Pieneņu vīns

BRĪNUMAINĀKAIS NO VISIEM BRĪNUMIEM

Kādā ne pārāk jaukā, ne pārāk drūmā, ne pārāk karstā, ne pārāk aukstā dienā vecais, sagrabējušais fords joņoja pāri smilšainiem uzkalniem. Putni, trokšņa iztrūcināti, acumirkli uzšāvās gaisā un ienira putekļu mākoņos. No ceļa pazuda indīgās ķirzakas, kas tur bija laiski gulējušas kā indiešu rotas­lietas. Fords žvadzēdams aizdārdināja tuksnesīgajos plašumos.

Tad Vils Bentlins, paskatījies atpakaļ, iesaucās:

— Griez malā!

Bobs Grīnhils strauji sagrieza stūri, un fords jau bija aiz ceļmalas reklāmas dēļa. Abi acumirklī apsviedās apkārt un pāri ermoņikveidīgajam mašī­nas jumtam vēroja ceļu, lūdzot riepu saceltos putekļus:

— Gulstieties! Noplociet! Nu, lūdzu . . .

Un putekļi lēni nosēdās. Tieši īstajā laikā.

— Pieliecies!

Kā caur elles uguņiem rauts, garām aizkauca mo­tocikls. Sakumpis pār eļļaino stūri, pretī vējam aiz­drāzās cilvēks aizsargacenēs, ar grumbainu, bries­mīgi nejauku, saules un vēja aprautu seju. Rēcošais motocikls līdz ar braucēju izgaisa skatienam.

Abi vīri iztaisnoja muguras un uzelpoja.

— Laimīgu ceļu, Ned Hoper, — Bobs Grīnhils sacīja.

— Nu kādēļ viņš allaž dzenas mums pakaļ? — Vils Bentlins jautāja.

— Vilij-Viljam, padomā labi, — Grīnhils atteica. — Mēs esam viņa veiksme, viņa Jūdasa āži. Kādēļ lai viņš mums nesekotu, ja tas viņu padara bagātu un laimīgu, bet mūs — nabagus, taču gudrākus?

Viņi abi ar skumju smaidu paskatījās viens otrā, domās redzot jau to, ko dzīve viņiem vēl nodarīs. Kopā bija pavadīti trīsdesmit gadi, izvairoties no vardarbības, tas nozīmēja — bezdarbībā. «Šķiet, tuvojas ražas novākšanas laiks,» Vils mēdza teikt, un viņi laidās prom, pirms kvieši nāca pļaujami. Vai arī: «Drīz sāks krist āboli!» — un viņi aizbrauca jūdzes trīssimt tālāk, lai nedabū vēl punu pierē.

Bobs Grīnhils ar milzīgu rēkoņu izvadīja mašīnu atkal uz ceļa.

— Vilij, draudziņ, nenokar degunu.

— Tai stadijai es esmu pāri, — sacīja Vils. — Ta­gad es mācos samierināties.

— Samierināties? Ar ko?

— Ka man vienu dienu gadīsies uziet veselu krā­jumu zivju konservu, bet nevienu atgriežamo. Vai citudien — tūkstoti atgriežamo un nevienas konserv- bundžas.

Bobs Grīnhils klausījās, kā motors zem pārsega sarunājas pats ar sevi gluži kā sirmgalvis, kas gau­žas par bezmiegu, kaulu sāpēm un nepiepildītiem sapņiem.

— Gan jau arī mums uzsmaidīs laime, Vilij.

— Protams, bet saki, kad gan tas būs? Ja mēs pār­dodam kaklasaites, kurs ir tas, kas nosit cenu, viņpus ielai pārdodams tieši tādas pašas par desmit centiem lētāk?

— Neds Hopers.

— Un, ja mēs uzejam zelta dzīslu, — kurš pirmais piesaka atradni?

— Tas pats Neds.

— Mēs visu mūžu lejam ūdeni uz viņa dzirnavām. Vai nebūtu laiks uzsākt kaut ko tādu, kam viņš vis­pār netiktu klāt?

— Protams, — sacīja Roberts, lēni vadīdams ma­šīnu. — Visa vaina ir tā, ka mēs īsti nezinām, ko paši gribam. Mēs tikai traucamies no pilsētas uz pil­sētu, ķerdami visu, ko vien ieraugām. Un arī Neds ķer to pašu. Viņam to nemaz nevajag, bet; ja reiz mums ir, arī viņam iegribas. Kad dodamies tālāk, viņš tūliņ to pamet un ieķeras atkal mums astē, lai tikai pagrābtu vēl kaut ko. Bet tad, kad mēs sapra­tīsim, ko īsti gribam, tad Neds notrūksies un tūliņ atstāsies. Oh!

Bobs Grīnhils ieelpoja avottīro rīta gaisu, kas vēsām straumēm plūda pāri vējstiklam.

