Saeculum

Tad glābšanas vienība izgaisa skatienam. Irisa klausījās viņu soļos, līdz bija dzirdamas vairs tikai putnu balsis.

Šteinhens vēl joprojām snauduļoja. Irisa iedeva viņam iedzert dažas lāses ūdens un vēlējās, kaut viņai būtu kāda ziede vai krēms, ko uzziest puiša rokām.

Vairāk neko nevarēja līdzēt. Viņa piecēlās, aizgāja līdz mežma­lai un lūkojās uz to vietu, kur starp kokiem bija pazudis Bastians. Apkārtnē valdīja miers, tomēr Irisai bija sajūta, it kā viņai kaut kas uzglūnētu Simon? viņa klusi pasauca. Ja šis cilvēks ir te, kāpēc viņš neparādās? Kāpēc jau sen nebija sagrābis viņu aiz matiem un aizvilcis sev līdzi, kā to mēdza darīt agrāk?

Irisa salieca pirkstus un atkal tos iztaisnoja, viss viņā vibrēja. Šis stāvoklis bija labi pazīstams viņa kļūs ar katru minūti nemie­rīgāka, ja neizņems no somas arfu un nesāks spēlēt. Un Simons to droši vien dzirdēs.

Ja Simons ir te, viņš tevi šā vai tā atradīs. Vienalga, vai tu būsi skaļa vai klusa.

Viņa izņēma no somas arfu, noskaņoja to un uzlika pirkstus uz stīgām. “Turdjons” tas bija dzīvesprieka pārpilns skaņdarbs, kurā nepalika vietas bailēm. Labs sākums. Irisa turpināja ar “Braiena Boru maršu”, bet tūlīt pamanīja, ka šī melodija viņu padara pārāk melanholisku, un sāka to variēt. Atrada jaunu motīvu un turpināja to spēlēt, domājot par Bastianu. Pārgāja no mažora uz minoru un atkal atpakaļ uz mažoru, iegrima skaņās un domās.

Viņa spēlēja pati sev un Bastianam, kurš, cerams, drīz atgriezī­sies, vēroja rietošo sauli un pēkšņi jau zināja, ka bēgšana ir beigu­sies. Kam reiz jānotiek, tas te arī notiks.

Bet Simons nenāca. Nenāca, un viss.

Sāka pūst viegls vējiņš. Tas glāstīja Irisas matus, atdzesēja pieri un dziedāja otro balsi viņas melodijā. Tikai tad, kad tas sagrāba viņas svārku malu un piespieda pie potītēm, Irisa pavērās debesīs.

No rietumiem uz šo pusi virzījās tumšs mākoņu kalns. Saule vēl spīdēja, bet drīzumā tā tiks aizsegta, un tad nebūs vairs ilgi jāgaida, līdz virs viņu galvām sāks plosīties negaiss.

Viņa steidzīgi ielika arfu somā. Kāpēc nekā nereaģē pārējie? Aha, Mona gulēja, Šteinhens arī. Līzbeta un Georgs bija nolīduši

vistālākajā nometnes stūri. Doro nebija redzama, bet dzirdama gan: šņirkstoša skaņa viņa kaut ko grieza. Vienīgā bēda, ka pret tuvo­jošos negaisu aizsargājošās rūnas nepalīdzēs.

Tālumā klusi noducināja pērkons.

Cik ilgi viņa bija spēlējusi? Stundu? Vai ilgāk? Nonākusi mūzikas varā, viņa vienmēr zaudēja laika izjūtu. Irisa piegāja pie Doro, bet tā viņu nepagodināja pat ar paviršu skatienu. Meitene tikai uz mirkli nolaida nazi, bet tad turpināja iesākto.

- Cik ilgi Pauls un pārējie jau ir projām? Kā tu domā?

Doro ar pirkstu pārbaudīja nupat kā iegrieztās rūnas dziļumu. Tā izskatījās kā dakšiņa un kopā ar trim citām dakšiņām veidoja krustu.

- Viņi iet pretī savam liktenim, viņa teica klusā balsī.

- Jā, jā, ir jau labi. Bet cik ilgi viņi to dara? Piedod, esmu pilnīgi zaudējusi laika izjūtu. Tikai… laikapstākļi pasliktinās, un es justos labāk, ja pārējie jau būtu atgriezušies.

- Visādā ziņā viņi ir projām jau vairāk nekā stundu. Uz Doro parastās attieksmes fona šī bija apbrīnojami skaidra atbilde. Es ceru, ka visi tiešām atgriezīsies un nemēģinās atrast ceļu uz tuvāko ciemu. Tā būtu liela kļūda.

- To viņi nedarīs. Nepametīs mūs likteņa varā.

Vējš pieņēmās spēkā, tas dancināja koku galotnes un dzenāja pa klajumu dažas lapas.

- Sliktākais ir tas, pēkšņi ierunājās Doro, ka mums nav nekā, ko viņam piedāvāt.

- Kā, lūdzu? Kam piedāvāt?

Doro nopūtās kā cilvēks, kurš spiests divdesmito reizi kaut ko paskaidrot. Tam, kurš mūs nelaiž projām no šejienes. Tam, kurš mums atņēmis Sandru, Kārpu un Larsu. Tristramam.

Protams. Irisa ar pūlēm apspieda smaidu. Ja tajā, ko tu saki, ir kaut kāda taisnība, tādā gadījumā… viņš taču jau ir dabūjis trīs no mums. Vai tu nedomā, ka ar to vajadzētu pietikt?

Tumšās acis zem kuplajām uzacīm aizvērās un atkal atvērās.

- Viņi nav piemēroti upuri. Tristrams grib redzēt noasiņojam savu brāli. Vai kādu citu tirānu. Tā ir mūsu problēma.

Mūsu galvenā problēma ir laikapstākļi, nodomāja Irisa un bažīgi pavērās debesīs. Melnā mākoņu siena bīdījās aizvien tuvāk un jau sen bija aizsegusi sauli. Arno, bez šaubām, vairs neatradās savā bedrē, un glābšanas vienība noteikti jau bija atpakaļceļā un ieradī­sies kuru katru minūti. Ja vien…

Doro droši vien bija nolasījusi domas no viņas sejas. Tu to jūti, vai ne? Viss ir sazvērējies pret mums. Taču jūs drīzāk esat gatavi ticēt nejaušībām nekā akceptēt, ka aiz tā slēpjas plāns. Plāns, kurš dzimis uz viņpasaules sliekšņa un tagad no turienes attīsta savu iedarbību uz mums.

Nebija nekādas jēgas censties apšaubīt Doro teoriju, tāpēc Irisa pacietīgi māja ar galvu pie katra viņas vārda, lai gan tie izteica vienu un to pašu: viss ir sazvērējies pret mums.

Pēc pusstundas Irisa bija gandrīz gatava tam piekrist.

Aizgājušie vēl joprojām nebija redzami, bet tagad negaisa mākoņi jau bija aizseguši debesis, aprijuši gaismu un sūtīja uz zemi pirmās smagās lietus lāses.

sinis klāja Arno sejas labo pusi, un, lai cik ātri un rūpigi Bastians tās centās noslaucīt, asiņošana neapstājās.

Viņš mirst, vai ne? Virs bedres parādījās Almas baiļu izķēmotā seja. Sieviete trīcēja pie visām miesām par spīti tam, ka Karīna viņu turēja ciet un mierināja.

Nē, nekādā gadījumā. Tā ir sista brūce, tādas parasti stipri asiņo. Ja man būtu marles saite vai kaut kas tamlīdzīgs… Un brūču līme vai ķirurģiskie diegi. Bastians vēl nekad nebija pats šuvis brūci, taču vairākas reizes bija asistējis šādā procedūrā.

Viņš palūkojās apkārt pēc kaut kā, ko varētu izmantot spiedoša pārsēja uzlikšanai. Nātan! Sameklē, lūdzu, plakanu koka gabalu, ne pārāk lielu.

- Nevaru. Pauls man lika uzmeistarot nestuves.

- Labi. Ralf?

Nekādas atbildes.

- Ralf! Sasodīts, vai tu mani nedzirdi? Man nepieciešams pla­kans koka gabals aptuveni tavas plaukstas lielumā. Vai tu vari tādu sameklēt? Lūdzu!

Kluss kunkstiens. Viens pats?

Bastians sakoda zobus tik stipri, ka iesāpējās žoklis. Jā. Ja jūs būsiet tik laipns, cēlais Alarik.

- Labi. Bet tālu es neiešu, te var būt vēl kādas lamatas.

- Pasteidzies taču!

Soļi attālinājās tik lēnām, ka Bastians jau gandrīz gribēja izrāp­ties no bedres un iespert Ralfam pa pakaļu.

Linaudekla lupatiņa, ko viņš spieda pie Arno pieres, jau atkal bija piesūkusies ar asinīm, taču tagad šķita, ka asiņošana pakāpe­niski samazinās. Neraugoties uz Arno vaidiem, Bastians spieda kom­presi pie brūces vēl spēcīgāk, cerot, ka šis iespaids nav tikai vēlamā iztēlošanās.

Pat ja būšu saglābis viņa pieri, vēl joprojām paliek kāja. Es vēl nekad neesmu iešinējis lūzumu.

No augšas kaut kas ielidoja bedrē un gandrīz trāpīja Bastianam pa galvu. Koka gabals.

- Vai tu esi nenormāls? viņš izkliedza visu savu niknumu. Vai gribi mani nokautēt?

Ralfs lūkojās pār bedres malu, un šķita, ka viņš tūlīt sāks raudāt.

- P… p… piedod, bet… paskaties. Viņš turēja rokā priekšmetu ar kaut ko sarkanbrūnu notraipītu krustu.

Kauli. Bastians tos savāca, iekams viņu nebija apsteidzis Roderiks.

Tie bija īsi, tievi un savienoti ar izbalējušu vilnas pavedienu. Iespējams, plaukstas kauli. Bastians nebija pārliecināts. Varbūt šoreiz tie ir kāda dzīvnieka kauli.

- Kur tu tos atradi?

- Bija ieķīlēti kādā kokā starp stumbru un zaru. Lūdzu, es gribu uz mājām! Tas ir lāsts, paskaties tikai, tieši kā tajās filmās! Viņi atrod zīmes, pēc tam pazūd cits pēc cita… Ralfs sāka raudāt.

- Doro to visu paredzēja. Mums vajadzēja viņā ieklausīties, mums vajadzēja…

- Tagad tu nomierināsies, ja? Bastians sāka zaudēt spēju skaidri domāt, vienai reizei tā visa bija par daudz. Paņēmis vienu no pēdējām linaudekla strēmelēm, Bastians salocīja kompresi, uzlika uz tās koka gabalu un ar citu auduma strēmeli stingri piesaitēja to pie Arno galvas. Nav nekāda lāsta, tas ir…

- Izbeidz to visu laiku skandināt! iesaucās Ralfs. Katram idi­otam būtu jāpamana, ka te notiek kaut kas pārdabisks. Viss, ko pare­dzēja Doro, arī notiek. Kad tev tas pielēks? Kad mēs visi pazudīsim vai tiksim sakropļoti? Vai arī mums vispirms jānomirst, lai tu tam noticētu?

- Ralf! Paula balss skanēja dusmīgi. Tūlīt aizveries, citādi es tevi iemetīšu bedrē pie Arno.

- Bet… Ralfs šņukstēja. Man ir bail, vai tu to nesaproti? Tik ļoti bail. Es visu laiku iztēlojos, ka mēs atgriežamies nometnē, bet

tur vairs neviena nav. Pagājušonakt es sapņoju, ka mēs vienā no atraktajiem kapiem atrodam Kārpas līķi.

Bastians vairs neturpināja klausīties, bet koncentrējās uz Arno kāju. Tomēr acu priekšā uznira aina ar Sandras pamesto guļvietu, un viņa sakairinātā fantāzija radīja vēl vienu: cilvēku pamestu nometni, kuras vidū zemē guļ sadragāta Irisas arfa.

Nedomāt par to! Nekas tāds nenotiks. Irisai klājas labi. Tomēr Ralfa vārdi atkal un atkal atbalsojās galvā. Bastians būtu varējis apgriezt viņam kaklu, taču Ralfs nebija īstais mērķis viņa dusmām. Ja ar Irisu kaut kas atgadīsies, viņš vispirms samals miltos Georgu, kuram jebkurš cilvēks ir pilnīgi vienaldzīgs, ja vien viņa vārds nav Līzbeta.

Viņi vēl pieredzēs pazudušo biedru atgriešanos. Bastians paņēma abus garos, resnos zarus, ko viņš grasījās izmantot kā šinas, un pacēla Arno kāju. Arno iekliedzās.

- Es zinu, ka tev sāp, piedod!

Zari atradās pareizajās pozīcijās. Ar pēdējām linaudekla strēme­lēm Bastians sāka tos piesaitēt pie Arno kājas.

- Neko vairāk es nevaru izdarīt, viņš uzsauca pārējiem. Tagad jums man jāpalīdz izcelt Arno no bedres.

Pauls bija klāt nekavējoties, viņam uz pēdām sekoja Nātans. Ar virvi, kas bija sasieta cilpā zem Arno padusēm, viņi uzvilka cietušo augšā. Lai gan Bastians pielika visus spēkus, cenzdamies pasargāt savainoto kāju, Arno kliedza tā, it kā viņam ādu vilktu pār acīm.

Cietušais kļuva mierīgāks tikai tad, kad bija noguldīts uz impro­vizētajām nestuvēm, lai gan konstrukcija no tieviem bērzu stum­briem, virvēm un segas neviesa uzticību.

- Es to neizturēšu, činkstēja Alma. Mēs taču gribējām tikai izsaukt palīdzību. Tagad neviens vairs negribēs doties ceļā, vai ne? Mēs esam šeit iestrēguši.

Karīna aplika viņai roku ap pleciem un piespieda sev klāt.

- Šodien mēs vairs neko nevaram izdarīt. Bet rīt viss izdosies, tu redzēsi. Ja vajadzēs, es iešu viena.

- Tad jau varbūt būs par vēlu. Alma ar piedurkni noslaucīja degunu. Mums vajadzēja uzklausīt Doro.

Ik pa brīdim viņi mainījās pie nestuvēm, tomēr virzījās uz priekšu neciešami lēni. Bastians vēl nekad nebija tik kvēli ilgojies pēc ceļa vai vismaz taciņas kā tajā brīdī, kad viņš nestuvju aizmu­gurē nomainīja Nātanu. Viņš nevarēja saskatīt, kur spēra soļus, un nestuvju turekļi bija tik resni, ka tos bija grūti satvert, turklāt Arno pie katra satricinājuma kliedza.

Bastians jau pēc piecām minūtēm vēlējās, lai viņu kāds nomai­nītu, tomēr sakoda zobus, jo Pauls nesa kopš paša sākuma, kad viņi bija devušies projām no bedres, lai gan priekšējā pozīcijā viņam nācās noturēt lielāko daļu svara.

Ceļš lēzeni veda augšup. Lai visu laiku nedomātu par neiztu­ramo smeldzi rokās, Bastians atsauca atmiņā pie ezera pavadīto laiku. Brīdi, kad Irisa vispirms pieskārās ar pirkstu viņa lūpām un tad viņu noskūpstīja. Viņas gaišzaļās acis ar garajām, tumšajām skropstām. Bedrīti labajā vaigā, kad viņa smējās… Tas notika tik pēkšņi, ka Bastians reaģēja tikai tad, kad jau sen bija par vēlu. Viņa kājas uzkāpa uz kaut kā gluda, paslīdēja, zaudēja atbalstu. Pirms viņa arī Pauls bija zaudējis līdzsvaru. Nestuves apgāzās, Bastians refleksīvi palaida vaļā vienu rokturi, lai pret kaut ko atbalstītos. Nestuves ar kreiso pusi atsitās pret zemi, Arno ieklie­dzās no sāpēm un sāka velties lejup pa nogāzi, līdz liela klints viņu apstādināja.

Kāpēc viņš vairs nekliedz, ak mans Dievs, kāpēc viņš ir tik kluss…

Bastians skrēja, pakrita, atkal pielēca kājās un sasniedza Arno reizē ar Paulu. Viņi abi centās sataustīt cietušā pulsu. Jā. Tas sitās. Pārāk ātri, bet tomēr sitās.

- Man ļoti žēl, noelsa Bastians. Es paslīdēju. Tā ir mana vaina. Visā. Piedod.

Pauls neko neatbildēja. Viņš palūkojās uz Arno un tad aizgrieza galvu, it kā nespētu izturēt šo skatu. Arno ir bez samaņas, viņš teica apvaldītā balsī. Tagad būs vieglāk viņu transportēt.

Kad cietušais atkal bija uzcelts uz nestuvēm, Bastians kaut ko izdzirdēja. Ducināšanu tālumā.

Nē. Tas nenāk mūsu virzienā. Nekādā gadījumā. Tas nevar būt. Tā nedrīkst būt!

Pie nestuvēm viņi tagad mainījās biežāk, tas nedaudz samazi­nāja tempu, bet padarīja iešanu drošāku. Bastians vairījās no nemi­tīgi raudošās Almas skatiena un uzmanīgi lūkojās sev zem kājām, kur spert katru soli. Atkal noducināja pērkons. Šoreiz jau tuvāk.

- Cik mums vēl atlicis iet?

- Esam nogājuši jau vairāk par pusceļu. Pauls smagi elpoja.

- Mums jāšķērso šī ieplaka un tad jāpāriet pāri pakalnam. No turie­nes vairs nav tālu līdz nometnei.

- Kurš zina, kas mūs tur sagaida? To, protams, teica Ralfs.

- Kopš šī brīža darīsim tā, kā teiks Doro, labi? Varbūt mēs varam šo lāstu… nomierināt. Kaut kā.

- Tas nav nekāds lāsts. Bezgalīga pacietība Paula balsī. Var­būt arī nogurums. Beidziet reiz ar to noņemties. Ja es pagājušogad nebūtu jums izstāstījis šo stāstu, jums pat neienāktu prātā izdomāt tādas muļķības.

- Bet… Ralfs meklēja vārdus. Bet leģenda tomēr eksistē. Tu to neizdomāji, tā ir aprakstīta grāmatās. Un tas, ka šajā apkārtnē bija pils, arī ir patiesība.

- It kā.

- Tādā gadījumā taču viss ir skaidrs.

Kā par apstiprinājumu atkal noducināja pērkons. Mazumiņš debesu, ko varēja saskatīt starp koku galotnēm, bija tumši pelēkā krāsā.

- Mums jāpasteidzas! iesaucās Bastians. Ralf, nomaini tagad Paulu, lai reiz beidzas šī stulbā muldēšana. Es stāšos Nātana vietā. Cik ilgi man pietiks spēka.

Viņi virzījās lejup ieplakā. Ralfs beidzot bija aizvēris muti un vairs tikai tusnīja.

- Augšup kalnā es Arno nespēšu uznest, Ralfs pavēstīja, kad viņi bija nokāpuši lejā.

Neteicis ne pušplēsta vārda, viņa vietā stājās Pauls. Nātans pār­baudīja, vai nestuvju stiprinājuma mezgli nav atslābuši, un tad viņi sāka ceļu kalnup.

Bastians nespēja atcerēties, ka viņa ķermenis kādreiz būtu ticis tā spīdzināts. Katrs roku muskulis burtiski dega, tāpat arī plaušas. Viņš ar visiem spēkiem turēja nestuvju rokturus, lai tikai nepalaistu tos vaļā, lai tikai nepalaistu vaļā, lai tikai nepalaistu…

Galu galā viņi tomēr tika augšā un nolika nestuves. Bastians notupās zemē un cīnījās pēc elpas. Atkal atskanēja pērkona grā­viens, un šoreiz vairs nebija nekādu šaubu, ka negaiss pārvietojas viņu virzienā. Sākumā viņi izdzirdēja lietus lāses un tikai tad tās sajuta īsas, dzidras skaņas, it kā kāds ar pirkstiem viegli bungotu pa zariem un lapām.

Irisa! Neej uz savu alu! Paliec kopā ar citiem, esi piesardzīga, lūdzu!

- Mums jādodas tālāk. Paula balss liecināja par ārkārtīgu nogu­rumu, tomēr viņš atkal nostājās nestuvju priekšā. Viņa plaukstu iekšpusē Bastians pamanīja jēlus noberzumus. Katra nestuvju stiepšanas sekunde viņam izraisīs neciešamas sāpes. Viņš nomainīs Paulu, tiklīdz tas būs iespējams, tiklīdz būs atgūta elpa.

Pērkona grāviens. Atsevišķo lāšu pakšķēšana pārgāja grabinā­šanā. Tagad lietus sasniedza arī zemi un glābšanas vienību. Pirmajā mirklī tas bija atsvaidzinoši, nākamajā kļuva auksti.

- Vienkārši visu laiku taisni uz priekšu! nokomandēja Pauls.

- Labi! Ralfs aizskrēja pat neatskatījies, atstājot viņus stāvam.

- Ei! iesaucās Bastians. Tava kārta pie nestuvēm! Taču Ralfs jau bija gabalā.

Nu pagaidi, es tevi vēl dabūšu rokā, un tad tu vēlēsies, kaut tas būtu tikai šis sasodītais Tristrams ar savu sūda lāstu!

Viņi devās tālāk, bet ik pēc dažām minūtēm bija spiesti apstā­ties, lai atvilktu elpu. Šķita, ka pat Pauls ir zaudējis spēkus. Viņš acīm redzami saudzēja labo kāju, kakla muskuļi izspiedās uz āru kā tauvas. Tad skatienam atklājās klajums.

Bastiana sirds sāka sisties straujāk. Viņš pārlaida skatienu nometnei, visai viņu izsvaidītajai mantībai. Tukšajam katlam, kurā

krājās lietusūdens, nevērīgi izmētātajām lāpstām, saņurcītajām segām. Tūlīt viņš ieraudzīs Irisu, viņa, protams, atrodas šeit. Sveika un vesela, sliktākajā gadījumā nedaudz izmirkusi, ja nebija paspē­jusi laikus atrast patvērumu.

Taču klajumā nebija neviena cilvēka. It kā būtu īstenojusies viņa visbriesmīgākā fantāzija, trūka tikai salauztās arfas.

Bastians dzirdēja, ka kāds sauc viņa vārdu, ar strauju kustību nolika nestuves un bez jebkāda apdoma izskrēja pielijušajā pļavā.

- Iris!

Simons. Viņš ir te bijis, aizvedis Irisu, sagrābis to savā varā, un neviens nav viņai palīdzējis. Bastians viņu nekad vairs neredzēs, nekad. Viņš paklupa pār klints atlūzu, kas viltīgi bija paslēpusies garajā zālē. Te neviena nebija, pat ne Ralfa, mazā, gļēvā slīmesta…

- Šeit! Irisas balss.

Bastians ar pūlēm piecēlās un caur biezo lietus plīvuru beidzot saskatīja kaut ko gaišu, kas kustējās un māja ar rokām.

Neliela cilvēku grupa tupēja pretējā pusē mežmalā. Irisa un Mona balstīja Šteinhenu. Viņa acis bija tikai pa pusei atvērtas un galva ik pa brīdim noslīga uz krūtīm. Sega, kas izplesta karājās zaros, veidoja virs trijotnes galvām mazefektīvu jumtu. Netālu no viņiem zem līdzīgas nojumes sēdēja Doro, LIzbeta un Georgs. Ralfs centās piespiesties pie viņiem, taču neveiksmīgi, jo četriem cilvē­kiem tur vienkārši nebija vietas.

Spilgts uzliesmojums. Nodārdēja pērkons. No mākoņiem sāka gāzties vairāk ūdens, nekā Bastians bija uzskatījis par iespējamu.

- Kā klājas Arno? sauca Irisa.

- Slikti. Brūce galvā un lauzta kāja. Brūci vajag sašūt, un kājai nepieciešama rentgenizmeklēšana, bet mēs viņu nekad dzīvē nenogādāsim līdz šosejai. Jau ceļš atpakaļ uz nometni bija tīrās mocības.

Ja Bastians tagad vienkārši apsēstos, uzliktu galvu uz Irisas pleca un aizvērtu acis, viņš aizmigtu. Par spīti slapjumam. Par spīti negai­sam. Nebija nekā, ko viņš vēlētos vairāk. Viņš nespēja atcerēties, ka kādreiz būtu bijis tik piekusis.

Cauri lietus grabināšanai līdz viņam izlauzās Paula balss. Bastians varēja saklausīt Arno vārdu, bet citādi viņš no teiktā neko nesa­prata. Pēkšņi viņam iesita kā ar āmuru pa pieri. Ak Dievs, viņš taču bija atstājis pārējos stāvam pie nestuvēm! Arno pa šo laiku noteikti bija izmircis līdz kaulam.

Augšstilba kauli, plaukstas kauli, viņā iebrēcās histēriska balss. Bastians papurināja galvu, lai to aizdzītu, un atvadījās no domas noslīgt zemē pie Irisas sāniem, ļaujoties žēlsirdīgai nemaņai. Viņš tomēr vilkās atpakaļ uz pļavu.

- Mums nepieciešams patvērums, caur lietus šalkoņu viņam uzsauca Pauls. Ātrāk! Ved šurp pārējos, es zinu kādu alu, kurā vie­tas pietiks visiem. Tur tālāk. Viņš norādīja kapu virzienā.

Tikai ātri šajā gadījumā bija kaut kas neiespējams. Viņi diez­gan brutāli vilka sev līdzi Šteinhenu, cenšoties nepieskarties viņa ar čūlām nosētajām rokām. Cauri zālei izlocījās brūna ūdens tērces, nesdamas sev līdzi egļu skujas un noslīkušus insektus. Aiz kapiem tās nozuda mežā.

Vai šodien deju nebūs, Doro? Šis jautājums bija Bastianam uz mēles vēl kāda tik laba izdevība nelielam valsim ar dabas ele­mentiem tik drīz neradīsies. Bet Doro gāja līdzās Arno nestuvēm un uzmanīja, lai viņš sāniski no tām neizkristu. Un, paskat, Georgs arī reiz kādam palīdzēja, viņš pat piepūlējās, kopā ar Paulu stiepjot nestuves, taču ne uz mirkli neizlaida no acīm Līzbetu. Skaidra lieta.

- Tas nav tālu, ja es pareizi atceros. No kurienes Pauls ņēma šo enerģiju? Viņš tiešām izskatījās pavisam možs un bija labā gara­stāvoklī. Uzvilkts no pārspriedzes, lūk, kas tas bija. Piecas minūtes miera, un viņš sabruktu. Palieciet blakus, tūlīt mēs būsim sau­sumā.

Apdullinošs blīkšķis, it kā pasaule būtu pārsprāgusi. Visi sarāvās un pieplaka pie zemes. Netālu no viņiem ar skaļu čirkstoņu gāzās kāds koks, atsitās pret saviem līdzās augošajiem sugas brāļiem un noslīdēja zemē. Gaisā bija jūtama sēra smaka.

Nevienam no mums netrāpīja, nē, šoreiz vēl nevienam no mums, bet tas bija kā caur adatas aci.

- Nu jau ir tik tālu, novaidējās Doro. Viņš nāk pēc mums. Mei­tenes seju klāja spoža ūdens kārtiņa, tumšie mati pilošām šķipsnām lipa pie galvas.

Viņi gāja tālāk. Vispirms mazliet kalnup, pēc tam lejup šaurā ielejā. Šteinhens paklupa, visi centās viņu noturēt, taču iespaidīgais svars norāva zemē Irisu, Monu un Bastianu.

- Es vairs nespēju, šņukstēja Mona. Es palieku te.

- Negulies zemē, tas ir bīstami! Irisas balss skanēja piespiesti un aprauti. Drīz mēs būsim klāt. Nav vairs tālu. Tā saka Pauls. Nāc!

Viņu kauli tiks salauzti un āda atdalīta no miesas. Tārpi uzbruks viņu ēdienam, un vārgums viņu locekļiem. Bastians apspieda atmi­ņas par šiem vārdiem, atteicās atzīt paralēles ar realitāti, jo tās bija blēņas, māņticīga plānprātība. Varbūt pašpiepildīšanās pareģoju­mam, kurā viņus ar savu ilgstošo negatīvismu iedzinusi Doro.

Visi bija izmirkuši līdz ādai. Katrs solis šļakstēja, it kā zeme gri­bētu viņus iesūkt, nekad vairs nelaist vaļā viņu kājas. Šteinhens karājās pa vidu kā ar svinu piebāzts maiss. Zibeņiem nekavējoties sekoja pērkona grāvieni, kas lika vēlēties, kaut būtu brīvas rokas, ar ko aizspiest ausis, vai vēl labāk liela māja, kur patverties. Sau­sumā, siltumā, drošībā.

Bastiana acu priekšā dejoja punkti. Viņš koncentrējās uz savām kājām, kuras bija manāmi notirpušas. Viņa rokas jau labu laiku bija slapji un auksti izaugumi, ar kuriem neko nevarēja noturēt. Vēl des­mit soļus, labi? Viņš centās pierunāt pats sevi. Pēc tam apgulties. Atpūsties. Neko nezināt.

Pārguruma pazīmes, ziņoja viņa uzmācīgās, medicīniski izglī­totās smadzenes. Zūd koordinācija, palēninās kustības, vienaldzība līst pāri kā silts ūdens, kurā var bezrūpīgi peldēt pirms noslīkšanas.

