz pirmā pakāpiena. Un tad uz otrā, trešā, ceturtā, piektā! Kā tu smējies un spiedzi, dzirdot šo stāstu! Un tad šis briesmīgais melnais vīrs ir sasniedzis kāpņu galu un atver tavas istabas dur­vis, un tad viņš jau stāv pie tavas gultas. «ROKA IR!»

Viņa iekliedzās. Savu mūžu viņa nebija tik bries­mīgi kliegusi, ne arī dzirdējusi kādu tā kliedzam. Viņa apstājās, sastinga, pieplaka margām. Sirds gan­drīz vai lēca ārā no krūtīm. Šķita, ka dunētu visa pasaule.

Tur, tur! — viņa klusībā kliedza. Tur lejā zem laternas kāpņu galā kāds stāv! Nē, pazuda! Bet viņš tur gaidīja!

Viņa ieklausījās.

Klusums.

Uz tilta neviena nebija.

Neviena nav, viņa sev teica, spiezdama roku pie sirds. Neviena paša. Kāda es esmu muļķe. Nu kādēļ atcerējos šo stāstu? Cik nejēdzīgi. Ko tagad darīt?

Sirds pamazām nomierinājās.

Vai saukt seržantu Kenediju? Varbūt viņš dzirdēja, kā es kliedzu?

Viņa atkal ieklausījās. Nē. Neviena paša.

Iešu tālāk. Tas viss šī muļķīgā spoku stāsta dēļ.

Viņa gāja un skaitīja kāpienus.

— Trīsdesmit pieci, trīsdesmit seši… ai, kaut tikai nenokristu! Kāda gan es esmu muļķe. Trīsdesmit sep­tiņi, trīsdesmit astoņi, deviņi un četrdesmit, un vēl divi. . . tātad gandrīz jau puse.

Viņa atkal sastinga.

Pagaidi, viņa sev teica.

Tad paspēra soli. Bija dzirdama atbalss.

Viņa paspēra nākamo.

Vēl viena atbalss. Cits solis, sekundes daļu vēlāk.

— Kāds man seko, — viņa čukstēja aizai, melna­jiem sienāžiem, melnajai upei un tumši zaļajām,

neredzamajām vardēm. — Kāds nāk pa kāpnēm man pakaļ. Bet man bail skatīties atpakaļ.

Atkal solis, un atkal atbalss.

— Kā es lieku soli, tā arī viņš.

Solis un atbalss.

— Seržant Kenedij, vai tas esat jūs? — viņa nedroši jautāja aizai.

Sienāži klusēja.

Sienāži klausījās. Un arī nakts sāka klausīties viņā. Visas tālās naksnīgās pļavas un tuvīnie naksnīgie koki pēkšņi sastinga. Lapas, krūmi, zvaigznes un zāle pamira un klausījās viņas sirdspukstos. Un varbūt kaut kur simtiem jūdžu tālu kādā klusā dzelzceļa stacijā, kur tik reti piestāj kāds vilciens, vientuļš ceļinieks, lasot avīzi nespodrā lampiņas gaismā, paceļ galvu, ieklausās un jautā: kas tas? Un no­domā; — laikam tur kokā kaļ dzenis. Bet tā ir Lavī­nija Nebsa, viņas dunošā sirds.

Klusums. Vasaras nakts klusums simtiem jūdžu tālu klājās pār zemi kā balta, ēnām izraibināta jūra.

Ātrāk, ātrāk! Viņa devās lejā pa kāpnēm.

Skriešus!

Viņa dzirdēja mūziku. Tās bija iedomas, tīrā muļ­ķība, bet viņai it kā pāršļāca milzīgs skaņu vilnis, un viņa pēkšņi juta, ka skrien, — skrien aiz šausmām un izmisuma, un mūzika arvien pieņēmās spēkā, kļuva arvien baismāka un draudīgāka un grūda viņu tālāk un tālāk, un viņa skrēja ātrāk un ātrāk un krita arvien zemāk un zemāk aizas bezdibenī.

— Vēl tikai mazu gabaliņu! — viņa lūdzās. — Simt astoņi, simt deviņi, simt desmit! Kāpņu gals. Un tagad skriešus! Pāri tiltam!

Viņa steidzināja savas kājas, rokas, augumu, sku­bināja katru miesas šūnu, izmisumā skrienot pār krācošo upi pa dobji dunošajiem dēļiem, kas bija tik atsperīgi kā. dzīvi, un viņai sekoja draudīgi soļi, nāca arvien tuvāk un tuvāk, un mūzika ari dzinās pa pēdām, skaudri spiedzīga un nesakarīga.

Viņš seko, tikai nedrīkst, nedrīkst skatīties atpa­kaļ! Ja atskatīšos, tad es tā pārbīšos, ka vairs nespēšu paspert ne soli. Jāskrien, tikai jāskrien uz priekšu!

Viņa deva kājām ziņu.

Dievs tēvs, lūdzu, lūdzu, ļauj man tikt augšā līdz aizas malai! Tā, un nu pa taciņu prom, ak dievs, cik tumšs un cik viss ir tālu! Ja kliegtu, tas tikpat nepa­līdzētu, bet es jau ari nespēju pakliegt. Taciņa bei­dzas, sākas iela, ak dievs, kaut tiktu mājās un dro­šībā, ja vien es palikšu dzīva, ne soli vairs nesperšu viena; es biju muļķe, galīga muļķe, es nezināju, kas īsti ir bailes, bet, ja vien tagad tikšu līdz mājām, nekur vairs neiešu bez Helēnas un Fransīnas! Klāt mana iela. Nu, pāri ielai!

Viņa skrēja pa ietvi, cik jaudas.

Klāt mans lievenis! Mana māja! Ak dievs, dod man vēl tikai mirkli laika, lai tieku iekšā un aiz­slēdzu durvis, un tad būšu glābta!

Un te pēkšņi… nē, ātrāk, ātrāk, nav laika skatī­ties … bet tur nu tā spīdēja — pustukšā limonādes glāze, ko viņa bija atstājusi sen, sen, pirms gada, pirms veselas mūžības. Tā tur stāvēja vienā mierā, it kā viss būtu pilnīgā kārtībā . . .

Viņa uzstreipuļoja pa lieveņa kāpnēm un drebo­šām rokām sāka taustīties gar atslēgas caurumu. Sirds sita kā negudra. Krūtīs skanēja apslēpts klie­dziens.

Beidzot atslēga bija durvju caurumā.

Ātrāk, nu tikai ātrāk slēgt vaļā!

Durvis atvērās.

Mudīgi iekšā. Un tūlīt tās aizcirst!

Durvis aizcirtās.

— Aši aizslēgt, aizbultēt ciet! — Lavīnija izmisīgi čukstēja.

— Cieši jo cieši!

Durvis bija aizslēgtas un aizbultētas.

Mūzika apklusa. Viņa dzirdēja tikai savus sirds­pukstus, kas pamazām noklusa.

Mājās! Ak dievs, beidzot mājās! Mājās, drošībā — sveika un vesela! Viņa bezspēkā atslīga pret dur­vīm. Mājās un drošībā! Tad ieklausījās. Ne skaņas. Mājās un drošībā, nu paldies dievam! Viena es vaka­ros nekur vairs neiešu. Nekad neiešu pāri aizai. Dro­šībā, drošībā, mājās un drošībā, ak dievs, cik labi, cik bezgala labi! Durvis aizslēgtas, un es esmu drošībā. Bet kas tur?

Viņa paskatījās pa logu.

Nē, neviena nav. Neviena paša. Un neviens man nedzinās pakaļ. Viņa atguva elpu un gandrīz vai iesmējās. Nu skaidrs, ka nedzinās. Ja kāds būtu dzinies man pakaļ, tad taču viņš būtu mani noķēris! Es neesmu nekāda skrējēja … Ne ārā, ne uz lieveņa neviena nav. Kāda es esmu muļķe. Neviens taču man nedzinās pakaļ. Šī aiza nepavisam nav bīstama. Un tomēr — cik labi būt atkal mājās. Te ir tik labi kā nekur citur.

Viņa pastiepa roku pēc elektrības slēdža un sa­stinga.

Ko? Kas tas?

Kads viņai aiz muguras nokremšķinājās.

©

— Šausmas, kā viņi spēj visu sabojāt!

—1 Neņem nu, Čārlij, tik ļoti pie sirds.

— Nu, saki, par ko gan mēs tagad runāsim? Kāda jēga runāt par Lielo Neredzamo, ja viņa vairs nav? Ja no viņa vairs nevajag baidīties?

— Nezinu, Čārlij, kā būs ar tevi, bet es iešu uz Vasaras ledus namu, — Toms teica. — Sēdēšu dur­vīs un iztēlošos, ka viņš vēl joprojām ir dzīvs, un man pār muguru atkal skries aukstas skudriņas.

— Tā ir tikai mānīšanās.

— Nu, bet, ja viss kļuvis neinteresants, tad taču kaut kas ir jāizdomā!

Duglass neklausījās Toma un Čārlija sarunā. Viņš skatījās uz Lavīnijas Nebsas māju un murmi­nāja:

— Vakar vakarā es biju aizā. Es redzēju. Es visu redzēju. Pa ceļam uz māju es gāju tur garām. Uz lieveņa redzēju pustukšo limonādes glāzi. Domāju: gandrīz vai derētu iedzert. Derētu iedzert, es nodo­māju. Es biju aizā un arī tur, pašā notikumu vietā.

Bet Toms ar Čārliju tikai runāja tālāk.

— Taisnību sakot, es nemaz neticu, ka Lielais Neredzamais ir miris, — Toms teica.

— Bet tu taču pats šorīt tur biji, kad atbrauca ātrā palīdzība un uz nestuvēm izstiepa šo vīru ārā?

— Protams, — Toms atbildēja.

— Nu, tas jau bija Lielais Neredzamais, muļķa­desa tu tāds! Palasi avīzes! Desmit gadus neviens nespēja viņu notvert, bet Lavīnija Nebsa ņēma un nodūra viņu ar parastajām šķērēm! Taču es būtu diezin ko devis, lai viņa nemaisītos, kur nevajag.

— Ko tad tu gribēji, lai viņa dara? Tur rokas klēpī un ļauj sevi nožņaugt?

— Nē, nu kāpēc, bet tik daudz jau varēja kā vis­maz izskriet uz ielas un kliegt: «Lielais Neredza­mais!», un viņš pa to laiku pagūtu aizmukt. Vakar līdz pusnaktij mūsu pilsēta vismaz bija kaut kas īsti jēdzīgs. Bet tagad kļūst tīri vai pliekana dūša.

— Čārlij, es saku tev pēdējo reizi: Lielais Nere­dzamais nav miris. Es redzēju viņa seju, tu arī un Duglass tāpat, vai ne? r

— Ko? Jā. Laikam gan redzēju.

— Visi ir redzējuši šo seju. Un tagad jūs abi man pasakiet vienu: vai šis vīrs izskatījās pēc Lielā Nere­dzamā?

— Es . . . — Duglass iesāka un aprāvās.

Iestājās klusums.

— Pasaulīt… — Čārlijs beidzot izdvesa.

Toms smaidīdams gaidīja.

— Viņš nepavisam neizskatījās pēc Lielā Nere­dzamā, — Čārlijs izsaucās. — Viņš izskatījās pēc parasta cilvēka!

— Jā, Čārlij, tiešām, pēc parasta cilvēka, kurš nespēj ne mušai nodarīt pāri! Ja viņš būtu Lielais Neredzamais, tad arī izskatītos pēc tāda! Bet šis vīrs bija līdzīgs tirgotājam, kurš vakaros pie kinoteātra pārdod konfektes.

— Tātad tu domā, tas bija kāds klaidonis, kas vakar vakarā, nākdams pa ielu, iegāja šķietami tukšā mājā un tur tika nodurts?

— Nu, protams.

— Bet, pag, mēs taču nemaz nezinām, kāds Lielais Neredzamais īsti izskatās. Nevienam nav viņa attēla. Bet tie, kas viņu redzējuši, ir miruši.

. — Tu labi zini, kāds viņš izskatās, un es arī zinu, un Dugs tāpat. ' — Viņš ir garš, vai ne?

— Protams.

— Un bāls kā nāve?

— Bāls, jā, patiešām.

— Un tievs kā maikste, ar gariem matiem?

— Jā, tā es vienmēr esmu teicis.

— Un lielam, izvelbtām acīm, kuras ir zaļas kā kaķim?

— Mats matā.

— Nu, re nu, — Toms visgudri novilka. — Tu

redzēji šo nabaga vīru, ko pirms stundas izstiepa ārā no mis Nebsas mājas. Nu, kāds viņš bija?

— Maza auguma resnītis, sarkanu seju, uz galvas labi ja pieci mati, un tie paši iesarkani. Tom, tu esi ģēnijs! Nāc, ejam! Sauc pārējos zēnus! Izskaidro viņiem tāpat kā man! Lielais Neredzamais nav miris. Viņš šonakt atkal slapstīties apkārt un mēģinās kādam uzglūnēt.

— Jā-a… — Toms noteica un pēkšņi kļuva domīgs.

— Tom, kas tu esi par varenu zelli! Kas tev par galvu! Neviens cits no mums nebūtu pratis visu tā pagriezt uz labo pusi. Vasara gandrīz bija sabojāta. Bet tu visu atkal vērsi par labu. Augusts nu nebūs galīgi zaudēts. Uhū, ei, zēni! — Un Čārlijs, kliegdams un rokas vicinādams, bija prom.

Toms gluži bāls palika stāvam uz ietves pie Lavī­nij as Nebsas mājas.

— Ak dievs! — viņš čukstēja. — Ko es esmu izda­rījis!

Viņš pagriezās pret Duglasu.

— Vai zini, Dug, ko es esmu izdarījis?

Duglass stingi raudzījās uz Lavīnijas Nebsas māju. Viņa lūpas sakustējās.

— Es vakar biju aizā. Es redzēju Elizabeti Remselu. Un, nākot uz māju, gāju te garām. Es redzēju uz lie­veņa limonādes glāzi. Tas bija tieši vakar vakarā. Derētu iedzert, es nodomāju … Varbūt patiešām derētu iedzert…

©

Viņa bija no tām sievietēm, kam rokās vienmēr ir slota vai lupata, vai trauku suka, vai pavārnīca. No rītiem viņa, klusi dungojot, grieza nost pīrāgiem apdegumu, pusdienā cepa augļu kūkas, bet vakara pusē cēla tās galdā. Viņa rindoja plauktā porcelāna tasītes, skandinādama kā mazus zvaniņus. Viņa slī­dēja cauri istabām, uzsūcot katru puteklīti, noliekot katru lietiņu savā vietā. Viņa tīrīja logus, tā ka tie pēc tam spīdēja saulē kā spoguļi. Divreiz dienā viņa apstaigāja dārzu, un, kur viņa. bija gājusi ar kapli rokās, tur puķes augstāk izslēia savas ziedu liesmi: nas. Naktīs viņa mierīgi gulēja, tikai reizes trīs pagrozoties, atpūzdamās kā balts cimds, kurā ar gaismas svīdu atkal tiek ievilkta darbīgā roka. Garāmejot viņa viegli pieskārās katram ar savu roku, kā iztaisnodama gleznu pie sienas.

Bet tagad? …

— Vecmāmuļ, — visi sacīja. —• Vecvecmāmuļ.

Bija tā, it kā garš matemātikas uzdevums tuvotos

savam atrisinājumam. Viņa bija ēdinājusi cāļus, balo­žus, tītarus, zēnus un vīrus. Viņa bija mazgājusi griestus, sienas, bērnus un slimniekus. Viņa bija klā­jusi linoleju, labojusi velosipēdus, uzvilkusi pulkste­ņus, kurinājusi krāsnis un dziedējusi tūkstošiem ievainojumu. Viņas rokas bija mūždien kustējušās, kaut ko noglāstot, kaut ko pieturot, pasviežot beis­bola bumbas, vēcinot spilgtos kroketa āmurus, kai­sot melnajā zemē sēklas vai apsedzot mīklā iecep­tus ābolus, ragū bļodas un nakts murgu mocītus bērnus. Vina bija nolaidusi žalūzijas, nodzēsusi sveces, izslēgusi elektrību un … novecojusi. Viņa bija veikusi miljoniem darbu, un nu viss bija pabeigts un saskaitīts, uzvilkta pēdējā decimālzīme, un pēdējais cipars lēni nostājās savā vietā. Tagad ar krīta gabalu rokās viņa atkāpās no dzīves tāfeles, iekams pastiepa roku pēc lupatas.

— Pag, pag, ko es vēl gribēju .. . —- vecvecmāmuļa teica.

Bez kāda trokšņa vai satraukuma viņa apstaigāja visu māju, līdz beidzot sasniedza kāpņu galu un, neteikusi nevienam ne vārda, devās augšā uz savu istabu, kur apgūlās sīka un nekustīga vēsos, snieg­baltos palagos un sāka atvadīties no dzīves.

— Vecmāmuļ! Vecvecmāmuļ! — atkal skanēja balsis.

Ziņa par to, ko viņa tur dara, nolidoja līdz kāpņu lejgalam un, atsitusies tur, aizviļņoja cauri istabām, durvīm un logiem pa gobu aleju līdz aizas malai.

— Šurpu, šurpu, steidziet šurpu!

Visa ģimene sanāca ap viņas gultu.

— Ļaujiet man gulēt, — viņa čukstēja.

Viņas nespēks nebija saredzams pat ne ar mikro­skopu, tikai trauslais ķermenis kļuva arvien gurdāks un miegaināks, miegaināks, miegaināks.

Viņas bērni un bērnubērni nespēja ticēt, ka tik vienkārša, dabiska tieksme pēc atpūtas varētu nozī­mēt kaut ko ļaunu.

— Paklausies, vecvecmāmuļ, ja tu mūs atstāsi, tā būs tīrā nodevība. Bez tevis šī māja nemaz nevar pastāvēt. Pagaidi vismaz vēl gadu, lai varam tam kaut cik sagatavoties!

Vecvecmāmuļa atvēra vienu aci. Deviņdesmit gadi mierīgi raudzījās ārstos kā rēgs no pamestas mājas bēninu loga.

— Tom… '

Zēnu piebīdīja pie gultas, lai viņš dzirdētu, ko viņa saka.

— Tom, — it kā no liela tāluma vecvecmāmuļa čukstēja, — katra cilvēka dzīvē reiz pienāk diena-, kad viņš saprot — laiks atvadīties no draugiem, teikt ardievas un doties uz citu krastu, un tā viņš arī dara, un tā tam jābūt, jo situsi ir viņa stunda. Tāpat kā šodien situsi manējā. Es esmu aizkavējusies, Tom, tāpat kā reizēm notiek ar tevi, kad tu sestdienās nosēdi kinoteātrī no agra rīta līdz vēlam vakaram, kamēr jāsūta tētis tev pakaļ. Kad vieni ūn tie paši kovboji tais pašos kalnos sāk šaut uz tiem pašiem

indiāņiem, tad ir laiks celties kājās un bez nožēlas, bez atskatīšanās taisnā ceļā doties uz durvīm. Tādēļ aizeju, kamēr esmu vēl laimīga un kamēr man dzīve nav apnikusi.