— Bet ir jau labi tāpat. Šīs debesis, šie kalni, tuksnesis un . ..

Viņš pēkšņi apklusa.

Vils Bentlins pagrieza galvu:

— Kas noticis?

Bobs Grīnhils/ plaši iepletis acis, raupjajām rokām lēni pagrieza stūri.

— Mums te būs … mazliet jānogriežas …

Fords nodrebēja, rāpdamies pāri uzbērumam. Ma­šīna nobrauca putekļu piedzītā ieplakā un tad uzrā­pās kādā pakalnā, no kura kā no saules izdedzinātas pussalas bija pārskatāms tuksnesis. Bobs Grīnhils kā hipnotizēts pastiepa roku un izslēdza aizdedzi. Sirm­galvis zem motora pārsega pārstāja gausties par savām likstām un aizsnaudās.

Nu, kādēļ tu tā izdarīji? — Vils Bentlins vai­cāja.

Bobs Grīnhils blenza uz stūri un uz savam rokam, kuras pēkšņi bija izstrādājušas šādu joku.

— Kaut kas man lika šeit apstāties. Bet kāpēc? — Viņš pacēla acis. Viņa muskuļi atslāba, skatiens at- maiga. — Varbūt tikai tāpēc, lai papriecātos par šo zemes stūri. Cik lielisks skats. Tāds pats, kāds bijis pirms miljoniem gadu.

— Izņemot tur to pilsētu, — Vils Bentlins sacīja.

— Kādu pilsētu? — Bobs vaicāja.

Viņš pagrieza galvu. Priekšā gulēja tuksnesis un aiz tā dzelteni brūni kalni, bet tālumā tveicē virmo­jošajā rīta gaisā peldēja pilsētas vīzija.

— Tā taču nevar būt Fīniksa, — Bobs Grīnhils sacīja. — Līdz Fīniksai ir,vēl deviņdesmit jūdžu. Bet citu pilsētu tuvumā nav.

Vils Bentlins, gribēdams pārliecināties, sāka čauk- stināt uz ceļgaliem izklāto karti.

— Jā. Citu patiešām nav.

— Nupat var saredzēt gluži skaidri! — Bobs Grīn­hils pēkšņi iesaucās.

Viņi piecēlās stāvus un lūkojās tālē pāri putekļai­najam vējstiklam, kamēr vējš liegi glāstīja grumbai­nās sejas.

— Zini, Bob, kas tas ir? Mirāža! Šaubu nav! Viss ir, kā vajag: gaismas stari, atmosfēra, debesis, tem­peratūra. Pati pilsēta ir kaut kur aiz apvāršņa. Re, kā tā paceļas, uzpeld un izgaist. Tā atstarojas pret debesīm kā pret spoguli, un tādēļ mēs varam to redzēt! Mirāža! Kas to būtu domājis!

— Tik milzīgi liela?

Bobs Grīnhils pārlaida skatienu pilsētai, un tā viņa acu priekšā kļuva vēl skaidrāka un, vējam mainoties, pacēlās augstāk.

— Visu mirāžu mirāža! Nē, tā nav Fīniksa! Un ari ne Santafē, un ne Alamagordo. Pagaidi. Un tā nav ari Kanzassitija …

— Kur nu, tā jau ir pārāk tālu.

— Jā, bet paskaties uz šīm celtnēm. Kādi milzīgi debesskrāpji! Paši augstākie visā valstī. Pasaulē ir tikai viena tāda pilsēta.

— Tu domā — Ņujorka?

Vils Bentlins lēni pamāja, un -viņi abi klusēdami vēroja mirāžu. Dzidrajā rīta gaisā pilsēta šķita diža un mirdzoša.

— Jā-a, — pēc laba laika Bobs noteica. — Tas nu ir vareni.

— Patiešām vareni, — Vils piekrita. — Bet, — viņš čukstus piebilda, kā baidīdamies, ka, viņa balss iztrūcināta, pilsēta varētu izgaist,— kā gan tā gadī­jās šeit, trīstūkstoš jūdžu tālumā, šeit, pašā Neku­rienes vidū, Arizonā?

— Dabai, draugs, neuzdod jautājumus, — Bobs Grīnhils teica. — Tā pati zina, ko dara. Radioviļņi, varavīksnes, ziemeļblāzmas, tas viss … ar vienu vārdu sakot, Ņujorka ir it kā nofotografēta un trīs­tūkstoš jūdžu tālāk nokopēta, lai mūs šai rīta stundā iepriecinātu.

— Ne jau mūs vien. — Vils pamāja sāņus.

— Paskaties!

Smalkajos putekļos vīdēja neskaitāmi krusti, dia­gonāles, paralēles, mīklainas zīmes un ornamenti.

— Riepu nospiedumi, — Bobs Grīnhils sacīja.

— Simtiem. Tūkstošiem. Cik gan mašīnu te nav bijis!

