Saeculum

- Atstāt šo lietiņu tavās rokās man šķita pārāk riskanti, vai saproti? viņi dzirdēja Paulu sakām. Tad atskanēja skaļa šķindoņa, metālam atsitoties pret akmeni. Viens, divi, trīs. Krakšķis. No pus­tumsas atkal parādījās Pauls, turot vienā rokā cirvja uzgali, bet otrā tā kātu. Nu tā. Tagad mēs varam apdomāt, kā rīkosimies.

No kapenēm vēl joprojām skanēja sitienu troksnis. Viens, divi, trīs. Vēlreiz. Un vēlreiz.

- Te vairs nav ko spriedelēt, drūmi ieminējās Doro. Ja vairs nav cirvja, var izmantot zobenu vai nazi. Es gribētu, lai viss jau būtu aiz muguras, citādi tas salauzīs manu sir…

- Apklustiet taču! Karina uztraukti iesaucās. Vai jūs to nedzir­dat? Kas tas ir?

Tas skanēja klusi, bet neatlaidīgi. Troksnis, metālam atsitoties pret akmeni: trīs reizes, īsa pauze, atkal trīs reizes.

- Tā nav atbalss. Piešķiebusi galvu, viņa taustījās uz priekšu.

- Te var skaidrāk dzirdēt.

Klang, klang, klang.

- Kāds dod mums zīmi!

Viņa nozuda tumšajā stūrī kapeņu tālākajā galā, kur pirms brīža Pauls bija salauzis cirvi.

Klang, klang, klang.

- Kāds no apakšas grib tikt pie mums, čukstēja Ralfs. Mirušie.

- Klusu! Pauls metās pie ugunskura, izrāva no tā degošu zaru un, turot to rokā, nāca atpakaļ.

Uguns pielēja kapenes ar neierastu gaišumu. Tālākajā stūri nišās bija sakrautas kaulu kaudzes, starp tām pie mūra pieslieti mūžseni kapakmeņi.

Klang, klang, klang.

Pauls ieklausījās trokšņos, tad pacēla no zemes akmeni un sāka ar to dauzīt pa sienu. Divreiz ar īsu atstarpi, divreiz ar garu.

- Vai dzirdat? Pauls iespieda Karīnai rokā degošo zaru un sāka aptaustīt akmeņus, meklēdams kādu nišu. Aiz sienas kaut kas ir. Kāds.

Pie viņa piesteidzās Nātans, pēc tam arī Ralfs. Viņi dauzīja pa sienu un saņēma atbildi. Ikreiz.

- Vai redzat akmens plāksni to lielo, kas atslieta pret sienu? Trijatā viņi to vilka un stūma un, kad tā beidzot padevās, izgrūda prieka saucienu.

- Aiz tās ir caurums!

- Aiziet! Grūd stiprāk no otras puses!

Bija gandrīz tā, it kā nekas nebūtu noticis: ne zobenu cīņa, ne asi­ņojošās brūces nevienam nebija prātā. Viņi tiecās pēc viena mērķa, izņemot Georgu, kas jau atkal meklēja zemē pēc kāda jauna ieroča.

Sajūsmu nebūt neizrādīja Doro, kura ar paceltām rokām tuvojās viņiem. Piesargieties! Kas zina, ko jūs varat atbrīvot.

Ralfs zibenīgi atrāva rokas no akmens. Viņai taisnība.

- Viņai nav taisnība! Ar katru vārdu Pauls pabīdīja akmens plāksni kādu gabalu tālāk. Tas ir mūsu glābiņš!

Atvere sienā tagad bija atbrīvota. Tajā bija tumšs kā peklē.

Cieši apskāvis Irisu, Bastians pienāca tuvāk.

- Visādā ziņā te var izspraukties cauri! iesaucās Nātans. Viņš atkāpās malā, lai Karīna varētu izgaismot atveri ar vēl vāji degošo zaru.

- Sasodīts! paspruka Paulam.

Viņu priekšā atradās kāpnes. Taču tās veda uz leju, vēl dziļāk pazemē, vēl tālāk no dienasgaismas.

- Lai kāds iededz īstu lāpu! nokomandēja Pauls. Ralf! Parūpē­jies par to! Tikai atceries: mums jābūt taupīgiem. Tad es kāpšu lejā un Bastians nāks man līdzi.

- Nekā nebūs, mēs visi iesim! iesaucās Karīna. Viņa paspraucās garām Bastianam un nostājās starp viņu un Paulu.

Pakāpieni bija veci, mitri un sadrupuši. Pauls uzmanīgi lika kājas uz pakāpieniem, un viņam sekoja pārējie grupas dalībnieki, izņemot Arno, Šteinhenu, Almu un Līzbetu. Aiz Bastiana gāja Irisa. Viņš juta meitenes klātbūtni kā siltu gaisa plūsmu.

Viņi kāpa lejup pa šaurā šahtā ierīkotām vītņu kāpnēm, kas divas reizes apgriezās ap savu centrālo asi, pirms atkal noveda uz drošas pamatnes. Pauls pacēla lāpu virs galvas.

Klintis un zeme. Pazemes telpa, ko cilvēki nebija veidojuši, bet tikai izmantojuši. Ala. Kaut kur pilēja ūdens, no kaut kurienes nāca klusi vaidi. Kādā vietā pie klints sienas Bastians pamanīja kaltu metāla riņķi lāpturi. Tam līdzās zemē gulēja masīvs metāla režģis.

- Savulaik te laikam ir bijis pils cietums, čukstēja Karīna. Vai redzat ķēdes pie sienas?

Atkal atskanēja klauvējieni. Akmens pret akmeni, tagad jau daudz skaļāk un klusas vaidēšanas pavadībā.

-Hallo? Paula balss skanēja piesardzīgi. Vaidēšana mitējās.

- Vai tie esat jūs? Paldies Dievam, beidzot! Nesavaldīga šņuk­stēšana kaut kur viņiem priekšā. Dabūjiet mūs ārā, lūdzu!

Bastiana sirds salēcās. Šī balss… tā bija Sandras balss, tai bija jābūt viņai, kaut arī balss bija aizsmakusi, izmisusi un vārga.

- Vai tur kāds ir? Beidzot! Ak Dievs, es tā priecājos! Kāda cita balss.

Kārpa tas bija Kārpa! Visas pēdējās dienas Bastians ik pa brīdim bija centies iztēloties, kāda būtu sajūta, ja kāds no pazudušajiem atrastos sveiks un vesels, bija ļoti vēlējies piedzīvot šo laimes mir­kli. Tagad tas bija klāt, kaut arī aizēnots ar bailēm par paša dzīvību. Viņš nedrīkstēja sev iegalvot, ka viss jau ir pārciests. Līdz šim viņi vēl nebija atraduši izeju. Nāves spriedums vēl joprojām kā Dāmokla zobens karājās virs viņa galvas.

Tad no pazemes cietuma tumsas atskanēja arī Larsa balss. Es zināju, ka jūs nepametīsiet mūs nelaimē.

Paņemt līdzi tikai vienu lāpu izrādījās kļūdains lēmums. Visādā ziņā ar to nepietika, lai apgaismotu visu cietumu. Viņiem nācās sekot balsīm. Sandras atrašanās vietu bija visvieglāk noteikt; viņas balss nāca no tā virziena, kur bija režģis. Pienākot tuvāk, atklājās, ka tas nosedz bedri. Šaudīgās liesmas atblāzma krita uz čokurā savilku­šos stāvu, kas atradās vairāk nekā divus metrus zem viņiem.

Sandra. Netīra un trīcoša, ar salipušiem matiem. Vairākās vietās ieplēsta kleita, ar zemi aprepējušas rokas, it kā viņa ar tām būtu centusies izrakties no cietuma. Jūs izdzirdējāt manu klauvēšanu, vai ne? Paldies Dievam!

Irisa turēja lāpu augsti paceltu, kamēr Pauls un Bastians divatā centās nocelt režģi. Tas bija tik smags, ka viņi to spēja pabīdīt ik reizi tikai par dažiem centimetriem; tikai tad, kad palīgā nāca Nātans un Georgs, darbs sāka virzīties uz priekšu ātrāk.

Kopīgiem spēkiem viņi izcēla no bedres Sandru, kas tūlīt metās Paula apskāvienos un piespieda galvu pie viņa krūtīm.

- Es tā baidījos, ka jūs mūs neatradīsiet. Vai ka es zaudēšu prātu.

Pauls saudzīgi glāstīja viņas matus. Tas ir beidzies. Viss būs labi.

- Kāds bija te lejā, čukstēja Sandra. Vairākas reizes. Viņš teica, ka paturēs mūs te, līdz dabūs rokā īsto.

Paula glāstošā roka sastinga. Kas tas bija?

- Es taču nezinu! Viņš! Tāds kā rēgs. Soļi nekad nebija dzirdami, vienmēr tikai dobja un guldzoša balss. Vienalga, vai gulēju vai biju nomodā, es to vienmēr dzirdēju.

-Jā. Kāpņu pakājē kā tumša ēna stāvēja Doro. Tev vairs nav jāuztraucas, Sandra. Turpmāk viņš tevi vairs nemocīs.

Sandra notrīcēja un nopūtās. Jums vēl jādabū ārā arī Larss un Kārpa. Es viņus reizēm dzirdēju, mēs sarunājāmies… bet viņiem neklājas īpaši labi. Es biju tik priecīga, ka neesmu pavisam viena, citādi būtu sajukusi prātā.

- Kur viņi ir?

Sandra norādīja pa kreisi sev aiz muguras. Tur vismaz man tā šķiet.

Georgs un Ralfs piesardzīgi taustījās uz priekšu alas tumšākajā stūrī.

- Mēs viņus atradīsim. Viss būs labi. Pauls nedaudz atrāvās no Sandras. Kā tu vispār te nokļuvi? Kas notika?

- Nezinu. Es gulēju, atceros, ka iesāpējās… kā no sitiena pa galvu. Un tad es biju te. Tumsā, tādā tumsā…

Irisa pagāja nost no Bastiana un notupās līdzās Sandrai. Vai tu nevienu neredzēji?

-Nē.

- Tikai dzirdēji?

Sandra apstiprinoši pamāja ar galvu.

- Kā skanēja šī balss? Stiepti? Tā, it kā runātājs pēc katra vārda apdomātos, kā turpināt teikumu?

Sandra ieplestām acīm uzlūkoja Irisu un atkal papurināja galvu sākumā viegli, tad sparīgāk. Nē. Ne tā. Drīzāk tā bija senlaicīga. Aizlauzta. Nedzīva.

Neviens neizrādīja izbrīnu, visi saprotoši māja ar galvu.

Pie velna, tas taču nav iespējams! Lai gan nav īpaši grūti sajaukt prātu izbiedētam skuķim.

- Simts pret nulli Tristrama labā, Bastians pačukstēja Irisai.

- Drīz es pats sākšu ticēt šim muļķībām. Kaut gan…

- Tristramam ir savdabīgi paradumi, viņš teica. Virszemē, kur ir pietiekami gaišs, viņš mums raksta, šeit apakšā viņam labpa­tīk runāt. Doro? Vai tev ir tam kāds izskaidrojums?

-Jā, viņa čukstēja no kāpņu pakājes. Viņš runā ar mums. Vienmēr. Taču tumsā viņi to varēja labāk saklausīt.

- Nav nekādas jēgas ar jums diskutēt. Irisa atmeta ar roku. Viņa piemiegtām acīm nopētīja Sandru. Vai tu nemaz neesi izslā­pusi?

- Ko? Esmu gan. Nedaudz. Bet tur lejā bija mazliet ūdens, par laimi… Viņa norādīja lejup bedrē uz neskaidri saskatāmām krūzes aprisēm.

- Kāds tevi aprūpēja? Piegādāja ūdeni?

- Jā. Un arī dažus ābolus, maizes gabalu… taču esmu briesmīgi izsalkusi.

- Šajā ziņā mēs tev nevaram palīdzēt.

- Es tik šausmīgi uztraucos par tevi, Sandra, Bastians iesau­cās, satvēra viņas roku un to saspieda. Pirmo reizi meitene ielūko­jās viņam tieši acis. Tad ar vainīgu skatienu nedaudz atrāvās no Paula.

- Viņš to zina, paskaidroja Pauls. Bastians zina visu, ari to, ka es tevi sūtīju uzzināt vairāk par viņu. Un… viņš nolieca galvu un ar roku pārvilka pār acīm, … ir noticis vēl daudz kas slikts. Mums nebija tiesību viņu te ievilināt.

- Ko? Kāpēc?

Pauls neatbildēja. Ari Doro ne. Taču tas bija tikai laika jautājums, līdz viss atkal savirknēsies viņiem nepieciešamajā kārtībā. Līdz viņš

dabūs rokā īsto, tā teica Sandra un neviens vairs pat nejautās, kas ar to bija domāts.

Bet Sandra būs manā pusē, jo viņa mani atvilināja uz šejieni. Viņa un Pauls to kopīgi izgudroja, un Pauls nepieļaus, ka viņa nostājas pret mani. Nebūtu viņas, es tagad sēdētu pie rakstāmgalda un zubrītos.

Viņa dzīvoklis, studijas, profesionālie plāni visa viņa īstā dzīve bija tik tālu projām, ka tikpat labi tā varētu piederēt kādam citam.

Distancēties. Tas bija tas, ko viņš bija gribējis, vai tad ne?

Tas tiesa, Bastians pats sev atbildēja. Tas tiesa. Taču ne tā.

Tikko sadzirdami saucieni izrāva viņu no pārdomām. Nātanam un Georgam bija nepieciešama palīdzība.

Kārpa sēdēja zemē līdzīgi aizrestotā bedrē alas tālākajā daļā. Tā bija dziļāka par Sandras neseno ieslodzījuma vietu. Kārpa ar grūtī­bām uzrausās kājās. Viņš bija novārdzis un aizsmacis.

- Es vairs nedomāju, ka jūs vēl redzēšu. Viņš ar piedurkni novilka pār acīm. Es tā priecājos. Paldies, ka mani uzmeklējāt!

- Vai tev bija ko dzert?

-Jā. Nedaudz, bet ar to pietika. Reizi vai divas kāds atnesa svaigu ūdeni. Parasti tas notika, kad gulēju. Reiz es viņu pamanīju un, protams, uzrunāju, taču atbildes nebija. Viņš gandrīz nedzir­dami atkal pazuda. Kā rēgs.

- Ak nē, novaidējās Bastians. Tikai, lūdzu, nestāsti to Doro!

- Cik ilgi es biju te lejā?

- Aptuveni trīs dienas. Pauls drošsirdīgi ielēca bedrē, lai atbals­tītu draugu no apakšas, kad tas rāpsies ārā.

Stumjot un velkot viņi izcēla Kārpu. No viņa nāca briesmīga smaka, bet tas nebija nekāds brīnums pēc tik ilga laika bez labierīcī­bām. Karīna aizgriezās, savukārt Bastians centās saprast, kā Sandrai bija izdevies palikt tik tīrai un patīkami smaržot. Tomēr nevarēja noliegt, ka Kārpa pazemes cietumā bija uzturējies ilgāk.

Tagad lāpas gaismā bija redzams, ka viņa sejas kreisā puse ir savādi mainījusi krāsu. Bastians uzmanīgi pieskārās vaigakaulam, un Kārpa parāvās atpakaļ. Nē, lūdzu!

- Kas īsti notika?

-Ja es to zinātu. Biju mežā. Pirmā meklēšanas ekspedīcija, vai atceries? Visādā ziņā es meklēju tos velnakmeņus, bet tad nogranda pērkons un sāka līt. Viņš nošņaukājās. Es atradu lielisku patvē­rumu milzīgu klinti, kas kā slīps jumts slējās meža vidū. Gribēju tur pārlaist negaisu, bet tad es nezinu, kas notika. Acīmredzot kāds man būs iesitis. Es atjēdzos tumsā un sākumā nodomāju, ka esmu zaudējis redzi. Saucu pēc palīdzības. Bet neviens mani nedzirdēja.

Viņš aprāva savu stāstījumu. Kur īsti mēs esam?

- Kādas pils bijušajā pazemes cietumā, paskaidroja Georgs.

- Leģenda, vai atceries? Tieši tajā pilī.

- Tā ir kaut kāda fantastika. Kārpa nedaudz sagrīļojās, pieķērās pie Bastiana pleca un šķībi pasmaidīja. Es būtu bijis gatavs derēt, ka esmu miris, ja vien tik ellišķīgi nesāpētu galva. Visapkārt bija tik tumšs, vai saprotat? Visu laiku. Tumsa. Viņš nodrebinājās. Tad es nodomāju, ka esmu zaudējis redzi. Pēc veselas mūžības pēkšņi klāt bija Larss, un es raudāju aiz prieka. Un tad uzradās Sandra. Viņi abi mani mierināja, lai gan pašiem neklājās labi. Ja mēs nebūtu varējuši sarunāties…

Bastians uzmanīgi aptaustīja Kārpas pieri. Nē, drudža nebija.

- Pavisam traks izvērties tavs pirmais larps, vai ne? smaidī­dams ieminējās Kārpa. Varu derēt, ka tu to biji iedomājies citādu.

- Visādā ziņā, atzina Bastians. Es biju rēķinājies, ka izdzīvošu.

-Ko?

Georgs pastūma Kārpu kāpņu virzienā tuvāk Doro. Par to mēs parunāsim vēlāk.

Visu šo laiku Ralfs un Nātans nebija pavadījuši bezdarbībā. Viņi bija atraduši Larsu, kurš bija pārsteidzoši labā formā. Viņš izskatījās arī tīrāks nekā Kārpa.

- Es arī saņēmu sitienu pa galvu it kā no nekurienes. Nezinu, kurš mani uz šejieni atvilka, man nav ne jausmas.

- Vai tu arī dzirdēji savādas balsis, par kādām stāsta Sandra? painteresējās Doro.

- Jā. Ik pa brīdim. Tās teica, ka mums te būs jāpaliek tikai tik ilgi, līdz ieradīsies īstais.

Skaidrs. Tas, kurš iedomīgs nes tēva vārda slavu.

Redzot, ka Georgs pēta viņu ar caururbjošu skatienu, Bastians, vēl pat nepaguvis īsti apzināties, ko dara, ar abām rokām trieca viņam krūtīs tik spēcīgi, ka tas sāpēs iekliedzās un nogāzās zemē. Pēc tam Bastians sajutās labāk. Nē, viņš nav bezpalīdzīgs un nebūs tik ilgi, kamēr saglabās veselo saprātu.

- Labāk liecies mierā. Irisa saņēma viņa roku. Man šķiet, ka kārtis tūlīt tiks samaisītas no jauna. Neiegūsti sev vairāk ienaid­nieku, nekā vajadzīgs.

Kārpa, šķiet, nebija pamanījis konfliktu starp Georgu un Bastianu. Savādi, viņš sacīja. Es domāju: tas, ko stāsta Sandra un Larss. Es ne reizi nedzirdēju nekādas svešas balsis. Tikai trokšņus, kas atgādināja metālisku rīvēšanos. Šodien arī skaļu blīkšķi, it kā būtu apgāzies kaut kas smags. Un dažas reizes… viņš samiedza acis un apdomājās, … kaut kādu dūkoņu.

- Priecājies, noteica Sandra.

Viņas skatiens pārslīdēja uz Irisu un Bastianu, kuri stāvēja cieši viens otram līdzās, turklāt viņš bija aplicis roku meitenei ap pleciem. Sandra viegli pamāja ar galvu. Saprotu, viņa nomurmināja un taustīdamās devās kāpņu virzienā.

Bastians piespieda sev klāt Irisu kā talismanu. Kā tu domā? Vai tas bija Simons? Vai viņš te ieslodzīja šo trijotni? viņš jautāja, neatraujot lūpas no meitenes matiem, un sajuta, ka viņa paceļ uz augšu plecus.

- Kāpēc lai viņš to darītu? Es visu laiku prātoju par to. Ko viņš būtu cerējis ar to panākt? Irisa nopūtās. Vai zini, es tiešām gri­bētu šo tipu kaut kur ieraudzīt. Tad es zinātu, ka viņš ir te un visam pieliek savu roku. Meitene pacēla galvu un ieskatījās Bastianam tieši acīs. Bet ar mani vēl pilnīgi nekas nav atgadījies. Tieši tas mani mulsina.

āpas pakāpeniski dziestošajā gaismā viņi sāka kāpt atpakaļ uz kapenēm.

-Tikai neizbīstieties! Georgs brīdināja trīs izglābtos.

-Jūs vēl neesat redzējuši grāfu Falkenvartu apbedījumus.

- Tristrams jūs personiski apsveiks, murmināja Doro. Mēs esam viņa viesi, vai jūs to zināt?

Kārpa kāpa tieši pirms Bastiana. Varēja dzirdēt, kā viņš sāka skaļi kampt pēc gaisa, kad viņi nonāca kapenēs.

- Tas ir… ak manu dieniņ! Kaut kas neticams. Kas par asinspirti!

- Leģenda ir patiesa un lāsts arī, pavēstīja Ralfs.

- Nav nekādas jēgas tam pretoties. Vai redzi, cik daudzi toreiz tika nogalināti?

Kārpa neko neatbildēja. No visiem trim atrastajiem biedriem viņš bija vienīgais, kurš pārsteigts vēroja šo ainu; Sandra un Larss tikai uzmeta īsu skatienu mirušajiem, turpretī Kārpa gandrīz nespēja novērst no tiem acis.

- Ak Dievs, šim trūkst kājas… un tam tur puses galvaskausa. Šausmas! Kārpa apklusa un ar roku atbalstījās pret kapa plāksni.

Viņš atkal sakustējās tikai tad, kad ierunājās Doro. Viņa nometās ceļos Tristrama galvaskausa priekšā. Mēs pateicamies tev par to, ka esi mums atdevis mūsu draugus. Tagad parādi mums izeju no šejienes, atdod mūsu dzīvi! Lūdzu!

- Viņa runā galīgas muļķības, vai ne? Kārpa pielika rādītāj­pirkstu sev pie deniņiem un pagrozīja to. Bet vai nav vienalga te ir gaisma un pat uguns. Šteinhen!

Kārpa izsteidzās no kapličas un metās ap kaklu savam draugam, tad apsēdās viņam līdzās pie ugunskura, par kuru Šteinhens acīm­redzot bija varonīgi rūpējies.

Otra priecīga atkalredzēšanās bija Sandrai un Līzbetai, kura, skrienot uz kapliču, gandrīz paklupa uz savas kleitas apmales. Tu vēl esi dzīva, es tā priecājos!

- Es arī, čukstēja Sandra. Vairs necerēju, ka izkļūšu no turienes.

- Kas notika? Līzbeta aizveda Sandru pie ugunskura. Tas bija Tristrams, vai ne? Viņš jūs… dabūja rokā. Sagūstīja. Līzbetas roka nemierīgi taustījās gar krūtīm.

- Muļķības! iesaucās Kārpa. Vienkārši kāds ar smagu priekš­metu iegāza mums pa pauri. Kāds sasodīts sūdabrālis, bet noteikti ne skelets.

- Csssst!

- Kāpēc tā, Doro? Tava saziņas partnera dzirdes kanāls taču jau sen ir sairis. To ir sagrauzuši tārpi, lai cik man būtu žēl. Pajautā Bastianam!

Gluži nevajadzīga replika. Bastians ierāvās masīvā mūra ēnā, jo visu klātesošo uzmanība atkal tika pievērsta viņam.

- Nu ko, ierunājās Georgs. Ir vēl kaut kas, ko jūs visi trīs nezināt. Lai gan mēs esam jūs atbrīvojuši no bedrēm, kurās bijāt ieslodzīti, diemžēl tas arī ir viss. Mēs cerējām, ka esam atraduši izeju, bet tas bija tikai jūsu cietums. Tas nozīmē, ka te ir galastacija. No šī pagraba mēs vairs netiksim ārā.

Kārpa samulsis papurināja galvu. Kā tā? Kaut kādā veidā taču jūs šeit iekļuvāt.

Runādami visi reizē un cits caur citu, viņi izstāstīja Kārpām par notikušo. Georgs vēlreiz nolasīja dzejoli, kuru Bastians bija atradis kapličā.

-Jūs esat brāļi? Vai tiešām? Kārpas acīs bija lasāms neviltots apmulsums.

-Jā, ir, drūmā balsī apstiprināja Doro. Tādējādi senais vēstī­jums iegūst jēgu. Tristrams grib atriebties, un Bastianam jāieņem Ludolfa vieta.

Bastians bija gaidījis, ka Sandru pārņems šausmas, taču tā neno­tika. Meitene gandrīz nereaģēja uz dzirdēto, it kā tas viņu nemaz neinteresētu. Tikai, redzot, ka Pauls enerģiski papurina galvu, viņa darīja tāpat. Turpretī Larss, šķiet, neticēja Doro vārdu nopietnībai.

- Vismaz es viņu nenogalināšu, viņš noteica un saritinājās, it kā grasītos likties uz auss.

Nopietni sašutis bija tikai un vienīgi Kārpa. Vai jūs tiešām gri­bat upurēt cilvēku?

- Nē, mēs negribam. Mums tas ir jādara. Doro tagad izklausījās pēc pacietīgas skolotājas, kurai nākas klasei izskaidrot kādu pro­blēmu divas vai pat trīs reizes. Vai arī jāsamierinās ar to, ka mēs visi te nomirsim. Redziet, ja upurēšana neko nedos un mēs tomēr neatradīsim izeju, Bastiana ciešanas būs izrādījušās visīsākās. To varētu uzskatīt pat par žēlsirdību.

- Tu taču to nedomā nopietni?

- Viņa domā gan, paskaidroja Šteinhens. Un gandrīz visi ir vienisprātis ar viņu.

Atkal neviens neprotestēja.

Pauls nopētīja katru no viņiem un tad iznāca vidū. Vai zināt ko? Man ir vienalga, ka jūs aiz bailēm taisāt biksēs. Par Bastiana nogalināšanu nevar būt ne runas. Es to nepieļaušu.

- Nelien, kur nevajag, tā vairs nav tava darīšana, nošņāca Doro. Tev bija iespēja, bet tu to neizmantoji. Vai atceries vēl, ko pats teici? Tu nestāvēšot mums ceļā, kad mēs darīsim to, ko uzska­tīsim par nepieciešamu.

Viņa smagnēji apsēdās un atbalstīja galvu uz rokām. Manis pēc, mēs te varam arī nosprāgt, man ir vienalga. Mana dzīve šajā reizē nav tik piepildīta, lai es negribētu pāriet nākamajā inkarnācijā. Viņa pacēla galvu un uzsmaidīja Bastianam. Esmu jau samierinājusies ar to, ka šis lāsts mūs nogalinās. Jau tuvākajās die­nās. Bet visiem pārējiem ir grūti to pieņemt. Paskaties uz Almu! Viņa nav gatava.

- Tu tam neticēsi, bet arī es ne, asā tonī atcirta Bastians.

Kārpa vairs nespēja beigt purināt galvu. Lāsts! Vai kādam nav

ienācis prātā, ka tam visam varbūt ir gluži banāls izskaidrojums? Ka mums uzbrukuši un mūs ieslodzījuši kaut kādi pretīgi nelieši? Ka viņiem varbūt sagādā prieku turēt mūs bailēs un šausmās?

- Tieši tā, un viņi uzbur tārpus mūsu ēdienam, čulgas uz Šteinhena rokām un nohipnotizē mūs, lai mēs brīvprātīgi nokāptu paze­mes ejās, no kurienes vairs nav iespējams izbēgt. Doro skatiens

bija neparasti laipns. Tas viss tikai sagadīšanās? Tikai joks, ko izstrādājuši kaut kādi tālab šeit ieradušies tipi? Kurus mēs neesam pat redzējuši, kuri neatstāj nekādas pēdas?

Uz to Kārpām acīmredzot neienāca prātā neviena atbilde. Bet… iepriekšējā reizē mēs taču arī bijām te, un apkārtne jau tad bija tikpat nolādēta vai arī nenolādēta kā tagad. Nu labi, reizīti es izvēmos, bet pie tā pats biju vainīgs.

- Pagājušogad, Doro paliecās uz priekšu, starp spēlētājiem nebija brāļu. Mūsu rindās nebija neviena, ko Tristrams būtu varējis izmantot atriebībai.

Aizkustinošā žestā Līzbeta kā kautrīgs bērns skolā pacēla roku, precīzāk izsakoties, pirkstu. Es nupat iedomājos… mēs atkal esam pilnā sastāvā, vai esat pievērsuši tam uzmanību? Esam visus atra­duši vai tā nav laba zīme? Viņa centās atrast pareizos vārdus.

- Tagad mēs esam jaunā situācijā, vai ne? Palīdzību meklēdama, viņa pavērās apkārt. Doro! Tu taču saki, ka liktenis reizēm izdara negaidītus pagriezienus. Varbūt tieši tas tagad ir noticis?

- Tas būtu jauki. Doro akurāti pielika dziestošajam ugunsku­ram malkas pagali. Taču es baidos, ka tā nav. Uzmanīgāk vērtējot faktus, jūs saprastu, kāpēc mēs esam atraduši Sandru, Kārpu un Larsu. Tristrams pats pavēstīja, ka viņi ir tikai sagrābti kā ķīlnieki. Bet tagad te ir tas, ko viņš gaidīja. Bastians. Tāpēc pārējie tika atbrī­voti. Tristrams sāk pildīt savus solījumus.

