Saeculum

Doro uzlika plaukstu uz Bastiana rokas, uzlūkoja viņu un ieska­tījās dziļi acīs. Meitenes skatiens izstaroja patiesu siltumu.

- Es tikai centos mūs visus aizsargāt, viņa beidzot ierunājās.

- Tieši jūs, Tomen. Jūsu plaukstas līnijās es redzēju, ka jums draud briesmas. Jums vajadzētu būt man pateicīgam.

Labi, viņa tiešām ir jukusi klasiski klīniskā izpratnē. Delūzija vai kaut kas tamlīdzīgs; par psihiatriju Bastianam pagaidām vēl bija tikai vispārīgs priekšstats. Viņš nokratīja Doro roku un, neteicis ne vārda, devās projām.

Cits pēc cita klajumā atgriezās grupas dalībnieki. Ralfs izskatījās izmocīts un pārguris, tāpēc klātesošo skaitīšanu kopīgiem spēkiem pārņēma Georgs un Arno. Visi bija uz vietas, sveiki un veseli. Izņe­mot Kārpu, kurš vēl joprojām nebija parādījies.

- Mums jādodas viņu meklēt, teica Bastians. Var taču būt, ka viņš ir pakritis un nespēj pakustēties vai tamlīdzīgi. Ja tā, mēs nedrīkstam viņu atstāt tur guļam. Viņš centās nedomāt par to, ko negaisa laikā būtu nācies pārdzīvot vienatnē pamestam ievainotam un nevarīgam cilvēkam, izmisīgi cenšoties kaut kur aizrāpot.

-Jā, mēs viņu meklēsim.

- Cerams, viņam nekas slikts nav atgadījies.

- Es arī iešu līdzi.

Visi runāja cits caur citu, līdz Georgs viņus pārtrauca.

- Pēc pusstundas būs tumšs, viņš iebilda. Un, ja es saku tumšs, tas nozīmē tumšs. Tagad nav īstais brīdis doties projām. Mēs viņu tik un tā neatradīsim, vienīgi paši lauzīsim kaklu.

- Tā diemžēl ir taisnība, apstiprināja Irisa. Šobrīd tas nemaz nav mūsu spēkos. Sasodīts! Taču es ceru, ka viņš vienkārši bija pārāk tālu aizklīdis, lai pagūtu atgriezties pirms negaisa, un ir sameklējis sev kādu patvērumu. To pateikusi, meitene pagriezās un iegāja mežā.

Vai Bastianam tikai tā šķita, vai arī viņa patiešām vienīgā bija palikusi sausa? Kā Irisai tas bija izdevies?

- Bet kādam taču noteikti ir kabatas lukturītis, viņš mēģināja vēlreiz, pārkāpjot spēles noteikumus. Organizatoriem. Vienalga kam!

- Mēs nezinām, kur viņi ir iekārtojuši savu nometni. Tikpat labi mēs varam doties meklēt arī Kārpu, paskaidroja Georgs. Mums diemžēl jānogaida līdz rītam. Arī man ir grūti ar to samierināties.

Viņi lēnām izklīda. Katrs devās meklēt sev guļvietu, vienīgi Basti­ans vēl joprojām stāvēja turpat un stīvu skatienu vērās nu jau pavi­sam drūmajā mežā. Kādā brīdī Sandra paņēma viņu pie rokas.

- Kārpa tiks galā, viņa teica. Izņēmuma kārtā Irisai ir tais­nība. Viņš noteikti ir atradis patvērumu. Viņa runāja cukursaldā tonī, noglāstīja Bastiana matus un uzlika galvu uz viņa pleca.

Paskat! Pēkšņi atkal tik piekļāvīga? Bastians gribēja no viņas atrauties, taču savaldījās. Sandras nepārtrauktās garastāvokļa mai­ņas pamazām sāka viņu kaitināt.

- Mums ari vajadzētu sameklēt sev vietu, un pēc iespējas ātrāk, viņa turpināja. Kas zina, vai šonakt mēs nepiedzīvosim vēl vienu negaisu.

Jo sliktāk. It īpaši Kārpām. Laipni, bet noteikti Bastians atraisījās no Sandras apskāviena, lai ķertos pie tā, ko viņam jau sen vajadzēja izdarīt pārbaudīt, cik lielu postu lietus nodarījis viņa mantām.

Inventāra un pārtikas krājumu pārbaude neaizņēma daudz laika un beidzās neiepriecinoši: viss bija izmircis. Visi apģērba gabali, segas, ar sausajām lapām pildītais maiss, kura saturu negaiss bija pārvērtis brūnā ķēpā. Viņa pārtikas krājumi arī peldēja lietusūdenī, un no tā visvairāk bija cietis maizes klaips.

Vislabprātāk Bastians būtu visus šos krāmus izsviedis atejas bedrē. Neko no tā visa šodien tāpat nevarēs izžāvēt. Kā gan to izda­rīt? Ugunskuru, uz kura Šteinhens pirms negaisa bija gatavojis maltīti, lietus bija izdzēsis, un saule pašlaik jau rietēja. Tās pēdējos dziestošos starus ik pa brīdim aizsedza ātri skrienošas sapluinītu mākoņu skrandas.

Bastians izklāja zemē lielo vilnas segu un salika uz tās visu savu mantību. Segas stūrus viņš sasēja tā, ka izveidojās kaut kas kulei līdzīgs, un tad devās uz mežu.

Sandra steidzās viņam nopakaļ. Pagaidi mani! Divatā mums visādā ziņā būs siltāk. Viņa pieāķējās Bastianam pie elkoņa, taču šoreiz viņš atkratījās no meitenes pieskāriena.

- Kas ir ar tevi? Tagad viņas balsī bija saklausāms aizvaino­jums arī tas vēl!

Bastians neatbildēja, bet pielika soli, cik to atļāva nelīdzenais reljefs. Ja viņš vismaz pats zinātu, no kurienes pēkšņi bija radušās šīs dusmas. Viņš bija izmircis, jā. Varbūt arī izsalcis, bet tam visam pāri klājās pilnīgas bezpalīdzības izjūta. Viņš bija spiests noskatī­ties, kā izmirkst mantas un kā kāds padara sevi par mērķi nāvējo­šam negaisam. Nebija pat kabatas lukturīša, lai varētu iet meklēt pazudušu draugu.

Bastians nepamanīja kādu sakni, paklupa un nolamājās. Sandra pasniedza viņam roku, lai palīdzētu piecelties, bet viņš izlikās, ka

nav to pamanījis. Kādu daļu savu dusmu viņš vērsa pret Sandru, jo tieši viņas dēļ bija nonācis šajā draņķīgajā situācijā. Viņš dziļi nopūtās. Tas bija negodīgi. Viņš bija divdesmit gadus vecs, tātad pieaudzis. Viņš pats pieņēma lēmumus.

- Piedod, Bastians ierunājās, cenšoties, lai tas skanētu laipni.

- Es esmu noguris, un šī te padarīšana ir grūtāka, nekā biju domājis.

Dziestošajā vakara gaismā bija grūti redzēt, kur var droši spert soli. Zemsedze bija tik bieza, ka nevarēja saskatīt, kas atrodas zem augiem un kam uzmīs kāja. Akmenim? Dubļiem? Čūskai?

Ne vairāk kā piecpadsmit minūtes līdz pilnīgai tumsai. Pēc tam vienkārši būs jāpaliek tur, kur viņi tajā brīdī atradīsies. Bastians apstā­jās un centās noorientēties. Kādu gabalu tālāk starp koku stumbriem iezīmējās kaut kas gaišs. Liela klints, nē, vairākas klintis cita virs citas. To aizvēja pusē viņiem palaimējās atrast sausu zemes pleķīti.

Šī klinšu formācija bija laimīga sagadīšanās. Divi milzīgi akmeņi veidoja nelielu alu, kurā bija sakrājušās skujas un lapas sausas. Taču kāds bija izrādījies ātrāks. No alas iekšienes pabāzās Irisas galva. Ieraudzījusi, kas ir atnācēji, viņa saviebās.

- Sasodīts! nomurmināja Sandra. Griežamies riņķī!

- Nekādā gadījumā. Bastians zināmā mērā pat priecājās, ka te sastapis Irisu. Te taču atradīsies vieta vēl diviem?

Nebildusi ne vārda, Irisa parāvās malā.

- Paldies, no sirds pateicās Bastians. Kas attiecas uz mani, līdz rītausmai es no šejienes nesperšu ne soli. Sandra, tu nāksi?

Viņa stāvēja uznākošajā tumsā, sakrampējusi rokas ap savu mantu maisu. Es labāk pameklēšu kādu citu vietu.

- Nerunā niekus! Bastians juta dusmas atkal uzbangojam sevī.

Kur tu atradīsi kaut ko labāku par šo alu? Neklīrējies, lūdzu!

Sandra vilcinādamās paspēra soli tuvāk. Vai tad tu negribēji pabūt ar mani divatā? viņa jautāja.

Es gribu apžūt, paēst un atsprindzināties. Jā. Protams. Bet paš­laik tas nav iespējams.

Dažus mirkļus šķita, ka Sandra cīnās ar sevi, tad viņa tomēr iespraucās alā.

- Lieliska izvēle, nomurmināja Irisa.

Viņi vēroja, kā tumsa lien caur mežu un izdzēš visu, līdz palika vairs tikai melnums. Bastians sēdēja pie klints sienas, kas dūra viņam mugurā savus nelīdzenumus, un stingu skatienu vērās nekurienē.

- Vai tu vari aizvākt no šejienes šo mantiņu? viņš dzirdēja Sandras īgno balsi un pēc mirkļa Irisas atbildi: Aizmirsti par to! Tā izskatās labāk par tevi, skan labāk un daudz sliktāk panes slapjumu. Uzmini, kurai būs jāaiziet, ja mēs sāksim konfliktēt.

Bastianam bija nepieciešamas vairākas sekundes, lai saprastu, ka Irisa runā par savu arfu. Viņš pasmīnēja un jau nākamajā mirklī nokaunējās par to.

Kādu laiku alā valdīja miers, tikai vējš šalca kokos, kuru satum­stošās aprises iezīmējās ieejas priekšā. Līdz nakts tās pavisam izdzēsa.

Bastians mēģināja iekārtoties ērtā sēdus pozīcijā. Tas izteiciens uz mizas gabala, viņš ierunājās. Vai kāds to saprata? “Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.”

- Moralizējoša tukšvārdība, apgalvoja Irisa. No sērijas: sva­rīgas ir tikai iekšējās vērtības.

- Bet tādā gadījumā tas neatbilst otrajai daļai, kur teikts: “Tu to sargā, tomēr tas kļūst mans, tiklīdz nakts pienāk tumša un gara.” Es nezinu, kā to saprast.

- Un tev tas nemaz nav jāsaprot. Sandras balss skanēja pikti.

- Mona taču teica, ka šo vēstījumu nav atstājuši organizatori, lātad tas nav domāts mums. Aizmirsti par to.

Alas pretējā pusē Irisa sakustējās, atskanēja čaukstoņa.

- Man te ir divas sausas segas, viņa sacīja. Vienu no tām jūs varat dabūt. Bet būtu labāk, ja jūs tajā neietītos ar visiem saviem slapjajiem kankariem, citādi tāpat nosalsiet.

- Nē, paldies. Sandras balss atkal skanēja nelaipni, un viņa šķita sanervozējusies. Viņa visu laiku nemierīgi dīdījās kā sagūstīts zvērs.

- Man gan noderēs sega, teica Bastians. Pat ļoti, paldies! Kā tev izdevās saglabāt sausas savas mantas?

Viņš dzirdēja, kā Irisa izpūta gaisu caur degunu. Ir noderīgi pa reizei uzmest skatienu debesīm. Tad var laikus pamanīt negaisa tuvošanos. Atkal kaut kas iečaukstējās. Šo alu es atceros vēl no pagājušās reizes, un, kad kļuva skaidrs, kas mums tuvojas, es tūlīt pārnesu visas mantas uz šejieni.

- Cik laipni no tavas puses, ka mūs savlaicīgi brīdināji, nošņāca Sandra.

-Jūs bijāt tik šausmīgi aizņemti. Un vispār es nezināju, ka man šeit vienīgajai ir acis pierē.

Bastians sajuta vēl kādu kustību sev līdzās, tai sekoja apspiests sāpju kliedziens. Sandra laikam bija kaut kam uzgrūdusies.

Vairākas minūtes neviens nebilda ne vārda. Bastians vērās naktī, kas melna vērās viņam pretī. Slapjais krekls un bikses vēl jopro­jām lipa pie miesas, bet tur neko nevarēja mainīt. Viņš nodrebinā­jās. Tagad vienkārši vajadzētu novilkt slapjās drēbes. Šajā šaurībā iegūt pietiekamu kustību brīvību, lai novilktu kreklu un bikses, bija grūtāk, nekā varēja iedomāties. Kad beidzot Bastians bija pārvil­cis kreklu pār galvu, tumsā viņam piespiedās kaut kas raupjš, bet sauss Irisas sega.

- Paldies! Sandra, tev tiešām arī vajadzētu…

- Es taču teicu: nē!

Bastians pēkšņi sajuta viņas svaru uz sava ķermeņa Sandra pārvēlās viņam pāri, lai nokļūtu pie alas izejas. Man te ir par šauru, es pameklēšu sev guļvietu ārā.

- Ko? Ir tik tumšs, ka vai acī durams, tu nevarēsi neko atrast. Tu tikai apmaldīsies un kaut kur iegāzīsies.

- Muļķības! Es tikšu galā. Kā nekā ari es te jau esmu bijusi un zinu, uz kuru pusi jāiet.

- Tas ir neprāts! Bastians izmisīgi grābstījās nekurienē, tomēr sataustīja Sandras roku un satvēra to. Tu lauzīsi sev kaklu.

Viņa iesmējās. Ļoti optimistiski! Laid vaļā, man nekas nenotiks.

Viņa izrāva roku no Bastiana tvēriena, viņš dzirdēja solus, kurus Sandra citu pēc cita lēnām un taustīdamās spēra tumšajā mežā. Tie saplūda ar vienmēr un visur esošajiem nakts trokšņiem lapu

čaboņu, zaru brikšķēšanu vējā. Pēc dažām minūtēm Sandras soļi vairs nebija dzirdami.

- Es viņu nesaprotu. Bastians to teica drīzāk pats sev, nevis Irisai. Viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi Sandrai nedrīkstēja ļaut aiziet. Negaisa laikā viņš bija izrādījies pārāk gļēvs, lai novilktu Doro no klints, pēc tam viņš bija paklausījis citus, nevis devies mek­lēt Kārpu, un tagad tagad būtu vajadzējis tikai rīkoties noteiktāk un nelaist vaļā Sandru, mēģināt meiteni pārliecināt, cik bīstams ir viņas nodoms. Ja nu viņa iet bojā? Ja nokrīt no kādas nogāzes? Viņš nekad nespētu to sev piedot.

-Ak, es idiots! Idiots kvadrātā. Viņš atsitās ar pakausi pret klints sienu, un tas izrādījās sāpīgāk, nekā varēja sagaidīt.

Nākamreiz viņš rīkosies citādi. Nepieļaus, ka visu laiku kāds pakļauj sevi briesmām. Savlaicīgi iejauksies. Ja vien vēl būs tāda iespēja.

rpusē vējš atkal pieņēmās spēkā. Irisa dzirdēja, ka paraugskolēns nemierīgi dīdās. Viņa izmirkušajā bagāžā laikam atradās vilnas izstrādājumi, jo tā smirdēja pēc aitas. Tālumā klusi ducināja pērkons. Ak nē, tas taču nebūs vēl viens negaiss! novaidējās Bastians.

Diemžēl tas ir pat ļoti iespējams. Šajā nostūri sasto\ pas vairākas atmosfēras frontes. Es brīnīšos, ja nakts laikā vēlreiz neies kārtīgi vaļā.

- Es nedrīkstēju ļaut viņai aiziet, viņš nomurmināja jau vis­maz piekto reizi. Viņš bija īsts skauts, šis Bastians, kurš gribēja būt bruņinieks. Cēls, izpalīdzīgs un labs. Perfekti iederējās Saeculum pseidoviduslaikos.

Lai nebūtu visu nakti jābojā sev nervi, klausoties viņa pašpār­metumos, vajadzēja šī puiša domas novirzīt citā virzienā. Esi izsalcis? Es teikšu uzreiz: ja tu par katru cenu gribi būt stulbs un pieklājīgs, tā ir tava darīšana. Man te ir sabriedusi maizīte, trekna desa un trīs cieti novārītas olas. Vai tu kaut ko vēlies? Jā vai nē?

Irisa manīja Bastiana pārsteigumu, acīmredzot tikai tagad atce­roties par sava kuņģa eksistenci.

- Labprāt, viņš atbildēja pēc nelielas pauzes. Paldies! Tu man visu laiku palīdzi, es ceru, ka drīz varēšu revanšēties, bet visi mani krājumi ir izmirkuši…

Ak manu dieniņ! Revanšēties! Četrzvaigžņu restorānā ar tētuka kre­dītkarti, visticamāk. Ir jau labi, tas nav nepieciešams. Tu piedalies pirmo reizi, un, ņemot to vērā, var teikt, ka turies neslikti. Lai gan tikai neapvainojies, ja? man šķiet, ka tu te neiederies.

- Kāpēc ne?

Irisa nedaudz apdomājās. Spriežot pēc visa, ko esmu dzirdē­jusi, tu stāvi dzīvē ar abām kājām uz zemes. Tu labi zini, ko gribi, un tev ir mērķis, uz kuru esi totāli koncentrējies. Viņa sataustīja savā maisā maizīti un olu. Abi šie produkti bija vienādi cieti. Cerams, ka viņam ir labi zobi.

- Tāds laikietilpīgs vaļasprieks kā brīvdabas lomu spēles, tavu­prāt, ir tikai nevajadzīga novirzīšanās no svarīgām lietām dzīvē. Tomēr tu atrodies te, visticamāk, tāpēc, ka esi līdz ausīm ieķēries Sandrā. Irisa tumsā sniedza viņam pretim olu un maizīti. Viņas roka pieskārās Bastiana rokai, tad noslīdēja zemāk un atrada viņa pirkstus.

- Paldies!

- Ņem par labu. Irisa sataustīja desu. Dažas šķēlītes viņa bija nogriezusi jau dienā, trīs no tām viņa pastiepa pretim Bastianam.

- Un nevajag man pateikties, labi?

Tumsā nokraukšķēja. Bastians laikam bija iekodies akmenscietajā maizītē. Kā atbalss atkal atskanēja pērkona grāviens.

- Kas attiecas uz Sandru… viņš košļājot teica. Laikam es tie­šām esmu viņā ieķēries. Biju. Viņā ir kaut kas tāds, kā man pietrūkst. Kaut kas brīvs un nepiespiests, spontāns.

- Ak, pareizi kaut kas tāds, kas viņu tagad iedzina tumšā mežā. Irisa iekoda sev lūpā. Viņa nupat atkal bija aktualizējusi tēmu, no kuras patiesībā gribēja izvairīties.

Bastians klusēja. Viņa netīrā sirdsapziņa sēdēja starp abiem kā trešā persona.

- Es brīnos, ka neviens neprotestēja pret tavu piedalīšanos, viņa ātri piebilda.

- Kā tā?

-Jo Vasarsvētku larps ir kaut kas īpašs, sava veida slepenlarps. Ikviens paļaujas uz to, ka citi turēs muti. Bet tevi neviens nepazīst. Vēl sliktāk: tas vispār ir tavs pirmais larps. Ar to es gribēju teikt, ka tu pēc pāris dienām varētu aizstaigāt uz tuvāko policijas iecirkni un izstāstīt, ka mēs bez atļaujas uz dažām dienām bijām apmetušies šajā mežā. Kurinājām uguni, riskējot izraisīt liela mēroga meža ugunsgrēku. Var­būt kāds pat savainojās. Pagājušajā gadā bija dažas sistas brūces, sastieptas potītes un ļoti daudz zilumu no cīņām ar koka zobeniem. Tas viss var piesaistīt vietējo likumsargu uzmanību, it īpaši, ja kāds

par to paziņo. Viņa centās tumsā saskatīt Bastiana acis, taču veltīgi.

- Kurš mums var garantēt, ka tu tā nedarīsi? Tāpēc es brīnos, ka viņi tevi paņēma līdzi. Sandrai vajadzēja būt ļoti uzstājīgai.

Iestājās pauze. Irisa bija diezgan pārliecināta, ka Bastians domā tāpat kā viņa, mirkli vēlāk viņš to apstiprināja.

- Kāpēc tad viņa pēkšņi ir kļuvusi tik noraidoša pret mani? Pēkšņi Irisa strauji pagriezās un pastiepa galvu tuvāk alas izejai.

- Cst! Tur kāds bija. Kāds, kurš tuvojās.

- Kas tas ir?

- Klusu! Viņa izdvesa šo vārdu gandrīz bez skaņas un sasprin­dzināti ieklausījās tumsā. Jā! Nekādu šaubu tagad ari Bastianam būtu vajadzējis sadzirdēt. Soļi, it kā taustoties, bet strauji. Varbūt Sandra atgriežas? Nē, viņa kustējās daudz lēnāk. Taču tieši par Sandru, šķiet, bija iedomājies Bastians. Irisa juta, kā viņš paliecas uz priekšu, acīmredzot grasoties viņu pasaukt. Viņa pastiepa roku, cenšoties viņu sataustīt, un satvēra kaut ko, kas atgādināja plecu.

- Nē, viņa izdvesa.

Kāpēc Irisa bija tik satraukta? Viss liecināja, ka kāds no grupas te ir devies nakts pastaigā. Vai arī…

Nē. Tas skan citādi. Tā iet tāds, kurš redz, kur liek kāju.

Varbūt tas bija viņš. Bija viņai sekojis. Bija te.

Muļķības. Viņa bija pietiekami uzmanījusies. Tomēr Irisa juta savu pulsu dauzāmies tā, it kā viņš stāvētu viņas priekšā. Meitene aizturēja elpu. Kaut kas noklikšķēja. Kaut kas nodžinkstēja. Izklau­sījās, ka tas ir pavisam tuvu. Tad soļi lēnām attālinājās.

- Tas būs bijis kāds zvērs, nočukstēja Bastians.

- Zvērs izklausās citādi. Tas noteikti bija cilvēks.

- Kā tu to tik labi zini?

- Pārāk neveikls, lai būtu zvērs.

Abi vēl kādu bridi ieklausījās naktī, bet, lai kas viņus bija apmek­lējis, tas vairs neatgriezās.

Viņa gulēja nemierīgi. Ne tāpēc, ka alā būtu bijis neērti Irisa bija iemācījusies gulēt jebkurā pozā -, bet tāpēc, ka Bastians ik pa brīdim

trūkās no miega. Šķita, ka viņu spēja iztrūcināt katra spēcīgāka vēja brāzma, katra zara iekrakšķēšanās. Vēlāk naktī tiešām atkal savilkās negaiss, un, lai gan tas nebija ne tuvu tik spēcīgs kā iepriekšējais, Bastians pabāza galvu no alas un vērīgi ielūkojās tumsā. Varbūt viņš cerēja, ka Sandra atgriezīsies un meklēs patvērumu.

Pirmā rīta gaisma lika iemirdzēties ūdens lāsēm uz klintīm un lapām. Pa mazliet pavērto plakstiņu spraugu Irisa redzēja, kā Basti­ans viebdamies uzstīvē mugurā savu vēl joprojām mitro kreklu.

- Vēl nav pat pieci no rīta, viņa samiegojusies nomurmināja.

- Tu vari vēl vismaz stundu pagulēt.

Bastians papurināja galvu un uzvilka bikses. Nē. Es visu laiku uztraucos par Sandru. Un arī par Kārpu. Man ir slikta priekšnojauta, turklāt… Viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus, pasmaidīja un izlīda no alas.

Irisa nožāvājās. Turklāt man šausmīgi vajag pačurāt, un es nevaru to nokārtot te iekšā tas taču skaidrs. Sasodīts, tagad arī viņa vairs nevarēs aizmigt. Pirmie blāvie saules stari bija pamodinājuši put­nus, un tie tagad sāka trokšņot. Viņa ar abām rokām paberzēja seju.

- Ir nu gan jauks ritiņš, viņa saīgusi noteica, tad tikpat piktā omā piecēlās un devās meklēt kādu krūmu.

Ārpus alas vēl joprojām viss bija slapjš. Meža augsne bija gluži vai piesūkusies ar ūdeni, šur un tur no zemes spraucās sēnes. Viņa dzirdēja, kā attālinās un tad apraujas Bastiana soļi.

Irisa nokārtoja, kas bija kārtojams, devās atpakaļ uz alu, savāca nepieciešamākās mantas un uzkāra plecā arfas somu. Atrast Bastianu nebija grūti zem viņa kājām visu laiku skaļi krakšķēja un brīkšķēja zari.

- Vai tu maz zini, uz kurieni gribi doties? panākusi Bastianu, jautāja Irisa.

- Vispirms atpakaļ uz nometni. Tā nevarētu būt pārāk tālu. Viņš pārlaida mežam meklējošu skatienu. Pēc tam es gribētu kopā ar dažiem cilvēkiem pārmeklēt apkārtni.

- Skaidrs. Viņa satvēra Bastianu aiz pleciem un pagrieza viņu pa labi. Nometne ir šajā virzienā.

Pa ceļam viņi pagāja garām Ralfam, Almai un Arno, kuri no savām segām starp kokiem un klintīm bija uzmeistarojuši kaut ko līdzīgu nožēlojamai teltij. Visi trīs gulēja tik cieši, ka viņus nepamodināja pat zem Bastiana kājām lūstošie zari.

Irisa samirkšķināja acis. Viņi ienāca klajumā no rietumu puses, un uzlecošā saule spīdēja viņiem tieši sejā. Arī te vēl neviens nebija pamodies. Mežmalā gulēja Šteinhens, krācošs kalns zem divām vilnas segām, trešā kā improvizēts lietussargs bija nostiepta starp kokiem. Līdzās ugunskura vietai bija saritinājušies Georgs un Līzbeta tieši aiz viņiem gulēja Sandra.

Irisa ar elkoni iegrūda Bastianam dunku ribās. Redzi nu, viņa ('ukstēja. Sandrai nekas slikts nav noticis. Tomēr cik stulbi no viņas puses!

- Bet kāpēc? Bastiana sejā iezīmējās neizpratne. Vai es viņai .ķietu tik pretīgs, ka viņa labāk guļ slapjā zālē nekā manā tuvumā? Man tas nepielec.

- Iespējams, ka vaina vairāk meklējama manī, nevis tevī. Pat nav nekādu šaubu. Viņa mani necieš. Nejautā man, kāpēc, tā vien­kārši ir.

Tomēr no Kārpas nebija nekādu pēdu. Bastians un Irisa nolie­cas pār visiem guļošajiem pēc kārtas, apstaigāja klajumu, taču viņš nebija atrodams.

Ak vai, nabaga zēns! Ja nu viņš ir kaut kur nokritis…

- Viņam būs kaut kas atgadījies, teica Bastians, it kā būtu dzirdējis Irisas domas. Es to nemaz negribu iztēloties visu nakti viens pats, varbūt pat cīnoties ar sāpēm, šādā negaisā un absolūtā tumsā…

Irisa neko neiebilda. Tieši Kārpa! Vienmēr cieš visjaukākie cilvēki.

Mēs dosimies viņu meklēt. Cik drīz vien iespējams. Taču divatā mēs neko nevarēsim iesākt, pagaidīsim, līdz vēl daži pamodīsies.

Ilgi gaidīt nenācās. Pirmā no jaunu skujkoku pudura izlīda Doro. Meitenes tumšie mati krita pār pleciem slapji un savēlušies, viņa vairāk nekā jebkad līdzinājās raganai. Arī Šteinhena kalns sāka kusteties.

- Viņam mēs pajautāsim, kur ieteicams sākt meklēšanu. Viņš Kārpu pazīst vislabāk, varbūt pametīs kādu ideju, ieminējās Irisa.

- Un tu redzēji, kurā virzienā viņš devās, vai ne? Arī tas ir pieturas punkts.

Bastians pamāja ar galvu. Viņš negribēja sekot citiem, bet gan doties tieši pretējā…

Kāds iekliedzās aizsmakušā, dobjā balsī, kurā jautās reizē šaus­mas, pārsteigums un triumfs. Irisa un Bastians pagriezās.

Doro. Viņa stāvēja mežmalā. Mirušie piecelsies no saviem kapiem, viņa iesaucās aizžņaugtā balsī un ar izstieptu roku norā­dīja uz zemi zem kājām. Vai tagad jūs beidzot man ticat? Vai jūs to neredzat?

Viņi tiešām nebija neko pamanījuši, jo bija pārāk koncentrēju­šies uz Sandras un Kārpas meklēšanu.

Viens no kapiem bija atrakts. Zemes kaudze, kas to tika segusi, bija nomesta malā, un zemē pavērās krietnu pusmetru dziļš cau­rums.

Irisa sarāva uz augšu plecus, lai aizdzītu nepatīkamo kņudoņu skaustā. Te nebija nekādu mirušo, un, pat ja būtu, viņiem nebija nekāda iemesla baidīties no tiem. Bailes parasti iedveš tikai dzīvie. Taču kaps bija vaļā. Tas nevarēja notikt pats no sevis, naktī kāds te bija rakņājies. Kurš, pie velna, to varēja izdarīt?