— Bet kādēļ, Bob? — Vils Bentlins izmetās ārā no mašīnas, sāka lēkāt un griezties, tad nokrita ceļos un drebošām rokām pieskārās zemei. — Kādēļ, ko?

Lai redzētu mirāžu? Jā gail! Tikai tādēļ, lai redzētu mirāžu!

— Nu, un tad?

— Cilvēk, mīļais! — Vils izslējās visā augumā un ierūcās kā motors: — Brrrrrrr! — Viņš pagrieza iedomātu stūri un gabalu paskrēja pa riepas sliedi. — Brrrrrrr! Trrr! Nobremzēt! Robert, vai tu apjēdz, ko mēs esam atraduši?! Paskaties uz austru­miem! Paskaties uz rietumiem! Šī ir vienīgā vieta apkārtnē, kur var nogriezties sāņus no šosejas un sēdēt un vērot šo skatu, cik tīk!

— Protams, tas ir lieliski, ka cilvēkiem patīk skaistums.

— Skaistums, — galviņa! Kam pieder šī zeme?

— Laikam jau valstij.

— Nē, nepavisam. Mums! Tev un man! Mēs uzcelsim nometni, iesniegsim pieteikumu, sāksim te darboties, un pēc likuma šī zeme būs mūsu. Nu?

— Pag, pag! — Bobs Grīnhils raudzījās tuksnesī uz dīvaino pilsētu. — Tātad tu gribi . . . padarīt mi­rāžu par savu īpašumu?

— Trāpīts! Kā naglai uz galvas! Padarīt mirāžu par savu īpašumu!

Roberts Grīnhils izkāpa no mašīnas un apgāja tai apkārt, vērodams riepu izvagoto zemi.

— Vai tad to drīkst?

— Vai drīkst? Ka tik nāk naudiņa!

Vils Bentlins jau dzina zemē mietiņus un apvilka apkārt auklu.

— Lūk, šeit atrodas zelta lauks, un mēs to skalo­jam, tā ir govs, un mēs to slaucam, tā ir vesela jūra naudas, un mēs tajā peldamies!

Viņš parakņājās mašīnā, izcēlā ārā vairākas kastes un izvilka lielu kartona gabalu, kas kādreiz bija noderējis lētu kaklasaišu reklāmai. Tad apgrieza kar­tonu uz otru pusi, satvēra otu un sāka zīmēt burtus.

— Vilij, — viņa draugs ierunājās, — vai tu tie­šām domā, ka cilvēki maksās naudu, lai redzētu kādu tur . . .

— Mirāžu? Uzcel sētu un iestāsti cilvēkiem, ka citādi viņi nevarēs neko ieraudzīt, un tu redzēsi, mēs nespēsim vairs ne atkauties. Paskaties!

Viņš pacēla kartona gabalu.

NOSLĒPUMAINĀ MIRĀŽA — TEIKSMAINĀ PILSĒTA

25 centi no automašīnas. No motocikla desmit.

— Re, kur nāk mašīna!

— Viljam! . ..

Bet Vils, turot kartona gabalu gaisā, jau skrēja mašīnai pretī.

— Ei! Jūs tur! Paskatieties!

Mašīna padrāzās garām kā vērsis, kas nespēj saskatīt matadoru.

Bobs aizvēra acis, lai neredzētu, kā Vila sejā pagaist smaids.

Bet tad bija dzirdama brīnišķa skaņa.

Nokauca bremzes.

Automašīna padeva atpakaļ. Vils palēkdamies skrēja tai klāt.

— Atļaujiet, ser! Atļaujiet, mem! Noslēpumainā Mirāža! Teiksmainā Pilsēta! Grieziet tikai iekšā!

Necilajā smilšu paugurā saradās arvien vairāk automašīnu riepu nospiedumu, līdz tie vairs nebija saskaitāmi.

Virs izdedzinātās pussalas turējās milzīgs karstu putekļu mākonis, tur rūca motori, kauca bremzes, blaukšķēja durvis, tika izslēgti dzinēji, kad no malu malām sabraukušās mašīnas ieņēma vietu rindas

galā. Un braucēji bija tik atšķirīgi, cik atšķirīgi vien cilvēki vispār var būt, bet kaut kas viņus visus vilktin vilka uz šejieni. Sākumā viņi runāja vienā gabalā, bet, paraudzījušies tālē, apklusa. Viņu sejās pūta maigs vējš, viegli purinot sieviešu matus un vīriešu vaļējās apkaklītes. Ilgi viņi tā palika sēžam mašīnās vai arī stāvam uz paugura, nespēdami izteikt ne vārda.

Kad pirmā mašīna griezās atpakaļ, tanī sēdošā sieviete dziļā pateicībā pamāja Bobam un Viļam.

— Paldies! Nu Roma, kas Roma!

— Vai viņa teica «Roma» vai «joma»? — jautāja Vils.

Uz šosejas izripoja nākamā automašīna.