Doro sakrustoja pirkstus. Vai ievērojāt, cik varens viņš vēl ir, cik neizbēgami piepildās viņa griba? Kā jūs domājat: kas notiks, ja mēs pretosimies Tristrama gribai? Viņa lēnām pavērsa seju pret griestiem un sarauktām uzacīm pētīja mūra arkas. Vai jūs neti­cat, ka Tristrams var likt šīm velvēm sabrukt pār mums? Uz visiem laikiem aprakt zem pils drupām mūs visus, pats sevi un šo skumjo stāstu?

Muļķības, teica Kārpas sejas izteiksme, tomēr viņš klusēja.

- Bet tu taču vienmēr runā par zīmēm, nepadevās Līzbeta.

- Tai jābūt labai zīmei, ka mēs atkal atradām Sandru. Es biju pār­liecināta, ka viņa ir mirusi. Abas meitenes uzsmaidīja viena otrai.

Viņu priekšā ugunskurā nosprakšķēja pagale, uzsviežot gaisā dzirksteles. Ikreiz, kad sarunas aprāvās, klātesošo uzmanība atkal tika pievērsta Bastianam, it kā tie gribētu pārliecināties, ka viņš vēl ir te.

- Varbūt mēs pat saņemsim kādu vēl labāku zīmi. Tas taču varētu būt iespējams. Kaut ko pilnīgi viennozīmīgu, cerību pilna piebilda Līzbeta.

- Tādā gadījumā pagaidīsim šādu zīmi, Pauls piekrita un, novil­cis savu ādas vamzi, apsēdās pie ugunskura.

- Pagaidīsim, nopūtās Doro. It kā viss jau sen nebūtu skaidrs. Neko vairāk viņa neteica. Arī Pauls klusēja un, atbalstījis rokas uz ceļiem, aizvēra acis. Gandrīz visi tagad bija sasēdušies ap ugunskuru, cenšoties distancēties no Bastiana. Vienīgi Irisa, Šteinhens un Kārpa grupējās ap viņu kā aizsargmūris.

Sandra apsēdās pēdējā, izvēlējusies vietu līdzās Paulam, un uzlū­koja viņu, it kā gribētu uzdot kādu jautājumu, taču Paula acis vēl joprojām bija aizvērtas.

- Ralfs, nelietis tāds, man ir nospēris gandrīz visu ūdeni, pažē­lojās Mona. Iedodiet kāds man mazliet no savējā. Es vai mirstu no slāpēm.

Neviens neatsaucās, tikai daži klātesošie it kā sargājot aptaustīja savus dzeramtraukus. Nātans pasniedza Monai savu ūdens maisu, kurā Pauls bija iepildījis dubļaino ūdeni, taču tajā tikpat kā vairs nebija šķidruma.

- Es to ilgi vairs neizturēšu, vaimanāja Mona. Viņa naidpilni blenza uz Ralfu, kurš izlikās, ka to nemana.

- Vai mēs nevaram vēl kaut ko savākt no peļķēm? jautāja Nātans.

Pauls noliedzoši papurināja galvu. Jūs varat mēģināt, bet jau iepriekšējā reizē tur vairs bija tikai dubļi.

Jo vairāk viņi runāja par slāpēm, jo izteiktāk Bastians sajuta savējās. Mutes gļotāda bija izžuvusi sausa un sāka kļūt nejutīga. Piesardzīgi, tā, lai citi neredzētu, viņš pārbaudīja sava ūdens maisa svaru. Gandrīz tukšs. Sasodīts! Drīz mēs sāksim laizīt mūri.

It kā dzirdējusi viņa domas, Līzbeta kaut ko īgni norūca un pagrieza galvu uz sāniem, uzlūkoja Bastianu un tad atkal nodūra skatienu. Satraukti kā cilvēks, kurš cenšas aizgaiņāt ļaunu sapni. Līzbetas acis bija atvērtas, bet it kā neko neredzošas. Kas viņai pēk­šņi bija lēcies?

Bastiana plakstiņi noraustījās. Kaut kas viņu bija apžilbinājis uz īsu, cerību pilnu mirkli, kurā viņš nodomāja, ka pa kādu līdz šim neatklātu spraugu griestos ir iespīdējusi saule. Taču nē. Tur nebija ne saules staru, ne spraugas.

Ko mums tagad iesākt? Turpināt pārmeklēt ejas? Aizvākt gruvešu kaudzes, pakļaujot sevi pagraba daļu jauna, varbūt pat nāvējoša iebru­kuma briesmām? Viņa skatiens apstājās pie nelielās malkas kaudzī­tes, kas atradās līdzās ugunskuram. Tik maz vairs atlicis.

Jā! Vēl viens gaismas impulss īss, spožs zibsnis. No kurienes tas šeit iekļuvis? Bastians samiegtām acīm meklēja gaismas avotu, taču tas jau atkal bija pazudis.

Viņš maigi noglāstīja Irisas roku. Mums būtu jāsalūko kuri­nāmais, viņš čukstēja. Ja uguns izdzisīs… mēs te atradīsimies melnā caurumā, kas pilns ar dažādām lamatām un šķēršļiem. Tādā gadījumā mēs nekad neatradīsim izeju un pilnīgā tumsā mirsim no bada un slāpēm.

Viņa pamāja ar galvu. Paulam vajadzētu mūs sadalīt meklē­šanas grupās. Kaut kur vēl noteikti var atrast ko noderīgu. Viņa drebinādamās piespiedās pie Bastiana pleca. Taču bez gaismas viņi tev neko nevar padarīt. Tumsā viņi tevi neatradīs.

- Pašlaik viņi liek mani mierā. Sandra, Larss un Kārpa ir devuši man laiku, kas mums jāizmanto… Viņš aprāvās. Ko Līzbeta tagad tur dara? Viņa vicina roku, it kā censtos aizgaiņāt uzmācīgas mušas.

Insekti būtu laba zīme, nodomāja Bastians. Pat ja tie būtu iekļu­vuši caur nelielu atveri, to varētu paplašināt.

Kamēr Bastians centās saprast, ar ko nodarbojas Līzbeta, viņa pēkšņi sastinga.

- Ge… viņa izmocīja. Meitenes ķermenis kļuva stīvs, un viņa no­gāzās zemē. No Līzbetas krūtīm izlauzās garš, mokpilns kliedziens.

Bastians pielēca kājās, taču Georgs jau bija klāt, notupās līdzās Līzbetai, zibens ātrumā novilka savu vamzi un rūpīgi noguldīja uz tā viņas galvu, pirms tam ar otru roku aizmēzis visus apkārt izmē­tātos akmeņus.

- Kas viņai kaiš? iespiedzās Alma. Ak Dievs! Tagad Tristrams pieprasa viņu kā savu pirmo upuri. Līzbeta mirst! Skatieties taču, viņas seja ir pavisam zila…

Atskanēja izbaiļu pilni kliedzieni. Doro nodevās jaunām burves­tībām, Mona izplūda asarās, savukārt Ralfs un Nātans pienāca tuvāk un pavērtām mutēm blenza notiekošajā.

- Ejiet projām! viņiem uzkliedza Georgs. Līdzās viņam gulošā Līzbeta sāka nekontrolēti raustīties, sitās ar rokām ap sevi, no viņas mutes sāka tecēt siekalas, pēc tam parādījās putas.

Bastiana galvā pēkšņi viss salikās pa plauktiņiem. Tā bija viņa, kas kliedza aizpagājušajā naktī. Ilgi, žēlabaini, tieši kā tagad. Tad vēl zilie plankumi uz Līzbetas pieres, skrāpējumi, tas, ka viņa vienmēr pagrieza muguru ugunij, jo zināja liesmu plaiksnīšanās ietekmi uz savu organismu. Georga aizsargājošā izturēšanās… un tagad lēkme. Vispirms toniskā fāze, tagad kloniskā.

Epilepsija. Līzbeta bija epileptiķe.

Un Georgs visu darīja pareizi, viņš labi pārzināja šo slimību un pre­cīzi zināja, kas jādara. Tomēr Bastians piegāja pie viņa, nometās ceļos līdzās Līzbetai un sāka skaitīt. Toniski kloniskai lēkmei nevajadzētu ilgt vairāk par piecām minūtēm, pēc tam var rasties smadzeņu bojājumi.

Un, ja tā būs ilgāka, ko tu tādā gadījumā iesāksi? Vai tev šeit ir pieejams diazepāms? Nē.

Bastians pārstāja skaitīt, novilka savu vamzi un aplika to ap Līz­betas galvu, lai tā arī visspēcīgāko konvulsiju brīžos nesaskartos ar akmens grīdu.

Krampju lēkme turpinājās. Līzbetas rokas bezmērķīgi mētājās pa gaisu, kājas spēra nekurienē.

- Kāpēc jūs neko neteicāt? Pat neieminējāties?

- Viņa to negribēja. Georgs maigi noglāstīja Līzbetas roku. Viņš meiteni nebija saķēris cieši, bet tikai maigi pieturēja, kad viņa

varēja sevi savainot. To zina tikai Sandra, no citiem viņa kaunējās. Un visu pēdējo gadu Līzbeta jutās labi.

Meitene vēlreiz saslējās un pēc tam nomierinājās. Bastians atviegloti nopūtās.

- Vai viņa lietoja medikamentus?

-Jā. Karbamazepīnu. Bet pēdējo dienu laikā viņai tas nebija pie­ejams, tas… kaut kur pazuda.

Protams. Medaljons, ko viņa tik izmisīgi meklēja. Tā bija viņas slepenā zāļu kārbiņa.

- Viņa jādabū ārā no šejienes, murmināja Georgs. Līzbetai jāsaņem nepieciešamie medikamenti, citādi viņas stāvoklis turpinās pasliktināties. Visa pēdējā gada laikā viņai bija tikai četras lēkmes, bet tagad tās uznāk katru dienu. Viņš bez mazākās nožēlas uzlū­koja Bastianu. Es darīšu visu iespējamo, lai viņai atkal klātos labi.

Tur nebija, ko piebilst. Bastians redzēja, ka Līzbeta atver acis. Meitenes tukšais skatiens pārslīdēja viņa sejai, tad pagraba velvēm, līdz beidzot apstājās pie Georga. Viņas lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

- Viss ir labi, manu eņģelīt.

Līzbetas acu plakstiņi atkal aizvērās, un viņa apvēlās uz sāniem. Meitene elpoja mierīgi un vienmērīgi. Vispirms lēkme, pēc tam dziļš miegs, atcerējās Bastians. Galvas smadzenes patērē ļoti daudz ener­ģijas.

Viņš piecēlās kājās un notrausa putekļus no bikšu starām. Ātri aplaidis apkārt skatienu, viņš visu saprata. Larss bija atkāpies līdz sienai, it kā baidītos inficēties. Vairums pārējo, sakumpuši un šaus­mās sastinguši, sēdēja savās vietās.

Tieši tā mums vēl trūka.

- Gadījumā ja kāds ir kaut ko muļķīgu sadomājies, teica Basti­ans, Līzbeta nav ne apsēsta, ne nolādēta. Viņa cieš no slimības, kas, lai gan ir nepatīkama, tomēr nav bīstama dzīvībai.

Visu vēl joprojām izbiedētie skatieni pievērsās viņam.

- Tavā vietā es arī tā apgalvotu, kurnēja Ralfs. Bet kāda ga­rantija, ka es nebūšu nākamais, kurš vārtīsies pa zemi un spļaus putas?

- Tu runā muļķības. Atgriežoties pie Irisas, Bastians pārkāpa pāri jaunām rūnām, kuras zemē bija ieskrāpējusi Doro. Othala, viņš atcerējās. Un tā, kas atgādināja dakšiņu. Irisa ieslēdza viņu savos apkampienos.

- Es neko nezināju. Par Līzbetas slimību. Ak Dievs, kāpēc viņa brauc uz spēlēm un uzņemas šādu risku?

- Viņai bija līdzi zāles. Un viņa izvairās no visa, kas plaiksnās un raustās. Vienmēr aizgriežas no uguns. Bet tagad… Bastians nepabeidza domu, jo sajuta mugurā pārējo skatienus. Drīz tas atsāksies. Viņš samiedza acis, lai varētu skaidrāk redzēt. Kapličā vēl atradās ieroči; kādu zobenu viņš varēja saskatīt no savas atrašanās vietas. To viņš pievāks sev.

- Bastianam taisnība. Doro balss pārtrauca Bastiana pārdomas, un viņš pārsteigts pagriezās.

- Paldies!

- Nav par ko. Līzbeta nav apsēsta, viņa slimo ar epilepsiju, un to var redzēt katrs, kuram ir acis pierē. Bet, atkal šis nožēlas pilnais skatiens, viņa lūdza kādu zīmi. Labu zīmi, vai atceries?

Ap Doro sēdošie labticīgi un bijīgi māja ar galvu.

- Visi dzirdēja Līzbetas lūgumu. Mēs esam saņēmuši atbildi. Man pašai tā šķiet šausmīga, daudz sliktāka, nekā gribētos atzīt. Viņas acīs tiešām kaut kas iemirdzējās, iespējams, asaras. Bet ir skaidrs, kas mums jāizdara. Un vēl pirms būs izdegusi pēdējā pagale. Man tiešām žēl.

Bastians juta Irisas roku savējā, aukstu un sasprindzinātu. Visi vēroja viņu. Tik ilgi, kamēr Bastians neatbildēja viņu skatieniem. Tiklīdz viņš to izdarīja, visi novērsās un sāka blenzt kur nu kurš: uz savām rokām, zemē, ugunī.

Bastianā kaut kas pārtrūka tas, kas visu laiku bija viņu turē­jis sasprindzinājumā. Tā nevarēja turpināties. Viņš vairs nespēja paciest šo gaidīšanu, kad kāds viņam uzbruks. Irisas roka vēl jo­projām atradās viņējā. Bastians to vēlreiz saspieda, tad palaida vaļā un ieskrēja kapenēs. Tas nāca par labu, jo viņš uzreiz sajutās brīvāks.

Kauli, akmeņi, ieroči. Viņš pacēla zobenu. Tumšs, raupjš un plan­kumains metāls, taču asmens vēl joprojām bija pietiekami ass, lai ar to varētu nopietni ievainot pretinieku. Bastians ieņēma cīņas stāju, un gandrīz tajā pašā mirklī Pauls jau atradās līdzās viņam.

- Mēs to spēsim, viņš čukstēja. Paliec man aiz muguras!

Pārējie sakustējās un sadalījās mazākās grupās. Sākās sačukstē­šanās. Nātana zobens vēl gulēja zemē turpat viņam līdzās, kur to pirms brīža bija nolicis. Tagad Nātans to atkal pacēla.

Pamazām Bastianam kļuva skaidrs, cik milzīgu kļūdu bija pieļā­vis. Ja būtu izturējies mierīgi, diskusija, iespējams, būtu turpināju­sies un varbūt pat attīstījusies pareizajā virzienā, kas neparedzētu zobenu izmantošanu. Tagad viņš pats bija izdarījis starta šāvienu nākamajam cēlienam, pirmais paņemot rokā ieroci.

Es esmu idiots.

Pie ieejas kapenēs parādījās Šteinhens un Kārpa abi neap­bruņoti un ne pārāk stabili uz kājām, taču ar apņēmīgu izteiksmi sejā.

-Jūs nepieskarsieties Bastianam! triumfējoši iesaucās Pauls.

Viņu pretinieki apmainījās skatieniem. Nātans, Georgs, Larss un Ralfs. Doro skumīgi pamāja ar galvu un aizgriezās.

Nākamajā mirklī Ralfs metās virsū Irisai un nogāza viņu zemē. Viņš tai izrāva no jostas nazi un pielika to meitenei pie kakla.

Uz kādu sekundes daļu pasaule Bastiana acīs satumsa.

Irisa. Viņiem bija Irisa. Un tā bija viņa kļūda, viņa vaina. Vēl nemaz neapzinoties savu rīcību, Bastians jau metās uzbrukumā. Ar tādu niknumu, ka no tā gandrīz aizrāvās elpa, taču viņam bija zobens, un tūlīt viņš to ietrieks Ralfa ķermenī vienalga kurā vietā, galvenais, lai Ralfs būtu ievainots.

Viss, kas Bastianā mutuļoja, bailes, neziņa, naids pret šiem māņticīgajiem idiotiem izlauzās ārā skaļā kliedzienā, kas izskanēja kā zvēra rēciens. Ceļā stāvēja Kārpa. Viņš to pagrūda malā un metās virsū Ralfam, kurš ar savu smago, smirdīgo ķermeni spieda Irisu pie zemes. Aiz muguras kaut ko kliedza Pauls, brīdinoši iesaucās arī Irisa, izmisīgi cenzdamās atbrīvoties no Ralfa tvēriena, taču Bastians

nesaprata vai drīzāk nevēlējās saprast ne vārda. Tikai gribēja sist no visa spēka.

Viņi uzbruka no mugurpuses, kāds Bastianu sagrāba aiz ple­ciem un nogāza zemē, uzmetās ar ceļiem uz muguras un izspieda no plaušām visu gaisu. Kaut kur tālāk kliedza Pauls. Tas izklau­sījās pēc tuvcīņas. Kāds ar zābaku iespēra Bastianam pa roku vienreiz, otrreiz, līdz viņš palaida vaļā zobenu. Tie uzrāva viņu kājās.

- Man viņš ir rokā! iesaucās Georgs.

Pie viņiem piesteidzās Mona, noraisīja no kakla lakatu un sasēja ar to Bastianam rokas aiz muguras.

- Kaut kā stulbi sanāca, vai ne? noņirdza Ralfs. Viņš bija palai­dis vaļā Irisu un tagad devās taisnā ceļā pie Bastiana. Viņa rokā pazibēja nazis.

- Nevelc garumā, dari to ātri! Bastians dzirdēja Georgu sakām. Irisa iekliedzās un metās pie Ralfa, taču viņu aizturēja Karīna.

Ralfs viņam tuvojās, iezibējās nazis. Bastians sajuta pēkšņas sāpes skaustā un plecos, asmens pazuda no redzeslauka, jo kāds sagrāba viņu aiz matiem un atgāza galvu atpakaļ.

Tagad Bastianu tiešām pārņēma bailes aukstas un spēcīgas, taču tās viņu sapurināja un vēlreiz piešķīra spēku. Viņš spēra un sita uz visām pusēm, aizstāvējās, cik vien spēja, taču tas nelī­dzēja. Pievienojās vēl citas rokas, kas viņu sagrāba kā dzelzs spī­lēs.

No kaut kurienes skanēja Paula, Šteinhena un Kārpas saucieni, bet Bastians nesaprata, ko viņi saka, viņš juta tikai asmeni pie sava kakla, aukstu un nepiekāpīgu. Sirds paniski dauzījās viņa krūtīs. Vēl tikai dažas sekundes, tūlīt viņš sajutīs sāpes, tad vēl būs ciņa par pēdējo elpas vilcienu, brīdis, kad viss izdzisīs, viss, kas viņš bija, ko domāja, ko mīlēja. Ak nē, lūdzu, nē, nē, nē!

- Bet man taču tas nav jādara, vai ne? atskanēja Ralfa nedrošā balss.

- Tā jau es zināju, nošņāca Georgs. Nātan?

- Man šķiet, ka es to nespēšu.

- Nu labi, tādā gadījumā turiet viņu cieši un dodiet man nazi! Vēl vienas rokas pieskārās Bastianam siltākas un miklākas nekā iepriekšējās.

Smagi, ātri soļi. Nākamajā mirklī pienāca Pauls. Viņa balss atska­nēja pavisam tuvu.

- Pagaidi! Vai dzirdi, Georg? Nedari to!

- Nenāc man klāt, citādi es viņu noduršu! Tērauda asmens smaile atkal piespiedās pie Bastiana kakla, šoreiz vēl stingrāk nekā iepriekš. Viņš aizspieda acu plakstiņus, elpa kļuva svelpjoša, taču viņš vēl bija te, skābeklis vēl cirkulēja ķermenī, sirds sūknēja asinis kā negudra.

- Aizvāc nazi, lūdzu! Georg, paklausies, ko es tev teikšu! Es zinu, kas mums jādara, iesaucās Pauls. Viņš runāja ātri, satraukti, pat paniski. Georg, lūdzu! Tristrama vēstījums taču ir pie tevis. Viņa prasības.

- Protams.

- Kas tur bija teikts par nonāvēšanu?

Georga vietā ierunājās Doro. “Jums aiziet no šejienes ļauju, ja upurējat man vienu no tiem ar zobena cirtienu strauju vai lēnā nāvē zem akmeņiem.”

- Tieši tā. Paula balss viegli, tikko saklausāmi drebēja. Vai lēnā nāvē zem akmeņiem. Man šķiet, es zinu, ko Tristrams ar to domājis. Cietums, no kura mēs atbrīvojām Sandru, Larsu un Kārpu. Tas atrodas zem pils būvakmeņiem, un esmu pārliecināts, ka agrāk cilvēki tur tika iemesti un turēti, līdz tie nomira. Viņš dziļi ievilka elpu. Ja mēs tur ieslodzīsim Bastianu, būsim vārds vārdā sekojuši Tristrama norādījumiem. Un nevienam no mums nenāksies aptrai­pīt rokas ar asinīm.

Šis priekšlikums viņiem patika, Bastians to uzreiz sajuta. Georga roka, kas turēja viņu aiz matiem, palaida vaļīgāk tvērienu, taču nazis pie kakla vēl palika savā vietā.

- Bet ja tas nedarbosies? viņš dzirdēja Georgu jautājam.

- Mums te lejā būs ilgi jāgaida, līdz viņš nomirs. Pa to laiku arī pir­mie no mums noteikti jau būs nobeigušies no slāpēm.

Pauls bija tik bāls kā vēl nekad. Pirms tam tu vienmēr varēsi paņemt savu nazi un nokāpt pazemes cietumā. Bet Tristrams pats mums piedāvā šo iespēju.

- Tas tiesa, apstiprināja Doro.

- Nu labi. Kāpsim lejā visi kopā. Georgs atvilka nazi no Bastiana kakla un tā vietā iespieda asmens smaili viņa skaustā, tādējādi pamudinādams doties uz priekšu. Nātan, Ralf, Lars, jūs nāksiet līdzi un palīdzēsiet man uzcelt režģi uz bedres.

Ceļš atkal veda cauri kapenēm. Pirms ieiešanas tajās Bastians ar acs kaktiņu redzēja, ka Pauls piesteidzas pie ugunskura, aizdedzina vienu no pēdējām lāpām un pieliek soli, lai panāktu pārējos. Viņam sekoja Irisa. Vēl pēdējais skatiens uz Šteinhenu, viņam līdzās stāvēja Kārpa; abi bāli, viņu lūpas kustējās, taču Bastians neko nedzirdēja. Pasaule bija sarāvusies tik maza, ka sastāvēja tikai no viņa paša, Georga un naža.

Un no apdrupušajām un stāvajām kāpnēm zem viņa kājām. Pilnīga tumsa, tad vāja gaisma no aizmugures. Paula lāpa, oranži atspulgi uz sienām.

Lēnām. Piesardzīgi. Nevienas straujas kustības. Galvenais nepaklupt, citādi nazis cauri ādai iedursies miesā starp kakla skrieme­ļiem. Vai varbūt pat vēl dziļāk.

Beidzot viņi bija nokāpuši lejā. Georgs nelaida viņu vaļā pat tad, kad aiz muguras sāka plosīties Irisa.

- Jūs esat cūkas, sūdabrāļi, nekas vairāk! Turklāt vēl stulbi, ja tie­šām domājat, ka nelietības, ko šeit sastrādājat, var kādam palīdzēt. Laidiet Bastianu vaļā, nekavējoties!

Neviens nereaģēja. Bastiana redzeslaukā parādījās Ralfs, Larss un Nātans. Viņi devās pie bedres, kurā bija atradusies Sandra; tai līdzās zemē gulēja režģis. Irisa pienāca pie viņiem un sagrāba Larsu aiz rokas.

- Ei, tu! Mēs tevi izvilkām no tava cauruma, un tagad tu gribi tur iebāzt Bastianu? Man šķita, ka tu būsi mūsu pusē. Tu taču esi viens no Paula labākajiem draugiem.

Larsam vismaz izdevās savilkt samulsuma pilnu grimasi. Man ļoti žēl. Bet arī es taču gribu tikt projām no šejienes. Ja drīzumā

nedabūšu kaut ko ēdamu un dzeramu, es atstiepšu kājas. Un tad vēl tagad tā LIzbetas slimība… Viņš nodrebinājās. No tā visa man metas neomulīgi.

- Tas nav nekāds iemesls! Irisas balss skanēja lūdzoši. Viņa pavisam acīmredzami centās pārvilkt Larsu viņu pusē. Palīdzi mums, lūdzu! Bastians ir ievainots rokā, viņam nepieciešams ārsts. Viņš taču vienmēr palīdzēja, kad kāds no jums bija ievainots. Kā jūs tagad varat viņam kaut ko tādu nodarīt?

Ralfs rupji pārtrauca Irisu. Viņš sagrāba meiteni aiz pleciem un pasvieda malā. Tagad pietiek, mums vairs nav laika bezjēdzīgām diskusijām. Lars, palīdzi mums pacelt režģi! Viņi nostājās pa vietām.

Georgs stūma viņu bedres virzienā. Bastians instinktīvi pretojās, ar rokām atspiežoties pret uzbrucēju, kurš bezsirdīgi dzina viņu uz priekšu.

- Atbrīvojiet vismaz man rokas! Bastians iekliedzās, izbijies no perspektīvas uz galvas gāzties bedrē bez iespējas atbalstīties.

- Uzgaidiet! Paula pavēlošā balss. Sasodīts, es teicu, uzgai­diet! Viņš iespieda lāpu Irisai rokā, izspraucās līdz Bastianam un sāka darboties gar mezgliem, ar kuriem bija nostiprinātas saites ap viņa plaukstas locītavām. Es neatstāšu tevi te nomirt, vai dzirdi? viņš iečukstēja Bastianam ausī. Kad mēs izkļūsim no šī pagraba, es tūlīt atgriezīšos pēc tevis. Apsolu! Uzticies man!

Uzticies man tas viņu reiz jau bija novedis nelaimē, tomēr Basti­ans pamāja ar galvu. Cerību stariņš. Mazmazītiņš. Bet viņš vismaz varēja gaidīt uz kaut ko, kas nebija viņa nāve. Viņa rokas bija brīvas, bet tikai īsu brīdi, tad naža asmens atkal atradās pie viņa kakla; ar otru roku Georgs sagrāba Bastiana rokas tik cieši kā skrūvspīlēs.

- Pacenties, Paul, ar pūlēm izmocīja Bastians. Viņa balss ska­nēja kā sausas lapas vējā.

Pauls pakāpās malā, un viņa lāpas gaisma tagad krita uz Irisu, kas bija izlauzusies līdz bedrei. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.

- Es ienīstu šo bandu, viņa nošņāca un piesardzīgi apskāva Bastianu, neizlaižot no acīm nazi pie viņa kakla. Tās nav beigas, vai dzirdi? Tu nemirsi. Es to nepieļaušu.

- Paldies. Viņa lūpas pārslīdēja pār meitenes pieri, sajuta ādas mitro sāļumu, atrada viņas muti. Viņa atbildēja Bastiana skūpstam maigi, izmisīgi, kaislīgi.

- Tagad pietiek! iesaucās Georgs. Viņš atrāva Bastianu no Iri­sas. Viņa ar neviltotu riebumu uzlūkoja Georgu.

- Ko tu teiktu, ja pārmaiņas pēc es tevi nedaudz nolādētu? Vai trauslo stādiņu Līzbetu?

Atbildi viņa nesaņēma.

Georgs piestūma Bastianu pie bedres un, kad izrādījās, ka viņš negrib lēkt tajā brīvprātīgi, piepalīdzēja ar kājas spērienu.

Kritiens tumsā. Smags un sāpīgs atsitiens, durstoša sāpe kreisās plaukstas locītavā, sitiens pa krūtīm, ribām. Bastians iekliedzās.

-Jūs, nelieši! Viņš vēl pārlauzīs sev sprandu! Bastian! Vai tev viss kārtībā?

Bastians nespēja paelpot, taču negribēja atstāt Irisu neziņā. Jā. Viss ir labi. Ne… uztraucies.

Viņa nometās ceļos pie bedres malas. Bastian?

-Jā?

- Es arī palikšu te. Divatā būs vieglāk.

- Nekādā gadījumā! Es to negribu!

- Tu nevari mani aizkavēt to darīt. Turklāt man tā ir daudz labāk. Es vairs nespēju ne sekundi ilgāk atrasties šo neliešu sabiedrībā.

Pēkšņi kļuva nedaudz gaišāk. Pie bedres malas ar lāpu rokā parā­dījās Pauls.

- Ņem līdzi Irisu! steidzīgi ierunājās Bastians. Lūdzu!

- Nē, es palikšu, es…

- Tu esi viena no gudrākajām šajā grupā, no pārējiem diezin vai kāds vispār ir pie pilna prāta. Jums jāturpina meklēt izeju, un tur tu viņiem esi vajadzīga. Bastians ar pūlēm piecēlās kājās, pastiepās un satvēra Irisas roku. Lūdzu! Un pēc tam atnāciet pēc manis.

- Paļaujies uz to! noteica Pauls. Iesim, Iris! Mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

- Es atgriezīšos, es tev to apzvēru, viņa čukstēja. Tad atraisīja no jostas savu ūdens maisu. Ņem!

- Par to nevar būt ne runas.

- Ņem taču, muļķi! Tiklīdz mēs uzkāpsim augšā kapenēs, es iesperšu Georgam pa olām tā, ka šis vairs nezinās savu vārdu, un paņemšu viņa blašķi.