Bastians paklupa un atsitās ar ceļiem pret kādu akmeni. Sāpes uz īsu brīdi atgrieza viņam spēju skaidri domāt: tur priekšā bija Pauls. Vēl joprojām mērenā tempā soļoja nestuvju priekšgalā, kaut arī viņa plaukstas pa šo laiku noteikti bija pārvērtušās jēlā gaļā. Nestuvju pakaļgalu nesa Georgs. Arī viņš izturēja šo tempu. Lai gan elpoja svelpjoši.

Zibens uzliesmojums, vēl spilgtāks par iepriekšējiem. Brīkšķis, it kā pasaule būtu pārlūzusi uz pusēm. Monas raudas, Līzbeta, ietinusi galvu lakatā vai viņa vispār vēl kaut ko redzēja? Irisas skatiens, reizē izmisis un uzmundrinošs.

- Vai redzat to milzīgo akmeni tur priekšā? iesaucās Pauls. Tā ir ala. Mums jātiek tajā iekšā. Mēs to izdarīsim.

Nevienam nebija spēka, lai reaģētu.

Nav vairs tālu, pie sevis teica Bastians un domās atkārtoja šos vārdus. Katrs vārds viens solis. Nav vairs tālu. Nav vairs tālu.

eidzot viņi bija atnākuši, un tūlīt kļuva skaidrs, ka ceļš nebija noiets velti. Šī klints bija īsts brīnums. Milzīga, taču daba, ņemot talkā tās akmens māsas atbalstu, bija klinti novietojusi tik slīpi, ka apakšā būtu atradusies vieta nelielai būdiņai. Tā bija kā mājas augstuma vilnis, kas sastindzis pirms salūšanas. Apakšā meža zeme bija tik sausa, ka putēja.

Viņi noslīga zemē un, smagi elpodami, gulēja uz līdzenās virsmas. Kāds raudāja, īsi un saraustīti šņukstēdams. Kādā brīdī Bastians juta, ka kāds viegli uzliek roku viņam uz muguras.

- Šorīt mēs jau līdz šejienei bijām atnākuši, teica Irisa. Tikai no citas puses. Un rīkojāmies stulbi mums vajadzēja rūpīgāk izpē­tīt šo klinti.

-Jā, tā ir grandioza. Bastians piecēlās sēdus. Ķermenī acīmre­dzot bija kaut kādas iekšējās rezerves, par kurām viņš līdz šim neko nebija zinājis, jo elpa bija atgriezusies normālā ritmā. Ari Pauls jau sēdēja taisni un pārbaudīja Arno apsējus.

Turpretī Šteinhens gulēja ar aizvērtām acīm un trīcēja pie visām miesām. Viņam klabēja zobi un lūpas bija zilganas.

Tā arī paliks, nē, tie ir maldi, kļūs vēl sliktāk, jo mums nav segas, ar ko viņu apsegt, pat ne mutautiņa, ne viena paša sausa auduma gaba­liņa.

- Nebūtu slikti iekurt uguni, nomurmināja Bastians.

- Ko tu teici? Pauls uz mirkli pacēla acis un ielēja Arno ūdeni no sava ūdens maisa. Almai to izdarīt vairs nebija spēka, viņa sēdēja krita baltu seju, atspiedusies ar muguru pret klinti. Meitenes aiz­vērtie acu plakstiņi raustījās; Roderiks smilkstēdams sēdēja līdzās un laizīja viņas roku.

- Uguni, atkārtoja Bastians. Lai nodrošinātu siltumu ievai­notajam. Arī mums, pārējiem, tas nāktu par labu.

Pār Paula seju pārslīdēja tāds kā gaišums, bet varbūt tas bija tikai kaut kur mežā iespēruša zibens atspīdums.

- Protams, viņš piekrita. Uguni. Vienīgā problēma ir malka. Koksne mētājas visapkārt veselām tonnām, bet ir tik slapja, ka to varētu izgriezt.

- Sasodīts, jā. Tev taisnība.

- Varbūt… Pauls samiedza acis un skatījās uz kādu punktu slīpi novietotā akmens milzeņa pakājē, kur tas saskārās ar dažām mazā­kām klintīm. Varbūt stūrī ir sakrājušies veci koka gabali. Izskatās, ka tā arī ir. Ar dažiem zariem sākumam pietiks, un tiem noteikti jābūt sausiem. Viņš lūdzoši paraudzījās uz Ralfu un Nātanu. Vai jūs varētu pārbaudīt, vai tur ir kaut kas atrodams?

Ralfs vēl joprojām elsoja, tomēr viņš pamāja ar galvu un uz visām četrām izrāpoja mijkrēslī starp akmeņiem. Nātans turējās tālāk pa labi.

Gaisa temperatūra strauji kritās. Kokos gaudoja vētra, un, lai gan ala pasargāja viņus no spēcīgākajām brāzmām, dažas no tām atrada ceļu pie viņiem un raustīja slapjo apģērbu. Bastians apskāva Irisu, kura gan izmantoja savu arfas somu kā vējlauzi, tomēr jau sāka trīcēt.

- Kaut kad negaiss beigsies, viņš nomurmināja. Tas plosās jau diezgan ilgi un drīz aizvirzīsies projām. Vai mitēsies. Es to zinu.

Irisa nedaudz sakustējās Bastiana rokās. Problēma ir tāda, ka te ir vairāki negaisi. Ir tādas vietas, kur vienlaikus mēdz sastapties vairākas negaisa frontes, un šī ir viena no tām. Kārpa man par to stāstīja. Dažas zemnieku saimniecības šajā apkārtnē ir jau pat pa četrām reizēm nodegušas no zibens spērieniem, varbūt arī tāpēc cilvēki šeit tik stūrgalvīgi tic leģendai par lāstu.

Kārpa. Bastiana acu priekšā uznira viņa laipni smaidošā seja ar milzīgo izaugumu pierē. Viņam kaklā iespriedās nenorijams kamols. Vai varēja būt iespējams, ka Kārpa vēl ir dzīvs? Un Sandra?

īsu, izmisīgu mirkli Bastians redzēja viņus mirušus guļam mežā. Izmirkušus līķus, daļēji pārklātus ar pērnajām lapām un egļu sku­jām. Kaut kur. Neuzejamā vietā.

No šīm fantāzijām viņu izrāva dobja skaņa, nē, divas skaņas, bet cieši saistītas. Krakšķis un kliedziens, iekaukšanās, ko nebija radījis vējš.

- Ak Dievs, kas tas bija?

- Nezinu. Es negribu to zināt. Gribu tikt projām no šejienes!

- Tagad es vairs neko nedzirdu.

Viņu balsis bija viens vienīgs juceklis, saplūdis kopā kā lietus un vējš. Pa vidu kā rituāli bungu sitieni dobji un ritmiski skanēja Doro buramie vārdi.

- Jūs, zemes spēki, jūs, četri elementi, esiet nomodā par mums, aizsargājiet mūs, neļaujiet mums nokļūt nelaimē. Jūs, zemes spēki, jūs, četri elementi… Ar dubļainu pirkstu viņa atkal vilka zemē maģiskus simbolus. Līzbeta tupēja viņai līdzās un pamazām pievie­nojās Doro dziedošajai runāšanai tāpat kā Alma un Karīna. Nātans izrāpoja no sava kakta, turot rokās dažus sausus zarus, kurus viņš vienkārši nometa zemē, un arī pievienojās buramo vārdu skaitī­šanai.

Viņi visi ir sajukuši prātā. Mums kaut kas jādara. Bastians turēja Irisu cieši apskautu, it kā kopā viņi abi varētu uzcelt valni pret māņ­ticības ārprātu, kas arvien pieauga viņu acu priekšā.

- Man šķiet, tas bija Ralfs, kurš kliedza, piespiedusi seju pie Bastiana krūtīm, teica Irisa, nedaudz atvirzījās no viņa un norādīja uz vietu, kur Ralfs bija meklējis malku. Tikai tagad Bastians pama­nīja, ka Irisa ir sažņaugusi rokā akmeni. Tur vairs nemana nekādu kustību.

Pauls, kurš rīvēja Arno ķermeni, lai viņu sasildītu, pārtrauca dar­boties. Tas tiesa, viņš ierunājās neskanīgā balsī. Es arī vairs neredzu Ralfu.

Pauls pieliecās un taustīdamies sāka virzīties garām pārējiem.

- Skanēja tā, it kā kāds būtu kaut kur ielūzis… Viņš apklusa. Nome­tās ceļos un rāpoja tālāk uz visām četrām. Sasodīts!

- Kas noticis? ķērkstošā balsī iesaucās Georgs. Viņam sāka izpausties pirmās smagas saaukstēšanās pazīmes. Balss zudums, gārdzoša elpa.

Viņš dabūs plaušu karsoni, turklāt nevienam nav antibiotiku. Slik­tākajā gadījumā Georgs no tā var pat nomirt, kā tas parasti notika viduslaikos. Mēs esam ļoti autentiski. Ļoti!

Pauls gulēja uz vēdera milzīgās klints pakājē. Kaut kas nočirk­stēja. Beidzot viņi izdzirdēja Paula balsi, kas skanēja tā, it kā viņš kliegtu akā. Ralf? Vai tu mani dzirdi? Vai viss kārtībā? Vai krītot neesi sasities?

Bastians aizturēja elpu un maksimāli sasprindzināja dzirdi, caur lietus šalkoņu cenšoties kaut ko saklausīt.

Atbilde atskanēja, kaut arī Bastians to nespēja saprast. Ralfa balss, ļoti dobja.

- Viņš ir iekritis šahtā! sauca Pauls. Viņš apgalvo, ka neesot savainots.

Kopā ar Irisu Bastians aizrāpoja līdz caurumam un ieskatījās tajā. Tas bija kā skatiens nekurienē, absolūtā melnumā.

- Vai tiešām viss kārtībā? Vārdi atbalsojās no klints sienām.

-Jā. Es iekritu lapu un zaru kaudzē. Šeit nav tik slapjš un ir

daudz siltāk. Un tā ir… liela. Faktiski es nezinu. Man vajag gaismu.

- Tu saki, ka tur ir zari? apvaicājās Pauls. Vai tie ir sausi? Vai mēs tos varētu aizdedzināt?

Atbilde nāca nekavējoties. Protams.

Bastians redzēja, ka Pauls apņēmīgi pamāj ar galvu. Labi. Es dodos pie tevis.

- Ko? Bastianam paspruka. Es domāju, ka mēs izcelsim Ralfu. Malku viņš var paņemt līdzi. Kā tu domā nogādāt lejā Arno? Un, pat ja tas mums izdosies, kā mēs pēc tam tiksim ārā?

Pauls nepacietīgi pakratīja galvu. Padomā taču! Ir jau vēls. Mums ir tikai divas izvēles iespējas vai nu nakšņot šeit, vai arī lejā, kur esot silti un sauss. Kā tu domā: kādas šeit augšā ir Arno un Šteinhena izredzes izturēt šo nakti? Viņš norādīja uz savu bagāžu.

Mums ir virves. Rīt mēs varēsim atkal uzvilkt Arno augšā.

Viņš parakājās savās mantās un izvilka gluži tādu pašu šķiltavu kārbiņu, kāda bija piederējusi Šteinhenam. Ralf? Ķer un iekur uguni!

Viņi dzirdēja Ralfu lādamies. Sasodītā tumsa!

Viņi nogaidīja, līdz no apakšas atskanēja piesardzīgi soļi. Čaboņa.

Es to atradu! Paldies Dievam!

Vēl kāda skaņa, kas atgādināja metālisku rīvēšanos, atkal un atkal. Tad Ralfa balss. Ārprāts! Tas jums būtu jāredz.

Bastians pienāca tuvāk, lai palūkotos lejup, un daļēji arī tāpēc, lai vajadzības gadījumā palīdzētu Paulam, kurš jau bija iekāris kājas caurumā un tagad, atbalstoties ar rokām, lēnām laidās lejā. Pirmos divus metrus viņš varēja kāpt, pēc tam nācās nolēkt.

Zeme viņus aprīs, atcerējās Bastians un gandrīz sāka smieties. Mēs paši atbalstām šo ārprātu un palīdzam tam īstenoties dzīvē.

Brīkšķis. Ralfa atvieglojuma pilna iesmiešanās. Paula izsauciens “Kārtībā!”. Pēc tam gandrīz minūti ilgs klusums. Bastians nevarēja viņus abus saskatīt, līdz augšai nonāca tikai nelielās liesmas radītais šaudīgais spīdums.

- Ralfam taisnība, iesaucās Pauls. Te lejā ir pietiekami daudz vietas un ir arī silti. Mums ir labas iespējas mierīgi pavadīt nakti.

Tādā gadījumā to bija vērts izmēģināt. Bastians aizrāpoja līdz vietai, kur gulēja Arno, un piesardzīgi noglāstīja viņam matus.

- Mēs pārnesīsim tevi uz sausāku vietu, labi? Tas varbūt sāpēs, toties šonakt tev nebūs jāsalst.

Pauls lika viņiem aplikt virvi zem Arno padusēm un sasiet to ciešā cilpā. Pēc tam laidiet viņu lejā pie manis. Uzmanīgi!

Grupā sākās rosība. Izredzes nokļūt siltumā un pie uguns izžāvēt apģērbu bija visus pārliecinājušas.

Ar Georga un Karīnas palīdzību Bastians izdabūja sākumā vai­došo, bet pēc tam kliedzošo Arno cauri ieejas spraugai, kas rēgojās zemē, un pēc tam lēnām laida viņu lejā. Bastians cieta kopā ar viņu. Arno pazemes ceļojums šķita bezgalīgi ilgs, un viņš uzelpoja tikai tad, kad Pauls uzsauca, ka viss beidzies labi.

Nākamais rindā bija Šteinhens, un nolaist lejā viņu katrā ziņā bija lielāks izaicinājums. Tomēr pēc pamodināšanas viņš spēja pats aizrāpot līdz atverei zemē. Tā pat izrādījās pietiekami plata Šteinhena varenajām miesām, taču noturēt tās virvē, lai viņš nenogāztos, bija tikpat kā neiespējami.

- Aptīsim virvi ap šo klints izvirzījumu un cerēsim, ka tā nepār­trūks, klepodams ierosināja Georgs.

Līdz pašam pēdējam mirklim, kad Šteinhena kājas pieskārās pazemes pamatnei, Bastians neticēja, ka tas izdosies. Tikai izdzir­dējis Paula “Šteinhens ir pie mums!”, viņš atzvēlās pret klints sienu un atviegloti nopūtās.

LIzbeta un Doro bija nākamās rindā, viņām sekoja Karina, Mona un Alma, kas turēja rokās ķepurojošos un kaucošo Roderiku. Viņi izdzirdēja priecīgi pārsteigtos sajūsmas saucienus, meitenēm nolai­žoties lejā.

Pār atlikušo grupas dalībnieku galvām plosījās negaiss, it kā tas dusmotos, ka šie cilvēki izslīd no viņa varas grožiem, un Bastianu neatstāja sajūta, ka viņi tiek novēroti. Ka viss notiek pēc kāda plāna, kura autori nav viņi. Ka kaut kas vai kāds neizlaiž viņus no acīm, vada katru viņu soli, virzot uz kādu tumsā paslēptu mērķi. Jo vairāk cilvēku pazuda atverē, jo noteiktāk šī sajūta pārauga pārliecībā. Arī es jau sāku zaudēt saprātu. Dažas reizes Bastians sevi pieķēra pēkšņi pagriežam galvu, jo bija tāda sajūta, ka uz viņu kāds skatās. Taču tur nekā nebija: ne lietus plīvura aizmiglota stāva, ne sarkanu matu pazibēšanas. Bastians centās aizgaiņāt šīs domas un koncentrēties uz to, ko darīja viņa rokas: turēja virvi, palīdzēja pārējiem, nolaida viņus klints šahtā, no kurienes blāzmoja liesmas šaudīgā gaisma, it kā tā būtu elles rīkle.

Bija pienākusi Irisas kārta, taču viņa vēl vilcinājās. Es nepanesu noslēgtas telpas bez izejas, viņa paskaidroja ar šķību smaidu sejā.

Bastians pamāja ar galvu. Ja tu paliksi augšā, palikšu ari es, viņš teica un jau nākamajā mirklī aptvēra, ka izturas tāpat kā Georgs, kad runa ir par Līzbetu.

-Jūs taču to nedomājat nopietni, no lejas atskanēja Georga balss. Bastian, mums te ir divi ievainotie, kuriem nemaz neklājas labi. Tu esi vienīgais, kuram ir zināšanas medicīnā. Lūdzu!

- Bez moderniem palīglīdzekļiem manas medicīnas zināšanas nevienam nepalīdzēs. Teiktais izklausījās pēc vājas atrunas, bet viņš nekādā gadījumā nepametīs Irisu vienu.

Tas noteikti bija izlasāms Bastiana acīs. Ir jau labi, Irisa nopū­tās. Mums neatliek nekas cits kā laisties lejā. Viņa pārbaudot

aptaustīja nazi pie jostas un izspieda platu smaidu. Pasniedz, lūdzu, manu arfu!

Kad viņi bija nolaiduši lejā vispirms instrumentu un tad arī Irisu, Georgs un Bastians vienu virves galu piesēja pie koka, bet otru ielaida atverē.

Tā ir kā dzīvības apdrošināšana, nodomāja Bastians. Pavediens, pa kuru mums vēlāk būs jāuzrāpjas atpakaļ virszemē, ja negribam palikt dzīvi aprakti.

Ilgāk viņš nedrīkstēja kavēties pārdomās. Trīspadsmit cilvēku dzīvība vārda tiešā nozīmē karājās smieklīgi tievā kaņepju virvē.

astians pēdējais nolaidās šahtā. Koncentrējies, lai nenokristu, viņš sajuta siltumu, ko izstaroja liesmas, kuras šaudījās turpat netālu. Viņš gandrīz palaida vaļā virvi, ieraudzījis, kur ir nonācis, šūpojoties karājās pa vidu starp virszemes un pazemes pasauli.

Uguns apgaismoja velvi, kas neapšaubāmi bija cilvēku roku veidota. Tā nebija īpaši augsta, toties ļoti plaša, te bija daudz vietas tumšiem kaktiem un šaudīgām ēnām.

Bastians piezemējās satrunējušu zaru kaudzē, ieelpoja pagraba un degošas koksnes smaržu un palūkojās apkārt.

Viņi bija patvērušies kādā sen pamestā pils pagrabā. Masīvas, no granīta blokiem izcirstas kolonnas balstīja mūžsenas mūra arkas. Dažās vietās akmeņi jau bija izlūzuši, citas izskatījās laika neskar­tas. Te bija divas ejas, kas veda tumsā. Šaudīgo liesmu atblāzma tās pārvērta rijīgās rīklēs, kurām nedrīkstēja tuvoties.

Bastians apsēdās līdzās citiem pie ugunskura. Dūmi no tā izplūda caur ieejas atveri.

- Mazliet atpūtīšos, tad apraudzīšu Šteinhenu un Arno, viņš nomurmināja.

Kādu brīdi visi spēku izsīkumā klusēja. Lietus šalkoņa, lāsēm atsitoties pret zemi, bija kā bezgalīga iemidzinoša melodija, kurai atsevišķi pilieni zem velvēm piesita neregulāru ritmu.

Bastians juta, ka viņa ķermeņa priekšpuse sakarst, krekls drīz būs izžuvis. Tagad tikai neiemigt, vispirms vajadzēja parūpēties par cietušajiem, bet pēc tam varēs saritināties kādā klusākā stūrī. Jā, to viņš darīs. Gulēs. Šī doma ar patīkamu smagumu uzgūla acu plak­stiņiem.

- Tagad mums te ir visīstākie viduslaiki, viņam līdzās klusā balsī ierunājās Irisa. Tie mūs ir panākuši, un es nezinu, vai man tas patīk. Runājot viņa neizlaida no acīm Doro, kas ar trīcošu roku atkal vilka zemē rūnas. Man šķiet, neviens vairs nedomā, ka tas

viss ir tikai sagadīšanās. Es neticu ari šim sasodītajam lāstam. Un trešā iespēja… Viņa ieskatījās Bastianam acis. Viņš labi zināja, ko Irisa ar to domā. Precīzāk kuru. Trešā iespēja, viņa turpināja,

- vēl joprojām nav izslēgta. Tomēr mums ir darīšana ar kādu, kurš ir nenormāls. Nevis ģeniāls. Lai visu te tik apbrīnojami precīzi saska­ņotu, viņam vienkārši nepietiktu prāta. Un mani viņš jau sen būtu dabūjis rokā. To es zinu.

- Par ko jūs runājat? Pauls nožāvājās, izstaipījās un piecēlās kājās. Trešā iespēja? Dabūjis rokā?

- Nav svarīgi. Irisa papurināja galvu un tuvināja rokas ugunij. Pauls uzlūkoja meiteni ar jautājošu skatienu, taču viņa vairs neko neteica, tikai paraustīja plecus.

- Pēdējās dienās mums šausmīgi neveicas, taču man šķiet, ka tagad kāršu sadalījums mainīsies. Pauls uzsmaidīja Bastianam, it kā runātu tikai ar viņu. Tas, ka mēs atradām šo… halli, bija liela veiksme. Te mēs varēsim kādu laiku uzturēties.

Pauls savāca visapkārt sakritušos zarus un sameta tos uguns­kurā, tad apsēdās līdzās Bastianam, tā ka Irisai nācās pavirzīties sāņus. Viņas izbrīnītajā sejā atspoguļojās Bastiana paša pārstei­gums.

Pauls atkal aplika roku viņam ap plecu. Vai šī nav brīnišķīga vieta? Es gribētu, lai tā spētu pastāstīt, kas te agrākajos laikos nori­sinājies. Par visiem tiem notikumiem, kurus tā pieredzējusi. Viņš pacēla galvu, it kā ieklausītos. Šī vieta elpo vēsturi, vai ari jūs to jūtat? Gandrīz var sadzirdēt bruņu šķindēšanu, sieviešu tērpu čauk­stēšanu un minnezengeru dziedāšanu. Iris, vai tu nevarētu mums kaut ko uzspēlēt?

-Nē.

-Žēl.

Bastianam sāka trūkt gaisa. Viņš jau tā nejutās labi Paula drau­dzīgajos apkampienos. Viņi vienkārši vēl pietiekami labi nepazina viens otru, un vakarnakt pieredzētie savādie mājieni viņam vēl jo­projām šķita netīkami. Neatliks nekas cits kā atklāti izrunāties ar Paulu, bet ne šeit, visas grupas klātbūtnē.

Visas grupas bez Sandras, Kārpas un Larsa, ļaunā priekā ierunā­jās viņa iekšējā balss. Baidīdamies par savu ādu, tu viņus gandrīz jau esi aizmirsis, vai ne?

Bastians aizvēra acis un, pēc brīža tās atkal atvēris, uztvēra Līzbetas skatienu, jo meitene ne uz mirkli neizlaida no acīm viņu un Paulu. Pamanījusi, ka Bastians uz viņu skatās, Līzbeta pasmaidīja.

Viņš atbrīvojās no Paula tvēriena, nomurmināja dažus atvaino­šanās vārdus un devās apraudzīt Arno un Šteinhenu.

Viņi abi gulēja līdzās ugunskuram, lai sasildītos, un Arno tas acīmredzami nebija nācis par labu. Viņš dega drudzī, tikai daļēji bija pie samaņas un pie katra pieskāriena ievaidējās. Brūce pierē bija pārklājusies ar kreveli un sāka iekaist. No tā Bastians bija baidījies.

Man vajadzēja slepus paņemt līdzi kādu dezinfekcijas līdzekli, tas nevienam nebūtu kaitējis. Cik neaptverami stulbi esmu rīkojies!

Galvā sāka uzplaiksnīt kadri no vecām filmām, kuru varoņi izde­dzināja brūces, lai tās dezinficētu. Bastians nodrebinājās. Nē. Rīt no paša rīta viņi dosies atpakaļceļā, un neviens vairs neiekritīs nekādā vilku bedrē. Pēc tam tas būs vienas vai divu stundu jautājums, līdz īsti ārsti ar īstiem medikamentiem sniegs Arno profesionālu palī­dzību.

- Dod viņam regulāri padzerties, sarunāts? viņš palūdza Almu un devās tālāk pie Šteinhena.

- Tomen, cēlais ceļabiedrs, viņš vārgā balsī sveicināja Bastianu.

- Mēs esam jūs ievilkuši pamatīgā ķezā, vai ne?

- Man klājas labi. Un tev? Parādi man rokas!

Paldies Dievam, tās izskatījās labāk. Ādu vēl joprojām klāja čul­gas, taču tās vairs nepavairojās un šķita, ka drīz sadzīs.

- Vai tagad tev ir vieglāk elpot?

- Daudz vieglāk nekā šodien pusdienlaikā, Šteinhens pamāja ar galvu. Iet uz labo pusi. Paldies, ka tu par mani rūp… Viņš aprāvās un ar samiegtām acīm lūkojās garām Bastianam.

- Kas noticis?

- Nezinu. Man šķita, ka redzēju kādu stāvam tur, kur atzarojas eja. Acis. Tur bija acis.

Bastians nespēja neko saskatīt. Parastā problēma. Viņš nolādēja savu tuvredzību.

Arī Irisas galva momentāni pagriezās virzienā, uz kuru bija norā­dījis Šteinhens. Katrs muskulis viņas ķermenī bija saspringts.

- Tristrams, maigā balsī teica Doro. Ir pienācis laiks, lai viņš mūs apmeklētu. Jo tagad mēs pilnīgi un galīgi esam nonākuši viņa valdījumos.

- Apklusti, lūdzu! ievaidējās Pauls. Vai tu nevarētu vienkārši priecāties, ka sēdi sausumā, ka Šteinhenam klājas labāk un ka bei­dzot mēs te esam atraduši mieru?

Viņa pasmaidīja. Mūžīgais miers. Vai tiešām jūs vēl neesat apjēguši, ka šī vieta kļūs par mūsu kapu?

Tika sīki apspriests sardzes maiņas grafiks, un tam par iemeslu bija nevis Doro dziļi pesimistiskās prognozes, bet gan Paula bailes par ugunskuru, kuram visu nakti bija jānodrošina siltums.

Arno izskatījās kā pa pusei miris, un Šteinhens vēl nebija pie­tiekami labā formā, lai varētu stāvēt sardzē. Arī meitenēm Pauls negribēja lūgt pavadīt nakti, vientulīgi veroties ugunī, turklāt regu­lāri piesviežot malku. Palika tikai viņš pats, Georgs, Ralfs, Nātans un Bastians.

- Ikvienam no mums būs jānostāv aptuveni pusotras stundas. Tiem, kuriem nav labas laika izjūtas, nāksies kaut vai skaitīt pie sevis.

Bastians bija pārāk noguris, lai varētu uzņemties pirmo sardzes maiņu. Viņš bija praktiski aizmidzis jau sēžot, taču brīvprātīgi pie­teicās trešajā maiņā.

Kamēr Pauls pagrabā vāca kopā koka gabalus, kuri laika gaitā bija sakrituši šahtā, citi meklēja sev guļvietu. Bastians un Irisa apgūlās cieši līdzās. Viņš piespieda krūtis pie meitenes muguras, rokas apvija viņas ķermeni. Segas viņiem nebija, apģērbs vēl nebija paguvis izžūt, un zemi nebūt nevarēja nosaukt par mīkstu, tomēr Bastians jau pēc dažām sekundēm sāka just, kā miegs citu pēc citas izslēdz viņa maņas. Visbeidzot pasaule sastāvēja vairs tikai no Irisas matu smaržas, un tad viņš vairs nejuta neko.

,

as ir pārāk riskanti.

- Nē, neuztraucies! Mēs esam par visu

padomājuši. Es nedomāju atkāpties.

- Es nezinu. Man nebūs miera nevienu minūti.

- Ak, izbeidz! Kas gan varētu atgadīties? Jau mēnešiem ilgi viss iet kā pa sviestu.

- Uz to nevar paļauties. Es uztraucos par tevi, vai tu to nesaproti?

- Saprotu. Protams. Bet es tik ļoti gribētu.

- Tādā gadījumā mēs to darīsim. Tomēr man ir slikta priekšnojauta.

- Vai tu man izdarīsi vēl kādu pakalpojumu?

- Protams. Vienmēr.

. Tu to nevienam neteiksi, vai ne? Nekādā gadījumā.

Tikai nevajag tik smagi nopūsties. Vai vari man to apsolīt?

- Ja tas tev ir tik svarīgi.

- Vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

aut kas sakustējās. Kaut kas noraustījās zem viņa rokas.

Tālumā atskanēja dobja un izmisīga kaukšana. Pakāpeniski pasaule atkal atgriezās. Cieta zeme zem viņa labā gūžas kaula, sāpes neērti sagrieztajā kaklā.

Šaudīga gaisma, paceļot acu plakstiņus. Tad atgriezās atmiņa, un kaucieni kļuva par briesmu signālu. Vienā rāvienā Bastians pielēca sēdus un redzēja, ka Irisa jau piecēlusies kājās un skatās tajā virzienā, no kurienes nāca žēlabainās skaņas.

Georgs tupēja nogaidošā pozīcijā, gatavs lēcienam, rokā turot savu lomu spēļu zobenu. Acīmredzot viņš bija sardzē, jo Pauls gulēja pelnītā mierā. Arī Līzbeta līdz šim nebija modusies, toties Alma gan. Sagurušu seju viņa sēdēja līdzās Arno un centās savaldīt Roderiku, kuru kaukšana bija padarījusi gluži vai traku. Suns smilkstēja, raus­tīja nožēlojamo saiti un, kad tas nelīdzēja, sāka vaukšķēt un piebal­sot kaukšanai.

