Saeculum

Urzula Poznanski

Saeculum

Spriedzes romāns

Tu domā, ka tas ir nevainīgs ceļojums pagātnē tikai spēle. Taču tad pagātne tevi satver un vairs nelaiž vaļā. Vai patiešām atdzīvojies sensens pareģojums un lāsts?

Bastianam nepavisam nešķiet aizraujoši pavadīt piecas dienas dziļā mežā, kilometriem tālu no tuvākās apdzīvotās vietas un dzīvot kā viduslaikos bez elektrības un mobilā telefona. Larpā brīvdabas lomu spēlē viņš piedalās tikai Sandras dēļ…

īsi pirms prombraukšanas, kad dalībnieki vairāk uzzina par slepeno spēles norises vietu, atklājas pirmās larpa organizatoru kļūdas.

Nomaļais kalnu apgabals, kurā norisinās krāšņā spēle, acīmredzot ir nolādēts.

Leģenda, ko sākumā gandrīz neviens neuztver nopietni, tomēr izrādās patiesa.

Nevainīgs ceļojums pagātnē pēkšņi izvēršas par nāvējošu cīņu ar laiku.

Vai mežs patiesi ir nolādēts?

Ko tikai cilvēki nedara mīlestības dēļ: galvenais varonis pat ir gatavs doties līdzi draudzenei uz “viduslaikiem”. Urzula Poznanski spēlējas ar fikciju, realitāti un bailēm. Saistošs stāsts, kurā autore atstāj daudz vietas minējumiem. Norādes un mājieni dod iespēju lasītājiem pašiem kombinēt faktus un izvirzīt teorijas. Kas notiek, kad jautri iesākusies spēle kļūst par skarbu realitāti, kad izdomātā pasaule pārvēršas par rūgtu īstenību un rada dzīvības briesmas. Atvaļinājumam vai ceļojumam piemērota un aizraujoša lasāmviela.

Lisa Zēnere ( http://viennarama.at )

Ak mans Dievs! Šī grāmata ir absolūts grāvējs. Sāku to lasīt, jo mani bija pilnībā apbūris jau pirmais Urzulas Poznanski spriedzes romāns Erebos. Lai gan biju jau sagatavojusies un gaidīju ļoti daudz no Saeculum, tomēr Urzulas meistarība un fantastiskais stāstnieces talants atkal mani pārsteidza.

Mimī Lundstroma ( www.goodreads.com )

Vaau! Satriecoša grāmata! Neticami! Sākums šķita mazliet gauss, bet beigas ir ko vērtas, ticiet man! Ar nepacietību gaidu nākamo Poznanski grāmatu! Šis ir pirmais viņas darbs, ko izlasīju, un tas man patiesi patika! Viegli lasāms, spraigs un intriģējošs mazliet mīlestības un skaudības. Autore patiesi spēj noturēt uzmanību tā, ka elpa aizraujas! Aizved līdz satraukuma galējai robežai un tad maigi aizšūpo līdz beigām! Vaau!

Pamela Čapa ( www.goodreads.com )

Pēc Erebos, kas, manuprāt, ir ģeniāla grāmata, degu nepacietībā izlasīt ari Saeculum. Dodu grāmatai piecas zvaigznes, jo tā ir tik ļoti skaaaaaaisti šaaaaaaušalīga! Man patiesi bija bail. Iztēlojos, kā tur mežā viņi jūtas. Dienā lasot vēl nekas, bet tiklīdz satumsa… Neuzdrošinājos pat iet uz vannasistabu, šķita, ka atriebīgais mirušā gars gaida mani aiz durvīm.

Stefija ( www.goodreads.com )

Spriedze un nervus kutinošas ainas garantētas! Man patika ideja par lomu spēli mežonīgā apkaimē un leģendu par mežam uzliktu lāstu. Pava­dīju vairākas negulētas naktis, jo bija grūti atrauties no grāmatas. Autore parāda, kā mainās cilvēki, kad nonāk bezizejas situācijā un viņus pārņem nāves bailes. Uz ko viņi tad ir spējīgi! Iesaku izlasīt!

Marie ( www.goodreads.com )

Veltījums maniem tuviniekiem tēvam, kas mīlēja mežu, un tantei un onkulim, kuri mums iemācīja, cik tas ir īpašs.

mans Dievs, cik daudz asiņu!

-Viņš mirst. Man šķiet, viņš

mirst.

- Kur ir zobens?

- Guļ uz kāpnēm.

- Tur tas nevar palikt.

\ Ak Dievs, es gribu beidzot

izkļūt no šejienes.

- Mēs nebildīsim ne pušplēsta vārda par to, kas te

notika, skaidrs?

- Bet kas būs, ja viņš… man šķiet, ka…

- Par to es parūpēšos. Nebaidies!

au no tālienes Bastians dzirdēja zobenu šķindoņu. Tā nāca no pils mūra puses, no turienes, kur valdīja vislielākā burzma. Kaut kur šajā ļaužu masā vajadzēja atrasties Sandrai. Meitene bija pazudusi, kamēr viņa uzmanību uz mirkli novērsa kaltētie augi.

Bastians pabīdīja brilles uz augšu un izberzēja acis. Iepriekšējo nakti viņam būtu vajadzējis atvēlēt miegam, nevis mācībām. Turklāt nekur visā šajā viduslaiku tirgū nebija dabūjama kafija. Tikai medalus, miestiņš un augļu sulas. Ak jā, vēl nedrīkstēja aizmirst arī mīlas dzērienus. Bastians pasmaidīja. Pie kādas buršanās piederumu bodītes Sandra bija pagrūdusi viņam zem deguna flakonu, no kura dvašoja uzmācīgs vaniļas aromāts.

- Viens malks, un tu man piederēsi uz mūžiem, meitene no­čukstēja un no sāniem uzlūkoja viņu. Nākamajā mirklī viņa jau bija nozudusi starp tirgus apmeklētājiem, kuri straumēm plūda uz cīņu izrādes vietu.

Bastians nolaida brilles atpakaļ uz deguna un centās pūlī saska­tīt Sandras gaišās cirtas.

- Vai tu kādu meklē? Viņam ceļā nostājās apaļīga, tumšma­taina meitene; viņas garā, melnā kleita vizuļoja saules gaismā. Bastiana skatījumā viņa varēja būt divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus veca, bet ar acu zīmuli ievilktie loki uz plakstiņiem bija tik plati, ka padarīja meiteni vecāku, nekā viņa patiesībā bija. Vai gribi zināt, ko tev sagatavojis liktenis un nākotne? Viņa bez cere­monijām satvēra Bastiana roku un pavērsa to ar plaukstu uz augšu.

- Nē, es gribu zināt, kur palikusi mana draudzene, Basti­ans teica, kamēr meitene ar īsu, saplaisājušu nagu vilka pa viņa plaukstas līnijām.

- Kā viņa izskatās?

- Apmēram tikpat gara, cik tu, slaida, tērpusies viduslaiku ņieburkleitā. Sarkanā ar melnu.

- Pagaidi… es kaut ko redzu… tev ir ļoti izteikta sirds līnija… personai, kuru tu meklē, ir cirtaini, tumšblondi mati, pareizi? Zaļas acis. Un viņas vārds ir Sandra.

Bastians apmulsis atrāva atpakaļ roku. Vai tas ir kāds triks? Atzīsties!

Svešiniece viņu nopietni uzlūkoja. Tas nav nekāds triks. Es šo meiteni pazīstu. Viņa te mirkli uzkavējās un tad devās tālāk uz turnīra laukumu. Nupat kā sākās cīņas. Pie tās tur zemās sienas tev jāpagriežas pa kreisi. Meitene atkal saņēma viņa roku un rūpīgi to aplūkoja. Uz viņas pirkstu kauliņiem Bastians pamanīja tumšzilas zīmes uzzīmētas vai ietetovētas.

- Tev tuvojas kaut kas jauns, kaut kas liels, viņa murmināja. -Ja nebūsi piesardzīgs, tas tevi pilnīgi izsitīs no līdzsvara un apraks zem sevis.

Bastians parāva atpakaļ roku un pasmaidīja. Mans fizioterapi­jas eksāmens. Tas vēl ir par maigu teikts.

Taču meitene neatbildēja viņa smaidam. Es nejokoju. Ja es saku kaut kas liels, tad tā arī domāju. Tev jābūt piesardzīgam. Ja gribi, es tev izzīlēšu ar rūnām. Tas ieviesīs skaidrību.

Nu protams. Es domāju, ka man jau pietiek skaidrības.

- Kā vēlies. Bet, ja gadījumā pārdomā, pavaicā pēc manis, mani te visi pazīst. Meitene atkal saņēma viņa roku, bet šoreiz, lai to paspiestu. Es esmu Doro.

- Bastians.

- Es zinu.

Viņš iekšēji pavīpsnāja. Ar savu raupjo balsi, dziļi novietotajām acīm un uzrautajām uzacīm, kas atgādināja brūnus, treknus kāpu­rus, Doro bija tipiska gadatirgus burve. Tomēr Bastians ar spēku izrāva roku no viņas tvēriena, kas bija mazliet par spēcīgu, lai šķistu patīkams. Viņa pamāja ar galvu, it kā neko citu nebūtu gaidījusi.

Bastians laipni pamāja pretī un bija priecīgs, ka atkal varēja pazust pūlī. Vismaz vienu Doro padomu viņš ņēma vērā un, apgājis zemo mūri, devās turnīra laukuma virzienā. Viņš izlauza sev ceļu cauri bālādainu vīru baram. Tie bija līdz viduklim kaili, tērpušies

- Nepārdzīvo, to var ātri apgūt, ja apstākļi prasa. Vai Sandra tev nepastāstīja, ka atbilstošā kostīmā šajā gadatirgū ieeja ir par brīvu?

Kostīms, vēl viens vārdiņš no tās pašas sērijas. Jā, bet man taču nav… kostīma. Un, ja nopietni, tas taču maksā vairāk nekā ieejas biļete.

- Gudrs čalis, goda vārds! noteica Šteinhens.

Viņš pārmaiņus uzlūkoja Bastianu un Sandru. Cik ilgi jūs pazīs­tat viens otru? Acu samirkšķināšanās liecināja, ka viņš labprāt uzzinātu detaļas.

Bastians apmulsis izbrauca ar pirkstiem caur matiem. Ne īpaši ilgi. Dažas nedēļas.

- Sešas. Tas ir… mēs esam satikušies reizes četras, jautrā balsī paskaidroja Sandra. Mēs iepazināmies universitātē. Tā laikam ir vienīgā vieta, kur sastopams Bastians. Parasti viņš ir ieracies savās grāmatās un mācās. Viņam reti atrodas laiks kaut kur iziet.

- Turpretī tev tā nekad netrūkst, cik man zināms, Šteinhens viņu ķircināja. Atzīsties, mediķos tu iemaldījies tikai tāpēc, lai nocopētu kādu nākamo galveno ārstu.

Sandra jokodamās iebelza viņam pa ribām. Kaut ko tādu es nekad nedarītu. Viņa uzsmaidīja Bastianam. Paskaties taču uz viņu: vai students nav pelnījis ko labāku nekā kļūt par istabā tupē­tāju? Man šķita, ka viņš pārāk reti dabū ieelpot svaigu gaisu, tāpēc nolēmu: kaut kas jāmaina.

Bastians cerēja, ka viņš ir nosarcis tikai iekšēji. Tas, ko Sandra teica, izklausījās pēc atzīšanās, ka viņi ir pāris un viņam pret to nebija iebildumu. Nē, protams, ne, gluži pretēji. Bet… vēl jau tas tā nemaz nebija.

- Svaigu gaisu? smaidīdams pārjautāja Šteinhens. Tu domā, tādu īstu zirga devu svaiga gaisa?

Manāmi uzjautrināta, Sandra uzlūkoja Bastianu. Ļoti daudz. Cik vien viņš spēj sevī iedabūt.

Abi iesmējās. Bastians acīmredzot kaut ko bija palaidis garām. Droši vien kādu viņam nesaprotamu viduslaiku asprātību.

- Tādā gadījumā atliek tikai cerēt, ka viņš panes svaigu gaisu, smīnēdams sacīja Šteinhens.

Apkārt stāvošie sāka aplaudēt, cīņa bija beigusies. Zilais bruņi­nieks Georgs? žvadzēdams tuvojās Sandrai un Šteinhenam.

- Kur viņa ir? viņš aizelsies jautāja. Georga skatiens klīda pāri skatītāju pūlim. Vai viņas nav pie jums?

- Nē, diemžēl nav, atbildēja Sandra. Vispār tas ir Bastians, es tev par viņu stāstīju. Viņa pastūma Bastianu uz Georga pusi.

- Ļoti patīkami, viņš teica, pat īsti neuzlūkojot Bastianu.

- Atvainojiet, lūdzu, bet vai jūs tiešām nezināt, kur palikusi Līzbeta?

- Nē, atbildēja Šteinhens un arī sāka lūkoties apkārt.

- Vai izrādes laikā viņas te nebija?

- Es tiešām nezinu. Visādā ziņā ne kopā ar mums.

Georga sejā iezīmējās nepatika. Kur jūs viņu pēdējoreiz redzē­jāt?

- Pirms divām stundām viņa vēl bija pie stopa šaušanas stenda un rādīja bērniem, kā pareizi ievietot bultu, pastāstīja Šteinhens.

- Pēc tam es viņu vairs neesmu sastapis.

- Viņa gribēja redzēt cīņu. Es to nesaprotu. Acis piemiedzis, Georgs vēlreiz pārlūkoja apkārtni un, nebildis vairs ne vārda, tikai klusi pie sevis lādēdamies, devās projām.

- Kā to saprast? Bastians jautāja, pārmaiņus uzlūkodams Sandru un Šteinhenu. Kāpēc viņš ir tik nenormāli sanervozējies?

Sandra paraustīja plecus. Tāds ir Georgs. Attiecībā uz Līzbetu viņam piemīt totāla kontrolēšanas mānija.

- Nav nekāds brīnums. Šteinhens iekodās tumšas maizes gabalā un notrausa dažas drupatas no sava mūka tērpa. To tu uzreiz sapratīsi, kad ieraudzīsi Līzbetu. Man šķiet, Georgs visu laiku baidās, ka kāds viņam to varētu nocelt. Viņš iesmējās. Kāda spriedze! Tādiem kā mēs viss ir daudz vienkāršāk, vai ne, Sandra?

Ēna, kas pārslīdēja pār Sandras seju, pazuda tik ātri, ka Bastians nebija pārliecināts, vai vispār ir kaut ko redzējis.

- Visādā ziņā es negribētu mainīties vietām ar Līzbetu, ja to tu domā, viņa paziņoja un atmeta atpakaļ matus.

Turnīra laukumā iznāca nākamais cīnītāju pāris. Garākais no viņiem svinīgi paklanījās publikai, tikmēr mazākais devās pēkšņā uzbrukumā un spēcīgi iespēra pretiniekam pa pēcpusi. Garais ar galvu pa priekšu nogāzās zemē, un skatītāji ieaurojās.

- Larss un Kārpa, paskaidroja Sandra. Pagaidi tikai, te būs ko redzēt!

- Vai tu viņus visus personiski pazīsti? jautāja Bastians. Itin visus šos bruņukreklu nēsātājus?

- Protams. Viņi ir no manas grupas.

- Kādas grupas?

- Manas lomu spēļu grupas. Saeculum.

Viņu sarunu pārtrauca kolektīva publikas ievaidēšanās. Garā­kais cīnītājs Kārpa, ir nu gan vārds! patlaban bija izlaidis no rokām zobenu. Viņš tūļīgi pieliecās un tādējādi izvairījās no Larsa plašā lokā vēzētā cirtiena, kurā bija ielikts tāds spars, ka pats uzbrucējs, griežoties ap savu asi, aizstreipuļoja pa turnīra lau­kumu. Publika locījās smieklos. Abi bruņinieki aizvien par mata tiesu izvairījās viens no otra, atsitās pret iežogojumu, sasitās kopā ar ķiverēm un beigu beigās abi atmuguriski nogāzās zemē. Publika vētraini aplaudēja.

- Vai Saeculum nozīmē “gadsimts”? Bastians centās atjaunot sarunu.

- Jā. Mūsējais ir četrpadsmitais. Tas nosaka pieļaujamās robežas mūsu spēlē.

- Pieļaujamās robežas ko tu ar to domā?

Sandra nopētīja Bastianu no galvas līdz kājām, kritiski novērtē­jot katru viņa apģērba gabalu. Mēs esam lomu spēļu dalībnieki. Meklējam vientuļus nostūrus un tur jā, tieši tur, spēlējam. Piemē­ram, tavi apavi šajā pasākumā būtu kategoriski aizliegti. Adhezīvā aizdare 14. gadsimtā vēl nebija izgudrota, un profilētu zoļu no sin­tētiska materiāla arī vēl nebija. Un tad vēl… ļauj apskatīt džinsi! Ar tiem tu nekādi netiktu cauri nāktos uz vietas novilkt. Meitene piešķieba galvu, sakrustoja rokas uz krūtīm un samirkšķināja acis, it kā gaidītu, ka viņš tiešām novilks bikses un kurpes.

Daļēji uzjautrināts, daļēji samulsis, Bastians iesmējās, un Sandra sāka smieties kopā ar viņu.

-Dažas dienas jau var atteikties no jaunlaiku sasniegumiem, un parasti viens larps* nemēdz būt ilgāks. Sandra satvēra Bastiana roku, īsu mirkli paturēja to savējā un tad noņēma viņa rokas pulksteni.

- Tavs pirmais vingrinājums būs atbrīvošanās no laika spiediena un spriedzes, viņa klusā balsī teica un ar pirkstu galiņiem novilka pār vietu, kur nupat vēl bija atradies pulkstenis. Tagad ir diena. Spīd saule. Vairāk tev nekas nav jāzina. Šajā gaismā Sandras mati atgā­dināja jūru ar medus krāsas viļņiem. Viņas acis Bastianu nelaida vaļā.

Ja tagad mēģināšu šo meiteni noskūpstīt, vai viņa ļausies?

Šai domai sekoja skatītāju aplausu uzliesmojums, kas Sandras uzmanību atkal pievērsa cīņas izrādei.

- Tagad atlikusi vēl tikai Dieva tiesa. Pēc tam mēs varēsim doties kaut ko iekost.

Bastians nebija pārliecināts, vai pareizi sapratis šo terminu.

- Kāda tiesa?

- Dieva tiesa. Viduslaikos cilvēki reizēm nepiekrita tiesas lēmu­miem. Tādos gadījumos viņi labprāt paļāvās uz pārdabiskām zīmēm.

Cīņu arēnas vidū ienāca apaļīgs, nosvīdis tips īpaši greznā, ar zeltītiem izšuvumiem rotātā sjurko. Viņš attina rakstu rulli, pārlaida svarīgu skatienu skatītājiem un sāka lasīt.

- Šeit klātesošā jaunava Matilde tiek apsūdzēta dārga gredzena nozagšanā no savas saimnieces istabām. Nav neviena liecinieka, kas varētu apstiprināt viņas teikto, tāpēc Matilde meklē cīnītāju, kurš piedalīsies divkaujā, lai pierādītu viņas nevainību. Apaļīgais tips norādīja uz kādu aptuveni astoņpadsmitgadīgu gaišmatainu mei­teni ar garām bizēm, kura stāvēja kādu gabaliņu aiz viņa. Kurš grib cīnīties par Matildi? viņš vērsās pie publikas.

- Tā, tā, tik tālu tas aizgājis, nomurmināja Šteinhens. Apcie­tina meitenes.

* LARP Live action role-playing game (angļu vai.) brīvdabas lomu spēle.

No pūļa iznāca garš, labi noaudzis vīrietis un nostājās turnīra laukuma vidū. Viņa stāvu sedza tumšs apmetnis, kura kapuce aiz­ēnoja seju. īsu brīdi vīrietis vienkārši tur stāvēja, it kā domās iegri­mis, tad vienā rāvienā nometa apmetni. Šķita, ka visi skatītāji reizē aiztur elpu.

Matildes glābējam bija nedaudz pāri divdesmit. Viegli smaidī­dams, viņš pārlaida skatienu apkārtējiem un ar zobena smaili nevē­rīgi sāka vilkt gaisā mazus apļus. Lai gan, tāpat kā pirmīt sastaptie skoti, viņš bija atklājis saules stariem savu kailo ķermeņa augš­daļu, grūti būtu iedomāties lielāku atšķirību. Šķita pilnīgi neiespē­jami, ka saule varētu kaut ko nodarīt šim ķermenim. Ar kreiso roku viņš atglauda no sejas garu, gaišu matu šķipsnu, tajā pašā laikā ar zobenu izdarīdams gandrīz vai izaicinošas kustības pretinieka virzienā.

- Un kas ir šis? jautāja Bastians. Zigfrīds pūķu kāvējs?

Sandra uzjautrināta iespurdzās. Ne gluži. Nē, tas ir Pauls, smu-

kulītis, kurš sadomājis pavicināt zobenu.

- Ļoti zemiski no tavas puses, konstatēja Šteinhens. Vienmēr šie aizspriedumi pret mums, lieliskajiem puišiem.

Sandra atkal mīļi iegrūda viņam dunku ribās, ne uz mirkli neiz­laizdama no acīm Paulu. Viņš ir ieziedies ar eļļu, lai muskuļi labāk izceltos. Tie nav nekādi aizspriedumi vistīrākā iedomība un ārišķīgums.

- Es nostājos Matildes pusē, jo cieši ticu viņas nevainībai, skaļā balsī pavēstīja Pauls. Es cīnīšos ar jebkuru, kurš nostāsies man pretī.

Neviens cits no klātesošajiem ieročnesējiem neizkustējās no vie­tas.

-Ja neviens nav gatavs cīņai, es jūs uzskatīšu par sakautiem un uzvarētiem tā, kā ir un vienmēr ir bijis pieņemts.

Neizrādot nekādas nepacietības pazīmes, viņš gaidīja, līdz priekšā iznāca Kārpa un Nātans. Mēs stājamies tev pretī abi kopā! iesaucās Kārpa. Ja tu mūs pieveiksi, tas liecinās par mei­tenes nevainību.

- Lai notiek! Pauls lāgā pat nepaguva izrunāt to līdz galam, kad abi pretinieki metās uz priekšu, uzbrukdami ar asiem, spēcīgiem cir­tieniem, no kuriem viņš vai nu veikli izvairījās, vai arī atvairīja tos ar vairogu. Nebija nekādu šaubu, kurai pusei pieder skatītāju simpātijas.

Visi trīs bija perfekti iestudējuši cīņas elementus. Katrs cirtiens bija precīzs, katrs solis savā vietā, un, kad Pauls atmuguriski paklupa, viņš izpildīja tik meistarīgu pārvēlienu projām no bīsta­mās zonas, ka publika sajūsmā uzgavilēja. Neilgi pēc tam Kārpa un Nātans padevās. Kad finālā uzvarētājs bija daudzkārtīgi paklanījies publikai, cīņa bija galā.

Viņi pagaidīja, līdz izklīst lielākā daļa skatītāju. Tas nenotika nemaz tik ātri, jo vesels bars jaunu meiteņu drūzmējās ap Paulu un gribēja nofotografēties kopā ar viņu, katra atsevišķi, protams.

Pēc tam, augšāmcēlies no kritušajiem varoņiem, trijotnei pie­biedrojās Kārpa. Iedod man padzerties, brāli! viņš norūca.

Šteinhens noraisīja no jostas vēderainu blašķi. Tikai ūdens, mans draugs. Esi tik labs un piepildi to, kad būsi izsūcis sausu!

- Protams. Kārpa atmeta no pieres piesvīdušos matus. Tagad Bastians vismaz zināja, kā viņš ieguvis savu iesauku, jo tieši virs puiša virsdegunes kā trešā acs greznojās fibroma krietna centimetra diametrā. Ideāli apaļa. Bastians centās uz to visu laiku neblenzt, taču šis veidojums kā magnēts pievilka viņa skatienu. Ar lāzeru vai skalpeli tur noteikti varētu kaut ko labot.

Sasodīts! Studijas padarījušas viņu par īstu profesionālo idiotu, kurš jebkuru sastaptu cilvēku domās tūlīt nosēdina medicīnisko manipulāciju krēslā.

- Izbeidz! Bastians norāja pats sevi un tikai pēc citu izbrīnīta­jiem skatieniem saprata, ka viņš to ir izrunājis skaļi.

- Ko izbeigt? jautāja Sandra.

- Neko. Man tikai ik pa brīdim jādabū ārā no galvas tā sasodītā medicīna, tas arī viss.

- Vai redzi? Sandra uzsmaidīja Šteinhenam, un viņas balsī bija saklausāma triumfa pieskaņa. Man bija taisnība. Viņš dosies mums līdzi.

- Uz kurieni es došos jums līdzi?

Pirms Sandra paguva atbildēt, Šteinhens satvēra viņu aiz rokas un pavilka malā.

- Atvaino mūs uz brīdi, mans draugs! Viņš sāka kaut ko stās­tīt Sandrai, bet diemžēl tik klusi, ka Bastians nespēja saklausīt, par ko ir runa. Līdz viņa ausīm atlidoja tikai saraustīti teikumu fragmenti.

- … jāapspriež ar citiem, viņš dzirdēja Šteinhenu sakām. Es domāju, ka tu joko.

Sandra atbildēja, bet tikpat apslāpētā balsī. Viņas vārdus pilnībā pārmāca kūsājošā tirgus kņada.

Bastians stāvēja un lūkojās uz savu kurpju purngaliem, juzda­mies lieks un nevajadzīgs. Viņš apmainījās mulsiem smaidiem ar Kārpu, kurš bija līdz pusei iztukšojis ādas ūdens maisu un tā satura atlikumu tagad izkratīja sev uz galvas.

- … šoreiz īpaši pedantiski, līdz viņam atkal atvējoja daži Šteinhena teiktie vārdi, … nekad nepiekritīs. Pat Bens un Pia saņēma atteikumu. Neviens neko konkrēti nezina. Neapsoli viņam pārāk daudz, citādi…

Turpmāko atkal pārmāca tirgus kņada. No tās puses atskanēja gaviles, jo Pauls, mājot ar roku, atvadījās no saviem faniem. Viņš šķērsoja turnīra laukumu, pa labi un pa kreisi dalot sveicienus.

Tev tuvojas kaut kas liels, pie sevis pasmīnēdams, nodomāja Bastians. Cik ātri gan var piepildīties paredzējumi, ja vien tos pareizi interpretē.

Pauls izlauzās līdz viņiem, uzsita Kārpām uz pleca un ar otru roku atņēma viņam pudeli.

- Tukša! viņš nopūtās, dusmīgi savilka uzacis, nopētīja Kārpas pilošos matus un papurināja galvu. Nelietīga ūdens izšķiešana. Esi tik mīļš un piepildi to, sarunāts? Pauls iespieda Kārpām rokās ādas ūdens maisu. Šajā mirklī viņa acis sastapās ar Bastiana skatienu.

- Sveiki! Mums vajadzētu būt pazīstamiem, vai ne?

Vai vajadzētu? Kamēr Bastians vēl prātoja, vai šī piezīme ir jauka vai savāda, Pauls jau sniedza viņam pretī roku.

- Es esmu Pauls, un, ja tu esi Bastians, Sandra man par tevi ir šo to stāstījusi.

- Vai tiešām? Vai viņa to tiešām darīja?

-Jā. Pauls viņu jūsmīgi uzlūkoja un neizlaida no acīm arī tad, kad Kārpa atnesa piepildītu ādas ūdens maisu un pasniedza to Pau­lam. Viņa skatiens Bastiana izpratnē bija pārāk intensīvs.

- Es domāju, ka patiesībā tavs vārds ir Sebastjans, vai ne?

- Nē, mani vecāki izvēlējās saīsināto variantu. Viņiem šķita, ka tas labāk saskan ar pārējo.

- Ļauj man uzzināt arī to pārējo.

- Stefenbergs.

- Bastians Stefenbergs, Pauls gandrīz ar baudu atkārtoja viņa vārdu. Taviem vecākiem taisnība. Tas skan labi. H, it kā tev vaja­dzētu būt dzimtas ģerbonim, ko var uzzīmēt uz vairoga.

Laba ideja. Zelta skalpelis un zaļas naudaszīmes, ar rūgtumu sirdī nodomāja Bastians. Labāk jau ne, viņš atcirta.

- Sandra teica, ka tu studējot medicīnu. Vai esi labs students?

Šādi viņam saistībā ar studijām vēl neviens nebija jautājis. Vai

tas ir nogurdinoši, vai tas ir grūti, vai tas ir interesanti to jā. Bet: vai esi labs students?

- Es cenšos, piesardzīgi atbildēja Bastians. Paula izturēšanās, viņa maniere uzdot jautājumus bija tik paģēroša, ka Bastians iekšēji paspēra soli atpakaļ.

- Pastāsti man par to! Vai ir kāda medicīnas joma, kurā tu gri­bētu specializēties?

- Tam vēl nedaudz par agru. Viņš saprata, ka neatkratīsies no Paula ar šo atbildi. Varbūt ķirurģija. Tad jau redzēs, kā sa­nāks.