— Patiešām lieliski! — Tās vadītājs paspieda Bo­bam roku. — Skaties un jūties kā Francijā!

— Kā Francijā? — Bobs pārvaicāja.

Tad abi steidzās pretī trešajai mašīnai. Pie stūres sēdošais sirmgalvis neticīgi grozīja galvu.

— Kaut ko tādu vēl nebiju redzējis. Saprotiet, migla un viss, kā nākas. Vestminsteras tilts, skaidrāk nekā uz atklātnes, un tālumā Lielais Bens. Kā jūs visu to dabūjat gatavu? Lai dievs jūs svētī! Sirsnīgi pateicos!

Abi vīri, galīgi apjukuši, pavadīja sirmgalvi 1111 tad lēni pagriezās un pavērās tālē, kur pusdienas saulē virmoja gaiss.

— Lielais Bens? — Vils Bentlins ierunājās — Vestminsteras tilts? Migla?

Vai kaut kur tur, otrā pasaules malā, — bet var­būt viņiem tikai tā šķita — nebija dzirdami vāri torņa pulksteņa sitieni? Viņi pielika plaukstas pie ausīm. Vai tur pašlaik nesita trīs? Vai varbūt tie bija bojas kaucieni un kuģa atbildes sirēna no kādas tāltālas upes?

— Jūties kā Francijā? — čukstēja Roberts. — Lie­lais Bens. Joma? Roma? Vil, vai tā tur patiesi ir

Roma?

Vējš iegriezās no citas puses. Gaisā sagriezās svel­maina vērpete, aizķerdama neredzamas arfas stīgas.

Tāda kā migla sabiezēja pelēkos akmens piemi­nekļos. Tāda kā mirdzoša zelta statuja iznira mar­mora kalna virsotnē.

— Kā gan … — Viljams Bentlins ierunājās, — kā gan viss tā var mainīties? Kā gan tur var būt reizē četras, piecas pilsētas? Vai tad mēs viņiem sacījām, kāda pilsēta tur būs redzama? Nē. Tas nozīmē …

Viņi paskatījās uz pēdējo apmeklētāju, kurš viens pats stāvēja tuksnesīgās pussalas galā. Devis drau­gam zīmi, lai klusē, Roberts klusi piegaja pie pēdējā klienta un nostājās viņam aizmugurē.

Tas bija vīrietis tuvu gadiem piecdesmit, ener­ģisku, saulē iedegušu seju, laipnām, dzidrām acīm, maigiem sejas vaibstiem un jutīgu muti. Pēc viņa izskata varēja spriest, ka šis cilvēks daudz ceļoji?» un šķērsojis ne vienu vien tuksnesi, meklējot ilgoto oāzi. Viņš atgādināja arhitektu, kurš klīst pa savas topošās pilsētas ielām un vēro, kā dzelzs, tērauds un stikls paceļas augšup, lai aizsegtu, aizpildītu vēl brīvu debess laukumiņu. Viņam bija tāda seja kā celtniekam, kurš piepeši ieraudzījis sava sapņa pie­pildījumu. Un, it kā nejuzdams blakus stāvošos Vil­jamu un Robertu, svešais pēkšņi ierunājās klusā, domīgā balsī, ielikdams tajā visu, ko izjuta.

— Tur, Ksanādā . . .

— Ko? — Viljams ievaicājās.

Svešais viegli pasmaidīja un, nenolaizdams acis no mirāžas, klusi noskaitīja:

— Tur, Ksanādā, reiz Kublaihans, Sev lika dižu pili celt, Kur Alfa, svētais strauts, kā zvans

Caur mūžiem skrien un okeāns Steidz melnu vilni velt.

Vējš apklusa, dzirdot šo balsi, un abi vīri svešajam līdzās stāvēja gluži klusi.

— Kur agrāk pletās leknu pļavu ārs, Nu, vaļņu, torņu iejozts, tapa dārzs,

Un tajā iemirdzējās ūdens zils,

Viens ziedu mākonis bij smaržu koku birzs.

Un sens kā kalni pastāvēja sils

Pār saules apspīdētām norām. Virs.

Viljams un Roberts raudzījās mirāžā un zelta tvaikā redzēja visu, par ko runāja svešais: no Gobi tuksneša it kā zeltā liedināta pacēlās teiksmaina Austrumu pilsēta ar neskaitāmiem minaretiem, tor­ņiem un kupoliem; auglīgās Eifratas krastos saulē klājieniem gulēja akmeņi.

Palmīra, tikko uzcelta, tikko nodibināta, aizritējušo gadu neskarta, mirdzēja tveicē, bet kuru katru brīdi varēja izgaist. . .

Neparastā skaistuma pārvērstu seju, svešais noskaitīja vēl pēdējās rindas:

— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem Šī saules pils ar ledus pagrabiem!

Tad viņš apklusa.