- Dvēseles, čukstēja Doro. Izsalkušās dvēseles. Viņa pietupās un atkal ķērās pie buramvārdiem, kurus bija skaitījusi visu pēc­pusdienu, taču šoreiz to darīja klusākā balsī. Viņas vārdus tikpat kā nevarēja saklausīt, jo tos pārliecinoši pārbalsoja no tumsas skanošā pārdabiskā kaukšana. Cits pēc cita guļošie modās no miega.

- Kā no citas pasaules, nočukstēja Alma.

Bastians un Šteinhens neziņā saskatījās. Tas nebija iztēles auglis, tik daudz bija skaidrs. Spoki šāda doma bija vienkārši smieklīga. Melni sarkanās ēnas, kuras uguns meta uz aizvēsturiskā velvētā pagraba akmens sienām, raustījās kliedzienu ritmā, šūpojās to taktī.

- Ko mēs tagad darīsim? Ralfs bija tuvu asarām.

- Gaidīsim, strupi atbildēja Bastians. Viņš nespēja izskaidrot, kas te notiek, jo bija pārāk piekusis, lai varētu saprātīgi visu apdo­māt. Izsalkušās dvēseles. Nē, par to nedrīkstēja pat domāt. Patiesība bija vienkāršāka: viņi te nebija vieni. Raudošā balss bija pirmais reālais pierādījums, ka šajā mežā ir vismaz vēl viens cilvēks.

Kāds ir kopā ar mums šajā apakšzemes hallē un dzied šaušalīgu nakts dziesmu. Un mēs sēžam ap ugunskuru, sarāvušies aiz bailēm, bet labi apgaismoti kā uz skatuves.

Tomēr Bastians bija pateicīgs par to, ka viņiem šī pastāvīgi ska­ļumā te pieaugošā, te atslābstošā skaņa vismaz nav jāpacieš tumsā. Ja kaut kas tuvosies, viņi to redzēs.

Ralfs vairs nespēja izturēt. Viņš uz visām četrām pierāpoja pie Paula un sapurināja to aiz pleca.

- Paul! Lūdzu! Vai tu to nedzirdi?

Bastians parāva viņu atpakaļ. Vai tu esi jucis? Liec viņu mierā! Pauls visu dienu ir skraidījis apkārt, stiepis Arno, un tagad viņam ir tiesības vismaz dažas minūtes atpūsties. Ko tu no viņa gribi?

- Viņš taču ir stiprākais no mums visiem, činkstēja Ralfs.

- Pauls noteikti zina, kas mums jādara, un man ir tik ļoti bail, es negribu te palikt. Doro teica, ka šis ir mūsu kaps, bet es negribu mirt. Paul, lūdzu, mosties, lūdzu…

Tagad viņš šņukstēja jau pie katra vārda, ar labo roku ieķēries Paula kreklā, un, pirms Bastians paguva viņu aizvilkt projām, Ralfs jau savu bija panācis: Pauls atvēra acis.

īsu mirkli viņš izskatījās dezorientēts, bet tad jau tūlīt Paula acis atkal kļuva modras. Kas tas ir?

- Mēs nezinām, Ralfs atbildēja un nošņaukājās. Doro apgalvo, ka tas ir…

- Doro! nošņāca Pauls. Vienā rāvienā viņš pielēca kājās un paspē­ra dažus soļus tumšā gaiteņa virzienā, no kurienes skanēja kaukšana.

- Nē! Ralfs pieķērās viņa plecam. Tas ir pārāk bīstami.

- Laid taču viņu, klusi ierunājās Doro. Viņš negrib uzklausīt labus padomus.

Bastianam negribējās to atzīt, bet būtībā viņš piekrita Ralfa viedoklim. Bastians vēlējās, lai Pauls būtu piesardzīgs, jo viņš bija visiem vajadzīgs un nezināmās izcelsmes kaukšana no tumsas ska­nēja nevis bailīgi, bet agresīvi. Tā, it kā kaucējam būtu gari, asi un smaili zobi. Vai arī nazis, jo tas acīmredzot bija cilvēks, lai gan tagad Bastians to vairs nevarēja tik droši apgalvot.

Kaukšana. īsa pauze. Kliedziens kaut kas pa vidu starp sāpju un niknuma izpausmi. Atkal kaukšana.

Arī Pauls saspringti klausījās. Viņa seja bija akmens cieta, žokļa muskuļi izspiedušies, rokas savilktas dūrēs. Viņš dziļi ievilka plau­šās gaisu un tad izdarīja kaut ko, kas visiem citiem lika bailēs atlēkt atpakaļ.

- Aizveries! Rēciens satricināja gaisu zem pagraba velvētajiem griestiem. Man ir vienalga, vai tu esi cilvēks vai kaut kas cits, bet tagad tu nekavējoties apklusīsi. Paula kliedziens atbalsojās no visām pusēm, atsitās pret sienām, atkārtojoties vairākas reizes.

Kaukšana apklusa.

Viņi uzmanīgi ieklausījās, taču varēja sadzirdēt vairs tikai no griestiem pilošās lāses, tām krītot lielajās peļķēs, kuras bija izvei­dojušās uz zemes pēdējo stundu laikā.

Klusums. Tad… klusa ķiķināšana, kas atskanēja no tumsas.

Doro garus aizdzenošā melodeklamācija kāpināja tempu.

Simons, nodomāja Bastians. Viņa skatiens pievērsās Irisai, kas stāvēja, nedaudz noliekusies uz priekšu, sagatavojusies bēgšanai, turot vienu roku pie jostas. Tur, kur atradās nazis.

- Tagad mums būs jācieš par tavu nepiesardzību, čukstēja Alma. Tu viņus saniknoji, Paul. Tu viņus nokaitināji.

- Ak tā? Pauls sakrustoja rokas uz krūtīm. Tādā gadījumā tas ir abpusēji.

Lai gan Bastianam pašam tas šķita smieklīgi, viņš izvilka aiz jos­tas aizbāzto koka zobenu. Tas smagi iegūla rokā. Labi. Ar to varēja kādam tiešām sāpīgi iebliezt. Irisa nostājās Bastianam līdzās un ar vienu roku apņēma sevi.

- Vai tas, kas te notiek, atgādina Simona darbošanos? viņš čukstus jautāja. Vai tas ir viņa stils? Naktī tēlot spoku?

Irisa brīdi apdomājās. Nē. Viņš drīzāk būtu pametis mums cūkas aci vai pienaglojis pie sienas beigtu zaķi. Vai arī apdedzinājis mums matus. Bet spēlēt paslēpes nav viņa jājamzirdziņš.

Viņi gaidīja, taču nekas nenotika. Tikai lāses krita, sašķeļot klu­sumu.

Līzbeta bija saritinājusies kamolā un aizgriezusi seju projām no uguns. Viņa kodīja bālās lūpas, it kā izjustu nepieciešamību koncentrēties. Georgs, saraucis pieri rūpju rievās, vēl joprojām ska­tījās uz viņu un ik pa brīdim piemeta ugunskuram pa kādam koka gabalam.

- Pietiek! Paula balss skanēja pavisam mierīgi. Es uzskatu, ka mums jāredz, kas mūs pamodināja. No sava linaudekla maisa viņš izvilka vismaz septiņas lāpas un aptaustīja to ar audumu aptītos galus. Gandrīz sausi. Viņš ievietoja vienu no tiem ugunī. Lāpa uzreiz iedegās.

- Tagad es iešu un izdibināšu, ar ko mēs dalām šo patvērumu. Vai kāds grib mani pavadīt?

Bastianam par pārsteigumu, Doro uztrausās kājās, bet tad viņš saprata, ka meitene to dara tikai tāpēc, lai nostātos Paulam ceļā.

- Kāpēc tu tā steidzies sastapt savu likteni? Viņas balss bija aizsmakusi no bailēm. Kaut kas mūs tur gaida, un es jūtu, ka tas nav nekas labs.

- Ak, Doro! Pauls pasmaidīja un no augšas nolūkojās uz viņu.

- Mans liktenis? To es ar lielāko prieku ņemu pats savās rokās, tur tev taisnība. Nomierinies, labi? Tu redzi lietas citādi nekā pārējie, un tajā nav nekā slikta, bet tev pamazām jāpārtrauc visa šī panikas cel­šana un māņticības propaganda. Es došos pārbaudīt, vai bez mums te ir vēl kāds. Pauls uzlika roku viņai uz pleca. Tev nav jānāk man līdzi. Būs pat labāk, ja tu paliksi te un pieskatīsi Arno.

Doro mēmi papurināja galvu. Tā ir ne tikai tava dzīvība, ko tu liec uz spēles.

Uguns atspīdumā kaut kas nozibsnīja Irisas nazis, kuru viņa bija izvilkusi no maksts, kas atradās pie jostas.

- Es iešu kopā ar Paulu. Var izrādīties, ka dažas no mūsu pro­blēmām ir saistītas ar mani, lai gan nesaprotu, kāpēc tādā gadījumā manā vietā bija jāpazūd Kārpām, Larsam un Sandrai. Bet es tomēr gribu zināt, kas aiz tā visa slēpjas.

Paula sejā iezīmējās atvieglojums. Paldies.

- Es arī piedalos, pavēstīja Bastians. Viņš satvēra Irisas roku, kas bija tikpat auksta kā viņa paša. Kaut ko darīt bija labāk nekā gaidīt un līdz nāvei baidīties no paša fantāzijām.

Šteinhens laikam domāja tāpat, jo arī viņš nolēma nākt līdzi, lai gan vēl stabili neturējās uz kājām, taču Karīna piedāvājās viņu atbalstīt.

-Jūs esat lieliski. Pauls pacēla lāpu virs galvas un uzsmaidīja visiem pēc kārtas. Tūlīt mēs izrausim bailēm indīgo dzeloni. Nāciet!

Viņi vēlreiz sasprindzināja dzirdi, centās saklausīt kaukšanu vai ķiķināšanu, taču nekas tāds vairs nebija sadzirdams. Tikai rīboņa, ko Bastians nespēja identificēt, bet varbūt tas vienkārši bija vējš, kas kaut ko raustīja.

Viņi sekoja Paulam labās puses ejā, kura bija tik zema, ka Basti­ans, pat nepaceļoties uz pirkstgaliem, varēja ar roku pieskarties vel­vētajiem tuneļveida griestiem.

Smagie akmens kvadri, kuri veidoja sienas, Bastianam atgādināja sabrukušu piļu pazemes cietumus, liekot viņam lauzīt galvu par to, cik veci varētu būt apkārt esošie mūri. Un cik liela bija iespēja, ka tie varētu iegrūt. Doro drūmie vārdi mūsu kaps Bastianu pēkšņi tik ļoti nomāca, ka viņam jau sāka šķist, ka sienas ar katru soli pieraujas tuvāk. Nē, tagad tikai nekādas klaustrofobijas lēkmes, lūdzu! Vienkārši jāiet uz priekšu. Ciešāk jāsatver un mierinoši jāpaspiež Irisas roka. Lai gan patiesībā tieši Bastians bija tas, kuru vajadzētu mierināt.

Turklāt tās bija muļķības. Ja reiz šīs pazemes pilsdrupas bija tik vecas kā izskatījās, kādēļ gan tām būtu jāsabrūk tieši šodien?

Kaut kas šajos apsvērumos Bastianu mulsināja, bet viņš uzreiz nespēja aptvert, kas tieši. Nogurums kā smags veseris sadrumsta­loja domas, kuru lauskas izšķīda uz visām pusēm. Viņš koncentrē­jās uz nelīdzeno pamatni zem kājām, kas bija nosēta ar akmens šķembām, koka gabaliem un visu iespējamo drazu, kura kaut kad no virszemes bija nonākusi pazemes valstībā.

Pils. Lūk, kas tas bija. Bastiana gara acu priekšā uznira dažādi attēli, un tie visi bija saistīti ar Paula izstāstīto leģendu, no kuras tā baidījās Doro.

Bastiana domas griezās nevaldāmā virpulī. Šeit bija kādas aiz­mirstas, nekur nefiksētas viduslaiku pils atliekas. Kas atradās savā vaļā augošā mežā. Viss… saskanēja.

Es gaidu, es neguļu, es nelaižu jūs vaļā.

Viņam atkal prātā ienāca Paula un viņa grupas vakarrīt atrastais vēstījums. Uzskatot to par patiesību, situāciju varētu vērtēt šādi: viņus no šejienes nelaida projām un katrs mēģinājums pamest šo mežu būs lemts neveiksmei.

Jau sen jūs esat manā varā.

Vai tā bija kāda sveša griba, kura viņus novedusi šajā pagrabā? Un tā nebija nekāda sagadīšanās? Vai tiešām viss sācies jau pirms gadsimtiem ar lāstu, kas skars ikvienu, kurš spers kāju šajā nolādē­tajā zemē?

Nē, nodomāja Bastians. Jau tas vien, ka viņš nopietni apsvēra šādu iespēju, parādīja to, cik smagu iespaidu bija atstājušas pēdējās dienas.

Es dzīvību jums visiem atņemšu un savu atriebības kāri remdēšu.

Trīs no viņiem bija pazuduši. To vienkārši nevarēja noliegt. Tāpat kā Arno salauzto kāju un Šteinhena čūlainos izsitumus uz ādas.

Ar kreiso roku Bastians pieskārās mitrajiem būvakmeņiem, sataustīja to aukstumu un sūnas, kas tos klāja. Pēkšņi viņš šajās masīvajās sienās un mitrajās ejās sajuta daudz bīstamāku apdrau­dējumu, nekā to jebkad spētu radīt tāds jukušais kā Simons, lai cik izveicīgi viņš slēptos mežos.

Nē, pagaidi! Tā nedrīkstēja domāt, citādi viņš drīz sāks iet pa Doro pēdām. Par spīti visam, šis bija pavisam normāls mežs. Reiz te bija pacēlusies pils, pēc tam tā sabruka un tika aizmirsta. Tas arī viss.

- Stop! uzsauca Pauls. Te mums būs jārāpjas.

Ceļu aizšķērsoja gruvešu kalns. Veci, nobrukuši akmeņi veidoja valni, kas pacēlās gurnu augstumā no sārtiem akmeņiem mūrētas vārtu arkas priekšā.

- Es pārrāpšos pirmais un rādīšu jums gaismu. Pauls iespieda lāpu Karīnai rokā. Gadījumā ja es… respektīvi, ja izrādīsies, ka aiz

šī vaļņa ir bedre vai vēl kaut kas bīstams, nekādā gadījumā neseko­jiet man. Es pats tikšu galā, vai sapratāt?

- Varbūt vienkārši griezīsimies atpakaļ, ierosināja Bastians.

- Visi kopā. Ja šis tips pazemes ejās orientējas kaut par mata tiesu labāk nekā mēs, tik melnā tumsā ar vienu vienīgu lāpu viņu tāpat nebūs iespējams atrast. Pagaidīsim līdz rītausmai.

Pauls, ar vienu kāju jau stāvēdams uz akmeņu kaudzes, pagrie­zās pret viņiem. Viena viņa sejas puse slēpās tumsā, bet otra gaiši atmirdzēja degošās lāpas atblāzmā. Manā vērtējumā te lejā nekad neiespīd dienasgaisma. Viņš pasmaidīja. Novēliet man veiksmi!

Ar diviem vareniem lēcieniem viņš jau atradās uz kaudzes. Akmeņi vēlās lejā un aizripoja līdz pat Irisas un Bastiana kājām. Pauls nedaudz sagrīļojās, taču tūlīt atguva līdzsvaru un pastiepa roku pēc lāpas, ko Karīna viņam nekavējoties pasniedza. Tā ejas daļa, kur atradās pārējie, iegrima tumsā. Bastians tik tikko spēja atpazīt Irisas aprises, taču jo labāk viņš varēja saskatīt Paulu. Redzēja, kā tas pārsteigts veras apkārt, dzirdēja viņu nomurminām: “Neticami!”

- Ko tu tur redzi? jautāja Šteinhens.

- Tur ir… uzgaidi mirklīti! Pauls kopā ar apgaismojumu pazuda no viņu redzeslauka. Tagad eja iegrima pilnīgā tumsā.

Bastians juta, ka Irisa nervozi pakustina viņa rokā savējo. Ko viņš dara? meitene čukstēja.

Tad atskanēja nedaudz klusināta Paula balss. Ak mans Dievs!

- Kas noticis? Ko tu redzi?

Klusa čirkstoņa. Krakšķis. It kā vecu dzelžu čīkstēšana. Izbīļa pilna ieelpa caur sakostiem zobiem.

- Paul? spalgi iesaucās Karīna. Kas tur ir?

Nekādas atbildes.

- Paul! viņa iekliedzās pilnā rīklē. To noteikti dzirdēja visi, arī tie, kuri bija palikuši hallē. Bastians tumsā sataustīja Karīnu.

- Ne tik skaļi!

Meitene nokratīja viņa roku. Paul! Saki tūlīt, kas noticis! Citādi es rāpšos pāri!

- … pāri, ejā atbalsojās Karīnas vārdi.

- Nē, pagaidi! Gaisma atkal tuvojās, un redzeslaukā parādījās Pauls. Bastians redzēja, ka viņa labā roka, kas turēja lāpu, satrau­kumā drebēja. Pagaidi, lūdzu! Mēs dosimies atpakaļ. Dodiet man vēl dažas minūtes laika. Pauls vēlreiz aizgāja, un kopā ar viņu pazuda arī gaisma.

- Kāpēc? Ko tu tur atradi? Pasaki taču!

Nekādas atbildes.

Pēc dažām sekundēm atskanēja nogruvuma troksnis un ripojošu akmeņu rīboņa. Par spīti Paula aizliegumam, Karīna sāka rāpties pāri valnim.

Bastians juta, ka Irisa pavelk viņu aiz rokas.

- Es arī došos uz turieni.

- Tumsā?

-Jā, kāda starpība? Tiklīdz būsim otrā pusē, būs redzama Paula lāpa. Mums tikai jāuzmanās, lai, rāpjoties augšā, nenolauztu kaklu. Viņa vēl ciešāk saspieda Bastiana plaukstas locītavu. Pauls ir kaut ko atradis. Varbūt tas ir saistīts ar Simonu.

Vai arī viņš ir pār kādu paklupis, kādu, kuru mēs jau dienām ilgi meklējam. Un viņš negrib, lai mēs to redzētu. Grib mūs pasaudzēt. Šīs domas ietekmē Bastianam kļuva grūti elpot. Viņš neviļus iztēlojās bālas un nedzīvas Kārpas, Sandras un Larsa sejas.

Šajā mirklī atgriezās gaisma. Pāri akmeņu kaudzei, uz kuras jau jāteniski sēdēja Karīna un gatavojās nošļūkt zemē otrā pusē, Pauls uzlūkoja viņus, tikai ar pūlēm saglabājot savaldīgu izteiksmi sejā.

- Ko tu tur atradi? -jautāja Šteinhens vienlaikus ar Karīnas klie­dzienu: Ārprāts!

- Ja jūs tas tiešām interesē, nāciet un paskatieties paši, teica Pauls. Lai gan es neesmu pārliecināts, ka tā ir laba doma.

- Kāpēc ne?

Viņš paraustīja plecus. Grūti pateikt. Es tikai baidos, ka daži no jums izdarīs nepareizus secinājumus.

Pareizus vai nepareizus, Bastians jebkurā gadījumā gribēja tos izdarīt pats, pirms kādam varētu ienākt prātā viņu no tā attu­rēt. Sliktāk par to, ko viņš bija iedomājies, vienkārši nevarēja būt.

Bastians nojauta, ka Irisa domā līdzīgi, jo viņa jau bija pusceļā pāri akmeņainajam šķērslim.

Bastians sekoja viņai. Akmeņu asās šķautnes sāpīgi griezās rokās, taču šķērslis izrādījās pat vieglāk pārvarams, nekā viņš bija iedomājies. Sajutis atkal drošu pamatu zem kājām, viņš apstājās un, elpu aizturējis, pavērās apkārt.

Pusaizbērtais koridors veda hallē, garenā telpā ar augstiem griestiem, kurus balstīja kolonnas. No turienes atzarojās vēl citas telpas: dažas sabrukušas, dažas labi saglabājušās. To mūri bija veidoti no milzīgiem akmens kvadriem. Dažas telpas izskatījās kā tieši klintī izcirstas kā alas, kuras daba veidojusi kopā ar cilvē­kiem. Kādā no šīm alām līdzīgajām telpām atradās viduslaiku kape­las atliekas. Bastians piegāja tuvāk. Satrunējis koka lūgšanu soliņš, neliels akmens altāris, zem tā zemē gulēja ar gadsimtu putekļiem klāts svečturis. Spokaina sajūta.

Trīs soļus tālāk skatienam pavērās vēl viena ieeja, kas veda kādā citā, lielākā telpā. Kādreiz to bija noslēguši smagi vārti, kas tagad, pārlūzuši divās daļās, gulēja zemē.

Bastians gribēja tuvāk aplūkot šo telpu, bet viņam ceļā nostā­jās Pauls. Viņa seja bija nopietna un bāli spīdēja lāpas gaismā. Ej atpakaļ!

- Nekā nebija! Laid mani garām!

Pauls pavēra muti, it kā gribētu kaut ko teikt, bet acīmredzot neatrada īstos vārdus. Klusējot viņš cieši uzlūkoja Bastianu, tad pakāpās sāņus un atsedza skatienam masīvu akmens mūra arku un to, kas viņus aiz tās sagaidīja.

astians ar muti tvarstīja gaisu, nespēdams uzreiz aptvert to, ko tur redzēja.

Salīkušus skeletus ar izgrieztiem locekļiem, ieročus, kuri bija izslīdējuši tiem no rokām un vēl joprojām atradās turpat pa tvērienam vai bija iesprūduši starp roku kauliem. Uz dažiem no skeletiem vēl bija saglabājušās metāla bruņu atliekas, uz citiem nebija vairs pat ne auduma skrandas. Neviena ģindeņa stāvoklis neliecināja par to, ka mirušais varētu būt rūpīgi apguldīts nāves mierā.

Tie visi atradās tādā stāvoklī, kādā šos cilvēkus bija pārsteigusi nāve. Sensenos laikos notikušas cīņas upuri.

Bastians pamanīja, ka ir pārstājis elpot, tāpēc tagad dziļi ievilka plaušās gaisu un piesardzīgi paspēra soli tuvāk.

Tur atradās četri lieli akmens zārki, uz kuriem bija iekalti cīņas karstumā iemūžinātu bruņinieku tēli un augstmaņi mežacūku medī­bās. Uz visiem zārkiem bija saskatāms kāds ģerbonis: divi sakrustoti zobeni un virs tiem lidojošs piekūns. Tas pats piekūns, kurš, šķiet, vajāja viņus spārnotā ļaunā zīme.

Zārki, nodomāja Bastians. Akmens kapi. Kapenes. Atceroties vil­cienā dzirdēto Paula stāstu, viņam aizžņaudzās elpa. Kapenēs iedegās briesmīga cīņa. Kareivji trieca savus zobenus neaizsargātajos ķermeņos, pēc alebardu cirtieniem no tiem ripoja galvas. Kapeņu sienas krāsojās sarkanas, grīda kļuva slidena no asinīm, mirstošo cilvēku kliedzieni aiz­skanēja līdz pat ciemam un laupīja iedzīvotājiem naktsmieru.

Bastians iegāja kapenēs. Lāpas liesma nemierīgi raustījās, metot ļodzīgas ēnas uz sienām un grīdas. Viņš uzmanīgi lika kājas gan­drīz bezgalīgi ilgajā laikā asinis bija nožuvušas, taču, iedomājoties par iespēju uzkāpt uz veciem kauliem un sajust, kā tie sabirst zem kājām, viņam pār muguru pārskrēja skudriņas.

Cirvis, kas palicis iecirsts kāda ļoti liela auguma vīra galvaskausā. Zobens, kas iesprūdis starp ribām. Nedabiskā pozā gulošs skelets, kuram trūka labās kājas.

Uz viena no zārkiem, kas atradās tuvāk sienai, gulēja kāda cil­vēka mirstīgās atliekas. Ģindeņa rokas bija izplestas, it kā tas gri­bētu apkampt mirušā šķirstu. Tam trūka galvas.

Ilgāk vairs nevilcinoties, Ludolfs nocirta savam brālim galvu. Tristrama asinis lija uz viņa tēva kapa un izsūcās līdz pat tā mirstīgajām atliekām.

Izjūtot reizē bailes un ziņkārību, vājajā Paula lāpas gaismā Bastians pārlaida skatienu kapličas grīdai. Krietnus četrus metrus tālāk zemē gulēja galvaskauss. Tas smaidīja viņam pretī. Tie visi smaidīja, it kā gribētu sveikt Bastianu ar ierašanos.

Pirmītējie kliedzieni, ķiķināšana. Kopā ar skatu, kas pavērās kapenēs, tas viss izspēlēja Bastiana galvā baismīgu akordu.

- Tā ir viena sasodīti nolādēta šausmīga sagadīšanās, nomur­mināja Irisa. Mēs te atrodamies asiņainajās kapenēs, vai ne? Tās tiešām eksistē.

- Jā, atbildēja Pauls. Vai arī ne, es pats vēl neesmu ticis skaid­rībā. Viņš drudžaini parīvēja pieri. Vienīgais, ko zinu, ir tas, ka Doro no šejienes jātur pa gabalu.

Paula piezīme nebija nejauša, jo jau bija dzirdamas tuvojošos cilvēku balsis, kurus noteikti bija pievilinājuši Karīnas spiedzieni. Bastians un Irisa ielūkojās ejā, kur vēl vienas lāpas gaismā parādījās Georgs, Līzbeta, Nātans un Doro.

- Sasodīts. Pauls uzlūkoja viņus abus pēc kārtas. Nelaidiet Doro te iekšā! Es runāju nopietni.

Kopš Bastians viņu pazina, tā bija pirmā reize, kad Pauls izskatī­jās piekusis. Viņš varēja būt gulējis ne ilgāk par divām stundām, un roka ar lāpu ik pa brīdim slīga lejup.

- Kāpēc Karīna pirmīt tā kliedza? viņi dzirdēja Georgu iesauca­mies. Vai Paulam ir kaut kas atgadījies? Vai kādam citam?

- Nē, viss kārtībā. Varat doties atpakaļ, jums taču jārūpējas par Arno.

- Pie viņa ir Alma, Ralfs un Mona, pārliecināti attrauca Georgs. Viņš ziņkārīgi lūkojās pāri akmeņu kaudzei, pieliecies uz priekšu, cik tālu vien spēja, lai redzētu, kas aiz tās atrodas. Tad viņš pārcēla tai pāri Līzbetu.

-Jūs varat griezties atpakaļ, tiešām, ierunājās Bastians, pats juzdams, ka tas skan uzstājīgi. No mirušo izskata viņam šermuļi skrēja pār kauliem pār kauliem, cik asprātīgi! Bastiana galvā ierunājās ķiķinoša balss. Viņš gribēja tikt projām, projām no šī pils pagraba, projām no šī meža. Atpakaļ 21. gadsimtā. Nedomāt par viduslaiku lāstu. Nebūt vairs ievilktam Doro māņticīgajās izdarībās un spiestam pieredzēt Almas panikas lēkmes.

- Mums viss ir labi, tiešām! viņš iesaucās. Līzbet, lūdzu, ej atpakaļ! Mēs ari drīz atgriezīsimies.

Bet viņa jau stāvēja apakšzemes halles vidū un lūkojās apkārt.

- Ak mans Dievs, kas tas ir? Neticami! Vai jūs redzējāt šo sienas glez­nojumu? Līzbeta norādīja pa kreisi, kur līdzās kapelai uz akmens mūra sadrupušā apmetuma bija saskatāms izbalējis zīmējums, kuru līdz šim neviens nebija pamanījis. Vijoli spēlējoša nāve, pie kuras kājām slējās kaulu kaudze.

- Tas man jāredz. Arī Georgs ar lāpu rokā jau bija pusceļā pāri akmeņu kaudzei.

- Te nekā nav! Bastians vēlreiz mēģināja atrunāt. Tikai vecas pagrabtelpas, gruveši un satrunējušas sijas.

Taču Georgs Bastiana teikto ignorēja, un aiz viņa tagad parādījās Doro melno matu cekuls. Viņai rāpšanās padevās ievērojami sma­gāk, visi mēģinājumi izrādījās neveiksmīgi un beidzās ar nošļūkšanu atpakaļ. Izļodzītie akmeņi rībēdami noripoja zemē. Bastians tajā saskatīja iespēju.

- Man šķiet, ka šī telpa negrib tevi ielaist, viņš sacīja ārkārtīgi nopietnā balsī. Tā sajūt tavas spējas un noslēdzas tavā priekšā. Tev tas jārespektē.

Par savu centību viņš nesaņēma neko vairāk kā tikai zobgalīgu smaidu.

- To es pati jutīšu, Doro sausi noteica, pārceļot kreiso kāju pār šķērsli. Viņas centīgā ēna Nātans atbalstīja meiteni no mugurpuses un pārstūma viņu pāri otrā pusē.

- Bastian, lūdzu! iesaucās Pauls, taču bija jau par vēlu. Doro nemaz neapstājās, lai apbrīnotu vecos mūrus, bet devās taisnā ceļā

uz kapliču. Pauls viņu satvēra un centās atrunāt no šī nodoma, bet Doro atbrīvojās no tvēriena.

- Kas tas ir, ko tu gribi no manis noslēpt?

