Pieneņu vīns

BRĪVDIENAS

Diena bija pilna svaiga spirgtuma, zāļu stiebri tie­cās pret sauli, debesīs peldēja mākoņi, un gaisā lidoja tauriņi. Diena bija pilna klusuma, kas tai pašā laika vis nebija klusums, bet nemitīga, iekšējam ritmam pakļauta zemes, bišu, ziedu un jūras kustība, ņir­boņa, trīsēšana un viļņošana augšup un lejup.- Zeme bija nekustīga un kustīga. Jūra bija nemierīga un mierīga. Paradokss saplūda ar paradoksu, klusums ar klusumu, skaņa ar skaņu. Ziedi viegli trīsēja, un bites kā zelta lietus šaltis lija pār āboliņa lauku. Kalnu bangas un jūras bangas — šos divus dažādos kustības veidus — šķīra pamestas, rūsas saēstas dzelzceļa sliedes, pa kurām, kā redzams, gadiem ilgi nebija gājis neviens vilciens. Tās vijās trīsdes­mit jūdzes uz ziemeļiem, kur pazuda dūmakā ietītās tālēs, tās stiepās trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem, kur gāja cauri mākoņu ēnu tuneļiem, kas mūždien mainīja savus apveidus pret tālajām kalnu nogā­zēm.

Pēkšņi sliedes iedrebējās.

Strazds, kas bija uz tām uzmeties, sajuta vāru pul- sēšanu, it kā tālumā būtu sākusi pukstēt kāda sirds.

Putns aizspurdza uz jūras pusi.

Sliedes vēl arvien viegli drebēja, līdz beidzot krastmalas ceļa līkumā parādījās neliela drezīna un vareno klusumu pārmāca divcilindru dzinēja pak- šķēšana un sprauslāšana.

Uz nelielās četrriteņu platformas soliņa, no kura varēja raudzīties gan uz priekšu, gan atpakaļ, zem nojumītes, kas pasargāja no saules, sēdēja vīrs ar sievu un septiņgadīgu dēlēnu. Drezīnai ripojot tālāk un tālāk cauri tuksnesīgajiem plašumiem, vējš pāta- goja viņu sejas un plandīja matus, bet atpakaļ viņi neskatījās, visu laiku tikai uz priekšu vien. Kad ceļa līkumā pavērās jauna ainava, viņu skatiens bija vai nu kvēli nepacietīgs, vai skumjš, bet vienmēr gaid- pilns, kā jautājot — kas gan būs tālāk?

Kādā klajā vietā motors aizrijās un pēkšņi apklusa. Šai satriecošajā klusumā šķita, ka pats zemes, debesu un jūras miers licis mašīnas riteņiem apstāties.

— Izbeigusies degviela.

Vīrietis nopūtās, izņēma no nelielās kravas kastes benzīna kannu un sāka piepildīt bāku.

Sieva un dēlēns palika sēžam un klusi vēroja jūru, klausīdamies tās rāmajā dunā, smilšu, olu, jūras zāļu un putu paklāja viļņošanā.

— Vai jūra nav skaista? — sieviete jautāja.

— Skaista gan, — zēns apstiprināja.

— Varbūt pie tās pašas reizes iekodīsim?

Vīrietis pielika pie acīm binokli un sāka pētīt zaļo

pussalu tālumā.

— Var arī iekost. Rūsa galīgi saēdusi sliedes. Tā­lāk ir bojājums. Vajadzēs pagaidīt, kamēr izlabošu.

— Cik būs bojājumu, tik mums pikniku! — zēns iesaucās.

Sieviete lūkoja pasmaidīt, bet tad bažīgi paskatī­jās vīrietī.

— Cik mēs šodien esam nobraukuši?

— Nepilnas deviņdesmit jūdzes.

Vīrietis vēl arvien raudzījās binoklī.

— Dienā vairāk arī nav jānobrauc. Citādi neko nedabū apskatīt. Parīt mēs būsim Montrejā, bet aiz­parīt, ja vēlies, Palo Alto.

