Pieneņu vīns

SVEIKS UN ARDIEVU

Bet neko darīt, viņam ir jābrauc: tā diena ir klāt, laiks iztecējis, un viņš dosies prom kaut kur tālu, tālu. Čemodāns viņam ir sapakots, mati sasukāti, ausis rūpīgi izmazgātas, un nu tikai jādodas lejā pa kāpnēm un pa ielu prom uz nelielo dzelzceļa staciju, kur viņš būs vienīgais pasažieris. Un tad Ilinoisas pilsētiņa Fokshila uz laiku laikiem piederēs pagāt­nei. Un viņš dosies varbūt uz Aiovu vai Kanzasu, vai pat uz Kaliforniju — divpadsmitgadīgs zēns ar dzimšanas apliecību, pēc kuras redzams, ka viņš dzi­mis pirms četrdesmit trim gadiem.

— Vilij! — kāda balss no apakšas sauca.

— Tūlīt!

Viņš paņēma čemodānu. Tad kumodes spogulī ieraudzīja savu seju, kurā bija gan jūnija pieneņu mirdzums, gan jūlija ābolu sārtums, gan tikko slaukta rīta piena baltums. Tā bija nevainīga eņģeļa seja, kāda bijusi no laika gala un kāda laikam paliks visu mūžu.

— Nupat ir laiks! — sievietes balss sauca.

— Es jau eju! — Un viņš piepūstiem vaigiem smaidīdams stiepa lejā savu čemodānu. Ēdamistabā, svinīgi uzposušies, viņu gaidīja Anna un Stīvs.

— Te nu es esmu! — Vilijs no sliekšņa sauca.

Anna tik tikko valdīja asaras.

— Ak dievs, Vilij, vai tiešām tu aizbrauc?

— Cilvēki sāk jau brīnīties, — Vilijs klusi atbil­dēja. — Esmu nodzīvojis šeit trīs gadus. Bet, kad cil­vēki sāk jau brīnīties, tad laiks aut kājas un doties tālāk.

— Tas viss ir tik dīvaini. Tik nesaprotami. Un tik negaidīti, — Anna sacīja. —Vilij, mums tevis pie­trūks!

— Uz katriem Ziemassvētkiem es uzrakstīšu jums kartiņu. Bet jūs man nerakstiet, nevajag.

— Mums visiem kopā bija tik labi, — Stīvs, lāgā nespēdams parunāt, teica. — 2ēl, ka tev jāaizbrauc. 2ēl, ka tev bija mums viss jāizstāsta. Briesmīgi žēl, ka tu nevari palikt.

— Jūs esat visjaukākie audžuvecāki, kādi man jebkad bijuši, — Vilijs sacīja. Viņš bija četras pēdas garš, saulainu seju, kura nekad nebija pazinusi bār­das nazi.

Un tad Anna izplūda asarās.

— Vilij, Vilij …

Viņa tā kā gribēja Viliju apskaut, taču vairs neuz­drīkstējās to darīt, tādēļ vienīgi raudzījās viņā — tukšām rokām, galīgi apjukusi, nesaprazdama, ko īsti iesākt.

— Aizbraukt nemaz nav tik viegli, — Vilijs teica. — Esmu šeit pieradis. Un labprāt paliktu. Bet diem­žēl nevaru. Reiz es kādā pilsētā paliku, kad ļaudis sāka nojaust patiesību. «Tas ir kaut kas briesmīgs!» viņi runāja. «Visus šos gadus viņš rotaļājies ar mūsu nevainīgajiem bērniem, bet mēs neko nemanījām! Bail pat iedomāties!» viņi melsa. Un beigās man cits nekas neatlika kā pa nakts melnumu atstāt šo pil­sētu. Aizbraukt nepavisam nav viegli. Jūs zināt, ka esmu jūs iemīļojis. Šie trīs gadi bija lieliski, paldies jums par tiem!

Viņi visi trīs devās uz durvīm.

— Vilij, uz kurieni tu tagad brauksi?

— Nezinu. Kurp acis rādīs. Kur ieraudzīšu kādu klusu, zaļu pilsētiņu, tur arī palikšu.

— Vai tu kādreiz vēl atgriezīsies?

— Jā, — savā smalkajā zēna balsī viņš nopietni teica. — Pēc gadiem divdesmit jau varēs pateikt, ka neesmu nekāds zēns. Un tad es braukšu apciemot visas savas bijušās mātes un tēvus.