- Ak, Doro! Paula seja pārklājās ar sviedriem, un viņš ar ātru kustību tos noslaucīja. Es vienkārši domāju, ka tev nevajadzētu doties tālāk. Tas nenāks par labu ne tev, ne mums visiem.

-Jo tādā gadījumā mēs uzzināsim, ka man bija taisnība? Ko tu tur slēp sev aiz muguras?

- Neko, sasodīts, es taču neko neslēpju! Pauls laikam tiešām bija tuvu nervu sabrukumam. Bastians līdz šim vēl nebija piere­dzējis, ka Pauls uz kādu tā kliegtu. Viņa balss aizskanēja pa apakš­zemes ejām līdz pagraba velvēm un varbūt pat izbiedēja zvērus virszemē.

- Atvaino, lūdzu! Pauls papurināja galvu un atspiedās pret mūri. Viņš uzmeta Bastianam skatienu, kurā bija jaušams tikai pār­gurums. Doro klusējot pagāja viņam garām.

Iegājusi kapličā, viņa apstājās. Histērijas lēkme, no kā bija baidī­jies Pauls, nesekoja. Meitene vienkārši stāvēja un klusējot skatījās. Pārvilka ar roku kādam no akmens zārkiem, nometās ceļos un ar pirkstiem aptaustīja akmens kalumu reljefu. Beidzot viņa apsēdās, ar muguru atbalstījusies pret kādu no zārkiem.

- Es esmu tā pūlējusies, viņa ierunājās ne satrauktā, ne noslē­pumaini mistiskā, bet vienīgi nedaudz skumjā balsī. Esmu zīmē­jusi rūnas un skaitījusi visspēcīgākos buramos vārdus, kādus vien zinu. Bet tas bija stulbi mēģināt cīnīties pret viņu. Viņš vienkārši ir daudz stiprāks par mani. Doro pagriezās un uzsmaidīja bezgalvainajam skeletam. Es neesmu jums to teikusi, jo negribēju pārsteidzīgi dot cerības. Bet vakar vakarā pirms gulētiešanas es tie­šām iedomājos, ka mums varbūt izdosies un viņš mūs pasaudzēs. Šteinhenam klājas labāk, mēs paglābāmies drošā vietā no negaisa tās bija labas zīmes. Patiesībā jau mēs tikai sekojām Tristrama aici­nājumam. Viņam ir vajadzīga sabiedrība, vai saprotat? Mēs. Tagad mēs atrodamies Tristrama pilī un te arī paliksim, līdz ne ar ko vairs neatšķirsimies no viņa un viņa ļaudīm.

Bastianam aiz muguras atskanēja Līzbetas šņuksti. Ge… Georg, Doro ir taisnība, viņa izmocīja. Paskaties taču! Visi šie miru­šie. Viņa aizsedza seju ar rokām un sarāvās čokurā. Es negribu te palikt. Vai mēs varam doties projām? Tūlīt?

- Tiklīdz beigsies negaiss. Arī Georga balss nedaudz drebēja. Bastians varēja to saprast, viņam pašam neklājās labāk. Atrašanās kādreizējās asinspirts norises vietā kļuva ar katru minūti nomāco­šāka.

Kaut kas te gāja galīgi šķērsām, un Bastians nemaz negribēja zināt, kas īsti tas ir. Mirušo tukšie acu dobumi un plati atplestie žokļi uzdzina bailes, taču viņš nespēja novērst no tiem skatienu. Viņi te gulēja jau simtiem gadu, un Bastianam pēkšņi vairs nešķita nemaz tik neiespējami, ka mirušie varētu prasīt atmaksu par savu briesmīgo nāvi. Viņš aizvēra acis. Es jau sāku domāt un rīkoties kā Doro. Mums jātaisās projām no šejienes. Pēc iespējas ātrāk.

Turpretī pati Doro bija tik mierīga, kādu iepriekš viņš to vēl nekad nebija redzējis. Viņa pavisam atslābinājusies sēdēja, atzvēlu­sies pret akmens zārku. Un smaidīja.

Doro demonstratīvā bezrūpība bija tiešā pretrunā ar to, ko bija gaidījis Bastians, un tas bija sliktāk nekā visas viņas tumšās burves­tības. Vēl arī Nātans nometās ceļos viņai līdzās un izplūda asarās. Doro noglāstīja viņam galvu.

- Mierīgi izraudies un tad nedaudz paguli! Mums ne par ko vairs nav jārūpējas, tikai jāgaida, kad piepildīsies mūsu liktenis. Nekas vairs nav jādara, nekas.

Bastians saņēmās. Tās taču ir pēdējās muļķības, viņš ar pūlēm izmocīja. Mēs darīsim tieši to, ko pirmīt bijām nolēmuši. Tiklīdz augšā kļūs gaišs, mēs caur šahtu izrāpsimies virszemē un visi kopā dosimies atpakaļ līdz šosejai. Neviens no šiem skeletiem mūs no tā neatturēs, padomājiet taču kaut nedaudz ar galvu! Izteikts vārdos, šis plāns sāka šķist gandrīz vai īstenojams. Līdz rītam vairs nebija ilgi jāgaida, tikai vēl puse nakts. Tad viņi varēs atstāt kapliču aiz muguras un atgriezties normālā dzīvē. Šī doma radīja atvieglojuma izjūtu, it kā būtu nolikta smaga nasta. Vēl tikai dažas stundas.

- Es jau degu nepacietībā pieredzēt, kā jūs izcelsiet mani atpakaļ virszemē, ierunājās Šteinhens, ņemot vērā manu svaru. Lūk, tas ir lāsts, mani mīļie!

Viņam bija atgriezusies humora izjūta, un tas liecināja par stā­vokļa uzlabošanos. Vēl viens punkts mūsu labā, nodomāja Bastians.

Viņš apskāva Irisu un ieraka seju meitenes matos. Es gribētu, lai pēc atgriešanās mājās mēs bieži satiktos, viņš klusi teica. Tā pa īstam, vai saproti? Es gribu būt kopā ar tevi.

Bastians juta, ka Irisa pagriež galvu un apliek rokas viņam ap vidukli. Tas būtu jauki, viņa nočukstēja.

- Tu dzīvosi pie manis, viņš turpināja. Tik ilgi, cik gribēsi, bez jebkādām saistībām. Ķelnē varēsi apmeklēt mūzikas skolu, tev nav jābrauc uz Jaunzēl…

Viņu pārtrauca rīboņa un tai sekojošs kliedziens, liekot visiem pagriezt galvu tā virzienā. Tas bija slāpēts, it kā nāktu no tālienes, taču panikas pilns. Tur noteikti bija kaut kas atgadījies.

Alma un Mona, nodomāja Bastians. Viņu sāka kratīt drebuļi.

Ejā atskanēja soļi, tie tuvojās. Kāds iešņukstējās. Vēl viens īss kliedziens, pēc tam vairs tikai klusa raudāšana.

Pirmais reaģēja Pauls. Turēdams rokā lāpu, viņš ar vienu izvei­cīgu lēcienu pārvarēja gruvešu kalnu, kas aizšķērsoja ieeju koridorā. Paulam neviens nesekoja, arī Bastians ne, kaut gan viņš par to maz­liet kaunējās.

Pie kapa kļuva manāmi tumšāks Georga lāpa dega tikai ar vārgu liesmiņu.

- Varbūt kaut kas ar Arno? čukstus iejautājās Līzbeta.

-Jā, vai arī kāds ir tikai sabijies, spriedelēja Karīna. Nav jau vienmēr tūlīt jāiedomājas kaut kas slikts. Viņa nedroši pasmaidīja.

- Es tikai vēlētos, lai mēs spētu vairāk saskatīt. Šī tumsa padara mani nervozu.

- Mēs varētu mēģināt iekurt uguni, ierosināja Šteinhens.

- Malkas te ir atliku likām.

- Pareizi. Tā ir ļoti laba ideja. Irisa maigi atraisījās no Bastiana skavām un sāka vilkt ārā no gruvešu kaudzes veco siju atliekas.

Kopīgiem spēkiem viņi ātri sakrāva nelielu kaudzi sausas malkas. Darbs Bastianam nāca par labu, tas aizdzina rēgus no viņa domām. Bailes atkāpās kā jūra bēguma laikā. Vismaz pagaidām. Viņi izdzir­dēja tuvojamies Paula balsi klusu, uzstājīgu, neticīgu. To pavadīja pirmītējā vaimanāšana.

Malkas kaudze jau bija sagatavota iekuršanai, taču Georgam neizdevās to aizdedzināt.

- Varbūt mums vajadzētu iekuram izmantot vecos kaulus, ierosināja Šteinhens. Neviens nesmējās. Mirušo izsmiešana šobrīd nevienam nešķita laba ideja. Pat pagriezt muguru kapličai šķita nepieņemami.

Bastians ik pa brīdim pameta ašu skatienu pār plecu un, to darot, jutās kā idiots. Protams, tur nekas nekustējās, pat Doro ne, bet nenāca par ļaunu par to pārliecināties. Tīrās blēņas, viņi ir miruši. No visa, ko viņi šajā mežā varēja sastapt, tie bija vismazāk bīstami.

Kur palicis Pauls? Ko viņš tik ilgi dara? Bastians centās saklausīt soļus, balsis ejā, taču tagad tur valdīja klusums.

Beidzot no koksnes sāka šaudīties nelielas liesmiņas. Līzbeta bija noplēsusi no saviem svārkiem strēmeli un upurējusi to kā iekuru. Tagad viņa stāvēja ar muguru pret ugunskuru, aptvērusi ar rokām savu augumu. Viņa vienmēr aizgriezās no uguns, vienmēr. Bastians to bija pamanījis jau viduslaiku gadatirgū. It kā viņai būtu bail no tās izskata.

Beidzot kaut kas notika: soļi un vaimanāšana tuvojās. Tad parā­dījās Pauls. Ar vienu roku viņš bija apskāvis raudošo Almu.

- Kas noticis?

Pauls neatbildēja un nosēdināja Almu pie ugunskura. Viņš kus­tējās tā, it kā visi locekļi būtu pielieti ar svinu. Mēs ar Bastianu tagad vēlreiz dosimies atpakaļ pie Arno un pārējiem un mierīgi visu apspriedīsim. Ir svarīgi, lai mēs visi saglabātu vēsu prātu.

- Kāpēc tā? Kas ir jāapspriež? Vai kaut kas ir noticis? Līzbetas balsī atkal ieskanējās paniska nots, tomēr viņa nepagriezās pret citiem.

- Nekas tāds, tikai…

- Izeja ir ciet! Šie vārdi no Almas mutes izlauzās kopā ar elsām un spiegšanu. Šahta. Tā ir aizsprostota. Un virve ir pazudusi.

- Ko? Bastiana balsi pārmāca pārējo klātesošo šausmu klie­dzieni. Kā aizsprostota? Ar ko?

- To es nezinu, turpināja vaimanāt Alma. Varbūt ar lielu akmeni. Es rūpējos par Arno un vienā brīdī pamanīju… ka virves vairs nav. Vienkārši nav. Un… un tad nodārdēja kā pērkons, un lie­tus radītie trokšņi apklusa. Lāses vairs nekrita caur šahtu. Viņa aizsedza seju ar rokām.

Bastians uzlūkoja Paulu un pamanīja, ka visi pārējie dara tāpat.

- Tā ir patiesība, viņš teica. Paula balss pēkšņi skanēja vecišķi.

- Es to redzēju: kaut kas no augšas ir uzgūlies šahtas atverei. Droši vien kāda klints atlūza.

- Bet kā tas var būt? iesaucās Georgs. Viņš metās virsū Almai, it kā gribētu viņai iesist. Jūs esat kaut ko izdarījuši ar virvi, jūs to atraisījāt, vai ne? Tu un Ralfs, jūs jau vienmēr esat bijuši visstulbākie mūsu grupā, un tagad tu vēl centies izlocīt…

- Georg! Līzbeta viņu pārtrauca pusvārdā. Nevajag!

Viņš apklusa, palūkojās uz vēl izmisīgāk raudošo Almu un tad aizgriezās.

- Padomājiet taču ar galvu, aicināja Bastians, cenšoties runāt mierīgā balsī. Tu un es, mēs abi piesējām virvi pie koka. Ar pil­nīgi drošu mezglu. Kā gan viņi, atrodoties te lejā, būtu varējuši to atraisīt?

Georgs negribīgi pamāja ar galvu. Tev taisnība. Viņš piegāja pie Līzbetas un apskāva meiteni.

Izņemot sprakstus, kas nāca no ugunskura, kur liesmas pama­zām modās dzīvei un ar katru minūti snaikstījās augstāk, bija iestā­jies pilnīgs klusums. Bastians un Irisa saskatījās. Akmens uz šahtas.

Viņš ir diezgan stiprs. Un ar bagātu fantāziju. Bastianam ausīs vēl skanēja Irisas vārdi. Bet, ja Simons bija te, kāpēc viņam vajadzētu iesprostot visu grupu? Ko tas viņam dotu?

- Mums… Pauls aprāvās un norija kaklā iestrēgušu kamolu.

- Mums jāaplūko šahta. Tam vajadzīgi vismaz divi cilvēki, labāk trīs.

Viens rāpsies augšā, pārējie divi sniegs nodrošinājumu. Bastians, es un Nātan?

Kapličā kāds nošņaukājās. Es nezinu.

Tieši viņam īpaši derētu tikt projām no mirušo kauliem. Basti­ans atrada Nātanu, uzlikušu galvu uz Doro ceļiem, kamēr tā, domās iegrimusi, ar pirkstu galiņiem bužināja viņa matus.

- Nātan, nāc! Mums nepieciešama tava palīdzība.

Brīdi vilcinājies, viņš tomēr piecēlās kājās un lēni vilkās pakaļ Bastianam. Doro teica, ka mums vairs nevajag neko darīt. Pilnīgi neko.

- Doro vēl būs par ko pabrīnīties.

gunskurs hallē, kurā viņi nolaidās ar virvi, bija gandrīz izdedzis, un Bastians uzreiz sajuta, ka te ir kļuvis citādi, nekā bija agrāk. Vairs nekādu trokšņu no ārpuses, kā bija teikusi Alma.

Caurums ir ciet, ievaimanājās Ralfs, līdzko viņi ienāca telpā. Paul, ko mēs tagad iesāksim?

Kā klājas Arno?

- Nav ne jausmas, laikam guļ. Pajautā Monai.

- Ļoti bēdīgi. No kāda tumša kakta atskanēja Monas balss. Viņas blondie mati bija kā gaišs plankums mijkrēslī. Man šķiet, ka Arno ir drudzis. Bet pirms brīža viņš iemiga.

Atveri, pa kuru viņi bija nokāpuši lejā, hallē valdošajā krēslā gandrīz nevarēja saskatīt. Viņi piemeta vēl dažus zarus ugunsku­ram, kas uzreiz sāka stipri dūmot, bet izplatīja mazāk gaismas.

- Kādam būs jāmēģina uzrāpties augšā, teica Pauls. Būtu labāk, ja to uzņemtos tu, Nātan. Tu esi visvieglākais no mums. Sā­kumā mēs tevi pacelsim, līdz atradīsi, kur pieķerties.

Taču Nātans nebija ar mieru. Par to jūs pirmīt man neko netei­cāt, viņš raudulīgi noņurdēja. Kaut ko tādu vēl nekad neesmu darījis, es to vienkārši nespēju.

Sasodītā tuvredzība! Bastians ar samiegtām acīm skatījās augšup uz šahtu. Ja es varētu nostāties uz Paula pleciem un tur, kur tā nav pilnīgi vertikāla, atrastu, kur pieķerties, man tas varbūt izdotos.

- Nē. Paula iebildums skanēja pārsteidzoši kategoriski. Ne tu.

- Ko? Kāpēc ne?

Pauls ar acīmredzamām pūlēm meklēja vārdus atbildei. Jo­tu esi jauniņais mūsu grupā. Nepieredzējis. Turklāt tu slikti redzi.

Ar tik stulbu argumentu Bastians nebija rēķinājies. Enerģiski papurinājis galvu, viņš iebildumu kategoriski noraidīja. Muļķības. Aiziet! Atbalsties te pret sienu, un es kāpšu augšā.

Tas izdevās labāk, nekā bija gaidīts. Bastians atrada nelielu klints izcilni, pie kura varēja pieķerties un uzvilkties augšā. Šahta bija pie­tiekami šaura, lai varētu tajā noturēties, ar muguru un kājām atspie­žoties pret sienu.

Ieņēmis, viņaprāt, puslīdz drošu pozīciju, Bastians uzdrošinājās paskatīties uz augšu.

Melna tumsa.

Līdz viņam neatnāca ne mazākais gaismas stariņš. Vajadzēja uzrāpties augstāk un aptaustīt šķērsli. Par spīti smeldzīgajām sāpēm rokās, viņš rāpās aizvien augstāk centimetru pēc centimetra. Atkal nācās meklēt atbalsta punktu. Tur bija neliels izcilnis, uz kura varēja atstutēties ar elkoni. Bastians līdzsvaroja ķermeni, ar labo roku ieķērās kādā spraugā un ar kreiso taustījās augstāk virs galvas, kur uzgāja slapju, apsūnojušu akmeni.

Klintsbluķis.

No visiem iespējamajiem variantiem tas bija vissliktākais. Vairā­kas tonnas akmens masas virs vienīgās izejas.

Lai gan bija skaidrs, ka tam nav jēgas, Bastians tomēr atspiedās ar plaukstām pret akmens virsmu un mobilizēja visus savus spēkus, taču klintsbluķis nepakustējās ne par milimetru.

Ko gan tu iedomājies? Ka tas aizvelsies kā biljarda bumbiņa?

Bastians spieda vēlreiz tik stipri, ka gandrīz novēlās zemē, bet tad padevās un sāka kāpt atpakaļ. Bez virves un gandrīz vertikāli lejup viņš laikam tiešām bija muļķis.

Lejā viņu sagaidīja Pauls un palīdzēja piecelties pēc pēdējā lēciena no divarpus metru augstuma.

- Nav nekādu iespēju, aizelsies pavēstīja Bastians. Akmens pilnīgi nosedz atveri. Tas ir granīts, smags pēc velna. Jau neliela tā šķemba sver vairāk par tonnu. Viņš atbalstījās ar rokām pret ceļiem, lai ātrāk atgūtu elpu. Es cerēju, ka akmens varbūt atro­das nestabilā stāvoklī un to varēs nedaudz pavelt malā. Bet tā nav. Atvere ir pilnībā ciet, un, lai šo bluķi noceltu, acīmredzot būtu nepie­ciešams ceļamkrāns.

Ralfs un Nātans sarosījās. Ko nozīmē “ciet”, ko tu ar to domā? Ka mēs vairs netiekam ārā?

Pauls mierinoši pacēla rokas. Varēja redzēt, cik daudz spēka tas viņam prasīja. Nekritīsim uzreiz panikā. Mēs atrodamies pils pa­grabā. Cilvēki arī senos laikos te nestaigāja iekšā un ārā pa šādiem caurumiem. Toreiz te noteikti bija normāla izeja, kāpnes, kas veda uz augšu. Mums tās jāatrod.

- Un ja ne? Ralfs cieši satvēra Paula roku. Ja nu tās sen jau ir sabrukušas? Mēs taču te nenomirsim, vai ne? Pasaki taču! Kā vispār tas varēja notikt, kāpēc akmens ir uzvēlies tieši uz šahtas? Es neko vairs nesaprotu, es gribu projām no…

Pauls nokratīja Ralfa roku un palūkojās apkārt. No šīs telpas atzarojas divas ejas. Viena no tām ved uz kapliču, otru, kas sākas tur pa kreisi aizmugurē, vēl neesam izpētījuši. To mēs tagad izdarī­sim. Ja tas neko nedos, eksistē vēl arī otra halle tā, kurā atrodas kapenes. Esmu pārliecināts, ka arī no tās atzarojas ejas. Viņš vārgi pasmaidīja.

Par atbildi arī Bastians uzsmaidīja Paulam, lai gan viņa fantāzija tobrīd citu pēc citas ģenerēja šausmīgas ainas. Izbalējuši kauli, kas rēgojās no Paula ādas vamža, virs tiem kails galvaskauss. Kaudzēm bada nāvē mirušu, vēsturiskos kostīmos tērptu cilvēku līķu, kurus atradīs pēc daudziem gadiem. Vai arī neatradīs nekad.

- Labi. Pauls norādīja uz Ralfu un Nātanu. Ejiet un pārnesiet Arno pie pārējiem, kur viņu varēs aprūpēt Alma. Tur ir vairāk malkas un ugunskurs tik šausmīgi nedūmo. Mona, paņem lāpu un ej viņiem pa priekšu! Ralf, tu tagad turēsi muti un pārstāsi vaimanāt, citādi tas vairs nav izturams.

Pēdējā frāze izskanēja tajā asajā tonī, kādā Bastians jau vairā­kas reizes bija dzirdējis Paulu runājam un kas ikreiz izraisīja viņā vēlēšanos pagriezties un aiziet. Tikai tu nekur nevari doties, vai ne?

Paula vārdi tūlīt deva vēlamo efektu; Ralfs apklusa, nokāra galvu un piedurknē noslaucīja puņķus no deguna.

- Tu un es, mēs abi dosimies izpētīt tālāko eju, pavēstīja Pauls, kad citi kopā ar Arno jau bija devušies projām.

Bastians gan neredzēja nekādu eju. Tur, kur norādīja Pauls, viņš labākajā gadījumā spēja saskatīt melnu ēnu uz tumšpelēka fona.

- Mums ir vajadzīga gaisma, viņš konstatēja.

- Jā, bet mums ir jātaupa lāpas. Pavisam man to bija divpadsmit. Divas jau tiek izmantotas.

Lai kaut kā izlīdzētos, viņi pie ieejas sakrāva kaudzē lapas un nelielus zarus un pēc tam tos aizdedzināja ar degošu pagali no nometnes ugunskura.

- Izskatās gluži labi.

Bastianā modās jauna cerība. Te tiešām bija eja, un sākumā šķita, ka tā nav aizbērta. Vispirms tā veda dažus soļus taisnā virzienā, pēc tam pagriezās pa labi un beidzās. Zeme, akmeņi un mūra atlūzas veidoja nosprostojošu sienu, ko bija uzcēluši dabas spēki. Tonnām gruvešu un zemes kā iegruvušās kalnraktuvēs.

- Pārbaudīsim, vai augšā nav palikusi kāda sprauga! Šie vārdi ķērkstoši izlauzās no Bastiana rīkles. Caurums, pa kuru izlīst. Sprauga. Kaut kas tāds, lūdzu!

Pauls sakrampēja kopā roku pirkstus, un Bastians ar lāpu rokā, atspēries uz šā improvizētā pakāpiena, uzkāpa viņam uz pleciem. Nedaudz parakņājies nogruvuma akmeņos, viņš saprata, ka ar tādiem pašiem panākumiem varētu mēģināt ar kailām rokām izrak­ties cauri kalnam. Bezcerīgi. Viņš dusmās sita ar dūrēm pa cieši sablīvēto zemi. Smiltis un sīki akmeņi bira virsū Paulam. Bastians nolēca atpakaļ uz zemes. Nekādu izredžu. Tas nozīmēja… nē. Tikai nedomāt par to. Mēs neesam dzīvi aprakti. Jābūt kādam ceļam, mēs no šejienes izkļūsim, mēs… Tikai gandrīz jau zemē nosēdies, Bastians pamanīja, ka viņam ir saļodzījušās kājas. Viņš palūkojās augšup uz Paulu. Ko mēs tagad darīsim?

- Dažas iespējas vēl pastāv. Neizklausījās, ka Pauls pats tām ticētu. Vispirms dosimies atpakaļ pie pārējiem.

Hallē viņi tika apbērti ar jautājumiem un saraustīti izstāstīja, ko bija atklājuši.

- Ko tas nozīmē? Ka izeja tiešām ir slēgta? Georgs bija pielēcis kājās un kliedza uz Paulu. To, ka atraisījās virve, es vēl kaut kā varu

saprast, bet akmens uz šahtas? Kā tas varēja tur nonākt? Tas taču nav iespējams!

- Saņemies, tava kliegšana nevienam nepalīdzēs, stingrā balsī atbildēja Pauls.

- Ko tu vispār vari pateikt? Tu, pakaļa! Tu sacīji, ka mums jākāpj te lejā!

- Es zinu. Paula sejā kaut kas notrīcēja, bet varbūt tas bija tikai šaudīgo liesmu atspulgs. Tagad darīsim, lūk, ko: mēs sadalīsimies trīs grupās. Viena paliks te ievainotie un viņu aprūpētāji. Otra dosies izpētīt eju, kas atzarojas aiz kapenēm. Man ir aizdomas, ka tas bija ceļš, pa kuru viņi agrāk te ienesa mirušos apbedīšanai. Ļoti iespējams, ka tā ved augšup. Trešā grupa izpētīs pēdējo koridoru. Ar zemajiem griestiem tur pa kreisi, vai jūs to redzat?

Viņi pamāja ar galvu. Neviens neiebilda, pat Geoigs ne. Viņi aizgāja, nepārmijuši ne vārda. Katrai grupai tika izsniegta viena lāpa. Bastians un Irisa pievienojās Paulam, kurš gribēja izpētīt eju aiz kapenēm.

- Novēlu mums lielu veiksmi, nomurmināja Doro, kad viņi gāja tai garām.

Tālu viņi netika. Augstākais, pēc divdesmit metriem ceļš bija aiz­sprostots. Varēja saskatīt tikai pašu trepju pakāji. Pārējos pakāpie­nus bija apracis zemes nogruvums, kas šeit acīmredzot bija noticis jau pirms krietna laika. Te vairs nekas neliecināja par izeju.

Tonnām zemes virs mums, ap mums. Kaps, kā bija teikusi Doro. Jau no iedomas vien, ka viņu var saspiest apkārtējās akmeņu un zemes masas, Bastians sajuta gaisa trūkumu. Gaiss laba doma. Ja nepaveiksies, kaut kad viņiem tā sāks pietrūkt tāpat kā visa cita. Vispirms jau ūdens. Un uzreiz no prāta vairs nebija aizgaināms vārds, par kuru viņš sev bija aizliedzis pat domāt.

Nāve. Šoreiz manis paša.

Viņš meklēja kādu cerības atblāzmu Paula sejā, taču tā bija kā akmenī izcirsta. Varēja redzēt, ka katrs elpas vilciens viņam prasa lielu piepūli. Viņš pārbaudīja šķēršļa izturību, mēģināja izvilkt vaļī­gākās klints atlūzas. Paulam aiz muguras stāvēja Karina, ar abām rokām aizspiedusi muti, it kā censtos apvaldīt kliedzienu.

- Galastacija, nomāktā balsi teica Pauls. Kas būs tālāk, es nezinu. Ja pārējie neko neatradis… man nav ne jausmas, ko mums iesākt.

- Varbūt tomēr pameklēsim kādu caurumu, ko varētu paplaši­nāt? Irdenāku vietu? Kaut ko! Irisa meklēja nogruvumā kādu vaļī­gāku atlūzu, paraustīja dažus akmeņus. Zeme bira viņai virsū.

- Nekā, met mieru. Bastiana iztēlē virs galvas ielūza viss griestu segums un apraka viņus uz mūžīgiem laikiem. Viņš satvēra Irisu aiz rokas un parāva atpakaļ. Te mēs netiksim cauri. Labāk atgriezīsimies.

Irisa platām acīm uzlūkoja Bastianu. Kur atgriezīsimies? Mēs nedrīkstam tik ātri padoties, gluži otrādi tagad mums jāvelta visi spēki, lai atrastu izeju no šejienes.

Karīna pamāja ar galvu. Ari es tā domāju. Varbūt citiem ir vai­rāk paveicies. Iešu paskatīties.

Irisa paņēma lāpu no Paula rokas un pacēla to uz augšu, apgais­mojot vietu, kur iebrukusī zeme pieskārās tuneļa griestiem. Ne mazākās spraudziņas, viņa nomurmināja.

Dusmu kliedziens. Pauls ar dūri dauzīja pa sienām, tad metās virsū zemes nobrukumam, it kā tādējādi varētu to nobīdīt malā.

- Rimsties! iesaucās Bastians. No tā nekļūs labāk.

- Es esmu pie visa vainīgs, noelsa Pauls. Ja mēs te, lejā, atstiepsim kājas, tas gulsies uz manas sirdsapziņas. Es gribētu… Viņš nespēkā noslīdēja zemē, nokāra galvu un paslēpa seju rokās.

- Gribētu, kaut mēs nekad nebūtu šeit ieradušies. Bet es taču visu biju tik labi sagatavojis. Visu apdomājis.

- Tu pie tā neesi vainīgs. Bastians uzlika roku Paulam uz pleca, un tas ar smaidu sejā viņu uzlūkoja.

- Kurš gan cits?

iņiem bija grūti pastāstīt pārējiem par savu atradumu.

- Tas ir strupceļš, un es nezinu, kā mēs varētu tur izrakties cauri, Pauls teica. Mums nav nekādu darbarīku.

Visas viņu cerības tagad saistījās ar grupu, kas bija devusies izpētīt otru eju. No tās vēl neviens nebija atgriezies. Tā ir laba zīme, māksloti priecīgā balsī ieminējās Irisa. Līdzko viņa bija to pateikusi, atskanēja soļi un tunelī pavīdēja lāpas gaismas atspīdums. Pirmais no tā iznāca Georgs, viņam sekoja Nātans, Mona un Karīna.

Viņu sejās Bastians to varēja izlasīt, vēl pirms kāds bija bildis kaut vārdu.

- Arī zemes nogruvums? viņš jautāja.