- Nē, lūdzu, paturi to!

Irisa vairs neturpināja diskutēt un iesvieda ūdens maisu bedrē.

- Es atgriezīšos. Es domāšu par tevi. Katru sekundi.

Bastians vēl turēja viņas roku, kad virs bedres tika uzbīdīts rež­ģis. Irisa ne uz sekundi neizlaida viņu no acīm un smaidīja, taču lūpas drebēja.

Režģis iegūla savā vietā. Starp spraišļiem Bastians vēl pēdējo reizi vēroja Irisas izspūrušos matus un vēlējās kaut īsu brīdi no tuva attāluma redzēt viņas seju: katru atsevišķu tās detaļu, katru bronzas krāsas lāsumiņu meitenes acīs.

Gaismas avots attālinājās, ēnas un tumsa no jauna pārņēma val­dījumā pazemes cietumu, kā tas bija jau simtiem gadu.

Viņš piespieda sev klāt Irisas ūdens maisu un centās dziestošajā pustumsā iegaumēt sava cietuma aprises. Kāpņu pusē Bastians dzir­dēja aizgājēju soļus, Irisas lāstus, kurus tā veltīja Georgam un viņa līdzdalībniekiem, Ralfa nervozās atbildes un Paula centienus visus nomierināt.

Uz nenoteiktu laiku pēdējās cilvēciskās skaņas.

Bastians sarāvās čokurā un valstījās pa zemi kā ievainots dzīv­nieks. Soļi uz kāpnēm bija izskanējuši.

Tumsa tagad bija absolūta. Tāpat kā klusums. Bastians ieklausī­jās katrā savā elpas vilcienā.

Viens.

Taču, pirms viss būs galā, viņš varēja rēķināties ar sabiedrību. Bailēm. Slāpēm. Sāpēm. Izsalkumu. Līdz tam viņš te būs viens pats. Viņš un aukstums, tumsa, tukšums.

.

iņš ar mani nerunā. Viņš atsakās to darīt.

Vai tad tu viņam neteici, ka…

Teicu gan.

• Tu tikai neraudi! Viss būs labi. Es tikšu ar visu galā.

- Bet man tevis ir tik ļoti žēl.

- Nevajag. Gan jau man kaut kas ienāks prātā.

- Nedari muļķības! Lūdzu!

- Protams, nedarīšu. Un tagad nedaudz paguli, sarunāts?

- Es nezinu, es…

- Tev jāatpūšas. Vai vēlies malku ūdens?

-Jā, es… paldies.

- Ar mani viņš runās. To es tev apsolu.

sakrustotām rokām un izplestām kājām Irisa izaicinoši skatījās uz viņas priekšā zemē gulošo galvaskausu. Nu, kur tagad ir tā izeīa? Tristram, tu vecais miroņgalva? Mēs nupat nometām tev priekšā mūsu draugu, tāpēc dari kaut ko, tu, pakaļa!

Viņa dzirdēja, ka kāds strauji ievelk elpu. Doro, protams.

- Nesanikno viņu, citādi viss būs bijis veltīgi, viņa lūdzošā balsī teica.

Irisa noturējās pretī kārdinājumam iespert pa galvaskausu un devās pie pārējiem, kuri bija sapulcējušies ap ugunskuru, kas jau bija sarucis līdz pusei no sava sākotnējā lieluma. Šteinhens tam piesvieda nelielas malkas porcijas, lai paildzinātu degšanu.

- Kādam vajadzētu doties pameklēt zarus. Pauls aicinoši uzlū­koja visus pēc kārtas. Neviens pat nepakustējās.

Skaidrs, nodomāja Irisa. Viņi gaida, ka notiks lielais brīnums tam taram! un klints atvērsies un ļaus viņiem kā nelielam stulbu aitu baram izmaršēt brīvībā.

- Es iešu, pieteicās Šteinhens.

- Nē, tev vēl jāatpūšas. Karīna piecēlās kājās. Es iešu. Irisa ar ļaunu prieku konstatēja, ka viņa izskatās diezgan nožēlojami. Neviens pat neierunājās, kā klājas Bastianam, kādā stāvoklī viņi bija to atstājuši. Gļēvuļi, visi!

- Tādā gadījumā es iešu tev līdzi, pieteicās Kārpa. Mums tikai vajag nedaudz gaismas.

Bija atlikušas vēl divas lāpas; viena no tām bija jau pa pusei izdegusi. Viņi to aizdedzināja un izgaismoja eju, kura veda uz halli ar noslēgto šahtu. Viņu ēnas uz sienām līdzinājās tumšiem milžiem, kas tos pavadīja ik uz soļa.

Kad viņi aizgāja, pie ugunskura iestājās klusums. Šteinhens, kura apaļīgajā sejā bija lasāmas neviltotas skumjas, ar mājienu

paaicināja pie sevis Irisu. Viņa apsēdās puisim līdzās, iekoda sev lūpā un pēdējiem spēkiem valdījās, lai neizplūstu asarās.

- Kā tu domā, kā viņam klājas? klusā balsī jautāja Šteinhens.

Jebkuram citam viņa būtu atcirtusi: Kas tas par muļķīgu jautā­jumu? Bet Šteinhens bija pa īstam norūpējies. Es nezinu, viņa atbildēja. Kad mēs devāmies projām, Bastians bija puslīdz nor­mālā stāvoklī. Man nav ne jausmas, kas tur notiks pēc stundas vai divām. Šteinhens piekrītoši pamāja ar galvu.

-Ja izeja tiešām neatradīsies… Viņa redzēja, ka Šteinhenam ir grūti izdomāt šo domu līdz galam. Respektīvi, kad kļūs skaidrs, ka tikt ārā vairs nav iespējams, mēs Bastianu izvilksim no turienes. Lai būtu visi kopā. Tad.

Irisa pasmaidīja un pārvilka ar roku pār viņa matiem un bār­das rugājiem, kas šajās nedaudzajās dienās bija kļuvuši ievērojami garāki. Tad mēs jau sen kā sēdēsim tumsā un neviens vairs nespēs atrast ceļu pie viņa.

Šteinhena skatiens aizplīvurojās. Es nebiju domājis, ka kaut kas tāds varētu notikt. Nekad. Ak, Iris! Šteinhens saņēma mei­tenes roku, un dažas sekundes viņai šķita, ka puiša mīkstais, apaļīgais ķermenis izstaro mierinājumu, ko viņa nebija cerējusi saņemt.

- Mēs vēl nepadodamies, Irisa teica un tajā pašā mirklī satrū­kās. Kaut kas bija noticis, jo atskanēja brīkšķis. Visi pielēca kājās, visi, izņemot Līzbetu, kura vēl joprojām gulēja.

- Ak Dievs, cerams, ka nav iebrukusi eja! iesaucās Mona. Ugunskura vājajā gaismā viņas blāvās acis izskatījās milzīgas.

- Diezin vai. Jūs taču kā nekā esat upurējuši Bastianu. Tagad visam jābūt labi, vai ne? Irisa nespēja atturēties no dzēlīgas piezī­mes un apmierināta noraudzījās, kā Mona kaunīgi nokāra galvu un aizgriezās. Stulbā blondā govs.

- Karīn! Tas bija Pauls, kurš iesaucās, un arī viņa balsī varēja saklausīt patiesas bažas. Vai kaut kas ir noticis? Vai jums nepie­ciešama palīdzība?

Nekādas atbildes.

- Tavs Tristrams ir viens sasodīts melis. Irisa cieši uzlūkoja Doro. Nekas nevēršas uz labo pusi, vēl joprojām ir…

- Nāciet šurp! Ātrāk! Kārpas balss, kas atskanēja no attāluma, uztraukumā gandrīz aizrāvās. Mēs kaut ko atradām! Nāciet!

Doro metās uz priekšu tādā ātrumā, kādā Irisa viņu vēl nekad nebija redzējusi pārvietojamies. Doro izrāva no ugunskura degošu pagali un ieskrēja tajā pašā ejā, kurā bija nozuduši Kārpa un Karīna. Pie gruvešu kaudzes viņa apstājās un skatījās tai pāri. Mona un Ralfs nekavējoties pievienojās viņai, tāpat arī Nātans un Larss.

- Nepametiet mūs vienus! Neviens nepievērsa uzmanību Almas vaimanām, tikai Georgs ar riebuma izteiksmi sejā uzmeta viņai ātru skatienu.

- Turi muti, viņš nošņāca, turpinot sildoši rīvēt Līzbetas ķer­meni.

- Nu jau pietiks, Georg! Ledainais tonis Paula balsī lika pārē­jiem apklust. Aizveries, citādi es par sevi neatbildu.

Georgs nicīgi iesmējās, bet nebilda vairs ne vārda.

Tad no tumsas aizelsies izsteidzās Kārpa. Tur tālāk zemē ir caurums. Zem kādas akmens plāksnes. Tur sākas tunelis, kas ved uz augšu, un, šķiet, tas nav aizgruvis.

Katrs gribēja pirmais pārrāpties pāri gruvešu kaudzei. Cits pēc cita viņi nozuda tumsā. Sajūsmas kliedzieni, atvieglota šņukstēšana un smiekli atvilināja šurp arī Irisu un Šteinhenu. Viņi ieradās tieši tajā brīdī, kad jaunatklātajā tunelī nokāpa Nātans.

- Slepena eja? Kā jūs to atradāt?

- Akmens plāksne bija vaļīga. Kārpa staroja pa visu seju.

- Karīna to pamanīja, kad uzkāpa tai virsū. Tad mēs ieraudzījām iedobumu dzelzs riņķim, ko laikam agrāk izmantoja tās pacelšanai. Ar stieņa palīdzību, vai saprotat? Viņš runāja tik ātri, ka gandrīz aizmirsa par nepieciešamību elpot. Taču mēs spējām to pabīdīt arī tāpat. Vismaz nedaudz. Tad kļuva skaidrs, ka apakšā kaut kas ir. Kārpa gaidpilni viņus uzlūkoja. Ko, vai jūs nemaz nepriecājaties? Mēs taču te izkļūsim ārā!

Grīdas plāksne. To neviens nebūtu iedomājies meklēt.

Ja es būtu mazliet māņticīga, man tagad vajadzētu skūpstīt rokas Doro. Sasodīta būšana. Kā var būt iespējama tāda sagadīšanās?

Sagadīšanās.

Jā, ar Simonu tam tiešām vairs nevarēja būt nekādas saistības. Irisa apsēdās un atbalstīja galvu rokās. Varbūt viņa to visu bija vien­kārši sev iestāstījusi un Simons nemaz nebija te, bet gan pašlaik klīda pa kādas pilsētas gājēju zonām, meklējot viņu.

Pēc dažām minūtēm Nātans atgriezās. Tunelis ir nelīdzens, bet pietiekami augsts, lai pa to varētu iziet stāvus pilnā augumā, viņš pavēstīja. Un tur var sajust gaisa plūsmu, pavisam noteikti! Es pat dzirdēju koku lapotņu šalkoņu. Nātans jau grasījās pagriezties un doties tur iekšā, bet Pauls stingri satvēra viņu aiz rokas.

- Neviens neies vienatnē. Tev nāksies mums palīdzēt. Būs jānes Arno, un mums vajag vairāk gaismas, tāpēc sameklē zarus, no kuriem mēs varētu pagatavot vismaz kaut ko lāpām līdzīgu.

Vēl pirms neilga brīža visi bija iegrimuši apātijā un pesimismā, bet tagad ejas piepildīja Ralfa smiekli un Larss svilpoja pie sevis, pārbaudot Arno nestuvju stabilitāti.

Doro neteica neko. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa stāvēja pie ieejas jaunatklātajā slepenajā ejā un apmierināti smaidīja.

- Paldies Tristramam, viņa nočukstēja, pamanījusi sev līdzās Irisu. Viņš ir izpildījis vienošanos. Mēs esam atbrīvoti.

- Labi. Tādā gadījumā mēs tagad varam izcelt Bastianu no viņa bedres.

- Nē! Enerģiska galvas purināšana. Ja mēs to izdarīsim, Tristrams to pamanīs. Viņš jutīsies piekrāpts un atriebsies.

Visi, kurus šajā jautājumā uzrunāja Irisa, atbalstīja Doro vie­dokli. Pat Kārpa, kurš vēl joprojām laimīgi smaidīja par savu atklā­jumu. Vismaz Pauls un Šteinhens vēl bija saglabājuši veselo sa­prātu.

- Protams, mums viņš jāatbrīvo, bet es negribu pat domāt par to, kas tādā gadījumā te ies vajā, klusinātā balsī teica Pauls. Es to nokārtošu. Tiklīdz grupa būs drošībā, es kopā ar vienu vai diviem no jums došos atpakaļ.

- Tas taču būs daudz par vēlu! Labi, tādā gadījumā es viena pati viņu atbrīvošu.

- Tikai neaizmirsti, ka bez palīdzības tu nespēsi nocelt režģi.

Tur viņam bija taisnība. Sasodīts. Irisa vēlreiz lūgtin lūdzās visus

pēc kārtas, protams, izņemot Doro, jo tas būtu bezjēdzīgi. Gan Georgu, ar kuru viņa nekad vairs negribētu pārmīt ne vārda, gan Ralfu, kurš viņai bija piegrūdis nazi pie kakla. Tikpat labi viņa būtu varējusi mēģināt iekost granītā.

Nogaidījusi piemērotu bridi, viņa paaicināja malā Paulu. Mēs to izdarīsim tik drīz, cik vien iespējams, turklāt slepeni. Kad viņi vairs nebūs tik ļoti nobijušies. Iedomājies, ka vēl kaut kas notiek atpakaļceļā, un tas ir pilnīgi iespējams. Tad viņi atkal vainos Bastianu. Pauls uzmundrinoši pamāja Irisai ar galvu. Visiem būs labāk, ja mēs viņu atvedīsim vēlāk. Arī Bastianam pašam.

Kādā brīdī Irisa padevās. Es ienīstu domu, ka varētu tā vien­kārši aiziet un atstāt Bastianu te, viņa teica Šteinhenam. Uzskati mani par jukušu, bet pamazām arī man sāk šķist, ka te kaut kas var viņam nodarīt kaut ko ļaunu. Vai arī kāds.

Tikmēr gatavošanās aiziešanai virzījās uz priekšu straujā tempā. Viņiem nebija tikpat kā nekādu nesamo, vienīgi slimais Arno uz nes­tuvēm. Līzbeta bija pamodusies un bija spējīga iet patstāvīgi. Viņa strupi atteicās no vienmēr pakalpot gatavā Georga palīdzības pie­dāvājuma. Kopš lēkmes viņa vēl nebija bildusi ne vārda un vairījās kādu uzlūkot.

Cits pēc cita viņi caur atveri grīdā nokāpa lejā. Irisa īsu bridi svārstījās, vai būtu vērts aizskriet atpakaļ uz kapenēm un paņemt arfu, taču nolēma to nedarīt. Bastians palika tur lejā, tāpēc arī arfai vajadzēja palikt tepat. Viņa tos abus kopā nogādās dienasgaismā. Pavisam drīz.

Viņa palīdzēja pārējiem nolaist Arno jaunatklātajā tunelī, un tas nebija nemaz tik vienkārši izdarāms. Nācās turēt slimnieku aiz rokām, kamēr Pauls no apakšas satvēra viņu ap gurniem. Sākumā Arno vēl kliedza, taču tad zaudēja samaņu sāpju vai drudža dēļ, to Irisa nemācēja pateikt.

Ja neņēma vērā Arno slikto veselības stāvokli, pārējie grupas dalībnieki, par spīti daudzajiem ievainojumiem, bija lieliskā noska­ņojumā. Nātans visu laiku skraidīja pa eju uz priekšu un atpakaļ kā sunītis, kurš kāro tikt ārā, bet negrib to darīt bez sava saimnieka. Beidzot viņš kopā ar pārējiem pieķērās pie nestuvēm, bet Doro paņēma lāpu un devās uz priekšu. Alma atlaida no saites Roderiku, kurš aizšāvās uz priekšu garām visiem, lai ātrāk nokļūtu brīvībā.

Tas ir pārāk vienkārši, nodomāja Irisa. Vispirms mēs lienam vai no ādas ārā, tomēr neatrodam ne mazākās spraudziņas akmenī, bet pietiek iesēdināt Bastianu cietumā, un momentā kā uz burvja mājienu parādās perfekts un ērts bēgšanas ceļš. Trūkst vēl tikai eskalatora.

Nebija nekādas jēgas to apspriest ar citiem. Irisa zināja, ko viņai nāktos uzklausīt. Tagad viņi visi uzskatīja Doro par Kasandru un Delfu orākulu vienā personā. Lai jau! Irisu gan neviens nepārlie­cinās, ka par viņu izglābšanos ir atbildīgs kāds pirms septiņiem gadsimtiem atstumts un noslepkavots tips. Tāpat kā par iepriekš piedzīvotajām ķibelēm.

Ja mēs vispār izkļūsim ārā no šejienes un netiksim atkal apmānīti. Varētu taču būt, ka viņi tagad taisnā ceļā tuvojas savu piedzīvojumu kulminācijai. Varbūt tas būs jauns zemes nogruvums. Vai ar rokas granātu bruņojies Simons.

Taču viss norisinājās apbrīnojami gludi. Pēc kāda laika Irisa tie­šām varēja sajust svaiga gaisa plūsmu.

Pārāk vienkārši.

Labi, bet viņa nekādā gadījumā negribēja izkļūt ārpusē kā viena no pirmajām un uzskriet virsū kaut kam asam, eksplozīvam vai kodī­gam. Tad jau labāk, lai tā ir Doro. Irisa palēnināja soli, līdz izlīdzinā­jās ar Līzbetu, un pēc iespējas neuzkrītošāk uzmeta viņai vērtējošu skatienu. Tik skaista, tik pažēlojama. Kā tu jūties?

Vispirms Irisa nodomāja, ka Līzbeta nav dzirdējusi jautājumu, jo meitene turpināja stingi lūkoties taisni uz priekšu un viņas sejā nesakustējās ne vaibsts. Var iztikt, pēc brīža Līzbeta nočukstēja.

- Tu varēji mums visu izstāstīt. Slimība taču nav nekāds negods.

- Protams, nav, bet viņai tas tomēr ir nepatīkami, sarunā iejau­cās Georgs.

- Tu, maita, labāk turi muti, nošņāca Irisa. Es nerunāju ar tevi, vai skaidrs?

Viņš sarāvās, un Irisa gaidīja, ka sekos asa reakcija, bet tās nebija. Georgs tikai papurināja galvu, palēnināja soli un pievienojās nestuvju nesējiem. Irisa redzēja, ka viņš nomainīja Nātanu.

-Ja es par to būtu jums pastāstījusi, LIzbeta atkal uzņēma aizsāktās sarunas pavedienu, tas visu mainītu. Nav taču nekāds noslēpums, kā tas notiek. Es tā priecājos, ka neviens no grupas dalībniekiem par to nezina. Izņemot Sandru, bet viņa mani pazīst jau ilgi. Līzbeta pagrieza galvu un ielūkojās Irisai tieši acīs. Tas bija krasā pretrunā ar viņas parasto izturēšanās veidu. Es nesu šo krustu jau kopš deviņu gadu vecuma. Skolā mani apsaukāja par spļaudīgo un raustīgo Līzbetu.

- Bērni reizēm ir īsti cūkas.

- Parasti viņi tādi arī paliek. Līzbeta saviebās. Vari iedomā­ties, cik daudz pielūdzēju skraidīja man pakaļ, zvērot uzticību un visas tās muļķības. Vairākos es pat iemīlējos un pateicu viņiem tais­nību par sevi. Pēc tam daži pazuda uzreiz, bet pārējie to izdarīja pēc pirmās lēkmes, par kuras lieciniekiem bija kļuvuši.

Viņiem nācās mazliet pieliekties, jo tunelis bija kļuvis zemāks, tomēr izeja vairs nevarēja būt tālu. Bija dzirdama vēja šalkšana un putnu kliedzieni. Irisa vēl nekad nebija dzirdējusi kaut ko skais­tāku.

- Es gribu, lai jūs to saprotat. Tieši tagad, pēc visa tā, kas ir noticis. Tu varbūt uzskati Georgu par nelieti, bet viņš ir vienīgais, kurš pie manis palicis. Viņam ir vienalga, cik šausmīgi es izskatos, kad tas notiek, turpināja Līzbeta. Lai ko ari tu domātu, Georgs ir normāls čalis.

-Ja vien nav pateicīgu un atkarīgu meiteņu cienītājs. Doma bija izteikta, pirms Irisa paguva iekost sev mēlē. Protams, var jau būt, ka es maldos, viņa steidzīgi piebilda. Georgs tiešām ārkārtīgi rūpējas par tevi. Taču citiem viņš no aizmugures uzbrūk ar nazi.

Uz to viņa nesaņēma nekādu atbildi un diez vai ari būtu tajā ieklausījusies, jo pēkšņi atskanēja prieka saucieni no viņu nelielās kolonnas priekšgala.

- Tur ir gaisma! Vai redzat?

- Dienasgaisma!

- Mēs to esam paveikuši!

- Paldies Dievam, es tā priecājos!

Irisa pastiepās, lai varētu labāk redzēt. Jā, viņiem bija taisnība; ar katru soli kļuva aizvien gaišāks.

Tālāk priekšā citi pielika soli un uzgrūdās Arno nestuvēm, cen­šoties tikt tām garām.

- Mēs esam ārā!

- Paskat tik, kur mēs esam nonākuši!

- Nespēju tam noticēt.

Ziņkārības dzīta, ari Irisa izspraucās priekšā, kur bija sākusies drūzmēšanās. Izeja bija šaura šahta plecu augstumā un veda slīpi uz augšu. Ralfs jau bija iebāzis galvu ejā un tagad centās iemanevrēt arī pārējās sava ķermeņa daļas.

- Palīdziet man, pastumiet nedaudz!

Viņi uzgrūda Ralfu augšā, un viņš izrāpās no tuneļa. Irisa dzir­dēja viņu uztraukti runājam, bet nesaprata, ko puisis saka. Kāds raudāja, bet izklausījās, ka aiz atvieglojuma.

Pēkšņi Irisa pati kļuva steidzīga, jo vairs nespēja izturēt šau­rību, tumsu un zemes smaku. Viņa pastūma malā Karīnu, izspraucās priekšā, pievilkās pie atveres, kas bija viņu visu glābiņš, un līda uz vēdera augšup pa slīpumu, līdz beidzot varēja izbāzt galvu no zemes. Tad dziļi un skaļi ievilka elpu un pārsteigumā satrūkās.

Viņa atradās aptuveni metru dziļā četrstūrveida bedrē. Augšā bija pļava. Pāri iedobei šūpojās zāles stiebri.

Viņa izrāpās no bedres, piecēlās kājās un aplūkoja apkārtni, kas šķita vairāk nekā pazīstama.

Nometnes pļava. Visapkārt bija izmētātas grupas dalībnieku per­soniskās mantas. Priekšmeti atradās tieši tajās vietās, kur viņi bija

tos pametuši, glābjoties no negaisa. Viņi bija izkļuvuši ārā vienā no četriem kapiem.

No kapa caur kapu brīvībā. Irisa nodrebinājās. Viņa pagriezās un devās šķērsām pāri pļavai, tad sāka skriet. Viņai vajadzēja nokļūt pie strauta un padzerties tas bija pats svarīgākais. Pēc tam viņa uzreiz dosies atpakaļ pie Bastiana un izvedīs to no pazemes. Ilgāk gaidīt nebija nekādas vajadzības.

Ūdens. Irisa nometās ceļos un dzēra, līdz no aukstuma kuņģī viņai gandrīz kļuva nelabi. Netālu to pašu darīja Ralfs un Doro. Mona jau gulēja uz muguras līdzās strautam un smagi elpoja.

Irisa piecēlās kājās, taču, sajutusi galvā vieglu reiboni, apsēdās līdzās kādam kokam un atzvēlās pret tā stumbru. Tātad eksistē eja, kas savieno nometnes pļavu un pagrabu. Pa eju, kas beidzas tieši vienā no kapiem, var relatīvi ērti nokļūt no vienas vietas uz otru.

Ja zina, kā. Ja ne, tur apakšā cilvēks ir aprakts dzīvs.

Pusstundas laikā visi bija izkļuvuši brīvībā. Pat Šteinhens, kurš tikai ar pūlēm spēja izspraukties caur šauro tuneli un tāpēc bija pamatīgi nobrāzis ādu uz vēdera. Ārā bija izdabūts arī Arno, tiesa, tam bija nepieciešami pieci sāpīgi mēģinājumi.

Tomēr pirmītējā nelāgā sajūta saglabājās. Pārāk vienkārši.

Varēja būt vēla pēcpusdiena. Saule vairs neatradās visai augstu virs koku galotnēm. Ik pa brīdim garām aizslīdēja pa kādam gaisī­gam mākonim, kuru izskats nekādā ziņā neliecināja par tuvojošos negaisu.

- Es un Ralfs, mēs nesīsim Arno, ierunājās Pauls. Vēlāk mūs nomainīs Nātans un Georgs. Larss visu laiku būs gatavībā palīdzēt, ja kāds no mums pagurs. Mums jādodas ceļā pēc iespējas ātrāk, lai līdz tumsai pagūtu nonākt bāzes nometnes teltī. Tur atrodas pār­tikas krājumi, mobilie telefoni, kabatas lukturīši. Viss, kas mums nepieciešams.

- Šoreiz Tristrams ļaus mums aiziet, pavēstīja Doro. Esmu par to pārliecināta. Arno un Šteinhenam nav jābaidās, ka viņš tiem atkal varētu nodarīt pāri.

- Cik nomierinoši. Šteinhena balss bija sarkasma pilna.

Doro ignorēja šo iebildumu. Es pateicos visiem labajiem spē­kiem, kuri ir stāvējuši mums klāt. Pateicos Tristramam, ka viņš ir turējis doto vārdu.

- O jā, Tristramam es esmu nenormāli pateicīga, šim vecajam kuces dēlam, nošņāca Irisa. Tātad kurš nāks man līdzi? Man ir vaja­dzīgi divi vai trīs cilvēki, lai varētu nobīdīt režģi no Bastiana pazemes cietuma un izcelt viņu no turienes. Mums jādodas ceļā nekavējoties.

- Es labprāt ietu jums līdzi, pieteicās Šteinhens. Bet baidos, ka nebūšu nekāds dižais palīgs.

- Neviens no jums nekur neies, nomāktā balsī teica Pauls.

- Tumsā jūs neatradīsiet ne kapenes, ne pazemes cietumu. Visas lāpas ir izdegušas. Vispirms mums jādabū kabatas lukturīši.

Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Viņam taisnība.

- Mēs vēl joprojām atrodamies uz Tristrama zemes, ierunājās Doro. Jūs nedrīkstat atbrīvot Bastianu. Padomājiet, vai tāpēc vien, ka izkļuvām no kapenēm, mēs tagad esam drošībā?

- Turi muti, Doro! viņai uzkliedza Irisa. Tu jau esi nodarījusi pietiekami lielu postu.

- Man šī diskusija ir jau līdz kaklam. Mums ātrāk jādabū projām no Tristrama zemes Doro un citi bailīgie. Pauls pielēca kājās. Pēc tam mēs tūlīt atvedīsim Bastianu. Es negribu likt viņam tupēt tajā caurumā ilgāk, nekā nepieciešams. Celies, Karin, tu iesi pirmā. Mēs dosimies pa īsāko ceļu. Skaties zem kājām, lai nepakluptu. Mums nebūs spēka nest vēl vienu ievainoto.

Cik Irisa atcerējās, ceļš uz šejieni nebija bijis no vieglajiem, un atmiņa viņu nepievīla. Viņi rāpās pāri akmeņiem, lauzās cauri brikšņiem un pārvarēja slidenas nogāzes. Jau pirms piecām dienām viņiem tas bija šķitis nogurdinoši, bet toreiz visiem bija pilni vēderi un labs garastāvoklis, turklāt nevajadzēja transportēt ievainoto. Tagad, pēc Irisas domām, tā bija īsta elle.

Tikai pilnībā remdējusi slāpes, Irisa beidzot sajuta, cik briesmīgi viņa ir izsalkusi. Un nokaitināta. Kad Sandra, kas gāja aiz muguras, paklupa un gandrīz viņu apgāza, Irisai nācās savaldīties, lai viņai neiespertu.

- Tu laikam ļoti lepojies ar to, ka esi pratusi ar meliem un viltu atmānīt Bastianu uz šejieni. Šos vārdus viņa bija turējusi uz mēles jau stundām ilgi. Tu man nekad neesi patikusi, lai gan līdz šim es vēl nemaz nezināju, kāda melīga govs tu esi.

- Turi muti! Sandra pielika soli, lai panāktu Irisu, bet aizķērās aiz kādas saknes un nokrita uz ceļiem. Manāmi saniknota, viņa piecēlās kājās. Tev tikai kremt, ka Bastians tevi nemaz neievēroja, kamēr vēl domāja, ka es par viņu interesējos. Kāda ir sajūta būt aizstājējas lomā?

Nesaprotamu iemeslu dēļ šie Sandras vārdi Irisu sāpīgi aizskāra. Viņa nebija aizstājēja, par to nebija nekādu šaubu. Tikpat kā nekādu.

- Tev taču nav ne jausmas. Pasaki man labāk, kāpēc tu to darīji. Joka pēc? Lai redzētu, vai tas izdosies?

Sandra neko neatbildēja, tikai skatījās uz priekšu. Uz turieni, kur stāvēja Pauls, kas patlaban nomainīja Larsu pie nestuvēm. Irisa redzēja viņas skatienu un saprata. Pauls.