Šķita, ka Paulu tas uzjautrināja. Vai tavā dzīvē ir tā, ka viss vien­kārši sanāk pats no sevis? Manā gan ne. Viņš uzvilka gaišbrūnu ādas vamzi un to priekšpusē sašņorēja. Bet tam nav nozīmes. Esmu atvērts izaicinājumiem.

Bastians ticēja viņam uz vārda. Pauls bija viens no tietņ' tipiem, kuri vai plīst no enerģijas pārpilnības.

- Piedod, ka es tevi tā izprašņāju. Acīmredzot viņš beidzot bija sajutis Bastiana nepatiku. Tā nav tikai plika ziņkārība, man ir savi iemesli. Drīz tu sapratīsi. Viņš iesūca krietnu malku no ādas ūdens maisa. Vai Sandra tev ir stāstījusi par mūsu spēli?

It kā būtu gaidījusi, kad tiks nosaukts viņas vārds, viņiem tuvo­jās Sandra. Viņai līdzās soļoja Šteinhens.

- Tas ir viņš! viņa iesaucās. Tas ir Bastians.

- Mēs jau iepazināmies, teica Pauls. Es gribētu zināt, cik labi tavs draugs prot salāpīt ievainotus zobenu cīņu…

Teikuma atlikusī daļa vairs nebija saklausāma, jo viņiem tieši garām atkal virzījās dūdinieki; trokšņa dēļ sarunāties bija neie­spējami. Pauls izpildīja dažus šķietami skotiskus dejas soļus. Kad muzikantu gājiens beidzot attālinājās un dūdu skaņas pieklusa, viņš turpināja runāt.

- Mums noteikti vēl nedaudz jāparunājas, bet es jūtos izsalcis. Ko jūs teiktu, ja mēs paņemtu grilētas ribiņas?

Bastianam tā šķita lieliska ideja.

Viņi nesteidzīgi devās šķērsām pāri pļavai, garām krāsainām teltīm, ieroču statīviem un siena ķīpu grēdām, pa kurām kāpelēja bērni. Šur tur virs kūpošiem pavardiem bija uzkārti katli, smaržoja pēc gulaša, desiņām un alus. Šteinhenam bija labas attiecības ar sievieti, kas pie ēdienu un dzērienu kioska grozīja gaļas iesmu. Tas viņiem ļāva izvairīties no stāvēšanas rindā starp nosvīdušajiem apmeklētājiem un viņu pinkšķošajiem pēcnācējiem. Sieviete viņiem pasniedza kartona šķīvjus ar smaržīgiem gaļas gabaliem, un visa kompānija atlaidās zemē kāda dižskābarža ēnā.

- Kas bija tas, kā dēļ tu pievērsies medicīnai, Bastian? Pauls no jauna atsāka viņu pārtraukto sarunu. Koncentrētā interese, kas atkal parādījās viņa acīs, uzreiz samulsināja Bastianu. Vai tiešām viņa studijas tik ļoti fascinē šo tipu vai arī tā ir tikai pārspīlēta pieklājība? Pauls viņā lūkojās ar tādu skatienu, it kā gribētu caur­skatīt. Šāda veida skatieni Bastianam bija pietiekami labi pazīs­tami kopš bērnības, tāpēc nevarēja teikt, ka tie viņam sagādātu prieku.

- Ja gribi dzirdēt kādu oriģinālu izskaidrojumu, atvaino, viņš atbildēja. Es studēju to, kas mani vienmēr ir visvairāk interesējis.

Pauls šķita apmierināts ar šādu atbildi un pārstāja viņu tincināt.

- Un tu, Paul, ar ko tu nodarbojies īstajā dzīvē? Arī Bastians atļāvās būt ziņkārīgs.

- īstajā dzīvē, domīgi atkārtoja Pauls. Ko tu ar to domā? Es guļu zālē, saule spīd man sejā, ēdamais un dzeramais atrodas tepat līdzās īstāku dzīvi es nemaz nespēju iedomāties.

Ļoti izveicīgi! Ar kādu eleganci viņš bija izvairījies atbildēt uz uzdoto jautājumu! Taču Pauls vēl nebija beidzis. Ja tu domā to, vai es studēju un strādāju jā, savā ziņā es to daru. Nodarbojos ar pētī­jumiem, ceļoju un meklēju pagātnes pēdas. Kāds man reiz teica, ka tas, kurš saprot pagātni, pārvalda nākotni. Viņš palūkojās apkārt un norādīja uz garāmejošu bruņukreklos tērptu vīru grupu. Tāpēc es te jūtos tik labi. Lai kur paveries, visur pagātne.

- Es saprotu. Tā nebija taisnība. Bastians ne mazākajā mērā nespēja iejusties Paula ādā. Un tu, Šteinhen?

- Ar mani ir līdzīgi, vienīgi es mazāk interesējos par pētniecību, bet vairāk par kulināriju. Šteinhens apmierināti papliķēja ar rokām pa savu apaļīgo vēderu. Tā lieta man tiešām patīk! Reizēm es piestrādāju arī kā mākslinieks grafiķis, kad jāpapildina naudas­maka saturs.

- Viņš zīmē vienkārši fantastiski, atzina Sandra. Viņa sēdēja tik tuvu Bastianam, ka abu pleci saskārās. Mūsu Saeculum ģerbonis ir viņa veikums.

Pareizi, lomu spēles. Saeculum. Vai varat paskaidrot man vēl­reiz, par ko īsti ir runa? palūdza Bastians un veltīgi meklēja, ar ko varētu noslaucīt muti. Jūs rīkojat lomu spēles un to laikā atsakāties no jaunlaiku izgudrojumiem no pulksteņiem, mobilajiem telefo­niem un tamlīdzīgām lietām, vai tā?

- Precīzi, apstiprināja Šteinhens un kā pamācošu rādītājpirkstu pacēla kaulu, ko patlaban krimta. Bet tas vēl nav viss. Mūsu larpā tu neatradīsi arī sērkociņus, tabaku un ceptus kartupeļus.

- Kāpēc tā?

- Paul, paskaidro viņam! Galu galā tu taču esi mūsu galvenais organizators.

Šoreiz Paula atbilde nedaudz aizkavējās, jo tieši tajā brīdī viņš ar redzamu baudu notiesāja vistas stilbiņu. Ir tā: kartupeli, kukurūza, tabaka tas viss mūsu platuma grādos parādījās tikai ap 1500. gadu. Mēs esam apņēmušies spēļu laikā izmantot tikai to, kas jau bija pazīs­tams 14. gadsimtā. Saeculum quartum decimum. Dzīve toreiz nebija ne­kāda medusmaize. Mēris, kari, pat mazais leduslaikmets. Mūsu vecumā daudzi bija zaudējuši jau pusi no saviem zobiem. Viņš pacēla galvu un samirkšķināja acis, lai labāk nopētītu Bastianu. Cik tev ir gadu?

- Divdesmit.

- Man arī. Drīz būs divdesmit viens. Vecums, kādā agrāk kļuva par bruņinieku. Pauls nočiepa Šteinhenam gaļas gabalu un iecirta tajā zobus. Protams, ja tu nāc no bagātām aprindām, viņš pie­bilda, košļājot kumosu. Mūsu larps neparedz tik skarbus apstākļus kā īstajos viduslaikos. Mēra epidēmija ir praktiski neiespējama, un mēs nespēlējam ziemā. Mūsu grupa varbūt ir nedaudz ekstrēmāka par citām, taču jukuši mēs neesam.

Kārpa nosprauslojās. Es pazīstu bariņu cilvēku, kuri domā citādi, viņš ar pilnu muti neskaidri ierunājās un, norijis kumosu, turpināja: Un dažus, kas labāk ar pliku pakaļu sēdētu uz stikla lauskām nekā vēlreiz kopā ar mums pavadītu piecas dienas mežā.

Tas neizklausījās īpaši vilinoši. Bastians juta, ka Sandras plecs ciešāk piespiežas pie viņējā.

- Netici nevienam Kārpas vārdam, meitene čukstēja, pievirzī­jusi lūpas pavisam tuvu viņa ausij. Tādam, kurš pats to vēl nav pie­dzīvojis, ir grūti visu paskaidrot, jo tas ir kā ceļojums citā pasaulē. Tas ir jāizbauda. Tu atrodies meža vidū tālu projām no tuvākās pil­sētas. To, ko esi aizmirsis mājās, tu vēlāk vairs nevari vienkārši kaut kur piepirkt klāt, tāpēc, visticamāk, būsi spiests salt vai ciest izsal­kumu. Iespējams, tu gulēsi zem klajas debess, nevis teltī vai būdā; virs tevis būs tikai zvaigžņotas debesis…

- … un apakšā slapja pakaļa, viņu pārtrauca zema sievietes balss.

Sandra nopūtās. Sveika, Irisa!

- Mani sūta Georgs. Viņš grib zināt, vai kāds varētu aizstāt Līzbetu stopa šaušanā.

- Kāpēc tu pati to nedari?

- Esmu apsolījusi Doro palīdzēt ar fona mūziku, kad viņa zīlēs pēc plaukstas līnijām.

Kārpa pacēla roku, kurā viņš turēja apgrauztu ribu. Tādā gadī­jumā es palīdzēšu Līzbetai. Bet vispirms kārtīgi ieturēšos.

- Tas tad būtu nokārtots. Irisa pameta ašu skatienu pa labi un pa kreisi un apsēdās zālē līdzās Šteinhenam. Tas pasniedza viņai maizes gabalu, un meitene uzreiz uzklupa maizei, it kā vairākas dienas neko nebūtu ēdusi.

Bastians vēroja Irisu ar tādu interesi, kādu būtu veltījis neskaid­ras izcelsmes ādas izsitumam. Kas kaiš viņas matiem? Tie izskatī­jās tā, it kā tiem ar šķērēm būtu uzklupis satrakojies nesaprātīgs mazulis. Dažas šķipsnas krita viņai uz pleciem, citas slējās gaisā kā nošķērētas. Turklāt bija pamanāmas neveiksmīgu tonēšanas mēģi­nājumu atstātās pēdas sākot ar rudu, tad tumšāku un visbeidzot zilgani melnu krāsu, kuras visas dažādās vietās vēl bija saskatāmas matos. Dīvainā frizūra, vasarraibumi un nedaudz šķībi novietotās acis viņai piešķīra izplūkāta elfa izskatu.

Kad Bastians pamanīja, ka meitene uz viņa skatienu atbild ar izaicinājuma un nicinājuma izteiksmes kombināciju sejā, bija jau par vēlu izlikties, ka viņš to ir uzlūkojis gluži nejauši.

- Mēs vēl neesam pazīstami, mans vārds ir Bastians, viņš teica, cenšoties savu vainu par uzkrītošo blenšanu izpirkt ar pieklājīgu priekšā stādīšanos. Esmu te kopā ar Sandru.

- Ak tā.

- Bastians studē medicīnu, piebilda Šteinhens.

- Ak tā. Irisa ar skatienu nomērīja viņu no galvas līdz kājām, tad uzmeta īsu mirkli Sandrai un visbeidzot pievērsās garāmejošo tirgus apmeklētāju pūļiem. Jūs mani atradīsiet pie Doro, viņa paziņoja, nočiepa Šteinhenam vēl vienu maizes riku un veikli kā zebiekste nozuda cilvēku barā.

- Nu tā, tagad tu pazīsti ari Irisu, nicinošo izteiksmi Sandras balsī bija grūti nesaklausīt.

- Vai ar viņu kaut kas nav kārtībā? Viņas mati ir ļoti… oriģināli.

- Starp mums runājot… es negribu par Irisu teikt neko sliktu, bet viņai zināmā mērā visi nav mājās, nemaz nerunājot par slik­tajām manierēm. Pirms gada šī vēl izskatījās gluži normāli, taču bija gandrīz neiespējami ar viņu kaut ko sarunāt. Kad es reiz par to ieminējos, viņa man gandrīz acis izskrāpēja.

Šteinhens ar abām rokām papliķēja pa savu apaļo vēderu. Tas tiesa. Turklāt tu taču biji tik diplomātiska.

Garām atkal nosoļoja skotu dūdinieki, šoreiz divu bundzinieku pavadībā.

- Nu tad es eju! iesaucās Kārpa, notrausa drupačas no ādas vamža un pazuda cilvēku straumē.

Paēdis un apmierināts Bastians pagrieza seju pret sauli un samie­dza acis. Viņš sajuta Sandras galvu uz sava pleca un riskēja aplikt viņai roku. Meitene neatrāvās, bet piespiedās viņam tuvāk un sāka klusi dungot kādu melodiju. Pauls, kurš sēdēja viņiem priekšā pļavā, izstaipījās kā laisks, plēsīgs zvērs, aizgrieza galvu un pasmaidīja. -Jūs esat glīts pāris.

Sandra ieķiķinājās, un Bastians to sajuta kā vieglu vibrāciju uz sava pleca. Nodarbojies ar savām problēmām, Paulīt!

- Ak vai, viņš pasmaidīja. Es taču to vien daru.

Bastians bija tik atslābinājies, kā sen nebija juties. Iekšējais mehānisms, kas kā motors pastāvīgi dzina viņu uz priekšu, tagad bija apstājies. Pateicoties Sandrai. Viņš vēl nedaudz ciešāk piespieda meiteni sev klāt. Sandra nopūta viņam no brillēm matu šķipsnu.

- Ko tu teiktu, viņa jautāja, ja mēs vēlreiz aizietu uz ārstnie­cības augu tirgotavu, lai rūpīgāk iepazītos ar piedāvājumu? Šādas zināšanas vienmēr noder, atrodoties dabā, un kas zina, kur liktenis tevi aiznesīs…

Visu pēcpusdienu viņi pavadīja, klejojot no vienas bodītes pie nākamās, vēroja, kā strādā daiļamatnieki, mēģināja iesaistīties kādā viduslaiku riņķa dejā un bēga no visuresošajiem dūdiniekiem. Gaiss

pakāpeniski kļuva vēsāks, un apkārtni pārņēma vakarīga noskaņa. Sandra no sāniem uzlūkoja Bastianu. Tev patīk, vai ne?

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Es sen nebiju tik labi atslē­dzies kā šodien.

- Vai tev jau ir kādi plāni Vasarsvētkiem?

Jautājums bija negaidīts. Plāni?

- Droši vien kā parasti. Mācīšos, atbildēja Bastians. Šī doma uzreiz sabojāja viņa labo omu.

- Kāpēc tu tā iespringsti par savām studijām? Vai gribi labot kaut kādu ātruma rekordu?

- Ne gluži, tas ir saistīts ar maniem vecākiem. Garš stāsts, un es negribu ar to sabojāt mums abiem tik jauku dienu.

Viņi turpināja soļot klusēdami; Bastians pūlējās aizgaiņāt no savām domām tēva seju, taču tas viņam kārtējo reizi neizdevās.

- Neskaties tik dusmīgi, Sandra ar elkoni maigi iebakstīja viņam ribās.

- Vai es tā daru? Ak Dievs! Kur mēs palikām? Ak tā… Vasarsvētki. Kas, tavuprāt, man būtu jādara mācīšanās vietā?

- Tu varētu aizbraukt kopā ar mani.

Bastians apstājās un palika stāvam. Vai tas bija tas, uz ko viņa visu laiku mērķēja? Paelpot svaigu gaisu un tamlīdzīgi?

- Interesanta ideja. Un uz kurieni?

- To es nezinu. Sandra apvija rokas ap Bastiana kaklu un pie­spiedās viņam klāt. Neviens no mums to vēl nezina. Bet tā būs nomaļa vieta tālu projām no ciemiem, šosejām un automašīnām. Viņa pacēla skatienu un cieši ieskatījās viņam acīs.

-Tu negribi braukt divatā, tikai tu un es, viņš konstatēja,

- bet gan ņemt mani līdzi uz vienu no saviem Saeculum larpiem, vai ne?

- Tas tiesa. Bet tur mums netrūks laika pabūt divatā. Tu taču brauksi, vai ne? Es ļoti gribētu, lai tu tur būtu.

Bastians juta, ka Sandras pirkstu gali glāsta viņa skaustu, un tas pārliecināja ātrāk nekā vārdi. Dažas dienas bez mobilā telefona varēja mierīgi iztikt, nē, tā būtu pat bauda. Nemaz nerunājot par dažām dienām bez grāmatām. Un tas viss kopā ar meiteni, kuras zaļās acis vairs nelaiž viņu vaļā…

- Labi. Tas ir, es domāju varbūt. Iespējams. Ja pirms tam kārtīgi saraušu, varu atļauties ari pavadīt dažas dienas bez mācīšanās.

- Piecas, precizēja Sandra. Bet tas ir tā vērts, tu redzēsi. Tu nemaz nespēj iedomāties, kāds piedzīvojums tas ir. Nekas nav tā kā normālā dzīvē. Reizēm arī mani pārņem nāves bailes, bet… kopā ar tevi noteikti būtu citādi. Nav nekādu drošības tīklu, vai saproti? Viņa pacēla skatienu un ielūkojās Bastianam acīs. Tāda dzīvības izjūta, ka gandrīz sāp.

Pēdējie rietošās saules stari iekrāsojās sarkani. To gaismā tirgus laukums šķita viduslaicīgāks nekā dienā. Varbūt arī tāpēc, ka pa to pastaigājās tikai ļaudis senatnīgos kostīmos, jo pārējie apmeklētāji jau sen bija atgriezušies savās mājās un sēdēja pie televizoriem.

Bastians dziļi ievilka elpu. Bija laiks izdarīt kaut ko neparastu.

- Sandra?

-Jā?

- Es domāju, ka man vajadzīgs jauns ietērps.

risa pārskaitīja monētas savā somā. 23 eiro un 48 centi par fona mūzikas strinkšķināšanu pie Doro, stundu ilgu amuletu tirgošanu Almas kioskā un bērnu pieskatīšanu pie siena ķīpām. Sasodīts, visneveiksmīgākajā un lietainākajā dienā jebkurā gājēju zonā viņa būtu nopelnījusi vairāk. Bet vai nav vienalga? Pietiks arī ar to. Četrās nedēļās viņa bija sakrājusi naudu larpam, un vēl palika pāri pietiekami daudz, lai vismaz desmit dienas noturētos virs ūdens. Krāmu bodītes pieskatīšana patiesībā bija tikai laipnība no viņas puses, lai Nadja varētu pie ugunskura ielocīt vēderā ceptās ribiņas. Tikpat labi viņa būtu varējusi jau bodīti slēgt, jo tāpat šajā laikā neviena pircēja vairs nebija.

Irisa vērīgi palūkojās pa labi un pa kreisi, bet šķita, ka viss ir kārtībā. Ļaužu masas, kas visu dienu drūzmējās iekšpus un ārpus cietokšņa sienām, bija viņu gan nomierinājušas, gan biedējušas. Nomierinājušas, jo apņēma viņu kā maskēšanās tērps, kurā varēja izgaist. Biedējušas, jo pūlī varēja paslēpties arī jebkurš cits, neļaujot jau no tālienes pamanīt draudus.

Tagad tā bija tumsa, kas nozīmēja vienlaikus aizsardzību un apdraudējumu. Irisa vēlreiz vērīgi palūkojās apkārt, nopētīja katru grupu, katru pārīti tuvākajā apkārtnē, bet nespēja saskatīt neko aiz­domīgu. Labi. Kāpēc gan nenopelnīt vēl dažus eiro ar muzicēšanu?

Viņa izņēma no somas arfu un sāka to noskaņot. Ikdienas vingri­nājumi; jāapgūst jauns skaņdarbs ik pa divām nedēļām. No vienas puses, lai paplašinātu gājēju zonām paredzēto repertuāru. No otras puses, gatavojoties laikam, kad tas viss būs beidzies.

Irisa atspieda muguru pret krēsla atzveltni, pieskārās stīgām un nospēlēja “Zaļo piedurkņu” pirmo takti. Šī melodija pievilka ielas publiku kā magnēts, jo katrs prata vilkt to līdzi, cits par citu nepa­reizāk. Atkārtojot tēmu, viņa tajā ieplūdināja dažas sarežģītākas variācijas, lai gan to izpildīšanai bija nepieciešama bieža vingrinā­šanās. Bet tās iederējās. Lieliski. Kā jau varēja sagaidīt, melodija

sāka pievilināt cilvēkus. Irisa dzirdēja viņu soļus, bet piespieda sevi nepacelt skatienu no instrumenta. Bīstami cilvēki aušīgi neķiķina, bet tuvojas klusu. Un viņu sitieni nāk no nekurienes, no mānīga tukšuma.

- Sveika, Iris! Kur tad ir Nadja?

Paskat tik! Sandra un viņas jaunais draugs argudrīša brillēm.

- Aizgāja iekost. Irisa ļāva izskanēt minorīgam akordam un nervozi nopūtās. Šie abi nebija tā publika, kas atstāj piķi.

- Žēl gan. Vai tu nezini, kad viņa atgriezīsies?

- Nav ne jausmas. Droši vien tad, kad paēdīs.

Briļļainais pastiepās pēc jostasvietā ar auklu savelkamām lina biksēm un krekla ar šņorējamu aizdari. Vai līdz tam mēs drīkstam te šo to aplūkot? Es gribētu uzlaikot dažus apģērbus.

La minors, do mažors. Protams. Aiz telts ir spogulis, ja tev tas būs vajadzīgs.

- Paldies.

Irisa uzsāka “Braiena Boru maršu” un centās atslēgties no Sand­ras balss.

- Bikses tev nebūs vajadzīgas, bet gan bre un šosses*.

- Kā, lūdzu?

- Bre. Viduslaiku apakšbikses. Virs tām piestiprināja šosses. Ļoti praktiski.

Jautra iespurkšanās. Manis pēc. Taču ļoti atgādina autiņus.

-Neuztraucies! Tam visam pāri vēlāk karāsies tavs krekls vai sjurko.

Irisa pameta pār plecu ašu skatienu un redzēja, kā Bernhards? Bērts? Balduīns? ar minētajām bre, trim pāriem šossu, pieciem krekliem, jaku un dažādām jostām rokās nozūd pārģērbšanās teltī. Tagad te bija palikusi Sandra, kas centās izturēties tā, it kā nemaz neredzētu Irisu. Stulbā govs.

Irisa saudzīgi nolika arfu sev priekšā uz galda. Atgādini vēlreiz, kā sauc tavu draugu?

* Garas zeķes, kuras uzvilka katrā kājā atsevišķi un ar saitēm nostiprināja uz jostas.

Dziļa nopūta. Bastians.

Pareizi, tā tas bija. Kā zēns no “Bezgalīgā stāsta”, tā viņa bija to paturējusi prātā.

- Vai viņš kaut ko pirks vai tikai pielaikos?

Vēl viena nopūta. Pirks. Ja atradīsim to, ko vajag.

- Kam vajag?

Sandras sejas izteiksme nepārprotami pauda: “Ej tu…!” Ļoti inte­resanti. Parasti viņa meistarīgāk slēpa savu nepatiku. Vai nu šodien viņai tam vairs neatlika spēka, vai arī tai maitai bija pilnīgi vienalga.

- Kas tev par daļu?

- Nekādas. Irisa noglāstīja arfas koka korpusu un, neizlaižot Sandru no acīm, lēnām piecēlās kājās. Vai varu tev kā palīdzēt, Bastian? viņa uzsauca telts virzienā. Varbūt tev ir vajadzīgi arī apavi? Ir atlikuši daži pāri, ko Nadja atdos par izdevīgu cenu, ja vien kāds no tiem tev derēs.

Bastians iznāca no telts ar sašķobītu smaidu sejā. Kurpes nebūtu par ļaunu. Kuras tu man ieteiktu? Sandra teica, ka jūsu spē­lēs apkārtne mēdz būt necaurejama un dubļaina.

Tātad tomēr. Irisa pagriezās pret Sandru. Vai tu gribi viņu ņemt līdzi uz nākamo larpu?

-Jā. Nu un?

- Nu un? Viņu neviens nepazīst. Kurš zina, vai viņš vispār to spēj izturēt. Vai viņš ir derīgs spēlētājs.

Viņa piegāja Sandrai tuvāk un pieklusināja balsi. Vai mēs varam viņam uzticēties. Kā tu zini, ka viņš neskries uz policiju un neziņos, šis tavs paraugskolēns? Un ko saka Karīna un Pauls?

Sandra nepagodināja Irisu ar atbildi, bet pastūma viņu malā, lai palīdzētu Bastianam tikt galā ar krekla šņorējamo aizdari.

- Izskatās labi, viņa apgalvoja. Arī šosses der kā uzlietas, un, ja tu man jautātu, es ieteiktu izvēlēties jostu ar pūķa sprādzi.

Viņš aplika to ap vidukli, sasprauda rokas sānos un, augstu pacē­lis uzacis, uzlūkoja Irisu. Vai piestāv tādam paraugskolēnam?

Oplā. Jā, var iztikt. Bet, ja tu tiešām grasies braukt uz mūsu larpu, es tavā vietā iegādātos vēl šo to. Vēl vienu kreklu, vamzi, divus

pārus šossu. Labu nazi. Ādas jostas somu un lielu linaudekla nesamo maisu. Ādas ūdens maisu bez plastikāta iekšā, citādi tas ir pret noteikumiem, pašam savu katliņu un siltu vilnas segu.

Bastians viņu ziņkārīgi uzlūkoja.

-Jostas somu tu vari dabūt pie manis, pārējās lietas nāksies meklēt kaut kur citur. Lielāko daļu atradīsi tepat gadatirgū.

Bastians lēni pamāja ar galvu un lūkojās pārmaiņus te uz viņu, te uz Sandru, it kā kaut ko gaidītu. Skaidrs, ka viņš bija dzirdējis piezīmi par policiju un tagad bija nobijies. Vēl jo labāk.

- Kad būsi izdomājis, ko pirksi, es gaidīšu ārpusē pie kases galda. Irisa atstāja viņus abus pie pārģērbšanās telts, atgriezās pie savas arfas un uzlika to uz ceļiem. Pieskaršanās gludajam kokam un cieši nospriegotajām stīgām viņu nomierināja. Tā tas bija vienmēr. Kad naksnīgo gaisu caurstrāvoja pirmās “Turdjona” skaņas, viņa bija gandrīz atguvusi līdzsvaru. Šis Bastians bija nekaitīgs. Lai jau viņš nāk līdzi. Ne Sandra, ne viņš nespēs sabojāt šīs piecas dienas gadā, kad viņa varēja justies droši.

Viņas spēle sāka pievilināt klausītājus, un Irisa kādu mirkli jau sāka apsvērt, ka varbūt tomēr vajadzētu nolikt trauku monētām. Bet nē. Tā bija pareizi. Viņa gribēja turpināt spēlēt un vērot mazo meitenīti, kas, mūzikas aizrauta, ar plīvojošiem svārkiem griezās ap savu asi.

Viņa bija nospēlējusi jau trīs skaņdarbus, kad no telts iznāca Bastians kopā ar Sandru un uzlika uz kases galda veselu kaudzi apģērbu. Irisa meklēja ar roku rakstītās cenu zīmes un sāka summēt ciparus. Neslikts pirkums naudas tam puikiņam laikam netrūka. Nadja priecāsies.

- Vai tā ir tava? jautāja Bastians un ar pirkstu galiem pieskārās arfai. Tas novērsa Irisas uzmanību, un viņa rēķinot kļūdījās.

- Kura gan cita. Tas skanēja dusmīgi pat viņas pašas ausīs. Bet kāpēc gan uzdot tik stulbu jautājumu? Un, ja tev nav grūti, lūdzu, neaiztiec manu instrumentu! Viņa ieraudzīja Bastiana rokas .it raujamies atpakaļ un vēlreiz nojauca rēķinu.

Atvaino, patiesībā es tikai gribēju pateikt, ka skanēja brīniš­ķīgi. Tev ir talants.

Par to tu droši vari likt savu pakaļu ķīlā. Paldies!

Viņš vēl nelikās mierā. Tā taču ir arfa, vai ne? Es domāju tā ir tik maza.

Irisa nopūtās un nolika rakstāmo malā. Tā ir ķeltu arfa, lielāka nav piemērota ņemšanai līdzi ceļojumos. Šis instruments ir paro­cīgs, un tam ir viss, kas nepieciešams. Vai tev ir vēl kādi jautājumi vai es varu turpināt darbu?

Tiklīdz Irisa bija pabeigusi skaitīt, Sandra paņēma čeku un sāka visu pārrēķināt.

Saskaitiet taču beidzot un pazūdiet! Irisa ar ilgpilnu skatienu vēroja savu arfu. Viņa vairāk par visu vēlējās turpināt spēlēt, bet ne jau sniegt privātu koncertu šiem abiem balodīšiem. Par laimi, Sandrai bija vēl kaut kas padomā.

- Mums nu jāsteidzas projām, citādi nokavēsim burvju māksli­niekus, un tas būtu liels zaudējums.

Irisa sāka īpaši lēnām un tūļīgi izdot atlikumu, bet jau pēc īsa brīža viņas pašas sapnis palikt netraucētai guva virsroku pār vēlē­šanos nedaudz paspīdzināt Sandru. Lai gan…

- Vai tad dejas jau beigušās? Irisa jautāja Bastianam, izlasot no kases desmit centu monētas. Tad jau tu noteikti redzēji Līzbetu. Vai viņa nav lieliska?

- Dejas? Nē, tās mēs laikam esam palaiduši garām. Es vēl nemaz neesmu redzējis Līzbetu.