- Nē. Eja nav aizbērta, taču tā nekur neved, bet beidzas kādā kambarī, kur atrodas mucu stīpas un tamlīdzīgi krāmi. Agrāk tur acīmredzot bijis pieliekamais, tikai krājumi diemžēl jau sen kā iztuk­šoti. Georgs ļauni iesmējās. Nu, Paul? Ko tagad?

Skaļi un nevaldāmi sāka raudāt pie ugunskura sēdošā Alma. Mona piegāja klāt un apskāva viņu.

- Tagad, teica Pauls, mums būs jālūko maksimāli ilgi iztikt ar to mazumiņu, kas vēl atlicis. Nekavējoties nodzēsiet lāpas! Turpmāk mēs tās pa vienai iedegsim tikai tādos gadījumos, kad kādam būs jāieiet pagrabu sistēmā. Kambari, kuru jūs atradāt, mēs varam izmantot kā tualeti. Mums jāsavāc visa malka, kas te atro­dama. Kamēr mums būs uguns, būs arī gaisma. Cik daudz ūdens vēl atlicis?

Ūdens! Par to Bastians līdz šim vēl nebija iedomājies. Ja beigsies ūdens…

Viņš pārbaudīja pie jostas nostiprinātā ūdens maisa svaru. Ne vairāk kā puse. Vakarnakt caur šahtu te vēl ielija lietus. Bet vakar­nakt mēs vēl varējām arī izrāpties no šejienes, viņā ierunājās kāda iekšējā balss un noķiķinājās.

- Dzeriet pēc iespējas mazāk, pamācīja Pauls. Mēs nezinām, kad varēsim papildināt krājumus. Centieties būt taupīgi.

Jautājums patiesībā bija nevis kad, bet gan vai vispār. Pārējo klātesošo sejās Bastians redzēja, ka tieši tā viņi to ir sapratuši.

- Mūsu izredzes ir visai drūmas, vai ne? ar šķību smaidu sejā konstatēja Šteinhens. Es visu laiku domāju par to tipu, kurš mūs te atveda ar džipu. Rītvakar viņam vajadzētu atbraukt mums pakaļ. Kā jums šķiet: vai viņš informēs policiju, ja neviens no mums neie­radīsies norunātajā vietā?

- Protams. Policija tomēr nozīmēja kaut kādu iespēju, it īpaši, ja meklētāji ierastos ar suņiem.

Pazemē suņi mūs diezin vai varētu saost, jo esam gandrīz hermētiski ieslēgti, un pēc visiem šiem lietiem droši vien nav palicis nekādu pēdu, ko tiem iedot paostīt…

Bastians pievirzījās tuvāk ugunskuram, kurš tagad bija iededzies pilnās liesmās un kura siltums viņam bija vitāli nepieciešams. Tur, tikai daļēji būdams pie apziņas, trīcēdams gulēja Arno. Bastians nometās ceļos līdzās viņam un atkal sajutās kā viduslaiku auksto roku dzelžainajā tvērienā. Tas bija tikai pirms trim dienām, kad Pauls savā uzrunā bija pieminējis kaulu lūzumus un to, ka tie agrāk bieži noveda pie letāla iznākuma. Arno nopietnais stāvoklis bija kā šo vārdu pie­pildījums viņa izredzes bija vissliktākās. Pat ja viņi atrastu vēl kādu izeju, kādu spraugu, kas ved uz augšu, kā lai tai izdabū cauri Arno? Viņiem vairs nebija virves, ar ko uzvilkt augšā ievainoto. Arno nespēja ne paiet, ne parāpot, un par kāpelēšanu vispār nebija, ko domāt.

Bastians mēģināja izmeklēt lauzto kāju, taču Arno kliedza pie vismazākā pieskāriena. Bija redzams tikai tas, ka potīte ir zila un stipri pietūkusi. Varbūt bija arī sarautas saites, bojāts skrimslis…

Brūce galvā sen jau vairs neasiņoja, taču iekaisums bija izplatī­jies tālāk.

Ko gan toreiz viduslaiku tirgū bija ieteikusi zāļu sieva? Šaurlapu ceļteku. Tūlīt atkal atgriezās atmiņas. Par saulaino aprīļa dienu. Par Sandru, kas bija pazudusi, atstājot aiz sevis tikai saplēstu auduma gabalu.

Es viņu nekad vairs neredzēšu, nodomāja Bastians. Viņa ir mirusi tāpat kā Kārpa, kā Larss, kā Tristrams.

Viņš pavirzījās sāņus, atzvēlās pret lielajiem, aukstajiem būvakmeņiem, un aiz viņa sienas gleznojumā kaulainā viešņa ievāca savu ražu.

Alma ieņēma vietu pie ugunskura un sarāvās čokurā līdzās Arno. Ar īsām, drudžainām kustībām viņa ik pa brīdim atglauda nepaklau­sīgo matu šķipsnu no slimnieka pieres. Drīz mēs tiksim projām no šejienes, un viss būs labi. Tu redzēsi.

Nē, tā nebūs. Bastians iekoda lūpā. Sasodīts, daudz netrūka, lai viņš izplūstu asarās. Slikta ideja. Ūdens izniekošana. Irisa lai­kam bija viņu vērojusi, jo nosēdās līdzās Bastianam, un viņš to apskāva.

Tomēr tas nelīdzēja. Asaras dedzināja acis. Viņš sažmiedza plak­stiņus un piespieda Irisu ciešāk sev klāt, sajuta viņas sirdspukstus un arī savējos. Pagaidām vēl, Bastians nodomāja un veltīgi cīnījās ar tumšpelēko bezcerību, kas viņu pārņēma. Viņš vēl negribēja mirt. Bet, ja nenotiks brīnums, tieši tas viņus sagaida. Kādu laiku viņi vēl centīsies laizīt ūdens pilienus no sienām, taču beigās tāpat nomirs no slāpēm. Tumsā, jo malkas pietiks, augstākais, vēl vienai dienai. Pēc tam vairs nebūs uguns. Nebūs gaismas. Nebūs siltuma. Viņš cieši piespiedās pie Irisas un aizvēra acis.

- Vai es varu pārmīt dažus vārdus ar tevi? Tas bija Georgs. Bastians pacēla acis un ieraudzīja viņu sēžam un turam pie rokas klusi raudošo Līzbetu. Man vajadzīgs padoms.

- Nē! Līzbeta sagrāba Georgu aiz rokas tik cieši, ka tas sarāvās.

- Nē, viņa jau mierīgāk atkārtoja.

Georgs apskāva meiteni un klusā balsī centās par kaut ko pārlie­cināt. Bastians spēja saklausīt vienīgi vārdu “prātīgi”. Līzbeta tikai papurināja galvu un turpināja raudāt. Ievērojami skaļākā izpildī­jumā viņai atkal pievienojās Alma.

Mums visiem, nodomāja Bastians, mums visiem jāpierod pie domas, ka laikam viss ir beidzies. Ka tas vilksies ilgi un izskatīsies pretīgi.

Pilnīgu mieru, šķiet, bija saglabājusi vienīgi Doro, kas pašlaik izstaipījās kā piekususi kaķene. Līdz šim viņa bija sēdējusi, atbalstī­jusies ar muguru pret akmens zārku. Tagad Doro piecēlās un devās pie galvaskausa, kuru viņi visi bija uzskatījuši par Tristramam piede­rīgu. Viņa nometās ceļos un uzlika uz tā roku. Piedodiet mums, viņa klusi teica. Es zinu, ka mēs iztraucējām jūsu nāves mieru, ka ienācām zemē, ko jūs esat nolādējis, un tagad mums par to jāsaņem sods. Bet mēs esam nevainīgi. Un izmisuši! Ja ļausiet mums iet, mēs apsolām apglabāt jūsu kaulus svētītā zemē, lai jūsu dvēsele rastu mieru. Meitene nolieca galvu pazemīgā žestā un sastinga, acīm­redzot kaut ko gaidot.

Notika tieši tas, ko Bastians bija gaidījis.

Nenotika nekas.

Viņš novērsās.

Pa to laiku Pauls kopā ar Karīnu, Nātanu un Monu posās vēl vienā izlūkgājienā. Viņi paņēma vienu no nesen izmantotajām lāpām, tur­klāt vēl ari visus tukšos traukus, kādi bija atrodami.

- Tur ir dažas nelielas peļķes. Mēs centīsimies savākt katru pilienu. Viņi aizgāja, un pie kapličas iestājās miers, ja neņēma vērā Doro monotono buršanos.

Lai jau, ja tas viņai palīdz. Bastians aplaizīja apkaltušās lūpas. Viņš cīnījās ar slāpēm, kas kļuva ar katru brīdi nepanesamākas. Pēdējo reizi viņš bija dzēris īsu brīdi pēc nokāpšanas te lejā. Kopš tā laika vairs ne lāses. Viņš centās sakrāt mutē siekalas un pēc tam tās norīt, taču tas nelīdzēja.

Tāpat kā iepriekš, Bastianam pēkšņi sāka trūkt gaisa. Klaustrofo­bija. It kā visa pasaule ar savu svaru būtu uzgūlusies uz šī pagraba un ar katru minūti smagāk spiestu uz mūriem, kuri agrāk vai vēlāk neizturēs, un viņi tiks aprakti. Tas, ko viņi bija noturējuši par patvē­rumu, patiesībā bija lamatas.

Tā nav sagadīšanās, Bastiana galvā uzstājīgi atkārtoja kāda balss. Un nekad nav bijusi. Kaut kas ir mūs ieslēdzis, iesprostojis un nezināmā nolūkā tur gūstā.

Lāsts.

Bastianam gribējās dauzīt galvu pret klinti, lai atbrīvotos no šīs domas. Taču vajadzēja savaldīt nervus, nomierināties. Ja viņiem izdosies atrast izeju, tas notiks, tikai pateicoties saprātam un loģis­kai domāšanai. Viņš saņēmās, dziļi ieelpoja un izelpoja, tad palūko­jās apkārt.

Netālu no viņa, joprojām apskāvušies, sēdēja Georgs un Līzbeta. Viņš balstīja un glāstīja meiteni, ielēja viņai ūdeni no sava ūdens maisa. Es tevi mīlu, mans eņģeli, viņš nomurmināja.

- Mēs nedrīkstējām nākt uz šejieni. Doro mūs brīdināja. Kāpēc mēs viņā neieklausījāmies? Līzbeta paslēpa seju pie Georga krū­tīm, un tagad arī viņam pār vaigiem sāka plūst asaras.

- Tomēr mēs turēsimies kopā, viņš samocītā balsī teica. Mēs atbalstīsim viens otru. Līdz viss būs beidzies. Tu esi skaistākais, ko savā dzīvē esmu pieredzējis, un tu būsi arī pēdējā, ko tajā redzēšu.

Bastians aizgrieza galvu. Tas uz viņu neattiecās. Viņu lēnām pārņēma nogurums, žēlsirdīgs nogurums. Viņš saritinājās uz cietās zemes un juta, kā aizpeld apziņa. Nedaudz pagulēt. Un pēc tam padzerties. Pavisam nedaudz, bet tas būs brīnišķīgi.

ad Bastians atvēra acis, Pauls bija atgriezies. Viņš centās uzturēt pie dzīvības ugunskuru un izskatījās tā, it kā būtu zaudējis visas cerības.

Labi, ka tu esi atpūties, viņš teica, pamanījis, ka Bastians ir pamodies, mums vajadzēs daudz spēka.

- Vai jūs kaut ko atradāt? Bastians čukstēja, jo citi gulēja vai vismaz centās aizmigt. Irisa gulēja izstiepusies blakus viņam, uzli­kusi galvu uz arfas somas. Roderiks krāca un raustīja ķepas. Impro­vizētās saites gals bija aptīts ap Almas plaukstas locītavu.

- Nē. Šahta laikam ir vienīgā ieeja. Mēs nogājām gar visām sie­nām. Nevienas spraugas, kas vestu brīvībā. Neviena gaismas stara no augšas, ne mazākā caurvēja. Bet mums ir uzsmaidījusi laime nelaimē: akmens nenosedz šahtu pilnīgi hermētiski gaiss tiek cauri, tāpēc mēs nenosmaksim. Bet citādi viss ir noslēgts. Paula žokļu muskuļi izspiedās uz āru. Mums izdevās savākt nedaudz ūdens. Samaisītu ar zemi, bet šķidru. Vai gribi?

Bastians pateicīgs pastiepa roku un iedzēra trīs malkus. Tas bija rūgts un dubļains, bet, par spīti tam, viņam nācās koncentrēt visu savu gribasspēku, lai pilnībā neiztukšotu ūdens maisu. Pal­dies.

- Nav par ko.

Liesmas uzšāvās augstāk. Pauls izvilka no ugunskura vienu no resnākajiem zariem un apdzēsa to ar sauju zemes. Mums neiz­devās ievērojami papildināt malkas krājumus, viņš paskaidroja, atbildot uz Bastiana jautājošo skatienu.

- Un kā ar ūdeni?

- Divas peļķes. Kādā vietā nedaudz sūcas no sienas. Smieklīgi maz, bet mēs palikām apakšā Ralfa bruņucepuri, lai ūdeni savāktu. Ar pārogļojušos zaru Pauls vilka zemē līnijas.

- Saki man, viņš saspringti lūkojās uz izveidojušos musturu. Cik ilgi tas velkas? Nobeigšanās no slāpēm?

- Kā kuru reizi. Jau šie vārdi vien izraisīja Bastianam neval­dāmu vēlēšanos pēc vairāk ūdens. Trīs līdz piecas dienas. Atkarībā no gaisa temperatūras un svīšanas intensitātes.

- Hm. Vai tu zini arī, kā cilvēks to izjūt? Kaut kas sakustējās tumsā aiz Paula muguras kāds no guļošajiem.

- Vai tu tiešām gribi to zināt?

-Jā. Man patīk sagatavoties situācijām.

Bastians dziļi ievilka elpu. Sākumā galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība, reibonis. Kad būsi zaudējis aptuveni desmit procen­tus ķermeņa šķidruma, tu sāksi neskaidri runāt un tik tikko turēsies kājās. Pēc tam būs muskuļu krampji un bezsamaņa. Un tad jau drīz vien viss būs galā.

Pauls pamāja ar galvu. Paldies.

Pustumsā kāds sāka vaidēt. Man sāp galva. Ralfs. Dodiet man vēl padzerties, es negribu būt pirmais, kurš nosprāgst.

- Tik ātri tas nenotiek, viņu mierināja Bastians un nolādēja sevi par to, ka nebija turējis muti. Pacenties aizmigt! Tas palīdz pret galvassāpēm.

Arī viņš pats atkal apgūlās. Cik tagad varētu rādīt pulkstenis? Bez dienasgaismas bija pazudusi jebkāda laika izjūta. Vai bija rīts? Nakts? Vakars? Viņš aizvēra acis un iegrima īsti nedefinējamā stā­voklī starp miegu un nomodu.

-… neviens mūs nemeklēs. Šie klusinātā balsī teiktie vārdi izrāva Bastianu no žēlīgās dezorientācijas.

- Neviens taču nezina, kur mēs esam.

- Bet kāds noteikti pamanīs mūsu pazušanu, ja neatgriezīsi­mies. Nātans, tas bija Nātans.

Ņirdzīgi smiekli. Georgs. Jā, bet es varu derēt, ka šo vietu viņi pārbaudīs kā pašu pēdējo. Neviens neurbs zemē caurumu, lai tur meklētu pazudušos. Un tagad turi muti, citādi pamodināsi Līzbetu.

Bastiana labā roka bija notirpusi. Viņš iztaisnoja un salieca pirk­stus, līdz sākās durstīga kņudēšana. Bija kaut kas jādara, citādi drīz viņi sāks plosīt cits citu ūdens malka dēļ.

Doro jau bija atradusi sev nodarbošanos un atkal ķērusies pie buršanās ap galvaskausu. Viņa gulēja uz vēdera, kā pie spilvena piespiedusi vaigu pie kaulainās galvaskausa virsmas. Tu nelaid mūs projām, es zinu, viņa dūdoja. Mēs nevaram mēroties ar tevi. Tomēr es lūdzu esi mums žēlīgs! Žēlīgāks, nekā citi ir bijuši pret tevi. Tristram! Lūdzu!

Tikai tā viņiem vēl trūka. Doro to vajadzēja pārtraukt, iekams pārējie tiks novesti līdz pilnīgai histērijai. Ja tā turpināsies, viņi visi sajuks prātā, vēl pirms beigsies ūdens. Uzmanīgi, lai nepamodinātu Irisu, Bastians uzrausās kājās, iegāja kapenēs un nometās ceļos līdzās Doro. Ugunskura vājā atblāzma piešķīra meitenes sejai svinīgu spozmi. Viņa atgādināja priesterieni, kas vada slepenu cere­moniju.

- Nāc, viņš teica, apņemot meiteni ap pleciem. Pasēdi kopā ar mums pie ugunskura. Lūdzu!

Viņa nokratīja Bastiana rokas. Ej projām! Tu nesaproti neko no tā, ko es daru.

- Nē. Protams, ne. Viņš centās atrast pareizos vārdus. Es zinu tikai to, ka tu centies mums palīdzēt, un tas ir lieliski. Bet es negribu, lai tu saaukstētos. Nāc pie uguns, sarunāts?

Viņa iesmējās. Par saaukstēšanos mums šobrīd būtu vismazāk jāuztraucas, vai ne?

Nu labi. Tādā gadījumā lai turpina sarunāties ar galvaskausu, tas vismaz spēj to izturēt.

- Pacenties būt klusāka, palūdza Bastians, tad iztaisno­jās un paspēra dažus soļus sānis, cenšoties nekāpt uz kauliem. Viņš uzmanīgi apgāja apkārt otram akmens zārkam, kas atradās kapličas tālākajā galā. Līdz šejienei vairs neiespiedās ugunskura atblāzma, tomēr Bastians spēja saskatīt vīru, kuram galvā bija ietriekts cirvis. Viņš novērsa skatienu un uzkāpa uz kaut kā, kas krakšķēdams pārlūza zem viņa kājām. Apslāpēti iekliedzies, viņš atlēca malā un jau nākamajā mirklī bija gatavs iecirst sev pļauku par šādu nesavaldību. Vairāki no guļošajiem izbīlī tūlīt uztrūkās no miega.

- Piedodiet par traucējumu, viss ir kārtībā! Bastians iesaucās un pieliecās. Nē, paldies Dievam, tas nebija kauls, bet drīzāk atgādi­nāja koksni. Viņš to pacēla. Visam, kas dega, tagad bija liela vērtība.

Vēl viens nedaudz izliekts kvadrātveida koka mizas gabals. Pus­tumsā Bastians saskatīja pazīstamas aprises: brūni sarkanais piekūns.

Viņa sirds sāka sisties ātrāk. Vēstījumi ar piekūna zīmi vēl nekad nebija nozīmējuši neko labu, bet varbūt šis bija citāds, varbūt deva viņiem kādu norādi. Par ūdeni. Vai izeju. Viņš palūkojās apkārt Doro nebija pamanījusi viņa atradumu. Tas labi. Diemžēl te bija pārāk tumšs, lai varētu izlasīt tekstu. Bastians lēni un uzmanīgi vir­zījās tuvāk gaismai. Jā, atkal piekūns, un zem tā ar izbalējušiem, pa pusei izdzisušiem senatnīgiem burtiem rakstītas rindiņas.

Es saucu, un jūs atnācāt,

lai atriebības vārdā mirtu man par prieku.

Nu varu savā priekšā divus brāļus aicināt gan bastardu, gan īsto mantinieku.

Bet bagātākais projām neaizies, kurš iedomīgs nes tēva vārda slavu.

Viņš ciešanās ar mani dalīsies, līdz pēdējo te vadīs stundu savu.

Jums aiziet no šejienes ļauju, ja upurējat man vienu no tiem ar zobena cirtienu strauju vai lēnā nāvē zem akmeņiem.

Tad citi varēs projām doties brīvi un saules gaismā atkal baudīt dzīvi.

Bastians divas reizes izlasīja šo tekstu un tad ātri paslēpa koka gabalu piedurknē.

Es saucu, un jūs atnācāt. Kaut kāds stulbums! Neviens neko nebija saucis. Tomēr viņi bija te, to nevarēja noliegt.

Bastians ar pūlēm novaldījās, lai nesāktu smieties. Tikai mierīgi! Izelpa. Viņš izvilka no piedurknes koka mizas gabalu un vēlreiz pār­laida skatienu rindām. Par ko te bija runa? Par upurēšanu. Tristrams pieprasīja, lai kāds tiktu nogalināts.

Lieliski, tagad tu pats jau sāc ticēt visam šim Tristrama vājprātam. Bet vēstījums bija reāls, to nevarēja apstrīdēt. Kāds taču to bija uzrakstījis un noglabājis šajā vietā.

Bastians papurināja galvu, taču gudrāks no tā netapa. Skaidrs bija tikai tas, ka šie jaunie panti ir jāpaslēpj no Doro. Viņa jau tagad dega nepacietībā parunāt ar Tristramu, tāpēc metīsies uz šo vēstī­jumu kā slīcējs uz peldošu koka stumbru.

Bet Irisai viņš to gribēja parādīt. Pajautāt, vai viņa gadījumā neatpazīst Simona rokrakstu.

Bastians nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka neviens cits viņu nevēro, tad pamāja Irisai un aizvilka viņu projām no grupas tik tālu, ka gaismas no ugunskura tik tikko vēl pietika lasīšanai. Viņš apskāva meiteni, izlikdamies, ka vēlas tikai netraucētu intīmu momentu kopā ar viņu, un piesardzīgi izvilka no piedurknes koka mizas gabalu.

- Vēl viens dzejolis, viņš čukstēja. Izlasi! Vai tas neizklausās pēc Simona?

Viņa ātri pārlaida skatienu rindiņām un sarauca pieri. Nē. Tāpat kā iepriekšējais. Ja vēstījums būtu no viņa, tas skanētu “sadot kādam pa galvu” stilā. Skaidri, īsi un brutāli.

- Bet tādā gadījumā es nesapr…

- Kas jums tur ir? Georgs bija klusi piecēlies un pienācis tuvāk. Tik klusi, ka viņi abi nebija to pamanījuši.

- Nekas. Viss kārtībā.

- Neturiet mani par muļķi! Viņš izstiepa roku. Parādiet!

Bastians un Irisa pārmija skatienus. Bija skaidrs, ka Georgs

tikai gribēja izlādēt uz kādu savu ar pūlēm apspiesto sasprindzi­nājumu.

- Tas nav nekas īpašs un attiecas tikai uz mums abiem.

- To jūs varat stāstīt kādam citam. Dod šurp! Pirms vēl Bastians paguva reaģēt, Georgs izrāva mizas gabalu viņam no rokām ar tādu spēku, ka tas gandrīz pārlūza uz pusēm.

Viņš lasīja, mēmi kustinot lūpas. Tas izklausās… pēc izejas! Un tu gribēji to no mums noslēpt! Dusmas un atvieglojums vienlaikus iezīmējās Georga sejā. Ļaudis, klausieties, ko es jums teikšu!

- Georg, lai paliek! Irisa parāva viņu aiz piedurknes. Tās taču ir pēdējās muļķības, viņa gandrīz nedzirdami čukstēja. Vai tie­šām tu domā, ka skelets no kapličas mērkaķa ātrumā paķēra zīmuli un uzrakstīja mums dzejoli? Vai viņa gars? Vai vari iedomāties, kas notiks, ja šo skribelējumu ieraudzīs Doro?

Pa šo laiku visi bija pamodušies.

- Kas noticis? miegainā balsī jautāja Alma.

- Nekas. Georgs atbrīvojās no Irisas tvēriena. Tas te ir viss, kas mums šobrīd ir, viņš tai uzšņāca un pagriezās pret pārējiem.

- Klausieties visi! Bastians ir atradis vēstījumu, kuru es nesaprotu, bet varbūt tā ir kāda mīkla, kas mums kopīgi jāatmin. Viņš nokle­pojās un sāka skaļi nolasīt dzejas rindas.

Bastians vēroja, kā visi nenolaiž skatienu no Georga lūpām. Viņam nepalika nepamanīts arī tas, ka aptuveni teksta vidū Līzbeta sāka trīcēt, apķēra ar rokām ķermeni un ar acīm meklēja Paula ska­tienu un ka Pauls šajā brīdī aizgriezās. Ka Ralfs un Nātans ar staro­jošām acīm cerīgi uzlūkoja viens otru, Mona samiedza acis šaurās spraudziņās un Karīna it kā zinoši pamāja ar galvu, savukārt Šteinhens izskatījās pilnīgi apmulsis.

Kad Georgs bija nolasījis pēdējo pantu, pagrabā iestājās dažu elpas vilcienu ilgs klusums. Tad šajā klusumā spalgi un satraukti ieskanējās Ralfa balss.

- Tas nozīmē, ka eksistē izeja, vai ne? Mēs varam tik no šejienes ārā. Mums nebūs te jāmirst, ja…

- Vai tu neklausījies, muļķi? viņu pārtrauca Mona. Runa ir par brāļiem un visām tām bastarda un mantinieka muļķībām no zināmās leģendas. Kas zina, cik gadsimtu te jau mētājas apkārt šie stulbie vēs­tījumi. Tie nekādi nav saistīti ar mums. Un nenieka mums nepalīdzēs.

Smaids Ralfa sejā izdzisa. Bet… ir taču skaidri pateikts, ka no šejienes var izkļūt. Mēs varam iet un atkal dzīvot saules gaismā. Georgs to nupat kā nolasīja!

- Nē, tā viņš neteica, iebilda Mona. Tas ir spēkā tikai tādā gadī­jumā, ja mēs upurējam kaut kādu apšaubāmu brāli, kura nemaz nav. “Nu varu savā priekšā divus brāļus aicināt gan bastardu, gan īsto mantinieku.” Man tā šķiet nenormāla ideja. Kā tas var notikt? Ātri upu­rējam cilvēku, un uzreiz atveras slepeni vārti uz āru? Muļķības. Viņa dusmīgi uzlūkoja citu pēc cita visus klātesošos tik dusmīgi, ka neviens neiebilda. Turklāt: vai te kāds redz brāļus? Nē? Es arī ne. Lūk, tā!

Līzbeta iešņukstējās. Meitene bija paslēpusi seju rokās un tik histēriski raudāja, ka viņas ķermenis burtiski kratījās.

Manāmi satraukts par šādu reakciju, Georgs metās pie viņas un apkampa meiteni. Kas ar tevi notiek? Mēs atradīsim izeju, tu redzēsi. Pacieties vēl nedaudz, manu eņģeli. Visu laiku tu esi bijusi tik drosmīga.

Līzbeta atbrīvojās no Georga skavām un pagrūda viņu malā. Matu šķipsnas lipa pie viņas asarām noplūdušās sejas, acīs jautās panika, tomēr viņa vēl joprojām bija skaista. Kā likteņa dieviete.

- Kāpēc tu to nepasaki? viņa kliedza. Tev jābūt godīgam pret mums, vai dzirdi? Pasaki to! Tagad!

- Kas man jāsaka? Georgs jautāja un vēlreiz mēģināja apkampt Līzbetu, taču viņa to atgrūda.

- Ne jau tev! Viņam! Ar izstieptu rādītājpirkstu viņa norādīja uz Paulu, kurš sāņus no grupas bija atkāpies ēnā.

- Ko? Georgs noglāstīja Līzbetas muguru. Kas Paulam mums jāsaka?

- Nekas. Paula balss bija mierīga, taču tajā ievibrējās kaut kas bīstams. Es nezinu, par ko tu runā, Līzbet.

- Tu to ļoti labi zini. Sandra man visu izstāstīja īsi pirms pazuša­nas. Viņa man lika apsolīt, ka es to paturēšu noslēpumā, bet tagad tas ir svarīgi. Stāsti, citādi to izdarīšu es!

- Es tevi brīdinu! Pauls iznāca atpakaļ gaismā. Viņa sejas izteiksme bija tik cieta kā apkārtējās klintis, rokas savilktas dūrēs.

Georgs acumirkli pielēca kājās. Tu viņai draudi? Visā nopiet­nībā?

- Viņai nav jābāž savs deguns citu cilvēku darīšanās.

- Citādi? Georgs izslējās visā garumā, cik vien spēja, tomēr Pauls vienalga pārspēja viņu augumā par krietnu pusgalvas tiesu.

- Citādi deguns var tikt apskādēts.

Nolaidis galvu kā saniknots vērsis, Georgs metās virsū Paulam. Pirmais sitiens trāpīja viņam pa krūtīm, otrais, kas tika tēmēts pa žokli, trāpīja tukšumā, jo Pauls no tā izvairījās. Viņš sagrāba Georgu aiz rokas un sagrieza to tā, ka viņš iekliedzās. Tad Pauls palaida roku vaļā un nogrūda pretinieku zemē.

- Būs labāk, ja tu to vairs necentīsies atkārtot, teica Pauls. Viņa elpošana bija nedaudz paātrinājusies, citādi sasprindzinājums tikpat kā nebija pamanāms. Mums jāturas kopā, vai saproti? Vai visi saprot? Lai kas arī notiktu, mums jāturas kopā.

- Un to saki tieši tu! Turklāt pats esi tas, kurš mums kaut ko noklusē. Atzīsti, ka esi vainīgs mūsu priekšā!

- Es neesmu.