Un klusums Boba un Vila sirdī kļuva vēl dziļāks.

Drebošām rokām svešais sāka meklēt naudu, un viņa acis bija valgas.

— Paldies jums, paldies.

— Jūs jau samaksājāt, — Viljams sacīja.

— Būtu man vairāk, es atdotu visu.

Viņš satvēra Viljama plaukstu, iespieda tajā piec- dolāru banknoti, iekāpa mašīnā, pēdējo reizi vēl paskatījās uz mirāžu, iedarbināja motoru, mierīgi ļāva tam iesilt un aizbrauca. Viņa seja staroja un skatiens bija kā apskaidrots.

Roberts, gluži apstulbis, paspēra dažus soļus mašī­nai pakaļ.

Pēkšņi Viljams sāka aurot, mētāties rokām, griez­ties, lēkāt un diet.

— Aleluja! Iet kā pa taukiem! Nu mēs būsim uz zaļa zara! Pie pilnas siles! Naudas kā spaļu!

Bet Roberts ierunājās:

— Manuprāt, mēs tomēr nedrīkstam . ..

Viljams sastinga.

— Ko?

Roberts vērīgi raudzījās tuksnesī.

— Tas viss mums nekad īsti nepiederēs. Paskaties vien, cik tālu tas ir. Mēs varam gan iegūt šo zemes gabalu … Bet mēs pat nezinām, ko īsti redzam!

— Kā, nu Ņujorku un .. .

— Vai tu kādreiz esi bijis Ņujorkā?

— Vienmēr esmu gribējis aizbraukt uz turieni. Bet neiznāca.

— Ak vienmēr esi gribējis aizbraukt. — Roberts lēni pamāja ar galvu. — Tāpat kā viņi visi. Tu jau dzirdēji: Parīze. Roma. Londona. Un'nupat šis pēdē­jais teica: Ksanāda. Vilij, mēs esam uzgājuši kaut ko brīnišķu, vienreizīgu . .. Bet mums nav tiesību ar to tā rīkoties.

— Vai tad mēs kādam liedzam to skatīt?

— Bet varbūt vienam otram šī ceturtdaļdolāra nemaz nav pa kabatai. Mirāža tomēr ir dabas balva, bet mēs te uzstādām noteikumus. Skaties un pasaki, vai man nav taisnība?

Viljams pavērās tālumā.

Un pilsēta viņa acu priekšā šķita tieši tāda, kādu viņš bija ieraudzījis reiz agrā bērnības rītā, kad viņi abi ar māti brauca ar vilcienu cauri zaļajiem plašumiem un priekšā auga augumā tornis pēc torņa un pamazām izslējās vesela pilsēta. Tikpat nere­dzēta, tikpat baisa un brīnumpilna …

— Es domāju, paņemsim no naudas tik daudz, cik mums pagaidām vajag benzīnam, bet pārējo atdosim trūkumcietējiem. Šī mirāža ir visdzidrākais avota ūdens, lai dzer katrs, kam vien slāpst. Ja būsim gudri, mēs pasmelsim kausu, iedzersim atspirdzinošu malku un brauksim tālāk. Bet, ja paliksim un cel­sim dambjus, lai ūdens tiktu vienīgi mums .. .

Viljams raudzījās tālē cauri vēja dzītiem putekļu mākoņiem un centās samierināties.

— Ja nu tu tā saki…

— Ne jau es. Pati daba to saka.

— Bet es saku pavisam ko citu.

Abi vīri sarāvās un atskatījās.

Nogāzē bija apstājies motocikls. Uz tā, viss vienos eļļas traipos, ar aizsargacenem, bārdas rugājiem apaudzis, nicīgi augstprātīgs kā jau vienmēr, sēdēja viņu vecu vecais paziņa.

— Neds Hopers!

Neds Hopers pasmaidīja savu indīgi vēlīgo smaidu, atlaida bremzes un nobrauca lejā pie viņiem.

— Tu? … — Roberts ierunājās.

— Es! Es! Jā gan! — Galvu atgāzis, Neds Hopers skaļi smējās un reizes četras nospieda motocikla signālpogu. -— Es pats.

— Izbeidz! — iesaucās Roberts. — Tu vari vēl visu sabojāt.

— Ko sabojāt?

Sapratis, par ko Roberts raizējas, Viljams bažīgi palūkojās tuksneša tālē.

Mirāža notrīsēja, sadrebēja, aizmiglojās, bet tad iznira atkal no jauna.

