Rītdienas nolaupītāji

PASLĒPES

1

Kopš šīs nakts, kuru es vienmēr atcerēšos, bija pagājusi vēl viena nedēļa. Skandāls, kas bija aptvēris visu pasauli, nemaz nenorima, bet gan, gluži otrādi, radīja ārkārtēju starptautisku sasprindzinājumu.

Vislielākais apjukums valdīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā gan citādi, jo šī valsts jau izsenis uzskatīja, ka tā ir vislabāk apbruņotā lielvalsts pasaulē. Un tur bija zināma patiesība, jo tās varenība galvenokārt dibinājās uz kara bāzēm, kas bija izkaisītas pa visu pasauli un apgādātas ar visdažādākajiem jauna veida ieročiem. Protams, ne mazāk svarīga loma bija arī Amerikas milzīgajam ekonomiskajam potenciālam, bet vai šis potenciāls varētu noturēties pienācīgajā līmenī, ja tas nebalstītos uz pirmšķirīgu armiju?

Kādu dienu mūsu vientulīgajā mājā parādījās augsts Aizsardzības pārvaldes ierēdnis, acīmredzot Tamuras ieliktenis.

— Joprojām turpinās visādas pārbaudes, — ciemiņš smīnēdams sacīja.

Arī Tamura pasmīnēja, vienā paņēmienā iztukšodams viskija glāzīti.

— Tātad nevar vien rimties? Nu ko, skaista nāve ne katram ir lemta.

— Aizsardzības pārvalde beigusi izlases veidā pārbaudīt visu veidu munīciju visās tai pakļautajās karaspēka daļās. Bet tagad pēc amerikāņu Tālo Austrumu armijas pavēlniecības rīkojuma uzsākta visas munīcijas pārbaude Japānas teritorijā dislocētajās amerikāņu karaspēka vienībās. Tātad divkāršs darbs …

— Lai pārbauda, cik vien patīk, rezultāts būs viens un tas pats.

— Nu, ziniet, kareivjus taču vajag kaut kā nodarbināt. Citādi viņi aiz gara laika sāks vēl domāt un pat varbūt sagribēs dumpoties. Viņi visi ir vienādi — tas attiecas gan uz mūsu, gan amerikāņu puišiem. Vārdu sakot, mums jāiegūst laiks. Starp citu, daudzi karavīri jau iesnieguši lūgumus atskaitīt viņus no pašaizsardzības spēku daļām.

— Par to nav jābrīnās, jo kareivju vidū ir daudz zemnieku, bet zemnieki vienmēr bijuši saprātīgi! — Tamura iesmējās.

— Sakiet, Tamura sensej, — ierēdnis mazliet saliecās uz priekšu, — vai jūs esat nolēmis vēl ilgi palikt ēnā?

— Pagaidām katrā ziņā vēl negatavojos darboties atklāti, — Tamura sakrustoja rokas uz sava resnā vēdera. — Tas viss ļoti rūpīgi jāapsver. Es baidos, ka mana parādīšanās var Japānai kaitēt. Patlaban tiek izplatītas baumas, ka es ceļoju inkognito pa Dienvidaustrumu Āzijas un Indijas rajoniem. Uz ārzemēm ir aizsūtīti vairāki mani dubultnieki. Jā, ārzemju izlūkdienestiem es gan esmu devis iespēju krietni vien nopūlēties.

— Un kā jūs izturēsieties pret mūsu valdību?

Tamura piecēlās un, salicis rokas aiz muguras,

sāka staigāt pa istabu.

— Vēl mazliet nogaidīšu, paskatīšos, ko tā darīs, — viņš domīgi sacīja, it kā pūlēdamies pats sevi par kaut ko pārliecināt. — Lai kā arī būtu, es nedrīkstu parādīties atklātībā pēkšņi. Ja tagad nodibināšu sakarus ar oficiālajiem varas orgāniem vai arī gluži vienkārši kāds pamanīs, ka es joprojām atrodos Japānā, tad Amerika visiem spēkiem centīsies iedzīt mūsu valdību strupceļā. Visiem taču zināms, ka amerikāņi ir lieli aizkulišu darījumu meistari.