Pauls atkal izskatījās pavisam mierīgs. Ar vienaldzīgu izteiksmi sejā, nelikdamies ne zinis par Georga neslēpti naidīgo skatienu, viņš vēroja, kā Līzbeta apskrien apkārt ugunskuram, nometas ceļos Geor­gam aiz muguras un aptausta viņa plecu, lai pārbaudītu, vai tas nav ievainots. Viņas acis atkal bija asaras.

- Paul! ierunājās Līzbeta, un meitenes balss nodrebēja, izru­nājot šo vārdu, taču tūlīt viņa atkal saņēmās. lā taču jau sen vairs nav nekāda spēle. Trīs no mums ir pazuduši, un, ja esi godīgs pret sevi, tu domā to pašu, ko es. Ka viņi ir miruši. Un drīz tādi būsim arī mēs. Tu esi mums parādā patiesību un pats to labi zini.

- Apklusti, LIzbet!

- Izstāsti viņiem visu! Citādi to izdarīšu es. Vai arī mani tu sitīsi?

Pauls nodūra skatienu. Jautājums taču ir pavisam cits. Ja es jums to pateikšu, ko jūs darīsiet? Ko darīsi tu, Līzbet? Uz ko tu esi spējīga, ko?

Viņa pavēra muti, lai atbildētu, taču tad tomēr aizgriezās un iešņukstējās.

Bastians uzlūkoja Līzbetu, pēc tam Paulu, tad atkal Līzbetu. Šī saruna bija kā galda tenisa spēle ar vārdiem, taču, par spīti visiem centieniem, bumbiņu viņš nespēja saskatīt. Patiesībā Bastians bija Līzbetas pusē ja tiešām bija kaut kas, ko Pauls zināja un kas viņiem varētu palīdzēt, viņš gribēja to dzirdēt.

- Varbūt, viņš noklepojās, — varbūt tiešām būtu labāk, ja tu mums vienkārši to pateiktu, Paul.

Izgrūdis nedefinējamu skaņu kaut ko pa vidu starp kliedzienu un smiekliem -, Pauls notupās zemē un paslēpa galvu rokās.

Pārējie apmainījās ar neizpratnes pilniem skatieniem. Ar to, ka tieši Pauls varētu zaudēt spēkus, neviens nebija rēķinājies.

- Un to es dzirdu tieši no tevis, viņš nočukstēja.

- Liecies mierā beidzot ar šo noslēpumainību! Alma iesaucās tik pēkšņi, ka Roderiks pielēca kājās un sāka riet. Halli uzreiz piepil­dīja troksnis. Te guļ Arno, un viņam ar katru minūti kļūst sliktāk. Viņš nomirs pirmais, un tad šāds liktenis piemeklēs ari visus pārē­jos citu pēc cita. Ja ir kaut kāda iespēja no šejienes izkļūt, pastāsti par to, sasodīts, un beidziet strīdēties!

Alma iekoda lūpā, pati nobijusies par savu pārgalvību. Klusēja arī visi citi, izņemot Roderiku, kurš turpināja vaukšķēt un riet pretī paša atbalsij. Bastians uzlūkoja Līzbetu un pamanīja viņas skatienā kaut ko pilnīgi jaunu. Nežēlību.

Viņa steigšus aizgriezās, un Bastians saspieda Irisas roku. Viņš neticēja priekšnojautām, tomēr juta kaut ko veļamies virsū kā vilni, kurš pietuvojies aizraus viņu sev līdzi.

Kā pēc nedzirdamas pavēles Roderiks apklusa.

- Bastians pats teica, ka grib to dzirdēt, klusumā ierunājās Līzbeta. Es par to tikai priecājos.

- Bet viņš taču pat nenojauš, par ko ir runa! iesaucās Pauls.

- Es tevi lūdzu, liecies mierā. Lū…

- Viņi ir brāļi. Līzbeta novērsa skatienu no Paula un pievērsās Bastianam. Bastians un Pauls ir brāļi.

Kādu mirkli Bastians bija pārliecināts, ka ir nepareizi sapratis Līzbetas vārdus, ka viņa noteikti bija teikusi kaut ko citu, nevis to, ko bija saklausījis. Brālis.

Viņš iesmējās. Mēs taču neesam nekādi brāļi!

Līzbeta neatbildēja, bet paskatījās uz Paulu, kurš ar nokārtu galvu stāvēja, atzvēlies pret mūri.

Pārējie klātesošie sāka sačukstēties. Ralfs un Nātans sabāza kopā galvas, Alma blenza uz Bastianu, un pat Šteinhens vērtējoši nolū­kojās viņā.

-Jūs taču neticat šīm blēņām? iesaucās Bastians. Paulu es pirmo reizi sastapu pirms dažām nedēļām. Es viņu vispār nepazīstu, vismaz ne labāk kā kādu no jums pārējiem. Paul, pasaki taču to viņiem!

Atbildes nebija. Paula seja slēpās tumsā.

Palīdzību meklēdams, Bastians uzlūkoja Irisu, bet tā tikai neziņā papurināja galvu.

Viņš cieši ielūkojās acīs Līzbetai. Labi, es saprotu. Tātad Pauls ir mans brālis un es par to neko nezinu. Kurš tev to teica?

- Sandra. Līzbeta centās norīt kaklā iestrēgušu kamolu. Viņa man lika apsolīt, ka nevienam to neteikšu, un mani visu laiku moka jautājums, vai viņa vēl atrastos kopā ar mums, ja nebūtu man to izpaudusi. Bet es visu laiku godīgi glabāju šo noslēpumu, neesmu to pastāstījusi pat Georgam.

Sandra šis vārds atbalsojās Bastiana galvā. Sandra. Kā šādas baumas bija nonākušas atklātībā? Kur viņa saklausījusies šis blē­ņas?

- Man nav neviena brāļa, iebilda Bastians. Tas skanēja spītīgi, it kā viņš censtos aizstāvēties. Neviens neatbildēja, un hallē iestājās nomācošs klusums. Tas bija vienkārši smieklīgi. Un kāpēc Pauls neko neiebilda?

Bastians jau grasījās Paulu uz to pamudināt, kad kāds atmiņas uzplaiksnījums viņu ķēra kā dūres trieciens vēderā. Paula teiktais naktī, kad viņi tumsā bija stāvējuši sardzē. Kas attiecas uz mani, mēs varētu būt pat daudz vairāk nekā tikai draugi.

Bastians to bija uzskatījis par tuvošanās mēģinājumu. Vai varēja būt, ka… Nē.

- Ja Sandra tiešām tā sacīja, tas droši vien bija joks, pēc, viņa­prāt, pārāk ieilgušā klusuma izmocīja Bastians. Turpretī man viņa par kaut ko tādu nav pat ieminējusies. Nevienu vienīgu reizi. Un tagad pavisam nopietni vai kādam no jums šķiet, ka mēs izskatā­mies līdzīgi? Tās taču ir pēdējās muļķības. Ja mani grib iznest cauri, atzīstos, ka nesaprotu šo humoru.

Pauls pacēla galvu, un šķita, ka tas ir prasījis visus viņa spē­kus. Man ļoti žēl, Bastian. Pauls paspēra soli viņam tuvāk un minstinoties atkal apstājās. Tā tam nevajadzēja notikt. Viss bija ieplānots gluži citādi. Es… nu, pie velna! Viņš aizgriezās un atbalstīja galvu pret mūri. Viss ir sagājis šķērsām, un es nezinu, kāpēc.

Bastians palaida vaļā Irisas roku un piegāja pie Paula. Tas, kas te norisinājās, bija kaut kāds savāds joks, kuru viņš nespēja saprast, kur nu vēl uzskatīt par asprātīgu. Ko, ellē ratā, tu ar to domā? Vai tu šīs baumas pats izplatīji? Kāpēc? Man nav nekas pret tevi perso­niski, tu esi foršs čalis, bet tas arī viss. Mans brālis tu neesi.

Beidzot Pauls ielūkojās viņam tieši acīs. Puiša skatienā bija ma­nāms apņēmības un nožēlas sajaukums. Un tomēr esmu. Es jau baidījos, ka tev tas nepatiks.

Bastians, atbalstu meklēdams, atspiedās pret sienu. Viņa galvā juceklīgi jaucās visdažādākās domas.

Viņš melo. Tas ir tikai neizdevies joks.

- Kad tu atklāji savas brāļa jūtas pret mani? Viduslaiku tirgū? Vai vilcienā? viņš nošņāca. Vai tas ir kaut kā saistīts ar Doro muļķīgajiem pareģojumiem?

- Es to esmu zinājis vienmēr. Kopš agras bērnības. Māte to no manis neslēpa.

Viņa māte. Bastians juta, ka viņam sāk trūkt gaisa. Tagad tas bija klāt vilnis, kura tuvošanos viņš pirms brīža bija sajutis. Tas bija viņu sagrābis un tūlīt apraks zem sevis, ja momentā neatradīsies kaut kas, pie kā pieķerties.

- Tatad tu domā, ka mums ir viens un tas pats tēvs?

-Jā.

Bastians sajuta pilnīgu tukšumu galvā. Viņš nespēja neko citu kā vien skatīties uz Paulu. Vai līdz šim viņš kaut ko bija atstājis neievērotu? Vai bija kāda līdzība? Varbūt auguma uzbūve. Uzacis. Un reizēm šī viņa kundziskā izturēšanās, ko Bastians tik ļoti ienīda. Jo tā viņam atgādināja tēva attieksmi pret citiem cilvēkiem.

Nē, tas tomēr nevarēja tā būt; mēs taču esam praktiski viena ve­cuma.

Bastians juta, ka no viņa ķermeņa iekšienes kaut kas grib iz­kļūt ārpusē, kaut kas nekontrolējams, varbūt smiekli, bet varbūt arī ne.

Viena vecuma. It kā tas būtu šķērslis.

- Nu labi. Vai tas nozīmē, ka tavai mātei bija attiecības ar manu… ar mūsu tēvu?

Pauls pamāja ar galvu. Mana māte bija medicīnas māsa, toreiz vēl ļoti jauna, un, kad viņš sāka izrādīt interesi, viņa sākumā gandrīz nespēja tam noticēt.

Viena no neskaitāmajām medicīnas māsām viņa pretīgā tēva dzīvē. Aha! Bet kaut kad viņa noticēja, un tā radies tu. Es tikai mazliet brīnos, ka viņš nepieprasīja veikt abortu.

Paula mutes kaktiņi noraustījās. Mana māte teica, ka piepra­sīja gan. Bet viņa negribēja, un tas pielūdzēju ļoti saniknoja. Jo viņš bija nesen precējies, un drīz pēc tam viņa jaunā sieva arī jau bija stāvoklī ar tevi.

Tagad tas, kas lauzās ārā no Bastiana, noteikti vairs nebija smiekli. Ja kuņģis nebūtu tukšs, viņš droši vien izvemtos — tik spē­cīgs bija nelabums. Bastians vairākas reizes norīstījās.

- Un tad viņš maksāja lielu naudu, lai tava māte turētu muti, vai tā? Lai neviens neko neuzzinātu un viņa augsti vērtētais vārds netiktu aptraipīts.

Pauls pasmaidīja. Ne gluži. Viņš neatzina paternitāti. Mana māte, protams, pieprasīja testu tas bija negatīvs.

- Negatīvs? Tādā gadījumā tu taču neesi…

- Testu veica ārsts, kurš pazina mūsu tēvu. Labi pazina. Taču tas atklājās tikai vēlāk. Pauls savilka lūpas ironiskā smaidā. Pēdējo divu gadu laikā es par to mazliet painteresējos. Nav nekā vieglāka, kā samainīt divus paraugus. Mana māte nesaņēma arī nevienu centu. Gluži pretēji viņš draudēja ar sūdzību par goda un cieņas aizskar­šanu, ja viņa neliksies mierā. Pauls ievilka elpu. Viņa paklausīja. Likās mierā. Māte bija vāja cīnītāja.

Skumjas Paula sejā izteica visu, tomēr Bastians vēl apvaicājās:

- Viņa bija? Vai tas nozīmē, ka viņa ir…

- Mirusi, jā. Māte aizgāja mūžībā pirms pieciem gadiem. Plaušu vēzis. Pirms tam viņa vēl centās darīt visu, lai mani nodrošinātu. Neskaitāmas reizes mēģināja sazināties ar tavu tēvu, taču lielā­kais, ko saņēma, bija uzkliegšana pa telefonu. Parasti viņš vienkārši nolika klausuli. Un vēlāk nomainīja visus numurus.

Bastians lēnām šļuka lejup gar sienu, līdz nosēdās zemē. Viņš nespēja ieskatīties Paulam acīs un redzēja savā priekšā vairs tikai tēvu, kurš ar dusmās piesarkušu seju kliedz mobilajā telefonā un vēlāk stāsta, ka viņu jau nedēļām ilgi šantažējot kāda izspiedēja. Bastians atcerējās, kā reiz pats atbildēja uz zvanu, kad kāda raudoša sieviete jautāja pēc profesora Stefenberga, taču tēva toreiz nebija mājās. Ar pūlēm atguvusi kontroli pār savu balsi, sieviete pajautāja viņa vārdu. “Bastians tas skan jauki, ” viņa bija noteikusi un nolikusi klausuli. Bastians līdz šim bija pārliecināts, ka toreiz runājis ar kādu smagi slimu pacienti.

Brālis. Bastians papurināja galvu, it kā tas palīdzētu skaidrāk redzēt.

- Kāpēc tu ar mani līdz šim nekontaktējies? Ne rakstīji, ne zva­nīji? Man nebija ne jausmas par tavu eksistenci. Kā gan es būtu varējis to zināt?

Iegrimis pārdomās, Pauls ar roku braucīja savu vamzi. Es biju pārāk nikns. Kad māte nomira, man bija tikai piecpadsmit, un toreiz nezināju, kur likties ar visām šīm bēdām un dusmām. Pēc tam nonācu audžuģimenē un saņēmu psiholoģisko palīdzību. Taču es vairs negribēju neko zināt par savu tēvu un par tevi arī.

To nav grūti saprast, nodomāja Bastians. Aiz kauna viņam gri­bējās vai zemē ielīst.

- Tagad es uz to visu raugos citādi, turpināja Pauls. Tu jau neko par to visu nezināji, un arī māti jūs nebūtu izglābuši. Tāpēc es iedomājos, ka būtu labi, ja mēs iepazītos.

- Kāpēc tu man to visu nepateici jau toreiz viduslaiku tirgū? Bet jautāji, kā mani sauc, un izlikies, ka pirmo reizi dzirdi šo vārdu: Tas skan labi. Tā, it kā tev vajadzētu būt dzimtas ģerbonim, ko var uzzīmēt uz vairoga.

- Tā bija tikai piesardzība. Varēja taču būt, ka tu uz šādu kontak­tēšanās mēģinājumu reaģēsi tāpat kā tavs tēvs. Vai arī viņš tevi ir sagatavojis iespējai: vienu dienu kāds apgalvos, ka esot tavs brālis. Gribēju pavadīt laiku kopā ar tevi, lai man rastos reāla iespēja, ka tu man noticēsi. Neitrālos apstākļos. Pauls ar zābaku kašņāja zemi, sastumjot to nelielā kaudzītē. Tāpēc es iesaistīju Sandru.

Bastianam bija nepieciešamas vairākas sekundes, lai to aptvertu.

- Vai gribi teikt, ka tu man uzsūtīji Sandru?

- Es viņu palūdzu… iepazīties ar tevi. Mēs jau sen draudzēja­mies, un viņa bez vārda runas bija ar mieru man palīdzēt. Viņa teica, ka tu esot jauks, un domāja, ka mēs noteikti labi sapratīšoties. Tad man radās ideja paņemt tevi līdzi uz šejieni. Man šķita, ka te mums būs gana daudz laika aprunāties un kādā piemērotā brīdī es varēšu tev visu izstāstīt. Dažas dienas mežā ir laba iespēja sadraudzēties, saproti? Bez ārējas ietekmes un pavisam godīgi iespējas vien­kārši aizlaisties projām, ja izrādītos, ka nav nemaz tik viegli kon­frontēties ar patiesību. Bet tad sākās visi šie notikumi, un mums jau bija gluži citas rūpes.

Pievilinātājputns. Pauls tiešām bija izmantojis Sandru kā pievilinātājputnu. Daudz kas uzreiz kļuva saprotams. Tas, ka Sandra ar viņu visu laiku flirtēja, bet vienmēr izmānījās no situācijas, kad tā varēja kļūt nopietna. Ka viņai it kā bija tik svarīgi, lai Bastians būtu līdzās, taču šī interese pēkšņi zuda, tiklīdz viņi nonāca mežā.

Un es, idiots, tiešām noticēju, ka viņa ir manī iemīlējusies, nodo­māja Bastians.

- Tas, ko es tev tikko teicu, bija nopietni domāts: tu man tiešām šķieti simpātisks. Paula balss tagad bija klusāka nekā iepriekš. Un, tici man, es pats par to brīnos. Pēc tam kad tik daudzus gadus biju tevi apskaudis un zināmā mērā arī ienīdis. Tev bija ģimene, kādu es vienmēr esmu vēlējies.

Smiekli izlauzās paši no sevis, un Bastians tos nespēja aptu­rēt. Tie pārņēma viņa ķermeni savā varā kā žagas, kā drebuļi. Viņš nespēja tam pretoties. Bastians dzirdēja, kā viņa smiekli atbalsojas no velvēm, sajuta Irisas mierinošo roku, kas viņu apskāva, un asaras plūstam sev pār seju. Viņam sāka trūkt gaisa. Kādā brīdī smiekli pār­gāja klepus lēkmē un, tāpat kā uznākuši, paši no sevis atkal mitējās. Bastians noslaucīja piedurknē degunu. Ģimene! viņš izdvesa, pamazām atgūdams elpu. Tu tiešām esi atradis pareizo iemeslu, par ko mani apskaust.

Pauls ar neviltota pārsteiguma izteiksmi sejā vēroja Bastiana smieklu lēkmi. Kā to saprast?

- Tava māte viņu nedabūja. Manējai paveicās mazāk. Stiklainas acis, trīcošas rokas, ar pūlēm izmocīti, neskaidri vārdi. Bastians pār­vilka ar roku pār pieri. Viņa arī mirst, tikai lēnāk.

Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka Doro iznāk no kapenēm un nosē­žas līdzās citiem pie ugunskura. Uzmundrinoši, it kā aicinot runāt tālāk, viņa pamāja ar galvu Bastianam.

Skaidrs, viņš nodomāja. Līdzko tiek pieminēta nāve, Doro uzreiz saspicē ausis.

Pauls pārvilka ar roku pār pieri. Lai vai kā, viņš teica, tomēr tev vienmēr ir bijis tēvs. Es gribētu zināt, kāda ir tā sajūta.

- Ņem viņu ciet un paturi sev, atbildēja Bastians, cerot, ka Pauls sajutīs, cik nopietni viņš to domā. Es atviegloti nopūtīšos, kad man vairs nebūs uz tēvu jāskatās, uz šo augstprātīgo, bezjūtīgo sūdabrāli. Nespēju iedomāties, ka viņš tev tiešām varētu būt vaja­dzīgs. It īpaši, ja tu viņu būtu iepazinis.

Pauls smaidīdams paraustīja plecus. Aizmirsīsim par viņu! Paš­laik es tikai vienkārši priecājos, ka esmu tev visu izstāstījis. Es ilgi gaidīju šo brīdi.

Bastians piespieda dūres pie savām aizvērtajām acīm. Pauls ir mans brālis, Bastians domās atkārtoja pie sevis, lai pārbaudītu, kādas jūtas tas viņā izraisa.

Galvenokārt apjukumu. Taču ne iespaidu, ka tie varētu būt meli. Eksistēja jau šīs nelielās līdzības Paula sejā, kas gan kļuva pamanā­mas tikai tad, ja tās apzināti meklēja. Taču ne jau tās pārliecināja Bastianu, bet gan tēva tēls, kas projicējās viņa gara acu priekšā Paula stāstījuma laikā. Viltotais tests, draudēšana pa telefonu, meli tas bija viņa tēva stils. Viņa rokraksts.

Taču izšķirošā loma bija atgadījumiem, kurus Bastians atcerējās pats. Vai reiz kāds pat nestāvēja pie durvīm un tēvs draudēja, ka izsauks policiju? Pirms pieciem gadiem, la tas bija.

- Tas visu maina, domīgi noteica Bastians.

- Tā tas ir, no ugunskura puses atskanēja Doro balss. Tas ir liktenis, vai saprotat? “Nu varu savā priekšā divus brāļus aicināt gan bastardu, gan īsto mantinieku.”

- Ko? domās iegrimis, jautāja Bastians.

- Tas taču ir acīmredzami. Melnie mati krita Doro sejā, kad viņa paliecās uz priekšu, lai uzlūkotu Bastianu. Jūs esat kā Ludolfs un Tristrams. Bagātais brālis un nabagais. Viens atzīts, otrs atraidīts. Tāpēc Līzbeta gribēja, lai Pauls mums izstāsta patiesību, vai ne?

Neilga vilcināšanās, tad piekrītoša māšana ar galvu.

- To tu pareizi darīji. Tagad mēs zinām, kas par lietu. Un varam izlemt, ko darīt.

- Ne velna jūs nedarīsiet! izgrūda Pauls.

Bastians vēl bija tā apmulsis jaunajā situācijā, ka vispirms cen­tās atsaukt atmiņā uz mizas uzrakstīto vēstījumu. Tikai tad viņam radās nojausma, ko Doro, iespējams, bija gribējusi pateikt ar šiem vārdiem, taču tas viņā izraisīja tikai sāju smaidu. Viņa taču nekādā gadījumā to nedomāja nopietni.

Irisa, kas līdz šim bija klusēdama stāvējusi līdzās Bastianam, pašāvās viņam garām un metās pie Doro. Izbeidz šo muļķoša­nos! Vairs nekādu māņticīgu blēņu, skaidrs? Vienīgais, kas mums

var palīdzēt, ir cilvēka veselais saprāts. Tagad mums būtu jācenšas papildināt malkas krājumus un jāizstrādā rīcības plāns.

- Bet bagātākais projām neaizies, attrauca Doro, kurš iedo­mīgs nes tēva vārda slavu.

Pauls savīstīja dūres un draudīgi paspēra soli Doro virzienā.

- Tieši no tā es baidījos. Taču par to nevar būt ne runas. Neviens nepieliks ne pirkstu Bastianam!

- Viņš ciešanās ar mani dalīsies, līdz pēdējo te vadīs stundu savu, nelokāmi turpināja Doro. Vai tu domā, ka man tas nākas viegli? Bet vienīgā alternatīva ir tāda, ka mēs visi paliekam te apakšā un nosprāgstam. Skaidrāk Tristrams mums to nevarēja pateikt.

- Turi muti! iesaucās Pauls, un Bastianam zuda pēdējās šaubas. Dusmās Pauls bija viņu tēva kopija.

- Es atvedu Bastianu uz šejieni, lai labāk viņu iepazītu. Lai atgūtu daļiņu no ģimenes. Un es nekādā gadījumā nepieļaušu, ka kāds viņam kaut ko nodara. Vai sapratāt?

- Paldies, nočukstēja Irisa, un arī Šteinhens apstiprinoši pamāja ar galvu.

- Gluži manas domas.

Citi klātesošie apmainījās ar nedrošiem skatieniem.

- Bet ja nu tā ir mūsu vienīgā iespēja? jautāja Karīna. Piedod, Bastian, tas nav personiski. Vienīgi tas, ka… šis vēstījums attiecas tieši uz jums abiem. Atbilstība ir tik nepārprotama. Un mēs esam te iestrēguši tieši tā, kā tur aprakstīts.

Bastianam bija grūti noticēt tam, ko viņš dzirdēja. Nekā perso­niska, viņš atkārtoja. Kāda veiksme! Tas visu padara daudz labāku.

Doro acīs bija lasāma neviltota līdzjūtība. Kad tiek kārtoti ļoti seni rēķini, reizēm cieš nevainīgie. Neraugoties uz to, Visuma līdz­svars tādā veidā kaut nedaudz atjaunojas.

- Kā tu vari runāt tādas blēņas? iesaucās Irisa. Un vēl visā nopietnībā! Es vienkārši nespēju tam noticēt. Pasaki taču mums skaidrā tekstā! Ko īsti tu gribi darīt?

Doro izvairījās no Irisas skatiena. Nav godīgi visā vainot mani tikai tāpēc, ka es pazīstu zīmes.

- Atbildi, es tev kaut ko jautāju!

Georgs aizstājās priekšā Doro. Viņa grib to pašu, ko mēs visi. Izkļūt no šejienes ar veselu ādu. Kopš atrodamies šajā mežā, notiek pārdabiskas lietas. Es neticu, ka varētu būt tik liels skaits sagadīša­nos.

- Un es neticu tik lielam stulbumam, tomēr tas eksistē, iesau­cās Šteinhens. Viņš centās piecelties kājās, taču tās saļodzījās ceļos.

Asinsrites traucējumi, nodomāja Bastians. Sasodīts. Tieši vienam no tiem, kuri ir nostājušies manā pusē.

- Man pašai taču ari ir ļoti žēl, čukstēja Doro. Bet aplūkojiet faktus: visi lāstā minētie draudi ir piepildījušies. Atraktie kapi, pazu­dušie draugi. Tārpi ēdienā. Salauztie kauli un ādas atdalīšanās no miesas. Viņa pēc kārtas uzlūkoja visus klātesošos. Bet, galvenais, mēs netiekam projām no šejienes. Tristrams mūs nelaidis, līdz mēs iedosim to, ko viņš grib saņemt.

Bastians redzēja, ka Alma un Ralfs piekritoši pamāj ar galvu, tāpat ari Nātans. Viņš palūkojās uz LIzbetu un Georgu, kuri stāvēja apkampušies, redzēja smaidu LIzbetas daiļajā sejā un saprata, ka tajā atspoguļojas cerība. Bastianam kļuva auksti.

- Saprotu. Un kā jūs to iedomājaties? Pagaidiet, tas taču galu galā rakstīts uz koka gabala, vai ne? Jūs mani nogalināsiet ātri ar vienu zobena cirtienu vai lēni zem akmeņiem. Viņš palūkojās apkārt. Vai jums jau ir padomā piemēroti akmeņi?

Pārējiem tas bija nepatīkami, par to nebija šaubu. Bet viņi vairs nebija tik izmisuši kā vēl pirms īsa brīža. Jo tagad viņi tic, ka no šejie­nes ir izeja. Pat ja tā ved pār manu līķi.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, Pauls aizstājās priekšā Bastianam.

- Nezināju, ka jūs esat tik bezsirdlgs bars. Ja turēsimies kopā, mēs tiksim galā tāpat. Es ļoti labi saprotu, ka esat nobijušies, bet mēs taču neesam nekādi dzīvnieki.

Ralfs enerģiski papurināja galvu. Nē, mēs netiksim galā. It īpaši, ja turpināsim vilcināties. Vēl mēs esam pietiekami spēcīgi, lai nestu Arno un vajadzības gadījumā spētu kaut kur uzrāpties, bet pēc dažām dienām viss būs citādi.

- Viņam taisnība, mums vajadzīgs ātrs risinājums, teica Georgs. Viņš neskatījās uz Bastianu, to nedarīja gandrīz neviens no viņiem. Nekāda acu kontakta ar upuri. Bastians juta, ka viņam kaklā atkal sakāpj smiekli.

Pauls draudīgi paspēra soli uz priekšu. Neviens nepieskarsies Bastianam. Ja nevēlas, lai es viņam pārlaužu sprandu.

Citi klātesošie apmainījās ar ātriem skatieniem un pēkšņi atgā­dināja medījošu plēsoņu baru, kas saprotas bez vārdiem.

- Atļaušos pavaicāt: vai jūs visi esat kļuvuši traki? Irisa grūda Georgam pret krūtīm tik spēcīgi, ka tas gandrīz iestreipuļoja uguns­kurā. Tas, ka Doro ir ķerta, nav nekas jauns, bet jums pārējiem taču vajadzētu saprast, ka šīs blēņas par lāstu nav nopietni ņemamas.

- Bet ja nu lāsts tomēr eksistē? nepaceļot acis, jautāja Mona.

- Ja nav nevienas citas izejas kā vienīgi tā, uz kuru mums norāda Tristrams?

- Tāda Tristrama nemaz nav! iesaucās Irisa. Pat ja reiz tāds ir dzīvojis, viņš jau septiņsimt gadu ir miris. Viņš vairs nesacer dze­joļus. Un neraksta vēstījumus uz koka mizas gabaliem. Bet viņa dēļ jūs visā nopietnībā apsverat Bastiana nogalināšanu. Vai esat prātu zaudējuši?

Viņa bija aizskārusi vārīgu vietu. Par to liecināja maniere, kādā grupas biedri cits pēc cita novērsa skatienu. Irisa nekavējoties tur­pināja ofensīvu: To taču jūs saprotat, ka jums viņš jānogalina, vai ne? Protams, ja gribat darīt to, ko no jums pieprasot šis ģindenis. Nu tā: kurš to darīs? Bende, soli uz priekšu!

Neviens neatbildēja. Tikai Georgs spītīgi izturēja Irisas skatienu un paraustīja plecus.

-Ja es būtu tā, uz kuru norādīts vēstījumā, domīgi ierunā­jās Doro, grupas interesēs es labprātīgi būtu gatava nest jebkuru upuri.

Alma steidzīgi pamāja ar galvu. Tāpat ari Ralfs.