— It neko neredzu! Kas jums aiz ādas? — Neds blenza uz riepu izvagoto zemi. — Norullēju divdes­mit jūdzes, līdz atjēdzu, ka jūs slēpjaties kaut kur aiz muguras. Nu, vai tā rīkojas veci čomi, kas četr­desmit septītajā uzveda mani uz zelta dzīslas, bet piecdesmit piektajā aplaimoja ar šo vāģi? Visus šos gadus mēs vienmēr esam cits citam palīdzējuši. . . bet nu pēkšņi jums radušies noslēpumi. Un es ņēmu un griezu atpakaļ. Pusi dienas no tā kalna jūs novē­roju. — Neds satvēra binokli, kas karājās uz viņa eļļainās jakas. — Zināt, es protu lasīt vārdus no lūpām. Tik tiešām! Es redzēju visas šīs mašīnas un to, ka jūs iesitāt brangu naudiņu. Jums jau te iekār­tots vesels cirks!

— Izbeidz, — Roberts brīdinoši noteica. — Un sveiki!

Neds saldi pasmaidīja.

— 2ēl gan, ka aizbraucat. Bet, galu galā, jums nav ko dirnēt uz mana zemes gabala.

— Uz tavējā! — Roberts un Viljams gandrīz vai aizrijās, un viņu balss iedrebējās. — Uz tavējā?

Neds smējās.

— Līdzko man pielēca, kas jums aiz ādas, es tūliņ aizrullēju uz Fīniksu. Vai redzat šo dokumentu?

Viņš izvilka no kabatas rūpīgi salocītu papīru.

Viljams pastiepa roku.

— Nedod viņam iemeslu tīksmināties, — sacīja Roberts.

Viljams atrāva roku.

— Vai gribi mums iestāstīt, ka esi iesniedzis pie­teikumu uz šo zemes gabalu?

Neda smaids nodzisa.

— Gribu vai negribu, — ko tu te tincini. Pat ja es būtu jums samelojis, vienalga, es tikpat varu no­kļūt Fīniksā ātrāk nekā jūs ar šo grabažu. — Neds ar binokli pārlaida skatienu apkārtnei. — Un nu —

šurp naudiņu, ko sapelnījāt, izmantojot manu zemes gabalu!

Roberts nosvieda naudu putekļos. Neds paskatī­jās uz spožajām ripiņām.

— īstas Savienoto Valstu monētas! Velna milti, tur taču nekā nav, bet šie nelgas dod par to skaidru naudu.

Roberts lēni pagrieza galvu un pavērās tuksnesī.

— Tu neko neredzi?

Neds nospurcās.

— Skaidrs, ka ne, un tu to ļoti labi zini!

— Bet mēs redzam! — Viljams izsaucās. — Mēs …

— Viljam, — Roberts sacīja, — tur nekā nav.

— Bet, Bob! .. .

— Tur nekā nav. Kā jau viņš teica.

Šai brīdī, dobji rūkdamas, pa nogāzi uzbrauca augšā vairākas automašīnas.

— Pardon, džentlmeņi, man jāskrien uz kasi. — Un Neds pamājis aizlika prom.

— Lūdzu, ser, kundze! Šeit. Vispirms samak­sājiet!

— Nu kādēļ? Kādēļ mēs ļaujam viņam vaļu? — Viljams jautāja, noskatīdamies Nedam pakaļ.

— Pagaidi, — Roberts klusi sacīja. — Paskatīsi­mies, kas te notiks.

Viņi pagāja sānis, lai dotu ceļu kādam fordam, buikam un sagrabējušam mūnam.

Krēsloja. Kādā virsotnē divsimt jardu virs tuksne­sīgā uzkalna, no kura bija redzama Teiksmainās Pil­sētas Mirāža, Viljams Bentlins un Roberts Grīnhils ieturēja pieticīgas vakariņas — pupas ar nelielu speķa šķēlīti. Laiku pa laikam Roberts pielika pie acīm vecu operas binokli un vēroja, kas notiek lejā.

— Kopš tā brīža, kad mēs aizbraucām, bijis trīs­desmit apmeklētāju, — viņš paziņoja. — Bet nupat viņam būs jāslēdz ciet. Pēc desmit minūtēm rietēs saule.

Viljams aplūkoja pēdējo pupu, ko bija uzdūris uz dakšiņas.

— Tomēr pasaki man — nu kādēļ? Kādēļ ik reizi, tiklīdz mums laimējas, Neds Hopers tūdaļ ir klāt?

Roberts uzpūta binoklim dvašu un paberzēja to pret piedurkni.

— Tāpēc, draudziņ, ka mēs esam sirdsšķīsti. No mums izstaro gaisma. Un nelieši pamana to jau pa gabalu un saka: «Re, kur staigā viens dieva jēriņš.» Un viņi nāk pie mums sasildīt rokas. Mēs tur it neko nevaram darīt, varbūt vienīgi izdzēst šo gaismu.

— To nu es tomēr negribētu, — Viljams domīgi sacīja, turēdams plaukstas virs ugunskura. — Es tā cerēju, ka beidzot mums laimēsies. Šis Neds Hopers, kaut viņu zibens nospertu!

— Zibens? — Roberts pievilka binokli tuvāk pie acīm. — Nupat viņš dabūja kārtīgu spērienu! Un tu vēl šaubījies!

