Rītdienas nolaupītāji

NAFTAS BOJĀ EJA

1

Visi, kas atradās mašīnā, izlēca ārā un pameta mani vienu. Es jau nodomāju, ka viņi tā rīkojušies tāpēc, ka nedarbojas motors, bet, kad vējstiklu sadauzīja akmens, sapratu, kas notiek. Bija sākusies kauja. Tas, kurš runāja caur degunu, tūlīt atgriezās un izvilka mani no mašīnas. Bet tad kāds iebelza viņam ar nūju pa galvu, un viņš ar pārsistu galvaskausu novēlas zemē. Es tūlīt metos krūmos.

Acīmredzot tā vēl nebija kauja, bet gan priekšējo vienību sadursme. Kādi divdesmit spēcīgi puiši, kuri atgādināja smagā svara bokserus, cīnījās uz dzīvību un nāvi. Gaisā zibēja nūjas, maisi ar smiltīm un skrotīm, iezibsnījās mednieku naži.

Es noslīgu uz ceļiem. Kaklā sakāpa nelabums.

Bet pēkšņi mani sagrāba aiz padusēm un es jau karājos gaisā, pat nepaguvis izstiept kājas. Uzvēdīja sviedru un asiņu smaka. Šie nebija tie paši puiši, kas iegrūda mani mašīnā. Mani aizstiepa līdz mežmalai, kalna pakājē.

Man aiz muguras kautiņš joprojām turpinājās.

Koku paēnā bija novietotas divas lielas automašīnas. Pie tām stāvēja vairāki vīrieši.

— Nu, vai izrēķinājāties ar šiem bandītiem? — viens no viņiem jautāja angliski.

— Pilnīgi vēl ne, — atbildēja tie, kuri mani bija atstiepuši līdz šejienei un tagad nometa zemē. — Nu, labi, mēs aiziesim piebeigt tos, kas palikuši dzīvi.

Viņi skriešus metās augšā pa stāvo nogāzi.

— Toda san, — gara auguma vīrietis uzrunāja mani japāņu valodā, — brauksim. Jūs taču zināt, kur atrodas Goemons?

2

Es jau kaut kur biju redzējis šo pretīgo purnu. Bet, kad aiz garā vīrieša muguras iznira man pazīstams stāvs, es aiz pārsteiguma iesaucos.

Manī ar ciešu skatienu raudzījās firmas «Univer- sal» bijušais direktors, kas pārzināja plānošanu, — Asi varas kungs. Bet garais bija tas pats, kas iesita man pa galvu ar «Melno Džeku», kad mēs abi ar Goemonu braucām uz Hakonē.

— Toda, — Asivara, acīm ieziboties, sacīja, — nekavējoties jāsameklē šis briesmonis un jāsāk attiecīgi rīkoties. Viņš un Daidzo Tamura iztraucējuši mieru uz Zemes.

— Jums gan vajadzētu kaunēties izrunāt vārdu «miers», — es pēkšņi šausmīgi saskaitos. — Sakiet labāk, cik jūs par uzticīgu kalpošanu esat saņēmis no CIP? Mieru! … Kā jūs uzdrīkstaties! Hitlers arī solīja tautām, ka iestāsies miers pēc tam, kad viņš būs iekarojis Eiropu. Kam gan vajadzīgs miers, kas slacīts ar asinīm…

— Labāk apklusti, — garais sacīja. — Zēl, ka nav laika, citādi es sašķaidītu tavu galvaskausu… Mums vajadzīgs Goemons. Mums viņš vajadzīgs, lai saglabātu mieru uz Zemes.

— Bet es domāju, ka labāk, lai viņš paliek pie Ta- muras, nekā nokļūst pie tādiem kā jūs, — es kliedzu, šņākdams aiz dusmām. — Ja Goemons nokļūs jūsu rokās, tad jūs pastrādāsiet ne tādas nelietības vien!

— Vai tu zini, kas tas ir? — garais tips piebāza man pie deguna kādu dīvainu priekšmetu.

Kad vērīgāk uz to palūkojos, mans izbrīns pārvērtās šausmās: tā bija nūja ar resnu ķēdi, kuras galā karājās lode tenisa bumbiņas lielumā ar asiem izciļņiem visapkārt.

— Tas ir ierocis, kas lietots viduslaikos Eiropā. To sauc par «rīta zvaigzni», — garais pavīpsnāja. — Nekas, mēs varam iztikt arī bez pistolēm. Mūsu senči atstājuši mums jauku mantojumu. Kad uzsitīsim pa tavu pauri, galvaskauss pāršķelsies vidū pušu kā pārgatavojies arbūzs. Nu, vai pateiksi, kur atrodas Goemons?

— Kā es to varu zināt? Vai tad viņam kāds spēj pakaļ izskraidīt? Viņš sadusmojās par to, ka Tamura nekādi nespēj noorganizēt viņa tikšanos ar imperatoru, un kaut kur pazuda.

No pils atskanēja kliedzieni. Es paskatījos uz to pusi. No cietokšņa sienām šāva ar lokiem, svieda lejā akmeņus. Acīmredzot bataljons, kas slēpās mežā, devies uzbrukumā. Es redzēju, kā triecienvienības kareivji, kuru augumi no tālienes izskatījās pavisam sīki, rāpās augšā pa pils mūriem.

— Te kļūst ļoti trokšņaini, — Asivara nodrebinā- damies sacīja.

— Jā, brauksim. Izrunāsimies no sirds mājas apstākļos. Dzīvoklī mēs būsim drošībā, tur mūs neviens nesameklēs, — garais tips pasmīnēja. — Bet, ja tu, puis, spītēsies, mēs tur atradīsim speciālistu, kas vienā mirklī atraisīs tev mēli.