-Jā, viņš izskatās labi, vai ne? Irisa nomurmināja.

- Viņš ir satriecošs, noteica Sandra vairāk sev pašai nekā Iri­sai. Bez viņa mēs nekad nebūtu izkļuvuši ārā no turienes, lai gan tagad visi ir pateicīgi Doro. Pauls parūpējās, lai neviens neietu bojā. Bez viņa pārējie būtu nodūruši Bastianu.

- Bez viņa Bastians vispār nebūtu nonācis šādā situācijā.

-Jā, un bez manis ari ne, to taču tu gribēji pateikt, vai ne? Bet Bastians to izturēs. Pauls izvilks viņu no tā cauruma, un ar to tas beigsies. Toties tagad viņš būs ieguvis brāļa uzticību.

Nebija nekādas jēgas turpināt šo sarunu. Viņiem bija jāpārvar neliels pakalns, un Irisa nolēma labāk pietaupīt enerģiju. Viņa palū­kojās augšup uz milzīgo egļu galotnēm, kas stiepās pretī zilajām debesīm, un domāja par Bastianu, kurš vēl joprojām sēdēja tumsā. Viens pats. Izslāpis. Nezinot, kad atnāks palīdzība. Ja vispār atnāks. Viņš pat nezina, ka mēs esam atraduši izeju.

Visa viņas būtība lika griezties atpakaļ. Tagad, tūlīt.

Ja nu viņi atgriežas, bet ala izrādās iegruvusi? Vai ari Bastians ir nomiris aiz slāpēm? Nē, muļķības, tik ātri tas nenotiek. Turklāt viņu nepameta sajūta, ka laika nav daudz un Bastianam draud briesmas.

Kad apvidus atkal kļuva līdzenāks, Irisa pielika soli. Viņa pagāja garām Doro un Ralfam, Almai, kas gāja līdzās Arno nestuvēm, tāpat arī Paulam un Larsam. Tikai Karīnu viņa neapsteidza, bet sāka soļot tai līdzās aizelsusies un paciešot dūrēju sānos, taču Irisai tas bija vienalga. Jo ātrāk viņa gāja, jo labāk jutās.

Kad beidzot viņi nonāca pie mērķa, jau sāka krēslot. Lielā telts vēl atradās savā vietā, kaut gan izskatījās nedaudz noplukusi. Viens stienis bija nogāzies, jumts ieplīsis, vaļējās skrandas plivinājās vakara vējā.

Irisa iesteidzās iekšā. Lūk, viņas mugursoma, tur tālāk atradās Bastiana mantas. Viņa pārcilāja savas somas saturu. Atrada LED kabatas lukturīti, kura baterijas kalpo praktiski mūžīgi, un divas plastikāta pudeles ar ūdeni. No mobilā telefona šobrīd nebija pil­nīgi nekādas jēgas. Divas kārbas ar kaltētas liellopu gaļas šķēlītēm, izkususi šokolādes tāfelīte, sakaltis maizes gabals, uz kura jau bija saskatāmas pirmās pelējuma pēdas.

Labi, mugursoma tiks ņemta līdzi ar visu tās saturu.

Irisa sāka pārmeklēt Bastiana mantas. Viņa acenes! Meitene iztina brilles no linu drānas gabaliņa, kurā tās bija ievīstītas, un tajā pašā mirklī iztēlē redzēja viņa seju tādu, kādu bija pirmoreiz iepazinusi. Paraugskolēna seju.

Irisa ielika brilles savā mugursomā. Viņas skatījumā tās arī bija vienīgā vērtīgā lieta Bastiana bagāžā.

Telts priekšā uz ceļiem tupēja Mona un Karīna. Abām rokā bija pa brūču dezinfekcijas līdzekļa pudelītei. Meiteņu uzmanība bija pievērsta galvenokārt Arno, bet aprūpēti tika arī Georga, Nātana un Paula ar zobenu nodarītie ievainojumi. Pauls tikai mazliet sarāvās, kad Karīna bagātīgi apzieda viņa krūtis ar jodu. Paņēmis mobilo telefonu, viņš bija pilnībā nodevies mēģinājumiem nodibināt sa­karus.

- Dominik? Cik labi, ka tevi sazvanīju. Jā. Es zinu, mēs nebijām norunātajā vietā, bet tagad mēs tur esam. Vai tu vari ierasties? Viens no mums ir smagi ievainots, viņš jānogādā slimnīcā, tāpēc mums nepieciešams ātrās palīdzības auto, pat ja tas nespēj pārvarēt šo

apkārtni. Līdz vietai, kur beidzas nostiprināta ceļa seguma virskārta, tam taču vajadzētu varēt atbraukt. Ko? Nu labi, bet pasteidzies, lūdzu!

Pauls iebāza kabatā mobilo telefonu.

- Dominiks brauks ar džipu, tas prasīs aptuveni stundu, un tad viņam vēl kājām jātiek pāri zemes nogruvumam. Bet viņš ieradīsies kopā ar kādu savu darbabiedru un atvedīs kārtīgas nestuves.

Kāds izdalīja sausmaizītes, kas garšoja kā pape ar sezamu, tomēr tika apēstas visīsākajā laikā. Organizatori bija noglabājuši teltī kon­servu kārbas, un tās tagad tika atvērtas. Auksta gulašzupa, med­nieku desiņas, pupiņu sautējums. Viņi rija visu, ko dabūja rokā.

- Mēs tagad dosimies atpakaļ, vai ne? Irisa pamāja ar galvu Paulam. Es jau paņēmu kabatas lukturīti un Bastiana brilles. Ja kādam paliek pāri maize vai kaut kas tamlīdzīgs, es labprāt to viņam aiznestu.

- Nē, teica Pauls. Iešu es, bet tu pielūko, ka kopā ar pārējiem tiec līdz tuvākajam ciemam.

- Ko? Nekādā gadījumā. Es viņam apsolīju, ka atgriezīšos.

Pauls pasmaidīja. Man šķiet, viņš priecāsies, ka tu esi drošībā.

Paliec kopā ar grupu. Es paņemšu līdzi Larsu un Karīnu, viņi abi ir izturīgi.

- Par to nevar būt ne runas. Irisa centās savaldīt dusmas. Pauls droši vien gribēja tikai labu, bet acīmredzot nesaprata, cik viņai tas ir svarīgi.

- Tagad klausies, ko es tev teikšu! Paula asais tonis lika Irisai satrūkties. Es no sirds priecājos, ka esmu jūs visus dzīvus atvedis līdz šejienei. Tu tagad nebāzīsi degunu manās darīšanās un neskriesi atpakaļ uz pagrabu tikai tāpēc, lai paturētu Bastianam rociņu. Es viņu atvedīšu, un līdz tam puisis kaut kā izturēs. Viņš nav ne slims, ne arī no cukura.

Pauls deva mājienu Georgam. Vai Pauls gribēja, lai tas viņu aiz­kavē?

Ar mani tas neies cauri. Zibens ātrumā Irisa uzmeta plecos mugur­somu un neatskatoties metās skriet atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija

atnākuši. Krūmājs bija daudzās vietās izlauzīts un nomīdīts, un tas palīdzēja viņai bez lielām problēmām atrast ceļu.

Pirmais pakalns. Pieveikts. Aizslēpties aiz resna egles stumbra un pamest atpakaļ ātru skatienu: neviena sekotāja. Viņa dziļi ievilka un izpūta elpu. Tālāk.

Viņai vajadzēja izdomāt, kā vienai pašai novilkt no bedres režģi. Atrast kādu stieni, kaut ko, kas būtu izmantojams kā svira. Lāpsta! Bija taču tā lāpsta, ar kuru Bastians bija izracis atejas bedri. Tai vēl vajadzēja atrasties kaut kur pļavā. Ja koka kāts bija pietiekami masīvs, ar tā palīdzību varbūt varētu izcelt režģi no savas vietas un atbrīvot Bastianu. Bez citu palīdzības. Un atstāt Paulu ar garu degunu.

Irisa skrēja tālāk un jutās viegli par spīti dūrējam sānos, kas jau lika sevi manīt. Pavisam nedaudz, un viņa būs klāt. Vēl pirms saule būs pilnībā norietējusi. Šis murgs bija beidzies. Viss būs labi.

lexorcarpi radialis. Flexor carpi ulnaris. Flexor digitorum superficialis. Palmaris longus. Pronator teres. Tas ir apakšdelma saliecējmuskuļu virspusējais slānis. Tagad izstiepējmuskuļi. Extensor carpi ulnaris. Extensor digitorum. Extensor digiti minimi.

Mazs malks no Irisas dzēriena pudeles. Ja vismaz nebūtu tāds klusums! Sandra bija stāstījusi par kādu balsi, un Bastians gandrīz vēlējās, lai ari viņš to saklausītu, dzirdētu kaut ko citu, ne tikai savu elpu un asins šalkoņu ausīs. Abductor pollicis longus…

Vai tur bija kāda skaņa?

Viņš aizturēja elpu. Nē. Nē, tur nekā nebija. Sākumā Bastians bija domājis, ka sadzirdēs, ko pārējie augšā dara. Taču tie bija maldi. Ne soļu, ne balsu. Ne gaismas.

Viņš kārtējo reizi atvēra acis, cik plati vien spēja, taču tumsa vis­apkārt bija necaurredzama. Viņš vismaz vēl spēja sataustīt. Sataus­tīt un saost.

Bastians labprāt būtu uzzinājis, cik laika ir pagājis. Tai vajadzētu būt lielai daļai no mūžības. Pārējiem noteikti jau sen ir beidzies kurināmais, un, kad viņi būs izdzēruši pēdējo ūdens lāsi, tie nokāps lejā pie Bastiana un atņems to, kas viņam vēl palicis.

Ja vien tumsā viņi to spēs.

Kling.

īss, ass troksnis pa labi no viņa. Bastians sastinga. Tāds, ko rada akmens, uzkrītot akmenim. Pirmā skaņa kopš ilga laika. Vai kāds nāk lejup pa kāpnēm?

Es nedzirdu soļus.

Bastians mēģināja koncentrēties. Ja pārējie vēl aizvien bija augšā, ko viņi tagad dara? Ko dara Irisa? Vai vēl kāds pie viņa nokāps, iekams viss būs beidzies?

Beidzies. Bastians atgūlās un saritinājās. Bija auksti, bet ne tik ļoti, lai nosaltu. Visticamāk, tas beigsies ar nāvi no slāpēm. Kad viņa un Irisas dzerammaisi būs iztukšoti, viņam vēl atliks

četras dienas. Ja nepaveiksies, piecas. Neizmērojamas, mokošas mūžības.

Bastians pataustīja sev apkārt. Sandrai bedrē bija bijusi krūka, viņš atcerējās. Taču netika piefiksējis, vai viņa to atstāja šeit vai paņēma līdzi augšā. Ja arī tajā būtu kaut nedaudz ūdens…

Bastiana roka taustījās pa zemi. Uzmanīgi, lai neapgāztu to, ko meklēja. Nē, krūkas nebija. Nekā, izņemot akmeņus un zemi. Un…

Viņa pirksti apņēma kaut ko apaļu, gludu… Kaut ko. Tas nebija akmens, drīzāk metāls. Un pie tā bija piestiprināta… ķēdīte.

Bastians aptaustīja atradumu, grozīja to plaukstās. Priekšmeta vienā pusē bija izcilnis, it kā maza metāla mēlīte. Viņš to piespieda un juta, ka kaut kas atlec vaļā. Tajā pašā brīdī Bastians saprata, ko bija atradis.

Līzbetas medaljons. Ar rādītājpirkstu viņš pārvilka pār tā saturu. Mazas ripiņas. Apaļas un plakanas.

Kā medaljons te nokļuvis?

Bastians to nespēja saprast. Varbūt tas, kurš bija te ieslodzījis Sandru, pirms tam šo lietiņu bija nozadzis Līzbetai un noslēpis šeit, kur to nevienam nevajadzēja atrast.

Vai ari medaljons ir bijis pie Sandras un viņa to te pazaudējusi. Tikai kā tad tā? Viņa pusi dienas palīdzēja Līzbetai rotaslietu meklēt, Sandra taču nebūtu klusējusi, ja būtu to atradusi. Katrā ziņā izrādī­jās, ka Sandra ir labāka mele, nekā Bastians bija domājis.

Līzbetas lēkmes laikā Bastians samiedza acis, pilnīgi koncen­trējās Sandra sēdēja viņai pretī. Bija sev precīzi izvēlējusies vietu sēdēšanai. Viņa bija vienīgā, kura zināja par Līzbetas epilepsiju.

Vai Sandra izraisīja lēkmi? Pag, jā, tur bija gaismas uzplaiksnī­jumi, viņš pats tos bija pamanījis. Vai tos būtu izraisījusi Sandra? Ar nolūku? Bet kāpēc lai viņa tā darītu?

Cik muļķīgi! Viņš to droši vien nekad neuzzinās, un tas Bastianu savā ziņā nokaitināja visvairāk. Viņš nomirs, neuzzinājis, kas īstenībā bija noticis. Kurš slēpjas aiz visas tās draņķības, kas viņiem bija atgadījusies.

- Kāds, kurš labprāt sacer dzejoļus, Bastians pie sevis nomur­mināja, pārsteigts par to, cik skaļi atskanēja viņa balss, lai gan bija runājis pavisam klusu. Kāds, kuram patīk spēlītes. Bet kāpēc?

Varbūt labāk samierināties ar pareģojumu un lāstu. Tas vismaz bija loģisks. Lauztas kājas un apdedzināta āda. Kapi, kas atveras, un cilvēki, kurus aprij zeme. Tā kā pašreiz mani.

Vai tur bija kāda skaņa? Dūkoņa. Tad atkal klusums.

Arī Kārpa bija par to stāstījis. Bet labāk lai dūc, nekā es dzirdu balsis.

Pēc brīža Bastians vairs nebija pārliecināts, vai tiešām bija kaut ko dzirdējis vai to tikai iedomājies. Tagad tam visam vairs nebija nekādas nozīmes.

Viņš domāja par mirušajiem kapenēs, kas atradās virs viņa, un sajuta savādu, gandrīz mierinošu vienotību ar tiem. Pliki kauli tas būs viss, kas no visiem beigās paliks pāri.

Kauli. Šis vārds Bastianu iekustināja. Iztēlē uzausa aina, kā Roderiks, lepni vicinādams asti, ieradās ar augšstilba kaulu mutē.

Es esmu idiots! Bastians ar dūri trieca pret sava cietuma klints sienu un no sāpēm dziļi ievilka elpu.

Kāpēc viņš par to nebija iedomājies jau agrāk?

Roderiks noteikti būs paviesojies kapenēs. Suņu paradīze pilna ar kauliem. Tas nozīmēja, ka suns bija tur ielīdis un no turienes arī izlīdis. Tas savukārt nozīmēja, ka izejai ir jābūt. Tik lielai, caur kuru tiek ārā suns. Tādējādi šahta, pa kuru viņi bija nokāpuši lejā, atkrita.

Es esmu tik stulbs, tik neiedomājami stulbs nejēga!

Bastians taustījās pēc kāda priekšmeta, kas noderētu klaudzinā­šanai, taču neatrada neko citu kā vien akmeni un sāka dauzīt pa sava pazemes cietuma sienām. Vienreiz, divreiz, trīsreiz. Pauze. Atkal trīs reizes. Klausīties.

Nekā.

Nolādēts, arī Sandru taču viņi bija izdzirdējuši pēc klaudzināša­nas! Bastians nogūlās uz vēdera un, izstiepis rokas, meklēja pa zemi. Viņš atrada metāla trauku. Sandras krūka, beidzot!

Bastians atkal klaudzināja pret klinti, tagad skanēja daudz ska­ļāk. Vienreiz. Divreiz. Trīsreiz. Viņš gaidīja.

Nekā.

- Izeja ir! viņš iesaucās. Tai ir jābūt! Lieciet sunim to samek­lēt!

Atbildes nebija.

Viņš ievilka gaisu. Kliedza no visa spēka. Izeja ir! Mums nav te jānomirst! Vai jūs mani tiešām nedzirdat?

Nāves klusums.

Tad balss, kas viņu izmēdija, pavisam tuvu. Ķērkstoša, stiepta.

- Vai jūs mani tiešām nedzirdat? Vai jūs mani tiešām nedzir­dat?

Ķiķināšana.

- Tev diemžēl nav paveicies. Vienigais, kurš tevi dzird, esmu es.

Caur koku lapotni uz meža zemi krita oranža gaisma. Vairs nav tālu, Irisa sev sacīja. Līdz saulrietam viņa tiks līdz mērķim. Meitene kārtējo reizi apstājās un ieklausījās, vai Pauls un palīgspēki jau tuvojas. Katrā ziņā nekas nebija dzirdams.

Irisa atspiedās pret kādu koku un uz brīdi aizvēra acis. Ta nebija laba doma. Tūlīt viņa sajuta sāpošās kājas, katru muskuli tajās un nogurumu, kas nekavējoties izplatījās ķermenī. Jāiet uz priekšu tāds ir uzdevums. Gaidīt citus par to nevar būt ne runas. Basti­anam nepieciešams ūdens un gaisma, un pirmām kārtām cerība.

Nākamais posms veda nedaudz kalnup, taču augi, kas šeit zaļoja starp kokiem, bija zemi. Par laimi. Viņai nevajadzēja pie katra soļa augstu celt kājas, kā brienot pa sniegu.

Tikusi pakalna virsotnē, Irisa atkal uz brīdi atvilka elpu. No šejie­nes jau gandrīz bija redzama pļava.

Vēja pūsma atvirzīja no pieres matus. Viņa pateicīgi pavērsa seju pretī vēsajai brīzei un sarāvās kā sitienu saņēmusi.

Smarža.

Holston tabaka, lētais draņķis ar pretīgo vaniļas aromātu. Kā atvērts pudiņa iesaiņojums.

Irisa instinktīvi pieliecās. Neatrasties šeit, būt neredzamai, caur­spīdīgākai par gaisa dvesmu.

Kur viņš ir?

Aizturējusi elpu, Irisa lēnām iztaisnojās. Milimetru pēc mili­metra. Lūkojās virzienā, no kurienes nāca smarža.

Oranžīgais saulriets bija perfekti nomaskējis viņa matus. Simons smēķēja, atspiedies pret koka stumbru, viņš stāvēja krietnu piecdes­mit metru attālumā un bija pagriezis viņai muguru.

Viņš mani nav pamanījis.

Vajadzēja novērst skatienu no Simona, citādi viņš Irisu sajutīs un tad…

Viņa izdzirdēja, ka Simons kaut ko saka. Tikai tad Irisa pamanīja, ka viņš nav viens. Blakus Simonām gandrīz pilnīgā koka aizsegā stāvēja vēl kāds. Vīrietis, diezgan gara auguma.

Lai kas viņš arī būtu, šis vīrietis bija Irisas glābiņš, jo piesaistīja Simona uzmanību. Šo labvēlīgo izdevību vajadzēja izmantot. Irisa atmuguriski rāpās atpakaļ, nemitīgi uzmanīdamās, lai nesaceltu troksni, kas praktiski bija neiespējami. Tomēr viņa bija pietiekami klusa. Simons un svešinieks to nepamanīja.

Tur! Priekšā parādījās klintsbluķi. Irisa varēja rāpties no cita uz citu, vajadzības gadījumā pat lēkt, nesaceļot troksni.

Ašs skatiens atpakaļ. Nē. Neviens nesekoja. Labi! Tad tikai uz priekšu!

Aiz katra klintsbluķa viņa pieliecās. Simons jau sen vairs nebija sa­skatāms, un no tāda attāluma viņš Irisu ari vairs nedzirdētu, tomēr viņa neuzdrošinājās vienkārši skriet uz pļavu. Irisa pazina Simonu, viņš varēja būt visur, zibens ātrumā uzrasties un atkal nozust. Vēl aizvien viņai šķita, ka sajūt Simona tabakas smaržu, it kā tā būtu viņai pielipusi.

Irisa apstājās, pirms bija sasniegusi mežmalu, viņa mēģināja padomāt un aptvert notikušo. Tātad Simons tiešām ir šeit, iespē­jams, bijis te visu laiku. Tomēr ne reizi netika rādījies.

Kā tā? Vajadzēja taču būt kādai saistībai starp viņu un visiem tiem nelaimes gadījumiem; tikai kāda tā bija? Irisa to nespēja apjēgt.

Jauna doma pārvērta viņas kuņģa saturu svinā. Vai Simons zina, ka Bastians ir ieslodzīts pazemē? Iespējams, zina. Varēja pat gadī­ties, ka viņš ir tur bijis…

Vēl vismaz piecdesmit metru līdz pļavai, kurā bija iekārtota nometne. Satumsa, turklāt ātrāk, nekā Irisa bija gaidījusi.

Viņa pēdējo reizi paskatījās apkārt, tad ātri aizslīdēja gar meža malu. Vēja ātrumā pārlidoja pār pļavu un skrēja uz kapiem. Ielēca otrajā no kreisās puses.

Tur bija caurums. Eja.

Iepriekš Irisa bija nolēmusi visu laiku skaļi dziedāt jautras dzies­mas, lai Bastians pēc iespējas drīzāk viņu sadzirdētu. Lai zinātu, ka Irisa ir ceļā pie viņa. Taču tagad to vairs neuzdrīkstējās.

Irisa ieslēdza kabatas lukturīti. Gaismas kūlis rādīja akmens sie­nas ar plaisām. Milzīgs simtkājis mēģināja paglābties no nepierastās gaismas. Irisa paspīdināja lejup tāpat kā pirms tam pamats bija gluds. Tomēr eja tagad bija nemīlīgāka nekā iepriekš lāpu gaismā. Aukstajā kabatas lukturīša apgaismojumā tā izskatījās kā nežēlīgs bezdibenis, kā rīkle, kas viņu aprīs.

Irisa turpināja iet. Tikai jānokļūst līdz Bastianam, tad viss būs labi. Tad viņa vairs nebūs viena. Drīz būs klāt Pauls kopā ar Karīnu un Larsu. Varbūt arī Kārpa nāks līdzi. Drīz vien viņi ieradīsies.

Gaismas stars drebelīgi dejoja pa sienām. Kad beidzot būs cau­rums uz eju, kura ved augšup? Tam vajadzētu būt kreisajā pusē aptuveni viņas plecu augstumā.

Jā, tumšs plankums, melnāks par visu pārējo apkārt. Tā bija sprauga. Irisa iespieda kabatas lukturīti starp zobiem un uzvilkās augšā. Tas bija grūti, un viņai nācās vairākas reizes atsperties no zemes, taču apziņa, ka pa mežu klaiņo Simons un noteikti, pavisam noteikti kaut kad šeit uzradīsies, dzina Irisu uz priekšu.

Tikusi augšā, viņa lukturīša gaismā izpētīja pagrabu. Centās orientēties. Te bija pirmā ugunskura paliekas, tur augšā šahta. Irisa paspīdināja augšup, aplūkoja akmeni, kas noslēdza izeju.

Uz priekšu veda eja, viņa skrēja pa to, pārrāpās pāri gruvešu kau­dzei. Skatienam pavērās lielā pagraba telpa ar nišām. Ar kapenēm.

Vienai pašai stāvēt un nolūkoties tajā, kas bija saglabājies no kādreizējās asinspirts, bija nomācošāk, nekā Irisa bija gaidījusi. Bet, ja viņa gribēja nokļūt līdz Bastianam, nāksies vien šķērsot kapenes.

- Sveiks, Tristram, Irisa čukstus sacīja. Viņas pašas balss skaņa meiteni iedrošināja. Atvaino, ka jau atkal tevi traucēju. Tas vairs neatkārtosies, apsolu.

Pie vecās kapelas sienas bija pieslieta viņas arfas soma. Caur tās ādas apvalku Irisa sajuta rezonatora gludo koku. Viņa pakāra somu plecā. Vēl mazliet vairāk drošības.

Gaismas kūlis skāra mirušo kaulus. Vai tas džeks ar vienu kāju pirmīt negulēja citādā stāvoklī? Nē. Muļķības. Irisa vilcinājās.

Ko tad, ja viņa ieies pazemes cietumā un tur vairs neviena nebūs? Ja ar Bastianu kaut kas būs atgadījies? Ja lejā Irisu gaida jaunas šausmas?

Mierīgi. Mierīgi. Mierīgi. Viņa ar mēli saslapināja lūpas. Nekas nebūs tik briesmīgs kā filma, ko radījusi viņas fantāzija.

Irisa stingrāk satvēra kabatas lukturīti un apņēmīgi izgāja starp akmens zārkiem. Nekas nenotika, protams, ne, viņai nevajadzētu ietekmēties no tā, kas atrodas apkārt.

Kapakmens, kas bija noslēdzis pieeju vītņu kāpnēm, vēl aizvien stāvēja pastumts malā kāda laime! Neviens nebija papūlējies to novietot iepriekšējā vietā.

Irisa devās lejup, uzmanīgi kāpdama no pakāpiena uz pakā­pienu. Oda pēc pelējuma un mitriem akmeņiem, pie sienām auga zaļganas sēnes.

Tikusi lejā, Irisa apstājās. Te valdīja baiss klusums. It kā viņa būtu pilnīgi viena.

- Bastian? Viņa čukstēja tik klusu, ka gandrīz nedzirdēja savu balsi.

Vēlreiz, šoreiz skaļāk. Bastian?

- Irisa?

Kabatas lukturīša gaismā atradusi aizrestoto caurumu, Irisa metās turp un paspīdināja lejup.

- Tev viss kārtībā, ja? Mēs tiešām atradām izeju, drīz arī tu tiksi no šejienes ārā, man žēl, ka tas vilkās tik ilgi, bet…

Bastians piecēlās, mazliet sašūpojās un atbalstījās pret sienu.

- Esi uzmanīga, viņš brīdināja Irisu. Te kāds ir. Bija te. Balss. Tev ir jāuzmanās.

- Es zinu.

Irisa izbāza caur restēm plaukstu, Bastians to satvēra, sakrustoja Irisas pirkstus ar savējiem, kas bija auksti kā ledus.

- Pārējie pašreiz ir bāzes nometnē, bet Pauls, Larss un Karina vēl­reiz atgriezīsies, lai tevi no šejienes izpestītu. Es tikai atnācu pirmā.

- Tas nozīmē, ka tu šeit esi viena pati?

-Jā.

Bastians spēji palaida vaļā viņas plaukstu. Tad tūlīt laidies prom!

Irisa sarāvās, it kā Bastians viņai būtu iecirtis pļauku. Ko?

- Tev ir jāpazūd! Es taču teicu, ka kāds bija šeit, un es domāju, ka tas bija Simons. Es viņu neredzēju, bet viņš ar mani runāja. Tā, kā tu teici, lēnām, stiepdams vārdus, kā cilvēks, kas mostas no narkozes.

Jā, bet tas ir maldinoši. Irisa dziļi ieelpoja. Es zinu, ka Simons ir te. Es pirmīt gandrīz uzskrēju viņam virsū. Un viņš nav viens, tur ir vēl kāds.

-Kas?

- Nav ne jausmas. Nespēju saskatīt. Irisa nolika zemē arfas somu un blakus tai novietoja arī mugursomu. Es tev atnesu ūdeni.

Bastians paņēma pretī pudeli, taču Irisa redzēja, kā viņa skatiens vēro apkārtni vismaz kādu daļu no tās, ko viņš no savas pozīcijas varēja saskatīt.

- Ej prom! Tūlīt. Mums jānogaida, līdz ieradīsies pārējie. Viņš atskrūvēja pudeli, kāri dzēra, klepoja.

Irisa pamāja ar galvu. Bastianam bija taisnība, pilnīgi noteikti. Par spīti tam, viņa nebēgs, nekad vairs. Viņa to vienkārši vairs negri­bēja. Kad Irisa iedomājās par Simonu, viņa kļuva tik nikna, ka gan­drīz vēlējās, lai viņš tagad būtu te un viņa varētu mesties Simonām virsū un saskrāpēt viņam seju.

Jā, bet tā ir tīrā teorija, vai ne? Tev taču pietiek paostīt viņa cigarešu smaržu, un tu jau gribi izvemties, paslēpties un izkaukties.

- Paskatīsimies, vai es to režģi nevaru dabūt nost arī viena pati. Sasodīts, viņa no pļavas nebija paķērusi līdzi lāpstu! Arī tas tikai Simona dēļ.

-Nē! Ej!

- Es būšu pavisam klusa, Irisa sacīja, bet nekādā gadījumā tevi vēlreiz neatstāšu šeit vienu pašu.

Ar abām rokām viņa satvēra ārējo metāla stieni un mēģināja režģi pacelt. Tas viņai pat izdevās, mazu gabaliņu, taču atvilkt to

nost nebija iespējams. Ja bedre nebūtu tik dziļa, Bastians no apak­šas būtu varējis paspiest pretī, bet tagad viņš spēja aizsniegt režģa stieņus tikai ar pirkstu galiem.

Irisa mēģināja vēlreiz ar visu spēku.

- Es to nespēju.

- Tu teici, ka Pauls ir ceļā?

-Jā. Viņam drīz vajadzētu būt klāt.

- Vai tu tiešām negribi paslēpties drošākā vietā?

- Nē. Viņa izvilka no mugursomas čipsu paciņu un pasniedza to Bastianam. Viņš atplēsa iesaiņojumu un nepilnas minūtes laikā iztukšoja tā saturu. Kad Bastians bija ieturējies, Irisa nogūlās uz vēdera zemē un izstiepa roku. Viņš to satvēra.