Viljams pielēca kājās. Viņi abi raudzījās binoklī, katrs caur savu lēcu.

— Paskaties!

— Deviņi pērkoni!

— Tas tik ir vareni!

Lejā Neds Hopers apjucis mīņājās pie kādas auto­mašīnas. Apmeklētāji kratīja dūres. Viņš atdeva tiem naudu. Mašīna aizbrauca. Pat šai kalnā varēja sadzirdēt Neda briesmīgo gaudošanu.

Viljamam aizrāvās elpa.

— Viņš dod atpakaļ naudu! Vienam gandrīz vai iesita. Bet otrs vicina dūri. Neds arī viņam dod naudu atpakaļ! Paskaties, kas par sirsnīgām atva­dām.

— Urrā-ā-a! — līksmoja Roberts, pieplacis savai binokļa pusei.

Lejā, putekļu mākoņos tītas, cita pēc citas pa­mazām aizbrauca visas mašīnas. Neds ārdījās kā pats nelabais, nosvieda zemē aizsargacenes, apgāza reklāmas dēli, drausmīgi lādējās.

— Ak dievs! — Roberts klusi noteica. — Labi, ka nevaru saklausīt vārdus. Braucam, Vilij!

Kad Viljams Bentlins un Roberts Grīnhils tuvojās kalnam, no kura bija redzama Teiksmainā Pilsēta, Neds Hopers, kā paša nelabā triekts, izsprāga no ceļa pagrieziena. Motociklam rēcot un signalizējot, viņš uzdrāzās virsū reklāmas plāksnei, kura kā bu­merangs uzšāvās gaisā un šņākdama aizsvilpa Bobam gar ausīm. Neds bija jau aizdārdinājis, kad kartons nokrita smiltīs. Viljams to pacēla un noslau­cīja.

Saka krēslot, saule jau grima aiz kalniem, un visu apkārtni pārņēma klusums, Neds bija pazudis, un abi vīri, palikuši vieni riepu nospiedumu izraibinā­tajā pakalnā, raudzījās tuksneša tālē.

— Nē, nē I. . — Viljams izdvesa.

— Diemžēl — jā, — Roberts sacīja.

Sārti zeltainajā saulrieta gaismā tuksnesis bija kā izmiris. Mirāža bija pazudusi. Apvāršņa malā uzvir­moja putekļu stabi, tad noplaka, un tas arī bija viss.

Viljams izmisis ievaidējās.

— Neds, tikai viņš pie visa vainīgs! Ned Hoper, brauc atpakaļ, dzirdi! Pie velna, tu visu izputi­nāji! Kaut tevi nelabais parautu! — Viņš apklusa. — Bob, kā tu vispār spēj mierīgi nostāvēt?

Roberts sērīgi pasmaidīja.

— Man viņa žēl.

— Žēl?!

— Viņš neredzēja to, ko redzējām mēs. Nere­dzēja to, ko redzēja visi citi. Viņš ne mirkli tam neticēja. Un zini ko? Neticība ir lipīga. Ar to var sa­slimt.

Viljams uzmanīgi vēroja cilvēku pamesto ap­kārtni.

— Tu domā, ka tā ir visa nelaime?

— Kas zina? — Roberts pašūpoja galvu. — Bet viens nu ir pilnīgi skaidrs: kad ļaudis te brauca, viņi redzēja pilsētu, mirāžu vai kā nu to sauktu. Bet šaus­mīgi grūti ir kaut ko saskatīt, ja kāds ņem un no­stājas ceļā. Neds Hopers aizlika saulei priekšā savu netīro ķepu, un ar to viss bija pagalam.

— Vai mēs nevarētu … — Viljams vilcinādamies iesāka. — Vai nevarētu atsākt no jauna?

— Vai tad var atsaukt atpakaļ brīnumu?

Viņi lēni pārlaida skatienu smilšu klajumam, pau­guriem, retajiem mākoņiem un rāmajām bezvēja debesīm.

— Bet ja mēs lūkotu paskatīties tikai ar pašiem acu kaktiņiem, it kā starp citu .. .

Viņi paraudzījās uz savām rokām, uz kurpēm, uz akmeņiem smiltīs pie kājām. Tad Viljams skumīgi nomurmināja:

— Vai patiesi? Vai mēs patiesi esam sirdsšķīsti?

Roberts iesmējās.

— Ne jau nu tādi kā bērņuki, kuri te spēja ierau­dzīt visu, ko gribēja, un arī ne tādi kā vienkāršie ļaudis, kas dzīvo pļavu un tīrumu vidū un ar dieva svētību staigā pa pasauli, vienmēr paliekot bērni. Mēs, Vilij, neesam ne tādi kā mazie, ne arī tādi kā šie lielie bērni, bet mēs vismaz protam priecāties, ka esam dzīvi. Mēs zinām, kādi izskatās ceļi rītausmā, zinām, kā iedegas un dziest zvaigznes debesīs. Bet šis nelietis jau sen vairs neprot priecāties. Nu, kā lai

nav viņa žēl, zinot, ka viņš tā trieksies pa pasauli cauru nakti, cauru gadu, visu mūžu …

Roberts, to sacīdams, pamanīja, ka Viljams šķielē iesāņus tuksneša virzienā.