Sieviete atraisīja savas salmu cepures koši dzel­tenās lentas, un, palaidusi brīvus zeltainos matus, sviedriem norasojusi, pagāja gabalu tālāk. Viņi bija tik ilgi braukuši drebošajā drezīnā, ka ķermenis šķita saaudzis kopā ar to. Tagad, kad viņi apstājās, viņiem bija tik dīvaina sajūta, it kā viņos kas trūktu un irtu.

— Nu tad iekodīsim ar!

Zēns steigšus nonesa pārtikas grozu krastmalā.

Zēns un sieviete jau bija apsēdušies pie izklātās galdadrānas, kad pienāca vīrietis, ģērbies solīdā uzvalkā, ar vesti un kaklasaiti, un platmali, it kā cerētu ceļā kādu satikt. Viņš izdalīja sviestmaizes un ņēma ārā no vēsajām, zaļajām burkām marinētus dārzeņus, un tai pašā laikā palaida vaļīgāk kakla­saites mezglu un atpogāja vesti, brīdi pa brīdim paveroties apkārt, kā baidīdamies, ka īstajā laikā to nepagūs atkal aizpogāt.

— Vai mēs esam šai pasaulē vieni paši, tēt? — zēns ēdot jautāja.

— Jā.

— Un neviena cita vairs nav?

— Neviena paša.

— Bet vai agrāk šeit bijuši cilvēki?

— Nu ko tu visu laiku te prašņā? Skaidrs, ka bijuši. Pavisam nesen. Vēl pirms pāris mēnešiem. Tu taču atceries.

— Tikpat kā ne. Tiklīdz mēģinu atcerēties, tā aiz­mirstu pilnīgi visu. — Zēns izlaida caur pirkstiem smilšu sauju. — Vai te bija tikpat daudz cilvēku cik smilšu jūrmalā? Un kas ar viņiem notika?

— Nezinu, — vīrietis atbildēja, un tā bija tais­nība.

Kādu rītu, kad viņi pamodās, pasaule bija kā izmirusi.

Kaimiņu mājā uz veļas auklas plīvoja veļas gabali, kotedžu priekšā, kā jau ik rītu, stāvēja spīdīgas automašīnas, bet nebija dzirdams neviens atvadu sveiciens, nedunēja satiksmes artērijas, neskanēja tālruņu zvani un saulespuķu laukos neklaigāja bērni.

Iepriekšējā vakarā vīrietis kopā ar sievu bija sēdējis uz lieveņa, kad saņēma vakara laikrakstu. Pat nepārskatījis virsrakstus, viņš bija teicis:

— Gribētu zināt, kad pienāks tas brīdis, kad mēs Viņam būsim apnikuši un Viņš mūs noslaucīs no zemes virsas.

— Jā, tālāk nu vairs nav, kur iet, — viņa sacīja. — Kādi mēs esam muļķi, vai ne?

— Vai nebūtu jauki… — Viņš aizdedzināja un sāka pakšķināt pīpi. — … ja rīt no rīta, kad pamo- dīsimies, apkārt vairs nebūtu neviena cilvēka un visu varētu sākt no jauna?

Viņš sēdēja, atzvilis krēslā, un pīpēja, un salo­cītais laikraksts gulēja viņam līdzās.

— Ja vajadzētu tikai nospiest pogu, lai tā notiktu, vai tev paceltos roka?

— Kāpēc gan ne? — viņš atjautāja. — Dzīve būtu bez vardarbības. Lai visi pazūd no zemes virsas. Lai paliek vienīgi zeme un jūra, un puķes, un zāle, un augļu koki. Un, protams, dzīvnieki. Lai paliek viss, tikai ne cilvēks, kas medī, kad nav izsalcis, ēd, kad ir paēdis, un uzbrūk, kad neviens viņu neaiztiek.

— Bet mēs, protams, paliktu. — Viņa rāmi pasmaidīja.