Viņi stāvēja uz ēnainā lieveņa, vēl arvien nespējot pateikt ardievas. Stīvs stingi raudzījās gobas la­potnē.

— Vilij, vai tu esi dzīvojis daudzās ģimenēs? Cik audžu vecāku tev ir bijis?

Vilijs smaidīdams padomāja.

— Divdesmit gados, kopš es tā ceļoju, reizes pie­cas esmu mainījis vecākus un dzīvojis piecās pil­sētās.

— Patiesībā mums nav ko žēloties, — Stīvs teica. — Kaut vai trīs gadus mums bijis dēls, un tas ir vairāk nekā nemaz.

— Nu tad — ardievu, — Vilijs sacīja, aši noskūp­stīja Annu, paķēra savu čemodānu un zēniskā gaitā soļoja prom pa koku ieskauto ielu, ne reizi neatska­tīdamies, līdz izgaisa zaļajā lapotņu ēnā.

Kad viņš gāja gar parku, zēni zaļajā laukumā spē­lēja beisbolu. Viņš apstājās zem kāda ozola un sāka vērot, kā sniegbaltā bumbiņa lido pa gaisu, bet tās ēna kā melns putns slīd pāri zālājam, un zēni ķēra bumbiņu pavērtās plaukstās, un bija tik svarīgi, tik nepieciešami notvert, sagūstīt savās rokās šo trauk­smaino gabaliņu vasaras. Zēni auroja pilnā kaklā. Bumbiņa nokrita Vilijām līdzās.

Viņš pacēla to un izgāja no koka paēnas pie rotaļu biedriem, domādams par šiem trim pēdējiem gadiem, kuriem nu bija pienācis gals, kā arī par pie­ciem iepriekšējiem un par visiem agrākajiem, un aizdomājās līdz pat tam laikam, kad viņam patiešām bija vienpadsmit divpadsmit gadu, un ausīs tūlīt ieskanējās balsis: «Misis, kas jūsu Vilijām kaiš?», «Kundze, kādēļ Vilijs nestiepjas garumā?», «Vilij, vai tu esi sācis jau smēķēt?»

Atbalsis izgaisa vasaras zilgmē. Pēc tam bija dzir­dama mātes balss: «Vilijām šodien paliek divdesmit viens gads!»

Un tad sekoja tūkstošiem balsu: «Pienāc, dēls, kad būsi gadus piecpadsmit vecs, varbūt tad tev atra­dīsies kāds darbs.»

Viņš stingi raudzījās uz beisbola bumbiņu savā drebošajā plaukstā, it kā tā būtu visa viņa dzīve — nebeidzami gara gadu lente, kas, būdama cieši satīta kamolā, atkal un atkal atgriežas tai dienā, kad viņam palika divpadsmit gadu. Viņš izdzirda zālājā soļus, juta, ka puišeļi sastāj viņam apkārt un aizsedz , sauli.

— Vilij, uz kurieni tu? — Kāds iespēra pa viņa čemodānu.

Kā viņi visi bija izauguši! Šķita, ka pēdējos pāris mēnešos saule būtu mājusi viņiem ar roku un viņi sākuši stiepties tai pretī kā karsta kausēta metāla masa, kā zeltainās, staipīgās krējuma konfektes, pa­dodamies debesu pievilkšanas spēkam, un viņiem bija trīspadsmit, četrpadsmit gadu, un viņi raudzījās Vilijā no augšas uz leju, gan vēl arvien smaidīdami, taču ar zināmu nicinājumu. Tas viss bija iesācies pirms četriem mēnešiem.

«Sastādām komandas! Kura ņems Viliju?» — «Eh, Vilijs ir pārāk mazs. Mēs ar sīkajiem nespēlēja­mies.»

Un viņi aizsteidza Vilijām garām, viņus pievilka saule un mēness, un gadalaiku maiņa, un vējš, bet viņam kā bijis, tā arī palika tikai divpadsmit gadu, un viņš tiem vairs nebija rotaļu biedrs. Un tad ausīs skanēja arvien jaunas balsis, kas uzņēma vecuveco meldiņu, no kura drebuļi gāja pār kauliem: «Dod puikam vairāk vitamīnu, Stīv», «Vai jūsu ģimenē visi tādi punduri, Anna?»

Un sirdi atkal sažņaudza ledaina roka, un viņš saprata, ka pēc jaukajiem gadiem, kas pavadīti pie «savējiem», atkal būs jāizrauj saknes no zemes.