No Doro kliedziena bija uztrūkušies vairums pārgurušo spēles dalībnieku. Samiegojušies tie tagad trausās augšā no savām slapja­jām guļvietām un ar stīvām kājām steberēja uz vietu, uz kuru vēl joprojām norādīja Doro.

- Tristrama lāsts, viņa čukstēja. Tas ir piepildījies.

Šteinhens nopētīja tukšo kapu, pakasīja galvu un pārlaida ska­tienu klātesošajiem. Vai kāds no jums naktī to pastrādājis? Ko?

Neizpratnē visi lūkojās cits uz citu.

- Kā gan? jautāja Georgs. Tumsā bez apgaismojuma? Viņš pārmaiņus lūkojās caurumā un uz zemes kaudzi tam līdzās. Tomēr es kaut ko dzirdēju it kā mīdīšanos un kārpīšanos. Nodomāju, ka zvēri. Bet ilgi es neklausījos, biju pārguris un gulēju kā nosists.

Viņa pēdējie vārdi lika Doro pagriezties. Tas, protams, nebija neviens no mums, viņa nošņāca, tad notupās un atkal sāka vilkt smiltīs kaut kādas zīmes. Viņas mati bija nokārušies gandrīz līdz zemei. Ļauna zīme, Doro bez apstājas murmināja, ļauna zīme. Ar īsu zaru viņa citu pēc cita izmirkušajā zemē vilka simbolus.

Irisa nespēja atraut skatienu no Doro rokām. 1ās drebēja kā vecai sievietei.

aļējais kaps modināja Bastianā pretrunīgas jūtas. Pats par sevi saprotams, te nebija apglabāti nekādi līķi, un vēl jo neiespējamāk, ka tie paši varētu izrakties no kapa. Tomēr bedres skats izraisīja viņam spiedienu pakrūtē.

Ļauna zīme - Doro vārdi atbalsojās Bastianam galvā.

- Pajautāsim organizatoriem, ko tas nozīmē, viņš teica Irisai.

- Bet tagad mums jādodas meklēt Kārpu. Visādā ziņā es vairs nespēju te slaistīties, neko nedarot. Vai ir vēl citi brīvprātīgie? Vienatnē es esmu diezgan tuvredzīga meklēšanas vienība. Lai atrastu Kārpu, man pār viņu jāpaklūp.

Irisa pacēla pirkstu. Ja tev ar mani nepietiek, nāksies nedaudz pagaidīt. Paskaties uz šiem varoņiem! Viņi vēl nav lāgā atvēruši acis.

Bastians to redzēja. Laikam salīdzinājumā ar lielāko daļu citu spē­lētāju viņš vēl bija labi izgulējies, kā nekā vismaz ne slapjumā. Maza nepaveikšanās, un šovakar mums desmit saaukstēšanās gadījumi nodroši­nāti. Doro mūsu meklēšanas akcijā laikam nav izmantojama, vai ne?

- Nav gan. Turklāt viņa ir iesākusi maģisku rituālu, teica Irisa.

- Kas zina, cik daudzus papildu lāstus tu izraisīsi, ja šādā brīdi viņu iztrau…

-Tas ir pazudis! Šis izsauciens nebija salīdzināms ar Doro sacelto traci, taču bija neviltota izmisuma pilns.

- Ak nē, nē, lūdzu, nē! vaimanāja LIzbeta. Viņa bija nometu­sies ceļos un ar īsām, paniskām kustībām, taustījās pa zāli.

- Kas noticis?

LIzbeta pacēla galvu. Viņas lūpas bija baltas, un pār vaigiem stiepās asaru pēdas. Pagalam, viņa izmocīja aizžņaugtā balsī.

- Pazudis!

- Tas nevar būt! iesaucās Georgs. Viņš pieskrēja pie Līzbetas un arī sāka meklēt. Viņas mantās, zem tām un līdzās.

- Kas ir pazudis? Irisa jautāja, taču Bastians jau bija pamanījis, ka Līzbetai vairs nav medaljona, kuru viņa vienmēr nēsāja ap kaklu.

Misiņa krāsā ar drakoniem, kas savijusies kopā. Vai šī rotaslieta bija l ik vērtīga, ka tās pazušana Līzbetu tik ļoti satrauca?

- Varbūt tu to pazaudēji vakar mežā? Negaisa laikā?

Viņa izmisīgi purināja galvu. Tas man vēl bija, kad gāju gulēt, lis to zinu. Un tagad tas ir pazudis. Es to nevaru saprast, tas ir vien­kārši neiespējami… Līzbeta turpināja visu pārmeklēt: zemi, savas segas, mantu maisa saturu.

Georgs gāja vēl tālāk un sāka vandīties arī Larsa maisā, un tas īpaš­niekam nemaz nešķita asprātīgi. Novāc nagus no manām mantām!

-Ja tu esi Līzbetai kaut ko nospēris…

- Kāpēc lai es to darītu? Viņš pagrūda Georgu malā. Nepie­skaries manām lietām!

Troksnis beidzot pamodināja arī Sandru. Viņa samiegojusies pieslējās sēdus, nožāvājās un veltīja Bastianam izmocītu smaidu. Laikam izlīgšanas žests. Bastians notupās viņai līdzās zālē.

- Kas vakar notika? viņš jautāja tik delikāti, cik spēja. Kāpēc tu tā vienkārši aizgāji? Tas bija vairāk nekā riskanti, es raizējos par tevi.

- Ak tā? Tev nevajadzēja to darīt. Es vienkārši vairs nespēju iztu­rēt tajā šaurībā. Tagad es palīdzēšu Līzbetai, labi?

- Patiesībā mums būtu jādodas meklēt Kārpu, vai tev tā nešķiet? Gan jau medaljons atkal uzradīsies.

Viņa papurināja galvu. Tu neko nesaproti, pauda Sandras sejas izteiksme.

Bastians ar pretrunīgām jūtām noraudzījās, kā viņa, neatrau­dama skatienu no zemes, sāka izstaigāt klajumu.

Ko viņi visi bija tik ļoti iespringuši par šo medaljonu? Tas taču nebija no zelta, šajā brīdī daudz svarīgāk būtu uztraukties par draugu.

Pag! Taču tas zeltaini mirdzēja.

Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara. Tu to sargā, tomēr tas kļūst mans, tiklīdz nakts pienāk tumša un gara. Vai kāds bija pietei(is Līzbetas medaljona zādzību? Vismaz tāds iespaids radās. To, ka rotaslietas iekšienē bija paslēpts kaut kas vērtīgs, Bastianam nebija grūti iedomāties.

- Lizbet? Viņš notupās viņai līdzās zalē. Meitene uzlūkoja viņu ar saraudātām acīm, tomēr vēl joprojām būdama satriecoši skaista.

-Jā?

- Kas bija tavā medaljonā?

- Kāpēc tu tā jautā? Šos vārdus viņa izšāva daudz asāk nekā parasti.

- Tikai vakardienas pantiņa dēļ, teica Bastians. Līzbetas reak­cija viņu mulsināja. Tas kaut kā atbilst šai situācijai, vai ne? Un, ja tā, tam varētu būt kāda saistība ar saturu…

- Nav tava darīšana, viņa nošņāca, uzgrieza Bastianam muguru un turpināja čamdīties zālē.

Vismaz Šteinhens bija gatavs nekavējoties pieslēgties Kārpas meklēšanai. Protams, es piedalos, viņš nostenēja, noliecies pār savu milzīgo vēderu, lai ar krusteniski sasietām ādas siksnām nostiprinātu pie apaļajiem ikriem apavus. Dodiet man dažas minū­tes, lai es varu pamodināt Ralfu. Un Larsu, viņam ir asa redze.

Piecatā viņi devās ceļā. Larss ar savu neiztrūkstošo šķēpu pār plecu gāja līdzās Bastianam. Viņi uzņēma virzienu, kuru pirms tam bija izraudzījies Kārpa. Ja pazudušais atradās kaut kur tuvumā un bija pie samaņas, viņam vajadzēja dzirdēt, kā Šteinhens ar lielu troksni laužas caur mežu kā buldozers. Turklāt visi pieci pieaugošā nemierā nepārtraukti centās viņu sasaukt. Apvidus te bija grūti caurejams, starp daudziem kokiem bija savijušies dzelkšņaini augi, reljefs bija izteikti nelīdzens ar stāviem kāpumiem un kritumiem. Arī izmirkusī slidenā zeme neatviegloja pārvietošanos.

Pārrāpties pāri klintsbluķim. Apstāties, paūjināt. Ieklausīties mežā, kas dziedāja savu parasto putnu balsu un mušu spindzēšanas melodiju. Bet nevienas cilvēka izdotas skaņas, neviena palīgā sauciena, nekā. Bažas par Kārpu pa šo laiku bija sākušas gulties uz viņiem ar svina smagumu. Ja vakar Bastians par to bija tikai domā­jis, tagad viņu pārņēma saltas bailes, kas ieguva aizvien noteik­tākas aprises. Ar Kārpu kaut kas bija atgadījies. Kaut kas tāds, kas viņam neļāva atbildēt meklētāju saucieniem. Arī Šteinhens

i/skatījās dziļi nomākts, turpretī Ralfu, šķiet, nemaz nemocīja drū­mas domas.

- Neuztraucieties par savu drošību! viņš iesaucās. Kamēr jūs vada Alariks fon Thanings, jums nav par ko baidīties. Viņš kareivīgi palūkojās apkārt. Kas zina, varbūt mūsu biedru sagūstījis ienaidnieks.

Viņam tas viss vēl joprojām ir tikai joks. Bastians elsdams rāpās pāri nokritušam kokam. Bet tas nekas, kāda tur starpība, ja vien mēs atrodam Kārpu.

Bastians atkal apstājās un pilnā balsī sauca. Nekādas atbildes. Karpa bija kā zemē iekritis.

Zeme jūs aprīs, Bastians neviļus atcerējās un dusmās iesita ar dūri pa koka stumbru.

It kā koku kolektīvs būtu gribējis par to atriebties, jau pēc dažiem mirkļiem Bastians paklupa pār kādu sakni, nokrita uz vēdera zemē un palika guļam ar aizvērtām acīm. Tik agri no rīta, un jau pārguris. Vai ar Kārpu bija atgadījies kaut kas līdzīgs? Kritiens un pārāk maz spēka, lai pieceltos? Taču negaiss viņu noteikti būtu motivējis tikt uz kājām un atgriezties nometnē. Ja pieļauj, ka viņš zināja, kur atrodas.

Kaut kas sīks rāpoja pa viņa zodu. Bastians notrausa kukaini un pacēla galvu. Tad viņš to ieraudzīja. Tikai dažu soļu attālumā iemir­dzējās kaut kas metāliski pelēks.

Viņš to pacēla. Bastiana kaklā kaut kas izpletās tik liels, ka viņš to nespēja norīt.

Viņš bija atradis Kārpas kakla riņķi.

- Nāciet šurp! Paskatieties!

Smagi elpojot, pienāca Šteinhens. Tas ir viņa, nav nekādu šaubu. Bet… Šteinhens aprāvās, taču Bastians nojauta, ko viņš bija gribējis jautāt. Kā Kārpa varēja pazaudēt riņķi? Vai viņš to aizmeta, baidoties no negaisa? Vai arī bija pazaudējis cīnoties?

Neviļus Bastians atcerējās soļus, kurus viņš un Irisa bija dzirdēliisi iepriekšējā naktī. Cilvēka soļus. Vai mežā bija vēl kāds? Kāds, kurš nepiederēja pie viņu grupas?

Viņš noklepojās. Visādā ziņā Kārpa te ir bijis. Kādā virzienā atrodas mūsu nometne?

Ralfs norādīja pa kreisi, Larss atpakaļ.

Lieliski!

- Es to zinu. Irisa uzrāpās uz kādas klints. Acis samiegusi, viņa lēnām griezās riņķī. Šajā virzienā atrodas ezers, uzreiz aiz nākamā kāpuma. Tātad mūsu nometne ir… tur. Viņa ar pirkstu norādīja mazliet pa labi aiz sevis. Ja nekas vairs nelīdzēs, sekosim mazākajam no abiem strautiem. Tas ir tas, kurš tek garām tieši aiz mūsu pļavas.

- Vai te ir divi strauti? brīnījās Ralfs.

- Protams. Jums pienāktos labāk pazīt savu zemi, Alarik.

Viņa personiskā tēla vārda pieminēšana uzbūra gaišumu Ralfa sejā. Jums ir pilnīga taisnība, viņš teica. Taču esmu tik ļoti koncentrējies uz cīņu ar ienaidniekiem un tumšajiem spēkiem, ka man nav atlicis laika apstaigāt visus savus zemes gabalus. Sarau­cis uzacis, viņš palūkojās apkārt. Ierosinu ieturēt pauzi, kaut ko iedzert un apspriesties.

Ezers. Varbūt Kārpa caur biezokni izlauzies līdz tam, lai padzer­tos. Vai arī lai apmazgātu brūces. Viņi nolēma meklēt arī tur.

Ezers gulēja mežā kā tumšs spogulis augstu koku zaļajā ietvarā. Viņi piegāja pie ūdens, kas bija tik dzidrs, ka dibenā varēja saskatīt katru oli. Bastians pieliecās un iegremdēja ūdenī roku, un tuvumā esošais pīļu pārītis, pret to protestējot, aizpeldēja projām. Zili zai­gojoša spāre aizdūca tieši gar Šteinhena galvu un nosēdās uz kāda papardes vēdekļa. Lai gan viņu māca rūpes par Kārpas likteni, Basti­ans pasmaidīja. Šajā vietā viss bija… pareizs. Labāk viņš to nespēja aprakstīt. Bija tik labi. Šķita vienkārši neiespējami, ka šādā apkārtnē varētu notikt kaut kas slikts, lai gan šāds iespaids, protams, bija maldīgs. Cilvēki cieš nelaimes gadījumos gan skaistās, gan neglītās vietās. Tomēr viņš sajutās pašpārliecinātāks, kad bija pasmēlis riek­šavā ledusaukstu ūdeni un padzēries.

Remdējuši slāpes, viņi apsēdās zālainā laukumiņā ezera krastā. Cik tagad varētu rādīt pulkstenis? Astoņi? Pusdeviņi? Bastians atkal un atkal pieķēra sevi uzmetam skatienu plaukstas locītavai, kur vairs nebija pulksteņa. Visādā ziņā tagad jau kļuva siltāk, odi un

mušas ielenca grupu, un Bastiana kuņģis uzstājīgi atgādināja par sevi. Kopš vakarvakara viņš neko nebija ēdis.

- Vai kādam ir līdzi kaut kas rijams? viņš jautāja bez lielām ierībām.

Ralfs neviltotā sašutumā iztaisnoja plecus. Kādā tonī jūs runā­jat ar mums! viņš iesaucās. Vai esat aizmirsis, kur atrodaties? Jiisu runas veids ir vairāk nekā nepiedienīgs.

Bastians gurdi aizvēra acis. Ralfs piedalās spēlē, jā, vienalga, vai kads ir pazudis, plosās negaiss vai sagāžas debesis. Viņa žēlastība Alariks vai kā viņu tur sauc, piegriež vērību lomu spēles etiķetei. Bet labāk šo cilvēku nekaitināt, jo viņa palīdzība nepieciešama meklēšanā.

- Tad nu man labpatiktos jautāt, pārspīlētā manierē ierunājās Hastians, vai mans cienījamais vadonis varbūt ir paņēmis līdzi kaut ko ēdamu, jo es esmu izsalcis.

Kā bija cerēts, Ralfa noskaņojums zibenīgi uzlabojās. Man ļoti žēl, arī man rūc vēders, bet diemžēl nevaru jums palīdzēt.

Tas atkal bija Šteinhens, kurš no savas jostas somas izvilka žāvētu desu un dažus gabalus sabriedušas maizes. Visi ķērās pie ēšanas, izņe­mot Irisu. Viņa koncentrēti, pat acis nepamirkšķinot, lūkojās uz ezeru.

- Zivis, viņa nomurmināja.

- Cik lieliska vēsts! iesaucās Ralfs, un viņa acis iepletās; acīm­redzot vadoņa galvā bija iešāvusies vēl kāda doma. Te noteikti labūt arī medījumam! Kas zina, varbūt Kārpa ir tikai devies medībās un pārsteigs mūs ar bagātīgām trofejām. Zaķi vai stirnu! Redzēsiet, ka jūsu bažas ir nepamatotas.

Bastianam vajadzēja krietni piepūlēties, lai saglabātu laipnu attieksmi. Un ar ko, pēc jūsu domām, viņš to visu nomedīs? Nožņaugs stirnu? Viņa loks un bultu maks ar bultām atrodas nometnē viņš ir paņēmis līdzi tikai zobenu. Kas ir no koka.

Ralfs noraidīja iebildumus, paraustīdams plecus. Viņš ir malu­mednieks, medī ar cilpām, vilku bedrēm, varbūt arī ar zobenu.

Pirms Bastians paguva kaut ko iebilst, Ralfu pārtrauca netāla taboņa, ko pavadīja klusa krakšķēšana. Visi pagriezās uz to pusi. Kads bija mežā pavisam netālu un ar katru soli tuvojās.

Varbūt tas bija Kārpa. Cerams. Tādā gadījumā atlika vēl tikai atrast Līzbetas medaljonu, un atkal viss būs kārtībā. Bastians to vēlējās tik ļoti, ka pirmajā mirklī tiešām noticēja, ka no meža ir iznā­cis Kārpa. Bet tad viņš atpazina Paulu, kurš ar paceltām rokām māja.

- Esiet sveicināti! tas iesaucās un pavērsa pret viņiem plaukstas. Es nāku ar mieru un bez ieročiem.

- Arī es jūs sveicu! atbildēja Ralfs. Vai vēlaties piesēst pie mums? Mēs te atpūšamies pēc grūta pārgājiena.

Ar dažiem veikliem lēcieniem Pauls jau bija pie viņiem, sparīgi paklanījās un apsēdās. Tāpat kā viduslaiku svētkos viņš bija tēr­pies tumšās biksēs, gaišā kreklā un ādas vamzī, tikai apavi bija citi. Gaišbrūni ādas zābaki, kas sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem.

- Laba vieta atpūtai, šķiet, jūsu vadonis ir pieredzējis vīrs, viņš teica. Ralfs centās apslēpt prieku par šo piezīmi, bet viņa apaļie vaigi nodevīgi pietvīka.

- Taču pastāstiet man, kāds ir jūsu pārgājiena mērķis? apvai­cājās Pauls.

- Mēs meklējam.

- Pagaidiet, ļaujiet man minēt jūs meklējat velnakmeņus, vai tiesa? Viņš pazemināja balsi. Esmu par tiem dzirdējis un gribu jūs brīdināt tos apsargājot dēmoni.

- Nē, mēs meklējam savu draugu, paskaidroja Bastians. Viņš ir pazudis kopš vakarvakara, un mēs esam šausmīgi noraizējušies.

Paula sejas izteiksme pēkšņi mainījās. Kurš?

- Kārpa.

-Jā, bet jūs taču zināt, ka viņš ir malumednieks, sarunā iejau­cās Ralfs. Viņš noteikti ir devies pamedīt un…

Pauls viņu apklusināja ar tikko manāmu rokas kustību kustību, kas uzdzina Bastianam nepatīkamas tirpas, lai gan viņš nevarēja pateikt, kāpēc. Iespējams, tāpēc, ka viņš necieta kundzisku izturē­šanos.

- Kopš kura laika Kārpa ir projām?

Bažas, kas bija saklausāmas Paula balsī, tūlīt atkal padarīja viņu Bastiana acīs simpātisku. Vakar Kārpa man palīdzēja izrakt atejas

bedri un pēc tam gribēja panākt citus, kuri… Viņš aizgāja aptuveni pusotru vai divas stundas pirms negaisa.

- Ak Dievs, čukstēja Pauls. Un jūs vēl neesat uzgājuši pat viņa pēdas?

- Nē. Neko. Tikai šo, Bastians pasniedza Paulam ar dubļiem un zāles stiebriem aplipušo kakla riņķi.

- Kur jūs to atradāt?

Irisa aprakstīja vietu, un Pauls pamāja ar galvu.

- Kopš vakardienas, viņš nomurmināja. Tas ir slikti. Klausiel ies, ir jāmeklē mērķtiecīgi. Mums jāsadalās. Viņš uzlūkoja Larsu.

- Vai viņš devās ceļā viens?

- Tā šķiet.

-Sasodīts! Es taču īpaši pieteicu, ka neviens nedrīkst vazāties .ipkārt vienatnē.

- Tā bija, atzina Larss. Viņš atbalstījās uz sava šķēpa un atkal iegrima klusēšanā.

Pauls neziņā uzlūkoja te vienu, te otru, bet tad pielēca kājās.

Mēs ar Monu pārmeklēsim mežu viņpus ezera, bet jūs izmetiet likumu pa labi un ejiet gar strautu. Būtu prātīgāk, ja jūs visi nesaliptu vienā čupā, bet turētos nelielā atstatumā cits no cita. Tas palie­linās iespēju, ka kāds no jums kaut ko atradis. Šovakar viens no mums noies gar jums, lai apmainītos ar jaunumiem.

Kamēr Pauls runāja, Ralfa seja kļuva aizvien drūmāka.

- Mans draugs, viņš teica nosodījuma pilnā balsī. Vai tad nebija teikts, ka visā laikā, kamēr mēs te uzturēsimies, nebūs neviena pārtraukuma? Ka mums jāiztur viduslaiku dzīvesveids? Tie luja jūsu paša vārdi, bet tagad…

Pauls sagrāba viņu aiz pleca tik cieši, ka Ralfs iekaucās. Vai tu vel neesi sapratis, ka viens no mūsu grupas ir pazudis? Vai tu spēj Iztēloties, kas būs, ja mēs viņu neatradīsim? Viņš palaida Ralfu vaļā un sakārtoja savu vamzi. Es tagad informēšu Monu un Karinu. Ārkārtas gadījumiem mums ir viens satelīttelefons, mēs varam lūgt li.ilidzību. Jūs ejiet uz nometni. Un turieties kopā. Lūdzu!

iņi devās atpakaļ, cenšoties neizlaist no acīm strautu. Kreisajā pusē Bastians dzirdēja Larsa sēkšanu, kad viņš ar savu šķēpu atlieca sānis koku zarus, lai vieglāk varētu izlauzties cauri biezoknim.

Ko Pauls tagad darīs? viņam uzsauca Bastians. Vai eksistē kāds ārkārtas situācijām paredzēts rīcības plāns?

- Paulam vienmēr ir kāds plāns, nedaudz apdomājies, teica Larss. Vienmēr.

- Cik tālu Kārpa būtu varējis aiziet, pirms uznāca negaiss? Bastianam parasti nebija paraduma skaļi domāt, taču tagad tas viņam palīdzēja noskaidrot situāciju. Pat ja Kārpa ir apmaldījies, viņam vajadzēja dzirdēt mūsu saucienus. Ja vien viņš nav nogrie­zies citā virzienā. Bet, nē, viņi taču bija atraduši Kārpas kakla riņķi. Pazaudētu vai nomestu kā pēdējo izmisīgo signālu, pirms viņš ticis ievilkts biezoknī…

Idiotisms. Kārpa ir liela auguma un labi trenēts. Viņu vajadzēja nogāzt zemē, lai ar varu dabūtu projām no šejienes. Kas gan diemžēl nav nekas neiespējams.

Vai arī nav taču vienmēr jādomā tik pesimistiski viņš varbūt jau sen ir atgriezies nometnē un metīsies pretī, kad viņi atgriezīsies.

Šāds variants nemaz nebija tik neiespējams. Bastians pielika soli, līdz ceļu aizšķērsoja vairāk nekā četrus metrus augsta klints. Lars? viņš iesaucās. Klausies! Es kāpšu gar labo klints malu, tu gar kreiso. Sarunāts?

- Manis pēc. Bet pēc tam vairs nekādus lielus līkumus, jā? Mani sāk mocīt izsalkums, jāliek kaut kas uz zoba. Viņš atbalstījās uz sava šķēpa. Ja atradīšu Kārpu, es uzsvilpšu. Larss izspieda gaisu starp saviem priekšzobiem, un tas skanēja kā vilciena svilpe, tam uzsākot gaitu. Kaut kā tamlīdzīgi.

- Labi. Bastians mēģināja atdarināt svilpienu, bet tas izvērtās par grandiozu izgāšanos. Vajadzības gadījumā viņš labāk uzsauks.

Lūk, ari klints. Bastians novirzījās pa labi un uzrāpās pa pirmo nogāzi. Citi bija aptuveni tādā pašā augstumā. Viņš varēja tos sadzir­dēt, bet ne redzēt. Tomēr Irisu viņš pamanīja tieši tajā brīdī, kad tā leca pāri milzīgam krituša koka stumbram. Meitene pamāja viņam un nožēlā pacēla plecus. Bastians saprata, ko tas nozīmē: Kārpas tur nebija.

Viņš ir nometnē, Bastians mierināja sevi. Viņš pavisam noteikti ir nometnē.

Saskrāpēts un pārguris viņš kopā ar Irisu iznāca klajumā, apstāļ.is un samiegtām acīm centās saskatīt Kārpas stalto stāvu. Vai tu viņu redzi?

- Nē. Bet tas vēl neko nenozīmē. Iešu pajautāt Doro. Irisa ātriem soļiem devās kapu virzienā. Bastians pār plecu pameta skaiienu atpakaļ uz mežmalu, kur nupat vajadzēja parādīties Larsam, i.iču tas acīmredzot nesteidzās, tāpēc Bastians devās pie Sandras. Meitene sēdēja uz viena no laukakmeņiem, kas atgādināja vaļa kuprus, un mierinoši bija apskāvusi Līzbetu.

- Vai jūs esat redzējušas Kārpu? Vai viņš te bija?

- Nē. Šķita, ka Sandra domās ir aizklīdusi kaut kur tālu projām, viņas roka vienmērīgā ritmā glāstīja Līzbetas matus. Es visu laiku neesmu izkustējusies no vietas, tāpēc būtu viņu pamanījusi.

Bastians, turpat kur stāvējis, vienkārši atkrita zālē. Tas taču nebija iespējams. Tik tālu Kārpa nevarēja aiziet. Pat ja viņš būtu nokritis no augstās klints, viņi to būtu atraduši tās pakājē. Arī Larss, .ķiet, nebija neko pamanījis, citādi viņš jau būtu uzsvilpis. Tātad…

Vai Kārpa būtu noslīcis? Ezerā? Iedomājoties, ka šī brīnumskaistā vieta varētu būt nāvi nesoša, Bastianam aizžņaudzās kakls. Vai arī lapēc, ka viņš pirmo reizi bija atļāvies domās izteikt vārdu, kas kā ēna gūlās pār šo dienu jau kopš pamošanās. Miris.

Blēņas, tīrās blēņas. Kārpa nekādā gadījumā nevarēja būt miris viņš bija jauns un stiprs un ne pirmo reizi staigāja pa mežu. Bastians ar abām rokām izbrauca caur piesvīdušajiem matiem. Viņam neka­vējoties vajadzēja padzerties un atgūt spēju skaidri domāt. Varbūt

tad viņš vismaz sapratīs, kāpēc Sandra vēl joprojām cieši tur rokās Līzbetu un viņu maigi šūpo.

- Vai jūs tā pārdzīvojat Kārpas dēļ?

Ar Sandras pārmetošo skatienu pietika, lai viņš saprastu, ka ir nošāvis greizi.

- Līzbeta, protams, uztraucas par Kārpas pazušanu, bet tas ir… medaljona dēļ. Tas vēl joprojām nav atradies. Georgs pa šīm stun­dām jau visas acis izskatījis un tagad ir nikns kā pūķis. Viņa īsi iesmējās. Varbūt Kārpa to pievāca un tad aizlaidās.

- Ko? Vai jūs visi esat nenormāli? Te ir pazudis cilvēks, bet jūs uztraucaties par kaut kādu bleķa gabalu? Bastians kliedza, lai gan zināja, ka to tūlīt nāksies nožēlot, jo Līzbeta skaļi iešņukstējās un Sandras seja sadrūma.

- Tev taču nav ne jausmas! viņa iesaucās.

- Tādā gadījumā esiet tik laipnas un paskaidrojiet man. Pat ja tur iekšā ir dimanti, manta nevar būt vērtīgāka par drauga veselību! Vai jūs vēl neesat sapratušas, ka varētu būt noticis kaut kas patiešām drausmīgs? Ak, kas gan ir varētu! Tikai tagad Bastians pamanīja, ka atkal bija pacēlis balsi, bet vēl nespēja rimties. Varbūt Kārpa ir pat miris, tas nav nemaz tik neiespējami, citādi mēs būtu dzirdējuši viņa palīgā saucienus. Bet jums taisnība tas nav nekas salīdzinā­jumā ar Līzbetas zudībā gājušo bižutēriju.

Līzbeta izrāvās no Sandras apskāviena, pielēca kājās un metās projām. Šķita, ka, skrienot uz mežu, viņa ne visai droši turas uz kājām. Pa ceļam viņa uzgrūdās Doro, kas gandrīz iekrita atraktajā kapā, tad uzstreipuļoja virsū Arno un nozuda starp kokiem.

- Apsveicu, tev izdevās! Nicinājuma pilns skatiens, un Sandra jau aizskrēja pakaļ draudzenei.