— Nebūtu slikti, — viņš domīgi teica. — Mums būtu tik daudz laika. Garākās vasaras brīvdienas cil­vēces vēsturē. Mēs paņemtu grozu ar pārtiku un dotos piknikā, kuram vispār nebūtu gala. Tu, es un Džims, vairāk neviens. Nekādu sezonas biļešu. Ne­kādas dzīšanās pakaļ Džonsiem. Nekādas mašīnas. Derētu izmantot kādu citu, primitīvāku braucam­rīku. Mēs paņemtu grozu ar sviestmaizēm un pāris pudelēm putojošā, vajadzības brīdī papildinātu pār­tikas rezerves tukšo pilsētu tukšajos veikalos, un sāktos viena vienīga nebeidzama vasara…

Ilgu laiku viņi sēdēja klusēdami, un starp viņiem gulēja neatvērtais laikraksts.

Beidzot sieviete ierunājās.

— Bet vai mēs nejustos vientuļi? '— viņa jautāja.

Tad tāds bija jaunās pasaules rīts. Kad viņi pamodās, bija dzirdama viegla sanēšana, jo zeme nu bija viena vienīga pļava, un pilsētas grima arvien dziļāk un dziļāk kliņģerīšu, dzelkšņu, margrietiņu un tīteņu viļņos. Sākumā viņi to uztvēra apbrīno­jami mierīgi, varbūt tāpēc, ka jau gadiem ilgi pil­sēta viņus vairs nevaldzināja, ka viņiem bija pārāk daudz šķietamu draugu un viņi dzīvoja šauru un noslēgtu dzīvi šai mehanizētajā bišu stropā.

Vīrs piecēlās un vienā mierā pavērās laukā pa logu, it kā gribētu redzēt, kāds laiks.

— Neviena vairs nav.

Viņš to juta pēc tā, ka bija noklusuši visi pilsētas trokšņi.

Tā kā zēns vēl gulēja, viņi bez steigas pabrokas­toja, un tad vīrs atzvila krēslā un sacīja:

— Tagad man jāizdomā, ko darīt.

— Kā? Vai tad… vai tad tu nedomā iet uz darbu?

— Ak tu vēl joprojām nespēj tam ticēt? — Viņš iesmējās. — Nespēj ticēt, ka es ik rītu astoņos des­mit vairs nedrāzīšos un darbu, ka Džims nekad vairs neies uz skolu. Visādām skolām nu pārvilkta svītra! Beidzies zubrīšanas laiks, pazūd bosa skābais vaigs! Mēs esam brīvi, mana mīļā, un nekad vairs neatgrie- zīsimies pie šīs nolādētās, apnicīgās kārtības. Ejam!

Un viņš veda viņu cauri tukšajām un klusajām pilsētas ielām.

— Viņi nav miruši, — viņš sacīja. — Viņi gluži vienkārši ir… pazuduši.

— Bet citās pilsētās?

Viņš iegāja tālruņa kabīnē un piezvanīja uz Či­kāgu, uz Ņujorku, uz Sanfrancisko.

Klusums. Klusums. Klusums.

— Darīts, — viņš noteica, pakārdams klausuli.

— Man ir tāda kā vainas sajūta, — viņa sacīja. — Neviena vairs nav, bet mēs esam palikuši. Un tomēr… es esmu laimīga. Kāpēc? Man vajadzētu būt nelaimīgai.

— Kādēļ? Nav taču noticis nekas traģisks. Viņi nav ne šauti, ne kārti, ne spīdzināti. Viņi ir gluži vienkārši izgaisuši. Mēs nevienam neko neesam atņēmuši. Mūsu vienīgais uzdevums ir — būt laimī­giem. Priekšā vismaz trīsdesmit laimes gadi, vai tas nav lieliski?

— Bet tad mums .. . jāpagādā vēl bērni!

— Lai atkal rastos pārapdzīvotība? — Viņš lēni, lēni pašūpoja galvu. — Nē. Lai Džims ir pēdējais. Un, kad viņš šķirsies no dzīves, lai tad šī pasaule paliek zirgiem un govīm, un suslikiem, un zirnek­ļiem. Tie neaizies bojā. Uri tad kāda cita nākotnes cilts, kas pratīs dzīvot un apvienot dabisku tieksmi pēc laimes ar dabisku zinātkāri, uzcels pilsētas, kas nepavisam nebūs līdzīgas mūsējām. Bet tagad sapa­kosim piknika grozu, celsim augšā Dzimu un dosi­mies mūsu trīsdesmit gadu garajās vasaras brīvdie­nās. Nu, kurš pirmais aizskries līdz mājām?