- Vai tiešām? Es to nesaprotu. Sandra, parasti tu taču vienmēr vazājies kopā ar viņu.

- Es vispār nevazājos. Kas ir, vai tu beidzot būsi salasījusi atli­kumu? Mēs negribam te nostāvēt visu vakaru.

- Lūdzu, lūdzu! Pieci eiro un divdesmit centi iespējami sīkās monētās no Irisas rokas pārceļoja Bastiana plaukstā. Neizrādīdams nekādas emocijas, viņš sabēra naudu bikšu kabatā un pamirkšķināja Sandrai.

- Ejam?

Priekā starojot, Sandra satvēra Bastiana roku un vilka viņu pro­jām svētku laukuma virzienā. Irisa novaibstījās viņai nopakaļ, bet

tad paraugskolēns vēlreiz pagriezās. Paldies un līdz vēlākam! viņš uzsauca. Tad viņi abi nozuda aiz kādas tirgus būdas.

Irisa paņēma no galda arfu, pārbaudīja, vai tā vēl ir pareizi noskaņota, un atkal sāka spēlēt. Viņas pirksti izvilināja no stīgām Carolan’s Dream vēl vienu skaistu dejošanai piemērotu melodiju. Vai mazā meitenīte vēl ir tepat?

Irisa pacēla acis, pamanīja spilgti sārtu spīdumu, garām ātri aiz­slīdošu kustību un sastinga. Viņas pirksti sapinās un izvilināja no instrumenta disonējošu akordu.

Viņš bija šeit. Viņš vēroja. Pamanījis viņas skatienu, viņš bija zibenīgi nozudis aiz koka vilciņu stenda.

Irisa notupās zem letes un ar drebošiem pirkstiem iegrūda somā arfu. Prom no šejienes, nekavējoties! Sirds dauzījās kā negudra, elpo­šana paātrinājās, tūlīt kļūs nelabi. Nē. Tikai mieru! Tikai prātīgi!

Bet tas neizdevās. Panika viņā sitās kā sagūstīts putns. Skriet bija vienīgais, kas varētu palīdzēt, skriet tik ātri, cik spēka. Palikt kustībā. Irisa pielēca kājās un skrēja projām garām nedaudzajiem apjukušajiem klausītājiem.

Kāds viņu sagrāba aiz rokas. Viņa iekliedzās, centās izrauties, iespert. Iris!

Ne tā balss. Ne tā smarža. Viņa pacēla skatienu. Paul?

Pauls pārsteigts viņu uzlūkoja. Kas noticis?

To viņa Paulam neteiks, kaut gan ļoti gribētos. To viņa nevienam neteiks.

- Nekas. Man tikai… nekas.

Rūpju rievas Paula sejā ievilkās dziļāk. Tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku.

Spoks būtu daudz labāk. Nē. Rau, tur nāk Nadja. Man viņai jānodod kase, labi?

Viņš pamāja ar galvu. Vai pēc tam atnāksi pie ugunskura?

- Tad jau manīs. Viņas skatiens neviļus atkal pārslīdēja ēnām aiz tirgus būdas. Iekšējā balss kliedza bēdz! Bet varbūt Pauls varētu… Viņai bija nepieciešama skaidrība. Paul, vai tu varētu man palīdzēt?

- Ar lielāko prieku. Kā?

- Vai tu varētu palūkoties aiz tā stenda, kur tirgo vilciņus? Man šķiet, ka tur kāds stāv.

Uzlūkojis Irisu ar vērtējošu skatienu, Pauls palaida vaļā viņas roku. Protams. Nekādu problēmu.

Irisa juta, ka sāk trīcēt pie visām miesām, un centās nomierinā­ties, bet kļuva tikai vēl sliktāk. Viņa vēroja, kā Pauls pieiet pie būdas un pazūd aiz tās. Tūlīt viņam atkal jāparādās, tūlīt. Tagad. Aizturē­jusi elpu, Irisa vērīgi ieklausījās nekā.

- Paul? viņa iečukstējās. Kur gan viņš palicis?

Tur jau viņš nāca, tuvojās Irisai un paraustīja plecus. Tur neviena nav. Un aiz nākamās arī nekā.

- Ko tu tur tik ilgi darīji?

- Es visu rūpīgi pārmeklēju, arī aiz letēm. Kas tas bija, ko tu iedomājies tur redzējusi?

- Vai nav vienalga, tas vairs nav tik svarīgi. Vai tiešām tur neviena nebija?

- Pavisam noteikti.

- Paldies!

Irisa nodeva viegli iereibušajai Nadjai vakara ieņēmumus un pie­spieda pie krūtīm somu ar arfu. Pauls vēl bija turpat un joprojām izskatījās norūpējies.

- Dosimies pie ugunskura! aicināja Irisa.

iņa ir apnicīga, bet nekaitīga, stāstīja Sandra.

Bastians sēdēja viņai līdzās uz kāda no zemajiem senajiem mūriem. Naksnīgais tirgus laukums bija tumšs līdz pat nometnes ugunskuriem, kuri telšu Bpriekšā dega kā pļavas vidū liesmojošā milzīgā sārta Bmazie brāļi. Arī uz cietokšņa sienu izrobojumiem dega lāpas, kas projicēja uz mūriem dejojošas ēnas.

-Jūs laikam īpaši labi nesatiekat, konstatēja Bastians. Sandra noplātīja rokas, parādīja nenosakāmas nozīmes žestus un iesmējās. Es tā neteiktu. Būtībā es nezinu, ko par viņu domāt. Viņa neko par sevi nestāsta. Es pat nezinu, cik viņai gadu, tikai to, ka Irisa spēj būt šausmīgi asa, ja viņu kaut kas neapmierina.

- Bet arfu viņa spēlē fantastiski. Vai viņa apmeklē mūzikas skolu?

- Man nav ne jausmas, kā jau teicu. Sandra pielēca kājās, sa­tvēra Bastianu aiz rokas un vilka viņu uz lielo ugunskuru, ap kuru ar alus krūzēm un dzeramajiem ragiem rokās bija sasēdušies tirgus apmeklētāji un tirgotāji.

Bastians lūkojās liesmās. Viņam ausīs vēl joprojām skanēja Irisas spēlētā mūzika. Šajā meitenē bija kaut kas tāds, kas nelika viņam mieru. Bastiana vērtējumā Irisa varēja būt divus, varbūt trīs gadus jaunāka par viņu pašu. Ap astoņpadsmit, varbūt tikai septiņpadsmit. Taču Sandrai taisnība par viņu grūti pateikt kaut ko konkrētu.

Bastians vēroja liesmu deju. Ugunīgo mēļu plaiksnīšanās viņu hipnotizēja. Drīz vien karstums sāka svilināt sejas ādu. Sandra un Šteinhens bija iegrimuši sarunā par indīgām sēnēm, bet gabaliņu tālāk ar katru brīdi skaļāk apspriedās divi par ieroču nesējiem pār­ģērbušies puiši.

- … jo šoreiz es it kā neiederoties komandā. Vietu vairs neesot, viņi saka. Smieklīgi, goda vārds. Par Paulu un Karīnu man nospļau­ties. Kā nekā, jau divas reizes esmu ar viņiem bijis.

Izdzirdējis Paula vārdu, Bastians saausījās.

- Ko nozīmē: tu neiederies komandā?

- Kā lai es to zinu? It kā gribot, lai grupa būtu neliela. Man šķiet, ka viņi melo. Esmu dzirdējis, ka ņemšot līdzi kaut kādu Bastianu i .īdu neviens te nepazīst, bet šim vieta atrodas. Neliela pauze. Es Hitos vienkārši piečakarēts. Viņi visi man vēl vellu redzēs.

- Tev taisnība. Man no laika gala nepatīk tas Saeculum. Visīstākie fantazētāji, ja tu man jautātu.

Abi piecēlās un devās projām. Bastians noskatījās viņiem nopa­kaļ un jutās vainīgs. Kāpēc viņu aicina piedalīties, bet pieredzēju­šiem spēlētājiem jāpaliek mājās? Tikai Sandras dēļ? Bastians piesē­dās viņai tuvāk un apskāva meiteni.

- Paklau, viņš čukstēja viņai ausī, vai tu esi pārliecināta, ka l'auls un pārējie ir ar mieru, ka es došos līdzi uz jūsu larpu? Man šķiet, ka vietu skaits ir ļoti ierobežots.

Sandra maigi parīvēja degunu pret viņējo un uzspieda skūpstu uz vaiga. Es esmu pārliecināta. Pauls tevi šodien nedaudz “pār­baudīja uz zoba” un ir stāvā sajūsmā. Viņš pats tā teica. Man šķiet, viņš priecājas, ka grupā būs kāds, kurš varēs apkopt mūsu skrambas.

Tāpēc šī intensīvā iztaujāšana. Nu labi. Bastians piekļāvās Sandrai, iespieda seju meitenes matos un uzsūca viņas smaržu.

- Mīlestība, jā, sapņainā balsī novilka Šteinhens. Līdzās ēša­nai jaukākā lieta dzīvē. Starp citu, vai kāds nav izsalcis? Man ir brī­nišķīgas desiņas, izcilas bekona šķēles, un tās vēl nav atdzisušas. Viņš nocēla no uguns vienu iesmu.

Bastians, kuram pikantā smarža izraisīja ar katru sekundi lie­lāku izsalkuma sajūtu, ar prieku pasniedzās pēc ēdiena. Gaļa bija tik karsta, ka vēl čurkstēja, tāpēc viņš ar nožēlu nolika malā koka šķīvi un nepacietīgi gaidīja, līdz vieglā brīze, kas nupat bija uzpūtusi, atdzesēs tā saturu.

Taču tad viņš ieraudzīja Līzbetu, un ēdiens atdzisa neaizskarts.

Viņa bija tik skaista, tik ļoti skaista, ka Bastians baidījās pat uz mirkli novērst skatienu, lai nepalaistu kaut ko garām. Viņš pieķēra

sevi cenšamies atrast meitenes izskatā kaut mazāko vainu, bet jau drīz neglābjami sapinās un apmaldījās viņas sejas līnijās un lokos. Visiespaidīgākās bija viņas acis: dzintarkrāsā, ārkārtīgi izstieptas garumā kā ēģiptiešu ķēniņienei, biezu un izliektu skropstu ieskau­tas. Ap kaklu viņai bija aplikts apaļš, zeltaini mirdzošs medaljons, kurā bija iegravēti divi kopā savijušies drakoni. Meitene ik pa brīdim ar pirkstiem pieskārās ķēdītē iekārtajai rotaslietai un grozīja to uz abām pusēm. Otra viņas roka gulēja uz Georga ceļgala, bet galva balstījās uz viņa pleca. Līzbeta sēdēja ar muguru pret uguni un smai­dīja, kad Georgs glāstīja viņas matus. Bastians neviļus sāka prātot, kā būtu atrasties Georga vietā. Viņas mute Bastians satrūkās, sajutis pieskārienu skausta apvidū. Sandras roka. Nu ko? Esi hipnotizēts?

- Nē. Tikai aizdomājos un…

- Ir jau labi. Tā reaģē visi. Vēlāk tu pie tā pieradisi.

Sandra pieliecās tuvāk draudzenei. LIzbet? Tas ir Bastians, es tev par viņu stāstīju, vai atceries? Bastian, tā ir Līzbeta.

Viņš noslaucīja rokas gar biksēm. Arī no tuvāka attāluma Līzbetas izskatā nevarēja atrast nekādu vainu. Pilnīgas, izliektas lūpas. Mati kā izkausēta rūgtā šokolāde. Vienīgi meitenes rokasspiediens bija auksts un ļengans, tas viņu mulsināja.

- Sveicināts, Bastian! Ir patīkami ar tevi iepazīties.

- Jā. Ak nē… paldies. Viņu pārņēma idiotiska vajadzība kaut ko uzdāvināt Līzbetai, lai viņai iepatiktos. Bastians uz mirkli aizmiedza acis.

Sandra ieķiķinājās. Tagad viņš ir zaudējis valodu. Vēl viens tava vizuālā tēla upuris.

- Izbeidz! klusi teica Līzbeta.

Georgs pievirzījās viņai tuvāk, nesakot ne vārda. Saprotams, čalim droši vien nepatīk, ka uz viņa draudzeni nepārtraukti blenž. Turklāt apzinoties, ko visi domā: “Kāpēc gan viņš?” Georgs nav neglīts, nē, bet viņš ir tāds… neuzkrītošs. Viena no tām sejām, kuras ieraugot uzreiz atkal aizmirst.

- Es nopirku sev kostīmu, ierunājās Bastians, lai mainītu tematu.

- Sandra mani pamatīgi ieinteresēja ar tām viduslaiku spēlēm. Kā

Ilīs domājat, vai ar diviem krekliem un divām biksēm pietiks piecām dienām? Man nepieciešams padoms, es esmu visīstākais iesācējs.

- Tu tiešām dosies mums līdzi? Skatienu, ar kādu Georgs vērtē|oši no augšas līdz apakšai nopētīja Bastianu, nevarēja nosaukt par glaimojošu. Vai Sandra tev teica, ka šis larpa veids nav piemērots iesācējiem?

- Man patīk izaicinājumi.

Līzbeta un Georgs apmainījās ar grūti iztulkojamiem skatieniem, kuros tomēr bija daudz pazīmju, kas liecināja par sajūsmas trūkumu.

- Patiesībā mēs neņemam līdzi cilvēkus, kurus labi nepazīs­tam, paziņoja Līzbeta.

- Pauls neiebilst, tātad viss būs labi, Sandra viņai nepiekrita.

- Iespējams, sacīja Georgs. Bet vai tu vispār esi paskaidrojusi Bastianam, kā tas notiek? Cik tas var būt grūti?

- Jā, jā. Viņš zina, ka nav nekādu atsperu matraču un mīkstinātu frotē dvieļu.

Līzbeta īsi iesmējās. Viņam nav ne jausmas, uz ko viņš pa­rakstās.

Ne tik strauji. Pat ja Bastians vēl nekad nebija dzīvojis viduslaiku apstākļos, vārgulis viņš nebija. Paldies, ka jūs tā rūpējaties par mani, nedaudz augstprātīgi atcirta Bastians, bet tas nav nepiecie­šams. Esmu nodarbojies ar raftingu un reizēm kāpju kalnos mazliet dabas man problēmas nesagādā, un arī izmircis es jau esmu bijis.

Līzbeta dziļi ievilka elpu. Tev noteikti ir taisnība, viņa sacīja un strauji piecēlās kājās. Ceru, ka Sandra tev arī pateica, ka mūsu larpi nav īsti pareizi… legāli. Uz drīzu tikšanos, Bastian!

-Jā, apmulsis atbildēja Bastians. Viņš noskatījās pakaļ Līzbetai un Georgam, kā viņi, cieši piespiedušies viens pie otra, aizgāja tumsā.

- Viņa, protams, pārspīlē, ierunājās Sandra. Mēs nedarām neko nelegālu, tikai nepiesakām mūsu spēli.

- Kāpēc ne?

- Jo mēs braucam uz ļoti nomaļām vietām un gribam tās izvēlē­ties paši. Un nejautājam meža īpašniekam, vai viņš tam piekrīt. Bet

tur, kur esam, tāpat neviens cits neiemaldās. Mēs nevienam nekai­tējam, neko neizpostām mums pat nav plastikāta atkritumu, ko izmest. Viņa izberzēja acis. Ko tu domā par Līzbetu?

Bastians no pieredzes zināja, ka šādos jautājumos ir paslēpts dinamīts. Es taču neko daudz par viņu nezinu. Šķiet glīta un tāda mierīga, vai ne?

- Vai tev viņa šķiet skaista?

Tās bija lamatas. Ja viņš teiks “nē”, Sandra zinās, ka viņš melo, bet, ja pasacīs, ka jā…

- Viņa ir ļoti skaista, atzina Bastians. Vēl vairāk man šobrīd patīk tikai grilētas gaļas iesmiņš.

Sandra uzlūkoja Bastianu ar vērtējošu skatienu, pasmaidīja un pieāķējās viņam pie elkoņa To tu vari dabūt.

ivas vilnas segas, nekrāsotas. Pieci pāri to ļurīgo bikšu, kuras Sandra sauca par bre. Trīs balti krekli, tumšzaļš filca vamzis. Divas linaudekla bikses, josta, šņorējamas ādas kurpes, kas sniedzās līdz potītēm. Liels tukšs linaudekla maiss, nazis ar raga spalu, neliela koka bļodiņa, koka karote. Adas ūdens maiss. Dažāda lieluma lina drānas lakatiņi. Dažas pude­lītes ar kaltētiem ārstniecības augiem. Un vēl arī pārtika: apaļš mai­zes klaips, kas Bastianam šķita ļoti viduslaicīgs, un puskilograms kūpināta bekona vienā gabalā. Linaudekla maisam, pēc Sandras vārdiem, ir divkāršs pielietojums: tajā var pārnēsāt dažādas lietas, bet galvenais to var piepildīt ar lapām un paparžu vēdekļiem un izmantot kā matraci.

Bastians apmierināts aplūkoja gultā sakrauto mantu kaudzi. Šķiet, esmu sagatavojies jebkurai iespējamībai, viņš nodomāja. Trūka vēl tikai paša galvenā no visiem viņa jaunieguvumiem. Basti­ans izņēma no skapja masīvu koka zobenu, ko bija iegādājies jau pirms divām dienām. Pirms noslēdza pirkuma darījumu, bija ilgas pārrunas ar veikala īpašnieku, kurš apgalvoja, ka larpam ir piemē­rots tikai ar lateksu pārklāts putuplasta zobens. Ieroči, kurus viņš izrādīja, bija lieliski, taču latekss? 14. gadsimtā? Bastians pastāvēja uz to, ka viņam nepieciešams koka zobens, kura asmenim jābūt pārklātam ar metāliski spīdīgu laku.

Tas nav piemērots cīņai, brīdināja pārdevējs. Ar šādu ieroci jūs varat kādu savainot!

Lai gan piedalīšanās cīņās neietilpa Bastiana plānos, šādu zobenu viņš uzskatīja par atslēgu uz Sandras pasauli. Viņa pārdo­mas pārtrauca uzstājīgi garš zvans pie durvīm. Bastians intuitīvi uzreiz zināja, kurš pie viņa ieradies, lai gan patiesībā šim cilvēkam šobrīd vajadzētu spēlēt golfu trīssimt kilometru attālumā no šejie­nes. Taču durvju zvans skan citādi, ja aiz tām stāv viņš. Agresīvāk. Prasīgāk.

Viņš pacēla un pielika pie auss sarunu ierīces klausuli. Jā?

- Ļoti labi, ka tu esi mājās. Atver!

Bastians nospieda durvju atvēršanas pogu un pats sevi par to ienīda. Viņš steigšus metās pie gultā sakrautās aprīkojuma kaudzes un uzmeta tai virsū segu. Par to viņš sevi ienīda vēl vairāk.

Ārpusē atskanēja spalgi soļi, pēc individuāla pasūtījuma izga­tavoto kurpju apkaltajām zolēm sitoties pret kāpņu telpas grīdu. Atverot durvis, Bastians jutās tā, it kā kuņģi sažņaugtu milzīga dūre. Viņa tēvs parādījās it kā pa gabaliem ar katru pakāpienu nedaudz vairāk.

- Tev jāiesniedz sūdzība nama apsaimniekotājam, logi kāpņu telpā nav mazgāti mēnešiem ilgi.

- Sveiks, tēti!

- Jā, jā, sveiki! Vai tev ir kāds izgludināts krekls? Vai uzvalks ir tīrs?

- Kā, lūdzu?

- Mēs braucam uz Berlīni. Uz ķirurgu kongresu. Ja tev nav pie­klājīga krekla, pa ceļam kādu nopirksim. Tēvs ienāca dzīvoklī, ar rādītājpirkstu novilka pa drēbju skapja augšmalu un ar riebumu nolūkojās uz putekļiem, kas klāja pirksta galu. Kā redzu, arī tava apkopēja nekam neder.

- Man nav apkopējas.

- Ak tā. Jā, to var redzēt. Viņš noslaucīja no rokas putekļus.

- Labi, sakravā koferi, pēc desmit minūtēm mēs dodamies ceļā.

Karstums. Pieaugošs karstums Bastiana galvā un vēderā. Viņš skatījās uz tēvu un kārtējo reizi nespēja izteikt ne vārda. Divtūkstoš eiro vērtais uzvalks, zīda kaklasaite, apzeltītās brilles un nievājošais skatiens, ko tās vēl pastiprināja, pat nebija pats ļaunākais. Tā bija šī absolūtā pašpārliecinātība, uz ko balstījās tēva uzskats, ka visiem jāpilda viņa norādījumi bez jebkādiem iebildumiem un jautājumu uzdošanas. Arī Bastianam. Vispirms jau Bastianam.

- Es būtu ļoti pateicīgs, ja tu sāktu kustēties. Tēvs uzmeta ātru skatienu dārgajam Breitling firmas pulkstenim, kas greznoja viņa plaukstas locītavu. Pirms uzstāšanās es gribu tevi iepazīstināt ar dažiem ietekmīgiem kolēģiem.

- Es nebraukšu tev līdzi.

Sīks muskulītis noraustījās tēva labās acs kaktiņā. Kas vēl nebūs! Protams, tu to darīsi.

- Nē. Man ir citi plāni. Tu varēji aiztaupīt sev šo braucienu, ja pirms tam būtu man piezvanījis. To pateicis, Bastians sajuta atvieglojumu, lai gan zināja, ka šāda atļaušanās nepaliks nesodīta. Bet tas bija tā vērts.

- Kas tie par… plāniem? “Kaut kādas muļķības, es varu sade­rēt”, skanēja līdzi tēva balsī. Kaut kas, ko noteikti var atlikt. Viņš paspraucās garām Bastianam, iegāja dzīvojamā istabā, paņēma fizioterapijas mācību grāmatu un uzšķīra to vietā, kur bija ievietota grāmatzīme.

- Un tālāk tu neesi ticis? Tev taču atlikušas vairs tikai sešas nedēļas. Viņš nometa grāmatu atpakaļ uz galda. Es sagaidu izci­lus panākumus, tu to zini. Vai arī turies no medicīnas pa gabalu. Mēs nedrīkstam apkaunot savu vārdu.

Karstums Bastiana ķermenī cēlās un tuvojās viršanas punktam.

- Es to izskatu jau otro reizi, tēti.

- Ak tā? Tas ir labi. Tādā gadījumā brauciens uz Berlīni tev ne­maz nebūs tik liels kavēklis zināšanu apguves procesā. Sakravā savas mantas!

- Nē. Bastians jutās tā, it kā stāvētu uz augstceltnes jumta un lūkotos lejā. Reibinošs augstums. Es nebraukšu tev līdzi, es jau to pateicu, un tu to dzirdēji. Ja domā, ka vari to ignorēt, tu maldies. Manis pēc, slēdz manu kontu, aizgriez naudas krānu vai zini ko? Es pat būtu ar mieru! Tikpat labi es varu piepelnīties Makdonaldā vai kādā bārā, kā to dara citi studenti, kuriem pašiem jāpelna studijām.

Bastians nespēja atcerēties, ka viņam jebkad būtu izdevies iebilst tēvam vairāk nekā divus teikumus pēc kārtas tā, lai tas nebūtu viņu pārtraucis. Bastians iekšēji satrūkās, taču Maksimilians Stefenbergs tikai pasmīnēja.

- Tā ir meitene, vai ne? Saprotu. Tas nav nekas nosodāms, bet arī ne tik ļoti svarīgs. Atšķirībā no kongresa, kas, kā tu zini, notiek tikai reizi gadā. Turpretī meitenes ir vienmēr un lielā skaitā.

Ko tu neteiksi, tēt! Starp citu, kā klājas mātei?

Tēvs pat aci nepamirkšķināja. Kā vienmēr.

Tātad sūdīgi, gribēja atcirst Bastians, bet tad iezvanījās viņa mobilais telefons. Droši vien Sandra. Viņš steigšus paķēra to no raks­tāmgalda, lai tēvs nepagūtu saskatīt displejā viņas vārdu, taču izrā­dījās, ka šādai piesardzībai nebija pamata. Zvanītājs bija anonīms.

- Hallo?

- Nebrauc! Balss skanēja klusināti.

- Kas zvana? jautāja Bastians, instinktīvi arī runājot klusinātā balsī. Viņš aizgriezās projām no tēva un iegāja virtuvē.

- Tam nav nozīmes. Vienkārši uzticies man. Paliec mājās, tajā lietā kaut kas nav kārtībā. Telefonā Bastians dzirdēja soļus, it kā zvanītājs skrietu lejā pa kāpnēm.

- Ko tu ar to domā? Kas nav kārtībā? Vai mēs esam pazīstami?

- Nē, bet tam nav nekādas nozīmes. Es nevaru tev paskaidrot sīkāk, jo steidzos, un tu man tāpat neticētu. Bet tas ir labs padoms, tiešām. Uzklausi to! Es tikai gribu tevi brīdināt. Vīrieša balss, par to Bastians bija tikpat kā pārliecināts.

- No kā, sasodīts?

- Man tagad jābeidz. Priecīgus Vasarsvētkus!

Viņš atgriezās dzīvojamā istabā. Bastiana apjukums acīmredzot bija pamanāms, jo tēvs tūlīt metās viņam virsū kā ievainotam zvē­ram. Viegls laupījums.

- Beidz muļķoties, Bastian! Ja es saku, ka brauksi man līdzi, tas nozīmē, ka tu brauksi. Es pats palikšu tikai līdz rītam tātad pēc divdesmit četrām stundām tu jau būsi atpakaļ. Turklāt tev nekas cits neatliek es jau esmu paziņojis kolēģiem no Heidelbergas, ka gribētu viņus iepazīstināt ar savu dēlu.

Ak tādas tās lietas. Viņi to kaut kā pārdzīvos, kolēģi no Hei­delbergas. Un tu arī. Es nebraukšu tev līdzi, pat ja tu nostāsies uz galvas. Bastians apsēdās pie rakstāmgalda un atšķīra fizioterapijas grāmatu. Burti lēkāja viņa acu priekšā.

- Reizēm es gandrīz nespēju noticēt, ka tu esi mans dēls. Tēva balss skanēja mierīgi, bet tajā nevarēja nesaklausīt dusmas. Es

vienmēr esmu tev stāstījis, cik ļoti mūsu arodā nepieciešami kon­takti un personiskās attiecības, bet tev uz to uzspļaut, vai ne?

Bastianam kļuva grūti elpot. Viņš iekoda lūpā, lai pārsteidzīgi nepateiktu kaut ko lieku.

- Stulbi no tavas puses. Tu taču saproti, ka tava rīcība nepaliks bez sekām, vai ne? tēvs teica gandrīz vai mīlīgā balsī.

Man vienalga. Bastians piespieda sevi nepacelt skatienu un kon­centrējās tikai uz paša elpas vilcieniem. Beidzot soļi attālinājās, un viņš dzirdēja, kā tiek atvērtas un aizvērtas durvis. Dzirdēja apkalto kurpju zoļu klaudzoņu kāpņu telpā. Viņš atviegloti uzelpoja.

Pēc stundas viņam bija jābūt stacijā.

aulu nebija iespējams nepamanīt. Sarkanās spalvas pie viņa bruņucepures viegli šūpojās, tiklīdz caur stacijas iekštelpu izskrēja kāda vēja pūsma. Ap viņu jau bija sapulcējušies vairāki jaunieši, no kuriem Bastians pazina tikai Šteinhenu un Doro un, protams, Sandru, kas nekavējoties steidzās pretī, līdzko bija viņu pamanījusi. Viņa apkrita Bastianam ap kaklu un uzspieda skūpstu uz lūpām. Es tā priecājos, meitene čukstēja.

Tas ir fantastiski, ka tu esi te.

Arī viņš priecājās, lai gan nupat kā pārdzīvotā sastapšanās ar tēvu vēl nebija izgaisusi no prāta. Nedomāt par to. Labāk skatīties uz Sandru.

Pagājušajās četrās nedēļās viņi bija vairākas reizes norunājuši satikšanos, pavadījuši laiku garās sarunās un kopīgi gatavojušies šim piedzīvojumam, taču daudz tuvāki viens otram viņi vēl jopro­jām nebija kļuvuši. Bastianam bija radies iespaids, ka Sandra grib pagaidīt līdz larpam, lai tur varētu izlemt, vai viņš tiešām ir viņai piemērots. Tagad meitene uzlūkoja Bastianu ar starojošām acīm un burtiski vibrēja no uzbudinājuma.

Abi nepatīkamie notikumi negaidītais apmeklējums un ano­nīmais telefona zvans sāka izgaist no prāta. Kādu brīdi Bastians nespēja izšķirties, ko darīt, vai nebūtu prātīgāk pastāstīt Sandrai par zvanu? Taču viņš negribēja likt uz spēles labo noskaņojumu. Kāda tam jēga? Viņš bija nolēmis braukt, viņš atradās te un prie­cājās. Zvans noteikti bija tikai stulbs joks, varbūt no tā tipa, kurš viduslaiku tirgū bija žēlojies, ka Bastians drīkstēja braukt, bet viņš ne. Tam vajadzēja būt viņam. Tev neveicas, čalīt!