Dziļi ieelpojis un izelpojis, viņš aizvēra acis. Bastianu vēl jopro­jām caurstrāvoja patīkamā sajūta, ka bija izdevies mazināt nepane­samo smagumu sevī, kas tomēr mijās ar augošo sapratni, ka viņš bija uzvedies kā idiots. Tam visam pa vidu šaudījās vārds, par kuru negri­bējās pat domāt, bet kurš lidinājās caur viņa apziņu kā drūms rēgs.

Miris, miris, miris…

Viņš piegāja pie Irisas, kas sēdēja pie izdzisušā ugunskura un vilka sev no matiem visādu drazu, kas bija tajos ieķērusies skrējiena laikā. Šteinhens elsdams gulēja uz muguras zemē. Kā zemestrīces svārstīts kalnu masīvs.

- Neviens viņu nav redzējis.

Irisa domīgi pamāja ar galvu. Tā šķiet. Doro arī ne. Starp citu, ļ.iuku scēnu tu nupat sarīkoji.

- Sasodīts, jā. Parasti tas nav manā stilā. Bet es nesaprotu, kā Karpa viņiem var būt tik vienaldzīgs.

Sarunājoties abi vēroja Ralfu, kurš atgriezās no improvizētās tualetes. Tas pat nepagodināja viņus ar skatienu, bet taisnā ceļā devās pie Almas un Arno. Roderiks sveica viņu ar astes luncināšanu, nometās uz muguras un ļāva pakasīt sev vēderu.

- Viņš vēl joprojām pārdzīvo, ka Pauls bija uzdrošinājies pieminet satelīttelefonu. Es nespēju to saprast, teica Bastians.

- Ralfs burtiski pielūdz Paulu. Irisa cīnījās ar tievu zariņu, kas ar savu raupjo virsmu bija cieši ieķēries viņas matos. Elliš­ķīgi nopūlas, lai atstātu uz viņu iespaidu. Vai tu zini, ka patiesībā Kaifs ir nožēlojama personība, kam nav neviena drauga? Dzīvo pie savas vecmāmiņas. Beidzot meitene bija uzvarējusi cīņā ar koka gabaliņu un slaidā vēzienā aizsvieda to projām. Viņš vēl nespēj samierināties ar to, ka šoreiz viss nenotiek tā, kā bija iecerēts. Irisa ielūkojās Bastianam acīs. Es Ralfu saprotu. Gan viņš atkal nomie-

i māsies, tikai nedaudz jāpagaida.

- Ir jau labi. Piedod! Bet man kļūst nelabi, kad iedomājos, kas var notikt.

-Jā. Irisa paberzēja plakstiņus, skatoties, kā Ralfs intensīvi k.isa Roderikam vēderu. Suns labpatikā smilkstēja un kā traks raus-

ii ja vienu pakaļkāju. Es vēl joprojām nespēju noticēt: mēs neesam .it raduši nekādas pēdas, ko Kārpa varētu būt atstājis, izņemot kakla liņķi. Kaut arī Larss piedalījās meklēšanā. Viņš parasti atrod visu. 1’i‘du lasīšana ir Larsa vaļasprieks. Meitene nedaudz padomāja.

lāču pēc iepriekšējās nakts lietus… Man šķiet, ka pēc tā vairs nepa­lika nekādas pēdas. Irisa pavērās apkārt, palūkojās uz Ralfu, tad

uz mežmalu. Kur tad īsti ir palicis Larss? Viņš taču gāja tev līdzās, vai ne?

-Jā. Mēs pie beigām izšķīrāmies. Bet pa šo laiku viņam jau sen vajadzēja būt iznākušam no meža. Arī Bastians pavērās apkārt, kaut arī cilvēkus tālumā varēja saskatīt tikai kā neskaidrus tēlus.

Pretējā pusē bija vienīgi Alma, mazrunīgais Arno un Ralfs. Koku ēnā atradās Sandra un Līzbeta. Georgs rāpoja pa zāli viens pats. Pie kapiem tupēja Doro un Nātans, bet Šteinhens atkal darbojās pie ugunskura. Larsa nebija.

- Varbūt viņš tiešām ir kaut ko atradis, un es tikai nedzirdēju viņa svilpienu! Bastians pielēca kājās un aizsteidzās meža vir­zienā. Cieši aiz viņa sekoja Irisa.

Viņi skriešus pieveica attālumu atpakaļ līdz mežam, ignorējot Šteinhena “pagaidiet taču” saucienus, un atkal ienira meža vēsumā. Bastianam nenācās grūti atrast vietu, kur viņš pēdējoreiz bija redzē­jis Larsu.

- Lars! Ei, Lars! Lars!

Bastianam ausīs izsmejoši spindzēja mušas.

- Lars! Uū! Lars!

Nekā.

Irisas sejā Bastians varēja saskatīt tādu pašu apjukumu, kādu izjuta pats.

Viņi izšķīrās, lai no abām pusēm varētu pārmeklēt klints apkārtni. Bastians negribēja izlaist Irisu no acīm aiz bailēm, ka arī meitene varētu pazust, tiklīdz vairs neatradīsies viņa redzeslaukā. Taču Irisu nebija tik viegli izsist no sliedēm.

- Es kliegšu kā aizkauta, tiklīdz man kaut kas šķitīs aizdomīgs, labi? Un tu dari tāpat.

Bastians dzirdēja viņas soļus, zaru brakšķēšanu, lapu čabēšanu klints otrā pusē. Arī pats viņš skaļi trokšņoja, kad atkal nācās sprauk­ties cauri biezajam krūmājam un aplauzt zemu nokārušos zarus. Lai varētu labāk redzēt, viņš samiedza acis, līdz tās gandrīz sāka asarot, atlieca citu no cita blīvi saaugušos krūmus un pētīja pamežu, bet bez panākumiem. Irisai nebija veicies labāk.

- Lars? Viņa atkal sāka ūjināt.

- Varbūt viņš ir griezies apkārt? Devies atpakaļ pie ezera, spriedelēja Irisa. Pie Paula. Viņi ir nešķirami draugi.

- Es nezinu. Patiesībā viņš bija izsalcis un gribēja ātrāk atgriezlies nometnē.

Bastians pagāja dažus soļus tālāk un gribēja vēlreiz mēģināt sasaukt Larsu, taču vārds neizteikts palika kaklā. Viņš pieliecās.

- Vai tu kaut ko atradi? Kādas pēdas?

Nebildis ne vārda, viņš pacēla šķēpu.

Irisa pienāca tuvāk. Jā, tas ir viņa. Tādā gadījumā Larsam jābūt tepat tuvumā, to taču viņš neizlaistu no acīm.

- Lars! iesaucās Bastians. Atbildi, ja tu mani dzirdi!

Viņi ausījās, centās saklausīt soļus vai balsi. Nekā.

- Kāpēc viņš tā vienkārši nometis šķēpu?

- Iespējams, pēkšņi kaut ko ieraudzīja un izbijās. Un aizbēga, Irisa atbildēja. Uzmanīgi vērodama zemi, viņa pagāja kādu gabalu uz priekšu.

Bet te taču nav neviena, no kā būtu jābēg. Domās iegrimis, Bastians pārmeklēja vietu, kur bija atradis šķēpu. Tur zemē bija iesprausta tada kā neliela koka plāksnīte… Viņš to izvilka. Šī nebija gluži tik l.iikazoba sagrauzta kā tās abas, kuras viņi bija atraduši iepriekš, bet, neraugoties uz to, līdzību tomēr nevarēja noliegt. Rūsas sarka­nais piekūns bija izpletis spārnus pār atskaņās sacerētu vēstījumu. Hastians ar grūtībām atpazina izbalējušos burtus.

Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā.

Tev tas ir jāņem vērā, jo viņš ir tuvumā.

Nav svarīgi, ka neredzi viņu, viņš sagādās tev dāvaniņu.

Augstu pacēlis uzacis, Bastians grozīja pirkstos mizas gabalu. Cilvēki pazūd, bet vēstījumi parādās. Diemžēl tie bija absolūti

neizprotami. Būs labāk, ja viņš to nevienam citam nerādīs, jo tas tikai novirzītu pārējos no Kārpas meklēšanas, un viņi jau tāpat iztu­ras pret to pārāk nenopietni.

Sākumā Bastians gribēja šo atradumu vienkārši aizmest projām, bet tad viņš tomēr iebāza to savā jostas somā. Vēlāk viņš to vēlreiz apskatīs. Varbūt parādīs Šteinhenam. Vai Irisai. Bet ne tagad.

Neko neatklājuši, viņi atgriezās nometnes pļavā, kur tos ar vauk­šķēšanu sagaidīja Roderiks.

- Ne Kārpas, ne Larsa, murmināja Irisa. Viņi taču nevarēja tā vienkārši izgaist.

Aiz viņiem šalca mežs, kas Bastianam pēkšņi atgādināja milzīgu, tumšu zvēru, kurš elpoja, dzīvoja un tagad jau bija aprijis divus no viņiem.

ķēpu Larss bija ieguvis kā balvu kādā turnīrā un nekad to tā vienkārši nenomestu zemē. Šteinhens piepildīja Bastiana bļodu tik pilnu ar putru, ka tā gandrīz šļakstēja pāri malām. Uzlūkojot pelēkbrūno ķēpu, kas lēni burbuļoja katlā virs uguns, Bastianam pazuda apetīte, kaut arī viņš nebija ēdis visu dienu. Tā smaržoja… nekā. Varbūt mazliet pēc miltiem. Es jau sāku raizēties, tiešām, nomurmināja Šteinhens. Kam tu to stāsti! Bastians apsēdās mazliet nostāk un, vairāk apzinātas nepieciešamības nekā izsalkuma mudināts, ieturēja šīsdienas pirmo maltīti. Masa garšoja atbilstoši smaržai.

Pēc nekā ar graudiem. Četras karotes, un Bastianam pietika, tomēr viņš apēda visu. Kurš varēja zināt, kad būs nākamā maltīte? Pēc pēdējā kumosa viņš sajuta vieglu nelabumu. Biezputra gulēja kuņģī kā beigta milzu medūza. Atkal un atkal Bastians atsauca atmiņā savu sarunu ar Larsu; tas bija teicis, ka uzsvilpšot, ja kaut ko atradīs, taču svilpiens nebija atskanējis. Arī palīgā sauciens ne. Larss bija pazudis pavisam klusu.

No mežmalas puses tuvojās Sandra un Līzbeta un sāka atkal meklēt pa zemi to stulbo medaljonu. Bastians devās pie abām meitenēm un, vairīdamies no Sandras pārmetumu pilnā skatiena, notupās līdzās Līzbetai. Es gribētu atvainoties par to, ko pirmīt sarunāju.

- Sabļāvi, ledainā balsī pārlaboja Sandra.

- Jā, arī par toni es atvainojos. Vienkārši… Esmu šausmīgi norai­zējies. Bastians gribēja, lai viņas saprot, ka viss ir sagājis galīgi šķērsām. Ir pazudis ne vien Kārpa, bet tagad arī Larss.

Līzbetas neticami skaistās acis iepletās. Larss? Kopš kura laika?

- Kopš mēs pārējie atgriezāmies no Kārpas meklēšanas. īsi pirms tam es Larsu vēl redzēju, bet te viņš vairs neieradās.

- Tad jau tas nav tik sen, sacīja Sandra.

Kā viņa varēja būt tik vienaldzīga?

- Tad jau tu varbūt vari man paskaidrot, kur viņš ir palicis? Mēs pārbaudījām, vai Larss pēdējos metros nav savainojies un tāpēc nav bijis spējīgs iet tālāk. Aplams pieņēmums. Viņš ir vienkārši pazudis.

- Mēs pārbaudījām? Sandras smaids bija šaurs kā naža asmens.

- Irisa un es.

- Cik jauki! Vari priecāties, ka viņi tev atņēma brilles, tas noteikti palīdz izturēt Irisas izskatu. Vēja brāzma atmeta matu cirtu no meitenes pieres un piepūta baltās blūzes piedurkni. Turpinot runāt, viņa vairījās uzlūkot Bastianu. Un vispār es nožēloju, ka paņēmu tevi līdzi. Tā bija kļūda.

Pirmajā mirklī viņas vārdi sāpināja Bastianu, bet jau nākamajā tie ļāva viņam pilnīgi nomierināties. Bet es nenožēloju, viņš atcirta, pats būdams pārsteigts par to, cik atvieglots jūtas, to pateicis. Bet mēs abi laikam esam sevi mānījuši. Baidos, ka esam pārāk… dažādi.

Sandras acīs kaut kas iedzalkstījās. Pilnīgi pareizi. Tad nu esi tik laipns un liec mani mierā.

Pusdienas saule klajumā svilināja ar tādu spēku, ka visi mazās grupās vai pa vienam atkāpās atpakaļ mežmalā.

Bastians ar savu pustukšo putras bļodu rokās sēdēja zem koka un domāja. Noteikti jāapspriežas ar organizatoriem kur īsti viņi atrodas? Paulam vienmēr ir kāds plāns, tie bija Larsa vārdi. Uz to varēja tikai cerēt. Tomēr viņiem bija nepieciešama palīdzība no ārpu­ses. Neviens nevarēja uzņemties risku, ka Kārpām otro nakti jāiz­dzīvo ievainotam un vienatnē.

Jāizdzīvo. Cerams.

Viņš saviebās, jo vējš bija atpūtis spēcīgu smirdoņu no atejas bedres. Bastians nesen to bija izmantojis, jo tas vairs nebija novēr­šams, bet smirdoņa, kas no turienes izplatījās jau pēc nepilnas die­nas, bija neaprakstāma. Vismaz mušām tagad bija jauns intereses objekts.

Atšķirībā no Bastiana paša. Viņš jutās tik ļoti nekam nederīgs, ka gribējās kliegt. Tepat netālu sēdēja Līzbeta, kas beidzot bija

pārtraukusi meklēt savu medaljonu. Pirmajā bridi Bastians gribēja pieiet pie meitenes un uzmundrināt viņu, bet tad pārdomāja. Iespē­jams, viņš šādai misijai nebija īstais.

Lai nodarbinātu sevi ar kaut ko jēdzīgu, viņš sāka izlikt saulītē žāvēšanai savu izmirkušo mantību. Kreklu un bikšu izklāšana neaiz­ņēma daudz laika, vairāk pūļu sagādāja ar lapām pildītais linaudekla maiss. Bastians izgrieza to uz otru pusi, izkratīja zemē mitro, pikās salipušo saturu un sarauca degunu, sajūtot pelējuma smaku. To, kas pats neatdalījās no raupjā audekla, viņš nokasīja ar zobenu bei­dzot tas izrādījās kaut kam noderīgs.

Pēc tam viņš jutās izslāpis. Biezputra gulēja kuņģī smaga kā akmens. Vajadzētu piepildīt ūdens maisu, Bastians nodomāja. Ja vien es nebūtu tik piekusis.

Viņš saņēmās un devās uz strautu, bet dažus metrus no tā pēk­šņi apstājās, jo tur, nometies ceļos, mazgājās kāds kails cilvēks. Mei­tene. Irisa. Viņa bija noliekusies uz priekšu tik tālu, ka varēja redzēt tikai kailo muguru. Meitenes galva bija pa pusei iegremdēta burbu­ļojošajā ūdenī, un viņa ar abām rokām berza matus. Blūzi un plato jostu viņa bija nolikusi pie kāda netāla koka stumbra, pret kuru bija atslieta arī arfas soma.

Irisa vēl nebija viņu pamanījusi, tāpēc Bastians tagad izrādījās lūriķa lomā. Viņš gribēja doties atpakaļ un pēc dažām minūtēm atgriezties, cenšoties sacelt pēc iespējas lielāku troksni. Tikai vis­pirms viņam vajadzēja atraut skatienu no meitenes pleciem, kas izskatījās, it kā tie būtu skulptora veidoti un piederētu no ziloņkaula krāsas marmora izkaltai statujai. Ieplaisājuša marmora, jo Irisas kreiso plecu šķērsoja neregulāra sarkana līnija. Kā meitene ieguvusi šādu rētu? Viņš paspēra soli atpakaļ, juzdamies tā, it kā būtu atklājis kaut ko ļoti intīmu.

Pēkšņi viņš izbijās, ka meitene varētu iztaisnoties, ieraudzīt viņu te stāvam un izdarīt gluži aplamus secinājumus. Bastians pagriezās atpakaļ, noskrēja dažus metrus caur pazemo krūmāju, kas nesnie­dzās augstāk par ceļiem, un pārliecinājās, ka vairs neatrodas Irisas redzeslaukā. Pēc piecām minūtēm viņai vajadzētu būt pabeigušai

savas ūdens procedūras. Bastians gaidīja un juta, kā biezputra vēderā pamazām pārvēršas betonā.

Atpakaļceļā uz strautu viņš centās uzkāpt katram zaram, kas gadījās ceļā, turklāt vēl dziedāja. Skaļi un nepareizi. Irisai vaja­dzēja izdzirdēt viņa tuvošanos, un sev par atvieglojumu Bastians pamanīja, ka meitene sāka māt ar roku, tiklīdz bija viņu pamanī­jusi. Viņa atkal bija uzvilkusi blūzi un ar pirkstiem ķemmēja slap­jos matus.

- Nu, Tomen, mans uzticamais draugs! Kāpēc jūs esat tik bāls?

- Kuno līme, ko viņš sauc par biezputru. Es negribēju traucēt, bet man steidzami nepieciešams padzerties.

- Tādā gadījumā esiet mans viesis! Viņa ar abām rokām norā­dīja uz strautu. Daži malki, un Kuno biezputra jūsu vēderā uzbrie­dīs divkāršā apjomā.

Redzot viņa sejas izteiksmi, Irisa sāka smieties skanīgā un tajā pašā laikā piesmakušā balsī. Nē, neuztraucies. Ūdens palīdzēs.

Bastians pieliecās un dzēra, līdz sajutās labāk. Kad viņš atkal paskatījās uz augšu, Irisa bija uzlikusi uz ceļiem arfu un ar pirk­stiem gareniski vilka uz priekšu un atpakaļ pa stīgām. Tad viņa dziļi ievilka elpu un sāka spēlēt melodiju, kas vienā mirklī lika Bastianam aizmirst visas ar šo piedzīvojumu saistītās nepatikšanas. Jau pēc dažām taktīm mežs bija zaudējis savu draudīgumu un pārvērties maģiskā vietā.

- Kas tā bija? jautāja Bastians, kad melodija bija izskanējusi.

- Planxty Drew. To sacerējis Turlo O’Karolans, akls īru arfists. 17. gadsimtā, nevis viduslaikos, bet par to te nevienam nav nekādas sajēgas. Viņa atkal novilka ar pirkstiem pa stīgām. Planxty Drew bija… ir Kārpas mīļākais gabals. Viņš grib to dzirdēt vienmēr, kad es spēlēju. Man šķiet… Viņa aprāvās un pār plecu ielūkojās mežā, kur, par spīti spožajiem saules stariem, valdīja mijkrēslis. Man šķiet, ka viņš to varbūt dzird.

Irisa sāka vēlreiz no sākuma, spēlējot ar aizvērtām acīm. Basti­ans nespēja atraut no viņas skatienu. Šī meitene ir elfs, viņš atkal nodomāja.

Viņa smaidīja, un kādā bridi Bastians izbijās, ka, pats to nema­not, ir skaļi izteicis savas domas.

- Ko nozīmē šis nosaukums? Bastians jautāja vairāk aiz apmul­suma un tāpēc, ka jutās pieķerts, nekā aiz tīras intereses.

- Planxty ir vārds, ko izdomājis pats O’Karolans. Tā arfists nosauca melodijas, kuras komponēja cilvēkiem, kas viņam izrādī­juši īpašu laipnību. Vienam no viņiem, vārdā Drū, tika veltīta Kārpas mīļākā melodija.

- Skaists stāsts. Bastians izstiepās uz muguras zemē un aizlika rokas aiz galvas. Viss varētu būt tik brīnumjauki, izņemot mušas un ķēpīgo biezputru. Kārpām tikai vajadzētu izdzirdēt Irisas vilinājuma saucienu un atgriezties. Ja ne… Bastians piecēlās sēdus. Viņa sma­dzenes jau simto reizi sāka apsvērt visdažādākās iespējas briesmī­gas un ne tik briesmīgas. Viss, pietiek.

- Es labprāt uzzinātu, kas atrodas tajā medaljonā, viņš teica, kad Irisa bija nospēlējusi kārtējo melodiju. Bastians pavērās koku lapotnē. Klusumā, kas bija iestājies, varēja dzirdēt tikai strauta čalo­šanu. Tu Līzbetu pazīsti labāk. Vai tev ir kāda ideja?

- Nē. Visādā ziņā pats medaljons tas nevarētu būt. Masu pro­dukcija, kādu var nopirkt katrā viduslaiku tirgū. No misiņa, 29 eiro 90 centi.

- Tieši tā. “Ne ārējās čaulas mirdzums, bet saturs ir no svara.” Bastians knibinājās gar savu jostas somu. Vispār pirmīt es atradu vēl vienu šādu dzejoli.

- Tiešām? Nolasi!

Bastians noklepojās.

- “Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā. Tev tas ir jāņem vērā, jo viņš ir tuvumā. Nav svarīgi, ka neredzi viņu, viņš sagādās tev dāvaniņu.”

Bastians pacēla galvu un gaidīja parādāmies neizpratnes pilnu izteiksmi Irisas sejā. Bet ieraudzīja meitenes satrauktās, apjukumā ieplestās acis.

- Vai tu saproti, kas ar to domāts?

- Dod to šurp!

Samulsis par Irisas pēkšņo noskaņojuma maiņu, Bastians tomēr pasniedza viņai vēstījumu. Kas noticis?

- Nekas.

Viņa ilgi lūkojās sešrindē un tad atdeva mizas gabalu atpakaļ Bastianam.

- Tu zini, ko tas nozīmē, vai ne?

Viņa klusējot ielika arfu somā un piecēlās.

- Nu nē, tas nav godīgi. Paskaidro man!

Irisa nopūtās un uzlūkoja viņu. Meitenes acis izskatījās tumšā­kas nekā iepriekš. Vērīgākas. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Es gribētu, lai būtu citādi. Tici man vai liecies mierā!

Ala bija piemērota vieta pārdomām. Irisa vēlreiz pārbaudīja, vai viņas soma ir labi noslēgta, un tad atslēja to pret zemo klints sienu. Viņa izvilka nazi, ko nēsāja pie jostas, un ar pirkstu viegli pārvilka pār asmeni. Smails. Ass. Labi.

Ārpusē viss bija mierīgi, tomēr viņa paturēja acīs apkārtni. Pirms brīža viņa bija reaģējusi pārāk asi, tas jāatzīst. Vajadzēja mie­rīgi aplūkot šo mizas gabalu, rūpīgi izpētīt rokrakstu. Kaut gan tas nebija viņējais. Nekādā gadījumā. Viņš neraksta dzeju. Un viņa te nav, tas būtu pilnīgi neiedomājami. Visur citur, tikai ne šajā nošķir­tībā. Un, ja tomēr, viņš jau sen būtu viņai uzbrucis. Kāpēc lai viņš nogaidītu?

Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā varbūt tas nemaz nebija par viņu. Galu galā neviens par to nezināja. Irisa atspieda zodu pret ceļiem un aizvēra acis. Vakar… Alma bija parādījusies ar pirmo vēs­tījumu uz koka mizas gabala. Parādījusi to organizatoriem, Monai, jautājusi viņai par to. Un ko Mona? Irisa vēlreiz atsauca atmiņā šo ainu. Mona bija izskatījusies patiesi pārsteigta. Viņa neprata īpaši labi izlikties un cīņu izspēlēšanas laikā vienmēr koda sev lūpā, lai nesāktu smieties. Tātad šos tekstus nav piespēlējuši organizatori, un tas nozīmē…

- Es nezinu, Irisa čukstēja klintij. Nazis viņas rokā atspoguļoja akmens gaišpelēko struktūru. Viņa dziļi ieelpoja un izelpoja. Tagad

bija svarīgi saglabāt mieru un neatslābināt modrību. Un neuzticē­ties nevienam.

Domās viņas acu priekšā parādījās Bastiana tēls. Šis bezpalī­dzīgais, tuvredzīgais paraugskolēns, pret kuru pēkšņi tik vēsi bija sākusi izturēties Sandra. Nē, viņam arī ne. Un, nē, tas nebija nožē­lojami. Tas bija saprātīgi.

Viņa pavirši piesedza arfas somu ar sausiem zariem un lapām un noglabāja nazi tam paredzētajā vietā pie jostas. Uz to varēja paļau­ties. Ja šis cilvēks tiešām slapstās meža biezoknī, tas viņu nepār­steigs neaizsargātu.

arstums bija paveicis savu darbu izžāvējis un sasildījis Bastiana mantas. Kad viņi pamazām sāka posties atpakaļceļā, uzradās Pauls, Mona un Karīna, visi trīs ar nomāktu izteiksmi sejā. Zemā vakara saule pārvērta Karīnas sarkanos matus liesmojošā ūdenskritumā.

- Vai Kārpa ir atgriezies?

Bastians un Šteinhens abi reizē papurināja galvu. Viņi sēdēja uz vienas no Šteinhena segām pie uguns, virs kuras katlā vārījās pupu sautējums, izplatot apkārtnē kārdinošu smaržu.

- Vai Larss ir pie jums?

Bastiana pretjautājums izraisīja izbrīnu. Kāpēc jūs tā domājat?

- Tāpēc, ka mēs viņu kopš šīs priekšpusdienas neesam redzē­juši.

- Ko? Pauls gandrīz iekliedzās. Bet… pie ezera viņš taču bija! Vai pēc tam viņš negāja atpakaļ kopā ar jums?

- Gāja. Bet tikai līdz tai lielajai klintij, kas atrodas pa ceļam. Tur mēs izšķīrāmies un to apgājām katrs no savas puses. Viņš pazuda no mana redzeslauka un pēc tam vairs neparādījās. Bastians nezin kāpēc jutās par to atbildīgs. Tūlīt taču satumsīs, nomurmināja Pauls. Bastians redzēja, kā vadītāja skatiens pārslīd nometnei un kļūst aizvien drūmāks.

Visas organizatoru komandas ierašanās sapulcēja pie ugunskura ari pārējos spēlētājus. Sandra apsēdās tālu no Bastiana un aizgrieza galvu. Kopā ar Līzbetu tuvāk pienāca ari Irisa, un Bastians cerēja, ka tā apsēdīsies viņam līdzās, taču meitene tikai mazliet pamāja ar galvu un palika stāvam.

Pauls nogaidīja, līdz visi bija sapulcējušies. Kopš šā rīta mēs esam mežā meklējuši Kārpu, bet neesam spējuši viņu atrast. Ir tik neticami daudz dažādu iespēju. Viņš iekoda apakšlūpā. Tagad ir pazudis ari Larss. Tā ir īsta katastrofa. Es nemaz nespēju izteikt, cik ļoti sev par to pārmetu.

- Viņš ir pietiekami pieaudzis, lai pats par sevi parūpētos, iebilda Sandra. Pauls papurināja galvu.

- Es esmu atbildīgs par to, kas šeit notiek. Patiesībā visa mūsu komanda, bet galvenokārt es. Vai esat iedomājušies, kas notiks, ja mēs viņus abus neatradīsim? Saprotu, ka jūs visi priecājaties par spēli es arī. Bet kopš šī brīža mēs nedarīsim neko citu kā vien meklēsim Larsu un Kārpu. No saules lēkta līdz saules rietam. Jūs taču saprotat, vai ne?

Visi piekrītoši māja ar galvu, pat Ralfs, kaut arī šķita, ka viņš ir tuvu asarām.

Pauls ar abām rokām paberzēja pieri un acu plakstiņus un tad ar skatienu meklēja palīdzību pie Karīnas. Viņa tikko manāmi papu­rināja galvu.

- Diemžēl mums ir vēl kāda slikta ziņa, viņa teica.

- Pagaidi, Karīn! Es vispirms gribētu pats rūpīgāk pārbaudīt.

- Mēs taču to jau izdarījām.

Bastians nebija gaidījis, ka ieraudzīs Paula sejā apjukumu, un šajā situācijā tas viņu nemaz neiepriecināja.

- Kas īsti ir noticis?

Paulam acīm redzami bija grūti saņemties atbildēt. Viņš izturē­jās stīvi un runājot neizlaida no acīm katlu ar pupām.

- Mūsu satelīttelefons ir pazudis. Mēs nespējam izskaidrot, kā tas varēja notikt, jo aparāts glabājās drošā vietā.

- Patiesībā to vajadzētu jautāt Monai, Karīna noteica, nespē­dama pilnībā apspiest dusmas balsī. Kā nekā par to bija atbildīga tieši viņa.

Monas vaigos ielija viegls sārtums. Es to noglabāju tajā pašā vietā, kur vienmēr, un nedomāju, ka man to vajadzēja visu laiku uzraudzīt šeit taču esam tikai mēs; kāpēc gan mums vajadzētu pašiem sevi apzagt? Viņa negaidīti aprāvās, it kā pēkšņi būtu aptvērusi šo vārdu nozīmi.

Bastians vēroja, kā cits pēc cita pie šādas atskārsmes nonāk arī pārējie. Līzbeta aizspieda mutei priekšā roku, Alma drudžaini ska­tījās apkārt, bet Irisas sejā tikai gluži nemanāmi ievilkās kāds skar­bāks vaibsts, it kā viņa būtu sakodusi zobus.