-Jā, protams, ar neslēptu nicinājumu balsī sacīja Pauls. To pateikt ir neticami viegli, ja runa nav par sevi pašu. Man no jums kļūst nelabi. Viņš ar mājienu paaicināja Bastianu un Irisu uz halles

m

stūri, kas atradās tālāk no ugunskura, taču Irisa nepaklausīja. Bija skaidri redzams, cik smagu iekšējo ciņu viņa izcīna.

- Paklausieties, ko es jums teikšu, Irisa ierunājās. Meitenes pirksti nervozi rotaļājās ar atirušu blūzītes auduma pavedienu. Ir absolūti nenormāli uzvelt atbildību par šeit notiekošo kaut kādam lāstam. Esmu gatava likt roku uguni par to, ka aiz tā visa slēpjas kāds cilvēks. Pavediens pārtrūka. Ar drudžainu žestu viņa atglauda aiz auss kādu garāku matu šķipsnu un noklepojās. Bet tas vēl nav viss. Esmu gandrīz pārliecināta, ka zinu, kurš tas ir.

Doro sakrustoja rokas uz krūtīm. Ak tā. Un kurš tas ir?

- Viņa vārds ir Simons. Šis cilvēks mani vajā jau ilgāk nekā pus­gadu. Pēc visa spriežot, viņš mani ir izsekojis un tagad terorizē. Irisas lūpas savilkās izmocītā smaidā. Dara to, kas viņam visvairāk patīk.

- Ak vai, un tieši šobrīd tas tev ienāca prātā. Ļoti laicīgi.

Irisa paraustīja plecus. Es nespēju noticēt, ka viņš ir uzzinājis manu atrašanās vietu. Negribēju atzīt to par patiesību. Jo man kļūst nelabi jau no viņa vārda izrunāšanas vien.

Salikuši kopā galvas, viņi sačukstējās.

- Vai tu viņu šeit redzēji? jautāja Karīna.

- Nē. Bet otrais vēstījums, ko mēs atradām… “Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā,” tas ir par viņu. Pavisam noteikti. Viņš grib, lai es justu, ka tieku novērota katru sekundi. Lai es baidītos.

Ralfs ieurkšķējās tam laikam vajadzēja skanēt kā dzēlīgiem smiekliem. Kāpēc gan mums būtu tev jānotic? Tu sacerēji šo pasaku, lai izglābtu pakaļu savam Bastianam. Par šo Simonu mēs tagad dzirdam pirmo reizi. Tieši tad, kad tas tev gluži labi noder. Ralfs viņu nopētīja no galvas līdz kājām. Piedod, Iris, bet tu tiešām neesi tas tips, kura dēļ čaļi mētājas ar klintsbluķiem.

Bastianam sāka trūkt gaisa. Cik zemisks nelietis! Redzēsim, vai, dabūjis ar dūri pa zobiem, viņš arī vēl tā palaidīs muti. ..

Irisa parāva viņu atpakaļ. Nevajag! Tam vairs nav nekādas nozīmes. Tad viņa atkal pievērsās pārējiem klātesošajiem.

- Lai tā būtu tas tikai nozīmē, ka viņam ir slikta gaume. Tomēr ir tā, kā es saku. Un Bastianam šķiet, ka viņš šo tipu ir redzējis mežā. Simonu ir grūti sajaukt ar kādu citu. Viņa mati ir sarkanāki par ugunsgrēku.

Varbūt tagad kāds no viņiem satrūksies, pacels acis, atzīsies, ka arī viņš ir redzējis šo cilvēku. Bet nē. Arī Līzbeta pat ne reizi nepie­minēja sarkano matu šķipsnas, kuras bija atradusi.

- Skaidra lieta, ka Bastians to saka, izsmējīgā tonī teica Ralfs.

- Viņa vietā arī es tā darītu.

Visapkārt piekrītoši mājieni ar galvu. Viņi neticēja Irisai. Vienīgi Doro seja bija kļuvusi domīga.

- Vai šis Simons zina leģendu par Falkenvartas pili?

Irisa īsu mirkli apdomājās. Viņš maz lasa un neinteresējas arī par viduslaiku tematiku. Tāpēc drīzāk ne. Viņas balss bija daudz klusāka, nekā būtu gribējies Bastianam.

- Kā tādā gadījumā viņš varētu sekot tai vārds pa vārdam? Noda­rīt mums tieši to, ko Tristrams bija pasludinājis savā lāstā?

- To es nezinu.

- Vai viņš ir ļoti stiprs, šis Simons? Vai spētu viens pats uzvelt klints atlūzu uz vienīgās izejas, kas ved no pils pagraba?

Dziļa ieelpa, tad Irisa papurināja galvu. Es nezinu. Nē.

- Tādā gadījumā viņam te bija jāierodas kopā ar vismaz dažiem draugiem. Savādi, ka mēs tos neesam redzējuši. Ne viņus, ne viņu…

- Viņam nav draugu, Irisa nočukstēja tikko dzirdami. Nekad nav bijis. Bet viņš tomēr ir te. Vairāk viņai nekas nebija jāsaka. Klātesošo sejās Bastians varēja izlasīt, ka līdz ar to viņi ir noraidījuši Irisas teoriju.

Doro to izteica vārdos. Baidos, ka tavs stāsts nav visai pārlie­cinošs.

- Ko tu neteiksi! Bet lāstu, kurš liek pazust cilvēkiem, no neku­rienes izbur tārpus un atrok kapus, nemaz nerunājot par klinti pie izejas, to tu uzskati par loģisku, ja? Irisa iespēra pa ābola lieluma akmeni, tā ka tas aizlidoja šķērsām pāri telpai. Roderiks atsāka riet.

- Atstāj viņus mierā, Iris! Pauls teica un vilka viņu projām no grupas. Šie cilvēki negrib to saprast.

Trijatā viņi nošķīrās no pārējiem un apsēdās netālu no koridora, kas veda gar kapenēm. Tur gan bija tumšāk un vēsāk, bet viņi vismaz varēja netraucēti apspriesties. Ļodzīgā gaitā viņiem pievienojās arī Šteinhens, kuram ar zināmām pūlēm bija izdevies pieslieties kājās.

Neviens cits pat nemēģināja viņiem sekot. Visi pārējie vēl ciešāk saspiedās ap nometnes ugunskuru. Bastians redzēja, ka tie sačuks­tas. Liesmu atblāzma apgaismoja viņu neziņas pilnās sejas.

- Viņiem ir neapšaubāms skaitlisks pārsvars, Šteinhens nomur­mināja. -Ja viņi uzbruks visi reizē, mums nav nekādu cerību.

- To viņi nedarīs, apgalvoja Pauls. Vēl ne. Bet mums jābūt modriem.

pagāja vairākas stundas. Bastians juta, ka pārējie viņu slepus vēro un sačukstas. Es tagad esmu viņu virve, viņu lāpsta, viņu kāpnes uz brīvību. Viņi tikai gaida, kad varēs mani izmantot. Kā par spīti visam notiekošajam, Irisa izņēma no somas savu arfu un sāka spēlēt. Planxty Drew divās dažādās variācijās. “Turdjonu”. Pēc tam kādu Bastianam nepazīstamu melodiju, kas skanēja kā atmiņas par šķiršanos.

Pēkšņi Irisas mūzikā iejaucās vaidi un vaukšķēšana. Pirmā trau­cēkļa avots bija Arno, otro izraisīja Roderiks, kurš nikni raustīja savu pagaidu saiti, kamēr Alma ar visiem spēkiem centās suni nomieri­nāt.

Ilgi nedomājot, Bastians uztrausās kājās un devās apraudzīt Arno, kurš acīmredzot, miegā mētājoties, bija sasitis galvu brūce pierē atkal bija sākusi asiņot. Bastians nometās ceļos viņam līdzās un sāka meklēt savā gurnu somā kaut ko, no kā varētu izgatavot jaunu apsēju. Nepieskaries viņam!

Bastians palūkojās apkārt un sastapās ar Almas skatienu, kas sprēgāja dusmās virs viņas apaļajiem vaigiem.

-Ko?

- Liec viņu mierā! Arno kļūs tikai vēl sliktāk, ja tu grābstīsies gar viņu ar saviem nolādētajiem pirkstiem.

Arno vaidēja. Asinis plūda viņam no pieres un pilēja zemē.

- Paklau! ierunājās Bastians. Viņam nācās likt lietā visu savu savaldību, lai nesāktu kliegt un nenožņaugtu vaukšķošo kranci. Es tikai cenšos viņam palīdzēt. Sistā brūce atkal ir atplēsta vaļā, vai redzi? Tā jānoslauka un jāuzliek jauns apsējs.

- Bet to nedarīsi tu! Tūlīt viņa vēl pārkrustīsies. Bastians iecirta nagus sev plaukstās.

- Tu mums nes tikai nelaimi. Bez tevis mēs nebūtu te nonākuši un Arno būtu vesels.

Tikai mieru, tikai mieru. Tu tiešām tam tici?

Neko neatbildējusi, viņa vispirms nomierināja Roderiku un tad veltīja visu uzmanību Arno.

- Viņa ir jukusi, atkal apsēdies līdzās Irisai, ar rūgtumu balsī teica Bastians. Meitenes pirksti noslīdēja no stīgām.

- Nē. Alma tikai vairs nespēj pieņemt no tevis nekādus pakal­pojumus. Jo jaukāks tu esi, jo grūtāku padari viņai tevis upurēšanu. To izdarīt viņai būtu daudz vieglāk, ja tu izrādītos pēdējais nelietis.

- Atdod tūlīt! Plīkšķēšana, rīboņa. Tas ir mans!

- Tagad vairs nav. Ralfs bija atņēmis Monai ūdens maisu un pūlējās to atvērt un vienlaikus noturēt zināmā attālumā saniknoto meiteni, kas viņam sita un skrāpēja.

-Ja esi jau izlacis savus krājumus, tā ir tava problēma! viņa kliedza.

- Ak tā? Izrādās, ka gluži tā vis nav. Ralfs atskrūvēja ādas pu­deli un iesūca krietnu malku, taču jau nākamajā mirklī atlēca malā, jo Mona centās ar celi iespert viņam pa kājstarpi.

- Stulbā govs!

Mona izrāva trauku viņam no rokām. Izdari tā vēlreiz, un es tev ielauzīšu galvaskausu, viņa nošņāca.

Samāksloti smejoties, Ralfs uzspēlētā mierā atgriezās savā vietā pie ugunskura. Ko tā vecene te dumpojas? viņš iesaucās.

Irisa atsāka spēlēt, piepildot pils pagrabu ar maigām, nomieri­nošām skaņām.

- Esmu kaut kur lasījusi, ka no barbarisma mūs šķir tikai divas ēdienreizes, viņa sacīja. Divas ēdienreizes, kuras nācies izlaist, un mēs jau esam gatavi ar rungām pārsist galvu cits citam. Ja aptrūktos ūdens, mēs līdz tam nonāktu vēl ātrāk. Viņa nospēlēja kādu ātru pasāžu, kas atgādināja avota burbuļošanu.

Sasprindzinātā atmosfēra pakāpeniski atslāba, un to nomainīja sava veida gurdens miers. Sarunas apklusa, Alma, Ralfs un Nātans apgūlās zemē un pēc brīža jau snauduļoja. Kad bija iemigusi arī Līzbeta, Georgs vēlreiz cēlās kājās, lai pārmeklētu katru pagrabu sistēmas stūrīti. Irisa nolika malā arfu, atspiedās pret Bastiana plecu un aizvēra acis.

Miegaina noskaņa. Citu klātesošo nogurums pārsviedās ari uz Bastianu, taču viņš negribēja tam padoties. Arī Pauls beidzot gulēja, bija aizmiguši ari Irisa un Šteinhens. Gandrīz varēja teikt, ka iestā­jies miers. Suns klusi un vienmērīgi krāca, viņa šaurais krūškurvis pacēlās un nolaidās, pacēlās un nolaidās, pacēlās… Csssst!

Šī skaņa kā adatas dūriens izskrēja caur Bastiana apziņu un lika viņam satrūkties.

Līdzās viņam, labajā rokā turēdams lāpu, notupās Georgs un pie­spieda pie lūpām kreisās rokas rādītājpirkstu. Klusu, nepamodini Paulu! Vai tu vari atnākt kaut ko aplūkot? Viņa čuksti nebija diez ko skaļāki par dvašu. Man šķiet, ka esmu atklājis nelielu atveri aiz­bērtajā ejā. Diemžēl nepietiekami lielu, bet varbūt no tās var kaut ko izveidot. Ja izrādīsies, ka man ir taisnība, uzmodināsim pārējos, bet vispirms es gribu par to pārliecināties. Viņš piecēlās un nepacietīgi pamāja Bastianam. Ņemot vērā izveidojušos situāciju, tev par to vajadzētu īpaši priecāties.

No jauna atmodinātās cerības, kas bija lasāmas Georga sejā, pār­ņēma ari Bastianu. Atvere! Ja viņš saka taisnību, tā kopš ilgāka laika ir labākā ziņa. Tas nozīmē, ka zemes masas vismaz vienā vietā ir sabi­rušas mazāk blīvi un caur tām varbūt var izrakties ar kailām rokām.

Bastians uzmanīgi piecēlās, cenšoties nepamodināt pārējos, un sekoja Georgam, kurš ar lāpu rokā pirmais iegāja ejā.

- Tur, priekšā, aptuveni tavas galvas augstumā, norādīja Georgs. Ja atrod pareizo vietu, pēc lāpas liesmas raustīšanās var konstatēt gaisa plūsmu. Viņi jau gandrīz bija nonākuši pie šķēršļa, kas aizsprostoja ceļu. Ņem to un pamēģini pats! Georgs iespieda Bastianam rokā lāpu. Tur, augšā. Nē, tālāk pa labi.

Bastians tuvināja lāpu zemes valnim un uzmanīgi pārvietoja gar to, gaidot, kad liesma sāks raustīties, kas liecinātu par gaisa plūsmu. Pagaidām vēl nekā. Vēl nekā…

Viņš bija tik ļoti koncentrējies uz saviem meklējumiem, ka šo skaņu uztvēra ar zināmu nokavēšanos. Klusu ssst it kā metāla priekšmets izslīdētu no maksts. Vēl nepaguvis pagriezties, Bastians jau saprata, ka ir pieļāvis nepiedodamu kļūdu. Zibens ātrumā viņš

pagrieza galvu un ieraudzīja divas ēnas uz sienas. Sevis paša un Georga ar paceltu roku.

Neko nedomājot, vienīgi instinkta vadīts, Bastians atlēca sāņus, taču nazis trāpīja viņa kreisajā rokā. Asa sāpe, aukstums, tad silts slapjums, kas tek lejup pa roku. Viņš palaida vaļā lāpu, kas nokrita zemē, un ar labo roku uzspieda uz brūces. Asinis plūda starp pirk­stiem, un tajā pašā mirklī viņš saprata, ka gandrīz pieļāvis nākamo kļūdu. Lāpa taču bija viņa vienīgais ierocis! Bastians zibenīgi pielie­cās un pacēla to no zemes par laimi, lāpa vēl deg -, un pastiepa pret uzbrucēju, tādējādi noturot viņu zināmā attālumā.

- Vai esi sajucis prātā? iekliedzās Bastians. Tu, nenormālais!

Tagad, kad viņi stāvēja viens otram pretī aci pret aci, Georgs,

šķiet, bija zaudējis drosmi. Viņš turēja rokā asiņaino nazi tā, it kā gribētu to jau nākamajā mirklī nomest zemē. Līzbetai jātiek ārā, izdvesa Georgs, turklāt pēdējo vārdu līdz galam izteikt viņam neļāva klepus lēkme.

Tagad bija īstais laiks pretuzbrukumam. Precīzi nomērķētam spē­rienam, sitienam ar lāpu pa Georga labo roku, kas turēja nazi, taču Bastians bija kā pamiris. Brūce labajā rokā sāka smelgt, bet viņš neuz­drošinājās to aplūkot. Vēl ne, jo nedrīkstēja izlaist no acīm Georgu.

- Vai tiešām tu tici, ka mana nogalināšana viņai palīdzēs? Vai tu domā…

Tālāk Bastians netika, jo viņiem tuvojās dobji skanoši smagi soļi. Zem tiem, beržoties cits pret citu, čirkstēja akmeņi, un beidzot ejā parādījās Pauls ar dusmās tik ļoti saviebtu seju, ka viņu gandrīz nevarēja pazīt. Pauls metās virsū Georgam un ar dūri iegāza viņam pa vēderu. Nazis uzlidoja gaisā, pagriezās un džinkstot nokrita uz akmeņainās zemes. Georgs saliecās ragā. Vaidot un ar muti tvarstot gaisu, viņš nogāzās zemē un savilkās čokurā.

- Tu pakaļa! Pauls kliedza un iespēra zemē gulošajam pa sāniem. Es tevi pataisīšu aukstu! Ielauzīšu galvaskausu!

Bastians sakustējās un izlaida lāpu no rokām. Viņš noliecās pēc gandrīz nodzisušās lāpas, pacēla to un sašūpoja Paula sejas priekšā.

- Izbeidz! Georgs ir izsists no sliedēm, liec viņu mierā!

- Viņš taču gribēja tevi nogalināt! Paula acis bija lasāmas neviltotas bailes. Un tu, naivais jēriņš, vienkārši vazājies te riņķī! Vai neesi vēl sapratis, kas darās pārējo galvās, kopš viņi dzirdēja šo sasodīto dzejoli? Jo viņš to nolasīja. Vēl viens spēriens trāpīja pa Georga augšstilbu. Vai tu nevarētu pacensties kaut nedaudz uzma­nīties? Tas atkal bija adresēts Bastianam.

Viņu pārņēma pazīstamā kauna un smaguma sajūta. Bastians pavēra muti, bet neizdvesa ne skaņas. Tomēr viņš izturēja Paula skatienu. Jā, tu esi viņa dēls. Vairāk viņa dēls nekā mans brālis.

- Es nebiju gaidījis, ka Georgs varētu mēģināt izdarīt kaut ko tādu, Bastians beidzot paskaidroja. Piedod! Laikam jau tas tie­šām bija naivi.

Dažas sekundes viņi vēl turpināja skatīties viens otram acīs, tad Pauls nolaida galvu un pārbrauca ar roku pār pieri.

- Piedod, lūdzu! Es negribēju tev uzbrēkt, bet biju tik pārbi­jies. Protams, tu nevarēji sagaidīt kaut ko tādu. Par notiekošo man pašam radās skaidrība tikai tad, kad izdzirdēju tavus kliedzienus. Pauls atkal pacēla skatienu, viņa acīs bija redzamas bailes. Mēs tikai nupat esam iepazinušies. Vēl pat ne pa īstam. Bet mani tiešām uztrauc, ka ar tevi kaut kas varētu atgadīties, turklāt manas vainas dēļ. Bez manas iejaukšanās tevis te vispār nebūtu.

Pauls izskatījās tik nomākts, ka Bastians mēģināja aplikt roku viņam ap pleciem, taču neganti sāpošā ekstremitāte nepaklausīja.

- Viss kārtībā, viņš sacīja. Nākotnē būšu uzmanīgāks. Nākotnē. Pārlieks optimisms manā situācijā.

Pauls lēni pamāja ar galvu un, domās iegrimis, uzlūkoja Georgu, kurš vēl joprojām elsoja un klepoja. Pauls paspēra dažus soļus uz priekšu un pacēla no zemes nazi. Es nekad neaizmirsīšu, ko tu izdarīji, viņš noteica un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Jau pēc dažiem mirkļiem Pauls bija pazudis tumšajā ejā.

Bastians neizlēmīgi palika stāvam uz vietas. Viņam gribējās sekot Paulam, taču tam pretojās pienākuma apziņa. Nedrīkstēja te atstāt bez palīdzības nevarīgi gulošo Georgu. Taču tik labsirdīgs, lai atpakaļceļā viņu balstītu, Bastians tomēr nebija. Tāpēc viņš klusējot

pagaidīja, līdz Georgam ar pūlēm izdevās nostāties uz ceļiem un pēc tam pieslieties kājās. Kad Bastians pagriezās un devās projām, aiz muguras atskanēja nedroši soļi. Viņam nemaz nevajadzēja atska­tīties, lai zinātu, ka no Georga puses šajā brīdī nekādas briesmas nedraud.

Irisa apmazgāja griezto brūci un uzlika tai tīra auduma gaba­liņu. Vairāk veiksmes nekā saprašanas, viņa nomurmināja.

Dažus metrus tālāk Līzbeta aprūpēja Georgu, raudādama taustīja viņa ribas un uzmanīgi apskāva cietušo. Pārējie bija sastājušies riņķī ap viņiem abiem, un Bastians ik pa brīdim uztvēra baiļu, dusmu un viltības pilnus skatienus. Nebija nekādu šaubu, ka Ralfs nekavējoties mestos viņam virsū tāpat kā Georgs, ja vien uzdrošinātos to darīt.

Nelielā grupiņa nomaļus no ugunskura turējās cieši kopā. Šteinhens bija pamodies un satriekts nolūkojās, kā Irisa rūpējas par ievai­noto Bastianu.

- Es nespēju tam noticēt, viņš noteica jau trešo reizi. Georgs! Parasti taču viņš uzvedas normāli.

Skaļš tirkšķis. Irisa pārplēsa lakatu, ar ko pirms tam bija apsieti viņas mati. Vienu tā pusi viņa aplika ap pārsēju un sasēja strēmeles galus. īstā ļaunuma sakne ir Doro, Irisa klusinātā balsī ieminējās.

- Viņa ir panākusi, ka citi tic visām šīm blēņām par lāstu. Un tad notiek šādas lietas. Irisa apmierināti aplūkoja savu pūliņu rezul­tātu. Taču es esmu nopietni noraizējusies. Ja mēs drīzumā neatra­dīsim izeju, kāds atkal mēģinās uzbrukt. Pēc divām vai trim dienām situācija būs saasinājusies tiktāl, ka viņi visi reizē metīsies tev virsū.

Bastians neko neatbildēja, taču viņš zināja, ka Irisai ir taisnība. Drīz visi būs pa īstam izslāpuši un no bailēm kļūs pavisam traki. Tad viņi būs gatavi ķerties pie jebkura salmiņa.

- Viņi visu laiku blenž uz mums kā maitu lijas, nomurmināja Šteinhens. Jāpielūko, lai Bastians visu laiku atrodas mums aiz muguras.

Paula seja nocietinājās, žokļu muskuļi izspiedās. Viņš aizvēra acis un viegli papurināja galvu, it kā būtu aizdomājies un nonācis pie neiepriecinošiem secinājumiem. Tā tas neies cauri, viņš nočuk­stēja, piecēlās kājās un devās pie grupas, kas pulcējās ap ugunskuru.

- Vēl joprojām nespēju saprast, ko Georgs mēģināja panākt, Pauls sacīja savaldīgā balsī, un Bastians cerēja, ka tāda tā arī paliks. Saprāts tagad bija svarīgāks par visu citu. Es nezinu, kā līdz tam visam varēja nonākt, bet esmu tas, kurš jūs uz šejieni atveda. Tā bija mana ideja, un es vienīgais esmu par to atbildīgs. Pauls nedroši pasmaidīja. Ja uzskatāt, ka jums jānogalina viens no brāļiem, viņš turpināja, izvēlieties mani.

Pagrabā iestājās nāves klusums. Bija dzirdama tikai malkas sprakšķēšana ugunskurā. Bastians izpūta elpu, ko neviļus bija aiz­turējis,

- Par to nevar būt ne runas, iesaucās Karina. Tu… tu esi tas, kurš mums visvairāk vajadzīgs.

- Galvenais, ka tu neesi īstais, atskanēja Doro piesmakusī balss. Tu pats to labi zini. Tu esi bastards, nevis mantinieks. Tava nāve mums vispār nav vajadzīga.

Abi stāvēja aci pret aci kā cīkstoņi, kuri gatavi mesties viens otram virsū. Doro bija daudz īsāka par Paulu, taču noteiktā uzstāša­nās padarīja viņu par līdzvērtīgu pretinieku.

- Bet bagātākais projām neaizies, atgādināja Doro. To sakot, viņa tomēr izskatījās nelaimīga. Tas esi tu, Bastian, vai tiesa?

Viņš neko neatbildēja.

- Tu vari mūs izglābt. Viss ir tavās rokās. Doro izmocīja smaidu, un Bastianam gribējās viņu nosist.

- Saprotu. Kā krietnam cilvēkam man tagad būtu jādara sev gals, pareizi?

Viņa nodūra skatienu. Skaidrs. Trāpīts desmitniekā.

- Tas gan būtu jums pa prātam! Nekā nebija, tik viegli es to prieku jums nesagādāšu. Bastians citu pēc cita uzlūkoja pie ugunskura stāvošos. Lēmums bija pieņemts to varēja izlasīt viņu acīs. Jūs esat sajukuši prātā, vai paši to apzināties? Bastiana balss nodrebēja, viņš noklepojās. Kā jūs domājat: kas notiks, kad būsiet mani nogalinājuši? Ka maģiskā veidā pavērsies pagraba griesti un lejā nolaidīsies kāpnes? Ralfa apjukusī sejas izteiksme liecināja, ka aptuveni tā viņš bija iedomājies. Vai zināt ko? Jūs mani nogalināsiet, pēc tam sēdēsiet pie mana līķa, bet nekas neno­tiks. Un ko tad?

Nožēla Doro skatienā. Bet arī noteiktība. Tā nebūs. “Tad citi varēs projām doties brīvi un saules gaismā atkal baudīt dzīvi,” teica Tristrams. Līdz šim ir piepildījies viss, ko viņš paredzēja. Tavs upuris nebūs veltīgs. Doro brīdi apdomājās. Ir taču tā: jums nav loģiska izskaidrojuma tam, kā akmens ir nonācis uz šahtas. Kāpēc jūs pra­sāt, lai tāds būtu šī akmens pazušanai no turienes?

-Jo jūs tāpēc gribat nogalināt cilvēku! iekliedzās Irisa.

Pauls, kurš visu laiku kā sastindzis bija stāvējis līdzās Bastianam, pēkšņi sakustējās. Viņš tik brutāli pagrūda malā Doro, ka tā gan­drīz zaudēja līdzsvaru, un metās iekšā kapenēs. No turienes atska­nēja šķindoņa. Tad viņš atgriezās, turot rokā vienu no zobeniem, kuri bija tur palikuši pēc asiņainā slaktiņa. Ierocis bija sarūsējis un acīmredzami neass, taču ar to vēl aizvien varēja kādu ievainot. Vis­pirms Pauls pavērsa zobena smaili pret Doro, pēc tam pēc kārtas pret visiem viņas jaunās svītas pārstāvjiem. Tam, kurš grib kaut ko nodarīt Bastianam, viņš paskaidroja, uzsverot katru vārdu, vis­pirms būs jātiek garām man.

Neviens nesakustējās. Kad Doro aicinoši uzlūkoja Nātanu un Ralfu, tie abi apjukuši saskatījās.

- Sasodīts! iesaucās Georgs. Man taču arī varēja ienākt prātā, ka mums te ir īsti zobeni.

- Tas ir viens no tiem zobeniem, ar kuriem tika nogalināts Tris­trams un viņa biedri, un tagad tas atkal tiek vērsts pret viņu, nelaimi vēstījošā balsī teica Doro. Par to mums visiem būs dārgi jāmaksā.

Alma atkal izplūda vaimanās.

- Aizveries! viņai uzkliedza Georgs, un kādu mirkli pat šķita, ka viņš grib tai iesist. Šņukstēšana pierima un pārgāja kunkstēšanā, Alma savilkās čokurā līdzās Arno, kurš atkal bija daļēji nācis pie samaņas un tagad klusi vaidēja.

Bastians vēl nekad nebija juties tik bezpalīdzīgs un apdraudēts. Tajā pašā laikā viņā auga personiskās vainas apziņa par situāciju grupā, kas, protams, bija pilnīgi absurdi, tomēr viņš nespēja no tās atbrīvoties.

Tiec ar to galā! Tas ir nenormāli. Ne jau tu gribi viņiem kaut ko nodarīt, bet viņi tev.

Jo grupas biedri tiešām grasījās novest to līdz galam. Pašlaik šķita, ka viņi ir nobijušies, tikai Georgs un Ralfs izskatījās apņē­mīgi. To, šķiet, juta arī Doro. Viņa pagriezās pret ugunskuram līdzās sēdošajiem.

- Pirms turpinu bezjēdzīgi izšķiest savus spēkus, gribu kaut ko pajautāt un lūdzu jūs atbildēt pilnīgi godīgi. Kurš no jums uzskata par iespējamu, ka lāsts tiešām eksistē?

Georgs pacēla roku, pēc tam, lai gan vilcinoties, arī Līzbeta. Viņiem sekoja Alma, tad Nātans, Karīna, Ralfs un Mona.

-Jūs esat nepieskaitāmi, paziņoja Šteinhens. Vai esat kaut reizi padomājuši, ka izsitumus uz manas ādas varēja izraisīt arī kāds indīgs augs? Tur augšā, mežā, taču aug tik daudz mums nepazīstamu augu. Un ka klints atlūza pēc nemitīgajām lietusgāzēm varēja noslī­dēt pa dubļiem? Viņš nicīgi nosprauslojās. Lāsts! Jūs esat idioti!

- Un kā ar kapiem? Vai tie paši ātrākās? Tik viegli Doro negra­sījās padoties. Un kur palika mūsu pazudušie draugi? Vai arī noslī­dēja pa dubļiem?

- To es nezinu. Taču esmu pārliecināts, ka beigās mēs visam atra­dīsim loģisku izskaidrojumu.

- Nē, iebilda Doro. Tā nebūs. Mēs tikai būsim miruši.