Sandra paņēma Bastianu aiz rokas, abu pirksti savijās, un mei­tene aizvilka viņu pie pārējiem. Pauls pamāja sveicienu ar savu dokumentu planšeti un uzsmaidīja Bastianam tik sirsnīgi, ka viņš tiešām sāka justies kā grupas vecbiedrs. Vilciena biļetes Pauls tomēr vēl neizdalīja.

- Tikai tad, kad būs sanākuši visi.

Nākamie ieradās LIzbeta un Georgs, tūlīt pēc viņiem atnāca Irisa. Šodien viņa izskatījās citādi nekā tirgū un turējās cieši līdzās Šteinhenam, it kā censtos paslēpties viņa ēnā. Bastians ievēroja, ka Irisai līdzi ir ne vien mugurā uzsiets bezformlgs jūrnieka maiss, bet arī liela, pusapaļa ādas soma, kuru viņa cieši spieda sev klāt. Viņš bija gatavs derēt, ka tajā atrodas arfa.

- Vēl Larss, Ralfs un Tomijs, tad mēs būsim pilnā sastāvā, pa­skaidroja Pauls.

- Tik maz? Bastians to visu bija iedomājies citādi. Pagaidām viņu bija desmit, kopā ar trim trūkstošajiem būs tieši trīspadsmit.

- Visi nebrauc no Ķelnes. Daži vēl pievienosies, taču tas nav masu pasākums. Sandra liegi glāstīja viņa roku, ar pirkstiem vel­kot pa apakšdelma iekšpusi. Šoreiz mēs esam patiešām ekskluzīva grupiņa, un ceru, ka jūties pagodināts. Viņa aprāvās un pamāja stacijas iekštelpas virzienā, no kurienes tuvojās vēl divi līdzbraucēji.

Pēc Sandras teiktā, apaļīgais, gaišmatainais tips, kurš viduslaiku turnīrā Dieva tiesas ievadā lasīja rakstu rulli, bija Ralfs. Tagad viņš sasarkušiem vaigiem un nosvīdušu pieri stiepa divas mugursomas vienu uz vēdera, otru uz muguras, turpretī Larss bija aprobežojies ar vieglāku bagāžu. Savu šķēpu viņš turēja kā ceļa spieķi, piesaistot sev citu pasažieru skatienus.

Irisa sarauca pieri. Vilcienā mums radīsies problēmas, ja tu tik atklāti demonstrēsi savu šķēpam līdzīgo daiktu.

- Fiksi uz bagāžas glabātavu! Aiziet! Tur pašlaik neviena nav.

Ralfs ar abām mugursomām paspraucās garām Paulam. Sliktas

ziņas. Tomijs man zvanīja, teica, ka nebraukšot. Šim kaķis esot slims, viņš domā, ka tas nobeigšoties. Tomijs uzskata, ka kāds to noindējis.

- Viņa kaķis noindēts? Kurš kaut ko tādu dara? Pauls jautājoši pacēla uzacis. Nabaga Tomijs. Tiešām žēl. Viņš ar lēnu kustību kaut ko izsvītroja no saraksta, noklepojās, tad pacēla galvu un uzlū­koja visus pēc kārtas.

- Nu tad uz priekšu! Tas brīdis ir klāt. Mēs pametam šodienu un dodamies atpakaļ varoņu un teiksmu laikmetā. Viduslaiki mūs

jau gaida. Kur? To es jums tūlīt atklāšu. Viņš izņēma no somas aplokšņu kaudzīti, gandrīz ar maigumu pārvilka tām ar pirkstiem un izdalīja katram pa vienam eksemplāram. Pirmais savu aploksni saņēma Bastians. Papīrs bija biezs, kā ar rokām liets, un mīksts. Viņš atvēra aploksni un izvilka vilciena biļeti.

Viņu galamērķis bija Vīzelburga pie Erlaufas. Bija jābrauc līdz Minhenei, tur vienu stundu jāgaida nākamais vilciens un ar to jāšķērso robeža ar Austriju. Vēlreiz jāpārsēžas Amstetenā ap pie­ciem no rīta, ak Dievs pēc tam jāturpina ceļš ar vēl diviem lēna­jiem pasažieru vilcieniem, un ap septiņiem viņi sasniegs Vīzelburgu. Laika gulēšanai praktiski neatlika. Tā nekas, labs sākums…

Kāds iestenējās, it kā būtu saņēmis sitienu pa kuņģi. Bastians pagriezās; tur, nedaudz saliekusies uz priekšu, stāvēja Doro. Viņas acis bija plati ieplestas.

Vēdergraizes? Meitenes seja bija balta kā krīts un roka, kurā viņa turēja biļeti, trīcēja. Vai tev ir slikti?

Nekādas atbildes. Doro, acis blisinādama, blenza uz biļeti, tad viņa pacēla galvu un uzlūkoja Paulu. Tas vainīgi pamāja ar galvu.

-Jā, es zinu, tev tā vieta nepatīk, bet…

- Ka jūs varat tā rīkoties? čukstēja Doro. Paul, tu taču zini, ar kādām grūtībām mēs pagājušajā reizē no turienes izkļuvām. Kāpēc jūs gribat vēlreiz izaicināt likteni?

Pauls nopūtās. Beidz muļķoties, Doro! Mēs neko un nevienu neizaicinām, un pagājušogad bija mūsu labākais larps visā Saeculum pastāvēšanas vēsturē. Tu vienīgā visu laiku runā par kaut kādiem spokiem. Viss ir kārtībā, līdz tu pati nesāc tam ticēt.

Bastians nespēja uztvert sarunas pavedienu. Atvainojiet, par ko īsti ir runa?

- Doro uztraucas, ka mēs izvēlējāmies to pašu vietu, kur spē­lējām iepriekšējā reizē. Viņa domā… Pauls aprāvās un kā atvai­nojoties izpleta rokas. Viņa domā, ka tur spokojas. Vai notiek kaut kas tamlīdzīgs. Šai vietai esot uzlikts lāsts, un tas ir saistīts ar kādu senu leģendu, ko es reiz neapdomīgi izstāstīju pie nometnes ugunskura.

- Tu tam netici, es zinu, nomurmināja Doro. Jo nejūti vibrā­cijas tā kā es. Bet, to ignorējot, tu sevi nepasargāsi.

- Viss būs labi, es uzmanīšos. Pauls apjucis uzlūkoja te vienu, te otru. Ja godīgi, es nebiju rēķinājies, ka tu vēl joprojām tā domā, Doro. Vieta ir vienkārši ideāla, un tā ir tikai un vienīgi mūsu rīcībā. Tur nav neviena, kurš varētu mums traucēt. Jūs taču atceraties! Tur­klāt pagājušajā reizē nekas slikts nenotika, vai ne?

- Tikai pateicoties manam aizsardzības aplim! iesaucās Doro. Apkārt stāvošie sāka pievērst viņiem uzmanību.

- Klusāk! Sandra satvēra meiteni aiz rokas. Tādā gadījumā tu mūs atkal aizsargāsi, vai ne? Ja reiz tev tas tik labi izdodas. Balss skanēja iecietīgi, it kā viņa gribētu nomierināt bērnu.

Arī Bastians sāka šaubīties ne jau par viņu galamērķi, bet par Doro saprātu. Vai viņa cieš no slimīgām iedomām? Vai šādā stāvoklī meiteni vispār drīkst ņemt līdzi uz larpu?

- Es varu saprast Doro, ierunājās Līzbeta. Saulainā laikā šis apvidus ir brīnumjauks, bet, tiklīdz apmācas, tur uzreiz kļūst drūmi, un naktīs… nepārtraukti dzirdamas šaušalīgas skaņas, koki saauguši blīvi kā dzīvžogā, zeme reizēm iegrimst kā purvā… visapkārt šurp un turp šaudās ēnas. Doro tic parādībām. Jūs to zināt, bet tomēr visu laiku stāstāt viņai šādas lietas…

- Tās taču ir tikai pasakas! Šteinhens pacēla plecus un izpleta rokas. Kas gan būtu naksnīgs nometnes ugunskurs bez šādiem stāstiem?

-Jūs vienkārši nesaprotat, Doro pakratīja galvu. Pagājušajā gadā es redzēju mežā staigājam firstu. Es dzirdēju viņa vaidus. Viņš bija izsalcis un ložņāja ap mums. Tīrā laime, ka viņš mūs atlaida. Otrreiz tā nepaveiksies.

Iestājās nomācošs klusums. Visi apmainījās samulsušiem ska­tieniem.

- Var jau būt, ka pagājušogad mēs ari nedaudz pablēņojāmies, norūca Šteinhens. Medalus, tu jau saproti. Kā pa miglu atceros, ka kādu nakti mēs ar Kārpu ložņājām ap nometni un klaigājām pārvērstās balsīs, lai nobiedētu pārējos. Viņš savilka seju komiskā

vainas apziņas grimasē. Bet par to mēs tūlīt arī saņēmām pēc nopelniem. Skrienot tumsā, es sasitu galvu pret koka stumbru, bet Kārpa iekāpa kādā bedrē un satrieca potīti. Ja tu gadījumā dzirdēji arī neķītru lamāšanos, tavā priekšā tagad stāv viens no vainīga­jiem.

- Nu redzi! Sandra pateicīgi pamirkšķināja Šteinhenam.

- Es ļoti labi spēju atšķirt izmocītu pārdabisku būtni no diviem piedzērušiem idiotiem, dusmīgi iesaucās Doro. Bet lai nu paliek. Gan jau jūs vēl redzēsiet. Es zinu, ko redzēju un sajutu, un zinu, kā sevi aizsargāt. Viņa paķēra somu un iekāpa vagonā.

Ralfs nopūta matu šķipsnu no savas apaļās sejas. Vai mums arī nevajadzētu kustēties?

- Droši vien, drūmi piekrita Pauls. Viņa skatiens vēl joprojām bija pievērsts Doro, kas tagad kā tumšs siluets parādījās kupejas logā.

Cits pēc cita viņi iekāpa vilcienā. Pēc Ralfa un Larsa savu bagāžu vagonā iecēla apaļīga, maza auguma, aptuveni divdesmit piecus gadus veca sieviete, ar kuru Bastians vēl nebija iepazīstināts.

- Neuztraucies, viņa teica, vēršoties pie Paula. Mēs ļoti prie­cājamies par šo izvēli. Pavadā viņa veda īskājainu terjera jaukteni, bet pie rokas vīrieti, kas ar piekrītošu galvas mājienu apstiprināja katru viņas vārdu. Tā taču ir, Arno, vai ne? Tur bija superīgi.

-Jā, Alma. Superīgi, apstiprināja Arno. Bastianam viņi abi atgādināja hobitus, trūka tikai spalvaino kāju.

Bastians un Sandra apmetās vienā kupejā ar Paulu, Šteinhenu, Ralfu un Irisu, kas tūlīt ieņēma vietu pie loga un pa pusei aizvilka aizkaru. Lai neviens neblenž iekšā. Viņa ērti iekārtojās sēdeklī un, tiklīdz vilciens izkustējās no vietas, aizvēra acis.

Uz perona izvietotie tablo, reklāmu stendi un soli aizvien ātrāk slīdēja gar logu. Tad stacija palika aiz muguras. Kā vienmēr, kad viņš brauca ar vilcienu, Bastians tūlīt kļuva miegains. Viņš skatījās pa logu, nepiegriežot vērību garām slīdošajai ainavai, un vēlreiz atsauca atmiņā Doro teikto.

Vai viņa tiešām tic tam, ko saka? Izskatījās, ka jā. Bet varbūt viņa tikai gribēja pazīmēties…

Tomēr viņas vārdi bija atstājuši Bastiana kuņģi nelāgu sajūtu. Nedaudz padomājis, viņš saprata, kāpēc. Zvans. Divi brīdinājumi dažu stundu laikā, lai gan viens no tiem bija anonīms un otrs pavi­sam kuriozs. Taču savāds nemiers palika. Viņš labprāt būtu pastās­tījis Sandrai par telefona sarunu, bet tikai zem četrām acīm. Tāda iespēja gan tuvāko stundu laikā diezin vai radīsies.

Desas smarža atrāva viņu no šim pārdomām. Šteinhens balan­sēja uz plaukstas milzīgu salami. Ir laiks kaut ko uzkost. Vai kāds ir izsalcis? Man ir arī maize, ko pieēst klāt.

Neviens neatsaucās, bet šķita, ka Šteinhenam tas nav nekāds traucēklis. Viņš nogrieza vairākas biezas desas ripas un citu pēc citas tās sāka stūķēt mutē.

- Bastian, mans jaunais biedri, viņš teica, turpinot košļāt. Es nespēju vien sagaidīt, kad varēšu redzēt tevi spēlē. Tu noteikti jau esi izdomājis sev tēlu, vai ne? Iepazīstini mūs ar to!

- Mēs visi esam ļooooooti ieintriģēti, vēl joprojām sēžot ar aizvērtām acīm, novilka Irisa.

Bastians noklepojās. Atzīšos, ka tas sagādāja zināmas grūtī­bas, viņš teica. Taču Sandra piemeta dažas idejas, un es tiku galā.

- Cerams, ka tu neesi krodzinieks! iesaucās Šteinhens. Es ļoti pārdzīvotu, ka tieši tu kļūtu par manu konkurentu, draugs.

Šteinhens savu tēlu bija nosaucis par Kuno. Kuno vom Fass*, to jūs spēsiet paturēt prātā, vai ne? Kuno agrāk bija algotnis un joprojām diezgan labi prot apieties ar zobenu, bet tagad viņš kauj vairs tikai vistas un baložus. Izņemot gadījumus, kad kāds viņa viesis kļūst nekaunīgs. Kuno jums iepatiksies, jo viņš jūs baros. Šteinhens uzmundrinoši paklakšķināja mēli. Bet es tik bezkaunīgi pabāzos visiem priekšā. Bastian, tava kārta!

Redzot sev pievērstos skatienus, Bastians ievilka elpu. Sākumā es izprātojos šā un tā. Pat vārdu izdomāt nebija nemaz tik viegli. Ari naktīs tam tika veltītas vērtīgās mācībām paredzētās stundas.

* Das Fass (vācu vai.) muca.

Vārdam bija jāatbilst laikmetam, un tas nedrīkstēja skanēt pārāk dīvaini. Pēc stundām ilgas meklēšanas internetā Bastians bija uzgā­jis vārdu Tomens, senu formu no Tomasa, un tas viņam uzreiz šķita īstais. Tagad izrādījās, ka par to ir sajūsmā ari Šteinhens.

- Tomens! Lieliski! Izklausās kā izdomāts, tomēr tas ir pavisam autentisks. Un kāds, Tomen, ir jūsu pilnais vārds? Kāds ir jūsu arods? Kā jūs piepildāt savu naudas zuteni?

Kā vienmēr, kad Šteinhens sāka runāt viduslaiku manierē, Bastianam tas šķita reizē amizanti un neveikli.

- Esmu dziednieks, meklēju medicīnas zināšanas… un ēē… ārst­niecības mākslas meistarus, kuri varētu mani pamācīt. Laikam viņam bija izdevies atrast pareizo toni, jo Šteinhens atzinīgi pamāja ar galvu.

- Ne pārāk tālu no reālās dzīves, hm. Labi, lai tā būtu. Vai jums ir arī pievārds?

To viņš vēl nebija apdomājis. Diemžēl nav. Bet man vēl ir nedaudz laika…

- Tomens CIpslugriezējs, ierosināja Irisa. Viņa sēdēja, acis aizvē­rusi un dziļi iegrimusi sēdeklī. Meitenes mati slējās no galvas uz visām pusēm un mutes kaktiņos rotaļājās smaids. Tomens Kaulupravītājs.

- CIpslugriezējs man patīk labāk, paziņoja Šteinhens. Cienīgs vārds vīram, kurš reiz kļūs par medicīnas korifeju.

- Paga, paga! iebilda Pauls un citu pēc cita uzlūkoja visus klāt­esošos, līdz viņa skatiens apstājās pie Irisas.

- Un tu pati? Atkal būsi zaglīga barde?

- Protams. Vēl joprojām tā pati Cecīlija.

Irisas vietā Cecīlja. Šteinhena vietā Kuno. Pagaidām vēl nebija nekādu problēmu, bet Bastians patiesi baidījās, vai spēs paturēt prātā, kā sevi nosaukuši cilvēki, kuru īstos vārdus viņš tik tikko atce­rējās. Kuno. Cecīlija. Un Sandra sevi nosaukusi par Doradeju.

Viņus iztraucēja pavadoņa ierašanās, visi izvilka savas biļetes. Pēc tam neviens vairs neritināja tālāk pārtrauktās sarunas pave­dienu. Sandra, pārdomās iegrimusi, blenza uz savām rokām, Štein­hens ēda, Pauls sapņaini smaidīja un lūkojās ārā pa logu.

- Doro, ierunājās Bastians, pārtraucot vispārējo klusēšanu.

- Vai viņa tiešām ir tik māņticīga? Un, ja tā, vai jūs domājat, ka šis brauciens ir viņai piemērots?

- Viņa uzskata sevi par raganu. īstu raganu, paskaidroja Sandra. Jebkurā mežā naktī ir dzirdami trokšņi, bet Doro ir attīs­tīta fantāzija, un viņa domā par gariem; tad iegaudojas vējš, un viņa dzird pazudušo dvēseļu kliedzienus. Visādā ziņā pagājušogad bija tieši tā.

- Tur bija arī mana vaina, atzina Pauls. Kādā senā grāmatā es biju uzgājis šaušalīgu leģendu, kas cēlusies no šīs apkārtnes. Kādu vakaru es, pārģērbies par vecu pravieti, pirms tumsas ierados nometnē, lai to izstāstītu. Kopš tā laika šis stāsts Doro neiziet no galvas. Vēlāk viņa to pārlasīja un konstatēja, ka stāsta darbības vieta samērā labi atbilst mūsu spēles poligonam. Domāju, ka vēlāk viņa nomierināsies.

Cerams, nodomāja Bastians. Kas tā par leģendu? Es domāju: par ko tā stāsta?

- Par netaisnību, viltu un nāvi, atbildēja Pauls, liekot uzsvaru uz atsevišķiem vārdiem. Tāpat kā ļoti daudzas seno laiku leģendas. Vai gribi to dzirdēt?

- Noteikti.

Šķita, ka tādējādi viņš ir iepriecinājis Paulu. Tas ar apmierinātu smaidu sejā uzlūkoja visus pēc kārtas. Vai kāds pret to iebilst?

- Nē taču, nomurmināja Irisa. Esmu atvērta tavām vakara pasaciņām, un Doro, par laimi, te neatrodas.

- Labi. Klausieties vēstījumu par to, kas noticis sen pagājušās dienās! Teiksmu, kuru jums stāstīšu, sauc “Asiņainās kapenes”.

Pauls pārlaida skatienu visiem pēc kārtas, uzlūkojot katru vai­rākas sekundes. Senos laikos pār šo zemi valdīja Falkenvartas firsts, viņš iesāka. Firstam bija piedzimuši divi dēli. Vecākais no tiem bija bastards, ko laida pasaulē kāda kalpone, bet jaunākais bija dzimis firsta laulībā un kļuvis par viņa mantinieku. Firsta sieva bija skaista un kundziska viņai nepatika, ka ārlaulības dēls dzīvo tepat līdzās, tāpēc pieprasīja savam vīram, lai tas padzen bērnu un

viņa māti no pils. Firstam bija vienalga, un viņš, ilgi nedomājot, lika abiem posties ceļā, atstājot tos bez naudas un īpašumiem. Tikai ar to, kas mugurā, viņi devās projām nezināmā nākotnē.

Ludolfs, firsta likumīgais dēls, izauga par izlutinātu jaunu cil­vēku, kuram nekā netrūka. Tristrams, bastards, sitās pa dzīvi uba­gojot un zogot. Viņa māte nomira, kad zēns vēl nebija piedzīvojis savu četrpadsmito pavasari; mokoši klepojot, viņa bija izlaidusi garu. Tikai izveicība zagšanā noturēja Tristramu pie dzīvības, tomēr sirdī viņš kvēli ilgojās pēc taisnīguma. Māte nebija slēpusi no dēla viņa dižciltīgo izcelsmi, un tā viņš ik pa laikam klauvēja pie Falkenvartas pils vārtiem un pieprasīja tikšanos ar tēvu, taču nekad netika ielaists.

Gāja gadi, un firsts kļuva vecs un slims. Izplatījās runas, ka viņam vairs nav ilgi atlicis dzīvot. Tās nonāca arī Tristrama ausīs, un viņš vēlreiz devās uz pili pie sava tēva šoreiz, lai izlīgtu ar viņu. Viņš gribēja piedot tēvam tā cietsirdību un cerēja uz nelielu manto­jumu, ar ko varētu nodrošināt savu eksistenci. Bet, kā vienmēr, vārtu sargi viņu padzina.

Tad firsts nomira. Tristrams zināja, ka tagad vairs nekad netiks ielaists pilī, tāpēc paaicināja dažus draugus, lai tie viņu pavada, jo cerēja, ka atraidīt lielāku grupu lūdzēju sargiem būs grūtāk nekā vienu cilvēku. Neviens no viņiem nebija bruņots, tie bija nabadzīgi ļaudis ubagi, klaidoņi un zemnieki, kuri lielākoties nezināja, kur ņemt, ko likt uz zoba nākamajā maltītē, nemaz nerunājot par naudu un zobenu.

Sargi atkal sakrustoja šķēpus vārtu priekšā, nolamāja Tristramu, spēra viņam ar saviem smagajiem zābakiem un draudēja visus šos salašņas izbarot firsta suņiem. Taču šoreiz Tristrams neļāva sevi tik viegli aizdzīt, bet palika stāvam un kliedza pret mūriem, cik skaļi varēdams, cerot, ka to izdzirdēs viņa brālis.

“Es no tevis neko nevēlos, Ludolf!” viņš sauca. “Ne tavu titulu, ne tavu naudu, ne arī tavus zemes īpašumus, es to apzvēru! Gribu tikai noskaitīt lūgšanu pie sava tēva kapa un izlīgt ar viņu.”

Pauls dusmīgi palūkojās uz Bastianu, it kā viņš būtu viens no tiem stūrgalvīgajiem vārtu sargiem. Kupejā bija karsti, un viņa pieri klāja plāna, spīdīga sviedru kārtiņa.

- Pēc pusstundas vārti gaidītāju priekšā atvērās, Tristrams un viņa pavadītāji tika ielaisti pilī. Viņus sagaidīja pats Ludolfs. Viņš pavēlēja tiem celt priekšā gaļu, maizi un vīnu.

“Mūsu tēvs mira mierīgā nāvē,” viņš teica. “Es negribu tev liegt noskaitīt lūgšanu pie viņa kapa.”

Pusbrāļi kopīgi paēda, un, kad iestājās nakts, Ludolfs piedāvājās aizvest Tristramu un viņa pavadoņus uz ģimenes kapenēm.

Paula acis iemirdzējās, kad viņš turpināja stāstījumu. Visi nokāpa pils pagrabā. Viņus pavadīja trīs kalpotāji ar lāpām rokās. Tiklīdz Tristrams un viņa draugi bija spēruši pirmos soļus kape­nēs, viņi saprata, ka ir nonākuši lamatās. Lāpu gaismā iemirdzējās zobenu un bruņu metāls. Ludolfa vīri pēc sava valdnieka pavēles jau gaidīja kapenēs.

“Tā kā tev ir tik stipra vēlēšanās nokļūt pie sava tēva, tu tikai priecāsies, kad es tevi nosūtīšu pie viņa,” ņirgājās Ludolfs.

Viņa kareivji metās virsū Tristrama pavadītājiem, kuri, par spīti bezcerīgajai situācijai, ar kailām rokām stājās pretī uzbrucējiem. Kapenēs iedegās briesmīga cīņa. Kareivji trieca savus zobenus neaiz­sargātajos ķermeņos, pēc alebardu cirtieniem no tiem ripoja galvas. Kapeņu sienas krāsojās sarkanas, grīda kļuva slidena no asinīm, mirstošo cilvēku kliedzieni aizskanēja līdz pat ciemam un laupīja iedzīvotājiem naktsmieru. Dažu minūšu laikā Tristrama vīri jau bija miruši, vienīgi viņš pats vēl bija dzīvs.

Izmisumā Tristrams paķēra mirušā firsta zobenu, kas gulēja uz tā kapakmens. “Mēs esam brāļi!” viņš iesaucās. “Ja gribi par katru cenu redzēt savu brāli mirušu, cīnies ar mani! Ļausim liktenim izlemt esmu es pelnījis nāvi vai ne!”

Ludolfs tikai iesmējās un pamāja saviem kareivjiem, lai tie pabeidz asiņaino slaktiņu. Tristrams, koncentrējis visus spēkus, aizsargājās un paguva nogalināt divus pretiniekus, pirms pats tika ievainots un zobens izslīdēja no viņa rokām.

Viņi nospieda Tristramu uz ceļiem pie firsta kapa akmens plāk­snes, un tagad Ludolfs satvēra sava tēva zobenu. Viņš pacēla to virs galvas kā miesnieka cirvi un dziļi ieskatījās sava ārlaulības pusbrāļa

acīs. Šajā skatienā Tristrams varēja izlasīt, ka pienākuši viņa dzīves pēdējie mirkļi. Un viņš uzreiz nomierinājās. Bailes, kas nupat vēl bija likušas viņam trīcēt, izgaisa, un tās nomainīja auksts un visu aptve­rošs naids. Atbildot Ludolfa skatienam, viņš izgrūda drausmīgu lāstu.

Viņš nolādēja savu tēvu un savu brāli, pili un tās iemītniekus, zemi, uz kuras viņi stāvēja, un katru, kurš jebkad spers uz tās savu kāju. “Nāvē es pārņemu sava tēva mantojumu!” viņš kliedza. “Šī tagad ir mana zeme, šī ir bastardu, izstumto, zagļu, ārpus likuma izsludināto un nodoto zeme! Tikai viņi te atradīs mieru. Visi citi, kas ienāks manā valstībā, to mūžīgi nožēlos. Viņi piederēs man, un es tos nekad vairs nelaidīšu vaļā. Viņu kauli tiks salauzti, un āda atdalīta no miesas. Tārpi uzbruks viņu ēdienam, un vārgums viņu locekļiem. Zeme viņus aprīs citu pēc cita, mirušie naktīs celsies augšā no saviem kapiem, un viņu kliedzieni dzīs jūs visus izmisumā. Lai nolādēta šī zeme tik ilgi, līdz tajā uzvarēs taisnīgums! Šodien es kā bastards leju asinis šajā kapā un šķiros no dzīves, un tieši to kādu dienu piedzīvosi arī tu, Ludolf. Un, ja ne tu, tad kāds cits tavā vietā, īsts mantinieks. Likumīgs brālis, mīlēts un cienīts kā tu, Ludolf. Kas notiks ar mani, tas notiks arī ar viņu!”

Bāls aiz dusmām Ludolfs iesaucās: “Tu gribi, lai mani vīri bailēs no tava lāsta mani nogalina? Taču tas neskaitās, jo nāk no netikles dēla mutes!”

Pauls ieturēja pauzi. Braucošā vilciena radītais monotonais troks­nis skanēja kā pastāvīga fona melodija, taču Bastians to uztvēra tikai ar vienu savas apziņas stūrīti. Tagad viņš spēja labāk saprast Doro. Ainas, kas uznira viņa acu priekšā, bija biedējoši reālas un dzīvas. Caur kupeju izvējoja salta viduslaiku dvesma.

- Ilgāk vairs nevilcinoties, turpināja Pauls, Ludolfs nocirta savam brālim galvu. Tristrama asinis lija uz viņa tēva kapa un izsū­cās līdz pat tā mirstīgajām atliekām. Kopš tā laika firsta gars naktīs klīst pa mežu un nespēj gūt mieru.

Ludolfs lika aizmūrēt kapenes un aizliedza bilst kaut vārdu par tur notikušo, tomēr par lāsta lieciniekiem kļuvušie kareivji izpauda šo noslēpumu. Pēc dažiem mēnešiem pilī izcēlās ugunsgrēks, kurā

gāja bojā gandrīz visi tās iemītnieki. Izdzīvojušie tajā saskatīja lāsta piepildīšanos. Vairums no viņiem aizbēga, daži mēģināja nogalināt Ludolfu, bet tika notverti un sodīti ar nāvi. Pēc tam jaunā firsta dzīve ritēja samērā mierīgi, taču viņa bagātība izsīka un pils nekad vairs netika atjaunota. Tad atnāca mēris. Jau pirmajā nedēļā Ludolfs krita tam par upuri. Nekur citur slimība neplosījās tik briesmīgi kā viņa valdījumā. To neviens vairs nesauca citādi kā tikai par nolādēto zemi. Ceļotāji meta lielu līkumu pārogļotajām drupām. Drīz pāri sakritušajiem akmeņiem izauga zāle un mežs, un šodien neviens vairs precīzi nezina, kur bija atradusies pils. Taču ceļotāji ziņo par tumšu stāvu, kas naktīs klaiņojot turienes mežos. Citi stāsta, ka esot dzirdējuši spalgus un sāpju pilnus kliedzienus, it kā tur tiktu nogalināti Tristrama biedri.

Kupejā visi bija kā pamiruši. Arī Pauls sēdēja klusēdams. Viņa skatiens bija vērsts uz kādu punktu tālumā.