Pēc tam pie viņas gultas pienāca Duglass.

— Vecvecmāmuļ, bet kurš nu pavasarī mūsu mājai salabos jumtu?

Kopš laiku laikiem pavasaros, kad pienāca aprīlis, kādu rītu pēkšņi uz jumta sāka kalt dzenis. Bet nē, tā bija vecvecmāmuļa, kura — dievs zina kādā veidā — bija uzraususies pašās debesīs un dziedā­dama sita nagliņas un lika mājai jaunus jumstiņus!

— Duglas, — viņa čukstēja, — jumtu nekad neļauj labot cilvēkam, kuram šis darbs nedara prieku.

— Labi, mem.

— Kad pienāk aprīlis, paveries apkārt un noprasi: «Kurš vēlas salabot jumtu?» Un, ja kāda seja atplaukst smaidā, tad zini, šis cilvēks ir īstais, Dug­las. Jo no jumta redzama visa pilsēta līdz pat tāla­jiem laukiem un pļavām un šīs pļavas tālāk līdz pašam apvārsnim, un mirdzošā upe un ezers rīt­ausmā, un lejā kokos vidžina putni, un visapkārt šalc pavasarīgi spirgts vējš. Lai redzētu kaut vai daļu no ta, ik pavasari, saulītei lecot, var rāpties kaut vēja rādītājā. Tā ir svēta, neaizmirstama stunda .. .

Viņas balss noklusa.

Duglass raudāja.

Viņa atkal sarosījās.

— Kādēļ tu raudi?

— Tādēļ, ka rītdien tevis vairs nebūs.

Viņa pagrieza pret Duglasu mazu rokas spogulīti. Viņš paraudzījās vecvecmāmuļas attēlā, tad savā un atkal viņējā, un viņa sacīja:

— Rīt no rīta es septiņos piecelšos un izmazgāšu ausis. Tad mēs ar Čārliju Vudmenu skriesim uz baz­nīcu, bet pēc tam uz pikniku Elektrikparkā. Es peldē­šos, skriešu basām kājām, novelšos lejā 110 kāda koka, zelēšu košļājamo gumiju… Duglas, Duglas, būtu nu kaunējies! Un nagus tu ari nogriezīsi, vai jā?

— Jā, mem.

— Un neraudāsi, kad ik pa septiņiem gadiem tavs ķermenis atkal atjaunosies, vecās šūnas tavā sirdī un pirkstos atmirs un to vietā radīsies jaunas. Tas taču tevi neapbēdinās?

— Nē, mem.

— Manu puisīt, padomā labi. Tas, kurš krāj no­grieztus nagus, ir muļķis. Vai tev kādreiz ir gadī­jies redzēt, ka čūska glabātu nomesto ādu? Bet šeit, šajā gultā, tik vien ir palicis kā nogriezti nagi un čūskas āda. Viens dvašas pūtiens, un es sairtu putek­ļos. Saproti, ka ne jau tā esmu es, kas šobrīd te guļ šinī gultā, bet tā, kas sēž te uz gultas malas, kas lejā gatavo vakariņas, garāžā labo automašīnu vai biblio­tēkā lasa grāmatu. Tā ir mana paliekošā daļa. Šodien es nepavisam nemirstu. Neviens cilvēks, kuram ir bērni, it nekad nemirst. Es dzīvošu vēl ļoti ilgi. Es dzīvošu vēl pēc tūkstoš gadiem, kad pilsēta būs pilna maniem pēcnācējiem, kuri eikaliptu ēnā grauzīs zaļus ābolus. Tā ir mana atbilde visiem, kuri uzdod gudrus jautājumus. Bet nu — labi žigli sūti šurp pārējos!

Beidzot viņas istabā stāvēja visa ģimene, kā sta­cijā pavadot aizbraucēju.

— Tiktāl nu būtu, — vecvecmāmuļa sacīja. — Atzī­šos, ka man ir liels prieks redzēt jūs visus ap savu gultu. Jaunnedēļ pabeidziet dārza darbus, iztīriet pie­liekamo un nopērciet bērniem ziemas drēbes. Un, tā kā šeit vairs nebūs tās daļas no manis, kuru mēdz saukt par vecvecmāmuļu, pārējās, piemēram, Leo un Toms, un Duglass, mani aizvietos.

— Jā, vecmāmuļ.

— Un, lūdzu, izvadiet mani bez svinīgas ceremoni­

jas. Bez kādām cildinošām runām. Es pati ar savu darbu esmu tās godam norunājusi. Esmu nobaudījusi katru ēdienu un izdejojusi katru deju. Vēl tikai atli­cis nogaršot pēdējo kūkas gabaliņu, nodungot pēdējo melodiju. Taču es nebaidos. Esmu pat mazliet iein­teresēta. Gribu kost nāves ābolā līdz pašai serdei. Par mani jūs varat būt pilnīgi mierīgi. Un tagad ejiet un ļaujiet man aizmigt. . .

Kaut kur klusi aizvērās durvis.

Tā būs vislabāk.

Viņa ar baudu ieritinājās siltajā linu un vilnas kupenā, un raibā sega liesmoja varavīksnes krāsās kā cirkus karogi senajās dienās. Tā viņa gulēja — sīka, pieklususi — tāpat kā pirms vairāk nekā astoņ­desmit gadiem, kad no rītiem brītiņu laiskojās gultā, izstaipot nenobriedušos kauliņus.

Kaut kad ļoti sen atpakaļ es redzēju bezgala skaistu sapni, viņa domāja, un tad pēkšņi kāds mani pamo­dināja, un tā bija mana piedzimšana. Bet tagad? Pag, kā īsti tas bija?. .. Viņas domas atgriezās pagātnē. Kur gan es biju? Deviņdesmit gadi… Kā atkal uztvert šo izirušo pārtrauktā sapņa pavedienu? Viņa pastiepa augšup savu mazo roku. A … Viņa pasmaidīja. Tad pagrieza galvu un iegrima vēl dzi­ļāk siltajā sniega kupenā. Cik labi! Sapnis lēni atausa viņas atmiņā, mierīgi vilnīdams kā rāma jūra pret bezgalīgo, mūžzaļo krastu. Un tad senais sapnis pacēla viņu un līganiem viļņiem nesa no sniega kupenas uz sen aizmirsto gultu.

Lejā viņi spodrina sudrablietas, viņa nodomāja, tīra pagrabu un slauka gaiteņus. Bija dzirdams, ka dzīve iet savu gaitu.

— Tā ir labi, — vecvecmāmuļa čukstēja, un sap­nis nesa viņu tālāk un tālāk. — Pavisam labi. Kā viss šajā dzīvē.

193

Un viļņi iešūpoja viņu jūrā.

13 — 360

o

— Spoks! — Toms iesaucās.

— Nē, es, — kāds atbildēja.

Tumšajā, ābolu smaržas pilnajā guļamistabā ieplūda rēgaina gaisma. Ceturtdaļlitra burciņā, kas šķita it kā pakārta gaisā, nodzisa un atkal uzmirgoja dau­dzas bālganas uguntiņas. Bezkrāsainajā blāvo jumā lepni mirdzēja Duglasa acis. Viņš bija tik stipri iede­dzis, ka seja un rokas saplūda kopā ar tumsu un naktskrekls šķita bezmiesīgs gars.

— Pasaulīti — Toms izdvesa. — Divi duči, trīs duči jāņtārpiņu!

— Sšš-šš, neauro!

— Bet kam tev tie vajadzīgi?

— Kad mēs naktīs zem segas lasījām kabatas baterijas gaismā, tad dabūjām kārtīgu vēju, vai ne? Bet, ja te būs burka ar jāņtārpiņiem, it neviens neko nenojautīs, domās, ka tā ir tikai kolekcija.

— Dug, tu esi ģēnijs!

Bet Duglass neatbildēja. Svinīgā nopietnībā viņš nolika mirguļojošo burku uz naktsgaldiņa, paņēma zīmuli un sāka kaut ko gari rakstīt savā bloknotā. Jāņtārpiņi spīgoja, apdzisa, spīgoja un apdzisa, un zēna acīs atspīdēja trīs duči bāli zaļganu uguntiņu, kamēr viņš rakstīja desmit, divdesmit minūtes — rindu aiz rindas, gan pārlabodams, gan atkal no jauna pārrakstīdams visus šīs vasaras piedzīvojumus, alkatīgi gūtās atziņas. Toms vēroja viņu kā hipnoti­zēts, nespēdams atraut acis no dzīvās gaismas, kas burkā uzmirgoja un dzisa, līdz beidzot viņš tā arī aizmiga, uzlicis zodu uz elkoņa, bet Duglass tikai rakstīja tālāk. Pēdējā lappusē bija secinājumi.

CILVĒKS NEVAR PAĻAUTIES UZ LIETĀM, JO: • … mašīnas, piemēram, izjūk vai salūst, vai sarūs,

vai vispār nemaz netiek pabeigtas … vai uz visiem laikiem tiek ieslēgtas garāžā .. .

… tenisa kurpes, ar kurām var pārlēkt pāri upēm un kokiem, un mājām, pēc laika atkal sāk vilkt pie zemes…

. . . tramvajs, lai vai cik liels un varens, beigu bei­gās tomēr apstājas galapunktā …" NEVAR PAĻAUTIES ARĪ UZ CILVEKIEM, JO: . . . citi aizbrauc . .. . . . sveši cilvēki nomirst. . . .. . pazīstami nomirst.. . .. . draugi nomirst. , .

. .. cilvēki cits citu nogalina tāpat kā grāmatās. .. … arī tuvinieki nomirst… Tātad .. .

Duglass dziļi ievilka elpu, lēni, šņācoši izpūta, vēl­reiz piekampa krūtīs gaisu un, zobus sakodis, izelpoja.

TATAD, — milzīgiem, trekniem burtiem viņš uzrajcstīja.

TATAD, JA TRAMVAJI UN MAŠĪNAS, DRAUGI UN PAZIŅAS VAR AIZBRAUKT VAI PAZUST UZ VISIEM LAIKIEM, SARŪSĒT, IZJUKT _VAI ARĪ NOMIRT, JA CILVĒKUS VAR NOGALINAT UN JA TADI KA VECVECMAMUĻA, KURIEM BŪTU JĀDZĪVO MU2ĪGI, NOMIRST… JA TAS VISS IR PATIESĪBA .. . TAD .. . ARĪ MAN .. . DUGLASAM SPOULDINGAM .. . KĀDREIZ BŪS …

Bet te pēkšņi jāņtārpiņi, it kā viņa drūmo domu iztrūcināti, viegli pamirkšķināja un nodzisa.

Rakstīt vairs nevaru, Duglass nodomāja. Un arī negribu. Nē, šodien negribu tālāk vairs rakstīt.

Viņš paskatījās uz Tomu, kas gulēja, uzlicis zodu uz elkoņa. Duglass pavilka Tomu aiz rokas, un tas, smagi nopūzdamies, atšļuka atpakaļ gultā.

13*

195

Duglass pacēla burku ar tumšajiem, nodzisušajiem kamoliņiem, un, it kā viņa rokas atdzīvināti, tie atkal

iemirgojās. Viņš pacēla burku tā, ka gaisma krita uz atvērto bloknotu. Tur trūka vēl pēdējā vārda. Taču viņš to neuzrakstīja, bet, piegājis pie loga, atgrūda moskītu tīklu. Tad atskrūvēja burku un izbēra jāņtār­piņus kā bālganu dzirkstīšu spietu rēnajā bezvēja naktī. Tie it kā pacēlās spārnos un aizļidoja.

Duglass noskatījās pakaļ. Tie izgaisa kā pēdējās blāvās mijkrēšļa drumsliņas, pasaulei iegrimstot mū­žīgā miegā. Tie izslīdēja no viņa rokām kā pēdējās siltās cerības atliekas. Tumsa apņēma viņa seju un augumu, tumsa iezagās pašā sirdī. Viņš palika iztuk­šots tāpat kā burka, ko vēl arvien turēja rokā un gluži neapzinīgi, iedams uz gultu, nesa sev līdz . . .

O '

Diendienā viņa sēdēja savā stikla zārkā, kūstot va­saras kvēlošo dzīru liesmās, salstot ziemas baismajos vējos, un gaidīja smaidā savilktām lūpām, pārliekuši kumpaino degunu pār bāli sārtajām vaska rokām, kas mūždien bija sastingušas pār puslokā izklātu senu kāršu komplektu. Burve Taro! Cik brīnišķīgs vārds! Burve Taro! Ja iemet sudraba spraudziņā mo­nētu, kaut kur dziļdziļi apakšā mehānismā kaut kas nosten un noskrapst, noklikšķ sviriņas, sāk griezties zobrati un ritentiņi. Un burve stikla kastē paceļ spī­došo seju un apžilbina ar asu, caururbjošu skatienu. Viņas liktenīgā kreisā roka nolaižas un slīd pār noslēpumainajām kārtīm ar galvaskausiem, velniem, pašnāvniekiem, eremītiem, klauniem un kardināliem, ik pa brīdim virs kādas apstādamās, kamēr galva no­liecas zemu jo zemu, lai izvēlētos tev nāvi, nelaimi, cerību vai veselību, ik vakaru dziļu nāves miegu un ik rītu jaunu atdzimšanu. Tad viņa ar smalciņu, zir­nekļa tīmeklim līdzīgu rakstu kaut ko uzvelk uz vienas kārts, un pēc tam pa slīpu renīti ielidina to tavās rokās. Bet. pati, uzmetusi tev pēdējo dziestošo skatienu, sastingt savā nemainīgajā čaulā uz nedē­ļām, mēnešiem vai arī gadiem, gaidot, kad kāda vara monēta viņu atkal atdzīvinās. Pašlaik, būdama mirusi, viņa nepavisam nepriecājās par abu zēnu tuvošanos.

Duglass piespieda plaukstu pie stikla.

— Te viņa ir.

— Ha, tā jau parasta vaska lelle, — Toms novilka. — Kāpēc tu īsti vedi mani šurp?

— Kāpēc un kāpēc!— Duglass aizsvilās. — Gluži vienkārši tāpēc — un cauri.

Tāpēc … tāpēc … Atrakciju namā pamazām krēs­loja .. .

Kādu dienu cilvēks atskārst, ka viņš ir dzīvs.

Sprādziens! Satricinājums! Atklājums! Sajūsma!

Viņš gavilē, viņš smejas, viņš lēkā un dej.

Bet drīz vien saule pazūd aiz mākoņiem. Un augusta tveicē krīt neredzams sniegs.

Pagājušo sestdienu kovboju filmā uz balti nokai- tušā ekrāna nošāva cilvēku. Duglass iekliedzās. Gadu gadiem viņš bija redzējis šādi nošaujam, paka­ram, sadedzinām, iznīcinām tūkstošiem kovboju. Bet tagad, kad nošāva tieši šo cilvēku .. .

Šis vīrs vairs nestaigās, neskries, nesēdēs, nesmie­sies, neraudās, Duglass domāja. Viņa ķermenis jau sāk sastingt. Duglasam klabēja zobi, sirds sita lēni un smagi. Viņš aizvēra acis un sāka raustīties elsās.

Viņam jābēg no pārējiem zēniem, kuri nesaprata, kas ir nāve, tikai zviedza un apsmēja mirušo, it kā tas būtu vēl dzīVs. Un Duglass ar mirušo vīru laivā slī­dēja prom, atstājot aiz sevis mirdzošo krastu, kur skraidīja, lēkāja, plosījās citi zēni, nepavisam neap­jauzdami, ka laiva ar Duglasu un nogalināto peldēja arvien tālāk un tālāk, kamēr pilnīgi pazuda tumsā. Duglass raudot ieskrēja vīriešu tualetē, kur smaržoja pēc citrona, un tur viņam kļuva nelaba dūša un pār mēli izšļāca trīs dedzinošas uguns strūklas.

Gaidīdams, kamēr nelabums pāriet, viņš domāja: cik daudzi cilvēki, kurus pazinu, šovasar miruši. . . Pulkvedis Frīlejs ir miris! Kā es līdz šim to nesa­pratu? Un vecvecmāmuļa arī mirusi! Patiešām mirusi. Un kur tad vēl citi. . . Viņš saminstinājās. Bet es? Nē! Mani neviens nevar nogalināt. Var, kāda balss viņā sacīja, jebkuru brīdi var nogalināt. Lai kā tu kliegtu vai ķepurotos, tev var uzgult milzīga roka un apklu­sināt uz visiem laikiem … Es negribu mirt! — Duglass klusībā kliedza. Un tomēr, balss turpināja, gribi vai negribi, reiz tev būs jāmirst. ..

Aiz kinoteātra loga saule lēja starojošu gaismu pār nereālu ielu un nereālām mājām, un cilvēki kustējās tik ļoti lēni, it kā iegrimuši bangainā liesmojošas gāzes okeānā, un Duglass nodomāja, ka nu beidzot pienācis laiks doties uz mājām un ierakstīt bloknotā pēdējo rindu: ARĪ MAN, DUGLASAM SPOULDIN- GAM, KĀDREIZ BUS JĀMIRST .. .

Pagaja minūtes desmit, kamēr viņš tiktāl saņēma dūšu, ka, sirdij pamazām nomierinoties, beidzot varēja pāriet pār ielu, un tur viņš ieraudzīja atrakciju namu parastajā vietā un tā vēsajā, putekļainajā pus­krēslā dīvaino vaska burvi, kuras rokās bija cilvēku likteņi. Kāda garāmbraucoša mašīna iemeta nama logā zibošu gaismu, iekšā pavīdēja ēnas, un Dugla- sam šķita, ka burve ar ašu galvas mājienu aicina viņu pie sevis.

Viņš paklausīja tās aicinājumam un pēc piecām mi­nūtēm iznāca ārā, pārliecināts, ka dzīvos mūžīgi. Un nu viņš gribēja parādīt Tomam …

— Viņa izskatās gluži kā dzīva, — Toms teica.

— Viņa arī ir dzīva. Paskaties!

Duglass iemeta spraugā monētu.

Nekas nenotika.

Viņš pasauca atrakciju nama īpašnieku misteru Bleķu, kurš sēdēja uz apgāztas pudeļu kastes un ierāva no pustukšas pudeles malku zeltaini bruņa šķidruma.

— Hei! — Duglass sauca. — Bur ve ir čupā.

Misters Bleks puspievērtām acīm, smagi sēkdams,

atšļūca šurp.

— Ķīniešu biljards ir čupā, panorāma čupā un ELEKTRISKAIS KRĒSLS PAR GRASI arī ir čupā. — Viņš blieza ar dūri pa stikla kasti. — Ei! Vai tu strā­dāsi beidzot vai ne?

Burve nekustējās.