- Un tāpēc labāk nogalināt Bastianu, vai tā? iekliedzās Pauls un izdarīja dažas draudīgas kustības ar zobenu, virpināja to rokās, kā pirms dažām nedēļām bija darījis cīņu izrādē. Piepeši viņš sastinga. Seja apskaidrojās. Tas, kas vajadzīgs, viņš nočukstēja.

Esi tik labs, izdomā kaut ko, mēmi lūdzās Bastians. Doma par nāvi bija kā milzīgs melns caurums, no kura viņam pretī gāzās bai­les. Viņš sajuta Irisas roku uz savējās. Meitenes pirksti liegi glāstīja viņējos.

Pauls pacēla roku un pagaidīja, līdz visi pievērš viņam uzmanību.

- Mēs esam Saeculum, viņš iesāka, un sejā parādījās vāja smaida atblāzma. Mēs te spēlējam pēc viduslaiku noteikumiem, vai ne? Tristrams un Ludolfs bija tālaika cilvēki, šie likumi bija zināmi arī viņiem. Vai jūs man piekrītat?

Doro acīs bija lasāma neuzticēšanās. Uz ko tu tēmē?

Pauls vēl joprojām smaidīja. Mēs nespējam vienoties. Jūs domājat, ka mūs var izglābt Bastiana nāve, jo ar to tiktu noņemts lāsts. Es, Bastians, Šteinhens un Irisa, mēs domājam, ka lāsts nemaz neeksistē un tāpēc būtu pilnīgi bezjēdzīgi nogalināt Bastianu. Viņš uzlūkoja visus pēc kārtas. Šķiet, neviena no pusēm nespēj pārlie­cināt otru. Tāpēc mēs varētu izdarīt kaut ko tādu, tagad viņš pievērsa skatienu Doro, kas tev noteikti ļoti patiktu.

Viņa izskatījās pārsteigta. Man?

-Jā. Mēs ļausim runāt liktenim, kā līdzīgās situācijās rīkojās mūsu senči. Mēs sarīkosim Dieva tiesu.

Bastianam aizrāvās elpa. Vai viņš bija pareizi sapratis? Vai viņa dzīvība būs atkarīga no tā, ar kuru pusi uz augšu nokritīs monēta, vai arī no tā, kurš izvilks īsāko salmiņu?

- Nē, nekādā gadījumā, iebilda Bastians, taču Pauls sagrāba viņu aiz augšdelma.

- Paļaujies uz mani, viņš sacīja. Lūdzu!

Doro nopūtās. Kas tur labs? Vispirms tu netici liktenim, bet pēc tam gribi viņam pajautāt? Kāpēc?

-Jūs taču tam ticat, atbildēja Pauls. Tas nozīmē arī to, ka jums būs jāpakļaujas tā gribai.

Šķita, ka Līzbetai šis priekšlikums ir iepaticies. Tikai to būs grūti realizēt, jo mums trūkst svarīgāko aksesuāru un iespēju, viņa teica. Ūdens pārbaudījumam nepieciešama upe vai ezers. Pēc uguns pārbaudījuma jāgaida vairākas dienas, lai redzētu, vai brūces struto, ar nožēlas pilnu izteiksmi sejā pavēstīja Līzbeta.

- Ko nozīmē uguns pārbaude? Par ko jūs vispār runājat?

- Viduslaiku Dieva tiesa. Apsūdzēto ar sasietām rokām un kājām iemeta ūdenī ja viņš nogrima, šo cilvēku atzina par nevainīgu

un izglāba. Uguns pārbaudes laikā apsūdzētajam ar kailām rokām vajadzēja aiznest desmit metru attālumā nokaitētu dzelzs gabalu vai vienkārši turēt roku uguni. Ja apdeguma brūces sastrutoja, viņš bija vainīgs.

Nometnes ugunskura liesmas, kas šaudījās pie Bastiana kājām, viņam uzreiz sāka šķist draudīgas.

-Tas ir absurds! viņš iekliedzās. Pilnīgs vājprāts! To, vai brūce struto, nosaka tās bakteriālais piesārņojums, nekas cits. Viņš redzēja, ka Līzbeta pakāpjas atpakaļ.

- To ierosināja Pauls, nevis es, viņa nomurmināja.

- Var jau būt, bet es tajā nepiedalos. Bastians gribēja pagriez­ties un doties projām, taču Paula tvēriens viņu atkal noturēja uz vietas.

- Tas nebūs ne uguns, ne ūdens pārbaudījums, viņš pavēstīja.

- Mēs šo lietu izšķirsim divkaujā. Šis variants arī labāk atbilst mūsu gadījumam, jo runa jau nav par to, vai Bastians ir nevainīgs. Paula seja atkal nocietinājās. Mēs visi taču zinām, ka tas tā ir, vai ne?

Divkauja. Bastianam gribējās sagrābt Paulu aiz pleciem un sapu­rināt viņu. Viņš neprata cīnīties, nekad nebija mācījies to darīt dažas nevainīgas izplūkšanās skolas pagalmā bija visa viņa pieredze šajā jomā.

- Es tajā nepiedalos, viņš pavēstīja. Nav svarīgi, kādi ieroči jums padomā, es neprotu apieties ne ar vienu no tiem. Bastians pēkšņi sajuta elpas trūkumu. Viņam gribējās spert pa masīvajiem mūriem, mesties tiem virsū, sagāzt tos, lai izkļūtu no šejienes un skrietu projām vienalga uz kurieni. Tikai projām no visa šī vājprāta. No tumšajiem, aukstajiem tuneļiem, gruvešu kaudzēm, noslepka­votu cilvēku mirstīgajām atliekām.

Pauls laikam juta tuvojošos panikas lēkmi. Tikai mieru, viņš uzsvēra. Tev nebūs jācīnās. To darīšu es.

Doro smaidīdama papurināja galvu. Tas ir ļoti cēli, ko tu mēģini darīt, Paul. Bet mēs taču jau visu zinām. Tristrams mums ir skaidri un gaiši pateicis, kas viņam vajadzīgs. Kāpēc tu iedomājies, ka Dieva tiesa dos citu rezultātu? Šajā cīņā tu nevari uzvarēt.

- Es uzvarēšu. Pauls pacēla savu zobenu un pastiepa to pret grupu, kas atradās pie ugunskura. Es iestājos par savu brāli Bastianu Stefenbergu. Viņa vārdā es cīnīšos ar katru, kurš stāsies man pretī. Aprakstījis gaisā loku, zobens norādīja uz Ralfu, Nātanu, Almu, Georgu, Karīnu, Monu un Doro. Ja neviens nav gatavs cīņai, es uzskatu jūs par sakautiem un uzvarētiem tāda ir un vienmēr ir bijusi paraža.

Tas bija Pauls, kādu Bastians bija viņu iepazinis: pilnīgi paš­pārliecināts un ar to neuzvaramības auru, kas viņam līdzās visiem citiem liek izskatīties maziem un nenozīmīgiem.

Neviens nepieteicās uz cīņu, un Bastians juta, kā milzīgs sma­gums lēnām noveļas no viņa pleciem. Tāds laikam bija Paula plāns. Viņš zināja, ka visi ir redzējuši viņu cīnāmies un saprot, ka izredzes uzvarēt nevienam citam nav. Paulam vienmēr ir plāns. Un šis bija ģeniāls.

Karīna panācās uz priekšu. Tā tas neiet cauri. Vienīgais, kurš varētu būt tev līdzvērtīgs pretinieks, ir Georgs, bet viņš ir piekauts. Ralfs un Nātans vēl ir pārāk nepieredzējuši, lai mērotos spēkiem ar tevi. Bet visi trīs kopā tas varētu būt variants. Tā, kā jūs to parasti demonstrējat tirgū.

Pauls gluži mierīgi paraustīja plecus. Manis pēc. Tikai es uzskatu, ka ieročiem jābūt atbilstošiem situācijas nopietnībai. Jācī­nās nevis ar koka zobeniem, bet ar tiem, kuri atrodas kapličā. Tas palīdzēs arī vieglāk konstatēt trāpījumus. Viņš uzsmaidīja visiem pēc kārtas. īsti zobeni. īsti viduslaiki. It kā tas viss būtu īpaši mums sagatavots, vai ne?

- Es nevaru cīnīties, steidzīgi paziņoja Ralfs. Nejūtos vesels.

- Tādā gadījumā to darīšu es. Karīna piecēlās un sāka iesildīt kāju muskuļus. Domāju, ka esmu vēl pietiekami labā formā.

Atkal iejaucās Doro. Jums nemaz nevajag cīnīties ar viņu tri­jatā. Viņš tik un tā nevar uzvarēt. Lai cīnās viens no jums. Ar to būs pilnīgi pietiekami.

Taču pārējie tam nepiekrita; viņu ticība liktenim acīmredzot nebija tik nesatricināma kā Doro.

Bastians juta pulsu dauzāmies visā ķermenī. Pat ja Pauls bija visstiprākais un izveicīgākais, nebija nekādas garantijas, ka viņš uzvarēs šajā cīņā. Bastians satvēra viņu aiz rokas un pavilka tālāk no grupas.

-Jūs nevarat tā vienkārši manā vietā izšķirt manu likteni, viņš nošņāca. Runa taču ir par manu dzīvību, nevis tavējo.

- Nebaidies, tev nekas slikts nenotiks. Paula jautrība šķita nemākslota. Es priecājos, ka viņi tam piekrita, jo tādējādi mēs esam uzvarējuši. Šos trīs es garantēti nolikšu pie vietas. Paļaujies uz mani!

Bastianā viss pretojās šai idejai. Tā vairs nebija divkauja, bet gan, precīzi izsakoties, četrkauja, un izredzes tajā uzvarēt varēja vērtēt kā viens pret trīs.

Pauls laikam bija pamanījis Bastiana šaubas. Viņš satvēra to aiz pleciem un cieši ieskatījās brālim sejā.

- Uzticies man! Tev nenotiks nekas slikts, skaidrs? Es labi apzi­nos, ko daru.

- To viegli teikt.

- Tā ir labākā no iespējām, kādas mums ir. Mana uzvara nodro­šinās mums laiku un atņems vēju Doro burām. Viņa tiešām tic šīm blēņām, vai saproti? Viņa ticēs arī Dieva tiesas rezultātam, un tad šis murgs beidzot būs galā. Līdz ar to stulbā ideja par upurēšanu būs noņemta no dienaskārtības.

- Bet tikai uz īsu brīdi. Ja rīt mēs vēl joprojām nebūsim tikuši ārā, tas viss sāksies no jauna, un tu to zini.

- Līdz tam būs izlietota visa malka un mēs te sēdēsim tumsā. Tad viņiem vispirms vajadzēs dabūt tevi rokā.

Tas skanēja reizē loģiski un biedējoši. Bet ja nu tu zaudē… nočukstēja Bastians.

Pār Paula seju pārslīdēja smaids. Es nezaudēšu. Šo lietu es pieprotu. Vienkārši ļauj man rīkoties.

Pauls devās atpakaļ pie ugunskura, un Bastians negribīgi viņam sekoja.

Irisa panācās pretī un ieslēdza viņu savos apskāvienos. Tas vienkārši ir neprāts, uzlikusi galvu uz Bastiana pleca, viņa čuk­stēja. Kā Pauls var tā riskēt?

Abi nolūkojās, kā viņš kopā ar trim saviem pretiniekiem ieiet kapličā. Atskanēja klusa šķindoņa. Kaut kas čirkstēja un krakšķēja.

Viņi izvēlas ieročus, nodomāja Bastians. Viņu atkal pārņēma nepārvarama vajadzība bēgt projām, skriet, līdz sāks pietrūkt elpas. Tikai nebija, uz kurieni, un tā tas ari paliks. Cīņa bija pilnīgi bezjē­dzīga lai kurš uzvarētu, viņi paliks ieslodzīti, un šajā ziņā nekas nemainīsies.

Karina atgriezās, turot rokā īsu zobenu, kas, ja neņēma vērā lielu robu asmens vidū, izskatījās gluži nevainojams. Nātans nesa nedaudz garāku zobenu, kurš jau tagad viņa rokās trīcēja; Georgs turpretim bija bruņojies ar cirvi garā kātā.

Viņš šo ieroci acīmredzot bija izvilcis no galvaskausa, kur tas gadsimtu garumā bija saglabājies gandrīz nebojāts.

- Pirms sākam, teica Pauls, mums precīzi jānorunā, ko nozī­mēs cīņas iznākums. Viņš ar zobenu norādīja uz Georgu, Karīnu un Nātanu. Ja jūs uzvarēsiet, respektīvi, ja kāds no jums mani ievainos līdz asinīm, tādā gadījumā es turpmāk vairs neizstāvēšu Bastianu. Es arī netraucēšu jums darīt to, ko uzskatāt par nepiecie­šamu.

Bastians sažņaudza dūres. Es tam nepiekrītu. Esmu pret šo cīņu un, ja tās rezultātā jūs pretendēsiet uz savām tiesībām mani nogalināt ar Paula piekrišanu, es pretošos.

- Protams, Pauls piekrītoši pamāja ar galvu. Ja es uzvarēšu, respektīvi, savainošu jūs visus trīs līdz asinīm, tā būs zīme, ka Basti­anam jāpaliek dzīvam. Vienu dienu neviens viņam nepieskarsies. Neviens neuzbruks, kad viņš būs pagriezis jums muguru vai pat gulēs. Šie vārdi nepārprotami bija adresēti Georgam, kurš negri­bīgi pamāja ar galvu. Doro, tu vairs nebildīsi ne vārda par manti­nieka upurēšanu un vispār vairs pat nepieminēsi šo Tristrama vēstī­jumu. Visu dienu. Man vēl ir viena no Šteinhena pulksteņa svecēm. Ar to mēs mērīsim pagājušo laiku.

Georgs sačukstējās ar Doro. Viņa pamāja ar galvu. Piekrītu.

- Labi. Ja es uzvarēšu, mēs darīsim to, kas mums jau tāpat būtu jādara: kopīgi meklēsim izeju. Esmu pārliecināts, ka tāda eksistē, un, ja būsim pacietīgi, mēs to atradīsim. Viņš palūkojās uz savu zobenu un pēc tam atkal pievērsās grupai. Kā jūs domājat: vai mums to nevajadzētu sākt darīt jau tūlīt? Mēs varētu iztikt bez ievainojumiem, sāpēm, bez visa tā.

Georgs un Līzbeta papurināja galvu, Alma darīja tāpat, un Doro seja apmācās.

- Tu pats taču ierosināji cīnīties. Vai tagad gribi atkāpties no saviem vārdiem?

- Nē, sasodīts, viņš tikai apelē pie jūsu saprāta! iesaucās Irisa.

- Pie visa, kas no tā vēl atlicis.

- Mēs te neko nenosakām, ar neviltotu nožēlu balsī sacīja Doro. To dara Tristrams. Mēs jau zinām, ko viņš pieprasa, bet, ja Paulu tas neapmierina, viņam ir jācīnās.

- Pie velna, nomurmināja Pauls. Jūs tiešām esat nelabojami. Viņš pārlika zobenu kreisajā rokā un labo pasniedza Doro. Es gribu apstiprināt šo vienošanos. Ja uzvarēšu, neviens nepieskarsies Bastianam, līdz izdegs svece.

-Jā, atbildēja Doro. Taču, ja zaudēsi, tu nestāsies ceļā, kad mēs darīsim to, kas mums jādara.

- Es apsolu.

Ar augošu nerealitātes sajūtu Bastians vēroja pārējos, kā viņi sanesa pagraba stūros savu necilo mantību, lai atbrīvotu cīņas laukumu. Pauls pa šo laiku izmēģināja savu ieroci pavicināja to, pavirpināja rokā un vairākas reizes ar pirkstu pārbaudīja smaili un asmeni.

Bastians kopā ar Irisu un Šteinhenu palika stāvam ēnainā nišā netālu no kapenēm.

- Paskaties uz viņu, Šteinhens sacīja, norādot uz Paulu. Viņš labi zina, kā iespaidot skatītājus un likt nervozēt pretiniekiem.

Ne tikai pretiniekiem. Bastians centās elpot mierīgi, lai kontrolētu pulsu. Ja nepaveiksies, pēc dažām minūtēm viņa dzīvība vairs nebūs pat bikšu pogas vērta.

Laikam saprazdams, kā jūtas Bastians, Šteinhens mierinoši uzsita viņam pa muguru. Pauls tiešām ir labs cīnītājs, viņš teica.

- Viens divi, un tie būs viņam kabatā.

Bet viņš ir viens.

Bastians redzēja, ka pirms nostāšanās cīņas pozīcijā Georgs un Karīna sačukstas. Pauls atradās vienā pusē ugunskuram, viņa trīs

pretinieki otrā. Visi cīņas dalībnieki vērīgi pētīja cits citu ar stingu sejas izteiksmi, vienīgi Nātans ik pa brīdim nervozi kodīja apakš­lūpu.

Kaut es varētu cīnīties pats, nodomāja Bastians. Jebkas būtu labāk nekā tikai stāvēt un bezpalīdzīgi vērot, kā viņi tur izšķir, vai drīkstēs mani nogalināt vai tomēr ne.

Pēkšņi un bez brīdinājuma Pauls metās virsū trijotnei, cērtot ar zobenu vispirms Georgam, kurš izbijies atvairīja uzbrukumu, tad Karīnai, kas arī tik tikko paspēja pacelt ieroci un aizstāvēties, bet pēc tam atlēca atpakaļ. Vēl neviens nebija ievainots, neviens neklie­dza, nekur nebija redzamas asinis. Tomēr cīņa bija sākusies un tās dalībnieki izkustējušies no vietas. Roderiks sāka mežonīgi riet.

Pirmo cirtienu metāliskā atbalss vēl nebija izskanējusi zem pa­graba velvēm, kad Georgs jau pārgāja pretuzbrukumā. Pacēlis virs galvas cirvi, viņš atvēzēja to un trieca pa Paula sāniem tik spēcīgi, ka noteikti pārcirstu ribas, ja būtu trāpījis, taču Pauls paguva izvai­rīties, apgriezās ap savu asi un ietrieca Georgam rokā sava zobena asmeni. Cirtiens bija ātrs, nedziļš, bet pietiekami spēcīgs, lai Georgs palaistu vaļā cirvi, kas nokrita zemē.

- Uzlūko to kā revanšu par tavu uzbrukumu ar nazi. Pauls smaidīdams nolaida zobenu. Vai brūce asiņo? Jā? Man žēl, tomēr tas dod pirmo punktu manā kontā. Viņš pieliecās, pacēla cirvi un, tagad jau dubulti apbruņots, nostājās pretī Karīnai un Nātanam.

Ar Georga pieveikšanu Pauls jau pašā cīņas sākumā bija izsitis no ierindas pretinieka stiprāko cīnītāju. Varēja redzēt, cik ļoti tas nepa­tika pārējiem: Doro apjukusi saviebās, Līzbeta kļuva bāla kā krīts, un meitenes rokas drebēja, kad viņa sāka aprūpēt Georga brūci.

Kā nākamā uzbrukumā uzdrošinājās mesties Karīna. Tēmējot uz Paula kājām, viņa durstīja ar zobenu kā lapsene ar dzeloni, izvairījās no viņa cirtieniem un dzina to atpakaļ pie sienas, kur jau gaidīja Nātans, kurš tagad uzbruka no aizmugures.

- Sasodīts, esi agresīvāks! iesaucās Šteinhens. Irisa iegrūda viņam ar elkoni sānos.

- Nenovērs viņa uzmanību! Pauls zina, ko dara.

Pauls panira zem viena no Nātana cirtieniem un pārdrošā lēcienā pāri ugunskuram nokļuva drošībā, taču tūlīt atkal apsviedās riņķi, lai neizlaistu no acīm abus pretiniekus.

Tie tagad uzbruka no abām pusēm; Karīna cieši gar sienu zagās viņam klāt no labās puses, Nātans tuvojās no kreisās. Bastians vēroja Paula seju, redzēja, kā viņš apsver savas iespējas un zibens ātrumā pieņem lēmumu. Pirms vēl pretinieki bija viņu sasnieguši, Pauls pats pārgāja uzbrukumā. Ar skaļu kliedzienu viņš metās virsū Nātanam, kurš kādu mirkli saminstinājās. Tas izrādījās liktenīgi, jo pirmo Paula cirtienu viņš vēl paguva atvairīt, taču otrais trāpīja kājā. Asinis pilēja zemē caur iegriezumu viņa biksēs.

- Vēl viens punkts, Pauls konstatēja un apsviedās riņķī pret Karinu, taču viņa bija izmantojusi izdevīgo momentu.

Pauls bija acīmredzami pārsteigts par to, cik tuvu viņa bija piezagusies. Meitenes zobens jau bija augstu pacelts gandrīz virs viņa galvas. Pauls palēcās un apmeta kūleni uz priekšu, tādējādi nokļūstot drošībā. Par šādu triku viduslaiku tirgus cīņu izrādē viņš bija saņēmis aplausus. Šoreiz neviens nesita plaukstas. Visi bija aizturējuši elpu. Lēcienā Pauls pasvieda malā cirvi, un tas aizslī­dēja Almas virzienā. Zobenu viņš paturēja rokā un palaida to vaļā tikai tad, kad nokūleņoja zemē. Karīna metās Paulam virsū, taču viņš jau bija paguvis atkal satvert zobenu un nu uzbruka ar pilnu sparu.

Vēl tikai viņa viena, nodomāja Bastians. Tad tas būs izturēts, tad būs miers, tad…

Tas varēja būt koka gabals vai kāds slidens akmens Bastians nepamanīja, kas īsti, uz kā Pauls paklupa. Viņa labā kāja paslīdēja, it kā kāds būtu aiz tās parāvis. Pauls ar visiem spēkiem centās sagla­bāt līdzsvaru, taču bija jau par vēlu, un viņš nogāzās zemē tieši uz muguras. Zobens izkrita viņam no rokas.

Visi iekliedzās gan tie, kuri bija Karīnas pusē, gan Bastians un viņa draugi. Pati Karina kādu sekundes daļu pilnīgi sastinga kā stopkadrā, taču tad lēcienā sasniedza Paulu un izslējās virs viņa. Piespieda zobenu pie krūtīm. Vēl pavisam nedaudz pastiprināja

spiedienu. Tik ilgi, līdz parādījās asinis, un visi varēja redzēt tumšo plankumu uz Paula krekla.

- Darīts, viņa nočukstēja.

Pagrabā valdīja nāves klusums. Neviens negavilēja, neviens nebilda ne vārda.

Nē. Vienīgā doma Bastiana pasaulē, nekas vairāk kā tikai šis viens vārds. Tukšu galvu viņš vēroja, kā Pauls ar līķa bālu seju pieceļas, kā Karīna nomet zemē savu zobenu, kā Irisa ar roku aizspiež sev muti. Šķita, ka tas viss notiek bezgalīgi lēni. Bastians nemaz nepamanīja, ka viņa kājas ceļos saļimst, un satrūkās, kad rokas pēkšņi pieskārās aukstajai zemei.

Tagad vajadzētu uzrasties bailēm. Kaut kur dziļi iekšienē, bet viņš tās nejuta. Viņā viss bija kā pamiris.

Kāds kaut ko teica. Pauls. Viņš bija piecēlies kājās. Asins traips uz viņa krekla lēnām kļuva aizvien lielāks. Plati iepletis acis, Pauls klunkuroja Doro virzienā.

Kāda roka no aizmugures satvēra Bastianu aiz elkoņa pagai­diet, es vēl neesmu tam gatavs, laidiet mani, taču tas bija tikai Šteinhens, kurš gribēja viņam palīdzēt piecelties kājās. Biedra apaļīgajā sejā bija lasāmas šausmas.

- Es vēlreiz parunāšu ar viņiem, tikko dzirdami nomurmināja Šteinhens. Varbūt viņi to nedarīs. Parasti viņi nav tādi. Mēs visi taču esam… draugi.

Taču Georga sejas izteiksmē nebija nekā draudzīga, kad viņš kā pirmais atdalījās no grupas un tuvojās Bastianam. Viņa kreisajā rokā rēgojās vaļēja brūce, jo apsējs bija noslīdējis. Asinis tievās tērcītēs tecēja līdz pat pirkstiem. Labajā rokā Georgs atkal turēja cirvi, kas vaļīgā tvērienā šūpojās uz priekšu un atpakaļ gar viņa kājām. Basti­ans nespēja atraut no tā skatienu. Vai tas tiks darīts ar cirvi?

Šī doma beidzot lika reaģēt viņa ķermenim. Turēdamies pie mūra, Bastians piecēlās kājās. Georga soļi kļuva lēnāki.

- Lūdzu! Pauls nostājās starp viņiem. Es zinu: teicu, ka nestā­šos jums ceļā, bet padomājiet vēlreiz par to, ko gatavojaties darīt. Tā ir slepkavība, nekas cits.

- Paul! no pagraba otras puses iesaucās Doro. Tu neturi savu vārdu.

- Tādā gadījumā ņemiet mani! Es runāju nopietni, es nepreto­šos, bet-jūs nespējat iedomāties, cik briesmīgi es justos, ja Bastians mirta manas vainas dēļ.

Viņiem tuvojās Doro melnais stāvs. Krauklis, nāves vēstnesis, nodomāja Bastians. Neviļus viņš pakāpās soli atpakaļ un uzgrūdās mūrim.

- Tu neesi tas, ko grib Tristrams, pievērsusies Paulam, sacīja Doro. Es taču to tev jau teicu. Gluži otrādi tu līdzinies viņam, jūsu likteņi ir vienādi. Un atceries: kad tu vaidošajām dvēselēm pavēlēji apklust, tās tev paklausīja. Tu neesi tas, kuram jāmirst.

Viņa aizgriezās no Paula un pievērsās Bastianam. Man žēl, viņa ierunājās aizlauztā balsī. Bet es taču jums to teicu. Pauls nevarēja uzvarēt. Un tagad zīmes ir nepārprotamas. Viņš ir labākais cīnītājs, kādu pazīstu, un normālos apstākļos šos trīs pretiniekus Pauls būtu pieveicis, pat ja rokas viņam būtu sasietas uz muguras. Meitene un divi ievainoti amatieri tas nebija nekāds īsts izaicinā­jums. Tomēr viņš tika pieveikts.

Doro paņēma pie rokas tagad jau pie visām miesām trīcošo Paulu. Tā nav tava vaina, viņa mierināja. Tu darīji visu, lai Bastianu glābtu. Vairāk izdarīt nebija iespējams.

Bastians centās saņemties. Viņa runā tā, it kā es jau būtu miris. It kā viņi stāvētu pie mana līķa, nedaudz samulsuši, tomēr savaldīgi. Dusi mierā!

Viņš strauji atdalījās no mūra, pagrūda malā Doro un satvēra Karīnas zobenu, kas gulēja zemē netālu no ugunskura. Bastiana kreisā roka sāpēja, bet par to viņš tagad nedrīkstēja domāt.

-Ja kāds man tuvosies, lai vaino sevi, viņš uzsauca balsī, kas gandrīz nemaz nedrebēja. Ierocis pārsteidzoši labi iegūla Bastiana rokā, lai gan izrādījās smagāks, nekā viņš bija domājis. Es pavisam noteikti negrasos spēlēt brīvprātīga upurjēra lomu.

- Pilnīga taisnība. Irisa izvilka no maksts nazi un nostājās viņam līdzās.

To es nekad neaizmirsīšu. Nekad. Kādu mirkli Bastians domāja, ka ari Pauls pievienosies viņiem, taču viņš turējās pie sava solījuma. Pēkšņi Bastianu pārņēma nevaldāms niknums pret savu jauniegūto brāli. Uzticies man, viņš bija teicis. Vienkārši ļauj man rīkoties. Bet tad viņš zaudēja līdzsvaru un ļāva Karinai sevi pieveikt.

Un tagad viņš nedarīja neko citu kā tikai izpleta rokas, lai aiz­turētu lēnām tuvojošos Nātanu un Georgu. Tieši aiz viņiem zagās Ralfs, kurš par ieroci bija izvēlējies smagu zaru no savāktās malkas kaudzes.

Visi trīs apstājās Paula priekšā un izskatījās gandrīz vai atvieg­loti. Tā nebija norunāts.

- Tieši tā. Viņš nolaida rokas. Uzbrucēji neizkustējās no vie­tas.

Runāt par kāda cilvēka nogalināšanu ir viena lieta, bet to izdarīt ir pavisam kas cits, ļauni nodomāja Bastians.

- Lai viņš iznāk no kapenēm. Ar samocīti draudīgu žestu Georgs pacēla savu cirvi. Viņa acīs bija vairāk apņēmības nekā citiem. Ja kāds to tiešām darīs, tas būs viņš.

- Nenāk ne prātā.

- Ja gribat Bastianu, jums nāksies pašiem viņu paņemt. Pauls to pateica mierīgi, bez jebkādas izaicinājuma pieskaņas. Viņa sejā bija jaušams gandrīz vai smaids, tāpēc Georgs pārsteigumā ieklie­dzās, kad Pauls viņam spēcīgi iesita pa krūtīm.

- Tu neturi vārdu! iesaucās Doro. Viņa stāvēja pie ieejas kape­nēs un bija bālāka nekā jebkad.

Pat nepaskatījies uz Doro, Pauls ar asu sitienu pa paceli nogāza Georgu no kājām un izrāva viņam no rokām cirvi. Nepievēršot uzma­nību zem kājām gulošajiem kauliem, viņš aizsteidzās uz kapličas tālāko, neapgaismoto daļu un izgaisa tumsā.