— Vai tu kaut ko redzi? — viņš čukstus jautāja.

Pa šoseju tuvojās automašīna.

Abi vīri saskatījās. Viņu acīs pavīdēja neprātīga cerība. Bet viņu lūpas bija mēmas un rokas sastin­gušas. Viņi tikai stāvēja ar kartona plāksni rokā.

Automašīna aiztrauca garām.

Viņi to pavadīja ilgu pilnu skatienu.

Automašīna nobremzēja. Un padeva atpakaļ. Tajā sēdēja vīrietis, sieviete, zēns un meitene.

— Vai jau slēgts? — vīrietis sauca.

— Nav gan nozīmes … — Viljams ierunājās.

— Viņš grib sacīt, ka nauda nav jāmaksā, — Ro­berts iestarpināja. — Pēdējam klientam šodien par brīvu! Uz firmas rēķina!

— Paldies, draugs, paldies!

Mašīna rūkdama uzbrauca kalnā.

Viljams satvēra Roberta elkoni.

— Kāda muša tev iekodusi? Gribi sarūgtināt bēr­nus, tik jauku ģimeni?

— Paliec nu klusu, — Roberts mierīgi noteica. — Ejam.

Mazie izbira no mašīnas. Vīrs ar sievu izkāpa lēni — tieši tai brīdī, kad rietēja saule. Visas debesis laistījās zeltā un zilā, un kaut kur tālumā dziedāja putns.

— Paskaties, — Roberts sacīja.

Un viņi nostājās tūliņ aiz atbraucējiem, kas sāka vērot tuksneša tāles.

Viljams aizturēja elpu.

Vīrs ar sievu, neveikli mirkšķinot, raudzījās mij­krēslī.

Mazie stāvēja klusēdami. Viņu acis kāri uztvēra saulrieta atspulgu.

Viljams nokremšķinājās.

— Hm… ir jau vēls. Un slikti saredzams.

Vīrietis grasījās kaut ko teikt, bet zēns pēkšņi

iesaucās:

— Nē, nepavisam! Mēs redzam lieliski!

— Tik tiešām! — Meitene parādīja ar roku. — Lūk, tur!

Tēvs un māte paskatījās norādītajā virzienā, it kā tas varētu palīdzēt. Un palīdzēja!

— Ak dievs! … — sieviete nočukstēja. — Vienu brīdi man šķita … Bet tagad… Jā, tur jau ir!

Vīrs paskatījās sievas sejā un ieraudzīja tur kaut ko ļoti svarīgu.

— Jā, — viņš beidzot izdvesa. — Nu, protams.

Viljams paskatījās viņos, tad uz tuksnesi un uz

Robertu, kurš smaidīdams māja ar galvu.

Tēva, mātes un bērnu sejas staroja.

— Ak vai! — meitene čukstēja, — vai tā tiešām ir īstenība?

Un tēvs apstiprinoši pamāja, apžilbis no skais­tuma, kas pārsniedza visu iedomāto. Viņa balss ska­nēja tā, it kā viņš atrastos meža svētnīcā.

— Mans dievs, cik tas ir brīnišķīgi!

Viljams grasījās pacelt galvu, bet Roberts čuk­stēja:

— Pagaidi, Vil. Tūlīt būs. Vēl mazliet pacieties.

Un tad Viljams saprata, kas viņam jādara.

— Es nostāšos pie mazajiem, — viņš teica.

Un viņš lēni pagāja tālāk un nostājās bērniem aiz muguras. Viņš tur stāvēja ilgi, ilgi kā saltā vakarā starp diviem ugunskuriem, un tie viņu sasildīja, un kļuva tik viegli elpot, un beidzot viņš pacēla acis un ļāva skatienam aizlidot mijkrēšļa tālēs, cerot, ka ieraudzīs ilgoto pilsētu.

Un tur, vēja sagrieztā putekļu virpulī augstu virs zemes, atkal iznira torņi, smailes un minareti.

Viņš sajuta līdzās elpojam Robertu, kurš tik tikko dzirdami skaitīja:

— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem Šī saules pils ar ledus pagrabiem!

Tālumā pacēlās pilsēta.

Un norietēja saule, un iemirdzējās pirmās zvaig­znes.

Un pilsēta bija redzama pavisam skaidri, un Vil­jams dzirdēja savu balsi, kas čukstus vai varbūt tikai klusībā atkārtoja:

— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem … Un viņi stāvēja tumsā tik ilgi, kamēr nekas vairs

nebija saredzams.