— Remonts ik mēnesi maksā man vairāk, nekā viņa vispār var nopelnīt. — Misters Bleks pasniedzās un pielika izkārtni NEDARBOJAS vaska lellei tieši pie deguna. — Ne jau viņa vien sagājusi grīstē. Tāpat es, jūs, šī pilsēta, šī zeme, visa pasaule! Ak tu, nolādētā ragana! — Viņš piedraudēja vaska lellei ar dūri. — Uz izgāztuvi, vai dzirdi, uz izgāztuvi!

Viņš aizģenģerēja atpakaļ un, smagi atkritis uz sava sēdekļa, sāka gramstīt monētas priekšauta kabatā, it kā viņam sāpētu vēders.

— Nē, nevar būt, ka viņa vairs nedarbojas, — Duglass, gluži satriekts, nočukstēja.

— Viņa ir veca, — Toms teica. — Vectēvs stāstīja, ka viņa te sēdējusi jau tad, kad viņš bijis zēns, un vēl labu laiku pirms tam. Tad jau nav brīnums, ka reiz pienāk diena, kad viņa izlaiž garu un .. .

— Nu, lūdzu! — Duglass čukstēja. — Lūdzu, lūdzu, vēl vienu reizīti, lai Toms redz, kā tas notiek!

Viņš zagšus iemeta spraudziņā monētu.

■— Nu, lūdzu .. .

Zēni tik cieši pieplaka pie stikla, ka tas no viņu elpas aizmiglojās.

Kastes dibenā kaut kas pagriezās, klusi iedūcās.

Un burve lēni pacēla galvu un paskatījās uz zēniem tā, ka tiem asinis sastinga dzīslās, bet viņas roka sāka drudžaini šaudīties šurpu turpu pār likteņa kārtīm, apstājās, atkal sarosījās, metās uz priekšu un cirtās atpakaļ. Galva noliecās, viena roka sastinga, bet otra rakstīja, apstājās un atkal rakstīja, un ma­šīna drebēja kā drudža lēkmē, līdz beidzot krampjaini noraustījās un, stiklam nošķindot, sastinga arī otra roka. Burve nokāra galvu, un viņas nekustīgā seja savilkās sāpīgā grimasē. Tad mehānisms it kā iekunkstējās, pagriezās kāds ritenītis un Duglasa pus- pavērtajās plaukstās ielidoja maza mazītiņa likteņa kārts.

— Atdzīvojusies! Viņa atkal darbojas!

— Kas uz šīs kārts ir uzrakstīts, Dug?

— Tas pats, ko viņa uzrakstīja man pagājušajā sestdienā. Paklausies! . . .

Un Duglass lasīja:

Hei, juhaidā!

Tas ir muļķis, kas grib mirt! Vai nav jauki danci diet, Kapu zvaniem pretī smiet? Vai nav jauki vīnā nirt Un piesist takti tā, Un dziedāt: juhaidā! Lai vētra šņāc un bangas krāc, Hei, juhaidā!

— Un tas ir viss? — Toms novilka.

— Beigās te ir vēl PAREĢOJUMS: Uga un laimīga dzīve.

— Bet tagad vienu arī priekš manis, ja?

Toms iemeta spraudziņā monētu. Burve nodrebēja. Toma plaukstiņā iekrita kārts.

— Pēdējais būs sīidabambals! — Toms lēni noteica. Viņi aizjoza tik trakā ātrumā, ka misters Bleks muti vien iepleta, vienā saujā sažņaudzis četrdesmit piecas, otrā — trīsdesmit sešas vara monētas.

Arā, ielas laternas blāvajā gaismā, viņi atklāja kaut ko drausmīgu.

Kārts bija tukša, bez kāda uzraksta.

— Tas nevar būt!

— Tikai neuztraucies, Dug. Tā ir gluži vienkārši tukša kārts, un mēs tās dēļ zaudējām tikai vienu peniju, galu galā — tas taču sīkums.

— Tā nav vis vienkārši tukša kārts, un te nav runa par zaudētu peniju, tas ir dzīvības un nāves jau­tājums!

Drebošajā ielas laternas gaismā Duglasa seja bija krīta bāla, kad viņš stingi blenza uz kārti un tad sāka to drudžaini grozīt un pētīt, vēl arvien cerēdams uz tās ieraudzīt kaut vienu vienīgu vārdiņu.

— Viņai izbeigusies tinte.

■— Viņai nekad neizbeidzas tinte!

Duglass paskatījās uz misteru Bleķu, kas, skaļi lādēdamies, izmeta pudeli tukšu līdz dibenam, neap­jēgdams, cik viņš ir laimīgs, ka var dzīvot šai burvju namā. Tikai neļauj sabrukt arī šim namam, Duglass klusībā lūdzās. Pasaulē jau tāpat bēdu bez gala — draugi aizbrauc, cilvēkus nogalina un aprok —, tādēļ, lūdzu, lūdzu, lai vismaz šis nams paliek! … Lai tas vienmēr paliek, kāds bijis! . . .

Nu Duglass saprata, kas visu šo pēdējo nedēļu vilk­tin vilka viņu šurp. Šeit viss bija iepriekš paredzams, drošs, pastāvīgs un nekad nemainīgs — gan automātu spožās sudraba spraugas, gan vaska varonis, kurš, glābdams savu vaska skaistuli, vienmēr dūra ar kinžalu šausmīgo gorillu, un tik vien bija kā jāiemet spraugā penijs, lai aiz mazā lodziņa zem kailās spul­dzes čirkstēdama sāktu tīties vaļā filmas lentīte un sāktos mūžīgā vajāšana: pa kaklu pa galvu drāžas baismīgi bandīti, tik tikko nepakļūdami zem vilcie­niem, tramvajiem vai automašīnām, mūždien metas no mola okeānā, kurā tā arī nekad nenoslīkst, jo viņiem atkal jādrāžas pretim vilcieniem, tramvajiem un automašīnām un atkal jāmetas ūdenī no tā paša vecā krastmalas mola. Mazas, sevī noslēgtas pasau­lītes, mazas peniju atrakcijas, kas arvien no jauna tiek iedarbinātas, lai atkal un atkal noskatītos vecus, nemainīgus rituālus. Ja gribi — Kitīhoukas vējā, kas dzen gaisā smilšu mākoņus, paceļas brāļu Raitu lid­mašīna, Tedijs Rūzvelts smaidot atsedz žilbinoši bal­tus zobus, Sanfrancisko tiek celta un nodeg, nodeg un atkal tiek celta no jauna, kamēr vien nepiepildā­majā automāta rīklē krīt mazajās plaukstiņās apsvī- dušās monētas.

Duglass vēroja naksnīgo pilsētu, it kā jautādams, kas viņu gaida. Šeit vienmēr bija pārāk maz spraugu, kurās varētu iemest monētu, rokās iekrita pārāk maz kāršu ar nākotnes pareģojumiem, un pat tajos, ja iz­lasīja, bieži vien nebija it nekas sakarīgs. Šeit, reālajā cilvēku pasaulē, varēja maksāt ar laiku, ar naudu vai lūgšanām un tomēr nesaņemt it neko pretim.

Bet tur, atrakciju namā, var notvert_ zibeni no elektriskās mašīnas VAI VARI IZTURĒT. Tiklīdz atvirza hromētos rokturus, strāva iedzeļ kā lapsene, apsvilina drebošos pirkstus un nošuj tos kā ar ada­tiņu. Tur var bliezt ar dūri pa maisu, lai nolasītu, cik muskuļos spēka, ko gāzt, ja vajadzīgs, visai pasaulei. Var arī satvert robota roku un pamēģināt — kurš kuru, un skalas vidū tūliņ iedegas spuldzītes, bet, ja tās iemirdzas pašā augšā, tad tu esi pat stiprāks par robotu.

Atrakciju namā jau iepriekš ir zināms, kas kur notiks, ko katrs automāts darīs. Un cilvēks šeit vien­mēr var atgūt mieru it kā būtu iegriezies baznīcā.

Bet tagad? Kā būs tagad?

Burve vēl kustas, taču klusē, un droši vien drīz būs jau mirusi. Duglass paskatījās uz misteru Bleķu, kurš krāca, it kā mezdams izaicinājumu visām pasau­lēm, arī pats savai personiskajai. Kādudien visi brī­nišķie mehānismi, rūsas saēsti, sabirzīs putekļos, jo nav taču, kas tos aprūpētu, un bandīti un viņu vajā­tāji uz visiem laikiem skrējienā sastings, atrazda­mies pa pusei ūdenī, pa pusei zem kādas lokomotīves, bet brāļi Raiti nekad vairs nepacelsies gaisā ar savu lidmašīnu . . .

— Tom, — Duglass sacīja, — iesim pasēdēt biblio­tēkā un lūkosim kaut ko izgudrot.

Viņi devās pa ielu prom, atkal un atkal grozot rokās balto, neaprakstīto kārti.

Viņi ilgi sēdēja bibliotēkā, tās zaļajā, matētajā gaismā, un pēc tam ārā uz akmens lauvas, kur sarauktām pierēm šūpoja kājas.

— Vecais Bleks to vien zina kā kliegt uz viņu, draudēt, ka nogalinās.

— Dug, nu kā gan var nogalināt to, kas nekad nav bijis dzīvs?

— Viņš ar burvi apietas kā ar dzīvu vai kā ar tādu, kas bijusi dzīva. Kliedz vienā kliegšanā, un viņa sāk uzdot. Vai varbūt grib mums slepus pavēstīt, ka viņas dzīvība atrodas briesmās. Varbūt raksta ar nere­dzamu tinti? Vai citrona sulu? Varbūt patiešām te kaut kas uzrakstīts, tikai viņa ir baidījusies, ka mis­ters Bleks to varētu ieraudzīt, ja pēkšņi iemestu acis šai kārtī, kamēr mēs vēl esam tur iekšā. Pagaidi! Man te ir sērkociņi.

— Kādēļ gan viņa mums rakstītu, Dug?

,— Turi kārti! Nu, turi, vai dzirdi!

Duglass uzvilka sērkociņu un pašāva to zem kārts.

•— Dug! Neapsvilini man pirkstus! Uz tiem taču nav nekas uzrakstīts.

— Redzi! — Duglass iesaucās. Un tiešām, uz baltā kvadrātiņa iznira smalciņas, tik tikko viežamas cilpu cilpotas līnijas, it kā mezglotas rakstu zīmes … viens, divi, trīs vārdi.. .

— Kārts deg!

Toms spiegdams to nometa zemē.

— Min virsū kāju!

Bet, kamēr. viņi pielēca stāvus uz vecā akmens lauvas muguras, no kārts bija palikusi vairs tikai melna pelnu čupiņa.

— Dug! Nu mēs nekad vairs neuzzināsim, kas tur bija uzrakstīts!

Duglass vēroja pelnu plēksnītes, kas siltas gulēja viņa plaukstā.

— Nē, es redzēju. Es atceros, kas tur bija.

Pelnu plēksnītes ar vieglu čaboņu aizlidoja.

— Vai atceries kinokomēdiju ar Cārliju Ceisu, kurā francūzis slīkdams kaut ko franciski sauca, bet Čārlijs nesaprata. Secours! Secours! Beidzot kāds viņam pateica, ko tas nozīmē, un viņš metās ūdenī un izglāba slīcēju. Tad redzi, — uz šīs kārts es pats savām acīm redzēju tieši šo vārdu. Secours!

— Bet kādēļ viņa mums rakstītu franciski?

— Nu, lai misters Bleks to nesaprastu, muļķadesa tu tāds!

— Dug, tā bija tikai ūdenszīme, kas, kārtij degot, kļuva skaidrāk redzama, kad tu . .. — Ieraugot Dug- lasa seju, Toms apklusa. — Nu labi, tikai nevajag skaisties! Tātad tur bija «sakārnis» vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet kādi tad bija tie citi vārdi?

■

— Madame Taro. Tom, nu es saprotu! Kaut kad

sensenos laikos madame Taro tiešām dzīvojusi, pareģojusi cilvēkiem nākotni. Reiz enciklopēdijā redzēju viņas attēlu. Pie viņas brauca cilvēki no visas Eiropas. Nu, vai tu vēl nesaproti? Padomā, Tom, nu, padomā taču!

Toms atkal uzmetās uz lauvas muguras un parau­dzījās uz mirguļojošajām atrakciju nama ugunīm.

— Tu domā, ka šī būtu īstā madame Taro?

— Vairāk kā skaidrs! Viņa ir tepat šai stikla kastē, zem šī zilā un sarkanā zīda un vecās puskusušā vaska kārtas. Varbūt sensenis atpakaļ kāds viņu ienīdis vai kļuvis greizsirdīgs un aplējis viņu ar verdošu vasku, un uz laiku laikiem iespundējis šinī kastē, un viņa gadu simteņiem ceļojusi no viena ļaundara atkal pie cita, līdz beigu beigās nonākusi šeit, Ilinoisas pilsētā Grīntaunā, kur strādā par nabaga grašiem, kad viņai būtu jāzīlē Eiropas karaļiem!

— Kā? Misters Bleks būtu ļaundaris?

— Un tu vēl prasi? Viņa uzvārds ir melns [7] , krekls melns, bikses tāpat un kaklasaite arī. Filmās visi ļaundari vienmēr ir melnā.

— Bet kādēļ tad viņa nesauca palīgā pagājušo gadu vai aizpagājušo?

— Varbūt viņa sauc palīgā jau simts gadu, rakstot uz kārtīm ar citrona sulu, bet visi lasa tikai to, kas rakstīts ar tinti, jo nevienam nav ienācis prātā patu­rēt zem kārts degošu sērkociņu, lai var saskatīt īsto uzrakstu. Dieva laime, ka atcerējos, ko šis secours īsti nozīmē.

— Nu labi, viņa sauc palīgā. Un tālāk?

— Skaidrs, ka mēs viņu izglābsim.

— Vai nozagsim no mistera Bleķa degunpriekšas? Ha! Lai arī mūš iespundē stikla kastē, pārlej ar vasku un liek tupēt tur desmittūkstoš gadu?

— Tom, jožam uz bibliotēku! Mums ir jāatrod maģiskie vārdi un burvju dzira, ar kuru pieveikt misteru Bleķu.

— Ir tikai viena burvju dzira, kura var pieveikt misteru Bleķu, — Toms teica. — Katru vakaru, tik­līdz šis savāc vajadzīgo daudzumu peniju, tā tūliņ . .. pag, nu paskatīsimies. — Toms izvilka no kabatas sauju monētu. — Ar šīm te, liekas, būs diezgan. Dug, tu ej paurbies grāmatu gudrībās. Bet es drāzīšu atpa­kaļ un piecpadsmit reižu noskatīšos «Bandītus un vajātājus», — tie man it nekad neapnīk. Ap to laiku, kad būsi atpakaļ, burvju dzira varbūt jau darbosies mūsu labā.

— Tom, bet vai tu saproti, pēc kā tas ož?

— Tu gribi vai negribi izglābt šo princesi?

Duglass apsviedās un acumirklī bija prom.

Toms nogaidīja, kamēr bibliotēkas durvis aiz brāļa aizcirtās. Tad pārlēca pār lauvas muguru un ienira tumsā. No bibliotēkas kāpnēm vējš aiztrauca burvju kārts pelnus. \

Atrakciju namā valdīja tumsa. Ķīniešu biljardu labirinti vīdēja neskaidri un noslēpumaini kā milža alas putekļos ievilkti ķeburi. Panorāmas lodziņos smaidīja Tedijs Rūzvelts un brāļi Raiti iedarbināja savu lidmašīnu. Burve sēdēja stikla kastē gluži nespodrām vaska acīm. Tad viena acs pēkšņi iemir­dzējās. Aiz noputējušajiem atrakciju nama logiem iedegās kabatas baterija. Durvīs iezvēlās masīvs stāvs, slēdzenē noskrapstēja atslēga. Durvis atsprāga un tā arī palika. Bija dzirdama sēcoša elpa.

— Vecen, tas esmu es, — misters Bleks iemeimu- rodams svepstēja.

Tai brīdī, iebāzis degunu grāmatā, bija klāt arī

Duglass un, pametis skatienu apkārt, blakus durvīs ieraudzīja Tomu.

— Ššš-š! — Toms čukstēja. — Viss gāja kā smērēts. Es piecpadsmit reizes palaidu «Bandītus un vajātā­jus», un misters Bleks, dzirdot, ka iemetu piecpadsmit monētas, acis vien iepleta, atvēra automātu, izņēma naudu un, izlidinājis mani ārā, aizlika pāri ielai pēc burvju dziras.

Duglass piezagās pie atrakciju nama loga un ielū- rēja pustumšajā telpā, kur neskaidri vīdēja divi goril­las — viens sastindzis ar vaska skaistuli rokās, bet otrs — galīgi piemeties, tā ka tikko turējās kājās.

— Ei, Tom, tu esi ģēnijs! — Duglass čukstēja. — Viņš ir pilns kā mārks ar šo burvju dziru.

— Jā, tas nu vienreiz man izdevās. Bet ko tu esi uzzinājis?

Duglass uzsita ar plaukstu pa grāmatas vāku un čukstēja:

— Kā jau teicu, madame Taro bijusi bagātu ļaužu zīlniece, bet reiz viņa izdarījusi kļūdu: pateikusi pa­šam Napoleonam, ka viņu sakaus un nonāvēs! Un tādēļ…

Duglass apklusa un vēlreiz palūkojās caur nopu­tējušo stiklu uz neskaidro vaska figūru, kas mierīgi sēdēja savā stikla sprostā.

— Secours, — Duglass nomurmināja. — Nu, un Napoleons atcerējies madame Tiso vaska figūras un licis burvi Taro dzīvu iemest verdošā vaskā, un tagad … un tagad .. .

— Ei, Dug! Ko šis misters Bleks tur ir sadomājis? Sagrābis tādu kā rungu vai kūju …

Mistera Bleķa masīvais stāvs tik tiešām draudīgi sakustējās, un viņš, baismīgi lādēdamies, pavicināja burves priekšā milzīgu dūci.

— Viņš tai piesienas tādēļ, ka šai sasodītajā alā viņa vienīgā līdzinās cilvēkam, — Toms teica. — Bet viņš tai tikpat neko nepadarīs. Tūlīt pat nožausies zemē un sāks .krākt.

— Nēr ser, — Duglass iebilda. — Viņš zina, ka burve mūs brīdinājusi un ka mēs steidzamies viņai palīgā. Viņš baidās, ka tikai neatklājam viņa baismīgo noslē­pumu, tādēļ grib burvi.nogalināt, iznīcināt uz visiem laikiem.

— Bet kā viņš zina, ka burve mūs brīdinājusi? Kamēr vēl nebijām aizgājuši,, mēs taču paši to nezi­nājām.

— Viņš ir piespiedis viņu atzīties, mezdams monē­tas automātā, jo, redzi, uz šīm kārtīm ar galvaskau­siem un kauliem viņa gluži vienkārši nespēj melot. Viņai jāsaka patiesība, un tādēļ skaidrs, ka viņa šim izmeta kārti ar diviem bruņiniekiem, ar diviem ma­ziem puikām, vai saproti? Tie esam mēs, kas ar run­gām rokās nāk tieši šurp.