- Vai jūs domājat, ka šajā apkārtnē ir vēl kāds? čukstēja Alma.

- Bet tādā gadījumā mēs viņu noteikti būtu pamanījuši. Un visādā ziņā Roderiks par to brīdinātu.

- Protams, te kāds ir, bet Roderiks nespēj viņu saost. Tikai sa­jūt. Doro līdz šim bija stāvējusi tumšā vietā meža mestā ēnā. Tagad viņa, melna kā krauklis, uzacis saraukusi, pienāca pie ugunskura.

- Kāds, kurš nav no miesas un asinīm. Kādu bridi viņa ļāva šiem vārdiem iedarboties un tad turpināja: Mēs šeit esam ienācēji. Esam atmodinājuši lāstu, un tagad mums jāatbild par sekām.

Doro izskata, viņas runas veida un caururbjošā skatiena dēļ pir­majā bridi viņas teiktais šķita iespējams pat Bastiana iztēlē. Taču jau nākamajā mirkli uzvarēja veselais saprāts.

- Tu taču visā nopietnībā nerunā par spokiem, vai ne? Basti­ans sameklēja savā gumu somā priekšpusdienā atrasto koka mizas gabalu un pasniedza to Doro. Ļoti iespējams, ka te bez mums ir vēl kāds, bet tas pavisam noteikti nav spoks.

Doro lasīja, mēmi kustinot lūpas. Tad lēnām pacēla acis un uzlū­koja Bastianu. Tu to lasi, bet nesaproti. “Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā…” Par ko gan citu te var būt runa, ja ne par Tristrama lāstu? Viņš ir sagrābis mūs savos nagos un kļūst ar katru minūti spēcīgāks, tāpēc mēs nespējam no viņa izbēgt.

Pauls pastiepa roku. Vai es drīkstu to aplūkot?

Viņš izlasīja vēstījumu, sarauca uzacis un pasniedza mizas gabalu tālāk Georgam. Cits pēc cita visi izlasīja pantu. Paraustīja plecus. Papurināja galvu.

- Vai neviens nenojauš, ko tas varētu nozīmēt?

Bastiana skatiens automātiski pievērsās Irisai, bet tā viņam neatbildēja, tikai stingi lūkojās zemē.

- Es nupat paskaidroju, ko tas nozīmē, atbildēja Doro. Tas ir vēstījums no šo pakalnu kunga, kurš uzglūn no ēnas, kopš mēs atmodinājām viņa lāstu. No viņa paša un visas viņa svītas, kas naktīs ceļas augšā no asiņainā kapa.

Baisi bija nevis Doro vārdi, bet fakts, ka par tiem neviens nesmē­jās. Laikam viņiem visiem jau bija uzdevuši nervi.

- Interesanti, ko gan mēs tādu neveiklu izdarījām, ka aktivi­zējām šo lāstu? Bastians jautāja, cenšoties ielikt savā balsī pēc iespējas vairāk ironijas. Ko mēs esam darījuši nepareizi? Vai esam uzkāpuši uz kāda noburta akmens? Vai arī es esmu izracis atejas bedri apburtā zemē?

Viņš redzēja, ka Irisa šķībi smīn tāpat kā Šteinhens. Doro nodūra skatienu, un Bastians uzreiz nožēloja, ka ir viņu sakompro­mitējis, bet viņam patiesi bija alerģija pret šāda veida māņticīgām pļāpām.

- Man ļoti žēl, viņš teica, cenšoties ieturēt miermīlīgu toni,

- bet tev jāatzīst, ka tevi vajā fantāzijas. Vai arī tomēr neatzīsi, kā nekā tu taču negaisa laikā dejoji uz klints. Bastians turpināja domu.

- Tā ir tikai leģenda, nekas vairāk. Pēc visa, kas tagad noticis, man ne­šķiet labi, ka šādos apstākļos tu centies vēl vairāk satraukt cilvēkus.

- Un kāpēc tas ar mums notiek? Man šķiet, tu neatceries lāsta saturu. Doro lūkojās viņam acīs, pat nepamirkšķinot savējās.

- Visus tos, kuri ienāks manā valstībā, es nekad vairs nelaidīšu vaļā. Viņu āda tiks atdalīta no miesas, zeme viņus apris. Mirušie celsies augšā no saviem kapiem, un viņu kliedzieni dzīs jūs visus izmisumā. No Kārpas ne ziņas, ne miņas, it kā viņu burtiski būtu aprijusi zeme. Vai esat aizmirsuši vaļējo kapu? Tātad gaidīsim sma­gus ievainojumus, tārpus pārtikas krājumos un to, ka mūsu pama­zām kļūs mazāk. Divi jau ir pazuduši. Rīt varbūt būs jau trīs vai četri.

- Doro, izbeidz! Paula asā balss pārtrauca viņas runu. Ar saviem šausmu stāstiem tu mūs tikai vēl vairāk samulsini.

- Bet ja nu viņai ir taisnība, nočukstēja Ralfs. Tādā gadī­jumā mēs netiksim projām no šejienes. Viņa apakšlūpa trīcēja kā bērnam, kurš tūlīt izplūdīs asarās. Tieši šīs trīcēšanas dēļ Bastians pirmo reizi sajuta žēlumu pret mazo, apaļīgo, bruņukreklā tērpušos Ralfu, kurš bija acīmredzami vīlies, ka sabrukušas visas viņa cerības pavadīt piecas spēles dienas viduslaiku firsta lomā. Turklāt tagad viņš bija arī nobijies. Es reiz lasīju par kādu nolādētu māju, kas nevienu nelaida ārā un visus nogalināja kā peļu lamatas.

- Turi muti! Pauls ar diviem asiem vārdiem viņu apklusināja.

Tāpat kā no rīta Paula pēkšņā rupjība neizskaidrojamā kārtā sabojāja Bastianam omu. Mums nervi ir čupā, to tas nozīmē.

- Savilksim bilanci, Bastians teica. Kārpa un Larss ir pazuduši, turklāt Larss praktiski manā acu priekšā. Satelīttelefona arī vairs nav, lai gan Mona labi zina, kur to nolika. Vai vēl kas? Pareizi, Līzbetas medaljons. Sanāk gluži pietiekami, viņš turpināja un neziņā uzlūkoja Paulu. Turklāt vēl vēstījumi uz koka mizas gabaliem. Man aizvien grūtāk noticēt, ka šajā mežā mēs tiešām esam vieni.

Līzbeta pavēra muti un atkal to aizvēra.

- Redzējusi es neesmu nevienu, sacīja Karīna. Un, pat ja būtu, man tas neko nenozīmētu. Galvenais, lai mēs atrastu Larsu un Kārpu. Sliktākais ir tas, ka jau satumst. Šodien mēs vairs nekur nevaram doties.

- Vai tad jums nav neviena kabatas lukturīša? Ārkārtas situāci­jai?

Mona samulsusi nodūra skatienu.

- Protams, mums bija, teica Karīna. Tie atradās līdzās satelīttelefonam.

Georgs iesmējās. īsi un rūgti. Viņš apskāva Līzbetu un piespieda viņu cieši sev klāt. Izcils organizatoru darbs, tiešām. Man šķiet, ka rīt mums jāpošas atpakaļceļā.

- Bet džipi te būs tikai pēc trim dienām, iebilda Mona, vēl jo­projām nepacēlusi skatienu. Kā jūs domājat tikt projām no šejie­nes?

-Ja vajadzēs, kājām. Es gribu nogādāt drošībā Līzbetu. Manā izpratnē te vienkārši ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu.

Pauls ar rezignētu žestu pacēla plecus. Es to varu saprast. Es jums palīdzēšu nokļūt līdz zemes nogruvumam. Katrā ziņā no šī brīža turieties visi kopā, pirmām kārtām jau naktī. Viņš norādīja uz vietu starp kokiem. Mēs jau esam paņēmuši līdzi savu bagāžu. Būtu pilnīgi muļķīgi sadalīties pa divām dažādām vietām mežā, iekams nezinām, kas te notiek. Viņš palūkojās uz augšu debesīs.

- Izskatās, ka šodien iztiksim bez lietus. To es novēlu mums visiem.

ār nometni bija nolaidusies nakts. Ugunskura liesmas garām mēlēm laizījās gar Šteinhena katlu. Bastians palūkojās uz mežu ja Kārpa un Larss tuvosies, viņi pamanīs uguni. Viņš uz to cerēja. Ļoti cerēja. Bet, ieklausījies savā iekšējā balsī, tam vairs neticēja. Viss bija pārāk dīvaini, lai būtu sagadīšanās.

Bastiana skatiens sastapās ar Sandras skatienu. Viņa sēdēja uz vienas segas kopā ar Līzbetu, un abas sačukstējās. Sandra uzreiz novērsās, bet Līzbeta ne. Viņa lūkojās uz Bastianu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Līzbetas mute bija nedaudz pavērta, un šķita, ka meitene ir pārsteigta par viņa izskatu.

Vai viņam kaut kas būtu pielipis pie sejas? Bastians ātri pār­vilka tai ar roku. Neko tādu nejuta. Tomēr Līzbetas lielās acis ne­novērsās no viņa. Ko gan Sandra patlaban viņai čukstēja? Vai kaut ko par viņu? Visādā ziņā Bastianu tas darīja nervozu, un viņš no­vērsās.

Zālē sisināja circeņi, un starp koku galotnēm balts kā krīts parādījās mazs gabaliņš mēness diska. Tā bija pirmā maltīte, ko viņi ieturēja visi kopīgi. Gardākas pupas Bastians vēl nekad nebija ēdis. Viņa bļoda iztukšojās pārāk ātri, un piedeva bija niecīga. Uguns un mēness apspīdēta, uzlikusi uz ceļiem arfu, Irisa sēdēja uz sava vaļa kuprim līdzīgā klintsbluķa. Kad viņa sāka spēlēt, Bastians uzreiz atpazina melodiju. Planxty Drew. Tā viņu domās aiznesa atpakaļ laikā uz vairākām vietām vienlaikus. Šodienas pēcpusdienā. Brīdī, kad Kārpa pamāja ar roku un iegāja mežā. Pirms simt gadiem, kad cilvēki arī sēdēja pie uguns tāpat kā viņu grupa pašlaik. Mirkļa skaistums viņu aizkustināja un tajā pašā laikā skumdināja. Bastians aizvēra acis un saausījās tikai tad, kad izdzirdēja savu vārdu.

-… domāju, ka Bastianam taisnība. Tā bija Līzbeta. Viņš redzēja tikai meitenes profilu, jo viņas seja bija pavērsta pret nakts

tumsā grimstošā meža malu. Līzbeta turēja galvu savādi aizgrieztu, it kā nevēlētos, lai to apgaismo uguns.

- Kādā ziņā? jautāja Sandra.

- Tādā, ka mēs šeit neesam vieni. Man šķiet, ka kāds te ložņā riņķi, novēro mūs… bet nerādās acīs. Viņa salīgi saberzēja rokas.

Pirmo reizi Irisas arfa ieskanējās nepareizā tonī. Viņa uzreiz pār­trauca spēlēt un nolika instrumentu malā. Kāpēc tu tā domā? viņa jautāja. Vai tu esi kādu redzējusi?

- Nē. Tā īsti neredzēju. Tās var būt arī tikai iedomas. Līzbeta uz mirkli pagrieza galvu, lai uzlūkotu Irisu. Šodien man vairākas reizes bija tāda sajūta, ka no meža kāds mūs vēro.

- Tas varēja būt kāds no mums, iebilda Sandra.

- Tam es neticu. Ja kāds tiešām tur bija, viņš nevēlējās tikt pama­nīts.

- Muļķības. Sandra piespiesti pasmaidīja. Kas gan te būtu meklējams gluži svešam cilvēkam? Pilnīgā vienatnē.

ŠI tēma, šķiet, bija laupījusi Irisai vēlēšanos turpināt muzicēt. Viņa ielika arfu atpakaļ somā.

- Kā viņš izskatījās?

- Nav ne jausmas. Kā ēna mijkrēsli. Sākumā es nodomāju, ka tas varētu būt kāds zvērs, bet tad izdzirdēju, ka viņš ieklepojās.

- Ieklepojās?

-Jā. Izklausījās nevesels.

- Protams, tā ir. atskanēja Doro maigā balss. Viņš cieš. Viņš neatdusas. Viņš klīst apkārt un nespēj nomazgāt no kauliem sava dēla asinis.

- Nesāc nu atkal! Bastiana balss skanēja nesavaldīgi, taču viņam bija vienalga. Viss bija apnicis. Tagad viņš gribēja doties gulēt, kamēr ugunskurs vēl nebija pilnīgi izdedzis. Kamēr vēl varēja vismaz aptuveni nojaust, kur atrodas mantas. Bastians izstiepa notirpušās kājas un piecēlās.

- Tā ir laba ideja, teica Pauls. Arī viņš piecēlās un aplika Bastianam roku ap pleciem. Rit mums būs nepieciešami visi mūsu

spēki. Šis familiārais žests pārsteidza Bastianu un beidzot uzbūra smaidu Lizbetas sejā.

Ar vieglu nepatiku Bastians paspēra soli sāņus un atbrīvojās no Paula apskāviena. Arlabunakti visiem! Dusiet mierā, un lai jūs netraucē mirušā firsta gars. Viņš pārspīlēti paklanījās un devās uz savu guļamvietu.

- Stāt! iesaucās Ralfs.

- Kas noticis?

Ralfs ar kundzisku žestu aicināja viņu atgriezties. Mēs vēl neesam norīkojuši sargus. Vakar negaisa laikā netika domāts par stāvēšanu sardzē, bet šodien tai jābūt. Viņš ieturēja ļoti nozīmīgu pauzi. Kā ir vai tu uzņemsies pirmo maiņu?

- Man jau acis līp ciet.

- Bet es varu! Šteinhens pacēla roku un paspēra soli uz priekšu.

Es pēcpusdienā nedaudz nosnaudos un tagad tik un tā nespētu

«lizmigt.

- Lieliski. Pēc tam Georgs?

Georgs parādīja noraidošu žestu, taču brīvprātīgi pieteicās l’auls. Kā trešais tika nozīmēts Nātans, un Bastians nopūzdamies piekrita ceturtajai maiņai. Ar sešām stundām miega vajadzētu pie­tikt.

- Kā mēs zināsim, kad beidzas maiņa?

- Esmu paņēmis līdzi sveces, atbildēja Šteinhens. Tās ir mar­ķētas katra svītra nozīmē vienu stundu.

- Lieliska ideja.

- Jā, mūsu senči bija svētīti ar gudrību. Tagad es jums novēlu mierīgu gulēšanu.

Pateicīgs par to, Bastians devās projām. Tūlīt varēs likties uz auss beidzot. Ar katru soli, ko viņš spēra projām no ugunskura, kļuva tumšāks. Ar svaigām lapām piebāzto linaudekla maisu viņam nācās drīzāk sataustīt nekā saskatīt.

Bastians apgūlās un cieši ietinās divās segās. Bija silti un pat ērtāk, nekā varēja iedomāties. Žāvādamies viņš vēroja izplūdušos .tavus uz zemu plaiksnījošās oranžās gaismas fona. Cits pēc cita tie

izklīda uz dažādām pusēm, līdz beigās palika tikai viens garš un resns, un nepārprotams. Šteinhens sēdēja pie ugunskura, meta tajā egļu čiekurus un nolūkojās aizlidojošajās dzirkstelēs.

Kaut kas ielauzās Bastiana miegā, caururba viņa apziņu un lika uztrūkties. Kliedziens garš, nedabisks, necilvēcīgs. Bastians pie­lēca sēdus tumsā un pirmajā mirkli nesaprata, kur atrodas. Pulss sāpīgi dauzījās pret krūškurvi.

Kas te kliedza? Cilvēks? Zvērs? Skanēja tā, it kā kādam dzīvam vilktu pār acīm ādu.

Acu priekšā bija necaurredzama tumsa. Viņš drudžaini grābstī­jās ap sevi, sataustīja zāli un zemi. Kaut kur pa labi no viņa aizgūt­nēm rēja Roderiks.

Viņi nebija vieni. Te atradās vēl kāds.

Bastians vēl platāk iepleta acis un, elpu aizturējis, izmisīgi cen­tās kaut ko saskatīt, taču pasaule ap viņu bija melna. Bailēs trīcē­dams, viņš atkal izelpoja.

Kliedziens aprāvās, tagad bija dzirdama vairs tikai apspiesta vai­dēšana. Klusināta skaņa. Soļi? Tagad šo troksni jau pārmāca pārējo spēles dalībnieku balsis izbiedētas, satrauktas, miegainas.

- Kas tas ir?

- Nezinu. Izklausījās drausmīgi.

- Kā pirmsnāves kliedziens.

- Ak Dievs! Es neko neredzu! Es gribu tikt projām no šejienes.

Čaboņa. Dobja rīboņa. Apspiests sāpju kliedziens.

- Sasodīts, te ir tumšs!

- Necelieties augšā, jūs, idioti, vai gribat kaklu nolauzt?

- Bet mums taču… mēs taču nevaram…

Bastians atpazina Ralfa un Nātana balsis, iespējams, starp runā­tājiem bija arī Alma. Tām pievienojās Doro uz garu aizdzīšanu orien­tētā melodeklamācija, kas skanēja tik satraukti, it kā viņa censtos apspiest šņukstus. Tam visam pa vidu bija dzirdama skrāpēšanās un žvadzēšana, ko Bastians nespēja identificēt. Metāliska, it kā norisi­nātos cīņa. Vai tūlīt atkal kāds iekliegsies?

Ar drebošām rokām Bastians taustījās pa zemi, juta, kā no viņa pleciem noslīd sega bija taču jāatrod kaut kas, ar ko aizstāvēties, ja piepeši…

Tur bija viņa koka zobens. To satvēris, viņš cirta un dūra melnajā tumsā ap sevi, taču nesastapa nekādu pretestību, nekādu ienaid­nieku. Viņš atviegloti uzelpoja.

Kā gan agrāk cilvēki spēja to izturēt? Bez naktslampiņām vai vismaz sērkociņiem?

Viņš uzvilka augstāk segu, ciešāk ievīstījās tajā un koncentrējās uz apkārtējiem trokšņiem. Rīvēšanās un skrāpēšanās. Viņa draugu balsis vaidošas, čukstošas. Roderika rūkšana. Beidzot ierunājās Pauls.

- Palieciet, kur esat! Ja kritīsiet panikā un tumsā bēgsiet projām no šejienes, jūs sevi tikai savainosiet. Mums jānogaida, līdz kļūs gaišs. Šī doma bija mokoša. Cik ilgi vēl būs jāgaida? Bastians cen­tās aplēst, cik ilgi bija gulējis. Nekādas nojausmas. Divas stundas, sešas stundas iespējams bija viss. Vai Šteinhens jau beidzis savu sardzes maiņu?

Plati iepletis acis, viņš grozīja galvu uz visām pusēm. Kaut kur šeit taču vajadzēja degt sardzes svecei. Viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Ellē ratā, nekādas atšķirības. Pieslējies uz visām četrām, viņš uz labu laimi rāpoja projām. Bastianam nebija ne jausmas par virzienu, tāpēc viņš visu laiku baidījās atsisties ar galvu pret kādu no lielajiem laukakmeņiem.

Viņš pataustīja sev priekšā ar roku. Tur bija tikai pļava auk­sta un mitra. Viņš rāpoja tālāk. Kaut kur bija jābūt sargam. Ja vien parādītos kaut maza mēness maliņa. Aāāā! Kas tur ir? Nē! Palīgā!

Kaut kas atsitās pret Bastiana plecu, pēc tam pret viņa galvu. Viņa labā roka atbalstījās uz kāda ķermeņa, un gulošais uz to reaģēja ļoti paniski.

- Ej prom! Ej prom!

- Tas esmu es, Bastians. Nebaidies!

- Vēl viens sitiens.

- Ei! Rimsties, Nātan, es tev neko nedaru, es tikai meklēju to, kurš stāv sardzē. Vai tu jau tur biji?

- Nē, mani vēl neviens nav modinājis. Sasodīts, vecīt, es domāju, ka mani trieka ķers.

- Piedod, lūdzu! Es būtu no tevis izvairījies, bet te neko nevar redzēt.

- Es ari neko neredzu. Turies nedaudz tālāk pa labi, ja?

- Labi. Bastians paberzēja sāpošo galvu. Guli vien.

Dusmīga šņākšana. Ļoti asprātīgi!

Bastians virzījās tālāk, tagad cenšoties būt vēl uzmanīgāks, līdz nevis ieraudzīja, bet gan saoda izdzisušo ugunskuru. Sekojot kok­snes un dūmu aromātam, viņš beidzot sajuta zem pirkstiem kaut ko siltu un drupanu. Ogles.

- Šteinhen? viņš čukstēja. Vai tu vēl esi nomodā?

Troksnis no tumsas. Tas esmu es, Pauls. Es jau viņu nomainīju.

- Cik ir pulkstenis?

- Nav ne jausmas. Svece izdega, un es nevarēju atrast Šteinhena posu, ko viņš izmanto aizdedzināšanai. Varbūt mana maiņa sen jau beigusies. Šādā tumsā zūd jebkāda laika izjūta.

Bastians dzirdēja, ka Pauls ceļas kājās. Čabēja zāle un apģērbs. Tad viņš sajuta roku pieskaramies plecam un parāvās atpakaļ.

- Viss kārtībā, tas esmu tikai es, teica Pauls. Piesēdi šeit, te nav dadžu. Viņš satvēra Bastiana roku.

- Paklau, mums būtu visi jāpārskaita, pieklusinātā balsi iemi­nējās Bastians. Kā to izdarīt, es nezinu. Bet, ja kāds no mums kliedza, tad… un tas noteikti bija kāds no mums, vai ne?

Viņš dzirdēja, ka Pauls norij siekalas. Ceru, ka ne. Daži dzīv­nieki… tu jau zini… daži kliedz gandrīz kā cilvēki. Vai arī kāds redzēja drausmīgu sapni.

Iespējams. Bastians juta, kā pļavas mitrums sūcas caur apģērbu.

-Ja nu tiešām kaut kas ir noticis… Pauls tikko dzirdami izdvesa.

- Par to es nemaz negribu domāt…

Viņa vārdi atbalsojās klusumā un projicēja asiņainus kadrus uz Bastiana iztēles ekrāna. Apzināties, ka būs jāgaida līdz ritam, sēžot

bezdarbībā un visu laiku mokoties ar jautājumu, vai no rīta visi vēl būs uz vietas sveiki un veseli, bija gandrīz neizturami. Kas zina, ko mēs ieraudzīsim.

Viņš sasprindzināti lūkojās tumsā. Nometnē atkal bija iestājies miers, lai gan Bastians nedomāja, ka visi citi guļ.

- Neziņa ir visļaunākais, viņš nočukstēja.

- Tas tiesa.

- Ja kāds būtu ievainots, mēs dzirdētu kliedzienus un vaidus, vai ne? Domu apmaiņa ar Paulu nāks tikai par labu.

- Man arī tā šķiet.

Turpretī, ja kāds būtu miris, mēs neko nedzirdētu. Šo domu viņš paturēja pie sevis.

- Paklau, Paul, es tevi tagad nomainīšu, tāpat vairs nevarēšu aiz­migt. Lai Nātans mierīgi turpina gulēt. Baidos, ka nupat sagādāju viņam lielāko izbīli mūžā.

Bastians dzirdēja, kā Pauls pieceļas sēdus. Saprotu. Vai tev nav nekas pretī, ja es te vēl mazliet uzkavēšos?

- Vai tad tev nenāk miegs?

- Nē. Esmu tikai pārāk uzvilcies. Man jānomierinās, lai varētu aizmigt.

- Nu labi. Skaidrs.

Mēs sargājam tumsā, nodomāja Bastians. Lielas jēgas no tā nav. Ko lai mēs iesākam, ja kaut kas notiks?

Viņš aizvēra no sasprindzinātās lūkošanās nekurienē sūrstošās acis. Centās jo vērīgāk ieklausīties. Citu vienmērīgā elpošana sajau­cās ar nakts trokšņiem. Bastians ciešāk savilka segu ap pleciem. Pirmīt dzirdētais kliedziens vairs neatkārtojās, un bailes, ko tas bija izraisījis, pamazām mitējās.

- Vai tu tiešām domā, ka bez mums te vēl kāds ir?

Pauls uzreiz neatbildēja. Neiespējami tas nav. Es nevienu neesmu redzējis, bet ko var zināt?

- Pieņemsim, ka Līzbetai taisnība un te tiešām kāds slapstās riņķī. I'adā gadījumā varbūt viņš ir mūsu problēmas patiesais iemesls.

- Domā, ka viņš ir licis pazust Kārpām un Larsam? Viens pats?

Tas tomēr šķita neiespējami. Kur ir viens, var būt ari vairāki.

- Taisnība, bet kas viņš varētu būt? Un ko te meklē? Iedzen mums bailes? Kāpēc? Turklāt neviens nezināja, uz kurieni mēs braucam.

Piepeši Bastians iedomājās par Irisu. Pēdējais vēstījums viņu bija tik ļoti izbiedējis varbūt tieši viņai kāds seko? Tas, kurš bija vainīgs pie tās rētas uz viņas pleca?

- Bastian?

-Jā?

- Es priecājos, ka mēs reiz varam tā netraucēti aprunāties. Redzu, ka esi normāls čalis, un gribu, lai tu to zini.

- Nu-ū… paldies. Nopietnais tonis, kādā Pauls to pateica, nedaudz mulsināja Bastianu. Es to pašu domāju ari par tevi.

- Tas ir jauki. Es labprāt… nu, man patiktu, ja mēs varētu iepa­zīties tuvāk. Kad tas viss būs beidzies.

Dziļi Bastiana apziņā ieskanējās trauksmes zvans. Kaut ko līdzīgu viņš pats reiz bija teicis pirms trim mēnešiem, kad bija sastapis Sandru. Viņš tikai ar pūlēm apspieda vēlēšanos parauties tālāk. Jau viduslaiku tirgū Bastians bija brīnījies par lielo interesi, kādu sarunājoties izrādīja Pauls. Tagad viņš skaidri sajuta apgrūti­nājumu, ko tā radīja.

- Man šķiet, mēs varētu kļūt draugi. Bastians runāja pārāk ātri kā vienmēr, kad bija satraukts. Kaut arī šķēpu vicināšana nav mans aicinājums. Bet kas zina, varbūt tā vēl var notikt.

- Draugi. Tas izklausās labi. Paula balsī varēja saklausīt smīnu.

- Kas attiecas uz mani, mēs varētu būt pat daudz vairāk nekā tikai draugi. Kā tu domā, varbūt rīt mēs varētu ilgāk papļāpāt?

- Nu-ū… manis pēc, Bastians negribīgi novilka un tūlīt to nožē­loja. Viņš šaubījās, vai gribēja dzirdēt to, ko teiks Pauls.

- Ļoti labi.

Atskanēja čaboņa, kad Pauls piecēlās. Domāju, ka man tagad nedaudz jānosnaužas. Neaizmirsti pamodināt Nātanu, kad būsi noguris. Cerams, atradīsi viņu.

Lēniem, nedrošiem soļiem Pauls devās projām, atstājot apjukušo Bastianu vienu.

Vairāk nekā draugi. Bastians papurināja galvu. Labi, lai tā paliek. Vispirms bija jāiztur stundas līdz rītausmai.

Kaut kas iedūcās tāpat kā viena no tām resnajām kamenēm, kuras pa dienu kā apdullušas lidinās mežā. Vai tās to dara arī naktīs?

Kļuva auksti. Kāpēc viņš nebija paņēmis līdzi arī otru segu? Taču tagad viņš vēlreiz aklā tumsā netaustīsies atpakaļ.

Iekliedzās pūce, tad atskanēja spārnu sišanās. Kaut kur klusi bet neatlaidīgi kašņājās kāds dzīvnieks. Bastians pacēla galvu un centās saskatīt mēnesi, kas visu nakti nebija iespīdējies pie debesīm. Taču tur bija tikai zvaigznes atsevišķi mirdzoši punktiņi, kuri pierādīja, ka viņš tomēr vēl nav zaudējis redzi.

Bastians klausījās un jutās tā, it kā būtu pilnīgi viens uz pasau­les. Kāds putns iekliedzās mežā, otrs atsaucās. Spārnu vēdas. Iečuk­stēšanās. Kaut kas veikli aizšāvās pa zemi kā pele vai cauna.

Tad vēl kāds cits troksnis pavisam netālu. Grabošs, neregulārs. Bastianam bija nepieciešamas vairākas sekundes, līdz viņš aptvēra, ka pļavā kāds krāc. Viņš iedomājās par Šteinhenu un neviļus pasmaidīja.

Varbūt viņš vienkārši bija pārāk daudz sadomājies. Kliedzējs tie­šām varēja būt kāds zvērs Bastianam nebija ne jausmas, kādi te mitinās. Varbūt jauna mežacūka? Vai trusis, ko plosīja lapsa? Truši nāves brīdī mēdz briesmīgi kliegt. Nekā skaista, bet labāk nekā pra­vietojums: mirušie naktīs celsies augšā no saviem kapiem un viņu kliedzieni dzīs jūs visus izmisumā.

Muļķības. Jau šī doma vien bija smieklīga. Nožēlojama. Tikai nakts necaurredzamā tumsa bija radījusi šādas spokainas realitātes izjūtas.