- Sasodīts, kā vienmēr, tu man atkal uzdzini zosādu uz mugu­ras, beidzot ierunājās Šteinhens. Paldies. Tagad es tiešām sāku baidīties par savu dzīvību.

- Vai mēs braucam tieši uz šo nolādēto apvidu? jautāja Basti­ans. Tas tiešām ir biedējoši, it īpaši, ja esi māņticīgs.

- Jā, un Doro tic lāstiem, piebilda Sandra. Par laimi, viņa tic arī lāstu noņemšanai un noteikti nepārtraukti skaitīs aizsargājošus burvju vārdus. Tātad viss būs kārtībā.

Kupejā iestājās miers. Bija dzirdama tikai vagona riteņu rībē­šana. Bastians juta, kā viņu pārņem gurdums. Viņš pievērsa skatienu logam. Garām skrēja koki, mājas. Viņš nožāvājās. Irisas seja bija daļēji pavērsta pret viņu. Vai viņa gulēja? Viņš nebija pārliecināts. Meitene elpoja mierīgi un kā talismanu, cieši sev piespiestu, turēja klēpī arfas somu. Bastians atkal pievērsās logam. Koki. Mājas. Koki.

Viņš laikam bija gulējis kādu brīdi, jo uztrūkās no griezīga svil­piena. Ārā jau bija gandrīz satumsis.

- Vēl nepilna stunda līdz Minhenei, teica Sandra un pabāza viņam zem deguna pusizdzertu kolas pudeli. Vai nevēlies vēl izjust pēdējās tagadējā laikmeta baudas?

Bastians dzēra, lai gan kola bija novadējusies. Tagad ari kuņģī bija sajūtamas nepārprotamas izsalkuma pazīmes. Nekādu pro­blēmu, jo Sandra bija paņēmusi līdzi sviestmaizes ar sieru un musli tāfelītes īpaši viņam.

- Es gribu, lai šis brauciens tev sagādā prieku, viņa apgalvoja. -Jūtos nedaudz atbildīga, jo esmu tevi atvilkusi sev līdzi, Sandra piebilda un cēla gaismā vēl paciņu ar želejas lācīšiem. Tagad ēd, no rītdienas tie būs aizliegti.

Bastians darīja, kā teikts, un pēc tam devās izlocīt kājas. Pie kupejas viņš sastapa Larsu, kurš bija atvēris vilciena logu un turēja galvu gaisa plūsmā. Viņam atkal līdzi bija šķēps, kā dēļ liela daļa pasažieru, kuri gribēja paspraukties garām, izbrīnā nogrozīja galvu.

Pamanījis Bastianu, Larss pagriezās. Nu ko? Vai tev jau sāk iepatikties?

- Savā ziņā, jā. Lai gan man tas viss vēl ir ļoti tāls un nepazīs­tams.

Larss pamāja ar galvu. Sākumā jūties ļoti savādi šajos senlai­cīgajos kankaros un ar zobenu pie jostas, bet ar to ātri sarod. Viņš nopūtās. Protams, ja nesēdi vienā kupejā ar Doro. Priecājies, ka tev tas tiek aiztaupīts.

- Kā tā?

- Viņa vēl joprojām grib mūs pierunāt griezties atpakaļ. Pašlaik viņa sēž tur iekšā, Larss ar roku norādīja uz kupejas durvīm pa labi aiz sevis, un dzied mirušo dziesmas. Ķeltu.

- Ak Dievs!

- Kam tu to saki! Larss pievilka sev tuvāk šķēpu, lai palaistu garām kādu pavecāku kungu. Viņa gribēja, lai mēs visi dziedātu līdzi. Mums esot jāpulcē ap sevi izpalīdzīgi gari, lai tie mūs aizsar­gātu pret lāstu.

Aiz viņiem atvērās bīdāmās durvis. Vienmulīgas dziedāšanas pavadīti, pa tām iznāca Alma, Arno un terjera jauktenis. Vienīgi suns neizskatījās noguris.

- Tas vairs nav izturams, galvu purinādams, norūca Arno.

- Mēs dodamies uz restorānvagonu.

Bastians nolūkojās nopakaļ trijotnei. No aizmugures viņi izska­tījās apbrīnojami līdzīgi maza auguma, apaļīgi un blondi. Savā ziņā komiski.

- Tu studē medicīnu, vai ne? viņa pārdomas pārtrauca Larss.

- Jā. Un tu?

- Ģermānistiku. Man šausmīgi patīk lasīt un rakstīt.

- Saprotu. Vai viduslaiku romānus?

Larss piešķieba galvu. Nē, bet tas būtu izaicinājums. Par to es vēl neesmu domājis. Patiesībā es nepiederu pie viduslaiku ekspertu aprindām. Es iesaistījos aptuveni pirms diviem gadiem. Pateicoties Paulam. Viņš domāja, ka man tas varētu nākt par labu. Kā pārmaiņa pēc lielās lasīšanas. Svaigs gaiss. Meitenes ņieburos.

- Ļoti gādīgi no Paula puses, smīnēdams noteica Bastians.

- Tev tas šķiet savādi? Bet Pauls tāds ir rūpējas par cilvēkiem, kuri viņam ir svarīgi. Larss domīgi lūkojās sāņus.

- Vai jūs jau ilgi esat pazīstami?

-Jā, Larss atbildēja. Daudzus gadus.

Kad viņi nonāca Minhenē, ārā līņāja. Pauls ierosināja stundu gaidīšanas laika pavadīt pie kafijas un beigeļiem kafejnīcā Coffee Fellows. Bastians, kuru vēl mocīja viegls nelabums pēc želejas lācīšu baudīšanas, nolēma labāk pastaigāties kopā ar Almu un viņas suni.

- Kā īsti viņu sauc?

- Roderiks.

Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un paluncināja asti.

-Jauks radījums.

- Tiešām, vai ne?

Viņi apmeta loku ap ēku bloku, turklāt Roderiks pacentās ik pēc diviem metriem atstāt aiz sevis aromātiskas pēdas.

- Vai tev šķiet pareizi, ka larps atkal notiek tajā pašā vietā, kur pagājušogad? jautāja Bastians, pirms viņi bija nonākuši līdz kafej­nīcai, kurā sēdēja pārējie grupas dalībnieki.

-Jā! Brīnumskaista ainava, patiešām pirmatnīga. Varu saprast, kāpēc organizētāju komanda grib vēlreiz doties uz turieni.

- Hm. Es tikai tāpēc, ka citi… respektīvi, Doro uzskata, ka šis nostūris esot dīvains vai pat baiss. Vai tu domā citādi?

Alma saīsināja pavadu, un Roderiks uz to reaģēja ar neapmieri­nātu smilkstēšanu. Nav nekādu dīvainu apvidu, viņa teica. Ir tikai dīvaini cilvēki.

tundu ilgā gaidīšana vilkās pārāk lēni, un kafejnīcā bija pārlieku gaišs; stiklotās sienas ļāva no ārpuses brīvi ieskatīties tās iekšienē. Irisa iespiedās savā stūrī un uzmanīgi nopētīja katru, kas ienāca lokālā. Gaidīšana starp reisiem bija ceļojuma nepatīkamākā daļa. Viņa gribēja atrasties kustībā. Tas, kurš nekustas, ir viegli notverams.

Kāds tips pie blakusgaldiņa paskatījās uz viņu pusi, un Irisa instinktīvi piekļāvās Šteinhenam, taču izrādījās, ka svešā uzmanību bija piesaistījis tikai šķēps, ko Larss bija pieslējis pie sienas un kas nupat draudēja apgāzties. Vai tev ir auksti? jautāja Šteinhens. Viņa papurināja galvu un, pati sev par pārsteigumu, konstatēja, ka acīs sariešas asaras. Lieliski, Iris, sāc vēl tagad pinkšķēt. Tikai tāpēc, ka kāds painteresējās, kā tev klājas.

- Nē, viss kārtībā, viņa atbildēja un atvirzījās nedaudz tālāk no Šteinhena. Man tikai gribas ātrāk tikt projām no šejienes.

- Bet tu jau neesi sev neko paņēmusi. Varbūt vēlies kafiju? Kādu beigeli? Tie ir garšīgi. Uz mana rēķina, jā?

- Nē. Viņa satvēra Šteinhena roku un paspieda to. Paldies! Bet es šobrīd nespēju neko ieēst.

Kāds atkal ienāca pa durvīm. Irisa parāvās atpakaļ, taču tie bija tikai paraugskolēns, Alma un Roderiks, kurš aizrautīgi ošņājās un tad apsēdās līdzās Arno.

- Pēc divdesmit minūtēm mēs dodamies tālāk, pavēstīja Pauls. Pacentieties nākamajās četrās stundās nedaudz pagulēt, rīt laika nosnausties vairs nebūs. Mēs esam izdomājuši jums tra­kas lietas. Viņš uzlūkoja visus pēc kārtas. Jums nebūs pamata sūdzēties par dažādības trūkumu. Ja kāds vēl grib kaut ko pasūtīt, lūdzu, pasteidzieties, pēc desmit minūtēm mums jādodas projām no šejienes.

Šteinhens atnesa sev vēl divus beigeļus un vienu kapučīno, no kura Irisa, paklausot viņa lūgumam, nostrēba putas. Pāri tasītes

malai viņa vēroja, kā Sandra baro Bastianu ar mafina gabaliņiem, it kā viņš būtu klēpja sunītis.

Perons, no kura vajadzēja atiet viņu vilcienam, bija tikpat kā tukšs. Irisa visu laiku neizlaida no acīm pulksteni. Piecas minūtes pirms pusdivpadsmitiem. Viņa sajuta kņudoņu mugurā, pagriezās, bet tur neviena nebija. Un, pat ja būtu, tu viņu neredzētu. Viņa ciešāk piespieda sev klāt somu ar arfu un izmisīgi vēlējās, kaut vilciens jau būtu pienācis. Kad tas beidzot piebrauca, viņa bija pirmā, kas iekāpa vagonā, un pirmā, kas ieņēma vietu rezervētajā kupejā. Aizvilka aiz­karus. Uzelpoja.

- … nebrīnies, viņa vienmēr ir tāda: ne ar vienu nerēķinās, kāds teica klusinātā balsī. Protams, Sandra, vilkdama Bastianu garām durvīm, lai ieņemtu blakuskupeju. Irisa aizvēra acis. Aizmigt viņa droši vien nespēs, vismaz izturēsies tā, it kā gulētu.

Pulkstenis rādija 4.23. Bastiana galva bija kā ar šķidru cementu pielieta. Viņš netrāpīja ar kāju uz pakāpiena un drīzāk izkrita nekā izkāpa no vagona. Vai viņš bija savācis visu bagāžu? Laikam jā. Ja nē, tāpat bija par vēlu, jo vilciens jau bija izkustējies no vietas.

Ārā vēl bija tumšs. Satrauktie un apmiegojušies Bastiana ceļa­biedri pulcējās pie kāpnēm, kas veda uz tuneli. Pats sevi viņš ierin­doja otrajā kategorijā, jo pretēji gaidītajam jau neilgi pēc izbraukša­nas no Minhenes bija iemidzis un gulējis, līdz Pauls nupat bija viņu diezgan brutāli uzrāvis no miega.

- Dodamies uz pirmo sliežu ceļu! Pauls iesaucās, un viņa balss nedabiski skaļi atbalsojās tukšajā, naksnīgajā stacijā. Bet steigties nevajag, laika mums vēl ir vairāk nekā divdesmit minūtes.

Katrs solis skaļi noklaudzēja uz kāpnēm. Viņi pagāja garām kādam stacijas strādniekam, kurš, galvu piešķiebis, viņus aizdo­mīgi nopētīja Larsa šķēps tiešām piesaistīja uzmanību. Neviens cits tuvākajā apkārtnē nebija redzams. Vilciens jau gaidīja pie perona un bija praktiski tukšs. Celt bagāžu uz plauktiem nebija nekādas jēgas, jo viņu brauciens ilgs ne vairāk par divdesmit minū­tēm.

Pie horizonta pamazām parādījās gaiša svītra, un, kad viņi nāka­majā stacijā izkāpa, sāka aust saule. Maigi sārtās debesis virs dzel­tenās stacijas ēkas jau tagad radīja Bastianam iespaidu, ka viņš ieiet citā pasaulē. Vilcienā viņi brauca kopā ar pastāvīgajiem pasažieriem, no kuriem neviens nepagodināja ar skatienu apkārtnes ainavu, kas modās jaunai dienai. Bet skats bija brīnumains. Jo tālāk viņi brauca, jo rustikālāka un pirmatnīgāka kļuva vide. Zaļi lauki mijās ar ganī­bām, lielas taisnstūrveida pilis ar iekšpagalmu nomainīja balsinātas zemnieku mājas.

Bastianam pretī, pieglaudušies viens otram, sēdēja Georgs un Līzbeta. Līzbetas acis bija aizvērtas, viņa elpoja vienmērīgi. Bastiana uzmanību neviļus piesaistīja viņas seja. Meitenes mute bija pavērta sapņainā smaidā, un viņš pieķēra sevi ar skatienu skenējam viņas lūpu un deguna līnijas un uzacu lokus, cenšoties saprast, kas rada šo pilnības iespaidu. Tikai sajutis, ka ari viņš pats tiek novērots, turklāt konstatējis, ka vērotājs ir Georgs, Bastians ātri aizgrieza galvu.

Vēl mazs brīdis, un viņi jau bija Vīzelburgā. Bastians izcēla savu smago mugursomu uz perona un palūkojās apkārt. Bija jau gaišs. Stacijas pulkstenis rādīja desmit minūtes pirms sešiem taču viņus jau gaidīja.

- Te ir Martins un Dominiks! Nāciet! Pauls pamāja abiem zeļ­ļiem, kuri, kā paskaidroja Sandra, bija no tuvējās apkārtnes.

Pie stacijas ēkas viņus gaidīja divi džipi. Jūs šodien esat jau otrā grupa. Pirmā ieradās nakts vidū.

Viņi sakāpa abos transportlīdzekļos, kur brīnumainā kārtā vieta atradās visiem, un devās ceļā. Visu brauciena laiku Dominiks kaut ko aizrautīgi stāstīja, taču Bastians iekšēji atslēdzās jau pēc pirmajiem teikumiem. Viņš sēdēja pie loga vai, precīzāk sakot, pieplacis pie tā, un vēroja garām slīdošo ainavu. Vispirms viņi šķērsoja Donavu, pēc tam vairākus kilometrus brauca gar upi un tad pagriezās pa labi. Turpmākais ceļš veda augšup kalnos. Viņi izbrauca cauri vairākiem ciemiem, kuri lepojās ar gleznainiem baznīcu torņiem. Džipus ar izbrīnītiem skatieniem pavadīja ceļmalas ganībās palaistās govis. Pēc tam viņi pabrauca garām vēl tikai trim viensētām. Pļavas izzuda

skatienam, un abās ceļa pusēs pacēlās tumšs skujkoku mežs, kas nomāca rīta gaismu.

Bastians sajutās vientuļš un satvēra Sandras plaukstu, bet mei­tene atbildēja tikai ar īsu un paviršu rokasspiedienu. Viņa ar stingu skatienu vērās taisni uz priekšu.

Visbeidzot viņi nogriezās uz zemesceļa, kas starp nogāztiem un grēdās sakrautiem kokiem veda kalnup. Dominiks manevrēja ap neskaitāmām izdangātām bedrēm, tomēr viņi tika pamatīgi izkra­tīti, kad zem riepām pakļuva resni zari.

Kādu laiku ceļš vēl bija saskatāms, tad tas beidzās, un tālāk džips kratījās pa nelīdzenu meža zemi.

Kad mežs kļuva tik biezs, ka starp koku stumbriem vairs nebija iespējams izbraukt, Dominiks apturēja auto.

- Galastacija. Tālāk līdz sapulcēšanās vietai jums jāiet kājām, resnajiem te būs par šauru. Viņš uzsita ar delnu pa stūri. Tālāk augšā ir svaigs ūdens un telts, kurā varēsiet uzvilkt savus kostīmus. Visu labu!

Viņi izcēla no auto bagāžu. Dominiks veica ļoti bīstamu manevru un aizbrauca.

Mežs sveica atbraucējus ar koku lapotņu majestātisku šalkoņu. Kādu bridi visi stāvēja klusēdami un lūkojās apkārt, ieklausoties putnu balsis. Tie ar čivināšanu un ķērkšanu pavēstīja par nelūgtu viesu ierašanos viņu apgabalā.

- Nu tā, nočukstēja Sandra. Te nu mēs atkal esam. Viņa izpleta rokas. Nebūt ne nolādētā vietā. Vai jūti, kā smaržo zeme? Sveķi? Sasodīti labi tas jā!

Doro noliecās pēc kāda zara un sāka ar to vilkt zemē zīmes. Viņas lūpas mēmi kustējās, it kā izrunājot kaut kādus vārdus. Beidzot viņa papurināja galvu. Tas nav labi, viņa ieminējās. Nav labi. Mūs kaut kas sagaida.

Kamēr pārējie tikai nopūtās, Sandra zaudēja pacietību.

- Pietiek! viņa iesaucās. Izbeidz reiz laupīt mums visiem prieku! Vienkārši dziļi ieelpo un palūkojies apkārt. Kad tu pēdējo reizi esi redzējusi tik skaistu mežu? Vai vari ļaut mums to izbaudīt?

- Es sajūtu ļaunus nolūkus. Es tikai cenšos mūs aizsargāt, kā esmu to apsolījusi.

Šķita, ka Sandra grib kaut ko iebilst, tomēr neko neteica, uzlika roku Bastianam uz muguras un sāka viņu burtiski stumt kalnup.

- Nespēju to ilgāk klausīties. Aiziet, Tomen!

Viņi devās uz priekšu. Gaiss vēl bija vēss, bet varēja just, ka diena būs karsta. Ap Bastiana galvu jau riņķoja pirmās mušas, bet plaušās ieplūda tik svaigs gaiss, kādu viņš ilgi nebija elpojis. Tālu priekšā soļoja Pauls, un Bastians jutās tik lieliski, ka bija gatavs viņu iedzīt.

Viņi kāpa augšup pa mežainu nogāzi, ko vecās priežu skujas padarīja sārtu. Sārtu un slidenu. Bastiana mugursoma smagi spieda plecus, un viņš slepenībā apbrīnoja Georgu, kurš bez jebkādām redzamām piepūles pazīmēm nesa dubultu bagāžu savu un Līzbetas. Turpretī viņam pašam manāmi sāka trūkt elpas. Nogāze bija palikusi aiz muguras, un tagad viņi kāpa augšup pa kokiem neap­augušu stigu. Acis žilbināja spožie rīta saules stari.

- Cik mums vēl atlicis? viņš uzsauca Paulam, kurš bija nedaudz palēninājis savu ellišķīgo tempu.

- Aptuveni pusstunda. Bet neuztraucies, kāpums drīz paliks aiz muguras, un tālāk būs tīrā pastaiga.

Alma bija atlaidusi Roderiku no pavadas, un tas, priecīgi elso­dams, skraidīja turp un atpakaļ starp Paulu un Bastianu, ar muti ķerstīja gaisā tauriņus un pašaizliedzīgi bāza purnu katrā krūmā.

Ar katru minūti ap Bastiana galvu riņķojošo mušu skaits palie­linājās. Insektu daudzbalsīgā spindzēšana kļuva par dominējošo troksni. Viņš centās ieelpot tikai caur degunu un koncentrējās uz saviem soļiem. Starp kokiem parādījās baltas klintis, kuras cita virs citas veidoja tik savādas formācijas, it kā kāds tās būtu tur apzināti sakrāvis. Bastians neviļus iedomājās par ķeltu upurakmeņiem.

Kāpuma virsotnē Sandra apstājās, apsēdās uz krituša koka stumbra un notrausa kukaini, kurš rāpoja pa viņas džinsiem. Kad Bastians apsēdās meitenei līdzās, viņa ātri piecēlās. Ja esi izslāpis,

izdzer šo te. Viņa pasniedza Bastianam pustukšu ūdens pudeli un pagriezās, lai dotos projām.

- Ei, pagaidi! Tuvumā neviena nebija. Laba izdevība atbrīvoties no tā, kas viņam kopš vakardienas gulēja uz sirds.

-Jā?

- Pirms aizbraukšanas es saņēmu savādu zvanu. Vai tu arī?

Viņa pacēla uzacis. Nē. Ko tieši tu domā ar savādu?

- Kāds mani centās atrunāt no braukšanas uz šejieni. Precīzāk sakot, viņš gribēja mani brīdināt. Teica, ka te kaut kas neesot kār­tībā.

Sandras seja kļuva domīga. Bet tās taču ir pilnīgas blēņas. Ko tas varētu nozīmēt?

- Es ari to jautāju, bet nesaņēmu sakarīgu atbildi.

- Varbūt tas bija kāds no taviem draugiem, kurš gribēja tevi izjokot?

Par šādu iespēju Bastians vēl nebija iedomājies. Taču nē. Tas negāja kopā. Viņš papurināja galvu. Numurs neuzrādījās, un esmu gandrīz pārliecināts, ka es šo cilvēku nepazīstu.

Bastians ieskatījās Sandrai acīs. Vai tev nenāk prātā kāds, kurš negrib, lai es te būtu? Viņš brīdi vilcinājās, bet tad pajautāja: Vai iemesls, kāpēc mani būtu jābrīdina?

Sandra atkal papurināja galvu, šoreiz domīgi. Grupā ir pāris čaļu, kuri man piecērt, viņa lēni noteica. Gluži dabiski, viņi varētu nebūt sajūsmā par to, ka esmu ieradusies kopā ar tevi.

Pārlieku pieticību Sandrai pārmest nevar, nodomāja Bastians jautrības uzplūdā. Lai gan meitene ir tiešām glīta. Iespējams. Tas būtu izskaidrojums, ar ko es varētu labi sadzīvot. Bastians pievilka Sandru sev klāt un glāstīja viņas saulē sasilušos matus. Viņa īsi pasmaidīja un atraisījās no apskāviena.

- Nāc, mums jādodas tālāk, citādi atpaliksim no citiem, un es negribu te apmaldīties.

Ceļš atkal veda nedaudz kalnup, un abi klusēja, lai taupītu spē­kus, jo viņus gaidīja jauns izaicinājums ceļu aizšķērsoja gandrīz divus metrus augsts zemes valnis. Lai gan ar zemi bija sajaukušies

akmeņi un sašķēlušies koku celmi, bija grūti atrast, uz kā balstīties, lai pārrāptos pāri valnim. Doro patlaban centās to izdarīt un piepūlē tusnīja; Pauls un Ralfs stāvēja augšā un centās viņai palīdzēt.

- Kas tas ir?

- Sens zemes nobrukums, paskaidroja Alma. Tieši tas, kas mums vajadzīgs. Šķiet, jau gadiem ilgi neviens nepūlas to novākt, nevienu neinteresē, kas atrodas otrā pusē. Viņa pārvilka ar pirk­stu pār kādu violetu ziedu, kurš slīpi auga no vaļņa sienas. Mūsu valstības robeža, viņa domīgi piebilda.

Cits pēc cita viņi pārrāpās pāri, veiksmīgi, izņemot Šteinhenu, jo zem viņa svara nobruka zeme un akmeņi. Divas reizes viņš paslī­dēja, bet tad, Bastianam atbalstot no apakšas un Paulam velkot no augšas, tomēr tika pāri.

- Kuno vom Fass būs jums mūžīgi pateicīgs, dārgie draugi, noelsa Šteinhens un pazuda aiz vaļņa

Piecu minūšu laikā visi bija tikuši pāri, ari Bastians. Nogruvuma otra puse nebija tik stāva; pa to pat nebija jārāpjas, varēja piesar­dzīgi iet. Lejā jau bija ērti iekārtojusies pārējā grupas daļa. Georgs un Līzbeta apskāvušies sēdēja uz apsūnojuša klintsbluķa, Irisa bija apmetusies uz celma. Aizvērusi acis un pavērsusi seju pret sauli, viņa smaidīja. Pie meitenes kājām, enerģiski vicinādams asti, zemi ošņāja Roderiks.

- Drīz mēs būsim klāt, teica Pauls. Tad varēsiet nedaudz atpūsties.

Tātad jādodas tālāk. Jau pēc dažiem soļiem Bastians juta, ka šai­pus zemes nogruvumam mežs ir citāds. Mežonīgāks. Almai bija tais­nība, te neviens jau ilgi nebija spēris kāju, neviens nebija aizvācis nokaltušos kokus un nolauztos zarus, daba bija atstāta pati savā ziņā. Klintis un kritušo koku stumbri bija apauguši ar ķērpjiem un sūnu, milzīgo egļu ēnā veģetēja nīkulīgi kociņi.

Pēkšņi pamežs nobrīkšķēja, kaut kas zibens ātrumā pašāvās garām Bastiana kājām un atkal paslēpās krūmu biezoknī.

Mēs te esam miera traucētāji. Bastians ar nodomu nedaudz atpa­lika no grupas Sandra tik un tā bija aizsteigusies tālu priekšā un

sarunājās ar Līzbetu. Viņš apstājās un ieklausījās meža skaņās, sajuta ap sevi dzīvu rosību. īsu brīdi viņš jutās bezgala laimīgs, it kā būtu atgriezies dzimtenē, par kuru līdz šim neko nebija zinājis.

- Ei! Bastian, nāc! Mēs esam klāt!

Viņš nopūtās un sekoja Sandras saucienam. Sirdī vēl turpināja izskanēt nupat kā sajustā pacilātā noskaņojuma atbalss. Viņš te varēs pavadīt piecas dienas.

urtai līdzīgas lielas, apaļas telts priekšā no akmeņiem un zariem bija sameistarots zems galds. Pie tā sēdēja Kārpa, kas, Bastianam pienākot, pacēla uz viņa veselību māla krūzi, un Nātans, kura tumšo matu ieskauto šauro seju viņš ari atcerējās vēl no viduslaiku gadatirgus. Abi jau bija ietērpušies kostīmos un tagad ēda, dzēra no krūkām ūdeni un dzīvi sarunājās.

Teltī Bastianu un Sandru sagaidīja rudmataina meitene, kura turēja rokās viduslaikiem ārkārtīgi neraksturīgu dokumentu plan­šeti un vilka ķeksīšus sarakstā.

- Sveiki, mani sauc Karīna, mēs vēl neesam pazīstami, viņa ar starojošām acīm uzlūkoja Bastianu. Es esmu no organizatoru komandas. Kā atbraucāt, vai labi? Viņa nemaz negaidīja atbildi, bet uzreiz norādīja uz telts tālāko daļu. Tur jūs varat pārģērbties un nolikt visu, kas neatbilst senajiem laikiem. Jūs jau zināt: mobilos telefonus, rokas pulksteņus, cigaretes un tā tālāk. Salieciet mantas savās mugursomās tās paliks te. Un neuztraucieties, nekas nepa­zudīs, ja vien kāda lapsa neapēdīs.

Gluži kā ar zobenu viņa notēmēja ar zīmuli uz Bastiana krūtīm. -Jūs pat iedomāties nevarat, ko visu mēs esam ieplānojuši. Tas būs fantastiski, jūs redzēsiet. Ja esat izsalkuši, šajā kastē ir maize un dūmdesa. To mēs jums izmaksājam, bet pēc tam vairs nebūsim tik dāsni. Viņa iesmējās un pārmeta matus pār pleciem.

Bastians pat nemēģināja pārtraukt Karīnas vārdu plūdus un tikai piekrītoši māja ar galvu visam, ko viņa teica. Maize un desa izklausī­jās labi, un ārā pie galda sēdošie cilvēki noteikti bija ļoti interesanta sabiedrība.

Pēc pusstundas un dažām desmaizēm Bastians paķēra savu bagāžu un atgriezās teltī, lai kļūtu par Tomenu Tomenu Cīpslugriezēju. Viņš uzvilka plānāko no trim šņorējamajiem krekliem, nedaudz neierastos bre, kuros vēl nāksies iedzīvoties, un šosses, kam virsū uzāva kurpes ar dubultu ādas zoli. Tās turējās pie kājām tikai tāpēc,

ka ar auklām tika krusteniski piesaitētas pie apakšstilbiem. Nelielajā spogulī, kas bija slīpi piesliets pie telts sienas, viņš nespēja saskatīt neko sliktu.

Ārpusē izklaidējās ap galdu sasēdusies sabiedrība. Kārpa izstās­tīja anekdoti par orkiem, Nātans sajūsminājās par to, cik fantas­tiski atkal izskatās Līzbeta. Tad, tiekot sagaidīti ar skaļām ovācijām, viņiem pievienojās Ralfs un Larss. Tika apspriests vilcienā piedzīvo­tais un Doro sarīkotā scēna.

- Man šķiet, viņa ir nojūgusies. Ralfa balsī bija saklausāma tīksmīga sensāciju kāre. Vai viņas te nav? Nē? Nu tad tā, jums vajadzēja to redzēt. Doro bija balta kā krīta maiss un visu laiku mur­mināja par to lāstu no leģendas. Šai sievietei tiešām nav visi mājās.

Meitenes smiekli izklausījās pēc Karīnas.

- Es saprotu, ka jums tas šķiet asprātīgi, bet lieciet Doro mierā. Kārpas balss. Viņai viss ir pilnīgā kārtībā, tikai ne īsti no šīs pasaules.