- Izslēdz vismaz gaismu! Bastians palūdza. Un, ja parādīsies Simons, mēģini paslēpties. Momentā, labi? Neliekoties par mani ne zinis.

- Tas nebūs vienkārši, ja es neko neredzēšu. Viņa tomēr izslē­dza kabatas lukturīti. Kļūt par pārāk viegli sasniedzamu mērķi tie­šām nebija laba ideja.

- Nu, paraugskolēn! Irisa čukstēja un glāstīja Bastiana pirk­stus. Nejauka situācija, vai ne?

- To tu pareizi esi sapratusi, mana feja.

Feja. Irisa tumsā pasmaidīja. Ilgi vairs nebūs jāgaida. Tik daudz taču mēs vēl izturēsim, vai ne?

- Katrā ziņā.

Viņi klusēja, sataustīja tikai viens otra ādu. Pamazām Irisa juta, ka visu ķermeni pārņem aukstums, kas nāca no zemes. Kur gan palicis Pauls?

Kad abu rokas bija kļuvušas gandrīz stīvas, viņi tās atlaida. Irisa dzirdēja, ka Bastians nopūšas un apsēžas.

- Starp citu, es kaut ko atradu, viņš ieminējās.

-Jā? Ko?

- Līzbetas medaljonu. Tajā atrodas viņas tabletes pret epilepsiju.

- Ak! Un medaljons bija te lejā, tavā bedrē?

Kaut kas nožvadzēja. Jā.

Irisa mēģināja sagremot šo informāciju, taču tas viņai neizdevās.

- Es to paņemšu un viņai atdošu. Paklau, Iris, Bastians sacīja.

- Kad tiksim no šejienes ārā, tad…

- Tad jau redzēs, Irisa viņu pārtrauca. Priekšlikums, ko viņš tai bija izteicis pēc kapeņu atklāšanas, Irisai vēl bija prātā. Katrs vārds. Viņa pati to nespēja aptvert, tomēr negribēja, lai Bastians teikto atkārtotu. Līdz brīdim, kad viņi patiešām būs izglābti.

Bastians klusēja; Irisa juta viņa apmulsumu.

- Es zinu, ko tu gribēji teikt, viņa paskaidroja. Bet man ir bail domāt par kaut ko skaistu, ja skaidri nezinu, ka viss beigsies labi.

- Viss kārtībā.

Pagāja vēl dažas minūtes. Irisa centās elpot klusu, mēģināja sa­klausīt skaņas no augšas, taču nekas nebija dzirdams. Soļi neatska­nēja. Kur ir Pauls un pārējie?

Irisas iztēlē atausa kāda aina, kas viņai lika nodrebēt: Simons un viņa pavadonis no slēpņa metas virsū Paulam, Karinai un Larsam. Notriec viņus zemē. Vai vēl ļaunāk. Ak Dievs, man vajadzētu draugus brīdināt! Kaut kādā veidā.

Ko tad, ja viņi neatnāks? Ja šeit neuzradīsies neviens, izņemot Simonu? Bet, iespējams, viņš vairs nemaz sevi nepiepūlēs, bet sēdēs augšā pie kapa kā kaķis pie peļu alas un gaidīs, kad Irisa iznāks ārā.

Pēkšņi viņai sāka trūkt elpas.

- Kas tev ir?

- Nekas. Viss ir labi. Viņa nesatrauks Bastianu, noteikti ne. Bet viena pati viņa to neizdabūs ārā no bedres. Un nevar ari doties pēc palīdzības, neriskējot uzskriet virsū Simonām.

Ak, lūdzu, Paul, Karīna, neesiet savainoti! Pasteidzieties!

Kā gan Simons to uzzinājis? Ka beigās notvers viņu vienu un vēl vairāk nekā tikai to. Bedrē ieslodzīto Bastianu viņš izmantos, lai izdarītu spiedienu uz Irisu. Simons viņas sejā izlasīs, ka Bastians tai nav vienaldzīgs, un Irisa kā sunītis rātni tecēs Simona pavadā, ja viņš to pieprasīs. Irisa nezināja, kā viņam tas izdevies, bet Simons viņu bija pārspējis viltībā.

Tomēr… nē. Irisa juta, ka kaut kas te nav kārtībā. Pārāk rafinēti, pārāk labi izplānots. Tas Simonām nebija raksturīgi.

- Vai tu tur vēl esi? atskanēja noraizējusies Bastiana balss.

-Jā, protams! Starp citu es paķēru līdzi tavas brilles.

Viņš iesmējās. Paldies! Tad tumsa vismaz vairs nebūs tik neasa.

Irisa viņam caur režģa stieņiem sniedza brilles un juta, ka Basti­ans taustās pēc tām.

-Ja tā nebūtu absolūti vājprātīga ideja, viņa sacīja, es tagad izņemtu no somas arfu un uzspēlētu.

- Tu to nedarīsi!

- Nē, protams, ne. Bet muzicēšana man aizdzen bailes. Tā nedaudz atgādina lidošanu, pacel man i pāri visiem tiem mēsliem…

Viņa apklusa. Bija dzirdama skaņa, ne pārāk skala, bet skaidri saklausāma. Apvaldītas balsis, klusi smiekli.

Viņi nāk.

Bet kurš? Pauls? Vai tomēr Simons? Irisa, ilgi nedomādama, atmuguriski rāpoja prom no bedres, līdz atdūrās pret klints sienu, kurā atrada nišu un iespiedās tajā. Viņa dzirdēja Bastiana čukstus teikto brīdinājumu, taču vairs nepaspēja atbildēt.

Tagad tas notiks. Tā vai citādi. Viņa izvilka no jostas savu nazi.

istians tumsā veltīgi mēģināja saskatīt vai vismaz sajust Irisu. Cerams, viņa ir paslēpusies un spēs savaldīt nervus, ja tas tiešām būs Simons, kura soļi tuvojās pa vītņu kāpnēm.

Tādā gadījumā Bastians darīs visu iespējamo, lai viņa uzmanību vērstu uz sevi.

Soļi kļuva skaļāki, nācējiem nu jau vajadzēja būt gandrīz lejā. Kā bākas signāluguns telpā meklējoši sāka plaiksnīties sud­rabots gaismas kūlis. Tad otrs.

- Bastian?

Viņš uzelpoja, gandrīz iešņukstējās no atvieglojuma. Paul! Mans Dievs, kā es priecājos!

Virs režģa vispirms parādījās Paula smaidošā seja, pēc tam viss Pauls. Kreisajā rokā viņš turēja lampu, labajā vienu no senajiem zobeniem, kas atradās kapenēs. Tūlīt tavas mokas beigsies. Nerai­zējies!

- Viss skaidrs, labi. Bet uzmanieties, te kaut kur ir tas Simons. Tips, kas seko Irisai, tu jau zini. Viņš bija te lejā, un Irisa viņu pirmīt redzējusi arī ārā.

- Tiešām? Kur ir Irisa?

Meitene vājā balsī atsaucās. Tepat otrā pusē.

- Ak tā. Labi. Mjā, tur vairs neko nevar darīt. Man būtu labāk paticis, ja tu būtu aizgājusi kopā ar pārējiem, bet… Pauls nepa­beidza teikumu, tikai paraustīja plecus. Lars? Karīna? Paspīdiniet mazliet šeit, lai būtu gaišāks!

Abi parādījās Bastiana redzeslaukā; viņiem līdzi bija mugurso­mas, no tām tika izņemti kempinga lukturi un novietoti tā, ka ap Bastiana cietumu izplatījās vāja, silta gaisma.

Larss pamāja Bastianam ar roku. Vai tev viss kārtībā?

-Jā. Paldies, ka atnācāt!

- Kā gan citādi.

- Tad nezaudēsim laiku! Bastians dzirdēja Irisu iesaucamies. Viņa pienāca tuvāk, pārliecās pār režģi un uzmundrinoši pamāja.

- Izlaidīsim Bastianu! Četratā mēs to paveiksim pāris sekundēs.

Dīvainā kārtā neviens nepakustējās. Larss raudzījās uz vītņu kāpnēm un iesprauda rokas sānos, Pauls uzmanīgi nolika zemē seno zobenu, it kā gribētu to paturēt rokas stiepiena attālumā.

- Nu nāciet taču! Irisa sauca un raustīja režģi.

- Tūlīt. Pauls atkal uzsmaidīja Bastianam. Vairs ilgi nebūs jāgaida.

- Kas? Kas nebūs jāgaida?

Atbildes nebija.

Karīna sāka staigāt šurpu turpu. Ari viņai bija kabatas lukturītis, ko viņa ieslēdza un izslēdza. Ieslēdza un izslēdza.

- Vai varētu gadīties, ka mēs būtu izmainījušies? Larss jautāja.

- Iespējams. Pauls attālinājās vītņu kāpņu virzienā. To, ko viņš tur darīja, Bastians nevarēja saredzēt.

Viņš grib pārliecināties, ka Simons neglūn kaut kur tuvumā.

Tas izklausījās labi, bet neatbilda patiesībai. Kaut kas jauns bija jūtams Paula stājā. Kopš Bastians viņu pazina, Pauls vēl nekad nebija izskatījies tik nervozs. Ne tad, kad viņi bija meklējuši izeju, ne div­kaujā par Bastiana dzīvību. Turpretim tagad viņš gandrīz trīcēja, cenšoties apvaldīt sasprindzinājumu.

- Iris! Bastians atkal sāka runāt čukstus, lai gan pats īsti neva­rēja pateikt, kāpēc. Paspīdini man, lūdzu, gaismu!

Viņa izpildīja lūgumu. Neteikusi ne vārda. Meitenes acīs Bastians no jauna pamanīja bailes.

- Kas ar šiem noticis? viņa nomurmināja.

- Es arī nesaprotu. Re, kur krūka! Bastians paņēma tukšo trauku, kas, šķiet, bija darināts no alvas, apgrieza to otrādi un uzkāpa uz tā. Uz krūkas vietas pietika tikai vienai kājai, taču tik un tā viņš tagad atradās četrdesmit centimetrus augstāk un varēja maz­liet labāk redzēt, kas notiek. Tur bija Pauls, viņš spīdināja gaismu augšup uz vītņu kāpnēm.

Ko viņš gaida?

- Paul! Bastians iesaucās. Vai tu man, lūdzu, reiz palīdzēsi? Sasodīts, es beidzot gribu tikt no šejienes ārā!

Atbildes nebija. Pauls pat nepagrieza galvu.

- Lūdzu, Irisa čukstēja. Viņa satvēra Karīnas roku. Lūdzu, palīdziet taču viņam! Kāpēc jūs neko nedarāt?

- Gan jau vēl paspēsim. Karīna pakāpās dažus soļus sāņus.

- Labāk ej tur dziļāk aizmugurē, viņa sacīja un pamāja Irisai. Kur nevar iespīdināt gaismu. Tā būs labāk.

Kaut kas te itin nemaz nebija kārtībā. Bastians ar abām rokām satvēra režģi un kratīja to no visa spēka, spieda to uz augšu, taču režģis nepadevās. Viņam nepietika spēka.

- Karīna! Pauls iesaucās, nepametis savu pozīciju. Pieskati, lūdzu, lai viņš sevi nesavaino! Paldies!

Karīna pamāja ar galvu un notupās blakus bedrei. Izbeidz, labi? Citādi man būs tev jāsit pa pirkstiem. Viņa iesmējās. Tev taču tas neizdosies. Vienkārši atslābinies!

Atslābināties? Saki, vai jūs esat galīgi nojūgušies? Tūlīt laidiet mani no šejienes laukā! Paul, tas nav smieklīgi! Lai nebūtu nekādu spēlīšu tu man to esi parādā!

- Tā tas varētu būt, Pauls novilka. Bet arī man kāds ir kaut ko parādā. Vai atceries, tu vakar teici, ka neaptverot notiekošā jēgu? Tūlīt tu to sapratīsi. Izbaudi! Viņš pakāpās dažus metrus atpakaļ un iztaisnoja muguru.

Tagad no augšas bija dzirdamas skaņas.

- Lars, tu paliec blakus man! Karīna, pieskati Bastianu!

Soļi kļuva skaļāki. Kāda īgna balss un vēl cita, kas atbildēja. Bastianam sirds gandrīz izlēca no krūtīm.

- Iris, viņš čukstēja, un skatiens aizslīdēja uz tumšo kaktu, kur meitene bija paslēpusies. Irisu sedza pilnīga tumsa, viņa neat­bildēja. Labi, tas ir labi. Bastians ar plaukstām ieķērās režģa stieņos virs savas galvas un lūkojās pāri uz vītņu kāpnēm.

Vispirms parādījās tikai kājas. Pāris novalkātu džinsu ar plīsu­miem virs ceļgaliem. Pēc tam zaļš, izbalojis džemperis, virs tā bāla seja, ko ieskāva spilgti sarkani mati. Cerams, Irisai neuzdos nervi.

- Ei, jūs, Simons laiski noteica. Te nu mēs būtu, ko? Es šo atvedu tieši tā, kā bija sarunāts. Tagad dodiet viņu šurp! Simona skatiens savādi kontrastēja ar palēnināto runas veidu; acis šaudījās no vienas vietas uz citu, no sejas uz seju.

- Tev būs jāpagaida, Pauls stingri teica. Nostājies tur aizmu­gurē un apklusti, ja?

Simons neapmierināts sašķobīja biezās lūpas, bet izpildīja pavēli. Tas ir pārsteidzoši, Bastians nodomāja, taču viņa uzmanību kā magnēts pievilka kaut kas cits kāds, kas kāpa pa kāpnēm lejā aiz Simona.

Tātad es tomēr nebiju pārklausījies.

Garās kājas bija ietērptas dārgās, tumšās biksēs, pēc mēra šūtais krekls bija mazliet par tālu izslīdējis no tām. Savilcis degunu, vīrietis lūkojās apkārt, it kā būtu ievests necilā hoteļa istabā.

- Tā. Kur tad viņš ir? Maksimilians Stefenbergs sakrustoja rokas uz krūtīm. Es vairs ilgāk nepiedalīšos šajā mērkaķu cirkā. Kur ir Bastians?

Režģa stieņi, ko Bastians bija aptvēris ar plaukstām, pēkšņi šķita karsti. Viņš saprata, ka ir jāatbild, bet to nespēja.

- Bastians ir šeit. Pauls ar aicinošu žestu norādīja uz caurumu zemē. Viņš ir pilnīgi neskarts.

Tēvs pienāca tuvāk, ar nevērīgu rokas kustību norādīja Karīnai, lai viņa iespīdina bedrē gaismu.

- Bastian! Apžēliņ! Izsaucienā bija saklausāms vairāk pārme­tums nekā raizes. Vai tu jūties labi?

Es jūtos tik slikti kā vēl nekad. Jā, daudzmaz.

- Labi. Tēvs pamanīja no biksēm izspraukušos krekla stūri un aši to sakārtoja. Tu interesanti izskaties, viņš konstatēja. Tad tas tevi kavēja kopā ar mani doties uz Berlīni? Ietērpties smieklīgās lupatās un ļaut sevi nolaupīt? Tēvs saviebās. Esi tiešām pareizi izvēlējies kā jau parasti.

Pazūdi, tēvs! Rīkle Bastianam bija sausa no vārdiem, kurus viņš nespēja izdabūt pāri lūpām. Labāk te atstiept kājas nekā (aut tev man palīdzēt.

- Paskaidro vismaz, kā tu varēji nonākt šādā situācijā! Tēvs atkal sakrustoja rokas uz krūtīm. Nu tad kā?

- Vai tas tevi tiešām interesē? Bastians ienīda sevi par balss nervozo, ķērkstošo skaņu. Viņš noklepojās. Ko šie īsti sastāstīja, lai atvilinātu tevi šurp? Tiešām teica, ka ir mani nolaupījuši?

- Kaut ko tādā garā. Jā. Viņiem bija tava pase un mobilais, un daži tavi apģērba gabali. Vārdu sakot, es viņiem noticēju.

Cik praktiski, ka visas savas mantas saliku mugursomā! Pašapkal­pošanās veikals izspiedējiem. Bastians apveltīja Paulu ar naidīgu ska­tienu.

- Tātad tēvišķas rūpes? Cerams, tu informēji arī policiju?

- Nē. Šo lietu es labāk kārtoju pats.

Skaidrs. Tātad aiz visa slēpjas kas vairāk nekā tikai vēlēšanās dabūt viņu sveiku un veselu ārā no šejienes. Netīros darbus tēvs nekad labprātīgi neveica savām rokām.

- Es liku paziņot tavam tēvam, ka policijas klātbūtne viņam pašam, iespējams, varētu būt nepatīkamāka nekā mums, Pauls izmeta.

Liku paziņot. Šis uzdevums droši vien bija dots Simonām, kurš tagad bija atkāpies pustumsā blakus vītņu kāpnēm.

- Policija beigās vienmēr nozīmē arī presi, Pauls turpināja,

- un esmu pārliecināts, ka profesors Stefenbergs negribētu izlasīt avīzē par mūsu tikšanos.

Trāpīts desmitniekā. Bastians labi varēja iedomāties turpinā­jumu. Vēlākais šajā brīdī tēvs varēja apsveikt sevi ar to, ka nevienu nebija informējis.

- Runāsim par lietu! Maksimilians Stefenbergs pagriezās pret Paulu un vispirms to nicinoši nopētīja no galvas līdz papēžiem. Nu tad kā? Ko jūs gribat par to, lai izlaistu viņu no turienes? Naudu par labu pēdējo maltīti? Jo tas, ka likšu jūs ietupināt, jums, cerams, ir skaidrs?

Pauls sarāvās. īsu brīdi viņu, šķiet, pārņēma nedrošība, viņš acīmredzot bija gaidījis kādu atzinības pazīmi sava tēva sejā. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika.

- Es tā neuzskatu, Pauls uzsvērti draudzīgi atbildēja. Tad, kad uzzināsi, ar ko tev ir darīšana, domāsi citādi.

- Es jūs palūgšu neuzrunāt mani ar “tu”!

Smaida atblāzma pārslīdēja pār Paula seju. Man ļoti žēl, bet citāda uzruna man šķistu nepiedienīga.

Nu Bastiana tēvs ieturēja pauzi. Ar piemiegtām acīm lūkojās savā sarunas partnerī un uzsvērti lēnām pagrieza galvu aizrestotās bedres virzienā. Bastian? Paskaidro man, lūdzu, kādas spēlītes te tiek spēlētas!

- Es pats uzņemšos paskaidrojumus, Pauls iebilda. Tas prasīs mazliet laika, tāpēc, lūdzu, atvaino, ka nevaru tev piedāvāt apsēs­ties, bet iekārtojums te ir nedaudz… spartisks.

Bastiana tēva sejā nepakustējās ne vaibsts. Galveno es varu izlobīt pats. Jūs nolaupījāt manu dēlu un tagad, domājams, vēlaties izpirkuma maksu.

- Paklau, būtu daudz labāk, ja tu ļautu man pateikt līdz galam, tad mēs varētu aiztaupīt visus šos pārpratumus. Pauls sakrus­toja rokas līdzīgā nevērīgā pozā kā Bastiana tēvs. Mēs Bastianu nenolaupījām. Viņš te ir pilnīgi brīvprātīgi. Atbrauca ar vilcienu, pats samaksāja par biļeti, ne miņas no maisa uzvilkšanas galvā un iemešanas automašīnas bagāžniekā. Šajā bedrē viņš neiekāpa gluži bez pretošanās, piekrītu. Bet tas nebiju es, kas viņu tur iespundēja. Gluži pretēji. Vai ne, Bastian?

Ak tu draņķis! Nolādētais aprēķinātājs! Tu esi pēdīgais, Bastians čukstēja.

- Pie velna, ko nozīmē viss šis vājprāts? Bastiana tēva balss no­dārdēja pazemē. Simons pakāpās soli ārā no kakta, bet Pauls ar žestu aizraidīja viņu atpakaļ. Ja jau jūs Bastianu neesat tur iespundējis, kas jums traucē viņu no turienes izlaist? Ar katru teikumu tēva balss kļuva skaļāka. Kāpēc jūs likāt man doties uz šiem džungļiem? Sarkanmatis teica, ka mans dēls esot nolaupītāju rokās. Kā tad ir?

Aizvien vēl draudzīgi smaidīdams, Pauls atglauda matus no pie­res. Nu, tas, protams, ir interpretācijas jautājums. Taisnība ir tā, ka Bastianam būs grūti no šejienes izkļūt, ja tu… nesadarbosies.

- Ak tad draudi, ja? Bastiana tēvs savilka degunu tikai nebija skaidrs, vai šīs situācijas vai Simona aizdegtās cigaretes smakas dēļ.

- Nē. Darījums. Jeb precīzāk: vecu parādu nolīdzināšana.

- Pārāk daudz mafijas filmu esi saskatījies, puisīt.

Vārds “puisītis” uz brīdi sašķobīja Paula nesatricināmo fasādi, taču viņš momentā atkal sasparojās.

- Viss ir pavisam vienkārši. Es no tevis saņemu 155 143 eiro, un Bastians ir ārā no bedres. Klāt vēl nāk papildu izmaksas, bet par tām mēs varam aprunāties arī vēlāk.

Bastiana tēva mutes kaktiņi noraustījās. Cik interesanta summa! Jūs noteikti sapratīsiet, ka es labprāt uzzinātu, kā tā radu­sies.

- Pats par sevi saprotams, Pauls pamāja ar galvu. No nulltā līdz pieciem gadiem 508 eiro mēnesī. No sešiem līdz vienpadsmit gadiem 583 eiro, no divpadsmit līdz septiņpadsmit 682 eiro. Pēc tam par katru mēnesi 781 eiro. Viss precīzi saskan, vari pār­rēķināt.

Bastiana tēva acis samiedzās šaurās spraudziņās. Un ko tas nozīmētu?

- Līdzekļi bērna uzturēšanai.

Pēc tam sekoja klusums. Pauls un viņa tēvs lūkojās viens uz otru, neviens no viņiem nenovērsa skatienu. Tad Pauls turpināja klusu, bet noteikti.

- Es domāju, ka tu tagad mēģināsi to apstrīdēt. Taču tādējādi mēs tikai izniekosim laiku. Esmu Milēnas Doringas dēls, un, lai gan neesi mani vēl nekad redzējis, tu zini, ka es eksistēju.

Bastiana tēvam acīmredzami bija nepieciešamas dažas sekun­des, līdz viņš atguva runas spējas. Tur nu jūs kļūdāties. Es zinu, jūsu māte domā, ka esmu jūsu tēvs, taču es veicu testu vai jūs to zināt? Tas bija negatīvs.

- Domāja. Viņa ir mirusi, un arī to tu zini. Mēs runājām pa tele­fonu, vai atceries? īsu brīdi, bet es tomēr paspēju tevi informēt, pirms tu piedraudēji mani apsūdzēt par pretlikumīgu darbību. Paula sejas vaibsti brīdi atslāba, bet tad viņš atkal saņēmās. Piecpadsmit

gadu vecumā man šis jēdziens neko daudz neizteica, tomēr īsti labi tas neizklausījās.

Bastians neizlaida no acīm tēvu. Tumši dzeltenīgajā kempinga lukturu gaismā viņa seja izskatījās mierīga, taču viņš mirkšķināja biežāk nekā parasti. Vienu pret otru berzēja īkšķi un rādītājpirkstu, it kā pārbaudot auduma kvalitāti.

Tu zini, ka viņš saka taisnību. Bastianam sāpēja žoklis tik cieši viņš bija sakodis zobus.

Tēva balsī nebija sadzirdams nekas cits kā nožēla. Vai jūs esat par to pārliecināts? Kaut ko tādu es neatceros. Man loti žēl, ka esat zaudējis māti, tas jums noteikti bija smags laiks. Tomēr mans dēls jūs neesat.

Tu, pretīgais sūdabrāli, Bastians nodomāja.

Tēvs nu bija uzlicis savu uzticību izraisošo smaidiņu, kas viņam vienmēr bija gatavībā televīzijas intervijām. Uzmanīgs, laipns, bet glums kā slīpēts ledus.

- Taisnība, tests, Pauls atbildēja, un viņa balss skanēja asāk nekā iepriekš. Negatīvais tests. Jā, mana māte par to painteresējās, un, vai zini, ko viņa izdibināja? Eksperts bija viens no taviem studiju kolēģiem. Viņai nenoveicās, vai ne? Pauls piešķieba galvu. Es iero­sinu vienkārši atkārtot testu. Tev taču noteikti nekas nebūtu pretī.

Tēvs tikko spēja valdīties, Bastians redzēja, cik spēka viņam prasa neizrādīt dusmas.

-Jūs taču nedomājat, ka es tiešām piekritīšu kaut kam tādam? Jūs tūlīt pavilksiet šo režģi sāņus un izlaidīsiet ārā manu īsto dēlu, tad sekas tiesas priekšā jums varbūt nebūs tik drastiskas.

Pauls nopūtās, bet ne mazākajā mērā neizskatījās satraukts.

- Sekas tiesas priekšā? Par ko tad tu mani varētu apsūdzēt?

- Par nolaupīšanu izspiešanas nolūkā, protams, un beidziet reiz lietot “tu”!

- Mjā, baidos gan, ka tas neies cauri. Pauls izpleta rokas nožē­las pilnā žestā. Redzi: es Bastianam neko neesmu nodarījis. Gluži pretēji aizstāvēju pret baru māņticīgu jaunu cilvēku, kuri viņu gribēja nogalināt.

- Tu viņu ieslodzīji tajā caurumā! Nu tēvam pašam paspruka “tu”. Viņš iekoda lūpā.

- Tu maldies. Arī to izdarīja citi. Viņi bija tik pārbijušies tev to vajadzēja redzēt. No neeksistējoša lāsta, viss bija tikai te! Pauls ar pirkstiem pabungoja sev pa pieri.

Brīdi Bastians domāja, ka ar viņa niknumu pietiks, lai viens pats spētu izgāzt režģi. Pauls ar viņiem bija manipulējis, ar visu grupu. Pakļāvis nāves briesmām, pieļāvis, ka viņi cits citam krīt virsū ar nažiem un zobeniem.

- Lāsts? Bastiana tēvs, saraucis degunu, jautāja. Tas taču ir smieklīgi.

- Kā to ņem. Eksistē ārkārtīgi interesants nostāsts par notiku­miem, kas ļoti sen norisinājušies šajās drupās. Pauls izstaipījās.

- Es neticu nolādējumiem, pareģojumiem un tamlīdzīgām muļķī­bām, bet pirms diviem gadiem nejauši uzgāju ieeju šajās pagraba velvēs. Toreiz es gandrīz biju gatavs pārskatīt savus uzskatus. Viņš paspēra strauju soli uz Bastiana tēva pusi, kuram nācās savaldīties, lai nepakāptos atpakaļ. Es jutos tā, it kā tie būtu mani saukuši, šie vecie kauli. Sākumā es cerēju, ka te apakšā varētu būt paslēpti kādi dārgumi, kaut kas vērtīgs. Garām. Bet tad es mazliet papētīju un atradu teiksmu, kurā stāstīts par šo pili. Tas tiešām bija maģiski. Lasīt par to cilvēku likteni, kuru kaulus esi atradis.

- Klausieties, lieciet man mieru ar šo vājprātu! Noņemiet res­tes! Maksimiliana Stefenberga balss tonis nu bija tāds kā vīrietim, kurš radis, ka viņa pavēlēm klausa. Taču Pauls neļāvās samulsinā­ties.

- Tas ir stāsts par diviem brāļiem, viņš turpināja. Bagāto un nabago. Nabagais savas nāves stundā nolād bagāto brāli un viņa zemi. Šo zemi. To, kurš tajā ienāks, skars lāsts, un viņš nespēs pamest šo mežu. Ar viņu notiks briesmīgas lietas, un, ļoti iespējams, viņš mirs. Ja vien nenogalinās bagāto brāli. Vai viņa aizstājēju. Pauls aplūkoja savu pirkstu nagus. Ja esi ieslodzīts kapenēs, kurās mudž no skeletiem, šādiem briesmu stāstiem var būt pārsteidzoši traumējoša ietekme.

Bastiana tēvs savilka uzacis. Tas nozīmē, ka jūs pārējiem iestās­tījāt, ka viņiem Bastians jānogalina?

- Nē taču. Pilnīgi pietika paņemt viņu līdzi uz šejieni kopā ar pāris cilvēkiem, kuriem piemīt tik daudz fantāzijas, ka tā šad tad izspēlē ar viņiem kādu joku. Tādu viduslaikos ir papilnam. Un tad vēl atdzīvināt lāstu punktu pa punktam. Mazliet piepalīdzot, pareizos secinājumus viņi izdarīja paši.

Bastians vairs nespēja izturēt. Tu, pakaļa! viņš iebaurojās.

- Mēs visi varējām nosprāgt! Vai tu neredzēji, cik draņķīgi jutās Arno? Vai tas tev bija pilnīgi vienalga?

Skumjš skatiens. Protams, ne. Paklau, es Arno visu laiku stiepu caur mežu un rūpējos par viņu, cik vien labi bija iespējams. Bet tik īsi pirms mērķa padoties to es nespēju. Šīs spēles sagatavošanā es biju ielicis vesela gada darbu.

Bastians dusmās burtiski vārījās, un viņam bija bail, ka kuru katru brīdi viņa niknums izlauzīsies uz āru. Sagatavošanā, ja? Piemēram, sadzejoji mazus pantiņus un uzrakstīji tos uz koku mizu gabaliem?