— Ja jūs gribat vienoties ar Goemonu, tad jārīkojas pavisam citādi. Jāgriežas ar aicinājumu pie visiem cilvēkiem, pie visas pasaules …

— Ei, — garais uzsauca šoferim, — ko jūs tur rakņājaties? Vēl joprojām neesat salabojuši motoru?

— Vēl ne… — aiz vaļā atvērtā motora pārsega parādījās šofera galva. Šoferis bija amerikānis. Seja saspringta, uz vaigiem eļļas plankumi. — Neko nesaprotu, viss it kā būtu kārtībā …

— Neko jūs tur neizdarīsiet, — es sacīju. — Pārāk vēlu…

— Klusē! — garais iebrēcās. — Piezvaniet uz štābu, lai atsūta mašīnu, kura ir kārtībā, un lai tā gaida mūs uz šosejas. Bet līdz šosejai aiziesim kājām.

— Neviena mašīna jums pakaļ neatbrauks! — es kliedzu.

Vienīgi es sapratu, kas noticis. Goemons… Viņš taču nevar paciest troksni. Toreiz pēc pils bombardēšanas ar akmeņiem viņš šausmīgi saniknojās, jo viņam nebija ļāvuši lasīt gudras grāmatas. Viņš saniknojās un panāca to, ka mūsu pasaule kļuva mazliet klusāka, jo motori pārtrauca darboties …

— Ja neticat, pamēģiniet aizdedzināt benzīnu, — es turpināju.

Šoferis izbrīnījies paskatījās uz mani. Pēc tam viņš pieskrēja pie mašīnas pakaļējā spārna, atskrū- vēja benzīna tvertnes vāciņu, iebāza iekšā lupatu.

— Pavisam normāls benzīns, — viņš sacīja, paostīdams lupatu. — Un smaka arī normāla.

— Bet pamēģiniet aizdedzināt..

Viņš nolika lupatu zemē patālu no mašīnas un izvilka no kabatas šķiltavas. Taču tās arī nedarbojās,

— Liekas, nav vairs benzīna, — šoferis sacīja.

— Še ņem manējās, — garais pastiepa viņam savas šķiltavas.

— Gāzes šķiltavas neder, — es paskatījos uz garo tipu. — Šādām šķiltavām nepieciešams butāns, bet to ražo no naftas. Vai kādam nav sērkociņi?

Man bija taisnība — gāzes šķiltavas nedarbojās. Šoferis nobālēja.

Asivara iedeva sērkociņu kastīti. Sērkociņš iedegās ar savādu blāvu liesmu. Šoferis piesardzīgi pielika to pie lupatas. Lupata neaizdegās.

Tad šoferis aizkaitināts iegrūda sērkociņu lupatai pašā vidū. Sērkociņš iečūkstējās un nodzisa.

— Nu, vai redzējāt? — es iesaucos. — Vai tagad saprotat, ko spēj Goemons? Cik viņš ir varens …

— Ko lai mēs iesākam? — Asivara vaicāja.

— Un jūs jau ārdījāties par to vien, ka sprāgstvielas iesaldētas? — mana sirds līksmoja. — Bet tagad arī nafta, benzīns … Viņam tas viss ir tīrais nieks …

— Bet ko tad lai mēs darām, ja nevar izsaukt ne mašīnu, ne helikopteru? — garais tips bija galīgi apjucis. — Acīmredzot vajadzēs vilkties kājām. Līdz elektriskā dzelzceļa stacijai ir diezgan tālu, taču kas cits mums atliek.

— Vai esat pārliecināts, ka elektriskie vilcieni kursē? — es nenocietos nepajautājis. — Tas, kas izdarīts ar benzīnu un naftu, droši vien nav Goemona pēdējā kaprīze. Viņš vēl daudz ko citu …

— Bos! — otrās mašīnas šoferis iesaucās. — Tiek pārraidīts speciālziņojums. Pa radio mūs informē, ka ANO nolēmusi sūtīt uz Japānu ārkārtēju komisiju.

— Novēlojušies, — es noburkšķēju. — Viņiem tagad vajadzēs jāt ar zirgiem un šķērsot okeānu ar buriniekiem. Kā jūs domājat, cik ilgs laiks paies, līdz viņi sasniegs Japānas krastus? …

Man pēkšņi kļuva pavisam baisi. Es apsēdos uz akmens un aizklāju ar rokām seju.

3

Jā, naftas sastāvs bija mainījies. Vienīgi smaka palikusi tā pati. Citādi nafta ne ar ko neatšķīrās no pavisam parasta ūdens.

Transporta līdzekļi, kuri darbojās ar iekšdedzes dzinējiem, bija paralizēti. Funkcionēja tikai nedaudzas no seniem laikiem saglabājušās tvaika lokomotīves un tvaikoņi. Padomju un amerikāņu atomzemūdenes arī pagaidām vēl kursēja.

Šajā liktenīgajā dienā miljoniem Tokijas iedzīvotāju kļuva par šausmīgu notikumu aculieciniekiem.

Pulksten trijos pēc pusdienas visos namos nodzisa gaisma. Neviens lifts vairs nedarbojās.

Ielas aizsprostoja mašīnas, kuras pēkšņi bija apstājušās. Automašīnu laikmetam bija pienākušas beigas. Vairāk nekā pieci miljoni vieglo automobiļu pārvērtās par metāla lūžņiem. Iestājās vispārējs klusums. Nafta bija gājusi bojā. Un reizē ar to gāja bojā arī trokšņainā divdesmitā gadsimta civilizācija, kuras attīstība bija balstījusies uz naftu.