- Tā ir vistīrākā patiesība! iesaucās Pauls. Pirmīt viņai šķita, ka krustām sakritušie koku stumbri, pār kuriem mums bija jākāpj, esot ļauna zīme. Mežs mūs negribot, viņa apgalvoja. Vājprāts, vai ne?

- Tomēr liec viņu mierā.

Turpmākai sarunas gaitai Bastians vairs nesekoja, jo stūķēja džinsus un T kreklu savā mugursomā, kas bija pieslieta pie pretējās telts sienas. Taču arī aiz tās klusās, apslāpētās balsīs norisinājās saruna, un Bastians aizturēja elpu, kad viņam kļuva skaidrs, par ko tā ir.

-… tīri labi turas iesākumam, teica Sandra. Ja ņem vērā, ka parasti viņš tikai tup istabā un nepaceļ neko smagāku par grāma­tām.

-Viņš ir godkārīgs, vai ne? Pauls, tas simtprocentīgi bija Pauls. Tieši tāpēc tev viņš ir jāpatur acīs. Es negribētu, ka viņš sevi savaino tikai tāpēc, ka grib atstāt uz tevi iespaidu.

- Muļķības. Viņš nav tas tips.

- Es domāju nopietni. Tas te viņam ir kaut kas pilnīgi jauns kurš zina, kas šim var ienākt prātā.

- Man šķiet, ka mums par to nav jāuztraucas. Viņš ir diezgan ikdienišķs, ne no tiem, kam patīk riskēt.

Ikdienišķs! Šis vārds bija kā sitiens pakrūtē. Vai tāpēc, ka Sandras balsī bija saklausāma negatīva intonācija? Vai varbūt viņš to tikai iedomājās?

-Ja tu tā saki. Man tā nemaz nešķiet. Bastians saklausīja šau­bas Paula balsī. Tomēr garastāvoklis bija sabojāts. Būs jāpajautā Sandrai, kāpēc viņa ielaižas ar tādu, kuru uzskata par ikdienišķu.

- Visādā ziņā es gribētu, lai viņš necieš. Bez nevienas skrambiņas, ja tas ir iespējams, nemaz nerunājot par kaut ko sliktāku.

Sandras atbilde bija kaut kas vidējs starp smiekliem un šņāk­šanu. Kā tu to iedomājies? Mēs atrodamies meža biezoknī, un Bastians negribēs, ka viņu iesaiņo vatē. No šejienes vēl neviens bez zilumiem nav atgriezies mājās.

- Tu zini, ko es domāju.

- Protams. Bet viņam nevajag aukli, un arī es tā nebūšu. Piedod!

īsa pauze.

- Es vēl gribēju pateikt, ka jūs abi labi saderat kopā. Skaists pāris. Tu varētu kļūt par ārsta kundzi.

Klusums, kas sekoja Paula piezīmei, smagi kā slapjas smiltis uzgūla Bastiana pleciem, līdz Sandra beidzot atbildēja.

- Ārkārtīgi smieklīgi, Paul.

irmais spontānais impulss, ko izjuta Bastians, bija uz karstām pēdām braukt mājās. Kāpēc Sandra aizmuguriski tik noraidoši izteicās par viņu? Viņš izbrauca ar pirkstiem caur matiem un iznāca no telts saules gaismā. Ārkārtīgi smieklīgi, Paul. Šie vārdi sāpīgi atbalsojās viņā pa vienam, katrs atsevišķi. Kāpēc Sandra tik ļoti bija centusies atvest viņu uz šejieni? Vai šī meitene nebija pret viņu godīga vai arī tikai Paula priekšā izlikās tik neieinteresēta? Vienalga tas bija savādi.

Kāds sparīgi uzgrūdās Bastianam un atrāva viņu no domām. Ap balto telti valdīja rosība, spēles dalībnieki skraidīja apkārt visda­žādākajās pārviduslaikošanās stadijās; šur un tur vēl varēja redzēt kādu džinsos un T kreklā tērptu, taču vairums atbraucēju jau bija pārģērbušies tunikās, vamžos un šossēs. īpaši grezni uzposies bija Ralfs. Viņš iznāca no telts, tērpies ar ģerboni rotātā sjurko un galvā uzmaucis bruņu kapuci, kas sniedzās līdz pleciem. Un virs kapu­ces vai tā bija diadēma vai kronis? Vai nav vienalga, šie krāmi viņu šobrīd neinteresēja. Varbūt labāk vajadzēja kopā ar tēvu braukt uz Ber­līni? -tomēr Bastians uzreiz atmeta šo domu. Skraidīt kā sunītim pa kongresu zāli aiz profesora Maksimiliana Stefenberga bija sliktākais, ko vien varēja iedomāties.

Dažas minūtes, lai nomierinātos, un tad viņš atkal priecāsies, ka ir te. Paņēmis visu savu mantību, Bastians pagāja tālāk no burz­mas, atlaidās zemē, aizvēra acis un centās atslābināties. Tas diez ko neizdevās, tāpēc viņš izvilka no mugursomas fizioterapijas lekciju pierakstus. Nepalīdzēja arī tas, acīmredzot viņš nespēja izlīst no savas ādas. No ikdienišķās ādas.

Tiklīdz Bastians atkal pievērsās lekciju pierakstiem, no telts iznāca vairākas meitenes. Kostīmos. Sandra bija uzvilkusi rūsas sar­kanus svārkus ar platu, ņieburam līdzīgu jostu un gaišu blūzi, kas bija noslīdējusi pār vienu plecu. Viņa izskatījās kārdinoša, tomēr

zaļā un melnā tērpusies Līzbeta viņai līdzās bija kā īsta meža die­viete, kuras priekšā gribējās krist ceļos.

Sandra pamāja ar roku un ar starojošu smaidu sejā tuvojās Bastianam. Drīz ies vaļā! Meitene noslīga līdzās uz meža zemes un gaidpilni uzlūkoja viņu. Bastians neviļus atvirzījās tālāk.

- Vai viss kārtībā? viņa jautāja.

- Laikam gan. Tagad bija īstais brīdis pieminēt nejauši noklau­sīto sarunu. Bastians dziļi ievilka elpu un, nebildis ne vārda, atkal izelpoja. Viņš nezināja, kā iesākt.

- Vai tu esi sanervozējies? Sandra iebakstīja Bastianam sānos.

- Nevajag! Tev tas patiks, un es apsolu, ka tu daudz iemācīsies un gūsi nenovērtējamu pieredzi. Meitene pasmaidīja un ar rādītāj­pirkstu piesita viņam pie deguna. Tev taču tas ir svarīgi, vai ne?

Viņas līksme, vismaz maza daļa no tās, pielipa arī Bastianam, un viņa mutes kaktiņi it kā paši no sevis pavilkās mazliet uz augšu. Sandrai taisnība, viņš bija tikai garlaicīgs censonis. Nav nekāds brī­nums, ka viņa īsti nezināja, ko ar viņu iesākt. Bastians iestūķēja pie­rakstus atpakaļ mugursomā. Stundas beigas. Vai drīz tas sāksies?

- Domāju, ka jā. Viņa pieķērās Bastianam pie elkoņa. Pirms tam mums vēlreiz kārtīgi jāpieēdas.

Pienāca jau pusdienlaiks, kad pieteiktie spēles dalībnieki beidzot bija uzvilkuši kostīmus. Cilvēku nebija daudz, tomēr skats pavērās iespaidīgs, kad visi sastājās un sasēdās ap balto telti gluži citādi nekā viduslaiku gadatirgū, ne tuvu tik raibi un krāsaini. Savos vien­kāršajos, pelēkajos kā zeme tērpos vairums no viņiem tiešām izska­tījās kā reāli pārcēlušies laikā. Vienīgi Ralfs savā greznajā sjurko isti neiederējās kopainā. Viņa apaļīgā seja zem bruņu kapuces bija nosvīdusi un sarkana. Ārpus koku ēnas saule tagad svilināja bez žēlastības. Mušu spindzēšana bija kļuvusi par valdošo troksni vienmērīgo smalko sīkšanu reizēm pārtrauca zema dūkoņa, kad insektu barā iejuka kāda kamene vai vabole.

- Dārgie draugi! Pauls bija uzrāpies uz noapaļota granīta klintsbluķa un, pacēlis rokas, lūdza apklust. Līdzās viņam stāvēja Karīna un kāda meitene ar gariem, blondiem matiem, kas Bastianam

šķita pazīstama, viņa bija tā, par kuru viduslaiku gadatirgū Pauls bija cīnījies Dieva tiesā. Pauls pagāja soli uz priekšu.

- Esiet sveicināti mūsu šīgada vasaras larpā! Līdzās man stāv Karīna un Mona, kuras kopā ar mani te visu organizēja. Visas tās šausmas, caur kurām jums turpmākajās dienās nāksies iziet, tātad ir mūsu vaina.

Bastians pievienojās pārējo smiekliem un aplausiem. Pauls patei­coties paklanījās.

- Jūs jau redzējāt, ka mēs esam spēlei izvēlējušies to pašu vietu, ko pagājušajā reizē. Daži no jums nebūs par to sajūsmā, bet mums tiešām bija iemesls tā rīkoties. Līdz šim mēs nekur citur neesam bijuši tik netraucēti. Vēl nekur citur daba nav bijusi tik neskarta un pirmatnīga. Mēs pamatīgi meklējām, bet neko labāku neatradām. Varbūt nākamgad izdosies.

Vairums klausītāju piekritoši pamāja. Mēs arī domājam, ka te ir super! iesaucās Kārpa.

- Gandrīz visi no jums jau ir piedalījušies kādā Saeculum larpā, tātad jūs zināt, kā tas notiek. Bet Bastians ir jauniņais, tāpēc viņam es vēlreiz īsumā izstāstīšu svarīgāko. Un ari tiem, kuri neizlaiž nevie­nas lomu spēles un tāpēc mēdz sajaukt dažādu rīkotāju pieņemtos noteikumus. Viņš noklepojās. Mēs gribam pārcelties atpakaļ 14. gadsimtā. Ciktāl tas ir iespējams. Tas nozīmē, ka mēs atsakāmies no visa, kas atklāts un izgudrots vēlāk. Šis ir vienīgais noteikums, kurš jāievēro larpā, visādi citādi jūs varat patstāvīgi attīstīt spēles gaitu. Ik pa laikam jūs saņemsiet uzdevumus, par kuru izpildīšanu pienākas balva. Parasti tā paredzēta jūsu kuņģim.

Smiekli.

- Mēs ari uz to ceram! iesaucās Šteinhens.

- Piecas dienas no vietas jūs bez jebkāda pārtraukuma būsiet spēlē. Paša izdomātais tēls jums jāatveido tik konsekventi, cik vien iespējams. Iejūtieties tajā, attīstiet to! Tas, protams, nozīmē arī, ka jāievēro subordinācija. Tam, kurš spēlē zemnieku, jāpaklausa bru­ņinieka pavēlēm. Savukārt bruņinieka lomā spēlētajam jāuzņemas atbildība. Pauls pamāja ar galvu Ralfam, kuram zem bruņu kapuces

sviedri jau lija straumēm. Mums nav detalizētas instrukcijas, kas vispirms jāapgūst, lai varētu piedalīties, turpināja Pauls. Tas nozīmē, ka jums ir atļauts viss, ko spējat iztēloties. Spēle vienmēr izdodas tik labi, cik labi ir spēlētāji. Vislabāk ir, ja jūs aizmirstat, ka tā ir tikai spēle. Saeculum larpā nav arī visu to amizanto mazo žestu, tāpēc labāk aizmirstiet par tiem. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Dažās grupās tas ir signāls, ka šī personāža īstenībā te nemaz nav, un tas tikai ātri izskrien cauri spēles notikumiem. Pie mums tā nav. Nekādu taimauta žestu. Arī šis, Pauls aizlika sejai priekšā izplestus pirkstus, jūs nedarīs neredzamu. Ja runājam par maģiju, viņš izpildīja dažas eleganti samākslotas roku kustības, ja protat burt, dariet to. Bet neapvainojieties, ja pretinieks uz vietas nesastingst, lai gan jūs izmantojāt pret viņu citkārt nevainojami funkcionējošu akmenī pārvēršanas burvestību. Pie mums maģija pakļaujas tikai vienam likumam: vai nu tā funkcionē, vai ne. Vai piekrīti, Doro?

- Jā, viņa nočukstēja, neizlaizdama Paulu no acīm.

-Jūs varēsiet meklēt palīdzību, ja gūsiet savainojumu, viņš tupināja. Šoreiz kopā ar mums ir gandrīz īsts ārsts. Viņš tikko manāmi paklanījās Bastiana virzienā. Taču tas nenozīmē, ka spēle tiks pārtraukta. Un neaizmirstiet, ka mēs atrodamies tālu no traumpunktiem, aptiekām un antibiotiku injekcijām. īsi sakot esiet uzmanīgi! Skatieties, kur liekat kāju, centieties nestaigāt apkārt vieni, it īpaši naktī. 14. gadsimtā kaula lūzums varēja būt nāves spriedums, un arī šeit tam noteikti būtu smagākas sekas nekā nor­mālos apstākļos.

Ar acs kaktiņu Bastians redzēja, ka Līzbeta pasniedzas pēc sava medaljona un cieši saspiež to saujā.

- Viens no svarīgākajiem momentiem ir apiešanās ar atklātu uguni, turpināja Pauls. Pieņemsim, ka jums ir izdevies to iegūt bez sērkociņiem. Viņš pasmaidīja, bet tūlīt atkal kļuva nopietns.

- Uguni drīkst iekurt tikai klajumos, nekādā gadījumā to nav atļauts darīt mežā. Nekādu lāpu, nekādu degošu bultu, nekā tamlīdzīga! Uguni nedrīkst atstāt nepieskatītu, pie tās vienmēr jāpaliek vis­maz diviem cilvēkiem, lai kādu virzienu ņemtu spēles gaita. Naktī

nometnes ugunskurs jāizdzēš. Sargs var iesnausties, to es esmu pie­redzējis ne vienu reizi vien. Lūdzu, ievērojiet šos noteikumus, mēs negribam lieki riskēt.

Visi nopietnām sejām piekrītoši māja ar galvu.

- Labi. Neaizmirstiet, ka mēs te atrodamies nelegāli, tāpēc jācen­šas pēc iespējas mazāk piesaistīt sev uzmanību. Ja kaut kas atgadī­sies, pie tā vainīgi būsim mēs.

Bastians skaļi ieelpoja. Par to visu viņš nebija aizdomājies. Viņš bija gaidījis, ka larps būs dzīvošana jocīgā telšu nometnē, kur visi staigā tērpušies viduslaiku kostīmos, un to papildinās desiņu grilēšana, zobenu vicināšana un romantiskas pastaigas ar Sandru pie sāniem. Iespējami meža ugunsgrēki un nopietni savainojumi nebija ieplānoti. Paula lūgumu Sandrai paturēt viņu acīs Bastians tagad ieraudzīja pavisam citā gaismā. Man nav ne jausmas, kas mūs sagaida. Es par to nemaz neesmu domājis. Ne visai tālredzīgi no manis laikam neiznāks labs ārsts.

Pašreiz viņš daudz labāk apzinājās draudošās briesmas. Ja kaut kas atgadīsies, palīdzību nevarēs saņemt ātri. Šādā izolācijā nelai­mes gadījumi iegūst pavisam citu dimensiju.

Interesanti, vai te ir čūskas?

- Tagad par jūsu mantām, Pauls turpināja. Viņš, Mona un Karīna nostājās rindā un ar mājieniem aicināja pie sevis pirmos spēlētājus.

- Ko viņš grib? Bastians pavaicāja.

- Viņš vēlreiz pārbaudīs, vai lietas, kuras tu ņemsi līdzi, atbilst spēles noteikumiem. Sandras balss skanēja distancēti. Viņa vēroja, kā Pauls izrakņā Georga linaudekla maisu, apmierināti pamāj ar galvu un pievēršas Līzbetas mantām.

Lielais raupja linaudekla maiss ar Bastiana mantību vēl bija atsliets pret mežmalā augošu koku. Viņš atraisīja mezglu un vēlreiz pārlūkoja tā saturu. Koka bļoda, dzelzs katliņš, vilnas sega, kaltēti augi, maize, kūpināts šķiņķis, dakšiņa un karote. Daži tīri krekli un bikses, ziepju gabaliņš, lina drānas lupatiņas un brūču aprūpes plāk­steri, par ko visvairāk baidījās Bastians. Nazi un ūdens maisu viņš

nēsāja pie jostas un turpat tagad piesprādzēja arī zobena maksti, kurā iebāza zobenu.

Sandra pašlaik izgāja mantu kontroli pie Paula, un Bastians novie­toja savu maisu Karīnas priekšā. Pirmais, ko viņa no tā izzvejoja, bija četrstūrainais ziepju gabaliņš. Viņa to apošņāja un pašūpoja galvu.

- Ar tām viss kārtībā! steidzīgi iesaucās Bastians. Tās nav no drogu veikala, bet ir gatavotas pēc senas receptes ar olām un ārstniecības augiem. Jau senie romieši lietoja ziepes!

- Te mums viens gudrinieks atradies, noteica Karīna un pasmī­nēja. Tev taisnība. To drīkst ņemt līdzi.

Brūču aprūpes plāksteriem, kā Bastians jau bija baidījies, tā nepaveicās. Tie nonāca atpakaļ mugursomā, kur jau gaidīja mobilais telefons, pulkstenis un naudasmaks. Kā nākamā Karīnas stingrajam skatienam par upuri krita dakšiņa.

- Tādas toreiz neizmantoja, jo trīs zarus uzskatīja par sātana darbu. Ja gribēsi kaut ko uzdurt, izmanto nazi.

Viss pārējais saņēma Karīnas piekrišanu. Viņa aizsēja maisu, nopētīja Bastianu no galvas līdz kājām un ātri, bet pamatīgi aptaus­tīja viņu kā lidostas drošības kontrolē. Pašās beigās viņa pastiepa abas rokas pret Bastiana seju. Viņš instinktīvi parāvās atpakaļ, nesa­prazdams, ko tas nozīmē, līdz Karīna ar enerģisku kustību nocēla viņam no deguna brilles.

- Tu taču to nedomā nopietni?

- Diemžēl jā. 14. gadsimtā briļļu nebija. Visādā ziņā ne tādu kā šīs ar vieglmetāla ietvaru. Viņa pasvārstīja rokā Bastiana brilles.

- Vai tev līdzi ir etvija?

- Nē. Bastians apspieda impulsu vienkārši izraut viņai no rokām savu īpašumu. Karīna tur neko nevarēja darīt, viņš pats nebija pietiekami tālu aizdomājies. Uzlikt brilles bija pirmais, ko Bastians no rīta darīja, un pēc tam viņš tās nenoņēma līdz pat gulētiešanai. Viņš tik ļoti bija ar tām saradis, ka nemaz nebija ņēmis vērā šos apsvērumus.

Viņš vairākas reizes dziļi ieelpoja un izelpoja. Dusmoties bija bezjēdzīgi. Vai tu nevari izdarīt izņēmumu?

- Diemžēl ne. Redzi, tas pilnībā sagrautu citu spēlētāju ilūzijas, un tad visi mūsu pūliņi izrādītos veltīgi.

Bastians palūkojās apkārt. Pasaule bija zaudējusi savas asās kontūras. Divas dioptrijas katrai acij nebija nekas liels, tomēr ar to pietika, lai vairs nebūtu saskatāma neviena seja, kas atradās tālāk par pieciem metriem.

- Tu pie tā pieradīsi, priecīgā balsī paziņoja Karīna, ievīstīja brilles lakatiņā un noglabāja tās mugursomā pie citiem aizliegta­jiem priekšmetiem.

Par laimi, Šteinhens bija tik pamanāms, ka viņu varēja atrast arī bez brillēm. Viņš apsveica Bastianu plati atplestām rokām. Tomen, mans draugs! Vai jūs esat gatavs mūsu piedzīvojumam? Es jūtos aplaimots, ka līdz ar jūsu klātbūtni mūsu rindās ir mediķis. Tagad es varēšu gulēt mierīgāk nekā jebkad agrāk.

- Pusakls mediķis, noburkšķēja Bastians.

-Jā, es saprotu jūsu otrās acis. Alma un Mona ieķiķinājās.

- Nekas, drīz jūs priecāsieties, ka vairs neesat spiests visos sīkumos vērot šo nožēlojamo pūli. Vai jūs vispār zināt, ka vārds “brilles” atvasi­nāts no vidusaugšvācu “Berilie”? Tas savukārt attiecas uz “Beryll", mine­rālu, no kura tika izgrieztas pirmās lēcas. Šteinhens burtiski staroja.

- Jūtos iespaidots, vēl joprojām saīdzis, norūca Bastians. Var­būt toreiz bija arī kaut kādi līdzekļi pret uzmācīgiem mušu spie­tiem? Viņš dusmīgi centās aizgaiņāt savas mocītājas no deguna priekšas, bet tās nelikās ne zinis par šādu vicināšanos. Acīmredzamā sajūsmā par neierastajiem, sasvīdušajiem meža viesiem bija saradu­šies bariem insektu, kuri ne vien spindzēja visapkārt, bet arī nepār­traukti centās nosēsties, kāds no tiem pat tieši Bastiana acī. Kā jūs no šīm bestijām tikāt vaļā pagājušogad?

Vispārēja plecu raustīšana.

- Nekā. Tā tas nu reiz ir, mans draugs, atbildēja Šteinhens.

- Došu jums padomu. Pierodiet pie tām! Cīņā pret mušām nav iespē­jams uzvarēt.

- Uzmanību! iesaucās Pauls, kurš atkal bija nostājies uz klints.

- Tas brīdis ir klāt. Atvadieties no 21. gadsimta! No šī mirkļa sākas

spēle. Sekojiet baltajām norādēm uz koku stumbriem! Ja neapmaldīsieties, tās jūs aizvedīs tieši uz nometni. Finišs būs tikai pēc piecām dienām ap pusdienlaiku, kad mēs atkal sastapsimies šajā vietā. Ar starojošu smaidu sejā viņš paklanījās sapulcējušos lomu spēles dalībnieku priekšā. Miers ar jums, līdzbiedri! Esiet savu uzdevumu cienīgi! Lai debesis jūs sargā, un lai visi labie spēki stāv klāt!

ur tu biji?

Iepirkties. Tu taču zini man vajadzēja

zābakus…

Tu biji pie kāda cita.

Nē, es gribēju nopirkt zābakus.

- Nu tad parādi! Kur tie ir?

- Es nevienus neatradu. Tie visi bija nekam nederīgi.

Neglīti vai pārāk dārgi. Rit es mēģināšu vēlreiz.

- To tu gribētu. Vēlreiz tu neaizlaidīsies. Ej! Tur lejā!

- Ko? Nē! Izbeidz, tu taču esi vājprātīgs.

- Kā tu par mani izteicies?

- Piedod, es tā nedomāju.

- Kāp lejā un padomā par to, ko esi izdarījusi.

- Izbeidz, lūdzu, es…

- Turi muti! Kad apjēgsi, cik ļoti esi mani pievīlusi, var­būt es tevi palaidīšu vaļā.

zpūta viegls vējiņš, nesdams sev līdzi maigu kūdras smaržu.

Arfas somas siksna ar katru soli aizvien dziļāk iespiedās Irisas plecā, tomēr viņa izbaudīja tādu viegluma sajūtu, kādu nebija piedzīvojusi mēnešiem ilgi. Brīva. Viņa dungoja pie sevis un vēroja skrandainos zilos laukumus debesīs, kas pavērās starp koku galotnēm.

Grupa jau bija atradusi divas baltās norādes, bet nu bija pagā­jusi vairāk nekā pusstunda, taču nākamā nekur nebija saskatāma. Kamēr citu spēles dalībnieku sejas manāmi saīga, Irisu nenieka neinteresēja, vai viņi iet pareizajā virzienā. Viņa izbaudīja katru sekundi, kaut gan iešana uz priekšu bija nogurdinoša. Vai nu koki bija saauguši tik tuvu cits pie cita kā dzīvžogā, vai arī vajadzēja rāp­ties pāri klintsbluķiem un brist līdz ceļiem pa tik blīvu augu paklāju, ka nevarēja sajust zemi. Beidzot viņi pārtrauca smago kāpienu, jo Ralfs iesaucās: “Stāt!” un pacēla gaisā zobenu.

- Apklustiet un klausieties, kas man jums sakāms! viņš iesau­cās. Mēs jau esam veikuši tālu ceļu, un daudzi ir piekusuši.

Visvairāk gan tu pats, ironiski nodomāja Irisa. Ralfa tumši piesarkusī seja un izmisīgie elpas vilcieni pēc katra teikuma bija izteiksmīgāki nekā viņa runātie vārdi.

- Kā rangā augstākam mans uzdevums ir rūpēties par jūsu lab­klājību un vadīt jūs. Tiem, kuri mani vēl nepazīst: mans vārds ir Alariks fon Thanings un manās dzīslās rit pirmo franku ķēniņu asinis. Esmu cīnījies neskaitāmās kaujās un uzvarējis!

Ralfs labi spēlēja savu lomu, žēl tikai, ka viņa apaļīgais ķermenis pat bruņutērpā neizskatījās kareivīgs. Tomēr Irisa pievienojās urā saucieniem. Viņa redzēja, kā paraugskolēns apjucis lūkojas apkārt un tad nedroši uzgavilē kopā ar citiem.

- Līdz šim esam atraduši divas ceļa zīmes, turpināja Ralfs. Taču mēs pārāk lēni virzāmies uz priekšu. Tāpēc es izsūtīšu izlū­kus, lai tie atrod ceļu, bet mēs pārējie gaidīsim te. Tiklīdz uzzināsim,

kurā virzienā jādodas, mēs viņiem sekosim. Viņš pavērsa rādītāj­pirkstu vispirms pret Georgu, tad pret Arno.

-Jūs! Atstājiet savas mantas un ejiet! Ziņojiet mums, tiklīdz būsiet atraduši ceļu!

Acīm redzami bez īpašas sajūsmas abi paklausīja pavēlei. Georgs pārmija skatienus ar Līzbetu, kura tikko manāmi pamāja ar galvu un pieskārās savam medaljonam.

Irisa uzmanīgi pieslēja pie koka arfas somu un, atviegloti nopū­šoties, atslīga zemē.

Viņai līdzās, kautrīgi smaidot, apsēdās Nātans. Ellišķīgs kar­stums! viņš konstatēja un iesūca krietnu malku no ūdens maisa.

- Vai arī jūs vēlaties atspirdzināties?

- Nē, man ir pašai savs ūdens. Bet es pateicos tev… jums. Sākumā vienmēr ir šausmīgi grūti izrunāt vārdu “jūs” un tā locīju­mus, bet tas ir tikai dažu stundu jautājums.

Nātans draudzīgi pamāja ar galvu. Viņa personiskā tēla vārdu Irisa bija aizmirsusi. Vai nav vienalga! Viņai tagad bija slinkums apvaicāties.

- Vai uzspēlēsiet mums kaut ko uz jūsu arfas? Lai īsinātu gai­dīšanu?

Viņa palūkojās debesīs, samirkšķināja acis un papurināja galvu.

- Varbūt vēlāk. Tagad man tas šķiet pārāk bīstami nevar zināt, ka tuvumā nav ienaidnieku.

Nātans sēdus paklanījās. Jūs esat ļoti tālredzīga, Cecīlij.

Šis puika vēl zina viņas vārdu? Viņam ir laba atmiņa, tas bija jāatzīst.

- Kā jūs domājat, vai man vajadzētu mazliet parūpēties par Gerušu? Viņa izskatās tik pamesta.

Gerušu? Pagāja vairākas sekundes, līdz Irisa beidzot saprata. Geruša bija Līzbetas tēla vārds. Nātans acīmredzot gribēja izmantot to, ka Georgs izņēmuma kārtā reiz nav pielipis Līzbetai.

- Kāpēc ne? Un labi pavadiet laiku.

Nātans mirkli padomāja, paraustīja plecus un piecēlās kājās.

Irisa aizvēra acis. Pabūt vienatnē nekur nebija tik patīkami kā šeit. Pa šo laiku mušas bija atstājušās no viņas, acīmredzot tāpēc, ka sasvīdušais Ralfs bija daudz izdevīgāks upuris.

Viņu iztraucēja zaru brīkšķēšana un skaļi kliedzieni. Tie skanēja satraukti, un pirmajā mirklī Irisa izbijās, ka viņi tomēr nav vieni šajā mežā, bet tad cauri biezoknim izlauzās Georgs un Arno. Kopīgiem spēkiem viņi kaut ko nesa. Meiteni. Monu! Asinīm noplūdušu.

Irisai rīkle vienā mirkli izkalta sausa. Mona droši vien bija paklu­pusi un ar galvu atsitusies pret akmeni. Izskatījās ļauni, un vairums klātesošo izbīlī pakāpās atpakaļ. Viszibenīgāk reaģēja Bastians. Irisai reti bija gadījies redzēt kādu tik strauji pielecam kājās.

- Nesiet viņu uz turieni, ātri! viņš iesaucās un norādīja uz līdzenu ar zāli apaugušu laukumiņu. Vienā lēcienā viņš jau bija pie ievainotās, atrāva vaļā savu mantu maisu, izvilka no tā lina drānas lakatiņu, apslacīja to ar ūdeni no ūdens maisa un sāka uzmanīgi slaucīt asinis no meitenes sejas.