— Jums taisnība, — ierēdnis pamāja. — Vakar Japānā ieradās ASV prezidenta slepens sūtnis, kurš patlaban ved sarunas ar mūsu valdības vadītājiem.

— To jau varēja sagaidīt, — Tamura pavīpsnāja. — Ja sprāgstvielu iesaldēšanu būtu izdarījusi nevis privātpersona, bet gan Japānas valdība, tad ASV jau sen būtu lietojušas pret Japānu visbargākos pretlīdzekļus. Droši vien būtu sācies mūsu preču boikots — Amerikas Savienotās Valstis taču ir daudzu pie mums ražoto izstrādājumu galvenās noņēmējas — un sekotu visvisādas ekonomiskas sankcijas.

Amerikas Savienotās Valstis ir jauna un ļoti kaprīza zeme. Tās, protams, var pagražoties — tām ir milzīga teritorija, bagātību un spēka arī diezgan. Tāpēc es saku: tiklīdz sapratīs, ka uz militāro spēku vairs nevar paļauties, tūlīt sāks lietot ekonomiskos sodus. Uz Japānu izdarīs tādu spiedienu, ka tā vairs ne attapties nepagūs, un, ja mūsu valdība nodibinās ar mani sakarus, tai gribot negribot nāksies «saukt mani pie kārtības». Bet kamēr es vēl esmu privātpersona, kas nekādā veidā nav saistīta ar Japānas valdību, nevienam par mani nav jāatbild.

Joprojām soļodams pa istabu un turēdams rokas aiz muguras, Tamura izrieza krūtis.

— Es saku vēlreiz: ārkārtējas nepieciešamības gadījumā atteikšos no Japānas pavalstniecības.

— M-jā, tas jau ir agrāko laiku pirātu stilā, — ierēdnis novilka. — Nav slikti izdomāts, taču mani interesē, vai jūs un mēs visi vēl ilgi noturēsimies virs ūdens …

— Jā, tas vēl jāapsver… Starp citu, es ceru, ka šoreiz starptautiskā sabiedriskā doma būs manā pusē. Es taču ne no viena neko neprasu, gluži vienkārši izdarīju tā, ka visi mums patlaban zināmie ieroči kļuvuši nederīgi. To es izdarīju un pēc tam paslēpos.

— Paslēpāties, — un tas ir viss? — ierēdnis izbrīnījies jautāja.

— Nekas, pienāks laiks un parādīsimies atkal atklātībā, — Tamura pasmaidīja. — Par laimi, esmu pieradis pie tādas dzīves. Atrasties uz skatuves, protams, ir ļoti patīkami, bet arī aizkulisēs ir savi jaukumi. Naudas man ir diezgan, un pēc slavas es nedzenos. Starp citu, vai tad ar to, ka es, privātpersona Daidzo Tamura, esmu apgriezis otrādi visu pasauli, jau nepietiek, lai kļūtu vismaz pats savās acīs varens?

Es skatījos uz Tamuru, kurš, apzinādamies savu nozīmīgumu, bija pietvīcis gluži sarkans, un manī arvien vairāk modās šaubas… Protams, viņš bija sarīkojis lielisku izrādi un pierādījis, ka nav slikts režisors. Taču šajā lugā bija kāda vāja vieta… To …

Iezvanījās telefons.

Tamura nevērīgi pamāja man ar galvu.

— Grib runāt ar jums, — es sacīju, pasniegdams viņam klausuli. — Kaut kāds K. kungs.

— Hallo… Jā, tas esmu es … Ko? Kāpēc to paziņoja? — Tamura pēkšņi kļuva nopietns un brīdi padomāja, ko sacīt tālāk. — Nē, tikšanās nav iespējama. Sakiet, ka es atrodos ārzemēs. Bet kāpēc viņiem tas jāzina?