Pauls papurināja galvu. Tas bija Larss. Viņš ir dzejnieks un labāk pieprot šo lietu. Visu ziemu mēs šos mizu gabalus noturējām zem sniega un dubļiem, lai tie izskatītos veci. Abi apstiprinoši pamāja ar galvu. Larsam es pilnībā uzticos mēs dzīvojām vienā audžuģimenē.

Bastians ar acs kaktiņu vēroja tēvu, taču viņš klusēja. Pa reizei pašūpoja galvu. Ja situācija nebūtu bijusi tik absurda, Bastians viņa lūpu kaktiņu raustīšanos būtu noturējis par smaidu.

- Un kā tad ar Šteinhena izsitumiem?

Paula acīs iezibējās lepnums. Mantegaca latvānis. Brīnišķīgs augs, labi padodas jebkurā augsnē un izaug ļoti augsts. Tas ir indīgs, izsauc spēcīgu ādas reakciju, it sevišķi saules gaismā. Es to tur iestā­dīju iepriekšējā larpā, un mīļā Karīna izveda grupu tieši caur manu dārziņu.

- Un Arno bedrē?

Paula seja pauda neviltotu nožēlu. Es negribēju, lai viņš tik smagi savainotos. Pietiktu ar izmežģītu potīti, ne ar ko nopietnāku

es arī netiku rēķinājies. Bet šo vietu neviens nedrīkstēja pamest, tu taču saproti? Pretējā gadījumā neviens nebūtu noticējis lāsta iedar­bībai. Doro vairs nevienu nebūtu spējusi pārliecināt.

- Tātad ari Doro ar jums bija uz vienu roku?

Paula acis iepletās. Doro? Nekad dzīvē! Viņa tic lāstam ar katru savas sirds šūnu. Tikai tāpēc viņa varēja būt tik pārliecinoša. Ar Doro bija līdzīgi kā ar latvāni: pagājušajā gadā es iedēstīju šo teiksmu, un Doro parūpējās, lai tā brīnišķīgi uzziedētu.

- Tātad tas nozīmē, Bastiana tēva balss skanēja bīstami klusu,

- ka tu bariņam idiotu iestāstīji: viņiem jāmirst, ja tie nenogalinās Bastianu.

Pauls vilcinādamies pamāja ar galvu. Par tiem idiotiem es tā īsti neparakstītos, bet principā jā.

- Bet tu viņu aizstāvēji?

- Protams. Citādi lietas būtu izgājušas no kontroles. Pāris reižu daudz no tā netrūka.

Tieši tā. Bastians vairs nespēja novaldīties. Protams! Ja Georgs man būtu pārgriezis rīkli, tavs plāns būtu izgāzies, tu, maitasgabals!

Smaids Paula sejā nedaudz samazinājās. Tev ir taisnība, tā bija sasodīti kutelīga situācija. Tomēr es neticu, ka viņš to tiešām būtu izdarījis. Pauls pamāja Bastianam ar galvu. Bet es tevi saprotu, arī es biju pārbijies.

Pārbijies. Kad tikšu laukā no šī cauruma, es tev sadošu pa rīkli.

Bastians vēlreiz papurināja režģi virs savas galvas; viņš bija nokaitināts līdz baltkvēlei. Kāpēc viņa preteklis tēvs vismaz šoreiz neko nedarīja? Kāpēc nebija iebāzis kabatā ieroci vai vismaz šļirci ar iedarbīgu neirotoksinu, ar ko būtu varējis izsist Paulu no ierindas? Nē, viņš tikai stāvēja ar pārakmeņojušos izteiksmi sejā.

- Tātad tas nozīmē, ka tavām darbībām ir gana daudz liecinieku, bet neviens neteiks ne vārda, jo viņi patiesībā nemaz nezina, ko tu esi izdarījis, bet gan uzskata par vainīgiem paši sevi?

Paula vietā atbildēja Larss: Jūs pareizi uztvērāt. Vairumam dalībnieku būs reti netīra sirdsapziņa, un viņi noliegs, ka jebkad te ir bijuši.

Bastiana tēvs pamāja ar galvu. Tas nozīmē: ja es par tevi ziņošu, neviens pret tevi neizteiksies?

-Ja gadījumā tu gribētu par mani ziņot, ar rāmu smaidu uz lūpām sacīja Pauls, presei pāris nedēļu nebūtu problēmu piepildīt slejas. Lieliskas kapeņu fotogrāfijas un viss, kas saistīts ar teiksmu un lāstu. Manā interpretējumā. Un tad lai nekļūtu garlaicīgi es tiem, kuri piedāvās vairāk, atklāšu, kas ir mans tēvs. Pazīstamais ārsts, kas liek samainīt asins paraugus, lai ietaupītu naudu uz alimentiem. Kas savu dēlu un viņa slimo māti, kura ir bez darba, atstāj likteņa varā. Jā, es zinu, ko tu gribi teikt protams, tu to visu apstrīdēsi, bet kādu laiku par tevi interesēsies tāda veida prese, kas tev nepatīk. Un pavisam sliktā gaismā tu sevi nostādīsi, ja atteiksi veikt paternitātes testu, kuru es pieprasīšu. Tā rezultātu taču mēs abi zinām, vai ne?

Bastians vērīgi lūkojās uz tēvu un redzēja, kā noraustās viņa seja. Bastians gaidīja eksploziju, kam neizbēgami vajadzēja sekot.

Un tad tas notika, izlauzās uz āru. Tie bija smiekli. Tēvs smējās tā, kā Bastians viņu vēl nekad nebija redzējis smejamies, saliecās uz priekšu, atspieda rokas pret ceļiem, kampa gaisu.

- Tas, viņš elsdams sacīja, noteikti ir vairāk vērts nekā 150 000 eiro. Tas ir fantastiski! Es pats to nebūtu paveicis labāk. Bastiana tēvs noslaucīja no acīm asaras, pamazām atguva elpu. Tad devās pie Paula, kurš pirmo reizi izskatījās galīgi apstulbis, un apstājās tik tuvu viņa priekšā, ka starp abiem palika pavisam maza spraudziņa.

- Tu skaidri zini, ko gribi un kā to panāksi, vai ne? Tēvs smējās un pašūpoja galvu. Intelekts un nekaunība tu tālu tiksi. Bastian, vai dzirdēji? Te nu mums tomēr ir kāds, kurš apzinās savas iespējas un tās izmanto. Viņš ar rādītājpirkstu bakstīja Paulam pa krūtīm.

- Man ir absolūti vienalga, vai tu esi mans dēls vai neesi. Savā ziņā tu esi vairāk radniecisks man, nekā Bastians jebkad bijis. Ar nevē­rīgu kustību viņš norādīja uz režģi. Un tagad laid Bastianu ārā, vai arī es kļūšu nejauks.

Šoreiz Paula atbilde sekoja ar vilcināšanos. Skaidra lieta. Tiklīdz būs nokārtots darījums.

Bastiana tēvs vēl aizvien smaidīja, taču sejas izteiksme pauda modrību. Protams. Nu tad sarēķināsim!

Pauls no jostas somiņas izvilka papīra lapu. Te jau viss ir uzskaitīts. Papildus alimentiem vēl pa 15 000 eiro pienākas maniem palīgiem Larsam, Karīnai, Sandrai un Simonām.

Izdzirdējis savu vārdu, Simons pienāca tuvāk, un Bastians sev aiz muguras saklausīja klusu, šļūcošu kustību.

- Un tad vēl es tiešām investēju milzum daudz laika, lai sagata­votu šo… tikšanos, Pauls turpināja. Veselu gadu, kā jau minēju. Cilvēku meklēšana, dalībnieku izvēlēšanās, spēles vietas sagata­vošana. Vien tikai klints novietošana tādā pozīcijā, lai Larss un Simons to varētu pārvelt pār ieeju pils pagrabā, mums prasīja trīs nedējas. Nemaz nerunājot par dārgajiem instrumentiem. Es to visu varēju ietaupīt, ja tu būtu bijis gatavs sarunai ar mani. Es domāju, 20 000 eiro būtu atbilstoša cena.

- Tas ir viss?

- Es gribu, lai tu atzītu paternitāti.

Smaids Maksimiliana Stefenberga sejā izdzisa. Ne tik ātri! Nauda ir viena lieta. Mans vārds pavisam cita.

risa mutē sajuta asinis. No kurienes tās? Viņa ar mēli pataustīja apakšlūpu, atrada sāpošo vietu. Laikam neapzināti būs iekodusi lūpā.

Tur priekšā, gaismā, sarunas bija apsīkušas, čabēja papīrs.

Vēl ciešāk nekā līdz šim Irisa piespiedās pie klints. Elpoja caur degunu, baidoties radīt troksni, kas viņu nodotu. Maksimilians Stefenbergs bija notupies zemē un izvilka no krekla krūšu kabatas sudraboti spīdošu pildspalvu.

Turpiniet taču runāt, sarunājieties! Trokšņojiet! Irisa elpoja seklāk. Aizvēra acis.

Klikt, atskanēja sīks troksnis. Klikt. Viņa palūkojās caur skrop­stām un uzdrošinājās uzmest īsu skatienu Simonām, kurš stāvēja pustumsā gabaliņu nostāk no pārējiem. Viņš iededza un izslēdza šķiltavas. Irisa redzēja, ka viņš kaut ko gaida ārēji pacietīgi, bet patiesībā līdz pēdējam sasprindzis. Asas līnijas ap biezajām lūpām, mēle, kas ik pa brīdim tās aplaizīja. Tās bija nepārprotamas pazīmes. Simonām šeit nepatika.

Irisa aši novērsa skatienu, pirms Simons viņu bija sajutis. Viņš to spēja, Irisa zināja.

Viņa ieraudzīja zobenu, Paula zobenu, kas gulēja, daļēji laternu gaismas apspīdēts, daļēji tumsā. Diemžēl pārāk tālu, lai varētu to aizsniegt, pirms zobenu būs paķēris Simons, pat ja viņa skrietu tik ātri kā vējš.

Klints sienas mazie, smailie asumi dūrās Irisai sānos. Bet ilgi vairs nebūs jāgaida. Tūlīt tas būs pārciests Bastiana tēvs bija parakstījis Paula sagatavotos dokumentus, un nu viņi trijatā ķērās pie restēm, lai noceltu tās no bedres.

- Vienu mirkli!

Irisas ķermenis tūlīt reaģēja uz Simona balsi, tā burtiski aizžņau­dza viņai rīkli. Irisa tam pretojās, rīdama siekalas, juta, ka visa trīc.

- Kas ir? Pauls manāmi nepacietīgi jautāja.

Simons iznāca no pusēnas. Viņš bija aizdedzinājis jaunu cigareti, skatiens joprojām šaudījās pa pagrabu. Mūsu noruna.

- Tev vēl mazliet vajadzēs paciesties, Pauls atbildēja, ar abām rokām jau pieķēries pie režģa. Tiklīdz nauda kļūs pieejama, tu to dabūsi.

- Es nerunāju par naudu. Vai man vajadzēs atsvaidzināt tavu atmiņu? Kur viņa ir? Arī kādā no šiem caurumiem?

Viņa. Es. Mirkli Irisa bija gatava trakumā izlēkt no paslēptuves. Atbrīvoties, kā atbrīvojas cilvēks, kas karājas virs bezdibeņa, jo vairs nespēj izturēt sāpes rokās.

Viņa vēl ciešāk piespiedās pie klints sienas, ar vienu roku aizspieda muti. Redzēja, ka Bastians bailēs neapzināti sakustējās viņas virzienā.

Tad, it kā aptvēris, ka šādi Irisu gandrīz būtu nodevis, viņš uzkliedza pārējiem: Kas ir, jūs, sūdabrāļi? Vai beidzot izlaidīsiet mani no šī draņķa cauruma?

- Labi jau labi. Pauls ieņēma pozīciju pie režģa priekšējā kreisā stūra. Lars, vai pacelsi labo stūri? Karīna, ķeries klāt no pretējās puses! Perfekti.

Pauls. Nodevējs. Irisa lūkojās uz viņu, gribēja būt dusmīga, bet viņu pārņēma vienīgi skumjas. Pauls bija pievilinājis Simonu ar naudu. Un ar viņu. Irisas atmiņā neskaidri atausa atgadījums viduslaiku tirgū pirms mēneša viņai bija šķitis, ka ir pamanījusi Simonu, taču Pauls viņu nomierināja. Vai toreiz tika noslēgta vie­nošanās?

Irisa nenovērsa acis, kamēr Pauls katram ierādīja viņa vietu, pie­liecās un satvēra režģa stieņus. Augšā un trīs soļus pa labi!

Metāliski nošķindot, režģis piezemējās blakus bedrei; Larss un Pauls izvilka Bastianu ārā.

Ticis brīvībā, viņš nekavējoties pagrūda Paulu. Tu, melīgais draņķi! Bastians nošņāca, neizlaižot no acīm Simonu, kurš savu­kārt, piešķiebis galvu, vēroja viņu un ar savu bālo mēli nolaizīja lūpas. Simons ilgi vairs nestāvēs mierā Irisa redzēja, ka viņš jau tagad tikko valdās, atkal atsācis šūpoties uz pēdu spilventiņiem. Nervozs. Gatavs lēcienam.

Un tūlīt ieņēma aizsardzības pozīciju, kad Bastians, visiem par pārsteigumu, iebļāvās: Ja domājat, ka šī vājprāta dēļ tiksiet cauri sveikā, jūs rūgti maldāties! Bastians dziļi ievilka elpu un enerģiski tuvojās tēvam. Un tu! Ļoti jauki, ka beidzot esi atradis dēlu, kādu vienmēr biji vēlējies. Apsveicu! Un man ir pilnīgi skaidrs, ka tu nedo­sies uz policiju tāpat kā Pauls nevērsīsies pie preses. Bet kur ir teikts, ka es rīt nesēdēšu tuvākajā policijas iecirknī un nelikšu visu šo ieprotokolēt? Man nav ko zaudēt, ne mazākajā mērā.

- Iespējams, tas varētu būt mans finansiālais atbalsts.

- Man nospļauties uz tavu naudu!

Bastiana tēvs lēnām un nopietni pamāja ar galvu. Protams, Bastian. Es jau sen esmu sapratis, ka tev mūsu labais vārds neko nenozīmē. Bet neaizmirsti, ka tev ir nepieciešami liecinieki. Diemžēl uzreiz man nenāk prātā neviens, kas būtu piemērots šim nolūkam.

Simons nogaidoši nolūkojās šajā scēnā un pirmo reizi bija pagriezis Irisai muguru. Viņa mazliet atslābinājās, uzdrīkstējās dzi­ļāk ievilkt elpu un pieķēra sevi, iztēlojoties, kā viņa no aizmugures metas Simonām virsū un triec ar akmeni viņam pa galvu.

Bastians, aizvien vēl vārīdamies niknumā, tagad metās virsū Paulam un ar rādītājpirkstu iedūra viņam krūtīs. Tu! Uzklausi labu brāļa padomu: tev vajadzētu vēlreiz pārskatīt savas prasības. Mierīgi vari tās uzskrūvēt augstāk to drusciņu, ko tu labprāt iegūtu, papiņš bez problēmām atskaitīs no saviem ikdienas izde­vumiem.

Pauls pakāpās soli atpakaļ. Ir jau labi, Bastian, es saprotu, ka esi uztraucies… Atkal iepriekšējais gādīgais čoms. Tik saprotošs.

Izskatījās, ka Bastians grib gāzt Paulam pa degunu, taču viņš tikai novicināja dūri un pievērsās Simonām.

Irisa saprata. Bastians tā rīkojās ne tikai tāpēc, lai atbrīvotos no dusmām, kas pa šo laiku bija uzkrājušās, bet arī tāpēc, lai klātesošo uzmanību novirzītu uz sevi. Pirmām kārtām Simona uzmanību. Viņš vēl aizvien stāvēja, piešķiebis galvu, un izskatījās mēreni iein­teresēts.

Irisa nodrebinājās. Nedari to, Bastian, neizprovocē viņu…

- Un tu! Kas tu vispār esi? Pazūdi, tev par šo visu nav nekādas daļas! Bastians draudīgi nostājās Simona priekšā, un Simona ska­tiens noslīdēja lejup, apstājās pie armijas zābakiem. Viņa pirksti kustējās, it kā katrs no tiem dzīvotu savu dzīvi, un gaisā veidoja neredzamu rakstu.

Ej projām no viņa, ej projām…

- Iesniegt ziņojumu par tevi man nu tiešām nav nekādu pro­blēmu. Kā tevi sauc? Simons… un tālāk? Nu, atbildi taču, draņķi! Vai arī lasies projām, labi ātri, iekams neesmu izlēmis citādi! Bastians divus soļus ieskrējās un triecās pret Simonu ar plecu, kā uzlaužot durvis.

Simons tikpat kā nereaģēja, ļāva sevi notriekt no kājām un, neie­kliedzies, kā ari neizdvesis nekādu citu skaņu, nostiepās gar zemi. Tad lēnām piecēlās un raudzījās tieši Irisas virzienā.

Vēlme lēkt kājās un mesties projām bija gandrīz nepārvarama, Irisa to apspieda nē, viņš mani neredz, noteikti ne -, gribēja aizvērt acis, taču tad pamanīja kaut ko Simona rokā. Tas spīdēja kāpēc pārējie to neredz, kāpēc Bastians to…

- Lasies projām tūlīt! viņš uzkliedza Simonām. Tas pacēla roku ar nazi, un tagad to ieraudzīja visi. Bastians divus soļus atkā­pās, lai Simons viņu nevarētu aizsniegt.

Labi darīts. Irisa sataustīja savu pašas nazi. Tur tas bija vēss, gluds, ass. Tas gaidīja, kad to liks lietā.

astians uzmanīgi pavirzījās pa kreisi, un, kā bija cerējis, Simons sekoja kustībai. Par laimi. Dažas sekundes viņš bija skatījies tieši Irisas slēptuves virzienā, taču tagad visa viņa uzmanība atkal tika pievērsta Bastianam.

Es tevi sagriezīšu strēmelēs, Simons smaidot sacīja.

Ādas strēmelēs. Bet vispirms es gribu dabūt rokā viņu. Simons tuvojās Bastianam, viņaprāt, pārāk aši. Tad pārsteidzoši veikli pagriezās pret Paulu. Viena armijas zābakā ieautā kāja norī­bēja uz režģa, naža asmens izslējās gaisā. Tu dabūsi savu tēvu, es savu meiteni. Tāda bija noruna, viņš sacīja un rupji iesmējās. Nu tad kā?

Pauls savilka plecus un papurināja galvu.

- Tu man apsolīji Irisu! Simons ierēcās un metās Paulam virsū, paliekot tikai dažu centimetru attālumā no viņa, pavērsis naža galu pret Paula vēderu.

Bastians vēlējās, kaut arī viņam būtu bijis kāds ierocis, kaut kas, ar ko varētu Simonu ievainot, lai viņš, aizņemts ar savām sāpēm, vairs nespētu domāt par Irisu.

Lūdzu, esi mierīga, nekusties, lūdzu, viņš domās sirsnīgi lūdza Irisu.

- Es zinu, bet man ļoti žēl, Pauls sacīja, soli pa solim atkāpda­mies no Simona. Muļķīgā kārtā kaut kas nogāja greizi. Irisa kopā ar pārējiem jau ir projām. Mēģināju viņu aizturēt, bet…

- Nemēģini man melot! Šoreiz nazis bija nomērķēts uz vietu, kur Pauls gatavojās spert soli, taču viņš, šķiet, bija ar to rēķinājies, jo palēca sāņus, un nu starp Paulu un uzbrucēju bija bedre.

- Paklau, Pauls, pacēlis rokas, sacīja. Es pats zinu, ka esmu ievārījis sūdus. Atvaino! Došu tev vairāk naudas, sarunāts? Divdes­mit tūkstošus piecpadsmit tūkstošu vietā. Kā kompensāciju.

Simons papurināja galvu. Kā palēninātā filmā viņa sejā izpletās viltīgs smaids. Viņa nav projām. Es to zinu. Es varu viņu saost. Ar

izplestām nāsīm viņš ošņāja gaisu. Es vienmēr esmu to spējis. Varu saost arī melus. Tagad totāli smird pēc tiem. Ar nazi viņš norādīja uz Paulu. Turklāt es varu sadzirdēt, ko Irisa domā. Gribat zināt, ko viņa domā? “Simon, ved mani projām no tiem stulbajiem cūkām!” lūk, ko viņa domā. Simons ieķiķinājās, taču spēji aprāvās. Es neļaušu sevi piečakarēt, viņš čukstēja. Nazis spīdēja kabatas luk­turīša gaismā. Karīna gaismekli bija pavērsusi pret Simonu, it kā tādējādi spētu viņu noturēt pa gabalu.

Kāds nostājās Bastianam blakus. Viņa tēvs. Vai zināt ko? Galvenā ārsta tonis. Man šķiet, ka es šo meiteni pirmīt ārā re­dzēju. Pie strauta. Ja skuķis būtu šeit, mēs viņu jau sen būtu pa­manījuši.

Vai tas iedarbojās? Simons satraukti blisināja acis. Bastiana tēvs mainīja taktiku, kļuva draudzīgi koleģiāls.

- Ko jūs teiktu par to, ja mēs kopā aizietu apskatīties? Uzskatu, ka ir pienācis laiks atstāt šo nepiedienīgo caurumu. Ja jūs domājat, ka kaut ko saožat, tas ir pilnīgi saprotami, taču tas droši vien būs Bastians un ari atvainojiet, lūdzu, kā jūs sauc? Tieši tā, arī Larsam būtu nepieciešama duša. Mums vajadzētu iet.

- Irisa tātad ir projām? Viltīgs skatiens uz Paulu.

-Jā. Diemžēl.

-Ja jau tā… Simons pieliecās un no vietas, uz kuru pašreiz nekrita gaisma, izvilka arfas somu, … tad šo viņa laikam būs aiz­mirsusi. Tā viņai vairs nav vajadzīga.

Viņš pacēla somu gaisā. Ļāva tai krist. Caur pagraba velvēm izskanēja mežonīgs akords.

Bastians iekliedzies metās uz priekšu, cerot šādi apslāpēt Iri­sas iešņukstēšanos. Vai traks esi? Neaiztiec Irisas mantas! Viņš paķēra somu, iespieda to rokās Karīnai un tajā pašā mirklī aptvēra, ka rīkojies idiotiski, muļķīgi, instinktīvi.

Simons bija klāt ātrāk, nekā Bastians bija uzskatījis par iespē­jamu. Spēriens pa labās kājas ceļgala bedrīti, kāja saļodzījās, un Bastians kā miltu maiss nostiepās gar zemi. Vēdera tukšumā pēkšņi bija Simona ceļgals, viņš ar visu svaru uzgūlās virsū Bastianam.

- Vai varētu būt, ka tev Irisa patīk? Simons neskatījās viņam sejā, bet sarauktu pieri lūkojās uz nazi, ko turēja rokā, it kā tas spētu sniegt atbildi. Vai viņa tev neteica, ka ir aizņemta? Kabatas lukturīša gaisma krita uz naža asmeni. Tev nav noveicies. Es jau to nojautu, bet Pauls noliedza viņš nepārtraukti melo, šis draņķa Pauls. Simons grozīja naža asmeni Bastianam gar seju un smai­dīja, redzot, kā tas met gaismas plankumus uz sienām. Viņš atkal piešķieba galvu.

Bastians gandrīz nespēja paelpot. Katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Rīkojieties taču, dariet kaut ko…

Caur šalkoņu galvā Bastians dzirdēja pārējo biedru balsis. Pama­nīja, ka Pauls un Larss vienlaikus metas virsū Simonām.

Nenovērtēt Simonu izrādījās kļūda. Simons nebija lēns un arī nebija novērsis uzmanību. Viņš norāva brilles Bastianam no sejas, zibens ātrumā pavērsa naža asmeni pret viņa kreiso aci, roka sastinga tās priekšā tuvu, pavisam tuvu.

- Actiņas, actiņas, divas cūkas actiņas uz neīsto līgavu lūkojas, bet tūlīt vienas nebūs, Simons dziedāja. Speriet vēl soli tuvāk, un cūciņai vairs vajadzēs tikai pusi briļļu. Viņš pārliecās vēl tuvāk pār Bastiana seju un ar kreiso roku atbalstījās pret viņa pieri. Bastians saspieda kopā plakstiņus, juta aso naža galu uz savas ādas.

Pārējie kliedza, troksnī izcēlās viņa tēva balss, kas sauca “Laidiet viņu vaļā! Tūlīt!”, un tad Bastians saklausīja balsi, ko bija baidījies izdzirdēt.

- Simon?

Smagums uz Bastiana ķermeņa pārvietojās.

- Simon, es esmu te. Es atgriezos.

Naža asmens spiediens uz Bastiana acs izzuda, un viņš uzdro­šinājās pavērt plakstiņus. Tur stāvēja Irisa, tieši blakus vienam no lukturiem, pat ne piecus soļus no viņa. Meitenes seja bija slapja no asarām un netīra.

-Atgriezies. Nolādēts! Pie viņa vai pie manis? Simona vārdi bija pilni aizdomu.

- Protams, pie tevis. Mēs taču esam kopā.

Smagums no Bastiana krūtīm pazuda, viņš dziļi ievilka elpu, pavēlās uz sāniem un salieca ķermeni.

- Nost no manis visi! Simons iesaucās. Un tu, manu saldumiņ, nāc šurp! Nāc pie manis!

Nedari to, nedari to, nedari to!

- Vai zini, ka esi pārkāpusi mūsu noteikumus?

- Protams. Man ļoti žēl.

- Ar to vien nepietiks. Bet labi. Par to mēs parunāsim mājās. Vai sniegsi man skūpstu?

Bastians pacēla galvu. Viņš redzēja Irisu, viņas izmisumu, rie­bumu. Meitenes priekšā stāvēja Simons, nazis tagad atradās viņas nabas augstumā.

Irisa paliecās uz priekšu, uzspieda savas lūpas uz viņējām. Tad spēji aizgriezās, nokrita ceļos, izvēma ūdeni.

- Kādreiz tu to darīji labāk, manu saldumiņ. Bet gan jau es tev atkal iemācīšu. Tagad pasaki uz redzēšanos saviem draugiem! Mums nu diemžēl jāatvadās.

Nē! Bastians tika uz kājām ašāk, nekā bija domājis -, viņš atkal varēja paelpot, un dusmas no jauna bija guvušas virsroku. Zemē viņš atrada savas brilles, neskartas. Labi.

- Kā ar to tavu strinkšķināmo? To tu noteikti gribi ņemt līdzi? Simons pagrieza Irisas galvu arfas somas virzienā.

- Nē. Meitenes balss tagad bija pavisam mierīga. Tā man vairs nav vajadzīga. Viņa lūkojās uz Bastianu ilgi, tik ilgi, cik Simons ļāva, iekams parāva aiz skausta.

- Nu tad tā, Paul, tomēr esi turējis vārdu. Lai nu tā būtu. Kas attiecas uz naudu es došu par sevi ziņu.

- Nolādēts! Pauls nomurmināja Bastiana virzienā. Es Irisu lūdzu palikt pie pārējiem, godīgi, Bastian, es gribēju, lai viņa būtu drošībā, bet šī vienkārši aizbēga. Un es pat nevarēju Irisu pasaukt, citādi Simons viņu būtu atklājis vēl agrāk. Tad vēl klusāk: Es nedomāju, ka tas tips tiešām ir tik slims.

Bastians neatbildēja, viņš raudzijās tikai uz Irisu, kura turēja rokā kabatas lukturīti; Simons viņu sev pa priekšu sāka virzīt augšup pa kāpnēm. Nazi viņš tagad nevērīgi turēja rokā, taču tā, lai vajadzī­bas gadījumā ātri varētu uzbrukt.

Es neko nevaru darīt. Neko. Tas bija neizturami, sajūta bija bries­mīgāka nekā tad, kad viņš nespēja ievilkt elpu, briesmīgāka nekā viss, ko pēdējās dienās bija piedzīvojis. Irisa tik ilgi bija bēguļojusi, tik veikli, tik apdomīgi, un nu vajātājs viņu tomēr bija sagūstījis. Tikai viņa dēļ.

Bastians izklupa dažus soļus uz priekšu, it kā neapzināti, un tad viņš to ieraudzīja. To neskāra gaismas kūlis, tas vēl aizvien stāvēja turpat, kur Pauls to bija nolicis.

Bastians to pamanīja un pārstāja domāt. Ienira tumsā. Pacēla. Neizraisīja ne mazāko troksnīti. Palika tumsā, turējās aiz abiem aiz­gājējiem, bija kluss kā lapsa. Uzslīdēja pa pirmajiem pakāpieniem. Sajuta rokā smago ieroci, kas jau pirms gadsimtiem bija atnesis nāvi.

Pauls saprata. Viņš sāka trokšņot, spārdīt režģi, lamāties. Skatī­jās apkārt, tikai ne uz Bastianu, kas jau bija pietuvojies abiem aizejo­šajiem. Bastians pacēla zobenu. Ar sparu cirta lejup bez nožēlas, bez vilcināšanās.

Simons iekliedzās. Nazis izkrita viņam no rokām, šķindēdams noripoja pa pakāpieniem. Bastians tam nepievērsa uzmanību, viņš satvēra Irisu un ierāva meiteni atpakaļ pagrabā pie citiem.

Aiz sevis viņš dzirdēja kaut ko smagu noveļamies zemē. Zobens bija iedūries dziļi Simona augšstilbā nelielu gabaliņu lejpus guma. Simons novēlās pa kāpnēm un vaidēdams palika guļam. Kabatas lukturīšu gaismas kūļi drudžaini lēkāja pa pagrabu.