— Vilij, uz kurieni tu?

Viņš papurināja galvu un atkal atradās zēnu vidū, kuri, gari kā torņi, aizsedza sauli un, ja gribēja viņam ko teikt, gandrīz vai sametās deviņos līku­mos.

— Braucu uz nedēļu ciemos pie brālēna.

— Ak tā.

Pirms gada viņi nebūtu tik vienaldzīgi, bet tagad tikai pameta ziņkāru skatienu uz čemodānu, kā mazuliet apskauzdami, ka viņš brauks ar vilcienu, redzēs jaunas vietas, bet tas arī bija viss.

— Varbūt drusku pamētāsim bumbiņu? — Vilijs ierosināja.

Viņi piekrita bez kādas sajūsmas, vienīgi tāpēc, ka viņš brauca prom. Viņš nometa čemodānu un izskrēja laukumā: baltā bumbiņa uzšāvās gaisā un devās pretī degoši baltajiem stāviem zaļā laukuma viņā galā un sāka lidot šurpu un turpu, kā pati dzīve metot cilpainus rakstus. Šurpu turpu! Mis­ters Henlons un misis Henlona, Krīkbenda. Viskon- sinas štats, 1932. gads, viņa pirmie audžuvecāki, pirmais gads! Šurpu turpu! Henrijs un Elise Bolci,

Laimvila, Aiovas štats, 1935. gads! Beisbola bumbiņa lido un lido. Šmiti, ītoni, Robinsoni! 1939! 1945! Bez­bērnu ģimenes — viena, otra, trešā! Viņš pieklau­dzina pie vairākām durvīm.

— Lūdzu, piedodiet. Mani sauc Viljams. Varbūt es …

— Vai gribi sviestmaizi? Nāc; puisīt, apsēdies. No kurienes būdams?

Sviestmaize, glāze auksta piena, smaidi, galvas mājieni, mierīga, draudzīga saruna.

— Izskatās, ka tu no tālienes. Varbūt esi aizbē­dzis?

— Nē.

— Varbūt tu esi bārenis, puisīt?

Vēl viena glāze piena.

— Mēs vienmēr tik ļoti esam gribējuši bērnus. Bet dievs nav devis. Nezin kādēļ. Nu, neko darīt. Ir jau vēls, puisīt. Vai tev nebūtu laiks doties mājup?

— Man nav māju.

— Tik mazam bērnam? Tas nevar būt. Tava māte sāks uztraukties.

— Man nav ne māju, ne mātes, neviena paša uz visas pasaules. Varbūt es varētu… pie jums pār­nakšņot?

— Hm, redzi, es nezinu, puisīt, — vīrs saka. — Mēs nekad neesam domājuši uzņemt savā mājā …

— Mums vakariņās šodien ir cālis, — sieva iestarpina, — pietiks visiem, arī ciemiņam . ..

Un aizlido gadi, mainās balsis, sejas un cilvēki, bet viss atkal atgriežas pie vienas sarunas. Tā no­tika pēdējā vasaras vakarā, ko viņš pavadīja Emī­lijas Robinsones mājā, vakarā, kad tā atklāja viņa noslēpumu un, sēžot šūpuļkrēslā, teica:

— Man ļoti patīk raudzīties bērnos. Bet reizēm, skatoties viņos, es domāju, cik žēl, ka šie ziedi novītīs, šīs uguntiņas izdzisīs. Cik briesmīgi žēl, ka visi šie bērni, kas skraida te garām vai dodas uz skolu, izaugs lieli, kļūs neglīti, grumbaini, sirmi vai plikgalvji, no viņiem paliks tikai kauli un āda, un viņi nomirs un tiks aprakti. Kad dzirdu viņu smiek­lus, es nespēju ticēt, ka viņi kļūs tādi paši kā es. Bet tā nu ir, tur nekas nav līdzams! Tomēr man ausīs vēl tagad skan Vērdsverta vārsmas:

«No kurienes tik negaidīts

Pilns lauks ar zelta narcisēm?

Tās ezermalas ēnās dej zem koku lapotnēm

Un vējam pretī smej.»