Bastians apķēra sevi ar rokām. Viņš gribēja mainīt pozu un uzsē­dās uz kāda apaļa cilindrveida priekšmeta svece. Tā bija krietni īsāka nekā brīdī, kad to bija izvilcis Šteinhens. Tātad puse nakts jau sen bija pagājusi.

Bastians atkal atgāza galvu un pavērās augšup uz zvaigznēm. Tieši virs galvas atradis Lielos Greizos Ratus, viņš vairākas minūtes nespēja novērst no tiem skatienu. Viens pats Visumā.

Kopā ar dažām sīkām radībām, kuras ik pa brīdim rāpoja pa seju un pirkstiem. Riebumā tās nokratījis un pārvilcis segu augstu pār

degunu, viņš atkal atlaidās zālē, piesaistījis skatienu labi pazīstamās zvaigžņu figūras septiņām zvaigznēm. Neviens tās nespēja satrici­nāt. Nomierinoši. Mierīgi. Miers.

Nākamais, ko uztvēra Bastians, bija putnu čivināšana rītausmas pelēkajā gaismā, kas svīda pār rasas pielieto zāli. Vienā rāvienā viņš pielēca sēdus.

Nekādu šaubu, viņš bija iemidzis. Nu lieliski, izrādās, ka uz viņu nevar paļauties! Bastians palūkojās apkārt. Citi vēl gulēja: Alma un Arno sadevušies rokās, Roderiks šķērsām pāri Almas vēderam. Ralfs krākuļojot uz muguras, Nātans uz sāniem, vienu roku sar­gājoši uzlicis sejai.

Bastians apmeta ap pleciem segu un, klusi iestenoties, piecēlās kājās. Šķita, ka viss ir kārtībā. Tas nozīmēja, ka viņa izgāšanās sarga lomā vismaz nav izraisījusi smagas sekas.

Atkal spēt kaut ko redzēt bija īsta bauda. Viņš sasēja cieši ap potītēm savu apavu ādas siksnas un piecēlās. Paspēris dažus soļus ar stīvajām kājām, Bastians sajuta ķermenī katru kaulu un muskuli. Kustēties tik daudz, kā to bija nācies darīt vakar, viņš nebija radis. Varbūt tieši tāpēc arī atkal bija iemidzis.

Rīta gaisma mainīja krāsu un kļuva spožāka, padarot guļošo kon­tūras labāk saskatāmas. Bastians palūkojās apkārt. Nakts kliedziens viņam vēl bija spilgtā atmiņā. Kurš to bija izgrūdis? Visi citi gulēja mierīgi, saritinājušies zem savām segām. Tagad Bastians beidzot varēja viņus pārskaitīt.

Te kā bērns ar vaļā muti gulēja Nātans, tur, vēl joprojām krā­cot, Šteinhens. Netālu no laukakmeņiem, uzlicis roku uz sava koka zobena, izstiepies uz muguras gulēja Pauls. Pat Doro miegā izskatī­jās atslābinājusies. Kraukļa spalvu krāsas mati aizsedza pusi viņas sejas, elpa izklausījās lēna un mierīga. Ar kreiso roku meitene bija aptvērusi no zariem un spalvām darinātu veidojumu bez šaubām, kāda amuleta elementu.

Bastians piesardzīgi spēra soli pēc soļa. Mona un Karina savas guļvietas bija iekārtojušas tālāk mežmalā netālu no Ralfa. Tiktāl viss kārtībā.

Georga un LIzbetas atrašana prasīja vairāk laika, jo abi bija pametuši klajumu un sameklējuši pasargātu vietu mežā zem milzīgajām i-glēm. Viņi gulēja ļoti neparastā pozā: abu ķermeņi viens pret otru atradās gandrīz taisnā leņķī, un Georgs bija aptvēris uz viņa krūtīm dusošo Līzbetas galvu tā, ka no tās gandrīz nekas nebija saskatāms. Vai tā varētu būt ērti? Nav svarīgi, galvenais, ka abi nebija ne cietuši, ne pazuduši.

Atlika vēl Irisa, kas, cerams, sveika un vesela guļ savā alā, un Sandra. Vakar viņš nebija pievērsis uzmanību tam, kur viņa meklēja sev vietu naktsguļai.

Sasodītā tuvredzība! Nē, pļavas vidū vairs neviena nebija. Otrā pusē atradās atejas bedre, tur Sandra noteikti negulēja. Bastians piesardzīgi devās tālāk gar klajuma malu. Zāle šeit bija garāka, un viņš negribēja uzkāpt Sandrai.

Jā! Viņas mantas. Viņš atpazina tumšzaļo vilnas segu ar vīteņ­augu stīgu rakstu gar malām, sinepju krāsas svārkus, kuri viņai bija līdzi nomaiņai, un maisiņu ar pārtiku. Nekā netrūka. Nebija vienīgi Sandras.

Bastianu pārņēma milzīgs satraukums. Sirds dauzījās kā ne­gudra, rokas nosvīda, ceļi trīcēja. Prāts vēl centās atvairīt briesmīgās domas. Galu galā varēja būt arī tā, ka viņa aizgājusi uz tualeti. Vai ari devusies sagādāt kaut ko ēdamu brokastīm. Diemžēl viņš pats lam neticēja. Sandra vairs neatgriezīsies, tāpat kā neatgriezās ne Karpa, ne Larss!

Viņš pārvarēja iekšējo nepieciešamību nekavējoties uzmodināt i itus un piespieda sevi visu loģiski apdomāt. Taču domas griezās pa apli ap kliedzienu, ap šo drausmīgo kliedzienu.

Bastians pieliecās un aptaustīja Sandras segu. Vairs ne miņas no ķermeņa siltuma.

Sasodīts! Viņa bija projām jau ilgāku laiku, vismaz pusstundu. Ne, jau daudzas stundas, un tu to labi zini.

Bastians sāka pārmeklēt nometni, turklāt pat vairs necentās rīkoties klusi. Viņš pārbaudīja mežmalu, ielūkojoties starp kokiem. Mēnessērdzība tas taču bija iespējams. Tādā gadījumā Sandra

necaurejamajā apvidū drīz vien būtu iestrēgusi. Un… kaut kur apgū­lusies un vienkārši turpinājusi gulēt?

Viņš gāja apkārt nometnei, ik pa brīdim iegriežoties mežā, cen­tās koncentrēties, lai kaut ko nepalaistu garām. Kad bija noiets pus­aplis, Bastians pēkšņi apstājās kā zemē iemiets.

Pie viņa kājām atradās četri kapi ar šķībiem koka krustiem. Vakar no rīta viens no tiem bija atrakts. Šodien tādu bija trīs.

.

, viņam esi vajadzīgs, vai saproti?

Citādi viņš būs pilnīgi viens.

Kā jūs uzzinājāt šo numuru?

S. Vai nav vienalga. Lūdzu, uzklausi

mani, tas ir svarīgi, tas…

Mani tas absolūti neinteresē.

- Es te nebūšu ilgi. Teica, ka tikai divus trīs mēnešus. Lūdzu!

- Viss jau ir izrunāts. Lieciet man mieru!

- Bet…

- Nekādu bet.

negribēju tevi modināt.

Viņam bija žēl redzēt Irisu sēžam savā priekšā ar nogurumā aizlipušām acīm un vēl vairāk izspūrušiem matiem nekā parasti. Bet Bastianam vajadzēja pārliecināties, ka ar Irisu viss ir kārtībā, tāpēc bija nācies iztramdīt meiteni viņas guļamalā.

- Vai tu naktī dzirdēji kliedzienu? viņa pajautāja un nožāvājās.

- Es domāju, ka man sirds apstāsies.

Viņš pamāja ar galvu. Jā. Es pat nedrīkstu par to domāt, tāpēc ka… Bastians aprāvās. Ja viņš to izrunās, tas kļūs par faktu.

Irisa savilka seju šķībā smaidā, atkal nožāvājās, un Bastianam kļuva silti ap sirdi. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuri liek otram justies labāk pat tad, kad tam klājas ļoti nožēlojami.

- Sandra ir pazudusi. Tagad tas bija pateikts. Viņas mantas vēl ir te. Es… es… Viņš nezināja, kā to pateikt. Man vajadzēja viņu pieskatīt.

- Viņa ir pazudusi? Irisas acis vienā mirklī kļuva gaišas un skaidras. Vai tu esi pārliecināts?

- Nē, iespējams, viņa čurā aiz kāda krūma. Bet tādā gadījumā viņa to dara jau pārāk ilgi. Par Kārpu mēs arī sākumā domājām, ka viņš kuru katru brīdi atgriezīsies, tāpat arī par Larsu, bet… Basti­ans atstāja teikumu nepabeigtu, bet Irisa tāpat saprata, ko viņš gri­bēja teikt. Viņas acīs tas bija izlasāms.

- Man vajadzēja viņu pieskatīt, Bastians atkārtoja.

- Kāpēc? Vai Sandra tev to lūdza?

- Nē, vienīgi tas, ka mēs taču atbraucām kopā… Turklāt es biju sardzē, bet bija tik sasodīti tumšs.

Irisa saņēma Bastiana roku un paspieda to. Ko tad tev vaja­dzēja darīt? Nojaust to un ar ķēdēm pieslēgt viņu pie sevis? Par to gan Sandra būtu sajūsmā.

- Vai tu spēj iedomāties, kā reaģēs Doro? turpināja Bastians.

Viņa mums to jau pareģoja. Gandrīz visu, vai atceries? Kliedzie­nus, atraktus kapus un pazudušus spēles dalībniekus.

- Tas tiesa. Bet, ja tu man ar to gribi pateikt, ka arī pats tici šim lāstam, es uz galvas ielēkšu atejā.

Viņš tikai ar pūlēm novaldīja smieklus. Ir atrakti vēl divi kapi. lis to nekādi nespēju izskaidrot. Ja nu vienīgi… Bastians uzlūkoja Irisu, apzinādamies, ka turpmāko viņa negribēs dzirdēt. Ja nu tie­šām mežā kāds ir? Ja nu viņš grib mums kaut ko nodarīt?

Irisa domīgi lūkojās zemē, un, kad atkal pacēla galvu, viņas vaib­sti bija kļuvuši tikpat cieti kā vakar, kad viņš tai bija parādījis mizas gabalu ar vēstījumu. Tādā gadījumā, viņa teica, pirmo viņš būtu paņēmis mani.

Bastians, protams, apjautājās, kāpēc viņa tā domā, taču Irisa neko neatbildēja. Viņa tik ātrā solī devās atpakaļ uz nometni, ka Bastians palika iepakaļ.

Tikai klajuma malā Irisa apstājās un viņu pagaidīja. Vairums spēles dalībnieku vēl gulēja, vienīgi Doro, kas stāvēja pie kapiem, lakojās viņiem pretī.

Irisa taisnā ceļā metās pie viņas. Tā, parunāsim tagad reiz skaidru valodu. Kas te notiek? Kur ir Sandra? Un kāpēc ir vaļā vēl divi tā sauktie kapi?

Doro pacēla galvu un skatījās uz koku galotnēm, kur saules gaisma zemos miglas vālus bija pārvērtusi zelta plīvurā.

- Kāpēc tu kliedz tieši uz mani? Es taču jums visiem teicu, es jau pašā sākumā brīdināju nebraukt uz šejieni.

Irisa sagrāba viņu aiz kleitas garās un platās piedurknes.

Izbeidz spēlēt šo teātri! Es gribu nekavējoties zināt, ko tu ar to visu te perini. Viņa norādīja uz kapiem. Tu taču zini, vai ne? Kas noticis ar Sandru, Kārpu un Larsu?

Doro pavisam mierīgi atbrīvoja savu apģērbu no Irisas tvēriena.

I'rotams, es zinu. Tristrams to visu pasludināja. Viņa norādīja uz Izraktajām bedrēm pie savām kājām. Šonakt mirušie atkal izkāpa no saviem kapiem un mēs dzirdējām viņu kliedzienus.

Doro tam tiešām ticēja, Bastians to redzēja viņas acis. Kas, tavuprāt, mums būtu jādara? viņš jautāja.

Irisa apveltīja Bastianu ar tādu skatienu, kas neatstāja nekādas šaubas: viņa to uzskata par trakokrekla kandidātu. Pat Doro izska­tījās pārsteigta.

- Baidos, ka mums nav daudz iespēju. Vislabāk būtu nekavējo­ties nozust, bet no tā nekas nesanāks. Mēs piederam viņam.

- Klausies, kā gan tu patiesībā tik labi spēj pārstāstīt šo leģendu? Tu taču nemaz nezināji, ka mēs dosimies uz šejieni. Es netieku vaļā no iespaida, ka esi to iemācījusies no galvas.

- Nē. Doro acis kļuva tumšas kā melna aka. Tā ir pazīstama leģenda, ko vienmēr stāsta gadatirgos. Pēdējo gadu laikā esmu to daudzreiz dzirdējusi. Man šķiet, ka liktenis to man piespēlējis, lai es jūs brīdinātu, bet jūs…

- Mēs, protams, neklausījāmies visā tavā blabla, Irisa atlaidās zālē kapu priekšā.

- Vai, tavuprāt, mēs nekad vairs netiksim projām no šejienes? jautāja Bastians. Un mēs vienkārši pazudīsim cits pēc cita, it kā mūsu nemaz nebūtu bijis?

- Iespējams. Jo to, ko Tristrams pieprasa, lai noņemtu lāstu, mēs viņam nespējam dot.

- Viņa brāļa dzīvību? Tā, kurš viņu ievilināja lamatās?

- Kapenēs. Jā.

-Jāpiekrīt. Tas tomēr būs grūti, it īpaši, ja atceras, ka viņš jau krietnus septiņsimt gadus ir miris.

Aiz Bastiana muguras kāds smagi nopūtās. Kurš ir miris?

Bija pamodies Šteinhens. Viņš tuvojās, ar vienu roku berzēdams acis, bet ar otru kasīdamies

- Ļaunais brālis. No leģendas.

- Ludolfs. Skaidrs kā diena, ka Doro zināja viņa vārdu.

Viņi īsumā iepazīstināja Šteinhenu ar radušos situāciju. Uzzi­not, ka pazudusi Sandra, arī viņam vienā mirklī visa miegainība bija atņemta kā ar roku.

- Labi, ierunājās Bastians. Uzmodināsim Paulu un apdomā­sim, kur sākt meklēšanu. Mums jārikojas sistemātiskāk nekā līdz sim. Nevar taču būt, ka…

Viņš aprāvās, ieraugot no meža iznākam Līzbetu. Viņu balstīja Georgs. Bālu seju un trīcošām rokām viņš nosēdināja meiteni uz segas.

Bastians skriešus šķērsoja pļavu. Kas noticis? Pienācis tuvāk, viņš saprata, ka šāds jautājums ir bijis lieks. Līzbetas pieres kreisā puse bija sarkani zila, rokas saskrāpētas.

- Kurš tas bija? viņš jautāja, uzmanīgi pieskaroties pietūkumam Līzbetas galvā. Tas atradās tieši pie matu līnijas un bija tik liels kā valrieksts. Jebkurā gadījumā tam vajadzēja pielikt kaut ko aukstu.

- Neviens, viņa novilka vārgā balsī. Precīzāk sakot: es pati. Tumsā ieskrēju ar pieri kokā, kad naktī man… nu… savajadzējās.

Georgs viņu apskāva, neizlaižot Bastianu no acīm. Viņa skatienā bija lasāms reizē lūgums un noraidījums.

- Varbūt tu varētu vēlreiz apskatīt to punu, viņš nomurmi­nāja. Mums pēc iespējas ātrāk jātiek projām no šejienes. Līzbetai nepieciešams ārsts.

Bastians rūpīgi aptaustīja pietūkumu. Vai tev ir nelabi, Līzbet? Vai reibst galva?

- Nē. Es jūtos labi.

- Tādā gadījumā tev nav vajadzīgs ārsts. Es nedomāju, ka tev ir smadzeņu satricinājums.

Bastians pievērsās skrāpējumiem uz rokām. Ja tas nebūtu (ieorgs, viņš pirmajā brīdī būtu domājis par attiecību krahu, kas beidzies ar kautiņu. Bet šajā gadījumā viņš kaut ko tādu vienkārši nespēja iztēloties, kaut gan ko viņš zināja par Georgu? Tāpat kā Arno, viņš bija viens no mazrunīgākajiem grupas dalībniekiem.

- Skrāpējumi ir jāapmazgā, un hematoma jāatdzesē ar slapju lupatu vai aukstu nazi.

Strīds naktī noteikti būtu bijis dzirdams. Tātad šis variants atkrīt.

- Tajā pusē, blakus abiem bukšiem, aug šaurlapu ceļtekas. Sa­berztas to lapas var izmantot kā dezinfekcijas līdzekli. Apstrādā ar to savus skrāpējumus, Līzbet.

To viņš bija iemācījies no ārstniecības augu stenda pārdevējas pirms mēneša viduslaiku gadatirgū. Sandra smaidoša bija stāvējusi viņam līdzās, berzēdama starp plaukstām savvaļas timiānu.

Bastians iekoda lūpā. Kādam bija saudzīgi jāpastāsta Līzbetai, ka viņas draudzene ir pazudusi.

- Paldies. Viņa uztrausās kājās. Viss kārtībā. Es tiešām biju neveikla. Viņa satvēra Georga roku, bet tas palika sēžam, vēl jo­projām lūkojoties uz Bastianu.

- Es… Georgs iesāka, taču Līzbeta gandrīz nemanāmi papuri­nāja galvu.

- Es pateicos tev par palīdzību, viņš nomurmināja, piecēlās un sekoja draudzenei uz strautu.

Bastians paberzēja degošās acis. Viņam jau pārvēlās noguruma vilnis, kaut gan diena vēl nemaz nebija pa īstam sākusies. Sandra. Kā kāds var tik nemanāmi pazust? Necaurredzamā tumsā.

Pavisam vienkārši. Kāds viņu pārsteidz miegā. Uzrauj augšā. Viņa kliedz. Viņš aizspiež viņai muti un iesit. Viņa zaudē samaņu. Viņš mei­teni aizstiepj projām. Beigas.

Pauls. Ir jāpamodina Pauls. Viņš organizēja spēli un vislabāk pa­zīst šo apkārtni. Tikai Bastians būtu vēlējies, lai viņu modina kāds cits.

Taču bažas izrādījās pāragras. Pagriezies Bastians ieraudzīja, ka Irisa sarunājas ar Paulu un ar žestiem norāda pārmaiņus uz mežu un Sandras atlikušajām mantām. Viņiem pievienojās Šteinhens, Alma un Arno. Roderiks, kurš acīmredzami neapzinājās stāvokļa nopiet­nību, lēkāja ap viņiem un ķēra pats savu asti.

- … vienkārši nav iespējams. Mēs taču visi te bijām. Varbūt viņa ir mēnessērdzīga? Almas balss no satraukuma bija aizsmakusi. Bastians lēnām tuvojās, redzēja, kā Pauls paceļ skatienu un viņa acis iemirdzas. Bastians nedroši atsmaidīja.

Kā jau bija gaidāms, Pauls pārņēma vadību. Mēs tagad pamodi­nāsim un informēsim visus pārējos, viņš teica. Tad sadalīsimies

grupās. Neviens vairs neies uz mežu vienatnē, sapratāt? Ikvienam jāpatur savā redzeslokā kāds cits. Visi piekrītoši pamāja, vienīgi Karīna virpināja ap pirkstu sarkanu matu sprogu un sapņainām acīm vēroja Paula krūtis zem tālu atpogātā krekla.

- Mums viņi visi trīs ir jāatrod. Un, lūdzu, uztveriet to ļoti nopietni. Mēs nedrīkstam aizbēgt un viņus te atstāt. Kad būsim pilnā sastāvā, dosimies atpakaļ uz telti un pēc tam uz zemes nogru­vumu. Tur jūsu mobilie telefoni atkal būs uztveršanas zonā un mēs izsauksim palīdzību.

Paula paļāvība bija aizraujoša, šķita, ka viņa plānā nekas nevar noiet greizi. Vienīgi Doro bažīgi purināja galvu.

Irisa aizskrēja informēt Līzbetu, un Bastians uzņēmās uzdevumu pamodināt Nātanu, kurš pēc nakts satraukumiem svētlaimīgi gulēja un tagad bija pagalam samulsis, ka viņam vairs nav jāstāv sardzē.

- Doro to vakar pareģoja, Nātans pārsteigts konstatēja. Rei­zēm man šķiet, ka viņa tiešām ir ragana.

- Viņa ir tikai māņticīga, un tas mums šobrīd neko daudz nepa­līdz. Bastians satvēra Nātana roku un uzvilka viņu kājās. Mums jādomā loģiski. Saprātīgi. Turklāt Pauls ir izstrādājis plānu. Paulam vienmēr ir plāns, viņš dzirdēja nosakām Larsu. Mēs visus trīs atra­dīsim. Mums tas vienkārši ir jāizdara.

opā ar Bastianu vienā no grupām bija Irisa, Nātans un Alma.

Otru grupu veidoja Ralfs, Arno, Šteinhens, Karina un Doro, bet Pauls devās ceļā kopā ar Georgu, Līzbetu un Monu.

Georgs sākumā protestēja, jo viņš negribēja pakļaut šādai piepūlei Līzbetu ar viņas punu, taču LIzbeta pastāvēja uz to, ka dosies meklēt Sandru. Georgam nācās padoties.

- Mums ir priekšrocības, kopā ar mums ir Doro, Ralfs teica un saberzēja rokas. Jau neilgi pēc piecelšanās viņš bija uzvilcis sjurko un bruņu kapuci, kaut ari Pauls bija teicis, ka šie aksesuāri ir neprak­tiski, laužoties caur mežu, taču Ralfs nebija pierunājams mainīt savas domas. Kad draudēs briesmas, Doro mūs brīdinās, un šoreiz mēs viņā ieklausīsimies.

Doro jums pabojās nervus, nodomāja Bastians, taču paturēja šo domu pie sevis.

- Ralf, jūs dosieties tajā virzienā, no kurienes mēs pašā sākumā ieradāmies, norīkoja Pauls. īpaši pievērsiet uzmanību klintīm un alām var gadīties, ka kāds no trijotnes ir paslēpies vai nokritis. Ik pa brīdim ūjiniet. Un galvenais uzmanieties, lai neciestu paši. Neļaujiet nevienam atpalikt! Irisa, Nātan, Bastian, Alma jūs pār­meklēsiet apkārtni aiz kapiem. Mežs tur vietām ir ļoti biezs, tāpēc uzmanieties, lai neapmaldītos. Mēs sāksim meklēt ezera virzienā un pēc tam izmetīsim līkumu pa labi. Vēlu veiksmi!

Sākumā viņu maršruts bija viegli pārvarams. Alma gāja pa priekšu, Bastians turējās cieši aiz viņas. Starp viņiem abiem, aiz sajūsmas siekalojoties, lēkāja Roderiks.

Bija brīnumjauks rīts. Saules stari zeltainās joslās spraucās caur koku galotnēm, gaiss smaržoja pēc meža augiem un zemes. Putnu čivināšana radīja mānīga miera iespaidu. It kā naktī neviens nebūtu kliedzot pazudis. It kā viss būtu kārtībā.

Viņi pārmaiņus izkliedza visu trīs pazudušo vārdus. Tālumā bija dzirdama arī citu meklētāju ūjināšana Šteinhena un Paula balsis

skanēja visskaļāk. Pa reizei bija dzirdami ari Karinas, Ralfa un Georga saucieni. Taču tie visi palika bez atbildes.

Kā jau Pauls bija teicis, drīz vien mežs kļuva ļoti biezs. Nācās lauzties cauri zemiem, nokaltušiem zariem. Alma nepārtraukti sodī­jās, jo viņas mati ik pa brīdim ieķērās zaros.

- Tas nekam neder, teica Bastians, kad viņi bija apstājušies, lai atvilktu elpu. Ejot cits aiz cita, mēs varam pārmeklēt tikai šauru joslu. Turklāt pat aklais redz, ka caur šiem zariem neviens nav lau­zies gadiem ilgi.

Viņi griezās atpakaļ un pēc tam mēģināja vēlreiz nedaudz pa labi. Tagad bija vieglāk virzīties uz priekšu. Tomēr Bastians nespēja iztēloties, kā cilvēks šeit varētu orientēties naktī. Pat gaišā dienā tā nebija nekāda pastaiga. Papardes un krūmi bija saauguši tik biezi un augsti, ka caur tiem bija jābrien kā pa ūdeni, kas sniedzas līdz ceļiem. Salīdzinājumā ar to nosūnojušo apaļo klinšu pārvarēšana bija gandrīz vai izprieca.

Roderiks lēkāja līdzās viņiem, ik pa brīdim pazuzdams veģetāci­jas jūrā. Paskrēja uz priekšu, asti vēcinot, pagaidīja, tad atkal skrēja tālāk. Ja bija kādas pēdas, viņš ļoti labprāt tām sekoja.

Apvidū, ko viņi tagad šķērsoja, mežs bija jūtami vecāks. Šeit pār­svarā auga īsti koku milži, gandrīz nemaz neļaujot dienasgaismai sasniegt zemi. Te bija strauts, kura ūdens pustumsā izskatījās gan­drīz melns, papardes gurnu augstumā un sadrupusi koksne. Gaisā bija jūtams sveķu un sūnas aromāts. Zeme bija slapja kā piesūcināts sūklis.

- Sandra! Bastians iesaucās tik skaļi, cik vien spēja. Nekādas atbildes, tikai visuresošā koku šalkoņa un bēgošo dzīvnieku radītā čaboņa pamežā.

Viņi te nevienu neatradīs. Ar katru soli Bastians par to aizvien ciešāk bija pārliecināts. Varbūt viņi paši jau sen ir apmaldījušies?

Priekšā atkal pacēlās milzīgu klintsbluķu krāvums. Ap to kā sēnes starp krūmiem un nīkulīgiem jauniem kociņiem slējās mazāki akmeņi.

Bastians nespēkā apsēdās uz kāda laukakmens un nopūtās.

Viņam līdzās aizelsies notupās Nātans. Puiša tumšie mati lipa pie skausta. Viņš noraisīja no jostas savu ūdens maisu. Es šodien vēl nemaz neesmu ēdis, Nātans novaidējās.

- To nav darījis neviens no mums. Līdz šim Bastians nebija pievērsis uzmanību trokšņiem vēderā, bet tagad sajuta, ka viņam drīz kļūs nelabi. Viņš dzēra ūdeni, līdz kuņģis bija piepildīts, un tad bezcerīgi palūkojās apkārt.

Irisa parakājās savā jostas somā un izvilka no tās dažas lapas.

- Salvija, viņa paskaidroja. Vienkārši jākošļā. Palīdz pret izsal­kumu un ir īsta alternatīva zobu tīrīšanai. Goda vārds.

Tas nedaudz palīdzēja. Dedzinošais izsalkums sarāvās līdz pacie­šamai smelgšanai kuņģa apvidū. Pret Bastiana mazdūšību salvijas košļāšana diemžēl nelīdzēja. Viņi nebija gājuši pat vēl ne stundu, tomēr tādu pašu nespēku, kāds bija pārņēmis viņu pašu, Bastians saskatīja arī pārējo triju biedru acīs.

- Kārpa! viņš iesaucās vēlreiz. Sandra! Lars! Tumšās egles aprija viņa saucienus. Nekādas atbildes, tikai vēja brāzma. Tas bija pārāk bezcerīgi.

- Griezīsimies atpakaļ, vai piekrītat? Te mēs neko neatradīsim. Varbūt citiem būs paveicies vairāk. Ja iesim tālāk, iespējams, pazu­dīsim arī mēs paši.

Alma vēl vilcinājās. Bet tādā gadījumā mēs taču atgriezīsimies ar pilnīgi tukšām rokām.

-Jā. Un ar tukšiem vēderiem. Taču meklēt šādā veidā nav jēgas, tas neko nedod. Mums jāizsauc palīdzība no ārpuses, jo tas te jau attīstās par katastrofu. Trīs cilvēki nav atrodami. Vieni paši mēs neko nenoskaidrosim. Bastians izspļāva salvijas lapu un noslaucīja muti. Mums nepieciešama policijas meklēšanas vienība. Dienesta suņi. Helikopteri. Pie velna viduslaikus!

- Bastianam taisnība, griezīsimies atpakaļ, piebalsoja Irisa.

Nātans izskatījās atvieglots, Alma apbēdināta, bet ari viņa piekrita.

- Labi, ejam. Ja Šteinhens vēl nebūs atgriezies, es parūpēšos par pusdienām. Viņa piecēlās un palūkojās apkārt ar meklējošu ska­tienu. Roderik?

Bastians novaidējās un aizvēra acis. Nu pazudis arī vēl suns.

- Roderik! Rodij! Šurp!

Nekā. Alma bija tuvu asarām.

- Viņš mūs atradīs, mierināja Irisa. Rodijs orientējas apkār­tnē daudz labāk nekā mēs visi kopā. Varbūt ir tikpat izsalcis kā mēs un pašlaik medī kādu peli vai trusi.

- Tu tā domā? Es nezinu. Es viņu pietiekami labi nepieskatīju. Alma izskatījās izmisusi. Es taču pat nezinu, cik ilgi viņš jau ir projām.

Neviens nebija redzējis suni aizskrienam. Pirmīt pie strauta viņš vēl bija un izskatījās daudz labākā formā nekā jebkurš no mums, atcerējās Nātans.