Karīna iekliedzās: Ak man Dievs, cik daudz asiņu!

- Viņš mirst! Man šķiet, viņš mirst! novaidējās Pauls.

Bastiana tēvs pagrūda viņu malā, notupās blakus Simonām,

aplūkoja asiņojošo ievainojumu. Kur ir zobens?

- Guļ uz kāpnēm.

- Tur tas nevar palikt.

Karīna, smagi elpodama, aizgriezās. Ak Dievs, es gribu beidzot izkļūt no šejienes.

Maksimilians Stefenbergs strādāja veikli un precīzi. Viņš uzlika spiedošu pārsēju, kura izveidošanā izmantoja savu kaklasaiti, pla­kanu akmeni un divas paciņas papīra kabatlakatiņu no Karīnas mugursomas. Mēs nebildīsim ne pušplēsta vārda par to, kas te notika, skaidrs?

Pauls pamāja ar galvu un norādīja uz Simonu. Bet kas būs, ja viņš… man šķiet, ka…

- Par to es parūpēšos. Nebaidies!

Bastians apsēdināja Irisu, atbalstīja viņas muguru pret mūri. Meitene bija bālāka nekā jebkad. Arī Bastianam uznāca šoks, šaus­mas par to, ko bija izdarījis. Viņš nebija precīzi mērķējis, tikai uzma­nījies, lai netrāpītu Irisai.

Es taču varēju pāršķelt Simonām galvaskausu vai nocirst roku. Vai visu kāju, ja zobens būtu bijis asāks. Es gandrīz nogalināju cil­vēku.

Bastians palūkojās uz Irisu, satvēra viņas roku, tā bija vēl auk­stāka nekā viņējā.

- Paldies. Irisas balss bija tikai kā dvesma, it kā viņai būtu bail no skaņas. Meitenes mugura drebēja. Paklau, viņa sacīja, es tik ļoti vēlos, lai viņš nomirst. Irisa saliecās uz priekšu, paslēpa seju rokās un raudāja. Bastians viņu turēja savās rokās, neteicis ne vārda, pats iekšēji pārāk satriekts, lai pateiktu kaut ko sakarīgu.

Viņš bija vēlējies to pašu pirmīt uz vītņu kāpnēm. Bastians, šķiet, zināja, kas satrauc Irisu. Atvieglojuma, sliktas sirdsapziņas, baiļu un riebuma sajaukums ko izjuta pret Simonu un slikto, kas mita viņā pašā.

- Būs labi. Viss būs labi, Bastians sacīja, jo juta, ka viņa gaida atbildi. Simons nemirs, ja mans tēvs ir ķēries pie lietas. Un to viņš dara vienmēr, ja runa ir par ģimenes reputāciju. Bastians piespieda meiteni sev ciešāk klāt. Kaut kad tu par to būsi priecīga. Kaut kad mēs abi tādi būsim.

Ar pamatīgu piepūli viņi Simonu, kurš nepārtraukti auroja pēc Irisas, uzstiepa pa vītņu kāpnēm.

- Viņam steidzami nepieciešama palīdzība. Un mums ir tikai divas iespējas, kad viņi bija tikuši augšā, sacīja Bastiana tēvs.

- Pirmā: mēs nolemjam, ka Simons šeit nav bijis. Ja es noņemšu pārsēju, puisim nebūs ilgi jāmokās. Tas ies ātri, viegli, un tā būs skaista nāve atšķirībā no vairuma cilvēku. Viņš aplaida skatienu visapkārt. Nedomāju, ka tuvākajā laikā Simonu te kāds atradīs. Protams, zināms risks pastāv, bet tas ir niecīgs.

Neviens nebilda ne vārda. Bastianam bija auksti, viņš nespēja uzlūkot tēvu, bet vēl vairāk izturēt pats savas domas. Ja viņš no­mirs… būs miers.

- Otrā iespēja, viņa tēvs turpināja, mēs pēc iespējas ātri sameklējam palīdzību. Vislabāk helikopteru. Tikai tādā gadījumā vajadzēs izskaidroties. Viņi gribēs zināt, kā radies ievainojums un kurš par to ir atbildīgs.

Neviens negribēja izteikties pirmais. Bastians bija paņēmis līdzi zobenu un ar plaukstu pārvilka pār tā rokturi. Paberzēja to, bet drīz pārstāja to darīt un uzlūkoja Irisu, kura bija piespiedusi sev klāt arfas somu.

- Mēs meklēsim palīdzību, Irisa čukstēja. Labāk lai viņš man seko visu dzīvi, nevis mūžīgi sapņos.

- Piekrītu. Tas bija vienīgais pareizais lēmums, un Bastians priecājās, ka Irisa bija par to izšķīrusies.

Viņa tēvs pamāja ar galvu. Tas nu būtu noskaidrots. Esmu pārliecināts, ka tā ir labākā doma, jo mēs esam daudzi un parasti atrodas kāds, kurš nespēj turēt muti. Cik tālu mums jāiet, lai nokļūtu mobilo telefonu uztveršanas zonā?

- Man ir satelīttelefons, Pauls atbildēja.

Kas noteikti nebija pazudis, bet tika labi noslēpts. Bastians aiz­griezās. Mēģināja remdēt niknumu uz Paulu, kurš, ne aci nepa­mirkšķinot, bija pakļāvis nāves bailēm duci cilvēku. Tikai tāpēc, lai panāktu savu. Lai dabūtu naudu. Kurš bija riskējis ar Irisas dzīvību

un brīvību, savervējot draņķīgam uzdevumam ideāli piemērotu cilvēku.

Tomēr, Bastians sev sacīja, Paulu kopš viņa dzīves pirmās die­nas bija krāpuši. Paulam un viņa mātei dzīvē biežāk bija gājis slikti nekā labi, un viņš negribēja neko citu kā vien to, kas tam pienācās.

Tas nepalīdzēja. Bastians vislabprātāk būtu ķēries viņam pie rīk­les.

Skaidrs, bet, ja gribi būt dusmīgs, dusmojies uz savu tēvu. Kā allaž esi darījis.

Kapenēs telefons nedarbojās, viņi devās ārā, atpakaļ caur eju, pa kuru Bastians gāja pirmo reizi. Viņš neapzināti smaidīja, šī sajūta bija sāpīgi nepierasta. Viņi bija meklējuši izeju tikai vir­zienā uz augšu. Virs galvas vai vismaz acu augstumā. Bet ne zem kājām.

Kļūda.

Bastians paņēma no Irisas arfas somu, lai viņai būtu vieglāk rāp­ties lejup, un ielika LIzbetas medaljonu vienā no somas nodalīju­miem. Labāk te lejā neko neaizmirst.

Pauls un Larss nesa Simonu, pēc Bastiana tēva norādījuma turē­dami viņa labo kāju piepaceltu. Ceļš caur tuneli šķita bezgalīgs, un ārā bija nakts.

- Mēs ar viņu netiksim līdz ceļam, Pauls to neteica grupai, bet apspriedās tikai ar Bastiana tēvu.

Kļūda. Mūsu tēvu.

- To, ka viņš varētu noasiņot, es nebiju ieplānojis.

- Skaidrs. Dod man satelīttelefonu! īsi, lakoniski norādījumi kā pie operāciju galda. Bastiana tēvs pagāja dažus soļus nostāk no grupas un uzspieda numuru.

- Jā? Hallo! Šeit profesors Stefenbergs, esmu profesora Gromaņa kolēģis. Kurš vecākais ārsts šonakt dežurē?

Bastiana tēvs pagāja vēl tālāk un pieklusināja balsi, nu vairs nevarēja sadzirdēt katru viņa teikto vārdu. Kad profesors drīz atkal

piebiedrojās viņiem un atdeva Paulam telefonu, viņš izskatījās gan­drīz priecīgs.

- Viņi atsūtīs helikopteru. Es viņiem pasacīju, kāds ir tuvākās apdzīvotās vietas nosaukums, un tad viņi mūs meklēs. Mums jāiekur ugunskurs, citādi glābēji mūs neatradīs. Profesors Stefenbergs visiem pēc kārtas uzmeta caururbjošu skatienu. Kad helikopters nolaidīsies, jūs ļausiet runāt tikai man. Lai neviens satraukti nevervelētu, kas atgadījies ar Simonu. Visu paskaidrošu es.

- Norunāts, Pauls atbildēja, lai gan izskatījās, ka viņam netīk izlaist no rokām vadības grožus.

Kamēr Pauls un Bastiana tēvs nolika Simonu zālē un nostiprināja spiedošo pārsēju, Larss turpat netālu iekūra ugunskuru un Karīna aizgāja sagādāt vēl malku, Bastians aiz rokas pavilka Irisu nost no pārējiem. Ar kabatas lukturīti viņi apgaismoja ceļu līdz strautam un apsēdās uz kāda klintsbluķa.

- Kas tagad notiks? Irisas balss bija pavisam vārga.

- Nav ne jausmas.

- Esmu noraizējusies par tevi. Ja taps zināms, ka tu savainoji Simonu… un ja viņš vēl nomirs…

Bastians nikni izgrūda: Par to tev nevajag lauzīt galvu. Vai nedzirdēji, ko teica mans tēvs? Viņam ir pazīstams kāds no tās slim­nīcas, uz kuru viņš zvanīja, viņš taču pazīst visus svarīgos cilvēkus. Ja palīdzība ieradīsies, runās mans tēvs, neviens cits. Kā allaž. Viņš tiem sagudros pārliecinošu stāstiņu, kurā mans vārds nefigurēs. Jo tas ir arī viņa vārds.

Irisa piekļāva galvu Bastianam pie pleca, un viņš vienu roku ieraka meitenes matos.

- Manā alā, viņa sacīja, ir sprauga. Dziļa, bet pārāk šaura, lai tajā varētu iebāzt roku.

- Tu domā zobenam?

- Tieši tā.

Bastians juta, ka muskuļi saspringst, jo viņu virzienā šūpoda­mies tuvojās gaismas kūlis. Kaut kas ir atgadījies ar Simonu. Viņš ir noasiņojis, un es viņu esmu nogalinājis.

- Es negribēju jūs iztraucēt. Larss. Viņa balss skanēja nedroši.

- Vēlējos tikai padzerties un varbūt… īsi ar tevi aprunāties, Bastian, ja esi ar mieru.

- Par ko? Jautājums steidzīgi izspruka viņam no mutes, tajā bija jaušamas bailes. Vai ir… jaunumi?

Larss apsēdās viņiem pretī uz cita klintsbluķa. Jaunumi? Nē. Runa ir par Paulu. Es zinu, tu esi dusmīgs uz viņu…

- Maigi teikts. Bastians mēģināja slēpt atvieglojumu.

- … un uz mums. Tev uz to ir visas tiesības. Bet, redzi, viņš tie­šām ir visādi izmēģinājies tikt klāt savam tēvam. Ideja aizvest tevi radās tikai pašās beigās. Un Pauls nekad nav gribējis, ka ar tevi kaut kas notik…

- Lai nu paliek. Bastians stingrāk saspieda Irisas roku. Tam nav jēgas. Tu taču ļoti labi zini, ko viņš lika uz spēles šajā larpā. Un pat negribēja pats smērēt rokas, bet gan jauki un nevainīgi paiet malā, ja kas noietu greizi.

- Bet…

- Ļaunākais ir tas, ko viņš nodarīja Irisai. Viņa mēnešiem ilgi bēguļoja no Simona, tā nenormālā sadista, bet Pauls gribēja viņu iegrūst šā apkampienos.

Larss iespīdināja kabatas lukturīša gaismu strautā, kas tagad izskatījās kā izkusis, plūstošs sudrabs. Kā to ņem. Viņš tomēr attu­rēja Simonu sagrābt Irisu viduslaiku tirgū.

Irisa sakustējās. Es to zināju, es viņu redzēju.

- Jā. Pauls Simonām ieteica nogaidīt un izdarīt viņam nelielu pakalpojumu tad viņš dabūšot ne tikai tevi, bet ari kaudzi ska­nošā. Larss lūkojās lejup. Bet tu taču zini, ka Pauls ļoti gribēja, lai tu ietu projām kopā ar Šteinhenu un pārējiem.

- Un tu? Bastianam reiz pietika aizstāvības vārdu Paulam.

- Tev nauda bija pietiekams stimuls, vai ne?

- Pirmām kārtām es gribēju palīdzēt Paulam. Viņš tik bieži ir bijis man līdzās… un man nebija jādara nekas slikts. Tikai jāpazūd. Sandra un es visu laiku rūpējāmies par īpašajiem efektiem. Vai

Larss patiesi pasmaidīja? Jā, tik tiešām. Mēs izrakām kapus, ielai­dām tārpus produktos, baisās skaņas pagrabā bija mūsu darbs, mēs arī paslēpām jums adresētās ziņas. Ka starp tām vajadzētu būt brīdinājumam Irisai, Pauls izšķīrās spontāni, viņš gribēja, lai Irisa uzmanītos.

- Cik iejūtīgi! Tas nozīmē, ka tu un Sandra nemaz nebijāt pazemē?

- Nē, mēs bijām tur tikai pašās beigās. Un pa starpu dažas rei­zes, bet ne pārāk ilgi. Kārpas dēļ, citādi viņš būtu nojūdzies. Pār­svarā mēs uzturējāmies pils pagrabā, tas ir tieši blakus kapenēm. Ja ir nakts redzamības ierīces, tur nemaz nav tik tumšs.

Nakts redzamības ierīces. Tad tās Bastians bija dzirdējis dūcam naktī, kad pazuda Sandra, un arī pēc tam cietumā. Nūjā, skaidrs. Tās bija zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar tiem, kuri pat nedrīks­tēja uzraut sērkociņu.

- Kāpēc jūs iespundējāt Kārpu? Tikai tāpēc, ka lāsts paredz: zeme viņus aprīs citu pēc cita?

- Nē. Tam būtu pieticis ar mani un Sandru. Bet, kad pirmā negaisa laikā Kārpa meklēja patvērumu, daudz netrūka, ka viņš būtu atklājis pagrabu. Tik drīz tas nedrīkstēja notikt. Es gribēju novirzīt viņa uzmanību, bet Simons jau paspēja iegāzt Kārpām ar zaru. Larss sarauca pieri. Simons ir īsts preteklis. Priecājos, ka man ar viņu vairs nav nekādu darīšanu. Vai zināt, ko tas kretīns man vakar pastāstīja? Viņš esot noindējis Tomija kaķi.

Irisa nemierīgi sakustējās. Kas ir Tomijs?

- Ak tā, jūs taču viņu nemaz nepazīstat. Arī viens čalis no mūsu audžuģimenes; sākotnēji bija domāts, ka arī viņš brauks līdzi. Tomijs piedalījās plānošanas fazē, bet laikam neticēja, ka Paulam izdosies. Nedēļu pirms larpa viņš pēkšņi atteicās. Uzskatīja, ka tas nav pareizi.

Paldies, Tomij! Vai varētu būt, ka viņam ir zināms mana mobilā numurs?

Larss paraustīja plecus. Nav ne jausmas. Viņš piecēlās. Es labi varu saprast, ka tu mūs visus ienīsti. Bet Pauls varbūt tomēr ir

mazliet mazaks nelietis, nekā tev pašreiz šķiet. Larss izbrauca ar roku caur matiem. Man viņš ilgu laiku bija kā brālis.

Helikopters ieradās drīz pēc tam, kad austrumos pie debesīm bija parādījies pirmais sārtums. Lidaparāts nenosēdās, bet palika gaisā virs koku galotnēm; zemē nokāpa sanitārs ar nestuvēm, uz kurām Simons tika uzvilkts augšā. Pēc tam uz borta tika nogā­dāts arī Bastiana tēvs, un helikopters aizlidoja uzlecošās saules virzienā.

Bastians jutās tik pārguris kā vēl nekad savā dzīvē. Viņš būtu varējis turpat nokrist gar zemi un nogulēt divpadsmit stundas no vietas, tomēr visvairāk vēlējās tikt projām no šejienes.

Viņš ignorēja Paula uzaicinājumu brokastīs, kas sastāvēja no sausmaizītes un konservētas desas, un kopā ar Irisu devās ceļā. Vis­pirms uz alu, kur paslēpa zobenu, pēc tam uz lielo telti, kur glabājās bagāža.

Viņi daudz nerunāja, jo abi bija pārāk noguruši. Bet Bastians juta, ka kaut kas ir mainījies kaut kas, kas vienmēr bija apņēmis Irisu, pēkšņi bija pazudis. Modrība. Pirmo reizi kopš ilga laika viņa varēja būt droša, ka Simons ir tālu projām.

Viņi tikai uz īsu brīdi apstājās pie telts, lai pārģērbtos un paņemtu Bastiana mugursomu, tad devās tālāk.

Zemes nobrukums. Vēl bija saskatāmas Šteinhena, Līzbetas un pārējo grupas biedru atstātās pēdas. Viņi jau ir ceļā uz mājām, sēž vilcienā, guļ.

Aiz zemes nobrukuma reljefs kļuva nolaidens, viņi ātrāk tika uz priekšu. Vieta, kur viņi bija izkāpuši no džipa. Pirms piecām dienām, kas šķita kā mēneši.

Uz priekšu. Tālāk veda īsts ceļš, iet kļuva daudz vienkāršāk. Un tad…

Bastians apstājās. Satvēra Irisu aiz rokas. Vai dzirdi?

- Hm. Ko tad?

- Auto. Bastians apsēdās uz celma, atmeta galvu atpakaļ un iesmējās. Paldies Dievam, auto!

Pēc pusstundas abi bija sasnieguši ceļu. Līdzjūtīgs zemnieks paņēma viņus līdzi savā traktorā un aizveda līdz nākamajam cie­mam; tur tālāk gāja autobuss, kas ceļotājus nogādāja dzelzceļa stacijā.

Viņi vēroja garām slīdošo ainavu. Aizvien vairāk augstceltņu. Elektrības vadu. Lielveikalu. Atrās apkalpošanas restorānu. Līdz ar katru nobraukto kilometru Bastians kļuva mierīgāks.

- Esmu priecīgs, ka viduslaiki ir beigušies, viņš nomurmināja.

ūdu spēlētāji nogāja tik tuvu garām Irisai, ka viņa gribēja ar plaukstām aizspiest ausis. Katrreiz viens un tas pats.

Viduslaiku tirgus bija labi apmeklēts, agrajā rudenī ap kioskiem un atrakcijām drūzmējās vismaz tikpat daudz ļaužu, cik maijā, ar noteikumu, ja nepievīla laikapstākļi. Šodien bija saulaināks nekā visu iepriekšējo nedēļu nebija nekāds brīnums, ka pils apkārtnē grozījās simtiem cilvēku.

Bet tikai pavisam nedaudz pazīstamu seju.

Irisa pavilka nedaudz augstāk uz pleca arfas somas siksnu. Ne Kārpas, ne Šteinhena.

Irisa varēja to saprast, arī viņai pašai bija grūti atkal uzvilkt ietērpu, uz kura pēdējais larps bija atstājis tik neizdzēšamas pēdas. Simona asins šļakatas uz viņas svārkiem vairs bija tikai bāli plan­kumi, ko būtu varējusi atstāt kafija ar pienu, taču, raugoties uz tiem, atmiņā tūlīt atausa brīdis pils pagrabā. Zobens, kliedziens.

Irisa nokratīja atmiņas un paraudzījās apkārt. Viņa laukumā ar acīm meklēja Almu, Arno un Roderiku, kvankšķošo blusu deķi, Nātanu vai Monu. Bet ne šodien, ne iepriekšējās nedēļas tirgos, ko bija apmeklējusi, nebija parādījies neviens no viņiem. Patika uz viduslaikiem visiem, šķiet, bija pārgājusi.

Interesanti, ka tikai Līzbetai ne. Irisa pirmīt viņu bija manījusi pie stenda ar ādas somām, kur Līzbetas skaistā seja krietni palieli­nāja apgrozījumu.

Irisa apstājās pie ziņojuma dēļa par paredzētajām cīņām, uz kura citkārt tik bieži bija lasāms ari Saeculum vārds. Vai tiešām viņu pārņēma vieglas skumjas? Nopietni? Saņemies, dumjā govs, viņa sevi norāja. Galu galā tu esi šeit, lai strādātu, nevis meklētu paziņas.

Irisa apsēdās uz neliela mūra, kura akmeņus bija sasildījusi saule, un izņēma arfu. Treniņstunda pirms īstās uzstāšanās nāca par labu abiem instrumentam un viņai pašai.

Otrās dziesmas vidū Irisa apstājās. Sākumā viņa domāja, ka pār­skatījusies. Viņa samiedza acis nē, šaubu nebija. Metrus desmit tālāk stāvēja Doro un, metot zemē plakanus, apaļus akmentiņus, uzmanīgi klausījās.

Atmiņas gāzās pār Irisu, nesdamas līdzi seno baiļu netīrās ēnas. Thurisaz ūdenī, Othala guļ zemē.

Irisa pabeidza skaņdarbu un piecēlās. Sveika, Doro! Smaids viņas sejā šķita mākslots. Ko dara liktenis? Vai atkal jūtami tā sitieni?

Pling! Akmens krītot aizķēra citu, paripoja sāņus un palika guļam ačgārni. Doro sarauktu pieri raudzījās uz izveidojušos rakstu.

- Sveika, Irisa! Priecājos tevi redzēt. Viņas balsī nav ne miņas no samulsuma vai nožēlas, nodomāja Irisa.

- Kādu postu tu šoreiz gribi nodarīt?

Doro neatbildēja. Pievērsusi visu uzmanību vienīgi akmeņiem, viņa bez skaņas kustināja lūpas un vienlaikus iebāza roku ādas maisā, lai no tā izvilktu kārtējo rūnu.

Akmens atkal iekrita zemē uzzīmētajos apļos.

Algiz, ja Irisa nekļūdījās. Vienalga. Bija laiks iepazīstināt Doro ar faktiem. Tas viņai būs kaut kas pilnīgi jauns.

- Uzmini, kurš nenomira zem akmeņiem!

Doro pamāja ar galvu bez pārsteiguma, bez niecīgākajām samulsuma pazīmēm. Es taču to jau sen zinu. Man prieks par viņu. Un tevi. Neizskatījās, ka Doro kaut mazliet mocītos sirdsapziņas pārmetumos, it kā viņa nekad nebūtu karsti pieprasījusi Bastiana nāvi.

- No tā lāsta jau nenieka nebija, Irisa izaicinoši sacīja. Ne upuru, ne soda. Vai tu sev nešķieti smieklīga, tagad uz to visu palū­kojoties?

- Pats par sevi saprotams, ka bija gan, Doro maigā balsī atbil­dēja. Tomēr Tristrams parādīja mums žēlsirdību. Viņam pietika ar mūsu lēmumu nest upuri. Varbūt manu nerimtīgo lūgšanu dēļ. Doro pacēla biezās, melnās uzacis. Ja tu esi atnākusi, lai man pateiktos, es to labprāt pieņemu.

Irisa skali iesmējās. Pateikties? Tas nu ir labi! Tu mums visu laiku iedzini bailes un ar sirdi un dvēseli vēlējies, lai mēs nogali­nām Bastianu! Māņticības dēļ, Doro, tas taču ir vājprāts! Vai tu tā nedomā?

Doro pacēla galvu un skatījās uz Irisu caur šauri samiegto acu spraudziņām. Paskat tikai! Tava aura ir mainījusies. Ļauj man ieskatīties plaukstu līnijās!

- Nemaz nedomā!

- Žēl. Doro savilka melni sudraboto spīdīgo lakatu sev ciešāk ap pleciem. Iespējams, tavs liktenis ir mainījies. Esmu gandrīz pārliecināta. Es nebrīnītos, ja tava dzīve tagad turpinātos zem labas zvaigznes.

- Ak tā! Tik pēkšņi? Tā būtu jauka pārmaina.

- Tas var notikt ātri. Ja tu nepretojies liktenim, bet vibrē kopā ar universu un labajiem spēkiem.

Nu labi, domāt saprātīgi Doro vienkārši nebija spējīga.

- Tādā gadījumā turpini vien vibrēt, sacīja Irisa, uz atvadām pamāja Doro, bet, sperdama soli, pēkšņi apstājās. Uz brīdi pūlī bija pavīdējusi pazīstama seja.

Protams, viņa varēja maldīties. Irisa pastiepās uz pirkstgaliem. Nē, šaubu nebija. Acīmredzot šodien tomēr vairāk Saeculum biedru bija devušies uz tirgu, nekā Irisa bija domājusi.

Viņa atstāja Doro un lauza sev ceļu cauri cilvēku bariņiem, lai gan arfas soma uz muguras ārkārtīgi traucēja.

Paskat tikai, ne ņiebura, ne svārku! Džinsi un krekls ar garām pie­durknēm. Irisa smaidīja, no mugurpuses uzsitot Sandrai uz pleca. Sandra satrūkās, gaidpilnā izteiksme viņas sejā, ieraugot Irisu, acu­mirklī izzuda.

- Sasodīts! Tieši tu!

- Es zināju, ka tu priecāsies, Irisa smaidot sacīja. Es jūtos tāpat. Kā sokas pa dzīvi? Kā ar meliem, krāpšanām un šantāžu? Veikals vēl aizvien zeļ, vai tā?

Sandra viņu uzlūkoja ar neslēptu nepatiku, bet tad izspieda smaidiņu. Man ir pamatīga problēma, viņa čukstēja tik klusu, ka

Irisa kņadā tikko spēja sadzirdēt. Ir tā… es biju cerējusi šeit satikt Paulu, es domāju, ka viņš… respektīvi, agrāk viņš nelaida garām nevienu viduslaiku tirgu. Sandra lūkojās zemē. Viņai noteikti bija neizsakāmi grūti izsūdzēt Irisai tik personiskas bēdas.

- Neesmu viņu redzējusi un par to tik tiešām ļoti priecājos.

Sandra ignorēja šo dzēlienu. Stulbākais ir tas, ka nevaru viņu

sazvanīt, Paula mobilais visu laiku ir izslēgts. Un pats viņš man nepiezvana. Vārdi steidzīgi bira no Sandras mutes. Esmu norai­zējusies.

- Nūjā. Tagad viņam ir kaudze naudas. Var gadīties, ka Pauls uzturas Havajās un mācās dejot hulu.

Sandra viņu uzlūkoja ar plaši ieplestām acīm. Tad viņš mani noteikti būtu paņēmis līdzi. Mēs taču esam… Viņa aprāvās un paskatījās sāņus. Jebkuras citas meitenes Irisai tagad būtu bijis žēl.

- Nevaru tev palīdzēt, viņa ieminējās. Bet pirmīt es redzēju Līzbetu pie kioska, kurā pārdod ādas izstrādājumus. Varbūt apru­nājies ar viņu. Pēdējais teikums izskanēja diezgan asi. Sandra, šķiet, to nemanīja, viņa noraidīja Irisas priekšlikumu ar nevērīgu žestu.

- Līzbetai es jau sen esmu jautājusi, viņai nav ne jausmas. Starp citu, viņa ir pametusi Georgu jau pirms pāris nedēļām, vai tu to zināji?

- Nē. Bet tas tiešām ir labi. Un viņa vēl sarunājas ar tevi? Pēc visa notikušā?

Sandras acis kļuva modras. Par ko tu runā?

Tas vēl atradās arfas somā. Ar patīkamu gandarījuma izjūtu Irisa izvilka medaljonu un pašūpoja to Sandras deguna priekšā.

Sandra labi noslēpa izbailes. Viņa tikai pablisināja acis, tad savilka pārspīlēti apmulsušu sejas izteiksmi. No kurienes tev tas?

- Bastians to atrada. Mētājās tajā pazemes caurumā, kur viņu ieslodzīja. Tu laikam to pazaudēji. Irisa pieliecās uz priekšu.

- Kāpēc? Kāpēc tu atņem hroniski slimam cilvēkam medikamen­tus?

Sandra neapstrīdēja teikto, bet ari neatbildēja. Viņa papurināja galvu, it kā apvainojums būtu absolūti maldīgs, lūkojās zemē uz savām kurpēm, izvairīdamās vērst skatienu uz medaljonu, kas starp viņām abām liegi šūpojās un griezās; iegravētie drakoni izskatījās gandrīz kā dzīvi.

- Es zinu, ka tā biji tu, Irisa klusu sacīja. Un labprāt atklāšu, kas tev maisījās pa galvu. Līzbetas skaistā seja tev totāli kremt, vai ne? Kad jūs abas stāvat līdzās, visi redz tikai viņu, nevis tevi.

Sandras acis samiedzās. Viņa skatījās sāņus, it kā aiz kioska, kurā tirgoja grauzdētas mandeles, būtu ieraudzījusi kaut ko bez­gala interesantu. Taču Irisa nedomāja ļaut Sandrai tik viegli izvai­rīties.

- Tu zināji par Līzbetas slimību vienīgā visā grupā. Zināji, ka ar viņas skaistumu būs cauri, kad draudzenei sāksies epilepsijas lēkme. Un tad tuvojās spēle. Pauls tevi iekļāva komandā. Tur tiek pieprasīti baisi starpgadījumi, viss, kas izraisa bailes. Un tad tu ar vienu šāvienu nošāvi divus zaķus: Paulam tiek kliedzieni nakti un satraucoša lēkme īstajā brīdi. Tev savukārt gandarījums piedzīvot to, ka visi no Līzbetas novēršas. Tu nočiepi viņas tabletes un vēlāk, kapenēs, izraisīji viņai lēkmi. Neliela plaiksnīšanās, un darīts! Līzbeta jau krīt gar zemi un spļauj putas.

