UZBRUKUMS

1

Visas sprāgstvielas — gan milzīgo megatonnu bumbu nāvējošais pildījums, gan niecīga pulvera kripatiņa nevainīgajās bērnu plaukšķenēs, — kļuva absolūti nederīgas. Šur tur pasaulē sākās nemieri.

Vienīgi Japānā pagaidām nekas īpašs nenotika.

Daudz nelabvēlīgāka situācija izveidojās tajās zemēs, kur sabiedrības dzīvi ietekmēja astronomiski lielie bruņošanās rūpniecībai atvēlētie asignējumi.

Ņujorkas un Londonas fondu biržas pārplūdināja kara rūpniecības akcijas, kuras centās likvidēt, jo tām vairs nebija nekādas vērtības. Vispirms tur parādījās lielāko ķīmiskās, elektrotehniskās, aviācijas, alumīnija, naftas rūpniecības un kuģu būves firmu akcijas. Pēkšņā «vispārējā atbruņošanās» radīja ekonomikā inflācijas draudus.

Neraugoties uz visu to, Japānas fondu biržā stāvoklis vēl bija samērā mierīgs. Tika pārdotas vienīgi ķīmiskās rūpniecības kompāniju un to uzņēmumu akcijas, kuri ražoja ieročus. Cenu krišanās Ņujorkas biržā mūs vēl pagaidām neietekmēja. Taisnību sakot, celtniecības firmu akciju kurss gan sāka stipri svārstīties. Tika izteiktas prognozes, ka celtniecības uzņēmumiem būs jācieš lieli zaudējumi, jo dinamīts bija kļuvis tikpat «neiedarbīgs» kā visas pārējās sprāgstvielas.

2

Amerikas dienvidrietumu štatos sākusies policistu likvidēšana, — Kisako, šķirstīdama laikrakstus un brīdi pa brīdim noglāstīdama Goemonam galvu, sacīja.

— Policistu likvidēšana? — es pārjautāju. — Ko tad tas nozīmē?

— Nu … tas ir … tāpat kā biržā … kad likvidē akcijas … Tpū, sasodīts, es gribēju teikt, ka visi policisti iesniedz atlūgumus. Viņi paziņojuši, ka pašreizējā situācijā nevarot izpildīt savus dienesta pienākumus …

— Ahā, skaidrs. Amerikāņu policistiem vienīgais ierocis līdz šim bija pistoles. Es atceros: pat daži Ņujorkas laikraksti kritizēja savus policistus par to, ka tie pārāk daudz šauj. Lai gan dienvidu štatos, kur bieži linčo nēģerus, viņi bez pistolēm nekādi nevar iztikt.

— Bet mūsu policisti droši vien pat neprot šaut, kaut arī vienmēr nēsā sev līdzi pistoles.

— Tev taisnība, — es pamāju ar galvu. — Viņi šāvuši tikai vienu reizi — Pirmā Maija demonstrācijas laikā pils laukumā. Ar gumijas nūju var daudz parocīgāk rīkoties. Ieradumam liels spēks.

— Bet Arizonā parādījušies gangsteri — loka šāvēji. Jau notikuši vairāki iebrukumi bankās … Turklāt te rakstīts, ka viņiem esot arī floretes, — Kisako sacīja.

— Loka šāvēji? Vai tā ir viņu iesauka?

— Tad nē jau, te rakstīts skaidri un gaiši — loka šāvēji. Bez pēdiņām. Varbūt tā ir drukas kļūda.

— Ahā, es saprotu, tā nav nekāda drukas kļūda, viņi gluži vienkārši ir apbruņoti ar lokiem un bultām.

— Ak tad tādas tās lietas… Laikam tuvojas rubīna huligānu laikmets..

— Vai tu kādreiz esi dzirdējusi, ka huligāni staigātu apkārt, ar rubīniem izgreznojušies? Tu kaut ko putro! Ja gribēji teikt — Robiņa Huda laiki, tad tā arī būtu teikusi.

— Es jau arī saku. Tikai Goemoniņš man galīgi sajaucis galvu ar savu dīvaino valodu.

Un šajā brīdī šis Goemoniņš, kura kailo galvvidu Kisako visu laiku glaudīja, pēkšņi kļuva pavisam sarkans, mirkšķināja acis un, plati atplētis muti, smagi elsoja.

— Kisako, kas viņam kait? — es norūpējies vaicāju. — Varbūt tā ir kāda lēkme? Vai viņš neslimo ar krītamo kaiti?