Tamura ilgi klusēja, piespiedis klausuli pie auss, acīmredzot klausījās, ko viņam saka. Pamazām viņš kļuva arvien niknāks. Tad viņš pēkšņi izbrīnījies sarauca uzacis.

— Ko? Pats premjerministrs?

Tamura, iegrimis dziļās pārdomās, atkal neteica ne vārda. Pagāja vismaz piecas minūtes. Pēc tam, it kā pieņēmis kādu lēmumu, sacīja:

— Labi, esmu ar mieru. Tikšanās laiku un vietu paziņošu vēlāk.. Sazinieties ar manu dubultnieku Honkongā. Lai viņš ir gatavs. Tikšanās dienā viņam jābūt šeit. Neaizmirstiet pateikt, lai viņš jau iepriekš iegādājas uz lidmašīnu retūrbiļeti. Kad tikšanās būs beigusies, viņam būs tūlīt jāizlido atpakaļ uz Honkongu.

Nolicis klausuli, Tamura vēl kādu brīdi kavējās domās.

Pēkšņi atvērās durvis. Uzmanību vispirms pievērsa katliņš, kuru greznoja divi krusteniski salikti karodziņi ar saules attēlu.

— Ir laiks, vai nav laiks, top redzams mans vaigs! — Goemons līksmi iesaucās. — Ei, mans mīļais draugs, mans nolaidīgais verga kungs, es tev jautāju, — vai ir jau laiks?

— Ai, ai, Goemon sensej! … — Tamura aiz pārsteiguma sarāvās. — Ar ko jūs īsti nodarbojaties, vai paslēpes spēlējat?

— Paslēpes spēlējam, es spēlēju, tu spēlē … — Goemons iepleta nāsis. — Es gaidu, skumstu, ilgojos, mokos, tvīkstu.. Bet tu nemaz nedomā savest mani kopā ar viņa majestāti. Mana persona nemaz vairs nevēlas tvīkt gaidās. Varbūt pienācis laiks atsaldēt sprāgstvielas?

— Nē, nē, sensej, nav vēl laiks! Es jūs lūdzu, pagaidām pat nedomājiet par to, citādi es nokļūšu pavisam muļķīgā situācijā. Cēlais Goemon sensej, es pazemīgi lūdzu jūs, pacietieties vēl mazdrusciņ! — Kad redzēju, cik zemu Tamura klanās Goemona priekšā, man no jauna uzmācās bažas.

Tā nu arī bija Tamuras iecerētās grandiozās izrādes vājā vieta.

2

Pēc divām dienām Jocujasamontē savrupmājā notika Tamuras slepenā tikšanās ar Japānas premjerministru. Premjerministrs ieradās bruņotā automašīnā, kas bija tik veikli nomaskēta, ka atgādināja taksometru. «Taksometrs» apstājās pie savrupmājas galvenajiem vārtiem. Tajā pašā brīdī pie otriem vārtiem piebrauca kāda cita mašīna, kas no lidlauka bija atvedusi Tamuras dubultnieku. No mašīnas izkāpa cilvēks ar melnām brillēm, — viņš un mans pašreizējais saimnieks bija līdzīgi viens otram kā divi ūdens pilieni.

Bet īstais Tamura jau kopš vakardienas atradās savrupmājā.

Jā, kad tiekas divas ievērojamas personas, tad rūpju bez gala.

— Tamura san, — premjerministrs iesāka, bažīgi palūkodamies uz Tamuru, — vai jums patiešām piemīt spēks, kas var izraisīt šādu parādību?

— Protams, — Tamura apstiprināja. — Ja jūs, premjerministra kungs, neticat, varu izraisīt arī vēl citāda rakstura parādības …

— Redziet… — premjerministrs ieteicās un nezin kāpēc saminstinājās.

— Amerika izdara uz jums spiedienu, jā? — Ta-

mura pasacīja priekšā, nevarēdams sagaidīt turpinājumu.