Sandra lēnām kustināja galvu šurp un turp pārāk lēni, lai to varētu nosaukt par šūpošanu. “Viņas kliedzieni jūs visus iedzīs izmisumā.” Tas bija tik perfekti. Tev vajadzēja redzēt, cik sajūsmi­nāts bija Pauls par manu ideju, kā viņš mani skūpstīja… Skatīda­mās Irisai garām, Sandra smaidīja.

- Un tā dēļ tu nodevi savu draudzeni? Tiešām, Sandra? Paula uzmanības dēļ? Tas gan tev pārāk veiksmīgi neizvērtās.

- Ne tikai tādēļ. Sandras smaids kļuva mazliet skaudrāks. Tev nav ne jausmas, kā tas ir. Vienmēr Līzbeta, LIzbeta, Līzbeta! Kopš viņu pazīstu. Tik skaista, tik neaprakstāmi burvīga! Sandra pacēla skatienu. Es taču Līzbetai nepiebūru to slimību. Vienīgi parūpējos, lai arī viņa reiz parādītu savu vājumu.

- Pazūdi! Irisa pavisam klusu sacīja. Viņai vajadzēja ļoti saval­dīties, lai Sandrai neiekrāmētu ar medaljonu pa ausi.

Ārstniecības augu stends, kalējs, kiosks ar ādas somām un amu­letiem. Tur stāvēja Līzbeta, skaistāka nekā jebkad. Viņa bija izlai­dusi matus un trim pusauga puikām pārdeva platas ādas aproces plaukstu locītavām. Pircēji ne ar skatienu nepagodināja preces, viņu acis bija gluži vai piekaltas pārdevējai.

Irisa nostājās aiz viņiem un iebāza roku svārku kabatā. Pēc tam kad viņa bija pametusi Sandru, Irisas galvā bija nobriedis šis savā­dais lēmums. Taču tā īstenošana prasīja daudz vairāk sevis pārvarē­šanas, nekā viņa bija domājusi.

- Sveika, Līzbet!

Viņa pasmaidīja. Čau! Priecājos tevi redzēt.

- Kā tev klājas?

Līzbeta noskaitīja zēniem naudas atlikumu, un pār viņas seju nolaidās tikko jaušama ēna. Labi.

Viens no amuletiem, kuri atradās uz galda, bija izveidots piekūna izskatā. Bet, iespējams, tas bija ērglis.

- Vai tev vairs nav problēmu? Viss kārtībā?

- Esmu kā no jauna piedzimusi, ja to tu domā, Līzbeta pēc brīža atbildēja. Jau trīs nedēļas nav bijušas lēkmes. Ārste teica, ka man ir paveicies.

- Man prieks par tevi.

- Georgs un es mēs izšķīrāmies, Līzbeta turpināja. Viņš tāpēc diezgan slikti jūtas, bet man tas bija svarīgi. Vai vēl atceries, ko tu man teici, kad beidzot tikām ārā no tā pagraba? Ka viņam ir vajadzīgs kāds, kuram nepieciešama palīdzība. Tu biji trāpījusi des­mitniekā. Ar spītīgu sejas izteiksmi Līzbeta ielika ietirgoto naudu kasē. Bet es neesmu no tām. Man nav vajadzīgs uzraudzītājs. Es tādu nevēlos.

Irisa, iegrimusi domās, pamāja ar galvu. Enerģiskā līnija ap Līzbetas muti bija laba zīme. Viņa spēs izturēt patiesību. Es tev kaut ko atnesu. Ātri, it kā tas būtu karsts, Irisa uzlika medaljonu uz galda.

Līzbeta paskatījās uz to, tad pacēla acis, skatiens pauda neuzti­cēšanos. No kurienes tev tas?

Irisa visu izstāstīja. Visu, izņemot tikko notikušo sarunu ar Sandru. Lai Līzbeta pati izdara secinājumus.

Līzbeta paņēma medaljonu, aplūkoja to, it kā redzētu pirmo reizi. Bet… viņa minstinājās. Tas taču ir vājprāts. Mēs jau tik ilgi esam pazīstamas.

- Varbūt, sacīja Irisa, tieši tā ir problēma.

Irisa uzlika trauciņu ziedojumiem uz mazās, no koka dēļiem sameistarotās skatuves. Apkārt tai jau bija salasījušās dažas cilvēku grupiņas, un, kad Irisa uzkāpa uz skatuves un izsaiņoja arfu, pie­plūda vēl vairāk publikas.

Viņa pārslēdzās uz do mažoru un la minoru pirmajam skaņ­darbam. Zaļās piedurknes. Magnēts publikai. Vienīgi žēl, ka nebija neviena, kurš ar koka trauciņu izietu cauri publikai un ievāktu naudu. Bet tik un tā ik pa brīdim atskanēja skanīga iežvadzēšanās, un Irisa katru reizi pateicīgi pamāja ar galvu.

Atri pārskaņot. Carolan's Dream, Si Bheag Si Mhor, īsa pauze, tad atkal pārskaņot.

Pa to laiku cilvēki bija sastājušies tik cieši, ka gandrīz nevarēja izspraukties cauri, lai iemestu naudu trauciņā. Irisa nopūtās. Viņa sāka spēlēt pirmās Planxty Drew taktis, nožēloja, ka šeit nav Kārpas, kurš to labprāt būtu noklausījies, taču tad pamanīja Līzbetu, kas izlauzās cauri pūlim, paķēra no skatuves malas koka trauciņu un devās ievākt naudu.

Irisa kāpināja tempu kā visus O’Karolana skaņdarbus, Planxty Drew varēja spēlēt sapņaini lēni vai aizraujoši ātri. Otrajā variantā kājas gandrīz pašas kustējās līdzi. Līzbeta slīdēja caur rindām, ja pietika vietas, virpuļoja dejā, un viņas svārki plīvoja. Pēc trim dziesmām meitene atgriezās; koka trauciņš bija līdz malām pilns ar monētām un papīra naudaszīmēm. Līzbeta to nolika atpakaļ uz skatuves, rotaļīgi paklanījās un aizskrēja atpakaļ pie ādas somām un amuletiem.

Gandrīz stundu Irisa palika uz mazās koka skatuves, spēlēdama skaņdarbus citu pēc cita. Tas bija kā lidināties pa mākoņiem, jo viņa zināja: šoreiz nebūs iemesla pēkšņi lēkt kājās, visu savākt un mes­ties prom; skriet, līdz kā ar maziem nazīšiem sāks durt plaušās.

Vienu vienīgu reizi aizmugurējās rindās pavīdēja bīstams sarka­nums, un pulss Irisai strauji paātrinājās, taču tie bija kādas sievie­tes, patiesībā meitenes mati, kas spilgti izcēlās uz viņas tumšzilā tērpa fona.

Vēlreiz pārskaņot. Ievilkt elpu. Jauno dziesmu Irisa vēl ne reizi nebija spēlējusi publikas priekšā, un pirmajās taktīs vēl jutās nedroša, taču tad melodija sāka slīdēt caur pirkstiem, maiga kā ūdens, skaidra kā ziemas gaiss.

Viņiem patīk šī dziesma, Irisa to varēja lasīt cilvēku sejās. Viņa lēnām ļāva izskanēt pēdējam akordam, noņēma arfu no ceļiem, pie­cēlās un paklanījās. Viņa sajuta bezgalīgu vieglumu, un prātā atkal ienāca Doro vārdi: es nebrīnītos, ja tava dzīve tagad turpinātos zem labas zvaigznes.

Tīrās muļķības. Bet pašlaik sajūta bija tieši tāda.

ransferāzes ir enzīmi, kas katalizē funkcionālo grupu pārnesi starp molekulām. Bastians pie sevis atkārtoja teikumu, vienlaikus ar slapju lupatu noslaucīdams no galda grauzdiņu drupačas un kolas atstātās pēdas.

Ir deviņas transferāžu grupas; pie pirmās pieder enzīmi, kas pārnes oglekļa grupas. Piemēram… metiltransferāzes.

Viņš apmierināti nospodrināja galda virsmu un izvilka blociņu un zīmuli, lai atzīmētu ceturtā galdiņa pasūtījumu.

Tumšmatainā meitene pacēla skatienu, uzsmaidīja viņam un pasūtīja toniku. Bastians atbildēja uz smaidu un atgriezās pie bāra, lai ielietu meitenes izvēlēto dzērienu glāzē. Vēl divas stundas līdz darba beigām.

Asa gaisa plūsma ievēdīja bārā septembra vēsumu, pavēstī­dama, ka atkal kāds ir ienācis. Bastians pavērās uz durvīm.

- Šteinhen, Kārpa! Ei, jūs jau kļūstat par pastāvīgajiem klien­tiem!

- Mēs vairs nespējam dzīvot bez jūsu pildītajiem šampinjo­niem, Šteinhens smaidīdams atbildēja. Vai vēl kādi ir atlikuši? Par īpašu cenu?

Pēc trim minūtēm kūpoši šķīvji jau atradās uz galdiņa.

- Šampinjoni, sīpoli, ķiploki, siers un nedaudz šķiņķa -Saeculum totāli piemērots ēdiens, Šteinhens, košļādams ēdienu, piezīmēja.

- Labāk nepiemini! Vien dzirdot šo vārdu, Bastiana garastā­voklis nokritās uz nulli. Vai tas tevi pārāk neapgrūtinātu, ja mēs runātu par kaut ko citu?

Kārpa zem galda draudzīgi iebukņīja Šteinhenam. Viņam ir pilnīga taisnība. Par sodu tu mums izmaksāsi jauno laiku Cola light.

- Ak, neesiet taču tik vārīgi! Trīs nesaudzīgi uz dakšiņas uzdur­tas sēnes nonāca Šteinhena mutē. Bet, okei, dzērieni uz mana rēķina.

Bastians piepildīja divas glāzes, nolika tās uz galdiņa, vēl pār­laida skatienu bāra telpai un tad apsēdās blakus saviem draugiem.

- Vai nākamajā larpā jūs atkal piedalīsieties?

Kārpa nevilcinoties papurināja galvu, Šteinhens savējo neizlē­mīgi šūpoja uz vienu un uz otru pusi.

- Man būtu žēl atstāt Kuno nomiršanai. Pie tā, kas notika, galu galā nav vainīga lomu spēle. Bet gan Pauls. Pēdējo viņa izteikto vārdu gandrīz nebija iespējams saprast, it kā Šteinhens nebūtu varē­jis izlemt, vai to izrunāt vai labāk no tā atteikties, tāpēc izšķīries par vidusceļu.

Dažas sekundes valdīja neveikls klusums, Kārpa samulsis rau­dzījās šķīvī.

-Tā taču ir taisnība! Šteinhens beidzot izmeta. Saeculum viņš gan sabojāja uz visiem laikiem, bet ir taču arī citas lomu spēļu grupas, kas darbojas ciemu un zemnieku sētu tuvumā vai jauniešu atpūtas bāzēs. Tikai atpūtai nekādu ekstrēmu laikapstākļu piedzī­vojumu, nekādu līķu. Nekādu lāstu. It kā gribēdams teikto apstip­rināt, viņš ar dakšiņu iedūra milzīgā šampinjonā.

- Viss kārtībā, man nav nekas pretī, ja tevi atkal velk uz vidus­laikiem, bet uz mani gan tas…

Bastiana bikšu kabatā ievibrējās mobilais telefons. Tikai ne atkal! Viņš to izvilka, uzmeta ašu skatienu displejam un atteica sarunu. Jauns mobilā numurs laikam varētu būt labākais ilgtermiņa risinā­jums.

- Mēs labprāt vēl kaut ko pasūtītu! iesaucās bārdains tips pie otrā galdiņa un pacēla gaisā savu tukšo glāzi.

-Jau nāku! Bastians pielēca kājās. Mēs tūlīt turpināsim sarunu, labi?

Viņš pieņēma pasūtījumu, saņēma naudu no cita galdiņa klien­tiem, pasniedza divus alus un atgriezās pie Kārpas un Šteinhena.

- Tu totāli labi esi ticis tam pāri, sacīja Kārpa, kad Bastians atkal bija apsēdies. Domāju, ka tavā vietā es būtu guvis milzīgu traumu. Mani pašu vajā jau tās trīs dienas bedrē, turklāt mani taču neviens negribēja upurēt.

Šteinhens sarauca pieri. Neizliecies, ari tā nebija nekāda me­dusmaize.

- Arī es tā uzskatu, Bastians nomurmināja un ar pirkstu vilka pa slapjajām līnijām, ko uz galda virsmas bija atstājušas glāzes. Viņš vēlējās, kaut kāds no draugiem mainītu tēmu. Vēl pagājušajā naktī viņam sapnī atkal bija rādījušās kapenes šoreiz Tristrams bija vazājies apkārt uz kaulainajām skeleta kājām, meklēdams savu nocirsto galvu. Bastians bija pamodies, mirkdams sviedros, un bridi domājis, ka atkal ir viens pats pazemes cietumā zem dzelzs restēm.

Viņš piecēlās. Vai vēl kaut ko vēlaties no virtuves? Mums ir fantastisks tiramisu.

Atkal ievibrējās bikšu kabatā. Ašs skatiens uz displeju. Nospiests taustiņš.

- Nu tad es labprāt paņemtu nelielu porciju, Šteinhens atbil­dēja, taču, jau runājot, viņa seja apmācās un ieguva sašutuma un apmulsuma pilnu izteiksmi.

- Vai kaut kas noticis? Bastians apjautājās un tajā pašā mir­klī sajuta vēsa gaisa šalti, ko sev līdzi ienesa kārtējais apmeklētājs, tāpēc pagriezās.

- Atvaino, bet, tā kā tu necel mobilo, man bija jānāk bez iepriek­šējas pieteikšanās. Pauls pasmaidīja un novilka jaku. Viņš bija mai­nījies īsāka frizūra, apģērbs nepārprotami dārgāks un pievērsa sev visu telpā sēdošo meiteņu skatienus. Čau, Šteinhen! Priecājos tevi redzēt, Kārpa!

Ne vārda neteicis, Šteinhens uzmeta uz galda piecpadsmit eiro, atvilka krēslu un piecēlās; Kārpa viņam sekoja.

- Uz tikšanos, Bastian! viņš sacīja. Ja es būtu tu, es šo izmestu ārā, Kārpa, pieklusinājis balsi, piebilda.

Abi pagāja garām Paulam, it kā viņš tiem būtu tukša vieta, un Pauls noraudzījās viņiem pakaļ ar šķietamu nožēlu sejā. Vismaz tā izskatījās. Bet mani viņš vairs nepiečakarēs.

Bastians nolika naudu un novāca no galdiņa glāzes. Katra kus­tība prasīja dubultu piepūli, un, ja būtu tāda iespēja, Bastians būtu aizsteidzies līdzi Šteinhenam un Kārpām.

Nē. Nolādēts! Viņš saņēmās un aiznesa netīros traukus uz virtuvi. Kad atgriezās, Pauls bija ieņēmis vietu pie bāra letes.

- Es labprāt iedzertu apelsīnu sulu, viņš sacīja. Sejā pavīdēja vārgs smaidiņš, ko varētu noturēt par kautrīgu, ja vien smaidltājs nebūtu labi pazīstams.

Nepamājis ar galvu un neko neatbildējis, Bastians ielēja glāzē sulu un nolika to Paulam priekšā.

- Parunāsim mazliet, lūdzu!

- Nezinu gan, par ko. Kaut ari patiesībā Bastians to zināja.

- Kurš tev pateica, ka es šeit strādāju?

Paulam gandrīz izdevās noslēpt triumfu, ka ir salauzis viņa klu­sēšanu. Gandrīz.

- Tava māte.

Bastians dusmīgi pagriezās. Vai jucis esi? Liec manu māti mierā, viņai ar to nav nekāda sakara!

- Protams. Pauls plēsa sīkos gabaliņos alus kausa paliktniti un pirkstos tos savirpināja mazās lodītēs. Bet, tici vai ne, viņa priecā­jās par manu apciemojumu. Tava māte sacīja, ka vienmēr vēlējusies, lai tev būtu brālis vai māsa.

Bastians ar visiem spēkiem piespieda sevi nemest Paulam ar alus krūzi. Pazūdi!

- Nē. Nepazudīšu, iekams nebūsim mierīgi parunājuši.

- Man ir jāstrādā. Un es negribu ar tevi runāt. Bastians pagrie­zās un atkal devās noslaucīt galdiņus, atzīmēja vēl vienu pasūtījumu no septītā galdiņa, piepildīja glāzes ar ūdeni, kolu un alu un virtuvē lika pagatavot divas picas ar šķiņķi.

Ja viņš Paulu pietiekami ilgi ignorēs, tas aizies. Un, ja ne, vēl nepilna pusstunda, tad Bastians pats varēs doties projām.

Kad viņš nākamreiz piegāja pie bāra, Paula priekšā bija nolikta papīra lapa caurspīdīgā plastikāta kabatiņā. Bastians uz to pat nepa­skatījās. Viņš vairs nejaus Paulam sevi ievilināt lamatās, nekad vairs. Novietojot tīrās glāzes atpakaļ plauktā, Bastians dzirdēja, ka Pauls dziļi ievelk elpu.

- Ir jaunumi par Simonu, viņš sacīja.

Bastians instinktīvi pagrieza galvu.

- Viņš ir ievietots psihiatriskajā klīnikā jau pirms trim nedē­ļām. Droši vien uzturēsies tur ilgāku laiku, jo ir uzbrucis medicīnas māsai. Mēs tev to gribējām paziņot, bet tu nekad neņēmi telefonu.

Mēs. Tēvs un viņa jaunatrastais dēls. Bastians nikni papurināja galvu, tomēr juta, ka viņu pārņem spējš atvieglojums. Simons ir izņemts no aprites.

- Kā ir ar viņa kāju? Bastians pajautāja un, tikko pabeidzis tei­kumu, iekoda apakšlūpā. Bravo, Paul! Panāci savu. Lūk, tev ir saruna.

- Daudz labāk. Mūsu tēvs visu perfekti paslaucīja zem paklāja, neviens nezina, kā Simons ticis savainots. Ja viņš kaut ko ieminēsies par zobenu kaujām un slepenu pazemes pili, šīs runas tiks uzskatī­tas par viņa slimības simptomiem.

Raugoties uz glāzēm, Bastians pamāja ar galvu. Ļaudīm, kas stājas tēvam ceļā, parasti ilgi nākas ciest no sekām, viņš nomur­mināja.

Paula acis iepletās. Vai tu jūti līdzi Simonām? Viņš tiešām ir psihiski traumēts, bet, ja palaimēsies, tad no klīnikas iznāks kā vesels cilvēks.

- Skaidrs. Bastians atvēra galda piederumu atvilktni un ielika tajā tikko nomazgātos nažus. Īstenībā gan es vairāk domāju par tevi.

Skaņa, ko izdeva Pauls, kaut kas pa vidu starp šņākšanu un smiekliem lika Bastianam pacelt galvu.

- Par mani nevienam nav jāraizējas, Pauls atbildēja.

- Par to jau nav runa, bet…

- Es skaidri zinu, uz ko esmu ielaidies. Pauls ar pirkstu galiem pārvilka pār caurspīdīgo dokumentu kabatiņu, kas gulēja uz letes.

- Es brīnos, ka tevi nemaz neinteresē, kas pēc tam notika starp mani un mūsu tēvu.

Bastians sevi pieķēra, atkal izņemot no plaukta glāzes, kuras tur tikko bija ielicis. Viņš ar plaukstu pārvilka pār pieri. Ziņkārība tas bija viens. Nav ko noliegt, bija vien jāpiekrīt. Tā viņam nedēļām ilgi ik solī bija sekojusi kā liels, nosiekalojies suns.

Taču riebums bija spēcīgāks. Jau no domas vien, ka būtu jāuz­klausa tēva atrunas un Paula taisnošanās, viņam bija kļuvis nelabi. Bet tagad Pauls sēdēja te un pretēji gaidītajam bija puslīdz paciešams. Es otrreiz viņam neļaušu sevi ieaijāt. Doma uznāca un atkal pazuda.

- Tēvs man iedeva naudu, Pauls bez uzaicinājuma turpināja.

- Visu. Tikai attiecībā uz paternitātes atzīšanu joprojām bija ietie­pīgs. Pauls atkal pārvilka ar roku pār papīra lapu. Līdz šim.

Ziņkārīgais, nosiekalojies suns, kas mita Bastianā, uzvarēja.

- Kas tev tur ir?

Pauls pagrieza lapu tā, lai Bastians varētu izlasīt, kas tajā raks­tīts. Paternitātes pierādījums un zem virsraksta tabula ar četrām ailēm ar vārdu saīsinājumiem un daudziem skaitļiem. Genotipa dati.

- Kā tu viņu piespiedi veikt testu?

Pauls apmierināti pasmaidīja. Biju kopā ar viņu mazliet iedzert.

- Tu viņu piedzirdīji?

- Es pievācu glāzi.

Bastians atslīga uz bāra ķebļa, kas stāvēja aiz letes. Slīpēti, tie­šām slīpēti. Pilnīgi pietika ar nedaudz siekalu, varbūt ar kādu matu, kuru Pauls bija noņēmis no tēva žaketes…

Pauls izdzēra pēdējo malku apelsīnu sulas. Protams, tiesā es ar to neko nevaru iesākt.

Aizmugurē pie otrā galdiņa kāds pavicināja naudaszīmi. Basti­ans ar žestu signalizēja, ka tūlīt nāks.

- Kāpēc tad vajadzēja tā pūlēties? viņš vaicāja.

- Sevis paša dēļ. Godīgi sakot, es diezgan spēcīgi riskēju, ja apdomā, ka tikai tagad esmu pilnīgi drošs. Labā ziņa: mēs patiešām esam brāļi.

-Ko?

- Nav nekādu šaubu tavs tēvs ir arī manējais, un tāpēc…

- Pag, pag! Bastians viņu pārtrauca. Tu ar to gribi teikt, ka nemaz īsti nezināji, vai tev ir taisnība, kad iepiņķerēji to visu Saeculum lietu?

Pauls mēģināja izlikties nedaudz samulsis. Tas bija ļoti iespē­jams. Mana māte vienmēr bija par to pārliecināta līdz pašām

beigām. Acis un mati, viņa sacīja. Bet runa varēja būt ari par citu vīrieti.

Tikai kā starp citu Bastians uztvēra samaksāt gribošo saucienus, kas aizvien uzstājīgāk atskanēja no otrā galdiņa.

- Tu blefoji? Vienkārši riskēji?

-Jā. Man bija tikai viena kārts, uz kuru varēju likt.

Bastians pavēra muti, lai atbildētu, bet neatrada vārdus. Viņš pamāja aizvien nepacietīgākajiem klientiem, paķēra lielo naudas maku, blociņu un kā transā devās pie galdiņa. Blefojis.

Viņš divreiz kļūdījās aprēķinā, trīsreiz atvainojās, bet tomēr nedabūja dzeramnaudu.

Pauls bija gājis uz visu banku. Un laimējis. Bastians nesaprata, vai to uztvert ar apbrīnu vai riebumu.

Kad viņš atgriezās pie bāra, arī Pauls bija uzlicis uz letes naudu.

- Es tagad labāk iešu, viņš sacīja. Bet priecājos, ka mēs abi parunājām. Proti, ir tā: es tiešām labprāt gribētu ģimeni.

Bastians uz to neielaidās. Ko esi nolēmis darīt? Laidīsi uz Maldivām ar visu lielo piķi?

- Nē. Pabeigšu skolu un, ja atzīmes būs pietiekami labas, stu­dēšu.

- Ļauj man minēt: medicīnu?

- Tam man vajadzētu būt asinīs, vai ne? Viņš aizpogāja jaku un sacēla apkakli. Tāds vismaz ir plāns.

Paulam vienmēr ir plāns.

Neteicis vairs ne vārda, Bastians novērsās. Viņa maiņa bija bei­gusies jau pirms desmit minūtēm, Konijs jau sen bija klāt, lai viņu nomainītu. Bastianam vajadzēja tikt projām no šejienes. Ieelpot gaisu.

- Gribēju vēl tev pateikt, ka man ir žēl, viņš dzirdēja Paulu sakām sev aiz muguras. Es būtu vēlējies rast citu ceļu.

Bastians atkal neviļus pagriezās pret Paulu. Nūjā, bet citā veidā tu viņu nebūtu tā iespaidojis, vai ne? Nebūtu varējis parādīt, cik veikls zellis esi. Cik viegli visus piemuļķoji!

Vairākas sekundes Pauls tikai stāvēja un lūkojās uz Bastianu mierīgi un ar neizteiktu lūgumu acīs, ko Bastians tīšām ignorēja.

- Tu īpaši parūpējies, lai uz larpu neaizbrauktu neviens spēlē­tājs, kas varētu izjaukt tavu plānu, vai man ir taisnība? Tu precīzi izvēlējies spēlētājus: Doro, par kuru zināji, ka viņa atzīs katru tevis inscenēto zīmi, Līzbetu ar tās epilepsiju, greizsirdīgo un nesaval­dīgo Georgu un naivos Almu, Arno, Ralfu, Nātanu, Monu. Kuri tikai baidītos un kādā brīdī visam noticētu. Reiz sācis runāt, Bastians nespēja rimties. Kāpēc Šteinhens un Kārpa? Tas taču bija ris­kanti!

Pauls pašūpoja galvu. Man bija nepieciešami daži simpātiski čaļi, lai arī tu no visa gūtu kādu prieku.

Uz letes vēl stāvēja glāzes, Bastians tās mīļuprāt būtu sadauzījis.

- Tu esi pakaļa!

- Es labi saprotu, ka tu tā uz to raugies, Pauls atbildēja. Bet tev vienmēr bija tik daudz iespēju, savukārt es biju pateicīgs par ikvienu. Un šī viena bija tik laba, ka nedrīkstēju to palaist vējā.

-Ja tas būtu vērsts tikai pret tēvu vai pret mani! Bastians iesaucās. Bet nodot Irisu, piespēlēt viņu tam trakajam tas nu bija pa īstam nekrietni.

Pauls nenovērsa skatienu, tikai viegli pamāja ar galvu. Es negribēju, lai ar Irisu kaut kas notiktu. Es gribēju izmantot Simonu, ne viņu. Paula acīs atkal pavīdēja lūdzošā izteiksme. Domāju, ka šajā gadījumā Irisa mani saprot labāk nekā tu. Viņa zina, kā ir, ja jācīnās par savu eksistenci.

Jā, tikai viņa savējo gandrīz zaudēja. Tevis dēļ. Bastians atlaida pirkstus, ko neviļus bija savilcis dūrē. Nesalīdzini sevi ar Irisu! Jūs esat tik atšķirīgi kā diena un nakts.

Pauls piešķieba galvu un palūkojās caur logu, aiz kura pamazām nolaidās Bastiana pieminētā nakts. Vai esi kādreiz iedomājies, viņš klusu jautāja, ko tu būtu darījis manā vietā?

Vismaz simt reižu. Bastians neatbildēja. Varbūt kaut ko līdzīgu. Varbūt kaut ko pilnīgi citu. Varbūt vispār neko.

Starp viņiem izpletās klusums sīksts kā mīksta gumija.

- Nu labi, tad es iešu. Pauls aši savilka ciešāk jakas jostu.

- Karina gaida. Domāju, ka mēs vēl tiksimies. Viņš sabāza rokas jakas kabatās un izgāja uz ielas. Durvis aiz viņa aizcirtās.

Bastians pavērsa skatienu uz fasādes lielo logu, aiz kura pēc brīža iezīmējās viņa brāļa garais siluets; Pauls palēnināja soli un pacēla roku biklā un vienlaikus cerīgā žestā, it kā mazliet pamājot. Pirms Bastians paspēja aizgriezties, Pauls bija nozudis aiz nākamā nama sienas.

ulkstenis rādīja gandrīz desmit vakarā, kad slēdzenē bei dzot pagriezās atslēga. Pēc tam ierastā dobjā skaņa uz grīdas dēļiem. Divi īsi trokšņi, kurpēm pārplanējot priekš­namu un asi piezemējoties katrai savā kaktā. Pēc dažām sekundēm Irisa jau stāvēja dzīvojamās istabas durvīs.

Man bija neticama diena! viņa paziņoja.

- Un man ne mazāk!

- Tev nav iespēju, es stāstīšu pirmā. Vai atnesi kaut ko ēdamu? Picu, pīrāgu, austeres?

- Nē, madam, būs jāiztiek ar lazanjas pārpalikumu un dārzeņu sautējumu. Man ļoti žēl. Bastians uzvilka Irisu sev uz ceļiem, pabužināja viņas matus un piespieda seju pie skausta. Tas smaržoja pēc pļavas, sāls un mazliet pēc ugunskura dūmiem.

- Es satiku Sandru, Irisa ierunājās. Tirgū. Viņa meklē Paulu un ir tik izmisusi, ka pat man apjautājās par viņu. Irisa atvirzījās no Bastiana, lai varētu raudzīties viņam sejā. Es nebrīnītos, ja viņa drīzumā stāvētu te pie durvīm un mēģinātu kaut ko izspiest no tevis.

- Prātīgāk būtu atnākt uz bāru, tur Sandrai būtu lielākas izre­dzes sastapt Paulu.

Irisai mute palika vaļā. Tu gribi teikt, ka viņš bija…?

- Tieši tā. Šovakar. Vispirms zvani desmit minūšu intervālā, tad viņš ieradās pats. Bastians atgāzās atpūtas krēslā.