- Roderik! Alma nepadevās. Nāc šurp, saldumiņ! Rodij!

Bastians gribēja iebilst, ka tam nav nekādas jēgas, bet tieši tajā

mirklī viņš izdzirdēja tuvojošos trokšņus pamežā. Suņa smilkstē­šanu. Roderiks acīmredzot bija aizskrējis kādu gabalu atpakaļ, jo atgriezās no nometnes puses.

- Rodij! Labs puika! Kur tu biji? Kas tev tur ir? Alma skrēja pretim savam mīlulim. Ak, Roderiks ir atradis kaulu! Un tik lielu! Malacis!

Lieliski, vismaz par vienu pazudušo mazāk, kaut arī tas ir tikai suns, nodomāja Bastians. Viņš vismaz ir dabūjis kaut ko starp zobiem. Un tas bija kaut kas liels, visu cieņu, tiešām kaut kas…

Viņš ieskatījās tuvāk un sastinga. Pēkšņi aizrāvās elpa, it kā kāds būtu ar dūri iesitis viņam pa krūtīm.

- Roderik? viņš noelsa. Suns paluncināja asti, bet parāvās atpa­kaļ, kad Bastians tuvojās.

- Labs suns. Ļauj man paskatīties!

Roderiks ierūcās. Laikam suns labi juta, ka kāds ir noskatījis viņa laupījumu, un bija nolēmis to neatdot. Kaut arī tik tikko spēja to pastiept.

Taču Bastians jau bija redzējis to, kas bija jāredz. Viņš saļima uz kāda koka stumbra, bet Roderiks priecīgi pavēcināja asti. Manāmi

apmierināts, suns nogūlās un sāka grauzt Trochanter major. Bastianam sagriezās visas iekšas.

- Kas atgadījies? Irisas uztrauktā balss liecināja, ka viņš izska­tās nelāgi.

Bastianam izdevās pacelt skatienu un samocīti pasmaidīt. Viel­maiņa. Ar salviju bija par maz.

Tagad viņu uzlūkoja arī pārējie. Nav nekāds brīnums! iesau­cās Alma. Dosimies atpakaļ nekavējoties! Varbūt pa ceļam vēl kaut kur atradīsim ogas, lai Bastians pavisam neapgāztos.

Viņa acu priekšā ņirbēja mazi, melni punktiņi. Bija grūti pār­vietoties pa nelīdzeno pamatni, kad viss griezās. Ik pa brīdim viņš apstājās un pieķērās pie koka stumbra. Alma un Nātans bija jau krietnu gabalu priekšā un arī Roderiks ar savu… kaulu.

- Kas atgadījies? Viņu apņēma Irisas gādīgā roka. Vainīgs taču nav izsalkums, vai ne? Kas notiek?

Irisai viņš to varēja pateikt. Viņa nebija no tām, kuras spiedz un izplata paniku.

- Nevienam to nestāsti, sarunāts?

- Protams.

- Tas kauls… tas ir lielais augšstilba kauls. Irisas acīs Bastians redzēja, ka viņa nojauš, kas tagad sekos. Viņš to redzēja pēc lūpām, kuras manāmi nobālēja, un pēc instinktīvās norīstīšanās. Tomēr viņš to pateica, lai atbrīvotos no nepanesamās nastas. Cilvēka lielais augšstilba kauls.

Irisa neizdvesa ne skaņas. Pat nepamāja ar galvu. Bastians dzir­dēja tikai viņas skaļo un drebošo izelpu. Tagad viņi gāja līdzās cauri tumšajam zaļumam, koncentrējoties uz katru soli. Alma un Nātans bija viņiem priekšā jau tik tālu, ka nebija vairs redzami, tāpat ari Roderiks ar savu šaušalīgo guvumu.

Kur tas suns bija rakņājies? Bastians nebija pārliecināts, vai tie­šām gribēja to zināt. Neviļus viņš iedomājās par kapiem un Doro pasaku par apkārt staigājošajiem miroņiem. Nē. Viņš nedrīkstēja ļaut sevi samulsināt, tā tikai vēl trūka.

Pie strauta viņi kādu bridi atpūtās un piepildīja ūdens maisus. Bastians iemērca galvu aukstajā ūdeni, cerot, ka domas noskaidro­sies. ŠI procedūra vismaz aizdzina vieglo nelabumu uzmundrinošs sākums. Izvilcis galvu no ūdens, Bastians pamanīja, ka Irisa viņu no sāniem uzlūko.

- Vai tu esi pārliecināts? viņa klusi jautāja.

- Diemžēl jā. Ne brieža, ne aļņa. Nav nekādu šaubu, ka cilvēka.

- Vai tas ir… tas varbūt ir Kārpas? Vai Larsa?

Vismaz šajā ziņā viņš varēja Irisu nomierināt. Nē, tik svaigi kauli izskatās… citādi. Bet vajadzētu mēģināt piedabūt Roderiku, lai viņš mūs aizved uz turieni. Varbūt te ir kāda vieta, kur var viegli iegāzties… Viņš redzēja to ar gara acīm: Larss, Kārpa un Sandra ar salauztiem locekļiem guļ aizas dibenā. Līdzās viņiem daži agrāko gadu ceļinieki, no kuriem palikuši vairs tikai kauli.

Viņi klusējot soļoja uz priekšu, iegrimuši katrs savās domās. Tikai tad, kad kļuva redzama klints ar slīpo smaili, aiz kuras gaidīja nometne, Bastians satvēra Irisu aiz rokas.

- Lūdzu, nestāsti nevienam. Iedomājies, kā reaģētu LIzbeta. Pagaidīsim un uzzināsim, kā klājies citiem. Viņš bridi padomāja.

- Mums par to jāizstāsta Paulam. Jo ātrāk, jo labāk.

Viņu grupa bija pirmā, kas atgriezās nometnē, un Bastianu tas pildīja ar kvēlojošu optimismu. Varbūt citiem būs vairāk paveicies. Viņa otrā, slepenā, cerība, ka pa šo laiku varētu būt atgriezusies Sandra, izgaisa, tiklīdz viņi nonāca pļavā. Neviena cilvēka. Sandras mantas vēl joprojām gulēja turpat, kur iepriekš.

- Es mums kaut ko pagatavošu, pavēstīja Alma. Viņa parakā­jās Šteinhena mantu maisā un atrada posu un kramu. Vēl vairākas minūtes pagāja, līdz viņa izšķīla pirmo dzirksteli.

Irisa katliņā atnesa no strauta ūdeni. Bastians viņu pavadīja.

Lai gan galvā vēl skanēja Paula brīdinājums neiet vienatnē uz mežu, kādu mirkli viņš nopietni apsvēra iespēju to izmēģināt. Lai redzētu, kas notiks. Viņš neticēja teorijai par lielo nezināmo, kas uz mirkli parādās un atkal pazūd nekurienē. Ko gan gluži svešs cilvēks varētu iesākt ar trim lomu spēles dalībniekiem? Nē, aiz tā

slēpjas nelaimes gadījumi varbūt lamatas, kuras kāds izlicis zvēru ķeršanai. Tikai savādi, ka viņi savas meklēšanas ekspedīcijas laikā nebija atraduši nevienas lamatas. Nebija dzirdējuši saucienus pēc palīdzības.

- Par ko tu domā? Irisa centās strautā no katla atmazgāt tam piekaltušās pupu sautējuma atliekas un, vāji pasmaidījusi, uzmeta viņam tikai īsu skatienu.

- Es jautāju sev, kam spēju noticēt un kam ne. Vai es ari pazustu, ja tagad vienkārši ieietu mežā, un, ja tā, tad kur? Bastians apsēdās ar muguru pret resnu stumbru, pa kuru skraidīja skudras. Dažas no tām iemaldījās zem krekla, un viņš tās izkratīja. Turklāt, pavisam godīgi, es nezinu, ko lai daru, ja ar Sandru ir kaut kas atgadījies. Toreiz tirgū vai atceries? Kad es pie tevis pirku visus šos viduslaiku kankarus? Toreiz viņa man jautāja, vai es braukšu līdzi. Un teica, kad tad viņa justos droši. Aiz Bastiana acu plakstiņiem izplatījās tā vieglā spiediena sajūta, kas parasti bija galvassāpju priekšvēst­nesis. Bet es viņu nenosargāju, vai saproti? Viņa gulēja pavisam tuvu mežmalai, viena pati, bet es to pat nezināju.

To izrunājot, kļuva vēl sliktāk.

Irisa berza tik sparīgi, it kā būtu dusmīga. Kāpēc īsti viņa tevi paņēma līdzi? viņa nomurmināja, vēršoties vairāk pie sevis nekā Bastiana. Ar vēlmi būt aizstāvētai es to nesaistu. Līzbetas gadījumā jā, bet ne jau Sandras. Irisa vairākas reizes izskaloja ar ūdeni katlu, paostīja to no iekšpuses, savilka neapmierinātu sejas izteiksmi un turpināja berzt. Kad jūs te nonācāt, viņa diezgan ātri zaudēja par tevi interesi, vai ne?

la varētu teikt.

Tu varētu kļūt par ārsta kundzi.

Ārkārtīgi smieklīgi, Paul.

Ar sarunu starp Paulu un Sandru tas bija sācies.

- Viņa mani uzskata par vientiesi, Bastians atzinās. Bet viņa to atklāja acīmredzot tikai ceļā uz šejieni.

- Hm. Jā, par vientiesīgu tevi varētu noturēt. Bet drīzāk no pirmā, nevis otrā skatiena. Irisa ar platu smaidu sejā uzlūkoja

viņu pāri katlam. Līdz iegaumēju tavu vārdu, es tevi visu laiku saucu par paraugskolēnu.

Bastians juta, kā sejā iesitas karstums. Tiešs trāpījums. Es sapratu.

- Netaisi no tā traģēdiju. Tagad tu man šķieti diezgan intere­sants. Irisa vēlreiz vērtējoši aplūkoja katlu, izskatījās apmierināta, piepildīja to līdz pusei ar ūdeni un devās atpakaļ uz nometni.

Uguns dega, bet Alma nepievērsa šaudīgajai liesmai nekādu uzmanību. Galvu noliekusi, viņa tupēja starp pārtikas krājumu mai­siem. Bastians redzēja, ka viņas mugura dreb. Vai viņa smejas? Vai raud? Lai kas tas bija, viņa to darīja klusi.

- Katls ir tīrs, un mums ir ūdens, pavēstīja Irisa. Gatavosim to, kas prasa mazāk laika. Esmu izbadējusies.

Alma pacēla galvu. Viņas acis bija tukšas un skatījās garām Irisai uz kokiem. 13 visa ir patiesība. Doro to paredzēja.

- Ko? Par ko tu runā?

Alma norādīja uz diviem linaudekla maisiem, kuri pusatvērti gulēja zālē. Bastians pacēla vienu no tiem un iekliedzies atkal nometa zemē, jo tā saturs dzīvoja, grozījās, līda ārā…

- Tārpi. Katls izkrita no Irisas rokām, ar dobju džinkstoņu atsi­tās pret zemi un apgāzās. Ūdens iesūcās zālē. Tas ir… pretīgi. Viņa noslaucīja plaukstas gar svārkiem, it kā būtu kontaktējusies ar šiem radījumiem.

- Jā, bet tas nav slikti, ja cietuši ir tikai šie abi maisi. Bastianam vajadzēja pārvarēt sevi, pirms ķerties pie lielā maisa ar pupām. Pie­tika ar ašu skatienu, un viņš jau zināja, ka šodien viņi neēdīs pupu sautējumu. Iedomājoties par vakardienas vakariņām, viņš sāka rīs­tīties. Cik ilgi viņu krājumi jau bija bojāti? Vai varētu būt iespējams, ka vakar viņi bija apēduši sautējumu ar vārītiem tārpiem?

- Tādi ir visi maisi. Visi, izmocīja Alma. Mums vairs nav, ko ēst.

Galvā sajuzdams bezgalīgu tukšumu, Bastians blenza uz resna­jiem baltajiem tārpiem, kuri locījās zālē, līdz viņš izdzirdēja mež­malā atskanam balsis.

Klajumā iznāca otrā grupa, ko vadīja Ralfs. Viņa seja bija spilgti sarkana, un viņš elsa. Viņam sekoja Karīna, Šteinhens, Arno un Doro. Bastians apmeta līkumu Ralfam, kura sviedru smaka bija gandrīz nepanesama, un skrēja pretī Šteinhenam.

- Vai jūs kaut ko atradāt?

- Nē. Šteinhena kustības bija palēninātas, seju klāja viegli skrāpējumi. Bastianam pietika uzmest skatienu viņa rokām, lai saprastu, kāpēc. Ada bija piesārtusi, un dažās vietās sāka veidoties pūslīši.

- Kas noticis? Vai tu apdedzinājies?

- Nē. Man nav ne jausmas. Vispirms niezēja, tad dedzināja un tagad… Šteinhens neziņā lūkojās uz piesarkušajām vietām,

- … tagad parādās šīs čulgas. Bet sevišķi mani uztrauc tas, ka kļūst grūti elpot.

Viņš tiešām elsa; Bastians sākumā to bija izskaidrojis ar skrieša­nas radīto pārpūli, bet tagad saklausīja vieglu gārgšanu Šteinhena elpā. Norūpējies viņš aizveda cietušo pie lielajiem laukakmeņiem un nosēdināja uz segas.

- Vai gribi dzert? Varbūt kaut ko ieēst? Bastians gandrīz pie­bilda, taču pēdējā brīdī atcerējās, ka nav nekā, ko varētu piedāvāt.

- Ūdeni. Atbilde izskanēja lēnām un ķērkstoši. Pieskāries Štein­hena pierei, Bastians pārliecinājās, ka viņa aizdomas apstiprinās: draugam bija drudzis.

- Es par to parūpēšos. Paliec sēžam un centies atslābināties. Viņš aizskrēja līdz strautam, lai piepildītu ūdens maisu ar svaigu ūdeni. Kas kaiš Šteinhenam? Neskaidrās izcelsmes izsitumi uz ādas izskatījās kā otrās pakāpes apdegumi. Drudzis. Elpas trūkums. Var­būt nātrene? Bet no kurienes? Un vai tādā gadījumā simptomi būtu tik izteikti? Varbūt tās ir anafilaktiskā šoka pazīmes? Ak, lūdzu, nē!

Es gribētu, lai es to zinātu. Es gribētu, lai būtu ārsts, nevis tikai vēl neko īsti nezinošs students. Es gribētu, lai tas viss beigtos.

Pa ceļam uz strautu Bastians sastapa Doro, kura ar mazu nazīti iegrieza koku stumbros zīmes. Burtu “B” ar stūrainiem izvirzīju­miem, burtu “H” ar slīpu šķērssvītru.

- Berkana un hagalaz, viņa paskaidroja. Aizsargājošas rūnas. Tās nelaiž tuvumā ļaunos spēkus un palīdz saskarsmē ar pārdabis­kām būtnēm. Viņa pieklusināja balsi. Es zinu, ka tu mani uzskati par jukušu. Bet palūkojies uz Šteinhenu.

- Nu un? Viņam ir izsitumi un neliels drudzis. Vai tam ir kāda atbilstoša rūna?

Doro sejā neparādījās pat smaida ēna. Tu esi aizmirsis Tristrama vārdus: “Viņu āda tiks atdalīta no miesas.” Es daru, ko varu, lai nelaistu tuvumā ļaunumu, vai tu to nesaproti?

Bastians viņu mēmi uzlūkoja, pat nepapurināja galvu un tur­pināja ceļu uz strautu. Čalojošais ūdens bija auksts un patīkami atsvaidzināja, kad viņš tajā iemērca galvu. Tikai mieru. Jāveic inven­tarizācija.

Divas meklēšanas grupas bija atgriezušās, bet neviens nebija redzējis ne Sandru, ne kādu no abiem puišiem. Vairs nebija, ko ēst, ja vien viņi nebija ar mieru dalīties visā ar simtiem tārpu. Šteinhens bija slims, un viņam nepieciešams īsts ārsts.

- Mums jādodas projām no šejienes, pievērsies mežam, no­murmināja Bastians. Uz mirkli viņš aizvēra acis. Aiziet no šejie­nes nenozīmē atstāt nelaimē pazudušos. Gluži pretēji. Tas nozīmē izsaukt palīdzību.

Atkal atvēris acis, viņš uztvēra kādu kustību pa labi no sevis. Ātru atraušanos, it kā kāds būtu steidzīgi aizslēpies aiz klints. Kaut kas ar spilgti sarkaniem matiem vai spalvu.

- Hallo? Bastians samiedza acis.

Nekas nepakustējās.

Varbūt tā bija stirna. Ļoti sarkana stirna. Vai ari viņš bija pārska­tījies. Klintis atradās vairāk nekā simts metru attālumā, un viņam galu galā nebija briļļu. Hallo? Bastians iesaucās vēlreiz.

Atkal nekādas reakcijas.

Arī labi, nevajadzēs te ilgāk uzturēties, viņam taču jāparūpējas par Šteinhenu.

Pļavā viņš pagāja garām Karīnai, vienīgajai sarkanmatei visā grupā. Taču tas nebija tāds sarkanums. Krietni tumšāks.

Ūdens un samitrināta lupata uz pieres Šteinhenam nāca par labu, viņam kļuva vieglāk elpot vienīgi izsitumi uz rokām kļuva ar katru minūti izteiktāki.

- Varbūt tie ir no saules, skaļi spriedelēja Irisa. Viņš izskatās tā, it kā būtu apdedzis.

Kopīgiem spēkiem viņi iestiepa pusnesamaņā esošo Šteinhenu ēnā un atsēdās viņam līdzās. Jau pēc brīža viņa krākšana skanēja pa visu mežu. Bastians to uzskatīja par labu zīmi. Vēl kādu skaņu, klusu un gari stieptu, viņš sākumā nespēja identificēt, bet tad aptvēra, ka tā nāk no Irisas vēdera. Viņa atvainojoties pacēla plecus.

- Visi mani pārtikas krājumi ir pagalam. Bet nav tik ļauni. Vēlāk es paķeršu dažus tārpus, uzmeistarošu makšķeri un iešu uz dīķi pazvejot.

- Par to nevar būt ne runas. Ups! Tagad viņš izklausījās pēc sava tēva. Piedod! Bet tas ir pārāk bīstami. Kas būs, ja arī tu pazudīsi? Turklāt mums jāpielūko, ka tiekam projām no šejienes. Vēl šodien.

Irisa pamāja ar galvu, savilkusi pieri domīgās rievās. Ja padomā, cik daudz es gaidīju no šīm dienām, cik ļoti priecājos. Bet nekā. Tā dažreiz gadās.

Nedaudz vēlāk no meklējumiem atgriezās arī trešā grupa. Jau pēc pirmā acu uzmetiena Bastianam bija skaidrs, ka kopā ar viņiem nav ne Sandras, ne Kārpas, ne Larsa. Līzbetas acis bija piesarkušas kā pēc ilgas raudāšanas, arī visi pārējie izskatījās pārguruši.

- Šo te mēs atradām, uzdurtu uz kāda zara. Pauls turēja rokās rūsas brūnu auduma gabalu. Krāsas ziņā tas atgādināja Sandras svārkus. Gluži drošs Bastians tomēr nebija.

- Tas ir mūsu vienīgais ieguvums, turklāt mēs apgriezām otrādi katru akmeni, nostenējās Pauls. Viņš bija nogūlies zemē netālu no ugunskura vietas. Pirmo reizi, kopš Bastians viņu pazina, Pauls izskatījās noguris. Nekā. Mums nācās griezties atpakaļ, kad Līzbeta gandrīz sabruka. Mana kļūda, es nedrīkstēju ļaut viņai nākt mums līdzi. Pauls pieķēra sev pie vēdera. Vai jūs esat pagatavojuši kaut ko ēdamu? Mēs pa ceļam atradām tikai dažas pusgatavas mellenes.

- Ar to arī būs jāiztiek, ierunājās Irisa. Ja vien neesi tārpu cienītājs.

Pauls pielēca kājās. Ko?

- Visi mūsu pārtikas krājumi ir tārpaini. Visi maisi.

- Bet… tas nevar būt. Es taču pats tos pirku un pārbaudīju. Produktu kvalitāte bija nevainojama! Pauls rāva vaļā maisu pēc maisa un ar manāmu riebumu sejā pārliecinājās par acīm redzamo. Tad viņš lēnām nosēdās zemē un, manāmi pārguris, purināja galvu. Doro būs sajūsmā. Tārpi! Tāpat kā leģendā. Mēs tiešām pamazām sajuksim prātā. Pauls ar nervozu žestu izvilka pirkstus caur matiem un uzlūkoja Bastianu, it kā tas viņam varētu palidzēt. Bastians neziņā paraustīja plecus.

- Ari es nezinu, ko iesākt, viņš teica. Tas izskanēja nervozāk, nekā viņš bija gribējis. Skaidrs ir tikai tas, ka mums jālaižas pro­jām no šejienes un pēc iespējas ātrāk jāizsauc palīdzība. Vieni paši mēs te vairs neko nepanāksim. Kārpa ir projām jau trešo dienu. Es nemaz negribu iztēloties… Bastians iekoda sev lūpā. Viņš tiešām negribēja to iztēloties un runāt par to ne tik.

-Jā. Paula balss bija vārga. Bez pārtikas mēs tik un tā neva­ram te palikt. Turklāt LIzbeta pamazām kļūst histēriska. Viņa paniski baidās par Sandru, un visam par kroni viņai vēl vajadzēja atrast vienu no tiem muļķīgajiem dzejoļiem.

- Kādu dzejoli? izdvesa Irisa.

- Nu, tās sarīmētās plānprātības. Bet skan nenormāli draudīgi. Līzbeta to izlasīja un tūlīt sāka kaukt. Pauls izvilka mizas gabalu no sava jostas maisa un pasniedza to Irisai.

Bastians redzēja, kā meitenes acis zibens ātrumā pārslīd rindi­ņām. Kad Irisa bija izlasījusi, viņa pamāja ar galvu un pasniedza mizas gabalu viņam. Meitenes seja bija saspringta, bet ne tik pār­biedēta kā iepriekšējā reizē.

Bastians paņēma koka gabalu. Atkal šie senlaicīgie sarkanbrūnie burti. Šķita, ka tie rakstīti ar asinīm.

Es gaidu, es neguļu, es nelaižu jūs vaļā.

Jau sen jūs esat manā varā.

Es dzīvību jums visiem atņemšu

Un savu atriebības kāri remdēšu.

Galvā kaut kas sāka griezties. Vārds, par kuru visas šīs dienas Bastians bija sev aizliedzis domāt, kā melns putns riņķoja viņa apziņā: nāve. Kāds gribēja atņemt dzīvību vai viņam tas jau bija izdevies? Sandrai, Kārpām, Larsam? Bastianam vajadzēja pie kaut kā pieturēties, vienalga, pie kā, taču te nekā nebija, tāpēc viņš steidzīgi apsēdās. Un cerēja, ka neviens nav pamanījis, cik vājš viņš pēkšņi sajutās. Tukšs kuņģis, lūk, kas tas bija. Saules svelme. Atņemt dzī­vību. Bet tam taču nebija nekādas jēgas!

- Kāds šos izteicienus ir sarakstījis. Viņš apmainījās skatieniem ar Irisu. Meitene pamāja ar galvu un samocīti pasmaidīja. Kāds, kurš grib mūs novākt.

- Parūpējieties, lai to neizlasa Doro, nomurmināja Irisa.

Taču drīz vien vēstījums jau gāja no rokas rokā, un, lai kurš bija

tas, kurš vēlējās viņus iebiedēt, viņam tas bija izdevies. Dzesējot Šteinhena pieri, Bastians vēroja, kā Georgs sačukstas ar Nātanu un Almu. Georgs bija no Paula grupas, tāpēc ļoti iespējams, ka viņš zināja par šo pareģojumu un tagad izplatīja to tālāk.

Pēc nepilnas pusstundas visiem jau bija skaidrs, par ko ir runa. Izsalkums, svelme, kas šodien bija īpaši spiedīga, smaka un anonī­mais kāds, kurš viņus, šķiet, vēroja, radīja spriedzes pilnu atmo­sfēru.

- Nāc taču, nāc! Ralfs auroja, pievērsies mežam, un ar savu koka zobenu durstīja tukšumā. Es cīnīšos ar tevi! Neslēpies, gļē­vuli!

- Apklusti! viņam uzbrēca Irisa, taču Ralfs nebija nomieri­nāms. Viņš plosījās, izkliedza apvainojumus, kas droši vien bija dzirdami kilometriem tālu, un, vicinot zobenu, gandrīz trāpīja pa galvu Irisai.

Viņa kliedzieni mitējās tikai tad, kad Pauls, zaudējis pacietību, izrāva zobenu Ralfam no rokas un cieši saņēma viņa seju starp plaukstām. Saņemies, nošņāca Pauls, vai arī es tev sabāzīšu mutē sūnu.

Pār Ralfa sārtajiem, apaļajiem vaigiem ritēja asaras, un kādu mirkli šķita, ka Pauls pārdzīvo par savu skarbumu, bet tad viņa

skatiens kļuva ledains. Palaidis vaļā Ralfu, viņš sāka pārvietoties izveicīgi kā medībās izgājis plēsoņa.

Ralfs saļima, un Irisa centās viņu nomierināt. Citi bija aizņemti paši ar sevi neviens, izņemot Bastianu, nepievērsa uzmanību Pau­lam, kurš devās uz mežmalu, kur, kaulu starp ķepām iespiedis, drošā attālumā no visiem, kuri varētu atņemt viņa guvumu, gulēja Roderiks.

Man par to vajadzēja pastāstīt Paulam.

Bastians skrēja viņam pakaļ, redzēja, kā Pauls draudīgi tuvojas sunim, kurš no savas puses neizrādīja nekādu vēlēšanos šķirties no kaula. Paula rokas uz īsu brīdi savilkās dūrēs, un tad viņš ienira meža ēnā. Sagrābis kaulu zobos, uzmanīgs un gatavs jebkurā brīdī aizbēgt, Roderiks pielēca kājās. Pauls tagad mēģināja pielabināt suni ar glaimīgiem vārdiem, un tas nedroši paluncināja asti. Pauls pielie­cās, saglabājot rotaļīgo toni un klusi svilpojot, Bastians gandrīz nepamanīja, ka tajā pašā laikā viņš paceļ smagu zaru, bet Paula seja bija niknuma izķēmota. Viņš taču nesitīs… kāpēc gan, suns taču neko no tā nesaprot…

Zars pacēlās gaisā.

- Nē! iekliedzās Bastians. Pauls pagrieza galvu viņa virzienā.

- Tu esi jucis? Ar strauju kustību Bastians aizdzina Roderiku pro­jām no bīstamās zonas.

Pauls nolaida zaru, bet viņa sejā vēl joprojām saglabājās slepkav­nieciska izteiksme. Vai tad tu neredzēji, ko viņš grauž?

- Redzēju.

- Tas ir tik pretīgi. Ja nu šis kauls tas, ko viņš…

- Tas nav Larsa vai Kārpas. Vai Sandras. Noteikti nav, jo tādā gadījumā tas izskatītos svaigāks. Gaišāks. Roderiks to kaut kur atrada. Pirmīt, kad mēs meklējām.

- Kur? Kur tieši?

- Nav ne jausmas, mēs sākām pie kapiem un tad apgājām bie­zokni. Roderiks skrēja pa savu maršrutu. Bastians domīgi paskatī­jās uz suni, kurš gluži nepārprotami par kaulu uztraucās vairāk nekā par savu dzīvību. Vai tu tiešām gribēji viņu nosist?

Pauls izlaida zaru no rokām. Reflekss. Tas man tik šausmīgi riebās. Paldies, ka mani atturēji.

Atkal šis skatiens.

- Ir jau labi. Man būtu bijis žēl Almas un Arno. Un Roderika, kurš nezina, ko viņš grauž. Bastians domīgi lūkojās uz zemē gulošo zaru. Kā tu zini, kas tas par kaulu?

- Lai saprastu, ka tas ir cilvēka kauls, nav jāstudē medicīna, atbildēja Pauls. Bet es nemācēšu tev pateikt, tieši kurš tas ir. Ļoti garš visādā ziņā.

- Augšstilba kauls.

- Ari es tā domāju.

Viņi abi skatījās uz klajumu, kur visi bija aizņemti ar savu mantu kravāšanu.

- Alma taču neko nepamanīja, vai ne? jautāja Pauls.

- Nē, citādi viņa jau sen būtu atskrējusi un nositusi tevi ar sme­ļamo kausu.

Viņi iesmējās. Ļoti īsi, bet tomēr.

Ak tad reflekss, nodomāja Bastians, atgriežoties pļavā. Būs jāpa­sauc Alma malā un jāiesaka viņai rūpigāk pieskatīt Roderiku.

aču drīz pēc tam Pauls pats visu nokārtoja. Bastians vēroja, kā Alma uzliek Roderikam no ādas siksnām un linaudekla strēmelēm improvizētu pavadu. Šausmas, mans suns kļūst mežonīgs, viņa pukojās. Vai zini, ko teica Pauls? Es vairs nedrīkstot ļaut viņam brīvi skraidīt apkārt. Taču nekas, mēs šā vai tā laižamies projām no šejienes. Viņa apsēdās zem koka pa lielu gabalu no tārpu apsēstajiem pārtikas maisiem un ar īsām, drudžainām kustībām glāstīja Roderiku.