— Jā, protams, jums taisnība! — premjerministrs mazliet atdzīvojās. — Es tikos ar Amerikas Savienoto Valstu pilnvaroto vēstnieku un amerikāņu prezidenta slepeno sūtni. Rīt Tokijā ieradīsies valsts sekretāra palīgs, prezidenta speciālais palīgs un vēl viens Pentagona ierēdnis… Un ne tikai ASV, arī Anglija, Francija, Indonēzija un Ķīna kategoriski pieprasa rīkot slepenu tikšanos un sarunas.

— Vai viņi draud arī lietot ekonomiskas sankcijas?

— Acīmredzot šis jautājums apspriests ASV senātā un Anglijas parlamenta lordu palātā. Taču mūs atbalsta Eiropas tirgus valstis. Lai gan… — premjerministrs pasmaidīdams pašūpoja galvu. — Lai gan izveidojusies situācija, ka es nespēju sniegt nekādu atbildi. Ne tiem, kas mūs apsveic, ne arī tiem, kas protestē. Lietojam klusēšanas taktiku. Un tas rada ļoti nelabvēlīgu iespaidu. Neviens negrib ticēt, ka viss notiek bez Japānas valdības ziņas.

— Nu, tad jau lieliski! — Tamura tā izrieza krūtis, ka man šķita, viņš tūlīt atmuguriski novelsies zemē. — Valdībai atliek tikai paziņot, ka tai gar to visu nav nekādas daļas un …

— Tomēr, Tamura san! — premjerministrs uzmanīgi pārtrauca viņu. Bija manāms, ka viņš jūtas visai neveikli. — ASV valdība pieprasa, lai mēs pasludinām jūs par starptautisku noziedznieku un arestējam jūs vai arī atļaujam to izdarīt amerikāņu varas orgāniem. Viņi pastāv uz to, lai pretējā gadījumā šī parādībā nekavējoties izbeigtos …

— Premjerministra kungs! — Tamura uzsita ar dūri pa galdu. — Jums par to nav ne jausmas, jūs par to nekā nezināt, un tas ir viss. No ekonomiskajām sankcijām acīmredzot neizdosies izvairīties, tāpēc es jums iesaku, lai saglabātu līdzsvaru mūsu ekonomikā, nekavējoties nodibināt sakarus ar neatkarīgajām valstīm. Nekādā ziņā nedrīkstam parādīt savu vājumu un palaist garām šādu nepieredzētu izdevību. Tagad taču mums nepavisam vairs nav jābaidās no amerikāņu militārās varenības. Tātad nostipriniet taisnības principus. Esmu radījis vislabvēlīgākos apstākļus, lai jūs varētu attiecīgi rīkoties. Bet es noslēpšos un pats parūpēšos par savu drošību.

— Gribu jums vēl kaut ko pajautāt, — premjerministrs domīgi sacīja. — Šis jautājums šodien interesē visu pasauli. Cik ilgi turpināsies pašreizējais stāvoklis? Ja tā ir tikai pagaidu parādība, tad kļūst baigi, tikai iedomājoties vien, kādas sankcijas pēc tam pret mums var tikt lietotas. Tā kā valdība nav spējīga …

— Sprāgstvielās ir paralizētas uz mūžīgiem laikiem! — Tamura majestātiski sakrustoja rokas uz krūtīm.

Un tad pēkšņi viņam aiz muguras parādījās Goemons, kurš, pēc mūsu domām, patlaban kopā ar Kisako mierīgi atpūtās Japāņu jūras krastā.

Klātesošo ausis plosīja viņa čerkstošā balss, kas atgādināja ilgi neeļļotu bremžu kaukšanu:

— Vai jau laiks?

— Vēl ne… — Tamura mehāniski atbildēja un kļuva bāls kā līķis.

Premjerministrs nodrebēja un aizklāja ar rokām acis, pūlēdamies aizgaiņāt šausmīgo rēgu.