- Slikta zīme, žēlabainā balsī ierunājās Doro. Dosimies atpa­kaļ! Te es sajūtu spēkus, kuri nav labvēlīgi noskaņoti pret mums.

Gluži neviļus Irisa bija piegājusi tuvāk. Ar acs kaktiņu viņa redzēja Lizbetu meitene bija sakrustojusi rokas pār krūtīm un trīcēja.

Slaukot asinis, Bastians bija nonācis līdz vietai, kas izskatījās vissliktāk. Man vajag kutaseptu*, viņš murmināja. Viņai nepie­ciešama rentgenizmeklēšana, acīmredzot būs arī jāšuj un… Viņš aprāvās un ar asinīs jau piemirkušo lakatiņu turpināja slaucīt šķēr­sām pāri brūcei, līdz Monas piere bija tīra un atklājās, ka tā ir pavi­sam neskarta.

Mona smaidīdama atvēra acis. Jūs mani izdziedējāt, Tomas Cīpslugriezēj, jūs esat izcils meistars.

Bastiana sejā vispirms iezīmējās dusmu iedīgļi, tad atvieglojums un visbeidzot jautrība. Sasodīts! viņš iesaucās, nespējot novaldīt smieklus. Es, idiots, ļāvu sevi iznest cauri. Kas tas ir? Mākslīgās asinis?

* Cutasept® ādas dezinfekcijas līdzeklis.

Mona neatbildēja. Viņa piecēlās kājās, nogludināja svārkus un pievērsās Ralfam. Vai jūs esat šīs grupas vadonis.

-Jā, tas esmu es.

- Man jums ir slikta ziņa. Jūsu apmetne ir izlaupīta un node­dzināta. Tie, kuri neaizbēga, tika nogalināti. Es pati tikai ar lielām pūlēm izglābos. Mona sagrīļojās un pieturējās pie koka stumbra.

- Es nevaru jums pateikt, kas tie bija. Vīri atnāca naktī, un viņu sejas bija aizklātas.

- Mēs to noskaidrosim, un tad viņu pēdējā stundiņa būs situsi! draudīgā balsī iesaucās Ralfs. Vai jūs nāksiet mums līdzi?

Saki, lūdzu, “jā”, nodomāja Irisa. Tas mums aiztaupītu norāžu meklēšanu.

Tomēr Mona papurināja galvu. Man jādodas tālāk, taču es jums novēlu laimīgu ceļu. Pirms aiziešanas viņa pagriezās pret Bastianu un paspieda viņam roku. Jums es pateicos īpaši. Un parūpēšos par to, lai slava pārjums izplatītos visā zemē, Tomen Cīpslugriezēj.

- Es… ēē… visādā ziņā paldies.

Komiski. Kad bija jāaprūpē asiņojošā brūce, Bastiana rīcība bija pārliecinoša, bet pietika tikai ar dažiem vārdiem, spēlējot savu lomu, un viņš kļuva sarkans kā vēzis, nespējot noslēpt apjukumu. Ko īsti viņš domāja par savu jauno pievārdu? Irisa gribēja viņam to pajautāt, bet tieši tobrīd Bastians sarunājās ar Sandru, kura izskatī­jās nervoza un dusmīga. Kaza, nodomāja Irisa.

Atpūtas pauze bija beigusies. Ralfs deva komandu doties tālāk, un Irisa, smagi nopūtusies, atkal uzcēla plecos mantu maisu un arfas somu.

- Turieties kopā un nezaudējiet modrību! iesaucās Georgs.

- Uzbrucēji vēl var būt tepat tuvumā!

- Kalpam neklājas pavēlēt, dusmīgi iebilda Ralfs. Pēkšņa ideja lika gaišāk iemirdzēties viņa sejai. Bet es gan tev kaut ko pavēlēšu: dodies uz arjergardu un uzmani, lai kāds mums neseko. Es pa to laiku pieskatīšu tavu pavadoni.

Irisa pie sevis nosmīnēja. Vispirms Nātans, tagad Ralfs nabaga Līzbeta. Šķita, ka Georgam Ralfa nolūki nepatika, jo viņš vēl vilcinājās.

Kā labam spēlētājam viņam vajadzēja piekrist, lai nesabojātu ilūziju, bet nevarēja neredzēt, cik ļoti Georgam nepatīk pildīt šo pavēli. Viņš negribīgi paklanījās un devās uz gājiena beigām.

- Reizēm es tiešām nesaprotu, kā visi zina, ka Līzbeta šeit ir vienīgā meitene, kurai nepieciešams aizstāvis, Irisa izdzirdēja Sandru sakām savam paraugskolēnam. Viņa ir mana draudzene, tu to zini, bet tas pastāvīgais teātris, ko visi viņas priekšā spēlē, vienkārši tracina.

Kamēr viņi pārvarēja nākamo kāpumu, Irisa pārdomāja, kā pati justos šādā situācijā, un nonāca pie secinājuma, ka nevēlētos ne tik daudz uzmanības, ne aizstāvi. Noteikti ne tādu kā Ralfs. Un vēl mazāk kādu citu, bet par to viņa tagad negribēja domāt.

- Tu pat iedomāties nespēj, cik šausmīgi Līzbetai ir apnicis, ka visi uz viņu blenž un uzbāžas ar tukšu muldēšanu, turpināja Sandra.

Irisa nolēma, ka ir pienācis laiks viņu sodīt par šiem ārpusspēles iestarpinājumiem. Viņa pielika soli un izlīdzinājās ar Sandru.

- Atvainojiet, Doradeja, bet par ko jūs runājat? Kas ir šī brīniš­ķīgā Līzbeta? Jūsu stāstījums man atsauca atmiņā manu veco tanti Ģertrūdi, kurai arī visi blenž nopakaļ tā furunkuļa dēļ, kas izaudzis viņai uz sejas tik liels kā zirgābols.

- Nemaisieties citu darīšanās, nošņāca Sandra. Bastians uz­meta viņai īsu skatienu un tad pievērsās Irisai.

- Atvainojiet par manas draudzenes slikto omu, viņa pirms brīža šausmīgi sabijās. Sakiet man, mīļā Cecīlij, kādā krāsā ir tas jūsu tan­tes furunkuls? Vai sarkans kā jāņogu ķīselis? Vai arī drīzāk zilgans?

- Es teiktu, ka tas ir zaļš, varbūt pelējuma dēļ, kas sāk pārņemt tanti Ģertrūdi. Bet neuztraucieties atšķirībā no šīs Līzbetas mana tante ļoti priecājas par interesi, kāda viņai tiek izrādīta, un pat apsver iespēju dot savam furunkulam vārdu un iekļaut to testamentā.

Viņi iesmējās.

- Galvenais, ka jūs labi saprotaties, nošņāca Sandra, pielika soli un atrāvās no viņiem, bet jau pēc īsa brīža spēji apstājās. Mūsu cienījamam vadonim vajadzētu mazāk domāt par savas pavadones

uzmanīšanu un piegriezt lielāku vērību ceļam un mums uzdoto uzdevumu pildīšanai. Jūs esat paskrējuši garām norādēm, kuras mēs meklējam. Viņa norādīja uz koka stumbru kādu gabalu pa kreisi no ceļa, uz kura mizas nepārprotami bija saskatāma balta uzlīme.

Apzinoties savu vainu, Ralfs teciņiem skrēja atpakaļ. Es jums pateicos. Viņš augstprātīgi nozīmēja Sandru izlūka lomā, un kopš tā brīža viņiem sāka veikties krietni labāk. Desmit minūšu laikā tika atrasta nākamā norāde un drīz pēc tam vēl viena.

- Ei, skatieties! Kas tas ir? Sandra norādīja uz augšu.

Ar bārkstainu ādas auklu tur kaut kas bija piesiets pie koka stumbra.

- Vai kāds var tur uzrāpties? Larss? Vai Bastians?

Beigu beigās tas bija Nātans, kurš uzrāpās kokā un nogādāja lejā šo priekšmetu.

Visi viņu ielenca. Tas, ko Nātans turēja rokās, bija stingrs, gan­drīz plakans koka mizas gabals, uz kura gaišās iekšpuses bija kaut kas uzrakstīts. Uzraksts šķita sens, jo burti bija tā izdzisuši, ka tos gandrīz nebija iespējams atpazīt. Virs uzraksta bija attēls, kas atgā­dināja zīmogu iesarkans putns ar izplestiem spārniem.

- Vai tu vari to izburtot?

- Nē, ja jūs man aizsedzat gaismu.

- Labi, labi.

- Dod to man! Ralfs nokomandēja tik pavēlošā tonī, ka Nātana seja saviebās aizvainotā grimasē.

- Tūlīt, kungs. Taču man šķiet, ka esmu atminējis šo mīklu. Viņš noklepojās.

-Jūs esat pie mērķa, bet uzmanieties.

Jo gudrie saka: lāsts ir pamodies.

-Lāsts cik satraucoši, nočukstēja Alma. Arno, kā parasti, neteica neko, tikai piekrītoši pamāja ar galvu.

Tikai Doro acīmredzami bija cits viedoklis. Viņa izrāva vēstījumu Nātanam no rokām. Tas ir sens, viņa murmināja. Un aiz tā

slēpjas ļauns nolūks. Šķita, ka viņa tūlīt izplūdis asarās. Griezī­simies atpakaļ, ja? Ir taču skaidrs, par kādu lāstu ir runa, vai ne? Viņa pārlaida lūdzošu skatienu apkārtējiem. Ja tas mūs skars, neviens nevarēs mums palīdzēt, bet tagad varbūt vēl nav par vēlu.

Ja viņa spēlēja, tā bija īsta meistarklase, bet Irisai uzmācās sajūta, ka Doro to domāja nopietni.

- Es jūs aizsargāšu pret visām briesmām! Kārpa iesaucās un izvilka no maksts zobenu. Nebaidieties, uzticieties man!

Doro dusmīgi papurināja galvu un turpināja grozīt rokās mizas gabalu. Šis vēstījums ir zīme. Brīdinājums nepiesardzīgiem ceļotā­jiem. Vai redzat šo piekūnu? Vai tas jums neatgādina nolādētā firsta dzimtas vārdu?

Tie, kuri bija liecinieki Doro sarīkotajai scēnai stacijā, nopūtās un sasprindzināja atmiņu.

- Falkenšteini? Falkenbergi? manāmi nervozējot, centās atce­rēties Ralfs. Kuru gan tas interesē? Nāciet, mums jādodas tālāk!

Doro satvēra viņu aiz sjurko. Nē, jūs taču zināt par šo lāstu, jūs zināt, kas mūs sagaida. Mūsu kauli tiks salauzti un āda atdalīta no miesas, zeme mūs apris, un mirušie celsies augšā no saviem kapiem. Dodiet pavēli griezties atpakaļ! Nekavējoties! Mūsu pašu glābiņam.

- Viņa runā muļķības, Irisai aiz muguras kāds noteica. Mums nevajadzēja ņemt viņu līdzi.

- Tas tiešām ir smieklīgi. Ralfs atbrīvojās no Doro tvēriena un vienkārši devās tālāk.

Cits pēc cita visi gāja viņai garām, kamēr Doro ar izplestām rokām izmisīgi centās viņus apturēt. Kaut ari Doro bija neglābjama savādniece, Irisai bija viņas žēl.

- Nāc! viņa aicināja maigā balsī. Varu derēt, ka tas viss ir spēles sastāvdaļa. Atceries, pēdējoreiz tu arī redzēji ļaunu zīmi, bet nekas nenotika. Un, lai tu nomierinātos, mēs pajautāsim par šī vēstī­juma nozīmi organizatoriem, tiklīdz kādu no viņiem sastapsim, labi?

Doro klusēdama papurināja galvu, tomēr izkustējās no vietas un smagiem soļiem devās nopakaļ pārējiem. Es gribētu, lai tev izrādītos taisnība. Es ļoti ceru uz to.

oro ir totāli sagājusi sviestā.

- Viņa man reiz izzīlēja no rokas, lai es piesargoties no sievietēm ar krāsotiem matiem kas tad vairs paliek pāri? Smiekli. Sarunas par Doro tika risinātas čukstus, bet vairums no tām sasniedza Bastiana ausis. Droši vien arī Doro to visu dzird, viņš nodomāja ar vieglu nožēlu sirdī.

- Pagājušogad viņa man izlika rūnas un paredzēja smagu ne­laimi. Nekas nenotika.

- Viņai vienkārši patīk sēt ap sevi bailes un šausmas.

- Jā. Viņa ir dīvaina.

Bastians neviļus pagriezās un ieraudzīja Doro kopā ar Irisu soļo­jam kādu gabalu aiz viņa. Irisa bija iesaistījusi meiteni sarunā, un šķita, ka viņai pat ir izdevies savu ceļabiedri nedaudz uzmundrināt. Ļoti labi. Bastians nedaudz pielika soli un panāca Sandru.

- Ei! Kāpēc tu skaties tik drūmi?

- Vai es tā daru?

Citādi es diez vai būtu tā jautājis. Bastians norija šo piezīmi.

Sandra nepagodināja viņu ar skatienu, meitene neatrāva acis no zemes, lai gan apkārtne šeit bija līdzena.

- Vai tu uz mani dusmojies?

- Nē. Viņa saknieba lūpas.

Nu labi, ja tev prāts nenesas uz runāšanu, es neuzbāzīšos. Tāpat es šobrīd nevēlos neko vairāk kā vien beidzot nomest no pleciem šo drausmīgi smago linaudekla maisu. Priekšā koki, šķiet, vairs nebija saauguši tik blīvi, varēja redzēt arī zāli, tur vajadzēja būt meža kla­jumam.

- Mēs esam klāt! Georgs iesaucās un ar rokas mājieniem aici­nāja atpalikušos pie sevis.

Bastians iznāca no meža. Viņi nebija kļūdījušies, par to nebija šaubu. Cits pēc cita arī pārējie dalībnieki sasniedza meža klajumu, apstājās un lūkojās uz to, kas atbilstoši spēles scenārijam reiz bijis viņu ciems. Neviens nebilda ne vārda.

Viņu priekšā, priežu un dižskābaržu ieskauta, skatienam pavē­rās saules pielieta pļava. Tās vidū virs augstās zāles kā vaļu mugu­ras pacēlās trīs lieli, apaļi akmeņi. Klintsbluķi atradās ari mežmalā, viens no tiem, tik augsts kā māja, ar asu, slīpu virsotni slējās virs meža klajuma tā, it kā akmens, ziņkārības dzīts, būtu noliecies uz priekšu.

Tik vērīgi, cik bez brillēm bija iespējams, Bastians palūkojās ap­kārt, un pirmo reizi kopš ieiešanas mežā viņu savā varā pārņēma spēles ilūzija.

Pļavā atstātās pēdas liecināja par it kā te notikušu nežēlīgu cīņu. Daudzās vietās nomīdītajā zālē krustu šķērsu gulēja melnas, pārog­ļojušās koka sijas, kurām acīmredzot vajadzēja attēlot to, kas palicis pāri no bijušajām mājām un būdām. Starp tām bija izkaisīti dažādi sīkumi māla lauskas un saplēsti apģērbi, bet pa vidu ari kāds cirvis, daži neskarti podi, maisi ar nenosakāmu saturu un liels, melns katls.

Bet visiespaidīgākās bija četras garas un šauras zemes kaudzes, kuras kāds bija uzbēris mežmalā. Katras kaudzes galā bija iesprausts no kopā sasietiem zariem izveidots krusts. Kapi.

Lai gan Bastians zināja, ka tie ir izveidoti tikai šausmu atmo­sfēras radīšanai un neviens mirušais šajā zemē nav aprakts, viņam tomēr šermuļi sāka skriet pār kauliem. Vismaz tik ilgi, līdz pļavā, bruņukreklam šķindot, smagiem soļiem ienāca Ralfs un pārlaida skatienu apkārtnei.

- Slepkavnieciskie salašņas! viņš norūca un pagriezās pret pārējiem. Viņa apaļīgā seja drebēja. Es zvēru pie sava vārda labās slavas un pie sava tēva ģerboņa, ka negūšu mieru, līdz vainīgie nebūs atrasti un sodīti. Viņš sparīgi izrāva zobenu, kas satraucoši iešķindējās ar metālisku skaņu. Mirušie es jūs atriebšu!

Bastians tikai ar pūlēm apspieda smaidu. Ralfa improvizētais atriebības zvērests nesaudzīgi iznīcināja scenārija radīto efektu. Bet varbūt Bastianam tā šķita tikai tāpēc, ka viņš bija iesācējs lomu spē­lēs. Jo visi citi tāpat kā iepriekš izskatījās aizkustināti.

- Viņi tiks pakārti! Ralfa balss tagad bija sasniegusi meitenīgi augstus toņus. Tie šūposies pie šo koku zariem, līdz viņu sejas kļūs tikpat melnas kā viņu dvēseles! Manāmi satriekts, viņš pār­vilka ar roku pār nosvīdušo pieri. Un tagad nāciet, labie ļaudis! Savāksim to, ko mēs vēl varam izmantot. Pēc tam apbruņosimies, lai būtu gatavi atvairīt jaunu uzbrukumu mēs nevaram justies droši, kamēr slepkavas vēl ir dzīvi.

Labie ļaudis darīja to, uz ko viņi bija aicināti, ieskaitot pat Doro, kas ar zaru rokā devās uz kapiem, lai ievilktu mīkstajā zemē zīmes, un Bastianu, kurš nezināja, kā varētu būt noderīgs. Viņš redzēja, kā Irisa atvēra vienu no maisiem, pagrāba pilnu sauju labības graudu un pabāza tos Kārpām zem deguna. Tas pamāja ar galvu un aiz­nesa maisu pie lielākā no trim apaļajiem akmeņiem. Larss un Georgs krāva kaudzē visu, kas bija izkaisīts starp koka sijām, kāds cits bija atradis zālē virvi.

Kopīgā darbošanās šķita aizraujoša. Bastians nolika zemē mantu maisu un pievienojās Sandrai šoreiz tā viņam atkal uzsmaidīja. Tomēr. Viņa bija atradusi nelielu kastīti ar rupjgraudu sāli un tagad to pasniedza Bastianam.

-Jūsu asais skatiens ir ievērības cienīgs, viņš teica, tikko manāmi paklanoties. Vai varu jums kaut kā palīdzēt? Jūs zināt, ka redze man nav izcila, tomēr es centīšos, cik spēšu.

- Ļoti labi. Es ceru, ka laupītāji nav sasituši visas kannas, citādi nebūs, ar ko atnest ūdeni. Iesim pameklēt!

Nevienu kannu viņi neatrada, toties jau pēc dažiem soļiem Basti­ans paklupa pār koka kārti, kas izrādījās lāpstas kāts. Viņš lepni aiznesa savu atradumu uz savākšanas vietu pie lielā akmens.

- Ļoti labi, Tomen, vērtīgs darbarīks, Ralfs viņu paslavēja un ar mājienu paaicināja šurp Georgu. Jūs abi kopā varētu izrakt atejas bedri. Ne pārāk tuvu kapiem, mēs negribam traucēt mieru mirušajiem.

Atejas bedri. Izrakt. Bastians dzirdēja sevi nopūšamies.

- Viņš ar to brīnišķīgi tiks galā, viņa vietā atbildēja Sandra.

- Tomens ir stiprāks nekā izskatās un nebīstas no smaga darba. Vai ne?

Bastians mēmi pamāja ar galvu un klusībā nosprieda, ka Sandras balsī nav ne miņas no ļauna prieka.

Georgs piekrita, ne aci nepamirkšķinot. Mums jāatrod pie­mērota vieta. Viņš sāka lūkoties apkārt, taču tad mitējās un uzsita Bastianam uz pleca. Izvēlieties jūs šo vietu, Tomen! Jūs teicāt, ka jums esot zināma pieredze saskarē ar dabu, tad nu parādiet man, kur jūs nākamajās dienās vēlētos kārtot dabiskās darīšanas.

Arī tas vēl. Lai gan tas nemaz nevarētu būt tik grūti. Viņam tikai jāsameklē vieta, kas neatrodas pārāk tālu un tajā pašā laikā ir diez­gan labi paslēpta skatienam.

Georga pavadībā viņš aizgāja līdz mežmalai un beidzot atrada to, ko meklēja. Tikai dažus soļus no pļavas koku ēnā bija kāda vieta, ko no vienas puses aizsedza klintsbluķis, bet no otras krūmi. Ja tur kāds notuptos, neviens viņu neredzētu.

- Mums jārok te, paziņoja Bastians.

- Vai esat par to pārliecināts?

- Kāpēc gan ne?

- Vai jūtat vēju no kurienes tas pūš? No rietumiem. Šajā apkārtnē tas ir valdošais vēja virziens. Citādi izsakoties, tas pūš no šejie­nes uz mūsu nometni, un tas nozīmē, ka mēs visi varēsim izbaudīt neaprakstāmu smaržas piedzīvojumu.

Bastians neņēma vērā Georga sarkasmu. Labi. Tādā gadījumā dosimies uz pļavas otru malu un raksim tur.

Georgs nedomāja tik viegli piekāpties. Vai jūs vēl neesat pamanijis, kas runā pretī šādai izvēlei?

- Kas gan vēl?

- Vai jūs neko nedzirdat?

Pie velna, ko gan? Koku šalkoņu? Grupas biedru balsis? Sasodītās mušas? Nē, sakaitināts atcirta Bastians. Es neko nedzirdu, lai kas tas arī būtu.

Līdzjūtīgi smaidīdams, Georgs paņēma viņu pie rokas un ieveda dažus soļus mežā. Tagad Bastians saprata, uz ko attiecas šī mīklainā norāde. Guldzēšana un čalošana. Strauts.

- Ieteicams nekakāt tur, no kurienes jādzer, paskaidroja Georgs un sāka atbrīvot strauta gultni no zaru saišķa, tādējādi ūdens sāka plūst ievērojami ātrāk.

Arī Bastians pietupās un palīdzēja viņam, nepalaižot garām iespēju aplieties ar ūdeni, padzerties un piepildīt ūdens maisu.

Ūdens bija svaigs un garšoja lieliski. Labā oma uzreiz atgriezās. Kad viņš bija pēdējoreiz tā dzēris? Uz visām četrām un ar galvu bur­buļojošā strautā? Vai viņš jebkad savā dzīvē vispār bija tā darījis? Bastians skaļi iesmējās un sapurināja matus tā, ka ūdens lāses šķīda uz visām pusēm. Georgs viņu domīgi vēroja.

- Sakiet, Tomen, kādas slimības jūs vislabāk pārzināt? Cik nopietnas un plašas ir jūsu zināšanas?

Lai gan jautājums attiecās uz viņa viduslaiku identitāti, Bastians aiz tā sajuta īstu interesi. Tomēr viņš nezināja, ko atbildēt. Ēē… esmu apguvis dažādas iemaņas. Bet es vēl neesmu ārsts.

- Saprotu. Georgs novērsās.

Viņi šķērsoja pļavu, kur pa šo laiku bija izveidota ugunskura vieta. Dažas meitenes bija sanesušas sausu malku, citas savākušas un izvietojušas aplī dūres lieluma akmeņus. Vai kāds bija blēdījies un paņēmis līdzi sērkociņus?

Nometnes pavēja pusē sākumā arī neatradās atejas bedrei pie­mērota vieta, jo tur sākās nogāze, kas stāvi veda lejup. Pa šo krauju mēs ar plikām pakaļām cits pēc cita noriposim lejā, nopū­tās Georgs.

Beigu beigās viņi tomēr atrada lēzenu vietu līdzās kādai klintij, ko daļēji aizsedza dziļi lejup nokarājušies priežu zari. Netālu pacēlās milzīgs skudru pūznis.

- Neko labāku mēs uz ātru roku neatradīsim. Tā. Aptuveni metrs reiz metrs, un ne dziļāk par pusotru, citādi izraksimies līdz grunts­ūdenim un inficēsim to.

Tas nebija nekas nepaveicams. Bastians iedūra lāpstu zemē un sāka rakt. Sākumā darbs veicās raiti, bet zem mīkstās zemes virskār­tas atklājās akmeņaina grunts. Klinšu atlūzas maizes kukuļa lielumā vispirms bija jāatrok un tad jāizceļ no bedres.

Bastians sāka aizelsties. Viņš jau bija novilcis kreklu tas bija apbrīnojami netīrs, ņemot vērā, ka vēl nebija valkāts pat četras stundas, un juta, kā pār muguru un krūtīm lejup līst sviedri. Viņš jau ilgojās pēc dušas, kas nebūs pieejama vēl vismaz piecas dienas, turklāt tagad vēl atgriezās arī odi. Nevis pa vienam, bet lielos baros. Bastians centās tos nosist, taču veltīgi. īsā laikā sviedri ieplūda viņam arī acīs un nežēlīgi dedzināja.

- Viss, pauze. Nekas nelīdz, tev… jums nāksies mani nomainīt.

Viņš izrāpās no bedres un pāri pļavai aizskrēja līdz strautam,

kur ar saujām lēja sev virsū ledusauksto ūdeni, iegremdēja tajā līdz pašam dibenam galvu un dzēra, dzēra, dzēra.

Kad viņš atkal pacēla acis, kaut kas bija mainījies. Omulīgā rosība nometnē bija beigusies, tagad tur valdīja satraukums. Daži žestikulēja, norādot kapu virzienā, citi izvilka ieročus.

Bastians vēl pēdējo reizi apšļakstījās ar ūdeni un devās meklēt Sandru. Viņa kopā ar Līzbetu un Doro stāvēja pie topošās ugunskura vietas.

- Mēs kādu redzējām, man šķiet, ienaidnieku! viņa jau pa gabalu uzsauca Bastianam. Viņas seja dega satraukumā.

- Vai kādu no tiem, kuri bija uzbrukuši mūsu ciemam?

- Iespējams. Tas virs stāvēja tur augšā uz tās slīpi nošķeltās klints, vai redzi? Viņš smējās un vicināja karogu ar vilka galvu, bet pēc tam pazuda. Sandra uzmeta Bastianam sazvērniecisku skat lenu. Beidzot iet vaļā. Mums jādzenas viņam pakaļ.

Ralfs aizvien vēl ar krāšņo bruņucepuri galvā, tikai vēl sarkanā­kiem vaigiem ar mājienu deva zīmi. Vajāšanu uzsāks tikai tie, kuri jau ir tikuši galā ar saviem uzdevumiem. Vai atejas bedre ir izrakta?

Ej taču un paskaties, nodomāja Bastians un mēmi papurināja galvu.

- Labi, tādā gadījumā jūs paliksiet te. Visi pārējie sadalieties! Viena grupa pārmeklēs klintis, kur tika redzēts ienaidnieks. Otra izvērsīsies ķēdē un izķemmēs tuvējo mežu. Neaizejiet pārāk t alu, apkārtne te ir viltīga, viegli var apmaldīties. Pēc tam Ralfs alias Alariks fon Thanings, lepni izriezis krūtis, iegāja improvizētā

nožogojumā, pie kura izveides vēl joprojām strādāja vairāki cilvēki, un apsēdās ēnā.

- Slinkais cūka, nomurmināja Šteinhens. Viņš līdzjūtīgi uzlū­koja Bastianu. Varbūt es varētu jums palīdzēt atejas bedres rak­šanā? Man droši vien vajadzētu tikai nokrist zemē, lai izveidotos pamatīgs caurums.

- Pateicos jums, cēlais Kuno, Bastians teica, atkal vilkdams pāri galvai savu netīro kreklu. Neapgrūtiniet sevi, mēs tūlīt jau būsim tikuši galā.

- Es jums palīdzēšu, piedāvājās Kārpa. Tas man sagādās prieku. Tiešām. Viņš vienkārši piebiedrojās Bastianam, apsēdās uz manāmi apmēros augošās bedres malas un gaidīja.

Kārpa izskatījās vislabāk maskētais no visiem spēles dalībnie­kiem. Viņa kostīms bija meža krāsās zaļā, brūnā un rūsas sarkanā. Tas gandrīz pilnībā saplūda ar apkārtni. Vienīgais, kas krita acīs, bija metāla riņķis ap viņa kaklu.

- Kas tas ir? jautāja Bastians.

Kārpas pirksti gluži kā paši no sevis pieskārās savādajai rotas­lietai. Es esmu malumednieks. Viņš pamirkšķināja Bastianam. Tā viņu laikam dēvēja šajā spēlē. Jā, un reiz viņi mani pieķēra un iekala dzelžos. Par sodu viņi gribēja man nogriezt labās rokas īkšķi. Es izbēgu, bet kakla riņķis palika.

Ar katru minūti karstums kļuva nospiedošāks. Viņi kādu brīdi snauduļoja, gaidot, kad Georgs piekusīs un nodos lāpstu viņiem.

Bastians nedaudz pacēla uz augšu zemu nokārušos egles zaru. Tādējādi no šejienes pavērās labs skats uz nometni. Samiedzis acis, Bastians vēroja, kā sarkanbrūnais plankums, kam, pēc viņa domām, vajadzēja būt Sandrai, kopā ar kādu zaļi melnu plankumu Līzbeta? pārvietojas slīpi nošķeltās klints virzienā.