— Nē, tas nav nekas sevišķs, — Kisako atbildēja un pakasīja viņam aiz auss. — Viņam gluži vienkārši ļoti patīk, ja pakutina pliko pakausi. Viņš visu laiku to vien prasa — pakasi, paglaudi…

Taču es biju nobijies ne pa jokam. Ar Goemonu notika kaut kas nelāgs. Viņa lūpas trīsēja. Varbūt viņam trūkst gaisa?

— Kisako, liec viņu mierā! Vai neredzi — cilvēkam slikti. Kas viņš tev ir — kaķis vai suns?

— Nepiesienies, man pašai tas ļoti patīk, — Kisako pavisam mierīgi atteica. — Atceros, kad biju maziņa, mūsu ciemā bija dieva tēls. Tas izskatījās ārkārtīgi mīlīgs — gluda gluda galviņa, spīdēja spožāk nekā saulīte, nu taisni tāda pati kā Goemoniņam. Es viņu briesmīgi iemīlēju. Atceros, reizēm pieeju klāt un sāku glaudīt. Glaudu un glaudu …

— Vai tu jocīga vai esi kļuvusi — glaudu un glaudu! — es saskaitos. — Vai tev patiešām nemaz nav sirds? Ja nu viņš pēkšņi no …

— Nu vai zini, kas tev nāk prātā? … Nekas ar viņu nenotiks. Tiesa, tēvocīt, — tev taču tas patīk, vai ne, un tu nepavisam negatavojies mir …

— A-a-a, — Goemons pēkšņi iekunkstējās.

Es, pagalam pārbijies, skatījos uz viņa plati atplesto muti, uz viņa krūtīm, kurās viņš, kā man šķita, slāpdams centās vēl pēdējo reizi ievilkt gaisu.

— A-a-a …

— Kas ar viņu notiek? Goemon, Goemoniņ, mīļais, kas tev kait? …

— Tūlīt tas beigsies. Vēl tikai mazliet mazliet jāpaciešas, — Kisako, tikpat mierīgi kā iepriekš, sacīja.

— A-a-apči!

Nevis Goemonam, bet man kļuva nelabi.

Pērkona dārdienam līdzīgs šķaudiens satricināja sienas. Goemona seja tūlīt atkal atguva normālu krāsu. Viņš acumirklī aizmiga.

— Viņš ir šausmīgi jocīgs, vai ne? — Kisako piebilda, gādīgi noslaucīdama viņam degunu ar grīdas lupatu. — Viņš saka, nekas viņam nesagādājot tik lielu baudu kā šķaudīšanās.

Durvīs parādījās mūsu sakaru dienesta darbinieks, kurš pasniedza man angļu laikrakstu.

— Kur ir Tamura sensej s? — viņš satraukts vaicāja.

— Blakus istabā. Viņš patlaban kaut ko pārdomā un tāpēc lūdza viņu netraucēt, — es atbildēju. — Vai kas atgadījies?

— Nezināmu ļaundaru grupa iebrukuši firmas «Universal» laboratorijā, kas atrodas Asigasaki. Laboratorija izdemolēta. Prezidents nolaupīts …

3

Bija jau ļoti vēls.

Tamura paziņoja, ka pats nolēmis doties uz sagrauto laboratoriju, lai gan līdz šim viņš tikai ārkārtīgi retos gadījumos mēdza atstāt savrupmāju. Droši vien arī viņam jau bija apnikusi šī vientuļnieka dzīve.

Mēs nokāpām lejā pa kāpnēm līdz nelielam līcītim, kuram nevarēja piekļūt neviens svešinieks, iesēdāmies motorlaivā un izbraucām atklātā jūrā. Tur mūs uzņēma hidroplāns un nogādāja Enosimo. No turienes mēs automašīnā drāzāmies uz Asigasaki. Šis nakts brauciens man ļoti atgādināja piedzīvojumu filmas epizodi. Taču es jau sen biju ievērojis, ka visām izcilajām personām, visiem dižvīriem un bosiem patīk gluži kā maziem bērniem spēlēt teātri. Viņiem droši vien ir dzelzs nervi. Parasts cilvēks ne pa kādu naudu nevēlētos nakts vidū saldēties atklātā jūrā un trīcēt aiz bailēm nelielā hidroplānā, kas, riskēdams novirzīties no kursa, lido zemu virs tumšajiem viļņiem. Un tikai tāpēc, ka viņiem ir dzelzs nervi, šie ļaudis arī kļūst par bosiem un ievērojamiem aizkulišu darboņiem.

Braucot automašīnā uz laboratoriju, es pāršķirstīju laikrakstu, kuru man bija iedevis sakaru dienesta darbinieks.

Un tūlīt uzmanību saistīja dīvains virsraksts: «D.D.T. nācis klajā ar otru paziņojumu!»