Vīrietis, paņēmis no drezīnas veseri, labu pus­stundu laboja sarūsējušās sliedes, bet sieviete ar zēnu noskrēja liedagā. Viņi atgriezās pilnām saujām pilstošu gliemežvāku un brīnišķīgu, sārtu oļu, tad apsēdās, un zēns mātes uzraudzībā izpildīja vairākus skolas uzdevumus un ierakstīja ar zīmuli bloknotā. Ap dienasvidu arī tēvs nokāpa lejā — nu jau bez žaketes un bez kaklasaites —, un viņi dzēra dzirk­stošu apelsīnu dzērienu un vēroja, kā pudelēs ceļas augšup pūslīšu virtenes. Visapkārt bija klusums un miers. Viņi klausījās, kā saule uzskaņo vecās tērauda sliedes. Sāļais vējš pūta sejā karstu darvoto gulšņu smaržu, un vīrietis viegli pabungoja ar puk­stiem pa savu kabatas atlasu.

— Nākamo mēnesi, tātad maijā, mēs būsim Sak- ramento, bet no turienes brauksim uz Sietlu. Dzīvo­sim tur kaut vai visu jūniju. Jūliju pavadīsim Va­šingtonā, bet, kad kļūs vēsāks, dosimies atpakaļ uz Jeloustonu. Brauksim ne vairāk kā pāris jūdzes dienā, pa ceļam medījot un makšķerējot…

Zēnam kļuva garlaicīgi, un viņš devās uz pludmali un sāka mest ūdenī sprunguļus, pēc tam kā šunelis skriedams tiem pakaļ un zvejodams tos malā.

— Ziemu pavadīsim Tūsonā, — vīrietis turpi­nāja, — ziemas beigās dosimies uz Florīdu, pavasarī brauksim augšup gar piekrasti un jūnijā būsim Ņu­jorkā. Bet nākamo vasaru — Čikāgā. Ko tu saki, ja pēc tam to ziemu mēs pavadītu Mehiko? Brauksim, kurp vien sliedes mūs vedīs, un, ja uzdursimies uz kāda veca dzelzceļa atzarojuma, — lieliski! — lai­dīsim tikai uz priekšu, paskatīsimies, kurp tas mūs aizved. Un citu gadu — zini, patiešām! — brauksim ar laivu pa Misisipi. Kur tas laiks, kopš par to sap­ņoju. Maršrutu pietiks mums visam mūžam …

Vīrieša balss izdzisa. Drebošām rokām viņš jau grasījās atlasu aizvērt, kad pēkšņi kaut kas spožs uzkrita uz papīra. Pēc tam noripoja smiltis, un tur palika tikai mazs slapjumiņš.

Sieva paskatījās uz slapjumu smiltīs, tad aši pavērās vīra sejā. Viņa nopietnās acis bija aizdomīgi spožas. Un pār vienu vaigu stiepās mikla svītriņa.

Viņai aizrāvās elpa. Viņš cieši saspieda viņas roku.

Vīrs turēja viņas plaukstu kā knaiblēs un, aizvē­ris acis, ar mokām izdabūja pār lūpām:

— Saki, vai nebūtu jauki, ja pa nakti, kamēr mēs guļam, viss atkal atgrieztos atpakaļ? Visas nejēdzī­bas, kņada, naids, visas nelaimes, visi murgi, ļaunie cilvēki un dumjie bērni, dzīves jezga, sīkumainība, steiga, cerības, ilgas, mīlestība. Nu, vai tas nebūtu jauki, ko?

Viņa padomāja un pamāja ar galvu.

Tad abi satrūkās.

Jo starp viņiem — diez vai jau ilgu laiku? — ar tukšu dzēriena pudeli rokā stāvēja dēls.

Zēna seja bija gluži bāla. Ar otru roku viņš noglāstīja tēva vaigu, uz kura vēl bija asaras pēdas.