Aiz viņiem, karstumā mugurai kūpot, no pusgatavās atejas bed­res izrāpās Georgs un ar apakšdelmu noslaucīja seju, atstājot uz tās sarkanbrūnas zemes pēdas. Vai ir kaut kas jauns? Viņš pacēla egles zaru vēl augstāk, lai varētu palūkoties pār Bastiana plecu, un sastinga. Uz kurieni dodas Līzbeta?

Bastians iesāņus uzlūkoja Georgu, tomēr neizlaboja viņa teikto. Tā bija pirmā reize, kad kāds Saeculum spēlētājs bija pārkāpis notei­kumus un izmantojis cita spēles dalībnieka īsto vārdu.

- Viņa kopā ar Doradeju dodas uz apvidu pie lielās klints, lai meklētu it kā tur redzētā ienaidnieka pēdas.

- Ak tā. Tas bija viss, ko pateica Georgs, pirms viņš pa galvu pa kaklu metās pakaļ abām meitenēm.

-Tam nu gan nav visi mājās, pusbalsī konstatēja Bastians.

Kārpa, kurš tobrīd kāpa bedrē, lai turpinātu Georga darbu, pie­krītoši nosprauslojās. Te nu man tev jāpiekrīt. Agrāk viņš bija gluži citāds, bet, kopš šie ir pāris, kopā ar Georgu vairs neko nevar uzsākt. Stenēdams viņš izcēla vēl vienu akmeni no atejas bedres.

Šis viņu nelaiž ne soli prom no sevis.

- Vai viņa ar to samierinās?

- Es vēl ne reizi neesmu dzirdējis, ka viņa par to būtu kādam sūdzējusies. No bedres izlidoja vēl trīs lāpstas zemes.

- Cik ilgi viņi jau ir kopā?

- Kādu gadu, man šķiet. Visiem par brīnumu, Geruša pirms tam vienmēr bija bijusi… ēē… brīva es gluži negribēju teikt, bet nekas labāks man nenāk prātā.

- Geruša?

-Jā, ak tā Geruša un Gosvins ir Līzbeta un Georgs. Es arī ilgi nespēju iemācīties visus šos vārdus. Kārpa noslaucīja sviedrus no pieres. Visādā ziņā viņa neuzklausīja nevienu no vesela leģiona savu apbrīnotāju, lai gan starp tiem bija daudz izskatīgāki eksem­plāri nekā Georgs… Gosvins, es gribēju teikt. Viņš paraustīja ple­cus. Mīlestība ir mistērija brīnumaina un neizprotama. Kā jūs domājat, vai šī atejas bedre jau ir pietiekami dziļa?

Bastians nogūlās pie bedres malas un aplūkoja veikumu.

Domāju, ka jā.

- Ar šo vienu mēs vienalga neiztiksim. Bet sākumam būs labi. Karpa izrāpās no bedres un noslaucīja rokas gar biksēm.

Izrakto zemi viņi sameta vienā kaudzē ar to vēlāk katrs atejas bedres lietotājs varēs apbērt to, ko tur aiz sevis atstās.

- Ko jūs teiktu, ja tagad mēs beidzot pievienotos pārējiem un dotos meklēt mūsu ciemu izpostījušo noziedznieku pēdas? Nedaudz piedzīvojumu, Tomen? Galu galā tāpēc jau mēs te esam.

Principā Bastianam pret to nekas nebija iebilstams, taču no izsal­kuma viņam jau sāka reibt galva. Man vispirms kaut kas jāapēd. Jūs varat mierīgi doties uz priekšu, lai panāktu pārējos, es vēlāk pievienošos.

- Sarunāts.

Viņi soļoja pāri pļavai, kurā vairs nebija tikpat kā neviena cil­vēka, taču daudzi spēlētāji jau bija tur izvietojuši savas mantas un ierīkojuši guļvietas. Bastians ar šausmām konstatēja, ka vairs nezina, kur ir atstājis savu maisu. Pēc vairāku minūšu ilgiem kopī­giem meklējumiem Kārpa atrada Bastiana mantas netālu no kapiem.

- Šis maiss tev jāiztukšo un pēc tam jāpieber pilns ar sausām lapām. Uz tāda ir gluži patīkami gulēt.

Tad viņš pievērsās nedaudzajiem nometnē palikušajiem. Sakiet man: uz kuru pusi aizgāja meklētāji? viņš uzsauca.

- Uz turieni, atsaucās sievietes balss. Irisa. Viņa sēdēja pļavā, uzlikusi uz ceļiem arfu, un ar roku norādīja uz lielo klinti ar slīpi nošķelto smaili. Daži kādu gabalu tālāk nogriezās pa kreisi mežā.

- Sirsnīgi pateicos. Tādā gadījumā es dodos pa labi, pavēstīja Kārpa, aizsteidzās kapu virzienā un, līksmi pamājis ar roku, pazuda starp kokiem.

Bastiana rokas smeldza visā garumā no pleciem līdz pat pirkstu galiem. Par muskuļu sāpēm, kas bija gaidāmas rit, viņš negribēja pat domāt.

Viņš palūkojās apkārt. Kuru vietu labāk izvēlēties gulēšanai? Kur savu guļvietu bija iekārtojusi Sandra? Šī doma viņu nospieda kā akmens uz sirds. Bastians nesaprata, ko ir nogrēkojies, bet kaut kas bija nogājis greizi. Kāpēc gan meitene pēkšņi bija kļuvusi tik norai­doša pret viņu? Viņš to nesaprata.

Iegrimis domās, Bastians nosita uz delnas uzlaidušos odu. Viņš ir bijis pilnīgs idiots. Viņi viens otru vēl nepazina tik labi, lai dotos kopīgās piedzīvojumu brīvdienās. Mjā. Šī atziņa nāca nedaudz par

vēlu. Bet nu vairs neko nevarēja mainīt, tāpēc Bastians izlika zemē savas mantas tur, kur stāvēja. Pēc tam, atcerējies Kārpas padomu, viņš sabāza linaudekla maisā vairākus klēpjus čaukstošo, birzīgo pērno lapu. Starp tām nenovēršami nonāca arī zināms daudzums priežu skuju, bet, viņaprāt, tam nebija lielas nozīmes.

-Jūs traucējat mieru mirušajiem, Tomen.

Bastians pagriezās. Aiz muguras sakrustotām rokām stāvēja Doro un drūmi viņu uzlūkoja.

- Kā, lūdzu?

- Ja gulēsiet tik tuvu mirušajiem, viņi jums izvilks dzīvību no kauliem. Vai to jūs gribat?

Tagad Doro izskatījās mierīgāka nekā iepriekš, taču vēl joprojām saspringta. Ar drudžainu kustību viņa norādīja uz četriem zemes uzkalniņiem tikai dažu soļu attālumā.

Pēc smagā darba Bastianam nebija nekādas vēlēšanās iesaistīties viņas trako fantāziju apspriešanā. Tie nav īsti kapi, viņš strupi attrauca. Nekādu mirušo. Vai skaidrs?

Doro biezās, melnās uzacis nelaimi vēstoši pacēlās. Es tikai gribēju jūs aizsargāt, viņa paskaidroja. Kaut arī jūs mani uzskatāt par jukušu. Bet es spēju sajust nemiera pilnās būtnes ap mums. Nekaitiniet tās!

- Es nemaz negrasos to darīt.

Doro nopētīja Bastianu ar ciešu skatienu un nostājās līdzās viņam. Dodiet man savu roku!

- Nē, paldies.

-Jūs baidāties, vai ne?

-Jūs kļūdāties. Es esmu izsalcis, atbilstoši patiesībai teica Bastians. Vai ēšana kapu tuvumā arī nes nelaimi?

- Es izvairītos no visa, kas mirušajos var atmodināt skaudību.

Bastians centās saskatīt Doro sejas izteiksmē ironijas atblāzmu,

bet tas viņam neizdevās. Viņš stenēdams savāca kopā savas mantas un pārnesa tās tālāk pļavas vidū. Šajā vietā auga āboliņš un daži dadži. Bastians tos izrāva un ērti iekārtojās ar visiem saviem krāju­miem. Pirmo reizi šajā larpā viņš jutās savā īstajā vietā. Tā vajadzēja

būt jau agrāk. Nekā lieka. Tikai es, vējš koku lapotnē, zeme zem manis. Maizes rika, gabals kūpinātas gaļas.

Un liega melodija, kas iejaucās visuresošo mušu spindzoņā. Bastians pagriezās tā bija Irisa, kas sēdēja uz viena no trim vaļu kupriem līdzīgajiem laukakmeņiem un spēlēja arfu. Viņas acis bija aizvērtas un seja mierīga kaķene bija ievilkusi nadziņus. Bastiana pirmais impulss bija ar visu maizi un speķi rokās nosēsties viņai līdzās, lai labāk varētu dzirdēt melodiju, taču viņš tomēr nolēma to nedarīt. Viņa izskatījās pilnā mērā apmierināta, būdama vienatnē ar mūziku. Izplūkāts elfs uz savas klints.

Melodijas senlaicīgais skanējums padarīja ilūziju perfektu, tā pamodināja dzīvei Tomenu Bastiana iekšienē. Tomenu, kas nevēlas neko vairāk kā vien sēdēt te un ēst. Varbūt vēl nelielu ēnu un dažus draugus, ar kuriem pie vakara ugunskura apmainīties ar stāstiem un kopīgi piedalīties nometnes dzīvē. Tomenu, kam netrūka laika. Ķelne vienā mirklī atradās vairs ne vien simtiem kilometru, bet arī simtiem gadu attālumā.

Spontāni smiekli izlauzās viņam no rīkles, saduroties tur ar mai­zes kumosu un izraisot klepu. Arfas skanējums aprāvās.

- Vai viss kārtībā?

Bastians pamāja Irisai, viņš māja un smējās, līdz acīs sariesās asaras. Vairāk nekā kārtībā, viņš noelsa. Turpiniet spēlēt, lūdzu! Jūs un jūsu mūzika neesat no šīs pasaules, vai jūs to zināt? Tā bija muļķīga piezīme, un viņš gaidīja, ka Irisa savilks izsmejošu grimasi, taču viņa tikai pasmaidīja. Pirmo reizi no sirds uzsmaidīja viņam.

- Es ļoti vēlos, lai jums būtu taisnība.

ajūta, ka nekas nav jānokārto un nav nekādu pienākumu, bija tik brīnišķīga, ka Bastians atsacījās no domas pievienoties pārējiem spēles uzdevuma pildīšanā. Viņš jau arī bija gandrīz aizmirsis, ko tie meklē. Kaut kādu ienaidnieku.

Gan jau atradis arī bez viņa palīdzības. Paēdis un laimīgs Bastians palika guļam zālē, pārmaiņus vērojot muzicējošo Irisu un melnā lērpušos Doro, kas apstaigāja nometnes perimetru, murminot bura­mos vārdus. Lai taču tā dara. Te bija brīvība. Rīt viņš arī piedalīsies kada spēles uzdevuma risināšanā vai meklēšanā, ja vien to vēlēsies. J.i ne, vienkārši paliks tepat, gulēs un blenzis debesis, līdz acis sāks asarot. Vai arī izraks vēl vienu atejas bedri kāda tur atšķirība, viņam nebija vajadzīgi nekādi plāni. Viss, ko viņam vajadzēja, bija sie koki, zaros sēdošo putnu kliedzieni un vējš, kas izdzenāja odus.

Jau drīz no meža atgriezās pirmais no viņa kompanjoniem. Šteinliens pilnā rīklē pavēstīja, ka sev par negodu neesot atradis nevienu no ļaunprātīgajiem dedzinātājiem, tāpēc tagad sekošot savam kro­dzinieka aicinājumam un pagatavošot kaut ko ēdamu. Viņš sakrāva žagarus iekārtotajā ugunskura vietā un izvilka no savas jostas somas akmeni, nelielu auduma skrandu un izliektu dzelzs gabalu. Tad viņš savīstīja audumu, novietoja to netālu no akmens un uzsita pa to ar dzelzs gabalu. Tā kā Bastianam nebija briļļu, sīkāk viņš neko nespēja saskatīt, taču jau pēc īsa brīža Šteinhens uzpūta liesmas no kvēlojošajiem žagariem, piemeta ugunskuram lielākus koka gaba­lus, paņēma katliņu un devās uz strautu pēc ūdens.

Kamēr Bastians vēl domāja, vai palīdzēt Šteinhenam ēdiena gatavošanā, nometnes mieru iztraucēja klaigas un lūstošu zaru l roksnis. Ralfa spiedzīgā balss gandrīz aizrāvās.

Kur ir ārsts? Mums ir ievainotais!

Šoreiz Bastians cēlās kājās lēni, iekšēji sagatavojies mākslīgu .īsiņu plūdiem.

Georgs, Larss un Ralfs pienesa viņam klāt Nātanu, kurš, liekot lietā visas savas aktiera dotības, centās saviebt sāpīgu grimasi.

- Viņš noķēra vienu no tiem neliešiem, uz kuru sirdsapziņas ir mūsu ciems, pavēstīja Ralfs. Viņš to pieveica, bet tika ievainots rokā. Zobena cirtiens līdz pat kaulam.

- O jā! apstiprināja Bastians, inspicējot pilnīgi neskarto Nātana roku. Es iztīrīšu brūci un uzlikšu apsēju. Drīz viņš atkal atgūs spē­kus.

Bastians ar ūdeni nomazgāja augšdelmu un pārsēja to ar vienu no līdzpaņemtajām linaudekla strēmelēm, par to Nātans viņam pateicās un aizvilkās pie ugunskura, kur zālē jau bija atlaidušās Sandra un Līzbeta. Par godu Nātana uzvarai organizatori bija dāvā­juši grupai nelielu muciņu alus, ap kuru neviltotā priekā tagad dar­bojās Šteinhens.

Bastians piekāra atpakaļ pie jostas ūdens maisu un apmierināts pie sevis dungoja. Dzīve varēja būt tik vienkārša.

Katlā jau vārījās konsistences ziņā kaut kur pa vidu starp zupu un biezputru ierindojama masa, kad atgriezās otra piedzīvojumu meklētāju grupa, ko veidoja Alma, Arno un Roderiks, kurš taisnā ceļā metās pie Šteinhena katla, netālu no tā nobremzēja un ošņāda­mies pastiepa gaisā degunu.

Viņi netika sastapuši mežā nevienu svešinieku, kā pavēstīja Alma, bet bija uzgājuši to, ko tagad reizē lepni un apjukuši prezen­tēja pārējiem: vēl vienu aprakstītu koka mizas gabalu, lidzīgu tam, ko viņi bija atraduši ceļā uz nometnes vietu. Piekūns te bija labāk saskatāms, tas bija sabozis savas sarkanīgās spalvas. Zem tā atradās četras rindas senlaicīgā rakstā, izbalējušas un grūti salasāmas:

Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.

Tu to sargā, tomēr tas kļūst mans, tiklīdz nakts pienāk tumša un gara.

Mizas gabals, murmināšanas pavadīts, gāja no rokas rokā.

- Ak tad saturs ir no svara? Larss pavīpsnāja, bet Šteinhens pamāja ar galvu. Jā, ja runa ir par alus mucu.

- Bet nē, ja tā ir par cūkēdienu jūsu katlā, Kuno, riebumā noskurinājies, norūca Ralfs. Smird, it kā tas reiz jau būtu apēsts.

- Man nākas konstatēt, ar aizvainojuma izteiksmi sejā atteica Šteinhens, ka viņa augsti godātā labdzimtība Alariks fon Thanings ir uzskatījis par labāku noniecināt manis gatavoto maltīti. To jums vēl nāksies nožēlot!

Vispārējā kņadā viņi gandrīz nepamanīja, ka ir ieradies negaidīts viesis. Mona, gaišmatainā meitene no organizatoriem, pārģērbusies par vienkāršu zemnieci.

- Mans vārds ir Hanna, viņa pavēstīja. Es dzīvoju tepat tuvumā un gribu jūs brīdināt. Viņa sakārtoja svārkus un paošņāja Šteinhena katla saturu. Jūs laikam esat slavenais Kuno vom Fass, vai tiesa?

Šteinhens paklanījās. Tā tas ir, mana dārgā. Vai drīkstu jūs ielūgt uz mūsu mielastu?

Mona tik steidzīgi papurināja galvu, ka visi atkal izplūda smieklos.

- Ļoti laipni no jūsu puses, bet es to nevaru pieņemt jūsu krājumi droši vien ir stipri ierobežoti. Taču paklausieties, ko jums teikšu. Viņa pieklusināja balsi. Nelieši, kuri nolīdzināja līdz ar zemi jūsu ciemu, ir noslēguši savienību ar pašu nelabo. Viņa palū­kojās apkārt ar bailēs ieplestām acīm. Mēs noklausījāmies, par ko divi no viņiem sarunājās. Viņi apgalvoja, ka esot paslēpuši šajā mežā četrus velnakmeņus, pa vienam katrā debespusē no jūsu ciema, ļums tie jāatrod, vai arī vairs nevarēsiet būt droši par savu dzīvību. Meklējiet sarkanus akmeņus, caurspīdīgus kā stikls. Ja atradīsiet, iemetiet tos ezerā! Tur tie nevienam nevarēs kaitēt.

Tālumā atskanēja klusa ducināšana, it kā ļaunajiem spēkiem nepatiktu Monas brīdinājums. Patiesībā tur laikam tuvojās negaiss, kas, pēc Bastiana domām, nebija daudz labāk.

Doro, kura līdz šim mežmalā bija sēdējusi ēnā zem koka, piecēlās kājās un pavērsa seju pret debesīm. Tagad sāksies, viņa klusi sacīja.

-… lietus, Šteinhens pabeidza viņas teikto. Par to nebūtu jābrīnās.

Ar acs kaktiņu Bastians pamanīja, ka Irisa ir savākusi savas man­tas un nes tās meža virzienā.

- Tātad mums jāmeklē velnakmeņi vai tie būtu ārējā čaula? jautāja Alma.

Monas sejā iezīmējās apmulsums. Kas tā par ārējo čaulu?

- Tā, kas minēta izteicienā. “Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.”

Alma pasniedza Monai koka mizas gabalu. Viņa to aplūkoja no visām pusēm. Es neko nesaprotu.

- Vai tas nozīmē, ka šis vēstījums nenāk no jums?

Mona enerģiski papurināja galvu. Nē. “Tu to sargā… tomēr tas kļūst mans.” Uh! Skan kā mīkla, bet… es to nekad neesmu redzējusi.

Satraukta murmināšana.

- Kā neesat redzējusi?

- Mēs domājām, ka tas nāk no jums…

-Ja tie nebijāt jūs, kurš tad šīs lietiņas paslēpis?

Balsu jūklī ielauzās ducināšana, šoreiz tuvāka.

- Vai ari es drīkstu uzmest aci? Līzbeta pastiepa roku un paņēma mizas gabalu. Izlasījusi viņa klusējot to pasniedza tālāk Georgam. Vai kāds no jums ir sapratis, ko tas varētu nozīmēt? viņa jautāja.

Visi noliedzoši papurināja galvu.

- Es gribētu zināt, kas tā par zīmi. Šis sarkanais putns, prātoja Nātans.

- Piekūns. Doro balss saplūda ar nākamajiem pērkona grāvie­niem. Skaņa bija zema un draudīga kā saniknota plēsoņas rūkšana.

Mona palūkojās debesīs, piecēlās kājās un uz skausta savija mez­glā gaišās matu šķipsnas. Man tagad jādodas projām. Par šo mīklu es vēlāk padomāšu un apspriedīšos ar saviem biedriem. Lai jums veicas!

Viņa devās atejas bedres virzienā, un tas lika Bastianam aizdo­māties, vai pa šo laiku to jau ir sākuši izmantot. Visādā ziņā viņš

personiski negrasījās to darīt, un bija grūti iedomāties, ka šī attiek­sme varētu mainīties. Pie izdevības vajadzētu beidzot padomāt par tualetes papīra aizvietošanas iespējām.

- Mums jāpasteidzas ar maltīti. Šteinhens bažīgi pavērās debesīs, un nebija nekādu šaubu, ko viņš ar to domāja. Baltie gubu mākoņi, kuri vēl pirms īsa brīža lēni savilkās virs meža, bija pārvēr­tušies melnā frontē, kas biedējošā ātrumā tuvojās nometnei.

- Ko mēs tagad iesāksim? Bastians ar savu jautājumu nevērsās pie kāda konkrēti visticamāk, tas bija adresēts Sandrai, lai gan meitene jau vairākas stundas nebija ar viņu pārmijusi ne vārda.

- Pagaidīsim, vai negaiss tiešām uznāks. Varbūt tas paies ga­rām. Ralfs nedroši uzlūkoja te vienu, te otru. Bija redzams, ka viņš labprāt gribētu uz laiku atkāpties no savām aunu bara vadoņa pozīcijām.

-Jums jānoņem bruņucepure, mierīgā balsī teica Šteinhens.

Citādi jūs mums esat kā zibensnovedējs.

Ralfs izbrīnā iepleta acis, sāka drudžaini taustīties gar savas bruņucepures zoda siksnu, bet nespēja to atsprādzēt un dusmīgi uzbrēca klātesošajiem: Palīdziet taču man, jūs, slīmesti! Arī no­ņemt bruņas. Ātrāk!

Vienīgi Alma uzreiz paklausīja viņa rīkojumam. Lai gan Ralfs raustījās un spārdījās kā krastā izmesta zivs un nepārtraukti rai­dīja baiļpilnus skatienus melnajās debesis, viņa zibenīgi atsprādzēja visas sprādzes un atraisīja mezglus. Visi, kuriem bija klāt metāla priekšmeti, tos nolika. Bastians nosprieda, ka nazis pie viņa jostas nerada nekādas briesmas, un sāka apsvērt, cik bīstams varētu būt Kārpas kakla riņķis… Jā, bet kur ir palicis Kārpa? Bastians palūkojās visapkārt. Viņš nebija atgriezies reizē ar Sandru un Līzbetu. Kopā ar Almu un Arno ari ne.

- Vai kāds no jums ir redzējis Kārpu? Bastians iesaucās pret vēju, kas aizvien pieņēmās spēkā. Nekādas atbildes, tikai nākamais pērkona grāviens, tuvs un draudīgs. Viņš izspraucās līdz Ralfam, kurš tobrīd centās izlobīties no savām bruņām.

- Mēs neesam pilnā sastāvā. Trūkst Kārpas!

Sāka krist pirmās lietus lāses. Tās bija smagas un plīkšķēja, atsi­toties pret viņu galvām, apbruņojumu, mantām un pārtikas krāju­miem.

- Nogādājiet to visu drošībā! iesaucās Ralfs un skrēja glābt savu personisko mantību. Mežā mēs tik ļoti neizmirksim.

Daži metās pildīt uzdevumu, taču grupā bija labi manāma šau­bīšanās par tā pareizību.

Zibens uzplaiksnīja šķērsām pāri debesīm, un tad arī grāviens nebija ilgi jāgaida. Cilvēku pļavā kļuva aizvien mazāk.

- Pietupieties un turiet kājas cieši kopā! Georgs nosauca pakaļ projām skrienošajiem. Nestāviet zem augstiem kokiem, nepalie­ciet mežmalā! Meklējiet alas un ieplakas, kur patverties!

Bastians skrēja aiz Sandras, kas bija uzņēmusi virzienu uz kādu robu blīvajā egļu sienā; tālāk sākās stāvs kāpums kalnup. Spožs zibens uzliesmojums uz dažām sekundēm pielēja apkārtni ar baltu gaismu. Pērkona grāviens sekoja nekavējoties. Šķīliens, apdullinošs blīkšķis.

Bastians ar pūlēm apspieda iekšēju impulsu ieskriet dziļi mežā un mesties guļus zemē tas būtu nepareizi, nepareizi… Tikai sagla­bāt mieru! Notupties, ar rokām aptvert apakšstilbus. Turēt kājas cieši kopā, kā bija ieteicis Georgs. Viņš bija ne vairāk kā desmit metru attālumā no mežmalas; vai tas varēja būt pietiekami? Tālāk sākās biezoknis, tam Bastians nespēja un negribēja lauzties cauri. Cik augsta bija egle viņam līdzās? Viņš uz īsu brīdi saspieda kopā acu plakstiņus. Tikai saglabāt mieru! Negaiss virzīsies tālāk. Kaut kas tāds nevelkas ilgāk par piecām minūtēm, drīz pērkona grāvieni kļūs klusāki un debesis gaišākas. To var pārciest, noteikti.

Netālu no viņa līdzīgā pozā tupēja Sandra. Meitene smagi elpoja, un Bastians varēja sajust viņas bailes, it kā tās būtu viņa paša. Lie­tus vairs nelija atsevišķām lāsēm, tas gāzās pār zemi kā no milzīga trauka. Pat varenais mežs vairs nespēja sniegt patvērumu; ūdens izspraucās cauri zariem un tecēja lejā, plūda pa stumbriem un vei­doja urdziņas tumšajā zemē.

Bet te tomēr bija labāk nekā klajumā. Vismaz viņi visi bija mak­simāli iespējamā drošībā… tomēr nē. Ne visi.

Nākamais zibens iespēra kaut kur pavisam tuvu ar tādu blīkšķi, it kā pasaule būtu sašķīdusi gabalos. Pļava iemirdzējās žilbinošā gaismā, un tur uz visaugstākās no trim kuprainajām klintīm, izple­tusi rokas un atmetusi atpakaļ galvu, stāvēja Doro. Meitenes garie, slapjie mati lipa pie tikpat izmirkušās kleitas, bet šķita, ka viņa to visu nemaz nejūt. Viņa lēnām un svinīgi griezās riņķī, it kā tā būtu daļa no kādas ceremonijas.

- Jūs esat atnākuši pie mums, jūs, dabas, ūdens, uguns un gaisa spēki! viņa sauca. Viņas balss sajaucās ar lietus sprēgājošo čaloņu, pārspējot to. Ņemiet mūs savās rokās! Dodiet man daļu no sava spēka! Aizsargājiet no lāsta, kas mums uzlikts!

Atkal žilbinoši spilgts zibens uzliesmojums, kam uzreiz sekoja spalgs, ilgi nerimstošs pērkona grāviens. Doro bija palikusi ne­skarta šoreiz.

- Doro! iesaucās Bastians. Viņš pat neaptvēra, ka ir pielēcis kājās un pametis meža piedāvāto patvērumu. Kāp lejā! Vai tu esi jukusi?

Kāds viņu satvēra no aizmugures, tā bija Sandra. Paliec te! Tu taču visā nopietnībā negrasies riskēt ar savu galvu viena traka skuķa dēļ. Lūdzu!

- Bet… tas ir vājprāts. Mums viņai jāpalīdz. Bastians palūkojās apkārt, ar acīm meklēdams Georgu vai Ralfu, vai Šteinhenu kādam bija jāiejaucas! Viņš nevienu neredzēja, tikai dzirdēja neskaidrus brīdinājuma saucienus skanam no meža, taču, lai kas arī bija saucēji, Doro nevienu no tiem neņēma vērā.

-Uguns! Ūdens! Zeme! Gaiss! viņa skandēja no savas klints augstumiem.

Ja viņu ķers zibens, es tūlīt steigšos palīgā. Pārbaudīšu viņas pulsu. Reanimēšu, ja būs nepieciešams. Man būs jārīkojas ātri, jo izdzīvošanas iespējas šādos gadījumos ir piecdesmit procenti. Bet man nav nekā, ar ko sterili pārsiet apdegumus.

Bastians atkal notupās un, atsaucot atmiņā zibens spēriena rak­sturīgās sekas, juta, ka viņu pārņem izmisums: sirds ritma trau­cējumi, smadzeņu tūska, nieru mazspēja, vesela palete smagu

bojājumu. Līdz tam viņš vēl nebija profesionāli izaudzis, un tuvākā slimnīca bija tik nesasniedzamā attālumā, ka tikpat labi varētu atrasties arī uz Mēness.

Doro tagad dejoja uz klints, augsti pacēlusi gaisā rokas. Vēl viens zibens spēriens, vēl viens pērkona grāviens, taču viņa pat nesatrūkās.

Kad laika intervāls starp zibeni un pērkona grāvienu beidzot sāka palielināties un spēcīgais lietus pierima, Bastians gandrīz vairs nejuta kājas. Tikai ar lielām pūlēm piecēlies, viņš kliboja uz klajumu, kur Doro tagad visā garumā uz muguras gulēja uz klints, it kā gai­dītu, ka tiks upurēta.

- Vai tu esi galīga muļķe? viņš uzkliedza jau no vairāku soļu attāluma. Vai tev nav visi mājās? Vai vari apjēgt, cik maz trūka, lai tu tagad būtu beigta un pagalam?

Doro pat nepakustējās, taču, pienācis tuvāk, Bastians ieraudzīja, ka viņa smaida. Tas viņu beidzot saniknoja līdz baltkvēlei. Kas tev īsti kaiš? viņš kliedza. Vai tu gribi sevi nogalināt?

Vēl joprojām smaidīdama, Doro pieslējās sēdus. Ļaunie spēki var mani ievainot, bet daba to nedarītu, viņa teica. Vai tu redzēji, kā es ar to dejoju?

- O jā! To es redzēju un nekad neaizmirsīšu. Vai tev patīk spēlē­ties ar savu dzīvību?