— Pēdējo reizi, kad es tev saku! — misters Bleks auroja no alas dibena. — Pēdējo reizi es metu mo­nētu! Velna vecene, tagad tu pasaki, vai šis saso­dītais nams beidzot dos man kaut grasi peļņas vai man pasludināt sevi par bankrotējušu? Visi jūs, bābieši, esat vienādi! Šī tikai sēž auksta kā zivs, kamēr cilvēkam jānosprāgst badā! Dod kārti, vai dzirdi! Tā! Nu, kas tur rakstīts?

Viņš pacēla kārti pret gaismu.

— Ak dievs! — Duglass čukstēja. — Spersimies iekšā!

— Nē! — misters Bleks ierēcās. — Meli! Tie ir meli! Še tev! — Viņš vilka ar dūri pa burves kasti., Stikla šķembas vien pajuka gaisā un kā spožas zvaig­znītes iekrita tumsā. Burve nu sēdēja bez kāda aiz­sega un mierīgi gaidīja nākamo sitienu.

— Nē! — Duglass iedrāzās iekšā. — Mister Blek!

— Dug! — Toms iekliedzās.

Misters Bleks no Toma kliedziena pēkšņi apcirtās. Trakās dusmās viņš pacēla nazi. Duglass sastinga. Bet misters Bleks vienreiz pamirkšķināja, izvelba acis, sagrīļojās un atmuguriski nozvēlās zemē, krizdams turpat vai tūkstoš gadu. Kabatas lukturītis izšļuka no viņa labās rokas, nazis kā sudraba zivs izslīdēja no kreisās.

Toms bailīgi iegāja pustumšajā telpā, lai paskatī­tos uz veco žūpu, kurš bija nostiepies zemē.

— Dug, vai viņš miris?

— Nē, viņu tikai satriecis burves pareģojums. Paskat, bāls kā kaļķis. Tur bijis uzrakstīts kaut kas briesmīgs.

Misters Bleks, guļot uz grīdas, skaļi krāca.

Duglass savāca izmētātās kārtis un drebošām rokām iebāza kabatā.

— Nāc, Tom, kamēr vēl laiks, stiepjam burvi no šejienes prom.

— Nolaupīt viņu? Vai tu neesi jucis?

— Ak tu gribi atbalstīt noziegumu? Pat slepka­vību?

— Pasaulīt, nu kā tad var noslepkavot vecu vaska lelli?

Taču Duglass neklausījās. Viņš iebāza roku pa caurumu kastē, un burve Taro, it kā gadu gadiem gaidījusi, ar nopūtai līdzīgu šalkoņu lēni ieslīga viņa rokās.

209

Tiesas nama pulkstenis nosita bez ceturkšņa des­mit. Mēness bija augstu pie debesīm un pielēja visu ar spožu, bet dzedru gaismu. Pa ietvi, kas šķita no tīra sudraba, slīdēja kāds tumšs stāvs. Tas bija Dug­lass, kurš, slapstīdamies zem drebošajām koku ēnām, nesa samtā ietērpto vaska lelli. Viņš atskatījās un ieklausījās. Viegla čaboņa, it kā skrietu pele. No ielas stūra kā bulta izšāvās Toms un panāca brāli.

14 — 360

— Dug, es bridi vēl uzkavējos, baidījos, ka … nu, vispār … Bet tad viņš atžirba … un sāka lamā­ties . . . Dug, bet ja nu viņš tevi notver! Ko teiks mājinieki? Tā taču zādzība!

— Klusāk!

Viņi atskatījās uz naksnīgo ielu, kas atgādināja mēness gaismas upi.

— Klau, Tom, ja gribi, tu vari man palīdzēt, bet tad nesauc viņu par lelli, neauro un necel paniku, ja?

— Es palīdzēšu! — Toms arī ķērās pie nešanas. — Ak vai, cik viegliņa!

— Viņa bija vēl gluži jauna, kad Napoleons … — Duglass apklusa. — Veci cilvēki vienmēr ir smagi. Pēc tā jau var pateikt, ka viņi ir veci.

— Bet kādēļ mēs ar viņu te noņemamies? Nu, pasaki, Dug, kādēļ īsti, ko?

Kādēļ? Duglass apjucis apstājās. Viss bija norisējis tādā ātrumā, un viņš bija tik ļoti aizrāvies un tik briesmīgi uztraucies, ka sen aizmirsis, kādēļ to dara. Tikai tagad, ārā uz ielas, kad uz plakstiņiem kā melni tauriņi trīsēja ēnas un Duglass sajuta uz savām rokāni noputējušā vaska smaržu, viņš sāka domāt — patiešām, kādēļ? — un tad pateica, lēni, tik svešādā balsī ka šī dīvainā mēness gaisma.

— Zini, Tom, pirms laba laika es pēkšņi atklāju, ka esmu dzīvs. Oh, es vai lēcu no sajūsmas gaisā! Bet tad, pagājušo nedēļu kinoteātrī, es atklāju, ka reiz man būs jāmirst. Par to, nudien, nebiju domājis. Es apjuku, it kā viens būtu man teicis, ka vairs nebūs ne kino, ne pikniku, ne skolas, kas galu galā nemaz nav tik slikta, un ka pēkšņi nokaltis persiku koki un tiks aizbērta aiza, un vairs nebūs, kur spēlēties, un man miljons gadu būs jāguļ tumsā … un es trakoti nobi­jos, Tom. Tagad pats nezinu, ko tev lai atbildu, tikai gribu palīdzēt madame Taro. Gribu noslēpt viņu uz laiciņu, kamēr atrodu kādu grāmatu par melno ma­

ģiju, kurā pateikts, kā viņu atburt un izpestīt no šīs vaska čaulas, lai viņa beidzot var atgriezties dzīvē. Un viņa būs man tik pateicīga, ka izklās savas kārtis ar visiem šiem velniem un biķeriem, un kauliem, un zobeniem un pasacīs, kurai bedrei apiet ar līkumu un kurās ceturtdienās palikt gultā. Un es dzīvošu mūžīgi vai apmēram uz to pusi.

— Tu pats tam nemaz netici.

— Ticu gan, tas ir… gandrīz vai ticu. Bet tagad uzmanies, re, kur jau aiza, stibīsim taisni caur izgāz­tuvi un .. .

Toms apstājās. Duglass bija satvēris viņu aiz rokas. Pat nepagriezušies atpakaļ, zēni dzirdēja aiz mugu­ras smagus, dunošus soļus, kuri tik skaļi atbalsojās, it kā no izžuvuša ezera dibena tepat šautu ar liel­gabalu. Kāds skaļi kliedza un lamājās.

— Tom, tu esi uzvedis viņu uz pēdām!

Zēni deva kājām ziņu, taču milzīga roka nogrāba viņus un atsvieda katru uz savu pusi, tā ka viņi kauk­dami aizkūleņoja, bet misters Bleks ārdījās dusmās, sprauslādams caur atņirgtiem zobiem. Viņš turēja burvi aiz kakla un vienas rokas un zvērojošām acīm skatījās zēnos.

— Viņa ir mana! Es varu darīt ar viņu, ko gribu! Kāda velna pēc jūs viņu nospērāt? Tikai viņa vie­nīgā pie visa vainīga — ka nav naudas, ka bizness neiet no rokas, ka pasaulē viss ir sagājis grīstē. Tūliņ tu man, ragana, redzēsi velnu!

— Nevajag! — Duglass iesaucās.

Bet dzelžainā roka kā milzīga katapulta uzmeta trauslo figūru debesīs, kur tā griezdamās un virpu­ļodama uz brīdi aizsedza mēnesi un tad, lamu vārdu pavadīta, nošvīkstēdama iekrita aizā, saceļot pelnu un putekļu mākoni un aizraujot līdzi grabažu kaudzi.

Duglass uzrausās sēdus un pavērās lejā.

14*

211

— Nē! — viņš noteica. — Nē!

Misters Bleks aizģenģerēja gar aizas malu un sēca:

— Sakiet vēl paldies, ka nenolidināju arī jūs!

Grīļīgā gaitā viņš līgoja prom, nozvēlās zemē, atkal

uzrausās kājās, purpināja, smējās, lādējās, kamēr pazuda.

Duglass sēdēja aizas malā un raudāja. Pēc laba laika viņš izšņauca degunu. Tad paskatījās uz braļuku.

— Tom, ir jau vēls. Tētis droši vien sācis mūs mek­lēt. Pirms stundas mums vajadzēja būt mājās. Skrien turpu, sameklē tēti un ved viņu šurp.

— Ko, vai tu domā kāpt aizā?

— Ja reiz viņa izmesta atkritumos, tad nevienam vairs nepieder un nevienam par viņu nav daļas, arī misteram Blekam ne. Pasaki tētim, kādēļ viņu saucu un ka burvi uz mājām stiepšu viens pats, lai tēti neredz kopā ar viņu. Es iešu pa apkārtceļu, tā ka neviens neko neuzzinās.

— Bet kāds tev no viņas vairs labums? Mehānisms ir galīgi čupā.

— Mēs nevaram viņu pamest šeit lietū, nu, vai tiešām tu nesaproti?

— Skaidrs.

Toms lēni vilkās prom.

Duglass šļūca lejup pa aizas malu pāri izdedžu, vecu papīru un konservu kārbu kaudzēm. Pusceļā viņš apstājās un ieklausījās, acīm urbdamies aizas daudzkrāsainajā krēslā.

— Madame Taro? — viņš čukstēja. — Madame Taro?

Viņam šķita, ka lejā mēness gaismā pamāja vaska roka. Tā bija vēja pūsta papīra skranda. Bet Duglass tomēr gāja uz turieni. ..

Tiesas nama pulkstenis nosita divpadsmit. Reti kādā mājā vēl spīdēja gaisma. Garāžas darbnīcā abi zēni ar tēvu soli atkāpās un pārlaida acis burvei, kura nu salabota vienā mierā sēdēja pītā krēslā, un viņas priekšā uz vaska drānas pārklāta galdiņa pus­lokā bija izliktas fantastiskas kārtis — mūki un klauni, un kardināli, un skeleti, un saules, un astes- zvaigznes —, pār kurām bija noslīgusi vaskainā roka.

— … tādēļ saprotu, kā tas ir, — tēvs teica. — Zēna gados, kad no pilsētas aizbrauca cirks, es skrēju kā apsvilis, vākdams afišas. Vēlāk audzēju trušus un aizrāvos ar melno maģiju. Meistaroju bēni­ņos brīnumierīces, kuras pēc tam nevarēju izdabūt ārā. — Viņš pamāja burvei ar galvu. — Atceros, ka pirms gadiem trīsdesmit viņa arī man pareģoja nākotni. Tā, un nu labi notīriet viņu un tad — žigli gultā. Sestdien uztaisīsim viņai īpašu kasti.

Tēvs devās ārā pa durvīm, bet Duglasa klusā balss viņu apstādināja.

— Tēt! Paldies. Paldies par šo mājupceļu. Un par visu — liels paldies tev.

— Tāds kā joks, — tēvs noteica un aizgāja.

Abi zēni, palikuši garāžā, paskatījās viens otrā.

— Ak tu traks, nākt tieši pa galveno ielu — četratā — tu, es, tētis un burve! Otra tāda tēva vairs pasaulē nav!

— Rīt iešu atpirkt no mistera Bleķa visus pārējos mehānismus, — Duglass noteica. — Par desmit dolā­riem viņš man tos atdos, jo tie tikpat jāizmet izgāz­tuvē.

— Saprotams, — Toms paskatījās uz burvi pītajā krēslā. — Vai traks, sēž gluži kā dzīva. Diez, kas īsti viņai tur iekšā?

— Gluži sīciņi putna kauliņi. Viss, kas palicis pāri no madame Taro, kad Napoleons …

— Un nekāda mehānisma? Kas ir, atveram un paskatāmies?

— Gan jau to pagusim izdatīt, Tom.

— Kad tad?

— Nu, pēc gada vai diviem, kad man būs četrpa­dsmit piecpadsmit gadu, jā, tad mēs paskatīsimies. Pašlaik es gribu vienīgi to, lai viņa tikai paliktu šeit. Un rīt pat sākšu urbties grāmatās, lai viņu atburtu uz visiem laikiem. Kādu vakaru, kad tu dzir­dēsi, ka mūsu pilsētā redzēta neparasti skaista vieglā kleitiņā ģērbusies itāliešu daiļava, kura pirkusi biļeti uz kādu Austrumu zemi, iekāpusi vilcienā un aiz­braukusi, un kad visi teiks, ka tādu skaistuli savu mūžu nav redzējuši, un neviens nezinās, kā viņa te radusies un uz kurieni aizbraukusi… kad tu to dzirdēsi, Tom — un tici, šī vēsts lidos kā vēja spār­niem—, tad zināsi, ka esmu atbūris viņu un beidzot atdevis viņai brīvību … Un tad, kā jau teicu, pēc gada, vai diviem, kad būs aizgājis viņas vilciens, tai pašā naktī mēs paskatīsimies, kas tur ir zem šīs vaska kārtas. Bet, ja jau viņa būs aizbraukusi, tad skaidrs, ka arī tur nekā nebūs, tikai sīkas skrūvītes un riten­tiņi un varbūt kaut kādas lupatiņas. Tādas, redzi, tās lietiņas, Tom.

Duglass satvēra burves roku un sāka jautri švīksti­nāt dzīves dejā, pāri baltajiem nāves kauliem, pāri likteņiem un posta datumiem, pāri klauniem un kar­dināliem, kuriem pieskārās viņas nespodrie nagi. Tad, paklausot dīvainam līdzsvara likumam, viņa piešķieba galvu un paskatījās abos zēnos, un kailās spuldzes gaismā viņas acis iemirdzējās.

— Vai gribi, lai tev kaut ko pareģo, Tom? — Duglass klusi ievaicājās.

— Lai notiek.

No burves kuplās piedurknes izkrita kārts.

— Tom, vai tu redzi? Viena kārts viņai vēl aizķē­rušies, un nu viņa izmet to mums! — Duglass pacēla kārti pret gaismu. — Vēl te nekas nav saredzams.

Bet pa nakti es to ielikšu sērkociņu kastītē, kura man pilna ar ķimikālijām. Rīt mēs kastīti atvērsim, un uz kārts būs skaidri saskatāms uzraksts!

— Un kāds tas būs?

Duglass aizvēra acis, lai spētu labāk saredzēt vārdus.

Tur būs tā: «Jūsu padevīgā uzticamā draudzene madame Floristana Mariani Taro, Hiromante, Dvē­seļu Dziedētāja un Gaišreģe, jums no sirds pateicas.»

Toms iespurcās un iebelza brālim pa plecu.

— Nu, nu, un tālāk?

— Pag, ļauj man padomāt… Tālāk būs tā: «Hei, juhaidā! … vai nav jauki danci diet… kapu zva­niem pretī smiet… un piesist takti tā … un dziedāt: juhaidā!» Un tad vēl: «Tom un Duglas Spoulding, jūsu dzīvē piepildīsies visas jūsu vēlēšanās …» Un vēl tur būs teikts, ka mēs dzīvosim mūžīgi, Tom, ka mēs abi, tu un es, dzīvosim mūžīgi…

— Un tas viss uz šīs vienas kārts?

— Viss, līdz pat pēdējam burtiņam, Tom.

Elektriskās spuldzes gaismā abi zēni un burve

noliektām galvām nespēja atrauties no šīs brīnišķās, daudzsološās, kaut arī pagaidām tukšās kārts, spo­žajām acīm jau skaidri saredzot katru dziļi apslēpto vārdu, kas drīz vien iznirs no nebūtības.

— Vai tiešām? — Toms tik tikko dzirdami izdvesa.

— Tik tiešām, — Duglass čukstus svinīgi apstip­rināja.

©

Pusdienas tveicē zem sakarsušajiem kokiem kāds klusi bubināja: — … deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit… Duglass pār mauriņu lēni gāja uz to pusi.

— Tom, ko tu tur skaiti?

— … trīspadsmit, četrpadsmit, ciet klusu, sešpa­dsmit, septiņpadsmit, cikādes, astoņpadsmit, deviņ­padsmit . ..

— Cikādes?

— Pie velna! — Toms atvēra acis. — Nolādēta būšana!

— Kāds vēl izdzirdēs, kā tu lamājies.

— Pie velna! — Toms iekliedzās. — Nu man ir jāsāk atkal no gala. Es skaitu, cik reižu piecpadsmit minūtēs iečirkstas cikādes. — Viņš paskatījās savā lētajā rokas pulkstenī. — Vajag tikai saskaitīt, pie­likt trīsdesmit deviņi, un iznāk, cik pašlaik grādu silts. — Viņš paskatījās pulkstenī, piemiedza acis un, piešķiebis galvu, atkal atsāka:

—* Viens, divi, trīs …

Arī Duglass lēni pagrieza galvu un ieklausījās. Kaut kur augstu nokaltušajās debesīs džinkstēja dre­boša vara stieple. Kā paralizējoši elektriskie lādiņi no apdullinātajiem kokiem nepārtraukti nāca grie­zīgi signāli.

— Septiņi! — Toms skaitīja. — Astoņi.

Duglass lēni uzkāpa uz lieveņa. Piemiegtām acīm

viņš ielūkojās gaitenī. Pēc tam tikpat lēni nāca atpa­kaļ un paklusām uzsauca Tomam:

— Pašlaik ir tieši astoņdesmit septiņi grādi pēc Fārenheita.

— … divdesmit septiņi, divdesmit astoņi…

— Ei, Tom, vai tu dzirdēji?

— Dzirdēju, trīsdesmit, trīsdesmit viens! Vācies prom! Divi, trīs, trīsdesmit četri!

— Izbeidz nu labāk šo skaitīšanu. Termometrs iekšā rāda astoņdesmit septiņus grādus, tā ka tev nevajag nekādas kacīdes.

— Cikādes! Trīsdesmit deviņi, četrdesmit. Nevis kacīdes! Četrdesmit divi!

— Astoņdesmit septiņi grādi, vai dzirdi?

— Četrdesmit pieci, tas ir istabā, nevis ārā! Četr­desmit deviņi, piecdesmit, piecdesmit viens! Piecdes­mit divi! Piecdesmit trīs! Piecdesmit trīs plus trīs­desmit deviņi, tātad — deviņdesmit divi grādi!

— Kurš to sacīja?

— Es. Nevis astoņdesmit septiņi grādi pēc Fāren­heita, bet deviņdesmit divi pēc Spouldinga!

— Tu jā, bet kurš tad vēl?

Toms pielēca kājās un pagrieza sasarkušo seju pret sauli.

— Es un cikādes, ja gribi zināt! Es un cikādes, lūk, kā! Un mēs esam skaitliskā pārsvarā. Deviņdes­mit divi, deviņdesmit divi, deviņdesmit divi grādi pēc Spouldinga!

Viņi stāvēja un raudzījās nežēlīgajās, pilnīgi skaidrajās debesīs kā bojāta fotoaparāta līdz galam atvērtā objektīvā, kas pavērsts pret galīgi sastingušu, saules svelmē mirstošu pilsētu.