Ieskatījies uzmanīgāk, es līdzās pirmajam «D» pamanīju mazo «r» burtu: «Dr». Nezinu, kādā sakarībā angļu laikraksts Tamuram bija piešķīris doktora grādu.

«Doktors Daidzo Tamura paziņoja, ka sprāgstvielu iesaldēšanai sekos ķīmisko, bioloģisko un radioaktīvo ieroču, kā arī napalma bumbu iesaldēšana.»

«Ahā, nu man ir skaidrs,» es nodomāju, «kāpēc vakar Tamura līdz pašai zemei klanījās Goemona priekšā.»

Tie nu bija īsti brīnumi! Kā gan var paralizēt indīgās gāzes, baktērijas, radioaktīvos elementus un napalma bumbas, kurās izmanto sabiezinātu benzīnu? Pieņemsim, ka sprāgstvielas, iedarbojoties uz tām ar noteiktas frekvences viļņiem, vairs nesprāgst. Starp citu, es arī to ne visai labi izprotu, taču spēju noticēt. Bet viss pārējais?..

Pie laboratorijas ēkas bija novietojušās policijas mašīnas, tāpēc mēs piebraucām pie vārtiem, kas atradās aizmugurē.

Laboratorijā ieraudzījām šausmīgu ainu. Izskatījās, it kā te būtu plosījusies viesuļvētra: aparāti bija sadauzīti gabalu gabalos, seifi uzlauzti un apgāzti otrādi, grīda piebārstīta ar stikla lauskām un papīru strēmelēm. Šur tur varēja manīt asins plankumus.

Kāds jauns laborants, kuram baltais uzsvārcis bija saplēsts driskās, zem acs rēgojās milzīgs zilums un no deguna tecēja asinis, sniedza mums paskaidrojumus.

— Viņi te iebruka apmēram pulksten deviņos vakarā … Kādi divdesmit, trīsdesmit cilvēku. Visi zaļoksnēji, spēcīgi, gluži kā profesionāli cīkstoņi… Starp viņiem bija daudz ārzemnieku …

— Vai viņi jūs izprašņāja?

Tamura pārlaida skatienu telpai, kur viss vēl liecināja par notikušo kautiņu.

— Kā gan citādi, nu, protams, ka izprašņāja! Nostādīja visus darbiniekus vienā rindā un sāka apstrādāt ar dūrēm. Pieprasīja, lai mēs atklājam viņiem jaunā ieroča noslēpumu.

— Interesanti, kā viņi saoduši, ka man ir sakari ar jums? … — Tamura vaicāja.

— Par to nu gan nav jābrīnās! — es iejaucos starpā. — Vai tad jūs esat aizmirsuši Asivaru, bijušo direktoru?

— Turklāt, liekas, ka … — laborants šausmīgi svepstēja, jo viņam bija izsisti priekšējie zobi. — Liekas, ka nolaupīts laboratorijas vadītājs un visi vadošie speciālisti.

— Laboratorijas vadītājs? — Tamura izbrīnījies sarauca uzacis. — Bet es esmu dzirdējis, ka esot nolaupīts firmas prezidents.

— Jā, arī prezidents, tikai viņš atradies savā mājā, — viens no miesassargiem sacīja. — Turklāt apmēram tajā pašā laikā izdarīts iebrukums firmas «Universal» Tokijas loboratorijā.

— Hm… — Tamura uz brīdi iegrima domās un tad turpināja. — Es to paredzēju, taču nevarēju iedomāties, ka viņi sāks rīkoties tik ātri.

— Sakiet, kas notiks ar mūsu priekšnieku un prezidentu? — iejautājās laborants, kura seja bija kļuvusi dzeltenzaļa. — Mēs taču patiesībā nekā nezinām par jaunā ieroča būtību. Mēs viņiem tā ari pateicām, bet viņi… Ziniet, viņi varbūt gribēs jūs šantažēt, jo viņu rokās tagad ir ķīlnieki.

— Ko lai dara, iespējams, ka mums nāksies šo to upurēt. — Tamura dzedri sacīja. Es nodrebinājos.

— Kur koku cērt, tur skaidas lec. Starp citu, jāpanāk, lai upuru būtu iespējami mazāk… Paklausieties, — Tamura pievērsās vienam no saviem rokaspuišiem.

— Aizejiet uz mūsu mašīnu un dodiet pa telefonu rīkojumu steidzīgi sasaukt kopā visus senās kara mākslas speciālistus — paukošanas, džiu-džitsa, karatē, nindzja meistarus. Mums ar viņiem ir noslēgta īpaša vienošanās. Nekavējoties izziņojiet trauksmi.

Загрузка...