- Te taču visi jau ir pie gala, sacīja Irisa. Tas attiecas arī uz mani. Mums vienkārši jāsakravājas un jālaižas projām, gaišs būs vēl pietiekami ilgi. Ja nenomaldīsimies, līdz tumsai varam būt jau pie šosejas.

Bastians viņas sejā varēja saskatīt tādu pašu nemieru, kādu cen­tās apspiest pats sevī. Ilgāk par to vairs nedomājot, viņš cieši apskāva meiteni. Sajuta, kā viņa izelpo. Kā atbalsta galvu pret viņa plecu.

- Tev taisnība, mums jāpasteidzas, Bastians runāja, un viņa lupas gandrīz skāra meitenes matus. Bet ko iesāksim ar Šteinlienu? Šādā stāvoklī viņam nebūs pa spēkam tik garš ceļš, bet aiz­nest viņu mēs nespēsim. Mums tikai ar pēdējiem spēkiem izdevās viņu iestiept ēnā.

Kā apstiprinot viņa vārdus, Šteinhens sāka elsot, miegā ieklepo­jas un pagrieza uz sāniem savu vareno ķermeni.

- Tev taisnība, nopūtās Irisa. Mēs nevaram aiziet bez viņa. liet ar viņu kopā diemžēl ari ne. Viņa atraisījās no apskāviena, pielēca kājās un devās pie Paula. Bastians redzēja viņu žestikulējam un Paulu mājam ar galvu.

- Vajadzētu apspriesties, paziņoja Irisa, kad atkal bija nometu­sies ceļos līdzās Šteinhenam un tina viņam ap galvu slapju lupatu.

Man šķiet, Paulam pamazām kļūst par grūtu uzņemties atbildību par visu, kas te notiek.

Viņi sapulcējās pie apaļajiem akmeņiem pļavas vidū. Daži sēdēja, citi atgūlās. LIzbeta izskatījās tik nogurusi, it kā tikai ar pūlēm spētu noturēt vaļā acis. Puns uz viņas pieres bija nedaudz sarāvies, toties kļuvis tumšāks. Georgs bija nosēdies meitenei līdzās un glāstīja viņas matus. Viņš nenolaida no LIzbetas skatienu pat tad, kad līdzās apsēdās Pauls un sāka runāt.

- Šis larps ir beidzies, viņš teica. Mums jāsakravā mantas un jādodas projām, kamēr nav noticis vēl kaut kas.

Vairums klātesošo pamāja ar galvu, īpaši enerģiski to darīja Alma.

- Nobalsosim, aicināja Pauls. Lai būtu ievērotas formalitātes. Kurš ir par to, ka mēs no šejienes pazūdam? Visas rokas uzšāvās gaisā.

- Tā jau es domāju. Labi. Tikai vēl tāda problēma, ka Šteinhens ir saslimis. Mēs nevaram viņu te atstāt, tas visiem ir skaidrs. Tāpēc esmu izlēmis, ka palieku vai nu līdz brīdim, kad viņš atkal spēs staigāt, vai līdz ieradīsies palīdzība.

Šoreiz neviens nemāja ar galvu. Gluži pretēji, viņi apmainījās ar satrauktiem skatieniem.

- Tu taču nedomā mūs sūtīt mežā vienus pašus? jautāja Ralfs.

- Jūs vedīs Karīna. Viņa pazīst apkārtni gandrīz tikpat labi, cik es, tāpēc noteikti atradīs pareizo ceļu. Man jebkurā gadījumā jāpa­rūpējas par grupas vājākajiem dalībniekiem. Šajā gadījumā tas ir Šteinhens. Pauls ar acīmredzamu piepūli centās pasmaidīt. Tik­līdz jūs nonāksiet mobilo sakaru uztveršanas zonā, informējiet, lūdzu, policiju un parūpējieties, lai viņi atved ārstu. Neuztraucie­ties, jums nebūs nekādu sarežģījumu. Es pateikšu, ka tā bija mana ideja. Kā tas arī ir.

Georgs sāka runāt, nepaceļot galvu. Arī mēs paliekam. Citādi nevar. Līzbeta šodien nav spējīga veikt šo ceļu.

- Tādā gadījumā jums var nākties gaidīt ilgāk nekā tikai līdz rītam. Man nav ne jausmas, cik drīz atkopsies Šteinhens. Un cik ātri Karīna spēs noorganizēt palīdzību. Mēs nezinām, kas te notiek, tātad jūs uzņematies zināmu risku.

- Es saprotu. Līdz ar to Georga problēma, šķiet, bija atrisināta, un, lai gan Līzbeta izskatījās nelaimīga, viņa neteica ne vārda.

Pauls vērīgi ielūkojās acīs Bastianam. Varbūt arī tu paliksi? Man šķiet, no mums visiem tu visvairāk zini par slimībām. Viņš vainīgi pasmaidīja. Šteinhena dēļ. Citādi es tevi nelūgtu. Varu saprast, ka tev tas ir līdz kaklam.

-Jā, protams. Vienīgā nelaime, ka es vispār neko nespēšu izda­rīt, ja viņa stāvoklis pasliktināsies. Bastians ieklausījās sevī, meklēja vilšanos par to, ka silts ēdiens un mīksta gulta atkal aizvirzās nezi­nāmā tālumā. Bet neatrada neko, izņemot vieglas skumjas attiecībā uz Irisu. Viņa aizies, bet viņš paliks. Bastians vairījās paskatīties uz meiteni, lai viņa to nevarētu izlasīt viņa acīs. Man viņa patīk. Ļoti. Tiešām ļoti.

- Ja Bastians paliek, palieku arī es, šajā mirklī viņš kreisajā pusē i/.dzirdēja Irisas balsi. Tagad viņš to uzlūkoja un nespēja apspiest smaidu. Irisa viņam atsmaidīja. Saule iepinās meitenes nevienmērīgi nogrieztajos matos, un Bastians centās saglabāt šo skatu atmiņā, iespiest to dziļi dvēselē.

- Tātad iesim mēs, vai ne, Arno? Almas balsī ieskanējās raudu­līga nots. Kādam ir jāinformē policija, lai jūs saņemtu palīdzību, vai ne? Viņa lūdzoši uzlūkoja Paulu. Mēs to labprāt izdarīsim, ja vien Karīna mums parādīs ceļu. Tas taču visiem nāks tikai par labu, vai ne?

-Jūs varējāt sev aiztaupīt šo diskusiju, ierunājās Doro.

Neviens no šīs vietas neaizies. Vai jūs to vēl joprojām neesat sa­pratuši?

- Nerunā muļķības! iesaucās Alma. Beidz mūs pastāvīgi bie­dēt! Mēs iesim, vai ne, Arno? Mēs iesim. Kurš vēl? Ralf, tu taču nāksi mums līdzi, vai ne?

Ralfs vilcinoties papurināja galvu un, nemitīgi šķielējot uz Doro, pavēstīja, ka atpakaļceļā labprātāk dotos Paula vadībā.

Vēl viens, kurš viņai tic, nodomāja Bastians.

Nātans vilcinājās visilgāk un beidzot nomurmināja, ka negribot atstāt Šteinhenu nelaimē.

Beigās izrādījās, ka tikai trīs cilvēki ir gatavi doties atpakaļceļā. Alma, mazrunīgais Arno un Karīna.

- Es ceru, ka nonāksim uztveršanas zonā, pirms vēl sasniegsim šoseju, Karīna sacīja. Visādā ziņā mums jādodas ceļā pēc iespējas ātrāk, lai nepārsteigtu tumsa. Vai nepiedzīvotu vēl vienu negaisu.

- Paldies, Karīn, klusi noteica Pauls. Tu taču atradīsi ceļu, vai ne?

Viņa pamāja ar galvu un pārmeta pār pleciem sarkanās matu cirtas. Galu galā tu pats man to vairākas reizes esi parādījis.

Kad nelielā grupa bija devusies ceļā Roderiks tika vests pavadā, bet vēl joprojām turēja zobos kaulu -, nometnē kļuva mierīgāk.

Ja Bastianu tik ļoti nemocītu izsalkums, viņš labprāt būtu nogū­lies līdzās Šteinhenam un nedaudz nosnaudies. Tomēr viņš tikai bez­mērķīgi klaiņoja gar mežmalu, cerot atrast kādu ogu.

- Āboliņš, ierosināja Irisa. Paskat, tur tālāk tas saaudzis kau­dzēm.

- Paldies. Varbūt nākamajā dzīvē, kad būšu atdzimis par govi.

- Nē, pavisam nopietni. To var ēst. Ziedus, lapas, visu. Garša nav nemaz tik riebīga. Irisa kutināja Bastiana lūpas ar trīsdaļīgu āboliņa lapu, līdz viņš pavēra muti un ļāva sevi pabarot. Nebija ne vainas. Salāti negaršoja daudz labāk.

Domās iegrimusi, viņus vēroja Doro, kas līdzenā klajuma vietā ar zaru bija ievilkusi zemē trīs koncentriskus apļus un tagad meta tajos mazus akmentiņus.

- Ko viņa tur dara?

- Viņa izjautā rūnu orākulu. Reāli pieprasīts pakalpojums gada­tirgos.

- Un vai pareģojumi piepildās?

Irisa pašūpoja galvu. Reizēm. Man gan viņa pareģoja, ka es apceļošot tālas zemes un tur pie kāda mītiska meistara gūšot apskaidrību. Bet tas ir pilnīgi neiespējami.

Kas zina, nodomāja Bastians, taču tad viņš uzlūkoja meiteni no sāniem, pamanīja šķību smaidu viņas sejā, arī dzirkstelītes acīs un

neviļus iesmējās. Ļāvies šim impulsam, viņš vairs nespēja apstāties. Ārprāts, tagad ari viņš vēl kļūs histērisks. Bastians juta, ka Irisa viņu vēro, un vislabprātāk būtu ieslēdzis meiteni savos apskāvienos, iera­cis galvu viņas izplūkātajos matos un smējies līdz asarām.

Viņa jautrība nepaslīdēja garām Doro vērīgajam skatienam. Viņa izslējās pār savu orākulu un uzlūkoja Bastianu ar savu parasto drūmo skatienu. Tas viņu pilnīgi izsita no līdzsvara. Viņš atspiedās ar elkoņiem pret ceļiem, paslēpa seju plaukstās un smējās, līdz sāka trūkt gaisa.

- Piedod, viņš cīnījās pēc elpas. Tam nav nekādas saistības ar tevi. Tikai ar maniem nerviem. Miega bads. No skaļās smie­šanās Bastianam diafragmu sarāva krampji, tūlīt sāksies žagas. Dziļa ieelpa. Tas palīdzēja. Pakāpeniski viņš atguva kontroli pār

sevi.

Doro vēl joprojām viņu vienaldzīgi vēroja. Thurisaz ūdenī, pašā armalā, viņa ieminējās un norādīja uz kādu zīmi, ko Bastians no savas vietas nevarēja saredzēt. Šajā pozīcijā tā rūna nozīmē drau­došu nelaimi, kas ir jau pavisam tuvu.

- Kā, lūdzu? Bastians piecēlās un piegāja pie Doro.

- Othala guļ zemē, nesatricināmā mierā turpināja Doro. Tas nozīmē lielu piepūli, kura, iespējams, nenovedīs pie mērķa. Perthro atrodas uguns laukā un vēsta, ka mums nevajag nevienam uzticē­ties. Ar nelaimīgu izteiksmi sejā meitene gāja ap pašas novilkta­jiem apļiem. Zīmes izkārtojas slikti, tā notiek jau vairākas dienas. Jūs varat mierīgi turpināt smieties, bet īpaši saistībā ar tevi, Bastian, es redzu ļaunu likteni un izmisumu.

Bastians aplūkoja apļus un akmeņus. Es neticu zīmēm, rūnām un horoskopiem. Ja gribi mani iebiedēt, tu neesi atradusi īsto.

Doro atkal savāca savus rūnu akmeņus. Iebiedēt, ja? Kāpēc lai es to gribētu? Es baidos vairāk nekā jūs visi kopā. Turpretī tu pārāk maz. Viņa rūpīgi salika akmeņus ādas maisiņā, aizsēja to un pēc tam līdzjūtīgi uzlūkoja Bastianu. Mēs to vēl redzēsim. Ja man ir taisnība un lāsts attiecas uz mums, tādā gadījumā Alma, Arno un Karīna neveiks ceļu atpakaļ uz civilizāciju. “Viņi piederēs man, un

es tos nekad vairs nelaidīšu vaļā,” Tristrams tā teica par visiem, kuri ienāks viņa zemē, vai atceries?

- Tā aptuveni. Tikai es to neņemu nopietni, piedod.

Doro pamāja ar galvu. To es redzu. Tu mani uzskati par māņti­cīgu, varbūt pat par jukušu. Turpretī es domāju, ka tu esi akls.

urkstēšana kuņģī bija apgrūtinoša. Irisa piespieda roku pie vēdera un uzņēma kursu uz gaišo punktu starp divām\ eglēm. Nē, tā atkal nebija sēne. Sasodīts! Viņa panira zem milzīga zirnekļa tīkla un pagriezās. Bastians nebija tālu aiz muguras, viņš bija uzstājis, ka nāks līdzi, un Irisa viņa klātbūtni uztvēra kā mīkstu segu, kas viņu saudzīgi ietina. Viņa atcerējās, kā iemirdzējās Bastiana acis, dzirdot, ka arī viņa paliks…

Nē, šādas jūtas nedrīkstēja pieļaut. Tās padara vāju un neuzmanīgu. Dažus cilvēkus var pazīt gadiem ilgi un tikai tad atklāt viņu īsto seju.

Un tomēr.

Ir tik labi kādam uzticēties.

Viņa pagāja dažus soļus uz priekšu, tur, kur strauts savā tecē­jumā pāri akmens pakāpienam veidoja nelielu ūdenskritumu. Līdzās esošā klints bija apaugusi ar tik biezu sūnas slāni, ka atgādināja spilvenu. Irisa nespēja atturēties, apsēdās uz tās un gaidīja Bastianu, kurš vēl lauzās cauri krūmiem.

Trīs dienas meža biezoknī bija piešķīrušas viņam jaunu seju. Viegli iedegušu. Bez brillēm. Viņa mati vairs ne tuvu neatgādināja nolaizīto censoņa frizūru, kas sākumā Irisai bija šķitusi tik smiek­līga. Tagad tie nokarājās gandrīz līdz acīm, un katru reizi, kad viņš ar enerģisku galvas kustību tos atmeta sāņus, Irisas ķermenī kaut kas nokņudēja. Bastiana krekla šņorējamā aizdare uz krūtīm bija atstāta daļēji vaļā, un domās Irisa pieskārās kailajai ādai, vilka pa to ar pirkstu galiem, vērodama viņa reakciju…

Sasodīts, Iris, tu stulbā govs! It kā tev nebūtu citu rūpju. Ak manu dieniņ! Viņa papurināja galvu un pievērsa skatienu strautam, domīgi vēroja zaru, kas stiepās nometnes virzienā. Bastiana soļi tuvojās.

Uzmini, kas man te ir, viņš teica. Kaut kas brūns parādījās Irisai zem deguna. Par spīti visam, arī tuvredzīgais var kaut ko atrast.

- Izskatās pēc lāču samtbekas. Viņa paošņāja sēni. Paķersim to līdzi. Šteinhens ir eksperts… Vēl kamēr Irisa to izrunāja, viņa jau zināja, ka tādējādi ir pamodinājusi Bastianā sirdsapziņas pārme­tumus, ko apliecināja tas, ka viņš nokāra galvu.

- Tas ir labi, ka mēs viņu atstājām Paula uzraudzībā, Irisa ātri nobēra. Šķiet, drudzis ir mazinājies un viņš vieglāk elpo. Aizstaigā­sim līdz ezeram. Sēnes mežā var atrasties jebkurā vietā, bet zivis simtprocentīgi dzīvo ūdenī.

Visu ceļu viņi nogāja, sadevušies rokās, un kāda dīvaina, ķiķi­noša iekšējā balss pārliecināja Irisu, ka nekas slikts nenotiks, kamēr viņa nepalaidīs vaļā Bastiana roku. Kad abi beidzot nonāca pie ezera, viņa to tomēr izdarīja, lai varētu noaut kurpes un iegremdēt kājas ūdenī. Irisa aizvēra acis. Šo te viņa iepriekšējos mēnešos bija bieži iztēlojusies. Šo miera sajūtu pilnīgi bez jebkādām bailēm. Tā netur­pināsies ilgi, visi šie jautājumi par Kārpu, Sandru un Larsu no jauna izvirzīsies priekšplānā, taču šis brīdis bija… dievišķs.

Viņa sajuta liegu pieskārienu sejai. Vai tu raudi? klusi jautāja Bastians. Viņa roka slīdēja tālāk pār viņas matiem, un Irisai uzreiz sagribējās iekaukties, pieķerties viņam un izkliegt visu savu sasprin­dzinājumu. Taču ķermenis bija ātrāks par viņu pašu. Tas saspringa un atrāvās no negaidītā pieskāriena.

- Piedod, abi to pateica vienlaikus.

Bastianu samulsināja šāda reakcija, to nevarēja neņemt vērā, tomēr viņš neko nejautāja. Irisa atkal piebīdījās tuvāk, gribēja turpināt baudīt glāstus, bet bija skaidrs, ka tagad viņš tai vairs nepieskarsies.

- Tas ir tikai… Irisa meklēja vārdus. Es tevi nepazīstu, tikpat kā neko par tevi nezinu. Pat ja sirds man saka: tu esi normāls džeks, es īsti nespēju tam noticēt. Jūtas reiz jau ir padarījušas mani par idioti.

Viņa redzēja, kā Bastiana mutes kaktiņi mazliet pacēlās tāpat kā viņa uzacis. Ko tu gribētu par mani uzzināt?

- Visu. Vairāk vai mazāk. Daļa no nesenās labsajūtas atgriezās. Irisa pakustināja ezerā iemērktās kājas, saceļot nelielus vilnīšus.

- Kas tu esi? Kādi ir tavi dzinuļi? Par ko tu domā? No kā baidies?

- Šādā secībā?

Viņa paraustīja plecus. Šādā vai citādā. Kas, piemēram, tev dzīvē ir vissvarīgākais? Kas tev par katru cenu nepieciešams?

Viņš nedaudz apdomājās. Sajūta, ka neesi pēdējais mēsls. Kādu brīdi Bastians centās pārtvert Irisas skatienu, bet tad pievēr­sās ūdenim. Ne tāpēc, ka es būtu kaut kāds supermens, bet man vienkārši kļūst slikti, ja pamanu, ka nodaru kādam pāri.

- Izklausās iespaidīgi.

- Jā, skan muļķīgi, es zinu. Viņš pacēla roku, it kā gribētu vēl­reiz pieskarties Irisai, bet, neko neizdarījis, atkal to nolaida. Tu domā, ka es to saku tikai tāpēc, lai atstātu par sevi labu iespaidu,

vai ne?

- Nē. Es tikai klusībā domāju, ka varbūt tāpēc tu studē medicīnu.

Bastians iesmējās, taču šie smiekli skanēja bēdīgi. Tam ir citi

iemesli. Varbūt arī ne. Iespējams, tas viss ir kaut kā saistīts.

Virs ezera lidinājās divas lielas, zilas spāres, tās visu laiku apli­doja un neatlaidīgi sekoja viena otrai. Bastians runāja, neizlaižot tās no acīm.

- Vai Maksimiliana Stefenberga vārds tev kaut ko izsaka?

-Nē.

- Tas ir mans tēvs. Profesors Maksimilians Stefenbergs. Slavens ķirurgs, ilggadējs Vācijas ķirurgu biedrības prezidents, desmitiem kongresu priekšsēdētājs, divpadsmit grāmatu autors, klīnikas vadīlajs. Un nepārspējams sūdabrālis. Bastians runāja ātri, dusmīgi i/.grūzdams vārdus, un visu laiku nepārtrauca vērot spāru lido­jumu.

- Savā specialitātē viņš ir izcils. Reizēm viņu uzaicina uz ASV vai Dubaiju, kad jāveic īpaši sarežģītas operācijas. Iepazīstot manu Ievu, rodas iespaids, ka viņš ir lielisks. Asprātīgs, enerģijas pārpilns, reāli inteliģents. Bet vai zini ko? Patiesībā viņš ir neciešams cilvēks. Un pat šausmīgs ārsts.

Irisa izvilka kājas no ūdens. Es tevi nesaprotu.

- Pacienti viņam ir pie vienas vietas. Līdzstrādnieki viņam ir pie vienas vietas. Un kāds pārsteigums arī ģimene viņam ir

pie vienas vietas. Viss, kas Stefenberga kungu interesē, ir nauda un slava. Viņš operē sarežģītus gadījumus, kad tie tiek īpaši labi apmaksāti vai piesaista preses uzmanību. Citādi ne. Divus konku­rentus tēvs apsūdzēja ārstniecības kļūdu pieļaušanā, lai gan labi zināja, ka viņi nav vainīgi. Ārstus gan nesodīja, bet viņu reputācija bija cietusi. Savus padotos profesors šausmīgi lamā par vismazāko kļūdu, uzskata viņus par niecībām, sarīda citu pret citu, bet vienmēr tikai tiktāl, lai pats neciestu no sekām. Bastians ievilka elpu, viņš acīmredzami vēl nebija beidzis. Reiz tēvs vakariņu laikā mums stāstīja, ka esot iecirtis pļauku galvenajam ārstam, jo tas esot runā­jis pretī. Vai tu domā, ka bija kāda sūdziba? Nekā. Viņu neapsūdzēja arī neviena no māsiņām un studentēm, kuras šis ievilka gultā.

Tagad Bastians beidzot meklēja Irisas skatienu. Viņa saņēma un cieši saspieda Bastiana roku.

- Manu māti viņš krāpj kopš pirmās pazīšanās dienas. Līdz šim viņa trīs reizes ir gribējusi no šī cilvēka šķirties, bet viņam tas bijis nebijis, tāpēc nekas nenotiek. Viņa katru dienu sadzeras tādu medi­kamentu kokteili, no kura normāls cilvēks nonāktu komā. To draņķi tēvs vienmēr piegādā, tiklīdz viņa iepīkstas.

- Izklausās drūmi, noteica Irisa. Viņa aplika Bastiana roku sev ap pleciem un nolika galvu uz viņa krūtīm. Juta puiša sirdspukstus un to, kā viņš viņu cieši piespieda sev klāt.

- Vai tēvs tev liek studēt medicīnu? Irisa jautāja.

Krūtis zem viņas vaiga pacēlās ieelpā.

- Nē. Viņš vairāk gribēja, lai es kļūstu par advokātu.

- Vai tas nozīmē, ka tu labprātīgi ej pa viņa iemītajām pēdām?

Kādu mirkli Irisa baidījās, ka Bastians viņu atgrūdīs, taču viņš

tikai mazliet satrūkās.

- To es nedaru. Patiesībā ir gluži pretēji. Bastians dažas sekun­des klusēja, tad sāka lēni runāt, rūpīgi apsverot katru vārdu. Slikta ārsta pretstats ir labs ārsts, nevis nekāds ārsts. Es gribu kļūt par visu, kas viņš nav. Gribu, lai viņš plēš matus, redzot, ka es savu izglītību izmantoju, lai sniegtu palīdzību patvēruma meklētājiem bez medicīniskās apdrošināšanas vai kaut kā tamlīdzīgi.

Atkal pauze.

- Tas izklausās tā, it kā es būtu Svētais Francisks, bet ari tās ir muļķības. Viss mans plāns ir dusmu, spītības un vēlēšanās izdarīt l.ibāk sajaukums. Es ari neprotu to pareizi izskaidrot. Vai zini, es nespēju izslēgt tēvu no savas dzīves. Man ir sajūta, ka viss, ko es daru, ir saistīts ar viņu. Tāpēc parasti man tas ir pretīgi.

Irisa neko neatbildēja, tikai pacēla galvu un piekļāvās viņa kak­lam, viņa matiem. Te bija viņa mute. Meitene vilka ar pirkstiem pa tās kontūrām, pēc tam atkārtoja to ar lūpām.

Viņš atbildēja skūpstam sākumā ar pārsteigumu, tad ar iekāri un piespieda Irisu sev klāt. Uz kādu brīdi Bastians tik ļoti aizpildīja viņas pasauli, ka tajā vairs nepalika vieta bailēm.

Kad viņi atrāvās viens no otra, Bastiana acis bija kļuvušas par vienu toni tumšākas.

- Tam te nav nekādas saistības ar viņu, čukstēja Irisa. Tikai ar tevi un mani, tikai ar mums abiem.

Bastians pamāja ar galvu un atkal ieslēdza meiteni savos apskā­vienos. Tomēr es nevaru nedomāt par to, cik šausmīgi tēvs par tevi uztrauktos. Viņš piekļāva seju Irisas matiem.

- Par mani?

- 0 jā! Ja vien tu neesi bagāta rūpnieka meita, vēlams, ar dižciltī­gām saknēm un privāto apkalpojošo personālu. Tādā gadījumā viņš piedotu pat tavu frizūru. Bastians iesmējās. Vai tu esi rūpnieka meita?

- Nē. Irisa neviļus pārvilka ar roku pār saviem matiem, aptaus­tot pinkainās vietas.

Viņa seja kļuva nopietna. Piedod! Par to frizūru es nemaz tā nedomāju. Bastians satvēra Irisu aiz pleciem un, turot izstiep­tas rokas attālumā no sevis, uzlūkoja meiteni, it kā gribētu kaut ko atrast viņas acīs. Kas tad tu esi?

Irisa klusēja.

- Es patiesi gribētu tevi iepazīt. Bet tev nepatīk stāstīt par sevi, vai ne?

- Precīzs novērojums.

Bastians pamāja ar galvu. Ko tu teiktu, ja es stāstītu par tevi? Es tev pastāstīšu, ko esmu uzzinājis un ko domāju par tevi, bet tev jāatbild ar “jā” vai “nē”.

Vai vajadzētu piekrist? Sākumā Irisa gribēja papurināt galvu, bet tad tikai svārstīgi paraustīja plecus. Lai viņš uzdod jautājumus. Sliktākajā gadījumā viņa vienmēr varēja neatbildēt. Pamēģini!

- Labi. Bastians apsēdās skrodera pozā, saņēma abās plaukstās Irisas labo roku. Sāksim ar vienkāršāko. Tevi sauc Irisa. Vai tas ir tavs īstais vārds?

-Jā-

- Tu esi aptuveni… astoņpadsmit gadu veca.

- Septiņpadsmit.

- 0? Nu labi, bet daudz netrūkst.

-Jā-

Viņš brīdi apdomājās. Tu fantastiski spēlē arfu, tātad acīmre­dzot daudzus gadus apmeklē mūzikas nodarbības.

-Jā. Bet jau ilgu laiku vairs ne, pārāk ilgu.

- Mūzika tev ir svarīga, un reizēm tu domā… tā ir vienīgais, pie kā vari pieturēties.

Kā viņš to zina? Irisa palūkojās uz dīķi. Jā.

- Tev ir… Bastians aprāvās. Irisa juta, kā viņš cenšas nepateikt nepareizi. Tu no kaut kā baidies. Vai no kāda.

Viņa nepateica “jā”. Tikai pamāja ar galvu.

- Tu bēdz no viņa?

Meitene atkal pamāja ar galvu.

- Un viņš tevi vajā. Tāpēc tu domā, ka tas dzejolis varētu būt mērķēts uz tevi.

-Jā. Šis vārds tika izteikts gandrīz bez skaņas.

- Man tev jāatzīstas, sacīja Bastians. Viņš sāka glāstīt Irisas pirkstus, plaukstas locītavu, apakšdelma iekšpusi. Vakar, kad es gri­bēju atnest no strauta ūdeni, tu jau biji man priekšā un tieši tobrīd mazgājies. Es jau tūlīt griezos atpakaļ, lai tevi netraucētu, bet…

Viņa zināja, kas tagad sekos, un skatījās zemē.

- … bet ieraudzīju rētu uz tava pleca.

Pirmītējās spāres atkal bija klāt un mainīja lidojuma virzienu, turklāt tām bija pievienojusies trešā, kas bija zaļa, nevis zila. Tā vizuļoja saulē, un Irisa iedomājās, ka spāre angliski ir dragonfly. Pūķamuša. Cik skaists vārds!

- Vai to rētu atstāja tas, kurš tevi vajā?

Bastians ciešāk saspieda Irisas roku. Vai viņa pamāja ar galvu?

- Tavs tēvs?

- Nē. Viņas balss, to sakot, izklausījās mierīga. Mans tēvs ir tālu projām. It kā Jaunzēlandē. Tas bija… draugs. Pareizāk sakot, kāds, kuru es reiz par tādu uzskatīju.

Lielākā no abām zilajām spārēm nolaidās uz stiebra, kas bija izaudzis ārā no ūdens. Tas saliecās zem kukaiņa svara, taču izturēja.

- Pirms gada es sastrīdējos ar savu māti. Pamatīgi. Viņa izlika mani aiz durvīm, un tad Simons… ienāca manā dzīvē. Viņam bija deviņpadsmit, mums bija daži kopīgi draugi tā mēs iepazinā­mies un man šķita, ka varu pie viņa ievākties. Kā pie dzīvokļa biedra. Es nepadomāju par iespējamām sekām.