Duglass aizvēra acis un redzēja divas ērmīgas sau­lītes lēkājam iekšpus sārtajiem, caurspīdīgajiem plakstiņiem.

— Viens … divi… trīs …

Duglass juta savas lūpas sakustamies.

… četri… pieci… seši…

Cikādes sāka čirkstēt arvien ātrāk.

©

No pusdienas līdz krēslai, no pusnakts līdz rīt­ausmai pa Ilinoisas pilsētas Grīntaunas ielām brau­kāja furgons ar kādu vīru, kuru pazina visi divdesmit seši tūkstoši trīssimt četrdesmit deviņi pilsētas iedzī­votāji.

Dienas vidū bērni ne no šā, ne no tā pēkšņi pār­trauca rotaļāties un sauca:

— Brauc misters Džonass!

— Brauc Neds!

— Brauc furgons!

Pieaugušie varēja vai acis izskatīt, veroties uz visām četrām debesu pusēm, bet nespēja ieraudzīt ne misteru Džonasu, ne zirgu Nedu, ne arī slēgto Konestogas furgonu, kādi agrāk vagoja prērijas no vienas piekrastes līdz pat otrai.

Bet, ja jums ir tik asa dzirde kā sunim un ja jūs to vēl mazliet sasprindzināt un noskaņojat uz augsta­jām notīm, tad varat sadzirdēt jūdzēm tālu skumji sērīgu dziedāšanu, it kā rabīns skaitītu lūgšanu Apsolītajā zemē vai mulla minareta tornī. Mistera Džonasa balss vienmēr lidoja pusstundu vai stundu viņam pa priekšu, tā ka visi paguva sagatavoties. Un, kad parādījās viņa furgons, bērni stāvēja gar ietves malām it kā parādes ierindā. Un, lūk, furgons piebrauc, un uz augstās bukas zem oranžā saules­sarga sēž misters Džonass, un no viņa maigajām rokām kā divi strauti tek groži. Un viņš dzied:

— Krāmi! Krāmi!

Nē, ser, tie nav krāmi!

Krāmi! Krāmi!

Nē, mana kundze, tie nav krāmi!

Ķinķēziņi! Grabuļi!

Kamzoļi! Kastroļi!

Kankari! Brošas!

Tikai ne … krāmi!

'Krāmi!

Nē, ser, tie nav krāmi!

Katrs, kurš reiz bija dzirdējis mistera Džonasa dzie­dāšanu, tūliņ saprata, ka viņš nav parasts krāmu uzpircējs. Pēc izskata, protams, viņš bija tāds pats kā citi — noskrandušās velveta biksēs un filcas plat­malē, ko greznoja simtgadīgas pogas no pirmā pre­zidenta vēlēšanu laikiem. Bet vienā ziņā viņš bija neparasts, proti, viņš braukāja apkārt arī naktī pa mēness gaismas pielietām ieliņu upēm, apkārt sali­ņām — māju kvartāliem, kur dzīvoja cilvēki, kurus viņš pazina no bērna kājas. Un furgonā bija no malu malām savāktas mantas, kuras viņš vadāja līdzi dienu, nedēļu vai arī gadu, kamēr kādam tās ieva- jadzējās. Tad tikai atlika ieminēties: «Man derētu šis pulkstenis» vai «Kā būtu ar matraci?», un Džonass tos atdeva bez kādas maksas un atkal līgoja tālāk, pa ceļam sacerot jaunu dziesmu.

Bieži vien gadījās, ka trijos naktī viņš vienīgais Grīntaunā bija vēl kājās un tie, kurus mocīja gal­vas sāpes, mēness gaismā ieraudzījuši zirgu un fur­gonu, izskrēja pretī apvaicāties, vai misteram Džona- sam nebūtu aspirīns, un viņam tas vienmēr atradās. Reizēm viņš naktīs saņēma bērnus, un tikai tad cil­vēki pamanīja, cik viņam apbrīnojami tīras, koptas rokas un nagi, it kā viņš būtu kāds smalks kungs, kurš dzīvo vēl otru, viņiem nezināmu dzīvi. Reizēm viņš veda cilvēkus uz otru pilsētas galu uz darbu, bet citkārt, ja kādu mocīja bezmiegs, uzkāpa uz viņa lieveņa, piedāvāja cigāru un smēķēdams nopļāpāja līdz pašai rītausmai.

Jā, misters Džonass bija liels savādnieks un reizēm šķita pat mazliet jucis, bet viņš nepavisam nebija tāds. Kā viņš pats laipni paskaidroja, bizness Čikāgā viņam reiz apnicis un pirms daudziem gadiem viņš nolēmis meklēt sev citu nodarbošanos. Reliģiju viņš atzina, bet baznīcu noliedza, taču pats mīlēja spredi­ķot un dalīties zināšanās ar citiem, tādēļ nopirka zirgu un furgonu un vadīja savas mūža dienas, gādā­dams, lai viena daļa pilsētas iedzīvotāju saņemtu to, kas otrai ir lieks. Viņš uzskatīja, ka veicina osmozi, difūziju starp dažādiem iedzīvotāju slāņiem vienas pilsētas ietvaros. Viņš nevarēja izturēt, ja kaut kas velti aizgāja bojā, jo zināja, ka tas, kas vienam ir krāmi, citam var būt lielu lielā greznība.

Tādēļ pieaugušie, bet it īpaši bērni rāpās augšā pa mazajām kāpnītēm un ziņkāri lūkojās furgonā, kurš bija pilns visvisādiem dārgumiem.

— Varat dabūt visu, ko tikai vēlaties, ja vien jums tas tiešām vajadzīgs, — misters Džonass sacīja. — Jums sev vienīgi jānoprasa, vai to kārojat no visas sirds. Vai jūs spētu līdz vakaram nodzīvot, ja šo lietiņu nedabūtu. Un, ja esat pārliecināts, ka ap saules rietu būsiet pagalam, ņemiet to ciet un stiepiet prom. Lai tas būtu kas būdams, es labprāt to atdošu.

Un bērni rakņājās pa milzīgo dārgumu kaudzi, kur bija pergamenta papīri un brokāta gabali, un tapešu ruļļi, un marmora pelnu trauki, un vestes, un skri- tuļkurpes, un resni, uzpolsterēti krēsli, un soliņi, un lustru karulīši. Vispirms furgonā bija dzirdami tikai čuksti, viegla šķinda un čaukstēšana. Misters Džonass noskatījās, mierīgi pakšķinādams savu pīpi, un bērni zināja, ka viņš raugās viņos. Kad viņi, sniegdamies pēc šaha dēlīša, kreļļu virtenes vai veca krēsla, pa­meta acis uz misteru Džonasu, tad sastapa viņa laipno jautājošo skatienu. Un viņi atvilka rokas un meklēja tālāk, līdz beidzot atrada īsto mantu, kuru vairs tā arī neatlaida. Tad viņi atkal pacēla galvas, un viņu sejas tā laistījās priekā, ka misters Džonass nevilšus pasmaidīja. Uz mirkli viņš aizsedza acis ar plaukstu, lai šī gaisma viņu neapžilbina. Bet bērni pa to laiku nokliedza: «Paldies!», paķēra savas skrituļkurpes vai fajansa plītiņu, vai lietussargu, nolēca zemē un aiz­joņoja.

Bet pēc brīža viņi bija atpakaļ, nesdami viņam kaut ko citu vietā — kādu lelli vai spēli, kas apni­kusi, kaut ko tādu, kas zaudējis smaržu kā veca koš­ļājamā gumija un tādēļ nesagādā vairs prieku un tagad jāved uz citu pilsētas malu, kur šo man­tiņu ieraudzīs pirmo reizi un kur tā atkal atdzī­vosies un spēs kādu iepriecināt. Šīs dāvanas tika kautrīgi pārmestas pār furgona malu uz dārglietu kaudzes, kura vairs nebija saredzama, un rati līgoja tālāk, spīdinot milzīgos saulespuķu riteņus, un mis­ters Džonass dziedāja:

— Krāmi! Krāmi!

Nē, ser, tie nav krāmi!

Nē, mana kundze, tie nav krāmi, —

līdz beidzot izzuda skatienam, un tikai koku ēnā guļošie suņi vēl dzirdēja skumīgo dziedāšanu un lēni kustināja astes .. .

— … krāmi.. .

Arvien klusāk un klusāk:

— … krāmi. ..

Tik tikko sadzirdami:

— … krāmi. ..

Tad viss apklusa.

Un suņi aizmiga.

O

Visu nakti versmains vējš dzina pa ielām putekļu rēgus, grieza virpuļos un nosēdināja uz siltajiem, iztvīkušajiem mauriņiem. Naksnīgo gājēju soļi sadre­bināja koku zarus, un no tiem nobira putekļu lavīna. Pēc pusnakts šķita, it kā aiz pilsētas būtu sācis dar­boties vulkāns, kurš izvirda kvēlošus pelnus, kas biezā kārtā pārklāja zemi un karstuma mocītos suņus, un naktssargus. Trijos no rīta ar dzeltenu gaismu visās mājās sāka gruzdēt bēniņu lodziņi, it kā tur būtu izcēlies ugunsgrēks.

Līdz ar rītausmu pasaule pārvērtās. Gaisa strāvās kā karsti avoti klusi plūda uz nekurieni. Ezers kā karsts, nekustīgs mākonis bija uzgūlis zivju un smilšu ielejai, dedzinot to ar savu svelošo elpu. Ielu segums kusa kā vasks, ķieģeļi spīgoja vara krāsā, māju kores šķita esam no bronzas. Elektrības vadi — uz laiku laikiem sagūstīts zibens — draudoši spīdīgi stiepās pār mājām, kurās it neviens negulēja.

Cikādes čirkstēja skaļāk un skaļāk.

Saule šoreiz vis neuzlēca, bet kā karsts vilnis pār- šļāca zemi.

Istabā, sviedriem līstot pār vaigiem, savā gultiņā kusa Duglass.

— Fū, — Toms ienākdams izdvesa. — Nāc, Dug, ejam uz upi. Šodien nemaz nelīdīsim ārā no ūdens.

Duglass smagi elpoja. Sviedri tecēja viņam gar kaklu.

— Dug, tu vēl guli?

Tik tikko samanāms galvas mājiens.

— Slims esi, vai? Fū, no šī karstuma sāks vēl svilt māja.

Toms pielika plaukstu pie Duglasa pieres un acu­mirklī atrāva nost. Šķita, ka viņš būtu piešāvis roku pie nokaitušām krāsns durtiņām. Viņš pagriezās un metās lejā pa kāpnēm.

— Mam, — viņš teica. — Dugs ir briesmīgi slims.

Māte, kura tobrīd ņēma ārā no ledusskapja olas,

sastinga, raižpilnu seju nolika tās atpakaļ un sekoja Tomam augšup pa kāpnēm.

Duglass nebija pakustējies.

Cikādes vairs nečirkstēja, bet kliedza.

Divpadsmitos pie mājas piebrauca ārsts — gluži pārguris un tādā ātrumā, it kā saule dzītos viņam pa

pēdām, gātava viņu vai nobeigt — un, smagi elsdams, atdeva Tomam savu somu.

Pulksten vienos viņš, galvu grozīdams, iznāca ārā. Toms ar māti palika stāvam pie durvīm, kamēr ārsts vairākkārt noteica, ka viņš nezinot, patiešām nezi­not … Tad uzlika savu panamas cepuri, paskatījās, kā saule dedzina un rauj čokurā koku lapas, pamin- stinājās kā cilvēks, kurš taisās mesties pašā elles speltē, un tad skriešus devās uz mašīnu. Aiz tās pa­lika zils dūmu mākonis, kas vēl labu laiku virmoja gaisā.

Toms paņēma ledus cērti, virtuvē sacirta mārciņu ledus un uznesa augšā. Māte sēdēja uz gultas malas, un bija dzirdama tikai Duglasa elpa, kad viņš ievilka tvaiku un izpūta liesmu. Viņi ietina ledu kabatas lakatiņos un pielika Duglasam pie pieres un visga­rām augumam. Pēc tam aizvilka logu aizkarus, un istaba kļuva tumša kā ala. Līdz pulksten diviem viņi mainīja apliekamos, nesot arvien jaunu ledu. Tad vēlreiz pataustīja Duglasa pieri, un tā bija tik karsta kā nokaitusi lampa. Kad atrāva roku, tā vien gribējās paskatīties uz pirkstiem, lai redzētu, vai tie nav apsviluši.

Māte pavēra muti, grasīdamās kaut ko teikt, bet cikādes čirkstēja tik briesmīgi skaļi, ka no griestiem sāka birt kaļķi.

Duglass gulēja sārtajā tumsā un klausījās, kā dobji sit sirds un it kā grūdieniem lēni pulsē sabiezējušās asinis.

Viņa lūpas bija smagas un nekustējās. Viņa domas bija smagas un lēni bira cita pēc citas, kā smilšu graudiņi smilšu pulkstenī. Tik, tik . ..

Pa spīdošu tērauda sliežu loku no ielas stūra iznirst tramvajs, šķildams kvēlojošas dzirkstis, un zvaniņš šķind tūkstošiem reižu, līdz tā skaņa saplūst ar cikāžu čirkstēšanu. Misters Tridens māj ar roku. Tramvajs, dobji dunēdams, aizdārdina un izgaist. Mister Triden!

Tik. Birst smilšu graudiņi. Tik.

Čuku-čuku! Tū-tū-ū-ū!

Uz jumta kāds zēns tēlo lokomotīvi, raustot nere­dzamu svilpes auklu, un tad sastingst, pārvēršas statujā. «Džon Haf! Ei, tu, Džon Haf! Es tevi ienīstu, Džon! Bet mēs esam draugi! Nē, nē, neienīstu vis!»

Džons iekrīt gobu alejā kā bezdibenīgā akā un kļūst arvien mazāks un mazāks.

Tik. Džons Hafs. Tik. Birst smilšu graudiņi. Tik. Džons…

Duglass pagrieza galvu, kas sāpīgi atkrita uz baltā, neizturami baltā spilvena.

Ar Zaļo mašīnu aizpeld divas večiņas, ķaukstinot melno gumijas taurīti un vēcinot rokas, baltas kā dūjas. Un viņas iegrimst mauriņa atvarā, un zāle sakļaujas pār viņu galvām, bet balti cimdotās rokas māj un māj …

Mis Ferna! Mis Roberta!

Tik … Tik …

Un pēkšņi pretējās mājas logā parādās pulkvedis Frīlejs, bet sejas vietā viņam ir pulkstenis, un ielu ietin bizonu saceltie putekļi. Pulkvedis Frīlejs metas uz priekšu un grib kaut ko teikt, bet žoklis atkaras, mēles vietā no mutes izlec pulksteņa atspere un paliek šūpojamies gaisā. Viņš saļimst uz palodzes kā lupatu lelle, bet viena roka vēl māj un māj …

Garām aiztraucas misters Aufmans ar kaut kādu mirdzošu braucamrīku, tādu kā tramvaju vai Zaļo mašīnu, kas atstāj krāšņu putekļu asti un apžilbina acis kā saule. «Mister Aufman, vai izgudrojāt? Vai beidzot izgudrojāt Laimes mašīnu?» Duglass kliedz.

Bet tad viņš ierauga, ka mašīnai nemaz nav dibena. Misters Aufmans gluži vienkārši rikšo pa ielu un

stiepj šo dīvaino kasti uz pleciem. «Laime, Dug, redz, kur ir laime!» Un viņš izgaist tāpat kā tramvajs, kā Džons Hafs un abas večiņas ar baltajām dūjas rokām.

Augšā uz jumta klusi klaudzina āmurs. Tuk-tuk- tuk. Klusums. Tuk-tuk-tuk. Klusums. Tuk-tuk-tuk. Nagla un āmurs. Āmurs un nagla. Putnu koris. Un vecīgi dreboša, taču moža balss dzied:

«Jā, mēs sanāksim pie upes . .. upes . .. upes …

Jā, mēs sanāksim pie upes …

Kura gar dieva troni savus ūdeņus veļ.»

«Vecmāmuļ! Vecvecmāmuļ!»

Tuk, tuk. Un vēl klusāk — tuk, tuk.

«.. . pie upes .. . pie upes .. .»

Un tad vairs tikai putni tekājot grabina jumtu. Tuk-tuk. Skrip-skrip. Tuk-tuk. Arvien klusāk un klusāk.

«. .. pie upes …»

Duglass ievilka elpu un pilnā balsī ieraudājās.

Viņš nedzirdēja, ka istabā ieskrēja māte.

Uz viņa nejūtīgās rokas uzmetās muša, apsvilinā­jās un aizlidoja.

Pulkstenis bija četri pēc pusdienas. Uz ietves gu­lēja beigtas mušas. Būdās kā slapji spalvu kamoli — suņi. Ēnas bija sabēgušas zem kokiem. Veikalu žalū­zijas bija nolaistas un durvis slēgtas. Ezera krasts bija gluži tukšs, bet ezerā — tūkstošiem cilvēku, līdz kaklam iegremdējušies siltajā, tomēr veldzējošajā ūdenī.

Bez ceturkšņa pieci. Pa bruģētajām ielām dziedā­dams brauca misters Džonass ar savu furgonu.

225

Toms, kuram vairs nebija spēka raudzīties Duglasa kaistošajā sejā, vilkās pa ielu uz kluba pusi, kad viņam līdzās apstājās furgons.

15 — 360

— Labdien, mister Džonas.

— Labdien, Tom.

Viņi uz ielas bija divi vien, tā ka varētu pēc sirds patikas izpriecāties par furgona dārgumiem, bet Toms pat nepaskatījās uz tiem. Misters Džonass klu­sēja. Viņš aizkūpināja savu pīpi un pakšķinot māja ar galvu, it kā zinātu bez sacīšanas, ka notikusi nelaime.

— Nu, Tom? — viņš ierunājās.

— Mans brālis, — Toms sacīja. — Dugs .. .

Misters Džonass paskatījās uz Spouldingu māju.

— Viņš ir saslimis, — Toms teica. — Viņš mirst!

— Vai nu tik ļauni ir, — misters Džonass noteica un, saraucis pieri, pārlaida skatienu klusuma pārņem­tajai pasaulei, kur nekas neliecināja par nāvi.

— Viņš mirst, — Toms atkārtoja. — Un ārsts nevar saprast, kas viņam kaiš. No karstuma, viņš saka, laikam no karstuma. Bet vai tas, mister Džonas, var būt? Vai karstums var cilvēku nogalināt, ja viņš guļ tumšā istabā?

— Kā teikt… — misters Džonass iesāka un ap­klusa.

Jo Toms sāka raudāt.

— Es vienmēr domāju, ka viņu ienīstu… jā, tā es domāju … mēs vienmēr plūcāmies … es viņu lai­kam patiešām ienīdu… tas ir — dažreiz ienīdu … bet tagad… tagad… o, mister Džonas, varbūt jums…

— Kas, puisīt?

— Varbūt jums atrastos kaut kas tāds, kas varētu viņam palīdzēt. Kaut kas, ko es varētu uznest viņam augšā un no kā viņš atveseļotos.