Lūk, tādi man liekas bērni, kaut viņi reizēm ir nežē­līgi, kaut zinu, ka viņi var būt arī ļauni, bet šis ļaunums vēl nav ne viņu sejās, ne acīs, un arī pagu­ruma tur nav. Viņos ir tik kvēla izziņas tieksme, tik dedzīga interese par visu! Manuprāt, tieši šīs īpa­šības pieaugušajiem visvairāk trūkst: deviņas des­mitdaļas no viņiem kļuvuši pret visu vienaldzīgi, it nekas viņus vairs nesaista, it nekas neaizrauj, nein­teresē! Man patīk ik dienas noskatīties, kā bērni pēc stundām izspurdz no skolas. Liekas, it kā pa skolas durvīm kāds būtu izsviedis ziedu klēpi. Saki man, Vilij, kāda ir sajūta, ja cilvēks vienmēr ir bērns? Ja viņš vienmēr ir mirdzoši spožs kā tikko izkalta sud­raba monēta? Vai tu esi laimīgs? Vai varbūt vienīgi izliecies tāds?

Bumbiņa nošvīkstēja gaisā un kā liels sirsenis iedzēla plaukstā. Vilijs sāpēs saķēra roku, bet atmiņa tikai runāja savu.

Es darīju visu, kas bija manos spēkos. Kad mani tuvinieki nomira, bet darbā neviens mani nepie­ņēma, es pieteicos cirkā, bet tur mani izsmēja. «Pui­sīt,» viņi teica, «tu neesi liliputs, bet, ja arī būtu, tevi nepieņemtu, jo tu izskaties pēc parasta zēna. Cirkus pundurim jābūt ar pundura seju! Diemžēl nevaram tev nekā līdzēt!» Un es gāju uz māju un domāju. Kas es esmu? Zēns. Pēc izskata zēns, pēc valodas zēns, tādēļ varbūt arī palikšu zēns. Nav ko cīnīties. Un nav ko gausties. Bet ko es varētu darīt? Kādu darbu strādāt? Un tad reiz restorānā es ierau­dzīju kādu vīru rādām otram sava bērna fotogrā­fiju. Bet tas tikai šūpoja galvu un teica: «2ēl, ka man nav bērnu. Cik ļoti žēl, ka man nav bērnu.» Man turpat pie blakus galdiņa, to dzirdot, dakšiņa sastinga rokā! Šajā mirklī es sapratu, kas gribu būt. Beidzot arī man būs savs darbs! Sagādāt vientuļiem cilvēkiem prieku. Ik dienu, ik stundu — un tā visu mūžu. Es būšu zēns. Es labi sapratu, ka man vienmēr būs jātēlo. Reizēm jāskrien pēc avīzēm, reizēm jābūt par izsūtāmo, varbūt reizēm jānopļauj mauriņš. Bet īsts darbs? Nē, tāda man nebūs. Mans pienākums būs tikai viens: būt mātes priekam un tēva lepnu­mam. Un es pagriezos pret šo cilvēku pie blakus galdiņa. «Piedodiet,» es teicu. Un es viņam uzsmai­dīju …

— Bet, Vilij, vai tev reizēm nav skumji? — misis Emīlija toreiz jautāja. — Vai reizēm tu neilgojies … pēc pieauguša cilvēka dzīves?

— Tam esmu jau ticis pāri, -7- Vilijs atbildēja. — Es esmu zēns, tā es sev saku, un man ir jādzīvo kopā ar zēniem, jālasa zēnu grāmatas, jāspēlē zēnu spēles un jāatsakās no visa pārējā. Es nevaru reizē būt zēns un liels cilvēks. Man ir jābūt vienīgi zēnam. Un tā es tēloju savu lomu. Reizēm tas tiešām nav bijis viegli. Ir bijuši brīži, kad . ..

Viņš apklusa.

— Bet cilvēki, pie kuriem tu dzīvoji, vai tie it neko nezināja?

— Nē! Izstāstīt viņiem nozīmētu visu galīgi sabo­jāt. Sacīju, ka esmu aizbēdzis no mājām, un ieteicu apvaicāties policijā. Kad noskaidrojās, ka neviens mani nemeklē, ļāvu, lai mani adoptē. Tā bija vis­labāk, tas ir — līdz tam laikam, kamēr neviens neko nezināja. Bet tad, pēc trim vai pēc pieciem gadiem, viņi nojauta patiesību vai mani ieraudzīja kāds nejaušs iebraucējs vai cirkus mākslinieks, un līdz ar to viss bija cauri. Agri vai vēlu visam pienāca gals.

— Bet vai tu esi laimīgs, vienmēr būdams bērns?