— Tēt… — viņš iesāka. — Tēt, tev taču… Tev taču arī nav, ar ko rotaļāties.

Māte gribēja kaut ko teikt.

Tēvs pastiepa roku, lai satvertu zēna plaukstu.

Zēns atrāvās atpakaļ.

— Ak jūs muļķi! Muļķi tādi! Gatavie stulbeņi!

Un, apcirties apkārt, viņš noskrēja liedagā un

sāka skaļi raudāt…

Sieviete gribēja mesties viņam pakaļ, bet vīrs to atturēja.

— Nevajag. Lai izraudas.

Bet tad abi pēkšņi sastinga. Jo lejā, krastmalā, vēl arvien rīdams asaras, zēns kaut ko uzrakstīja uz papīra lapas, iebāza to apelsīnu dzēriena pudelē, uzlika skārda vāciņu, savicināja pudeli un ar slaidu, mirdzošu loku ielidināja jūrā.

Ko gan, ko viņš tur uzrakstīja? — sieviete prātoja. Ko viņš ielika šajā pudelē?

Pudele aizpeldēja jūrā.

Zēns pārstāja raudāt.

Pēc laba laika viņš nāca atpakaļ un ilgi raudzījās savos vecākos. Viņa seja nebija ne jautra, ne skumja, ne dzīva, ne nedzīva, ne nosodoša, ne uzmundrinoša; tajā bija kāda dīvaina izteiksme, it kā viņš būtu samierinājies ar šo laikmetu un ar šiem cilvēkiem. Vīrietis un sieviete raudzījās gan viņā, gan tālu jūrā, kur viļņos brīžiem vēl pazibēja pudele ar dēla rak­stīto zīmīti.

Vai viņš uzrakstīja mūsu vēlēšanos? — sieviete domāja. Vai to, ko dzirdēja no mūsu sarunas? i

Varbūt viņš vēlējās kaut ko citu, viņa prātoja, varbūt gribēja rīt pamosties viens pats visā pasaulē, lai tajā nebūtu neviena cilvēka — ne vīrieša, ne sievietes, ne tēva, ne mātes, neviena no pieauguša­jiem ar viņu stulbajām idejām, un tad viņš varētu ar šo drezīnu viens pats apbraukāt visu kontinentu, doties mūžīgā ceļojumā, apstādamies, kur vien pašam tīk.

Vai to viņš būtu uzrakstījis?

Mūsu vēlēšanos vai savējo?

Viņa skatījās zēna sastingušajās acīs, taču atbildi tajās neizlasīja, bet jautāt viņai nebija drosmes.

Pāri slīdēja kaiju ēnas, brīžiem uz mirkli atvēsi­nādamas viņu sejas.

— Laiks doties ceļā, — kāds ierunājās.

Viņi iecēla grozu drezīnā. Sieviete rūpīgi aizsēja savas lielās cepures dzeltenās lentas, zēna gliemež­vāku spainīti viņi nolika uz koka platformas, tad vīrs apsēja kaklasaiti, uzvilka vesti, žaketi, uzlika galvā cepuri, un visi trīs apsēdās uz drezīnas sola, raugoties jūrā, kur tālumā pie paša apvāršņa mir­dzēja pudele ar zīmīti.

— Ja kaut ko lūdz, ilgojas, vai tas piepildās? — zēns vaicāja.

— Reizēm pat… labāk, nekā vajadzētu.

— Atkarībā no tā, ko lūdz.

Zēns pamāja, domās būdams kaut kur ļoti tālu.

Viņi paskatījās atpakaļ, no kurienes bija brau­kuši, un tad uz priekšu, uz kurieni dosies.

— Paliec sveika, jūra, — zēns teica un pamāja ar roku.

Drezīna aizripoja pa rūsas saēstajām sliedēm. Du­noņa pamazām noklusa, izgaisa. Reizē ar to starp tālajiem pakalniem izgaisa arī visi trīs braucēji.

Kad viņi jau bija izzuduši skatienam, sliedes brīdi vēl drebēja un tad sastinga. No tām nokrita rūsas plēksnīte. Kāda puķe nolieca galvu.

Jūra briesmīgi skaļi šņāca.