Toms atkal iešņukstējās.

Misters Džonass izvilka un pasniedza Tomam savu sarkano kabatas lakatiņu. Toms izšņauca degunu un noslaucīja asaras.

— Dugam šovasar galīgi neveicas, — viņš teica. ■— Vienmēr kaut kas saiet šķērsām.

Nu, kas tad? — misters Džonass jautāja.

— Nu, piemēram, — Toms iesāka, rīstīdamies pēc elpas, jo vēl arvien nespēja apvaldīt asaras, — viņš zaudēja savu labāko draugu, kurš patiešām bija zēns ko vērts. Un tad vēl kāds ievilcis Viņa beisbola cimdu, kas maksā dolāru deviņdesmit pieci centi. Un viņš briesmīgi pārsteidzās, atdodams Čārlijam Vudmenam savu gliemežnīcu un jūras akmeņu kolekciju pret Tarzāna statuju — tādu no māla—, kādu var dabūt no veikalnieka pret makaronu kastīšu virsiņām. Otrā dienā šis Tarzāns viņam nokrita uz ietves un saplīsa.

— Ai-ai-ai, — vecais vīrs noteica, skaidri sare­dzēdams lauskas uz asfalta.

— Un viņš cerēja uz dzimšanas dienu dabūt burvju triku grāmatu, bet viņam uzdāvināja kreklu un bik­ses. Un visa vasara sabojāta.

— Vecāki reizēm neatceras, ka arī paši bijuši bērni, — misters Džonass sacīja.

— Nu, skaidrs, — Toms piekrita un vēl klusākā balsī turpināja. — Un tad vēl kādu nakti viņš aiz­mirsa ārā pašas visīstākās Tauera važas, un tās galīgi sarūsēja. Bet vistrakākais tomēr ir tas, ka esmu iz­audzis par veselu collu un gandrīz vai panācis viņu, un tas viņam briesmīgi ķeras pie sirds.

— Un tas ir viss? — vecais vīrs klusi jautāja.

— Kur nu, ir bijis vēl simtiem citu visvisādu lik­stu un nepatikšanu. Ir tādas vasaras, kad nemaz neveicas. Te kukaiņi sagrauž viņa komiksus, te jau­nās tenisa kurpes pēkšņi sapel.

— Arī man bijuši neveiksmju gadi, — vecais vīrs teica.

15"

227

Viņš paskatījās uz debesīm, it kā tie būtu tur saredzami.

— Nu, lūk, mister Džonas. Tur jau tā lieta. Tieši tādēļ viņš arī mirst.. .

Toms apklusa un novērsās.

— Pag, ļauj man padomāt, — vecais vīrs sacīja.

— Mister Džonas, vai jūs varētu palīdzēt? Vai jūs patiešām varētu palīdzēt?

Misters Džonass ielūkojās savā vecajā furgonā un papurināja galvu. Tagad saules gaismā viņa seja izskatījās nogurusi, uz pieres izspiedās sviedru lā­ses. Viņš raudzījās vāžu un atlupušu abažūru, un marmora nimfu, un zaļa vara satīru kaudzē un nopūtās. Tad pagriezās, paņēma grožus un viegli sašūpoja.

— Tom, — viņš teica, skatoties zirga mugurā, — es šodien vēl atbraukšu. Man kaut kas padomā. Tikai šo to paskatīšos un pēc vakariņām būšu klāt. Un tad … kaut gan grūti pateikt… Bet pagaidām … — Viņš pieliecās un izvilka no furgona vairākus japāņu kareklīšus. — Pakarini tos pie viņa loga. Vējā tie dzilkstēs kā ledus tilkas.

Toms stāvēja ar kareklīšiem rokā, kamēr furgons pazuda skatienam. Tad pacēla mazos nieciņus gaisā, bet nebija vēja, kas tos iešūpotu. No tiem nenāca neviena skaņa.

Pulkstenis bija septiņi.

Pilsēta atgādināja milzīgu krāsni, pār kuru no rie­tumiem plūda arvien jauni karstuma viļņi. No katras mājas, no katra koka stiepās dreboša ogļu melna ēna. Lejā pa ielu gāja kāds vīrs uguns sarkaniem matiem. Tie sārti liesmoja rieta saulē, kura vēl arvien dedzi­nāja, un Tomam šķita, ka tur cēli aizslīd degoša lāpa, aizsoļo ugunīga lapsa, pats velns apstaigā savus īpa­šumus.

Pusastoņos misis Spouldinga, iznākusi uz sētas lie­veņa izsviest mēslu kastē arbūza mizas, pagalmā ieraudzīja misteru Džonasu.

— Kā klājas zēnam? — viņš apvaicājās.

Misis Spouldingas lūpas iedrebējās, un viņa nespeja izteikt ne vārda.

— Vai es, lūdzu, drīkstētu ieiet pie viņa? — misters Džonass jautāja.

Viņa vēl arvien nespēja parunāt.

— Mēs esam draugi, •— viņš teica. — Es viņu redzu gandrīz katru dienu, kopš viņš tiktāl paaugās, ka sāka skraidīt apkārt. "Es viņam kaut ko atvedu.

— Viņš ir … — viņa gribēja sacīt «bez samaņas», bet tā vietā pateica «aizmidzis». — Viņš ir aizmidzis, mister Džonas. Ārsts teica, lai viņu netraucējot. O, ja kāds zinātu, kas viņam kaiš!

— Kaut arī viņš aizmidzis, es tomēr gribētu ar viņu parunāt, — misters Džonass sacīja. — Reizēm miegā dzirdētie vārdi vēl labāk iespiežas sirdī un atmiņā.

— Man ļoti žēl, mister Džonas, tomēr es nedrīkstu riskēt. — Misis Spouldinga satvēra durvju rokturi, bet nedomāja tās atdarīt. — Taču paldies jums. Pal­dies, ka atnācāt.

— Kā vēlaties, mem, — misters Džonass noteica.

Viņš palika pagalmā stāvot un raudzījās augšup

Duglasa logā. Misis Spouldinga iegāja iekšā un aiz­šāva durvis.

Augšā savā gultā Duglass smagi elpoja.

Šķita, ka tur kāds vilktu ārā no maksts un bāztu atpakaļ asu nazi.

Pulksten astoņos vēlreiz atnāca ārsts un, galvu gro­zīdams, atkal aizgāja — bez žaketes, atrautu kakla­saiti, izskatīdamies tā, it kā šai dienā būtu zaudējis trīsdesmit mārciņas. Pulksten deviņos Toms, māte un tēvs izlika ārā saliekamo gultu un iznesa Duglasu no sutīgās istabas dārzā zem ābeles, lai gadījumā, ja uz­pūstu vējš, tas viņu kaut mazliet atspirdzinātu. Līdz vienpadsmitiem viņi staigāja iekšā un ārā, laiku pa laikam apraudzīdami Duglasu, tad uzlika modinātāju uz pulksten trijiem, kad jāmaina ledus, un devās pie miera.

Beidzot māja bija tumša un klusa un visi aizmiguši.

Trīsdesmit piecas minūtes pēc divpadsmitiem Duglasa plakstiņi iedrebējās.

Uzlēca mēness.

Tālumā kāds sāka dziedāt.

Tā bija smalka, skumīga balss, kura te cēlās, te krita. Šī balss bija dzidra un melodiska, tikai vārdi nebija saklausāmi.

Mēness kāpa augšup gar ezera malu un vērās lejā uz Ilinoisas pilsētu Grīntaunu, un apspīdēja katru māju, katru koku un katru suni, kas brīžiem miegā notrīsēja, redzot mūžsenus sapņus.

Un šķita — jo augstāk paceļas mēness, jo tuvāk un skaidrāk, un skaļāk skan šī balss.

Un Duglass drudzī sakustējās un nopūtās.

Tas bija pusstundu vai stundu pirms tam, kad mēness gaisma pārplūdināja visu zemi. Balss nāca arvien tuvāk un tuvāk, un līdz ar to arī tādi kā sirds­puksti — biezās, karstās lapotnes pieklusināta pakavu duna uz bruģa akmeņiem.

Un vēl bija dzirdama viegla knikstēšana, it kā lēni atvērtos vai aizvērtos durvis. Tie bija furgona čīksti.

Un ielas galā pilnmēness gaismā parādījās zirgs un furgons, un uz augstās bukas — misters Džonass, kura kalsnais stāvs lēni šūpojās ratu kustības ritmā. Galvā viņam bija platmale, it kā vēl arvien kvel­dētu saule, un laiku pa laikam viņš pašūpoja grožus, kuri viļņojās virs zirga muguras. Furgons lēnītiņām līgoja šurpu, un misters Džonass dziedāja, un Dug­lass miegā it kā aizturēja elpu un ieklausījās.

— Gaiss, gaiss … kā avots tīrs un kā sniegs…

Kas vēlas pirkt to, kam naudas nav žēl? …

Nopērciet vienreiz, un jūs nāksiet vēl…

Šī aprīļa brāzma … šis oktobra orkāns …

Šis Antiļu papaiju vējš nāk dzeltens un sarkans . . .

Gaiss, gaiss, pilns visām pasaules krāsām …

Nopērciet to saviem brāļiem un māsām …

Dodiet man grasi, tas ir tā vērts.

Gaiss, ko jūs gaidāt, — šeit aizkorķēts.

Tad furgons piebrauca ietves malā. Pēc brīža pa­galmā stāvēja cilvēks, kuram zem kājām bija melna ēna, bet rokās divas koši zaļas pudeles, kas spīguļoja kā kaķa acis. Misters Džonass paskatījās uz saliekamo gultiņu un trīs reizes klusi sauca Duglasu vārdā. Pēc tam brīdi paminstinājās, pameta acis uz savām pude­lēm un tad klusītiņām devās pie ābeles, kur apsēdās zālē un raudzījās vasaras pieveiktajā zēnā.

— Dug, — viņš sacīja, — guli vien mierīgi. Tev nevajag ne runāt, ne atvērt acis. Ne arī izlikties, ka manī klausītos. Es tāpat zinu, ka tu mani dzirdi, es esmu vecais Džonass, tavs draugs. Tavs draugs, — viņš atkārtoja un apstiprinoši palocīja galvu. Tad pastiepa roku un norāva ābolu, pagrozīja to rokā, nokoda gabalu, apēda un turpināja:

— Daži cilvēki pāragri noveco, — viņš teica. — Tam it kā nebūtu nekāda iemesla, bet viņi acīmre­dzot ir dzimuši tādi. Viņi visu ņem pārāk pie sirds,

i viegli nogurst, ātri lej asaras, ilgi atceras visas ne­laimes un, kā jau sacīju, pāragri noveco. Es zinu, jo arī pats esmu tāds.

Viņš vēlreiz iekoda ābolā.

— Jā, kur es paliku?

— Karsta augusta nakts, ne mazākās vēsmiņas, — viņš pats sev atbildēja. — Briesmīgs karstums. Un

vasarai, liekas, nemaz nebūs gala, un tik daudz, tik daudz kas jāpārdzīvo. Pulkstenis drīz jau būs viens, bet ne miņas no vēja vai lietus. Un tūliņ es arī celšos un iešu. Bet aiziedams — to tu iegaumē labi — es at­stāšu pie tavas gultas šīs abas pudeles. Kad būšu aiz­gājis, tu mazliet pagaidi un tad lēnītiņām atver acis un piecelies sēdus, un pastiep roku, un izdzer tās tukšas līdz dibenam. Bet ne ar muti, nē, — jādzer ar degunu. Piešķieb pudeles, izvelc tām korķus un ieelpo to, kas tur ir iekšā. Vispirms, protams, izlasi, kas te ir uzrakstīts. Pag, varbūt izlasīšu tev priekšā.

Viņš pacēla vienu pudeli pret gaismu.

— «ZAĻĀ KRĒSLA, LAI SAPNĪ REDZĒTU VISTĪ­RĀKO ZIEMEĻU GAISU», — viņš lasīja. — «Ņemta no sniegotās Arktikas 1900. gada pavasari, sajaukta ar Hudzonas ielejas vēju 1910. gada aprīlī un satur sīksīkus puteklīšus, kas reiz mirdzēja vakara saulē Aiovas štata pļavās pie Grinelas, kad no ezera, strauta un avota gaisā pacēlās dzestra vēsma, kas arī ieslēgta šajā pudelē».

— Un tagad kaut kas arī sīkajā rakstā, — viņš teica un piemiedza acis. — «Satur arī mentola tvaiku, citronu, meloņu, arbūzu un citu atspirdzinošu augļu, kampara koku un mūžzaļo augu smaržu un Misisipi vēja elpu. Atsvaidzina un dara spirgtu. Lietot vasaras naktī, kad gaisa temperatūra pārsniedz deviņdesmit grādu».

Misters Džonass pacēla otru pudeli.

— Šeit ir tas pats, kas pirmajā pudelē, un vēl Eranas salas vējš, un sāļā brīze no Dublinas līča, un biezā migla no Islandes krastiem.

Viņš nolika abas pudeles uz gultas.

— Un vēl viena piebilde. — Viņš noliecās pār zēnu un klusi teica: — Kad dzersi, tad atceries, ka šo te iepildījis tavs draugs Džonass Ilinoisas pilsētā Grīn- taunā 1928. gada augustā. Šīgada pildījums, puisīt, tā ja …

Pēc mirkļa pa zirga muguru noplakšēja groži, un furgons mēness gaismā līgoja tālāk.

Duglasa plakstiņi iedrebējās, un viņš lēni atvēra acis.

— Māmiņ, — Toms čukstēja. — Tēt! Tēt! Dugam ir labāk. Tikko biju aizgājis apskatīties, un viņš .. . nu, nāciet!

Toms izmetās ārā pa durvīm un vecāki viņam pakaļ.

Kad Toms pieskrēja, Duglass gulēja. Toms, smai­dīdams pār visu seju, māja vecākiem, lai nāk tuvāk. Viņi noliecās pār Duglasa gultu.

Ieelpa, klusums, izelpa, klusums.

Duglasa mute bija viegli pavērta, un no viņa lūpām un smalkajām nāsīm plūda tik tikko manāma smarža, kādu dod nakts dzestrums un vēsa, zaļa sūna, un vēsa mēness gaisma uz sudraba oļiem rāmas upītes gultnē, un vēss, dzidrs ūdens akas dibenā.

Bija tā, it kā viņi, uz mirkli noliekušies, veldzētu sejas augšup šļācošā ābeļziedu smaržas fontānā.

Tā viņi stāvēja ilgi, ilgi.

O

Otrā rītā pazuda visi kāpuri.

Vēl vakar visapkārt mudžēja melni un brūni pūkaini kamoliņi, kuri rāpoja pa zaļajām lapām un trīsošajiem zāļu stiebriem, bet pēkšņi vairs nebija neviena paša. Noklusa miljards nedzirdamu soļu, ne­uztverama kāju dipoņa, kāpuriem kustoties pa savu pasauli. Toms, kas vienmēr bija apgalvojis, ka spēj saklausīt šo smalko skaņu, izbrīnā vēroja pilsētu, kur putniem vairs nebija nekā, ko knābāt.

Tad klusumu pāršalca gara, čaboša nopūta, un visi saprata, kādēļ pazuduši kāpuri un apklusušas cikādes.

Vasaras lietus.

Sākumā tik tikko manāms, kā viegls pieskāriens. Tad arvien spēcīgāks, arvien gāzmaināks. Tas bun­goja pa ietvēm un māju jumtiem kā pa milzīgu kla­vieru taustiņiem.

Un augšā Duglass, vēss kā sniegs, savā gultiņā pagrieza galvu un atvēra acis, lai redzētu atsvaidzi­nošās šaltis plūstam no debesīm, un viņa pirksti jau lēni lēnītiņām sniedzās pēc dzeltenā pieccentu blok­nota un dzeltenā Taikonderogas zīmuļa …

Q

Kā vienmēr, kad bija kāds atbraucis, mājā valdīja kņada un satraukums. Kaut kur skanēja trompetes. Māja bija pilna īrnieku un kaimiņu, kuri dzēra pēc­pusdienas tēju. Bija - atbraukusi krustmāte, vārdā Roza, un viņas balss — spalga kā bazūne — pārmāca visas pārējās, kamēr viņa pati — kupla un silta kā siltumnīcas roze — piepildīja visu telpu ap sevi. Bet ne šī kņada, ne krustmātes balss Duglasu pašlaik ne­interesēja. Viņš bija atnācis no savas torņa istabas un stāvēja pie vecmāmiņas virtuves durvīm tieši tai brīdī, kad viņa, visiem atvainojusies, izmuka no trokšņai­nās viesistabas kā no kājās saceltas vistukūts, lai atgrieztos.savā valstībā gatavot vakariņas. Ieraugot Duglasu gaitenī stāvam, viņa atvēra virtuves dur­vis, noskūpstīja viņu uz pieres, atglauda zēnam no acīm izbalējušu matu šķipsnu un ieskatījās viņa sejā, lai pārliecinātos, vai drudža vairs nav, un, redzot, ka viss atkal kartība, dungodama ķērās pie darba.

Vecmāmiņ, Duglass bieži bija grasījies jautāt, saki, vai šeit sākas pasaule? Jo skaidrs, ka tā varēja sāk­ties vienīgi tādā vietā kā šī. Pasaules centrs, bez šau­bām, bija virtuve, ap kuru griezās viss pārējais. Vir­tuve, protams, bija tas pamats, uz kura turējās pasau­les templis.

Duglass aizmiedza acis un dziļi ievilka elpu. Šeit plandīja svelošas elles liesmas un griezās pūdercu­kura putenis, — šeit, šajā brīnumu valstībā, kurā val­dīja vecmāmiņa ar noslēpumainajām indiānietes acīm un divām siltām dūjām zem ņiebura, vecmāmiņa ar tūkstoš rokām, kas vienmēr kaut ko kūla, sita, putoja, kapāja, grieza, mizoja, tīstīja, sālīja, maisīja.

Duglass aiztaustījās līdz pieliekamā durvīm. Vies­istabā nogranda smiekli un notinkšķēja tējas tasītes. Bet Duglass devās iekšā vēsajā smaržu valstī, kur no zaļganās un iesārtās puskrēslas viņam pretī plūda briestošu banānu aromāts. Ap viņa ausīm un etiķa pudelītēm, nikni sīkdami, griezās odi.

Viņš atvēra acis. Kā viegli kūpoši vasaras mākoņi viņa priekšā rindojās maizes klaipi, gaidot, kad tos sagriezīs šķēlēs. Kā ēšanas rotaļai sagatavotas cirkus klauna ripas gulēja taukos vārīti apulīši. Duglasam saskrēja siekalas mutē. Šeit, plūmju koku aizēnotajā telpā, kur kļavu lapas šalca kā strauts, viņš lasīja garšvielu nosaukumus.