— Kā lai saka, — tas ir mans darbs. Un kad tu, cilvēks, dari laimīgus citus, tad arī pats esi gandrīz vai laimīgs. Es daru to, kas man ir jādara. Turklāt pēc pāris gadiem būšu jau vecs. Nebūs manī vairs jaunības degsmes un sapņu, un ilgu pēc nesasnie­dzamā. Varbūt tad man būs vieglāk notēlot savu lomu līdz galam.

Vilijs atgainīja šīs domas un pēdējo reizi uzmeta bumbiņu gaisā. Tad pieskrēja pie sava čemodāna.

— Tom, Bil, Džeims, Bob, Sem, — viņš teica un katram zēnam paspieda roku. Tie bija visai izbrī­nīti.

— Vilij, tu jau nebrauc uz pasaules malu.

— Nē, nebraucu vis. — Bet Vilijs vēl arvien nekustējās.

— Ardievu, Vilij. Pēc nedēļas tiekamies!

— Ardievu!

Un Vilijs ar savu čemodānu atkal soļoja prom, un aiz muguras palika zēni un iela, kurā viņš dzīvojis visus šos gadus, un, kad viņš nogriezās gar ielas stūri, nosvilpa vilciens, un viņš sāka skriet.

Pēdējais, kas viņam palika atmiņā, bija baltās bumbiņas lidojums virs jumta kores — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ — un zēnu balsis kā gāj­putnu klaigas, kad tie lido uz tālajiem dienvidiem.

Agri no rīta pirms saules lēkta, kad ārā vēl bija drēgna migla un viss augums smeldza no kratīšanās cauru nakti aukstajā, nemīlīgajā vagonā, viņš atvēra acis un ieraudzīja nelielu pilsētiņu, kura paš­laik modās no miega. Iedegās ugunis, skanēja klusas balsis, un saltajā tumsā šūpojās sarkans luktu­ris — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Visapkārt bija tas miegainais klusums, kurā atbalss šķiet tāda kā apskaidrota, neikdienišķi dzidra un skanīga. Kā melna ēna tumšajā gaitenī parādījās vagona pava­donis.

— Ser, — Vilijs ierunājās.

Vagona pavadonis apstājās.

— Kas šī par pilsētu? — zēns tumsā čukstēja.

— Velivila.

— Cik tajā ir iedzīvotāju?

— Desmit tūkstoši. Bet kādēļ tu jautā? Vai tev te jāizkāpj?

— Tā izskatās zaļa. — Vilijs ilgi raudzījās ārā uz rīta dzestruma apņemto pilsētu. — Un tā šķiet klusa un jauka.

— Puisīt, — pavadonis sacīja, — vai tu zini, kur tev ir jāizkāpj?

— Šeit, — Vilijs atbildēja un, klusi piecēlies, drēgnajā tumsā aši savāca savas mantas.

— Pielūko, puisīt, ka nedari muļķības, — vilcienā pavadonis teica.

— Nē, ser, es nedaru muļķības, — Vilijs sacīja.

Un viņš devās uz durvīm, pavadonis pasniedza viņa čemodānu, un viņš jau stāvēja lejā uz platfor­mas saltajā, miglainajā rītā, kas kļuva arvien gai­šāks. Viņš raudzījās augšup uz pavadoni un melno dzelzs vilcienu, virs kura bālēja pēdējās zvaigznes. Vilciens skaļi un žēli iesvilpās, pavadoņi pacēla karodziņus, vagoni nodrebēja, un pazīstamais pava­donis pamāja un' uzsmaidīja zēnam uz platformas, mazajam zēnam ar lielo čemodānu, zēnam, kurš viņam kaut ko sauca, bet kura balss noslāpa vilciena svilpienā.

— Ko? — pavadonis kliedza, pielicis roku pie auss.

— Novēliet man labu veiksmi! — Vilijs sauca.

— Labu veiksmi, dēliņ! Labu veiksmi! — Pava­donis pasmaidīja un pamāja ar roku.

— Paldies! — Vilijs noteica, kad vilciens aizdār- dināja, rēkdams izpūšot tvaika mutuļus.

Viņš raudzījās pakaļ melnajam rumakam, līdz tas pilnīgi pazuda skatienam. Viņš nebija pakustējies. Viņš stāvēja gluži sastindzis — mazs divpadsmitga­dīgs puišelis uz vecas koka platformas —, un tikai pēc laba laika viņš pagriezās, un viņa priekšā pa­vērās tukšās ielas.

Lēca saule, un, cenzdamies sasildīties, viņš steig­šus devās pretī jaunajai pilsētai.