Zaļā spāre pielidoja pavisam tuvu klāt un nosēdās uz papardes. Uz katra no tās četriem spārniem malā bija melns plankums.

- Sākumā, dažus pirmos mēnešus, viss bija labi. Simons bija bez­gala mīļš, un mums izveidojās brīvas attiecības, nekas vairāk. Taču pakāpeniski viņa uzvedībā parādījās dažas dīvainības. Simons sāka kontrolēt katru manu soli, šausmīgi uztraucās, kad es nokavējos vai neatbildēju uz mobilā telefona zvanu. Teica, ka man esot jādzīvo pēc viņa noteiktajiem principiem, jo galu galā viņš esot mani pieņēmis pie sevis. Man nebija naudas, nevarēju nekur aiziet, tāpēc centos darīt viņam pa prātam.

Ar īsajām, āķiem līdzīgajām rociņām spāre pārvilka pār savām lasetveida acīm. īsa, steidzīga kustība. Ik pa brīdim.

- Pagāja pārāk ilgs laiks, līdz es sapratu, ka Simons tiešām ir nenormāls. Kādu dienu viņš mani vairs nelaida ārā no mājas. Ieslē­dza. Apgalvoja, ka mēs uz visiem laikiem piederot viens otram, un draudēja nodedzināt māju, ja es viņu izvedīšot no pacietības. Māju kopā ar mani.

- Vai tu nesauci pēc palīdzības?

- Saucu. Tikai diemžēl nebija neviena, kurš to varētu dzirdēt. Ciems bija gandrīz pilnībā pamests. Nolaisti mazdārziņi, daudzas mājas uz sabrukšanas robežas. Turklāt Simons slimīgi reaģēja uz palīgā saucieniem. Viņš ir diezgan stiprs. Un… ar bagātu fantāziju.

Viņš stāv pie tualetes durvīm un nelaiž mani garām.

- Pasaki “lūdzu"!

-Lūdzu.

Viņš nekustas ne no vietas. Viņš to no sirds izbauda. Šoreiz ne, viņš saka, bet varbūt nākamreiz. Kad būsi sapratusi, kam tu piederi.

Bastiana balss it kā no tāluma. Kā tu to domā ar bagātu fantāziju?

- Un tagad ķeries pie uzkopšanas!

- Nav svarīgi. Viņa mājā bija neliela malkas krāsniņa, un, kad Simons skaldīja malku, viņš visu dienu staigāja apkārt ar cirvi rokā. Šad un tad viņš to pavicināja manā virzienā. Lai piešautu roku, viņš teica.

Bastiana skatiens pievērsās viņas plecam.

- Nē. Viņa papurināja galvu. Tas nebija cirvis. Tā bija asšķautņaina malkas pagale, ar ko viņš gribēja izsist man no rokas nazi. Reiz es sa­dusmojos un gribēju viņu piespiest atslēgt durvis. Tā bija stulba ideja.

Atmiņas bija tik spilgtas, it kā tas būtu noticis vakar, dzīvākas par jebkuru citu notikumu viņas dzīvē. Asas sāpes. Pamirums visā rokā. Grīda, kas lēnām tuvojās. Ķermeņa atsišanās un asinis, par kurām viņa sākumā nezināja, no kurienes tās tek. Līdz pagrieza galvu un ieraudzīja savu plecu…

- Kas notika pēc tam?

- Man sākās drudzis, taču par ārstu, protams, baidījos pat iemi­nēties. Simons rūpējās par mani kamēr es biju bezpalīdzīga, viņš bija pati piemīlība. Es viņam piespēlēju. Jau sen biju atlabusi, bet izlikos, ka esmu pavisam pie gala. Un tad… domājot par to, viņai vēl joprojām metās raibs gar acīm, … tad kādu dienu viņš nokāpa pārtikas pagrabā. Tam nebija durvju, tikai grīdas lūka. Bija jānokāpj pa stāvām trepēm. Visādā ziņā viņš bija tur lejā un trokšņoja. Es

nebiju to plānojusi, bet šajā mirkli vienkārši zināju, ka tā ir mana iespēja. Un tā es izlēcu no gultas un aizcirtu lūku. Jau pēc dažām sekundēm izdzirdēju Simona aurošanu un trepju pakāpienu rībē­šanu, kad viņš metās augšup. Es apgāzu skapi, tas uzkrita tieši uz lūkas. ŠI mēbele bija nenormāli smaga, es pat šobaltdien vēl nezinu, kā to tik ātri apgāzu.

Bastians pamāja ar galvu. Viņš bija saspiedis Irisas roku tik cieši, ka meitene sāka šaubīties, kuram te vairāk nepieciešams atbalsts viņai vai viņam.

- Visādā ziņā man bija pietiekami daudz laika, lai sakravātu savas mantas un pazustu no turienes. Mana arfa, vai zini? Es nekad nebūtu mukusi projām bez arfas. Sākumā es gribēju Simonu atstāt pagrabā sapūt kā nekā tur bija pārtikas krājumi. Bet naktis bija šausmīgi aukstas, tāpēc aiznākamajā dienā es devos uz policiju un visu izstāstīju. Pateicu, kur viņi var atrast Simonu un ka viņiem šo cilvēku vajadzētu arestēt. Bet viņi acīmredzot man nenoticēja vai ari Simons labi prata melot. Visādā ziņā pēc trim dienām viņš man bija uz pēdām. Es gribēju patverties pie kādas draudzenes. Bet, tik­līdz biju iegriezusies viņas ielā, ieraudzīju pie ieejas durvīm stāvam Simonu. Viņš mani gaidīja. Es vienkārši aizbēgu, aizskrēju uz dzelz­ceļa staciju un bez biļetes aizbraucu līdz nākamajai pilsētai. Pēc divām dienām arī viņš bija klāt. Man šķiet, šis cilvēks kā medību suns saož manu smaržu.

Irisa apklusa un vēlējās, lai viņš kaut ko pasaka, un tajā pašā laikā baidījās, ka tas varētu būt kaut kas muļķīgs. Taču Bastians klusēja, tikai viņa acis iedrošināja Irisu stāstīt tālāk.

- Galvenā problēma bija tā, ka man vajadzēja naudu. Tāpēc es sāku spēlēt uz ielas gājēju zonā, vienmēr tikai vienu dienu, pēc tam ielēcu nākamajā vilcienā un braucu tālāk. Vai zini, tā var tīri labi nopelnīt. Viduslaiku gadatirgi bija mana otrā balsta kāja. Muzicē­šana, izpalīdzēšana kioskos, meitene dažādiem darbiem. Cilvēku pūlī var labi paslēpties. Trīs mēnešus un četras dienas es neredzēju Simonu. Un tad kādu dienu viņš bija klāt. Stāvēja aplaudējošu cilvēku pūlī Štutgartes gājēju zonas vidū un, kad neviens uz viņu neskatījās,

ar žestiem rādīja, ka pārgriezīs man rīkli. Irisa neviļus norīstījās, jo juta, ka viņai aizžņaudzas kakls. It kā to saspiestu spēcīgas rokas.

- Es paķēru savas mantas un skrēju projām, kamēr vēl tur bija daudz ļaužu. Domāju, ka viņi apturēs Simonu, ja tas sāks dzīties man pakaļ. Aizskrēju līdz stacijai un ielēcu pirmajā vilcienā. Uz Hannoveri.

Ļoti lēnām Bastians pacēla roku un saņēma pirkstos vienu no viņas matu šķipsnām. Tas te… griezums, daudzās krāsas…

- Domāta kā maskēšanās. Šie vārdi izskanēja kā kārkšana. Ik pa divām nedēļām es mainīju matu krāsu: te blondi, te brūni, te gluži melni. Tas, protams, ir bezjēdzīgi, kamēr man jāpelna nauda un es nevaru kārtīgi paslēpties. Bet pēc katras pārkrāsošanās es jūtos nedaudz drošāka, vismaz dažas dienas. Irisa saņēma pirkstos vienu no savām matu šķipsnām sarkanbrūnu un pievilka to sev pie deguna. Es tos regulāri apcērpu. Pirms gada mati man sniedzās gandrīz līdz viduklim.

Bastians neteica ne vārda, taču viņa redzēja, ka viņš cenšas iztēloties iepriekšējo Irisu. Viņa pagrieza galvu sānis, pievēršoties ezeram. Tagad bija viņa kārta runāt. Nu saki kaut ko, paraugskolēn, pasaki kaut ko gudru. Vai saki “ak, nabaga meitēn", tādā gadījumā mēs turpmāk vairs nepārmīsim ne vārda.

- Vai tev ir ģenerālplāns?

Kas? Ko tu domā ar ģenerālplānu?

- Pašlaik tu tikai bēdz no viņa, vai ne? Tas nav ilgtspējīgs risi­nājums, tas tevi iznīcinās. Bastians aizlika vienu no garākajām matu šķipsnām viņai aiz auss. Vai tu vēlreiz dotos uz policiju? Ja es tevi pavadītu?

- Nekādā gadījumā. Nē. Es ietaupu, cik varu, un beigās nopirkšu biļeti uz Jaunzēlandi. Tad jau redzēs, vai mans tēvs kaut kam der, gadījumā ja es viņu atradīšu. Velingtonā ir ļoti laba mūzikas akadē­mija, tur es gribētu studēt.

Bija grūti iztulkot Bastiana sejas izteiksmi. Tajā bija nedaudz skumju, kaut kas domīgs un zināms daudzums skepses. Vai tu esi pārliecināta, ka tā ir laba ideja?

- Absolūti. Tur viņš mani nevarēs atrast. Es nolikšu starp mums pusi zemeslodes, tad viņš varēs meklēt, līdz nosprāgs, šis sarkan­matainais sūdabrālis.

Bastians sarāvās, it kā Irisa būtu viņam iecirtuši pļauku. Viņa skatiens aizmaldījās pa labi, pa kreisi, tad šķērsām pāri ezeram.

Viņa uzreiz saprata, kas bija noticis. Pa viņas mugurkaulu augšup kāpa aukstas tirpas. Tu viņu esi redzējis.

- Nē. Tas ir… nē. Nē, neesmu.

- Kur tas bija? Stāsti, beidz man melot! Vai viņš bija šeit? Mežā? Viņa izlasīja atbildi Bastiana acīs, atrāva roku, ko viņš turēja, un pie­lēca kājās. Pārlaida skatienu apkārtnei, nopētīja katru koku šaipus un viņpus ezeram. Ja Simons bija šeit, viņš noteikti uzturējās viņas tuvumā. Bet kā tas bija iespējams, ka Simons bija viņu izsekojis? Viņa taču bija bijusi ļoti piesardzīga.

Bastiana rokas saudzīgi uzgūlās viņas pleciem. Es neesmu tev melojis. Es tiešām neesmu viņu redzējis. Vienīgi… kaut ko ļoti sar­kanu, kas nozuda aiz koka. Bet tu jau zini, cik akls es esmu bez bril­lēm. Pirmajā mirklī nodomāju, ka tas varētu būt kāds sarkanmatis, bet varbūt tā bija stirna.

Tev tas ir jāņem vērā, jo viņš ir tuvumā. Nav svarīgi, ka neredzi viņu…

- Atgriezīsimies pie pārējiem, sacīja Irisa. Nekavējoties!

… viņš sagādās tev dāvaniņu.

Viņa vēl labi atcerējās Simona mazās sadistiskās dāvaniņas. Izķidātu peli kurpju kārbā pēc tam, kad viņa bija centusies sazvanīt draudzeni. Beigtu vardi tējas tasē, jo viņa bija uzvilkusi džemperi ar isām piedurknēm, kas viņam nepatika. Mīļas meitenes saņem jaukas dāvanas, spītīgas meitenes saņem to, ko pelnījušas.

Viņa varēja labi iztēloties, kādu dāvanu viņš izvēlētos kā atbil­stošu uz aizcirstās lūkas uzgāztajam skapim.

Daži ātri soļi, un viņi atkal bija mežā. Pieliekties, paslēpties, vērot koku aizsegā tas bija izdarāms daudz vienkāršāk nekā pie ezera, kur viņi bija sēdējuši kā uz paplātes. Bastians turējās aiz viņas kā ēna.

Kad abi sasniedza strautu, Bastians apsteidza Irisu, nostājās ceļā un ieslēdza meiteni savos apskāvienos. Tikai nekrist panikā, viņš teica. Nomierināsimies un padomāsim. Vai vispār var būt iespējams, ka Simons ir te? Ja šis nelietis tevi izsekotu, mēs viņu vilcienā būtu pamanījuši. Vai no rīta Amstetenas dzelzceļa stacijā. Bez mums tajā neviena nebija, un tur viņš noteikti būtu piesaistījis mūsu uzmanību. Tu saki, ka viņam ir sarkani mati?

- Spilgti sarkani kā krūmu ugunsgrēks. Kaut ko tādu es iepriekš nekad nebiju redzējusi.

Bastians samirkšķināja acis un palūkojās sāņus. Nebija nekādu šaubu, apraksts pilnībā atbilda redzētajam. Paklau, viņš centās mierināt, neatlaižot meiteni. Mēs turēsim acis vaļā, lai gan tu jau zini. Manējās nav daudz vērtas. Es aprunāšos ar Paulu un pajautāšu, vai viņš nav kaut ko redzējis. Taču centies saglabāt mieru. Varbūt Simons ir simtiem kilometru attālumā.

Dažas sekundes Irisa centās tam noticēt. Tas, ko teica Bastians, izklausījās saprātīgi, loģiski un labi. Bet tad uzvarēja izdzīvošanas instinkts, un Irisa sāka raisīties vaļā no viņa skavām, lai gan Basti­ana rokas solīja aizsardzību. Siltumu. Un vēl daudz ko citu.

- Nāc! Viņa pilnībā atbrīvojās no Bastiana apskāviena. Dosi­mies atpakaļ uz nometni.

Klusējot viņi soļoja līdzās. Irisa centās vienlaikus paturēt acīs visus virzienus un pie pirmās izdevības pacēla asu nūju, kas izska­tījās puslīdz izturīga.

Ja Simons uzradīsies, viņa tēmēs tam acis. Mazs, satrakojies, šaudīgs kaut kas viņas iekšienē gandrīz vai cerēja, ka viņš parādī­sies. Lai beigtos šī mokošā neziņa. Lai beidzot tas būtu aiz muguras.

Irisa redzēja, ka Bastians izvelk savu koka zobenu un kritiski to aplūko. Viņš turēja to rokā, bet neradās iespaids, ka šis paraugskolēns prot ar to apieties. Taču viņi nesastapa neko bīstamāku par jaunu meža caunu, kas uzreiz metās bēgt. Maza, žigla un grūti pamanāma. Es vēlētos, nodomāja Irisa, lai varētu būt kaut uz pusi tik ātra kā viņa.

teinhens vēl gulēja. Viņa pieri klāja plāna sviedru kārtiņa,

bet elpa bija mierīga. Viņš vairākas reizes miegā klepoja, ziņoja Pauls. Bet nekāda elpas trūkuma. Doro ievilka zemē maģiskus simbolus un ir pārliecināta, ka tieši tāpēc viņam klājas labāk. Visādā ziņā drudzis ir mazinājies, bet vai tu redzēji viņa rokas? Viņš sarunājās tikai un vienīgi ar Bastianu, un Irisai tas pilnībā bija pa prātam.

Viņa notupās līdzās Šteinhenam un uzlika roku uz viņa pieres. Vēl joprojām karsta. Viņš sakustējās, nomurmināja dažus nesapro­tamus vārdus un centās pagriezties.

Mēs neesam atnesuši neko ēdamu, Irisa vainīgi nodomāja, sajuz­dama, kā izsalkums, nikni rūcot, vandās pa viņas iekšām.

- Mēs to izdarīsim, viņa čukstēja Šteinhenam. Ilgi vairs nav jāgaida, tad ieradīsies palīdzība. Neuztraucies!

Viņa rokas tiešām izskatījās slikti it kā būtu aplietas ar karstu ūdeni. Kā tas bija iespējams? Bastianam vajadzētu tās apskatīt rūpī­gāk, taču viņš bija iegrimis sarunā ar Paulu. Abi viņi spēlēja savādu skeču. Izskatījās, ka Bastians grib saglabāt zināmu distanci no Paula, bet tas to nesaprot, uzliek roku uz viņa pleca, norāda uz kapiem un acīmredzot kaut ko stāsta.

Šteinhens sāka smagi elpot, klusi ievaidējās un atkal nomieri­nājās. Irisa uzslacīja tīru ūdeni uz auduma gabala un noslaucīja viņam pieri.

- … nevienu neredzēju. Un, paklau, ja viņam ir tik uzkrītoši mati, mēs viņu būtu pamanījuši. Pauls bija pacēlis balsi. Irisa neviļus aizturēja elpu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu.

- Pēdējās divas dienas es nemitīgi pārvietojos pa šo apkārtni un pazīstu to labāk nekā jebkurš cits.

- Labi, patīkami dzirdēt. Tomēr varētu būt, ka tu kaut ko esi pamanījis. Vai kādu. Bastians ar veiklu, šķietami nejaušu kustību atbrīvojās no Paula tvēriena.

- Nē. Bez mums te neviena nav. Es saprotu, ka tas viss pamazām sabeidz nervus, ar mani ir tāpat, bet mums jācenšas saglabāt veselo saprātu. Paula balsi bija jaušams nogurums. Pietiek jau ar to, ka Doro ir nojūgusies ar savām pasakām par lāstu. Ja mēs visi nobīsi­mies, es vairs nespēšu kontrolēt šo grupu, un Dievs vien zina, kas tad var notikt. Vēl tikai trūka stāsta par kaut kādu svešinieku, kurš te ložņā apkārt un mums uzglūn. Pauls paņēma pie rokas Bastianu, kurš nepārprotami centās izvairīties no pieskāriena, un pavilka viņu gabaliņu tālāk ārpus dzirdamības zonas.

Irisa pārlaida Šteinhenam vēl pēdējo vērtējošo skatienu, konsta­tēja, ka tiktāl viss ir kārtībā, un piecēlās kājās. Viņa bija apsolījusi Bastianam palikt pie Šteinhena, lai viņš varētu aprunāties ar Paulu, taču negribēja palaist garām nevienu detaļu. Ja kāds no abiem bija redzējis vairāk, nekā gribēja atzīt, viņai tas bija jāzina.

-… kaut gan, patlaban teica Bastians, bez brillēm es tālu neredzu, šis sarkanums bija tiešām neparasts…

- Irisa?

Sasodīts, tikai ne tagad. Tūlīt, Līzbet.

- Es tikai gribēju tev piedāvāt kaut ko ēdamu, mums ir…

- Vēlāk, labi? Irisa piegāja dažus soļus tuvāk, izlikdamās, ka kaut ko meklē zālē.

- Vai tu kaut ko pazaudēji? Vai varu tev palidzēt?

Tikai nesteni tik nervozi! Viņa ir jauka. Nē, ir jau labi.

- Es priecātos, ja būtu ar ko nodarboties. Ļoti ceru, ka vēl šodien mēs dosimies projām no šejienes, negribu vēl kādu nakti pavadīt zem klajas debess. Līzbetas acis kļuva miklas. Un es tik šausmīgi bai­dos par Sandru. Nespēju iedomāties, kur viņa palikusi. Kā tu domā?

- Nav ne jausmas. Sasodīts, tā viņa neko nesapratīs no Bastiana un Paula sarunas.

Vēl dažus soļus tuvāk viņiem. Ari LIzbeta, šķiet, beidzot bija kaut ko sapratusi.

- Par ko viņi abi runā?

-Ja tu visu laiku nepļurkstētu, varbūt es to varētu dzirdēt, pukojās Irisa.

- Mani tas ļoti interesētu, vairāk pati pie sevis nomurmināja LIzbeta. Es sev jautāju…

- Cssst!

- … neviens cits neko nav manījis, teica Pauls. Man arī šķiet, ka tas būs bijis kāds zvērs.

Irisa redzēja Bastiana seju tikai no attāluma, taču arī pa gabalu bija redzams, ka viņš ir nomierinājies. Vēl vairāk, nekā viņš bija izrādījis viņas klātbūtnē.

- Mums jāaprunājas ar pārējiem, Bastians ierosināja. Ja te bez mums ir vēl kāds, tas met jaunu gaismu uz Sandras, Kārpas un Larsa pazušanu. Noskaidrosim, vai kāds ir redzējis vīrieti ar sarka­niem matiem.

Līzbeta nodrebēja. Sarkani mati?

Irisa pagriezās pret viņu. Jā, tieši tā. Vai tu esi kaut ko tādu redzējusi? Viņa sagrāba Līzbetu aiz piedurknes tik cieši, ka audums nošņirkstēja. Kur? Un kad?

Tvēriens, bez šaubām, bija pārāk brutāls, jo Līzbeta iekliedzās tik skaļi, ka visi pievērsās viņai. Nē, es neesmu. Tikai…

Daži pienāca tuvāk. Pauls, Bastians un Georgs. Arī Doro, Mona un Nātans saspicēja ausis.

- Ko nozīmē tikai? Irisa vēl joprojām Līzbetu nelaida vaļā, vienkārši nespēja to izdarīt, jo viņā viss bija kā notirpis, savilkts krampjos. Viņš bija te. Pavisam noteikti. Tagad, kad Irisa to zināja, viņa pat sajuta Simona klātbūtni. Dzirdēja viņu vējā, saoda meža sveķainajās smaržās.

- Es atradu sarkanu matu kušķi. Pie kāda koka. Kāds būs aizķē­ries aiz zara un tos sev izrāvis. Es vēl brīnījos, jo nevienam no mums tādu nav, bet tie jau ir tikai mati.

Tikai mati. Tikai. Ja tas atbilda patiesībai. Līzbetas acīs nebija saskatāms nekāds aprēķins, tur nebija ne miņas no meliem. Kāpēc gan lai viņa melotu?

Kāds sagrāba Irisu aiz rokas un vilka, līdz viņa Līzbetu palaida vaļā. Georgs, protams. Viņš pagrūda Irisu tā, ka viņa gandrīz pakrita.

- Neviens viņu neaiztiks, vai skaidrs?

-Jā, jā. Izņemot to, kurš viņai uzsita punu, Irisa atcirta, ieliekot savā skatienā tikpat daudz niknuma, cik varēja izlasīt Georga acis.

- Tā taču biju es pati. LIzbetas roka automātiski pieskārās pierei un aptaustīja pietūkumu. Tiešām. Vai tu domā, ka man to nodarīja Georgs?

- Pie vienas vietas, ko viņa domā! Georgs aizveda Līzbetu kādu gabaliņu nostāk no citiem un ļoti uzmanīgi, it kā viņa varētu pārplīst kā ziepju burbulis, nosēdināja meiteni uz segas. Mums jātiek pro­jām no šejienes. Vēl, augstākais, četras stundas, tad sāks satumst. Bet neuztraucies, manu eņģelīt. Viss būs labi. Viss.

Georgs vēl lāgā nebija izrunājis pēdējo vārdu, kad viņa to izdzir­dēja. Čabēšanu. Tusnīšanu. Refleksīvi, bez jebkādas skaidras domas, Irisa pieliecās un pacēla asšķautņainu akmeni, tik lielu kā vīrieša dūre. Tūlīt viņš būs klāt. Simons. Viņa to redzēs. Acis ar smagajiem plakstiņiem, ļengano muti, trulo, plato degunu. Pēdējo reizi viņas rīcībā bija skapis, šoreiz tas bija akmens.

Vēl viens troksnis. Kā satraukta elsošana. Tad kaut kas izskrēja no krūmāja. Mazs, ātrs, ar izkārtu mēli. Roderiks. Viņš vētraini sasveicinājās ar Ralfu, nometās zemē un apvēlās uz muguras, lai tas viņam pakasītu vēderu.

Akmens nokrita zālē. Skaidri domāt pēkšņi bija grūtāk nekā jeb­kad agrāk. Irisa skatījās uz Roderiku un visvairāk priecājās par to, ka viņam vairs nebija tā briesmīgā kaula.

Jo viņš ir to apēdis.

Kuņģis pēkšņi sadumpojās. No riebuma vai aiz bada to vairs nevarēja pateikt. Smagi elpojot, Irisa nokrita ceļos, acu priekšā dejoja mirgojoši punkti.

No malas redzeslaukā kā melns krauklis parādījās un paslīdēja garām kāda ēna. Kamēr elsošana, kas skanēja no meža, kļuva aiz­vien labāk saklausāma un Pauls kopā ar Bastianu steidzās trokšņa virzienā, Doro nolūkojās lejup uz suni, kurš laimīgi vāļājās zālē.

- Es to zināju, viņa teica.

rno atbalstīja Almu un gandrīz nešus iznesa viņu no meža. Sieviete elpoja neregulāriem grūdieniem, un pagāja ilgs laiks, līdz viņa tiktāl nomierinājās, lai spētu saprotami izrunāt vārdus.

Arno, viņa noelsa. Viņš… iekrita. Kādā bedrē, pilnībā aizaugušā, neviens no mums to neredzēja, bet tā bija tik dziļa… vismaz divus metrus. Lejā vieni vienīgi ērkšķi, asšķautņaini akmeņi un zari. Viņš tā kliedza, tik drausmīgi kliedza.

Mona viņu apskāva un nelaida vaļā. Kur? viņa jautāja aiz­smakušā balsī. Un kur ir Karīna?

- Nokāpa lejā pie viņa. Ak Dievs, mums viņam jāpalīdz, lūdzu, viņš asiņo un cieš no sāpēm!

- Es jau eju, pavēstīja Bastians. Alma, tu man parādīsi ceļu. Viņš saņēma sievieti aiz pleciem un piespieda viņu ieskatīties sev acīs. Mēs dosimies tūlīt, jā? Vai tu to varēsi? Kā tu domā: vai Arno spēs paiet, kad mēs viņu izvilksim no bedres?

- Es nezinu. Varbūt. Viņš tiešām ir savainots.

- Nekas. Tādā gadījumā mēs viņu nesīsim. Georg?

Irisa izlasīja “nē” Georga noslēgtajā sejā, jau pirms šis vārds bija nācis pār viņa lūpām.

- Es negribu atstāt Līzbetu vienu, bet nākt līdzi viņa nav spējīga.

Bastians iztaisnoja muguru, un varēja redzēt, cik liela savaldība

viņam ir nepieciešama, lai neuzkliegtu Georgam. Līzbetai nekas nekaiš, vai ne? Man šķiet, ka viņa izturēs vienu stundu bez tevis. Ja nāksies nest Arno pa šādu apvidu, tu mums būsi nepieciešams.

- Es, protams, iešu līdzi, teica Pauls. Ralf? Nātan? Ja jūs arī piedalāties, Georgs var palikt.

-Jā. Protams. Ralfs neizskatījās diez cik laimīgs. Viņa ska­tiens, meklējot palīdzību, ik pa brīdim pievērsās Doro, taču viņa to neņēma vērā, tikai grozīja pirkstos vienu no saviem rūnu akmeņiem un ar lūpām mēmi izrunāja kaut kādus vārdus.

Thurisaz ūdenī, pašā ārmalā. Draudoša nelaime, kas jau ir pavi­sam tuvu, atcerējās Irisa. Neviļus viņa ar skatienu meklēja mežmalā kaut ko aizdomīgu. Kaut ko sarkanu.

Palīgu grupa devās ceļā, un Irisa nolūkojās viņiem pakaļ. Pirmo reizi viņa pamanīja, cik nomocījušies jau bija visi. Neviena tīra vamža, nevienu bikšu bez traipiem un plīsumiem. Pirms aizie­šanas Ralfs bija viņai uzticējis savu bruņojumu un sjurko, lai tas viss neciestu pēkšņā lietusgāzē. Sjurko dīvaini oda pēc mēsliem un sviedriem. Tomēr Irisa bija apsolījusi Ralfam pieskatīt viņa mantību. Tagad viņi nedrīkstēja pamest cits citu nelaimē.

Georgs gan vēl nebija līdz tam aizdomājies. Veltīgi izrādījās arī Bastiana centieni paplašināt viņa aizsargātāja instinktu darbības areālu, lai tajā iekļautos Irisa.

- Vienkārši ik pa brīdim uzmet viņai aci, sarunāts? Paturi viņu redzeslaukā. Taču Georgs, nepateicis ne “jā”, ne “nē”, pagriezās un uzsedza segu Līzbetai uz pleciem.

- Ir jau labi. Irisa noglāstīja Bastiana seju un pārvilka ar pirk­stiem pār viņa dusmīgi saraukto pieri. Es pati varu sevi pieskatīt. Centieties palīdzēt Arno.

- Georgs ir sūdabrālis, es varētu viņu…

- Šššš. Nekas slikts nenotiks. Irisa izmocīja pārliecinošu smaidiņu, un Bastians nedaudz nomierinājās.

- Neej uz savu alu! Paliec pie citiem un, ja uzrodas Simons, kliedz tik skaļi, cik vari, ja?

- Tā es arī darīšu. Viņi to dzirdēs līdz pat Kanādai.

Beidzot arī viņš pasmaidīja. Jau pēc īsa brīža Bastians, apkrāvies ar virvi un medicīnas piederumiem, kā pēdējais pazuda mežā. Pirms tam viņš vēlreiz pagriezās un pamāja viņai ar roku. Šajā mirklī Irisa labprāt būtu metusies pakaļ Bastianam, lai tikai neizlaistu viņu no acīm. Bet viņai bija savi pienākumi. Šteinhens.