Kā lai es pateicos misteram Džonasam? — Duglass domāja. Kā lai atmaksāju par viņa labo sirdi? Nē, to atmaksāt vispār nav iespējams. Bet ko tad lai dara? Patiešām — ko? Varbūt var atmaksāt kādam citam? Nodot pateicību kā stafeti tālāk? Pavērties apkārt, atrast kādu un izdarīt viņam kaut ko labu. Jā, tā ir vienīgā iespēja . ..

Ingvers, majorāns, kanēlis.

Tā saucās fantastiskas, zudušas pilsētas, kur griezās un nosēdās garšvielu mākoņi.

Duglass pamētāja krustnagliņas, kas bija atceļoju­šas no kāda tumša kontinenta, kur bērniem ar lakri- cas krāsas rokām noderējušas kauliņu vietā.

Tad Duglass paskatījās uz burku, kurai bija viens vienīgs uzraksts, un pēkšņi atgriezās vasaras sākumā, tajā neaizmirstamajā dienā, kad atskārta, ka pasaule griežas ap viņu un viņš atrodas pašā centrā.

Šis vārds bija: BAUDA.

Cik labi, ka viņš bija nolēmis dzīvot!

BAUDA! Cik interesants vārds sīki sagrieztām ma­rinētām saknītēm, kuras tik jauki saliktas burkā ar balto vāciņu! Tas, kurš devis šo nosaukumu, patiešām bijis neparasts cilvēks. Viņš droši vien bija joņojis apkārt un savācis visus pasaules priekus, un sabāzis tos šajā burkā, un, kliegdams aiz sajūsmas, uzrakstī­jis šo vārdu ar lielajiem burtiem: BAUDA! To dzir­dot, tā vien šķiet, ka tu valsties pa smaržīgu pļavu tāpat kā trakulīgs, dābolains kumeļš, kam mute pilna ar sulīgu zāli, vai peldoties nirsti līdz ezera dibenam, kamēr ausīs dun ūdeņu šalka. BAUDA!

Duglass pastiepa roku. Un šeit bija: GARŠVIELAS.

— Ko vecmāmiņa gatavo pusdienās? — no reālās pasaules, no viesistabas, skanēja krustmātes Rozas balss.

— To neviens it nekad nezina, iekams nav sēdies pie galda, — teica vectēvs, todien pārnācis agrāk no darba, lai milzīgā puķe negarlaikotos. — Tas ir noslēpums, mūžīga mīkla.

— Es gan vēlētos zināt jau iepriekš, kas man būs jāēd, — krustmāte Roza spiedza un iesmējās. Ēdam­istabas lustras karulīši sāpīgi iedzinkstējās.

Duglass virzījās dziļāk pieliekamās telpas pustumsā.

Virces… cik lielisks vārds! Un betelpipari un bazilikas. Sarkanie pipari. Kari pulveris. Patiešām lie­liski vardi. Bet BAUDA, turklāt vel ar lielajiem bur­tiem, — tas nu ir pārāks par visiem citiem.

Vecmāmiņa nāca un gāja un, garaiņu plīvuriem stiepjoties nopakaļ, nesa no virtuves kūpošas bļodas, kamēr pie galda visi klusējot gaidīja. Neviens necēla tām nost vāku, lai pētītu, kas tajās iekšā. Beidzot vec­māmiņa apsēdās, vectēvs noskaitīja lūgšanu, un sud­raba naži un dakšiņas pacēlās gaisā, kā siseņu bars.

Kad visas mutes bija pilnas ar kulinārijas brīnu­miem, vecmāmiņa atlaidās pret krēsla atzveltni un jautāja:

— Nu, kā garšo?

Un visus īrniekus un radiniekus, arī krustmāti Rozu, kuru mutes bija pilnas kā piebāztas, nodarbi­nāja šausmīga dilemma: vai atbildēt un lauzt mirkļa burvību, vai arī klusēt un ļaut šim ambrozijam pama­zām izkust uz mēles? Šķita, viņi tūliņ sāks smieties vai raudāt, neparko nespējot izšķirties. Šķita, ne uguns­grēks, ne zemestrīce, ne apšaude, ne masu slepkavo­šana viņus šobrīd nespētu piecelt no galda, kuru ap­ņēma smaržīgie garaiņi, kas viņiem solīja debesu svētlaimi. Šai maigo zaļumu un saldo un smaržīgo garšaugu smārdā ļaundari šķita nevainīgi eņģeļi. Ēdāju skatieni slīdēja pāri sniegbaltajam līdzenu­mam, uz kura kūpēja dažādi cepeši, vēl neredzēti pupiņu, kukurūzas un gaļas sacepumi, sautēta zivs un visvisādi ragū. Vienīgā dzirdamā skaņa bija mūž­senā ūdens burbuļošana virtuvē un dakšiņu šķindē­šana pret šķīvjiem, kad tās it kā tikšķoši pulksteņi skaitīja nevis stundas, bet sekundes.

Un tad krustmāte Roza vienā elpas vilcienā savāca vienkop savu pāri plūstošo sārtumu un veselību, un spēku un, pacēlusi gaisā dakšiņu ar tai uzdurto no­slēpumu, griezīgi izgrūda:

— Garšīgs jau gan, bet kas tas īsti ir?

Limonāde vairs nedzirkstīja apsvīdušajās glāzēs,

zibošās dakšiņas nolaidās un sastinga līdzās šķīvjiem.

Duglass pavērās krustmātē Rozā kā nāvīgi ievai­nots briedis medniekā. Visu sejas izbrīnā sāpīgi sa­rāvās. Kādēļ vajag jautāt? Ēdieni taču runāja paši par sevi, un tā arī bija visīstākā atbilde. Vai tad nebija diezgan ar to, ka cilvēks ar visu miesu un dvēseli tiecās pretim šim svētsvinīgajam mielasta galda rituālam?

— Laikam neviens nedzirdēja manu jautājumu? — krustmāte Roza nerimās.

Beidzot vecmāmiņa tik tikko pavērtām lūpām iz­mocīja:

— Es to saucu par Ceturtdienas maltīti. Tāda mums ir katru ceturtdienu.

Tā nebija taisnība.

Pa visiem šiem gadiem vēl neviens ēdiens nekad nebija atkārtojies. Un kurš pateiks, no kurienes tas bija nācis? Vai no zaļajām jūras dzīlēm? Vai no zilā vasaras gaisa? Vai tas bija peldējis vai arī lidojis, vai tam dzīslās bija ritējušas asinis vai arī hlorofils, vai tas gājis pa zemi vai tiecies pret sauli, stāvot nekus­tīgi uz vietas? Neviens to nezināja. Neviens nejau­tāja. Nevienu tas neinteresēja.

Reizēm dažs labs mājinieks piegāja tikai pie virtu­ves durvīm un ielūkojās virtuves valstībā, kur griezās pūdercukura mākoņi, šķindēja trauki un pannas, un kastroļi, it kā ar pilnu tvaiku strādātu fabrika, un vecmāmiņa piemiegtām, pusaklām acīm raudzījās ap­kārt, ļaujot, lai rokas pašas starp bļodām un burkām atrod to, kas tām bija vajadzīgs.

Vai viņa apzinājās, kāds viņai ir talants? Laikam jau ne. Ja viņai jautāja, kā viņa gatavo, viņa vienīgi nolaida acis un paraudzījās uz savām rokām, kuras, paklausot brīnišķam instinktam, vienmēr atrada īsto ceļu, vai nu iegrimstot miltu tīnē, vai ienirstot ķidāta tītara iekšās, it kā gribētu piekļūt pie pašas putna dvēseles. Viņas pelēkās acis bikli mirkšķināja caur brillēm, kuru ietvari četrdesmit gados krāsns svelmē bija galīgi saliekušies un stikli tā aizķepējuši, ka rei­zēm pašiem vismīkstākajiem, pašiem sulīgākajiem bifštekiem viņa uzkaisīja kartupeļu miltus! Reizēm viņa gaļā iemeta aprikozes vai sajauca šķietami ne­saderīgus zaļumus, augļus un dārzeņus, bet, kaut tas bija pretēji noteikumiem un visiem kulinārijas liku­miem, ēdājiem saskrēja siekalas mutē un viņi varēja vai mēli norīt. Vārdu sakot, vecmāmiņai viņas ro­kas — tāpat kā savā laikā vecvecmāmuļai — bija neatminama mīkla, iepriecinājums, visa dzīve. Viņa raudzījās tajās ar izbrīnu, bet ļāva dzīvot tām savu dzīvi — tā, kā tās gribēja, prata un spēja.

Bet nu pirmo reizi pa visiem šiem neskaitāmajiem gadiem kāds sāka uzdot nekautrus jautājumus, gri­bēdams pētīt un izdibināt kā zinātnieks savā labora­torijā to, par ko pareizāk būtu klusēt.

—- Jā, es saprotu, bet no kā ir gatavota šīs Ceturt­dienas maltīte?

— Nu, pēc kā tad tā, tavuprāt, garšo? — vecmā­miņa izvairīgi atjautāja.

Krustmāte Roza pasmaržoja uz dakšiņas uzdurto kumosu.

— Tā kā govs gaļa … vai varbūt jēra? Ingvers vai kanēlis? Šķiņķa mērce? Mellenes? Un mazliet ce­pumu? Ķiploki? Mandeles?

— Pilnīgi pareizi, — vecmāmiņa teica. — Kurš vēlas vēl otru porciju? Ak visi?

Sacēlās troksnis, skanēja šķīvji, zibēja rokas, un ēdāji sāka runāt cits caur citu, cenzdamies uz laiku laikiem noslāpēt zaimojošo jautājumu, un Duglass ru­nāja skaļāk par visiem un plātīja rokas tā kā neviens. Bet pēc visu sejām bija skaidri redzams, ka viņu pa­saule sašķobījusies un pār to pacelts Damokla zobens. Līdz šim viņiem bija tā laime pēc pirmā pusdienas zvana, tūliņ pārtraucot darbu vai atpūtu, aši steig­ties uz ēdamistabu. Gadu gadiem viņi devās uz turieni kā uz pašiem lielākajiem svētkiem, steigšus atsita sniegbaltās salvetes un satvēra nažus un dakšiņas, — kā vieninieku kamerās izbadējušies cietumnieki, kas tikai gaidījuši signālu, lai pa kaklu pa galvu, grūstot cits citu, mestos lejā pa kāpnēm un ieņemtu vietu pie galda.

Nu viņi skaļi, satraukti sarunājās, stāstīja vecus, nodrāztus jokus, laikiem pašķielēdami uz krustmāti Rozu, it kā viņai zem kuplā ņiebura būtu paslēpta bumba ar pulksteņa mehānismu, kas, neatlaidīgi skai­tīdams sekundes, tuvinātu viņu bojāeju.

Krustmāte Roza, sajutusi, ka arī klusums ir īsta svētlaime, notiesāja trīs porcijas neizprotamā bez­vārda ēdiena un devās augšā uz savu istabu atlaist vaļīgāk korseti.

/ — Vecmāmiņ, nu kāda jums tā virtuve! — krust­māte Roza, atkal nonākusi lejā, izsaucās. — Sakāt, ko gribat, tas ir īsts haoss. Juku jukām pudeles, šķīvji un kārbas, gandrīz visas bez etiķetēm, — kā gan jūs zināt, ko liekat katlā? Sirdsapziņa nedos man miera, ja pa to laiku, kamēr te esmu, nepalīdzēšu jums ievest šeit kārtību. Pagaidiet, lai tikai atrotu piedurknes.

— Nē, paldies, nevajag, — vecmāmiņa sacīja.

Duglass, kurš sēdēja bibliotēkā, caur sienu dzir­dēdams abu sarunu, juta, ka viņam salecas sirds.

— Un šeit tāds karstums kā turku pirtī, — krust­māte Roza turpināja. — Jāatver logs un jāuzvelk žalūzijas, lai kaut ko vispār varētu saredzēt.

— Man no gaismas sāp acis, — vecmāmiņa iebilda.

— Un te jau arī ir trauku birste. Es pārmazgāšu traukus un kārtīgi salikšu kaudzītēs. Nē, es katrā ziņā jums palīdzēšu, tā ka nesakiet vairāk ne vārda.

— Labāk nu pasēdi un atpūties, — vecmāmiņa ieteicās.

— O, jūs nemaz nezināt, cik ļoti tas jums visu at­vieglos. Jūs, protams, esat lieliska virēja, bet, ja jūs spējat tik labi gatavot šādā briesmīgā haosā, tad ga­tavosiet vēl desmitkārt labāk, ja katra lieta būs savā vietā.

— Neesmu par to nekad domājusi… — vecmā­miņa sacīja.

— Tad vajag padomāt. Mūsdienu modernās pavār- mākslas metodes jums palīdzēs uzlabot darbu par kādiem desmit, piecpadsmit procentiem. Jūsu, vīrieši jau tagad ir īsti rīmas. Bet pēc nedēļas viņi vai plīsīs no ēšanas. Ēdiens būs tik bezgala gards, ka viņi ēdīs bez sāta.

— Vai tiešām? — vecmāmiņa ieinteresēta jautāja.

— Vecmāmiņ, nu nepadodies! — Duglass, piespie­dis ausi pie sienas, čukstēja. Bet, sev par šausmām, viņš sadzirdēja, ka aiz sienas sākas milzīga rosīšanās, ka tur kaut ko tīra un slauka, met ārā pustukšas ku­lītes, līmē uz burkām etiķetes, liek šķīvjus, pannas un kastroļus plauktos, kur tie nekad nebija stāvējuši. Pat naži, kas vienmēr bija gulējuši uz virtuves gal­diem kā sudraba zivtiņas, pat tie tika samesti at­vilktnēs.

Arī vectēvs, stāvēdams Duglasam līdzās, labu laiku klausījās. Tad neveikli pakasīja zodu.

241

— Ja labi padomā, tad nu patiešām virtuvē vien­mēr valdījis haoss. Mazliet vairāk kārtības nebūs par ļaunu. Unr ja krustmātei Rozai ir taisnība, tad rīt mums būs tādas vakariņas, kādas vēl nekad neesam ēduši.

16 — 360

— Jā, ser, — Duglass sacīja. — Kādas nekad neesam ēduši.

— Kas tas tāds? — vecmāmiņa jautāja.

Krustmāte Roza pasniedza viņai dāvanas sainīti,

ko bija turējusi paslēptu aiz muguras.

Vecmāmiņa to attina vaļā.

— Pavārgrāmata! — viņa izsaucās, un grāmata iz­krita viņai no rokām. — Man tā nav vajadzīga! Riek­šava miltu, šķipsniņa garšvielu, lāsīte ūdens, un tas arī viss …

— Es palīdzēšu jums iepirkties, — krustmāte Roza turpināja. — Un vēl, kā es skatos, — kas jums ar acīm? Vai tiešām jūs visus šos gadus bojājat redzi ar šādām brillēm? Ietvars saliekts, un stikli saskrā­pēti. Kā gan jūs vispār spējat ko saskatīt un neesat vēl iekritusi miltu tīnē? Tūliņ pat ejam pirkt jaunas brilles.

Viņas izgāja uz saulainās ielas, un vecmāmiņa, galīgi apjukusi, tecēja krustmātei Rozai līdz.

Viņas atgriezās ar pārtikas produktiem, jaunām brillēm un jaunu matu sakārtojumu. Vecmāmiņa izskatījās tā, it kā tikko būtu bēgusi no vajātājiem. Viņa tik smagi pūta un elsa, ka krustmāte Roza vai vilkšus uzvilka viņu pa lieveņa kāpnītēm.

— Tiktāl nu būtu, vecmāmiņ. Tagad jums katra lietiņa ir savā vietā. Un jūs atkal varat redzēt!

— Nāc, Dug, mazliet pastaigāties, lai rodas labāka apetīte, — vectēvs sacīja. — Šis vakars ieies vēsturē. Varu derēt, ka tādas vakariņas neviens mirstīgais vēl nebūs ēdis.

Vakariņu laiks.

Cilvēku sejās nodzisa smaids. Duglass ilgi košļāja vienu kumosu, līdz beidzot, izlikdamies, ka noslauka muti, izspļāva salvetē. Toms ar tēvu darīja tieši to pašu. Citi stūma ēdienu kaudzītēs, citi vilka tajā cil­pas un rakstus, veidoja mērcē zīmējumus, cēla no kartupeļiem pilis, slepus pameta sunim pa gaļas ga­baliņam.

Pirmais no galda piecēlās vectēvs.

— Esmu paēdis, — viņš teica.

Pārējie nomākti palika sēžot.

Vecmāmiņa nervozi bakstīja ar dakšiņu savu šķīvi.

— Nu, vai nav garšīga maltīte? — krustmāte Roza jautāja. — Un turklāt mēs to dabūjām gatavu pus­stundu agrāk nekā parasti!

Bet visi domāja tikai par to, ka svētdienai seko pirmdiena un pirmdienai — otrdiena, un tā veselu garu nedēļu viņus gaida skumīgas brokastis, sērīgas pusdienas un visdrūmākās vakariņas. Pēc brīža ēdam­istaba bija tukša. Augšā katrs savā istabā nodevās skumjām pārdomām.

Vecmāmiņa satriekta ievilkās virtuvē.

— Tas nu vienreiz ir par daudz! — vectēvs no­teica. Viņš aizgāja līdz kāpņu lej galam un, pacēlis galvu, sauca putekļainajā saules gaismā: — Tūliņ nāciet visi lejā!

Visi mājinieki sanāca krēslainajā, mājīgajā biblio­tēkā, kur ieslēdzās un čukstus apspriedās.

— Šī te būs banka, — vectēvs teica, klusu laiz­dams apkārt savu platmali. Tad smagi uzlika roku uz Duglasa pleca. — Bet tev būs viens īpašs uzdevums, draugs. Tu paklausies… — Un viņš uzticīgi iečuk­stēja Duglasam kaut ko ausī, appūšot to ar savu silto elpu.

Nākama ja pēcpusdienā Duglass uzmeklēja krust­māti Rozu dārzā, kur viņa tobrīd grieza ziedus.

16* ., 243

— Krustmāte Roza, — viņš drūmā balsī teica,

— iesim mazliet pastaigāties, vai jā? Es parādīšu jums tauriņu gravu — tur, tajā pusē.

Viņi apstaigāja visu pilsētu. Duglass redzami ner­vozēja un .runāja vienā gabalā, neskatīdamies uz krustmāti Rozu, bet klausīdamies tiesas nama pulk­stenī, kurš sita pēcpusdienas stundas.

Kad viņi pa saulē sakarsušo gobu aleju tuvojās mājai, krustmāte Roza pēkšņi ierāva elpu un tvēra roku pie kakla.

Pie lieveņa kāpnēm, rūpīgi sasaiņotas, stāvēja viņas ceļasomas. Virs vienas vējā viegli plīvoja sārta dzelz­ceļa biļete.

Uz lieveņa nepielūdzamām sejām sēdēja visi desmit īrnieki. Vectēvs kā vilciena pavadonis, kā pats mērs, kā mīļš draugs cienīgi nonāca lejā pa kāpnēm.

— Roza, — viņš teica un pakratīja viņas roku.

— Man tev kas jāsaka.

— Kas tad? — krustmāte Roza jautāja.

— Uz redzēšanos! — viņš sacīja.

Pēcpusdienas klusumā varēja dzirdēt, kā nosvilpj un aiztraucas vilciens. Lievenis bija tukšs, ceļasomas pazudušas, krustmātes Rozas istaba tukša. Bibliotēkā vectēvs pameklējās pa plauktiem un smaidīdams izvilka aiz Edgara Po sējuma aizbāztu zāļu pudelīti.

Vecmāmiņa atgriezās no pilsētas, kurp bija devu­sies iepirkties viena pati.

— Kur tad krustmāte Roza?

— Mēs viņu pavadījām uz staciju, — vectēvs teica. — Mēs visi raudājām. Viņa briesmīgi negribēja šķir­ties no mums, taču sūtīja tev sirsnīgu sveicienu un teicās atbraukt pēc gadiem desmit. — Vectēvs izvilka savu masīvo zelta pulksteni. — Bet tagad ejam uz bibliotēku Un iedzeram pa glāzītei heresa, kamēr vecmāmiņa atkal cels galdā kādu jaunu kulinārijas brīnumu.

Vecmāmiņa aizgāja gatavot vakariņas.

Visi mājinieki un vectēvs ar Duglasu smējās, tēr­zēja un ieklausījās, kā vecmāmiņa klusi rosās pa vir­tuvi. Un, kad viņa noskandināja gongu, visi barā, grūstīdami cits citu, steigšus devās uz ēdamistabu.

Katrs paņēma krietnu kumosu.

Vecmāmiņa vēroja ēdāju sejas. Visi klusējot rau­dzījās savos šķīvjos, salikuši rokas uz ceļgaliem, un katram aiz vaiga kā bijis, tā arī palika pa nesakošļā-, tam kumosam.

. — Es vairs neprotu! — vecmāmiņa izsaucās. — Es vairs galīgi neprotu gatavot. ..

Un sāka raudāt.

Tad viņa piecēlās un aizsteberēja uz kārtīgo vir­tuvi ar kārtīgi uzlīmētajām etiķetēm, bezpalīdzīgi kustinot rokas, kuras nekam vairs nebija derīgas.

Visi aizgāja gulēt izsalkuši.

Duglass dzirdēja, ka tiesas nama pulkstenis nosita pusvienpadsmit, vienpadsmit, pēc tam divpadsmit. Dzirdēja, kā visi grozās savās gultās, it kā zem pla­šās mājas jumta, pār kuru mēness lēja savu gaismu, viņus zvalstītu paisuma viļņi. Viņš saprata, ka neviens neguļ, ka visus māc smaga grūtsirdība. Beidzot viņš piecēlās gultā sēdus. Un uzsmaidīja sienai un spogu­lim. Tad atvēra durvis un zagās lejup, un smaids viņa sejā vairs nenodzisa. Viesistaba bija tumša un smar­žoja pēc vecuma un vientulības. Duglass aizturēja elpu.

Viņš aiztaustījās līdz virtuvei un brīdi stāvēdams nogaidīja.

Un tad viņš ķērās pie darba.

Viņš pārbēra pūdercukuru no jaunās kārbas vecajā miltu maisiņā, kur tas vienmēr bija stāvējis. Viņš iebēra baltos miltus vecajā cepumu podā. Viņš izbēra cukuru no metāla kārbas, kur bija uzrakstīts «Cukurs», skārda kārbiņās ar uzrakstiem «Garš­vielas», «Naži», «Aukliņas». Krustnagliņas viņš izkai­sīja pa atvilktnītēm, kur tās mūždien bija glabājušās. Viņš izņēma šķīvjus un nažus, un dakšiņas un nolika atkal uz galdiem.

Viesistabā uz kamīna viņš atrada vecmāmiņas jau­nās brilles un noslēpa tās pagrabā. Un visbeidzot iekūra plīti un sadedzināja jauno pavārgrāmatu. Vie­nos naktī melnajā velkmes caurulē atskanēja tik spēcīga rūkoņa, ka pat tie, kam bija izdevies aizmigt, acumirklī bija augšā. Uz kāpnēm atskanēja vecmā­miņas šļūcošie soļi. Un tad viņa jau stāvēja virtuvē un, mirkšķinot acis, vērās šai haosā. Duglass bija paslēpies aiz pieliekamā durvīm.

Vienos trīsdesmit naktī vējš iznesa pa visiem gai­teņiem kairinošas smaržas. Cits pēc cita nonāca lejā visi mājinieki — vīrieši halātos, sievietes ar matu rullīšiem matos. Viņi uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un pavērās virtuvē, kuru apgaismoja tikai kaprīzās sārtās liesmu mēles šņācošajā plītī. Un šeit, tumšajā virtuvē, divos naktī, trauku šķindas un rībo­ņas pavadīta, kā parādība kustējās vecmāmiņa, kura atkal pusakla taustījās apkārt, meklējot visu vaja­dzīgo un berot burbuļojošos katlos un kūpošos podos veseliem mākoņiem smaržīgas garšvielas, visu laiku kaut ko lejot, maisot un putojot, un viņas seja sār­tajā uguns atblāzmā šķita noslēpumaina un maģiska.

Mājinieki klusītiņām apklāja galdu ar pašu labāko galdautu un uzlika mirdzošus sudraba traukus, un elektrības vietā iededzināja sveces, lai burvība neiz­gaistu.

Vectēvs, kurš tikai uz rīta pusi atgriezās mājās no tipogrāfijas, izbrīnīts sadzirdēja, ka sveču gaismā pie galda kāds skaita lūgšanu.

Bet ēdiens? Gaļa bija gatavota ar garšvielām, mērce ar kari piedevām, zaļumi pārlieti ar smaržīgu sviestu, cepumi aprasināti ar zeltainām medus lāsēm, viss bija tik gards un tik aromātisks, un tik apbrīnojami spir­dzinošs, ka pāri galdam noskanēja kā kluss kunk­stiens, tāda kā īdēšana, it kā leknā āboliņā dzīrotu ganāmpulks. Ēdāji nevarēja vien nopriecāties, ka viņiem mugurā vaļīgi halāti.

Svētdienas rītā pulksten pusčetros, kad visu māju bija pārņēmis sātīguma un draudzības gars, vectēvs atbīdīja krēslu no galda un majestāstiski pacēla roku. Tad atnesa 110 bibliotēkas Šekspīra sējumu, uzlika uz paplātes un pasniedza savai sievai.

— Vecmāmiņ, esi tik laipna un rītdien vakariņām pagatavo mums šo brīnišķo grāmatu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt krēslas stundā, kad to cels galdā, tā būs garda un sulīga, mīksta un brūna kā rudens fazāna krūts.

Vecmāmiņa turēja grāmatu abās rokās un aiz prieka apraudājās.

Visi palika- augšā līdz rītausmai, laiku pa laikam uzēda desertu, dzēra pašdarinātu vīnu, bet, kad sāka mosties pirmie putni un draudīgi sārtojās austrumu pamale, izklīda pa savām istabām. Plīts atdzisa, un Duglass dzirdēja, ka vecmāmiņa aiziet pie miera.

Mister Džonas, kur gan jūs patlaban esat? — viņš klusībā jautāja. Nu laikam esmu jums pateicies, esmu nolīdzinājis savu parādu. Arī es esmu izdarījis ko labu, it kā nodevis stafeti tālāk …

Viņš aizmiga un redzēja sapni.

Sapnī zvanīja gongs un viņi visi gavilēdami skrēja lejā brokastot.

©

Un tad pēkšņi vasara bija beigusies.

Duglass to atskārta kādu dienu, kopā ar Tomu ejot pa ielu. Toms izbrīnā sagrāba viņa roku un parādīja uz sīkpreču veikaliņa skatlogu. Abi palika kā zemē iemieti, jo no turienes, glīti sakārtoti, satriecošā mierā gluži nevainīgi viņiem pretim raudzījās pavisam citas pasaules priekšmeti.

— Zīmuļi, Dug, desmit tūkstoši zīmuļu!

— Kaut kas traks!

— Bloknoti, burtnīcas, piezīmju grāmatiņas, dzē­šamās gumijas, ūdenskrāsas, lineāli, kompasi •— simttūkstoš gabalu!

— Neskaties! Varbūt tā ir tikai mirāža!

— Nē, — Toms izmisīgi nokunkstēja. — Skola pie durvīm! Kādēļ, nu kādēļ šie veikalnieki liek tādas lietas skatlogos, kamēr vasara vēl nav beigusies! Brīvdienas nu ir pagalam!

Kad viņi pārradās mājās, vectēvs sausajā, izdegu­šajā mauriņā viens pats vāca pēdējās pienenes. Arī zēni klusējot ķērās pie darba, un pēc brīža Duglass, noliecies pār savu ēnu, teica:

— Kā tev šķiet, Tom, kāds mums būs nākamais gads — labāks vai sliktāks par šo?

— To tu man neprasi. — Toms iepūta pienenes stiebriņā kā stabulītē. — Es jau neesmu pasaules radītājs. — Tad padomājis piebilda: — Kaut gan daž­dien man šķiet, ka esmu.

Viņš apmierināts nospļāvās.

— Man ir kāda priekšnojauta.

— Nu, nu?

— Nākamais gads būs vēl lieliskāks, dienas vēl spožākas, naktis vēl tumšākas, cilvēki tāpat mirs, bērni dzims, un es būšu pašā pasaules vidū.

— Tu un vēl biljons citu cilvēku, to nu tu, Dug, sev aizliec aiz auss . ..

— Tādās dienās kā šī, — Duglass nomurmināja, — man šķiet, ka es tur būšu . .. viens pats!

— Ja vajadzēs palīgā, tu tikai uzsauc, — Toms teica.

— Ko nu desmitgadīgs brāļuks var palīdzēt.

— Desmitgadīgajam brāļukam nākamo vasaru būs jau vienpadsmit. Katru rītu es atritināšu pasauli kā dzijas kamolu, bet katru vakaru satīšu atpakaļ. Ja labi palūgsi, es parādīšu, kā to izdarīt.

— Tu esi traks.

— Vienmēr esmu bijis. — Toms aizvēra acis un parādīja mēli. — Un vienmēr tāds būšu.

Duglass iesmējās. Zēni ar vectēvu nokāpa pagrabā, un, kamēr viņš nogrieza pienenēm galviņas, abi vēroja plauktus, kur pieneņu vīna pudelēs kā rāmās, skrējienā apstādinātās upēs pretī mirdzēja visa vasara. Vairāk nekā deviņdesmit pudeļu, visas kār­tīgi sanumurētas, gandrīz visas jau piepildītas, katra no savas vasaras dienas kvēli dzirkstīja pagraba puskrēslā.

— Pasaulīti — Toms noteica. — Tas tik ir vienrei­zīgs paņēmiens; kā saglabāt jūniju, jūliju un augustu! Labāku domādams neizdomāsi.

Vectēvs pacēla galvu, apsvēra šos vārdus un pasmaidīja.

— Labāks, jā, nekā bēniņos krāt vecas mantas, kuras nekad vairs nevajadzēs. Bet šādi, kaut arī ārā ir ziema, cilvēks uz brīsniņu atgriežas vasarā, un, kolīdz visas pudeles iztukšotas, tad arī vasara beigu­sies, pagājusi uz neatgriešanos, neatstādama nekādu nožēlu, nekādu sentimentālu krāmu, uz kuriem cil­vēks var reizēm paklupt pat vēl pēc gadiem četrdes­mit. Tīrs, dzidrs, visnotaļ iedarbīgs, tāds, lūk, ir pieneņu vīns.

Zēni pārbrauca ar pirkstu pār sarindotajām pudelēm.

— Šī te ir pirmā vasaras diena.

— Bet šī ir tā diena, kad es nopirku jaunās tenisa kurpes.

— Jā gan! Bet šī te ir Zaļā mašīna!

— Bet te — bizonu saceltie putekļi un Čing Ling Sū!

— Burve Taro! Lielais Neredzamais!

— Vai zini, vasara nemaz nav beigusies, — Toms sacīja. — Un nekad nebeigsies. Es vienmēr atcerēšos šo gadu, katru šīs vasaras notikumu.

— Tā beidzās, nebūdama vēl sākusies, — vectēvs noteica, sagatavodams vīna spiedi. — Es no tās it neko neatminos, vienīgi jauno, modīgo zāli, kura it nekad neesot jāpļauj.

— Tu joko!

— Nē, mani zēni. Kādreiz jūs paši pieredzēsiet, ka mūža galā dienas it kā saplūst… grūti atšķirt citu no citas …

— Tas nevar būt! — Toms izsaucās. — Pirmdien Elektrikparkā es skrēju ar skrituļslidām, otrdien ēdu šokolādes torti, trešdien sastiepu kāju, ceturtdien nozvēlos lejā no liānas — visa nedēļa pilna notikumu! Un arī šo dienu es atcerēšos, jo šodien sāk dzeltēt un sārtoties lapas. Drīz vien ar tām būs nosēts viss mauriņš, un mēs lēkāsim pa lapu kaudzēm un pēc tam tās sadedzināsim. Šo dienu es nekad neaizmir­sīšu! Es zinu, ka vienmēr to atcerēšos!

Vectēvs pacēla galvu un paskatījās pa pagraba lodziņu uz rudenīgajiem kokiem, kuri šalkoja dzes­trajā vējā.

— Zināms, Tom, zināms, ka atcerēsies, — viņš teica.

Un viņi atstāja pieneņu vīna liego gaismu un kāpa augšā, lai izpildītu vasaras pēdējos rituālus, jo juta, ka tā ir beigusies. Krēslai metoties, viņi aptvēra, ka jau vairākas dienas pēc kārtas uz lieveņiem vakaros nemana cilvēkus. Un gaisā bija dzestra, dīvaina smarža, un vecmāmiņa nerunāja par ledus tēju, bet par karstu kafiju, plašie logi, kuros plandīja balti aizkari, tika aizvērti, un auksto uzkožamo vietā parādījās kūpoši bifšteki. Moskīti no lieveņiem pazuda, un, tā kā tie pameta kaujas lauku, karam ar Laiku bija pienācis gals, un arī cilvēki atkāpās savās siltajās istabās.

Tagad tāpat kā pirms trim mēnešiem — vai varbūt tas bija pirms trim gariem gadsimtiem — Toms, Dug­lass un vectēvs atkal stāvēja uz šī lieveņa, kas čīk­stēja kā nakts viļņu šūpās iesnaudies kuģis, un dziļi ievilka krūtīs gaisu. Zēni juta, ka viņu kauli, kuri vasaras sākumā bija mīksti kā piparmētru un lakricas stiebri, nu šķiet no kaļķa un ziloņkaula. Vectēvam piezagās rudens vēsums, un viņš nodrebinājās, it kā neprašas roka būtu uzsitusi pa nodzeltējušiem klavieru taustiņiem.

Vectēvs pagrieza galvu kā kompasu pret ziemeļiem.

— Kā rādās, — viņš domīgi iesāka, — tad sēdēt uz lieveņa mēs vairs nenāksim.

Un trijatā viņi noņēma no griestu apļiem žvadzo­šās ķēdes un kā bēru gājienā aiznesa šūpoles atkal uz garāžu, un aiz viņiem sāka birt pirmās rudens lapas. Varēja dzirdēt, ka bibliotēkā vecmāmiņa sabiksta kamīnā uguni. Pēkšņi spēcīga vēja brāzma sadrebi­nāja logu rūtis.

Duglass, pēdējo nakti gulēdams torņa istabiņā, ierakstīja savā bloknotā:

«Tagad nu viss iet atpakaļgaitā — kā dažkārt filmās, kad cilvēks 110 ūdens lec augšā uz tramplīna. Septem­brī aizver atvērtos logus, novelk uzautās tenisa kur­pes un iekāpj smagajās ziemas klabatās, kuras jūnijā aizmestas prom. Cilvēki noslēpjas savās mājās, ieslīd kā dzeguzes atpakaļ pulksteņos, kad savu stundu nokūkojušas. Nupat vēl lieveņi bija ļaužu pilni, visi čaloja vienā gabalā. Bet pēkšņi durvis aizcērtas, saru­nas apraujas un no kokiem vienā laidā krīt lapas.»

No savas torņa istabiņas Duglass pavērās debesīs, kur drīz vien līdz ar gargalu skumjajām klaigām uz dienvidiem sāks lidot gāju putni un koki metīs tēraudpelēkajos mākoņos kvēlus degošu lapu sārtus. Viņš juta, ka tālajos laukos briest ķirbji, kuri prasīties prasījās naža, kas tajos izgrieztu trijstūra aci, kurā līpētu svelmaina svece. Bet pilsētā no māju skursteņiem uzvijās pirmās dūmu grīstes un kaut kur tālumā tik tikko dzirdami grabēja skārds: tur pa tek­nēm uz pagrabiem plņda cietas, melnas akmeņogļu upes, no kurām lejā izauga tumši ogļu kalni.

Bet laiks steidzās uz priekšu, un bija jau vēls.

Mazajā torņa istabiņā Duglass pacēla roku.-

— Visiem noģērbties!

Tad pagaidīja. Vējš pūta logā ledainu elpu.

— Iztīrīt zobus!

Tad vēl mazliet pagaidīja.

— Un tagad -— nodzēst uguni!

Viņš pamirkšķināja. Un pilsēta, it kā mirkšķinot pretim, citu pēc citas aizvēra miegainās logu acis, kamēr tiesas nama pulkstenis nosita desmit, pusvien­padsmit, vienpadsmit un snaudā grimušu pusnakti.

Un nu vēl pēdējās uguntiņas … tur . .. un, lūk, tur . ..

Duglass gulēja savā gultā, un viņam apkārt gulēja visa pilsēta, un aizu apņēma tumsa, un ezers vilnīja pret smilšu krastu, un visi viņa piederīgie, draugi un ģimenes locekļi — kā gados vecāki, tā arī jauni — tāpat gulēja citā ielā vai citā mājā, vai aiz pilsētas tālajā kapsētā.

Duglass aizvēra acis.

Jūnija rītausmas, jūlija dienvidi, augusta vakari — tas viss bija aiztecējis, zudis, pagājis uz neatgrieša­nos, paliekot vienīgi viņa atmiņā. Nu visu rudeni, visu balto ziemu, visu vēso, zaļot sākušo pavasari viņš varēs pārdomāt pieredzēto un izdarīt secināju­mus. Bet, ja viņam kaut kas . aizmirsīsies, pagrabā atrodas pieneņu vīns — pa pudelei no katras vasaras dienas, kuras datums atzīmēts milzīgiem cipariem, un šajās pudelēs ir visa vasara. Viņš varēs bieži vien nokāpt pagrabā un paraudzīties tieši saulē, un, kad apžilbs acis, aizdarīt plakstiņus un vērot šaudīgos uguns punktiņus, kas, it kā sīkas drusciņas no visa redzētā, ņirbēs zem siltajiem plakstiņiem, līdz katrs nostāsies savā vietā un katra aina būs atkal acu priekšā . . .

Līdz ar šo domu Duglass aizmiga.

1928. gada vasara bija beigusies.